Auļojošā pilsēta

CollectionA. Gulbja apgāds
TitleAuļojošā pilsēta
Additional information

Saturs

1. Draudzenes
2. Brauciens
3. Auļojošā pilsēta
4. Žanis Vandzēns
PublisherA. Gulbja apgāds
Formatliterary collection
Work typeoriginal work
Classification
Author
Publishing year/ place1924
Rīga
Rīga
Open


Auļojošā pilsēta

И в рукъ твоей навъки
Неоткрытый въер мой.
Анна Ахматова,
Стихи о Петербургъ, П.

I

Langrena kundze, jauna ārste un profesora kun­dze, ceturtdienas vakaru jau uz naktsguļu nolikusies, piepeši sajuta lielu enerģijas uzplūdumu. Pēdējos gadus Pēterpilī viņai tā arvien bija. Visu dienu jau no paša rīta viss gāja kā pa miegu, tādā nogurumā un samulsumā. Bija tā, it kā nevis viņa ko domāja, darīja, gāja, bet gan kaut kādi apraustīti domu gali it kā viņā sapinās, viņu tā kā pacēla un atkal pasvieda pret slidenajiem kalnaiņiem no ledus trotuāriem. Un kaut kādas pilnīgi patvarīgas dzīves kustības ar viņu kaut ko darīja. Arī nevis darīja, bet viņu neredzēda­mas, akli aizķēra, parāva uz vienu otru pusi. Daž­reiz atsvieda pavisam ēnainā dēkainā savmalā.
Un nepārgāja sajūta, ka nevar vien attapties. Nevar un nevar sākt darīt to, kas jādara. Un tikai vakarā gultā, apzinoties, ka visa nakts priekšā mie­ram, drusku noskaidrojās prāta mudžekļi. Bija sa­vādi: kā nevarēja tā vienu mēnesi pēc otra izdarīt kaut kādu sīkumu. Un vispāri dzīvot it kā ne savā varā. Tad Langrena kundze parasti pilnīgi uz sevi paļaudamās nolēma rīt sākt atkal tuvoties tam iek­šējam līdzsvaram, kāds viņai bija pirms paris ga­diem. Bet rītā mostoties visas domas bij par to, kā neievērot aukstumu pārsaldētās telpās, nepadoties pretīguma sajūtai pret ikdienas gaitām, – jo ar to pārtraukšanu visa dzīve vēl vairāk sarežģītos. Bet pēc nedabīgi vājās barības daudzus mēnešus no vietas – pret ēdienu bija nepatika. To arvien baudīja it kā ne­jauši, kad galīgi zuda spēki.
Ceturtdienas vakaru, kad kundze jau labu brīdi bija gultā, viņa atkal drusku atpūtās segu siltumā un mierā. Viņa domāja par profesoru Langrenu, nesen tikai dabūjušu profesora grādu, taisnību sakot pāris gadus atpakaļ. Viņš jau divas dienas bij izbraucis dienesta uzdevumā, apskatīt aiz pilsētas ķīmiskās fabrikas.
Ar viņu tā pāris gadus atpakaļ, savu studiju priekšpēdējā gadā iepazinās kā ar vienu no sava institūta docentiem. Apprecējušies viņi bija tikai dažus mēnešus atpakaļ ziemas sākumā, pēc trim nāves gadījumiem viņu ģimenēs. Vai tuvo cilvēku nāve bija vajadzīga viņu savienošanai? To viņi tieši ne­domāja. Bet varēja arī būt, ka šie notikumi virzīja viņu tuvināšanu.
Pirmajiem agriem lieliem saliem uznākot nomira epidēmijā un badā, vienā nedēļā, Zigurda krusttēvs un krustmāte. Pilsētas tagadējā stāvoklī, bez kuri­nāmā un medikamentiem nespēj tos glābt arī Langrens. Pats ārsts būdams un kuram Pēterpilī bija daudz draugu ievērojamu mediķu. Zigurds visus ga­dus dzīvoja kopā ar krusttēvu un krustmāti un tie viņam bij bijuši vecāku vietā, kuri tam agri nomira.
Livijai nomira šeit Pēterpilī dzīvojošā vecākā māsa.
Marija nebija vēl studijas beigusi, kad Līvija at­brauca uz Pēterpili studēt. Tomēr vecākā māsa strādāja klīnikā un ar saviem ienākumiem uzturēja jaunāko; jo no vecākiem viņas nekā nevarēja gaidīt. Tie paši cietās un gaidījās, lai viņas pelnītu un tiem palīdzētu. Jo vecākais dēls, jauns inženiers, no­mira; bet tēvam ar māti īsti spēka gadi sen bij aiz muguras. Viņiem bija bijis Rīgā mazs veikals, un tā viņi bērnus skoloja. Bet nu tur tikai to dzīvību vilka. Kad Marija sāka strādāt kā nobeigusi ārste, viņa Livijai neatļāva vairs nekādus peļņas darbus,– lai tā varētu nodoties vienīgi studijām. Livija bij apdāvināta, bet bez medicīnas nodarbojās arī ar mūziķu. Varbūt, viņa īstenībā bija mūziķe. Bet medicīnu ņēma uz Marijas ieteikšanu un kā nākamo peļņas līdzekli. Tomēr jau otrā studiju gadā iestājās arī konzervatorijā.
Marija pirmoreiz sāka māsai celt norūpējušos jautājumus, kad viņas nejauši bij apmeklējis profe­sors Zigurds Langrens. Marija jauno zviedri kā do­centu sāka redzēt jau vairākus gadus atpakaļ gal­vas pilsētas mediķu starpā. Bez tam viņas vērību uz to grieza viņas labākā draudzene, jauniņa krievu muižniece Taņa Polockaja. Slaidais zviedris ar ari­stokrātiski vienkāršo un cēlo izturēšanos bija ļoti ieredzēts. Viņam pareģoja liela zinātņu vīra nākotni, dibinoties uz jau klajā nākušiem pētīšanas darbiem. Bet starp dāmām tas bij atzīts kā apburošs. No da­bas bija nopietns, bet sieviešu pieķeršanos guva lai­kam ar savu silto sirsnību un dzīvespatieso atklā­tību. Taņa draudzenei drīz bija stāstījusi, ka viņa ar Langrenu samīlējusies.
Docents Langrens nebija pazīstams kā liels dzī­ves cienītājs no vieglprātīgās puses. Tomēr satik­sme ar sievietēm tam bija diezgan izslavēta, un par nespējīgu uz dziļākiem saviļņojumiem viņu neviens neturēja. Runāja par viņa aizraušanos ar pāris viņa klausītājām. Ļoti noteikti apzīmēja kādu kundzi, jauna profesora atraitni, kura viņu būtu mīlējusi, un vairākus gadus uz viņu gaidījusi, saiedamās ar to; pēdīgi apprecējusies ar kādu savu vecāku radinieku. Taņa to visu zināja. Bet viņa teica toreiz Marijai, ka Langrens pavasaru braukšot viņai pakaļ uz mui­žu. Marija to saprata kā abu savienošanos.
Tā to arī jauniņā Taņa bija sapratusi, bet kādēļ viņa tā domājusi, vēlāk likās nesaprotami. Jo kādā agrā pavasara nedēļā Taņa raudādama stāstīja drau­dzenei, cik viņi ar Langrenu tuvi, ka viņai visa dzīve saistīta pie šīs pazīšanās laika. Un ka viņš varbūt arī nemaz nebraukšot pa vasaru pie viņas ve­cākiem...
Marijai jaunais zinātnieks iztālēm vienmēr bija licies rets cilvēks, pievilcīgs un visu uzticību paņe­mošs. Viņa tagad bija apjukusi līdz ar biedreni. Taņa bija nevien ļoti skaista un ar tādu pat muiž­niecisku smalkumu kā viņš, bet arī meitene ar spē­jām. Bez tam viņa bija lielu bagātību un zemes pla­tību mantiniece. Bet jaunajam zviedru aristokrātam, ka dzirdēja, nekā nebija. Viņš bija Krievijā dzimis un audzis. Tēvs ļoti jauns apprecējis krievieti un, klausīdams tās gribai, palicis uz visiem laikiem Pēterpilī – rīkodamies pret savu vecāku nodomiem un zaudēdams gandrīz visas dēla tiesības un mantu. Bet viņa dēls, mūsu docents, savus vecākus tikko atcerējās. Viņu bij uzaudzinājusi un arī augstāko iz­glītību sniegusi mātes māsa ar vīru, bezbērnu ģimene. Bet arī tie vēlākos laikos dzīvoja bez lielām plašībām, pārtikdami no nelielās muižas ienākumiem.
Pienāca eksāmenu nobeigšanas laiks. Marija ar savu draudzeni beidza kursu kā ārsti. Bez tam Taņu atstāja pie institūta. Bet jauniņā skaistā muižniece izskatījās gluži novecojusi. Klusuma un vienaldzības dēļ pret dzīvi – viņu nevarēja vairs pazīt. Marija vēroja, ka nospiests izskatījās arī docents Langrens, cik viņai to gadījās redzēt.
Taņa aizbrauca. Un pēc rakstīja, ka uz Pēterpilī vairs neatgriezīsies, bet lūkošot darboties kādā citā pilsētā pie kāda institūta.
Livija bija jau vairākus gadus studējusi un ne­sen iepazinusies ar docentu Langrenu, kurš drīz pēc tam iesāka savu darbību institūtā kā profesors. Ma­rija saņēma pēc visiem šiem gadiem atkal no Taņas Polockajas vēstuli no kādas lielas Āzijas Krievijas pilsētas. Tatjana rakstīja, ka nav apprecējusies, ka visu savu dzīvi atdodot darbam. Pēdīgi apjautājās, vai Zigurds Langrens vēl Pēterpilī? Jeb dzird aiz­braukušu uz Zviedriju vai Eiropu. Vai arī nosūtīts uz fronti (jo tad jau bija sācies trešais Eiropas kara gads).
Livija māsai bija stāstījusi par savu iepazīšanos ar profesoru. Bet par Taņas Polockajas likteni viņa nekā nebij zinājusi arī agrāk. Jo atbrauca, kad abas draudzenes bija pēdējo gadu kopā un kad ziemas otro pusi Taņa jau staigāja skumja un neizpratnes pilna. Abu meiču starpā viss tika turēts dziļā noslēpumā. Bet plašākās aprindās par docenta Langrena un skai­stās Taņas Polockajas attiecībām nekad nebij biju­šas jausmas, gluži brīnišķā kārtā. Kad Livija stā­stīja māsai par savu iepazīšanos, Marija uztraucās. Bet arī šoreiz nekā neizteica par agrākiem gadiem. Tikai atcerējās redzējusi diezgan bieži profesoru, kurš bija kļuvis vecāks un domupilnāks.
Pēc Tatjanas vēstules bija pagājis labs laiks, kad pirmoreiz apciemoja abas māsas Langrens. Redzot viņu pie Livijas, Marija sajuta vislielāko nemieru. Un nevien visa tā dēļ, kas bija noticis ar Taņu. Ma­rija Kraujiņ bija pieradusi redzēt sevi un savējus kā vienkāršus ļaudis un starp tādiem pat ļaudīm dzī­vojošus. Kraujiņu bērni gan visi apmeklēja skolas, bet mājās tiem bij daudz jāpalīdz vecākiem viņu ik­dienišķos rupjos darbos. Un kaut gan labākos ga­dos viņi nebij nemaz tik trūcīgi, taču pēc latvju pa­rašas viņus ģērba ļoti vienkārši un visa dzīves ie­kārta ģimenē nebij kundziska ne domāt. Nevaļas un vienkāršā dzīvokļa dēļ arī viesošanās un sabiedrībā iešana netika piekopta. Klasēs gan tie arvien bij no biedriem ieredzēti kā apdāvināti audzēkņi. Vieglāk auga tikai mazā māsa Livija, par kuru brālis bija gandrīz 12 un Marija 9 gadus vecāki. Livijas laikā iegādāja arī klavieres un viņa no mazotnes ņēma mū­zikas stundas. Sakarā ar to iznāca vairāk iziešanas un satikšanās. Viņa vēlāk skaisti spēlēja.
Kad Zigurds Langrens sēdēja pie Kraujiņu mei­tenēm, Marijai bija smaga sajūta. It kā viņas nebūtu tā cienīgas. Bet profesora vienkāršā izturēšanās bija lielas cienības un atklātības pilna pret viņām abām. Viņš Mariju iztālēm pazina, vienkārt kā Ta­ņas draudzeni un vēlāk kā uzupurēšanās spējīgu cil­vēku slimnīcās un izcilus ārstu.
Meiča ar izbailēm vēroja viņa attiecības pret māsu. Viņa nevarēja nejust, ka tās ir ļoti nopietnas. Un viņa domāja, ka viņas Livija, latviešu Kraujiņu meitene, kurai bērnībā nav ieaudzinātas pat vidējo šķiru pilsoņu nepieciešamās parašas, — nevar būt piemērota zviedru aristokrātam un skaistulim. Kaut gan viņas te abas Pēterpilī studēdamas neatšķīrās no visinteliģentākām jaunavām, sevišķi smalkā Livija. Bet īsts aristokrāts dabīgo smalkumu vērtē simt­kārt augstāk par visu iemācīto un viduvējo — to Marija neiedomāja.
Arī Taņu viņa nevarēja aizmirst. Viņa tai aiz­rakstīja, ka profesors Langrens ir gan Pēterpilī, bet par māsas iepazīšanos neminēja. Taņu ar Zigurdu Langrenu viņa nebij sev tuvumā kopā redzējusi. Viņa vēl arvien nevarēja izprast viņa attiecības pret savu draudzeni. Bet brīžiem bija sirdī apsūdzējums pret cēlo un gribot negribot ļoti patīkamo vīru.
Marija domāja, ka Livija varbūt nebija nekāda pēc parastām prasībām izbrēkta skaistā. Bet mati viņai bija gaišāki brūni nekā Marijai pašai un vēl lie­lāki. Tie it kā ar sevišķu prieku viļņojās un viegli pukojās, arvien izlocīti nokarādamies gar dzidrajiem vaigiem un kaklu. Un kad viņa gaišā tērpā sēdēja pie klavierēm tāda caurstarota — viņa bija brī­nišķi daiļa. Marija savu māsiņu bieži apbrīnoja un gandrīz dievināja. Livijas būtnē bija smalka, lieku nepieņemoša vienkāršība un patiesīgums. Tas parādījās vissīkākās lietās — savādā neikdienišķībā un svaigumā. Bez gala atvērās viņā grācijas un skai­stuma kaktiņi. Kaut vai rociņa mīļi noslīga, sejā domīgums un pacilātības skaidrums. Acis, kuras vien­mēr dziļas un labas, sāk mirdzēt iedvesmē tik jaunas un neredzētas. Livija ir burvīga.
Tādēļ Marija visu laiku, kamēr pie viņām vie­sojās profesors un arī pēc tam, nespēja nedomāt par skaisto muižniecīti Taņu, kura no Pēterpils aizbrauca nogurusi un novecojusi. Un tagad pēc vairākiem gadiem rakstīja, ka dzīves ziedošā un smaršojošā puse viņu nepievelkot, kaut gan tā bija vēl meitenes gados. Marija nespēja par to nedomāt, jo domāja par Liviju, kuru, redzams, mīl Zigurds Langrens.

Pēc tam nāca Krievijas revolūcija un visi bij aizrauti viena vai otrā ziņā no vispārības lietas.
Pēc kara darbības pārtraukšanas vecāki ļoti ai­cināja meitas mājā. Viņi nebija bēguši kara gados no dzimtenes, ne par ko nebija nākuši Marijai līdz, kura aizbrauca tiem pakaļ pēc Jelgavas ieņemšanas. Viņi gribēja nomirt turpat mājā, ja tā vajadzēs!
Tagad cerēja, ka kara briesmas būs pāri. Vā­cieši vairs Rīgā nebūs jāgaida. Tādēļ lai vismaz Marija, ja jau Livijai studijas jābeidz Pēterpilī, nāk mājā un dzīvo pie viņiem, lai tos labāk apkoptu. Ja jau negrib precēties.
Ja Marijai nebūtu rūpes par māsu Langrena dēļ, viņa būtu jau aizbraukusi un darbotos savā speciali­tāte vismīļāk dzimtenē. Livijas dēļ viņa arī toreiz, kad brauca vecākiem pakaļ, atgriezās atpakaļ Krie­vijā. Tagad uz Latviju aizbrauca atpakaļ vai visi Pēterpilī dzīvojošie latviešu inteliģenti un māksli­nieki.
Bet kamēr Marija vēl bija savās pārdomās, pie­peši atkal nebija vairs pārejama robeža starp Krieviju un Latviju. Viņas abas ar māsu nedabūja vairs nekādas ziņas ne par vecākiem, ne par Rīgas stā­vokli.
Pēterpilī tad jau sākās šausmīga tukšības dzīve. Otrā gadā likās, ka, uz priekšu izrēķinot, drīz vaja­dzēs katram dzīvības pavedienam notrūkt. Bet teo­rētiski nekad nevar paredzēt, cik dzīve pati var ar­vien smalkāku un sīkāku vērpt savu pavedienu iz­nīcībai pretī un ilgi neizsīkt galīgi. Jo arī tagad tā papildinājās no pastāvīgas, kaut arī vājas pašatdzīvināšanas.
Mokas Pēterpilī bija lielas. Sevišķi inteliģence bija sažņaugta visās savās pukstošās vietās. Marija pārpūlējās un cieta badu. Kaut gan Livija arī jau pati pelnīja, Livijas mīlestība arī viņu turēja rūpju rokās. Tagad ļoti labi iepazinusies ar Langrenu, Marija zināja, ka gadījumā, ja Taņu viņa savienoša­nas ar citu sievieti darītu nelaimīgāku nekā viņa jau ir un tā viņam to teiktu — viņš laikam gan atteiktos no katras personīgās dzīves. Protams, arī Taņai nekļūdams cits, kas viņš viņai tikai varējis būt. Taņa rakstīja, ka grib iebraukt. Mariju tas biedēja un viņa karsti vēlējās, kaut Livija nemīlētu Langrenu. Bet māsa viņai kādu dienu teica, ka Zigurds Langrens grib viņu par sievu. Pēc tam arī viņš pats lūdza Mariju ar viņu par to izrunāties. Marija galīgā ap­jukumā izstāstīja Livijai par Taņu, par viņas pazīša­nos ar toreizējo docentu Langrenu. Arī pašam viņa pateica, ka ir zinājusi visu par viņa attiecībām ar Tatjanu. Un ka Taņa taisās braukt uz Pēterpili. Pē­dējais gan uz viņu neatstāja iespaidu.
Bet par pārējo tas pirmā acumirklī noskuma, kā Marija vēroja. Tomēr viņš kļuva atkal sevī gaišs un apņēmies:
„Ja Tatjana Anatoļjevna vēlētos, lai atsakos no personīgās dzīves, nespēdams to nodibināt kopā ar viņu – esmu gatavs. Bet es zinu, ka viņa to no ma­nis neprasa."
To zināja arī Marija.
Vismaz aizbraucot Taņa bija pārliecināta, ka Zigurds Langrens nav nekādi izlietojis viņas mīlas mulsas. Bet vienmēr gribējis ņemt ne vairāk, kā pats spēj pretī dot. Tādēļ viņa arī nejuta tiesības, ne vēlēšanos jebkad viņam šķērslī stāt.
„Bija tāds laikmets, pēc mūsu izšķiršanās, kad domājos vispāri priekš sevis neiespējamu personīgo laimi. Bet tas nu ir pāri. Un ja man būtu jebkādi solījumi Taņai, tad es nebūtu te, pie jūsu māsas. Par to jūs nešaubīsaties."
Bet galvenā lietas izšķīrēja bija – Livijas mīle­stība.
Tikai Marija Kraujiņ cauras dienas staigāja kā apmākta, kā noreibuši. Viņa domāja par māsu, par Taņu, par Langrenu. Viņai bija bail no šiem dīvai­niem dziļajiem cilvēkiem, no šīs savādās spokainās pilsētas. It kā kaut kas tuvojās — un viņa bija tik no­gurusi!
Tad nāca apmulsinošie nāves gadījumi Zigurda ģimenē.
Bet viņš nebija vēl savus miroņus nokopis, kad saslima Marija.
Viņš cerēja uz viņas jauno organismu. Ar iz­misušiem dvēseles spēkiem sacēla kājās visas iespē­jamības palīdzības sniegšanai. Bet Pēterpils pēdējā laika režīmu samērā vieglāk izturēja taisni zolidākie gadi. Kurpretī jaunatne bija galīgi iztukšojusies fi­ziski un psichiku pārkaitējusi līdz pēdējam.
Murgos Marija runāja šausmu lietas par Taņu un Langrenu. Kliedza, vienmēr gribēja Liviju glābt no kādam briesmām.
Zigurds nospiests un nelaimīgs uz to klausījās.
Pēdīgi viņš mēģināja Livijai ko izskaidrot sa­vās attiecībās ar Tatjanu Polockaju. To traģisko visā: ka tie bija domājuši mīlam un pa daļai saistī­juši savas dzīvības. Un tad sapratuši, ka nemīl, cik līdzīgi mīlestībai tas arī neizskatītos. Bet Livija, ar viņas pusbērnišķīgo svaigumu, nespēja to visu uz­ņemt. Viņš redzēja, ka tas tikai piesmilšoja viņas mīksti ziedošo skaidrību. Viņš atmeta visus iz­skaidrojumus.
Vissatriecošākie bija Livijai brīži, kad Marija nemurgoja. Tai atkrita karstums, un Livija redzēja pārvērtušos seju.
Marija tad uz viņu skatījās dziļāku īstenību re­dzošam acīm un čukstēja:
„Cik te, šaī pilsētā, viss neizprotams – – cik neizprotams —"
Viņai nekad nebija Pēterpils likusies parasta pilsēta.
Viņa ugunīgi raudādama spieda sev klāt Liviju. Teicas diez'kam neatdot.
Pēc trim nedēļām nebija arī Marijas vairs.
Livija jau bija dažus mēnešus kā beigusi medicīnas institūtu un jau otro gadu strādāja slimnīcā. To­mēr uzreiz sajutās kā uz ielas pazudis bērns. Ja viņa zinātu, ka tēvs un māte abi miruši, bet Marija dzīva, tad nebūtu ne puse tā izmisuma!

________

To ceturtdienas vakaru, kad viņa visu bijušo līdz šai vietai domās izšķirstīja, bija vairāk kā gads ap­kārt no Marijas nāves dienas. Bet dienas gāja tādā burzmā un miglā, kā likās — simts gadu drīz būs. Ka dažreiz nevarēja pat atjaust, kas ir bijis un kā nemaz nav bijis.

Viņi dzīvoja Zigurda krustmātes dzīvoklī. Langrens darbojās vairākās padomju iestādēs, daudz strādāja priekš valdības. Tādēļ tam pagaidām ne­atņēma dzīvokli un iekārtu. Daudziem bija jau at­ņemtas pat bibliotēkas un visas laboratorijas nacionalizētas un izšķīdinātas.
Bet viņš bija dziļi neapmierināts ar ķīlī iedzīta­jiem Krievijas apstākļiem, kas viņu galīgi nepielaida vairs pie ziniskā darba. Priekš jaunā zinātnieka dažreiz bija varbūt mazāk satriecoši redzēt tuvinieka līķi, nekā laboratoriju guļam ar pārsprāgušām trubām, bez gāzes,, bez nepieciešamā spirta — jau gan­drīz pusotra gada.
Langrens lasīja lekcijas augstskolās un dažādos strādnieku aizsardzības kursos, vadīja slimnīcas, konzultēja ziniskās komisijās (kas bija modē nācis) visos attiecīgos komisariātos. Un par visiem nāvē­joši nogurdinošiem neauglīgiem darbiem arī ņēma pasakainu mēnešalgu. Tomēr pusmēneša viņiem pa­gāja badā. Kamēr jau no pagājušā gada iestādēs dar­biniekiem tikpat kā vairs neizdeva produktus, ne ar kādām kārtējām mēnešalgām nevarēja Pēterpilī sevi uzturēt. Pār visām kvalifikācijām stāvošie lielie speciālisti, kuriem bija tā sauktās individuelās algas (ārpus tarifa) pagaidām drīkstēja, darbojoties vairā­kas iestādēs, saņemt arī vairākkārtīgu atlīdzību, ja arī ne pilnu gluži visās darba vietās. Tomēr viņi ne­varēja ikdienas ēst: mārciņu maizes, pāris lotis sviesta un graudu cukura. Pilnīgi te izslēgtas visas pā­rējās ēdamvielas un miesai vistiešākie izdevumi, bez tam skaitot uz vienas, individuelās personas, ne ģi­menei. Jo šiem pār visiem tarifiem stāvošiem „speciem" sanāca toreiz 30, retumis 50 tūkstošu mēnesī. Sviests tad maksāja mārciņa 7—10 tūkstošu, cukurs tāpat un rudzu milti 600 rbļ. mārciņā. Kvalificētie strādnieki un darbinieki, komisāri, tāpat padomes lo­cekļi taī laikā saņēma 7—12 tūkstošu mēnesī. Bet viņu zumai bija vienīgi formela nozīme (izņemot var­būt strādniekus), jo viņu rokās bija Pēterpilij piesū­tāmo produktu krājumi. Bet strādnieki saņēma tikai augstāko normu iedzīvotāju starpā, arī šausmīgi ne­pietiekošu un bez tam pēdīgi bezmaksas tā sauktās „darba pusdienas".
Bet bija diezgan plaša šķira, kurai pat tagadējos apstākļos netrūka gandrīz nekā. Netrūka pat tādas lietas, kuras sen skaitīja par pilsētā absolūti neeso­šām. Tie bija — iekš- un ārpus partijas stāvošie spekulētāji, vienalga „idejiskie" vai neidejiskie.
Langrens nekad neizlietoja blakus ceļus. Ne­spieda atsevišķas personas atlīdzināt viņam par pa­kalpojumiem ar ēdamvielām, paņemot kaut pēdējo. To darīja gandrīz visi ārsti līdz ar citiem speciāli­stiem, inženieriem. Nemaz nerunājot par sīkākiem meistariem. Sen neviens neņēma bezvērtīgo naudu.
Bet apstākļi bija tādi, kas spieda uz dažādām sīkām morāliskām neskaidrībām. Kāds ievērojams augstskolas filologs viltoja petrolejas kartiņu un tir­godamies ar petroleju glābās vēl kādu gadu no nā­ves. Inteliģentu starpā nelikumīgas div- un trīskār­tīgas maizes un ziepju kartiņas nebij retums. Tāpat visas dāmas bez izņēmuma bija pīpētājas; bet uz kar­tiņas saņemtos papirosus un tabaku sievietes mija pret maizi. Sūtīja tabaku gan uz laukiem, gan turpat stacijās iztirgoja iebraukušiem ar prāvāku maizes knucīti. Bet nepīpētājas bieži mācījās arī pīpot, jo apmierinot izsalkumu.
Profesors Langrens sen gribēja izbraukt no Krie­vijas. Viņam bija komandējums no Tautas komisa­riāta ziniskos nolūkos, kad viņš pašreiz iepazinās ar Liviju. Viņu sūtīja uz Ameriku un Āfriku, kā viņš pats bija vēlējies. Viņš toreiz atlika pētniecisko ce­ļojumu. Bet pie tagadējiem apstākļiem komandējums ne par ko nebij atjaunojams, kaut vai tikai uz Ame­riku, iepazīties ar turienes augstu stāvošo strādnieku aizsardzību. Visu laiku viņš arī bija centies izbraukt uz Zviedriju. Bet viņu neizlaida tāpat kā citus. In­teliģentie spēki un kvalificētie strādnieki — visi bija mobilizēti.
Zemnieki paslepen brauca pie profesora, ieveda kartupeļus, rupjus miltus un pa pudelei melnas zāļu eļļas. Viņš tiem deva projām krusttēva un krust­mātes virsdrēbes, apģērbus, vērtīgas lietas — kas vēl bija no viņu pašu dzīves palicis pāri. Jo arī viņi jau labu laiku pārtika no lietām. Bij atdots pēdīgi arī lielais sudraba patvāris, bet paši iztika ar mazo ni­ķeļa. Tagad viens sādženieks braukāja jau vairākas reizes. Pēc lielās melnozola bufetes. Solīja visai ziemai kartupeļus, pāris pudu pusbaltu miltu un daļu no cūkas. Zigurds teica, ka viņam sirds nesienoties pie lietām. Vispāri. Ja tikai varētu laboratorijā strādāt. Bet Livijai bija žēl. Bija kā vainīguma sa­juta, ka viņas acu priekšā ārda cēli aristokrātisko mitekli. Tajā bija pilsonībā nesastopama vienkār­šība un kārtkārtu izaudzis daiļums un dārgvērtība. Viņa neļāva pagaidām.
Viņa strādāja ar slimniekiem, un tai dažreiz arī atveda pa mārciņai speķa vai kādas olas, tāpat mil­tus. Arī Zigurdam bija daudz draudzīgu roku. Asi­stenti un laboranti, visi bijušie kalpotāji gādāja par viņu ka varēdami. Daži ar dzīvības briesmām brauca lauka no Pēterpils uz guberņām un veda tam brīnišķīgu sviestu un pat putnus.
Bet viss bija pārāk mazā daudzumā un kā ne­bijis izkusa bada svelmei pretī.
Pēdējie ziemas mēneši bija tukši un izmisuši. Zigurds ir izbraucis aiz pilsētas, kur sādžas ir tuvumā. Bet viņš, protams, neatvedīs pat neatļautas pusmārciņas maizes.
Noteikti runāja, ka pavasaru būs satiksme ar Latviju, sūtīs bēgļu ešalonus. Vēl tie daži mēneši! Bija nolemts Livijai tūliņ izbraukt uz Latviju, lai pēc tam ārzemēs sastaptos ar vīru. Tas ir, ja viņš ne­varēs agrāk izkļūt līdz ar viņu. Zigurds visu laiku, kad krustmāte vēl dzīva bija, jau ilgojās pāriet savas tēvijas Zviedrijas pavalstniecībā. Bet nu, ja ne pil­nīgi izkļūt no Krievijas, tad vismaz dabūt komandē­jumu uz Eiropu, uz Franciju un Angliju. Viņš bija vairāku zinātnisku darbu autors un Parīzē pazīstams pētnieks, kur ilgākus laikmetus bija dzīvojis. Bet nu Pēterpilī braukāja bezgalīgās darba aizsardzības ko­misijās, kuras bija pilnīgi formelas — jo neviena no ziniski uzstādītām higiēnas normām nebija pildāma tagadējos apstākļos. Bez tam, neraugoties uz strād­nieku mobilizāciju, rūpniecības tikpat kā nebij.
Visnenoklusināmākā vēlēšanās bij atgriezties Zviedrijā. Tādēļ vērtīgāko no iekārtas un citām palikušām lietām turēja arī kā vienīgo, par ko pēdējā brīdī sadabūtu zumas optacijas nomaksātu.
Livijai to vakaru domājot par Zigurdu likās, ka ja viņa spētu pilnīgi atžilbt šo acumirkli no visa, iz­iet uz tādu skaidru vietu — viņa ieraudzītu it kā lielu gaišumu: savu mīlestību. Bet šie divi gadi Pēterpilī šķita tik nereāli apdullinoši, ka viņa visas lietas tvēra kā miegā. Viņai pēdīgi gandrīz likās, ka nezin: vai Zigurds viņai tuvs vai tāls. Vai viņi dzīvo jeb iz­sapņo šīs šausmas un arī — savu laimi.
Ārējie ūdeņi gāzās pār galvu. Izsvaidīja visas ainas — neļāva saklausīt pašai savu sirdi un ieraudzīt ko cietu un skaidru.
Tomēr ceturtdienas vakars bija reti spēcīgs un norimis.
Rīt pārbrauks Zigurds, un Livija sadomāja cept baltus pīrādziņus. Un dabūt viņam ne surogātu, bet īstu kafiju, kuru tas ļoti cienīja un kuru tagad dzēra reti. Un aizmiga ar vieglām domām.

II

Bet no rīta viņa apjuka. Nevis parastā nespēka dēļ — vakarvakarējo nodomu tā neatcēla. Bet nau­das, tie pārdesmit tūkstoši bija gandrīz tikai putrai­miem, saknēm un kaut kādiem taukiem. Tos vaja­dzēja šodien iepirkt priekš pusdienām uz vairākām dienām, jo rīt nāks Liza.
Ilggadējo kalponi Zigurds nebija varējis paturēt. To paņēma sabiedriskiem darbiem. Bet Liza nāca savas brīvajās stundās, vakarā jeb no rīta agri pāris reizes nedēļā apkopt profesoru. Viņa arī pusdienas puslīdz sagatavoja uz vairākām dienām. Jo kundze ļoti nogura slimnīcā. Bet viņš ar zēna jautrību pats kurināja patvāri un visur maisījās Livijai par palīgu.
Kā Langrens arī nenopūlējās atbrīvot sievu no algotiem pienākumiem, tas nebij iespējams. Visa pil­sēta nesa darba klaušas, katrs savā nozarē jeb pēc komisariāta ieskata. Bet viņš priecājās, ka esot ce­rību dabūt atpakaļ Lizu. Jo kalpones ģimenē atstāšot, par sevišķu valsts nodokli no uzņēmēja. Viņš pats tautas komisariātā no zināmas puses piedaloties likuma izstrādāšanā.
Bet pīrādziņi nebija vairāk kā gadu cepti. Milti maksāja 800 r. mārc. un speķis 7—8000, priekš kafi­jas arī vajadzēja paris tūkstošus.
Jau trešo gadu uz Pēterpils ielām, sevišķi ap tir­gus vietām lepnas nošļukušas dāmas un vecāki smalki, panīkuši kungi stāvēja pārdodami savas lie­tas. Apģērbus, rotas, veļu kā pasaka, zīda gultas se­gas un japāņu rīta svārkus; pārdeva kājā nebijušus, ilgus gadus neievajadzējušos dārgus apavus, liekus pārus; pārdeva no pasauļu pasaulēm līdzatvestas brīnumīgas zalona rotaļlietiņas un visādas teiksmju mantas. Pirka matroži un sarkanarmieši, amizēda­mies un nemācēdami rokās saņemt. Jo lietas bija neizprotamākas un viņu pielietošana neizdibināmāka, jo vairāk pirka. Sevišķi krita uz dažādiem smalkiem instrumentiem, cenzdamies, protams, izrādīt, ka zin ar tiem rīkoties. Iznāca kuriozi, bet pārdodošais ne­smējās. Uzmanīgi un vainīgi raudzīja paskaidrot pir­cējam priekšmeta pielietošanu. Un tas ar pilnu muti sauca: „nu, saprotams! Es jau tāpat teicu!"
Bet pēdīgi no apģērbiem un sevišķi apaviem, tā­pat daudzus saimnieciskus praktiskus, tagad neražo­jamus priekšmetus pārdeva un labprāt pirka arī ļoti nolietotus. Jo jaunu nebij kur ņemt. Tā kā ielas pār­vērtās nepārejamā krāmu tirgū.
Priekš labākām lietām drīz bija no vienas vietas visās ielās pasakaini pārpārim piekrauti komisiju vei­kali. Bet badā mirstošie izlietoja personīgo iniciativi — gāja uz ielas un raudzīja to pašu dienu sadabūt naudu priekš rudzu rausīšiem.
Vēlāk daudzi ņēma arī par atlīdzību pārdot cita lietas uz ielas, ar to pelnījās. Arī smalkā publika stā­vēja ar svešām mantām. Bet viena daļa nodarbināja savus bijušos kalpotājus lietu izpārdošanā. Raibums bija liels.
Kamēr vēl varēja brīvāk izbraukt, vienkāršākie un izmanīgākie plūda ar lietām uz sādžām un mija pret ēdienu. Tas bija visizdevīgāk. Bet drīz sā­džas bija ar zīda kleitēm pārpildītas. Pieprasīja kla­vieres. Apnēsātas darbam nepiemērotas drēbes un pat sīkas zelta lietas vairs neņēma, izņemot pulkste­ņus, dāmu zelta pulksteņus ļoti prasīja. Ļoti vaja­dzīga bija arī jauna izturīga vienkārša drēbe valku apģērbiem. Bet tās nevienam nebija. Bez tam arī sādžās bija ļoti maz ko ēst. Apkārtējās sādžas dzīšus dzina projām pilsētniekus, kuri kārdināja ar man­tām un izvilināja pēdējo. Pašiem nepietikšot visplā­nākā uztura līdz jaunam. Bet mirstošiem pēterpiliešiem acis pieskrēja ar asinīm, kad laukos no siltizceptas maizes lauza un svieda garoziņu sunim. Pil­sētā bija uz dienu astotdaļa ar kaut kādu negraudīgu sēklu jaukta riebīga maize. Likās, ka sādžas ēd tik labi, kā nekad tur nava ēsts, jo pat olas viņi tagad ne­veda uz Pēterpili. Patiesībā valdības rekvizīcijas bija ļoti lielas un zemnieki tāpat cieta badu, tādēļ arī ēda tik kāri, nekā netaupīdami.
Livija agrāk nebija domājusi, ka viņa varētu iet pārdot savas mantas uz ielas stūra. Bet šorīt viņa atrada koferī bebrādas apkakli un paņēma to līdz uz tirgu. Ja to pārdotu, tad laikam sanāktu pīrādziņu nauda.
Kad kundze pašulaik bija gatava iet, viņu iztrauca zvans. Uztrūkusies domāja, ka Zigurds pār­braucis. Bet bija atnācis viens no vecākiem asi­stentiem, latvietis Tubans. Viņš ļoti mīlēja profesoru, un tagad pēc apprecēšanās tāpat pieķērās Lī­vijai.
Kundze pateica, ka vīrs pārbrauks tikai vakarā. Visneizdevīgākā gadījumā rīt no rīta. Viņa lūdza Tubanu atnākt šovakar, solījās cienāt ar baltiem pī­rādziņiem un kafiju. Izstāstīja, ka ies tirgu pēc mil­tiem.
Tirgus bija tālu un pa garo ielu taisni turp gāja tramvajs, bet nebij domājams iekļūt. Vagonos va­rēja tikt iekšā ar mokām galējās pieturas vietās. Vagonu bija tik maz, ka viņi jebkurā dienas stundā gāja piebāzti un daudzreiz iekšā stāvētāji lika ap­turēt vagonu un kāpt laukā, baidīdamies noslāpt un gatavi iet milzu gabalus kājām. Bet vagona stāvē­šanu tūliņ izlietoja citi, iegrūdās iekšā vēl vairāk pārguruši, salstoši un neēduši cilvēki un žņaugšanās bija vēl lielāka. Uz kapenēm un vagonu abos galos karājās kā vīnķekari, cits citā ieķērusies, smagi šū­podamies līdz vagonu gaitai... Un bieži attrūka. Ik brīža, sevišķi pēcpusdienās varēja redzēt krītam notirpušos pieķērušos un bieži pasviestus kūleņo­jam. Bet par to nebēdāja. Arī dāmas karājās ārpusē vai katrā vagonā. Nebij kur kāju nolikt, bet sveši vīrieši deva, lai kāpj un stāv uz viņu kājām un turēja pašu dāmu apkamptu vairākas piestātnes, kamēr pietrūka spēka.
Pa ceļu līdz tirgum Livija pārdomāja, ka ļoti maz viņa šogad muzicē. Kaut gan dzīvo pati savā dzīvoklī, ir ļoti labas klavieres un Zigurds arvien tik laimīgs klausās spēlē. Izbijusies konstatēja, ka nav šogan konzervatorijā bijusi vairāk kā 2 reizes, vēl rudens pusē. Un vēl vairāk brīnījās, ka tikai šo­dien, pirmoreiz par visu to iedomā. Viņa jau vai­rākus gadus pie sava profesora bija vecākā kursā. Tika skaitīta starp visspējīgākām. Un ja būtu varē­jusi šogad pastrādāt, tad nobeigtu konzervatoriju. Atcerējās arī Taņu Polockaju. Un visu to nezin kā­dēļ šodien. Taņai bija ticis ziņots par Marijas nāvi, bet viņa neatbildēja. Rakstījis bija Zigurds un arī minējis par savu apprecēšanos. Kad Marija saslima, bij bijusi vēstule no Taņas. Viņa vēlreiz noteikti rak­stīja par savu braukšanu. Viņa tiekot komandēta uz ilgāku laiku plašos medicīniskos uzdevumos uz Pēterpili no iestādes, kur darbojas.
Tagad nu nevarēja zināt, vai Taņa nemaz nav saņēmusi nāves ziņu un arī uz Pēterpili vispāri ne­brauks, jo viņai būtu vajadzējis ierasties jau vairā­kus mēnešus atpakaļ. Jeb viņa saņēmusi vēstuli un atliek braucienu uz turpmāku laiku. Nesaņemdams atbildi no Tatjanas, Zigurds, kā Livija bij sajutusi, vairāk vēlējās, lai viņa nemaz nebrauktu šurp.
Nākot tuvāk tirgum, kundze atcerējās par līdz­paņemto bebrādas apkakli. Un nezināja, vai smie­ties par savu iedomu vai uzbudināties. Viņa pē­dējās dienās dzirdēja, ka tirgošanās ar lietām uz ielas noliegta, apcietinot un vedot uz komisariātu, iecirkni. Bet tādas vēstis gāja apkārt ne pirmoreiz.
Ap visiem tirgus vārtiem un uz tuvējiem stū­riem notika tas pats, kas vienmēr. Tirgojās sākot ar noviļātām sliktām konfektēm bundžas vāciņā un bei­dzot ar vērtīgiem mēteļiem un zelta lietām. Tādēļ viņa nodomāja, ka pašā tirgus apkārtnē tirgošanās pieļauta.
Viņa gan pati pēdējā laikā bieži bija redzējusi sava dzīvokļa tuvumā, uz prospekta papi­rosu zēnus un sievietes ar rausīšiem tvarstām. Vī­rieši miliči netika galā, tādēļ ielas tirgotāju izklīdi­nāšanu uzdeva milicēm, un tās to veica sekmīgāk. Visbiežāk mazos zeņķus, kuri bija visspriganākie cukura un papirosu pārdevēji, miliči nekad nevarēja saņemt cieti un aizvest. Bērni katrreiz tik briesmīgi sāka kliegt un trīcēdami raudāt, ka vīrieši miliči no­spļāvās un palaida. Sevišķi, ja publika izteica kādu žēlu pārmetumu. Bet sievietes milices neklausījās ne uz ko un strādāja no viena gala.
Tāpat ar rausīšu pārdevējām, kuri bija visda­žādākā baltumā, jeb melnumā! Sievas, kuras jau bija pieķertas, sagrūda miličiem rausīšus, papiro­sus, cukurgraudus un stērķeļu konfektes — un pel­nījās jo spoži tāļāk. Bez tam viņas varen izmanīgi prata noslēpt savas pārdodamās mantas — tādās vietās, kur ne domāt... Bet miličiem bij bail tām tuvāk ķerties klāt. Sevišķi jaunie skuķi tik iesita milicim — ja tas nesaprata amizieri — ar dūri pa krūtīm un uzkliedza: "Bezkauņa! Nost!" Pagājās un tirgojas uz otra stūra tālāk. Jauna smuka sie­viņa sāka nelabi bļaut: „Ak tu! Nešķīsts! Kur tu grābā!! Vai tur tev, nelieti, plācenīši jāmeklē?" Un vīrietis stāv kā stulbs. Jo nav pat domājis viņu aiztikt. Jaunais milicis ilgi stāv un visas uz viņu nikni skatās. Par bēgšanu vairs nedomā. Bet viņš pēdīgi tikai nosaka: „Nu, tā jau zināma lieta — sieviets. Melos, ka vai acis izkrīt. Vellam priekšturāmas bruņas." Un īgns un apjucis aiziet, lai pēc brīža parādītos jau cits, ne cik daudz vairāk nepanākdams ar sievām, kuras visbiežāk atgainījās jau ar koķetēšanu vien.
Profesora Langrena kundze bija tik stingri no­lēmusi cept pīrādziņus, ka tirgū iegājusi tūliņ no­pirka baltos miltus. Jo pagadījās skaisti. Miltus nopirka vairākas mārciņas, nopirka arī mārciņu speķa un ceturtdaļ mārciņas īstas kafijas, priekš Zigurda. Naudas palika pavisam maz. Bet nespēja atturēties. Savāda pacilātība un apstākļu ignorē­šana viņu nesa — kā jūsma un uznākusi brīvības līgsme. Prātu mierināja tā: šodien vai rīt varbūt iebrauc zemnieks un atved iztikai. Viņa jau sen gaida un bija sasolījusi veļu un dažus apavus, ziemas galošas, kas ļoti vilka.
Par palikušo naudu varēja nopirkt tikai drusku putraimu un gabaliņu smirdošu tauku. Atkal uz­budināta iedomājās par kažokapkakles pārdošanu. Bet nezināja, kā to lai izdara! Ja to varētu, tad būtu nauda visām vajadzīgām lietām.
Jau iedama laukā no tirgus, izdzirda kādam pakaļ saucam: „2 tūkstoši par katrām ilgām! vai tas nu ir dārgi!" Amizēta no vārdiem, arī Livija atgriezās un skatījās, ap ko notiek runa.
Vārtu iekšpusē stāvēja sieviete ar prāvu su­draba portsigaru, skaitīja sieviešu figūras tā vāka gravējumā un sauca atpakaļ pircēju, jaunu vīrieti. Tas pienāca: „Ko tur nu vērts. Tā kā tā pašas gal­venākās ilgas jums tur nav". „Kādas tad tās pašas galvenākās ilgas?" sieviete izsista jautāja. „Ar jūs neziniet? Nu, tad padomājiet". Vēl pameta skatu uz etviju un gāja nost.
„Jaunskungs, jaunskungs! Nākat šurp!" — sauca viņu atkal sieviete. „Ir, ir! Jūs tikai neap­skatījāties!"
„Nu kur? kur?" viņš pienāca. Un arī Livija skatījās etviju: zelta apkalta tā kā lidojošu mūzu virtene bij uz vāka.
„Nu redzat, redzat — šitā, ar bērniņu…!"
„Nu. — Ar bērniņu... Tās ir tumšas lietas..." Jauneklis bija gan saņēmis portsigaru rokā, bet it kā gribēja to dot sievietei atpakaļ.
„Vai Dieviņ, kas tad tās par tumšām!" sieviete teica pavisam nopietni un silti.
„Nu, labi." Viņš iebāza etviju krūšu kabatā un samaksāja 20 tūkstošus, drusku vairāk kā 2 tūkstoši par katru ilgu tēlu, jo to uz vāka bija laikam deviņi.
Ja par zelta apkaltu un oriģinelu etviju dabū 20 tūkst., tad nieku vien varētu ņemt par kažokapkakli — domāja Livija un stāvēja to izvilkusi vārtos.
Redzēja, ka divi pavisam mazi zēni burzmā pa­lecas uz augšu un plēsīgi — līksmi iesvilpās. Bet viņa nepazina apkārtnes jutoņu un nekā sevišķa ne­ievēroja. Bija nozudusi sieviete, kura pārdeva nu­pat par 20 tūkst. savas ilgas, bij uzreiz gluži klaji palikuši arī citi tirgotāji, saplūzdami tirgus gaņģos it kā mierīgi pircēji — kas vien varēja nobāzt savas pārdodamās mantas.
„Vai jūs to gribējāt pārdot?" nostājās pie Livijas vīrietis un savādi pacēla roku.
Viņa gan paskatījās uz roku, bet tūliņ atbildēja: „Jā..." Un vēl vairāk pavilka iz čemodāna bebrādas apkakli, uz kuru viņš bija skatījies.
Vīrietis pacēla augstāk roku un stingri saņēma viņas plecu:
“Nākat līdz."
Kundze paskatījās: tas bija mīkstu un sarkanu seju cilvēks, bez kādām nozīmēm, tikai zināmajā tumšzilas vadmalas tērpā — milicis. Viņš neizska­tījās ļauns. Drīzāk apnicis un miegains.
Kundze parāva plecu, kļuva svabada un gribēja uzbudināta iet ielai pāri, it kā viņu nevarētu aizturēt.
„Pag, pag, lielmātiņ! Nebēgat vis! Var gadī­ties nelaime — nošauju..." Sauca asa jauna sie­vietes balss.
Profesora kundze neatskatījās. Bet tūliņ jau viņu dusmīgi rāva pie rokas. Viņu turēja skaista gaišmataina meitene, ar plānu enerģisku seju, tādā pat rupjvadmalā no galvas līdz kājām un ar šautenes siksnu pār šauriņo cēlo plecu. Pienācis stāvēja arī platsejainais milicis, kuru meiča stipri bāra, ka pa­laidis. Viņš nekā neteica pretī, vainīgi nokaunējies saņēma atkal kundzi pie pleca un abi veda.
«Komisariāts nav tālu. Tur jums maza priekšā stādīšanas, vairāk nekā," — runāja meiča milice no­pietni.
„Tad vedat. Un ņemat nost rokas" — Livija auksti uzsauca, to uzskatīdama.
„Ar lielāko prieku! Lūk, kad cilvēks prātīgi runā, tad vienmēr var sarunāt," — izsmejoši atsau­cas jaunā milice un vedamā gāja svabadi.
Bet pēc mirkļa viņa atkal paskatījās kundzei sejā, vienkārši un bez mazākās ķircināšanās. Pēc tam milice nodūra acis un gāja ar sarautu spožibalto pieri.
„Kādēļ jūs tik nemākulīgi rīkojaties? Tādas lietas vajag pārdot starp pazīstamiem, nevis nest uz ielas, sevišķi jums," — teica kārtībniece, kā likās nospiesta.
Gāja pa netīrām ielām un Langrena kundze ne­runāja. Vēl veda ieblakus 2 miliči un milice turpat pie tirgus saņemtus: vācieti, vienkāršu sievieti ar iepirkuma groziņu, kādu labi ģērbušos dzelksni-sausu dāmu un noplīsušu, ļoti liela auguma vīrieti ar konfektu bundžu. Viņš briesmīgi dievojās, ka tam nekā cita neesot bijis, tikai pāris mazmaziņas bonbondziņas. Bet bija gan noslēpis pie sevis labu pusmārciņu cukura. Bet vāciete balsī raudāja un lūgdamās tvērās pie miličiem, tādēļ tie dusmojās un grūstīja viņu, sevišķi sieviete-milice.
Apvienotā grupa iegāja komisariātā. Tur bija tāds kā svētku izskats: samērā tīri viss izposts, sa­kurināts, ierēdņi trieca un smējās. Ienesa maizi un tēju...
Langrena kundze redzēja, ka viena no jaunkun­dzēm ierēdnēm pārbijusies uz viņu skatās it kā pa­zītu. Bet iznāca galvenais uzraugs un visus lika kādam jauneklim pierakstīt.
Vāciete bija gribējusi pārdot ādiņas, no veca kažociņa izārdītas ādiņas, kuras bija diezgan saēstas. Grozā viņai bija tik reta manta, kā piena pudele un tīrā audekla maisiņā manna putraimi. Gribēja viņai uztiept, ka arī pienu un putraimus viņa gribējusi pār­dot. Viņa metās ceļos un kliedza, slikti runādama krieviski. Tai 4 mazi bērni mājā, priekš tiem pir­kusi! Pati pirkusi! Viens tikko viņnedēļ sācis kā­jām iet, bet otrs mazītiņš zīdāms. Lielākai meitenei 7 gadi. Dzīvo uz salas, 2 stundu gājienā. Bet šaī tirgū nākusi iepirkties, tādēļ ka te vienmēr auzas par pāris rubļiem lētākas — ekonomija. Viņai bija prāvs daudzums auzu nopirkts (kuras apgrauzdēja un mala priekš putras un plācenīšiem). Vīrs nāks pusdienā un bērns jāzīda... Viņi stāv neēduši... Kamēr vēl pāries... Bet vācieti neatlaida. Vācietes raudas uztrauca un uzraugs draudēja viņu aizdzīt aukstā šķūnī 2 mēnešus malku zāģēt.
Livija no lielas nepatikšanas par kļūmīgo atgadījienu — ka atrodas arestēta komisariātā — gan­drīz aizmirsa savu stāvokli. Tikai kad vāciete mo­cījās, viņai drusku pašķīrās pašas aukstais miers. Atjauta, ka vajadzētu vienkārši iet pie telefona un zvanīt uz savu slimnīcu, ārstu kabinetam; jeb Zi­gurda pārzināmai laboratorijai vai citām viņam tuvu stāvošām iestādēm — lai tūliņ nāk viņu izgalvot. Vispirms viņai kā ārstei bija jānoliedz te paturēt šo nabaga vācieti, kura jau tagad izskatījās slima. Bet pirmā acumirklī bija kauns, ka gribējusi pārdot kažokapkakli… Un tūliņ arī viņus visus lika vest kamerā. Pierakstīja tikai vārdu un adresi, savādā kārtā neprasīja nemaz par nodarbošanos.
Vācieti ar varu veda, vēsi-stingri protestēja arī kalsnā dāma, kurai kā pārdodamus čemodānā atņēma tikai 2 pārus dārgus kungu cimdus un vienu krūtskreklu. Šie skati nocietināja Livijas lepnumu. Viņa neteica ne vārda, gāja sargam līdz. Pirmītējā ierēdne raudzījās visu laiku uz Liviju, skraidīja, uzbudinājās, kā gribēja kādam ko teikt, runāt. Kundze tikai neizprata, vai viņa tiešām to pazīst? Arī atvedēja, dūšīgā, glītiņā milice parādījās, uztraukta vairākas reizes gāja Livijai garām. Bet Livija neviena te tīši neievēroja. Tāds viņai bija sašutuma jonis.
Tikai nonākot kamerā, profesora kundze saprata, kādu kļūdu izdarījusi, nepieprasīdama tūliņ laist viņu pie telefona.
Šauri garā telpā ar normāla lieluma, bet aizstieņotu logu, uz plīts tupu sēdēja paveca, vaļējām bizēm tatariete, liela un netīra.
“Začem papal? Ļepuška targaval?” – briesmīgi lauzīti ik pa jonim Livijai uzstāja tatariete. Aiz tās pašas simpātijas viņa stāstīja tai, ka pati tiekot turēta te itkā par kažoka nozagšanu. Bet kažoku esot velns nozadzis, ne viņa. “Začem papal? Ļepuška targaval?”
Bet Livija noņēmās vācieti mierinādama.
“Meine Finger… Meine Finger! Sehen sie!” – viņa kliegdama rādīja Livijai.
Vācietie piepeši pirksti līdz pat delnai palika balti un stingri. Asinis neriņķoja. Livija saprata, ka tai traucēta sirdsdarbība. Mēģināja to noguldīt uz sola. Un tūliņ gāja pie kameras stieņdurvīm, sauca pie izcirstā logcaurumiņa sargus. Pieprasīja, lai laiž viņu uz kantori. Teica, ka ir ārste, trešās slimnīcas galvenā ārsta palīgs, ka zvanīs turp, ka nevar te palikt un neļaus aizturēt uzbudināto slimo māti.
“Vēl ko izdomā, mīļā. Ja jau esi kamerā iekšā, tad sēdi. Kam tad tur nebiji dakteriša, kad tevi tur laukā pierakstīja? Kam tad nezvanīji pa savu telefonu.”
Vāciete kliedza raudādama un rāvās. Jo laiks esot pāri, kad bērns jāzīda. Kad viņa tiks mājā! Mazais nav tik vesels. Viņš var nomirt!
Vēl pēc kāda laika sieviete iekliedzās:
“Meine Brust fliesst auf! Meine Brust…”
Livija redzēja, ka tai apģērbs uz krūtīm cauri slapjš. Drīz saslapa no piena arī plānais pusmētelītis. Sievai klabēja zobi no bailēm un aukstuma. Kamera bija kā suņu būda, Livijai kažokā sala. Uz kakla viņai bija ļoti liela baltzīda šalle, to viņa salocīja un aizbāza sievietei aiz kailām krūtīm, lai slapjums būtu nostāk.
Livija nesaprata, kas nu būs? Ja no kameras neizlaiž, tad var līdz pat vakaram te nosēdēt… Var paiet nakts un neviens par viņiem neieinteresējas. Viņa nebij šodien ne miltumiņu ēdusi, nāca pāri pusdienas laiks. Bet tas nebija pirmoreiz. Tikai enerģija arvien vairāk apsīka, ne uz vienu negribējās klausīties.
Sausā dama salti stāstīja:
“Viņdien kaut kas notika ar vienu sievieti, no mūsu mājas. Viņai mazs bērns bija slims. Tuvu pirms pusnakts viņa nobijusies, ka bērns nomirs. Nolikusi vīru pie bērna un skrējusi vēl ārstu meklēt. Vai vismaz aptieku. Zāles. Bijusi no sirdssāpēm tik apdullusi, ka nevarējusi nekā atrast. Ne daktera, ne aptiekas. Nesapratusi pat, pa kādām ielām maldās. Pēc pusnakts to apturējusi patruļa. Jo viņa, protams, nevarējusi uzrādīt sevišķas komisara atļaujas pēc 11-tiem atrasties uz ielas. Arestējuši. Veduši uz komisariatu pārgulēt nakti. Viņa stāstījusi par bērnu, par dakteri. Netic. Neticējuši. Vīrs mājā gaidījis pāra stundas. Tad gājis raudzīt. To tāpat apcietinājuši. Aizveduši uz komisariatu. Iegrūduši kamerā. Un 68. kameras vietā iegrūduši 77-tajā. Tur atradušies tie, kurus tonakt ķīniešiem vajadzēja vest projām. Viņu tur iegrūduši piedzērušies miliči. Aiz misēkļa. Nesadzirdējuši, kāda kamera. Ķīnieši aizveduši tonakt visus. Kad otrā rītā izlaiduši visu nakti trakojošo sievu, tā pārskrējusi mājā un bērns jau nakti bijis miris. Skrējusi atpakaļ uz komisariatu meklēt vīru. Dabūjusi zināt, ka tas nakti aiz pārskatīšanās nogalināts, ķīnieši aizveduši. Tie paši miliči, kas viņu uz ielas saņēma, izstāstījuši. Viņa palika ārprātīga un tagad ir slimnīcā.”
Langrena kundzei bija nedzīvi izmisusi seja, viņa izskatījās ļoti pārvērtusies par tām dažām stundām kamerā. Vāciete nogurusi šņukstēja un ievaidējās, nevarēja sen vairs paraudāt. Tatariete beidza ēst pusdienas, kuras tai caur sargiem iesūtīja ar lielu godbijību dēls, jauniņš jauneklis. Visus klātesošos pārsteidza bagātā maltīte: bija ar aunagaļu savārīts biezs pupu virums, pilns podiņš un smaržoja neizturami labi. Ari lielu maizes gabalu netaupīdama noēda.
Kalsnā dāma gribēja ar tatarietes dēlu nosūtīt zīmīti piederīgiem, lai zin meklēt. Bet viņš līdīgi-nežēlīgi atteicās. Tatariete tam aizejot ilgi stāstīja, cik viņš tai goddevīgs labs dēls.
“Kas no šodien arestētiem labprātīgi pieteicas malku zāģēt? Par neatļautu tirgošanos uz ielas mums ir nolikts darba sods. Ar labprātīgu malkas zāģēšanu var tikt dzēsta zināma soda daļa.”
Livija skatījās neizprazdama. Tomēr piecēlās un gāja runāt, jo ienākusi bija tā pati jaunkundze, kura likās viņu pazīstam. Kundze gribēja viņai teikt, lai pazvana uz slimnīcu jeb laiž viņu pašu pie telefona.
Jaunkundze strauji pagājās pret durvju kaktu un tīšām skatījās kādā listē un rakstīja, bet Livija gāja klāt.
“Profesora kundze… Mīļā profesora kundze…” Ierēdne tikko manāmi čukstēja.
“Jūs mani pazīstat?” – prasīja Livija.
“Es jūs lūdzu, ejat malku zāģēt! Tad es visu iegrozīšu. Lūdzu nerunājat ar mani. Tikai ejat malku zāģēt. Acumirklī cita nekā nevar. Nekā nevar”…
Livija saprata, ka tā tad pa telefonu zvanīt nevar. Ka ir nolemts viņus visus zināmu laiku paturēt te komisariātā. Viņai uzgula nedzīva vienaldzība.
Ierēdne lūdzoši skatījās. Tad sauca skaļi un oficiali:
“Tā tad jūs piesakaties? Es jūs atzīmēju. Vēl kurš?”
“Es arī iešu! Ņemat mani arī! Es arī gribu malku zāģēt! Un pēc tam laižat mani mājā! Viņš nomirs… Viņš neizcietīs… Tik daudz stundas!...”
Vāciete nokrita pusģībdama uz sola.
Jaunkundze atzīmēja arī viņu un ātri aizgāja no kameras. Sausā dāma skatījās auksti miglotu skatu. Viņa nevēlējās iet malku zāģēt.
Vācietei vēl arvien bija slapjas krūtis un viņa dikti trīcēja. Bet drīz vien bij nosvīdusi ar visiem matiem. Bluķi bija neredzēti resni un mitri, zāģis tikai ļodzījās un sprūda. Pēc labas stundas nebija vēl mazā pusē rezgalī iezāģēts. Livija bērna gados kādas reizes bija mēģinājusi zāģēt, neprata. Bet ja būtu partners, viņa iemanītos, ar visiem nogurušajiem spēkiem. Bet sargi sēdēja klāt un amizējās par viņām,
Livija saprata, ka zāģēšanai nebūs nekādas nozīmes. Jo cik ilgi viņas te arī nenomocītos, padarīts nebūs nekas.
Kad sargi lika atpūsties, viņa iejautājās, kādi tad īsti ir soda mēri par neatļautu tirgošanos uz ielas.
“Nu, jums jau nevienam nekas liels nebūs. Kādu mēnesi Česmenkā.”
“Ak! Mēnesi!” atkrita vāciete kā notriekta.
“Kas tas ir Česmenkā?” jautāja Livija.
“Česmenkas nabagmāja. Aiz pilsētas. Tagad modē tur sūtīt skaistas kundzes izberzt vecenēm grīdas. Česmenkā nav slikti: mārciņa maizes pa dienu! Tāpat kā padomes locekļiem! Bet tā, raug, tikai pierendelīte. Un damiņas iejūtas visos saimniecības darbos. Nāk laukā riktīgas vešerienes. Rīt no rīta jūs sūtīs projām.”
Vāciete skatījās neprātīgām acīm.
Bet kad pēc pāris stundām sargi lika zāģēšanai mest mieru un veda atpakaļ kamerā, tie vēl Livijai teica, lai darot gan tā, ka tik lai nevedot uz Česmenku. Jo ja tur jau būs, kas tad vairs izmeklēs? Jo nav nekādas kārtības. Būs viss mēnesis jānodzīvo un vēl ilgāk. Nav nekādas kārtības, ja. Labi, ka lika malku zāģēt – tad jau varbūt uz Česmenku nesūtīs.”
Drīz pēc tam, kad Langrena kundze un vāciete atgriezās kamerā, tur sadzina iekšā vēl veselu baru. Sievas un meitenes, kas tirgojušās. Redzams, lietu sāka ņemt stingri. Bija uzreiz briesmīgi biezs un dulli trokšņaini. Starp jaunatvestajām nebij gandrīz nevienas daudz maz inteliģentākas. Kāda nevaldāma sieva simulēja ģībšanu un nezin kādu trakuma slimību. Kliedza pēc ūdens, nogāzās augšpēdu zemē, izplēsa matus uz visām pusēm, atrāva vaļā krūtis un kaila vārtījās un dauzījās. Viņas biedrenes ik pa brīdim nesa ūdeni, ko padeva caur lodziņu un sargi tajā skatījās; bet durvis vaļā netaisīja, lai kā pie tām nesita. Sievai apnika un tā norima. Vēlāk pļāpāja un tikai lamājās, atcerēdamās, ka arestēta. Zaldātu vadmalas mētelī, ļoti tīri ģērbusies slaida latviete ar svaigu seju un pusgaišiem maigiem matiem raudāja pie sienas. Viņai atņemts gredzens un zelta ķēdīte, kurus tā iznesusi pārdot. Un tā visi stāstīja savu.
Piepeši atvēra durvis, lika sastāties kārtīgās rindās un zem konvoja aizdzina citā kamerā, lielākā. Bet te salika vīriešus, kuru bija mazāk. Tatariete varen negribēja rausties zemē no savas plīts, kurā laikam vēl bija kādas remdenuma paliekas. Bet vīrieši ņirdza, lai jau atstājot šiem vienu…
Jaunā kamera bija piepīpēta līdz griestiem un visdažādāko smaku pilna. Telpā bija neliels sols un vienīgs nejauši iesviests krēsls. Citādi pilnīgi tukša. Sanākušās novietojās kaut kā. Bija jau klusākas.
“Man nu gan būtu jākaunās. Es tak neesmu vakarējā. Un tā iekrist. Lai nu tādi neapspalvojušies smalkputnēni, kā te daži atrodami… Bet es, paldies Dievam, 2 mēnešus Česmenkā kā tēva mājās nodzīvojusi – –“
Runāja paresna vingra meiča, ar gudru glītu ģīmīti un bezgala ironisku rupju uzstāšanos. Viņa neizskatījās necik nelaimīga, tikai savādās vienaldzīgās dusmās pārskaitusies. Viņa nicināja visus un sevi līdz. Mierīgi sēdēja uz minētā krēsla telpas vidū.
Tā bija te viszinošākā, pie viņas griezās ar ieinteresētiem jautājumiem un dabūja pamatīgas un graizīgas atbildes.
“Ja nebijusi tā bāba – ar tiem tēviņiem es katrā laikā tiktu galā. Tiem jau tik aizsmērē ko aiz lūpas – vai nu mani jāmāca. Un es tak katru miliča purnu pazīstu tikpat labi, kā savu noēsto zābaka purnu! Bet tā maita jau gribēja mani nosist. Divi mēneši Česmenkā nodzīvojusi un nu – – ech!” spļāva nicinoši meiča, ar glīto saprātīgo ģīmīti. Nevērīga pret apkārtni, viņa cēla augšā kleitu un skatījās zilumus. Sevišķi plecus bija sāpīgi kustināt no sitieniem.
Runāja atkal par Česmenku. Viena gribēja sākt stāstīt par kādu gadījumu. Bet nicīgā meiča rupji pārtrauca. Viņa to notikumu zināja labāk. Viņai tak pašai vecenes Česmenkā nesen izstāstīja, kad viņa pirmoreiz bija arestēta. Viņa tagad ņēmās no viena gala stāstīt.
Tas noticis pagājušo ziemu, pēc jaungada.
Tā bijusi viena jaunkundze. Kantoriste. Viņai bijis brūtgāns. Ar to šī bijusi saderinājusies. Kā lai par Lieldienām būtu kāzas. Nu, vajadzējis viendien ledu kapāt uz ielas, mājas komiteja sūtījusi. Vienreiz ziņa. Otrreiz ziņa. Bet jaunkundze bijusi tāda lepna. Izlutināta. Pašai savs brūtgans smuks, jauns. Iecirtusies un – nē. Neies un vairāk nekā. To ledu kapāt, saproti. Tā arī teikusi kavalierim. Bet trešo reiz mājas komiteja arī vairs neaicinājusi. Mēnesi Česmenkā! Še tev, kad gribēji. Ne māte, ne kavaliers nevarējuši pielūgt komiteju. Viena atbilde: ja neies Česmenkā, dabūs vēl ko labāku. Nu, gājusi. Vairāk kā mēnesi nostrādājusi. Vecenes jau gan žēlojušas, pavieglāk laidušas cauri. Sak, tāda laba smuka jaunkundze. Pēdīgi atbraucis komisars. Nu, tas pats emisars. Kā jau tas Česmenkā ir: jāgaida, kamēr gadās parādīties komisaram; izprasa, vai labi kalpots un tad tikai atlaiž. Ātrāk nevar iet. Izdod, re, papīri. Ja vecenes sūdzās, ja kādas žēlastības – sāc no gala! Vairāk nu gan tūliņ atlaiž. Tikai komisars nekad laikā neatbrauc. Tā arī tā jaunkundze – jau 5 dienas pa virsu. Nu, kā pateikuši šai, ka brīva, – tā vairs ne minūtes, ne pusminūtes negribējusi palikt. Negribējušas večas viņu laist, jo bijis jau vakars. Lai pārguļot vēl vienu nakti. Ne par ko nelaidušas. Jau zināms: Česmenkas garās stulbās ēkas velkas vai versti, tumšs un vakarā dzīvas dvēseles tur neredzēsi; visapkārt tuksnesis un tāļāk gar ceļu priedeles. Līdz tramvajam vairāk kā 3 stundas jāiet. Bet jaunkundze kā iedomājusies, ka 5 nedēļas nav redzējusi kavalieri, ka varbūt šo pašu vakaru satiks Serjožu – tā laukā un projām. Bijusi jau labi krietni garām Česmenkas ēkām. Nākušas jau priedeles. Uzreiz no muguras brauc. Iekšā sēd viens pats. Teicis, lai jaunkundze sēžas iekšā – pavedīšot. Paskatījusies: pajauns malacis. Vēl prasījis, kur šai ejams? Negribējusi gan runāt. Bet šis brauc pavisam lēnām un visu laiku prašņā. Pēdīgi pateikusi, ka nāk no Česmenkas. Tā jau domājis, tagad jau tas atgadas, teicis. Bet kājām šī nu gan tramvaju nesaķeršot. Tāļāk sniegs nākot pavisam nenobraukts. Labi lai pēc pusnakts viņa aizsniegšot pilsētu, kur sākas tramvaja līnija. Jaunkundze apdomājusi un nobijusies. Jo dzīvoklis tai vēl pavisam otrā pilsētas malā. Tad visu nakti jāiet. Jau gribējusi iet atpakaļ uz Česmenku. Bet vīrietis pēdīgi pierunājis un iesēdinājis ragavās. Nu un padarījis ko vajaga. Izsviedis sniegā un atstājis. Otrā rītā turpat, no tās pašas Česmenkas kādi gājuši un atraduši. Pusnosalusi un puspagalam gulējusi. Vēlāk māte gājusi pie dakteriem, ar visiem lieciniekiem. Izdabūjusi visas apliecības: tak redzama lieta, varas darbi pastrādāti. Nav skuķa paša vaina bijusi. Bet tas viņas kavaliers, ka dabūjis zināt – grib galēties nost un nenāk pie šās vairs nemaz. Pēdīgi pati aizgājusi pie viņa, lūgusi lai prec. Kājas-rokas viņam visu mūžu par to bučos. Bet šis: nevaru; dūšai pretīgi. Tā arī aizvadījis. Nu, viņa iedzērusi sālsskābi. Neģēlīgi mocījusies un kad nomirusi, bijusi tik nejauka, ka bail redzēt.”
Sievietes krustījās. Skuķi stulbām acīm skatījās uz stāstītāju, it kā tai vārdus no mutes rautu raušus laukā.
“Nu, drīz ienesīs maizi,” uzsauca viņa vienaldzīgi drūmi, zīmēdamās uz cietuma vakariņām. Un citas arestētās sajuta zināmu atvieglojumu kaut vai no šīs režīma pārzināšanas, ko izrādīja uzstājīgā meiča.
Dega vāja, aizblāvota elektrība.
Nāca jau vēls vakars. Livija domāja, ka ja Zigurds pārbrauc jau šovakar, tad ir vēl briesmīgāk. Jo viņš nespēs pat iedomāties meklēt viņu komisariatā, pie tam svešā rajonā. Ko viņš izdomāsies un ko visu darīs, gaidīdams viņu pārnākam… Bet visbriesmīgāks bija vācietes stāvoklis. Viņas dēļ Livija labprāt paliktu vēl apcietinājumā, ja tikai to varētu atsvabināt. Vācietei ik pa brīdim sāka klabēt zobi, visu laiku tā kratījās un raudzījās ārprātīgām acīm. Kalsnā dāma neskatījās ne uz vienu. Acis aizvērusi, ar augstu paceltu seju viņa sēdēja, atspiedusies sienā. Vairums sēdēja uz grīdas vai arī stāvēja, kaktos iespiedušās.
Livijai smadzenēs bija bezgalīgs un truls sasāpējums. Viņai dažbrīd likās, ka bail atspiest pakausi pie sienas – ka galvai no šīs pieskaršanās var kas notikt…

III

“Vai starp arestētiem ir profesora Langrena kundze?” sauca negaidīti kamerā ienākusi tā pati ierēdne. Viņa centās būs oficiala. Sauca cieti un skaļi, stāvēdama netāļ no durvīm. Bet pati drebēja un kad Livija tūliņ neatsaucās, nosarkusi piegāja tai klāt un izbijusies pieskārās ar roku, maigi, līksmi. Visa kamera bija saviļņojusies. Tikai vāciete – kā visu dzīvību un pirmāko uztraukumu zaudējusi. Kalsnā dāma atvēra acis un uzskatīja jaunkundzi ierēdni.
Livija bija piecēlusies un izgāja pret telpas vidu.
“Profesora kungs ir atnācis jums pakaļ…” Meiča skatījās uz kundzi tumši piesilusi, laimīgu skatu un vispāri ļoti uztraukta. Livija atkal gribēja prasīt, vai viņa to pazīst un kur?
“Jūs izlaidīs! jūs izlaidīs!” spiedās ap Langrena kundzi citas arestētās. Pirmītējā tīri ģērbtā latviete atkal sāka raudāt. Sausā dāma bija trīcoši uzrakstījusi mazu zīmīti ar savu tuvinieku adresi un nemanot spieda to Livijai.
Jaunkundze ierēdne veda kundzi laukā. Livija apstājās pie nedzīvi viņu uzskatošās vācietes. Bet komisariata ierēdne pārliecinoši teica, ka tūliņ viss tiks nokārtots.
Kantorī bija iznācis pats komisars, pilnīgi jaunā zaļganā apģērbā jauneklis. Stāvēja tur arī profesors Langrens ar asistentu Tubanu. Pulcējās bezdarbā visi komisariata darbinieki. Pats komisars, stāvēdams, neapmierināti kaut ko runāja ar galveno uzraugu, kurš no rīta saņēma Langrena kundzi un līdz ar viņu arestētos.
Langrens, vakarā pārbraucis un neatradis sievu mājā, zvanījis vispirms uz slimnīcu. Tur kundze nebija nemaz šodien bijusi un kad galvenais ārsts tai zvanījis uz māju, vairākas reizes pa visu dienu, no dzīvokļa nebijis atbildes. Profesors turpināja zvanīt pie pāris paziņām. Par laimi ieradās asistents Tubans un izstāstīja, ka profesora kundze šorīt aizgājusi uz tirgu. Bet ne mazā čemodana, ne iepirkumu nebija. Tā viņi abi aizgāja uz komisariatu tirgus rajonā.
Kad Livija, kantorī iznākusi tūliņ sāka runāt par nelaimīgo vācieti, Langrens, kā attiecīgo iestāžu pilnvarots, pieprasīja komisariātā sanitārmedicīnisku uzraudzību un norādīja uz visiem pielaistajiem noteikumu pārkāpumiem.
Komisars arvien neapmierinātāk un arvien skaļāk runāja ar galveno uzraugu.
Laimīga bija tikai jaunkundze ierēdne. Viņas māsa strādāja kā žēlsirdīgā māsa trešajā slimnīcā, kur Livija, kā teikts, bija galvenā ārsta palīgs. Komisariata jaunkundze daudzreiz bija redzējusi jauno profesora kundzi un pazina vaigā arī pašu profesoru. Tikko Liviju ieveda komisariatā, viņa to pazina. Kad bija jau notikusi kļūmīgā aizvešana uz kameru, viņa bez atļaujas ieskrēja pie komisara. Stāstīja par kundzi, kura esot tik laba kā eņģelis un norādīja, ka profesors esot augstu padomju iestāžu priekšgalā, kādēļ iecirkņa komisariatam varot iznākt nepatikšanas. Bet jauniņais komisars negribēja arī vis tā iztrūkties. Sakliedza briesmīgi par nelietīgo inteliģenci. Tomēr uzdeva galvenajam uzraugam sūtīt kundzi pazāģēt malku un laist uz māju. Bet aiz burzmas un samētātības komisariātā un aiz galvenā uzrauga nevērības un iereibuma, kuru nebija spējusi pārliecināt arī jaunkundze ierēdne, kundzi pēc malkas zāģēšanas aizveda atpakaļ kamerā. Jaunkundze izsamisa un nevarēja nekā darīt, sevišķi kad pats komisars vairākas stundas no vietas, līdz pašam vakaram bija nozudis.
Komisars pagriezās pret profesoru. Gabalaini un pīdamies, ar izkliedzieniem un joņiem atkal ar sastrēgušu pašpaļāvību ņēmās stāstīt par tirdzniecības apkarošanu. Spekulacija demoralizē jaunatni, mazos bērnus, kuri ir vissīvākie tirgotāji. Un ja nebūs publika, kurai ir dārgas nevajadzīgas lietas ko pārdot, tad nekrātos atsevišķu indivīdu rokās dullas naudas, par kurām var iepirkties tirgū. Vietējai padomju varai ir tuvākais mērķis – izbeigt katru tirdzniecību. Izdalāmās vietas un sabiedriskās ēdinātavas apzog pilsoņus – vienkārši nes mantas tirgū (jo maišelnieki acumirklī pieved maz) un tās nopērk tie, kam nauda. Kaut gan bij nolemts vienlīdzīgi visiem un bez naudas. Tirgi pildās tikai no sabiedriskiem zagtiem produktiem. Tādēļ tirgu nebūs. Pilsoņu, sevišķi dažu elementu neapzinība…
Langrens neļāva viņam attīstīt visas labās domas. Tikai vēl noprasīja, vai viņa sieva un, galvenais, nelaimīgā vāciete atsvabinātas pēc visām formalitātēm, lai nenāktu vēl pārpratumi? Jo formalitatu tagad bija vairāk kā jebkad.
Vāciete vēl arvien bija kamerā.
“Viņas bērns visu dienu bez krūts… Un viņa ir slima, ļoti nespēcīga” – runāja pati tikko stāvēdama Livija.
Vācieti izveda un atdeva šā rīta iepirkumus. Izveda arī sauso dāmu, kura nebija gājusi malku zāģēt.
Tai komisars izteica rājienu par to, ka viņa nicinot strādnieku varu.
“Un tā jūs gribat mani piespiest cienīt šo strādnieku varu?” Salti, ar neaizsniedzamu lepnumu skatījās dāma.
Dāma bij laimīgi izkūlusies. Ja notvēra vienkāršas sievietes par tirgošanos uz ielas, tās visbiežāk sadzina daudzajos, vai uz katras ielas komisariatos, lika izpost telpas, grīdas, solus berzt, izmazgāt dvieļus un laida mājā. Bet taisni smalkās turēja nedēļām, sūtīja uz nabagmājām tīrīt un citās sabiedriskās vietās.
Livija, ar visu nogurumu, vienu mirkli paraudzījās uz komisaru. Muļķis viņš nebij, arī slikts ne. Drusku nedomātājs un karsta strēbējs gan. Un tādi viņi visi.
Piepeši neizprotamas iekšējas simpātijas celta, piegāja un viegli padeva komunistam roku: “Uz redzēšanos!”
Profesors Langrens nosarka. Šai acumirklī viņš atcerējās, ka ilgi neaizmirsa ainu, daudzus gadus atpakaļ atklātā dārzā redzētu, kura to toreiz aizkustināja un spieda domāt. Smalki ģērbta maziņa meitenīte graciozi patekas pret ubagu, sniedzas pretī ar dāvanu tam, godbijīgi uzskata ar skaisto sejiņu un taisa dziļu reveransu:
“Es jūs lūdzu – ņemat!”
Profesors skatījās uz savu sievu. Vai viņa nebija gluži tāda, kā toreiz tā meitenīte?
“Dārgais bērns, nekavējies. Mums ir jāiet.” Maigi paņēma to, otrā pusē veda vecais asistents Tubans.
Bet kundze lika Tubanam salīgt ormani priekš vācietes un aizvest to uz tālo dzīvokli, tērēdama milzu zumu. Pati ne par ko neļāva ņemt braucēju un kājām aizgāja ar Zigurdu.
To pašu nakti Livija ļoti grūti saslima. Langrens sasauca visus pazīstamos un svešos mediķus, ar savu iestāžu palīdzību izsauca arī visus Maskavas profesorus, jau otrā dienā, kas agrāk likās abzoluti neiespējami. Bet pats viņš pirmais zināja, ka viss ir velti. Pirmoreiz mūžā viņš tik daudz darīja savā personīgā labā. Bija vajadzīgie ārstniecības līdzekļi, kā ar pārdabīgām varām sagādāti, bija visi apstākļi – neiespējamais bija sasniegts. Bet viss bija velti. Nāca un gāja, konzultēja galvas pilsētu slavenie ārsti, arī jaunos apdāvinātos pieaicināja. Bet viss bija gluži velti. Smadzeņu karsonis bija ļoti spējš un pilnīgi īpatnējs. Zigurda Langrena sieva nomira pēc 2 dienām.
Pēterpils purvos un māla zemē kapus rokot aši nāk mitrums un zārkus visbiežāk liek ūdenī. Zigurds ar neizteicamām pūlēm izdabūja vietu visaugstākajā un skaistā vecā kapsētā.
Zārku pilsētā pēdējo ziemu bija tik maz, ka tos nebija iespējams nopirkt, neizputinot visu iedzīvi. Pašā pēdējā laikā arī neraka zārkos. Nelielais zārku skaits bija pārpilno slimnīcu rīcībā un tos lietoja un izīrēja aizvešanai uz kapsētu. Bet miroņus raka vienkārši ietītus palagā.
Langrens nopirka zārku. Pat ozoldēļu, sendienām taisītu bij nezin kā uzgājis pilsētā asistents Tubans. Jā, tā bija purvainu murgu un brīnumu pilsēta. Dzīvu spoku pilsēta viņa bija vienmēr bijusi. Šie spoki aulekšoja katrs uz sava nelaimes zirga. Tāpat kā šīs pilsētas varmācīgi varenais valdnieks mūžīgais, ilgu – niknu auļos stinga uz klints pār Ņevu. Pār platacaino nedzīvo Ņevu. Uz spoku zirga aulekšoja pati pilsēta.
_____

Kādus pusotrus mēnešus pēc Livijas nāves svētdienas janvārī atbrauca no Āzijas Krievijas Taņa Polockaja.
Tatjana izbijās par profesora novecojušo un vārgo izskatu. Protams, dzīve Pēterpilī bija drausmīga. Bet viņš izskatījās kā 60 gadus vecs… Pat lielo tiesu sirms bija gaišmatainais citkārt veselīgais zviedris.
Viņa bija saņēmusi vēstuli, zināja par Marijas miršanu un Langrena apprecēšanos. Vairāk viņš nebija tai rakstījis. Un par Liviju nerunāja, kaut gan tāļā viešņa sēdēja pie tā vairākas stundas.

Viņa dabūja zināt tikai pēc pāris dienām, kad otrreiz atnākusi, ar pirmiem vārdiem jautāja, kādēļ viņš nerāda savu kundzi – –
Nāca pavasars. Profesors Langrens bij optējis Zviedrijas pavalstniecību, gandrīz visi priekšnoteikumi bij izpildīti un pēc nepilna mēneša viņš cerēja izbraukt no Pēterpils. Draugi tam daudz bija palīdzējuši, iegrozīdami viņa lietas un izdabūdami bezgalīgās atļaujas. Viņš pats bija kļuvis neuzņēmīgs. Bez tam viņš bija te saistīts tik daudzos atbildīgos darbos – formelos – un padomju vara no viņa vārda vien negribēja šķirties, ja arī faktiski viņam tagadējos apstākļos te nebija ko darīt. Vajadzēja nebeidzamas mākslīgas kombinēšanas, lai viņu pamazām izsvabinātu. Tā pēdīgi, caur draugu gādību, viņš varēja aizbraukt.
Tatjana bija jau vairākus mēnešus nodzīvojusi Pēterpilī sava komandējuma uzdevumos. Viņa gandrīz ik dienas nāca apraudzīt Zigurdu. Viņš neatspirga. Kaut gan teicās esam pilnīgi vesels. Viņai bija sāpīgi uz viņu skatīties. Viņam taču nebija vairāk kā 37 gadi… Bet saimniecība, caur Lizas, Tatjanas un citu draugu ārkārtēju gādību bija tagad labāka nekā visus pēdējos gadus. Viņam gandrīz nekā netrūka.
Skaistule Taņa Polockaja domāja un nespēja beigt domāt. Tatjana tagad bija varbūt vēl skaistāka, nekā pēc studiju beigšanas aizbraucot no Pēterpils. Viņa bija izaugusi, gandrīz 26 gadus vecajai meičai bija karalienes stāvs. Žilbinoši balta, ļoti skaistiem vaibstiem iezīmēta seja ar spoži lielām pavisam melnām acīm. Lielie melnmati greznojās milzīgā mezglā un viņai bija krieviski apburošas mīkstas kustības un sievišķīgums. Medicīnas institūtu beidzot, viņa izskatījās vēl bērnišķīga un tikai tagad atplauka pilnā jaunavas kairībā. Vai pa šiem gadiem, kamēr viņa bija projām, izslavētai skaistulei un bagātniecei neviens nebij spējis sirdi atminēt? Dižciltīgā, cēlā burvīgā mute daudzreiz izskatījās likteņskumja.
Nu viņas priekšā bija atkal viņas agrās jaunības mīla – Zigurds Langrens. Un Taņa zināja: ka šīs mīlas piepildījums ir – nekad nekā nesasniegt. Viņa to nešaubīgi sajuta arī no tā, ka viņas maigums un dievināšana tikai padziļinājās, redzot Zigurda lielo reto mīlu uz mazo latvieti Liviju. Un Taņa cieta tādēļ, ka nespēja savam dārgajam draugam nekā atvieglot. Varbūt viņa cieta arī viņa mīlestības dēļ uz mazo aizgājušo – kas lai ņemas izspriest!
Gatavojot Langrena aizbraukšanu, Tatjana Anatoļjevna reiz uzsāka ļoti tuvas sarunas. Viņa runāja par to, vai viņai nederētu braukt viņam līdz? Viņš ir auksts un bez atbildes pret ārpasauli. Bet viņa būtu laimīga, būt viņam vienmēr klāt ar saprotošu sirdi. Jo viņai tagad viena alga, ko no viņa saņemt: kaut vai to visaukstāko aukstumu. Ja tikai tas nāk no viņa. Visa pārējā pasaule ir sirdij tukša…
Langrens nešaubījās, ka Tatjana viņu saprot līdz dziļumiem. Viņš tomēr pārliecināts teica:
“Nē, Taņa. Labāk gan ne.”
Un vēl pēc brīža pēc šīs grūtās sarunas viņš kā visu izskaidrodams, pielika:
“Es piederu zinātnei, darbam. Tas tā allaž manā dzīvē bija un tā tam, redzams, arī jāpaliek.”
“Bet savu sievu jūs nebūtu ziedojuši zinātnei!” – ar nenoklusināmu dvēseles kaisumu atsaucās Taņa.
“Nē. Viņu ne. Bet viņas nav.”
Langrens bija nolēmis Latvijā uzmeklēt mirušās sievas un viņas māsas vecākus. Bet nezin kādēļ, viņam negribējās aizbraukt no asiņaini – apjukuši auļojošās spokainās pilsētas. Draugi izsamisa, sagaidīdami, ka viņš pēdējā brīdī atteiksies no tiesības izbraukt un ar to pašu lems sev drošu nāvi, ievērojot viņa galīgi apsīkušos spēkus. Viņš gan allaž skaidri apzinājās savus pienākumus pret zinisko darbu, bet pašā pēdējā laikā apdāvinātais zinātnieks bija savādi vienaldzīgs pret visu. Tāpat visi zināja, ka viņš vienmēr sevi skaitīja par zviedri un negribēja palikt mātes dzimtenē. Bet nu, pēdīgi gūdams iespēju atgriezties uz visiem laikiem Zviedrijā, viņu maz ielīksmoja, kā likās, arī tas, ka turpmāk savus pētnieka darbus rakstīs tēvzemes valodā. Bet viņš par to vienmēr bija runājis kā par vislielāko gandarījumu.
Bet Zigurds Langrens nedzīvo spokaino pilsētu redzēja piesūkušos uguņaini ar savas dvēseles sāpēm – tādēļ tā viņu turēja. Kad viņam pēdīgi bija jāaizbrauc no šejienes, viņš šķitās kā gluži jaunu mīklu savā acu priekšā ieraudzījis – šo Pilsētu. Tagad viņš zināja, ka pie tās vēl atgriezīsies. Jo šī pilsēta nevienu neatlaiž pavisam.


Brauciens

I
Valda Delvan kundze, kad viņa vēl gatavojās tikko ģimnāziju beigt, tika dažkārt pazīstamo starpā dēvēta par nākošo rakstnieci.
Gadījās, ka vecie paziņas arī tagad vēl, nejaušās sarunās par rakstniecību, pagriezās pret viņu: “Nu, jūs taču, kā tādām lietām tuvāk stāvoša…” “Jūs taču pati…” “Nu toreiz taču…” u. t. t.
Bija diezgan neizprotami, kamdēļ apkārtne taisni Valdā gribēja ieraudzīt šīs spējas. Tiesa, viņa klasē, sevišķi pēdējos gados, labprāt rakstīja garus domu rakstus un skolotāji tos daudzreiz atzina par diezgan saprātīgiem. Bija reizes, kad viņa rakstīja uz “brīviem tematiem”; kad visai klasei deva darbu no literatūras vēstures, kādu raksturojumu – viņa vienīgā rakstīja “brīvi”: par pavasaru vai par mežā pavadītu dienu ziemā… Uzvedināja viņu uz šādu brīvu tematu ņemšanu (arī krievu valodā) latviešu valodas skolotājs, kurš pats dažreiz rakstīja laikrakstos un kuru audzinātāju personāla starpā sauca par dzejnieku, kaut arī nevienas dzejas rindas viņš nekad nebij uzrakstījis.
Šis skolotājs tad arī bija pirmais, kurš bij iedomājies, ka Valdā slēpjas rakstnieka dāvanas un cik spēdams, pārrunāja arī citus. Taču tāļāk par “brīviem tematiem” ģimnāzijas pēdējās klasēs, Valda nekad nebij gājusi. Tagad viņa bija jau 3 gadus kā apprecējusies un nedeva nekāda iemesla uzskatīt viņu kaut kādā ziņā vainīgu literatūras lietā.
Bet Valda bij apdāvināta meiča. Pēc ģimnāzijas beigšanas viņa aizbrauca uz Maskavu. Visi sagaidīja, ka viņa studēs filoloģiju, lai jo tuvāk piegrieztos literatūrai. Bet Valda izvēlējās juridisko fakultāti. Vai viņa jau agrāk par to bij domājusi un vai viņai radās lielas iekšējas pievilkšanas uz tiesu- un sabiedriskām zinībām – to viņa arī pati nezināja par sevi teikt. Bet tā kā visa aizbraukšana bij zināma cīņa un pretošanās savas tuvākās apkārtnes – ģimenes vēlēšanām, – tad viņa arī fakultātes izvēlē sadomāja pielikt un izvest ko no citiem nesagaidītu. Šai fakultātē arī vispāri gāja mazāk sieviešu.
Valdas braukšanai uz Maskavu māte cēla ieruņas nevis kādu materiālu grūtību dēļ, kā tas bija gandrīz ar visām viņas biedrenēm. Nē, viņiem bija pat Rīgā nams un veikals, jūrmalā vasarnīca un divas mājas uz laukiem; tēvs vēl dzīvoja. Arī par Valdas studēšanu jau dažkārt bij ticis runāts, ka bez tā jau nu neiztikšot, jo tagad jau ne tādas vien lepnās visas skrien studēt! Bet lieta bij tā, ka Valdu negribēja laist no mājām projām.
Māte ne par ko negribēja laist tūliņ pirmo gadu pēc ģimnāzijas. Varbūt arī cerēdama, ka uz nākošu – pēcnākošu gadu visādi var gadīties. Vai nu Valda pati vairs negrib, vai arī kādas tādas aizturēšanas, kā visas savas dzīves pārgrozīšana, pret ko Valda neko nespētu… Tādēļ viņa tagad liedza, it kā Valdas jaunuma dēļ un kad Maskava ir tik sveša un tāļa pilsēta, nezin kurā pasaules galā!
Tēvs daudz nejaucās barā. Ja jau Valta tā pastāvēs, tad jālaiž. Tāds viņš allaž bija: nekad neklausīja uz pirmo lūgumu vai vēlēšanos, bet neteica vārda pretī un pēdīgi nekad neliedza.
Bet mātes galvenā, apslēptā nepatikšana bij tā, ka Valda brauc kopā ar Frici Birzēnu.
Valda uzbudinājās, kad to tieši izteica, tādēļ māte uzmanīgi izdomāja citus iemeslus un it kā uz tiem visu svēra. Bet arī biedrenes zināja, ka Valdas mātei ļoti nepatīk dzejnieks Birzēns. Īsteni viņai gar to nebūtu bijis daļas, vai viņš tur tāds ir, vai nav. Bet nepatika Grādes kundzei tas, ka viņš bij iepazinies ar viņas meitu, ar viņas Valdu.
No sākuma, kad biedrenes un ciemos nākdamie jaunieši teica, ka Valda būs rakstniece, ka literatūras skolotājs par viņu sajūsmināts, – mātei patika. Valdai jau nu viss bija, vēl tikai nekaitētu, ja nāktu kāda slava klāt. Vai nu viņa lai būtu liela dziedātāja, vai kas cits. Bet Valdai bija mīlīga balstiņa runājot un arī dziesmiņas dziedot, tomēr par slavenu dziedātāju viņa negribēja būt. Arī klavieres viņa spēlēja no bērna dienām un izšūtu galdautiņu vietā viņai visi bij “izgleznoti”, ar stilizētām puķēm un ūdeni. Bet vai viņa būs tāda daudzināma māksliniece (ne jau tās lielās peļņas dēļ!)? Nu, ja jau rakstniece, ja sarakstīs grāmatas – arī labi, – ja tik par daudz nenostrādājas.
Bet pašu pēdējo laiku skolā, kad Valda jau vērtās par skaistu jaunkundzi, pie viņas reizu reizēm sāka pienākt dažādi pazīstami, jaunāki un vecāki, ar kuriem Valda teicās izrīkojumos un priekšlasījumu vakaros iepazinusies. Un tie mātei nepatika, ne kādā galā arī ne! Viņa dusmojās: “Tādi pestītāji vien visi ir, kad jel viens gruntes cilvēks! Tiem jau gandrīz ne savas miesas, ne arī drēbju lupatas kā nākās nav uz kauliem!” Bet tie tikai ap Valdu un Valda tikai ar tiem! bet cilvēki, kas būtu kā cilvēki, no pašu pazīstamām aprindām – tie neesot interesanti!
Ar to pašu tad Grādes kundzei arī vairs negribējās, lai viņas meita būtu rakstniece. Un Fricis Birzēns viņai kļuva tas nepatīkamākais cilvēks pasaulē. Jo – lai Dievs pats stāv klāt! Valda var vēl viņā iemīlēties, kāda viņa jauniņa muļķīte un uz tām savādībām ir. Tiešām, kad tikai māte sāka runāt, ka visnožēlojamākie un nelietīgākie cilvēki pasaulē ir tie dzejnieki, kas tās dziesmiņas saraksta – Valda tik briesmīgi karsti aizstāvēja visus dzejniekus un visu dzeju, – ka māte citādi nevarēja domāt: ka Valda aizstāv kādu zināmu cilvēku.
Tādēļ Valdas mātei tā nepatika, ka Valda veselā kompānijā taisās uz Maskavu, kur būs arī Birzēns. Jo viņš pat studēt turp nebrauc, tikai tāpat dzīvot. Valdas draudzene, vecāka par viņu par 2 gadiem, Rita gan pūlējās Grādes kundzi mierināt un par visām lietām iznīdēt viņā domas, kā kad Valdai varētu patikt Fricis Birzēns. Ne ēnas un it nekā un it nekad!
Bet nezin, vai mātei tas ko atviegloja. Tikai nespēdama neklausīt sava bērna vēlēšanai, viņa apsolīja to laist rudenī uz Maskavu.
Bet vēl nebij rudenis pienācis, kad sākās karš.
Valda gribēja, lai arī vecāki brauc uz Krieviju, jo visi taisās bēgt. Bet Valdas vecākiem bija par daudz nekustamo īpašumu, lai tik viegli ņemtu un aizbrauktu. Tomēr arī te palikt bij tas pats posts. Par Valdas aizbraukšanu tēvs tagad izteicās pat ar atzinību. Jo ja viņus, vecos, te vācieši nobeigs, tad vismaz Valda tur Maskavā paliks dzīva. Viņai rīkojās dot līdzi ļoti daudz vērtīgu mantu un visā slepenībā arī lielas naudas. Nevar taču zināt, cik ilgi viņai tā šķirtai būs jādzīvo un vai tas nebūs viss, kas būs no kara briesmām izglābts. Kaut gan arī nekustamos īpašumus raudzīja ar pilnvarniekiem un caur iestādēm nodrošināt priekš Valdas. Ļoti daudz mantu arī vispāri aizsūtīja pa daudzām pilsētām, veikala draugiem un zināmiem cilvēkiem. Tā Valda ar biedriem aizbrauca.
Katru nakti māte redzēja sapņus un reto dienu, kad nerakstīja meitai vēstules, izstāstīdama un iztulkodama, ka Birzēns viņai atnesīs kādu lielu nelaimi. Pat kara posts un šausmas viņu nebiedēja tā, kā tas.
Kad pati Valda un arī Rita ziņoja, ka filoloģijas fakultātes vietā izvēlēta juridiskā (par ko draudzenes bēdājās), māte nojauta tik daudz, ka tad gan tāļāk paliks nost rakstniecība? Viņā tas atbalsojās kā vistiešākais prieks, jo viņa to saprata tikai tā, ka tad būs tāļāk Fricis Birzēns.
Un kad vācieši pagaidām neiebruka Baltijā un kad pēc viena gada Maskavā Valda gribēja pārnākt uz Pēterburgu, bet Birzēns paliek kur bijis, – tad māte aiz liela prieka nezin ko būtu izdarījusi. Pirmās dienas pēc Valdas lēmuma (tas bij pēc Ziemassvētkiem) Grādes kundzei pat pats Birzēns likās patīkamāks. Kad viņa to otru rudeni laida Valdu abas ar Ritu uz Pēterburgu, viņai likās, ka tie ir laimes svētki, salīdzinot ar pagājušā gada bailēm un mokām. Nemaz neraugoties uz to, ka vācieši bij jau Kurzemē, mājas tur no viņiem ieņemtas un sagrautas un ar Rīgu kuru katru dienu, Dievs zina, kas gaidāms…
Kad Valda vēl pārbrauca pirms Ziemassvētkiem pasērst, viņa teica, ka precās.
Tas nu bija svarīgāks par visu līdz šim notikušo.
Citādi jau māte tur nevarētu noskumt, bet viņa nebij ne dzirdējusi, ne redzējusi savu nākamo znotu un viss notika arī pārāk ātri. Tēvs pat sāka bažīties, ka neesot vēl nekādas vajadzības bijis sevi tādās rūpēs iejūgt, – lai nu arī tas karš un nevar tādēļ zināt, cik ilgi vecāki būs dzīvi un kas no īpašumiem un mantas paliks pāri.
Bet Valda stāstīja, ka viņas līgavainis ir latvietis, inženiers, kuram pašam tehnisks uzņēmums; līdz ar vecākiem un neprecētu vecāku māsu daudzus gadus dzīvojot Sv.-Pēterburgā. Viņi tikko iepazinušies, tā arī samīlējušies.
Nevarētu teikt, ka Valdai būtu bijis ļoti stingrs, patstāvīgs raksturs un tādēļ viņa tā viena pati un tik ātri izšķirtu savus likteņus. Bet viņa no bērnības bij ieradusi visu darīt, uz ko vien patika. Allaž visi apkārtējie par viņu priecājās, ko viņa arī nebūtu izdarījusi un mudināja viņu ar savu laimīgo uzmanību un vērību uz turpmāko darbību un dzīvību viņas gaišajā, sirsnīgajā dabā.
Tā arī šoreiz, šai precības lietā. Viņa tikai apsolīja vecākiem uz Ziemassvētkiem jeb pavasaru, kā kara apstākļi atļaus, atbraukt ar līgavaini uz Rīgu ciemā, – un pati priecājās, kā par kuru katru paveiktu darbu vai viņas jauno enerģiju patīkami deldošu rotaļu.
Bet vairs uz Rīgu Valda netika. Visi bēga no Baltijas, un Valda nesaprata savējo tiepšanos palikt tur.
Bija laimīga sagadīšanās, ka Valdas līgavainis tiešām, laikam, būtu izrādījies vecākiem diezgan pa prātam. Jo viņš nebij bez pārticības un viņam bij izglītība, tas bij jauns un krietns. Viņš bija ļoti labs pret Valdu, viņam bij liela mīlestība uz viņu, ko juta katrā vietā. Vienīgais nebij labi – kā Valda arī pati saprata – viņš nevarēja nākt uz Rīgu dzīvot. Kamēr karš un sevišķi, kamēr Valda studēs, tik ilgi tas bij ļoti labi. Bet viņam Pēterpilī senus gadus pastāvēja tēva dibinātais tehniskais uzņēmums, pie kura viņš gribēja palikt neizkustēdams, – kamēr viņa tēvs dzīvs, tik ilgi jau nu katrā ziņā. Un ja tikai karš nepārtrauks visu. Valda nojauta, ka viņas vecākiem liksies neiespējami šķirties no viņas. Tā studijas beigtos pēc 2–3 gadiem, bet nu viņa ieprecās Pēterburgā, krievu pilsētā.
Valdas vecāki bija no lauku lielajiem saimniekiem, bet jaunībā iesākuši Rīgā veikaloties un pēdīgi pastāvīgi dzīvodami pilsētā un lauku zemi un saimniecības rentēdami. Arī vasaras viņi, Valdai jau paaugot, dzīvoja vairāk jūrmalā, kur pašiem bij kādas 3 vasarnīcas (arī par tām tagad nezināja, kas būs). Grādes abi bij ar skolas zināšanām, runāja valodas, bet pie latviešiem un pie Rīgas viņi gribēja turēties un palikt vienmēr.
Vispāri, ja ne tik nenormāli dzīves apstākļi – Valdas precības izšķiršana būtu bijusi daudz, daudz sarežģītāka. Šo acumirkli tie nekā nezināja paši par savu likteni Rīgā. Bet viņi pēdējo reizi rakstīja meitai, ka tikai dzīvību glābdami, lai tiktu pie sava bērna, viņi pašā pēdējā brīdī dosies uz Pēterburgu. Bet citādi cietīs Rīgā visu līdz galam… Valda tomēr baidījās, ka vecākiem pēdējā brīdī vairs neizdosies izkļūt, un viņa izmisusi par to domāja, kad vairs nevarēja sazināties.
Valda ar Osvaldu un tāpat viņa vecāki bij sarakstījušies ar Valdas māti un tēvu, kamēr varēja. Tie, pārdzīvodami drausmu dienas Rīgā, paši nesaprata, vai lai lūdz Valdu nogaidīt, līdz varēs visi būt kopā un tad pienācīgā kārtā to izvadīt no vecāku mājas; vai arī neko nevilcināt, jo nekas nav zināms ne par Rīgu, ne Pēterpili, un lai viņu bērnam kādā briesmu dienā nav vienam jāaizklīst pasaulē. Bet tāpat arī: ja viņas nākamais vīrs vairs nevarēs strādāt Pēterpilī, ja tam vajadzēs aiziet armijā – kas tad būs ar Valdu? Vai tad nav labāk Valdai būt brīvai?
Bet laiks bija tāds, ka dažreiz tiešām likās viena alga, ko arī nedarītu! Jo viss bija vienlīdz briesmu pilns un nepārredzams.
Tādēļ arī vecāki bij mierā, lai Valda dara, kā pati sajūt.
Jaunie pēdīgi ziņoja par kāzu dienu uz Baltiju, bet atbilde vairs neatnāca. Kāzas tomēr Valdai dzēra Pēterpilī vasaras sākumā, bez viņas vecākiem un Valda pati ar skumjām domāja, kā arī bez viņu tiešas ziņas, ne arī par tiem vairs ko dabūdama zināt. Rudenī viņa turpināja studijas.

II
Valda Delvan kundze ­– ar ko arī, īsteni, sākās viņas stāsts – šorīt iebrauca ar pirmo jūrmalas vilcienu Rīgā.
Vakarvakarā viņa ar divām pazīstamām dāmām, kaimiņienēm, kad kopā dzēra tēju, norunāja braukt reizē uz pilsētu un kopā izdarīt kādus iepirkumus. Norunāja arī, ka atsūtīs Valdu piecelt, jo viņa acumirklī bija viena savā vasarnīcā.
Bet gluži negaidīti Valda pamodās ļoti agri. Viņa cēlās mudīgi un ģērbās, jo braukt šodien vajadzēja un ar rīta vilcienu, bij sestdiena.
Iznākusi pie vienas kaimiņienes vasarnīcas, viņa redzēja, ka tur viss klusu un saprata, ka tiešām ļoti agrs laiks.
Bet tikko atmodies pavasara rīts bij tik neskarti krāšņs, ka viņa piepeši sajutās laimīga, ka ir viena uz meža ceļa un klusumā var uzņemt debesu dzīvās krāsas un līstošās putnu balsis. Viss šis skaidruma dziļums kļūtu miglains un tik sānis nobīdīts, ja tagad viņas ar savām kaimiņienēm ietu trijatā, tūkstoškārt pārcilājamās valodās par acumirkļa praktiskajiem uzdevumiem un nenovēršamajās tukšuma čalās.
Kaut gan Valdu kādreiz varbūt gluži bez iemesla skaitīja par nākošo rakstnieci, bet kā dabas, tā arī mākslas daiļuma neskārtība viņai tiešām, varbūt, piekļuva tuvāk, nekā daudzām citām sievietēm.
Viņa negāja celt savas biedrenes, negaidīja arī vēlāku stundu savam braucienam, bet lēnītiņām, saviļņota un līksma, gāja meža stūrim cauri uz piestātni upes malā, nolēmusi ar pašu pirmo vilcienu iebraukt šorīt Rīgā.
Nezin, kādēļ, viņa visu rīta gabaliņu pastāvīgi domāja par vīru. Varbūt skaistais, klusais rīts tā noskaidroja sirdsūdeņus, varbūt neparastā agrā piecelšanās bija it kā ko sakustinājusi, nostūmusi kādas kārtas nost. Kamēr atbraukusi uz jūrmalu, viņa šīs dienas, izņemot pašu pirmo dienu, gandrīz neatminējās vīru. Bet ziemu un visu pagājušo gadu, kamēr viņa bija pārbraukusi Baltijā, dažreiz bija veseli laikmeti, kad viņa jutās tik rūkta un nelaimīga, zinādama savu izšķirtību ar viņu. Sevišķi vairākus pirmos mēnešus Latvijā viņai bija tādas neizsakāmu skumju reizes.
Bet šorīt, domājot par viņu, Valdai it kā nebij skumji. Vai tas nozīmēja, ka viņi drīz būs kopā?
Valda atcerējās, ka Osvalds viņas jūtas arvien bija uzlūkojis par bērnišķīgām. “Reiz tu droši vien būsi sieviete un sieva un viss, kā vien var vēlēties. Bet tagad tu vēl esi bērns, neskatoties uz to, ka esi precēta sieva.”
Osvalds nebij tik daudz par viņu vecāks, un Valdai bij jādusmojas, ka viņu vīrs it kā labāki saprastu un pazītu, nekā viņa pati sevi.
Bet tagad, šos pēdējos vasaras mēnešus, kad viņa gandrīz kādu gadu bijusi projām, – viņai arī pašai liekas, ka viss, kas viņā kādreiz bija, līdz aizbraukšanai – bij bērnišķība.
Tikai tagad viņa drīkstēja sākt domāt, ka mīl Osvaldu.
Un nevis vienīgi tādēļ, ka viņa tagad būtu vairāk pieaugusi sieviete. Bet par tiem diviem gadiem, kamēr viņi bij kopā, viņai ne vienu vienīgu reizi Osvalds tik skaidri nestāvēja dvēseles vaiga priekšā, kā pēdējā laikā šeit, kad viņa šo vairāk kā pusgadu, drīz gadu bij bijusi viena. Viņai šķita, ka viņa nekad īsti nebūtu viņu pazinusi, ja nebūtu aizbraukusi. Viņai bija tādas naktis un tādi acumirkļi dienām par to skumstot, kad viņa pēkšņi kā no kādas gaismas iztraukta visu ieraudzīja un saprata daudzus vārdus jeb notikumus, kas tad, kopā esot, bij bijuši tikko jūtami.
Pagājušo vasaru viņi iebrauca abi, viņš tad iepazinās ar viņas vecākiem, bet steidzīgi aizbrauca atpakaļ uz Pēterpili, nezinādams, ka robeža atkal būs slēgta. Kad viņa nepaguva aizbraukt viņam pakaļ, māte teica: “Ja jūs abi ilgi netiksiet kopā, tad pie tādiem jauniem var gadīties, ka izšķiras pavisam”.
Toreiz viņa ar bažām uzklausījās šīs mātes domas, it kā tām tiešām varētu būt nozīme.
Tagad, šo agro rītu, uz ceļa un vilcienā, viņa to visu atcerējās, un viņai bija savādi. Tik nobālējis – tāls likās viss ikdienišķais – draudošais. Viņa juta pieaugošu bagātību plūstam uz sevi, un tagad viņa mīlēja Osvaldu un atrada sevī izpratni priekš visa viņā.
Varbūt tādēļ viņai šorīt nebij skumji par viņu domāt.
Bet tam runāja jau arī visur par bēgļu ešalonu sūtīšanu un satiksmes atjaunošanu. Varbūt, ka nav tik neiespējami, ka viņi atkal būs kopā.
Ar visām tādām domām Valda Delvan kundze iznāca no jūrmalas vilciena, no rīta vēl patīkami svaigajā Rīgā.
– Valdas jaunkundze! Valda! – Valdas jaunkundze! – viņa piepeši dzirdēja saucam, bet neskatījās. Viņai šķita, ka tas nezīmējās uz viņu, jeb viņai tikai liekas, ka dzird, – jo vīrieša balss bija pazīstama, bet tas cilvēks te nevarēja atrasties…
Bet tad viņa juta, ka aiz viņas steidzas. Un tūliņ arī viņai pieskārās pie pleca.
Tikai tad viņa pagriezās, un kā pa miegam, pati gandrīz nezinādama, vai kustās vai ne.
Viņu turēja ap pleciem Fricis Birzēns.
Viņa zināja, ka viņš palika Maskavā, viņa zināja, ka viņš nav pārbraucis Latvijā, ka viņš vēl arvien ir Krievijā, bet no Krievijas neviena neizlaida. Tādēļ viņai bija tik savādi.
– Valda! – Birzēns iesaucās atkal ar lielu aizkustinājumu un gribēdams viņu vēl vairāk apņemt. Bet tanī mirklī likās sajūtam, it kā viņas instinktīvu satrūkšanos un vairību. Tādēļ tūliņ nolaida rokas un nostādamies viņai priekšā, sveicinādams stipri nolieca galvu un pusvēsi, pusdusmīgi teica:
– Sveiki dzimtenē!
– Tas nevar būt! – iesaucās uztraukta Valda un skatījās uz viņu, vairs nekā neteikdama.
– Nē, es jums nespokojos! – Jeb jūs uz ko citu zīmējaties, “tas nevar būt”? Es esmu māņticīgs, un šie jūsu pirmie vārdi pie satikšanās man uzgulstas tik liktenīgi.
Acumirkli bij klusums.
Bet tad Valda, ar laipnas dāmas veiklību pasmaidīja un jautāja:
– No kurienes jūs nākat un kurp jūs ejat?
– Ko jūs šodien tik savāda, tā vien runājat? Es iebraucu jeb ienācu no Pēterpils.
– No Pēterpils? – Valda uztraukta iekrita. – Caurbraukdami no Pēterpils? ja?
– Nē, es Pēterpilī dzīvoju pēdējos divus gadus, gandrīz divus.
– Un jūs nezinājāt tad, ka es esmu Pēterpilī? – jautāja Valda.
– Nē! Es jūs meklēju gan. Arī Ritu nevarēju sataujāt.
– Rita aizbrauca agrāk, – ātri atbildēja Valda.
– Es gan, kamēr varēju, braucu arī uz Somiju. Biju Helzingforsā – – Es domāju, ka jūs jau toreiz esat atbraukusi mājās, – tā es pēdīgi domāju. Bet nepaguvu pats pārkļūt.
– Bet kā jūs atbraucāt? Kā jūs tagad atbraucāt? – karsti prašņāja Valda.
– Pārnācu robežu. Bija vēl divas jaunkundzes, vēl no Maskavas paziņām.
– Kā? Tāpat pārnācāt pār robežu! Riskējāt!?
– Jā. Nebij vairs nekādas jēgas tur.
– Bet tagad taču drīz varēs ar ešaloniem, – runāja Valda.
– Nu, mūs vīriešus, es gan nezinu, pēc cik gadiem laidīs. Un tās meičas arī teicās vairs nespēšot badu ciest, vienalga. – Valda, es ceturtdien, gandrīz tikko Rīgā ierados, sastapu Ritu un tūliņ zināju par jums! Vai tā nav izdošanās, nu sakāt? – uzbudināts runāja Birzēns.
– Rita brauca uz kāzām savai tāļai lauku māsicai, vienkāršai lauku meitai, ar kuru gandrīz nav pazīstama. Es viņu pavadīju uz Rīgu, bet pirms vilciena mani nejauši aizvāca projām svarīgās darīšanās un viņa palika viena stacijā. Vai tad tiešām jūs pa to brīdi ar viņu sastapāties?! – Valda brīnījās.
– Jā! Viņa man stāstīja, ka jūs nupat – nupat bijusi te! Viņa man arī teica, lai es šodien braucot pie jums uz jūrmalu, iedeva adresi – redzat te. Ceturtdien un vakar jūs, varbūt, būšot Rīgā, tā viņa teica, – bet šodien katrā ziņā jūs atradīšot jūrmalā! Bet nu –
– Jā, – Valda pārtrauca Birzēnu. – Tā izgadījās, ceturtdien tūliņ aizbraucu atpakaļ uz jūru un šodien atkal iebraucu. Bet kā jūs mani pazināt? To es nesaprotu un nesapratīšu nekad!
– Jūs? Es jūs nepazīstu? Ko jūs, Valda, niekojaties.
Valdai atkal bij jāpārcērt klusums ar mazu veiklību, tukšu – jautru skaņu balsī un pakustēšanā.
– Bet kā tad nu būs? jūs braucāt pie manis, vai ne? Bet man mazas darīšanas Rīgā.
– Lūdzu, lūdzu! sauca Birzēns.
– Nē, jūs varētu nākt uz dzīvokli, jo mama vēl nav izbraukusi uz jūru, – runāja Valda.
– Ja jūsu mamas kundze vēl nav sajutusi manu klātbūtni šeit, tad, es domāju, varētu viņa vēl kādas dienas arī nezināt par manu laimīgu ierašanos Latvijā! Viņai tā būtu patīkamāk, tādēļ es to saku, – nobeidza Birzēns.
Valda pasmējās. – Nu, tad ņemiet atslēgas – mēs ar Ritu pagaidām bijām jūrā vienas, viņa atgriezīsies uz jaunnedēļu – un brauciet uz jūru. Tur viss ir – atpūšaties, stiprinaties un gaidiet mani mājā! Ko citu lai es daru? Man jāsastop mama… Man tēvs miris, mans tēvs ir miris – – jūs neziniet?
– Valda…
– Jā – – –
– Kamēr jūs bijāt Krievijā?
– Nē, kādu mēnesi pēc manas atbraukšanas – – Es pārbraucu pērn vasaru.
“Iekāpt!”
– Birzēn, tas jūsu vilcienam! Ejiet! sauca Valda, viņu pastumdama.
– Patiešām! Es jau arī esmu paguvis ievērot šo “iekāpt!” cik tas skaisti to daudzo zvanu vietā, pēc kuriem visiem tomēr nokavēja! Un tad vēl – –
– Bet kāpiet taču iekšā! jau kustas! Valda uzbudinājās.
– Nu! Vai nu mēs Krievijā tik maz vingrinājušies diega galā karāties! Man gan liekas, ka te viss tik nekustīgi drošs, ka es par sevi nezinu, kur lai tādu gausumu un mieru ņemu… Birzēns runāja, galvu atgriezis kāpdams vagonā un skatīdamies uz Valdu. Viņš tur stāvēdams vēl gribēja ko teikt, bet vilciens, sliedes mainīdams, gāja uz otru pusi un ātri attālināja to, – kādēļ Valda pameta ar roku un pagriezās uz vokzala izeju. Viņa gan atjauta, ka “iekāpt” tā tad nebijis šim vilcienam, tomēr gāja projām. Jo viņa bij ļoti saviļņota.
Birzēns bij izkļuvis no Pēterpils un pārnācis robežu! Bet viņai no turienes, no Osvalda nebij pat nevienas zīmītes – – Nē, Osvalda nekad nenāks pāri slēgtai robežai, ne arī ko citu darīs, – kamēr tas nebūs visā kārtībā iespējams. Vai viņas šā rīta labās domas zīmējās uz to, ka viņa no tās puses saņems kādus sāpinājumus?... Un kādēļ Birzēns neprasa par vīru – vai tad Rita viņam nebūtu teikusi?

III
Valdai šā rīta iebrauciens pilsētā izvērtās tik skumīgs, kā reti var gadīties.
Pēc sastapšanās ar Birzēnu viņai visu laiku nāca raudas – – Mātei viņa nekā nevarēja stāstīt. Jau vienkārt tādēļ, ka tā uzbudinātos par iebraucēja apmešanos pie Valdas vienas vasarnīcā. Bet arī to nedrīkstēja mātei teikt, ka kāds pārnācis pār robežu… Viņa jau tāpat vai ikdienas brīnējās: vai Valdas vīrs tiešām nekādā ceļā nespētu sazināties ar sievu?! Valda arvien nomierināja māti, ka ir taču lietas un apstākļi, kur dažreiz cilvēka vara un griba nekā nenozīmē, lai arī ko tas pašam nemaksātu. “Es taču arī nebraucu pie viņa, kaut gan neviens neteiks, ka es to negribētu!” Valda allaž teica mātei. Bet māte arvien svarīgi atteica: “Ko nu tu par sevi runā. Viņš taču ir vīrietis!”
Valda pazina un saprata sava vīra raksturu, viņa nepārspīlētību pie visas dziļās sirsnības. Tas taisni bij, kas viņai patika – tas mierīgais nepārejošais siltums un vientaisnais patiesīgums arī paša sirds dzīvē. Viņa pati arī nekad nebūtu vēlējusies, lai viņš ar dzīvības briesmām nāktu pāri robežai, kur taču ar to šoreiz ne kādu vajadzēja glābt, ne arī kādam pierādīt savu īstumu. Bet tam visi taču cerēja, ka robeža slēgta ar Krieviju ne uz ilgu laiku, jo atkal jau veda sarunas.
Bet nu būs drīz gads apkārt. Var jau būt, ka arī viņš nav tās viņas vēstules saņēmis, un tas būtu vēl bēdģāki. Bet ka viņai nav no vīra ne rakstu galiņa, ka varbūt viņš pat nenobrauca galā, kāds tai toreiz atkal nāca virsū jonis – tas viņai šodien uzgula tā, kā vēl nekad še vienai palikušai. Mājā dzīvoklī viņa noslēpās un raudāja – – Pagāja visa pus diena.
Slikta iznāca norunātā iepirkšanās, ar savām kaimiņienēm – vasarniecēm viņa pat nesastapās. Bez tam māte brauca rīt uz kapsētu, bij piepeši sadomājusi, un gribēja Valdu līdz, lai tā paliktu uz rītdienu pilsētā. Grādes kundze bijās no saltuma, tādēļ neizbrauca vēl uz jūrmalu. Bet nākamo nedēļu viņa tomēr domāja sākt savu vasaras sezonu, jo Rīgā ar kalponi vien bez Valdas bij garlaicīgi. Tādēļ viņa pēdējo svētdienu gribēja noiet pie vīra kapa.
Valdai tikai ar iestāstīšanu, ka nevar pa nakti atstāt vasarnīcu bez neviena cilvēka un ar lietām – izdevās atrunāties. Bet viņa domāja par Birzēnu, kurš viņu gaida, un tai bij ārkārtīgi nepatīkami mātes priekšā slēpties. Cik nejēdzīgi tas ir ikdienas dzīvē, ka tādu nieku, pilnīgi izdomātu, tukšu nieku dēļ man jāmelo, ko sajūtu kā tādu pazemojumu! Tomēr Valda nestāstīja nekā, bet apsolījās rīt iebraukt, lai ietu uz kapsētu.
Māte atkal sāka no jauna bēdāties, ka tēvs varbūt nebūtu miris, ja neuznākusi vēl tā Valdas nelaime – tā izklīdināšana ar vīru. Vecāki bij savu znotu tikko paredzējuši, vēl nepagūdami ar to iepazīties kā ar cilvēku. Bez tam Grādes mantas apstākļi tagad pēc kara nebij vairs tie, kas bijuši. Lauku zemes bij atdabūtas, bet rentnieki arī bij bijuši aizbēguši, tā kā viss sapostīts un pēdīgi arī aizlaists. Ēkas vācieši bij vešus aizveduši – vai tie arī ko neprot! No vasarnīcām vienu, visvecāko, kaut arī varēja lietot priekš pašiem. Rīgas māja, kaut arī gandrīz neapskādēta pa kara laiku, nebij nekā ienesusi; bet veikals lielu tiesu izlaupīts, tāpat no dārgās dzīvokļa iekārtas daudz atdots rekvizīcijai, lielinieku un vāciešu laikā. Abi Valdas vecāki bij divas reizes stāvējuši arī nāves acu priekšā Rīgas laikos, kad vācu puiši tiepās par savu kundzību un lielinieki dzina Grādes kā pazīstamus buržujus no mājas laukā un dzīvokļa. Sevišķi uzkrita kundzei, jo tā bij latviski lielmanīga izturēšanā un neiecietīga valodā. Tikai paša Grādes varenās izkalpošanas un milzu ziedojumu dēļ tie palika savā īpašumā – bet vai tas viss, šie pārdzīvojumi veselībai pieliek? Toreiz, kad lielinieki dzina visus vāciešus no bulvāru dzīvokļiem un vispār “buržujus” uz salām Daugavā dzīvot, Grādes novēlēja pēdējo svētību Valdai. Veselu nakti uz nošaušanu gaidīdami (Grādes kundze bij teikusi, lai šauj viņu nost, bet no sava dzīvokļa viņa projām neies, uz Zaķu salas mirt), tie necerēja vairs viņu redzēt šai pasaulē, kā tie teica. Valdas kāzu ziņojumu viņi bij saņēmuši, kuras atbilde nebij sasniegusi meitu.
Tagad, pēc dzimtenes atdabūšanas pašu rokās un jaunās Latvijas nodibināšanas, dzīve sāktu atkal uzmeklēt savas normālākas gaitas. Māja bij apdzīvota, veikalu – lielu trauku noliktavu un magazinu atkal sakopa. Bet izdevumi bij pārāk lieli, no kapitāliem un mantām, kas bij nosūtīti pa Krieviju, arī vairums nebij savākts. Bet pēc vīra nāves, kā Grādes kundze teica, atplaukšana gāja vēl gausāk.
Valda nebij savas studijas gluži beigusi, viņa nekā arī nestrādāja. Viņa gan teica, ka ja ruden vēl būšot te, tad sākšot pielietot peļņai savas jurista zināšanas. Bet māti arī tas nekairināja. Kaut Valda tikai tiktu atkal kopā ar vīru.
Un kā tas dzīvē ir, kad vissīkākais ārējais gadījiens var pārklāt dziļāko iekšējo spēku – tā bij ar Valdu. Visa viņas šā rīta debesskaidrā drošība bij atbīdīta ar to, ka Birzēns pārnācis no Pēterpils Latvijā.
Pēdīgi uz vilcienu rīkodamies Valda iedomāja, ka jāņem vairāk ēdiena līdz, arī priekš viesa. Mājā viņa tomēr nesataisīja tik lielu saini, bet aizgāja uz magazinu. Pērkoties Valdai uznāca pusbērnišķīga sajūsma. Birzēns taču nāk no bada Krievijas, ir tikko pāris dienas šeit Latvijā. Un šovakar viņi būs netraucēti kopā, gluži kā Maskavā, kad viņa pirmo gadu studēja. Tad viņa bij meitene, pirmo reizi no mājas izbraukusi, ar joni iekļuvusi aizgrābjoši jaunā un pilnā gara dzīvē un svešā, plašā dzīvē vispāri. Birzēns bij tad viņai vienmēr klāt ar savu silto draudzību un sajūsmināšanos par viņu, gaidīdams viņā parādamies lielu dzejnieci… Ai, cik tas tagad viss bij salds! ka vai raudāt varētu par to – – Tagad tikai tā sajuta, kā viņa bij izaugusi, attālinājusies no saviem agrākiem gadiem. Tur Maskavā, pirmajā laikā Fricis Birzēns bieži nosēdēja visu nakti pie viņas galda un viņa nebeigdama smieties tam stāstīja, ka māte domājot, it kā viņa varētu būt iemīlējusies šajā. Bet viņš kļuva nopietns, cēlās un piegāja pie loga, teikdams, ka ielas jau metoties “rozganas”. Un gāja projām. Atvadoties viņš stāvēja viņai priekšā, bet viņa tikko redzēja tā seju. Tikai pēc tā aiziešanas viņai kādas reizes ienāca prātā, it kā tas būtu bijis noskumis. Bet viņa par to nedomāja, neattiecināja uz sevi nekā.
Tagad viņa gan sajuta it kā kaut vai vienkāršas laipnības parādu pret Birzēnu, – kad viņai pašai bij uzguluši tūkstošiem smagumu. Šorīt tā arī ļoti labi sajuta viņa silto prieku par viņu, Valdu… pat ko savādu – – Bet tas tikai vieglītiņām aizķēra viņas apziņu un zuda, tas pārākais par prieku.
Valda sapirka dažādu kārumu daudz un pat drusku vīna! Birzēns taču būs vai aizmirsis, kā tos sauc, visas šīs lietas. Bet viņa netika uz nodomāto vilcienu un nogāja pašā pēdējā brīdī arī uz nākošo. Tas bij jau pavakarē, tā kā viesis būs nogaidījies viens svešā mājā.
Valda ar visiem saiņiem grūti iespraucās “Latvijas dzelzsceļu” vagonā un arī sēdvietas uz dēļiem neatrada, pat stāvēšana bij ļoti “cieša”. Varbūt arī šis nogurdinājums bij par iemeslu tam, ka viņa atkal iekļuva savā drūmuma lokā – ko agrākus laikus nepazina.
Ar sāpīgu rūktumu pēkšņi iedomājās, ka slepeni no mātes rīko dzīras Birzēnam. Osvalda Delvana sieva to dara, Valda, no kuras Birzēns bieži nav redzējis pat cilvēcīgas uzmanības – to dara. Un taisni tādēļ, ka Birzēns ir viņai pārāk maz, viņa rūkti ļauj pati sev tā svinēt – lai jo jūtamāk izdzertu savas vientulības sāpes!... Jā, šai svētvakarā vismaz Birzēns viņu gaida – – Un vai maz var pateikt, kas dzīvē ir vairāk un kas ir mazāk vērts? Tā tad, kādēļ lai viesošanās negūtu svētku izskatu? Ak, cik patiesības acis tuvu un cik rūkti kļūst.
Tādas domas bij Valdai, kura vagonā stāvēja nokarsusi, nosvīdusi, neskatoties uz sēru laiku rozā ar baltu strīpu kleitiņā un baltā audekļa micītē. Acis bij spožas, ar iedziļinājušos skatu un glītā sejiņa nopietna. Valdai Delvan kundzei bij meitenes izskats. Varbūt tas bij viņas vidējais augums, kaut gan tā nebij kalsna; arī sārtā sejiņa bij drusku stūraina. Bet bērna iespaidu viņa atstāja un no viņas nāca dabīga svaiguma pievilcība. Savāda iekšēja skaidrumlīgsme un reizē nopietnība – bij viņas būtnē. Bet visu apņēma kulturēls smalkums un arī daudz mīlestības dzīvē saņemtas sievietes pašapzinība.

IV
– Valdas jaunkundze! – atkal atskanēja, kad vilciens bij apstājies Lielupē un Valda gribēja steigties pār plosta tiltu uz otru vilcienu. Birzēns viņu sagaidīja.
– Vai jūs tiešām braucāt pretī!? – Valda jautri pārmezdama kliedza, jau atkal pārvērtusies bezrūpīga un gracioza.
– Nē es neesmu nemaz tālāk braucis!
– Visu dienu te sēdējāt! Ar kādu jēgu?
– Es nezinu. Es nezināju vispirms par pārsēšanos. Bez tam es apdomāju, ka jūs varat drīz atgriezties un ar sestdienas nesamiem būtu vienai jānāk. Kā redzat – –
– Nu protams! vai nu vīriets kādreiz par sevi teiks, ka ir muļķis bijis? Bet nu briesmīgi jāskrien uz otru vilcienu.
– Tas arī mani pirmīt, tas ir šorīt atturēja palikt šeit un gaidīt jūs. Esmu pārrēķinājies tikai uz kādām nepilnām 10 stundām!
– Jā! un 10 stundas tukšā svilpojuši, bez ēšanas. Bet nu nerunājiet, skrejiet!
Kad viņi jau sēdēja vācu vagonā, lai vēl nobrauktu kādas stacijas gar jūrmalu, Valda lika Birzēnam stāstīt par nokļūšanu Latvijā.
– Kas tur ko stāstīt? Vai to maz tā var izstāstīt?
– Nē, kad pāriesim mājā un es jūs pabarošu, tad katrā ziņā izstāstīsiet!
– Man vēl gandrīz pašam jāšaubās, vai tikai tiešamībā esmu šeit – – Un vai tad tā maz var būt, ka esmu te ar jums – –
– Jūs ceturtdien iebraucāt, ja?
– Ceturtdien iebraucu, ar varu varēm sadabūju kādu vienu pazīstamu – vai visi apkauti? Nokārtoju pāris “šās dienas” vajadzības. Paskatīšos mirkli jūsu vaidziņā un tad braukšu pie mātes un brāļa; tie pa mājām, laukos vieni raujoties. Vasaru jau nu nodzīvošu tur. Ziemu, tad redzēs, kā tad būs.
– Valda, – viņš atkal iesāka, – es pa Somiju jūs meklēju divus lāgus – –
– Mani? Kādēļ? Un vai tad es biju Somijā?
– Jūs nozudāt man. Nodomāju izmeklēt Somiju, jo Rita reiz, kad es viņu sastapu, teica, ka jūs ar vecākiem varbūt dzīvošot Somijā. Bet kad biju tur, tad redzēju, ka esmu tikai velti palaidis garām iespēju tikt atpakaļ Baltijā, kur, domāju, jūs atrodaties. Un atbraucu tikai tagad pie jums.
Birzēns vēl stāstīja par Somiju, Valdai aprakstīdams to un savas sajūtas.
– Nē, es tai laikā biju Pēterburga. Mēs ar vīru tikai pagājušu gadu izbraucām, kā jau teicu.
Valda domāja, ka Birzēns zina, ka viņa precēta, bet tīši par to nerunā un sauc viņu par jaunkundzi. Bet Birzēns nebij pat ievērojis laulājamo gredzenu, ko viņa nesa. Viņš tā atradās sava prieka noreibumā, ka ir pie Valdas un pārliecībā, ka Valda pret viņu tagad labāka, nekā agrāk, – ka nejauši nesadzirdēja pat lietoto vārdu.
Valda bij noņēmusi cepurīti. Mati viņa bij pustumši, nekādi lielie, bet patīkami mīksti, vilņaini un neuzkrītoši, graciozi sasprausti pār visu pakausi un ietverdami seju. Fricim vienmēr bij likusies aizkustinoši daiļa viņas galviņa. Mute tai bij pusbērnišķīgi uz augšu un arī deguns paresns, bet viss tas pastiprināja piemīlīgumu un bij saskaņā ar visbiežāki bezrūpīgo silto skatu lielās kā bērnam un skaidri zilās acīs. Jā, ļoti daiļa bij Valda. Bet visvairāk burvības viņai bij varbūt kustībās. Tur bij smalkums un neapzināta kairība, kas jaucās ar svaiguma dzīvumu. Un nekas nelikās nedzīvi smags pie viņas, kaut gan, kā jau teikts, viņa bij diezgan pilnīga! Par viņu bieži izteica domas, ka tai ir tādas skaistuma īpašības, kādas latvietēm piemīt retumis.
– Man vienmēr smagi, kad es sevī ko slēpju. Zinat, man jūsu parādīšanās savā ziņā ir sāpīga – – Jo man ienāca prātā – atzīstot –, ka: ja jūs varējāt pāriet robežu, kādēļ mans vīrs to nevarēja?... Tādas domas man bij, jā.
– Es nesaprotu…
Fricis raudzījās viņā ar apmulsušu, savai apziņai neticošu skatu.
– Nuja. Viņš ir Pēterpilī.
– Kas?
– Mans vīrs! Delvans, Osvalds. Vai tad jums Rita tūliņ nepateica, ka esmu precējusies?
– Valda – –
– Nu, ko jūs tāds – –? Birzēn!
– Nē – – Man neviens nekad nav teicis… ka jūs varētu būt… precējusies – – –
– Birzēn, es esmu sen precējusies.
– Sen? Kā tad sen? Cik tad sen, kā – –
– Jūs gribiet teikt: cik sen, ka biju Maskavā? ja? Tas ir ļoti sen! – – Sevišķi šovakar man tā liekas.
– Valda – – Tikai četri gadi – – Vēl nav četri! Ruden būs – –
– Nē, pieci būs! Pieci, ja. Jūs pārskaitījāties – – nu rēķiniet.
– Jā – jā – – Pieci būs no jūsu pirmā brauciena uz Maskavu, bet kā es jūs pēdējo reizi tur redzēju – vēl nav četri.
– Nu, kāds jūs izskataties! Birzēn! Es jums mājā, vasarnīcā pārstāstīšu, kā šo laiku esmu dzīvojusi.
– Tūliņ kā aizbraucāt no Maskavas, tā… apprecējāties?...
– Ne jel! Gandrīz pēc vesela gada. Vai tad jūs nemaz vairs neprotat skaitīt?
Valdai bij balsī savāda neapmierinātība, jo Birzēns sēdēja un redzami drebēja.
– Man nepatīkami uz jums skatīties! Birzēn!
– Jā?...
– Ceļaties, mēs esam galā.
Izgājuši meža stūrim cauri un pļaviņai garām, kur Valda šorīt nāca, varēja viņi jau redzēt Valdas vasarnīcu.
– Tā ir mana vismīļākā vasarnīca un taisni tā palikusi vesela. Viņa gan ir vissakritušākā visā apkārtnē, bet kas par to? Vienā galā balti augsti ceriņi, otrā galā liela veca ieva, apkārt lieli dārzi. Paskataties, kā ievzari sniedzas gandrīz pusjumtam pāri. Viņi tagad balti, var saredzēt. Un pa logiem arī nāk tāļu istabās iekšā. Nav jāliek buķetes! Vai jūs dzirdiet arī – –? Pirms kara mēs te gandrīz neviens nedzīvojām, tikai dārza dēļ viņa ievērojama.
– Jā – – Protams – –
Birzēns runāja apmulsis un Valdai bij smagi.
Neiznāca daudz valodu arī pie vakariņu galda. Valda sanesa milzīgus balto un tāļāk augošo zilo ceriņu klēpjus, vāzēs salikdama. Ziedi te bij tik brīnišķīgi skaisti, glezni, neskārti smaržaiņi un lielziedaiņi, gluži neredzēti. Plašā dārza klusumā tiem laikam ļoti patika augt.
Valda tagad tīšām deva Birzēnam vīnu, lai tas atsiltu un atgarotu no savas noņēmušās domas – to aizmirstu kaut šovakar. Arī ēdināja viņa to kā nākās.
Pēc tam vadāja, savus dārzus izrādīdama. Daudz kas bij piešķiests un kaktos apdegušu pārējo divu māju dēļi. Bet te jūrmalā nevienam nebij tādi dārzi, ar lieliem lapu un pat labiem augļu kokiem un mīkstām pļaviņām šur un tur. Puķes bij vasarai tikko sadēstītas, bet vēl jau, kā teikts, ziedēja ievas un agriņas puķītes.
Birzēns paskatījās uz lielajiem balto ceriņu kokiem.
– Vakarā viņi sevišķi brīnišķīgi! Kā viņi ar savu baltumu kļaujas pie māju tumsas! Un tik augstus es vēl neesmu redzējis.
– Jā, kad zari zied, viņi balstas pret sienu. Būs jāizgriež, par daudz aizauguši, – teica Valda, priecādamās, ka Birzēns runā.
– Bet nākiet, paskataties! Ieva tur pārklāj jumtu, bet te aizsniedzas garām abiem guļamistabas logiem! Tie ir guļamistabas logi. Vai jūs tik platu koku esiet redzējis? Un skaidra! – Tikai logu nevar vaļā turēt – var slims palikt! Bet man žēl cirst nost tik lielus zarus.
Vēl Valda atrada un izrādīja samtsūņainus solus un visādus burvīgus kaktus, kā viņa teica.
– Kad es biju maza, es šo māju saucu par pasakbūdiņu. Bet tagad viņa drīz būs jāsaslauka. Bet dārzi – jo vecāki, jo krāšņāki. Redz, ko nozīmē dzīvs un rokām celts!
– Bet cilvēks, ja drīkst cerēt – taču arī dzīvs. Bet arī – “jāsaslauka”… Birzēnam atgriezās drūmums.
– Nu, cilvēks, – teica ar neizprotamu intonāciju Valda.
Valda pūlējās ar visu savu lielo prašanu, bet Fricim apjukums nepārgāja arī pa skaistajiem nakšņainiem dārziem staigājot. Viņš brīžiem gribēja sākt runāt, bet Valda visu veikli aizpūta gluži nejaušamā kārtā. Fricis kļuva tad īgns, bet Valda smējās un pļāpāja klusajā ziedošajā naktī, tā kā viņam tikai burvība viss likās – – Latvija… Valda… Vīrs… Un viņas pievilcīgās roku kustības gaisā bij kā staru raksti!
Bet viņš bij arī pārguris. Kad Valda par to apķērās, viņa veda ciemiņu atpakaļ telpās. Bij jau liela nakts. Kad viesistabiņā iededza lampu, Fricis paskatījās ilgāku mirkli uz Valdas pirkstiem. Tie viņam sava tievuma, savāda garīguma dēļ vienmēr bij tā patikuši. Bet tagad viņš skatījās bez tam uz gredzeniem. Uz laulājamo gredzenu pameta vienu mirkli, brīņodamies, ka nebij to tūliņ ievērojis. Bet neatraudamies apskatīja gredzeniņu, kas Valdai bij jau Maskavā un ko tā bez mazāk parastās modes nesa uz rādītāja pirkstiņa. Viņš bij turpat. Tas bij dārgs gredzens, ar gaišzilas debess emaļas platīti iegarenā formā akmeņa vietā. Uz mazā debesslauka, kurš tomēr pārsedza vai visu pirksta locītavu, bij apbrīnojami smalki emaļā gleznots, dzīvas miesas krāsās ar zelta matiem un spārniņiem lidojošs eņģelītis. Fricis, to ilgi neredzējis, kāri raudzījās un pēdīgi pieliecās un noskūpstīja neaizmirstami skaisto gredzeniņu…
– Mans gredzentiņš!... – viņš nočukstēja.
– Kāds jūs gan esiet! Birzēn, neesiet tāds! Tāds jūs agrāk nebijāt.
Fricis nekā neatbildēja.
– Es gribēju viņu atdot Osvaldam, bet negāja nevienā pirkstā viņam. Bet man arī pašai viņš patīk, – citus nevienu nevalkāju. Vispāri, jūs jau ziniet, – man rotas redz maz.
Viņa runāja daudz, lai Birzēns nesāktu ko dziļāku runāt par sevi, un steidzīgi rīkojās uz dusu.

V
Valda bij jau pa vienam lāgam iemigusi. Viņa uztrūkās, jo sauca.
– Valda… Valda…
Valda atjauta, ka sauc Birzēns, – pamodusies viņa tūliņ atcerējās, ka viņš. Viņš gulēja Ritas gultā, kuras istaba bij Valdai aiz sienas. Bet sauciens nāca Valdai pie durvīm, tā tad viņš bij ienācis vidus istabā, viesistabā?
– Valda!
Valda piecēlās un saprata, ka Birzēns tiešām piecēlies un sauc pie viņas durvīm.
– Birzēn! Kas jums vainas? Kādēļ jūs neguliet!
– Es gulētju… Valda, vai jūsu logs nav vaļā?...
– Logs? Mans logs? Nē – – Kāpēc jūs iedomājaties?
– Ļoti stipra smarža… Es domāju, vai tik jūs neesat atstājusi logu… aizmirsusi… Sāpēs galva… jums – – Jūs pirmīt man rādījāt to ievu aiz guļamistabas loga – –
– Ak Dievs, Birzēn. Vai tad jūs neievērojāt jau vakarā – visa māja taču smaržas pilna? – – šinī laikā. Ja arī logi visi cieti. Varbūt jums nepierasts un sāp galva, bet es taču tur nekā nevaru darīt! Ejiet nu gulēt – –
Birzēns nekā neatteica.
Valda juta, ka viņai sāk sirds sist – – Viņa gribēja vēl reiz teikt, lai viņš iet taču gulēt! Bet pati sabijās, ka balss būs pārvērtusies, elpa saraustīta – un stāvēja klusu.
Bet no aizturētās klusēšanas un izbijušās klausīšanās sevī, viņai vēl vairāk krājās uzbudinātība. Sirds puksti sitās skanēdami un smagi. Valda sasvieda sev virsū segas un iespiedās spilvenos.
Bet tad viņa ar varu pati sevi gribēja apmierināt, – ka tas ir nesaprotami, šāds uztraukums. Apkārt bij diezgan tumšs, viņa nekā nespēja saskatīt. Bet viņai likās, ka Birzēns vēl nav aizgājis no durvīm – Cik tas savādi – kāpēc viņai mirkli atpakaļ aizsitās elpa – –? Un kādēļ viņš nekā nesaka! Viņa gribēja teikt, lai viņš dodas atkal pie miera.
– Birzēn, jūs taču neesiet nemaz gulējuši. Ejiet un aizmiedziet tūliņ.
Bet balss Valdai tomēr bij uztraukta.
– Mēs esam jau vairāk kā divas stundas gulējuši – – Dūc ausīs rīts.
Birzēns pie durvīm runāja dziļā, neskaņā balsī.
– Divas stundas! Man likās, ka biju tikko iemigusi!
Valda runāja skaļi, balss viņai trīcēja un likās līksma, nezin kādēļ tā uzreiz.
– Es gribēju celties pavisam augšā… Saģērbos…
Kad Birzēns to teica, durvis drusku kā būtu pakustējušās – –
Valda spēji notrīcēja un it kā kāds viņā raudzītos, uzrāva pār seju palagu – – Krūtīs atkal kā lēkdamas skrēja asinis. Viņa atminējās, ka durvis palika tāpat – – Bet pat Ritai te guļot, viņa piegrūda mazo aizšaujamo, jo durvis dažreiz gāja vaļā. Bet vakarvakarā viņai pēkšņi likās, ka tas būtu rupji, ja noskanētu aizšaujamais. Tādēļ viņa klusiņām centās tāpat cieši pievilkt durvis.
– Jums pat durvis nav ciet, Valda… Vai kādreiz nevar nākt uzbrucēji – –?
Tas Valdu sasmīdināja un – atviegloja. Viņa laipni un mierīgi raidīja atkal Birzēnu gulēt.
Bet tad viņa dzirdēja, ka pa durvīm laikam ienāk.
– Valda… Valda… nedusmojaties uz mani!...
Valda dzirdēja, ka viņam basas kājas, bet redzēt vēl nekā nespēja.
– Valda… vai… vai jūs par Maskavu nekā negribiet dzirdēt…? Es gribēju… visu laiku vakar jūs neļāviet man iesākt!... Bet man jāprasa…
Birzēns laikam bij pienācis tuvu un saskatījis gultu, jo logi vairs nebij tik naktstumši.
– Birzēn… Es nesaprotu… Kāpēc jūs neguliet!
– Izgulējos. Valda! es pasēdēšos… drusku…
Valda zināja, ka pie gultas ir krēsls un uz tā viņas drēbes. Arī Birzēns saskatīja krēslu.
– Jūsu veļa… Es varbūt uz gultas malas… labāk – –
Un viņš tūliņ piesēdās.
Valda parāvās kā ar liesmu nost. Segas viņai bij sastūmušās līdz pussejai augšā. Viņa nevarēja parunāt un mierīgi elpot.
Tikko vagonā Birzēns bij sapratis, ka viņa precējusies – viņš kļuva tik savādi tumši pārvērties, viņa to redzēja. Kamēr viņi visu vakaru bij kopā, viņai neaptrūka mierīgas drosmes, tāpat kā visos laikos, kad viņi bij satikušies. Bet nu nakti, gultā, piecelta no miega – viņa bij pašai tik neizprotami samulsusi – – Viņa vairs it nekā nezināja ko darīt un nespēja arī novērtēt, kas te notiktu nepielaižamās robežās. Visi apstākļi sagadījās tik neparasti, un viņa juta tikai, ka viņā uzbudinājums dauzās visās maliņās – –
Fricis sataustīja viņas plecu un pārlika roku, pats noliekdamies.
– Valda… jūs dusmīga…?
Valda baidījās runāt.
Bet uzreiz viņam balss bij cieta un degoša un viņai sāpēja plecs, kuru viņš spieda.
– Kā jūs varējāt tūliņ iziet pie vīra? Jūs taču zinājāt, ka es jūs mīlu, bet jūs man nedevāt atbildi ne šādu, ne tādu! Būtu mani atraidījusi – vismaz tad. Bet es domāju, ka jūs esat bērns un man tādēļ jāgaida – – Jūs vakarvakarā teicāt, ka vīrietis nekad negribot atzīt, ka bijis muļķis – –
– Es zināju?! Kāpēc jūs sakiet, ka es zināju – –?
Valda tiešām nekad nebij domājusi, ka viņa varētu zināt… par Birzēna mīlestību – ka viņš to mīl!
– Valda! Es jums izteicu… runāju… Toreiz Maskavā – jūs neatminiet? Es jums liku priekšā nodot visu jūsu “grāmatvedību” man un no mātes dotā nekā neaiztikt. Tas taču bij visīstākais precības piedāvājums, kā to parasti sauc! Vai tad es esmu kāds koka zaldāts, ka man jārunā taisni ar tiem reiz uz kāda stūra uzliktiem vārdiem. Valda… Un visas tās raizes – – Es reiz jūsu vaidziņam kā bērns pastiepu pretī rokas, nevarēdams noturēt prieka ilgas – uz jums raudzīdamies… Ka jūs it nekā nejustu, tas nav iespējami, – bet ka dziļāko jūs pati vēl neizpratāt – to es gan toreiz varēju domāt.
– Birzēn, ka jūs par mani ko iedomājiet, to es nekad nezināju. Varbūt šorīt – –
Valda bij kļuvusi mierīga, jo nupat aizķertās nopietnās domas viņu ievilka garīgā darbībā un ar to pašu atbīdīja uzbudinājumu neparastās apkārtnes dēļ.
Bet Birzēns, pēc viņas vārdiem, atkal tā pazina savu Valdu – no šīs vienkāršības un cilvēku dzīves neapjaušanas. Tas viņu gluži neizprotamā kārtā pievilka un aizkustināja.
– Valdulīt! Mana meitiņa…
Viņš smagi nokrita ar seju viņai uz krūtīm un cieti piespiedās. Birzēns pirmoreiz redzēja Valdu vēl viņas skolas laikā, kādā mazā izrīkojumā.
Arī Valda atminēja šo reizi. Viņai bij jau teikuši, ka tas ir jauns dzejnieks. Viņš bij glīta izskata, tikai Valdai nepatika, ko parasti sauc par glītiem.
Pēc iepazīšanās, kādā rotaļu brīdī, viņa bij pieskrējusi viņam klāt. Viņš bij garš un viņa pavisam atlieca galviņu, kaut ko dzīvi tam gribēdama iestāstīt.
Viņš pieliecās un drusku it kā familjari teica: “Ej nu?...” Tas bij viņas pusbērnišķīgais izskats un jautrinošā aizgrābtība, kas viņam to lika sajust šai brīdī kā tuvu cilvēku.
Bet Valda sevī sajutās aizķerta. Viņai Fricis Birzēns uzreiz likās kādas svešas, nepatīkamas aprindas tips. Viņa ar joni piedeva sev lielu cienīgumu. Vēlāk, pēc dziļākas iepazīšanās un Birzēna iekšējo īpašību izpazīšanas, viņa – lai arī kā gribēja – nespēja gluži izdzēst šīs nejaušās bērnišķīgās reizes iespaidu.
Pats Birzēns tanī pašā vakarā dabūja sīkāki zināt, ka tā taču bijusi izslavētā bagātniece Valda. Un ka viņu arī turot par nākamo rakstnieci. Viņš pēc tam lasīja viņas domrakstus un arī pats dažreiz teica, lai viņa mēģinātu rakstīt.
Cik viņš tūliņ pēc pirmās iepazīšanās bij bijis brīvs pret viņu, tik ar jo lielāku iekšēju nedrošību viņš pēc sastapās ar to.
Tā nebij no otra aukstas lepnības, uzpūtības izcēlusies piespiestība – Valda bij vienkārša un atklāta. Bet viņš no paša sākuma juta sevī pieķeršanos tai – to viņa tīši nelikās redzot, tā viņš domāja – – Pat Maskavā, kad viņi reiz vieni paši cepa plācenīšus un viņš mirkli nostājās viņai sēdošai aiz muguras, viegli pielikdams lūpas pie viņas matiem – – Viņa atskatījās ar tik skaidrām, drošām acīm, it kā nebūtu pat nopratusi. Un allaž, kad viņš saviļņots no maiguma, neatturējās nepiedūries viņai ar rokām pie pirkstiem vai galviņas, – tā ātri sauca un smējās: “Atvainojiet!” It kā vainīgu sevi nostādīdama par neveiklu ceļā gadīšanos. Visi šie viņas izklīdinošie “atvainojiet!” un “ai, piedodiet!”, kā arī ātrās, bezgalīgās runas, lai tikai neklusētu – tas viņu reizē atvēsināja un arī darīja sāpes. Jo viņš nebij dzīvē sastapis un tādēļ pagaidām negribēja ticēt tādai gluži skaidrai “neatjautībai”.
Viņš bij diezgan pieradis pie meiču sabiedrības. Arī Valdas pazīstamo starpā bieži dzirdēja runas par Friča Birzēna sekmēm pie sievietēm. Tiešām, viņam arvien bij svaigas pazīšanās un īsteni nekādas “gara” satiksmes viņš neatzina.
Ar Valdu viņam bij daudzas lietas citādi. Viņš sajuta viņas garīgo spēku, varbūt pat vairāk redzēja, nekā īstenībā tur atrastu. Un viņam vij liels maigums pret meiteni, kas viņu daudzējādā ziņā apmierināja arī bez reālajiem pasākumiem. Tādēļ viņš Maskavā, kad viņa brauca pavisam prom, domāja vēl viņu sastapt pēc kāda laika. Jo pēdīgi nešaubījās, ka viņā ir vienīgi neatmodusies skaidrība.
Kad agrajā maija rītā vasarnīcā, kur tikko logos nāca gaisma, Birzēns uzkritis uz Valdas gultiņas trīcēja it kā no raudām, – Valda pati atcerējās viņus gadus.
Fricis Birzēns dažreiz rakstīja dzejoļus, par kuriem viņa draugi teica, ka tie visi piederot viņai. Viņš arī pats tai kādas reizes atdeva dzejas. Bet viņai tās izlikās tādas svešas.
Viņa tikai zināja, ka viņš tai nekad nebij paticis. Viņa pat sajutās sevī ne gluži īsta, kopā ar viņu: viņai bij tā, it kā vienmēr vajadzētu likt just mazliet savu svaru. Jo citādi to pārprastu un nesaprastu – Bet tik cēla Valda tomēr bij, ka tas viņu nospieda. Tik daudz īsta iekšēja daiļuma spēka, lai paceltu arī otru – viņai nebij, viņa neprata ar gaišu siltumu vien kausēt katru nedzīvu, nelabu sastrēgumu.
Māte bijās, it kā viņa būtu iemīlējusies Birzēnā! Varbūt vienīgi tas viņai lika tīšām slavēt viņa dzejas! Lai parādītu, ka viņai savas taisnības dēļ ne no kā nav bail. Ja nebijušas šīs cilvēku bažas, varbūt viņa no paša pirmā vakara vairs nepazītos ar Frici Birzēnu. Un tas varbūt būtu labāki – –
Tādas domas bij Valdai tai rīta ausmā.
Bet tai pašā acumirklī Birzēns uztrūkās, atrāva galvu.
Viņš paskatījās Valdai sejā, bij jau drusku gaišāks. Mati viņai bij vaļējos mīkstos viļņos, nebij gari. Bij sastūmušies pār sedziņu, bet pati viņa gulēja ar dziļi nosegtām rokām un it visa sevī noglabājusies. Viņš mēģināja atglaudīt matus tai.
– Vai jums bij grūti…? Kad es te gulēju?...
– Nē – – atbildēja Valda, tikko vērdama no karstuma apžuvušo muti.
Birzēns karsti saņēma ar abām rokām viņas galvu un atkal tāpat smagi uzkrita ar visu seju viņai uz vaiga.
– Nē! Muti ne! – iekliedzās Valda sāpīgi.
– Nu, vienalga – vaidziņu…
_______
Pusgaišā telpā Fricis saskatīja brīvu krēslu, netāļu un apsēdās uz tā. Viņš turēja ar roku seju un drusku nolīka.
Pēc kāda brīža Valda paskatījās uz viņu. Viņam vienmēr bij bijusi pārāk bāla seja, gandrīz nepatīkami. Bet nu tā bij pilnīgi kā netverama, neesošā ēna.
Valda domāja, ka mirkli atpakaļ viņa bij pat sadabūjusi savas rokas iz segas apakšas un apķērusi viņam galvu.
Kas ir dzīvē mazāk vērts un kas vairāk? par to domāja Valda Delvan kundze. Kad viņa iemīlēja Osvaldu, viņa domāja, ka nu pazīst sirdssiltumu līdz galam. Un sestdienas rītu meža stūrim cauri ejot viņa sāka sajust, ka tikai tagad ir izaugusi viņas sirdsgaisma pret vīru. Un nu te atrodas Fricis Birzēns, kuru viņa pāra īsus mirkļus turēja pie sava vaiga, ar vissiltāko dvēseles līdzdalību. Vai viņš sajuta, ka arī tas, kas nepatīk, visretajos – dārgajos dziļuma mirkļos ir vienlīdz, vienlīdz! Vismaz pēc taisnības tas tā būtu – –
Tas bij Valdas Delvan negaidītajā roku pakustējienā.
Birzēns pacēla acis, ar miglā aizgājušu skatu un lielu laiku noraudzījās Valdā.
Bet tad viņa iesāka runāt:
– Es nezinu… varbūt tas nāk no bēgļu laiku dvēseles noskaņojumiem… Bet man ir tā, it kā nekur vairs nebūtu… īstas… īsti esošas – dzīves! Tikai… brauciens… Tā, varbūt, varētu teikt! Vagonā! Viss tikai tam brīdim – kad būs galā, tad pa īstam… Nē, es nevaru teikt, nekad to nevaru teikt, kā kad personīgi mana dzīve, mans vīrs, mana mīlestība – man liktos kas neīsts! Bet ko es tur lai daru, kad kādos iedziļināšanās brīžos viss šķiet it kā sagrozāms un sašķobāms. Tikai uzstādītas bildītes, kuras – pēc kādas piespiestākas acumirkļa vajadzības jeb aiz tīras vienaldzības – var arī citādi nolikt! Nav jau tik svarīgi – vagonā!... Kur ir tas, ko sajūt, ka tas patiešām ir? – – Sevišķi jums tā nav!
Valda uz Birzēnu atskatīdamās, kurš nekā neteica, ieraudzīja atausušajā rītā savas drēbes un veļu uz krēsla… Viņa nosarka un asaras saskrēja acīs. Sāpju kauns viņu karsti apņēma. Bet viņa nezināja: vai tas apmulsums nav vienīgi no cilvēkiem ieaudzināta īpašība, par kuru dārgāka likās tā dvēseles patiesība, kad deva taisnību arī tam, kas – nepatīk…
Bet tūliņ viņa ar piesarkušu skatu iesaucās:
– Birzēn, ejiet taču laukā!
– Jā – – Protams – – viņš nedzīvi atsaucās.
Bet piecēlies viņš vēl pienāca pie gultas.
– Jūs sakat, ka sevišķi man neesot – dzīvā. Redziet: es jau neesmu īsts cilvēks, es taču esot dzejnieks, lai nu kāda kalibra!
Un tas ir tik daudz kā: mūžam tvert un medīt visu, kas var skanēt Dziesmā! Bet pats tu neesi, varbūt, nekas…
Valda pameta tik mirklīti uz viņu un tai bij it kā drausmīgi.
Bet Birzēns vēl stāvēja pie gultas.
– Cik jūs esiet laba… Bet jūs neziniet un nekad to arī nezināsiet! Tā ir visa tā lieta.
Rītam ataustot, Birzēns gribēja iet staigāt. Tomēr pēc kāda brīža Valda dzirdēja, ka viņš nolikās par jaunu Ritas gultā.
Birzēns aizbrauca vēl to pašu priekšpusdienu. Bet Valda uz pilsētu, uz kapsētu nebrauca. Viņa aizrakstīja mātei, ka nav vesela un iebrauks otrdien. Viņa gribēja sagaidīt varbūt Ritu, ļoti to gaidīja.
Ja vēl šajos mēnešos nebūs ziņu, tad Valda nolēma visādā ziņā iekļūt kaut kur starp diplomātisko personālu – jo sevišķi viņas specialitāte bij izdevīga – un braukt uz Pēterpili. Ap to laiku droši vien vedīs sarunas. Bet vīram atkļūt – bij varbūt daudz neiespējamāk.
No viņas pašas vārdiem viņā bij atmodies karsts vilnis, kurš nenostāja. Brauciens… Vagonā… Bet Valda tiecās pēc tā, kur sajuta īstuma dvesmu.

Map legend





Showing 1-140 of 140 items.
#LocationDateTypeType of place
  
1Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
2Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
3Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
4Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
5Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
6Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
7Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
8Krievija
(Russia)
(Not set)Mentioned in textCountry
9Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
10Zviedrija
(Sweden)
(Not set)Mentioned in textCountry
11Eiropa
(Europe)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
12Eiropa
(Europe)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
13Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
14Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
15Krievija
(Russia)
(Not set)Mentioned in textCountry
16Jelgava
(Jelgava)
(Not set)Mentioned in textCity
17Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
18Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
19Krievija
(Russia)
(Not set)Mentioned in textCountry
20Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
21Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
22Krievija
(Russia)
(Not set)Mentioned in textCountry
23Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
24Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
25Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
26Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
27Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
28Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
29Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
30Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
31Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
32Krievija
(Russia)
(Not set)Mentioned in textCountry
33Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
34Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
35Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
36Zviedrija
(Sweden)
(Not set)Mentioned in textCountry
37Krievija
(Russia)
(Not set)Mentioned in textCountry
38Eiropa
(Europe)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
39Francija
(France)
(Not set)Mentioned in textCountry
40Anglija
(England, United Kingdom)
(Not set)Mentioned in textCountry
41Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
42Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
43Zviedrija
(Sweden)
(Not set)Mentioned in textCountry
44Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
45Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
46Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
47Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
48Maskava
(Moscow, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
49Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
50Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
51Zviedrija
(Sweden)
(Not set)Mentioned in textCountry
52Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
53Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
54Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
55Zviedrija
(Sweden)
(Not set)Mentioned in textCountry
56Maskava
(Moscow, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
57Maskava
(Moscow, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
58Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
59Maskava
(Moscow, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
60Krievija
(Russia)
(Not set)Mentioned in textCountry
61Maskava
(Moscow, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
62Baltijas valstis
(Baltimaad / Baltijas valstis / Baltijos valstybės, Latvija)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
63Maskava
(Moscow, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
64Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
65Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
66Kurzeme
(Latvija)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
67Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
68Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
69Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
70Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
71Baltijas valstis
(Baltimaad / Baltijas valstis / Baltijos valstybės, Latvija)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
72Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
73Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
74Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
75Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
76Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
77Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
78Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
79Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
80Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
81Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
82Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
83Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
84Baltijas valstis
(Baltimaad / Baltijas valstis / Baltijos valstybės, Latvija)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
85Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
86Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
87Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
88Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
89Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
90Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
91Maskava
(Moscow, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
92Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
93Krievija
(Russia)
(Not set)Mentioned in textCountry
94Krievija
(Russia)
(Not set)Mentioned in textCountry
95Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
96Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
97Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
98Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
99Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
100Somija
(Finland)
(Not set)Mentioned in textCountry
101Helsinki
(Helsinki, Finland)
(Not set)Mentioned in textCity
102Maskava
(Moscow, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
103Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
104Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
105Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
106Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
107Krievija
(Russia)
(Not set)Mentioned in textCountry
108Krievija
(Russia)
(Not set)Mentioned in textCountry
109Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
110Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
111Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
112Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
113Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
114Krievija
(Russia)
(Not set)Mentioned in textCountry
115Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
116Maskava
(Moscow, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
117Maskava
(Moscow, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
118Lielupe
(Kūdra, Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
119Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
120Somija
(Finland)
(Not set)Mentioned in textCountry
121Somija
(Finland)
(Not set)Mentioned in textCountry
122Somija
(Finland)
(Not set)Mentioned in textCountry
123Somija
(Finland)
(Not set)Mentioned in textCountry
124Baltijas valstis
(Baltimaad / Baltijas valstis / Baltijos valstybės, Latvija)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
125Somija
(Finland)
(Not set)Mentioned in textCountry
126Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
127Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
128Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
129Maskava
(Moscow, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
130Maskava
(Moscow, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
131Maskava
(Moscow, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
132Maskava
(Moscow, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
133Maskava
(Moscow, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
134Maskava
(Moscow, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
135Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
136Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
(Not set)Mentioned in textCountry
137Āfrika
(Africa)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
138Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
(Not set)Mentioned in textCountry
139Zviedrija
(Sweden)
(Not set)Mentioned in textCountry
140Rīga
(Rīga)
1924Publishing year/ placeCity
Showing 1-5 of 5 items.
TitleAuthorPublishing yearPublishing place
Alija Bauman. Auļojošā pilsētaOļģerts Liepiņš
1924
Alija Baumane – Auļojošā pilsētaJānis Veselis
1924
Alija Baumane. Auļojošā pilsēta1924
Alija Baumane. Auļojošā pilsētaPēteris Ērmanis
1924
Alija Baumane. Auļojošā pilsētaEdgars Sūna
1924Rīga
Showing 1-5 of 5 items.

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.