Svētais vīns

CollectionApgāds "Valters un Rapa"
TitleSvētais vīns
PublisherValters un Rapa
Formatliterary collection
Work typeoriginal work
Classification
Author
Files
Publishing year/ place1928
Rīga
Rīga
Open

Svētais vīns.

Vai no Indijas nenāca šis nāvējošais karstums, jeb vai viņš nenāca no tālajiem mūžīgo smilšu tuksne­šiem? Likās, ka pat vējš nestu sev līdzi gurdinošu, kvēlu muskata, neļķu un smaršīgu putekļu viļņus... Tie iekļuva pa atvērtiem logiem no saules neapnicīgā spīduma sasildītās telpās un ļaudis gan­drīz vai noslāpa, jo vēsa gaisa nebija nekur. Naba­dzīgi, noplīsuši strādnieku bērni drūzmējās ap pilsē­tas akām un aplaistījās ar ūdeni, priecīgi kliegdami un smiedamies. Iela līdzinājās bagātam, raibam kolibra putnam: zilsarkani, oranža, zaļi un violeti sie­viešu apģērbi apžilbināja un vēdinājās vējā. Tro­tuārā asfalts izgleznots krāsainām reklāmām. Un pār visu saule ar savu mūžīgo kvēli.
Pie Forda automobiļu mājas iznira no drūzmas kāda sarkanģērbta jauna meitene un steidzīgi sauca pēc šofera. Tad viņa lika tam braukt un atviegloti uzelpoja, kad mašīna ieslīdēja ielu krustojumā.
„Tik ilgi uz jums bija jāgaida, mana mīļā…” ne­pacietīgi saņēma ienācēju slaidā un nervozā blondīne, tumšzilā kleitē, kura cieši aptvēra tās augumu.
„Kāda jūs esat nepacietīga, es jau tā ļoti steidzos, bet ātrāki nevarēju. Jūs varat viņu gaidīt. Viņš ap­solīja nākt."
„Ko viņš teica?"
„Viņš apsolīja nākt un drusciņ smējās ar acīm. Vai es tagad varēšu iet? Es gribētu vēl šovakar jūr­malā nokļūt..."
„Es pateicos. Kā jūs domājat, vai šis puķes nav par spilgtām? Ak, ejat taču, man aizmirsās, ka jums jāsteidzas..."
Meitene sarkanā apģērbā nozuda. Lejā, kafejnīcā viņa pasūtīja mazliet saldējuma, atpūtās un pasmai­dīja, atcerēdamās, ka atkal bija izdarījusi vienu no neskaitāmiem pakalpojumiem Valdai Zemgal, eks­centriskai gleznotājai un viņas pazīstamai no bērnī­bas laikiem. Šie pakalpojumi atkārtojās diezgan bieži, un kustīgā mašīnrakstītāja nevarēja lāga saprast, kā Valda Zemgal tik ātri aizmirsa savus draugus un tik ātri uzsāka jaunas dēkas. Bet tā jau nu galu galā nebija viņas darīšana.
Mazā karotīte ar saldējumu zibēja viņas baltajos zobos. Bija jāsteidzas.
„Nu jūs atnācāt?"
Viņš mierīgi pameta ar galvu un kopā ar to ie­gāja gaišajā zālē, kuras durvis bija atvērtas uz bal­konu. Viņi apsēdās viens otram pretim un nenolaida pētošās acis. Valda uzlika savu balto roku uz galda, apklāta ar zaļu samta drānu. Viņas nāsis no uztrau­kuma mazliet drebēja. Tad viņš iesmējās brīvi, skaļi un jautri.
„Ha, ha, ha! Es jau zināju, ka jūs kļūsat reiz pret mani labvēlīga! Es zināju, ka jūs būsat nevarīga ma­nās rokās! Atminat, kā jūs pirmā dienā ar mani ru­nājāt? Jūs bijāt rupja; nekad vēl sieviete ar mani nebija tik rupji un nesavaldīgi runājusi! Un jūs mani aizdzināt! Bet es zināju, ka nāks reizi diena...
„Es nezinu, kāpēc es Jūs ienīdu, Andrej Lejniek, jo man bija pavisam svešas Jūsu acis, bet šis aukstais metāla mirdzējums viņās mani uztrauca, un es jums būtu varējusi nodarīt to ļaunāko, ja vien būtu spē­jusi... Bet no tās dienas es šīs acis redzēju savā priekšā neatlaidīgi. Es domāju par jums un gaidīju kad jūs atgriezīsaties no Igaunijas, lai pēc tam va­rētu ar jums runāt... Man bija jāgaida vesels gads."
„Vēl nedaudz dienas, un es atkal aizbraukšu..." Viņam bija smalka, cietsirdīgi sakniebta mute, tumši mati un iegarena, bāla seja. Viņš nēsāja vieglu, pe­lēku vasaras uzvalku un brūnas kurpes.
„Es neticu, ka jūs aizbrauksat..."
„Es aizbraukšu."
Mierīgi smaidīja pelēkās, aukstās acis. Nu viņa steigdamās sāka runāt. Piecēlās un gāja pa plašo telpu, vīdamās viņa priekšā un atkal pazuzdama.
Viņš mierīgi klausījās, atbalstījis galvu uz rokas un sekodams Valdas kustībām.
„Neapmānat ne sevi, ne mani," viņš beidzot teica, un viņa acis iezibējās.
„Neapmānat sevi, jo kaut kas jūs sagrauž ik die­nas. Un ko vien jūs darāt, viss ir veltīgi un sagādā jums sāpes. Un tas nav prieks, kad jūs smejaties. Cik interesanti, kad esmu tādu sievieti saticis!" Viņš to runāja it kā pie sevis.
„Kā jūs to varat zināt, ka man ir slikti?" viņa naidīgi prasīja.
“Nepaliekat ļauna, tas taču tā ir? Vai nav man taisnība?"
Viņa atkal šūpoja galvu. Caur atvērtām balkona durvīm varēja redzēt zilu nakts debesi. Viņi bija ru­nājuši tik ilgi...
„Liepziedi smaršo. Tik salda un grūtsirdīga smarša..."
„Arī mana sieva tā saka," viņš teica un lūdza, lai Valda apsēžas tam blakus uz zemā, tumšā divana.
„Kāda ir jūsu sieva?" viņa vaicāja un viņas elpa glāstīja tā muti.
„Kā drīkst kāda cita sieviete paturēt jūs?" viņa sauca un piespieda savas lūpas pie viņa rokām.
„Es nezinu," viņš smējās.
„Jūs mani būtu aizmirsusi ļoti ātri. Šis svētais vīns būtu aši pazudis no mūsu krūzēm un tās būtu tukšas. Man sieva ir igauniete. Man muižā labi rikšotāji zirgi. Ja še būs kādas ievērojamas sacīkstes — braukšu ar tiem šurp."
Ak, tik kvēloša bija arī nakts. Tāda pati kā diena. Viņš paliecās un noskūpstīja to uz kakla un uzma­nīgi glāstīja tās rokas. Tik vilinoši un uzmanīgi...
„Kāda auksta..."
Vēl uzmanīgāki un saucošāki. Asinis tumši straujoja viņas rokās.
Un tad viņa iznāca balkonā. Pa ielu aizslīdēja melnas ormaņu karietes — un dūca taksomotori.
„Aizejat tagad prom!"
„Brauksim šinī naktī kaut kur. Mans automobi­lis gaida lejā..."
„Aizejat tad prom!"
„Cik žēl! Jūs izliekaties, it kā būtu mani nopir­kusi un samaksājusi un vairāk nevēlaties neko zi­nāt. Cik žēl!"
Viņa ietiepīgi klusēja.
Andrejs Lejnieks paņēma savu cepuri un gāja. Viņa dzirdēja, kā aizvērās durvis aiz tā.
Nopūtusies un iegājusi guļamistabā, tā aizdedzi­nāja mazo lampu pie nakts galda. Nometa savu ap­ģērbu un gulēdama gultā sajuta, ka miesa izsmaršo savādu svešu smaršu. Tās bija viņa rokas, viņa strau­jie glāsti...
„Ak, tas jau neaizbrauks! Nē, nē!"
Pagāja divas dienas. Parkos dejoja mazas strūkl­akas, un saule bija tikpat nežēlīga un kvēloša.
Andrejs Lejnieks nenāca.
Viņa sakoda savas lūpas līdz asinīm, bet gaidīja. Un tad no kāda grezna puķu nama, Brīvības bul­vārī, atnesa gleznotājai Valdai Zemgal brīnišķīgas, sarkanas rozes. Kurvi ar rasainām, asinssarkanām rozēm. Maza vēstulīte arī bij tur.
„Es aizbraucu šovakar!"
Viņa sastinga, raudzījās mazajā, zilganā papīrā un nezināja, ko darīt.
Bet ko tad lai dara? Ja aizbrauks, tad nekad vairs neatgriezīsies...
Vajaga aizkavēt! Bet kā? Viņa pacēla acis un ieraudzīja puķes. Saplosīt skaistos ziedus? Bet tad viņa skrēja pie spoguļa, drudžaini sakārtoja ma­tus un meklēja cepuri.
„Ātrāk, ātrāk!" viņa skubināja šoferi.
Pie vientulīga parka liela balta māja. Tā piede­rēja Andrejam Lejniekam. Viņa skrēja pa trepēm un piezvanīja.
„Es vēlos runāt ar Lejnieka kungu..."
Viņa nepabeidza un ieraudzīja, ka tas nāk.
„Jūs esat neprātīga, kā arvienu. Vai ne? Es ne­varu nebraukt. Man jābrauc. Bet es apsolu, ka plkst. divpadsmitos es atbraukšu pie jums un tad uz staciju. Es apsolu..."
Viņa apgriezās un neskatījās vairs atpakaļ. Viņa ticēja, ka tas atnāks un tad viņam būs jāpaliek. Un ar pūlēm gleznotāja apvaldīja prieku.
Nu viņa bija atkal zālē pie sarkanajām rozēm. Viņa iespieda savu ģīmi ziedos un noskūpstīja tos. Vajadzēja gaidīt. Bezrūpīgi tā parunājās pa tālruni ar kādu savu draugu, tad pačaloja mazliet ar mūžīgi uztraukto dziedātāju, kurš kādreiz ar panākumiem bija dziedājis operā „Pīķa dāmā" un paraudzījās at­kal pulkstenī. Nu viņam jau vajadzēja būt še... Un tomēr gāja laiks un stunda pagāja un nāca rīts, bet Andrejs Lejnieks nebija vēl ieradies. Balkonā uz zemā sēdekļa viņa bija iemigusi; tik nogurusi bija un bēdīga. Saules kvēle viņu atmodināja, un Valda redzēja, ka ir atkal jauna diena.
Andrejs Lejnieks neatnāca!
Viņa piecēlās, bet nespēja iet. Savāds aukstums plūda viņas locekļos, un smadzenes klāja svešāda ne­saprotama migla. Viņa iekliedzās un nokrita zemē, uz gludās un mirdzošās parketa grīdas. Sarkana migla vējoja gar acīm un likās, ka visa pasaule trakoja viņā. Tad pazuda aukstums un plūda it kā lie­smas un aprija viņu.
„Es gribu dzīvot..."
“Dienvidu drudzis, mana mīļā. Dzerat chininu un neatstājat dzīvokli. Es nākšu apraudzīt ik dienas," sacīja ārsts, bet viņa nekā nesaprata un raudzījās svešajā cilvēkā ar degošām, neprātīgām acīm.
Pie gultas sēdēja noskumusi meitene sarkanā ap­ģērbā un sagatavoja vēso dzērienu mazajā krūzē un lika viņā ledu.
Brīžiem Valda itkā atmodās un tad viņa teica sē­dētājai: „Jūs esat laba. Bet man ir tik nepanesami grūti. Vai es kaut ko nefantazēju drudzī?" Balss kļuva nedroša.
„Tur viņš ir vainīgs, šo reizi man nevajadzēja jums paklausīt. Tam cilvēkam bij tādas aukstas acis."
„Vai es runāju par viņu?"
„Jā. Jūs kliedzāt un pavēlējāt, lai viņš nāk atpa­kaļ, un tad jūs lūdzāt un bijāt pavisam pazemīga."
Viņa atkal vairs nedzirdēja pēdējos vārdus. Karsts vilnis aizklāja acis...
Vienu mēnesi viņa mocījās un tad nāca rudeņa vēsais skaidrums. Parkā jau redzēja slaido gleznotāju, kura lēni pastaigājās gar mazo ezeru un raudzījās, kā caur lapu zaļumu atspīdēja kādas baltas mājas siluets. Tā bija Andreja Lejnieka māja. Vai viņai bija draugi? Nē, tādu viņai nebija, jo ikviens gāja no tās uz visiem laikiem un ikvienu no tiem viņa vadīja ar vieglu sirdi. Jaunām dienām jauni ceļi un jaunam priekam jaunas sāpes. Tas dzīvi darīja saldu, un viņa neapstājās un negaidīja nekā. Vai viņa tagad negaidīja nekā? Liekas, savelkas kaut kur mezgls, kuru tik viegli nepārraus drošie pirksti….
Tās puķes, kuras ilgi skuma garajā, zaļganā vāzē, bija kā izsmiekls viņai! Bet varbūt, ka tas bija skaists beigu pavadījums? Beigu? Nebija pat sākuma... Nē, nē, tā nedrīkstēja būt.
Šinī māja tagad neviena nav... Valdas baltais, vienkāršais apģērbs slēpās platā, melnā kimono mē­telī un viņa zināja, ka bija bāla un gāja nedroši un drusciņ grīļodamās. Pacēla roku pret sauli un smal­kajā ādā nervozi trīsēja zilganas dzīsliņas. Viņās gurdi ritēja asinis...
„Es varēju nomirt tevis dēļ..."
Šinī mājā tā tad neviena nav... Lēni viņa at­vēra smagās ieejas durvis un uzkāpa pa trepēm līdz dzīvokļa durvīm. Kāds brīnišķīgs prieks piezvanīt un gaidīt un zināt, ka durvis neatvērsies, un atkal lēni aiziet prom...
Viņa paspieda zvana pogu un nemaz nezināja, ka to dara. Viņa turpināja domāt kaut ko... Un tad viņa pacēla acis... Vai durvis bija atvērušās? Vi­ņas bij atvērtas! Kas tās atvēris? Viņa iegāja pa tām un redzēja, ka kāds cilvēks stāv telpā pie loga un neskatās uz viņu.
„Vai jūs atvērāt durvis?"
„Jā. Vai jūs atkal meklējat mani?"
Tas bija viņš? Bet viņa laikam ir slima? Tas ne­var būt Andrejs Lejnieks, kuru glabā tālā Igaunija un kurš aizmirsis savu balto māju pie vecā parka. Pilsēta bija pilna trokšņainu reklāmu un mīlēja tirgu, un ļaudis labprāt aizmirsa vecas un vientulīgas mā­jas.
Nē, viņš stāvēja atspiedies pie loga un tagad ska­tījās uz viņu.
„Ja es būtu zinājusi, ka jūs esat še — es nebūtu nākusi. Bet es domāju, ka es stāvu pie mēmām dur­vīm un tas man darīja prieku."
„Kas ar jums ir? Piedodiet, es neredzēju, ka jums ir grūti stāvēt," un viņš nāca tai klāt un to apsēdi­nāja tumšzilganu drēbi apvilktā dziļā krēslā un pa­lika stāvot.
„Es toreiz neizpildīju savu solījumu...”
„Un man patika nomirt, bet es esmu par daudz stipra..."
„Jums ir tik šaura un bāla seja tagad un acis tik drudžainas, mans mazais putns. Kas ar jums ir?"
„Es jūs ļoti gaidīju tanī naktī. Un pēc tam nāca nejauks drudzis. Tagad viss ir garām. Kāpēc jūs ta­gad še esat?"
„Gluži vienkārši. Es vedu līdzi savus skrējējus un piedalīšos rīt sacīkstēs."
„Es nevarēšu tās redzēt. Es atgriezīšos labāk tūliņ mājās. Aizbildināt mani, Andrej Lejniek, šī sa­stapšanās ir nejaušība."
„Tas ir jūsu stils, cienītā māksliniece. Varbūt es jūs varu pavadīt savā automobilī?"
„Pateicos, nē."
Baltā māja slēpa sevī nemierīgu ceļotāju. Ak, viņa nesa sev līdzi burvību. Kur varēja paglābties no tās?

___________________

Laikraksti vēstīja par Andreja Lejnieka spožo uzvaru. Tie esot brīnišķīgi zirgi un viņš varot ar tiem lepoties.
Mazajā verandā, ap kuru vijās rudeņa sārtotās vīnstīgu lapas, Ellena Lejniek skaļi smiedamās sauca: „Viņš atkal ir uzvarējis!"
Viņas spēcīgais augums pelēkā mājas kleitē trī­cēja veselīgos smieklos.
„Kāpēc tu nebrauci līdzi tam? Tu par daudz pa­laidies uz viņa godprātību," pukojās sirmā sieviete, likdama tējas tasē karoti ievārījuma.
„Viņš tak ir vīrietis, vai tad es tam visur līdz iešu? Es nebaidos, māt! Tā kā tā Andrejs atnāks atkal šurp savā skaistajā muižā!"
„Nu, nu! Bet tev gan taisnība, meit! Te ir ba­gātība un tu esi skaista..."
„Ak jā, māt! Lai viņš brauc un lai uzvar mūsu skaistie skrējēji! Kur mazā Hanse?"
„Es dzirdēju, ka lejā viņa dziedāja kopā ar ga­niem."
„Es iešu viņu atvest."
Ellena Lejniek bija skaista, sārta un slaida igau­niete. Gaišie, zeltainie mati gulēja mīkstā kamolā uz tās cēlā un daiļā pakauša un viņa mīlēja dziedāt. Dziedāja strādājot un ejot.
Gani dziedāja? Nē, nedzirdēja nekā. Ellena ap­stājās pie vēlajām rudeņa rozēm un noplūca pāri ziedu. Smiedamās viņa tos piesprauda sev pie jo­stas.
„Labvakar, Lejnieka kundze!"
„Labvakar, mīļais mācītāj! Hanse ir aizskrējusi un es viņu nevaru atrast. Vai jūs to neredzējāt? Tāds nemierīgs bērns..."
„Kopā ar mazo gani Hanse rotaļājās pie dīķa. Lūk, viņa skrien!"
Mazā meitene, plīvodama baltos svārciņos, skrēja pa grantēto dārza celiņu. Viņa aizskrēja garām mā­tei un mācītājam un kaut ko dziedāja.
„Jūsu vīram atkal reiz bijusi laime, šoreiz La­tvijā..."
„Ak, mācītāja kungs, es esmu pieradusi jau pie šīm uzvarām," smiedamās atbildēja mājas māte.
Viņi atkal apsēdās verandā, un mācītājs dzēra savu kafeju, raudzīdamies rudeņainajā dārzā.
Aiz saimniecības ēkām dzirdēja troksni. Varēja dzirdēt, kā zirgu pakavi sparīgi mīdīja zemi. Ellena gribēja pašlaik celties un iet raudzīt trokšņa cēloni, kad pie verandas pienāca slaidais žokejs, kurš bija aizbraucis tās vīram līdzi uz sacīkstēm.
Viņš sveicināja kundzi un paziņoja, ka esot atgrie­zies, bet Lejnieka kungs palicis vēl Rīgā un uzdevis kundzei nodot šo vēstuli.
Ellena nevērīgi paņēma vēstuli un to atstāja ne­lasītu uz galda, aiziedama līdz žokejam pie zirgiem.
„Vai Saule nav stipri piepūlēta?" viņa vaicāja glaudīdama straujās, zeltainās ķēves kaklu.
„Nē. Viņa nonāca pirmā pie starta."
„Tā tad mans vīrs palika Rīgā?" Ellena raudzī­damās žokeja skaistajā sejā vienaldzīgi prasīja.
„Jā."
„Lai viņš paliek. Uzmanāt labi zirgus, viņiem ir jāatpūšas."
Viņa atgriezās verandā pie mācītāja. Hanse šū­pojās tā priekšā un kaut ko dziedāja. Droši vien kaut ko vieglprātīgu, Ellena nodomāja. Jau labu laiku viņa novēroja, ka Hanse pati sevi pavadot uz kla­vierēm dzied vieglprātīgas franču dziesmiņas. Viņai taču bija tikai astoņi gadi...
Mācītājs domīgi grozīja galvu.
„Jūs esat karsta baznīcas piekritēja un mīlat lūgt, kundze, bet Hanse paliek pardaudz neciešama un iz­laista..."
„Viņš kādreiz dzied šīs dziesmas, kad ir jautrs... Ko tur varu darīt?"
Mazā meitene uzmanīgi klausījās abos runātājos, bet tomēr nekā nesaprata. Viņa turpināja dziedāt, bet mācītājs sapurināja tai abas rokas un uzsauca, lai apklust. Hanse paklausīja izbrīnējusies.
Mācītājs pārmija vēl dažus vārdus ar Ellenu un tad atvadījās. Ellena noskūpstīja Hansi uz pieres un pasmējās. Bērns jau nebija nerātns, drīzāk sapņaina bija šī Hanse!

Viņa iegāja mājā un atstāja vīra vēstuli uz galda neatplēstu. Viņa to bija aizmirsusi. —

Trīs dienas viņai tika teikts, ka viņu vēloties ru­nāt kāds svešnieks, un trīs reizes Valda bija atbildē­jusi, ka nepieņems nevienu. Tā viņa gulēja uz sava brūna dīvāna, sakarsēto seju slēpdama baltajos spil­venos.
Viņa it kā atmodās zilajās naktīs. Rudeņa vēsums saldi vējoja locekļos.
Bija pazudusi vieglprātīgā cietsirdība… jeb var­būt tas tikai tā likās? Varbūt ka viņa uzliesmos ar divkāršu spēku, lai nonāvētu to, kas turējās tai pretīm? Varbūt…
Bet ceturtā dienā viņš ienāca telpā, kur viņa gu­lēja, kaut viņa to bija aizliegusi.
„Man tak ir jābrauc atpakaļ, bet jūs esat gro­zīga kā bērns… Es esmu tik daudz laika pazaudē­jis…”
„Vai es esmu vainīga?"
Mute savilkās nievājoši lepna.
„Jūs jau esat kā sarkana magone gaišā laukā…”
„Es kādreiz lasīju, kā kāds franču rakstnieks tēlo mirstošu sievieti viņas nāves gultā un kā tā pēdējā brīdī atdodas savam mīļākam…”
Valda aizvēra acis un nezināja, ko saka Andrejs Lejnieks par šiem viņas vārdiem.
Viņš sēdēja saspiedis galvu rokās.
Viņa uzlēca kājās un nokrita tā priekšā ceļos, kaisli čukstēdama un glāstīdama tā rokas:
“Neaizbraucat un paliekat pie manis. Kamēr mūsu krūzes būs sausas, mans draugs... Bet tas nebūs tik ātri... Un ja jūs paliekat te gadiem, tas arī nav nekas, vai ne?"
Viņš aizsmacis iesmējās.
„Tik traģiski arī tas nebūtu, mana mīļā, jo... Ellenai ir diezgan vienaldzīgas acis priekš manis."
„Nē. Viņa jums tic. Kad zudīs šī ticība, tad nāks mokas..."
„Un tas jums ir vajadzīgs? Šī spēle var kļūt bī­stama mums abiem, kaut gan viņā zaudēsat jūs..."
„Ak nē, ak nē! zaudēsat jūs..." viņa glaimīgi apliecināja.
„Labi. To mēs vēl redzēsim. Bet, mans plēsīgais putns..."
Valdai trīcēja drudzī rokas un viņa atkal vairs nedzirdēja tā valodas. Viņš noguldīja to atpakaļ divanā un gāja atnest ledu.
Viņš sēdēja visu nakti pie tās un redzēja, ka tā bija nesamaņā, bet taisni tagad viņa bija skaista.
Kāds viņam bija vakar teicis: „Šī Valda Zemgal ir tipiska kurtizāne."
“Vai jūs kādreiz esat nodarbojušies ar viņas iz­pētīšanu?" izzobojoši viņš bij tam jautājis.
Ellenai ir pelēkas acis un tik augsta, gaiša piere... Viņa smejas, ja Hanse dzied tā iemācītās franču dzie­smiņas... Lieliska sieva, šī Ellena!
Bet te lūk meitene, savāda, plēsīga un sveša... No rīta viņai kļuva vieglāki.
„Jūs te bijāt? Es gribu līdz ar jums iziet ielās. Es esmu gluži vesela. Vai jūsu zirgi ir vēl šē?"
„Nē, es tos aizsūtīju mājās."
„Tad es viņus braukšu aplūkot, kad jūs vairs še nebūsat pie manis."
„Nu, nu... Jūs esat ļoti drošsirdīga."
Viņa apēda kādus augļus ar ledu un steidzināja Lejnieku.
Tā bija tā pati grīļojošā gaita, kā nedēļu atpakaļ, kad Valda bija iegājusi Lejnieka mājā.
Taksomotors skrēja pa trokšņainām ļaužu pilnām ielām. Kaut kur zvanīja baznīcas zvani un sajaucās ar skaļajiem reklāmu uzsaukumiem; par prinčiem un karaļiem un par mežonīgiem kara vadoņiem izģērbti cilvēki brauca un jāja uz maziem ēzeļiem līdzīgiem zirgiem, demonstrēdami kādas kinomotografa fil­mas burvību. Viņi bija nopietni kā Don-Kichoti un mierīgi saņēma grašu samaksu par savu darbu.
Viņi atsauca senlaikus modernajā pilsētā. Jau­nas meitenes, spilgti nokrāsotām lūpām un nopūde­rējušās, sačukstējās ar šaubīga izskata vīriešiem un aplūkoja zeltlietu veikalu logos izstādītās greznlietas. Viņas mīlēja ap kaklu nēsāt kādu neīstu pērļu saiti un uz pirksta lētu gredzenu ar mazu mirdzošu akmeni. Uz šīm ielām viņas bija izaugušas un viņu gurni šūpojās līdzi ielu nervozam ritmam un viņu ie­kārei. Nabagi bulvāru apstādījumos nekaunīgi ap­turēja ik garāmgājēju un atņēma tā makam mazliet santimu priekš sevis. Vakarā viņi varēja aizmest uz veselu nakti savas kroplās, imitētās kājas, savus sakropļoto plecu uztūškumus, riebīgās aklo acu bril­les un kļūt par redzīgiem, un veseliem cilvēkiem, ku­riem pilnas kabatas ar skanošu naudu. Un tad viņi varēja nopirkt katru no šīm meitenēm, kas kāri lū­kojās zeltlietu veikalu logos, lai rītā atkal pārvērstos par cilvēces atkritumu un riebīgu lūdzēju. Grezni limuzīni peldēja galveno ielu drūzmā un viņi veda pa lielākai daļai ebrejietes, ar trīsošām nāsīm un kā­rām acīm. Viņas sedza tikai zīds un vieglas, smaršīgas ādas. Tik vienaldzīgi vērās šinī bagātībā bā­las un steidzīgas ierēdnes, kuras nevarēja izdot naudu pat par zīda zeķēm, nedomājot pavisam par apģērbu. Tie bija pretstati.
Iekšpilsētā viņi apstājās milzīgā apģērbu veikala priekšā, un Valda gribēja apraudzīt jaunākos rudeņa modeļus.
„Tas ir garlaicīgi. Liekat taču viņus sev atnest uz māju."
„Ja jūs tam piekrītat..."
Viņa pasmējās, pievērusi viltīgi acis.
Pusdienas viņi ēda vienīgā elegantākajā pilsētas restorānā uz bulvāra.
Skaisto Igaunijas sacīkšu zirgu īpašnieku pazina gandrīz ikviens, un visu acis griezās uz to, kad viņš ienāca ēdamzālē ar Valdu.
Pie viņiem pienāca daži finansisti, tuvi Lejnieka pazīstami un stādījās priekšā Valdai, noskūpstīdami tās roku.
„Kāpēc jūs vēl līdz šim neesat izstādījuši savas gleznas?" vaicāja Valdai tās pretīsēdētājs, — slēp­dams savas acis aiz melniem briļļu stikliem.
„Mēs būtu tām bez šaubām piegriezuši vērību," sacīja otrs, rotaļādamies ar savu gredzenu, kura zilais dārgakmens atvizēja pret balto, slaido roku.
„Un es neesmu redzējis nevienu viņas bildi," teica Lejnieks, vienaldzīgi klausīdamies sarunās.
„Tu esi lielisks!"
Viņa draugi uzlūkoja Valdu uzjautrināti un va­ļīgi. Diezgan pikanta bija šī gleznotāja.
Viņa dzirdēja ik runātāja balsi un saprata katru vārdu, ko tie teica...
Kā par brīnumu šodien atgriezās ēstgriba pēc tik nogurdinoša drudža, un viņa ēda kāri un steigdamās, neievērodama savus kaimiņus.
Ēdot augļus, viņa nevērīgi ieminējās, ka, ja kungi tik ļoti interesējoties par bildēm, viņa tos visus šo­dien uzaicinot atbraukt tās ateljē un apraudzīt jau­nākos darbus.
Sēdētāji saskatījās. Lejnieks savilka pieri un jau­tājoši palūkojās Valdā, bet tā nelikās šo skatu redzot un steidzināja uz braukšanu.
„Mēs jau varam arī braukt. Tas ir lieliski laipni, cienītā jaunkundze!"
Likās, ka viņi piedāvājumu pieņēma garlaikoti un ne labprāt, bet Lejnieka draudzenei vajadzēja parādīt uzmanību.
Atkal viņi brauca pa ļaužu pilnām ielām, un rudenis bija piekaisījis visur koku birstošās zeltgaišās lapas un sīkos dārzu ziedus.
„Kāpēc jūs viņus atsaucāt?"
„Aiz cienības pret jums," jautri sacīja gleznotāja, un viņas balsī skanēja viegls ievainošanas prieks.
Viņa lika atnest kafiju un tad atklāja dažus savus audeklus. Vajadzēja stipri biezi atveldzēt lūpas le­dus ūdenī, jo vakaram tuvojoties uzmācās no jauna drudzis.
Viesus sevišķi interesēja gleznas „Meitene un fauns" un „Smejošās akas noslēpums".
Fauns raudzījās meitenē, kuras lūpas bija tik sār­tas, kā ķiržu vītne un viņa acīs dzirkstīja nevaldāms, zeltains prieks par ieguvumu, bet smejošā aka bija ļauns un salds nāveklis mīlestībai un smējās nodevī­gus, glāstošus ienaidnieka smieklus.
Valda bija nosēdusies uz soliņa un gurdi turēja rokās cigareti. Bet tad viņa uzliesmoja un sauca: „Jums patīk šīs bildes? Paņemat viņas sev līdz! Es jums atdodu šos nesamaksājamos dārgumus, kā jūs paši sakāt, par gluži niecīgu maksu! Tikai četri tūk­stoši latus, mani kungi!"
Viņa pazvanīja un lika kalponei iesaiņot gleznas un nonest tās viesu automobilī, lejā. Viņa nemaz ne­klausījās, ko tie teiks uz viņas vārdiem. Viņa likās esot labsirdīga un nāca tiem pretī ar tādu augstsir­dīgu priekšlikumu. Abiem finansistiem aiz niknuma drebēja lūpas. Viņi taču nebija nekādi ganu zēni, ku­riem šādus nevērtīgus skicējumus varēja pārdot par nedzirdēti augstu cenu! — Bet viņi redzēja, kā Lejniekam bija mierīgas acis un tas likās piekrita gleznotājas izdomājumam!
„Jums vajadzētu operēt, cienītā jaunkundze, Ame­rikā, jo es redzu, ka jūs mīlat grandiozas iedomas. Tur tās viegli realizēt..." teica cilvēks ar melnajiem briļļu stikliem.
Valda neklausījās. Viņa piegāja tam klāt un uz­lika savu roku uz tā pleca.
„O, kā šī bilde „Smejošā aka" atdzīvinās jūsu ka­binetu, mans kungs! Jūs redzēsat ik dienas savā priekšā tās viltīgos, fascinējošos toņus... Ak, tas būs brīnišķīgi..."
Cilvēks, kuram bija pirkstā gredzens ar mirdzošo akmeni, smīnēdams izvilka čeku grāmatiņu un izrak­stījis čeku, atdeva to Valdai. Viņa to rūpīgi pārbau­dīja un tad griezās arī pie otra.
„Jā, jā."
Arī tas atdeva savu čeku. Nu viņa stāvēja tiem priekšā.
„Mums jāpateicas par lielo viesmīlību un par to, kādu lielu upuri cienītā jaunkundze mums nesusi!"
„Ak, mani kungi, brīnišķīgu cilvēku pēc es arvienu pazemojos pati savā priekšā! Ceru, ka mani neaizmirsīsat!"
„Nešaubaties par to!"
Galantā valoda izskanēja un apdzisa telpā. Valda nometa čekus uz galda un iesmējās apspiesti. Lej­nieks bija nopietns, bet kļuva atkal smaidošs.
Tas nemaz nebija tik slikti, ka Valda bija pārmā­cījusi šos abus draugus! Viņa prata sevi aizstāvēt! Tas nebija slikti...
„Viņi sajuta cienību pret jums, un lūk manās ro­kās četri tūkstoši latu. Es jums ļoti pateicos!"
„Es priecājos, ka jūs protat izlietot izdevīgus ga­dījumus..."
Viņi klusēdami uzlūkoja viens otru un juta, ka tos pārņem grēcīgs uztraukums. Gluži nobālusi Valda pastaigājās un nervozi smēķēja cigareti.
Viņa aizvēra acis un sūca ar lūpām gaisu...
„Vai arvienu jūsu lūpas ir tik samocīti kvēlas, kā šovakar? Kad jūs man tās atļāvāt noskūpstīt, es sa­jutu viņu nemierīgo drebēšanu, bet nu tas jau ir sen atpakaļ..."
Viņš runāja saliecies uz priekšu un sekoja viņas soļu klīstošai gaitai. Ko viņa domāja? Viņa mocījās, viņa gribēja to, viņa nerunāja ne vārda, jo balss to būtu nodevusi un tikai viņas pleci lēni raustījās un acis viņa turēja aizsegtas.
„Es tev pasniegšu apelsinu, Valda, jeb tu gribi šos gaišos ābolus?"
Viņa pienāca tam klāt un noliecās pie viņa rokām, kuras turēja tai pretīm augli. Nokoda mazu gaba­liņu un, turēdama ar lūpām augli, sniedza to viņam. Viņa lūpas piedūrās tās lūpām. Mežonīgi, karsti, ne­savaldāmi...
Viņa bija kā viegla pūka un viņas baltais spiču krekls izsmaršoja kādas gurdenas Parīzes smaršas.
“Šī muguras līnija ir tik slaida un vilinoša..."
“Un tu esi salds..."
______________
Andrejs Lejnieks uzsāka sava nama remontu.
Darbi varēja vilkties kādu pusgadu. Pa māju lo­žņāja strādnieki kā skudras un viņš pats bija pār­nācis dzīvot tanī pat namā, kur Valda.
Tagad viņa nestrādāja. Viņa bija pametusi darbu un atdeva savu laiku tikai viņam. Kad uzsniga pir­mais sniegs — viņi aizbrauca uz Cēsu pilsētiņu, kuras apkārtnē varēja brīnišķīgi slēpot un palika tur vai­rākas nedēļas.
Kādā vakarā, stāvēdama lejā pie pilsētas akas, Valda raudzījās augšā uz nama apgaismotiem logiem un zināja, ka Andrejs to gaidīja aukstu un nosārtušiem vaigiem.
Bet viņa vēl gribēja skriet slidas... Kā nu darīt? Andrejs šovakar nevarēja nākt līdzi, viņš sagrūdis kāju, krizdams ar slēpēm, un viņai tak bija jāsēd pie viņa un jāpakavē tam laiks. Tas viņai bija jādara, bet... viņa tik ļoti gribēja skriet slidas…
Kāds garām iedams sveicināja. Jaunais ārsts Skuja. Viņa to redzēja ikvakarus slidotavā. Viņa pārskrēja ielai otrā pusē un gāja tam blakus, rotaļā­damās ar slidām.
„Jūs viena?"
“Jā.”
Slidotavā bija ugunis un mūzika. Vecais parks jau seniem gadiem ik ziemas atvēra savus vārtus jautra­jiem slidotājiem.
Valda skrēja ar ārstu un beigu beigās viņai bija jāatzīst, ka tas bija ļoti interesants un arī gandrīz skaists. Viņas mākslinieces acis asi novērtēja slaido augumu, drošās, izveicīgās kustības un vieglo, garām­ejošo valodu.
„Tas ir gudrs."
Viņš to gribēja pavadīt. Ak nē, tas nemaz nebija vajadzīgs. Tiešām, viņa to negribēja, jo nabaga An­drejs sēdēja viens mājā un bija bezpalīdzīgs savā vis­spēcībā. Skriešus viņa uzskrēja pa trepēm un iedrā­zās istabā. Tā bija kā viduslaiku celle, bet viņā bija skaista gulta un brīnišķīgs, milzīgs dīvāns.
„Jā, jā, es atgriezos gan, Andi, bet tev nebūs du­smoties! To tu nedrīksti darīt! Es skrēju drusciņ slidas. Es tūliņ pateikšu, lai dod mums tēju un drusciņ konjaku priekš tevis, un tad mēs abi apsēdīsimies uz šī dīvāna un sakrustosim kājas kā turki un būsim svētlaimīgi... Ak, es jau skreju!...”
Valda nometa slidas, cepuri, īso sporta jaku un noskrēja lejā ēdamistabā.
„Es esmu atnākusi!" viņa paziņoja un tūliņ pa­zuda.
„Andi, tev taču kāja nedara sāpes?"
„Nē. Bet sēdēt, kad tevis nav, ir bez šaubām ļoti nepatīkami un tā arī ir. Mums būs jādomā par aiz­braukšanu. Manas mājas remonts būs arī drīzi pa­beigts un tad...”
„Un tad, Andi? Un tad tu ceļosi uz Igauniju? Nē, tik ātri tas nebūs, tik ātri tas nebūs..."
Viņas lūpas savilkās spītīgi un cieti.
„Nu manis pēc, es jau arī nebraukšu vēl... Ne­viens jau mani nav lūdzis to darīt...", viņš žigli pie­bilda.
Valdas ģīmis apēnojās.
„Tā? Tiešām? Tas ir labi! Arī es to pašu da­rītu!"
Bet kad viņa mēģināja noglāstīt tā roku, viņš to rupji atgrūda un uzkliedza, lai viņa nenākot ar savu bezsirdīgo, viltīgo laipnību, kurā neesot nemaz dzīvī­bas. Viņš dzēra tēju ar konjaku un lasīja kādu va­kara avīzi, kura tā rokās drebēja.
„Tu esi nervozs un arī es redzu, ka mums laiks at­griezties pilsētā. Bet vai tu vēl mīli manu lokanību, Andi? Vai tu vēl mīli mani?"
„Tu jau gribētu visu ziemu palikt še? Nu, tad es palikšu par malkas cirtēju un tu cepsi man dienišķu maizi mūsu krāsnī no pelēkiem, smagiem akmeņiem. Kādā rītā ļaudis atrastu mani badā nomirušu, jo tu būtu no manis aizbēgusi..."
„Tā tad mūsu spēlē uzvarēšu es?" viņa jautri pra­sīja.
„Ha, ha, ha! Cik tu gudra! Es jokoju..."
„Pusnakts, Andi. Es gribu gulēt!"
Valda iemetās viegli vecajā, skaistajā gultā un atmeta rokas uz spilvena.
„Es tevi gaidu!" viņa sauca. Andrejs Lejnieks raudzījās, kā viņas gaišie mati izplūda un kā viņa kaut ko klusi dziedāja un gaidīja rokas izstiepusi uz viņu.
Aukstais metāla mirdzejums viņa acīs uz mirkli apdzisa un tad viņš atkal liesmoja.
Mētraines muižā katru dienu notika zirgu apmā­cība. Slaidie, nervozie zirgi pacietīgi panesa treniņa disciplīnu un pati Ellena Lejniece bija arvienu klāt pie šīm apmācībām.
Pēdējā laikā viņas acis biežāki kavējās pie žokeja, kurš bija atnesis pēdējo vēstuli no vīra. Pēdējo? Nē, šorīt viņa bija saņēmusi īsu paziņojumu, ka viņš ziemu pavadīs Rīgā, ka viņa bez šaubām negarlaiko­sies un kā muižā viss droši vien pilnā kārtībā. Viņš lika Hansi audzināt tanī pašā kristīgā garā, kāda viņa pati un lai viņa to noskūpstot vakarā, kad Hanse dziedot viņa dziesmiņas...
Smieklīga vēstule! Bet tā jau viņš rakstīja. Kā­pēc viņš paliek Rīgā?
Asi viņa uzsauca žokejam, ka šodien pietiks, un at­stāja manēžu. Kāpēc tas paliek Rīgā? Rīt svētki. Baznīca svin savus ilgos pastāvēšanas gadus Mētrai­nes muižā. Viņa dāvināja brīnišķīgu, sudrabā izšūtu altāra segu un skaistu zelta pokālu svētajam vīnam. Rīt varēs klausīties svinīgos korāļos un sajust neno­laupāmu mieru... Ak, tas būs brīnišķi...
Viņa gāja pa rūpīgi izrakto dārza ceļu un sita abās pusēs pa kupenām ar savu jājamo pātagu. Ta­gad zirga mugurā kaut kur aizauļot! Pie horiconta tumsa zilgans mežs. Tur tagad ar ledu klājies ma­zais, bet dziļais Tama ezers. Kādreiz, kad viņa ar Andreju bija tikko salaulājusies, viņi brauca pār šo ezeru mazās kamanās, ar saviem ašākiem, brūniem zirgiem...
Tas bija jau astoņus gadus atpakaļ. Skaistais lat­viešu virsnieks bija tik ļoti paticies Ellenai un viņa bija kļuvusi tā sieva, šī Hanse tik stipri atgādina savu tēvu! Lai viņa dara, kas tai tīk. Viņa nemīl baznīcu, šis mazais nieks un labprāt skrej uz kalpu ballēm, kur skan vijole un harmonikas un raugās, kā dejo, mēģinādama atkārtot grūtos paņēmienus. Tas viņai jau gluži labi izdodas, un Ellena domā, ka vajadzēs Hansi atdot baleta skolā. Baznīcai ar šo meiteni nebūs nekāda sakara, jau mazās dienās viņa bija ķecerīga.
Tik ātri nodzisa diena! Mājā gaiši kamiņi sauca pretī kā sarkanas, tvīkstošas puķes un zilā krēsla istabās lēja gurdinošu, skumīgu un laimīgu tīksmi. Kā zeltīti tauriņi klīda pa zila samta tepiķiem — va­karu ugunis vakaru zilajā miglā! —
„Māt! Es domāju, ka garlaicīgi dziedāt vienas un tās pašas dziesmas. Kad pārbrauks tētiņš?" jautāja Hanse, kad viņa ienāca tās mazajā istabā, kur Hanse sēdēja pie uzdevumu grāmatas un līdzās tai mazā, dzeltenā francūziete.
„Viņš nav to vēl paziņojis ..."
Hanse palocīja ar galvu, tad viņa piedūra ar pirk­stu skolotājai un prasīja kāda franču teikuma no­zīmi.
Ellena klusi izgāja lielajā zālē.
Tā tad Andrejs palika prom un neteica viņai nekā, kāpēc to dara. Nu jau sen viņi tā paraduši darīt, to­mēr tagad kaut kas nebija tā...
Vai viņai nebija garlaicīgi? Savāds jautājums, jo trīsdesmit gadus viņa bija pavadījusi šinī muižā un nekad nebija sajutusi, ka tai garlaicīgi. To viņam va­jadzēja zināt. Na, bet viņš to arī zināja un tāpēc mierīgi palika un nenāca. Divi sveši un lieki cilvēki ? Kāpēc viņa par to agrāk nebija domājusi? Un tomēr tas bija muļķīgi, ka šinī vakarā viņa par visu to domā un meklē kādu attaisnojumu un izeju! Vai viņš ne­atgriežas kādas sievietes pēc? Gandrīz nievājoši El­lenai gribējās iesmieties un tomēr viņa neatvēra lū­pas un palika klusa. Viņa bija tik gudra un labi sa­prata dzīvi. Varbūt, ka kādas sievietes pēc... Bet par to jau var pārliecināties! Jautri viņa vēra durvis uz savas mātes istabu.
„Tu, māt! Es šovakar gribu vēl nokļūt stacijā un aizbraukt uz Rīgu. Vai nē?"
„Ellen, tas ir prātīgi!"
„Ja nebūtu nogurdinošais ceļš un tagad nakts, tad arī Hanse varētu braukt man līdzi!"
„Ak nē, Hanse paliks mājā. Varbūt, ka arī tu ne­vēlēsies labu laiku še atgriezties ..."
„Neticu. Es atgriezīšos ļoti ātri!"
„Ar labu nakti, Ellen. Sveicini savu vīru!"
_________
Ātrvilciens ieskrēja Rīgas stacijā no rīta, un El­lenai Lejniek likās mazliet svešas šīs pilsētas ielas, kuras viņa jau desmit gadus nebija redzējusi.
Nervozi taksomotori mēģināja viens otru pārkliegt ar savām griezīgajām svilpēm. Viņa tomēr mīļāk būtu braukusi savā aizjūgā ar gaišbrūnajiem, ašajiem zirgiem...
Piebraucot pie nama, Ellena sajuta klusu, savādu nemieru. Remontu strādnieki bija savus darbus gan­drīz pabeiguši un nama koridoros viņa sastapa tikai dažus no tiem.
Ellena zvanīja pie durvīm, kaut gan somiņā viņai bija atslēga un durvis varēja atslēgt, nelietojot zvanu. Viņa bija uzmanīga. Bet dzīvoklī palika viss klusu. Viņa pazvanīja vēl un šoreiz ašāk un stiprāki. Viss palika klusu. Izņēmusi no somiņas atslēgu, El­lena atslēdza durvis un iegāja dzīvoklī. Telpas bija aukstas un nekurinātas. Tā tad te neviens nedzīvoja? Andreja te nebija. Kur tad viņš bija? Viņa pazva­nīja lejā uz nama pārvaldnieka dzīvokli un lūdza at­sūtīt kalponi un lai liek iekurināt krāsnis. Viņa tak bija drusciņ nogurusi un nemaz nesaprata, vai iet gu­lēt, jeb gaidīt... Liekas, šodien viņš atgriezīsies. Ceļa uzvalks bija šaurs un viņa to novilka, nodrebē­damās no aukstuma. Kailie pleci bija tik balti un vi­zēja kā ziloņkauls, ietīti krekla mežģinēs. Viņa ner­vozi iesmējās un uzmeta uz pleciem melno zīda kimono, ietīdamās tanī un sajuzdama, ka paliek silti. Kaminā aši iekvēlojās sprikstošās liesmas. Nē, gulēt viņa neies. Apsēdās kamina priekšā un lika kalponei atnest tasi melnas kafijas un cigaretes. Lūk, tur gu­lēja atšķirts franču netikumīgais dzejnieks Bodlers.
Laikam to kāds bija lasījis? Telefona trubiņa vāji ieskanējās: viņa strauji bija to aizskārusi ar roku. Vai šinī pilsētā vēl līdz šim nebija kāds Lej­nieka žokejs ar melno, angļu zirgu? Viņa varēja at­pūtināt savus nervus izjājot, līdz atgriezīsies An­drejs...
Žokejs telefonā atbildēja, ka zirgs stipri nemierīgs un viņš baidoties kundzes drošības pēc; bet viņa ne­laipni atbildēja, ka par to žokejam neesot nekāda da­rīšana un lai viņš sagatavojot zirgu. Lūk, gandrīz dejot no prieka varēja Ellena Lejniek! Aiz parka un mājas nāca nedaudz klusas ielas un tad līdzenā, zīganā šoseja, kura aizveda priežu mežos aiz pilsētas...
Žokejs savaldīja slaido, nemierīgi trīsošo zirgu un Ellena veikli un pieradusi ielika kāju kāpslī. Viņa stingri satvēra pavadu un mierinoši noglāstīja zirga kaklu. Tad viņa ļāva tam iet, no sākuma lēni, bet līdz bija aiz muguras pilsētas ielas, viņa atļāva tam aši rikšot un uzsita ar mazo pātagu. Tas bija neprā­tīgs jājiens, un brīžiem Ellena aizvēra acis, lai jo pil­nīgi izbaudītu tā burvību. Kas tas bija par līdzenu sniega laukumu viņas priekšā? Tur nebija pat koku un krūmu un iebraukta ceļa... Tālu apkārt rēgojās apsniguši koki. Viņa ļāva zirgam aulekšot pār šo kla­jumu. Kaut kas zem kājām salīgojās un varēja dzir­dēt smalku troksni, it kā no plīstoša ledus.
„Tas ir ezers," viņa nodomāja un pagrieza zirgu atpakaļ.
„Brīnišķi, kā viņš nav aizsalis galīgi. Tāda nesa­protama un negaidīta nāve te būtu...", viņa nicīgi iesmējās. Zirgs bailīgi raudzījās apkārt, bet Elena skubināja to uz priekšu un atkal izjāja drīzi uz šo­sejas. Jau vairāk stundas viņa bija klejojusi. Atpakaļjājot viņa atkal auļoja līdz pat mazajām ielām un redzēja, ka nama priekšā stāv žokejs un vēl kāds un arī kāda sieviete, sporta kostimā un mazā, baltā ce­purē. Viņa uzsita zirgam un aši piejājusi pie stāvē­tājiem, graciozi pagrieza zirgu pret tiem un apstājās.
„Es sveicinu!" viņa tagad mierīgi un jautri teica.
Tas bija Andrejs, kurš bij atgriezies un viņu uz­lūkoja platām acīm.
„Ellena!"
„Es tā esmu! Bija garlaicīgi un ja tu nebūtu at­griezies — es būtu vakarā atkal braukusi prom. Bet es zināju, ka taisni šodien tu atgriezīsies..."
„Ak jā, tu jau arvienu visu tik nemaldīgi zini..."
Viņa nokāpa no zirga un stāvēja tā priekšā slaida, mierīga un skaista. Kad viņš noskūpstīja tās roku, Ellena pavērsa skatu pret jauno meiteni sporta ko­stimā un atkal mierīgi novērsās no tās.
„Mēs taču kopā brokastosim, vai nē, Andrej? Hanse tevi liek sveicināt..."
Viņa gāja namā un viņš nezināja, vai tai sekot, jeb palikt pie Valdas, kura tagad Lejnieku uzlūkoja iz­smiedama.
„Kāpēc tu vilcinies? Kas ir šī jaunā dāma? At­vainojat, es domāju, ka šī jaunkundze ir mūsu žokeja pazīstama, bet laikam es maldos..."
„Nē, kundze! Jūs esat apbrīnojami uzminējusi. Es esmu šī žokeja līgava," sacīja gleznotāja un pa­cēla pazemīgas acis.
„Tā? Nu vienalga!"
Ellena iegāja namā.
„Es tevi gaidīšu vakarā kafejnīcā," sacīja Lej­nieks, bet Valda pagrieza tam muguru un smējās ar žokeju. Viņš sekoja Ellenai.
Pēc pusstundas viņa iznāca istabā, kur Andrejs sēdēja un nākdama kārtoja savus greznos, zeltainos matus, likdama mirdzēt baltajām rokām.
„Vai tev tiešām, Ellen, bija šoreiz garlaicīgi bez manis, tur uz laukiem?" viņš ironiski vaicāja un no­meta grāmatu.
„Kāpēc tu uztraucies? Tas ir tik savādi, mans draugs! Man nebija garlaicīgi, bet man arī nepatika, ka tu esi tik ilgi prom un gandrīz nemaz neraksti. Es braucu šurp, lai redzētu, ka manas bažas ir veltīgas..."
„To jau es domāju, Ellen. Vai tagad tu esi mie­rīga?"
„Jā. Šī mazā meitene taču ir tava žokeja līgava!"
Viņas balss skanēja izsmejoša un mierīga. Viņa jutās pārāka? Šī sieviete jau bija skaista, vesela un lepna, bet viņas miers slāpēja citu nemieru un viņas nemierīgais lepnums apsedza citu dvēseles brūces. Vai viņai tiešām nekā nevajadzēja no viņa?
Kas bija gleznotājas Valdas Zemgal svētītā vīna krūzes pret šīs sievietes nicīgiem un ievainojošiem vārdiem? Viņa šo vīnu izlietu ubagiem priekšā un krūzes atmestu blēžiem un slepkavām.
Ellena bija atkal ietinusies savā rožainajā siltajā samta kleitē un novēroja, ka viņa mute nervozi rau­stās.
„Mēs taču nekad nestrīdējāmies, Andrej... Ko tas tagad nozīmē ? Vai tu man brauksi līdzi? Baznī­cas svētki arī pagāja bez tevis, un mācītājs ļoti par to nožēloja. Un šinī ziemā es taču gribēju sarīkot at­kal viesības mūsu muižā, lai būtu jautri. Bez tevis es to nevaru darīt."
„Es ceru aizbraukt pēc pāra nedēļām, — Ellen. Man te vēl kaut kas nokārtojams. Es nevaru tagad braukt tev līdzi," viņš gluži cieti noteica.
Viņa aizvainota sakustējās.
„Un tomēr tu brauksi, Andrej!"
„Kā tu to domā?"
„Gluži vienkārši. Kā mana bērna tēvs un kā mans vīrs tu man brauksi līdzi! Jeb vai tu atsakies?"
„Ar šiem vārdiem maz palīdzēts, Ellen! Vai tu to nesaproti? Kur tu biji visus šos gadus? Es tevi sen jau vairs nesajutu un nepazinu un arī šodien nesa­jūtu. Laikam mēs esam bijuši sveši arvienu..."
„Un tā tad tu atsakies no manis?"
„Es to vēl nezinu, Ellen. Dzīve ir tik mainīga un nežēlīga. Bet es jau teicu, ka pēc pāra nedēļām gribu aizbraukt. Sveicini Hansi, šo mazo, burvīgo meiteni!"
„Tas ir grēks, par ko tu runā, Andrej!"
„Vai tiešām tu esi tā iemīlējusi baznīcas mierī­gumu un nenoziedzību, Ellen, ka tu visu gribi noliegt, līdz ar to palikdama noziedzniece pati?"
„Neapvaino mani!"
Viņa pazvanīja.
„Atsaukt šurp žokeju un tā līgavu!"
Ienāca mazais, tumšais igaunis.
„Es lūdzu nākt arī jūsu līgavai!"
Žokejs koda lūpās un tikko noturējās no smie­kliem. Viņš ieraudzīja Lejnieka dusmās saraukto seju un kvēlošās acis un nobaidījās.
„Man nav līgavas, kundze..."
Lejnieks smējās, tā kā žokejam auksts skrēja par kauliem. Viņš apgriezās un izgāja. Te nebija kaut kas kārtībā un kundze laikam dusmojās par meiteni sporta kostimā. Paldies Dievam, ka viņa to šoreiz neizrāja. Šī muižas īpašniece bija pardaudz lepna un cieta.
„Pietiks, Ellen! Kad tu brauksi?"
„Tu man nevari aizliegt runāt ar tavu mīļāko, Andrej! Es ar viņu gribu runāt!"
„Tiešām? Bet tā taču dara tikai sievietes, kuras ir histēriskas un nesavaldīgas un nesaprot, ka šis viņu solis neko nelīdz, bet Ellen, to taču tu nedarīsi ? Hanse vēlāk smietos par tevi! Esi mierīga, pēc pāra nedē­ļām es aizbraukšu pie jums, bet šovakar tu brauksi mājās!"
„Es runāšu ar viņu!"
Viņa melno mežģinu lakatu nometa uz grīdas un steidzīgi izskrēja no istabas.
Viņa taču nezināja gleznotājas dzīves vietu, kā­pēc tad viņa tā uztraucās? Ellena liks gleznotāju uz­meklēt? Tas ļoti varēja būt, un tad jau viņa šovakar neizbrauks...
Un viņš atcerējās to jautru, bezrūpīgu un mie­rīgu, zelta matiem meiteni, kad viņa kļuva tā sieva. Likās, tas nebija nemaz tik sen atpakaļ. Cik viņa šo­dien bij slikti un sevi pazeminoši runājusi!
Viņa ienāca atpakaļ savā ceļa kostimā, bāla un mierīga. Mazā ceļa soma bija rokās.
„Paliec sveiks, Andrej! Es sarunāju neprātības. Tas notika pirmo reizi manā mūžā un nekad vairs ne­notiks. Ja tu nevarēji braukt man līdzi — paliec! Tiem vajaga būt sevišķi svarīgiem iemesliem, kuri tevi kavē to darīt. Paliec sveiks!"
Viņa nesniedza tam roku, bet mierīgi pagāja ga­rām un aizvēra aiz sevis durvis. Viņš nepakustējās. Lūk, aizgāja viņa, tāda pati lepna un mierīga, kā arvienu, kā priekš šis neglītās scēnas. Un tomēr sirds nevēlēja atsaukt viņu atpakaļ. Andrejs Lejnieks sa­koda zobus un acis viņam drudžaini iemirdzējās. —
Vai tad šī Valda Zemgal būtu uzvarējusi? Liekas gan ka nē, kaut arī viņas dzīvību izstarojošais, kārais ķermenis Andreju mulsināja joprojām. Bet viņas pēc nāca šis lūzums un viņš zināja, ka tas Valdu satuvi­nāja ar viņu. Kaut varētu nedomāt par visu tik smagi!
Pat mazā Hanse būtu smējusies un teikusi, lai viņš iedomā kādu vieglprātīgu, smejošu dziesmas rindu, no kuras paliek tik viegli, ka pat dejot var.
Viņš taču bija tikai mazliet sastrīdējies, un Ellena bija aizgājusi kā dziļi apvainota valdiniece. Lai viņa ir pazemīgāka pret viņu! Bet par ko gan? Cik muļ­ķīgi viņš domāja! Valda droši vien sēdēja kafejnīcā un gaidīja uz viņu un arī skaitās...
Lejnieks slinki piecēlās un gāja apģērbties. Galu galā šīs abas sievietes viņu mocīja.
__________
Valda tiešām sēdēja un gaidīja uz viņu, bet ne viena pati. Viņa bija satikusi te dažus sportistus, ar kuriem nesen Cēsis bija iepazinusies un kā par brī­numu te sēdēja arī ārsts, šis burvīgais slidu skrējējs! Bet viņa tūliņ atstāja tos un gāja pretim Lejniekam, tiklīdz to ieraudzīja.
„Vai esi vēl dzīvs? Es domāju, ka šie greizsirdī­bas zibeņi aizskars arī mani, bet redzu, ka nē! Ti­kai — es esmu tava žokeja līgava!"
„Viņš to vēlāk noliedza manas sievas priekšā."
„O! Šī inkvizitore!"
Ārsts lēni smēķēja cigaretes un viņa tumšās acis neatlaidīgi sekoja ik gleznotājas kustībai. Lejnieka plēsīgais profils šovakar bija kļuvis asāks un viņš bija nevērīgs pret Valdu, gandrīz tāpat kā pirmās dienās.
„Nu, nu! Tad jau vajadzēja braukt līdzi viņai, ja tu šovakar esi tik neiecietīgs pret mani," beidzot ne­izturēja Valda.
Viņa savilka spītīgi muti un pavērsa savas acis prom, kur sēdēja Skuja. Jā, bija jau interesanti bijis mocīties šī Lejnieka pēc, redzēt kā mokas arī viņa sieva un tik brīnišķīgi ir bijuši viņa glāsti, bet kāpēc viņš bija tāds nenoteikts? Šī nenoteiktība viņu pašu mocīja un tāpēc viņš bija tik īgns un nelaipns pret Valdu.
Viņa domīgi skatījās prom.
„Iesim labāk prom, Andrej," viņa piepēži teica un uzcēlās.
„Es braukšu tev līdzi, Andrej. Pamēģināsim pa­runāt par visu, varbūt tu paliksi mierīgāks."
Un tomēr aizejot viņa pameta acis un redzēja, ka Skuja smīnēdams noskatās viņā.
Valda atmeta galvu un paskatījās ar gluži satumsušām acīm.
Ak, cik spēcīgi viņā uzliesmoja jauna mīlestības burvība! Vai tu esi uzvarējusi Valda Zemgal?
Viņai nerūpēja šī uzvara. Viņa aizmirsa to. Viņa nezināja, kādas ir bijušas dienas līdz šim vakaram, viņa bija tās gluži aizmirsusi! Nekad neviens viņu nevarēja atgriezt atpakaļ vecās atmiņās. Vienlīdz — vai gleznotāja bija zemojusies, jeb viņa bija gājusi kā uzvarētāja, vienlīdz viņa negribēja nekā zināt no bi­jušā. Atsevišķi cilvēki pazuda, palika tikai gadiem krāts dvēseles smagums, kuru viegli paņēma ik jauna burvība. Tādu viņu bija Dievs radījis un likās, ka ļaunu viņa nedarīja nevienam, vien tikai pati sev.
Ar svešu cilvēku viņa brauca pa gaiši apgaismo­tām ielām. Viņš sēdēja automobilī, viegli atmeties pret tā malu un izsmejoši raudzījās Valdā.
„Tu esi tāda kā meža kaķe, mana mīļā. Tu domā, ka esi man jau izbēgusi un rītā varēsi sākt jaunu spēli ar to, kurš tev tagad tik ļoti patīk. Tev neviens cilvēks nekā nevar iedot, ne savas dvēseles, ne savas dzīves, ne savas bagātības, ne sava darba prieka, gluži nekā, jo tu nekā nesaproti no šīm lietām. Tu esi mežone un akli ej uz priekšu un to rotaļu, kas tev apnikusi, to tu viegli aizmet prom un ķer pēc nākošās. Ha, ha! Cik brīnišķīga tu esi. Un ko tu gribi šovakar vēl no manis?"
„Šofer," Valda strauji un priecīgi sauca un lika tam apturēt.
„Sveiks! Es esmu tev pateicīga, ka tu mani ilgāki nemocīsi! Tu biji brīnišķīgs, Andrej Lejniek!"
„Ak, sveika, sveika, daiļa, m-me Pompadour! Lai jūsu lauri tik ātri nenovīst!"
Vai viņš to teica izsmejot? Nē, likās, ka viņš to gluži mierīgi teica. Lejnieka automobilis aizbrauca.
Viņa bija brīva un varēja iet, kur tai patikās.
Pie Forda automobiļu nama viņa sastapa Lejnieka žokeju.
„Labvakar!"
Viņš godbijīgi pacēla cepuri. Na, tas taču baidī­jās no viņas! Vai tur nebija jāsmejas? Viņa bija tik ātri skrējusi un tagad bija gluži nosarkusi.
Pie „Splendid Palace" stāvēja divi un sarunājās.
Viņa gāja tiem garām.
„Valda Zemgal!"
Viņa klausījās. Kas gan viņu varēja saukt? Skuja atvadījās no sava pazīstamā un pienāca pie tās.
„Jūs taču aizbraucāt ar Lejnieku..."
„Nē. Es nāku uz māju. Bet kurp jūs?"
Viņa paraudzījās uz to uztraukta un priecīga.
„Nekur. Iešu pavadīt jūs, ja atļausiet."
„Es gāju un domāju par jums. Rīt gribēju iet uz katoļu lūgšanas namu un lūgt Dievmāti, kaut gan neesmu katoliete, gribēju to lūgt, lai jūs daudz par mani domātu un kaut jūs nevarētu par citu domāt, kā vien par mani."
„Bet, Valda Zemgal, kāda jūs esiet strauja! Es domāju par jums un lieliski priecājos, ka jums tas patīk. Esmu pārnācis no Cēsīm uz kādu šejienes slimnīcu. Redzēšu jūs ik dienas, ja jūs būsat man lab­vēlīga."
Kāds gudrs viņš bija un kā viņš viegli prata smie­ties, lai zib spožie zobi! Viņš noskūpstīja tās roku un teica, ka rīt atnāks. Viņa to gaidīšot.
Lejnieks redzēja, ka viņa dzīvokļa logi tumši. Vi­ņam negribējās iet mājā. Bet viņš vēra durvis un iegāja, šī meža kaķe nu bija projām un galu galā tas bija vienalga! Bet tad viņš atkal to redzēja drudzī trīcošu savā priekšā un tās lūdzošo, biklo muti... Un tad viņš redzēja tās spīdošās acis, kad viņa gu­lēja tā glāstos un viņš dzirdēja, kā skanēja viņas ātrie un augstie smiekli. Nu bija nobeigusies dēkainā diena. Vai tad tiešām šovakar viņš te bija viens? Viņš bija pieradis redzēt tās mazās, augstiem papēžiem, sarkanās tupelītes, noliktas pie gultas un kuras viņa uzmauca kājās, kad bija apvilkusi vieglo nakts ģērbu, šīs sarkanās tupelītes stāvēja savā vecā vietā, bet uz krēsla bij uzmests Ellenas melnais zīda kimono.
Viņš bija iestidzis sieviešu fantāzijas un kārās vil­tības tīklos un viņu mulsināja šie atrastie drēbju ga­bali ar savām krāsām un smaršu. Ellena lietoja kā­das svešas puķes vieglas smaršas, bet Valda Zemgal tik ļoti mīlēja uzbudinošos, modernos franču smaršūdeņus.
Cik tas viss bija jocīgi! Bet smieties nenāca ne prātā un viņš drūmi skatījās sev priekšā, cenzdamies domāt par ko citu.
Un tomēr nevarēja! Parunāt Valdai pa telefonu? Šo nakti viņa bija viena pati, to viņš zināja. Viņš neturējās pretī šim kārdinājumam un paņēma tele­fona trūbiņu.
„Vai tomēr nebūtu bijis labāki, ja tu būtu pie... Tu nezini? Tas ir labi. Tu tagad laikam sapņo par šo muļķīgo ārstu, kuru tu gribi pievilt, kaut gan ne tu, bet viņš tevi pievils... Tu varētu vēl atbraukt šurp... Atbrauc ... Tu gandrīz gribētu? Tas ir lie­liski! Es likšu uznest vīnu un te ir saldi āboli, kurus tu mīli, ļaunais radījums! Tu gribi mani noskūpstīt? Ha, ha, ha, Valda! Atnāc!"
Viņš uzlēca kājās un pazvanīja.
„Atnesat vīnu! Tumšās pudeles un augļus!"
Viņa bija klāt pēc pusstundas.
Ieskrēja apbirusi ar sniega pārslām un tūliņ ap­kampa viņu smiedamās un čalodama.
„Ak, Andrej! Es tevi ļoti mīlu! Es tevi ļoti mīlu! Nāc palīdzi man novilkt kurpes un apģērbu, mans kungs un pavēlnieks un uzmauc manās kājās sarka­nās tupelītes! Cik drūms un svēts ir šis melnais ki­mono, Andrej! Vai viņa to nēsā?"
Valdas seja palika savāda — nekustīga un mute viņai klusi pavērās un neaizvērās. Viņa sēdēja sali­kusi rokas un raudzījās kaut kur prom. Bet tad viņa uzjautrinājās.
„Vai tu domā, ka es par ko domāju? Nemaz nē! Es šad tad tā nomirstu un neko vairs nesajūtu!"
Andreja Lejnieka saltās, pelēkās acis urbās Valdā un viņš dzēra vīnu, domādams par viņu.
Bet tagad viņš to pazina. Viņa trakoja kā liesmu jūra un viņā stinga ledus kalni un trula nežēlība.
„Tu esi interesanta."
„Es tev pateicos! Vīns mani reibina, Andrej..." Viņas kustības kļuva nervozākas un ātrākas un viņa sāka daudz smieties. Beidzot viņa negribēja vairāk šo sārto un ierūgto vīnu un uzlika tam rokas uz pleciem, pavērdama savu muti tam pretīm.
“Noskūpsti mani, Andrej! Ak, kādu man prieku dara, šī mūsu pēdējā nakts!"
„Es nenolādu un arī nesvētu šo nakti, bet es prie­cājos. Novelc šos manus gredzenus, Valda! Kāda tev slaida roka, un labāk, ka tu viņu negrezno ar maniem gredzeniem! Nesavelc pieri un nedusmojies! Tos gredzenus es iemetīšu mūsu ezerā, tur mājās un tad es vairs nepazīšu tevi!"
„Gluži tāpat, kā es tevi!" viņa viegli un neko ne­domādama atbildēja, bet tad strauji apkampa viņu un pieliecās tik tuvu un cieši, ka viņš sajuta tās mie­sas viļņošanu.
„Andrej!"
Viņš sajuta tās elastīgo ķermeni un saspieda to nežēlodams un karsti. Ko šī sieviete zināja no atstātības un sāpēm, viņa zināja tikai mīlestību.
___________
Puteņi elsoja aiz vagonu logiem.
Lēni nodzisa diena un kad Lejnieks piebrauca pie mazās stacijas, viņš tikai ar mokām saskatīja milzīgo vecā vedēja ādas cepuri, kurš arī meklēja savu kungu. Mazās kamanas tik aši slīdēja pāri pa aizputināto ceļu un drīzi jau viņš ieraudzīja muižas apgaismotos logus.
Neviens viņam neiznāca pretīm. Kaut tikai viņa nesāktu strīdēties un nepaliktu tik neciešami ļauna! Tas bija nevajadzīgi. Ak, to taču Ellena arī nevarēja zināt. Varbūt Hanse to vēlākos gados labāk sapratīs! Viņš iegāja tumšajā priekšnamā un taustījās uz priekšu. Ēdamistabā bija gaisma un viņš pavēra dur­vis. Hanse un Ellenas māte sēdēja pie galda.
„Tēt!" Hanse acumirklī bija tam klāt un apvija rokas ap viņu. Viņš to noskūpstīja un apsveicinājās ar veco.
„Ellena jūs negaidīja. Viņa mazliet izbrauca, bet es baidos viņas pēc. Tik viesuļains putenis un tik tumša nakts! Un nu jau visu stundu viņa ir prom..."
„Ko lai es daru? Varbūt braukt man viņu me­klēt?"
„Braucat, Andrej! Man ir tik nemierīga sirds..."
Viņš aši apgriezās un izskrēja nakts tumšumā. Kalps nebija vēl paspējis nojūgt zirgus. Viņa bija izbraukusi ar gaišbrūniem zirgiem, ar tiem pašiem skrējējiem, ar kuriem tas Rīgā bija uzvarējis. Ve­cais kučieris domāja, ka kundze būšot braukusi uz ezera pusi, kā to parasti darot. Lejnieks lika braukt pa ceļu, kas ved uz ezeru. Viņš klausījās, kā trakoja putenis, bet nekur nevarēja dzirdēt pretīmskrejošu zirgu elsošanas un kamanu trokšņa. Viss palika klusu. Viņi brauca jau garām plašajam klajumam un domāja, ka vajadzēs griezties atpakaļ, jo Ellena varēja jau būt pa citu ceļu atgriezusies mājās.
Piepēži kaut kur pāri klajumam atskanēja nobai­dītu, līdz nāvei nobaidītu zirgu zviegšana!
Zirgi apstājās un iezviedzas pretīm.
„Tur ir kāds ielūzis ezerā..." neskanīgi sacīja Lejnieks. Ko lai viņš varētu palīdzēt slīkstošam naktī un putenī, kad nevarēja redzēt ne soli uz priekšu?
„Uz muižu! Palīgus!"
Zirgi mežonīgi traucās uz priekšu un kad jau at­pakaļ drāzās ar lukturiem apgādājušies, izbijušies ļaudis, Andrejs Lejnieks ne mirkli nešaubījās, ka El­lena bija tā, kas slīka ezerā.
Visnedrošākā vietā noveda braucēja sliedes un meklētājiem vajadzēja gaidīt rīta ausmas, lai spētu pārliecināties par notikušo, jo puteņa miglā neko ne­varēja uzsākt. Ellena vēl līdz šim nebija atgriezusies. Viņa pati bija vadījusi zirgus. Rīts atausa skaidrs un auksts.
Ezerā, netālu no tās vietas, kur bij apstājušies meklētāji, tumsa melns, atvēries atvars un ledus bij tik stipri izlauzīts visapkārt, ko nabaga zirgi bija sa­lauzuši slīkdami. —
Lejnieks pagrieza zirgus un aizaulekšoja atpakaļ.
„Tēt! Mēs gaidījām māti..."
„Mana mazā, jautrā meitene... Mana mazā mei­tene. Dzīve ir tik savādi — nežēlīga.”
„Vai viņa nomira?"
Hansei acis bija pilnas asaru.
„Es nedziedāšu vairs nekad tavas dziesmas, tēt, un es iešu rīt baznīcā, kur māte tik daudz Dievu lūdza..."
„Mazā Hanse! Es būšu tik labs ar tevi..."
________
Rudeņos Andrejs Lejnieks pa naktīm bieži aulek­šoja savos ašajos zirgos gar ezeru.
Likās, ka ezers ir uzsūcis visas vasaras zvaigznes un viņa piekrastes zāles apslēpušas visas skumjās dziesmas. Viņš gandrīz ticēja, ka kādā naktī viņš uz­sitīs saviem zirgiem ar pātagu un dzīs tos ūdenī, tur­pat, kur tagad klusēja un gaidīja Ellena. Šis ezers tam aizliedza likt pie lūpām krūzi ar svētīto vīnu, šis ezers bija šo krūzi nogremdējis savā dziļumā.

Map legend





Showing 1-16 of 16 items.
#LocationDateTypeType of place
  
1Indija
(India)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
2Igaunija
(Estonia)
(Not set)Mentioned in textCountry
3Igaunija
(Estonia)
(Not set)Mentioned in textCountry
4Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
5Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
6Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
7Brīvības bulvāris, Rīga(Not set)Mentioned in textStreet
8Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
(Not set)Mentioned in textCountry
9Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
(Not set)Mentioned in textCity
10Igaunija
(Estonia)
(Not set)Mentioned in textCountry
11Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
12Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
13Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
14Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
15Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
(Not set)Mentioned in textCity
16Rīga
(Rīga)
1928Publishing year/ placeCity
Showing 1-2 of 2 items.
TitleAuthorPublishing yearPublishing place
Aīdas Niedras "Svētais vīns"Marta Grimma
1928Rīga
Aīdas Niedras stāsti Svētais vīnsAntons Bārda
1928Rīga
Showing 1-2 of 2 items.

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.