Latviešu rakstniecība

Latviešu literatūras vēsture ar īsu ieskatu latviešu folklorā un latviešu literatūras attīstības procesā no 16. gadsimta līdz 1860. gadam. Dīriķis to sadala četros posmos, atzīmē mākslinieciski augstvērtīgākos rakstītājus, nosauc visus kaut cik ievērojamos rakstniekus, dod īsu ieskatu viņu biogrāfijās, uzskaita publicētos darbus un spilgtākajiem pievieno arī dzejas izlasi. Sava laika autorus viņš vērtē diezgan kritiski. Grāmata uzskatāma ne tikai par pirmo latviešu literatūras vēsturi latviešu valodā, bet arī par pirmo latviešu dzejas antoloģiju.

Bernharda Dīriķa (1831-1892) “Latviešu rakstniecībai” ir 60 lappuses. Grāmatas ievadā viņš definē tās mērķus: ne tikai sniegt ziņas par literatūras procesu un personībām, bet arī pamācīt lasāmvielas izvēlē un mudināt vērtējumam kritiķus. Ieskatu rakstniecībā Dīriķis sāk ar īsu latviešu valodas raksturojumu un atskatu uz laikmetu pirms Krusta kariem. Literārā procesa sākotni viņš saista ar folkloru un savu grāmatiņu arī noslēdz ar pārliecinošu secinājumu, ka “latvieši pie sava likteņa jel tiktāl ar rakstniecību ir tikuši, ka tagad jau paši ar lusti uz viņas kopšanu dzenās”, tādējādi netieši norādot, ka latviešu kultūrā vācu radītie teksti ir tikai viens posms, kas nu ir laimīgi noslēdzies. Latviešu kultūras process atkal ir latviešu rokās. Skatījums uz latviešu literatūru, tās sākotni saskatot folklorā, kļūst par noteicošo visās latviešu rakstniecības vēsturēs turpmāko simt gadu laikā.
Par galveno kritēriju literatūrā Dīriķis izvirza labu valodu, no Baltijas vāciešiem visaugstāk viņš vērtē Gothardu Frīdrihu Stenderu. 19. gadsimta pirmās puses latviešu literatūras un jo īpaši talantīgāko autoru (Līventāls, Dinsbergs) daiļrades raksturojumā viņš meklē arī kādu māksliniecisku kritēriju, piemēram, lai “rīmes ir viegli un jauki lasāmas un ikkatra dziesma apaļa, labi izdomāta, salikta un noskandēta”. Svarīga arī tekstā ietvertā doma jeb “vesels un gārds kodols, kas sirdij un prātam barību dod”. Dīriķis pievēršas arī tulkošanas problēmai. Viņš novelk robežu starp “pārtaisīšanu” (lokalizēšanu, vienkāršošanu, parafrāzi utml.) un “pārcelšanu” (atdzejošanu atbilstoši oriģinālam) un uzsver, ka pēdējā ir sarežģītāka un latviešu dzejas vēsturē jauna, faktiski sākusies tikai ar Jakobu Florentīnu Lundbergu un Kārli Hugenbergeru. Jura Alunāna “Dziesmiņas” (1856) šajā kontekstā Dīriķis diemžēl nepiemin. To vēlāk gandrīz katrs, kas atskatīsies un mūsu literatūrvēstures sākotni, viņam pārmetīs. Virsotņu saskatīšanai ir nepieciešama laika distance. Kopš “Dziesmiņām” (krājums grāmatā ir minēts!) tobrīd ir pagājuši tikai četri gadi. Alunāna oriģināldzeja vēl top.

Saturs jeb "Uzrakstu rādītājs”
No latviešu valodas: I parunas II pasakas III dziesmas
No latviešu rakstniecības: I iesākuma periods II bībeles periods : Fürecker, Glück, Dietz, Bienemann III Stendera periods: G.F.Stender, Loskiel, Baumbach, A.J.Stender, Girgensohn, Maczewsky, Ageluth, K.Schulz, Launitz, Neredzīgs Indriķis. IV brīvestības periods: Lundberg, Hugenberger, Vieting, Lieventhal, Leitan, Dünsberg, Schönberg.

Piederība kustībai, ievirze: Tautas atmodas laikmeta sacerējums, kuru no metodikas viedokļa Kārlis Egle vērtē kā darbu kurā dominē informācijas un hronoloģiskā pieeja (Latviešu literatūras vēsture. I sēj. Rīga, 1935, 38.lpp.).

Darba sacerēšanas laiks un ierosme.
Dīriķa “Latviešu rakstniecība” rodas 1850to gadu otrajā pusē, no terminoloģijas viedokļa - laikmetā, kurā latvieši vēl nepazīst vārdu “dzeja” (to radīs Atis Kronvalds 1869. gadā) un nelieto svešvārdu “literatūra” (to pirmoreiz izskaidros un ieteiks Juris Alunāns 1862. gadā), latviešu valodas tīrīšanas un modernizācijas darbs ir tikko sācies.
Darba ierosme ir tieši saistāma ar notikumiem latviešu sabiedrībā – tautas atmodas kustību un tai raksturīgo vēlēšanos pēc neatkarības no Baltijas vācu diktāta. 1860./1861. gadā Bernhards Dīriķis iniciē – Latviešu Valodas un literatūras biedrības kā alternatīvas organizācijas Baltijas vācu mācītāju Latviešu literārajai (draugu) biedrībai (dibināta 1824. gadā) izveidi. Jaunās biedrības statūtus paraksta Bernhards Dīriķis, Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns, Ansis Leitāns, Ernsts Platess, Miķelis Cirītis, Juris Caunītis, Kaspars Biezbārdis un citi, kopā 21 persona. Tomēr biedrība nesaņem oficiālu darbības atļauju. Iespējams, Bernharda Dīriķa “Latviešu rakstniecība” tolaik kalpo arī kā pierādījums un pamatojums biedrības nepieciešamībai. Tās ievads ir parakstīts 1860. gada 27. septembrī; jaundibināmās biedrības locekļi uz pirmo satikšanos Baltajā muižā ir pulcējušies 1860. gada 30. augustā.
Un vēl. Lai gan Bernharda Dīriķa sacerējumu var vērtēt kā loģisku latviešu literatūrvēstures tradīcijas turpinājumu, par priekšgājējiem uzskatot gan Ulriha Ernsta Cimmermaņa “Latviešu literatūras vēstures mēģinājumu” (“Versuch einer Geschichte der lettischen Literatur”, 1812) un Karla Eduarda Napjerska latviešu literatūrai veltīto “Hronoloģisko konspektu” (“Chronologischer Conspect der lettischen Literatur”, 1831), tomēr jāatzīmē, ka 1855. gadā nāk klajā arī pirmā Baltijas vācu literatūras vēsture - Jegora fon Zīversa “Vācu rakstnieki Krievijā. Literatūrvēsturiskas studijas” (Jegor von Sivers. “Deutsche Dichter in Russland. Studien zur Literaturgeschichte”). Tajā vispārējā vācu nacionālisma gaisotnē Zīvers runā par vācu kultūras izplešanos uz austrumiem, vācu rakstniekiem Krievijā viņš pieskaita ne tikai Zoimi (Seume) un Kocebū (Kotzebue), bet arī Rihardu Vāgneru. Latviešus un igauņus līdz dzimtbūšanas atcelšanai viņš vērtē kā “nabaga apspiestos”. Savukārt raksturojot vācbaltiešu biedrības, viņš piemin vairākas organizācijas, kas nodarbojas ar igauņu valodas un kultūras pētīšanu, vairākas Rīgas un Kurzemes biedrības, bet Latviešu literārās (draugu) biedrības to vidū nav. Jāšaubās, ka Zīverss to nebūs dzirdējis. Zīverss atzīst, ka vāciešu uzdevums nav uzspiest citām tautām svešu kultūru, bet drīzāk palīdzēt pamodināt tajās mītošos veselīgos spēkus un ļaut pašām attīstīties tālāk (Sivers, LXXVIII). Līdzīgi kā Dīriķa “Latviešu rakstniecībā” arī Zīversa grāmatā ievadam seko ieskats ievērojamāko Baltijas vācu rakstnieku biogrāfijās, viņu darbu bibliogrāfija un dzejoļu izlase. Nekādu tiešu pierādījumu, ka Dīriķis būtu ietekmējies no Zīversa darba, gan nav.

Vērtējums kritikā un sabiedrībā
Grāmata nāk klajā 1860. gada nogalē. Īsa informācija par to rodama “Mājas Viesa” jaunā gada pirmajā numurā, nedaudz garāku recenziju publicē Krišjānis Valdemārs (“Mājas Viesis” nr.12 (1861)). Izdevumu kopumā vērtējot pozitīvi, viņš aicina Dīriķi domāt par jaunu, papildinātu un pamatīgāku līdzīga satura grāmatu, “jo rakstītājam gars ir gaišs un tas izprot īsos vārdos daudz izteikt”. Bet šķiet, vislielāko prieku jaunais izdevums ir sagādājis pašam tā autoram: “Es nezinu, kā citiem, bet man šī grāmatiņa patīk!” viņš izsaucas pašrecenzijā (“Mājas Viesis”, nr. 45 (1861)). Turpmāk un ar laika distanci Dīriķa grāmata arvien vairāk pārvēršas par tālu, kaut spožu (jo pirmā) punktu literatūras vēsturu rakstīšanas ceļā.

Recepcija
"Solis uz priekšu, lai gan ne visai liels,
[kas] acīs paturēja pašus latviešus, lai skubinātu viņus iedziļināties savā
rakstniecībā, to pārbaudīt un šķirot, paturot labo, atmetot slikto (..) grāmata
uzrakstīta pārāk mērenā garā, pat stipri bāli (..) nemin Dīriķis ne vārda par
tautisko kustību un pirmajām studentu cīņām Tērbatā, neved literārās parādības
sakarā ar laikmeta notikumiem, taču netieši pārmaiņas atspoguļojas viņa darbā.
Un pirmajā vietā tur stāv latvietība, latviskais, kas bija sācis celties dienas
gaismā."
No: K. Egle. Latviešu literatūras vēstures. Latviešu literatūras vēsture. I sēj. Rīga. 1935, 66.-67. lpp.
Plašāku ieskatu grāmatā un tās tapšanas kontekstos sniegusi Ināra Klekere krājumā “Grāmatas un grāmatnieki” (Rīga, 1985, 133.-137. lpp.). Jaunībā – 1860gados “Mājas Viesī” Dīriķis darbojās arī kā literatūrkritiķis. Viņa veikumu kopumā šajā virzienā ir vērtējis Kārlis Zirnis Latvijas Universitātē izstrādātajā studiju darbā “Teodors Zeiferts kā literatūrvēsturnieks” (Rīga, 1944).