#LIT-4-2

Title2. VisBija
Unit number2
RepositoyLatvijas literatūra
Categoriesdiary
LanguagesLatvian
FilesManfeldeAndra-blogs-002
AuthorAndra Manfelde
Place and time of recording06.10.2010, Gotlande
Gotland, Sweden
Open

No prāmja izkāpjot jāiet tikai pret kalnu. Koferis kļūst divkārt smags, sintētiskais puskažoks karsts un sviedrējošs kā skafandrs, soma no Gerkena jau Latvijā pārplīsa un nu garāmgājējiem demonstrē sarkanas iekšas, t.i. manu halātu. Pret kalnu pa bruģi, ieliņām šaurām un īsām. Tad jau 30metrīgā Zosu iela Ventspilī bija teju vai šoseja! Mājiņas ar slēģiem, lodziņi ar vitrāžām, laikam krāsas izgudrotas Zviedrijā un priekš zviedriem. Jūras zilums un debesu gaišzilums. Ķieģeļu sarkanums pār sarepējušo papes faktūru. Salātu zaļais un beicētais, balinātie mūri. Vecpilsētu robežo cietoksnis. No klintsakmens dolomīta krāsā. Vietumis brūkošs un efejām apvīts, bet vietumis saglabājies „kā jauns”. Šur tur baznīcu drupas. Dominika, Nikolaja, Anša, Katrīnas. Tikai Jaunavas Marijas katedrāle stāv nenopostīta. Pie tās arī rakstniekmāja. Netiek man logs uz baznīcas un jūras pusi. Visai pilsētai pāri varot redzēt, mēs te pašā kalnā. Skats tāds, ka elpu ņemot ciet. Nu, lai. Sēžu ar savu pietaupīto elpu pret ielas un ēnas pusi. Varu rakstīt, ne tikai brīnīties. Par to, cik skaistu Dievs radījis šo pasauli. Arī ar zviedru rokām.

Uz mājiņām skatoties, dikti jābrīnās. Jo izskatās, ka vecpilsētas nomalē nemaz nav zviedru zvejnieki dzīvojuši, bet gan rūķi. Jo daža laba mājiņa nedaudz lielāka par sanbernāra būdu. Ar plecu var aizsniegt jumta dzegu. Kad krēslo, ne slēģus, ne aizkarus neviens neaizver, var redzēt, ka tur istabiņā maza, maza gultiņa, nieka nieka krēsliņi, galdiņš kā toveris. Pagalmā ne zāliens, bet slidkalniņš, trepītes kāpiena platumā, svečturīši, aizkaru cakiņas, vainadziņš durvīs un dakstiņu vilnīši jumā. Viss tāds mazs, omulīgs un teju vai caurspīdīgs. Gaisma spīd no mājas pretējās puses. Divdesmit kvadrātmetru plato mājvietu izgaismo. Es prātoju, kā gan tās mājeles tik mazas. Nu labi, ar gadiem sarukušas kā večiņas, iestigušas zemē vai klintīs. Un varbūt, pa šīm paaudzēm sešām, septiņām, zviedri pastiepušies garumā, krietni pārrauguši savus troļļu senčus. Citādi nu es nezinu, kā var kārtīgi pa to māju pagrozīties, it sevišķi, ja vēl suns. Un tos zviedri mīl. Ar leknu spalvu, mazliet atgādina aitas. Tās ar’ te mīl. Aitādas apšūts beņķītis nav nekāda luksuss prece. Un pižiks. Tas, kas japānim galvam. Viņam laikam salst. Man arī. Pārējie pieraduši – ausis nesaudzē, matus neķemmē. Jo nav jau vērts. Vējš tāpat izplūkās. Vai arī sapin bizēs. Arī vecām sievietēm bieži vien gari mati. Es domāju par to, kā viņiem tie mati netraucē. Man ik pa laikam gribas to smagumu nost, to veco dzīvi ārā un prom. Bet viņām varbūt tā dzīve ir laba padevusies, lietas nepārkramojas krāmos un nekas nesabrūk. Klintis un nocietinājumi stabilizē. Pat kronas pret eiro. Bet kā lai izstāsta? Latviešu zemes mērauklas. Astoņsimt smagmes, divdesmit brīnuma, piecdesmit moku, divdesmit kauna un reibuma gadus. Divsimt kvadrātmetru platības pret divsimt tūkstošiem ieķīlētiem galvā. Izstāstīt? Var? Puķotām sedziņām zem puķotiem trauciņiem, balodīšiem, zirdziņiem, aitiņām. Kristāliem lustriņās, cilvēciņam uz jahtas. Grieķim un ķīnietim, kas kartupeļus apslaka ar balzamiko, jēra krūtiņu ar baltiem pipariem. Tie jautā polietei, kur lai meklē rozmarīnu? Bet polietes divi cīsiņi nogūluši pār griķu kalnu un neko neatbild, pat pieklājīgi nepašūpojas. Mūs, austrumeiropiešus, vēl var atšķirt pēc stājas un valodas. Saspringušie pleci ievēro attālumu. Lūpu un acu kaktiņos, miega un cukurkrikuma skumjas. Bet varbūt tur iedzīta taupības vai neuzticības sīkstā sēkla. Smiekli izguldz no krūšu kurvja klusākā toņkārtā. Mēs esam kā ieplaisājušas terīnes, nevis kā tie lepnie sniegbaltie gulbji, kuri laiskojās starp Gotlandes akmeņiem, pētīdami savu blāvo, nāvīgi smuko atspulgu.

Te stundām var klīst un skatīties logos kā izstādē. Sekot nocietinājuma mūriem. Cīkstēties ar bruģa stāvo kāpienu. Tikai katedrāle atgādina par laiku. Divpadsmitos nevis zvana, bet muzicē. Katedrālē, kurā satikušies visi laiki un virzieni. Pelēkais akmens, vitrāžas ar romāniski atturīgiem ornamentiem. Zem Katedrāles torņa melnie pūķi spļauj sarkanajās kļavu galotnēs vēju. Kā lai nedusmo, šie taču tik maz līdzinās saviem brālēniem tur tālajā Parīzē. Un gotiski skumjās Madonnas noliektām galvām un tukšām rokām noraugās kā mēs, tukšinieki, te pa apakšu riņķojam. Lūk, arī svētās satupušas ar nesvēti apaļiem vaigiem un ciskām, kurās iemiesojies barokālais apjukums. Koka Pestītājs nolupušiem sāniem, gadsimtu lobītām vātīm. Balansēdams uz metāla troses svētī ienākušos. Sānu altārī kogrebums vēl no 14.gs. Visi cilvēki reiz bija tādi apaļi leļļi. Skatos un domāju, ka tam vienam zelta bārda tūlīt noļuks nost. Tikai ieskatoties atpazīstu, ka tas taču pats Ādams, blakus viņa Ieva, un trešais ir eņģelis, jo viņam šķēps. Viņš sargā paradīzes vārtus, aiz kuriem āboļkoki noslīgušiem zariem sēro kā vītoli Jordānas krastā. Katrā altāra pusē pa sievietei. Un ne tikai sejas, lūpas, acis, galvas apaļas, bet arī aizliegtā augļa brīdinošās pusītes tām uztupušas uz krūšu kurvja kā brošas šoferu kotletes lielumā. Vienai rokā svētie raksti, kas otrai?… Jāiet rīt skatīties.
Vēl aiziešu aplūkot visas drupas, varbūt kaut kur būs atsātas zīmes, varbūt akmenī, varbūt kociņu krustos vai tārpiņu rakstībā būs pateikts, kāpēc šai kalnā, šai klintī aiz nocietinājuma mūriem, ir tikai viena katedrāle, bet pārējie astoņi lūgšanu nami jau gadu simteņiem drupās. Svētā Anša drupās es šodien jau pabiju. Uz viena no pelēkajiem akmens kūkumiem (varbūt altāris, varbūt sarkofāgs?) gulēja ābols. Ne jau Ādamābols, bumbierābols.

05.10.2010

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.