Egils Plaudis

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (3)

Darbi: Darba autors (42); Atdzejotājs (1); Recepcijas persona (54)

Attēli: Persona attēlā(7)

VārdsEgils Plaudis
Kopsavilkums

Egils Plaudis (1931–1987) – dzejnieks, astoņu dzejoļu krājums autors. Pēc dzejnieka nāves izdots iepriekš nepublicētu dzejoļu krājums “Ripo mēness mandarīns” (2001). Latviešu romantiskās dzejas tradīcijas. turpinātājs un bagātinātājs, pašizpausmes dzejnieks, kas dzejā iemieso nevis apceri, refleksiju par īstenību, bet savu subjektīvo esamības pārdzīvojumu. Viņa daiļrade faktiski ir cilvēka (mākslinieka) meklējumi ceļā uz savu būtību, sava talanta atraisīšanu (duendes tēma). Plaudis variējis nedaudzas tēmas un motīvus, galvenais viņa dzejā ir jūtu dziļums, daudzveidība un bagātība. Dzejnieka poētikai raksturīgs tēlu simbolisms (krājumos konceptuālā slodze ir dažiem caurviju tēliem, ko pasvītro krāsu simbolika); asociativitāte dzejisko priekšstatu saistīšanā, pretrunīgu jēdzienu apvienojums vienā tēlā, poētiskās frāzes vienkāršība, precizitāte un lakonisms, lietojis tradicionālās panta formas, dzeja izteikti muzikāla (aliterācijas, asonanses, krusteniskās atskaņas). Atdzejojis no spāņu valodas (Pablo Neruda, Antonio Mačādo un citus).

Personiska informācija1931: 15. jūnijā dzimis rakstnieka Jāņa Plauža (1903–1952) un skolotājas un tulkotājas Ainas Plaudes (dzimušas Rītiņas, 1902–1949) ģimenē.
No 1959. gada oktobra slimības dēļ algotu darbu nav strādājis.
Dzīvesbiedre Skaidrīte Plaude.
Profesionālā darbība1957: pirmā publikācija – balāde "Triānas dārzniecīte" žurnālā "Karogs" (Nr. 12).

Dzejoļu krājumi

1967: Padebeši
1970: Zaļā krēsla
1971: Sāp pavasaris
1974: Zili sili zigu zagu augs
1978: Izkal putnu
1980: Zvani
1981: Sudraba māsa, melnā māsa (izlase)
1984: Lietuvēna spēle (1984)
1987: Pelnu deja
1997: Pašu mājas princesei (mīkas lirikas izlase)
2001: Ripo mēness mandarīns (iepriekš nepublicētie dzejoļi)
2011: Lirika

Atdzejojumi

No spāņu valodas
1967: Pablo Neruda. Zvanu avots. (Kopā ar Raini Remasu.) Rīga: Liesma.
1979: Pablo Neruda. Dzeja. (Kopā ar Gundegu Ramosu, Raini Remasu, Knutu Skujenieku.) Rīga: Liesma.
1985: Antonio Mačādo. Lakstīgalas māceklis. (Arī sastādītājs un priekšvārda autors.)

No franču valodas
1970: Es tevi turpinu. (Atdzejojis atsevišķus autorus.) Rīga: Liesma.

Tulkojumi

No krievu valodas
1961: Mitra, Khagendranātha. Barvedis Bhombols. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.

No spāņu valodas
1961: Peress Galdoss, Benito. Kadisa. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.

Egila Plauža dzejas recepcija mūzikā

Dziesmas ar Egila Plauža tekstiem komponējuši Agris Engelmanis, Edmunds Golšteins, Romualds Jermaks, Aivars Kalējs, Raimonds Pauls, Juris Pavītols, Pēteris Plakidis, Ģederts Ramans, Uldis Stabulnieks.
Citātu galerija

Par krājumu “Zaļā krēsla” (1970)

"Egila Plauža dzejā krāsai, gleznieciskajam elementam nav tikai ornamentāla un dekoratīva funkcija. Ar katru krāsu viņš asociē noteiktu domu, izjūtu. Dzejoļi iegūst ļoti spilgtu izteiksmi, un lasītāja iztēlē veidojas gleznains priekšstats. “Zaļā krēsla” ir tāpēc, ka šajā krājumā dominē viens kolorīts, viena jūtu un izjūtu gamma, kurā koncentrējas mūžsenā tumsas un gaismas spēku cīņa, bet šī gamma bagāta ar tūkstoš niansēm. “Zaļā krēsla” ir tāpēc, ka šis kolorīts ir padrūms, dzejnieks it kā apzināti vairījies no saules gaismas un dzīves priecīgā zaļuma, un tomēr tas valdonīgi ielauzies šajā zaļās krēslas valstībā un apliecinājis savu spēku.”

Ādmīdiņš, Reinis. Zaļās krēslas gaismā. Karogs, 1970, Nr. 9.


Par krājumu “Sāp pavasaris” (1971)

“Nepatosēts iecentrējums uz indivīda iekšējo dzīvi, izgaismojums no iekšienes, bet bez paššaustīšanās un sevis noniecināšanas; indivīda vērtības apziņa, cilvēciskās vērtības apzina. Viņa sāpe nav izmisīga, bet tā nav arī naivas cerēšanas nimba ieskauta. Tā nav imitācija. [..] Un vēl – romantiska atmosfēra, kas brīžam jau balansē uz banalitātes robežas, tomēr (ar nelieliem izņēmumiem) paliek baudāmības līmenī. Tur ir mandolīna un marta klavieres, dzērves, matroži un maijvaboles. Tur kopā ir gan romantiķu mūžsenā atribūtika, gan paša Plauža pieteiktā. Drusku sērīga, drusku rūgta, drusku dzīves alku pilna, bet patiesa un īsta atmosfēra.
Tā ir vēl viena Plauža dzejas iezīme – dziļš iekšējs ētiskums. Par vienu no trim galvenajām dzejas nelaimēm viņš pats uzskata moralizēšanu, un ar to viņam patiešām nav pa ceļam. Plauža dzeja ir ētiska bez moralizēšanas, kā bez moralizēšanas ētiskas ir mūsu tautasdziesmas. Visīpašāk to var jaust Plauža intīmajos dzejoļos, kas jūtas uztver un fiksē mūžīgā mainībā, bet nekur nedod uzbāzīgu vērtējumu vai pamācības.
Egila Plauža trešā dzejoļgrāmata ir emocionāla satrauktības dienasgrāmata, spriegai, uzvilktai ikdienai atrautas lapiņas. Tā ir saasinātas jutības dzeja, kura dzīvi tver ar kailiem nerviem; robežas starp mikropasauli un makropasauli te vārās – kā cigaretes plānais papīrītis. Viņa tēlainība traģiski sabiezināta [..].Plauža impulss ir neilgs, parasti tā pietiek diviem trim četrrindu pantiem; ja dzejnieks šai laikā pagūst sakoncentrēt savu emocionālo lādiņu, viņš ir uzvarējis.”

Čaklais, Māris. Egila Plauža trešā grāmata. Karogs, 1973, Nr. 2.

SaiknesJānis Plaudis (1903–1952) - Tēvs
Aina Marta Plaude (1902–1949) - Māte
Indriķis Rītiņš (1872–1961) - Vectēvs
Baiba Plaude (1934–2009) - Māsa
Ella Elīza Rītiņa (1879–1960) - Vecāmāte
Nodarbesdzejnieks
Dzimšanas laiks/vieta15.06.1931
Rīga
Rīga
Izglītība1939 – 1944
Rīga
Rīga

Mācījies Rīgas 8. un 9. septiņgadīgajā skolā


1945
Lutriņi
Lutriņi, Lutriņu pagasts, Saldus novads

Lutriņu septiņgadīgā skola


1945 – 1949
Rīgas 1. vidusskola
Raiņa bulvāris 8, Rīga
Raiņa bulvāris 8, Rīga, Latvija, LV-1050

1950
Rīgas 18. vidusskola
Rīga
Rīga

1958
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Brīvības bulvāris 32, Rīga
Brīvības bulvāris 32, Rīga, LV-1050

Vēstures un filoloģijas fakultāte

Miršanas laiks/vieta21.11.1987
Rīga
Rīga
Apglabāts28.11.1987
Raiņa kapi
Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026
ApbalvojumiDzejas dienu balva
Lietuvēna spēle
Balva piešķirta par krājumu "Lietuvēna spēle".
Dzeja
1984

Kartes leģenda









Tiek rādīti ieraksti 1-8 no 8.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
15.06.1931Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Rīga
(Rīga)
21.11.1987Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Raiņa kapi
(Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026)
28.11.1987ApglabātsKapsēta
4Rīga
(Rīga)
1939 - 1944IzglītībaPilsēta
5Lutriņi
(Lutriņi, Lutriņu pagasts, Saldus novads)
1945IzglītībaCiems
6Raiņa bulvāris 8, Rīga
(Raiņa bulvāris 8, Rīga, Latvija, LV-1050)
1945 - 1949IzglītībaĒka, māja
7Rīga
(Rīga)
1950IzglītībaPilsēta
8Brīvības bulvāris 32, Rīga
(Brīvības bulvāris 32, Rīga, LV-1050)
1958IzglītībaĒka, māja
Dzejnieks Egils Plaudis (1931–1987) dzimis dzejnieka Jāņa Plauža (1903–1952) un skolotājas un tulkotājas Ainas Plaudes (1902–1949) ģimenē. Viņa vectēvs, mātes tēvs Indriķis Rītiņš ir pirmās Latvijas Republikas laikā slavenais Rīgas 4. vidusskolas direktors, vecāmāte – viena no pirmajām akadēmiski izglītotajām latviešu sievietēm, skolotāja un tulkotāja Ella Elīza Rītiņa (1879–1960). Dzimtas saknes no tēva un mātes puses ir Lutriņu pagastā, kur arī Egils Plaudis uzturējies, un Otra pasaules kara beigu jukas tur pārlaida arī viņa ģimene, un tur Egils pabeidza Lutriņu septiņgadīgo skolu (1945). Pa mātes līniju Egils Plaudis ir inteliģents ceturtajā paaudzē – arī viņa vecvectēvs Andrejs Rītiņš (1834–1920) bija skolotājs, kurš 19. gadsimta 60. gados bija sācis veidot savu personisko bibliotēku, vēlāk to atdāvinājis Jānim Misiņam.
Ja palūkojamies uz laiku, kad Egils Plaudis ienāca literatūrā – tās ir pašas 50. gadu beigas (pirmā publikācija 1959. gadā) un 60. gadi (pirmais krājums “padebeši” iznāca 1967. gadā) –, tad diez vai kādam citam jaunajam dzejniekam bija tāda literāri intelektuālā “aizmugure” kā Plaudim. Liela mājas bibliotēka, kur arī padomju laikā bija grāmatas, kas no publiskajām bibliotēkām bija izņemtas; rakstnieku vide ap tēvu Jāni Plaudi, kurš līdz ar 20. gadu beigu jaunajiem dzejniekiem Aleksandru Čaku, Jāni Grotu, Pēteri Ķikutu un citiem uzskatīja, ka nepieciešams reformēt latviešu literatūru un kurš bija viens no “Trauksmes” grupas dibinātājiem un trauksminieku programmatiskā raksta “Mēs esam” autors. Viņš arī interesējās par dzejas teoriju un 40. gadu beigās lasīja literatūras teorijas kursu jaunajiem filologiem Latvijas Valsts universitātē. Māte Aina Plaude 40. gados tulkojusi krievu rakstnieku Antona Čehova, Ivana Turgeņeva, Venjamina Kaverina, Nikolaja Ostrovska prozu. Tātad var teikt, ka topošais dzejnieks Egils Plaudis kultūras gaisotni baudījis jau no agras bērnības un no agrīniem gadiem uzkrātā mākslas pieredze un koptā gaume vēlāk neļāva maldīties sociālistiskā reālisma neauglīgajos laukos. Tiesa gan, kā atceras literatūrkritiķis Rainis Remass, kad Egila Plauža krājumi tā ilgāk iegūluši izdevniecībā, viņš ķēries pie “vecā salmiņa”: “Bija jau pagājuši vairāki gadi, drīz vien pēc “Zaļās krēslas” bija iznācis trešais krājums “Sāp pavasaris” (1971). Gatavs bija jau arī “Zilo silu” manuskripts, bet tas izdevniecībā sāka tā kā ķerties, tā kā bremzēties. Vēlēdamies pasteidzināt notikumu gaitu, Egils ķērās pie vecā salmiņa: papūlējās sacerēt kaut vai dažus dzejoļus, kam nevarēju pārmest “augstākas sabiedriskas nozīmības” trūkumu. 1973. gada “Karoga” 4. numurā parādījās E. P. dzejoļu kopa “Mantojums”. Nevarētu teikt, ka tie bija konjunktūriski vai konformistiski dzejoļi, bet viņa dižākajiem sniegumiem gan maz līdzīgi, kaut arī labi, rūpīgi nostrādāti. Tematiski tās bija pārdomas par vēstures samezglojumiem, un galvenais tur bija nevis tas, kas pateikts, bet – kas palika nepateikts.” (Remass R. Egils smējās reti. Literatūra un Māksla Latvijā, 2001, 14. jūnijs) Pats dzejnieks tos dēvēja par “lišķu dzejoļiem”.
Taču durvis uz bērnības un ģimenes saudzējošo pasauli aizcērtas spēji – vecie Rītiņi kara beigās dodas trimdā uz Vāciju, māte Aina, izdarot pašnāvību, aiziet mūžībā 1949., bet tēvs, neveiksmīgas operācijas pieveikts, mirst 1952. gadā. Domājams, šie traģiskie notikumi ietekmēja vēl tikai topošā dzejnieka psihi, vēlāk liedzot iespēju saistīties kādā pastāvīgā darbā. Kopš 1959. gada viņš nododas tikai radošam darbam.
“Sākums? Jā, kur tad bija sākums?” tā esejā “Mans ceļš līdz pirmajai grāmatai” (Karogs, 2001, Nr. 6) jautā dzejnieks. Un atceras: “Divus gadus vecs es esot darinājis šādu dzejoli: “Dejo tētis, dejo mamma – / Paši savām kājām.” Četrus gadus vecs zināju, kas ir atskaņa: sala – mala – lakstīgala. Pamatskolā it žirgtās kvartās apdziedāju dabaszinātņu skolotāju, vecu pedantu. [..] Dzejas ar savu romantiku pie manis pirmoreiz iegriezās bargajos Kurzemes katla laikos, kad biju pirmo reizi pa īstam iemīlējies. Dabūjām pārbraukt uz citu pagastu. Šķiroties tad nu savai draudzenei uzdāvināju dzejoli. Tas bija tik drausmīgi salkans un stilistiski putraimains…”
Uz pašuzdoto jautājumu, kas viņu garīgi barojis, Egils Plaudis atbildējis – ne tēvs, tēva dzejoļi “man patika, bet bija tāli no manas noskaņas”. Iespējams, patika tēva Jāņa Plauža dzejas romantiskā nots, ne sociāli kritiskie dzejoļi un ieiešana tagadnībā, dzejisko ierosmju meklēšana pašā dzīvē, ko sludināja trauksminieki. Egils Plaudis vairāk raudzīsies savas bezgalīgās dvēseles dzīlēs, centīsies “nokļūt uz pēdām momentam, kad dzejoļi sāk nākt ārā no zemapziņas; bet mūsu zemapziņā ir viss, ko esam redzējuši, dzirdējuši, saoduši vai sagaršojuši. [..] Dzejnieks, ja viņš tiešām tāds ir, savā zemapziņā uztver [..] un atdod lasītājam [..] daudz, daudz vairāk informācijas, nekā spēj apzinīgi formulēt, loģiski organizēt.” (Plaudis E. Labais lietuvēns. Karogs, 2001. Nr. 6.) Egils Plaudis atzīst, ka “barotņu” viņam bijis daudz – no Kristofa Fīrekera līdz spāņu dzejai, no tautasdziesmām līdz indonēziešu dziedoņu melnajiem ritmiem, franču dzeja, daļa lasīta oriģinālā – Igo, Lekonts de Lils, Bodlērs, Verlēns, arī beļģis Verhārens, krievi – Puškins, Ļermontovs, Ahmatova, Gumiļovs, Cvetajeva, Bloks un Jeseņins, amerikānis Po. No latviešiem – Poruks, Bārda, Plūdons, Čaks, Grots, Andrejs Kurcijs, Jānis Medenis, Ādamsons, Valdis Grēviņš. Arī, kas pirmajā mirklī ir pārsteidzoši, – Frīdrihs Gulbis ar dzejoļu krājumu “Vīziju varā”, nepavisam ne pirmā lieluma dzejnieks. Un, lūk, Egils Plaudis to paskaidro: “Vai viņš bija gudrs? Nē. Vai viņš pauda stingru pasaules uzskatu? Nē. Vai viņš bija izcils formas meistars? Arī nē. Bet varbūt Federiko Garsia Lorka, izlasījis F. Gulbja dzejoļus, teiktu: “Tam nu gan ir lietuvēns!” Bija spēcīgs emocionāls segums, tāda kā mazliet mistiska balss.” (Op. cit.) Lietuvēns jeb spāņu duende – augsts emocionāls spriegums un īstums, kas nāk no pašiem dvēseles dziļumiem, pats pirmatnējais radošais gars – arī Plauža paša dzejai ir būtisks. Un vēl minama spāņu dzeja, ka dzejnieks saka, tad, minot visus autorus, būtu jāpieraksta lapa ar vārdiem. Pratis spāņu valodu, un Spānija un spāniski runājošā pasaule bija sapnis, ko realitātē neiznāca sasniegt. Tikai atdzejojumos – Pablo Neruda, Antonio Mačādo latviskoti grāmatās un vēl daudzi citi.
Astoņi dzejoļi krājumi no 1967. līdz 1987. gadam iznākuši Egila Plauža dzīves laikā, arī viena izlase, trīs dzejoļu grāmatas pēc dzejnieka nāves sarūpējuši – sakārtojuši un izdevuši – viņa draugi Inta Čaklā, Knuts Skujenieks, dzīvesbiedre Skaidrīte un citi.
Nedaudz par Egila Plauža dzeju. Egils Plaudis ir latviešu romantiskās dzejas tradīcijas turpinātājs un bagātinātājs. Viņa dzeja veidota pēc romantiķu divpasaulības principa (realitāte – ideālā jeb sapņu pasaule), taču Plauža poētiskajam modelim ir svešs pretrunu antagonisms. Būtiska ir pasaules viengabalainība ar atraisītām, pat azartiskām pārejām no realitātes sapnī un otrādi. Plaudis ir izteikts liriķis, pašizpausmes dzejnieks, kas dzejā iemieso nevis apceri, refleksiju par īstenību, bet savu subjektīvo esamības pārdzīvojumu. Viņa dzeja ir atvērta vispārcilvēcisko vērtību (personības pārvērtība, mīlestība, māksla u. c.) un pamatkonfliktu (mirklis un mūžība, cenšanās pietuvoties cilvēka, dzīves, mākslas noslēpumam – nespēja to atklāt un izteikt līdz galam) emocionāli atbrīvotam un tiešam pārdzīvojumam. Plauža daiļrade faktiski ir cilvēka (mākslinieka) meklējumi ceļā uz savu būtību, sava talanta atraisīšanu. Viņš variējis nedaudzas tēmas un motīvus, galvenais viņa dzejā ir jūtu dziļums, daudzveidība un bagātība. Plauža poētikai raksturīgs tēlu simbolisms (krājumos konceptuālā slodze ir dažiem caurviju tēliem, piemēram, vijole, putns, lietuvēns), ko pasvītro krāsu simbolika; asociativitāte dzejisko priekšstatu saistīšanā, pretrunīgu jēdzienu apvienojums vienā tēlā. Raksturīga ir liela poētiskās frāzes vienkāršība, precizitāte un lakonisms, tradicionālās panta formas, dzeja izteikti muzikāla (aliterācijas, asonanses, krusteniskās atskaņas). Dziļa ir Egila Plauža pieķeršanās spāņu kultūrai, kas atplaiksnī viņa dzejas tēlos, panta formās, duendē" jeb kaislības principā mākslas darba radīšanā.
Egils Plaudis devās mūžībā 1987. gada 21. novembrī, apglabāts Rīgā, Raiņa kapos.

* * *

Man gauži nepatīk melot,
Iet gribu saulains un lēns.
Bet to jau man neļauj un neļauj,
Mans bargais lietuvēns.

... Un veča piesper kāju,
Sakustas zāle – lietuvēns klāt.
Ar manu vadātāju
Man roku izmēģināt.

Lietuvēn, tu, mans dullums,
Kas man ir jātur grožos!
Nolīst sudraba lietus.
Savam solo es pošos.

Solo.

Ieva Kalniņa, 15.06.2021.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.