Uz Parīzi, uz pasaules izstādi!

CollectionLaikraksts "Mājas Viesis" (1856–1910)
TitleUz Parīzi, uz pasaules izstādi!
Additional informationArī laikrakstā "Dienas Lapa", 1900, 182-236, ar pārtraukumiem.
PeriodicalLaikraksts "Mājas Viesis" (1856–1910)
Formatpublication
Work typeoriginal work
No33–42
Linkhttp://periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_mavi1900n33|article:DIVL69|issueType:P
Classification
Author
Publishing year/ place16.08.1900 – 18.10.1900
Open

Uz Parīzi, uz pasaules izstādi.

I.

Uz turieni, kur neredzēta krāšņuma mirdzums ro­tājas, kur māksla un zinātne rāda savu spēju, kur no visām pasaules malām sakopoti labākie darbi, ko vien cilvēka prāts un rokas var radīt un augi, ko zemes mātes klēpis spēj izdot no ziemeļiem līdz karstajiem tropiem un atkal tālāk līdz aukstajām zemēm, kur viss sastingst sniegā un ledū. Visu pasauli mēs va­ram aptvert pasaules izstādē, skatīt kultūras tautu lieliskos mākslas un technikas darbus, dārgākos grez­numus, kas atradīs vietu karaliskās pilīs, redzēt da­žādas tautas un iepazīties ar viņu ierašām un spējām. Kur tik daudz miljonu naudas izdots izstādes sarīko­šanai, tad saprotams, ka tur arī vajaga būt kam lie­liskam. — Uz turieni doties lai neesam kūtri un lai nedomājam, ka ar tiem izdevumiem, kas vajadzīgi pasaules izstādei, jau būsim daudz ko aiztaupījuši, kad nebrauksim. — Parīze saviem viesiem tagad sniedz tik daudz, ka to lēti vairs citur neatradīsim, tādēļ, kam vien iespēja, lai neskopojas! Daudzus, kuri gan ļoti vēlētos uz pasaules izstādi nokļūt, attura bailes, ka izdevumi būs tik lieli, ka tie pārspēs visu budžetu – sevišķi tas gadās tādiem, kuri vēl nav daudz ceļojuši, tie baidās no šā, baidās no tā, kur visur tiem naudas nevajadzētu un sāk sarēķināt vispirms pavisam neva­jadzīgus izdevumus – ka vajadzētu vēl iegādāties, kādus jaunus greznus apģērbus – par kuriem tad iz­nāk tāds rēķins, cik maksātu prātīgi rīkojoties, no Rīgas viss Parīzes izstādes apceļojums. Tā gadās, ka daudzi, kuriem būtu iespējams uz Parīzi nokļūt, paliek atpakaļ, šie nevajadzīgie izdevumi par jauniem grez­niem apģērbiem taisni sievietes spiež palikt mājās, tādēļ arī Parīzes ceļiniekos satiekam vairāk kungu, nekā dāmu. Un vai gan sievietes mazāk vēlas Parī­zes krāšņumus redzēt, nekā vīrieši? Bet sievietes at­tura iedomas, ka Parīzē drīkst rādīties tikai ļoti grez­nos apģērbos, un dažas tādas, kas arī to spētu, atkal baidās tādēļ turp doties, ka domā Parīzi pārāk ļaužu pārpildītu, un to vārīgai veselībai varbūt dažu reizi nāk­tos grūtāk paciest, kad nokusušas kājiņas un acumirklī nav limuzīna vai važoņa pie rokas u. t. t. Bet par tādām lietām nu pavisam nav ko baidīties – kas grib braukt, lai nopietni apskatītu izstādi un skatītu arī citas Parīzes ievērojamās vietas un pilis, kur Franci­jas karaļi ar savām karalienēm un daiļajām, vislielākā greznumā mājojuši – tad nemaz nav vajadzīgs grez­nu apģērbu, pietiek arī dāmām jau ar vienu pašu glītu vienkāršu apģērbu un kādām pāris blūzēm – un ja daudz grib, tad paņem vēl vienu vienkāršu apģērbu līdz, bet vairāk arī nekad nē, tas būtu tikai lieks ap­grūtinājums ceļojumā. Bagātās anglietes un citas dāmas, kas vairāk ceļojušas un zina, kā visomulīgāk ceļot, apmeklē Parīzi gluži vienkāršas formas apģēr­bos, gludi svārki, bez kāda rotājuma, blūze un īsa jaciņa, kuru uzvelk, kad metas vēsāk, arī vienkāršas formas cepurīte, tikai ar lentu gludi aplikta, tāds ba­gāto ceļinieču apģērbs pasaules izstādē — nekas no greznuma, tikai vienkāršs glītums un daiļums, savus greznos apģērbus tās atstāj mājās, jo daudz patīkamāk staigāt un braukt vienkāršā apģērbā, kas lēti nesabojājas. Saprotams, ka Parīzē satiekam jau arī ļoti grezni ģērbtas dāmas, bet tās ir pašas parīzietes, ceļinieces turpretim ģērbjas vienkārši, lai arī kur tās ietu, izstādē, pilīs vai teā­tros un operā. Jādomā taču, ka mēs ejam izstādīto redzēt, ne izstādīties, un tādēļ varam greznos apģērbus atstāt mājās un apģērbu dēļ mums nav jauni rēķini jātaisa – ja redz, ka naudas pietiek, tad jau arī vēl laika pašā Parīzē skaistus apģērbus iegādā­ties, kas tur dabūjami gatavi un lētāki kā pie mums. Tām kundzēm, kuras vārīgas veselības dēļ neiedrošinās uz Parīzi braukt, arī var teikt, ka viņām savas kājiņas nebūs pārāk jāno­pūlē, jo limuzīnu un važoņu ir Parīzē diezgan un arī pašās izstādes telpās tām nav kājām jāiet, jo var omulīgi atsēsties krēslā un likt stumties, kur patīkas un tā sēdot vien visu apskatīt. Saprotams, ka tādē­jādi nu vairāk izdošanu, nekā, kad var visur dūšīgi iet kājām, bet arī tas prieks jau nav tik pārāk dārgs — važonis brauc 4–5 kilometrus par 2 frankiem un krēslu stūmēji pa izstādes telpām tādēļ, ka viņu tik daudz, salīgstami diezgan lēti. Izstādē arī netrūkst krēslu, kur apsēsties, kad piekusis; ir soli, kuri par brīvu un krēsli, kurus var noīrēt, vienalga, cik ilgi tīkas sēdēt, par 10–15 santīmiem. Dažādi atspirdzinājumi, kā uzkožamie un dzērieni ir izstādē visās malu malās, pie tam tiem pa lielākai daļai cena klāt, tādējādi svešinieks, pirms tas vēlas ko baudīt, jau iepriekš var aprēķināt, cik tam maksās.
Izstādē gan visas lietas ir dārgāk aprēķinātas kā citur pilsētā, bet tomēr nav tik pārāk traki, kā iesākumā tika izkliegts, pusdienas vai brokastis ar vīnu maksā no 3 — 6 frankiem. Tur ir dažādu tautu restorāni, kuri katrs cenšas savu mākslu izrādīt — krievu paviljonā maksā brokastis 5 franki; franču restorānos gardi sagatavota pusdiena ar vīnu dabūjama jau par 3 frankiem, un bez tam ir ļoti daudz galdu ar dažādiem uzkožamiem un dzērieniem, tur dabūjamas desas, šķiņķis, zardīnas, pīrāgi, dažādas kūkas, kas tikko kā tiek ceptas un ļoti gardi smaršo, — vīns, šampanietis, alus, augļu ūdeņi, kafija u. t. t. Bet paši parīzieši, tas ir tie ļaudis, kādi Pa­rīzē un arī izstādē lielākā daļa, rīkojas vēl praktiskāk, tie paņēmuši līdz gardus uzkožamos un vīnu, nosēstas un omulīgi atspirdzinās pie pašu līdzpaņemtās ceļa kules, gluži kā pie mums kādas biedrības izbraukuma zaļumos, – bet daudz lielākā mērā. Pilsētā ēdamas lietas daudz lētākas nekā izstādē, tādēļ praktiskie franči domā, kādēļ velti maksāt vairāk? Arī ceļiniekam, kas lēti un labi grib dzīvot, tas jāievēro, ka pusdienas vai brokastis jānotur ārpus izstādes, tad tie mācīsies Parīzi jo vairāk cienīt, jo tik lēti un labi kā Parīzē, var dzīvot pat tagad pašā izstādes laikā, nav iespējams dzīvot nevienā Eiropas lielpilsētā.

II.
Pēc vasaras semestra Berlīnē, kur bijām klausīju­šies cienītos un slavenos profesorus 9–12 stundas dienā, ilgojāmies pēc lauku vientulības un atpūtas dzimtenē – Latvijā. Berlīnes profesoru priekšlasījumi gan mūs nebija nogurdinājuši, tos klausoties var dzīvība tikai uzzelt – kur daudz, kas tevī snaudošs tiek modināts, gaismā celts un pilnībā veidots. Kad nestudē piespiests, bet intereses dēļ, tad studijas ir augsta, cēla bauda, tad neilgojas pēc brīvlaika, bet vē­las, kaut semestrs ilgtu vēl ilgāk un ilgāk — bet kad nu tas jau galā un viens profesors pēc otra no saviem klausītājiem sirsnīgi, silti atvadījušies — tad tikai vēl īsti sajūt lielpilsētu nospiedošo un putekļaino gaisu karstā vasarā, tad arī mūsos pamodās siltas ilgas pēc dzimtenes laukiem, kur tīrā gaisā atspirdzināties – Latvija mūs mīļi aicināja pie savas krūts. Bet Parīze, pasaules izstāde, vai to neredzēt? Vēl mīļāk un straujāk, kā atpūta dzimtenē, pasau­les izstāde mūs aicina pie sevis. Uz turieni nebraukt, kur māksla un zinātne rāda savu spēju, tā jau būtu tīrā kultūras apsmiešana! Tādēļ nedomāt vēl par atpūtu zaļos laukos, bet no lielpilsētas doties uz vēl lielāku lielpil­sētu. No Berlīnes ātrvilciens noved 21 stundā Pa­rīzē. Kādā jaukā rītā tad arī sēdamies ātrvilcienā, brauciens bija omulīgs un omulīgi arī ceļa biedri – vācu fabriku īpašnieki, kas studējuši tautsaimniecību un daudz ceļojuši, un krievu muižu īpašnieki, kas ceļoja pirmo reizi – pirmējie stāstīja par fabrikantu vājo peļņu – ka strādnieki maz pelnot tiklab fabri­kās, kā veikalos, konkurences cīņa esot ļoti sīva – tie, kā redzams, ļoti vēlējās atraisīt mezglu – izdomāt, kā lai visiem būtu labāk ? – Mūsu brāļiem, krie­viem, atkal bija neredzēti brīnumi, kad tie pa vagona logiem redzēja dzīvības pilno zemi, pa kādu vilcieni skrien no Berlīnes uz Ķelni. Fabrika un atkal fabrika, pilsēta un atkal pilsēta, dārzi un pilsētas, «visa zeme viena milzīga pilsēta!» pastāvīgi izsaucās krievu muižnieki brīnumiem pārņemti un priekā starojošām acīm. «Redzi nu, tik vecam bija jāpaliek un nu tu vēl redzi, kā pasaulē izskatās – jau skolas zēnus vajadzētu sūtīt ceļot, lai tie ne tik vien no grāmatām, bet arī patiesībā dabā mācās ģeogrāfiju, vai tu, cilvēks, pats neredzējis, pavisam vari iedomāties, kā citās ze­mēs izskatās. Dažā vietā brauc, brauc jūdzēm tālu, viss viena bezgalīga stepe, kur vienu miesteli, kur otru satiek. Te visur pilsētas un fabrikas, dzīvība, skaista, spirgta dzīvība!» Tīri prieks bija viņos no­klausīties, cik ļoti tiem patika ceļojums pa šo kultū­ras zemi, katra savāda veida fabrika tiem sacēla jau­nus brīnumus, it īpaši Dortmundas dzelzs lietuves, kas lieliski uguņoja un laistījās, tā kā uzmācās šausmas, vai tie tikai ir cilvēki, kas tur šīs liesmas kurina, vai neredzam pašu apakšzemi – pekli – ar viņas pārdabīgām varām? Bet ātri ātrvilciens mūs aizrauj projām no šīs parādības, un citi laistoši skati cits pēc cita skrien garām. Tikai Ķelni varam drusku vairāk apskatīt, jo te jāgaida ap divi stundas uz Parīzes vil­cienu. Tas mums bija ļoti patīkami, jo nu varējām apskatīt slaveno mākslas darbu, Ķelnes domu. Jā, tas ir tiešām kas dievišķi cēls, mākslas darbs, kas cil­vēka skatu vērš no zemes uz augšu. – šī Dieva nama būves stils tāds, ka tiklīdz tu uz tā paskaties, tu ne­vari sava skata no tā novērst, tev jāskatās viņa architektoniskos rotājumos, kas cits iz cita paceļas, kamēr tavs skats ir nonācis līdz torņa galam. Tas ir būves mākslas darbs visā pilnībā, brīnišķi lielisks, bet tas arī ir gadu simteņos darināts, no 1248. gada – var sacīt – līdz mūsu dienām, jo vēl arvienu tiek no iekšpuses šī dievnama greznums papildināts, šai pašā vietā jau Kārļa Lielā valdības laikā būvēts dievnams, un kad Frīdrichs I Barbarosa Milānā ieguvis trīs svēto ķēniņu kaulus un uz Ķelnes domu pārvedis, tad turpu ceļojuši ļoti daudz svētceļnieku, bet šī vieta lai­kam bija izredzēta daudz cēlākam dievnamam. – (Uguns veco būvi nopostīja un nu tika 1248. gadā no­spriests celt ko lielisku, un tanī pat gadā arī likts gruntsakmens Ķelnes doma lieliskajai būvei, kas pa tik daudz gadu simteņiem tikusi turpināta, lai gan ar pārtraukumiem. Pēc 74 gadiem gan jau viena daļa no tās tikusi iesvētīta, bet gadu simteni pa gadu sim­tenim turpinājusies. Visnopietnāk un sparīgāk sākts strādāt no 1814. gada, kad Ķelne tika piedalīta prū­šiem, tad sāka daudz naudas ievākt priekš tālākas bū­ves, te strādājuši labākie architekti un mākslinieki. Par būves darbiem no 1828.–84. gadam vien izdotas divdesmit un pus miljonu markas (apm. 10 miljonu rubļu). Būtu jādomā, ka darbam, kas tik ilgi strā­dāts, nebūtu vienības, bet te ir tāda vienība, cēlums un staltums, kā vien var iedomāties. Būve dara tik savādu, lielisku iespaidu, it kā Niagaras varenais ūdens kritums būtu sastindzis un otrādi apgriezts — ir lie­liski varens un cēls iespaids, ko dabūjam no Ķelnes doma. Mūsu krievu ceļa biedri bija tā brīnumiem aiz­grābti, ka labprāt dienām staigātu šim dievnamam apkārt, lai sīki, jo sīki to apskatītu un katru mākslas tēlu dziļi atmiņā iespiestu, bet laiks jau pagājis un jā­steidzas uz Parīzes vilcienu. Ceļinieku ir ļoti daudz, vilcienam pienākot, tiek vagoni pārpildīti, Francijā ātrvilcieniem iet tikai pirmā un otrā klase, šoreiz bija abas tik pilnas, ka pat vagonu koridoros bija ceļinie­kiem jāpaliek stāvot, un kas arī dabūja nosēsties, tad liela prieka vis nav tik saspiesti sēdēt, sevišķi ja nakts, kur vēlētos ērtāk izlaisties, un ja neesi smēķē­šanu radis un iekļuvis smēķētājos. Domājām, ka būs neomulīga nakts, un noguruši, ar galvas sāpēm no­nāksim Parīzē. Te dabūjām zināt, ka 10 minūtes vēlāk no Ķelnes nolaists otrs ātrvilciens uz Parīzi, un tajā telpu, cik patīk. Mēs bijām astoņi vienā «ku­pejā» – sākām prātot: vai dažiem nederētu nākošā stacijā Achenā izkāpt un gaidīt otru vilcienu; vai visi astoņi bija vienis pratis, ka jāizkāpj, sevišķi kāds vācu lieltirgotājs bija vissparīgākais izkāpējs, bet kad pie­nāca Achena, tad varēja redzēt, ka lielākā daļa bija domājuši, lai jau nu citi izkāpj, pa tam viņi paliks un tiem būs tepat omulīgi gulēt.
Izkāpām tikai trīs, līdz ar mums diviem, kāds inženieris. Achenas sta­cijā nedabūjām vēl ne glāzi alus izdzert, kad jau otrs ātrvilciens bija klāt, un tiešām telpu diezgan, mums tika katram viss sols, kur gulēt. Franču pirmās un otrās klases vagoni dara glītu iespaidu, te izskats viss tāds cēls un tīrīgs, atzveltņi pārklāti ar sniegbaltām mežģīņu segām, elektriskas lampas, kuras var pēc pa­tikas, pogu paspiežot, izdzēst un iededzināt, vagonu atsperes tik labas, ka iet ļoti viegli bez kratīšanas. Arī vāci atzīst, kas jau tā frančiem negrib nekā laba novēlēt, ka Vācijā ne domas neesot tik labi vagoni kā Francijā. Mēs gulējām, kā sacīt, kā mātes klēpī, ka­mēr dienas gaisma mūs modināja. Mūsu acīm parā­dījās skaista zeme, koši noauguši kalni, ap kuriem upes vijās, un auglīgas lejas, kur labība un stādi līgot līgojas. Kas par dārziem, vairs skaistāk koptus augļus nevar iedomāties! Un cilvēku dzīvokļi, mājas, tā jau visas krāšņas, ideāli cēlas vasarnīcas, kur pārticība un laime mājo. Nekur mūsu skats nesatiek kādu naba­dzīgāku ēku, visur, visur glītums un pilnība; atkal un atkal koši kalni, skaistiem dārziem un skaistām mā­jām, un visus šos kalnus apkampj upes, nav platas upes, bet pa viņām iet tvaikonīši un lielas barkas — bet kas tas, upēm abas puses izmūrētas — tā tad tie ir kanāli, cilvēku roku darbs! Vai sapņojam par Marsu? Nē, īstenībā, šī jau ir skaistā Beļģija! Tu, mazā zemīte, tiešām kā zvaigzne mirdzi citu zemju vidū, it kā tava kultūra būtu simts tūkstošu gadu ci­tām zemēm priekšā! Te Fausts var acumirklim sa­cīt: «Jel palieci, tu esi daiļš!»

III.
Francija visskaistākā izskatās, kad tajā no Itālijas puses iebrauc, no Genuas pa jūrmalu uz Nicu, uz Marseļu, te braucot redzam Franciju kā burvīgi skai­stu jaunavu – te visi klinšainie krasti, kas milzīgā augstumā iz jūras paceļas, vienas rozes līgojas – stā­vās klintis terasētas, kā pakāpienu pa pakāpienam pa­ceļas rožu gultnes, te dabas skati vijas pasakaini ro­mantiskā krāšņumā. Lepnas pilis un vasarnīcas vis­cēlākā veidā pa krastiem nostādītas, kur bagātnieki visjaukākās baudās svētī savu mūžīgo svētdienu.
Šis apvidus vislabāk būtu apceļojams gaisa kuģī, bet tā kā mums vēl stūrējamu, omulīgu gaisa kuģu nav[1]), tad, lai visu Rivjeras jaukumu redzētu, jābrauc ar zir­giem, ļoti labs braucams ceļš vijas ap krastiem gar jūrmalu – drīz paceļas augsti kalnos, drīz noiet pie jūrmalas lejā. Tāds brauciens pa Rivjeru vaļējā eki­pāžā paliek vismīļākā atmiņā. Kas labs gājējs, tas šo ceļa gabalu var arī kājām nostaigāt –, mākslinieki te mēdz gandrīz vienīgi kājām ceļot, viss ceļš jau iet kā pa tīru paradīzi, un kad nav jāsteidzas, bet var iet omulīgi, tad kājām ceļošana pa Rivjeru būtu šimbrī­žam vislabāk ieteicama. Pa dzelzceļu braucot daudz jaukuma jāzaudē, jo tas iet ļoti daudz pa tuneļiem. – Tur iet tā: pašlaik, tu cilvēks, skaties pa vagona logu paradīzes skaistumā, romantiski rožaini klints krasti, skaistas pilis saules gaismā vizuļo, uz reizi ātrvilciens nošalc tunelī, un pekles tumsība tevi apklāj – pēc brīža atkal tev parādās pasaule paradīzes gaismā tīta – koši zila jūra sudrabaini vizuļo, rožu krūmi nere­dzētā kuplumā līgojas – skati tik vareni skaisti, ka vēlētos mūžam tos redzēt, bet atkal vilciens ir pekles tumsībā – tā tas iet pastāvīgi, visu dienu, vari braukt pa paradīzes gaismu un košumu un pekles tumsību; taisni tur, kur visskaistākās vietas, dzelzceļam jāurbjās kalniem cauri, tādēļ, ka pa kalnu malu nav bijis iespējams dzelzceļu iztaisīt. Te ir Francija ļoti skai­sta, un kas Francijas skaistumu grib redzēt, tam jā­brauc pa Rivjeru, jāapskata Dienvidfrancija. Bet kad no šejienes, no Rīgas, brauc taisnā ceļā uz Parīzi, caur Berlīni un Ķelni, tad, Francijā iebraucot, sevišķa skaistuma neredzam, šai ceļā, kur redzējuši skaisti kopto, dzīvības pilno Beļģiju, Francija mums izskatās kā tukša un vienmuļīga, maz apdzīvota, viss dzīvībai spirgtums un straujums tad liekas būt sakopojies pašā Parīzē. Parīze ir Francija.
«Vai esat jau Parīzē kādā viesnīcā istabas noīrē­juši?» iejautājas ceļinieki cits citam.
«Pats par sevi saprotams, kā nu var bez drošas ziņas uz izstādi braukt,» bija atbildes. Parīzes ceļinieki, ar kuriem mums izgadījās kopā braukt, bija visi jau iepriekš gā­dājuši par dzīvokļiem, aiz bailēm, ka, Parīzē nobrau­kuši, nepaliktu uz klajas ielas – tie bija laimīgi, ka dabūjuši istabas par 10–15–20 frankiem par dienu, domājuši, ka bez 25–35 frankiem vienu istabu par dienu vai nakti nedabūšot. Vispārīgi valda domas, ka tagad, izstādes laikā, pavisam citādi nedrīkst uz Pa­rīzi ceļot, kā iepriekš jau telegrāfiski jāpasūta uz to un to laiku priekš tik un tik dienām istabas, un jādabū atbilde, ka istaba ir dabūjama, tikai tad var braukt. Kāds kungs, nevarēdams uz telegrāfisko pieprasījumu atbildi dabūt, teica, ka viņš braukšot tāpat uz labu laimi, gan jau vēl, tur nobraucis, kādā viesnīcā istabu dabūšot – par to viņa draugi tūliņ sāka zoboties – kad jau gribot uz labu laimi braukt, tad lai paņemot cibiņu arī līdzi. Bet mēs tomēr braucām uz labu laimi, paļaudamies tikai uz saviem piedzīvojumiem agrākajos daudzajos ceļojumos, bez kā būtu iepriekš istabu nodro­šinājuši, un arī bez cibiņas – vēl bija Parīze jaukā at­miņā, kad to pāris gadus atpakaļ apceļojām, tad at­radām, ka Parīzē vislētāk un labāk var dzīvot un gardāk paēst, kā nevienā citā Eiropas lielpilsētā. Kad nu arī izstādes laikā viss būtu otrtik dārgāks, tad jau arī vēl būtu ļoti labi un pat lētāk, kā Rīgā vai Petro­gradā. Šī cerība mūs nebija vīlusi. – Kad bijām Pa­rīzē piebraukuši, Ziemeļu stacijā, mums nāca jau pre­tim personas, kas ieteica viesnīcas – vispirms kāds glīts francūzēns mīlīgi krievu valodā mums piesolīja istabas par 10 frank. dienā – vēlāk nāca citi piesolī­jumi jau par 8 un 6 frankiem, vācu valodā, – mēs izvairījāmies, gribējām paši uz savu roku pameklēt viesnīcas un pārliecināties, kā tad īsti Parīzē ir ar to lielo dārdzību, – kā stacijā redzējām, tad gan nav tik traki, var braukt droši, bez iepriekšējas istabu noīrēšanas, uz Parīzi, dabūs lētāk istabas nekā telegrā­fiski pasūtot. Gājām lēni un omulīgi, Parīzi apska­tīdami, uz pašu pilsētas centru – uz Luvru. Sveikas atkal mīļās vietas – staltais operas nams un mākslas svētnīca Luvras pils, kas arvienu atmiņā jauki tēlo­jas, cik patīkami jūs atkal redzēt! Luvras pils vārtos satikām kādu vācu lieltirgotāju, ceļa biedru no izgā­jušās nakts, kurš Achenas stacijā no pārpildītā vil­ciena gribēja pārkāpt līdz ar mums otrā ātrvilcienā, bet palika atpakaļ, domādams: labāk zīle rokā, nekā mednis kokā. – Inženieris, kas līdz ar mums izkāpa un otrā vilcienā labu vietu atrada, nevarēja diezgan nosirdīties par ļaužu muļķību, kas, sev pašiem par postu, tikai skatoties uz to, kā paturēt to, kas ir, un otru izstumt – te jau mazumā varot redzēt, kas esot arī vispārībā cilvēces kaite, viņi gribot gudri būt, ka paturot cita vietu, bet paši nemēģinot panākt ko la­bāku, un arī nekā nepanākot, bet tikai mocoties – tā, droši vien, arī atpakaļ palikušie braucēji būšot pava­dījuši sliktu nakti, lai gan tie par mūsu izkāpšanu ie­sākumā nopriecājušies – tā arī bija bijis. Lieltirgo­tājs pie mums pienāca un jautāja, kā mums tālāk klājies, vai atraduši labu vietu, viņi, atpakaļ paliku­šie, vēl bijuši diezgan saspiesti, tā ka gulēt nevarējis ne domāt un viņš šodien esot kā salauzts, tas ļoti no­žēloja, ka neesot ar mums Achenā izkāpis. Bija arī sapīcis par savu telegrāfiski pasūtīto istabu par 12 frankiem dienā, esot piektā stāvā netīrs caurums – jāmeklējot cita, bet kur tagad, izstādes laikā, ko la­bāku dabūšot! Arī mums tā kā dūša drusku saplaka. Nu, jāpārliecinās – gājām uz savu agrāko viesnīcu Senas ielā, kur priekš pāra gadiem bijām maksājuši par ļoti lepnu salonistabu pirmā stāvā tikai trīs fran­kus dienā, šī viesnīca nav ne 10 minūtes gājiena no Luvras pils, nav liela, bet ļoti tīrīga viesnīciņa. At­radām savu Marokas viesnīcu kā toreiz, tikai pirmā stāvā acumirklī nebija istabas dabūjamas, pāra trepes augstāk bija vēl diezgan glītas salonistabas, kur grīda vispāri ar tepiķi pārklāta, machagoni mēbeles, kumodes un galdu virsas marmora un spoguļi uz visām pusēm, gultas tik platas, kā šejienes viesnīcās kad saliktu trīs gultas kopā – tīras un mīkstas, no griestiem baldachīna sniegbaltā spicu segā tītas. Šādas salonistabas ielas pusē ar balkonu tagad varēja dabūt otrā un trešā stāvā priekš diviem par 4 1/2 līdz 5 frankiem dienā. Tā kā mēs palikām vairāk dienas, tad dzīvo­jām par 3 ½ frankiem dienā. Vēlāk pārliecinājāmies par citām viesnīcām Senas un Universitātes ielās, tās bija tai pašā cenā. Tā tad Parīzē arī izstādes laikā varēja droši vien nobraukt, bez kā iepriekš istabas pasūtītu, un lētāk un daudz lepnāk dzīvot nekā jebkur citur. Kādi mākslas amatnieki iz Austrijas bija tai pašā viesnīcā augstākā stāvā noīrējuši mazas istabeles par 8 frankiem nedēļā.

IV.
Tā kā visu Parīzes izstādes ceļinieku galvenā bēda: kā būs ar viesnīcu, par kādu cenu to nu vēl dabūs? Tad tie jutās patīkami apmierināti, kad dabū par kaut cik pieņēmīgu cenu patversmi. Mēs nu bijām atraduši labu un lētu viesnīcu, kura pie tam vēl atrodas ļoti izdevīgā vietā, pilsētas centrā – eji uz vienu pusi pa Senas ielu, tad drīz sasniedz Luksemburgas pili ar viņas skaisto dārzu, eji uz otru pusi, tad atkal Luvras pils, šī pasaules lieliskākā mākslas svētnīca tev pretim smaida – iesi pie Senas upes, pa kuru pastāvīgi iet tvaikonīši uz izstādi un Bulonjas mežiņu. Ar kuģīti braucot, pēc apm. 5 minūtēm jau vari būt pie izstādes galveniem vārtiem uz Konkordijas laukuma, pēc 10 minūtēm uz Marsa laukuma pie Eifeļa torņa. Ar savu panākumu par viesnīcu ļoti apmierināti, devāmies uz izstādi. Bija jauka, mēreni silta diena, tā kā tikās vien iet kājām, tad arī šoreiz neizlietojām nekādu braucamos līdzekļus, bet no Luvras pils pa skaisto Tileriju dārzu gājām uz Konkordijas laukumu. Cik savādi. Luvras pilij katrā pusē straujākā lielpilsētu dzīvība, kur daudz ļaužu iet un brauc, un tirgojas, un restorācijās atspirdzinās – turpretim turpat Luvras pils pagalmā un Tileriju dārzā jauks miers un klu­sums – ar reizi esi it kā tālu projām no lielpilsētas trokšņa – te gaiss tik tīrs un spirdzinošs, it kā tu būtu Šveicē uz kalniem, un smaršo kā puķainas pļa­vas, te arī puķes zied tik skaisti, it kā cita ar citu skaistumā sacensdamās – marmora soli kastaņu pa­vēnī aicina apsēsties. Te katram jāatzīst, ka Parīzē ir jauki! Tik spirdzinošu gaisu citu lielpilsētu dārzos neelposi. Parīzes ģeogrāfiskais stāvoklis arī ir ļoti labs, tur vispārīgi labāks gaiss nekā Berlīnē un arī mūsu Rī­gā. No Luvras pils līdz Konkordijas laukumam pa jau­ko Tilerijas dārzu apmēram ceturtdaļu stundas gā­jiens, te cilvēks esi atspirdzinājies, lai atkal ietu liel­pilsētas drūzmā. – Iznākam uz Konkordijas laukuma, kas vēstures atmiņā mums šausmīgi rēgojas, kur priekš apmēram simts gadiem notika asiņu plūdi – un taisni augstāko šķiru asiņu plūdi, kur pat kronētas galvas krita zem ģiljotīnas mašīnas nāves cirvja. – Tagad, it kā ar saviem upuriem mierā, Konkordijas laukums atstāj jauku un staltu, mūžam brālīgu un mīlīgu iespaidu – liekas, ka ļaudis te tikai ar mīle­stību cits citu uzskatītu. Nav nevienas citas pilsētas vidū tik liela un stalta laukuma, kā Parīzē Konkordijas laukums. Tam vidū paceļas ap 23 metru augsts Ēģiptes obelisks, kas vienā gabalā cirsts no rožu granīta un hiroglifiem izrotāts, kuri Ramzes II darbus slavē. Konkordijas laukumu vēl grezno divas milzīgas strūklu akas, kuras ļoti daudz vietās šļāc ūdeni gaisā. Aku baseinus ierobežo jūras un upes dievi. Plašais laukums, pa kuru tik daudz ļaužu iet un brauc, tomēr tik tīrs un gluds kā galds un vakarā tas tik gaiši apgaismots, it kā te vai gaismas jūra iz­lietos. Vienā un otrā pusē Konkordijas laukumam atrodas lepnas valdības ēkas, tautas vietnieku nams un ministrijas un turp uz priekšu sākas skaistās Elizejas ar puķēm un kokiem apstādītās alejas, kas ved uz Bulonjas mežiņu, te arī Parīzes lepnākās privātmā­jas. Tur Senas pusē māj galvenie izstādes vārti vio­letās krāsās. Vakarā tie visskaistāk izskatās, tad visi vārti līdz ar obeliskām mirdz elektriskās ugunīs – no vistumšākās līdz gaišākai violetai krāsai kā burvīga brīnumpuķe. Lai nebūtu pie izstādes biļešu ņemšanas spiešanās, tad par to ir gādāts tādējādi, ka viscaur pilsētā iet biļešu pārdevēji apkārt, tās piedā­vādami katram, šie biļešu tirgotāji ir dažādu tautību, ne tik vien franču, bet arī vācu, žīdu, pat krievu 119 leišu. Vispirms tie uzrunā franciski, kad neklausās, tad katrs savā mātes valodā piedāvā biļetes, papriekšu saka augstāko cenu, tad sāk nolaist. Izstādes biļetes ir lētas, no 36–40 santimiem gabalā. Bet nu jāzina tas, ka, ja iet izstādē priekš pulksten 10 rītā, tad vajaga katram divu biļešu. – No pulksten 10 līdz 6 vakarā, visu dienu var iet ar vienu pašu biļeti un palikt līdz 11 naktī, kamēr izstāde tiek slēgta. Turpretim, ja neesi priekš sešiem vakarā iegājis, tad tik līdz kā pulkstens seši, jānodod atkal pie ieejas divas biļetes. No pulksten sešiem vakarā tiek slēgtas izstādes halles un tad ir izstāde tikai izpriecas vieta, ik pārvakarus tiek sarīkota lieliska illuminācija, kad visa izstāde tiek pārvērsta par pasakainu burvju zemi, tad arī izstādē saplūst milzums daudz ļaužu, kuri ar mieru par šo skaistumu maksāt divkārtīgu cenu, bet arī šī divkārtīgā cena jau nav augsta, ap 30 kap., bet, ja tu esi iegājis izstādē starp pulksten 10 rītā līdz 6 vakarā, tad, kā teikts, pietiek ar vienu biļeti. Pa galveniem izstādes vārtiem iegājis atrodies dārzā, jauki koptā dārzā, kas pie tam ar mākslas darbiem bronzā un marmorā statujām greznots – katrs no šiem, uz izstādi atsūtītiem darbiem aicina to nopietni apskatīt. Pa šo jauko dārzu nonākam pie izstādes pilīm, kuras vienā un otrā pusē Senai krāšņākā skaistumā lepojas. Ir vareni pārsteidzošs, neizsakāmi lielisks iespaids. Cik varenas, lepnas un skaistas būves, tās jau visas kā tīrās burvju pilis, pie tam viņu plašajos pagalmos zied un zaļo puķes un stādi, dažā vietā milzīgi rožu dārzi, kā pļavas mūsu priekšā izplēšas, — dažādas vis­skaistāko rožu šķirnes te redzam, rožu krūmi aiz ziedu smaguma un kupluma līkst un izdvašo debešķīgu smaršu. Jaukums uz visām pusēm – te gandrīz nezinām, uz kuru pusi vispirms griezties, kurā pilī ieiet? Tur staltas mākslas pilis, kuru būve pastāv visvairāk no kristalla un dzelzs. Mūsu galvenā vēlēša­nās jau bija redzēt mākslas gleznas un statujas, ko šolaiku labākie māksli­nieki no visām pasaules malām še at­sūtījuši, tādēļ ejam vispirms uz māks­las pili. Pils iekšpusi atrodam pat vēl daudz skaistāku nekā ārpusi, tur tik lieliska mākslas darbu bagātība, ka tā būtu jāskata mēnešiem no vietas. Visu kopiespaidu maz stundās saņemot, cilvēks var nogurt, it kā būtu ļoti nostrādājies, jo mākslas darbu apskatīšana prasa vislielāko uzmanību – pavirši skatīt liekas būtu apgrēcība pret mākslas darbiem. Pie tam daudz mākslas darbu ir tik sai­stoši un atstāj tik lielisku iespaidu, ka uztrauc prātu, saviļņo domas un jūtas – jādomā par pasaules likteni, par cil­vēces sāpēm un ciešanām – tur dažu gleznu uzskatot, nervi notrīs redzot, ka tur tēlotas cilvēces sāpes un trū­kums, nabadzība, tai pretim atkal pār­pilnība, bagātība. Itālijas mākslinieki savas skaistās zemes apstākļus tēlojuši spilgtās krāsās. Kāda liela glezna rāda, ka novājējuši un noplīsuši ļautiņi iet smagas nastas nesdami, kamēr aiz nāvīga noguruma krīt – otra gleznā atkal tēlotas Itālijas bagātības, krāšņās pilīs ļaudis dzīvo pārticībā, zīdā, samtā un mežģīnēs ģērbtas skaistules omulīgi kavē laiku, – miesās pilnīgi katoļu garīdznieki, kuriem visgardākie ēdieni pilnu pilnos traukos salikti priekšā. Tur atkal redzam kādā gleznā, ka Kristus, kas mīle­stību mācījis, noskatās uz pasauli un ko viņš tur redz – šausmīgi briesmu darbi tur rēgojas – kara ugunis izposta cilvēces labklājību — cilvēki cits citu samin zem kājām, varizēji uzvarā gavilē. Šolaiku māksli­nieku spēja parādās vislabāk cilvēces vāšu un vājās puses rādīšanā. Franču pašu gleznas ir ļoti skaistas, to arī ir pārākums. Meklējam pēc mūsu «tēvijas» Krievijas nodaļas un mūsu tautas cienījamā māksli­nieka Purvīša gleznām. Svešumā sava tēvija un tauta jo mīļa.
«Kā tik būs Parīzē ar uzturu, vai nebūs pārāk dārgs?» Šis jautājums uzmācas katram, kas domā par Parīzi. Arī mēs, kas pazinām Parīzi uzturas ziņā par lētāko pilsētu, šaubī­jāmies, vai tagad izstādes laikā va­rētu būt tik labi? Kad bijām visu pirmo dienu pavadījuši izstādē vienīgi mākslas pilī, skatot skaistos darbus – gleznas, marmora un bronzas tēlus un pār­liecinājušies, ka te vēl daudz ko skatīt, tad ap pulksten 6 vakarā, kad izstādes pilis tiek slēgtas un franču pus­dienas laiks, tad sajūtām, ka jāatspirdzinās arī pie ēdiena un dzēriena – gars jau bija baudījis vai pār­mērīgi. – Atmiņā nāca arī franču gardās maltītes no agrākiem laikiem. Inte­resanti zināt, kā tagad būs pie vecā drauga Leona, kurš atrodas pie Luvras un Palais royala, Luvras viesnīcai pretim, tur bijām agrāk ēduši tik gardi, ka tas mums vispatīkamākā ēdienu un dzērienu atmiņā bij palicis. Citā pilsētā var tādu re­storānu velti meklēt, kur tik gards ēdiens un pie tam lēts. – Par pusotru franku tur stāvēja pusdienas, vai brokastis no vairākiem ēdieniem ar puspudeli bordo vai veselu pudeli augļu vīna, un par 2 1/2–3 frankiem pusdiena vai brokastis, ar puspudeli laba šampanieša. Tādu maltīti pat mūsu vecajā Rīgā par 3–5 rubļiem nekad nedabūs. Franču ēdie­nu un dzērienu izgatavošanas māksla jau ir visā pasaulē slavenākā, tādēļ arī franču pavārus sauc uz visām liel­pilsētu labākām viesnīcām. Bet citur taču tik labi neēdīsi, kā pašā Francijā, jo citur nav tik laba materiāla, no kā ēdienu izgatavot. Kā lai iztaisa labākais pavārs no slikta materiāla labu ēdienu. Fran­cijā jau negatavais materiāls, kā gaļa, saknes, augļi ir tik glīti, ka prieks uzskatīt, tad saprotams, no tā labi pagatavots ēdiens arī kā sacīt, vai mutē kust. Tikām izmēģinājuši dažādus franču restorānus, bet katrā vietā katrs ēdiens bija tik gards, ka vēlētos, kad visu mūžu būtu tāds, ko ēst! Turpretim ar Berlīnes, Rīgas un Petrogradas restorānu ēdieniem nevarējām vis aprast. Parīzē, lai gan visur var labi ēst, pie Leona mums iepatika tādēļ, ka tur mazāk svešinieku, bet ļoti daudz pašu franču ēd, ģimenes, vīri ar sievām un bērniem, ir īsts ģimeņu restorāns. Visvairāk tir­gotāju, skolotāju un ierēdņu – vidējo šķiru ļaudis, kuriem jāskatās uz to, kur lētāk un la­bāk. Franči ir saimniecībā ļoti prak­tiski ļaudis un, tā kā Parīzē restorāni savu veidu tā attīstījuši, ka tur vairs nav lētāk mazā saimniecībā rīkoties, tad arī Parīzes ģimeņu dzīve ir vairāk pārgājusi uz restorāniem. Var arī viegli aprēķināt, ka, ja pašu mājās mazā saimniecībā gribēs pagatavot tikdaudz un dažādus ēdienus, kā restorānā tiek pasniegti, tad sanāks pat vēl dārgāk un ne ik reizes būs tik labi izdevies. Tā tad parīziešu nama mātēm, kas grib būt praktiskas, jāatstāj mājas ugunskurs un vārīšana pašu katlos – restorāns dod lētāk un labāk. Tā redzam, ka Parīzē pilsētas vidū, pie Luvras tur, kur restorāns pie restorāna – pie viena paša Leona, kā mums teica, ēdot katru dienu ap trīs tūkstoši pastāvīgu viesu un bez tiem vairāki simti, kam tāpat gadās ieiet. Tad saprotams, restorāns arī pavisam citādi var rīkoties, nekā tie, kam mazumā jāpagatavo – tam pašam savi vīni, alus un šampanieša pagrabi, muižas, no kurienes dabū katru dienu svaigas dārzu saknes, augļus, pienu, sviestu un daudz citas lietas. Kad sākām apskatīties pēc restorāniem, tad pamanījām, ka cenas gluži tās pašas, kas bija agrāk. Parīzes restorāni pa lielākai daļai rīkojās tā, ka ne tik vien izliek pusdienas un brokastu cenas logos un uz durvīm, bet uzraksta, uzkrāso lie­liem tālu saredzamiem, gan melniem, gan zelta bur­tiem uz mājas sienas, ka brokastis vai pusdiena maksā tik un tik, cena pa lielākai daļai grozās no 1 ¼ –3 frankiem. Bez tam vēl visur, kur vien eji, uz ielām tiek piedāvātas mazas zīmītes, kur aizrādīts uz dažā­diem veikaliem, bet pa lielākai daļai uz restorāniem tur un tur par tādu un tādu cenu tik un tik ēdienu. Tā tad, kā katrs sapratīs, Parīzē restorānu izvēle ir lieliska un var jau iepriekš pārlikt, cik grib izdot. Bet daži ceļinieki nezina kur skatās, ka šādas lietas, uztu­ras piedāvājumus, pavisam nepamana. Tas sevišķi bieži notiek ar vāciešiem – tie aiz iedomāta naida pret frančiem steidzas uzmeklēt paštautiešu viesnīcas un restorānus un tad, saprotams, tiek krietni apcirpti. – Tad sodās par Parīzi, ka tā esot dārga pilsēta. Kāds vācu inženieris briesmīgi sodījās par Parīzes dār­gumu un par frančiem. Tas bija jau ilgāku laiku sabijis Parīzē un neļāvās ne par ko pārliecināties, kā īsti lietas sastāv, beigās mūs jautāja: nu par kādu cenu tad mēs dzīvojuši Parīzē? Kad tam to paskaidrojām, tas bija varen izbrīnījies, tas jau skanot kā pasakā. Viņš bija dzīvojis vismaz pie­cas reizes dārgāk un sliktāk – sapro­tams, pie saviem tautiešiem. Kad tas nu uzmeklēja frančus, tad bija ļoti priecīgs, ka tik labi un lēti varot dzī­vot, tad jau vēl naudu mājās pārvedī­šot, un nu sapirkās greznas rotas, ko savai dzīves biedrei pārvest – teica, ka, ja būtot vēl ilgāk pie saviem tautie­šiem dzīvojis, tad sievai dāvanām ne­atliktu. Ienaids pret frančiem bija rimis, tas noteica beigās, ka saimnie­ciska glītuma ziņā un smalkā piemīlībā taču pat vāci esot tikai lāči pret fran­čiem. Citiem saviem biedriem un pazī­stamiem, kuri vēl gribot uz Parīzes iz­stādi braukt, ieteikšot iegriezties ti­kai pie frančiem. Laiks būtu, kad šīs divas kultūras tautas, vāci un franči, arī vispārīgi reiz labāki saprastos un muļķīgais ienaids viņu starpā izzu­stu. Par Parīzes restorāniem jāsaka, ka atrodas gan arī ļoti dārgas vietas pie frančiem, tādas vietas, kur tik augstas cenas, ka pusdienā var noēst vai veselus simts rubļus – tās ir vietas priekš miljonāriem, kuri grib uzdzīvot. Bet lai negadītos, ka būtu jāpiedzīvo nepatikšanas, par niekiem samaksāt dārgu naudu, tad katram ieteicams tikai tādā restorānā ieiet, kur cenas skaidri noteiktas un tādu ir uz visām pusēm diezgan. Savu veco Leona restorānu at­radām vēl lielāku izplētušos un vēl vairāk viesiem pārpildītu, nekā agrāk un cenas, tās bij tās pašas, kā agrāk. Uz sienas nu cenas reiz uzkrāsotas, vai tad nu izstādes dēļ lai nodzēš, pārgroza un pēc tam atkal dzēš un groza? Nē, šai ziņā Parīzes restorāni palikuši kon­servatīvi. Vai tad nu parīzieši paši arī lai izstādes dēļ tā ciestu, ka mierīgi maksātu daudz augstākas ce­nas. Ēdienu porciju lielums gan likās tā kā drusku sarāvies, par 2 frankiem tikdaudz, kā agrāk bija par 1 1/2, bet vienmēr vēl tādā mērā, ka, ja par 1 1/2 fr. esi noēdis ap pulksten 12 dienā brokastis, tad visu dienu vari iet un justies tik omulīgi paēdis, ka var tikai vēl nodzert kādu tasi kafijas – ap pulksten 6 ēst atkal pilnu franču pusdienu, liekas gandrīz par daudz, pie­tiek, ja vakarā uzkož kādu sviestmaizi ar šķiņķi. Šķiņķis arī Parīzē ir tik gards, ka var tikai pabrīnī­ties, kādu gārdumu franči no cūkas šķiņķa var iztaisīt! Tāpat arī citi uzkožamie ir pavisam kas sevišķs, ko citu pilsētu labākajās delikatešu pārdotavās ne par kādu naudu nevar dabūt. Tikai izstādē nevajaga uz­kožamos pirkt, tur tie otrtik dārgi un nav nebūt tik labi, kā pilsētā. Arī brokastis un pusdienas nav iz­stādē tik labas, pilnīgas un lētas, kā no izstādes laukā pašā pilsētas centrā. Izmēģinājāmies ēst par dažā­dām cenām, varējām tikai nopriecāties, ka visādi ir labi, saprotams, šampanieša brokastis vislabākās — bet tās ir tādas svētdienas brokastis, jo tad jūtas jau­tris un omulīgi noguris. Kad grib daudz staigāt pa izstādi, tad šampanieti var dzert vakarā. Darba die­nās arī pie Leona un citur neredzējām frančus šam­panieti dzerot, bet svētdienā ir katram pie gardajām brokastīm vai pusdienas puspudele šampanieša priek­šā. Te var ēst, dzert un Franciju svētīt. Uz ielām vāģīšos skaisti izlikti, dabūjami gardākie augļi, katru rītu kā svaigi rauti, kā prieks uzskatīt. Plūmes, ķirši, vīnogas un bumbieri tik skaisti un tad gardi. Kad Francijā šos augļus esi baudījis, tad ziemeļos tos vairs netīkas ēst, jau Vācijā tie izliekas negārdi. Franči ne tik vien ēdiena izgatavošanas, bet arī augļu izaudzēšanas ziņā visiem priekšā. Pie mums nemaz nevar iedomāties, cik gardas var izaudzēt plūmes un ķiršus. Un vīnogas un bumbieri jau ir pavisam kas nesalīdzināms. Bet ne tik vien pārtikas ziņā Parīze tik patī­kama, arī pati tauta ir sirsnīgi mīļa un sievietes skaistas, kā senlaiku tēli. Bērni ļoti skaisti, patīkami un mīļi. Ļoti cienīgu iespaidu atstāj franču laulātie pāri ar saviem diviem bēr­niem, tie ir glīti ģērbti un intelliģenti. Franču bērns izliekas, kas sevišķs, cie­nīgs pasaules pilsonis. Jo ja tādu lietu, kā bērnu mazāk, jo labāk viņus var izaudzēt – un fran­čiem ir tikai divi. Simpātijas pret krieviem liekas franču tautas asinīs pārgājušas. Kad jautāti no ku­rienes, pateicām, ka no Krievijas, tad franču acīs uzliesmoja tāds draudzības un mīlestības stars, it kā būtu viņu vissirsnīgākā stīga aizskārta, it kā tie ko nezin, cik mīļu un dārgu ieraudzītu, tie bija tik viesmīlīgi, ka sāka mūs cienāt un ne par ko neļāva maksāt un runāja sirsnīgi un mīļi par simpātijām ar Krieviju.



[1] Tagad, 1937. g., ir, brauc, kur vien gribi, pār kalniem, jūrām, tuksnešiem, mežiem.

Map legend



Showing 1-117 of 117 items.
#LocationDateTypeType of place
  
1Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
2Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
3Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
4Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
5Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
6Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
7Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
8Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
9Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
10Francija
(France)
(Not set)Mentioned in textCountry
11Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
12Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
13Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
14Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
15Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
16Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
17Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
18Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
19Eiropa
(Europe)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
20Berlīne
(Berlin, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
21Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
22Berlīne
(Berlin, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
23Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
24Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
25Berlīne
(Berlin, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
26Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
27Berlīne
(Berlin, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
28Ķelne
(Cologne, North Rhine-Westphalia, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
29Ķelne
(Cologne, North Rhine-Westphalia, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
30Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
31Ķelne
(Cologne, North Rhine-Westphalia, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
32Milāna
(Milan, Lombardy, Italy)
(Not set)Mentioned in textCity
33Ķelne
(Cologne, North Rhine-Westphalia, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
34Ķelne
(Cologne, North Rhine-Westphalia, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
35Ķelne
(Cologne, North Rhine-Westphalia, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
36Francija
(France)
(Not set)Mentioned in textCountry
37Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
38Ķelne
(Cologne, North Rhine-Westphalia, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
39Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
40Āhene
(Aachen, North Rhine-Westphalia, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
41Āhene
(Aachen, North Rhine-Westphalia, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
42Āhene
(Aachen, North Rhine-Westphalia, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
43Vācija
(Germany)
(Not set)Mentioned in textCountry
44Francija
(France)
(Not set)Mentioned in textCountry
45Beļģija
(Belgium)
(Not set)Mentioned in textCountry
46Francija
(France)
(Not set)Mentioned in textCountry
47Dženova
(Genoa, Liguria, Italy)
(Not set)Mentioned in textCity
48Nica
(Nice, Provence-Alpes-Côte d'Azur, France)
(Not set)Mentioned in textCity
49Marseļa
(Marseille, Provence-Alpes-Côte d'Azur, France)
(Not set)Mentioned in textCity
50Francija
(France)
(Not set)Mentioned in textCountry
51Franču Rivjēra
(French Riviera, France)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
52Franču Rivjēra
(French Riviera, France)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
53Franču Rivjēra
(French Riviera, France)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
54Francija
(France)
(Not set)Mentioned in textCountry
55Francija
(France)
(Not set)Mentioned in textCountry
56Franču Rivjēra
(French Riviera, France)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
57Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
58Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
59Berlīne
(Berlin, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
60Ķelne
(Cologne, North Rhine-Westphalia, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
61Francija
(France)
(Not set)Mentioned in textCountry
62Beļģija
(Belgium)
(Not set)Mentioned in textCountry
63Francija
(France)
(Not set)Mentioned in textCountry
64Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
65Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
66Francija
(France)
(Not set)Mentioned in textCountry
67Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
68Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
69Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
70Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
71Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
72Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
73Eiropa
(Europe)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
74Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
75Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
76Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
77Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
78Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
79Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
80Luvra
(Palais du Louvre, Pont du Carrousel, Quartier Saint-Germain-l'Auxerrois, Paris 1er Arrondissement, Paris, Île-de-France, France métropolitaine, 75001, France)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
81Āhene
(Aachen, North Rhine-Westphalia, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
82Āhene
(Aachen, North Rhine-Westphalia, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
83Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
84Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
85Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
86Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
87Berlīne
(Berlin, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
88Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
89Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
90Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
91Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
92Francija
(France)
(Not set)Mentioned in textCountry
93Francija
(France)
(Not set)Mentioned in textCountry
94Berlīne
(Berlin, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
95Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
96Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
97Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
98Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
99Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
100Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
101Luvra
(Palais du Louvre, Pont du Carrousel, Quartier Saint-Germain-l'Auxerrois, Paris 1er Arrondissement, Paris, Île-de-France, France métropolitaine, 75001, France)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
102Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
103Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
104Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
105Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
106Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
107Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
108Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
109Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
110Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
111Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
112Francija
(France)
(Not set)Mentioned in textCountry
113Francija
(France)
(Not set)Mentioned in textCountry
114Vācija
(Germany)
(Not set)Mentioned in textCountry
115Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
116Krievija
(Russia)
(Not set)Mentioned in textCountry
117Krievija
(Russia)
(Not set)Mentioned in textCountry

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.