Toms Treibergs

Toms Treibergs (1985) – dzejnieks. Dzimis Rīgā, bērnību pavadījis Taurupē, pēc vidusskolas beigšanas atgriezies Rīgā, studējis audiovizuālo kultūru Latvijas Kultūras akadēmijā un teoloģiju Latvijas Universitātē, kur ieguvis bakalaura grādu. Strādājis par žurnālistu un bērnu dārza audzinātāju. Kopš 2004. gada kopā ar rakstnieku Svenu Kuzminu veido etīžu teātri "Nerten". Toms Treibergs dzejā debitējis 2012. gadā ar krājumu "Gaismas apstākļi", otrā grāmata "Drudzis" iznāk 2015. gadā, savukārt trešais dzejoļu krājums "Biezoknis" – 2019. gadā. Kritiķi norādījuši, ka Treiberga dzejoļi iezīmīgi ar plašu optisko apstākļu izmantojumu – bieži raksturotas gaismas īpatnības, spilgti izceltas dabas un pilsētas parādības. Dažbrīd viņa dzejoļi ir konkrēti, citkārt abstraktāki, grūtāk uztverami, it kā autors mēģinātu notvert kādu vārdos neizsakāmu sajūtu. Toms Treibergs 2015. gadā saņēmis Ventspils domes izcilības stipendiju.

2004: dzejolis "vējš raizējas par mums..." laikrakstā "Latvijas Avīze" (Nr. 124).

---

Dzeja

2012: "Gaismas apstākļi" (Mansards).

2015: "Drudzis" (Mansards).

2019: "Biezoknis" (Neputns).

---

Cittautu autoru darbu tulkojumi

2013: kopā ar Svenu Kuzminu atdzejojis Jeļenas Glazovas (Елена Глазова) dzejoļu krājumu "Transfēri" (Orbīta).
2018: kopā ar Andri Akmentiņu un Arvi Vigulu atdzejojis Sergeja Timofejeva (Сергей Тимофеев) dzejoļu krājumu "Replika" (Orbīta).

---

Darbība teātra jomā

Kopš 2004. gada kopā ar Svenu Kuzminu veido etīžu teātri "Nerten".

"Tā kā metaforas un tām radniecīgie izteiksmes līdzekļi nozīmē arī cilvēkam dabisko iespēju un tieksmi par grūti definējamiem mentāliem procesiem runāt uzskatāmās līdzībās kā par redzamiem un tveramiem, tad spēcīgākais Treiberga paņēmiens ir, jā, dažādu optisku un vispār fizisku apstākļu izmantojums – raksturotas tiek gaismas gaitas un īpašības, atspulgi, dažādi vielu agregātstāvokļi, struktūras, vispār dabas parādības. Valdzina arī pašsaprotamās savienojuma vietas starp domu un dabu – mentālais ar fizisko te gluži organiski saslēgti vienā konstrukcijā: "Es saprotu, smilga beidzas pie debess. / Es saprotu, viss beidzas ar vārdiem." Šīs konstrukcijas šķiet vienkāršas, taču, mēģinot tām izsekot, gadās apmaldīties [..], un atliek tikai ļauties šīs sistēmas noskaņai, nemēģinot to uzlauzt."

"Krājums "Drudzis" pieprasa daudz uzmanības un jāpārskata vairākos līmeņos. Kaut arī daudzus no dzejoļiem attaisno kompozicionālā struktūra un cēloņsakarība, daži no tiem izšķīst, pazūd, atstājot diezgan netveramu iespaidu. Krājums variē starp konkrētību un nenoteiktību, ir skaidri motivēts, taču dažkārt ne līdz galam izstrādāts. Tajā vērojami apziņas plūsmas stilistikai raksturīgi un detalizēti dzejoļi, taču grāmatas filigrānās kompozīcijas iespaidā, kas daļēji nomāc katra dzejoļa tiesības uz neatkarību, darbam rodas diezgan nenoteikts raksturs. [..] Par spīti trūkumiem, dzejnieka stils kopumā ir diezgan stabils, tam piemīt interesanta domu elegance, detaļu fiksāža un rezignētu jūtu kultūra, kas pieprasa vairāk izkopt noklusējumu, koncentrētību un gūt vairāk pieredzes. Iespējams, tālākā nākotnē varētu sagaidīt vairāk atbilžu uz eksistenciāliem jautājumiem."