Par piemiņu. Ceļa apraksti

KolekcijaK. Ukstiņa apgāds
NosaukumsPar piemiņu. Ceļa apraksti
Papildu informācijaAttēloti Kaukāzā, Ēģiptē, Alžīrijā, Itālijā gūtie ceļojuma iespaidi, turienes tautu kultūra, nozīmīgākie vēsturiskie notikumi.

Saturs

1. Lēģerī pie Aleksandropoles. 1878
2. Aleksandropolē
3. Tbilisī
4. Izbraukums uz Mchetu
5. Pie Dušoboriem
6. 1879. No Tbilisī līdz Vladikaukāzai
7. Pie uguns pielūdzējiem, Bakū
8. Vācu kolonijas grūtumi un karabriesmas. Atnākšana
9. Uzbrukšana
10. Asaru ceļš
11. Svešā zemē
12. No Stavropoles
13. Noņu iesvētīšana
14. No Baltijas – tālā svešumā
15. Par Pompeju pilsētu
16. Forums
17. Augusta templis
18. Jupitera templis
19. Par Ēģipti
20. Marijas koks
21. Mutaveli vārti
22. Ēģiptiešu teika, kā dievekļi cēlušies
23. Sahara
24. Piramīdas
25. Sfinkss
26. Ti kapi (Sahārā)
27. Apis kapi (Sahārā)
28. Abu-Sergē jeb Marijas baznīca
29. Muhamedāniešu baznīca Gama Anir
30. Isis un Osiris
31. Tuksnesī
32. Kaira
33. Araberu kāzas
34. No Kairas uz Suecu


IzdevējsUkstiņa apgāds
Izdevuma veidsgrāmata
Darba veidsoriģināldarbs
Klasifikācija
Darba autors
Faili
Izdošanas gads/vieta1884
Liepāja
Liepāja
Atvērt

Iz Kaukazijas.

Lēģerī pie Aleksandropoles. 1878

Pērngad 8. aprīlī es atbraucu uz Aleksandropoli, kur, kā jau ziniet, toreiz Kaukāzijas armija uzturējās, lai varētu pār robežu iet, tik līdz Turkiem karš būtu pasludināts. Es biju pie palkavnieka R. diviem bērniem par skolotāju un atbraucu no Tiflises šurp ar R. kundzi, kas ar savu laulātu draugu gribēja satikties. Nokususe no garā ceļa (no Tiflises līdz Aleksandropoli ir 256 verstes), es biju laimīga, ka tiku siltā istabā. Bet, ak! ne ilgi varēju še izturēt; aiz nejaukas smakas pēc maza brīža sāka nežēlīgi galva sāpēt. Nevarēdama saprast, no kam tāda smaka cēlās, es sāku pēc tam vaicāt. Man rādīja uz mazu dzelzs krāsnīti, kas patlaban lēni kurinājās. Krāsnitī, malkas vietā, dega “kisiks”. Kisiks top taisīts iz staļu un māju mēsliem, kas uz lauka ar kapātiem salmiem un zemi top sajaukti, tad saulē sutināti, gabalos sagriezti un beidzot vējā žāvēti. Koka malka še priekš nabagākiem ļaudīm ir pavisam nesasniedzama; par asi maksā pa 80 līdz 100 rbļ. Bet šinī brīdī nebij ne par kādu naudu dabūjama.

Nakti kā ne kā pārlaidām. Otrā rītā laiks bij jauks. Saulīte spīdēja. Es ar R. kdzi. devāmies ceļā uz lēģeri, kur viņas vīrs bija. Es biju kā kurla un nemaz nedzirdēju, ko R. kdze ar mani runāja; mani interesierēja šis apgabals. Nevaru teikt, ka še visai skaists. Pilsēta stāv augstā kailā vietā; visapkārt lielā tālumā kalni, klintis, kas kā pelēki zaldāti ar baltām sniega cepurēm vakti tura. Velti manas acis meklēja mežus un dārzus; tikai pilsētā redzēju šur un tur kādu koku, kas kā dumpī ar saviem kaimiņiem dzīvoja. Mēs braucām ātri vien tālāk gar Arpačajas upmali. No pilsētas kalna nobraukuši ieraudzījām lielu placi, kur kamieļi ceļos nometušies gulēja; mugurā tiem bij ādas ūdens maisi. Netālu stāvēja rati, kas bija nomāti priekš kara vajadzību vešanas. Zāle jau bij liela. Vietām bij arī jau puķītes iz zemes izlīdušas un rādīja savu jaukumu. Putni skraidīja bailīgi apkārt, it kā viņi sajustu, ka īsā brīdī tur viņpus upes plūdīs asinis. Tālāk braucot upe mums paliek pa labu roku; pa kreiso paceļās stalts kalns “Allahgies” (tatariski: Dieva acs). Viņš ir tas augstākais starp visiem citiem šejienes kalniem. Virsune slēpjās mākoņos. Ļaudis tura viņu par svētu un baidās “Dieva aci” redzot kādu ļaunumu darīt.

Nupat atbraucām lēģerī. Viņš atronās pie pašas Arpačajas un ir kādas 10 verstes garš un līdz 1 ½ verstes plats. Mums bij kādu brīdi jāuzkavējās, kamēr mūs tālāk laida. Še gāja viss cauri caurim – munsturēšana, šaušana un visādas rīkošanas, jo otrā dienā gaidīja virskomandieri, lielkņezu Mihailu Nikolajeviču. Mums bij vēl labs gabals tālāk jābrauc. Upes otrā malā redzējām Turku vaktsnamu ar cietu mūra sienu un diviem maziem lodziņiem uz upes pusi. Uz jumta, kas pēc Aziatiešu vīzes bija plakans, staigāja 2 Turku zaldati uz priekšu un atpakaļ. Viņi cilāja savas flintes un aplūkoja dunčus, vaj ir asi, it kā Krievu zaldātus kaitinādami. Pie katra nama stūra stāvēja lielgabali. Netāl no nama iet pusaudzis Turku zēns savus kumeļus peldināt; iet upē līdz pusei, tad apstājās: viņš zina likumu, un tādēļ griežās atpakaļ; jo citādi otrā upes malā stāvēdamais bargais Krievu zaldats viņam to likumu gan tūlīt izskaidrotu. – Viss šis skats, lai gan priekš kareiviem it niecīgs un pavisam nevainīgs, tomēr mani ļoti aizgrāba, kad apdomāju, ka tā tik priekšspēle no kādas lielas, drīzumā gaidāmas asiņainas lugas.

Otrā dienā mēs nobraucām cietoksnī. Svešiem nebij vēlēts ieiet, bet R. kundze, kā komandiera gaspaža, tapa ielaista. Kamēr mēs cietoksnī uzturējāmies, man izdevās visas kara ieriktes apskatīt. Uz plačiem redzēju bumbas visādā lielumā gubu gubām sakrautas, otrā vietā bij tūkstošu tūkstoši maisi ar miltiem, apsegti ar nopiķetu audeklu. Vairāki šķūņus redzēju piekrautus ar cvibakiem (sukariem), kuri, kā teica, pietiktu priekš 5 gadiem. Iz kazarnēm visur dzirdēja zaldātu jautro dziedāšanu. Saperi mani izvadīja 2 verstes tālu arī pa zemes apakšu, kur krustām un šķērsām ganģi bij izrakti. Tai 11. aprīlī es gribēju vēl citas cietokšņa daļas apskatīt, bet nevarēju nekur iziet, jo bij tāda braukšana, skriešana, jāšana, ka gandrīz bij jābaidās pārbrauktam tikt. Viss karaspēks bij kā bites kājās un, kā rādījās, uz ko sevišķu sagatavojās. Uz ko viņi tik nopietni sagatavojās, to mēs jo drīzi dabūjām zināt. Otrā rītā, tai 12. aprīlī pulksten 4 no rīta R. kundze, ar asaru pilnām acīm, mani modināja, teikdama, lai ceļoties, jo tūlīt esot jābrauc projām – karš esot pasludināts. Es drīzi apģērbos, un jau pulksten 5, pavadīti no D. kunga, mēs aizbraucām uz lēģeri.

Te lielu liela dzīvība. Visu divīziju muzikanti spēlē kādu maršu; bungas sauc zaldātus kopā, kas zinģēdami steidzās uz sapulces vietu un rādās ļoti laimīgi būt, ka nu nebūs vairs dīkā jāstāv. Citā vietā zaldāti spiedās ap priesteri, kas tiem deva zelta krustu bučot un izdalīja sv. vakariņas. Lutera ticīgiem sv. vakariņas izdalīja Tiflises mācītājs Stefeman, arī Krievu valodā. Šo pēdējo zaldātu starpā es izdzirdu kādu jaunu zēnu izsaucam: “Ar Dievu, Kurzeme! ar Dievu māte, lai Dievs par tevim gādā! Un mana mīļākā, ko šķirdamies atstāju pie loga raudam, lai Dievs tevi sarga, dzīvo godīga!” Zaldāti, katrs uz savu pulku skriedami, vēl viens otram uzsauca: “Прощай, братъ!” (Ar Dievu, brāl!) Tad katrs savā vietā nostājies stāv kā mūris, gaidīdams uz komandas. Pa tam kāds vīriņš nostājies ar kasti, to groza un skatās, kā labāki būtu – bij fotogrāfs, kas šo svarīgo brīdi gribēja bildē nemirstamu padarīt. Te atjāj ģenerālis Loris Meļikovs uz stalta zirga un, stājies sapulcētam karapulkam priekšā, ved to un ar urrā kliegšanām, bungām, mūziku, ziņģēm, par nakti uztaisītu tiltu pāri – Turku robežās. Urrā!

Aleksandropolē.

Pārbraucām no lēģera. No visiem torņiem zvana. Ļaudis bariem steidzās uz baznīcu, it īpaši karā aizgājušu zaldātu sievas, lūgt priekš tiem Dievu. Cik šodien namos asaras bija, tas tik Dievam vien zināms, kas visas sirdis pārbauda. Visvairāk uz jumtiem, ar čadriem apklātas, kliedza sievietes matus plūkdamas.

Drīzi atveda arī pirmos vaņģiniekus, kuri caur neuzmanību jeb caur nezināšanu, ka karš jau sācies, bij mūsējo rokās krituši. Bet viņu savaņģošana nebij vis notikuse gluži bez asiņaina cīniņa. Palkavnieks R. raksta par vienu jaunu varoni šinī dienā tā: “Viens milicis no Gruzijas dēliem, ar vārdu Karapet, 19 gadus vecs, nebij nemaz noturams; viņš pievienojās kazaku pulkam. Ap šo pulku jājot viņš un viens kazaks paliek drusku pakaļ. Te divi Turki izlec iz krūmiem, norauj kazaku un metās Karapetam virsū. Bet Karapets viņus brangi apsveicināja: vienu viņš pāršķēla pušu, otram nocirta gabalu no galvas. Bet tanī pašā brīdī arī pats sajūt zobina cirtienu mugurā. Bij radies trešs Turks. Tomēr arī kazaki bij tūlīt klāt, un Turks izbēga. Karapets tapa aiznests uz kādu telti, kur dakteris V–z viņu ņēma savā ārstēšanā.” Tālāk palkavnieks tad varējis iekšā redzēt, kā viņa plaušas dvašodamas cilājušās. Dakteram šo šķēlumu sašujot Karapets nav ne vārda teicis, nedz arī vaidējis jeb iekungstējies; visu panesis ar pacietību. Tiklīdz kā dakteris savu darbu pabeidzis un aizgājis, Karapets bijis atkal zirgam mugurā un projām uz lauku. Saticis vienu Turku, devis tam cirtienu kaklā, bet arī pats gandrīz no zirga nokritis, jo sāpes sākušas viņu nu stipri pārņemt. Vajadzēja doties pie miera. – Pats Loris Meļikovs viņu apmeklējis, nobučojis un pasniedzis tam Jorģa krustu par tādu dūšīgu turēšanos.

Nu es vēlējos ar pilsētu iepazīties. No skaistuma še nav ko runāt. Ielas nebruģētas. Nami pa lielākai daļai pēc Azijas modes būvēti: ar plakanu jumtu. No 6 baznīcām 1 pieder pareizticīgiem, 1 katoļiem un 4 armēņiem. Božu ir kā četrstūrī, visapkārt ir bode pie bodes, bez logiem, tikai ar vienām durvīm. Šinīs durvīs ir galdiņš ar precēm, uz kura arī pats pārdevējs sēd. Tomēr ir arī lielas bodes, pēc Eiropas vīzes, īpaši priekš zīda andeles. Es ne kur tik daudz kalēju neesmu redzējuse, kā Aleksandropolē; divi ielās katrā pusē tikai kalēji vien dzīvo. Katrs amatnieks še – var sacīt – dzīvo uz ielas. Amata rīki un materiāls stāv lielos šķūņos. Priekš šķūņu durvīm uz ielas redz še dišleri, tur skroderi, tur atkal kurpnieku savu amatu strādājam.

Iedzīvotāji pilsētu ieņēmuši pēc tautībām. Katra tauta dzīvo savā daļā, un izšķīrās ar vienu no otras pēc apģērba. Grieķi dzīvo tā sauktā “Grieķu ciemā” (Gretčeskoja slobodka). Sievieši še ģērbti tumši zaļos vaj sarkanos svārkos, kas iz viena gabala šūti, bez nekādām liekām krunkām; viņi ir paīsi, dikti šauri un katrā pusē pēdu augstumā iešķelti, un šī vieta vaj ar zeltu, sudrabu vaj arī zīdu izšūta. Bikses platas, garas, visbiežāk sarkanas. Ap kaklu, līdz pus krūtīm, karājās ķēde iz 20 kap. gabaliem. Uz galvas no bieza papīra stāva cepurīte, kas top apklāta ar sarkanu vaj baltu drānu un tad aptīta divās rindās ar šņori, kurā savērti sudraba 5 kap. gabali vaj mazas sudraba podziņas. – Vīriešu apģērbs daudz neizšķīrās no sieviešu apģērba, tikai viņi lieto mazāk raibumu un greznojumu, un galvā nēsā pa lielākai daļai cepuri. Krievi dzīvo Krievu slobodkā jeb ciemā. Tatari nometušies pilsētas otrā pusē. Viņi dzīvo nelielos namos. Vīrieši ir ģērbti pelēkiem jeb tumšiziliem svārkiem, ar smalkām krunciņām ap talju (taļļu). Galvā uz augšu spica aitu ādas cepure. Josta no ādas, pie kuras ass kinžals (duncis). Šis kinžals viņiem ir par nelaimi. Karstām asinīm būdami, viņi dusmās daudz par cilvēka dzīvību nebēdā. Bieži vien atron nodurtus līķus upē. – Sieviešiem ir zīda vaj puszīda svārki, sarkanas platas zīda bikses, dzeltenas kurpes, kuru purns no ādas, vaj arī dzelzs uz augšu liekta kā āķis. Josta no ādas, rokas platumā, ar 20 kapeiku gabaliem nošūta. Ap kaklu sudraba ķēdes, no 5 un 15 kap. gabaliem savērtas. Galvas rota – tāpat kā Grieķietēm. Priekš acīm karajās neprecētām balts, apprecētām zils muselina šlejers. Tā kā viņas ir vairāk jāšus, ne kā ratos brauc, tad viņas arī savus zirgus mīļo appušķot ar sudrabu un visādām rotām. Iemaukti un deķis ir vispār nošūti ar sudraba tapiņām un podziņām; arī pulkstenīšu un zvārgulīšu netrūkst, tā ka jājot šķind vien.

Pašu pilsētu ieņēmuši Armēņi, kas vislielāko un visbagātāko iedzīvotāju daļu iztaisa. Man gadījās ar Armēņu dzīvi un ieražām tuvāki iepazīties.
Bija jauka silta diena. Es apģērbos Krievu tautas drēbes sarafānā. Mans apģērbs atrada daudz apbrīnotāju. Īpaši patika mans baltais, sarkanu purpuru izrotātais krekls, ar platām, uzlocītām piedurknēm, un krelles ap kaklu. Gribēdama jo drīzāk iz apbrīnotāju acīm izmukt, es iegāju dārziņā pie kāda nama, kas man ļoti patika. Dārza vidū bija fontans: 6 taisīti zalkši smuki griezās un iz atplestām mutēm ūdens strūklas laida uz augšu. Iz nama iznāca vecene, ļoti laipnīga sieviņa. Mani ieraudzīdama, viņa it laipni uzaicināja: “Русская сестра, сядь!” (Krievu māsa, nosēdies!) Es apsēdos. Mūsu runa grozījās atkal visvairāk ap apģērbiem. Viņa apbrīnoja manu, es viņas apģērbu. Viņas apģērbs bij gandrīz tāds pats kā augšāminētais Grieķiešu apģērbs, tikai pulku bagātāks un greznāks. Svārki bij trijās rindās apšūti ar zelta šņori. Galvā maza glīta cepurīte, ar muselīna drānu, ar kuru arī acis var aizklāt, ja svešs vīrietis parādītos. Uz pieres it savāda rota, sastāvoša iz pusimperiāla, ieslēgta no vairākiem sīkiem zelta naudas gabaliem un no pērlēm. Katrā rotā zelta aproce un pirkstos gredzeni. – Mums runājot, iz nama iznāca viņas meita. Jaunavai acis bij gandrīz pavisam aizsegtas, tā ka maz bij redzamas. Viņa ielēja ūdeni un tad, nostājusies priekš manis un ne vārda nerunādama sāka manas kurpes nomaukt. Es negribēju atļaut, bet vecene izskaidroja, ka caur to topot man gods parādīts. Tā tad vajadzēja ļauties man kājas nomazgāt. Kad bijām istabā iegājušas, vecene stāstīja man par dažām viņu ieražām. Pēc viņu likumiem jauni sievišķi nedrīkst savas acis nevienam svešiniekam rādīt; izprecētas meitas var ar savu māti ne ātrāki tikties, kā tad, kad ir dzemdējušas. Viņa pilnīgi pieder savam vīram un viņa namam; tādēļ viņai vajaga būt pazemīgai un jāklausa arī vīra vecākiem. Kad viņa atnāk vīra namā, tad viņai pēc svētiem rakstiem jāmazgā kājas viņa vecākiem, un vēlāk arī viņa citiem radiem, kad tie viesībās nāk. Un Jums – tā vecene piebilda – mazgāja tādēļ, ka mana meita gribēja Jums godu parādīt.

Istabā bij visa grīda apklāta ar tepdeķiem. Gar sienām bij ķiseni ar zīdu pārvilkti. Mēbeļu nekādu neredzēju. Tikai bij viena tahta (no dēļiem sasists, 3 pēdu plats, ar tepdeķi pārklāts beņķis). Uz šo tahtu mēs atsēdāmies, kājas pēc šejienes modes krustiski uz sēdekļa salikdamas. Mums ienesa lavašu (neraudzētu maizi) un visādus saldumus. Man vajadzēja stāstīt par mūsu puses ļaudīm, ieražām un apģērbiem. Tā laiks drīz aiztecēja. Nu arī vajadzēja man mājās iet. Ar pateicību es šķīros no šā laipnīgā nama, apsolīdamās to atkal drīzi apmeklēt.

Armēņi reti maizi cep vaj pērk, bet vairāk lavašu ēd. Zupu viņi maz cienī. Bagātie vāra rīsu, cep gaļu, dzer tēju un kafeju. Jo mīļš ēdiens viņiem ir “šišliks”, kas iz aitas gaļas top taisīts; priekš tam ņem mazākos gabalos sagrieztu gaļu, pieliek sīpolus, uzkaisa sāli un liek tad veselu stundu stāvēt; pēc tam cep uz dzelzdakšām virs oglēm. Nabagie ēd sieru, ietītu dažādā zaļā zālē, kas īpaši priekš šā mērķa top sēta; pie tam uzkož lavašu un uzdzer ūdeni. Siers iepriekš labi ar sāli apkaisīts. Vispārīgi jāsaka, sāls spēlē pie Armēņiem svarīgu lomu. Pat bērni, kad piedzem, top ar sāli apkaisīti un tad tik mazgāti. Tamdēļ Krievi, ja ar viņiem sabarās, tiem pārmet: Ak tu sālītais Armēnietis!” Līķus viņi pa lielākai daļai rok bez zārka, laikam gan tamdēļ, ka še, kā jau sacīju, maz koku. Uz kapsētu līķus nes īrētā puszārkā, bērnu uz ķisena. Sievišķiem ticība liedz līdz iet uz kapu; viņas pa tam iet baznīcā, tur raud un matus plūc. Krusta vietā Armēņi uz kapa liek akmeni, vaj stāvu vaj guļu, ar mirušā vārdu. Kapsēta ir bez kāda žoga un netiek ne par kādu sevišķu vietu uzskatīta. Armēņu sievas reti iziet kur viesībās; daža vairāk nekā nezina, kā tik pirti un baznīcu. Pirtī viņas izrāda savas drēbes un zelta lietas. Nereti viņas pavada pirtī veselu dienu, izklāj tepdeķus, paņem ēdienus līdz, ielūdz draudzenes un tā sēdēdamas pļāpā par saviem vīriem un viņu dāvanām, tālāk viņu zināšana nesniedzās. Tāda ir Armēņu un citu kalniešu sievu lielākā daļa. Bet saprotams, ka dažas arī jau sāk skolās plašākas mācības iegūties un ģērbjās jau pēc Eiropas modes.

Tiflisē.

Ir 14. septembris 1878. gadā. Visa pilsēta kājās. Ļaudis baru bariem steidzās uz bānūzi, apsveicināt mūsu slavenus kareivus, kas no Erzerumas un Ardānas gaidāmi. Pie bānūža godavārti uzcelti. Vidū uz audekla uzmālēts valsts ērglis un lielos burtos lasāms: “Привътъ героямъ!” (t. i. Sveiki, varoņi!). Abās malās uz dēlīšiem lasāmi tie vārdi: “Amliar”, “Erzerum”, “Deveboine”, “Ardagan”. Visur plivinās karogi, no stabiem, durvīm, logiem; pat daži no publikas tur rokā mazus kātiņus, kuru galā vicinājās zilu-sarkanu-baltu krāsu drēbes gabals. Ļaužu bars nepārskatāms. Visu acis raugās tālumā.

Te, 5 minūtes priekš plkst. 2, ieskrien vagonu rinda šņākdama bānūzī. Papriekšu izlec virsnieki. Gubernators, kņezs Gagarin, viņus sirsnīgiem vārdiem apsveicina. Dāmas sniedz puķu pušķus. Pamazām arī zaldāti ir iznākuši un sarindojušies. Urā kliegšana negrib beigties. Pa starpām dzirdama zurna (zurna ir Gruzīniešu tautas mūzika, sastāvoša iz 3 smalku toņu, 3 rupju toņu stabulēm un iz 1 bungas). Uz saulē nodegušiem varoņiem, tā še, kā vēlāk pa visām ielām, kur gāja, bira puķes. Bet diemžēl šinī prieku brīdī netrūka arī bēdu skatu. Dažam trūka rokas, dažs ar nošautu kāju uz kruķiem vilkās līdz. Visi bij bagāti ar godazīmēm greznoti, kas pierādīja, ka viņi uz karalauka turējušies kā vīri. Tā iet visa gadā rinda līdz Aleksandra dārzam, kur gari galdi, ar ēdieniem apkrauti, varoņus ielūdza maltītē. Uz galda redzēja cepešus, maizi, sieru, žāvētas zivis un priekš katra zaldāta pudeli vīna. Dārzā viņus apsveicināja atkal ar urā un zurni. Tā kā še, tiek katrs kara pulks saņemts, kas Tiflisē nonāk.


Uz Dāvida kalna.

Ir certurtdiena. Šī diena top no Gruzijas sieviešiem vairāk cienāta nekā pate svētdiena. Certurtdienās viņas iet pa 3 un 4 kopā, savās čadrās tītas, uz Dāvida kalnu, Dievu lūgt. Dāvida kalns, no Tiflises skatoties, kas pie viņa kājām stāv, ir it skaists. Uz kalna ir klosteris ar baznīcu un kapsētu. Kapsētā tikai visbagātie glabā savus līķus, tādēļ ka kapa vieta tur ļoti dārga un arī līķu uzņemšana šinī stāvā kalnā ir savienota ar lieliem grūtumiem un izdošanām. Bet ne reti notiekās, ka arī mazāk bagāti šinī svētā vietā liek savu mīļu piederīgo trūdus glabāt, lai viņu dvēselei labi klājās, saka Gruzīnieši.

Klosteris ir būvēts par godu sv. Dāvidam, kas no saviem ienaidniekiem slēpdamies, uz minētā kalna vairāk dienu uzturējies bez ēdiena. Viņš izticis tikai no Dieva lūgšanas un no ūdeņa, kas še ir klints iztek. Viņš bijis no Muhamedāņiem, bet savu ciemu atstājis, tas iepazinies ar kādu Gruzīniešu kristītu mācītāju, gājis pie tā mācībā un beidzot licies kristīties, to vārdu Dāvids pieņemdams. Tur uz kalna viņš vedis ļoti dievabijīgu dzīvi un uz pilsētu skatīdamies lūdzis Dievu, lai viņš dien un nakti liktu eņģeļiem pilsētu apsargāt. Kādā klintī viņš izcirtis krustu un to svētījis. Ja kādam uz sirds ir kāda vēlēšana, kuru tas labprāt redzētu notiekam, tad tas lipina 3 akmeņus pie tā krusta, un ja šie akmeņi pielīp paši no sevis un stāv, tad var drošs būt, ka vēlēšanās piepildīsies. Klostera baznīcā ir ik cetortdienas liela dievkalpošana. Vaj tā slavēta ceturtdiena ir sv. Dāvida dzimšanas, kristīšanas jeb miršanas diena, to skaidri nezinu. Tas zārks, kurā viņš īsu laiku gulējis, ir tagad vēl baznīcā redzams, bet viņa netrūdošais līķis atrodoties Kijevā, pie citiem svētiem.

Sv. Dāvidu lūgt iet visvairāk sievišķi, lai jele viņu sirdslūgšanas taptu uzklausītas. Iekam kalnā kāpj, tās noaun kurpes un zeķes un dodās plikām kājām augšā. Jaunekles iet lūgt, lai drīz taptu pie krietna vīra, jeb ja kāda klusumā sev jau kādu izredzējuse, lai sv. Dāvids palīdzētu izredzētā sirdi uz viņu griezt. Jaunekles še jau ar 13 gadiem skaitās par pieaugušām, un vecāki labprāt redz, kad savu meitu tūlīt var labam vīram atdot. Ar 14 gadiem jau ir mātes. – Cik dedzīgi še ir sievišķi savā jaunībā, tik nesmuki viņi ir vecumā; ar 30 gadiem jau ir tīri vecenes. Tamdēļ dara ļoti gudri, ka savu vaidziņu aizsedz – lai skaistumu neapbrīno, vecumu nesmādē. No apprecētām uz kalnu iet Dāvidu lūgt tik tādas, kam bērnu nav, lai šis svētais viņas ar miesas augli iepriecinātu.

Kalnā uzkāpušas iet vispapriekš baznīcā un liek – zināms par labu maksu – Dievu lūgt, lai viņu nodoms taptu piepildīts. No baznīcas izejot, viņas iet pie klintī izcirsta krusta pārliecināties, vaj viņu lūgšanas ir paklausītas un viņu vēlēšanās piepildīsies. Tur no kāda pie akmiņa kaudzes stāvoša mūka nopirkušas – atkal par labu maksu – trīs akmeņus, sāk tos lipināt ierādītā vietā. Kad viens pielipināts, tad jāiet ar riņķi gar baznīcu, pātarus skaitot, kamēr atkal pienāk pie krusta, nu lipina otru akmeni, un tad atkal pēc tādas pašas iešanas arī trešo. Ja nu visi trīs akmeņi pielipuši stāv, tad var droša būt, ka sirds vēlēšana piepildīsies. Bet ja bēdulei nepielīp, tad jāiet atkal baznīcā un jāliek no jauna vēl jo stiprāki Dāvidu lūgt. Lai nu gan tā maksa par lūgšanu un par tiem trim akmiņiem ir liela, tad tomēr, kas tas ir pret to svētību, kuru sv. Dāvids piešķir!
Kalna apakšā nereti sastop jaunekļus, kas šurp nāk sev līgavu izmeklēties, jeb mazākais paskatīties, kā daiļās svētceļnieces neapsegtiem ģīmiem un basām kājām no stāvā kalna lejā dodās. Vīriešus pamanījušas, viņas tūlīt ar čadru apsedz savu ģīmi, bet divi tumšas zvaigznes iz apsega dziļuma spīd nu jo dedzīgāk un jo burvīgāk priekš nabaga jaunekļa mīlestības pilnas sirds. Es turu to par nepareizi, ka sieviešiem neatvēl iet ar atklātu ģīmi. Kura sievišķa gan, kas zinās sevi jauku, gribētu aizsegties! Patikt – ir dabīgi un cilvēcīgi! Izaug kā puķe dārzā, top turēta kā cietumā.

Šejienes sievieši ir dievbijīgi ne tikai sv. Dāvida pielūgšanā, bet arī vispāri ņemot. Viņi – var gan sacīt – uzupurējās priekš citiem un priekš savas tautas. Vasaras laikā, t. i. no jūnija beigām līdz 15. augustam, še valda nepanesams karstums; lietus tikai reti līst. Kad nu pārāk ilgs sausums uznāk, tas sievišķas, pa 10–15 kopā, baltās čadrās tītas, iet un kāpuļo no vienas saklas uz otru, Dievu lūgdamas, pie kam katrā saklā viena no viņām top ar ūdeni aplieta; beidzot viņas iziet uz lauku un lūdz tur lietu. Tā iet viņas ik dienas, kamēr reiz Dievs lietu nosūta. –

Slimus viņas ērmoti kopj. Blakus slimnieka gultai nostādina mazu galdiņu, apklāj ar baltu lakatu un uzliek dažādus saldus ēdienus, kā – ar cukuru ceptus raušus, ar medu jeb sīrupu vārītus riekstus u. c., jo viņas tic, ka pie slimnieka nāk eņģeļi un ja nu šos eņģeļus labi uzņem un pacienā, tad viņi gādās, ka slimais izveseļojās. Arī bļoda ūdens un balts dvielis ir nolikti, lai eņģelis varētu mazgāties. Pa tam famīlijas locekļi, istabas stūros stāvēdami, palokās, it kā lūgdami, lai ēd. Saprotams, ka viņi, eņģeļus mielodami, sevi neaizmirst pamielot.


Izbraukums uz Mchetu.

Marijas aizlūgšanas diena, 1. oktobrī, top še ļoti svinēta. Kam tik iespējams, tas šinī dienā dodās uz Mchetu, kādu sādžu netāļ no Tiflises. Uz Mchetu brauc sv. Mariju pielūgt, uz kuras vārdu klosteris un baznīca būvēti. Ļaudis jau no paša rīta baru bariem steidzās uz dzelzceļu. Vilcieni iet ik pa 3 stundas; tomēr nespēj visus uzņemt. Arī es ar saviem biedriem, zīmuli un papīru, steidzot līdz braukt, lai savai tautai varētu ko paziņot.

Vilciens aptur pie stancijas. Ļaudis izkāpj. Līdz klosterim ir vēl kādas 1 ½ verstes, bet ne daudziem izdodās turp nokļūt. Citi liekās pievilināties no tiem jaukumiem, kas še pat pie stancijas acīm priekšā stādās. Kur vien skatās, ir telts bodes ar visādiem dzērieniem – Kačetinas vīniem, kardinālpunšu, dažādiem liķieriem u. c.; dažās bodēs atron arī alu, par 40 kap. buteli. Citās bodēs atkal redz visādus uzkožamos – desas, šišliku (iz ceptas aitu gaļas), sieru no aitu piena u. c. – Sānis spēlē kara mūzika. Viņas skaņās jauc savu mūziku – zurna, kas, it kā par spīti, turpat tuvumā nostājusēs. Pie zurnas drīz rodās divi “lezginkas” dancotāji. Ļaužu bars tos apstāj, rokas un plaukstas pēc mūzikas sizdami. “Lezginka” ir šejienes tautas dancis. Dancotāji vienu roku atspiež sānos, otru pacēluši gaisā, paliec pret pieri un tad iet viens pret otru, gandrīz mazurkas vīzē, kad jau ir tuvu, tie ātri atgriežās un atkal izšķirās; tā tas notiek 3 reizes; beidzot griežās riņķī, galvu noliekdami. – Tālāk atkal redz kādu pulku nosēdušu, kuriem ik katram rokā mazs radziņš, ½ alus glāza lielumā. Radziņi pildīti ar vīnu. Pirmais dzer uz tā veselību, kas tam pa labu roku, izsaukdams: “Allah verdu!” (Dievs ir devis). – “Jači jol!” (lai labu ceļu iet), top atbildēts, un visi tukšo savus radziņus. Tad dzer uz tādu pašu vīzi uz nākoša un uz ikkatra biedra veselību, kas tanī pulkā atrodās. Kur nu tagad ies vēl uz klosteri, Dievu lūgt, kad jau tā ir sagatavojušies!

Lieli milzu ērgļi padebešos uz klostera pusi lidināmies, atgādināja, ka arī man laiks turp doties. Ir smuks nams, iekš kura mūki dzīvo. Klostera baznīca, ne visai liela, netāl no Kurupes krasta stāvēdama, rāda it skaistu bildi. Viņa esot uzbūvēta no kādas šejienes senlaiku ķēniņienes. Vēl redzami arī tie veci mūri, kurus Gruzijas ķēniņiene nolādējuse. Uz Mchetas baznīcu brauc it īpaši tirgotāji, izlūgties no Dieva laimes savās darīšanās un nest upurus. Upurē aitas, gaiļus, reti vistas. Upurus noved pie baznīcas durvīm un tur nokauj, tā ka sliegsnis ar asinīm top aplaistīts. Gaļu zināms vēlāk paši apēd. Kas kādu grēku zinās padarījis, stiepj kādu lielu akmeni uz kalna un piesien to pie koka. Viņš domā caur grūtumiem, kas tam bijuši, akmeni kalnā uzstiepjot, nu no grēkiem tīrs esam. Sievas iet lūgt laimi savai dzīvei, jauni ļaudis – laimi mīlestībai. Mīlestība – var sacīt – še arvienu spēlē labu lomu.

No baznīcas iznākušie, juzdamies no grēkiem tīri, ir tūlīt atkal lustīgi, dzied un dej, it kā nekas nebūtu noticis. Vakarā visi steidzās uz mājām. Dzelzceļa stancijā lielu lielā burza. Ik katrs grib ātrāk vagonā tikt. Kāds iereibis nogāžas uz sliedēm starp riteņiem, riteņi nobrauc kājas – pēc 3 stundām ir līķis. Radi apmierinādamies sacīja: “Viņš tiešām ir Dieva acīs žēlastību atradis, tāpēc ņēma Dievs viņu no grēcīgās pasaules; jo viņš no grēkiem šodien atsvabinājās.” (Teksta fragments)

Kartes leģenda





Tiek rādīti ieraksti 1-23 no 23.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Gjumri
(Gyumri, Armenia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
2Tbilisi
(Tbilisi, Georgia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
3Gjumri
(Gyumri, Armenia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
4Tbilisi
(Tbilisi, Georgia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
5Erzeruma
(Erzurum, Yakutiye, Erzurum, Doğu Anadolu Bölgesi, 25250, Türkiye)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
6Ardāna
(Ardahan, Doğu Anadolu Bölgesi, Türkiye)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
7Mcheta
(Mtskheta, Mtskheta-Mtianeti, Georgia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
8Tbilisi
(Tbilisi, Georgia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
9Kaukāzs
(Caucasus)
(Nav norādīts)Minēts tekstāReģions, apgabals
10Tbilisi
(Tbilisi, Georgia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
11Gjumri
(Gyumri, Armenia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
12Tbilisi
(Tbilisi, Georgia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
13Eiropa
(Europe)
(Nav norādīts)Minēts tekstāReģions, apgabals
14Tbilisi
(Tbilisi, Georgia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
15Tbilisi
(Tbilisi, Georgia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
16Kijeva
(Kyiv, Ukraine)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
17Mcheta
(Mtskheta, Mtskheta-Mtianeti, Georgia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
18Mcheta
(Mtskheta, Mtskheta-Mtianeti, Georgia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
19Mcheta
(Mtskheta, Mtskheta-Mtianeti, Georgia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
20Gjumri
(Gyumri, Armenia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
21Kaukāzs
(Caucasus)
(Nav norādīts)Minēts tekstāReģions, apgabals
22Gjumri
(Gyumri, Armenia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
23Liepāja
(Liepāja)
1884Izdošanas gads/vietaPilsēta
Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
NosaukumsAutorsIzdošanas gadsIzdošanas vieta
Ceļotājas Minnas Freimanes piedzīvojumiJēkabs Līgotņu
1928Rīga
Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.