Zelta motocikls

KolekcijaApgāds "Grāmatu Draugs"
NosaukumsZelta motocikls (Latviešu valoda)
Papildu informācijaRakstniecībā Riharda Rīdzinieks debitēja 20. gs. 40. gadu izskaņā. Viņa liktenī ieaudusies paaudzes traģika, kas izlasāma literāro darbu lappusēs. 1976. gadā Ņujorkā apgādā “Grāmatu Draugs” izdotais romāns “Zelta motocikls” izdots atkārtoti Latvijā 1999. gadā apgāda “Jumava” Dzintara sērijā.


VIRZIENS, STRĀVOJUMS, PIEDERĪBA KUSTĪBAI

Romāns tieši neiekļaujas kādā virzienā vai strāvojumā, tomēr tam ir izteikta paaudzes piederības noskaņa. Paaudzes, kur jaunie puiši tika no skolas sola vai augstskolas iesaukti Latviešu leģionā, pieredzēja kara šausmas un bieži vien nespēja visa mūža garumā ar šo traumatisko pieredzi sadzīvot. Dzīvot svešumā, trimdā. Noskaņas ziņā un literārajā rokrakstā, izteiksmē, valodas meklējumos un tematikā samanāmas sasauces ar Gunta Zariņa, Dzintars Kiršteina, Tālivalža Ķiķaukas, Aivara Ruņģa, Andreja Irbes un citiem trimdā rakstītajiem īsprozas darbiem vai romāniem.

Paaudzes piederības sajūtu apliecina Kārļa Rabāča recenzijas nosaukums –“Vienas paaudzes drāma romānā” vai literatūrkritiķa, autora vienaudža Jura Silenieka recenzijai dotais virsraksts “Rekviēms vienai trimdas paaudzei”. Ar šo pārdzīvojumu smeldzi un karavīra ceļā pieredzēto Rihardam Rīdziniekam nācās dzīvot visu mūžu. Bieži nespējot ar to sadzīvot. Laiks Rīgā bija nodzīvots garīgi piesātinātā, intelektuālā atmosfērā. Pēc Rīgas Pilsētas 1. ģimnāzijas beigšanas viņu iesauca darba dienestā, pēc tam – Latviešu leģionā – fronte, iznīcība, ievainojums, gūsts, līdz viņam izdodas nokļūt Zviedrijā. Visa dzīve jāsāk no jauna.

SIŽETS

Romānam autors devis skaidru datējumu: sešdesmito gadu romāns. Tajā jaušams spēcīgs kara pārdzīvojuma zemstrāvojums. Tēlotais varonis Igors Kalniņš jau turpat divdesmit gadus dzīvo trimdā Zviedrijā. Viņam ir savas ikdienas gaitas, darbi, draugi, iestaigātas ikdienas takas Stokholmā. Viņš ir četrdesmitgadnieks, strādā tipogrāfijā, ir precējies ar vācieti Gerdu. Dzīve rit it kā mierīgi un ierasti, bez sarežģījumiem. Viņš ir attālinājies no latviešu sabiedrības. Sievai nekad neko nav stāstījis par savu bērnību un jaunību, varbūt ja būtu stāstījis, justos laimīgāks. Sieva neko nezina par viņa PAGĀTNI.

Romānā tēlota bijušā leģionāra nespēja integrēties mītnes zemē, psihes sašķeltība starp pagātni un tagadni. Par Igora iekšējo pasauli, pieredzi, pārdzīvojumiem, pagātni romāna sākumā rakstnieks neko daudz nestāsta, līdz notikumam, kad Igors saņem vēstuli no aklā kara biedra Andra, kurš kā kara invalīds bija palicis Vācijā, un nu aicina viņu braukt uz Hamburgu, uz latviešu Dziesmu svētkiem. Ja līdz šim notikumam vēstījums un Igora dzīve ritējusi tikai tagadnes laikā, pēc šīs vēstules saņemšanas viss kļūst aizvien sarežģītāk – no Igora zemapziņas slāņiem izlaužas atmiņas.

Būtiskas lappuses galvenā vēstītāja Igora Kalniņa tagadnes/pagātnes sadurē ieņem Pirmo Eiropas latviešu Dziesmu svētku Hamburgā apmeklēšana (notika 1964. gada augustā). Igoram došanās uz Dziesmu svētkiem uzjundī atmiņas par bijušo, par latviešiem, mudina atgriezties pagātnē: atminēties savus kara biedrus, bērnības mājas, tēvu un māti, gūstu un kara gaitas. Par to visu viņš, dzīvojot jau ilgus gadus Zviedrijā, ir centies nedomāt, faktiski šo pagātnes daļu ir izstūmis no savas dzīves, bijušās dzīves. Tomēr pagātne pamazām sāk kļūt par slazdu un Igors nespēj un vairs nezina, kā ar pagātnes ‘rēgiem’ tikt galā. Kaut sākotnēji Igors pretojas – “... viņš tikai negribēja atcerēties, negribēja vandīties vecās rētās.” Tomēr tas viņam neizdodas – epizodes virknējas, hronoloģiskajam ietvaram un norises vietai vairs nav būtiskas nozīmes. Aizvien vairāk romāna gaitā notiek atgriešanās pie senākiem notikumiem, atgriešanās jaunības un bērnības laikā. Kad Igors no Hamburgas atgriežas Stokholmā, Gerda pirmo reizi viņa balsī, proti, viņa zviedru valodā samana akcentu. Un Gerda apzinās, ka latviskais ir daļa no paša Igora. Pēc šī brauciena nekas viņu dzīvē vairs nav kā bijis iepriekš, jo ikdienā ir ienācis postošs nemiers. Romāna tekstā autors ievijis tādus kā Igora iekšējos monologus, stāstus stāstā. “Tagad viss atkal bija nereāls, pagātne un tagadne mijās, abas šķita vienādi aktuālas. [..] Un sajūta kā krustcelēs, neatkarīgās no laika.”

Un nenovēršami nāk apjauta, ka šajās attiecībās un arī Igora dzīvē nav vietas nākotnei, nākotnes perspektīvai, jo pagātne ir kļuvusi par slazdu, iegūstot arī psihi deformējošu formu – kas veicina sava veida personības dubultošanos, proti, pagātne sāk dominēt pār tagadni, romāna vēstījumā un paša Igora apziņā pārklājas laiki, atcerētie notikumi raisa asociāciju virknes. Romāna teksts pat vizuāli iezīmē divus vēstījumus, pat vēl kādu trešo kursivēto – radot tādu kā iluzoru vai pat maldinošu iespaidu, ka ir vairāki vēstītāji. Vēstītājam Igoram kļūst traucējoša apziņa – par viņš par daudz domā un “[v]iss man kaut ko atgādina.” Tas viss viņā rada pat tādu gluži fizisku sajūtu, ka kāds viņam seko. Romāna autors rada lasītājā apjautu, ka iespējams, ka tā ir paša Igora pagātne un pagātnes notikumi, kas tur savā varā, nelaiž vaļā un, izniruši no noslēptās/noslēgtās pagātnes dzīlēm, rada tagadnes dubultošanos un psihes traucējumus. Igorā izteikti saasinās esamības / identitātes problēma, kas rada neirozi un depresiju. Igoram, kurš jau ilgus gadus nodzīvojis trimdā, piepeši pietrūkst atbalsta punkta, jo, sākot dominēt pagātnei, ir izzudusi tagadnes (realitātes) sajūta – “Es domāju par mājām,” Igors atzīst sievai Gerdai. Atmiņas kļūst par spēcīgāku iluzoru reālitāti nekā pašreizējie notikumi / tagadne.

Romānu rakstnieks noslēdz ar diviem epilogiem: “Laimīgais noslēgums” (kad Igoram izdodas rast piepildījumu tagadnē) un “Bēdīgās beigas” (kad dzīves dienas aizrit psihiatriskajā klīnikā), kur Igors ārstam atzīst: “Brīžam mani ir sajūta, it kā es redzētu dubulti.”

GALVENIE TĒLI, PERSONĀŽS, LAIKTEPA, KOMPOZĪCIJA

Rakstnieks romānu veidojis, kopā saaužot vairākus laikus un telpas. Šis savijums atklājas arī publicētajā tekstā gluži vizuāli – dažādi burtu šrifti, kursivējumi. Tas it kā rada nojautu, ka ir kādi vairāki stāstītāji, tomēr tas ir viens – bijušais leģionārs Igors.

Romāna ritējumā nav būtiskas nozīmes laika hronoloģiskam ritējumam, jo laiki saplūst, pārklājas, sašķeļot arī paša vēstītāja būtību, personības vienumu.

Romānu rakstnieks iesāk ar darbību pēckara Zviedrijā, Stokholmā, kur jau gadus divdesmit dzīvo Igors Kalniņš. Pamazām darbības norises telpa paplašinās, tāpat kā tiek nojaukts tagadnes laika plūdums, līdz romāna izskaņas daļā pagātnes laiks (bijušais, atmiņas, traumatiskās kara ainas u. tml.) sāk dominēt pār Igora tagadnes dzīvi Zviedrijā.

Raugoties tēlotās vides / vietas aspektā, romāna darbības notikumi risinās Latvijā, kara / pēckara Vācijā un Zviedrijā. Romāna darbība aizsākas Zviedrijā 20. gs. 60. gadu sākumā un rit neilgu laiku. Tomēr grāmata lappusēs ietilpst smags galvenā varoņa / vēstītāja Igora identitātes un piederības meklējumu krīzes laiks.

Romāna galvenais varonis un vēstītājs ir Igors, romāna sākumā četrdesmitgadnieks, kurš dzīvo savu it kā ierasto, pat rutinēto dzīvi Stokholmā. Šķietami iedzīvojies. Igors Kalniņš ir audzis Latvijas neatkarības laikā, vidusskolnieka vecumā piedzīvojis krievu okupācijas pazemojumu, padomju teroru, 1941. gada jūnija deportācijas, pēc tam vācu okupācijas teroru. Viņš tiek iesaukts vācu darba dienestā vai gaisa izpalīgos, pēc tam nonāk frontes asins dzirnavās, ievainots, angļu gūstā, no kura “izslīd” un slepus patveras Vācijā DP nometnē, līdz, atkal slepus, nonāk Zviedrijā.

Atkalredzēšanās ar Andri, kas ar sievu vācieti dzīvo Ziemeļvācijā, kopīgo kara gaitu atcerēšanās, citu kuru biedru satikšana, bet. par visām lietām, paši dziesmu svētki, ar tūkstošiem latviešu vienkopus, tautas tērpu mirdzums un kopkora koncerts ar populārām patriotiskam un tautas dziesmām, Igorā salauž to trauslo apvalku, zem kura viņš, lai spētu "justies labi", domājas apracis smagos pagātnes pārdzīvojumus un traģiku.

Darbību virza viņa attiecības ar sievu Gerdu, bijuši cīņu biedru, karā redzi zaudējušo kara invalīdu Andri. Blakus personām ir būtiska nozīme galvenā varoņa iekšējās cīņās ar sevi, meklējot sevi, grimstot atmiņās un sašķeltībā, īpaši, kad sava veida vispārinājumu Igora ‘sabrukumam’ iezīmē viņa tēlā sakoncertētais visu latviešu karavīru likteņa traģisms. Savukārt Dziesmu svētku Hamburgā norises simboliski saauž / ietver latviešu trimdinieku nacionālās piederības un identitātes kodu.

Romāns sastāv kā no autora apziņas plūsmas, kas darbojas dažādo līmeņos un dažādos laikos. Kad katrs pašreizējai piedzīvojums asociējas ar kādu pagātnes piedzīvojumu, kad atmiņas kļūst reālākas par pašreizējiem notikumiem. Šajā rakstīšanas veidā jūtas un domas tie atklātas bez kādas loģiskas sakarības, bet tā, kā to diktē zemapziņa, atkarībā no tā, cik dvēsele vesela vai ievainota.

Rakstnieks radījis psiholoģisku romānu, vēstures notikumu fonā izgaismojot bijušās leģionāra nespēju dzīvot tagadnē, svešumā. Kā atzīmējis Juris Silenieks: “Romāns ir tverts vairākās literārās reālitātes plāksnēs un nepieder, kā jau daudzi mūsdienu romāni, kādai noteiktai klasifikācijai. Autora viedoklis bieži mainās un ietver dažādas perspektīvas: reizēm lasītājs redz ar Igora Kalniņa acīm; citreiz autors seko kāda objektīva novērotāja skatam vai filmu kamerai; pa starpām ir dokumentu montāža, kam nav nekāda tieša sakara ar Igora Kalniņa stāstu, bet kas ir domāta kā vertikāls šķērsgriezums lineārā hronoloģiskā fabulas risinājumā.”

Precīzi Riharda Rīdzinieka tēlošanas / rakstīšanas metodi uztvēris rakstnieks Anšlavs Eglītis, sakot, ka ārējie iespaidi ir tikai iemesls ieskatīties varoņa psihē. “Romāns valdzina arī ar savu dzidro, dziļo, nesentimentālo latviski-nacionālo izjūtu.”

“Romānā pāris nedēļu ceļojums starp Stokholmu un Hamburgu caurlauzts vēsturiski precīziem atskatiem un atmiņām. Par skolu, par svešo varu ienākšanu Latvijā, mobilizāciju, par nokļūšanu 35. tanku grenadieru bataljona apmācībās. [..] Kad Dziesmu Svētkos satiekas kādi vēl dzīvi palikušie karabiedri, parādās leģiona atkāpšanās kaujās dzimusi brālība.” / Aina Muchka-Kalniņa. Grīna motocikls Rīgā. Brīvā Latvija, 1999, 14. aug. /

DARBA SACERĒŠANAS LAIKS UN IEROSME

Rakstnieka nodoms bijis rādīt laikmetu un cilvēku šī laikmeta notikumos. 1976. gadā izdotais romāns “Zelta motocikls” tapis vairāku gadu garumā ar pārtraukumiem. Autors bija solījies savam tēvam Jānim Grīnam uzrakstīt romānu, fragments ar nosaukumu “Rezignācija” lasīts jau 1958. gadā Jaunatnes dienās. Kādā vēstulē laikraksta “Laiks” redaktoram Arturam Strautmanim rakstnieks stāsta:

“... romāns apput pusrakstīts kopš 1970. gada, un dažādu slodžu dēļ, grūti sameklēt dzinuli to nobeigt.” Tālāk īsumā informē par romāna pamatideju, cerot, ka varbūt to turpinājumos varētu publicēt laikraksta “Laiks” lappusēs – “Varonis (ne pārāk tuvs autoram) ir no sabiedrības atrāvies 2. Pasaules kara veterāns, precējies ar sveštautieti. Gadījuma pēc no Zviedrijas aizbrauc uz Dziesmu svētkiem Rietumvācjā un no pārdzīvotā dabū nervu sabrukumu – dvēselīgu “caureju”, kurā “attīra” savu identitāti. Pati šī “caureja” ir saturs un vēstījums”. / LU AB Retumi, “Laika” fonds, Inv. Nr. 14582, 380 / 25a /

VĒRTĒJUMI KRITIKĀ UN SABIEDRĪBĀ

Riharda Rīdzinieka romāns “Zelta motocikls” sava laika kritikā vērtēts atzinīgi. To uztvēra arī kā traģiskās, t. s. zudušās paaudzes kodu, jo rakstnieks tajā bija ierakstījis sašķeltas personības traģismu, mājas, stabilitāti zaudējuša cilvēka traģismu un sava veida nolemtību, nespējot tikt galā ar atmiņām, ar kara traumām un nespējot rast piederības sajūtu.

Par romānu ticis diskutēts un pārrunāts gan tā iznākšanas laikā, gan arī tas aktualizējies, Rihardam Rīdziniekam aizejot mūžībā. Tā Grand Rapidu literārās kopas pārrunās 1979. gadā mācītājs un dzejnieks Oļģerts Cakars atzinis, ka romāns uztverams kā laikmeta raksturotājs romāns, kas pauž latvietību kā mentālu problēmu. Romāna pamatā ir paša autora pārdzīvojumi pēc lielā pazaudētā kara, kad viņš kā viens no cīnītājiem ir spiests doties ceļojumā, trimdā, bez cerībām atgriezties mājās. Romānam ir dokumentāri iestarpinājumu, kas dara saprotamu situāciju, kādā ir jādzīvo romāna varonim Igoram Kalniņam. Šie iestarpinājumi arī lasītāju aizved ne pārāk senā pagātnē, kuru katrs latvietis ir traģiski pārdzīvojis un it sevišķi latviešu leģionārs. Romāna valoda ir trauksmaina, saraustīta ar karavīru valodas dialogiem, kas ar bravurību slēpj jūtas, no kurām viņiem ir kauns. Autora personu un vides apraksti ir veiksmīgi – tie lasītāju pārliecina. / Julieta Rumberga. Pieminot Richardu Rīdzinieku. Treji Vārti, Nr. 72, 1979 /

Literatūrzinātnieks Juris Silenieks rakstīja:
“Zelta motocikls var ieskanēties kā rekviēms tai trimdas paaudzei, kas nesasniegusi pilngadību un materiālo nobriedumu Latvijas neatkarības gados, tika norauta no skolas sola un iesviesta kaŗa juceklī. Un tie, kas pārdzīvoja šo cilvēces lielāko holokaustu, nonākot svešās zemēs, svešos ļaudīs ar citām vērtībām un ieražām, bieži palika neziņā, ko darīt tālāk. Dzenāti caur fanātisku ideoloģiju strāvām, kas nāca no pašu vides, no Austrumiem un Rietumiem, viņi nespēja īsti atrast pareizo egoisma un altruisma, cinisma un ideālisma sajaukumu, kas tik bieži raksturo vitālo dzīves apliecinātāju. Tāda ir Zelta motocikla protagonista Igora Kalniņa neatrisinātā dilemma, kas kļūst par grūti ārstējamu neurozi, kad Igors, šķietami iejuties zviedru vidē, apņēmis vācu sievu un pelnī maizi komerciālā saliktuvē, nonāk dziesmu svētkos Hamburgā. Dziesmu svētku mākslīgi uzburtā latviskā gaisotne pārņem Igoru ar neīstenības uzmācību. Pagātnes rēgi, laimes un bezcerības brīži, tiek atsaukti sastopoties ar bijušiem kaŗa biedriem un iecerētām, bet nepiepildītām mīlestībām.” / Juris Silenieks. Rekviēms vienai trimdas paaudzei. Jaunā Gaita, Nr. 117, 1978. /

Aina Siksna par to rakstījusi:
“Ervīna Grīna romāns “Zelta motocikls” ir viens no nozīmīgākiem trimdas latviešu romāniem, kur latvietis var studēt latviskos mītus, latviskos aizspriedumus, latviskās rupjības un latviskos svētumus. Tas ir patiess romāns, kur katrs vārds ir dziļi un pārliecinoši motivēts. To varēja uzrakstīt tikai cilvēks, kas nebaidās patiesības, cik arī tā būtu sāpīga.” / Siksna, Aina. Latviskās identitātes problemātika Ervīna Grīna romānā “Zelta motocikls”. Jaunā Gaita, Nr. 135, 1981. /

Savukārt pēc romāna iznākšanas Latvijā dzejnieks Māris Čaklais sacījis, ka “šīs grāmatas iznākšana ir liels panākums neērtās literatūras izdošanā,” jo R. Rīdzinieka romāns ierindojams blakus G. Saliņa, L. Tauna, Dz. Soduma grāmatām. “Ļoti piesardzīga bijusi trimda, šos darbus virzot, un mēs, šos darbus izdodot”.

FRAGMENTS

“Man pietika spēka būt pašam, nevienam es nepiemērošos vājuma dēļ: ne zviedriem, ne latviešiem, ne fričiem. Tas var tu būt dzīves mērķis – būt pašam, neatkarīgam, indivīdam.”

“Domā gan! Bet redzi, tava tauta ir stipra, tās spēks ir miljonu reizes stiprāk par tavējo, un, pat ja tu valodu būtu aizmirsis, tu nevarētu aizbēgt, paslēpties, ielīst citā ādā, tev būs jāakceptē sevi, jāakceptē tavas tautas sāpju un pacēluma brīži.”

“Un tagad tu pats dzīvo citā tautā un mēģini pārtautoties. Bet nevari. Pārāk dumjš, lai būtu pats (pats, nevis latvietis, zviedrs, amerikānis) un pārāk gudrs, lai spētu nedomāt. Un ja tu spētu pārtautoties, tad paliktu bez domām, bez mantojuma, bez identitātes.”

“Jaunie, tie tur hallē, jaunie dieva dēli, liepu meitas, tie spēs, tie varēs pacelt to, ko mēs nespējām. Mēs gribējām un, pat dzīvi palikuši, esam atdevuši to, kas katram šūpulī līdz dots – savus sapņus, sirdis un jaunību. Pāri palikušas tikai krāsmatas, drupas, kā atstāta latviešu lauku sēta, ilūzija, it kā mēs dzīvotu. Ko mēs esam spējuši? Labāka gadījumā dot dzīvību bērniem, spītēt liktenim. Bet es – nē.”

“Vecu liepu un kļavu parkā, kuru šķērso pavirši kopti grantēti celiņi, rudeņos nobiruši čaukstošām lapām, ir psihiatriskā slimnīca – 90. gados celta, dzeltenu ķieģeļu celtne. 17. istabā mitinās Igors Kalniņš. Telpā ir gulta, galdiņš, viens krēsls un aizrestots logs, caur kuru var redzēt slimnīcas virtuves piebūvītes darvotās papes jumtu un pāri tam dažu liepu augšējo zaru kūkums.

Tek dzīves smilšu pulkstenis, vakaros kopējs noslēdz 17. istabas durvis, un Igors ir pārliecināts, ka reiz katrs latvietis par savām ciešanām saņems motociklu no tīra zelta.”

Informāciju 2021. gada 12. augustā sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.

IzdevējsApgāds "Grāmatu Draugs"
Izdevuma veidsgrāmata
Darba veidsoriģināldarbs
Klasifikācija
Darba autors
Izdošanas gads/vieta1976
Bruklina
Brooklyn, New York, United States

Kartes leģenda



Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Bruklina
(Brooklyn, New York, United States)
1976Izdošanas gads/vietaPilsētas daļa
Tiek rādīti ieraksti 1-3 no 3.
NosaukumsAutorsIzdošanas gadsIzdošanas vieta
Latviskās identitātes problemātika Ervīna Grīna romānā "Zelta motocikls"Aina Siksna
1981Toronto
Par latvisko identitātiAnšlavs Eglītis
1977Gincburga
Vienas paaudzes drāma romānāKārlis Rabācs
1976Ņujorka
Tiek rādīti ieraksti 1-3 no 3.
Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
NosaukumsAutorsIzdošanas gadsIzdošanas vieta
Zelta motociklsRihards Rīdzinieks
1999Rīga
Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.