Cor ardens

CollectionŽurnāls "Ritums"
TitleCor ardens
PeriodicalŽurnāls "Ritums"
Formatpublication
Work typeoriginal work
No2-3
Linkhttp://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:11347|article:DIVL279|query:Angelikas%20Gailit%20
Classification
Author
Linked works
Publishing year/ place01.02.1923 – 01.03.1923
Open

Cor ardens


Vice-ministrs Zariņš ieņēma savu vietu ne aiz karjerisma, vai tukšas godkāribas. Viņš bij aicināts šinī amatā kā lietpratējs, jo par ministriem partijas bieži izbīdija ļaudis, kuriem bij visai maz piedzīvojumu, lai viņi varētu but īsti sava resora vadītāji. Tā faktiski ministrs bij politiska izkārtne, kuru aizvien pārkrāsoja, bet darbus vadija biedrs-lietpratejs. Zariņš, kā patiesi izglītots cilvēks, ārpus sava aroda interesējās arī par vispasaules kultūras sasniegumiem. Bet galvenais, par ko viņu varēja pat apskaust, bij lielā saskaņa ģimenes dzīvē. Un daudziem skeptiķiem bij jāapklust, Zariņa laulību pieminot. Zariņi bij precējušies aiz mīlestibas. Nu jau četrpadsmit gadi bij pagājuši, bet neviens no vislielākiem ciniķiem savas visatklātākās sarunās nevarēja nekā atrast, kas mestu uz viņu ģimenes dzīvi kādu ēnu. Šis bij viens no nedaudziem gadījumiem, kad aizsaulē nolemtie satiekas zemes virsū, lai laimīgi papildinātos vīrišķais un sievišķais un saprastos vispār cilvecīgā.
Zariņa kundze piederēja pie tiem ļaudim, kuri ar smaidu sastop un ar smaidu pavada, kuros pašos ir saule, kadēļ viņi var savu gaismu dāvāt arī citiem. Slaida, blonda, zilām acim, vienmēr nosvērta, viņa bija mīloša sieva, kura pat būdama māte, prata palikt sava vīra mīļākā, jo nenoslīga dzīves sīcībā.
Zariņi necentās nodibināt ciešākus sakarus "aprindās". Ar tām viņi diezgan satikās oficiālos rautos un five-o'clock'os. Pie Zariņiem katra mēneša otrā dienā, salasījās īsta latvju izglītoto pasaule. Tur nāca rakstnieki un gleznotāji, par kuru savadibam īsto pilsoņu aprindās neprata runāt bez zobgalībam, tur ieradās labprāt arī operas dziedātāji un mūziķi. Netrūka arī Zariņa tuvāko politisko domu biedru, bij sastopams viens otrs augstskolas spēks.
Zariņa māsa. Maija Līdumnieka kundze, tikko bij atgriezusies no Pēterpils, kur studēja konservatorijā, un pēc tās beigšanas bij pati tur atstāta par skolotāju, kāpēc tik ilgi nebij gribējusi aizbraukt no šīs izmirstošās un izsalstošās pilsētas. Maijas liktens līdzšim nebij bijis tik nosvērts un vienlīdz laimīgs kā viņas brāļa un brāļa sievas. Arī viņa bij precējusies aiz mīlestības, kura sākumā likās daudz spilgtāka nekā brāļa.
Bet drīz pēc laulībam izrādījās, ka tā bij tik meteors, neīsta zvaigzne un kā nākusi, tā viņa izgaisa. Pirmā laulības pusgadā Maija atklāja sava vīra sakarus ar agrākām mīļākam un bez žēlastības pārtrauca ar viņu visas saites. Kad Līdumnieks karā krita, viņai tā nebij vairāk žēl, kā kura katra latvju cilvēka, kurš caur citu vainu ziedots iznīcībai. Pārciest pirmo vilšanos mīlestībā viņai palīdzēja kāda jauna, sapņaina iemīlēšanās mūzikas profesorā Cīrulī. Tas bij pilnīgs pretstats viņas vīram. Tas nemodināja Maijā nekādas kaislības, bet kad viņš, slavēdams viņas panākumus, viņā tik saprotoši skatījās, Maija domājās atradusi pilnīgu garīgu saprašanos, kuru vēlāk viņa identificēja par mīlestību. Bet, tad nāca jauns sitiens Maijas dzīvē: Cīrulis – pie pirmās izdevības vēl 1918. gadā aizbrauca uz Latviju, neizrādīdams ne mazākās vēlēšanās, lai Maija līdzi brauktu, un ne mazākās rūpības, lai viņa tiktu prom no Krievijas. Šī vilšanās Maiju satrieca vēl vairāk, jo gāja dziļāk nekā vīra neuzticība.
No sākuma viņa domāja mesties zem tā vilciena, ar kuru viņš aizbrauks, bet tad nāca vienaldzība pret visu dzīvi, un viņa nepakustināja ne pirkstiņa, lai liktu kādam ko manīt no savām ciešanām. Viņa saņēmās un ar visu sparu un mīlestību pieķērās mūzikai. Bēthovens kļuva no šī laika viņas mīļākais komponists, jo neviens – ne romantiski-skumjais Čaikovskis, ne varonīgi-skaļais Vāgners – nespēja tā izteikt dvēseles sāpju dziļumu un atzīšanas augsto skaidrību. Bet kad straujās vētras pārskrēja un viņa saka tuvoties klusai skaidrībai, Maija no jauna ieraudzīja viegli-smaidošo, zeltstīgaino Mocartu. Maija patiesi sāka dzīvot tikai mūzikai. Ja arī sākumā, pēc Cīruļa aizbraukšanas, tā viņai bij tikai līdzeklis sāpju mierināšanai, tad pamazām tā aizvien vairāk nostiprinājās savas pilntiesības Maijas dzīvē, līdz beidzot kļuva par pašmērķi. Sāpes uzvadīja Maiju uz mākslinieces ceļa, kam māksla galvenais, kam visas citas, cilvecīgās saites tikai līdzeklis lielākas mākslas pilnibas sasniegšanai. Vesels gads bij jau tā pagājis, bet tad uznāca 1919. gadā auksta ziema, māju vairs neapkurināja, jau oktobrī temperatūra istabā nokrita tik zemu, ka nebij ko domāt par spēlēšanu. Bij jāglābj klavieres. Tās nodeva izglītibas komisariāta mūzikas nodaļai, kur nams tika puslīdz apkurināts un pati gāja turp spēlēt. Mājās pārnākušai, mēteli nenovelkot, bij jākrāmējas ap mazo skārda krāsneli, kuru te nicinoši sauca par mērkaķeni, bet bez kuras neviens nevarēja iztikt. Arī viņa pati bij to ar lielām mokām pēc vairākkārtējas veltas skraidīšanas dabūjusi no kāda skārdnieka pirkt un tagad vajadzēja gādāt nevien par savu, arī viņas uzturu. Salšana un pusbads viņu tā nomocīja, ka viņa fiziski nespēja vairs nodoties mūzikai, kā līdz šai ziemai. Viņa reģistrējās kā bēgle, un kad uz pavasari brauca pirmais ešalons uz Latviju, brauca turp arī Maija Līdumniek.
Nostājoties uz Latvijas zemes, Maija vismīļāk būtu to noskūpstījusi, ja ieaudzinātā pašsavaldīšanās no tā neatturētu. Rīgā brālis jau agri no rīta bij atbraucis uz vilcienu, tā kā Maija varēja tūliņ viņam līdz braukt.
Maiju apņēma siltuma vilnis, brāļa mājas vārtus verot. leraudzījusi braucējus, uz trepēm parādījās gaišmatainā, smaidošā brāļa sieva Austra un aiz viņas vesels pulks bērnu. Maijai šķita, itkā pār to lītu īsts zelta lietus, mīļos apsveicienus saņemot. Atpūtusies un pabrokastojusi, Maija gāja Rīgu apskatīt. Kā svētdiena viņai likās: tik spodrs viss un kluss. Jā, Rīga bij klusāka nekā pirms kara: tās bij jau kara postījumu sekas, un pavisam klusa viņa likās, salīdzinot ar kara laika piefrontes pilsētas troksni un dārdoņu, kādu Maija bij Rīgu pēdējo reizi redzējusi. — Lai vai kā — Maija domāja — labi, ka tas ir garām. — Gan atzels dzīve Latvijā. Bulvāros uz Maiju plūda gaiša pavasara saule.
— Cīrulis taču arī ir te — viņai pirmo reiz ienāca prātā. — Bet viss pārdzīvotais šķita pārspēts. Arī tas bij pagātnē.
Dažas dienas pēc Maijas atbraukšanas bij Austras vārda diena, uz kuru bij ieaicināti nevien tuvākie Zariņu pazīstamie, bet ari oficiālie sveicinātāji. Tā Maija dabūja redzēt gandrīz vai visu Rīgas "sabiedrību". Viņa bij pārsteigta no tā, ka arī ārīgi bij pacēlies latviešu līmenis pēdējos gados. Dāmu kājas bij graciozi ieautas un pašas viņas bij ģērbušās pēc Parīzes jaunākiem paraugiem. Tikai trūka vēl īstas dzīvības, sevišķi no sākuma. Dāmas grupējās uz divaniem un mīkstiem sēdekļiem, kungi pulcējās smēķējamā istabā, kur debatēja par jaunākiem politiskiem notikumiem. Austra, dzīva un smaidoša, gribēja šīs pretējās pasaules apvienot, bet tas visai izdevās tikai tad, kad ieradās kādi operu
dziedātāji un dziedātajas, kuri izvilināja arī politiķus un ar dziesmām atmodināja viņos pašos maigākas skaņas, kas spēja atsaukties mūžīgi sievišķā aicinājumam. Latvijas vīriešiem, ar ļoti retiem izņēmumiem, vēl nebij ieaugusi nepiespiestā uzmanība pret sievietēm. Atnāca vēl daži jauni viesi. Viens bij rakstnieks Jūrzāle. To Maija pazina kā lielu zobgali, bet vispār ņemot ļoti labsirdīgu cilvēku.
„Ak tu manu dieniņ, te jau mūsu daiļā mūza reiz atkal atgriezusies pie mums, nabadziņiem. Nu sveicināti kundze, sveicināti, mājās! lepazīstaties: mans studiju biedrs, bet tagad pats citiem gudrību nesējs — docents — mācits un mācošs vīrs Jānis Aizstrauts — mūsu nama tēva māsa Līdumnieka kundze."
Maija sniedza roku svešam kungam, kurš stāvēja viņas priekšā. Tas bij neliels, brillēs, skūtu seju, kā gandrīz visi kungi šinī latvju sabiedrībā. Jūrzāle lūdza atjauju apmesties Līdumnieka kundzes tuvumā. Nosēdināja Aizstrautu viņai blakus, bet pats, kā teica, nosēdās viņai "pie kājām" uz kāda zema sēdeklīša.
„Kā jūs, cienijamā, esiet saluši un badojušies, mēs pa daļai varam iedomāties. Bet pastāstāt mums, kā mīl tanī zemē, kur tie lielie brīnumi aug?"
„Tanī zemē, kur tic lielie brīnumi aug, arī mīla ir brīnumaina. Te nu viņai jāpierāda, ka dzīvo "no gaisa un mīlas". Te viņai jābūt arī par vienīgo ugunssargātāju, tadēļ tā ir karsta un nevaidama," atbildēja Maija, piemērodamies Jūrzāles tonim. Un abi viņi gardi smējās, jo abi viņi zināja, cik tālu sacītais no īstenības.
„To var domāt, to var domāt — jautri gavilēja Jūrzāle par saprašanos ar Maiju, — citādi jau jūs, cienījamā kundze, nebūtu tik ilgi varējuši ziemeļi saistīt. Bet nu mēs jūs vairs prom nelaidīsim, vai ne, profesor," viņš griezās pie Aizstrauta un, kā parasti zobodamies, to dēvēja par profesoru.
Uzrunātais ar nepārspējami mierigu, drīzāk labsirdīgu nekā aizvainotu smīnu griezās ar jautājumu ne pie Jūrzāles, bet pie Maijas.
„Vai tad, cienījamā kundze, nedomā pie mums labprātīgi palikt? Vaj viņu mēs še varētu saistīt tik kā gūstekni?" viņš pētoši pagrieza savus briļļainos skatus uz Maiju, un neizdibināmais smīns kļuva vēl noslēpumaināks.
„Maldaties, kungi, savās hipotēzēs. Nebūs vajadzīgi varas līdzekļi. Bet ar gūstā ņemšanu jūs mani gan drīzāk aizbaidīsiet."
„Ak, jūs vēl aizvien gribiet karot pret sava dzimuma dabu? Atminos, atminos — smējās Jūrzāle — tādi niķi jums bij. Kas bij, bij — un tomēr. Nu, un tomēr sievietes — un jūsos, neskatoties uz visiem protestiem, tik daudz īstas sievišķības. Sievietes labprāt ļaujas sagūstities, kas nebūt neceļ viņām neslavu. Jo viņas ir un paliek maigie radījumi, mūsu iedvesmotājas."
„Bet, jūs, jūs gūstā ņēmējs, kāpēc līdz šim vēl neesiet nevienas sagūstījuši?" Maija rotaļīgi viņam acīs skatīdamās smējās.
„Redziet, kundze, manas rokas," Jūrzāle izstiepa uz priekšu savas tiešām garās rokas, „viņas par daudz garas: visas gūsteknes aizvien cauri izbēg."
„Par daudz būs gribējis satvert — tadēļ īsto garām aizlaidis," šķelmīgj piemetināja Aizstrauts, tad, atvainojās pret Maiju un iegāja smēķējamā istabā.
«Tas jau papirosu no zobiem neizlaiž. Brīnums, kā viņš varēja tik ilgi nociesties. Bet man jums jāsaka, tas viens no mūsu jauniem spīdekļiem, pie tam, tādā laukā, kur liriskie latvieši, kādus tos domājās, un kādi tie likās līdz karam, patiesi vēl nav sevi parādījuši — mechanikā. Bet jūs, mākslinieci, tas maz var interesēt."
Maija nepaguva uz to atbildēt, kad pienāca Austra un lūdza ko spēlēt. Maija ne visai labprāt spēlēja tādā sabiedrībā, kuru nevarēja saukt par intīmu, kur visi vairāk vai mazāk saprotas savā starpā, un kura nelīdzinājās arī koncerta zālei, kur mākslinieks nodalīts no klausītājiem, kur mūzikas viļņi notālēm plūst no viņa uz tiem un pilnīgu nošķirtību brīžam pārvērš nedalāmā mistiskā vienībā. Te bija diezgan daudz un dažādi ļaudis un visi viņi raibā juceklī par daudz tuvu it kā tinās un pinās ap mākslinieku: tur dažam un dažai uzmācīga ziņkārība, tur citam saldkārības pilni skati. Trūkst mazās sabiedrības klusās saprašanās un lielās koncertzāles šķīstošā tāluma. Tomēr Austrai viņas svētku dienā Maija atteikt nevarēja un, atvainojusies pret Jūrzāli, cēlās un gāja līdzi Austrai pie klavierēm.
Slaida, pavisam gludā melnā samta apģērbā ar nelielu asa trīsstūra izgriezumu uz krūtīm un ar garām, gludām rokām, viņa pilnīgi atšķīrās no gaišo, dziļi dekoltēto dāmu vidus. Nosēdusies pie klavierēm, viņa pa daļai aizmirsa šo apkārtni. Drusciņ sevī pavērdamās, viņa gandrīz neapzinīgi uzsāka kādu Cīruļa “Nocturno". Tas rīdziniekiem bij vēl svešs, jo Maija to bij dabūjusi Pēterpilī, toreiz rokrakstā. Tagad še, Latvijā, pirmo reiz piesēzdamās pie klavierēm publikas priekšā, viņa padevās iekšējai intuīcijai, kas viņu spieda spēlēt kaut ko savu, latvisku, kaut ko tādu, kas viņai bij tik tuvs bijis, tad mocošs un atkal likās apskaidroti tuvs. Daži mūzikas pazinēji minēja, ka tas Cīruļa darbs, tikai savādāks viņš te likās, maigāks, vilinošāks, pārsteidzoši niansētāks nekā līdz šim tas bij pie jaunklasiķa Cīruļa dzirdēts. Un izpildījums bij tik piekļāvīgs saturam un apgarots, ka aizrāva visus līdz.

„Bravo! bravo!" kliedza kungi un plaukšķināja.
Dāmas dvesa: «Cik apburoši!" Daža izjuta tīru prieku. Dažai iespīdējās skaudībiņa: redz, kur viņai piekrišana, tikko parādījusies, pie tam tik nepiederīgi soarejai ģērbusies.
Maija pacēla savas gaišās acis melnās skropstās un ieraudzīja sev pretim pie smēķējamās istabas stenderes piespiedušos nelielu kungu. Pavisam nopietni un mierīgi skati caur brillēm: Aizstrauts.
Maiju lūdza vēl spēlēt. Viņa atkal piegriezās klaviatūrai un tagad jau pilnīgi apzinīgi un mierīgi spēlēja Prokofjevu, kas mazliet atveldzēja sakarsušās galvas, un beidza ar mīlēto Bēthovenu. Viņai pieceļoties, visi zināja, ka viņu priekšā stāv īsta, smalkjūtīga māksliniece.
Viesus aicināja vakariņās. Pie galda Maijai bij jāsēž blakus lielrūpniekam Priedem, kurš jaunībā reiz bij Maiju sirsnīgi mīlējis, bet viņa ta nebij pat zinājusi. Pēc 1905. gada viņš bij emigrējis un tagad bij kādas ārvalsts pilsonis, kur bij nodibinājis sev fabriku un ģimeni. Tagad viņš bij tikai kā viesis atbraucis Latvijā. Maija bij tīri pārsteigta par tādu satikšanos. Pirms vakariņām viņa tā nebij redzējusi. Abiem bij tik daudz ko atcerēties un stāstīt. Šonakt pat gāja viņa vilciens un, no galda ceļoties, viņam bij jādodas ceļā.
Kad pēc vakariņām sāka dejot, Maija iegriezās Austras buduārā, kas bij blakus zalonam. Atskatīdamās, viņa ieraudzīja Aizstrautu, kurš lūdza atļauju nosēsties ar viņu kopā stūra dīvāniņā. Viņa nosēdās pati un ar labpatiku uzaicināja Aizstrautu nosēsties.
Te viņa satikās šovakar ar tik daudziem veciem un jauniem paziņam. Šis te viņai bij gluži svešs līdz šim, un tomēr viņai tas likās, itkā rads kāds.
„Ka cienījamā kundze kļuvusi par virtuozi, tas man šovakar bij ļoti patīkams atklājums."
«Va tad jūs, Aizstrauta kungs, mani līdz šim vakaram vispār pazināt? Man jāatzīstas, es jūs šovakar pirmo reiz redzēju."
«Ne, es jūs pazinu. Jūs mani arī bijāt redzējuši, bet priekš gadiem, kā vienu no daudziem ģimnāzistiem, jūsu brāļa klases biedriem. Arī tad, kādā jaunatnes vakarā jūsu tēva mājās, kā maza meitenīte brūnām matu pītnem, jūs spēlējat mums priekšā. Mēs to atcerējāmies. Bet jūs mums, svešākiem zēniem, nekādu uzmanību nepiegriezāt."
«Vai tas nebij Valda dzimšanas dienā, kad viņš beidza septīto klasi?"
«Jā, tā tas bij. Mēs visi beidzām septīto klasi un jutāmies ļoti svarīgi un visu ņēmām ļoti nopietni."
Maija nogrima sevī un mēģināja atminēties: «Valdim bij biedros Kalniņu Emils, Zvejnieku Ēriks, Strautiņu Oļģerts, abi Priedes, bet citus neatceros..."
«Ticu, kundze. Manis dēļ nelauziet galvu, es biju pie jums tikai citu pulkā, tādēļ par mani jums nevar būt individuālu atmiņu."
«Bet kur jūs vēlāk nozudāt no apvāršņa?"
«Es savā pagastā "taisīju revolūciju" un, kā pirmā kursa students, emigrēju. Pēc ilgas blandīšanās nonācu Beļģijā, kur sāku kārtīgi strādāt."
«Jūsu specialitāte mechanika?"
«Ja, bet tā jums, kundze, gan šķietas par visgarlaicigako nodarbošanos un tādēļ par to labāk nerunāsim."
«Nebūt ne," Maija dzīvi iesaucās. «Ja gribiet zināt, es to stādu tikpat augsti, ja ne vēl augstāk, kā mākslu. Mechanika, tāpat kā māksla, man ir likusi sajust, ka cilvēks var būt liels, ka viņā ir dievišķais gars. Nerunājot par manu specialitāti — mūziku, kurai es pati dzīvoju līdz, kurā esmu iekšā ar visu savu būtību, kādēļ, laikam, nevaru būt mierīga novērotāja, — divreiz savā mūžā es esmu izjutusi un apbrīnojusi cilvēka — radītāja spējas. Un ziniet kur? Gluži pretējās vietās: vienreiz Florencē, Mediču kapličā milzeņa Mikelandžello darbu priekšā — par to jūs pie manis nebrīnesaties, — otrreiz — otrreiz pilnīgi pretējā apkārtnē — kādas Pēterpils lielākās fabrikas elektrisko dzinējspēku mašīnu telpās. Šīs fabrikas galvenais inženiers-elektrotechniķis bij pazīstams latvietis. Kādreiz viņš uzaicināja apciemot viņu un viņa ģimeni ārpilsētā, kur viņam bij arī labi ierīkots dzīvoklis. Mani interesēja redzēt fabriku darbā, kas inženieram Baltābolam darīja sevišķu prieku. Un toreiz — pašā fabrikas sirdī — kā jau teicu, es pārdzīvoju augsta prieka brīžus, redzēdama visu riteņu, ritenīšu un skritulīšu harmonisko un ritmisko gaitu un apzinādamās, ka vienīgi radošais cilvēka gars bij visu līdz beidzamam apsvēris aprēķinājis, piespiedis dabu būt viņam noderīgai un iedvesis dzīvību un spēku nedzīvā mechanismā."
"Jūs, kundze, saprotiet mechanikas poēziju, kas tik reti sastopams, un sevišķi vēl pie dāmām. Par to jums lielais paldies."
Bij apklususi dejas mūzika. Dejotāji pastaigājās vēl pa zalonu. Daži pāri iegriezās Austras buduārā.
Ministra Ozola kundze gāja zem rokas ar kādu jaunu elegantu kungu. Ieraudzījusi Maiju, tā veda savu partneri viņai klāt.
«Beidzot tevi sastopu. Visu vakaru man nebij izdevības pāris vārdiņu ar tevi pārmainīt. Piedodiet, Smiltena kungs, ka tā aizrāvos, bet mēs jaunības biedrenes. Atļauj, Maija, tev priekšā stādīt: mūsu Parīzes legācijas padomnieks Smiltena kungs, kurš uz pāris nedēļām atvaļinājumā ieradies Latvijā. Mūsu šī vakara pianisti jūs, Smiltena kungs, jau pazīstiet."
Uz Maijas uzaicinājumu abi pienācēji nosēdās Maijai un Aizstrautam iepretim un nu sākās Ozola kundzes jautrā čalošana un Smiltena kunga Parīzes anekdotes, kuras gribēja būt asprātīgas un spīdēt ar franču esprit. Smiltens, latviski runādams, dažbrīd it kā meklēja vārdus, bet redzēdams Maijas nopietni novērojošos skatus, atvainojās: viņš no pat kara sākuma neesot bijis Latvijā u. t. t.
Aizstrauts, mierīgi smīnēdams klusēja, kā aizvien, kad bij vairāki ļaudis klāt, kad nebij tikai divatā ar kādu sarunu biedri.
Te atskanēja kāda operas dziedātaja labi koptā, maigi aizkustinošā balss Dārziņa melancholiski-vilinošās skaņās: "Teici to stundu, to brīdi", un visi devās salonā.

***
Pirmās nedēļas Latvijā Maija līgojās, kā zeltā vizmojošā laiviņā uz saules ceļa dzimtenes ūdeņos. Viņa atpūtās un pamazām iejutās kulturelā dzīvē. Viņa bij gandrīz laimīga. Kādā pavasara rītā viņai atnesa uzaicinājumu uzņemties vadīt kādu klavieru klasi konservatorijā. Viņā iedzirkstējās divkāršs darba prieks: atkal strādāt un nu reiz dzimtenē. Viņa atbildēja ar piekrišanu un ieradās uz aicinājumu konservatorijas padomes apspriedē. Viņa zināja, ka tur sastaps arī Cīruli, bet gāja pavisam mierīgi. Tomēr, ieraugot viņa apolonisko skaistumu, turot savējā viņa daiļo roku, kura bij tik viegla kā ķeruba spārns, un atminoties Pēterpili, viņa juta, ka it kā no tālienes ceļas un aug viņā viļņojums. Un kad viņai viens otrs no pazīstamiem mūziķiem stāstīja par Cīruļa apbrīnojami harmonisko garīgo dzīvi un viņa lielām, klasiski nosvērtām simfonijām, kuras pēdējā ziemā uzvestas operas simfoniskos koncertos, Maija sāka nojaust, ka viņa tikai iedomājusies sevi galīgi brīvu esam.
Vēl reiz pavasarī Maija sastapās ar Cīruli kādas operu dziedātājas viesībās, kur tas spēlēja kādu no saviem pēdējā laika darbiem. Spēks un skaidrība staroja no šīm skaņām, bet Maijā tīri pretēji tās modināja senaizmirstu maigumu un nemieru.
No šī laika viņa sāka atkal sevi zaudēt... Viņa nebij vairs apzinīgi brīvā, noteicošā māksliniece, viņa bij maigi mīloša sieviete.
— Cīrulis bij tik mīļi laipns — viņa domāja. Bet viņš ar visiem bij tāds — cēlās kāda pretruna Maijas domās. — Viņš pieminēja viņas mūzikas studiju gadus Pēterpilī pie viņa — bet tagad viņam bij atkal jaunas un jaunas audzēknes. — Viņš atzinīgi atsaucās par Maijas izstrādāto techniku, izjūtas dziļumu un inteliģento apdvesmoto izteiksmi — bet to pašu viņš teiks kurai katrai spējīgai pianistei, tikai, varbūt, ar nelielām variācijām. — Tā Maija cīnījās pati ar sevi un tomēr netika vaļā no vilinošiem sapņiem: ka tagad, kā toreiz, viņš tomēr ar viņu vislabāk saprotas, ka viņš izšķir viņu no visu citu audzēkņu pianistu un neskaitāmo pazīstamo un nebeidzamo viņa dievinātāju vidus. Šī ilūzija bija nāvējoša Maijai, jo tā rādīja neizsakāmas ilgas nevien pēc mūziķa Cīruļa, bet arī pēc cilvēka Cīruļa, kas arī viņu nevien kā mūziķi, bet kā sievieti izceltu un izvēlētu no citu sievu vidus.
Māksliniece Maija bij padevusies mīlai, un tā māca viņas sirdi, kā māc tā visu dziļjūtīgu sievu sirdis.
Austra nezināja šā Maijas dzīves posma, jo viņas, kaut gan jutās tuvas un labi sapratās, tomēr nepiederēja pie tām sievietēm, kuras visas savas dziļākās jūtas izstāsta un attēlo draudzenēm. Bet Austra redzēja, ka Maija nebij vairs tā, kas pirmā laikā pēc atbraukšanas.
«Kas ar tevi, mana sirds? Kāpēc tu tā satumsusi šinīs pēdējās dienās? Nevari tomēr tik drīz atsvabināties no pārdzīvotā krievu posta? Bet jaunnedēļ mēs brauksim uz jūrmalu, tur tu galīgi atspirgsi," Austra mēģināja mierināt.
Kādreiz operā Maija nejauši sastapās ar Aizstrautu un bija ļoti priecīga par šo sastapšanos. Aizstrauta smaids, kas viņai šķita labsirdīgs, kā pirmo reiz, viņa vienādi pētošais skats un Maijas dzīvei tālā profesija atstāja uz viņu sevišķi nomierinošu iespaidu. Viņa labprāt pastaigājās ar viņu pa foajē starpbrīdī un pieņēma viņa piedāvājumu uz mājam pavadīt.
Ejot pa kanāla tiltiņu, Aizstrauts lūdza atļauju ņemt viņu zem rokas. Maija tam piekrita un viņai šķita, it kā tā ietu blakus saprotošam biedrim.
Uz bulvāra jauno liepu lapiņu ēnas šūpojās elektriski apgaismotos celiņos. Kanāls bij pavisam tumšs, tik viena otra zvaigzne atspoguļojās viņā, kā dimanta graudiņš uz melna atlasa.
Aizstrauts prasīja, kur Maija pavadīšot vasaru.
“Jūrmalā, Bulduros, tur brālis noīrējis vasarnīcu. Kāpu ielā".
“Tad jau būsim kaimiņos."
"Jūs jau tur noņēmuši istabu?"
"Veselu vasarnīcu".
"Kur tad tik plaši?"
"Man ģimene," tikpat mierīgi, kā runājot par laiku, atbildēja Aizstrauts.
Bet kāpēc nekur neredz viņa sievu? Kāpēc nekad viņš neiet ar to kopā? Un pats viņš atstāj neprecēta, ne ģimenes cilvēka iespaidu — domāja Maija.
Ievaicājusies Austrai par Aizstrauta mājas dzīvi, viņa dabūja zināt, ka emigrācijā viņš apprecējis kādu krievu “biedreni" it kā aiz pateicības par lielo gādību par viņu. Viņa sieva esot vecāka par viņu, slikti runājot latviski un viņš nevienu ar to labprāt neiepazīstinot. Viņiem esot divi bērni, no kuriem jaunākais vēl neesot gadu vecs.
Tālāk Maija neprasīja. Bet viņai nebij diezcik patīkams šis stāsts. Kādēļ? — viņa sev nevaicāja.

* * *
Jūrmalā nobraukusi, Maija nevarēja nociesties istabā. Bez mazākās kavēšanās viņai bij jāiet uz jūru. Tās šalkšana padarīja viņu kā mēnešsērdzīgu, kas nespēj pretoties dziņai iet uz vienu noteiktu punktu. Maija paņēma ap pleciem kādu šalli un skrēja uz kāpām.
Pūta stiprs rietumu vējš. Jūra visa šķita baltos viļņos, kuri ar lielu sparu cēlās un šķīda, kamēr izbeidzās seklā krasta smiltīs. Jūra bij Maijai kā no jauna atklājusies. Viņa pacēla rokas, ap kurām plivinājās garā baltā šalle. Šinī acumirklī viņa bij kā liels fantastisks putns. Viņa skrēja no kāpas, it kā gribētu mesties bezdibenī. Bet nonākusi pie ūdens malas, kur viļņi taisījās apskaut viņas kājas, Maija apstājās un atsvērās ar visu ķermeni atpakaļ.
Lejā viņa jūrai bij tuvāk un tomēr šķita tāļak, kā augšā virs kāpas, kad to ieraudzīja vēl notālēm.
Viņa sāka soļot gar pašu maliņu, it kā ar viļņiem rotaļādamies. Tikai tagad viņa jutās atkal pavisam dzimtenē. Jūra bij viņai vēl iztrūkusi, bet nu viņa to izbaudīs pilniem malkiem. Viņa gāja sevī nogrimusi pretim vējam un neskatījās uz citiem staigātājiem. Labu gabalu nogājusi, viņa izdzirda sevi saucam. Atskatījās: Jānītis un Modris gluži aizelsušies skrēja viņai pakaļ.
"Mēs tevi vairs ir panākt nevarējām, tik steidzīgi tu soļoji," stāstīja Jānītis.
"Mammiņa lūdz nākt kafiju dzert," piebalsoja Modris, Maijas rokā ieķerdamies.
"Nu, labi, iesim, iesim. Tagad jau mums visa vasara priekšā," kā savā nodabā nobeidza Maija.
Līdz ko norima vējš un saule sildīja vasarīgāk, Maija vedināja Austru peldēties.
Bulduros, iepretim Kāpu ielai, aizvien varēja atrast kādu nomaļāku vietiņu, kur bij it labi sauļoties, no citiem netraucētām. Maija un Austra gāja kopā peldēties, bet mazā Dzidriņa, kā amorets, gluži kailiņa te rakņājās baltās smiltīs, te ūdens malā meklēja vācelītes.
Zeltmatainā Austra bij maigi balta, patiešām, kā no putam dzimusi. Viņa vēl aizvien varēja sacensties ar Botičelli Veneru. Maija turpretim bij slaida un vijīga kā liāna. Ar neizsakāmu baudu Maija metās viļņos un ļāvās no tiem šūpoties. Viņa izstiepa tiem rokas pretim un devās viņu veldzējošās skāvās. Un vēlāk saule viņu glauda un paijāja. Tā viņa vienā nedēļā bij kļuvusi bronzas sārta un garīgi bij gandrīz ieguvusi līdzsvaru. Bet Edinburgā koncertā viņa sastapās ar savu liktenīgās mīlas objektu, un viss miers bij vējā. Cīrulis, ieraudzījis Maiju kopā ar Zariņiem, pienāca apsveicināties un nākamo koncerta daļu palika pie viņiem. Arī uz viņu jūra un saule bij atstājušas stipru iespaidu. Tas nebij vairs tikai apoloniski apskaidrotais mūziķis, tas bij lokans un vingrs, un skats viņam bij tik valdzinošs, kā kārdinātājam, Dieva izvēlētam un atstumtam eņģelim. Orķestrs spēlēja "Sigmunda un Siglindes mīlas atmodu" un Maija šinī brīdī pārdzīvoja dziļas laimes viļņojumu. — Viņš ir te. Viņš ir ar tevi. Viņš, kura gara tuvumu tu esi tik tverami izjutusi, kā nevienu. Viņš saprot tevi un vēlas tāda paša tuvuma. Ak, svētlaimības skaistais sapnis!
Bet — orķestris beidza spēlēt. Publika plaukšķināja. Diriģents, atgriezies pret to, apmierināti klanījās. Cīrulis pacēlās, palocījās pret dāmām, un aizgāja runāties ar kādu jaunu rakstnieku.
Maija juta, ka izdzisa gaisma. Uzpūta auksta pelēcības strāva un noslīcināja sevī visu apkārtējo raibo krāšņumu. Vienaldzīgi viņa noklausījās koncerta pēdējā daļā. Pēc koncerta daudzi Zariņu paziņas nāca apsveicināties un buldurieši visi pulkā gar jūrmalu gāja uz māju pusi. Arī Cīruļa gaišo uzvalku Maija starp tiem ieraudzīja. Viņš jau dzīvojot Edinburgā uz Bulduru robežas. Bet Maija gāja ar advokātu Lakatiņu un vienaldzīgi klausījās viņa stāstos par viņa partijas veiklo manevrēšanu un uzvaru pie kāda likumprojekta izvešanas Satversmes Sapulcē, kad citas partijas gribējušas sagatavot valdības krīzi. Maija jutās kā atsvabinājusies, kad pēc vakariņām varēja iet savā istabā. Bet, kad visi bija apgūlušies, viņa izgāja pa vārtiņiem, nosēdās uz kāpas. Pret priedi atspiedusies, viņa klausījās vienmērīgajā viļņu šalkoņā, kamēr rietumos pavisam satumsa, bet no austrumiem cēlās jauns rīts.
Tagad viņa atkal veselām dienām pavadīja pie klavierēm. Vētrainās un sāpīgi lauztās skaņās viņa ļāva kliegt savai dvēselei. Tikai jūra kaut cik spēja sniegt viņai uz acumirkli aizmirstību. Kādreiz gar jūrmalu ejot, viņa ieraudzīja Aizstrautu ar mazu zēniņu pie rokas. Bija karsta diena un Aizstrauts, kā redzams, ar baudu lika kailo kāju uz viļņu apskaloto smilti. Maijai šoreiz netikās ar Aizstrautu runāt: visu laiku viņa netika vaļā no pirmā iespaida, kad ieraudzīja kailās, izbālušās pilsētnieka kājas.
Maija mīlēja skaistumu un harmoniju, bet te šis nākamais profesors šķita tik niecīgs pret jūras varenību un nocietināto priežu izturību.
Aizstrauts tomēr šoreiz nesaprata vai nelikās saprotam Maijas izturēšanos un pavadīja viņu, mierīgi stāstīdams par kādu jaunu zinātnisku atradumu, līdz pat Maijas vasarnīcas vārtiņiem. Mazais zēniņš, Jurītis, rāmi tecēja tēvam pie rokas.
Maiju tagad vilciņ vilka uz Edinburgas pusi. Kādreiz notālēm viņa redzēja Cīruli citu pazīstamu vidū. Bet tad viņa nogriezās un soļoja atpakaļ. Viņa negribēja ar viņu tikties citu ļaužu klātbūtnē. Viņai tagad pietika ar apziņu, ka viņš elpo to pašu gaisu, kā viņa.
Jūlija vidū Zariņi ar trīs lielākiem bērniem aizbrauca uz dažām dienām uz Koknesi viesos pie kādiem Austras radiem. Maija negribēja līdz braukt. Viņa nevarēja tagad būt starp svešiem jautriem ļaudīm. Viņai vajadzēja vientulības. Mājās palika tikai kalpones un mazā Rasiņa.
Maija visu laiku pavadīja pie klavierēm un jūrmalā. Kādā karstā dienā viņa sēdēja uz sola un ilgās mēģināja izsaukt Cīruli. Viņš bij, varbūt, kaut kur tepat un tomēr neaizsniedzams. Viņa gribēja tik vienreiz nogremdēt savus skatus viņa skaidrās gaišās acīs. Viņa gribēja sajust viņa rokas vieglumu. Tik pazemīgas bij viņas vēlēšanās.
Grāmata gan atvērta, bet nelasīta, gulēja uz viņas klēpja. Viņa skatījās maigi zilā ūdens plašumā, nebēdādama par karstiem saules stariem, kas dedzināja viņas plecus.
Te viņa izdzirda soļus pa labi. Paskatījās: Aizstrauts. Viņš, pārsteigts, sveicināja un nosēdās viņai blakus.
Viņš ceļā uz Majoriem pie kāda sava universitātes kolēģa. Bet kāpēc viņa viena sēdot? Iešot labāk kopā paklejot gar jūrmalu.
— Viņš saņēma Maiju zem rokas. Viņi nogāja līdz Edinburgai un Maija šad tad skatiem meklēja Cīruļa slaido stāvu starp staigātajiem, bet velti. No Edinburgas kūrmājas Aizstrauts lika priekšā griezties atpakaļ.
"Bet kur tad jūsu apciemojums Majoros?"
"Tas neizbēgs. Gan jau kādreiz paspēšu. Bet tagad iesim pa mežu."
Viņi uzkāpa kāpās un Aizstrauts cieši apskāva Maijas stāvu ap vidu. Maija juta, ka viņa karstums sāka pāriet arī uz viņu, bet viņa nepretojās un ļāvās šim vilinājumam. Kad viņi bij nonākuši atpakaļ līdz Bulduriem, Aizstrauts centās Maiju pārrunāt, aiziet pēc kostīma, lai abi kopā varētu iet peldēties. Bet taisni tas, ka Aizstrauts tik neatlaidīgi uz to pastāvēja un ka viņa sajuta viņa gribu kā sev svešu, viņa nebij pierunājama. Tad Aizstrauts, neapmierināts, taisījās viens pats iet peldēties. Maija palika smiltīs guļot, kamēr Aizstrauts pārģērbās peldu kostīmā, kuru bij kabatā līdzatnesis. Viņa pacēla acis, atkal Aizstrauts viņai likās komisks: platmali galvā, brillēs. Viņa to uzskatīja kā auksta novērotāja un viņai kaut kā dēļ nepatika, ka viņš tāds bij viņai parādījies. Arī ūdenī viņš nenoņēma brilles. Vai tas tik nebij īsts profesors? Bet pirmākais karstums?
Nopeldējies un apģērbies viņš nāca un apgulās smiltīs zem kāpas Maijai blakus.
Maiju dedzināja saule un sakarsētā smilts.
Ūdenī atveldzējies Aizstrauts bij sevišķi asprātīgs un lika aizmirst neseno nepatīkamo iespaidu. Maija labprāt viņā klausījās, smējās un bij jautra, viņa mēģināja aizdzīt ilgas pēc tā otra. Aizstrauts skatījās caur savām brillēm uz viņu ar tādu saucošu skatu, kā nekad, un viņa sarkanās lūpas liecās kārības pilnā un tomēr zobgalīgi atņirgtā smīnā: satirs.
— Bet kas man par to, es jau to redzu. Es varu atļaut sev šo rotaļu — domāja Maija.
Viņš satvēra viņas kreiso roku, un karsta strāva plūda no viena otrā. To Maija nebij tik sen piedzīvojusi. Jau vairāk gadus no vietas viņa pazina tikai gara kaislības. Tagad modās viņas miesa. Un šī izjūta bij kaut kas pilnīgi atsevišķs no viņas dvēseles dzīvei. Līdz šim viņa bij pazinusi tikai nedalītas jūtas.
"Kad tu būsi mana?"
"Nekad!" Maija smējās gluži apzinīgi, jo viņa zināja, ka ar visu savu dvēseli un miesu pieder otram, no kura tā nespēj atraisīties. Bet viņai bij interesanta šāda rotaļāšanās ar uguni. Viņas kaisles bij ieslēgtas viņas ķermenī zem nerimstošas intelekta kontroles. Aizstrauts lika priekšā iet dziļāk kāpās. Viņi uzcēlās un nosēdās uz kādas kāpas, no kurienes varēja redzēt jūru, bet tur tiem neviens vairs garām nestaigāja. Saņēmis Maijas slaidās rokas, Aizstrauts tas paijāja un skūpstīja pa atsevišķam pirkstiņam. Viņš tiecās Maijas lūpas skūpstīt, bet tā nedevās. Skūpstīt viņa varēja tikai to, kuru mīlēja. Še skūpsts būtu meli, svētuma apgānīšana.
"Es nevaru jūs skūpstīt."
"Kādēļ?"
"Jūs zināt: — "Jo skūpstā izdvešam mēs dvēseli", Rainis kā patiesi liels dzejnieks ar dziļu intuīciju še uztvēris sievietes būtību. Es nevaru jūs skūpstīt, jo nemīlu jūs."
Ēna pārskrēja pār Aizstrauta seju. Bet sajuzdams sev blakus viņas dedzinošo karstumu, viņš neticēja vārdiem un apskurbis glauda viņas rokas.
"No kurienes tad šis karstums?"
"No karstās jūlija saules. Un ja gribiet — no kaisles, bet mīla tā nav. Savas kaisles es esmu līdz šim paradusi noslāpēt."
"Ej, nu ej," viņš iesaucās un atsviedis viņas galvu atpakaļ, uzspieda uz viņas lūpām asinskāru skūpstu.
Līdz šim viņas skūpsti bij uz lūpām sadeguši. Tagad otra vara un kaisle plūca tos. Mīlēt vienu, ilgoties pēc viena un kaislē otram ļauties. Nē, spēlēties viņa gribēja. Tikai spēlēties.
Redzēdams viņas kautro atturību un uzvaru par sevi kaisles brīžos, Aizstrauts klusu it kā pie sevis noteica: "Tik daudz stundas nemanot aizgājušas. Jau saule riet, un mēs še tiešām rotaļājušies, kā septiņpadsmitgadējie. Vai neiesim kur vakariņās?"
"Iesim!"

Kā apskurbuši vēl, viņi gāja lieliem riņķiem pa mežu uz restorānu, kur, terases stūrī nosēdušies, apsūtīja sev vakariņas.
Te, starp citiem, Aizstrauts jutās Maijai sevišķi tuvs, un gribēja būt atklāts, kā reti kad. Viņš prasīja, vai viņa zinot, ka viņš 1906. gadā bijis nāvei pavisam tuvu, ka tik caur gadījumu izglābies, un ar to pašu aizbēdzis, ka vēlāk svešumā ilgojies pēc dzimtenes, ka tagad domājot viņš savas zināšanas ziedot savai zemei.
Maija atkal bij novērotājas lomā un šad tad iebilda, ka esot viņai zināma viena otra epizode no viņa dzīves un neizprašņāja viņam sīkumus.
Pēc vakariņām viņš lūdza Maiju vēl nākt līdz uz jūru.
Tā piekrita, tik esot mājās jāiegriežas pēc kādām virsdrēbēm.
Maija teica kalponēm, ka vakariņās viņas vairs lai negaidot. Uzvilka mēteli, ielika kabatā āra durvju atslēgu un aizgāja.
Aizstrauts, viņu gaidīdams, staigāja gar jūru.
Viņi tagad gāja vakarblāzmai pretim, kura jūru krāsoja gaiši sārtās, violeti-iedzeltenās krāsās. Kad sāka sajust nogurumu, apsēdās uz kāpas un skatījās, kā jūrā krāsas dziest. Bet otrā pusē no meža izlīda pilns mēnesis.
Tagad Maija nepretojās Aizstrauta skūpstiem.
"Jums būs traģēdija," viņa teica, domādama tā ģimenes dzīvi, "man jau nekas."
Viņš nekā uz to neatbildēja, tik, gribēdams viņu tuvāk sajust, vilka sevim klāt.
Palikdama viņa tuvumā, Maija tomēr nezaudēja pašsavaldīšanos un skaidru prāta analīzi. Kad jūrā visas krāsas apdzisa un apakšā vairs nebij redzams neviens staigātājs, tā lūdza Aizstrautu viņu uz mājam pavadīt.
Viņu ilgi nevarēja pārliecināt. Viņš mēģināja viņu pārrunāt palikt rīta blāzmu sagaidīt. Bet Maija cēlās, un, negribēdams, viņai līdzi gāja Aizstrauts. Vēl Zariņu vasarnīcas dārzā zem lielās liepas viņš čukstēja tai ausī karstus aicinājumus un skūpstīja tai lūpas līdz asinīm. Izraudamies no viņa rokam, Maija teica labu nakti un nozuda verandā. No savas istabas loga viņa vēl dzirdēja Aizstrauta soļus pa koka trotuāru uz jūras pusi; viņš aizgāja viens pats. — Viņš sauc pēc manis, viņš vēlas manis. Varbūt — mīl. Bet es nevaru viņam līdz iet. Es citu mīlu.
Maija no rīta, izgājusi jūrmalā un nosēdusies kāpās, ieraudzīja Aizstrautu ejam pa viņu vasarnīcas celiņu uz jūru. Viņa zināja, kādēļ viņš iet taisni šo celiņu. Viņa redzēja, ka kaislības vadīja šo kluso, sevī noslēgto cilvēku. Un viņai bij tīkami justies par šo kaislību modinātāju. Tas viņai iedvesa spēka apziņu, kur līdz šim viņa pati bij bijusi neprātīgu ilgu varā. Ar sātanisku smīnu viņa to pavadīja līdz lejai. Pagājies gar jūru un Maiju neatradis, Aizstrauts, kāpās augšā kāpdams, piepēži uzskatīja Maijas balto stāvu.
"Kur jūs te paslēpušies? Jūs visu variet pārredzēt un jūs gandrīz nevar ieraudzīt. Jūs mani lejā kāpjot redzējāt?"
"Redzēju."
"Un nesaucāt?"
"Kā zināt?"
"Ak, jūs, ļaunā," viņš pieplaka ar skūpstu pie viņas rokām.
Maija nevairījās un nepretojās. Viņa zināja, ka par savām kaislēm viņa pati valdīja. Kāds vilciens, no Rīgas nākdams, šņāca un pūta. Aizstrauts atjēdzās: ar nākamo vilcienu viņam jātiek Rīgā, no kurienes vakarā jābrauc tālāk uz tēva mājam, jo Valmierā būšot zirgs pretim. Pirms braukšanas viņu vēl gaidījuši mājās ar brokastīm.
Maijai bij nepatīkams šis pirmais aizrādījums uz viņa mājas dzīvi. Viņa aizvien bij norobežojusies no visu precētu vīru mēģinājumiem pat amizēties ar viņu. Bet par Aizstrauta sievu un laulības dzīvi viņa nebij domājusi, tik mazvērtīga viņai tā šķita pēc citu nostāstiem un paša Aizstrauta nevērīgās izturēšanās pret savu māju. Arī tagad viņš to bij pieminējis kā kaut ko tādu, kas kā nepatīkams murgs taisījās aizdzīt viņu no patīkamās salas. Tādēļ ar izmisušu kaisli viņš skūpstīja Maijas lūpas.
Maija viņu pavadīja līdz krustceļam un tad šķīrās no Aizstrauta uz nenoteiktu laiku.
Viņa nevaicāja, vai tā būs tikai maza viendienas epizode viņas dzīvē, jeb vai tam būs paliekoša nozīme.
Vasarnīcā iegājusi, viņa nosēdās pie klavierēm un nodevās maigi glāstošām skaņām, nemēģinādama pētīt nākotni. Viņas nemieru radošās ilgas nebij vairs kliedzošas, un tas arī bij liels ieguvums.
Kad pārbrauca mājās Zariņu ģimene, viņa stundām varēja pavadīt ar Dzidriņu, vai Modri spēlējoties. Un satiekoties ar Cīruli citu sabiedrībā jūrmalā, Maija atkal varēja uz viņu brīvi skatīties un sarunāties.
Tikai kad viņi bij atvadījušies, un Maija kādu gabaliņu gāja viena, viņa nogrima skumjās: kāpēc šī nesaskaņa? Kāpēc te, kurp tiecās viņas ilgas, kur viņai šķita, varētu būt tām atskaņa, tādas nebij? Kādi spēki vadīja cilvēku likteņus? Kāpēc viņi lika satikties cilvēkiem, kuri izsauca pat negribot sāpes otra dvēselē?
Bet tagad šī bij jau sāpju un viņu cēloņu analīze, ne vairs sāpes pašas. Viņā radās griba un spēks pretoties ilgam un postošam nemieram. Jaunā rotaļa bij sāpju dziedinātāja bijusi.
***
Augusta beigās Zariņi brauca atpakaļ uz Rīgu, jo zēniem sākās skolas. Maija pārbrauca reizē ar viņiem, viņa bij noņēmusi sev mēbelētu dzīvokli un vajadzēja vēl daudz ko nokārtot un pārkārtot, lai justos kā savās mājās. Šo pusgadu viņa bij lutinājusies brāļa sievas gādībā, bet nu viņa gribēja atkal būt pilnīgi patstāvīga ar visām šādas dzīves rūpēm un pienākumiem.
Patstāvīgas sievietes, būdamas pilnas saimnieces savā namā, ir valdzinošas un apburošas, ja viņas ar patstāvību nav zaudējušas sievišķo maigumu. Tāda bija Maija Līdumnieces kundze. Viņas “trešdienas" izveidojās par intīmiem mākslas vakariem, uz kuriem viņa aicināja tikai savus tuvākos draugus; starp tiem bija arī Cīrulis. Jo biežāki viņa to redzēja, jo mierīgāka kļuva viņas izturēšanās pret viņu.
Bet savādāku ceļu gāja viņas attiecības ar Aizstrautu. Pirmā septembra trešdienā, kad Maija atklāja savus vakarus, bij arī viņš starp viesiem. Redzēdams, ka Maija smaida visiem viesiem, viņš klusu sēdēja kādā nelielā salona stūrī. Tas, protams, nevienam neuzkrita, jo Aizstrauts sabiedrībā parasti klusēja. Tik Maija redzēja, ka viņa skatos vairs nebij senākā ironizējošā mierīguma, tur varēja saskatīt neapmierinātību. Arī svešzemnieks Priede bij atkal Latvijā, kurp bij atbraucis, gribēdams nodibinat veikalnieciskus sakarus starp abām savām tēvijām. Viņš ar lielāko patikšanu atsaucās uz Maijas aicinājumu, atsūtīja viņai lielu klēpi rožu un visādi centās iegūt viņas labvēlību. Viņš atzinās, ka jaunībā bijis viņā iemīlējies, bet viņa, aizraudamās no Līdumnieka, tā neesot pat ievērojusi. Maijai šī atzīšanās bij pilnīgi negaidīta, kādēļ viņa uzmanīgi klausījās Priedes stāstos un nosēdēja ar to ilgāk kā ar citiem viesiem.
Aizstrauts atcerēdamies, ka arī Zariņa kundzes vārda dienā Maiju pie vakariņu galda vedis Priede, ka Maija to pieminējusi kā vienu no savas jaunības paziņam, taisīja savus slēdzienus un, ātri atvadījies, aizgāja.
Nākošā trešdienā Aizstrauts pie Maijas neieradās, un viņai likās savāda šī viņa izturēšanās. Nejauši uz ielas sastopoties, Maija apstājās un, roku sniedzot, paskatījās viņā gaišu skatu. Aizstrauts it kā atsila un vaicāja, vai viņai nekad nebūšot priekš viņa laika. Viņa zobgalīgi pārmeta, ka tas jau viņu ignorējot. Nē, citu sabiedrībā arī uz priekšu viņš pie viņas neiešot, bet viņš lūdzot pieņemt viņu kādreiz vienu, ja viņa atrodot to iespējamu. Maija lūdza atnākt, un Aizstrauts solījās būt pie viņas nākamā dienā pret vakaru.
Maijai bij jau iesākušies darbi konservatorijā, arī mājās nāca dažas skolnieces, tā ka nemanot bij pienācis laiks, kad vajadzēja ierasties Aizstrautam. Viņa pieņēma to kādā mazākā istabā, kur stūra dīvānā viņa parasti mēdza atpūsties ar kādu grāmatu rokā.
Aizstrauts no sākuma diezgan neuzticīgi gāja viņam svešā istabā, bet ieraudzīdams Maiju gluži vienu un juzdams nelielās telpas nomierinošo noslēgtību, viņš kļuva dzīvāks. Nosēdies Maijai blakus, viņš ilgi uz viņu pētoši skatījās, tad saņēma viņas roku un sāka to kaisli skūpstīt. Sajuzdams Maijas viegli nodrebošo ķermeni savās rokās, viņš nespēja pār sevi valdīt.
Aizvērtām acīm Maija redzēja it kā gaisa laivā aizpeldam Cīruļa skaidros skatus. Tie bija auksti un peldēja aizvien tāļāk.
***
"Vai tu to varēji iedomāt pirmo reiz, kad mēs tikāmies?" prasīja Aizstrauts Maijai kādā krēslas stundā, maigi roku glauzdams.
"Nē, tas gan manim neienāca ne prātā. Tu man likies tuvs no pat pirmā brīža, bet tā, kā var būt tuvs biedrs, ar kuru viscaur saprotas." Maija apklusa un sāka skatīties kamīna liesmās, atmiņās iegrimusi. Un gaišas likās šīs pavasara atmiņas. Arī tagad viņai Aizstrauts šķitās vistuvākais biedrs. Dvēseļu saliešanās, ko rada mīlestība, nebij viņu attiecībās. Blakus kaislei bij intelektuāla saprašanās, tas bij tas biedriskums. Neskatoties uz visu, viņai tagad atkal šķita, ka mīlestībā piederēt viņa varētu tikai Cīrulim. Tur viņa būtu varējusi izkausēt visu savu spītu, visas pretešķības. Tur viņa būtu maigi padevīga. Tur uzplauktu viņa pilnā sievišķībā. Te viņa nekad nezaudēja savas personības atšķirtības. Te viņa nostājās blakus, kā līdzvērtīga cīnītāja. Te viņi bija biedri, kuri atdevušies liesmainam aicinājumam. Būdama sievišķi maiga savā mīlā pret Cīruli, viņa bij gaidījusi neapzinīgi, varbūt, bet tomēr gaidījusi, kad nāks viņš un iekaros to kā sievieti, bet viņš nenāca, un, mīlas alkstoša, viņa padevās Aizstrauta glāstiem.
Domās nogrimusi, Maija padarīja Aizstrautu nemierīgu. Viņš atkal pavērās viņā neticīgi jautājoši.
"Vai tik es tev neesmu tāds Mariols no Mopasāna romāna?"
Maiju pārsteidza šis jautājums. Viņš bija tuvu piegājis viņu attiecību iztulkošanai, bet tomēr nebij atradis to īsto atslēgu, tādēļ viņa droši atbildēja, zinādama, ka nemelo: "Tu maldies, mīļais. Es neesmu šīs Mopasāna sievietes dubultniece. Varbūt, es labprāt vēlētos būt tāda M-me Burne, bet tas nav manā dabā. Šī parīziete nemīl īsti it neviena. Viņa apreibinās tik no uzvarām pār vīriešiem. Un Mariols viņai ir vajadzīgs, kā dziļas mīlas un padevības simbols. Es, turpretim, piederu pie sievietēm ar mīlā degošu sirdi. Manējā ir cor ardens, kura man ir atnesusi daudz ciešanu. Tādēļ neprasi un nevaicā. Vai es tev prasu ko? Bet šo mūsu satiksmi mēs uzsākām kā rotaļu un tāpat turpināsim viņu.
"Man nepietiek ar rotaļu."
"Nu es jau esmu tava," to viņa teica it kā mierinādama un vēlāk mēģināja arī sevi pārliecināt, ka mīl Aizstrautu.
Kādu laiku tiešam viņi šķita maigi mīlētāji, ātri skrēja viņu satikšanās brīži, un Maija nemēģināja vairs modināt atmiņas ar agrāko iemīlēšanos.
Kādreiz ziemā, rotaļājoties ar Aizstrauta kuplajiem matiem, Maija līksmi iesaucās:
"Tu zini, es sāku tevī iemīlēties."
Viņa juta Aizstrauta savādos skatus.
"– – Es jau esmu tevī iemīlējusies," viņa nobeidza.
"Tikai tagad?"
"Nu, vai tad tev nepietiek? Es taču tev neslēpu vasarā, ka nemīlu tevis, ka tādēļ nevaru pat skūpstīt tevi. Neatminies ?"
"Atminos. Par daudz labi atminos. Bet saki man, kurš ir tas, kuru tu mīlēji ar savu degošo sirdi, kā reiz teici? Kurš?"
"Tu gribi zināt? To neesmu nevienam teikusi. Bet tu patiesi manim liecies tuvs, un tas otrs ir kļuvis svešs un tāļš."
"Tas otrs? Saki, kas viņš ir?" Aizstrauts kļuva nepacietīgs.
"Tu taču ar viņu nedomāsi duelēties, jo viņš pat nemaz nezin par manu iemīlēšanos viņā. Tas ir Cīrulis."
"Tā. Nu es saprotu," Aizstrauts neapmierināts noteica.
"Nav nekā ko saprast. Manim pret Cīruli ir bijušas tikai garīgas kaislības," Maija mēģināja taisnoties un pati neticēja saviem vārdiem.
"Artiste, neatkarīga sieviete un — tikai garīgas kaislības," Aizstrauts zobgalīgi nosmējās.
"Tici vai netici. Bet tā tas bij," Maija skumji noteica.

Aizstrauts sāka nākt retāk, un aizvien viņam bij kaut kur jāsteidzas.
Kādas izstādes atklāšanā viņa novēroja, ka Aizstrauts gāja pie Cīruļa apsveicināties un ilgāku laiku abi sarunājās, kaut gan nemaz tik tuvu pazīstami nebija. Vai viņš nemēģināja kaut ko izzināt par viņas un Cīruļa attiecībām? Tā viņš pateiktu varbūt to, ko Cīrulis nemaz nenojauta. Maija piegriezās viņiem, lai izjauktu šīs sarunas. Visi sasveicinājās, bet Aizstrauts drīz atvainojās un aizsteidzās. Maija mierīgi sarunājās ar Cīruli par izstādītām gleznam. Te bija viņas jūtas skaidras un cēlas, bet Aizstrauts tagad izsauca viņā vētras. Bij noticis tas, kam viņa ilgi neticēja: viņas satiksmē ar Aizstrautu bij atmodusies viņas sievišķība. Viņa gaidīja viņa nākšanu. Viņa nevarēja apmierināties ar viņa ātro aiziešanu un kādreiz atvadoties teica, ka ilgāk tā viņa vairs nevarot izturēt.
"Vai tu domā, ka es varu?" viņš iesaucās, bet izraudamies no viņas skāvām aizgāja.
Operā Maija ieraudzīja Aizstrautam blakus kādu pavecāku sievieti. Viņš sarunājās ar to. Maija paskatījās: tā varēja būt kāda radiniece no laukiem. Tik zema, kā pie zemes pieplakusi. Maija vēlāk apprasījās, kas tā tāda.
"Mana sieva."
"Nevar būt," Maija neticīgi iesaucās. "Bet ir," viņš atbildēja.
Un Maijai kļuva nesaprotami cilvēku likteņi. Bet Aizstrauta Maijai tanī brīdī nebija pat ir žēl, ka viņam jādzīvo ar tādu sievu, viņš pats viņai kļuva mazliet nepatīkams, ka varējis reiz tādu sev par sievu apņemt. Viņam taču bija nosmalcināta gaume. Kā tas ir varējis notikt? Bet tālāk viņa nekā neprasīja.
Viena palikusi, viņa domāja, kāda būtu bijusi viņu laulība ar Aizstrautu. Viņā sāka mosties līdz šim nepazītas jūtas — ilgas pēc bērna. Viņa bija tikai tagad kļuvusi īsta sieviete, kurai vajaga atdāvāt savu maigumu. Aizstrauts nebija skaists, ne stalts, kura ārieni viņa labprāt būtu redzējusi savos bērnos atspoguļojamies. Bet tuvs viņš bija. Un tomēr — arī te viņa, māksliniece, nevarēja piepildīt savu sievišķo likteni, kā bij to varējušas tik daudzas nenozīmīgas, pat netīkamas sievietes. Kā bij to varējusi Aizstrauta sieva. Jā, Aizstrautam jau bija bērni, nevainīgi radījumi, kuru bērnību nedrīkstēja Maija postīt. Maija nedrīkstēja, Maija nevarēja! Kādēļ? Tikai tādēļ, lai citiem, vājiem, nedarītu sāpes. Tikai tādēļ, ka viņa bija stipra un varēja visu nest.
Viņa priecājās par Aizstrauta nākšanu, jo tagad pārnesa uz viņu vienu visu maigumu un karstumu. Bet uztraucās, kad Aizstrauts ar pulksteņa akurātību noteiktā stundā cēlās un gāja, ka bij tik noslēgts sevī un kļuva runīgs tik par tālām lietam.
Maija aicināja viņu atnākt atkal pie viņas Lieldienās, kad būšot citi viesi. Viņš nesacīja uz to ne ja, ne nē, bet solījās pirms Lieldienām vēl viņu apciemot.
Noteiktā dienā Maija gaidīja Aizstrautu. Viņa paskatījās pulkstenī, jau bij ceturksnis pāri par norunāto stundu. Viņš aizvien bij tik akurāts bijis, ka viņa sevī bij pat smējusies par viņa precizitāti: tas taču drīzāk skolmeistars kā profesors. Bet nu viņa labprāt būtu vēlējusies, kaut būtu viņš kā vienmēr. Divdesmit minūtes pagājušas! Divdesmit piecas. Viņa nevar viņu apmeklēt mājās. Viņa nezinās, kas ar viņu. Te atskanēja āra durvju zvans, un Maija atviegloti uzelpoja. Bet ienāca istabas meita un ienesa vēstuli. To atnesis kāds ekspresis. Aizstrauta rokraksts. Viņš atvainojās, ka nevarot šoreiz atnākt un vispār nevarot noteikt, kad atnākšot.
Tas bija Maijai negaidīts sitiens. Viņa bij gluži satriekta un aizvainota. Aizstrauts, kurš bij tik karsti viņas vēlējies, nu varēja no viņas atteikties. Aizstrauts, kura skūpstiem viņa bija ļāvusies, tikai rotaļādamies, nu viņu atstūma. Tā viņai atriebās šī rotaļāšanās ar uguni. Nokritusi uz dīvāna, kur viņa ar Aizstrautu bij pavadījusi daudz klusu krēslas stundu, viņa jutās tik viena, tik bezgala viena. Viņai taču bij draugi, kā viņa pati mēdza teikt, daudz draugu — viņa ļauni smējās. Bet kurš no viņiem palīdzēs viņas vientulību nest, kad labākais no tiem, tuvākais no tiem varēja tik nežēlīgs būt!
— Cīrulis — ieskanēja smadzenēs.
Tas patmīlis, kurš glabāja savu klasisko skaistumu un talantu, kā ledus skapī ieslēgtu! Vai tas maz redzēja citus? Vai viņš bij nojautis kādreiz Maijas svēti liesmojošo mīlu? Nekad! Nekad! Ne toreiz Pēterpilī, ne vēlāk jūrmalā. Viņa skati likās saprotoši. Bet dvēsele — Maija atkal smējās — dvēsele bij ledus skapī! Tikai viņai vienai tā mūžīgi liesmoja! Atkal ienāca prātā Aizstrauts, un viņa jutās bezgala pazemināta.
Viņa lika pagatavot sev vannu. Viņa gribēja noskalot visus uzmācošos murgus, visu lieko, svešo.
Ūdens, kā arvienu, atjaunoja viņas miesas, bet tomēr viņa nevarēja vakarā iemigt, tādēļ cēlās un tumsā ilgi sēdēja pie klavierēm, kamēr galīgi nogura un tad gāja gultā.
Otrā rītā atmozdamies, atcerējās vakarējo, bet negribēja atdoties domam par to, tādēļ ātri cēlās un apģērbās. Tas ļaunākais bij, ka bija iesākušās Lieldienu brīvdienas, kādēļ laiks, pretēji parastam, nebij regulāri iedalīts. Pabrokastojusi, apvilka gaišas pavasara virsdrānas un gāja pastaigāties.
Bij saulains pavasara rīts. Sniegs bij nokusis, bet jaunais zaļums nebija vēl plaucis. Tomēr koka sīkie zariņi šķita spilgti brūni, viņi nesa briestošus pumpurus. Maija apgāja ap Strēlnieku dārzu, izgāja uz bulvāra. Saule spīdēja viņai taisni sejā, bet viņas staros nebija vēl vasaras svelmīguma, tie bij tikai mīļi glāsti. Maija baudīja maigo pavasarīgumu, viņa atģidās tikai no sveiciena:
"Sveiki, daiļā kundze!"
Paskatījās: viņas priekšā stāvēja Jūrzāle.
"Kur't jūs tā no paša rīta? Bet esiet ar' gan jūs pati kā pavasaris!"
Maija ironiski nosmīnēja par šo jūsmīgo apsveikumu, viņa dzīvi iedomājās savu vakarējo rudeņaino vientulību.
"Tāpat es varētu brīnīties par jūsu agriem ceļiem," smējās Maija, Jūrzālem roku sniegdama.
"Nu, pie manis tas saprotams, man jāizklaidē paģiras. Vakar vakarā ar Aizstrautu tā labi silti iemetām."
"Ar Aizstrautu?"
"Jūs, kundze, brīnāties. Jūs, dāmas, nevariet nemaz ir iedomāt, kas slēpjas kādreiz aiz vismierīgākās "profesora" ārienes."
"Kas tad nu jūsu profesoram noticis?"
"Ja gribu patiess būt, man jāsaka, ka arī es īsti nezinu. Jūs ziniet, cik viņš kluss par savu dzīvi. Tik vakar, satiekoties, uzaicināja mani uz kādu krogu līdz nākt, un tā tas notika. Šorīt taisījās aizbraukt uz laukiem."
Maija neklausījās tāļāk. Viņa atvadījās no Jūrzāles un lūdza viņu svētkos apciemot.
Viena palikusi, Maija juta asiņu straujāku gaitu. Viņai atplauka īsts pavasaris:
Tā tad viņa nebij viena savās ciešanās. Arī Aizstrauts cieta. Varbūt, viņš gribēja no savas mīlas vaļā tikt. Varbūt. Bet tas viņam nenācās viegli. Maijai radās tik daudz maiguma pret viņu, kā vēl nekad. Viņa gribētu ar pavasara vējiem glaust viņa pieri un viņa sāpes klusināt.
Viņai būs tagad Lieldienas! Kaut viņam tādas būtu!

***
Svētki tiešām pagāja gaiši. Bet pēc tiem Maijai sākās nemiera pilnas dienas. Viņa zināja, ka Aizstrauts atgriezies no laukiem. Bet kādēļ viņš neatnāca pie Maijas? Kāpēc viņš, vismaz, neizteica savus nenākšanas iemeslus. Kādā dienā Maija redzēja Aizstrautu uz ielas sarunājamies ar citiem kungiem. Viņai bija jāiet garam. Aizstrauts sevišķi laipni viņu sveicināja, kā labs pazīstams. Maija mierīgi gāja tāļāk, bet iekšienē viņai viss verda un viļņojās. Viņš bija mierīgs, pat jautrs, un tomēr viņš nenāca viņu apciemot. Viņa bij tikai izfantazējusi viņa ciešanas. Maijas pašjūtība atdzīvojās ar sevišķu sparu. Viņa cieta sakostiem zobiem. Viņai nebija neviena, kam stāstīt par savām pazeminošām ciešanām. Tās bij pavisam citādas kā toreiz, kad viņa ilgojās pēc Cīruļa. Toreiz viņa Cīrulim nekādi nebij izrādījusi savas jūtas. Tagad viņa bij ar Aizstrautu saistījusi savu dzīvi. Un bij taču viņiem vienmēr bijusi cilvēcīga saprašanās. Kā varēja to aizmirst Aizstrauts? Ja arī viņa kaisle būtu izdegusi, šī saprašanās nevarēja izzust. Tās vārdā viņš nedrīkstēja tik necienīgi izturēties pret viņu.
Bet Aizstrauts nenāca un nenāca, arī nekādu ziņu nedeva. Maija nevarēja ilgāk paciest nenoteikto stāvokli, tādēļ mēģināja visiem spēkiem aizmirst Aizstrautu, darbā nogremdējoties. Neviena krīze nevar mūžīga būt. Arī Maija pamazām sāka nocietināties un aizmirsties.
Maija beigās, kad konservatorijā sākās eksāmeni, bij sevišķi daudz darba. Darbs nogurdināja, bet tomēr atstāja uz viņu labvēlīgu iespaidu. Viņa zināja, ka viņas attiecības ar Aizstrautu nav izbeigušās, bet negaidīja vairs tā nākšanu. Viņa taisījās vasaru pavadīt atkal brāļa ģimenē jūrmalā.
Bet kādā pēcpusdienā negaidot ieradās Aizstrauts. Kad istabas meita ienesa viņa karti, Maija sarāvās, bet tad lūdza viņu ienākt un ārīgi nezaudēja līdzsvaru, kaut gan dvēselē atkal bij sacēlusies vētra.
Maija lūdza Aizstrautu nosēsties un runāja ar viņu tīri mierīgi par pēdējo dienu iekšējiem notikumiem un Itālijas ministru kabineta krīzi. Aizstrauta seja izstaroja tādu klusu, īstu prieku, kad viņš, saņēmis Maijas kreiso roku, skūpstīja viņas pirkstus.
"Gribēju tevi redzēt pirms aizbraukšanas." Aizstrauts piepeži kļuva intīms un pārgāja uz tu. Viņi bija saglabājuši savās attiecibās auksto jūs un tikai dažreiz mulsos čukstos pārgāja uz tu.
"Uz kurieni tad nu?" Maija, pārsteigta, ievaicājās.
"Pa iestaigātiem ceļiem. Papriekšu uz Franciju un tad uz Beļģiju."
Maijas izbrīnēšanās kļuva aizvien lielāka.
"Uz ilgāku laiku?" viņa turpināja to izjautāt.
"Nezinu, cik ilgi vilksies šis laiks. Zinu tik, ka Parīzē gribu pats paplašināt savas zināšanas un Beļģijā gribu strādāt praktiski un tad — vienreiz atgriezties Latvijā, kad būšu viņai noderīgāks, ka līdz šim."
"Tā tad jūs ari atģidušies, ka piederiet pie tiem, kuri par daudz sveša gaisa saelpojušies, kādēļ neprot vairs Latvijā dzīvot," Maija kļuva kodīga.
Bet Aizstrauts bij tik sēri mierīgs, ka asie vārdi viņu nevarēja aizskart.
"Nē, man citi iemesli, man jātiek pašam ar sevi galā un jāatron no jauna īstā darba atmosfēra."
"Un Latvijā jūs tādu būtu zaudējuši?" Maija turpināja uzsāktā tonī.
"Jā, bet tagad nācu, lai visu teiktu, tik nezinu, cik tāļu tikšu ar savu stāstījumu."
Maija kļuva nopietni klusa un nemēģināja vairs Aizstrautam iedzelt.
"Es zinu, ka mana pēdējā laika izturēšanās pret tevi. Maija, bij nekorekta, bet ja varēšu tev visu izstāstīt, varbūt, tu mani daudz netiesāsi. Dzīve mani ir samaitājusi. Jaunībā es biju pavisam cits. Es biju maigs puisītis, bet sieviete mani padarīja ļaunu. Man bija astoņpadsmit gadu, kad vēl kā pēdējās klases ģimnāzists neglābjami samīlējos tādā pat meitenē. Mēnešiem ilgi es drīkstēju uz viņu tikai skatīties un sapņot. Un kad es beidzot saņēmos un viņai pateicu šo savu noslēpumu, es pārliecinājos, ka viņa tādu pašu bij glabājusi man. Vasarā es aizbraucu pie kāda no saviem klases biedriem uz Kurzemi, un tur kāda mazpilsētas Mesalina mani ievilināja savas kaisles muklājā. Es jutos zems un sagānīts. Es izjutu dziļu nepieciešamību šķīstīties un domājos to varēt panākt, izsūdzot savus grēkus Lilijai. Es rakstīju viņai apsūdzības rakstu pret sevi. Es nemēģināju savus grēkus samazināt, bet ar viņu dziļu atzīšanu un sevis pazemināšanu es cerēju atrast žēlastību Lilijas acīs. Es izlūdzos no viņas tikai vienu — neatstāt manu vēstuli bez atbildes. Pagāja mocošas dienas, bet atbildes nesagaidīju un devos uz Rīgu, kur riskēju pēdējo un gāju tieši uz Lilijas vecāku māju. Bet Lilija pie manis neiznāca. Tikai ar kalponi lika pateikt, ka manis pieņemt nevēloties. Taisni tā: nevēloties, bez kādām izrunām. Es būtu vai no trepēm zemē meties, bet savaldījos un godīgi kāpu lejā. Negribu attēlot savu kaunu un mokas. Teikšu, ka tās izbeidzās tikai ar neklusināmu kāri atriebties sievietēm — ļaunām, labām un maigām, kārdinātājām un iekārotām — visām no vietas, visām bez izņēmuma. Un es spīdoši izvedu savu spīdzināšanu. Es padarīju to par sistēmu."
"Līdz kamēr jūs apprecēja?"
"Es zinu, ka par mani izplatītas tādas baumas, it kā es būtu apprecēts pret savu gribu. Nē, tā versija ir nepamatota: mana apprecēšanās ari ietilpa manā sistēmā. Tev, varbūt, tas liksies problemātiski."
"Nē, tagad es varu to iedomāties. Un attiecības pret mani," Maija ļauni iesmējās, "tā tad šīs sistēmas turpinājums citādā variācijā?"
"Nē, tu nedrīksti man neticēt: es esmu patiess šinī brīdī, kā biju tikai savā jaunībā, iepazīstoties ar tevi — es saukšu šodien vēl tevi tā — ar tevi es atkal pēc daudz gadiem izjutu sievietes varu pār sevi. Es nekaunos teikt: tu manī atmodināji kādreizējā maigā puisēna dvēseli. Es cīnījos pret to. Bet biju laimīgs, padodamies tavai varai un savam maigumam." Aizstrauts domīgs apklusa.
"Un tad?"
"Tad — tu biji reiz atklāta pret mani. Tu atzinies man mīlā uz citu, un manī sāka atdzīvoties vecais spīdzinātājs, un man gribējās atkal izjust tikai savu varu. Tu tagad sapratīsi."
"Jau saprotu."
"Bet, ka tas tomēr nav tā, kā citām reizēm, tu vari spriest no visa tāļākā. Tu redzi, ka es neesmu varējis ar naidu šoreiz uzvarēt mīlu. Tu redzi, man bij nepieciešama šī atzīšanās, šī grēku sūdzēšana. Var nest mīlu vai naidu, bet mīlu un naidu reizē nest nevaru arī es, tādēļ aizbraucu."
Maijai bij sāpīgi dzirdēt šo atzīšanos, un tomēr viņai kļuva vieglāk. Ar savu atklātību Aizstrauts parādīja ne tik vien mīlu un naidu, bet dziļu cieņu pret Maiju. Bij nokritis tas pazeminošais slogs, ko viņai bija uzkrāvusi Aizstrauta noslēpumainā klusēšana.
Viņa izstiepa tam abas rokas pretim un viegli viņu noskūpstīja uz pieres.
"Tu esi mans vienīgais draugs un biedrs. Tā izsapņotā mīla pret Cīruli izgaisa dzīvās, cilvēcīgās mīlas staros. Nu arī viņai pienācis gals. Bet pie viņas kapa mēs dibināsim draudzību. Vai ne tā, mans draugs? Vai nav tas jau noticis?"
"Varbūt, tas notiks reiz, varbūt." Aizstrauts skūpstīja neskaitāmas reizes Maijas rokas. Tad, satvēris viņu savos skāvienos un uzspiedis pēdējo sāpīgi smeldzošo skūpstu uz lūpām, steidzās prom.
Visdažādākās jūtas jaucās Maijas dvēselē. Bet viena visstiprākā bij vientulības sajūta. Viņa bij viena; atkal gluži viena. Viņai nevarēja neviens līdzēt. Viņa skrēja pa mazo istabiņu kā zvērs krātiņā. Pēkšņi iziedama salonā, viņa piesēdās pie klavierēm un glābās skaņās. Tās bija viņas glābējas bijušas visā viņas dzīvē. Jo ilgāk viņa spēlēja, jo gaišāk viņai kļuva.
No klavierēm uzceldamās, viņa saprata, ka viņa bij atkal par daudz atdevusies savai sirdij. Tagad vajadzēja sākties jaunam laikmetam.
Otrā dienā pret vakaru Maija aizgāja uz brāļa mājam, lai norunātu par kopējo braucienu uz jūrmalu. Viņai pretim skrēja bērnu bars. Zēniem bija daudz ko stāstīt par panākumiem skolā, bet mazā Dzidra gribēja vest viņu tieši uz malkas šķūni, lai parādītu mazos kaķēnus. Austra, redzēdama Maijas jautrību, nevarēja beigt par viņu nopriecāties.
"Nu tev arī vasara. Tu pēdējā laikā biji tāda sagurusi. Tu gan pārāk daudz strādāji?"
"Nē. Es gribu vēl vairāk strādāt. Par to priecājos. Es šodien notaisīju konservatorijā tādu līgumu, ka otrā pusgadā varēšu taisīt koncertu ceļojumu. Es gribu savam darbam nodoties, lai atrastu attaisnojumu savai dzīvei, kā tu to esi atradusi savos bērnos."
Austra jautājoši paskatījās uz Maiju: "Es domāju, ka tu to sen būtu atradusi."
"Nē, man arvienu tas no jauna jāatrod. Uz maldu ceļiem mani vada mana sirds," Maija nobeidza, un tad, padodamies nepacietīgam Dzidras aicinājumam, steidzās sētā apraudzīt jaunās kaķu saimes laimi.

Map legend



Showing 1-49 of 49 items.
#LocationDateTypeType of place
  
1Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
2Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
3Krievija
(Russia)
(Not set)Mentioned in textCountry
4Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
5Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
6Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
7Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
8Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
9Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
10Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
11Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
12Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
13Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
14Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
15Beļģija
(Belgium)
(Not set)Mentioned in textCountry
16Florence
(Florence, Tuscany, Italy)
(Not set)Mentioned in textCity
17Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
18Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
19Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
20Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
21Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
22Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
23Bulduri
(Kūdra, Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
24Jūrmala
(Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textCity
25Bulduri
(Kūdra, Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
26Dzintari
(Kūdra, Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
27Dzintari
(Kūdra, Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
28Bulduri
(Kūdra, Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
29Dzintari
(Kūdra, Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
30Koknese
(Koknese, Kokneses pagasts, Aizkraukles novads)
(Not set)Mentioned in textCity
31Majori
(Kūdra, Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
32Dzintari
(Kūdra, Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
33Majori
(Kūdra, Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
34Bulduri
(Kūdra, Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
35Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
36Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
37Valmiera
(Valmiera)
(Not set)Mentioned in textCity
38Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
39Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
40Itālija
(Italy)
(Not set)Mentioned in textCountry
41Francija
(France)
(Not set)Mentioned in textCountry
42Beļģija
(Belgium)
(Not set)Mentioned in textCountry
43Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
44Beļģija
(Belgium)
(Not set)Mentioned in textCountry
45Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
46Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
47Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
48Kurzeme
(Latvija)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
49Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.