Atis Ķeniņš

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (34); Tulkotājs (1); Atdzejotājs (2); Sastādītājs (4); Līdzautors (1); Recepcijas persona (14)

Attēli: Persona attēlā(3)

VārdsAtis Ķeniņš
Papildu vārdiĶēniņš
Saitehttps://enciklopedija.lv/skirklis/62335-Atis-Ķeniņš
KopsavilkumsAtis Ķeniņš (1874–1961; arī Ķēniņš) – dzejnieks, publicists, politiķis, sabiedriskais darbinieks, skolotājs, jurists, redaktors un tulkotājs. Nozīmīga Latvijas sabiedriskās, literatūras un kultūras vēstures personība. Profesionālo darbību sācis kā skolotājs, 20. gadsimta sākumā dibinājis ģimnāziju Rīgā, turpat arī – apgādu un almanahu "Zalktis". Ēka 20. gadsimta sākumā kļuva par latviešu valodas, kultūras un mākslas centru. Pirmā pasaules kara laikā aktīvi darbojās politikā un sabiedriskajā dzīvē, piedalījies Latvijas Republikas proklamēšanā. Bijis pirmais Latvijas Republikas diplomātiskais sūtnis Varšavā. Bijis Latvijas Republikas izglītības ministrs un tieslietu ministrs. Strādājis arī kā zvērināts advokāts. Dibinājis Krišjāņa Barona Tautas augstskolu un bijis Latvijas Centrālās izglītības savienības priekšsēdētājs. Pēc padomju okupācijas 1940. gadā vēlēšanās izveidojis Demokrātiskā bloka sarakstu, par ko represēts un divreiz deportēts no Latvijas. Padomju laikā strādājis Rīgas Pedagoģiskajā institūtā un LPSR Zinātņu akadēmijā. Rakstniecībā debitējis 19. gadsimta 90. gados. Pirmais dzejoļu krājums "Potrimpa zemē" (1914). Ata Ķeniņa dzeja pieder jaunromantismam, galvenie motīvi tajā dabas un dzimtenes mīlestība, nacionālie centieni.
Personiska informācijaDzimis kalpa Kriša un Lības (dzimusi Cielava) Ķeniņu ģimenē. No astoņu gadu vecuma devies ganu gaitās pie saimniekiem. Pēc Grenču pagastskolas beigšanas tēvs aizvedis Ati uz Rīgu pie radiem, kur kādu brīdi viņš strādājis pagaidu darbus, tomēr atgriezies atpakaļ pie vecākiem.

1898: apprecējies ar Annu Rūmani (1877–1950).
1899: dzimusi meita Primavera Litiņa Ķeniņa (1899–1918), kura pāragri Parīzē mirusi no spāņu gripas.
1900: kopā ar sievu Annu Rūmani-Ķeniņu nodibina Ķeniņu ģimnāziju.
1901: dzimis dēls Marģers Jānis Ķeniņš (1901–1945). 1944. gadā devies ar ģimeni bēgļu gaitās uz Zviedriju, vācieši laivu pārtvēruši un bēgļus nogādāja Vācijā. Slimojis ar tuberkulozi. Vācijā ienākot Sarkanajai armijai, nosūtīts uz Latviju un ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā, kur miris.
1903: dzimusi meita Maija Ķeniņa (1903–1905), kura divu gadu vecumā mirusi ar šarlaku.
1906: dzimis dēls Ilmārs Ķeniņš (1906–1941). Miris padomju apcietinājumā.
1904: dibināta Ata Ķeniņa tirdzniecības skola, kura 1907. gadā tiek pārdēvēta par reālskolu zēniem.
1905: revolūcijas dēļ Ķeniņu ģimene dodas uz Somiju.
1909: dzimis dēls Valdemārs Viesturs Ķeniņš (1909–1970).
1912: Ķeniņu ģimnāzijas (divu skolu) pārdošana. Par naudu, kas bija iegūta no skolu pārdošanas, Atis Ķeniņš 1912. gadā nopirka 65 hektārus lielo Siljāņu saimniecību Rīgas apriņķa Bebru pagastā un sāka nodarboties ar lauksaimniecību un rakstniecību, bet Anna Rūmane-Ķeniņa aizbrauca ar bērniem uz Ženēvu un sāka studijas universitātē.
1915–1918: Pirmā pasaules kara laikā atradās Maskavā.
1919: dzimis dēls Tālivaldis Ķeniņš (1919–2008).
1919: Padomju varas laikā devās līdzi Pagaidu valdībai uz Liepāju, pēc tam uzturējās Rietumeiropā – Stokholmā, Kristiānijā (Oslo), Londonā, Parīzē.
1923: šķīris laulību ar pirmo sievu un apprecējies ar Austru Dāli (1892–1972).
1926: dzimuši dvīņi Agris Ķeniņš (1926–1945) un Gundars Julians Ķeniņš-Kings (King) (1926–2015). Agris Ķeniņš noslīka Rīgas kanālā.
1940–1941: apcietinājums Rīgas Centrālcietumā.
1941–1944: deportēts no Latvijas uz Amoriļskas apgabalu, Kazahstānā. Strādājis par skolotāju un Maskavas radio korespondentu raidījumiem uz vācu okupēto Latviju.
1951–1955: otrreiz izsūtīts no Latvijas kopā ar Austru Dāli uz Kokčetavas apgabalu, Kazahstānā uz 10 gadiem. Nopelnīto pensiju viņam nemaksāja. Būdams 2. grupas invalīds, viņš bija spiests pelnīt līdzekļus izdzīvošanai, strādājot par angļu valodas skolotāju.
1955: reabilitēts.
Profesionālā darbība

Literārā darbība

1899: pirmā publikācija – dzejolis "Lūdzamā diena"– žurnāla "Austrums" 4. numurā.
1901–1907: sastādījis un rediģējis L. Neimaņa izdoto almanahu "Jaunības literatūra" 5 sējumos. (Sējumi veltīti galvenokārt tautas atmodas laika darbiniekiem.)

Dzejoļu krājumi

1914: "Potrimpa zemē".
1936: "Rudens un zvaigznes".
1942: "Ceļi un likteņi".

Poēma bērniem

1934: Ceļojums uz Saulespili


Dzejoļu izlases

1967: "Zvaigžņotā junda".
1999: "Mājup".

Ārzemju autoru darbu tulkojumi

1907: Henriks Ibsens "Henrika Ibsena Ķeizars un Galilietis".

No krievu valodas
1946:
Jan Vasilijs Grigorjevičs "Čingiz-Chans".
1956: Fjodors Dostojevskis "Nabaga ļaudis".

Visvairāk tulkojumu periodikā – Leutroda, Arno Holca, Buses, Šlafa, Falkes, Pola Verlēna, Frīdriha Nīčes, Henrika Ibsena u. c. darbu atdzejojumi un tulkojumi.

Sabiedriskā un politiskā darbība

1896–1899: laikraksta "Baltijas Vēstnesis" pielikumā publicējis rakstu sēriju par kurlmēmiem.
1897: izdevis brošūru "Kurlmēmais, viņa audzināšana un pirmmācība".
1905: piedalījies 1. skolotāju kongresā.
1915–1918: Pirmā pasaules kara laikā aktīvi darbojās politikā un sabiedriskajā dzīvē. Kopā ar Kārli Skalbi sacerējis tekstu uzsaukumam "Pulcējieties zem latviešu karogiem!", kurā aicināja tautiešus stāties latviešu strēlnieku bataljonos. Piedalījās Latviešu Nacionāldemokrātu partijas organizēšanā, kādu laiku bija tās līderis. Bija Krievijas cittautiešu padomes priekšsēdētājs. Viņš strādāja arī Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā, vadīja Latviešu bēgļu apgādāšanas Maskavas komitejas izglītības un kultūras nodaļu, organizēja patversmes un skolas bēgļu bērniem un izstrādāja šīm skolām latviskas izglītības programmas.
1915–1916: Ķeniņš bija Kultūras biroja sekretārs un rīkoja tā sauktos inteliģences vakarus, kā arī lielus latviešu simfoniskās un kora mūzikas koncertus Maskavas Lielajā teātrī, kurā uzstājās Maskavas latviešu un Pēterpils latviešu kori Teodora Reitera vadībā, dziedāja Ādolfs Kaktiņš un Pauls Sakss.
1918: kā Tautas padomes loceklis piedalījās Latvijas valsts proklamēšanā.
1932: nodibināja Krišjāņa Barona Tautas augstskolu.
1940, jūl.: kopā ar domubiedriem mēģināja "Tautas saeimas" vēlēšanās izvirzīt Demokrātiskā bloka sarakstu, pretī Darbaļaužu bloka sarakstam, par ko tika apcietināts un deportēts no Latvijas.
Citātu galerija"A. Ķēniņa pēdējie gadi ir apbrīnojamas radošas rosmes pilni. Viņš pārlūko, atlasa vecos dzejoļus, raksta un pārlabo jaunus, labo vēl un vēl. A. Ķēniņu mudina dzejiska jūsma, smagā mūža nastu viņš it kā cenšas atvieglot, ļoti (pat pārāk) gaiši skatoties uz apkārt notiekošo, ceļinieka soļi ir raiti, prāts – možs. Mazāk vērības veltīts pašpārbaudei, tāpēc rakstīšanā iezogas lēts stils un idilliskums."

Bērsons, Ilgonis. Dzejnieku pāris. Mocekļi. Deviņi likteņi. Rīga: Signe, 2001, 26. lpp.

"Izsekojot izcilā latviešu gara darbinieka moku ceļiem cietumā un izsūtījumā, gribējās pievērst uzmanību ne vien čekas izmeklēšanas metodēm, absurdajām apsūdzībām un genocīdam pret latviešu inteliģences izcilākajiem pārstāvjiem, bet īpaši Ķeniņa nelokāmajai garīgajai stājai, viņa spējai nekad un nekur nepadoties bezjēdzīgo apsūdzību spiedienam, cietuma un izsūtījuma grūtībām, bet izturēt, pastāvēt savā pārliecībā un cerēt.
Ķeniņu cilts ir stipra. Ata Ķeniņa pēcnācēji dzīvo Latvijā, ASV, Kanādā. Un pats Atis Ķeniņš ir viens no tiem Latvijas gara dzīves pīlāriem, kas būtu bieži jo bieži pieminams gan par savu patiešām lielo veikumu latviešu kultūras un izglītības laukā, Latvijas valstiskuma pamatu veidošanā, gan ar savu nelokāmo personību. Atis Ķeniņš būtu pelnījis, lai par viņu sarakstītu ne vienu vien grāmatu."

Skurbe, Astrīda. Ko maksā būt Demokrātiskā centrā? Karogs, Nr. 1, 2001, 175.–176. lpp.

"Laikmets, tauta un sirds ir trīs Ata Ķeniņa dzīves un dzejas atslēgas vārdi. Laikmets tāpēc, ka tas noteiktāk un nežēlīgāk kā jel kas noteicis daudzas Ata Ķeniņa rīcības un veikumus. Tauta tāpēc, ka to viņš patiesi mīlējis ar milzu cerībām un romantisku uzticību, varbūt bieži neapzinādamies, ka tauta nav abstrakta, cēla būtne, bet milzīgs un pretrunīgs kopums. Kā īsts romantisma patriots Atis Ķeniņš tautu neskatīja tās daudzo veidotāju pretrunās, tāpēc nekad tajā nevīlās. Un sirds − šī dīvainā matērija, kas Ata Ķeniņa dzīvē absorbējusi daudz ciešanu un radījusi daudz mīlestības, − tomēr situsies ritmiskā dzīves priekā līdz pēdējam brīdīm. Pats Atis Ķeniņš to savā dzejā nosaucis par "Mūža pilnestību". Pilnestība nenoskrien gar acīm kā mirklis. Pilnestība ir ziemciete. Atgriežas no jauna, ja to kopj."

Ikstena, Nora. Mūža pilnestība. Ķeniņš, Atis. Mājup. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 1999, 202.–203. lpp.

Par dzejoļu izlasi "Zvaigžņotā junda" (Upeskalns, 1967)
"Atis Ķeniņš ir dzīvības apliecinātājs, ar zemgalisku paļāvību iekļaudamies dabas mūžīgajā ritmā. "Esmes priekšā" viņš smēlies spēkus darbam savas tautas un zemes labā. Ķeniņa dzejā nav rūgtuma un naida. Pat izsūtījumā Kazachstanā dzejnieka acis saskata stepes pavasarīgo daiļumu."

Ivaska, Astrīde. Zvaigžņotā junda. Jaunā Gaita, Nr. 69, 1968.

Pēcvārds krājumam "Zvaigžņotā junda" (Upeskalns, 1967)
"[..] arī šai sakopojumā iezīmējas autora dzejas raksturīgie vilcieni: dziļš patriotisms, indivīda un tautas brīvība, dabas, sevišķi Latvijas dabas, pievilcība, mīlestības nianses un – it īpaši pēdējā posmā – mūžības jautājumi un saplūšana ar visumu."
Ata Ķeniņa dzīvē (1874–1961) nav vienmērīgas, mierīgas plūsmas, tanī mainās dziļi strāvojumi: te saulainība, te vētras.
Visu viņš ir sasniedzis ar savām spējām, saviem spēkiem: no kalpa zēna līdz Latvijas Republikas sūtnim ārvalstīs un ministram pašu neatkarīgajā zemē; no tautskolotāja līdz zēnu reālskolas dibinātājam un tās direktoram, un līdz zvērinātam advokātam brīvajā Latvijā."

Gailīte, Angelika. Pēcvārds. Ķeniņš, Atis. Zvaigžņotā junda. Šipenvilla: Upeskalns, 1967, 88. lpp.

"[..] esmu vispārīgi mūsu sabiedriski-kulturelās un nacionāli-valstiskās patstāvības darbam nesalīdzināmi vairāk spēka un intereses ziedojis, nekā rakstnieciskai radīšanai. Rakstniecība mani interesējusi tikai kā daļa no vispārējā latviešu kultūras darba un rakstnieki, līdz ar tautas nacionālās atmodas ideologiem, kā ideālistiskākā mūsu kultūras darbinieku daļa. Pašas rakstniecības un mākslas iekšējās problēmas man arvienu stāvējušas tālāk, kāpēc arī man vienlīdzīgi mīļi visdažādāko virzienu mākslinieki, tāpat kā dažādu virzienu sabiedriski darbinieki, ja vien tie reprezentē īpatnējas, talantīgas personības un ir nacionāla vai sabiedriska ideālisma apgaroti."

Ķeniņš, Atis. Atis Ķeniņš. Atziņas, II daļa (sast. Kārlis Egle). Cēsīs–Rīgā: O. Jēpes apgādībā, 1924, 125. lpp.
"Nepieskaitot pie mūsu lirikas pirmā lieluma zvaigznēm, Atim Ķēniņam tomēr ir sava redzama vieta gadsimtu maiņas laika literariskajā dzīvē un ne tikai kā vienam no pirmajiem liriķiem jaunromantiķiem. bet ari vispār kā enerģiskam darbiniekam, kam liels iespaids uz citiem rakstniekiem. Latvijas daba, viņas skumjas un prieki, jaunekļu nopūtas, ka nevar visu to sasniegt, kas izsapņots, ka daiļākais mirst sev redzamu tēlu neatradis, paliek tikai jaunības atmiņās, un tas, ka tomēr nevajaga nogurt savos centienos – tas skan, un ari vienmēr skanēs no Potrimpa Zemes lapas pusēm."

Goba, Alfrēds. Atis Ķeniņš. Latvju Grāmata, Nr. 11–12, 1923, 1. nov.
SaiknesAustra Dāle - Sieva
Pauls Dāle - Svainis
Anna Rūmane-Ķeniņa - Bijusī sieva
Gundars Ķeniņš Kings - Dēls
Tālivaldis Ķeniņš - Dēls
Nodarbesskolotājs
dzejnieks
tulkotājs
publicists
politiķis
pedagogs
sabiedriskais darbinieks
jurists
redaktors
advokāts
ministrs
Dzimšanas laiks/vieta28.07.1874
Grenči
Grenči, Zemītes pagasts, Kandavas novads
Dzimis Grenču pagasta Sātu draudzes "Lieļos".
Dzīvesvieta1900–1906
Rīga
Rīga

1912–1914
Jaunbebri
Jaunbebri, Bebru pagasts, Kokneses novads, LV-5135
Dzīvojis Jaunbebru pagasta "Siljāņos".

1915–1918
Maskava
Moscow, Russia

00.02.1944–00.10.1944 (Datums nav precīzs)
Maskava
Moscow, Russia

00.10.1944–00.02.1951
Aleksandra Čaka iela 34, Rīga
Aleksandra Čaka iela 34, Rīga, LV-1011
Izglītība15.10.1883–15.04.1888
Grenču pagastskola
Grenči
Grenči, Zemītes pagasts, Kandavas novads

1889–1891
Irlavas skolotāju seminārs
Irlava
Irlava, Irlavas pagasts, Tukuma novads
Mācījies Irlavas skolotāju semināra sagatavošanas skolā.

1891–1894
Irlavas skolotāju seminārs
Irlava
Irlava, Irlavas pagasts, Tukuma novads

1915–1918
Maskavas Universitāte
Maskava
Moscow, Russia
Juridiskā fakultāte
DarbavietaLaikraksts "Dzimtenes Atbalss"
Maskava
Moscow, Russia
Redakcijas loceklis

00.08.1894–00.08.1895
Jelgava
Jelgava
Jelgavas kurlmēmo skolas skolotājs

1895–1896
Līvbērzes pagatskola
Līvbērze
Līvbērze, Līvbērzes pagasts, Jelgavas novads
Skolotāja palīgs

00.08.1896–00.04.1897
Jelgava
Jelgava
Jelgavas kurlmēmo skolas skolotājs

00.04.1897–00.08.1900
Zemītes pagastskola
Zemīte
Zemīte, Zemītes pagasts, Kandavas novads
Pagastskolas priekšnieks un ērģelnieks

1900–1904
Slokas iela 4, Rīga
Slokas iela 4, Rīga, LV-1048
Āgenskalnā kopā ar sievu Annu Rūmani-Ķeniņu izveidoja piecu klašu meiteņu privātproģimnāziju.

1902
Mēnešraksts "Jaunības Draugs"
Rīga
Rīga
Redakcijas loceklis

1904–1907
Ata Ķeniņa tirdzniecības skola
Tērbatas iela 15/17, Rīga
Tērbatas iela 15/17, Rīga, LV-1011
Dibinājis tirdzniecības skolu. Skolas direktors un skolotājs

1904–1912
Annas Ķeniņas meiteņu ģimnāzija
Tērbatas iela 15/17, Rīga
Tērbatas iela 15/17, Rīga, LV-1011
Skolotājs un līdzdirektors.

1904–1914
Apgāds "Zalktis"
Tērbatas iela 15/17, Rīga
Tērbatas iela 15/17, Rīga, LV-1011
Kopā ar Augustu Saulieti un Jani Rozentālu nodibinājis grāmatu apgādu "Zalktis".

1906–1910
Žurnāls "Zalktis"
Tērbatas iela 15/17, Rīga
Tērbatas iela 15/17, Rīga, LV-1011
Izdevis almanahu, vēlāk – žurnālu "Zalktis". Žurnāla redaktors.

1907–1912
Ata Ķeniņa reālskola zēniem
Tērbatas iela 15/17, Rīga
Tērbatas iela 15/17, Rīga, LV-1011
Direktors un skolotājs.

Tirdzniecības skolu pārveidojis par reālskolu zēniem, no Slokas ielas arī pārnāk meiteņu proģimnāzija, kuru vada Anna Rūmane-Ķeniņa.

1912. gadā Ķeniņi bija nonākuši saimnieciskās grūtībās un bija spiesti savas skolas pārdot. Par naudu, kas bija iegūta no skolu pārdošanas, Atis Ķeniņš 1912. gadā nopirka 65 hektārus lielo Siljāņu saimniecību Rīgas apriņķa Bebru pagastā un sāka nodarboties ar lauksaimniecību un rakstniecību, bet Anna Rūmane-Ķeniņa aizbrauca uz Ženēvu un sāka studijas universitātē.


1915–1918 (Datums nav precīzs)
Maskava
Moscow, Russia
Strādāja par inspektoru Sofijas meiteņu institūtā, par vācu valodas skolotāju Suvorova kadetu korpusā un Maskavas 3. ģimnāzijā.

1915–00.10.1918 (Datums nav precīzs)
Maskava
Moscow, Russia
Strādāja Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas dibinātajā Kultūras birojā, rīkoja tā sauktos inteliģences vakarus, kā arī lielus latviešu simfoniskās un kora mūzikas koncertus Maskavas Lielajā teātrī; organizēja patversmes un skolas bēgļu bērniem un izstrādāja šīm skolām latviskas izglītības programmas.

1917–1918
Latviešu pagaidu nacionālā padome
Maskava
Moscow, Russia
Latviešu Pagaidu nacionālās padomes valdes izglītības lietu vadītājs.

00.01.1918–00.09.1918
Maskava
Moscow, Russia
MaskavasTautas banka

00.11.1918–00.12.1918
Rīga
Rīga
Rīgas pilsētas valdes muižu un mežu nodaļas vadītājs

1919
Londona
London, Greater London, United Kingdom
Strādājis Maskavas Tautas bankas filiālē Londonā

00.09.1919–00.11.1919
Latvijas Republikas Finanšu ministrija
Rīga
Rīga
Juriskonsults

00.11.1919–00.05.1921
Varšava
Warsaw, Masovia, Poland
Latvijas Pagaidu valdības diplomātiskais sūtnis Varšavā

00.09.1921
Rīga
Rīga
Tirdzniecības un rūpniecības a/s "Nafta" juriskonsults

06.12.1921
Advokāta A. Zēberga palīgs

1922–1937
Latvijas Centrālā izglītības savienība
Brīvības iela 24, Rīga

Priekšsēdētājs

1925–1930
Rīga
Rīga
Dibinātājs un redaktors

1929
Rīga
Rīga
Laikraksta "Centra Balss" redakcijas kolēģijas loceklis

10.07.1929–1940
Rīga
Rīga
Zvērināts advokāts

06.12.1931–23.03.1933
Latvijas Republikas Izglītības un Tieslietu ministrija
Rīga
Rīga
Izglītības un tieslietu ministrs

1933–1935
Latvijas Republikas Satiksmes ministrija
Rīga
Rīga
Juriskonsults Šoseju un zemesceļu departamentā

1933–1936
Krišjāņa Barona Tautas augstskola
Rīga
Rīga
Lektors, pārzinis

1933–1937
Rīgas Komercinstitūts
Krišjāņa Valdemāra iela 2, Rīga
Krišjāņa Valdemāra iela 2, Rīga, LV-1010
Docents

24.03.1933–15.06.1933
Latvijas Republikas Izglītības ministrija
Krišjāņa Valdemāra iela 36, Rīga
Krišjāņa Valdemāra iela 36, Rīga, LV-1010
Izglītības ministrs

00.12.1934–00.03.1935
Laikraksts "Jaunākās Ziņas"
Rīga
Rīga
Redakcijas loceklis

00.04.1941–00.02.1944
Imantau
Imantau, Kazakhstan
Skolotājs

01.02.1944–03.11.1944
Maskava
Moscow, Russia
Maskavas informācijas biroja korespondents un LPSR Valsts izdevniecības skolu grāmatu redaktors

00.11.1944–00.03.1951
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050
Lasījis lekcijas Juridiskajā fakultātē.

01.11.1944–01.03.1951 (Datums nav precīzs)
Latvijas PSRS Valsts Pedagoģiskais institūts
Rīga
Rīga
1944. gadā – lektors, 1946. gadā – docents un latviešu valodas un literatūras katedras vadītājs. No 1944. līdz 1947. gadam Latviešu valodas un literatūras fakultātes dekāns

1946–1951
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Akadēmijas laukums 1, Rīga
Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050
Zinātniskais līdzstrādnieks

10.11.1951–01.04.1955
Ščučinska
Shchuchinsk, Akmola Region, Kazakhstan
Izsūtījumā strādājis par angļu valodas skolotāju Ščučinskas vidusskolā 5.–10. klasēs.

01.05.1955–15.08.1958
Rīgas Pedagoģiskais institūts
Raiņa bulvāris 29, Rīga
Raiņa bulvāris 29, Rīga, Latvija, LV-1050
Profesors

1958–1959
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Akadēmijas laukums 1, Rīga
Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050
Vadīja Tekstoloģijas sektoru.
Dalība organizācijās1915–1918 (Datums nav precīzs)
Viskrievijas latviešu rakstnieku un mākslinieku biedrība
Maskava
Moscow, Russia
Biedrības dibinātājs

00.03.1917
Maskava
Moscow, Russia
Maskavas sabiedrisko organizāciju izpildkomitejas loceklis no latviešu organizācijām

24.03.1917
Latviešu nacionāldemokrātu partija
Biedrs

1918
Krievijas cittautiešu padomes priekšsēdētājs

1918
Latvijas Tautas padome
Tautas padomes loceklis

1922–1934
Demokrātiskais centrs
Rīga
Rīga
Biedrs

1944–1951
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050

Biedrs. Pēc arestēšanas 1951. gadā izslēgts no savienības.


1957–1961
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Biedrs (pēc reabilitācijas uzņemts atkārtoti).
Emigrē1906
Somija
Finland

1915–1918
Maskava
Moscow, Russia

Pirmā pasaules kara laikā dzīvojis Maskavā, strādājis par skolotāju un aktīvi darbojās Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā.

Bija viens no latviešu strēlnieku bataljonu organizētājiem.


1919
Stokholma
Stockholm, Södermanland, Sweden

1919
Oslo, Norvēģija
Oslo, Norway

1919
Londona
London, Greater London, United Kingdom

1919
Parīze
Paris, France
Apcietinājums16.09.1940–11.04.1941
Rīgas Centrālcietums
Mazā Matīsa iela 3, Rīga
Mazā Matīsa iela 3, Rīga, LV-1009

Apcietināts par politisko darbību. Apsūdzībā rakstīts: "(..) PSRS IeTK [Iekšlietu tautas komisariāta] sevišķā apspriede notiesājusi ar pieciem gadiem izsūtījumā (..) par to, ka, būdams vairāku buržuāzisku partiju līderis un ievērojams darbinieks, kā arī kontrrevolucionārās t.s. "Tautas padomes" loceklis, tieslietu un izglītības ministrs, veica aktīvu cīņu pret revolucionāro kustību Latvijā. Saeimas vēlēšanu laikā 1940.gadā grupējis ap sevi buržuāziski politisko partiju darbiniekus, ar kuriem kopā sastādīja kandidātu sarakstu un ar to uzstājās pret kandidātiem no darba tautas bloka." (LVA–1986–1.a –30640–279.–282. lp.)

1941. gada 8. martā notiesāts uz 5 gadiem izsūtījumā.
Deportācija00.04.1941–18.02.1944
Imantau
Imantau, Kazakhstan

26.02.1951–1954
Ščučinska
Shchuchinsk, Akmola Region, Kazakhstan

Arestēts un izsūtīts uz Kokčetavas apgabalu Kazahijā.

Uzrādīta apsūdzība par naidīgu darbību pret PSRS (kā bijušajam buržuāziskās valdības ministram). 8. septembrī tiesa pieņēma lēmumu viņu izsūtīt uz 10 gadiem Kazahijas PSR. Apcietināta, ārpustiesas kārtā kopā ar vīru turp izsūtīta arī Austra Dāle.

Miršanas laiks/vieta09.03.1961
Rīga
Rīga
Apglabāts14.03.1961
Rīgas Pirmie Meža kapi
Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026
ApbalvojumiRīgas Latviešu biedrības prēmija
1914

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris ar 1926. gada 16. novembra lēmumu.
III šķira
1926

Kartes leģenda





















Tiek rādīti ieraksti 1-20 no 65.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Grenči
(Grenči, Zemītes pagasts, Kandavas novads)
28.07.1874Dzimšanas laiks/vietaCiems
2Rīga
(Rīga)
1900 - 1906DzīvesvietaPilsēta
3Jaunbebri
(Jaunbebri, Bebru pagasts, Kokneses novads, LV-5135)
1912 - 1914DzīvesvietaCiems
4Maskava
(Moscow, Russia)
1915 - 1918DzīvesvietaPilsēta
5Maskava
(Moscow, Russia)
01.02.1944 - 01.10.1944DzīvesvietaPilsēta
6Aleksandra Čaka iela 34, Rīga
(Aleksandra Čaka iela 34, Rīga, LV-1011)
01.10.1944 - 01.02.1951DzīvesvietaĒka, māja
7Rīga
(Rīga)
09.03.1961Miršanas laiks/vietaPilsēta
8Imantau
(Imantau, Kazakhstan)
01.04.1941 - 18.02.1944DeportācijaCiems
9Ščučinska
(Shchuchinsk, Akmola Region, Kazakhstan)
26.02.1951 - 1954DeportācijaPilsēta
10Somija
(Finland)
1906EmigrēValsts
11Maskava
(Moscow, Russia)
1915 - 1918EmigrēPilsēta
12Stokholma
(Stockholm, Södermanland, Sweden)
1919EmigrēPilsēta
13Oslo, Norvēģija
(Oslo, Norway)
1919EmigrēPilsēta
14Londona
(London, Greater London, United Kingdom)
1919EmigrēPilsēta
15Parīze
(Paris, France)
1919EmigrēPilsēta
16Rīgas Pirmie Meža kapi
(Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026)
14.03.1961ApglabātsKapsēta
17Grenči
(Grenči, Zemītes pagasts, Kandavas novads)
15.10.1883 - 15.04.1888IzglītībaCiems
18Irlava
(Irlava, Irlavas pagasts, Tukuma novads)
1889 - 1891IzglītībaCiems
19Irlava
(Irlava, Irlavas pagasts, Tukuma novads)
1891 - 1894IzglītībaCiems
20Maskava
(Moscow, Russia)
1915 - 1918IzglītībaPilsēta
Atis Ķeniņš dzimis 1874. gada 28. jūlijā Grenču pagasta Sātu draudzes Lieļu mājās. Kalpa Kriša un Lības Ķeniņu ģimenē. Kalpu ģimene bieži bija ceļā no vieniem saimniekiem pie citiem, tāpēc pastāvīgas dzīvesvietas ģimenei nebija. Turklāt tēvs Krišs vēlāk devās strādāt uz Rīgu pie koku un citiem darbiem, bet rudeņos un ziemās atgriezās mājās, lai strādātu meža darbos, tāpēc reti bija mājās.

“Dzīvokļa mainīšana notika vai katru jaunu jurģu dienu: redzams, ka tēvam apnika ilgi uz vienas vietas dzīvot. Jaunās mājas bija visas nelielā apkārtnē, te Kuldīgas – Tukuma lielceļa, te Kandavas – Jelgavas lielceļa malā, te pie sena paaugsta pilskalna, ar lielu mežu un purvu nelielā attālumā, bet visvairāk pie Abavas upes, kādēļ, lielāks izaudzis, dažu labu vasaras nakti pavadīju Abavā vēžodams. Tā no mazām dienām esmu uzņēmis daudz un dažādus, arvien jaunus iespaidus; tā tas bija ar vietām, tā cilvēkiem. Nekur nepaguvu pilnīgi iedzīvoties, nedz pie ļaudīm, nedz vietām dvēseli saistīt. Ne pie vienas vietas nav mana sirds arī tagad pieaugusi; ar vārdu dzimtene manī nemostas kāds konkrēts dzimtās zemes stūrīša tēls, – mana dzimtene ir abstrakcija, ir ideja par nācijas uzdevumu realizēšanu, patstāvīga tauta ar skaistu īpatnēju kultūru. Pat ģimenes sajūta nodibinājās vairāk kā vajadzība un ilgas pēc tās, nekā ģimenes baudīšana.” (Atis Ķeniņš. Atis Ķeniņš. // Atziņas, II daļa (sast. Kārlis Egle). Cēsīs–Rīgā: O. Jēpes apgādībā, 1924, 134. lpp)

No astoņu gadu vecuma Atis devās ganu gaitās pie saimniekiem. Pēc Grenču pagastskolas beigšanas tēvs aizveda viņu uz Rīgu pie radiem, kur kādu brīdi viņš strādāja pagaidu darbus (viens no darbiem bija izsūtāmais laikraksta “Dienas Lapa” redakcijā), tomēr darbos sevišķi labi neveicās un viņš atgriezās atpakaļ pie vecākiem.

Atgriešanās bija veiksmīga, jo Sātu draudzes mācītājs E. Bīlensteins un Irlavas skolotāju semināra direktors G. Sadovskis piedāvāja mācīties Irlavas skolotāju semināra tādā kā sagatavošanā – pamatskolā, kur vēlāk jau pārgājis uz Irlavas skolotāju semināru, kuru absolvēja 1894. gadā. Pēc mācībām viņš pieņēma drosmīgu izaicinājumu – darbu Jelgavas kurlmēmo skolā. Balstoties personīgajā pieredzē, viņš tolaik publicēja virkni rakstu “Baltijas Vēstnesī” un “Jelgavas Latviešu Avīzē” par kurlmēmo izglītošanu, turklāt 1897. gadā Atis Ķeniņš izdeva arī brošūru “Kurlmēmais, viņa audzināšana un pirmmācība”.

Jelgavas pilsēta kļuva liktenīga. Tieši šeit viņš iepazinās ar savu pirmo sievu Annu Rūmani (1877–1950), kura iepazīšanās dienā Jelgavas Latviešu biedrībā uzstājās ar priekšlasījumu par sieviešu jautājumu un tiesībām. Un pavisam drīz, 1898. gadā, abi salaulājās, kopdzīvi uzsākot Zemītes skolā, kur tobrīd Atis strādāja par pagastskolas priekšnieku un ērģelnieku.

Šajā laikā viņš nodarbojās arī ar tulkošanu. Gan Atim, gan Annai patika modernā dzeja, īpaši franču, un Atis Ķeniņš bija pirmais Pola Verlēna atdzejotājs franču valodā.

1899. gadā viņiem piedzima meita Primavera (Vera) Litiņa (1899–1918), kura Parīzē 1918. gada oktobrī pāragri mira no spāņu gripas. Arī otra meita Maija, kura dzimusi 1903. gadā, divu gadu vecumā mira no šarlaka. Tas Ķeniņiem bija smags trieciens, kuru pāris pārvarēja, tobrīd vēl nezinādami, ka vēl divi kopīgie bērni – dēli Marģers Jānis (1901–1945) un Ilmārs (1906–1941) arī pāragri aizies mūžībā.

1900. gadā Ķeniņi pārcēlās uz Rīgu, kur Āgenskalnā nodibināja meiteņu proģimnāziju, Slokas ielā 4. Rīgā Atis Ķeniņš nodibināja draudzību ar Augustu Saulieti un Vili Plūdoni. Viņš apmeklēja arī Rīgas Latviešu biedrību un iepazinās ar literātu aprindām.

1904. gadā viņš iegādājās Tērbatas ielā 15/17 nacionālā romantisma stila namu (arhitekti Konstantīns Pēkšēns un Eižens Laube), kurā viņš atvēra tirdzniecības skolu, kas 1907. gadā pārtapa par reālskolu zēniem. Uz šo ēku no Slokas ielas 4 pārcēlās arī Annas Rūmanes-Ķeniņas meiteņu proģimnāzija. Šajā ēkā 1904. gadā Atis Ķeniņš nodibināja arī apgādu “Zalktis” (kopā ar Augustu Saulieti un Jani Rozentālu). Apgādā iznāca Jāņa Poruka un Kārļa Skalbes raksti, almanahs un žurnāls “Zalktis” (1906–1910), kuru rediģēja Atis Ķeniņš. Tērbatas ielas nams izveidojās par kultūras un mākslas salonu, kurā pulcējās Vilis Plūdons, Augusts Saulietis, Antons Austriņš u. c. T. s. “Zalkša” grupa aizstāvēja principu “māksla mākslas dēļ” un aicināja norobežot literatūru no sabiedrisko problēmu risināšanas.

1905. gadā Atis Ķeniņš piedalījās 1. skolotāju kongresā. “1905. gada skolotāju kongresa laikā Ķeniņš paliek “mazākumā”, aicinādams dziedāt kā Marseljēzu, tā “Dievs, svētī Latviju” un līdz ar revolucionāriem lozungiem augstu pacelt Kronvalda nacionālās kultūras karogu. Ķeniņi negrib iet cita pavadā, viņi meklē savu – nācijas un kultūras ceļu. Lai gan savos zelta vidusceļa meklējumos Ķeniņi vieniem tolaik bija par sarkanu, otriem – pelēku, tomēr šim pārim radās daudz spožu domubiedru.” (Nora Ikstena, Mūža pilnestība. // Ķeniņš, Atis. Mājup. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 1999, 206.–207. lpp.) Revolūcijas un soda ekspedīciju laiku ģimene pārlaida Somijā.

1912. gadā, materiālu apsvērumu dēļ, Ķeniņi diemžēl bija spiesti ēku Tērbatas ielā pārdot. Par naudu, kas bija iegūta no skolu pārdošanas, Atis Ķeniņš nopirka 65 hektārus lielo Siljāņu saimniecību Rīgas apriņķa Bebru pagastā un sāka nodarboties ar lauksaimniecību un rakstniecību, bet Anna Rūmane-Ķeniņa aizbrauca ar bērniem uz Ženēvu un sāka pedagoģijas un psiholoģijas studijas Žana Žaka Ruso Psiholoģijas institūtā. Tobrīd abi vēl nenojauta, ka Pirmais pasaules karš izšķirs viņus uz ilgāku laiku un viņi zaudēs agrāko tuvību.

Būtu es ķēniņš

Būtu es ķēniņš es noņemtu kroni,
Vecākais dēls mans lai valkā to stalts;
Rīkotu trejmasti bezrūpju kuģi,
“Gaigalu” vieglo, kas aizlīgo balts.

Divpadsmit jaunekļu ņemtu sev līdzi,
Divpadsmit jaunavu – līksme lai san.
Vakara krēslā, kad iedegas zvaigznes,
Ūdeņi sapņo, – lai kokles tad skan.

Sēstos es galdā ar septiņiem draugiem,
Viņa mums devītā, sirds kuŗu min.
Līgoši ūdeņi, lidoša dvēsele,
Mērķis – bezmērķība... Vējš to lai zin!

Pirmo reiz, pēdējo – klaiņot bez ziņas,
Apstāties krastos, kur mimozas zied,
Kavēties svētlaimes zaļmirtu salā,
Mēneša vizmots zils putnis kur dzied.

Atkal tad ceļā ar delfīnu bariem,
Tāļāk par jūŗām, pērles kur mirdz, –
Pats es te vilnis, te vējš, zaļa zvaigzne:
Mūžības spārnotais sapnis un sirds.

Būtu es ķēniņš!....

1914. gadā apgādā “Zalktis” iznāca Ata Ķeniņa pirmais dzejas krājums “Potrimpa zemē”. Neaptverami daudzo amatu un sabiedrisko pienākumu dēļ rakstniecībā Atis Ķeniņš literatūrā nav bijis sevišķi ražīgs. Mūža laikā viņam iznāca poēma bērniem “Ceļojums uz Saulespili” (1934) un vēl divi krājumi – “Rudens un zvaigznes” (1936) un “Ceļi un likteņi” (1942). Jau 1924. gadā viņš teicis: “[..] esmu vispārīgi mūsu sabiedriski-kulturelās un nacionāli-valstiskās patstāvības darbam nesalīdzināmi vairāk spēka un intereses ziedojis, nekā rakstnieciskai radīšanai. Rakstniecība mani interesējusi tikai kā daļa no vispārējā latviešu kultūras darba un rakstnieki, līdz ar tautas nacionālās atmodas ideologiem, kā ideālistiskākā mūsu kultūras darbinieku daļa.” (Goba, Arturs. Atis Ķeniņš. // Ilustrēts Žurnāls, Nr. 32, 1924, 8. aug.)

Pirmā pasaules kara laikā Atis Ķeniņš devās bēgļu gaitās uz Maskavu, savukārt sieva Anna tobrīd ar bērniem atradās Šveicē, vēlāk – Francijā un Anglijā. Šis posms bija nozīmīgs Ata Ķeniņa profesionālajā un personiskajā dzīvē. Nedzīvodami kopā, abi dzīvesbiedri pakāpeniski attālinājās viens no otra, un Ata un Annas laulība tika šķirta. Tomēr attiecības ar Annu saglabājās labas.

Atis Maskavā satuvinājās ar dzejnieci Austru Dāli, tobrīd skolotāju latviešu bēgļu skolās. Viņš ar Austru bija pazīstams jau no 1913. gada, kad abi piedalījās Zinību komisijas Vasaras sapulcēs Rīgas Latviešu biedrībā. Ar domubiedriem un ģimenēm kopā tik pavadīts arī brīvais laiks – laivu braucieni, viesošanās Ķeniņu lauku mājās – Jaunbebru Siljāņos, kur pa vasarām dzīvoja arī Antons Austriņš, Jānis Zālītis, dažkārt arī Teodors Reiters, Pauls Dāle, Hermīne Ungure u. c.

Maskavā pavadītie gadi bija arī sabiedriski un politiski aktīvi. 1915. gada 28. jūlijā “Jaunākās Ziņas” publicēja uzsaukumu latviešu strēlniekiem “Pulcējaties zem latviešu karogiem”. Tā autori bija Kārlis Skalbe un Atis Ķeniņš. 1915. gada 30. augustā Pēterburgā sanāca plašs latviešu bēgļu apgādāšanas kongress, kas nodibināja latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālkomiteju un izveidoja īpašu Kultūras biroju Maskavā. Par tā pirmo priekšsēdētāju kļuva Zigfrīds Anna Meierovics, bet sekretārs bija Atis Ķeniņš. Pie tam Atis Ķeniņš Maskavā nodibināja Viskrievijas latviešu rakstnieku un mākslinieku biedrību. Biedrība sarīkoja Maskavā latviešu gleznu izstādi, uz kuru ieradās arī mākslinieks Janis Rozentāls, kurš Pirmā pasaules kara laikā uzturējās Somijā. Paralēli sabiedriskajām un politiskajām aktivitātēm Atis Ķeniņš iestājās Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē kā brīvklausītājs. Viņš kļuva arī par Latviešu Nacionāldemokrātu partijas līderi, vēlāk – Demokrātiskā centra biedru.

“Atis Ķeniņš Maskavā ļoti daudz strādāja. Tas bija varbūt visintensīvākais darbības laiks viņa mūžā. Maizes darbs Maskavas skolās prasīja daudz laika, jo bija jāgādā ne vien par sevi, bet jāsūta nauda arī uz ārzemēm – ģimenei. Ķeniņš bija inspektors Marijas institūtā, vācu valodas skolotājs kadetu korpusā un 2. ģimnāzijā. Daudz pūles prasīja darbs Latviešu bēgļu komitejas Izglītības nodaļā, kas pārzināja visas latviešu bēgļu skolas Maskavā. Un kur tad citi sabiedriskie pienākumi! Par virsotni šai sabiedriskajā darbā jāatzīst latviešu mūzikas vakars Maskavas Lielajā teātrī, kurā uzstājās Maskavas latviešu un Pēterpils latviešu kori Reitera vadībā. Visu dziesmu teksti bija tulkoti krievu valodā. Koncertā piedalījās arī Lielā teātra orķestris. Bez tam solisti – Malvīne Vīgnere-Grīnberga, Amanda Rebane, Ādolfs Kaktiņš, Pauls Sakss.” (Austra Dāle. Atmiņas. // Varavīksne. Rīga: Artava, 1992, 103. lpp.)

Atgriežoties Latvijā, Atis Ķeniņš bija iesaistīts arī Latvijas valsts tapšanā. Būdams Tautas Padomes loceklis, viņš piedalījās arī Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgajā aktā Latvijas Nacionālajā teātrī.

“Valdībā neiegāju, jo nac.-demokrātu pieprasīto Izglītības ministriju mums nedeva, bet no Ulmaņa piedāvātā posteņa atteicos.

Negribu runāt par jaunās valdības grūtībām un kļūdām decembra mēnesī, bet tā bija viena no mana mūža visskumjākajām dienām, kad 2. janvāra vakarā, Operai degot, šāvieniem rībot visās pilsētas malās, bija jādodas uz ogļu kuģīti – “Maigu”, lai 3. janvārī agri dotos prom no nesen nodibinātās lielo cerību zemes.

No Liepājas un toreiz irstošās Tautas Padomes aizbraucu uz Stokholmu, Kristiāniju, Londonu un Parīzi.” (Atis Ķeniņš. Atis Ķeniņš. // Atziņas, II daļa (sast. Kārlis Egle). Cēsīs–Rīgā: O. Jēpes apgādībā, 1924, 147. lpp.)

Londonā Atis Ķeniņš uzsāka darbu Maskavas Tautas bankas filiālē. 1919. gada septembrī, atgriežoties Latvijā, viņu iecēla jaunā amatā ­– par Latvijas Pagaidu valdības pilnvaroto, vēlāk diplomātisko sūtni Varšavā, Polijā. Šajā amatā viņš nostrādāja līdz pat 1921. gadam. Tomēr Atim Ķeniņam tajā neklājās viegli. Viņam tika pārmestas pārlieku lielas simpātijas Lietuvas valstij, kas traucēja attīstīties Latvijas – Polijas diplomātiskajiem kontaktiem. (Tobrīd Lietuvai un Polijai bija saspīlētas attiecības Viļņas apgabala dēļ.) Tādēļ viņš labprātīgi atteicās no amata.

1921. gadā viņš atgriezās Rīgā, kur atkal sastapa dzejnieci Austru Dāli. Abu draudzība pārauga ciešākās jūtās, un 1923. gadā abi svinēja kāzas, bet 1926. gada 19. aprīlī ģimenē piedzima dvīņi Agris un Gundars Julians Ķeniņi. Diemžēl dēls Agris 19 gadu vecumā noslīka Rīgas kanālā. Abu kopdzīvē arī turpmāk būs vēl ne mazums grūtību un pārdzīvojumu.

Dzīves nogalē Austra Dāle teikusi: “[..] kopdzīve ar Ati Ķeniņu ir tas labākais laiks manā mūžā. Un tur jāpateicas Ata raksturam. Viņš bija ļoti labsirdīgs, iecietīgs, darbīgs un daudzpusīgi apdāvināts, starp citu, viņam bija lielas dāvanas valodās.

Pret savu māti viņš izturējās sevišķi maigi. Mātei viņš veltījis dzejoli “Māmiņai” (krājumā “Potrimpa zeme”) un “Dūju māmiņa” (krājumā “Ceļi un likteņi”), smalkjūtīgi izprazdams, cik svešas viņai ir pilsētas dzīve, kad viņai pēc vīra Krišus Ķēniņa nāves bija jādzīvo Rīgā pie mums. Viņa dzejolī saka:

Šajā pilsētā lielā,
Šais akmeņu salās
Esmu sveša, un svešas man pilsētas takas.
Cik vēl sapņoju, eju
Uz avota leju –
Tur gotiņas dzirdu, kas pārnāk, pie akas.

Manas dūjiņas baltās,
Kā sendienas gaišas,
Kā bērni esat, kam galviņu glaužu.
Jūs – pēdējais prieks mans
Un pēdējā saime,
Kam smaidu un čukstu, kam maizīti laužu.”
(Austra Dāle. Atmiņas. // Varavīksne. Rīga: Artava, 1992, 104. lpp.)

Latvijas Republikas laikā Atis Ķeniņš kļuva par zvērinātu advokātu, kā arī Latvijas Centrālās izglītības savienības priekšsēdētāju (1922–1937) un mēnešraksta “Ārpusskolas Izglītība” redaktoru (1925–1929). No 1931. līdz 1933. gadam viņš bija izglītības un tieslietu ministrs Marģera Skujenieka un Ādolfa Bļodnieka ministru kabinetos.

“Darbība Maskavā bija Ķeniņam kā tāls ievads un priekšspēle vēlākam darbam izglītības ministra amatā. Salīdzinot darbību Maskavā ar darbību Latvijas izglītības resorā, viņam netrūka nepamatotu uzbrukumu un sarūgtinājumu, bet tomēr nevar noliegt, ka šī bija vieta, kur Ķeniņš varēja likt lietā savas spējas. Kad Ķeniņš bija ilgi strādājis ministrijā, pieņemot apmeklētājus, noturot sēdes, viņa oficiālā darbadiena vēl nebija beigusies. Vēl bija jāiet uz dažādu organizāciju sarīkojumiem, uz diplomātu aicinājumiem. Bet tur jau varēja atrast arī tīkamus atpūtas brīžus.” (Austra Dāle. Atmiņas. // Varavīksne. Rīga: Artava, 1992, 105. lpp.)

1930. gadā Atis un Austra Ķeniņi devās braucienā uz Dziesmu svētkiem Zviedrijā. Tur Atis iepazinās ar tautas augstskolām. Tādas viņš vēlējās dibināt arī Latvijā. Un vienu atvērt viņam izdevās – 1932. gadā viņš dibināja Krišjāņa Barona Tautas augstskolu.

Pēc Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsuma Latvijas Centrālās izglītības savienība tika likvidēta. Atis Ķeniņš līdz Latvijas okupācijai turpina strādāt kā zvērināts advokāts, paralēli nodarbojoties arī ar rakstniecību.

Padomju laiks ir vispretrunīgākais Ata Ķeniņa dzīvē. Pēc Latvijas okupācijas viņš mēģināja iesaistīties jaunās varas valdības veidošanā. 1940. gada jūlija vēlēšanās viņš izveidoja “Demokrātisko latviešu vēlētāju” vienoto sarakstu.

“Būdams pārliecināts demokrāts, Atis Ķeniņš nevar iedomāties, ka vēlēšanu likums ir tikai butaforija, viņš uzskata, ka patiešām notiks demokrātiskas vēlēšanas un ka saskaņā ar likumu simt cilvēku grupa var iesniegt savu kandidātu sarakstu Centrālajā vēlēšanu komisijā. A. Ķeniņš ar saviem domubiedriem J. Breikšu, P. Berģi, V. Zāmuelu, J. Bankavu, H. Celmiņu un citiem izveido kandidātu sarakstu. Taču tad parādās “Apvienotais darbaļaužu saraksts” un tiek izteikti norādījumi, ka visiem jāapvienojas, balsojot vienīgi par šo sarakstu. [..]

Cenšanās rīkoties mats matā atbilstoši izsludinātajam vēlēšanu likumam tad arī ir Ata Ķeniņa lielais noziegums, par ko viņu 1940. gada 16. septembrī arestē.” (Astrīda Skurbe. Ko maksā būt Demokrātiskā centrā? // Karogs, Nr. 1, 2001, 161., 162. lpp.)

Apsūdzībā rakstīts: “(..) PSRS IeTK [Iekšlietu tautas komisariāta] sevišķā apspriede notiesājusi ar pieciem gadiem izsūtījumā (..) par to, ka, būdams vairāku buržuāzisku partiju līderis un ievērojams darbinieks, kā arī kontrrevolucionārās t.s. "Tautas padomes" loceklis, tieslietu un izglītības ministrs, veica aktīvu cīņu pret revolucionāro kustību Latvijā. Saeimas vēlēšanu laikā 1940.gadā grupējis ap sevi buržuāziski politisko partiju darbiniekus, ar kuriem kopā sastādīja kandidātu sarakstu un ar to uzstājās pret kandidātiem no darba tautas bloka. Līdz aresta momentam glabāja kontrrevolucionāro literatūru. (..) Arestētajiem soda mēru es ieteiktu noteikt (..) 10 gadu labošanas darbu nometnē ar viņam piederošā īpašuma konfiskāciju.” (Aina Štrāle. LPSR cenzori pret patriotismu. // Bibliotēku Pasaule, Nr. 47, 2009, 47. lpp.)

Uz apcietinājuma brīdi Atis Ķeniņš bija 67 gadus vecs. Viņš cerēja, ka apcietinājums ir tikai pārpratums un 1940. gada 6. oktobrī viņš rakstīja lūgumu “Padomju Latvijas Tautas komisāram iekšlietās”, kur lūdza minēto spriedumu mainīt.

“Savā lūgumā A. Ķeniņš atsaucas uz cilvēkiem, kas viņu labi pazīst, tai skaitā AP priekšsēdētāju prof. P. Galenieku, AP Prezidija priekšsēdētāju prof. A. Kirhenšteinu, rakstnieku Andreju Upīti, Tautas komisāru tieslietās A. Jablonski, LKP CK sekretāru Ž. Spuri, Padomju pārstāvniecības vadītāju V. Derevjanski u. c. Taču šim lūgumam nav atbildes un pazīstamo cilvēku vārdiem nav nekādas nozīmes.

Sākas murgains laiks čekas cietumā, ilgās un garās pratināšanas. Nopratināšanas protokolos izmeklētāja un pratināmā dialogā un Ata Ķeniņa rakstītajos paskaidrojumos atklājas divas dažādas pasaules. Vienu no tām pārstāv Atis Ķeniņš, profesionāli izglītots un pieredzējis jurists, turklāt pazīstams kā spožs orators, otru – VDK izmeklētājs Vamža.” (Astrīda Skurbe. Ko maksā būt Demokrātiskā centrā? // Karogs, Nr. 1, 2001, 163. lpp.)

Spriedumu Atis Ķeniņš sagaidīja cietumā. Pa to laiku arī sieva Austra Ķeniņa rakstīja lūgumu par vīra apžēlošanu, taču tas, tāpat kā visi iepriekšējie lūgumi, netika uzklausīts.

Sieva Austra 1940. gada 10. oktobrī viņam raksta:

“Mans mīļais, mīļais draugs!

Esmu arvien domās pie Tevis, arī darīšanās ejot, Tu man neizej no prāta. Es zinu, Tu arī domā par mums, bet Tev nevajag domāt par mums ar rūpēm un bažām, lai Tavas drūmās dienas nekļūtu rūpēs par mums vēl smagākas. Esam visi paēduši, padzēruši un veseli. Bērni kārtīgi iet skolā. Man arī ko darīt diezgan, jo kalponi neturu, to jau materielu iemeslu dēļ tagad nevar atļauties. Bet bērni man šā tā palīdz, un tad ar saimniekošanu tiekam gluži labi galā.

Rudens patlaban rotājas vislielākā krāsu bagātībā, un es domāju par Taviem brīnišķīgajiem rudens dzejoļiem, kurus Tu esi uzrakstījis ar4 tik dziļu izjūtu, bet no šī rudens skaistuma Tu tagad maz ko mani. Bet lai iedvesme un dzeja paliek Tev uzticīgas! Mīļus mīļus sveicienus sūta Tev Tavi dēli Gundars un Agris un Tava sieva Austra.” (Astrīda Skurbe. Ko maksā būt Demokrātiskā centrā? // Karogs, Nr. 1, 2001, 165. lpp.)

1941. gada 8. martā Atis Ķeniņš tika notiesāts “par pretpadomju darbību” uz pieciem gadiem izsūtījumā Kazahstānā Akmoļinskas apgabala Arik-Balikas rajona Imantau ciemā. Izsūtījumā viņam atļāva strādāt par skolotāju. Viņš arī turpināja cīnīties par savām tiesībām uz brīvību, rakstot gan Andrejam Upītim, gan Vilim Lācim u. c.

Piemēram, 1943. gada 22. februārī Kstiņinā Andrejs Upītis vēstulē Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam Augustam Kirhenšteinam rakstījis: “Starp citu man nupat atrakstījis Atis Ķēniņš. Pēc visām zīmēm spriežot, cilvēks ļoti nožēlo savu politisko naivumu un aiz tā izdarīto kļūdu un būtu visādi gatavs ar darbiem pierādīt savu labo gribu. Par tādiem mums vajadzētu domāt tūliņ pēc kara beigām, spēku mums nekad nebūs par daudz.” (Andrejs Upīts. Vēstules. Rīga: Liesma, 1977, 134.–135. lpp.)

Te redzams, ka tobrīd padomju varai bijuši tālredzīgi mērķi, kā izmantot cienījamo, kaut arī notiesāto Ati Ķeniņu savās interesēs. Ilgonis Bērsons savā grāmatā “Deviņi likteņi” (2001) raksta, ka Vilis Lācis aicināja Ati Ķeniņu pēc trīs ieslodzījuma gadiem pēkšņi sadarboties, rosinot uzrakstīt padomju presē rakstus par latviešu tautas attiecībām pret vācu iebrucējiem, atmaskojot vācu propagandu. “V. Lācis un viņa palīgi redz labu iespēju uz ceļiem nospiesto sabiedrisko darbinieku piecelt kājās, lai viņš kalpotu sarkanajai propagandai. [..] Grūti izsvērt, cik šajās rindās mērķtiecīgas pielāgošanās, cik naivu domu par Latvijas brīvību, bet varas spiediens savu ir panācis. Notikumi skrien uz priekšu, un atpakaļceļa vairs nav.” (Ilgonis Bērsons. Dzejnieku pāris. Mocekļi. // Deviņi likteņi. Rīga: Signe, 2001, 14., 15. lpp.)

Atis Ķeniņš rakstus uzrakstīja, tomēr vairījās publicēties ar savu vārdu. Par šo atļaušanos viņš saņēma no Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretāra Jāņa Niedres aizrādījumu: “Ja Jūs domājat pilnīgi iet kopā ar padomju varu, tad vairīšanās no sava vārda publicēšanas nav saprotama. Vai tad nav gluži skaidrs, ka raudzīšanās uz “pakaļdurvīm” ir bez pamata? Parādīt savu patriotismu šai laikā var cilvēks tikai tad, ja viņš nostājas pretvācu cīnītāju rindā. Jūs esat liels un spējīgs kultūras darbinieks, dabīgi, ka arī Jūsu darbiem jābūt vienlīdz lieliem.” (Ilgonis Bērsons. Dzejnieku pāris. Mocekļi. // Deviņi likteņi. Rīga: Signe, 2001, 14.–15. lpp.)

1944. gada 18. februārī PSRS Augstākās Padomes Prezidijs ar lēmumu pārtrauca Ķeniņa administratīvo izsūtījumu, un viņš tika norīkots par radio korespondentu sākotnēji Kirovā, tad – Maskavā. Viņa uzdevums bija vadīt radio pārraides uz nacistu okupēto Latviju. 1944. gada 3. novembrī viņš atgriezās Rīgā.

“Tas bija vēlu vakarā un tumsā, jo Rīgai elektrības vairs nebija. Bet man mājās bija sveces, kas bija aizdegtas mūsu laulībās, un es tās atkal aizdedzināju. Biju paglabājusi arī pudeli vīna, un mēs to dzērām visi kopā – vēlais atnācējs, mans dēls Agris un es.

Pirmais tēvu, kad tas klauvējis pie āra durvīm, pa logu ieraudzījis Agris un vairāk jautis nekā pazinis, ka tas ir tēvs. Kad tēvs ienāca istabā, Agris it kā nedroši gribēja viņam tuvoties. Laikam pēc trīs gadu atšķirtības tēvs viņam bija kļuvis svešāks un sevišķi tāpēc, ka tēvam bija izaugusi balta bārda. Bet Ķeniņš nevarēja vien beigt brīnīties, cik augsti un balti ir griesti, cik gaišas ir sienas.” (Austra Dāle. Atmiņas. // Varavīksne. Rīga: Artava, 1992, 106. lpp.)

Jāatzīmē, ka sieva Austra nacistu okupētajā Latvijā Ata Ķeniņa izsūtījuma laikā sakārtoja un izdeva viņa dzejoļu izlasi “Ceļi un likteņi” (1942), kurā iekļauti no 1936. gada līdz 1940. gada septembrim sacerētie dzejoļi.

Atgriežoties pēc izsūtījuma, Atis Ķeniņš turpināja meklēt sadarbību ar padomju varu. Kā norāda literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons: “[..] bailēs par savu likteni (viņa sodāmība ir tikai apžēlota, nevis reabilitēta) viņš daudz kam piekrīt un pakļaujas laikmeta ideoloģijai. Pēc visa pārciestā viņa ievērošana šķiet ir tāds kā salds un lipīgs sīrups.” (Ilgonis Bērsons. Dzejnieku pāris. Mocekļi. // Deviņi likteņi. Rīga: Signe, 2001, 18. lpp.)

Atis Ķeniņš lūdza Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdei iekļaut viņu biedru kandidātu sarakstā, kas tika izdarīts 1944. gada 27. decembrī. 1945. gada 1. februārī viņš saņēma arī dokumentu par tiesībām strādāt LPSR Valsts Pedagoģijas institūtā, kur viņš bija profesors un dekāns. Viņš varēja lasīt arī lekcijas Latvijas Valsts universitātē un strādāt LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku.

Nosacītais miers bija pārāk īss. 77 gadu vecumā, 1951. gada 26. februārī, Ati Ķeniņu apcietināja atkal, savukārt 7. martā apcietināja arī dzīvesbiedri Austru Dāli-Ķeniņu. Viņi tika apsūdzēti pretpadomju aģitācijā, kas vērsta uz VK(b)P politikas un padomju varas pasākumu diskreditāciju, kā arī abi esot grupējuši ap sevi buržuāziski nacionāli noskaņotu inteliģenci. Tā paša gada 19. aprīlī arī Latvijas Padomju rakstnieku savienības valde vienbalsīgi nosodīja dzejnieku un izslēdza viņu no organizācijas.

1951. gada 31. maijā Ķeniņus izsūtīja uz Ščučinsku, Kazahstānu. Tādējādi Atis Ķeninš piedzīvoja otrreizēju deportāciju.

Uz to brīdi izsūtīto vārdi bija aizliegto personu sarakstos. Arī izdevumos, kuru tapšanā bija piedalījušies Atis Ķeniņš un Austra Dāle – abu vārdi netika norādīti.

Izsūtījumā Atis Ķeniņš Ščučinskas pilsētas vidusskolā strādāja par angļu valodas skolotāju, lai arī 1952. gada septembrī ārstu komisija atzina viņu par otrās grupas invalīdu un darba nespējīgu. Savukārt viņa sieva pēc gada pārcieta smagu audzēja operāciju. Veselības apstākļu dēļ 1953. gada 28. jūnijā viņi raksta apžēlošanas lūgumu PSRS AP Prezidijam: “Jūsu labvēlīgais risinājums paglābtu mūs, divus slimus vecus cilvēkus – dzimušus 1874. un 1892. gadā, kuri visu savu mūžu ir veltījuši pedagoģiskam un kultūras darbam, no tā ārkārtīgi smagā stāvokļa, kādā mēs tagad atrodamies, šejienes apstākļos būdami darba nespējīgi un tai pašā laikā nesaņemdami – līdz izsūtīšanas termiņa beigām – sen nopelnīto pensiju.” (Astrīda Skurbe. Ko maksā būt Demokrātiskā centrā? // Karogs, Nr. 1, 2001, 172. lpp.)

Tomēr arī šis lūgums netika uzklausīts. Un atgriešanās mājās, Rīgā, notika tikai 1955. gadā. Atis Ķeniņš tika reabilitēts, un viņš atkal varēja turpināt darbu Rīgas Pedagoģiskajā institūtā un LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā līdz pat 85 gadu vecumam.

“Atis jutās vēl labi un par veselību nežēlojās. Taču sirds vairs nebija stipra. Ejot uz tramvaju, viņš negāja vairs pa Alojas ielu, kas veda pret kalnu, bet gāja pa Ēveles ielu, kas bija līdzenāka.” (Austra Dāle. Atmiņas. // Varavīksne. Rīga: Artava, 1992, 107. lpp.)

Bailes no valdošā režīma dzejnieku salauza tiktāl, ka jau tūliņ pēc atgriešanās, 1955. gada 11. maijā, Atis Ķeniņš lūdzis uzņemt viņu atkārtoti par Rakstnieku savienības biedru. Diemžēl valde viņa iesniegumu noraidīja. Tomēr vēlme publicēties bijusi tik liela, ka dzejnieks vēlreiz lauzis sevi, rakstot varai tīkamus un laikmetīgus dzejoļus. Tikai 1957. gada 27. maija Rakstnieku savienības valdes sēdē Atis Ķeniņš beidzot uzņemts biedra statusā (ar kandidāta statusu kopš 1944. gada), ar norādi: “Uzņemt kandidātu kā gados vecu rakstnieku (83 gadi) par RS biedru.” (LVA, 473. f., 1. apr., 150. l., 5.lp.) Tomēr arī biedra statuss nenodrošināja dzejniekam vieglākas dienas un Rakstnieku savienības valdes atbalstu. Sevišķi asa attieksme pret Ati Ķeniņu parādījās pēc nacionālkomunistu sagrāves 1959. gadā. Šķiet, ka partijas aprindās gluži kā pienākums bijis pieņemts publiski pavīpsnāt par veco dzejnieku un viņu kaunināt. Rakstnieku savienības valdes pirmais sekretārs Valdis Lukss 1959. gada 24. jūlija partijas pirmorganizācijas sēdē paudis izbrīnu, kā Atis Ķeniņš tik īsā laikā kļuvis par profesoru, turklāt vēl atļāvies 85 gadu jubilejā sarīkot sev koncertu Filharmonijā. Tai pašā sēdē kritiku saņēma arī laikraksts “Literatūra un Māksla” par to, ka publicēts raksts saistībā ar Ata Ķeniņa jubileju, savukārt Vizbulis Bērce apšaubīja nepieciešamību uzņemt Ati Ķeniņu par Rakstnieku savienības biedru. Gluži absurda, bet Rakstnieku savienības valdes partijas biedru kopējo noskaņojumu atspoguļojoša, ir dzejnieka Valda Rūjas Atim Ķeniņam adresētā replika valdes II plēnumā 1960. gada 2. jūnijā par viņa dzejolīti bērniem “Pelašķīte”:“Pelašķīte, rūgtziedīte,/ Darba ļaužu ārstētāja...” Pēdējā rinda nokrīt kā no gaisa. Kur tad darbaļaudis saslimuši vai: Un kāpēc? Vai aptiekā zāļu nav, vai nevar iegādāties: Rinda lec laukā no dzejolīša.” (LVA, 473. f., 1. apr., 201. l., 5. lp.)

Jāatzīmē, ka pat ideoloģiski nevainojamā un no šodienas viedokļa pretrunīgi vērtējamā Ata Ķeniņa dzeja arī tika cenzēta un pat pilnībā aizliegta. Pētniece Aina Štrāle izpētījusi pēdējā Ata Ķeniņa dzejoļu krājuma “Varavīksnes lokā” manuskripta likteni, kas iesniegts izdevniecībā “Liesma” pēc dzejnieka nāves 1961. gada 13. novembrī. Tajā lielākoties bija patriotisks padomju dzīves un Ļeniņa laikmeta apdziedājums, kā arī Kazahstānas dzīves un dabas kolorīts tēlojums, risināta arī Otrā pasaules kara tēma. Krājumā ievietoti dzejoļi, kas sarakstīti no 1940. līdz 1961.gadam. Dzejoļu krājuma recenzente Milda Losberga bija uzrakstījusi iznīcinošu iekšējo recenziju, pēc kuras krājums netika publicēts. (Aina Štrāle. LPSR cenzori pret patriotismu dzejā: divkārt represētā dzejnieka Ata Ķeniņa morālā iznīcināšana. // Bibliotēku pasaule, Nr. 47, 2009, 48.–49. lpp.)

“Tātad visu laiku blakus “jā” un “nē”, reizumis vairāk “nē” nekā “jā”. Rakstniecības dzīvē tas nereti ieviesis dubulto morāli: domā vienu (savu), raksti otru (esi spiests to darīt, ja gribi publicēties). Nevar taču būt, ka aiz dziļas pārliecības Ķēniņš 1949. gada oktobrī (pēc lielās marta deportācijas) rakstīja pasaules varmākām veltītus dzejoļus “Tumša bij pasaule”, “Cik tālu raugāmies” un “Staļina sapnis” (manuskripti, IBA). Laikmets nežēlīgi lauzis talantu.” (Ilgonis Bērsons. Dzejnieku pāris. Mocekļi. // Deviņi likteņi. Rīga: Signe, 2001, 28. lpp.)

Atis Ķeniņš mira 1961. gada 9. martā, Rīgā. Viņš apbedīts Rīgas Meža kapos.


Zvaigžņotā junda

Pieminu, svētīju, svētīju, pieminu
Dziestošo saulrieta stundu,
Diena, kad aizveŗas, nakts vārti atveŗas,
Iezvanot zvaigžņoto jundu.
Ieiešu klusumā, dvēseles dusumā
Dzīvības putekšņu daļa.
Zemē, kad ieslīgšu, varbūt vēl iedīgšu
Asniņā rūsgani zaļā.
Varbūt, jums tuvu vēl,
Kad saule druvās kvēl,
Rudzziedu mākonī traukšu.
Bet varbūt klusumā, mūžīgi mūžīgā
Visuma dvēselē plaukšu.
Pieminu, svētīju, svētīju, pieminu
Dziestošo saulrieta stundu,
Dzīve kad aizveŗas, mūžība atveŗas,
Iezvanot pēdējo jundu.
Acis kad pieveŗu, mūžību ieceru.
Rimstiet ar skumjām,
Rimstiet ar raudām.
Gara visgaišākām jaudām
Svētījiet, pieminiet, svētījiet, pieminiet!

(Atis Ķeniņš, No krājuma “Zvaigžņotā junda”, 1967)

Informāciju sagatavoja Madara Eversone.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.