Literatura.lv personu rokraksti

Ar krāsu burvībā mērcētu otu,
jaunrades gribas izpūstu dvašu,
to pusi akvareļos atstarota
dzimtenes tuvība plaša.

Neapnīk Gaujas ūdeņos vērties,
līči, kur Vidzemes pakalnus auklē,
sirds ievziedu baltumam līdzi grib vērties,
krasti kad atbalso mainības saukli.

Un Iekšrīgas kupraino nameļu stāvi
laikmeta atjaunatnē šķiet nomazgāti,
bez verdzības ēnām un meistars tiem
lai celtnieku darbā godsardzē stātu.

Bet vienojošs draudzības zīmējums
tā austrumu mācības sapinis,
to tuvums un tālums nav šķirams
šis gars gūts no lapeglēm Trapenē.

Vidars Balts
Alūksnē, 1977. g. 24. IV

Tos mīļakos, jaukakos svētus! AB.
23. XII 16.

Caur nakšu tālumu tu manas domas saisti
Un acim redzet liec, kaut vis tas māņi vien,
Ka tevi apbrīnot kāds slepens demons lien,
Kad krūts tev atsegta un mati vaļā laisti.

Tu slīkstot spilvenos tik gurdimaiga dusā kaisti,
Uz kakla sniegbaltā tev tumšas cirstas skrien
Un it kā kokli to ar mēmam stīgam sien

Bet tava sega bēg kā tumšs un puķains strauts
Pār ceļiem apaļiem, kas mirdz caur tumsu kaili,
Un rokas mulstot slīd un lūpas vārdus jauc.

7.IX.29. Darbs skolā iet diezg. intensīvi. Stundu rādītājs sastādīts: manā (III.) klasē man 18 st., IIIa – 2 st., VI. – 2 st. Pēc pusd. bija skolot. sapulce 1. p. pmsk. To bija sasaucis insp. Bebris. 10. g. jub. izstādes lietā. Lietus un vētra.
8.IX.29. Lietus pārgājis. Atspīd saule. Vējš. Jāraksta Doņim, lai tiek 13.IX. augstskolā uz svinīgo immatrikulācijas aktu. Nobraucām pie Pāniem. Nebija mājā. Mammule ar Žuļiem nogāja pie Kronlīniem. Es atbraucu mājā.
9.IX.29. Biju koop. Strādāju gar dokumentiem.
10.IX.29. Koop. valdes sēde. Man uzdeva apskatīt "Skolas literatūru", kas tur novecojies, kas būtu vēl izdodams. Uzdeva vēl – pārraudzīt koop. darbību.
11.IX.29. Nebiju nekur. Strādāju mājā.
12.IX.29. Atbrauca meitenes no Saldus. Visi bijuši priecīgi par Doņa ietikšanu augstskolā. Bija 1. p. pmsk. uz latv. val. apspriedi. Vadīja Jansons. Pēc tam biju valodn. sēdē. No turienes nākot dabūju zināt, ka miris Rainis p. 3.30 p. pusd. Pārdeva ekstrā telegrammas. Raiņa miršana bija ziņota arī pa radio.
13.IX.29. Šorīt skolnieki sapulcējās zālē un Ūdris tad ziņoja par Raiņa nāvi. Vakar Rainis atvests no Jūrmalas uz Rīgu viņa dzīvoklī Baznīcas ielā, bet šodien to pārvedīs uz Tautas namu, kur no viņa atvadīsies tauta un skolas. Bērēs svētdien (15.IX.). Pēc pusdienas braucu trmv. uz Skolot. m. Braucot pa Baznīcas ielu – redzu pa Ģertrūdes ielu nāk Raiņa sēru gājiens. Izkāpu no trmv. un noskatījos, kā tas virzījās pa Ģertrūdes ielu uz Tautas n. pusi. Pavadīja milzums ļaužu, gan vairākums strādnieki.
14.IX.29. Pēc pirmās stundas gājām uz Tautas namu atvadīties no Raiņa. Tikām drīz klāt, jo citas skolas nebija sanākušas. Zāle dekorēta sērām un lauru kokiem. Logi aizklāti. Gaisma tikai no svecēm, pie sārta uz katafalka. Raiņa sejai mierīga izteiksme, kā cilvēkam miegā. Nogājām gar zārku, nolikām puķītes un gājām uz māju. Stundu vairāk nebija. Nebija rīkojuma par skolnieku špalerām svētkiem. Vakar un šodien Skol. m. dziedājām dziesmu, dziedamu pie Raiņa kapa. Tā Ābeles komponēta ar Raiņa tekstu "Sāk lēni vilkties dziļā vāts".
15.IX.29. Svētdiena. Laiks sevišķi jauks. Saulīte smaidot pavadīja savu dzejnieku. Nobraucu uz IIII. vidusskolu uz beidzamo kora mēģinājumu. Izgāju uz ielas – gāja organizācijas un skolas ar karogiem un vaiņagiem. Domāju, ka vēlāk nevarēs tikt tramvajā uz Meža kapiem, nobraukšu turp laikus, lai sagaidītu dziedātājus un bēru gājienu. Bija jāgaida vairāk kā 2 stundas. Dziedātājus ielaida pilsētas komūnālos kapos, ko reakcionāri sauc par pagānu kapiem, bet nosauks par Raiņa kapiem. Kad kapos ienesa zārku un kad Rainis jau bija apraksts, kad jau bija sākušās runas, vairāk kā pēc pusstundas kapos ienāca bēru gājiena beigas. Tik daudz ļaužu uz ielas gan laikam Rīga nebija redzējusi. Daudz runātāju, daudz vaiņagu. Mēs savu dziesmu nodziedājām pavisam nejēdzīgi. Es nevarēju sagaidīt runu beigas, un kamēr tiku mājā, p. bija jau gandrīz 8.

27 X 85

Gara Mantas
Iecere (fantastiska!) literāram žurnālam – 1x mēnesī.
Žurnāls literatūras pārmantošanai. Turpinājumos publicēt romānus un garos stāstus no rokrakstu fondiem (J. Plauža "Sila Runcis", V. Lāča at. par Ojāru, L. Zamaičas "Koka dievs" (?)), no žurnāliem un avīzēm. Arī mūsdienu prozas autoru darbi par kult. darbiniekiem.
Dzejoļi. Lugas (Tāpat.)
Dienasgrāmatas (V. Lācis, P. Gruzna)
Vēstules.
Foto, zīmējumi.
Raksti par lit. mantojumu un rakstn. dzīvēm.
Recenzijas par lit. un grāmatām.
Hronika.
Lit. dzīve pirms 70 gadiem (1917, ->).

Žurnāla bāze: daļa no "Karoga", almanaha "Varavīksne", papildus daļa. Galv. red. I. Bērsons

Rīga, 4.7.08.

M. b. Tu taču būsi lasījis Fr. H. “kritiku” par “Zalkti”, Latv. Avīzēs. Tas nu droši vien Fr. Hunhens, kuram mēs devuši manuskriptus jaunam rakstu krājumam. Neskatoties uz šīs kritikas nejūtīgo stilu un saprašanas nabadzību, mani aizskar vēl tas, ka vēstules, pie tam, viņš var rakstīt sīrupsaldas, – divdabība: priekšā citāds, aiz muguras citāds. Bez tam šī nožēlojamā līdzkaukšana barā. Es gribētu dzirdēt vai Tu savus gabalus ļausi drukāt tāpēc ar savu vārdu zem viņu firmas. Man tas izliekas tagad tik grūti, tik nevēlami, pašpazemojoši. Ko Tu par to domā? Mīļi sveicinot

Tavs A. Baltpurviņš

Адрес: Столбовая, 95, 18 [Adres: Stolbovaja, 95, 18]. [Rakstīts vertikāli.]

Cienītam A. Sauliet kgam,
Grašos,
Гр. Сесваинь [Gr. Sesvain]

Mīļie tuvie labie cilvēki!
No laukiem Rīgā iebraucis, atrodu mājā citu apsveikumu starpā arī Jūsējo, kurš lieliski atšķiras no visiem citiem, kā ikkatra rindiņa, kas nāk no Jūsu abu rokas. Vai lai pateicību izsaku par mana mūža novērtējumu, un turpmāko uzdevumu noteikumu? Tas nav vienkāršs laimes novēlējums, kuŗu var kvitēt ar parasto “paldies”. Tas ir praviešu sauciens, kuŗam gribot negribot jāpadodas, nedomājot par to, ko tas personīgi dod. Līdz šim Jūsu saucienam, cik spēdams, esmu sekojis; turpmākā mūža gaita ies tai pašā virzienā. Ejiet pa priekšu, sauciet, skubiniet, iededziniet sirdis arī turpmāk. Es līdz ar citiem Jums pakaļ, katrs pēc saviem spēkiem. Tā mana atbilde uz Jūsu apsveikumu.
Rīgā, 1926. g. 12. jūlijā
KDēķens

Vakarā, kad gaisa teltī
Zvaigžņu bari jautri dej,
Eņģelis no debes lido,
Mūsu sirdī mieru lej.

Piestājas pie vārgā gultas,
Viņu miegā šūpina;
Liek tam aizmirst raizes, mokas,
Debes prieku sludina.

“Dusi, vārgais, miega klēpī
Sāpes, rūpes aizmirsti;
Rītā celsies, spēku smelsies:
Dusi, miegā atspirgsti!

Un, kad pienāks pēdējā dusa,
Dusa visu svētākā
Atspirgsti no zemes mokām
Debes prieku cerībā.

Jaunu rītu Dievs tev taisīs
Spožā, jaukā Edenē;
Mīlestība tevi taisnos –
Dusi, vārgais, mierā še!"

– Kārlis Dēķens. (labajā pusē)
Viļķene,
28/VI 92. (kreisajā pusē)

Reiz dzīvojis saimnieks. Saimniekam bijis vērsis. Saimnieks norāvis vērsim ragus. Ragi sākuši staigāt. Saimnieks tos nosaucis par cūkas kājām. Ragi bijuši lepni.
Beigas.
Dejo tētis, dejo mamma –
Paši savām kājām.

Mūsu pašu un Indijas Dzejniecei – parakstos no tīras sirds
Velta Kaltiņa
16. maijā
1967

Dzirdu augam

Labāk nenāc!
Velti meklēt
Pērnā gada zaļo zāli,
Pērnos sila vaivarājus. –

Izdegusi sausā kūla.
Mānīgo un reibo smaržu
Aiznes sūri dūmu vāli...

Labāk nenāc!
Te ir izdegas un māli –,
Dzirdu augam jaunu zāli.

Aizmirstā smarža

Kā smaržo frēzijas, vairs neatminu...

Ir daudzās nokrāsās šie trauslie ziedi,

Bet tikai vienas smaržu neaizliedz –

Es tikai dzeltenvioletās minu. –

Šīs dzeltenvioletās frēzijas ar smaržu aizmirstu...

Es viņu patiesību labi zinu –

Man šodien melus nepasniedz!

Neatrastais

Vai tie dzimtie meži bija,

Vai tas bija vētru krasts?

Kaut kas ļoti tuvs un šalcošs

Palika tur neatrasts...

Varbūt tādēļ visu mūžu

Ceļa spieķi nenolikt.

Silu šalkās, jūras šalkās

Visu mūžu neiemigt. –

Dzeja

Tēlnieks ja būtu vai mākslinieks es
Marmorā izcirstu augumu tavu,
Teikdams šī laika un mūžības slavu,
Dzīvi kas manu tā priecinot nes...

Žēl, ka tik dzejā vien varu es jaust
Jaunības dāvāto daiļumu tavu,
Ilgāk kas dzīvos par laimi un slavu
Tāpat kā saule, kas mūžīgi aust!

Gaišums

Puteņo, puteņo sniegs...
Sniegs tas vai ābeļu ziedi?
Atveru acis. Plaukst liegs
Gaišums, pār mani ko sniedz.

Gaišums kā padebess slīd –
Mežiem un ūdeņiem pāri.
Saista tas mani ik brīd...
Rokām vai mani tu skāri?

Rokām tik maigām kā glāsts
Iedegti saulaini dzirksti.
Ilgi vai brīnums tas mās?
Pirksti, tie glāstošie pirksti...

Pirksti – tik maigi tie skar,
Līdzīgi ūdeņiem siltiem...
Liekas kā ābeļu zars...
Aizved pār reibuma tiltiem...

22. martā 69. g. (kreisajā pusē)

Bulduros (labajā pusē)

Biedri Grant!

Rakstu Jums no Bulduru slimnīcas, kā pērno rudeni saslimu ar plaušu karsoni, tā netieku un netieku vesels. Taču ne jau tāpēc rakstu, bet tāpēc, ka darbiem jāvirzās vienmēr uz priekšu.

Vai Jūs nebūtu tik laipni un neuzrakstītu iekšējo recenziju par Vijas Svīkules trešo dzejoļu [nosvītrots] stāstu krājumu? Viņa pati vēlējās kādu bijušo karavīru, jo, rakstot arī par militārām lietām, pati daudz no tām nesaprazdama. Arī es esmu “derīgs ierindai, neapmācīts”, jo man no 18 līdz 32 gadu vecumam bija baltā biļete, kamēr to vienreiz nez kāpēc pēkšņi atņēma, taču kara komisariāts joprojām liek mieru. Mēs abi tādi neprofesionāļi, jo man Vija būs jārediģē, varam salaist tādus bukus, ka pat zvirbuļi uz jumtiem smietos. Ja esat ar mieru, tad atnāciet uz mūsu redakciju pie Elzas Grīnbergas un paņemiet manuskriptu.

Un vēl man būtu viens personīgas dabas lūgums.

“Karogs” aprīļa mēnesī gribēja drukāt manu stāstu “Atslēgas pie sētnieka” par ko var rakstīt [nosvītrots] lasīt uz vāku trešās lpp, bet Glavļits [Galvenā literatūras pārvalde] aizlika ķepu priekšā. Andris [Andris Vējāns] taisoties sūtīt uz ceku [Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja], varbūt arī Jūs būtu tik laipns, izlasītu to un pateiktu savas domas. Stāsts nav pārāk garš – tikai 29 lpp mašīnrakstā.

Ar sirsnīgu sveicienu,

H. Gāliņš