Jaunatne

CollectionŽurnāls "Zeltene"
TitleJaunatne
PeriodicalŽurnāls "Zeltene" (1926–1940)
Formatpublication
Work typeoriginal work
No18,19,20
Linkhttp://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:287566|article:DIVL125
Papildus klasifikators
Author
Publishing year/ place15.09.1928 – 15.10.1928
Rīga
Rīga
Open

Jaunatne

Mirdza Bendrupe
(Veltīts Mirdzai Ziemel)

Namsaimnieka Kļaviņa dārziņā sabiezēja ēnas; saulei rietot apvārksnis laistījās oranžās un sārtās strēlās. Pa iešauru taciņu šurp un turp, pusbalsī sarunādamies, staigāja divi jaunekļi studentu cepurītēs. Gaismas svītra krita slaidākā sejā, reljefi izceldama tās noteiktās līnijas — nopietnas pelēkas acis, cieši sakniebtu muti un, zem augstās pieres, platos uzacu lokus. Runādams viņš uzacis arvien savilka, no kam seja pieņēma nopietnu, mazliet bargu izteiksmi. Otrs, kuru biedrs sauca par Viljamu, bij augumā smalkāks. Studenta cepurīti viņš turēja rokās — slaidās kā jaunavai, drusku nervoziem, smalkiem pirkstiem. Viņa sejā dīvaini jaucās zēna sapņainums, drusku sāpīga ironija un jūteklība.
Pirmais soļoja lieliem, noteiktiem soļiem un Viljams centās tam piemērot savu steidzīgo, nemierīgo gaitu, reizē klausīdamies, ko biedrs runā. Redzams, pārcilāts tika filozofisks temats; bieži vien izskanēja Kanta, Nietcšes un citu filozofijas korifeju vārdi. Kad norima vēja šalkoņa galotnēs, uz mirkli dārza klusumā dominēja saruna: „Nietcše pirmais dziedāja dzīvībai augsto dziesmu"... kā metāls skanēja garākā studenta balss.
„Tu maldies, Leonid, pirmo dziedāja Zālamans," smējās Viljams.
lešalcās vējš, aiznesdams Nietcšes aizstāvētāja frāzes pāri sētai uz apklusušās ielas. Leonids pārvilka roku pār tumšajiem matiem, un mirkli abi jaunekļi staigāja klusi, klausīdamies, kā pa ielu aizrīb smagā važoņa rati un vērodami mēnešsirpi, kas smails un viegli-zaļgans pacēlās pāri brūni-pumpurotajām ceriņkrūmu galotnēm. Viņi staigāja klusi — kā divi bruņinieki no galantā gadsimta, kas gaida uz taciņa atskanam Dulcinejas
soļus.
„Dulcineja" nekavējās ierasties. Aiz pusviru namdurvīm nošalca sudrabtīra smieklu gamma un aiz tās izspurdza meitene gadu astoņpadsmit. Laikam, kas ļoti smieklīgs bij viņai atgadījies, jo nemaz neievērodama ēnā apstājušos jaunekļus, viņa atkrita uz soliņa, turpinādama pilnā kaklā smieties.
„Iza, klausies! Iza! kas tev noticis ?" uzsauca viņai Leonids.
Nu tikai meitene pamanīja brāli ar svešo studentu, un atvēra lielās, smieklos piemiegtās, gaišzaļās acis.
„Mans draugs Viljams Norīts," stādīja priekšā Leonids, „un šitā negantā ir mana māsiņa Izolde, liela nedarbe, un"...
Meitene sniedza Viljamam pretim roku, pārtraukdama brāli: „Klausies, negantais, tev mani tikumi nemaz nav Norīša kungam tā jāuzskaita, gan jau viņš pats redzēs!"
Viljamam patika meitenes skanīgā, dzidrā balss. Seju viņš nesaredzēja, jo nākošā mirklī jaunava jau bij pagriezusies pret viņiem profilā, graciozā mājienā uz durvīm rādīdama. „Vai neienāksiet?.. Sāks jūs vēl odi apstrādāt. Tik silts jau arī vairs nav..." un viņa nerātni sapurināja plecus, pār kuriem pieglās līnijās slīdēja pārāk gaišu matu pīnes.
„Ej vien pati iekšā, ka nesasaldējies! Mēs tik jūtīgi neesam, pastaigāsim vēl," noraidīja brālis.
„Nu, liela pēc tevis vajadzība! Pielūdz vesels jauno mēnesi, man salst!" un nodrebinājusies, meitene uzmeta vēl skatu Viljamam, tad pazuda namā.
„Nu, kā patīk mana māsa?" vaicāja Leonids, kad klusu ciešot bij pa dārziņu noieti pāris riņķu. Viljams sāka smieties.
„Es jau nemaz viņu nesaredzēju, Leo! Bet viņa patiks man, tas ir drošs. Kaut arī tādēļ vien, ka tava māsa!"
„Nieki! Izolde var patikt tikai pati sevis dēļ, vai nemaz, ar mani viņai nav kopēju interešu ne par matu. Tu zini, viņa mācās dziedāt."
„Atceros, tu sacīji. Sen jau?"
„Šopavasar beidz! Dūšīga meiča!" ar manāmu patiku balsī stāstīja Leonids. „Liriskais soprans ar tendenci uz koloratūru."
Māsu Leonids mīlēja ar maigu, sirsnīgu mīlestību, un jo krasāk viņas mākslas daiļuma pasaulē lolotā dvēsele atšķīrās no brāļa zinātnes dziļuma, noskaņotā gara vēriena, jo siltāka šī mīla kļuva. Izolde par brāļa filozofijas moceklību" bieži zobojās, redzot pēdējo ap visādām esamības problēmām laužam galvu. Viņai pasaule un tās būtība bij tik vienkārši saprotamas lietas... „Daiļo mīlot — iet pāri un garām visam nedaiļajam," tā bij visa viņas „dzīves gudrība" un sekojot tai, meitenes lūpas — lai ar kādām rupjībām būtu jāsaduras — glabāja arvien gaišu, apstarotu smaidu. Bet brāli viņa cienīja un mīlēja, jo sevišķi tādēļ, ka māte bij mirusi, un no tēva šķirti, jau kā bērni pilsētas dzīves svešādajā virpulī iemesti, viņi sarāda un zināja viens otra garīgo atbalstu cienīt.
„Tā tad drīz mēs Latvijā, varbūt, redzēsim jaunu zvaigzni uzmirdzam. Lieliski!" smējās Viljams. Leonids ar nepatiku savilka uzacis. „Neielaidies, brāļ', ar nepazīstamām zvaigznēm! Tāda astroloģija var viegli vilt. Šovakar tu paliksi pie mums, un —"
„Bet..."
„Nekāds bet. Lekcijas rīt sākas vienpadsmitos, pārgulēsi manā istabā. Un Izolde padziedās tev. Ar mieru?"
„Lai notiek! Ja jau man apsola tādu patīkamu laika pavadīšanu, palikšu ar," nolēma Viljams.
„Nu, redzi nu! lesim tik iekšā, paliek vēss," saņēma viņu aiz rokas Leonids.
Kad viņi atvēra durvis, Izolde sēdēja pie apaļa galdiņa, spilgta elektrības gaisma spīdēja viņai taisni sejā. Ar patiku Viljams vēroja šīs sejas smalkās, kā ar japāņu tušas mākslinieka roku ievilktās uzacis, mazliet smaidošās, gaišās acis un maigi ovālajā sejā sārto, skaisto muti. Apbrīnojami gaišās, vijīgās matu sprogas mirdzošos gredzentiņos krita pār pieri.
"Tīģerēns ar eņģeļa sejiņu... Lai gan blonda, bet no Grietiņas tipa ne vēsts. Tomēr — tik vāra, smalka..." domās kritizēja Viljams, bet Izolde smaidīdama aizvēra lasīto grāmatu un pagriezās pret ienācējiem.
„Nu? Beidzot tak apnika promenēt mēnesnīcā! Tas pavisam jauki, es jau ar' drusciņ garlaikojos. Ko mēs tagad darīsim, brāļuk? Vai misters misters Norīts mūzicē?" griezās viņa pie Leonīda.
„Un kā vēl! Kā pats Paderevskis!"
"0, vai man sava diletanta prasme tiešām būs jāparāda mākslinieces klātbūtnē?" mēģināja jokot Viljams. Bet meitene jau bij atšķīrusi notīs Mocarta ārijas no "(..)" pavadījuma, un jautri atsmaidīja viņam, rādīdama pērļainos zobiņus.
„Nav ko nervozēt. Tā varenā „māksliniece" jau pati ar' uz vietas taisīs savu spēju demonstrāciju — bez jebkādas kautrēšanās."
„Man taisni šī partija jādzied gala eksāmenā, un, ja jums nebūtu nekas pretī, es vēlētos drusku pārkontrolēt sevi. Leonids der tikai Bacham un korāļiem, priekš Mocarta viņš par nopietnu."
„Bet māsiņ! Tā mani „nolikt"!"
Māsas klātbūtnē Leonida seja, parasti dziļi nopietna, it kā noskaidrojās, kļuva rotaļīgāka.
„Un jūs nopietnību neatzīstat?" pētīja Viljams. Viņu ķēra zobgalīgs skats.
„Nopietnību nopietnībai, bet ne mocartiskiem trilleriem! Un vispār, gausu tempu es necienu."
Viljams meklēja acīm vajadzīgos akordus, kad pēkšņi Izolde, kā ko svarīgu iedomājusies, pasniedzās pie sienas un nogrieza elektrisko spuldzi. Izbrīnots, Viljams gribēja piecelties, bet uz pleca nogulās Leonida roka.
„Neuztraucies, tas ir viens no mazās burves untumiem."
Izolde, stāvēdama pie mazākā galdiņa, patlaban iededzināja divas masīvas sniegbaltas sveces, un tad, pacēlusi lukturus abās rokās, novietoja tās abpus notīm.
„Mocartu var spēlēt tikai sveču gaismā. "Nu, sakāt pats, kā viņa rokoko stilam un senās romantikas saldajām vīzijām piestāv nedzīvā elektrības spozme?" paskaidroja viņa.
„Dzejniece", nodomāja Viljams, ārijas viegli ritošo priekšspēli uzsākdams.
Izolde stāvēja mierīgi, rokas nolaidusi, drusku atmestu blondo galviņu. Tik parasta, neforsēta bij šī poza. Bet acīs, garo skropstu ēnojumā, pēkšņi iezalgojās savādā, burvīgā spozme, kas īpatnēja tik māksliniekiem. Tad ietrīsējās skanīgs, gaišs tonis, — un visa istaba pārlija dīvaini skumjiem, it kā bijīgiem trilleriem... Kaut kas no dzeguzītes zvanīšanas agrā rītā, no viļņu valodas pāri balto oļu pilnai strauta gultnei bij šajās vijīgajās melodijās. Un kamēr Viljama rokas mazliet nemierīgi, bet elastīgi piemēroja akkompanimentu dziedātājas graciozajām koloratūrām, domas darbojās intensīvi un ātri. "Meitene! Tik neparasta un tomēr tuva... kā sapnī redzēta māsa! Tāda skaidrība jūtas viņā... It kā tā būtu ne šīs zemes būtne, bet kas irreāls — no pārpasaules..."
Beigu akords. Atgriezies, Viljams uztvēra slēptu sajūsmas valgumu Leonida acīs. Jā, banālie komplimenti te bij lieki. Viljams nevarēja tos dabūt pār lūpām un klusēja. Viegla roka pieskārās viņa plecam.
„Vertera beigu āriju, lūdzu..." un kad Izolde noliecās pār viņu, sakārtodama notis, Viljams uztvēra vieglu aromātu, ko izgaroja viņas drēbes — nenoteiktu, nenosakāmu kā puķu un zāļu smaržas aprilī, bet viņas pīne, tikko jūtamā glāstā, nevilšus noslīdēja viņam gar vaigu. Smeldzoši-sāpīgi ieraudājās klavieres un paklausīgi tām sekoja jaunā balss — bezgala sāpēs kā mirstoša mīlētāja ardievu maigumā vibrējoša. Viņa dziedāja franciski:
„Pour quoi mc reveiller
O, souffles dv printemps,
Pour quoi..."
Viņi muzicēja ilgi, nobeidzot ar gaišā a-mollā ritošām Bellini melodijām no „Normas". Kad Viljams beidzot sēdēja viens Leo mazajā istabiņā, viņam bij sajūta, it kā būtu sapņojis vaļējām acīm. Svešādu, dīvainu skaistumu — skaistumu, kuram viņa raibajās studentu dēkās ritošā dzīvē līdz šim bij garām gājusi, juta viņš Izoldē. Bezmērķīgas un tukšas pēkšņi likās orģijas, kas metropoles dzīvot alkstošās „zelta jaunatnes" vidū tik
nesen ierauto Viljamu bij līdz šim aizrāvušas.
* *
Ģimnāziste Regīna Norland, bagātā smaršu fabrikanta Norlanda meita, patlaban izkāpa no auto, kurā bij atgriezusies no izbrauciena uz Ogri ar pazīstamu inženieri, kad Viljams steidzīgi devās pa ielu uz universitātes pusi. Viņš jaunavu tumšviolētā mētelī nemaz nebūtu ievērojis, ja viņas „taksītim" garām ejot pie kājām tam pēkšņi neatrastos mazs ādas cimdiņš. Viljams pacēla to ātri un palocīdamies sniedza svešajai meitenei: "Atvainojat, ja nemaldos, šis cimds ir jūsu?"
„Paldies!" noskanēja ausīs valšķīga, divu tembru balss, un garām skatam nozibēja izaicinošas, brūnas acis zem mākslīgi novilktu melnu uzacu lokiem. Ceļā gūtais iespaids aizmirstos, ja pie universitātes, roku ar mutautiņu pie sejas paceļot, degunā pēkšņi neiesistos ass „coty" parfims.
„Smaršas," domāja Viljams, „kādas smaršas bij tai otrai, vakar? — Ak ja, kaut kas no agrina pavasara! Tā smaršoja bērnībā brūnā alkšņu ataudzina pavasara vakaros, siltai miglai kūpot pār atkusušās zemes brūno pieri... Nē, ko visādas sentimentālas domas tā jūk pa galvu?!" Plecus paraustījis, Viljams atrāva universitātes smagās durvis un devās pa krēslainajām trepēm augšup.
Istabā Regīna uz sava galda atrada veselu kaudzi vēstuļu no vakardienas pasta. Pēc pazīstamajiem rokrakstiem nošķirojusi tās interesantās un garlaicīgās, viņa pazvanīja kalponei. Pavēlējusi sagatavot šokolādi, ar konvertu kaudzi rokās, tīksmi atlaidās uz mīkstā dīvāna, pastūma zem izjukušās, cirtotās zēngalviņas spilvenu ar uzšūtu taurējošu Bonzu; tad sāka lasīt. Pirmajā — no klases biedrenes Lottes — bij tikai nedaudz vārdi: ielūgums uz Lottes vārda dienas svinībām vakarā. Brīdi padomājusi, iet vai ne, Redži nāca pie piekrītoša slēdziena. Kalpone, pieklauvējusi, ienesa prasītās brokaslis. Regīna apturēja viņu ar rokas mājienu.
„Vai tēvs izgājis, Anni?"
„Jā, mademoiselle. Mājās tik krustmāte, Norland kundze aizgāja kungam līdz."
„Vari iet!"
Krustmāti Redži nemīlēja. Labsirdīgā vecmeita ar saviem stingrās reliģijas un "vecmodīgās" morāles robežās ieturētiem ieskatiem ultramodeinisma garā uzaugušai, patvaļīgajai ģimnāzistei likās taisni nepanesama. Regīnas māte — kādreiz populārā Varšavas rēviju aktrise, kas tīkoja pēc Mistingetes lauriem, bet savu slavas ilgu gājienu noslēdza pie bagātā latvju fabrikanta sāniem, bij meitu audzinājusi pati pēc saviem ieskatiem, jeb pareizāk, bez jebkādiem ieskatiem, jo tos viņa mainīja gandrīz tikpat bieži, cik savu zīda veļu. Garīgajā attīstībā no mātes mantojusi apaļu „nulli", vienu Regīna tomēr ieguva: jau astoņus gadus veca spriedelēja par modēm, slepus klausījās "dārgās māmiņas" un slepeno pielūdzēju mīlas "duetos" (vientiesīgajam Norlandam nezinot), zināja no galvas visas lūpu un uzacu zīmuļu markas un dejoja modernākos „šlāgerus", kā kursos gājusi. Tēvs, augu dienu aizņemts veikalā, meitu pilnīgi uzticēja savas "nevainojamās laulātās draudzenes"
Sākās vidusskolas laiks. Skolu Redži nemīlēja; bet toties jo vairāk dzīvi. Tas ir, dzīvi, kādu viņa zem šī jēdziena to saprata, ne to „skolniecisko vergošanu", kādu, pēc viņas izteicieniem, dzīvoja vairums skolas biedrieņu. Nē! Dzīvi — skrejošo auto ugunīs, džesa taktī, dejas grīdu ritmā. Dzīvi, kas neprasīja dvēseli un negarlaikoja, bet svaidīja miesu aizraujoši-drudžainā tempā.
Dejas zālēs jauniņā Regīna – „Redži", kā draugu pulciņš viņu sauca, kļuva populāra. Viņai bij laba galva un spēcīga "aizmugure" — bagāts tēvs. Tāpēc no skolotāju iejaukšanās savos priekos Redži bija droša. Kollēģi jūsmoja par viņas apburošajiem smiekliem un šansonetes izveicību, dziedot jaunāko čaiistonu un one-stepu pikantos vārdus.
Mīlējusi Redži vēl nebija —tā pati sprieda. Mīlestībai taču vajadzēja būt tik dedzinošam spēkam, ka tas aizvietotu un apēnotu visas pārējās sajūtas. Bet līdzšinējie viņas "mīlas spēles partneri" viņu saistīja tik to mirkli, kuru tā pavadīja viņu apkampienos.
"Nu, bet garlaicīgajā pasaulē der arī kaut acumirklīgi kairinājumi," sacītu Redži, ja viņas filozofija sniegtos kaut tik tālu. Bet tā kā ar šo jauko zinātni gan viņai nebij nekā kopēja, tā vienkārši teica savai draudzenei Lottei Norīt, kad pēdējā jautāja, kādi ieskati Regīnai par mīlestību: „Kad atēdas latiņu vokabuļi, slidu skriešana un teniss uzēdām vajaga puišu..."

„Vili, brāļ', — šovakar tik būs lustes!" rokas berzēdams, priecājās Viljama draugs Donāts, sēdēdams pēc pusdienas Viljama istabā, kamēr blakus istabā māsīca Lotte, traukus šķindinādama, dziedāja populāro, cinisko: „Studio auf einer Reis' — jucheidi, jucheida!"
"N-nu? kādu Ameriku tad nu esi atradis?" izklaidīgi jautāja Viljams. Viņš domāja par Izoldi un gara stāvoklis šoreiz nemaz negribēja pieskaņoties Donāta frivolajām vaļsirdībām.
„Nekādu Ameriku, tā jau veca mode. Pamatīgu, skaistu skuķi!"
„Apnikušas!"
„Vai zini, neforsē, draugs! Nav vis kaut kāda porcelāna lellīte, vai diloņslima jūsmotāja. Ir skuķis ar temperamentu..."
„Cik augsta tad šai ir temperatūra?"
"Nezobojies brāl! leraudzījis, pielipsi kā pie mušpapīra..."
Viljams nožāvājās. „Lai Dievs dod taviem orākuliem piepildīties, bet man..."
„Bet tev laikam iekodusies kāda madonniska jumpraviņa? Uzminēju? Aiz tā tu tik ērmots."
„Ej pie..."
„... Velna, vai nē ? Uzdod adresi, varu aiziet. Bet žēlo tevi Dievs no tās svētās skuķu sugas! Sapiņķēsies, ies vaļā traģēdijas, asariņas vēstules, brr..." bez apstājas trieca Donāts.
Modernā dziesma otrā istabā skanēja jau latviski. Donāts piecēlās. — „Nu, sapņo vesels! Es iešu palīgā Lott'chenai galdu klāt," un viņš pazuda durvīs.
Viens palicis, Viljams mēģināja iedomā atsaukt Izoldes tēlu... Likās, ka tas joviālās Donāta runas aizbiedēts, atmiņā uzplūda tik savāds, neizsakāmi maigs, kluss starojošs, un kā zēns, kas pirmo reizi iemīlējies. Viljams ar zīmuli lēni, gandrīz neapzinīgi rakstīja uz galdiņa zaļā dzēšpapīra: — „Izolde. Izolde — Iza..."

* * *
Kad viesībās pie Lottes pēdējā brālēnu iepazina ar Regīnu, un viņš redzēja Donātu sev nozīmīgi pamirkšķinām, tas pēkšņi atcerējās cimdu šorīt uz ielas un pazina brūnās acis. Redži, familjāri smaidīdama, sniedza viņam savu skaisto roku. „Kā liekas, mēs šorīt redzējāmies, Norīša kungs? Jūs bijāt ļoti galants, mērci," koķeti uzsmaidīja viņa Viljamam. Tas palocījās klusēdams.
„Kāda viņai jūteklīga, bet skaista mute," domāja viņš, aplūkodams Redži, kas, pusprofilā pret viņu, patlaban spieda roku viņai savu padevību apliecinošajam Donātam. Pie vakariņām Redži sēdēja viņam blakus, un vairākkārt, dzirdot, Viljams uztvēra uz sevi vērstu viņas tumšo acu skatu, vilinoši zaigojošu no puspievērtām skropstām. Pēkšņas ielīgsmes pārņemts, Viljams satvēra zem galda un viegli saspieda viņas mazo, karsto roku... šīs meitenes tuvums savādi reibināja, un lai gan ar smalko dvēseles cilvēka instinktu Viljams juta, ka tā ir tikai aicinoša miesa — miesa bez gara, tomēr šī kaislā balss valdzināja, apbūra un atstūma otrā plānā zeltaino meitenes tēlu, kas atmiņā iemirdzējās kā svešāda glezna istabā, kur sejas tvīka vīna skurbumā. Svešāda glezna sveču margojumā, mocartiskā melosa apblāzmota — tāla, tāla.
Kad jautrā kompānija ap plks. 12-tiem devās uz pazīstamu dejas grīdu, un Regīnas roka zem galda vaicāja, vai viņš nāks, Viljams atbildēja ar ilgu spiedienu... Otrā dienā bij neskaidra galva. Kaut kas tumšs, nenoteikts, smacīgs virpuļoja atmiņā. Saksafona skaņas, vijīgais, jau sievišķais stāvs, kas viņa rokām pieskaroties dejā pieglaudās ciešāk, ciešāk... Muskusa aroms, no kura reiba galva un nervos ietrīsējās kā laupījumu pamanoša zvēra trīsas. Izaicinošā smīnā liektās sārtās lūpas un brūnās, nekautrās acis... Tad brauciens atpakaļ — auto klusā slīdēšana pa rīta krēslas pielijušām ielām. Karstas, mazas rokas pie deniņiem, galva, izjukušu brūnu cirtu vilnī, pie krūtīm, kaili pleci... Viņš bij, noliecies un skūpstījis tos, skūpstījis krāsotās lūpas, kuru skūpsts drīzāk līdzinājās kodienam. Viņam gribējās iznīcināt, līdz neatmaņai sažņaugt rokās šo tumšo, mulsinošo stāvu.
„Izolde!.. Izolde..." ieskanējās kaut kas zeltains, nokrita uz ielas akmeņiem, izira auto svilpienā.
„Ja, kas tad man uzreiz par morāliskiem pienākumiem pret viņu?" spītīgi taisnojās pati sev krūtīs iekšējā balss. Un kā spītēdams, pats nesaprazdams, kāpēc īsti, Viljams saspieda tā Regīnas plecus, ka viņa pusbalsī iekliedzās...Tas viss juka galvā tagad, spilvenos svaidoties.
„Vajadzētu gulēt vēl, lai gan jau pāri trim dienā. Lekcijas beigušās, hm.... Kas tad bij? Kanta pozitīvisma skolas principu analīze. Nieks, sadabūs kaut kur norakstīt. Tā nebij pirmā reize, kad korporēļu sabiedrība Viljamam prasīja nevien naktis, bet arī lekcijas laiku. Starpība tik tā, ka agrāk tas viss nekādas pēdas neatstāja, bet tagad dvēselē bija kas nogulies, ko nevarēja
noslaucīt. Pie Regīnas viņš bij apsolījies būt sestdien.

* * *

Eksāmenu diena konservatorijā. Pa plašajām, dzeltenajām trepēm jau no astoņiem rītā plūda gaiši, pavasarīgi stāvi, sasveicinājās, jautri čaloja. Šur-tur aizviļņoja smiekli, nošķindēja pērļainā koloratūrā jaunā balss, ieskanējās svaigs, dzīvības pilns mecosoprāns vai baritons.
„0, mesdames! Kāds šodien izskatās mūsu profesors! Hi, hi, hi — viņam jau bail vairāk kā mums!" skaļi sauca skaistā, tumšmatainā Iveta aula vienā stūrī sapulcējušamies biedrenēm. Starp viņām arī Izoldes smalkais profils. Viņa sniegbaltā uzvalkā, tik uz pleca dzīva, dzeltenīga roze. Smalkās uzacis mazliet savilktas, bet lūpas smaida līgsmāki, kā parasts.
„Profesoram bail? Vai Dieviņ, tad es aiz līdzjūtības vien sacīlēšu maskā savu „Violettu" komiskām izbailēm balsī sauca sīkā, draiskulīgā Latima Zariņ, kuru biedrenes iesaukušas par „Zvaniņu" viņas līgsmā koloratūrīša dēļ.
„Jā, zvaniņš zvanīs Violettas nāves āriju g-mollā, bet es Habaneru dziedāšu sēru marša taktī. Lai notiek. Par ko tu sapņo, Iza ?" griezās Iveta pie domīgi stāvošās Izoldes. „Par mīlestību?.."
„Netaisi jokus, „Karmenīt", kas tik svarīgā dienā domās par mīlestību!" — mazliet meloja Izolde, jo domas šodien bija gan dažas reizes saistījušās ap Viljamu.
„Vai tad mīlestība nav svarīga? Tavs Amadē jau arī uzrakstīja „Cosi van tutte..." Amadē — tā
Izolde sauca savu mīluli Mocartu. Vispār, konservatorijas audzēkņu vidū pastāvēja paraša saukt komponistus vārdā.
„Nu, ja jau tu tā gribi, lai es mīlu, tu mazais despots, labs ir — mīlu savu Amadē," jokojās Izolde.
„Tad ta mīlestība! Nu, labs ir, tad es atkal savu Ludvigu no Bonnas," smaidīja Iveta.
„Ludvigs atgādina trīs dienas neēdušu buldogu," smieklus valdīdama, ķircināja karsto Bēthovena pielūdzēju „Zvaniņš".
„Un Mocarts — špicersunīti, kas ķer pats savu asti..." un pirms Iveta paguva apgriesteis, mazās nerātnes brūnā uzvalkā tērptais augumiņš pazuda aula izejas durvīs.
Pie līnijotās tāpeles nostājušies apaļais, arvien optimistiski noskaņotais bass Torvalds un tenors Rozmers sāka nevaldāmi smieties. Pēc brīža uz tāpeles parādījās amizanta karikatūra — kolosāls buldogs ar Bēthovena galvu, kurš dzenas pakaļ Mocartam maza „špicerīša" veidā. Sacēlās kņada, bet veiklie karikatūristi paspēja izbēgt pakaļ Latimai vēl pie laika. Kad pēc svinīgā svētku akta pavadītājs, Izoldei pazīstamais piānists Romāns (meitenes viņu arvien kaitināja zīmīgā uzvārda dēļ), nosēdās pie melnā fliģeļa un Izoldei pirmajai bij jākāpj uz estrādes, sirds tā kā ietrīcējās. Uz brīdi izgaisa domas par Viljamu — bij taču svarīgs mirklis. Jūnija saule, dzirkstoša, it kā sīkās dimanta dzirkstelītēs sprēgājoša, spīdēja pa plašajiem logiem taisni aulā; tā apbēra sīkiem zelta puteklīšiem flīģeļa kontūras, kas izskatījās kā melna milzu putna spārni, kam jānes tūkstošiem dziesmu pret sauli, pārslīdēja vieglā glāstā dziedāšanas profesora, itālieša Salmāno sirmo galvu un laipno, aristokrātiski cēlo seju. Saule mirdzēja arī uz estrādes, kur patlaban gaiša kā vasaras mākonītis noteiktiem soļiem uzkāpa Izolde. Viņa bij mierīga un nesaprata „Zvaniņu", kas galīgi uzbudinājusies plūkāja mutautiņu. Jaunajai dziedātājai bij panākumi.
„Brīnišķa balss..." čukstēja operas tenors Levanors Salmāno, kad meitene pauzēja. Itālietis aizkustināts palocīja galvu. Ārā, pāri saules pārlieto Rīgas namu jumtiem pēkšņi sāka skanēt zvani. Izoldei likās, ka tie pavada Dieva soļus, kas svētošas, mīļas rokas pacēlis nokāpj lejup rīta stundās. Un viņa dziedajā itāliskās frāzes ar tādu siltu sirsnību, it kā vēlētos glāstīt ar tām klausītāju uzmanīgi noliektās galvas, un stāstīt visai pasaulei par savu gavilējošo, jauno sirdi.
"Bravo... bravissimo, Iza! Bravo!!" — cauri applausiem kliedza sajūsminātais Torvalds.
Meitenes saņēma Izoldi sajūsminātiem čukstiem. Smaidīdams, Salmāno pamāja Izoldei un iečukstēja tai. Otra ar kaķēna grāciju un vilinošu mirdzumu puspievērtajās acīs savu temperamentu pilno „fīabanēru" noskandināja Iveta, Torvalds nodziedāja Šuberta „Der Atlas", izceldamies ar spožu kantilēnu un izjūtas spraigumu. Tad sekoja pārējie audzēkņi.
"Nu, kollēģe, uz redzēšanos Itālijā?" jautājoši sniedza Izoldei roku Torvalds.
„Cerēsim, Torvald. Bet pati jau es nevaru, ja tas fonds ..."
„Ja tas fonds tev pabalstu nepiešķirs, uzspersim viņu gaisā, un — la conemedia c finita!" —rezolūti paziņoja „Zvaniņš". Izolde pasmaidīja valgām acīm.
„Redzat vien, Zvaniņam padoms kā likts rokā! Rakstāt vien man labi ātri, kā ar izredzēm. Laimīgu vasaru pavadīt!"
„Paldies!"

* * *
„Urrā, bērni, simtkārtējs urra! Beidzās bez caurkrišanas!" — nebēdīgi jokoja Rozmers, kad paidagogi aizgāja apspriesties.
"Gratulēju, Zvaniņ! Lai dzīvo Iveta! Bet tu, Izolde, esi īsts eņģelis, tik spārnu trūkst," saplucināja viņš aiz piedurknēm Izoldi.
„Bet tu — pāvs gatavais, arī tik spārnu trūkst," atjokoja viņa. Un pāri jaunajām galvām saules un priecīgu cerību koks uzplauka krāšņākajos ziedos.

* * *
„Allons, enfants de la patrie!" uzvaroši deklamēdams marseļēzu atrāva apaļais Tornvalds konservatorijas durvis aiz viņa sekojošiem kolēģiem, kad ar diplomiem kabatās cerību pilnā jauno cīruļu saime uzsāka projāmlidojumu no vecās, siltās- ligzdas, šķiršanās uz ielas bija ilga, sirsnīga. — Dievs zin, uz kuru pusi katru aizmet dzīves dzirnu malums ...
"Ardievu, Iveta, ardievu!.. Raksti man dūšīgi, lūdzu, lūdzu!.." jau desmito reiz sauca Izolde aizejošai Ivetai pakaļ vicinādama no zeltainās galviņas norauto melno samta matroža cepurīti.

***

Konservatorijas eksamēnu dienā Viljams uz universitāti negāja. Ap desmitiem viņam gadījās iet pa Krišjāņa Barona ielu. Pie konservatorijas viņš pārsteigts apstājās: liegi, tikko jaušami pēkšņi ausīs ieskanēja Izoldes balss. — Vai patiesi tur dziedāja viņa — zeltainā, tālā meitene? Atkal un atkal! „II rē pastore" skaņas, bet tik vieglas, ne kā patiesībā dzirdētas, bet sapņu roku nestas... Pēkšņs žēlums un neizsakāms maigums siltā vilnī iešalcās sirdī. „Izolde..." atkārtoja viņš klusi, klusi kā bīdamies, ka lūpas nenodara pāri daiļajām skaņām. „Izolde... tu taču piedosi ? .." Domīgs, viņš klīda ap konservatorijas ēku, skatījās pretīm atrodošās rakstāmlietu veikala vitrinas grāmatās. Kad konservatorijas durvis atdarījās un pa tām iznāca profesors Salmāno, bet tūliņ aiz viņa jauno mākslinieku saime, Viljams ar acīm meklēja Izoldi. — Jā, tur viņa bij, visa sniegbalta, tik matu oreolam pāri melna samta cepurīte. „Dievs, cik neizsakāmi gaiša seja! Un visa šī vijīgā figūra, šīs rokas, vārās un maigas kā ūdensrožu stiebri, šķiet, ne staigāšanai pa dunošo asfaltu tā radīta, bet it kā seno menuetu dejai. Vai arī Ramo saldā gavotta skaņām dzeltenu, pusbirušu rudzu dārzā," domāja viņš. „Cik vienkārši un skaisti ir dzīvot! Bet es te staigāju un mokos kā askēts ar smagām domām par saviem pārkāpurniem. Idiots, — nolamāja viņš pats sevi, un redzēdams, ka Izolde aiziet viena uz Raiņa bulvāra pusi ar noteiktu apņemšanos pārgāja pāri ielai, neizlaizdams no acīm bālo, smalko sejiņu, ap kuru. vējš rotaļīgi svaidīja zelta sprogas.
„Izoldes jaunkundze!"
Meitene pagriezās; gaišzilās acis pielija zelta prieka dzirkstīm. „Jūs, Norīša kungs! Kurp tad nu dodāties? Oi, un kāds jūs bāls! Kā ceturtās nedēļas drudža slimnieks!"
„Varbūt, kas vēl ļaunāks par drudzi, Izolde — bet jūsu tuvumā man vieglāk elpot..."
„Fi, kādas banālas lietas! Kā tik svaigā rītā jums nav kauna ņemt tādas mutē? Vai lekciju jums nav?"
„Nav ... Bet, varbūt, drīkstu jūs pavadīt līdz mājai?"
„Labi, bet es ... bet man būtu vēl kaut kur jāaiziet, tikai"
„Tad jau es varu pazust," sacīja Viljams.
„Nē, kāpēc? Tur jūs varētu man sekot, es tik nezinu, vai jūs atzīsat tādas lietas. Nav tie laiki," nopietni paskatījās uz viņu meitene. Viljams neizprašanā paraustīja plecus.
„Nu, tad klausāties: uz katedrāli. Tā mana mīļākā vieta, un šodien... redzat," meitenes sejā satvīka smalks, tikko jūtams sārtums. Viljams izbrīnējies viņu uzlūkoja, tad sekoja. Katedrāle bija tukša; dievkalpojums nesen bij beidzies. Kreisajā pusē aiz kollonām, nometusies ceļos pie Pestītāja svētbildes, Izolde ar bērna svētsvinību skaitīja lūgšanas. Viljams stāvēja gabaliņu aiz viņas, un skatoties ar kādu dziļu pietāti jaunavas roka met krustus, krūtīs atkal iesmeldzās žēlums. Cik tāļu no visa tā aizgājis viņš! Viljams neatminēja gadus, kopš bij lūdzis, vai kaut domās uzrunājas Dievu. Dvēsele neprasīja nekā tamlīdzīga. Bet ir brīži, kad katrai sirdij pieskaras mistiskais, varenais Aizmūžīgais, un arī Viljama sirds negribot noliecās godbijības meslus atdot. Pie Izoldes durvīm viņi šķīrās, un siltais gaišzaļo acu skats atkal pielēja Viljama dvēseli ar savādas, kautras laimes trīsām.

* * *
Bij rīts. Leonids savā gaišajā istabiņā patlaban „sarunājās" ar savu mīluli Nietcši, kad pazina pie durvīm māsas klauvējienu.
„Kas par ceremonijām? lekšā!" uzsauca viņš.
Izolde, svaiga un līgsma, strauji atrāva durvis.
„Labrīt, earo mio!"
„Labrīt, sinjora palaidniece! Tās puķes man?" pamāja Leonids uz ceriņu zariem, kurus Izolde bij neuzmanīgi noslēpusi aiz muguras.
„Ak, tu ... nejaukais radījums! Kā tu drīkstēji pirms laika ieraudzīt? še, saņem!" un smiedamās
jaunava svieda ziedus viņam virsū.
„Arī Amadē jau izpušķoju. Paskat," un brāli zem rokas saņēmusi, viņa ar varu to izvilka otrā istabā. Ap Mocarta ģipša krūšu tēlu kristāla vāzēs zvaigžņoti laistījās narcizes.
„Pušķo tik veco Amadē... Vai drīz viņa vietā nebūs jāliek cita sejiņa, ko?" ķircināja Leonids māsu.
„Nenāk ne prātā! Man tiek ar manu Mocartiņu. Tu zini, mana balss nav nekāds liriskais soprāns, bet tāds ... ne, kā vāci saki, „jugendlich-dramatisches soprāno". Tā tad visas Mocarta lomas man nodrošinātas. Tad es tai pasaulītei parādīšu, kā jādzied un jātulko mans Amadē!"
„Lai nu paliek Amadē. Kad tu iemīlēsies, Iza?"
„Pastardienas sestdienā piecos no rīta! Tu esi muļķis!" piesita kāju māsa. Bet Leonīds nelikās mierā. „Nekas, nekas. To mēs vēl redzēsim, kurš būs muļķāks, tu vai es. Nāc labāk, parunāsim," un viņš novilka māsu sev līdzās uz nelielā dīvāniņa.
„Nu, esmu ar mieru. Vai zini," Izas mazā roka nedroši pārslīdēja brāļa augstajai zinātnieka pierei, „vai zini, pastāsti, kas par cilvēku ir tavs draugs Norīts?"
Leonīda uzacu vidū nogulās rieva. „Iza, draugu kritizēt nav viegli, bet sevišķi jau Vilis nepadodas analīzei."
„Tik nenosvērts?" Gandrīz kā rūpes ieskanējās jaunavas balsī.
„Gandrīz... nē... jā. Jūtu cilvēks, aizrautīgs bez mēra un nenosvērts. Galvenais posts, ka viņš arvien tūliņ metas uz galvas iekšā, kur tik pamana kādu spraugu, pa kuru izlīst no parastības. Savā ziņā tā korporācijas vaina, savā — rakstura. Bet vai tev viņš tā interesē?" uztvēris māsas ziņkārīgo skatu, aprāva viņš. Izolde nenoteikti smaidīja, zobus mazliet sārtajā lūpā iekodusi.
„N-jā! Tādas savādas, skumjas acis un mati gaiši kā ziemeļu princītim, vai pāžam... Tā vien liekas, ka viņš ko cieš, man viņa gandrīz vai žēl" — atspiedās meitene pret dīvāna atzveltni.
„0, mūžam sievišķais sentiments un labošanas kāre! Sargeņģeļa instinkts!" labsidrīgi zobojās brālis.
„0, mūžam vīrišķais smalkjūtības trūkums un citu mācīšanas kāre!" sadusmota atcirta Izolde, un kājās pietrūkusies, pazuda aiz durvīm.
Smaidīdams Leonīds atlaidās uz dīvāna puszvīļus. Pie māsas untumiņiem viņš bij visai pieradis. Domāja par Viljāmu. Ar to Leo pēdējā laikā bij pavisam neapmierināts. Kur bij palicis gaišais sapņotājs-zēns, ar kuru tik vieglas un skaistas reiz tika risinātas sarunas par cilvēci, par jautājumiem, kas interesēja Leonīdu, bet toreiz — viņus abus ? Leonīds juta mocošu žēlumu, redzēdams, ka jo dienas jo tālāk aiziet no viņa drauga dvēsele. Uzdzīve ar morāliski bankrotējušiem „dzīves baudītājiem", kas gļēvām kustībām, aizmiglotiem skatiem zvilnēja universitātes krēslos ar varu žāvāšanos nomākdami, bet kam acis iedegās un mēle atraisījās, tikko runa gāja par sievietēm, kārtīm un tamlīdzīgām lietām, arvien vairāk saņēma savā varā Viljāma dvēseli. Ar savu vājo raksturu, reiz kaut kam nodevies, viņš bij par gļēvu, lai atsvabinātos.
„Un nu vēl tā trakā ģimnāziste, par kuru Donāts stāsta! Kas, velns lai viņu parauj, viņā īsti sēd par Asmodeju, ka neviens nevar pretīm atturēties?! Un ar tādu megairu lai Iza konkurē, fi, cik riebīgi un necienīgi! Nedomāšu vairs."

* * *
Strauji skrēja stundas. Regīnas istaba jau grima sārtās vakara ēnās. Puskaila sievietes roka aizvilka vēl ciešāk loga aizkarus, ap mēbelēm saaudās krēsla sirmā zirnekļtīklā.
„Tā tad tu brauksi man līdz, darling, ja? Un paliksi pie manis? Nolemts? Vecie būs jūrmalā tik jūlija vidū, līdz tam jau tu mani būsi apnicis... Brauksi?" pie pašas auss Viljamam čukstēja tumša, vilinoša balss, bet kailā roka ar lielu, asu gredzena akmeni, kurš viegli skrāpēja, glāstīja viņa deniņus un matus ar uzvarētājas glāstiem. Un gurdā, apātiskā balsī Viljams mechaniski atkārtoja: „Jā, es braukšu... braukšu..." Nožvīkstēja veikli soļi pa tepiķi; ievizuļojās acu priekšā smailā glāzē zeltotās vīna dzirksteles, saviļņojās uz kājām uzmests samta apsegs... „Dzer, mīļais! šonakt tevi mīl ragana Redži un velnu gvarde stāv uz vakts... ha, ha, ha! Dzer!

* * *
Kad otrā rītā Regīna un Viljams iesēdās ļaužu pārpilnajā jūrmalas vilcienā, Izolde, svaiga, starojoša, ar iemīļoto dzelteno rozi pie opāla blūzītes atloka, piezvanīja pie Viljama durvīm. Atvēra samiegojusies, labsirdīga vecenīte, un pa ķēdi aizvērtu durvju starpu svešinieci neuzticīgi aplūkojusi, jautāja: „Ko ta' vajaga?"
„Vai Norīša kungs mājās?"
„Nē. Vai ta' dikti steidzamas būšanas, vai?" jau drusku pieļāvīgākā tonī runāja vecā: Ātrāk jau nebūšot šite, kā rudens pusē."
„Rudenī! Vai... vai viņš aizbrauca uz māju?" balsī, kurā cīnījās vilšanās ar neizpratni, jautāja Izolde.
„Neba nu es māku pasacīt, jaunkundzīt. Āre, parunājat labāk ar viņa māsīcu, tā mājās ir."
Izoldei iemirdzējās acis. „Viņa māsīca! Jā, lūdzu, lūdzu, piesakat mani viņai!"
Vecā sīkiem solīšiem aiztipināja dzīvoklī un pēc brīža atdarīja durvis.
„Nākat vie' nu! Jaunkundze ir šite," rādīja viņa Izai uz kādām durvīm, pati citā istabā pazuzdama. Pieklauvējusi, uz nevērīgi izmestu „lūdzu", Izolde atvēra norādītās durvis. Lotte sēdēja pie galda, mazliet miegainu, bet ziņkārīgu skatu aplūkodama ienācēju. „Jūs vēlējāties ar mani runāt?"
„Sirsnīgi atvainojos, ka traucēju! Izolde Guntar. Ja nemaldos, jūs esat Norīša kunga radiniece, — vai es drīkstētu lūgt, kurp viņš aizbraucis? Man ir nopietnas darīšanas."
„Oh, ticu," ironiski smīnēja ģimnāziste. Pret gaišmataino svešinieci viņa juta instinktīvu naidu, kādu visos samaitātos cilvēkos modina par viņiem morāliski augstāk stāvošas personības. Tad viņa nosvieda uz galda izlasīto žurnālu un pagriezās pret Izoldi.
„Jūs gan Viljamam tuvu stāvoša persona?"
Izolde pacieta klusēdama šo divdomību, tik smalkie pirksti sažņaudza saulsarga saitīti un acis iedzirkstījās. Lotte piecēlās. „Noteikti apgalvot nevaru, bet domāju, ka viņu atradīsat jūrmalā, Majoros." Un viņa pateica adresi.
„Sirsnīgs paldies!" spieda Izolde viņas roku, tad steidzīgi devās ārā, nedzirdēdama, kā viņai pakaļ noskanēja neapvaldīti smiekli: „Neko teikt,' amizanti gan tagad jutīsies Redži, tādu retu eksemplāru sagaidījusi!" pārgalvīgi nosmējās Lotte, durvis aizbultēdama.

***
Trrr asi griezīgi, nošķindēja zvans pie Norlandu vasarnīcas durvīm piecos pēc pusdienas. Steidzīgi soļi.
„Viļuk, tu?" jautāja aiz durvīm zema, jaunas sievietes balss, un atbildi nesagaidījusi atvēra durvis. Uztraukta Izolde vēroja Regīnas skaisto seju, kuras vieglajā bālumā mazliet uzkrītoši vizēja nokrāsotās lūpas.
„Atvanojat, man te uzdeva Norīša kunga adresi." Regīnas sejā pavīdēja nekautrs smīns.
„Bet kas jums tādu adresi uzdeva, vai drīkstu lūgt?"
„Atvainojat, tas neattiecas uz jums, bet es..."
„Bet jūs būsat par vienu numuru pārskatījusies: Te ir Norlandu vasarnīca, un par tādiem
Norīša kungiem te neviens nezin!" Noklaudzēja durvis, atskanēja ātri soļi. Izolde nebij spējīga uzreiz aptvert notikušo. „Norland Oh, tā bij viņa, šī ģimnāziste, par kuras attiecībām ar Viljamu šorīt stāstīja Leonids! To liecināja nejaušā, nodevīgi intimā uzruna, to šī ciniskā, māksloti skaistā seja ar demi-mondaines uzkrītošo nekautrību!"
„Vai tas bij izsmiekls no Viljama puses? Nē, vispirms aiziet, aiziet projām, tālu projām!..
„Turpmāk būšu uzmanīgāka," skaitās uz sevi Regīna, vasarnīcā vēl izsvaidītās ceļasomas kārtodama.
„Vienas vasaras mīlas untumu dēļ nav vērts saiet ragos ar vecajiem, un ja viņi ko uzzin,
omulīgi nebūtu."
Dienas Izoldei vilkās garas, garas. Grūti ir sirdij zaudēt pirmo jūsmu, un kaut arī tā arvien mēdz būt gaistoša kā rīta rasas skūpsts ziedu galvām, bez smaršas un reibuma, tomēr — nekad vairs tā nesāp sirds, kā to zaudējot.
Mirušās mātes dienas grāmatā, kuru Izolde arvien pārlasīja, tā atrada vārdus, kas viņai savā ziņā bija labas zāles: „0, jaunības dienu straujums! Prāts tad tik nevarīgs gūsteknis, kas spiests sekot sirds triumpfrātiem. Niecīgākai mīlas vai naida epizodei tiek piešķirta vai Amerikas atrašanas nozīme, — ne ar notikumiem mēro laiku, bet izjūtām... Saldas sāpes un maigums iesmeldzās sirdī, atminot to, un gribas klusītēm smieties, noslēpjot acīs iezagušās asaras par kurām pati netiec skaidrībā — skumjas vai līgsme tās nobirdinājušas!"

Arī Izoldes domas pamazām kārtojās kā vārpas druvā, ko negaidīts viesulis sasitis veldrē. Viņa uzsmaidīja savu mīļo smaidu visiem kā senāk, bet klusas sāpes noslēpās lūpu kaktiņos, piešķirdamas šim smaidam neizsakāmu burvīgumu. Viņai bija piešķirts pabalsts komandējumam uz Itāliju. Vēstules Ivetai un Torvaldam bij nosūtītas. Uztrauktās jūtas mierināja nākotnes daudzsološo cerību saldums.

Dusmīgi sapurinājis melnās cirtas, Leonīds iegāja atpakaļ savā istabā un ķērās pie sava nodomātā referāta plāna uzmetuma. Tai pašā laikā Izolde sēdēja savā istabiņā mīkstajā atzveltnes krēslā kā kaķēns ar abām kājām. Mēģināja lasīt Farēra skumjajā, parīziski graciozajā stilā rakstīto „Austrumu dvēseli", bet domas no citkārt mīļā rakstnieka darba bija tāļu. Uzmetusi klēpī noliktai grāmatai savu ar „četru karaļu" smaržu pielieto mutautiņu, Izolde skatījās gan uz to, gan uz logu, aiz kura slīdēja tikko jaušamas ēnas no liepas zariem, kas auga tieši aiz loga rūtīm.
„Mīlēt, mīlēt..." Ugas dega krūtīs — mīlēt, nogrimt vēl nepazīto jūtu straumē. Līdz šim Izoldes dvēseli karstā jūsma par mākslu bij piepildījusi tik pilnīgi, ka vīrietim, kā otra dzimuma personībai, neatlika vietās. Viņa mīlēja grāciju un eleganci blakus mākslai, mīlēja visu daiļo, gaišo. Pakrēslī ieskatīties Izoldei nebij ne gribas, ne vajadzības. Bet šīs acis, kurās gurst nepazītas sāpes, pēkšņi sauca — tik neatlaidīgi sauca pretīm neminētas, nepazīstamas pasaules horicontam...
„Es vairs nevaru būt tāda, kā agrāk, man ir it kā kāds kaut kur ieslēgts mocītos, un dzīve, kas manī modina tūkstošiem saulainu domu un nodomu, viņam nestu tik ciešanas. Šī dvēsele ar savu ilgu balsi man visur seko, visur es to jūtu kā ēnu aiz sevis, un žēl ir kaut kā, līdz asarām
žēl..." vēl vakar viņa bij rakstījusi Ivetai.
„Nē. Metīšu kaktā visas iedomas!" meitene sapurināja galvu, kad aiz durvīm dzirdēja noklaudzam pasta kastīti.
„Pasts klāt, būs kas no Ivetas, izklaidēs uzreiz muļķās fantāzijas," līgsmi pietrūkās kājās Izolde. Kastītē viena vēstule tiešām bij no Ivetas, bet otra — violētā konvertā, adrese rakstīta svešā, nervozā rokrakstā... Jā, no kā tad tā var būt? legājusi atpakaļ istabā, viņa atplēsa pirms svešo vēstuli un sarāvās: zem nedaudz rindām bij paraksts „Viljams Norīts". — Tā tad
no viņa! Izbrīnota un uztraukta, Izolde pārlasīja īso vēstuli:
„Jums, skaidrā, brīnišķā, es gribu uzticēt savu dvēseli, apkārtnes sala un melu nogurušu... Es gaidīšu Jūs kā jaunu brīnumu, nākat, es lūdzu, lūctzu, lūdzu!" V. Norīts (sekoja adrese).
Ar strauju žestu Izolde nosvieda vēstuli uz galda, uz to ir nepaskatījusies. Sejā iekvēlojās tumšs sārtums. Šie savādie, baigie vārdi... Likās, deniņus sažņaudz karstas rokas. Kā bēgdama meitene atplēsa Ivetas vēstuli. Tā izelpoja sapņu reibumu, un pamazām Izoldes sejā atgriezās miers.
„Lai paliek Tavas „ieslodzītās dvēseles", Iza! Katram pašam tik ir vara izrauties no netīrā. Mums nav vaļas atdot savas dzīves bagātības atsevišķiem individiem, mēs piederam visiem un nevienam, Tu pati zini! Lai iemaina muļķi savas jaunās dzīves dārgakmeņus pret lēto baudu acumirkļa reibuma vara grašiem"... rakstīja Iveta. Bet lai kā Izolde pūlējās aizdzīt nevaldāmās domas, viņas atgriezās atkal un atkal, kā dzīvas būtnes ar miesu un asinīm viņas nostājās Izoldes priekšā un lūdzās: „Vai tu aizdzīsi mūs kā nosalušus bērnus?.. Vai tu atgrūdīsi no sevis cilvēku, ko vari glābt?.."
„0, sievišķais sentiments un labošanas kāre" — skanēja ausīs Leonīda ironiskie vārdi. „Varbūt, viņam taisnība ? Bet acumirkļa sapņa saldmi taču es sev varu atļauties," klusi vērpās sīkās maiguma stīdziņās Izoldes jūtas. Pavēlošas savā bezcerībā, skatījās slepeni no Leonīda albuma „izzagtās" Viljama ģīmetnes acis. Sapņu smagā, zeltainā galviņa noliecās uz balto roku krustojuma ar puspievērtām, gaišzaļām acīm, kas staroja tajās burvīgajās dzirkstelēs, kādas redz tik bezgala mīlošu jaunu sieviešu skatā...
Viljams jutās gandrīz laimīgs. „Vai viņa nāks, vai nē?" — koncentrējās domas ap šīm divām varbūtībām. „0, viņai jānāk, jānāk! Viens viņas roku mājiens —un viss, kas smacējošs uz dvēseles gulies, būs dzēsts..." domāja viņš. Tad pārlaida ar riebumu acis istabai, kurā no senās korporeļu orģijas vēl mētājās kārtis, pudeļu korķi un izsmēķēti papirosi, juku jukām ar papīra kaudzēm. Blakus istabā Lotte smalkā deguna balsī dungoja:
„Amalie geht"... Atmiņā uzliesmoja vakars „Alhambrā", Redži sabiedrībā. "Tfu, riebīgi!.."
„Lotte, paklausies! Vai tu nevari dziedāt ko jēdzīgāku? Estētiskā sajūta vairs nepanes tos mūžīgos šīberus," sauca viņš.
„Ah, dārgais brālēn! No kura laika īsti mēs kļuvuši tik izsmalcināti estēti?" izsmejoši atsaucās māsīca.
Paķēris no plaukta krāsaino cepurīti, Viljams izsteidzās uz ielas, bet jau pēc nedaudz soliem apstājās. Kurp iet? „E, nieki, ies tāpat pastaigāt pa Aspāzijas bulvāru. Būs skaidrāka galva." Nepaspēja viņš paiet garām operai, kad juta sev enerģiski uzsitām uz pleca.
„Hallo! No kurienes uz kurieni draugs?" Viljams apsviedās uz runātājas pusi. Vieglā, kairinošā uzvalkā, ar tenisa bumbiņām un sitamo sudraba mežģīņu tīkliņā, viņa priekšā stāvēja Redži.
„Jā, nu ko tad jūs skatāties, kā kad es jūsu tēvu būtu nokodusi?!" viņa koķeti paraustīja plecus.
„Es... nē, atvanojat, tas jums tik izliekas," smagi stostījās viņš. „Es priecājos..."
„Var jau redzēt. Priecājaties tā, ka gatavojaties tūliņ laisties lapās," viņa nicinoši uzmeta lūpiņu. "Nav diez' cik zolīdi apspriesties uz ielas stūra: uzkāpjat pie manis, par augstu jau nebūs." Un Regīna rādīja ar saulessarga rokturi uz otra stāva logu. Viljams jutās nevarīgs šīs sievietes klātbūtnē. Kā cita kāda domātas likās šī rīta domas.
„Rakstura, brāl, tev nav — mīksts tu esi kā zīda lakats! Tevi jau sieviete var ietīt svārkos un aizstiept kur grib," spilgti ieskanējās ausīs nesena Leonīda frāze.
„Nu? Būsat izgudrojis, ko darīt?" jau pie nama durvīm nepacietīgi sauca Regīna. Viņa pazuda ieejā, un pāris soļus tuvāk paspēris Viljams redzēja, kā teiksmainajā durvju krāsaino stiklu apgaismojumā stāvēdama viņa straujā žestā atmeta galvu un izstiepa viņam pretim rokas. Tad noskanēja ātri soļi. Viņa uzskrēja pa trepēm; Viljams sekoja...
***
Leonīdam „nozagto" Viljama uzņēmumu Iza turpināja greznot ziediem. Dzeltenīgajām rožlapiņām apbiris, tas stāvēja uz galda, un Izolde noskatījās viņā bez pārmetuma. Tik skumjas sažņaudza sirdi.

„leslodzītā dvēsele! Dievs tev tāpat kā visiem deva dzīves materiālu, lai tu uzcel baltu templi dzīvības Skaistumam, bet tu uzcēli cietumu un uzvilki arestanta tērpu..." Klusi sarunājās viņa ar ģīmetni. Ko ar viņu iesākt? Saplēst? Nē, sentimentāli un maziski. „Paliec, kur bijusi, klusā seja, mana maldu lieciniece! Relikvijas jāglabā, kaut arī viņu dēļ asiņotu sirds."
Uzmetusi vēl skatu ģīmetnei, Izolde sāka rakstīt vēstuli uz laukiem aizbraukušajam Leonīdam, un līdmīgi pusbirušo rožu vieglajām lapiņām ap ģīmetni uz viņas lūpām trīsēja skumjā „Traviattas" ardievu ārija.

* * *

„Kāds miers!" priecājās Leonīds, kad Ežmaļu sētā apklusa dienas trokšņi un viņš, vecajā šķūnī sienā gulēdams, pa sadilušo dēlīšu jumtu vēroja zaļganās zvaigznes. Nodunēja žirgti basu kāju soļi, grāvī kaut kas noplunkšķēja, un vakara miera vairogā kā smaila bulta ieurbās skaļš sauciens:
„Ješ—ka—a!"
„A—ū—ū," noskanēja iztālēm?.
„Vai zirglietas pievāci?"
"Skaidrs kā die—na—a—a!„
„Nāc vakariņās!"
"Pal—dies! Tū—lī—īt!"
Rokas uz vēsā apsega sakrustojis, Leonīds klausījās un smaidīja, nepaverot lūpas. Ik nervā miers un atpūtas bauda. Uz laukiem atbraucis, viņš aizmirsa plauktā Nietči, aizmirsa estētikas sējumus un ar visu savu enerģiju uzsāka fizisku darbu, juzdams drīzāk atspirdzinājumu, nekā pagurumu. Bija tik labi, kad domas uz laiku atraisījās no sevis un izkusa visuma skāvienos, aizmirdzot pār laukiem, siliem un upju gultnēm. Atpeldēja atmiņas par Izoldi, bet lēnītēm izira. Apziņā palika vienīgi doma, ka drīz jābūt gaidītai vēstulei, kurā izšķirsies, vai māsa brauks uz Itāliju, vai būs vēl svētdien jājūdz melnis „Ežmaļu dziesmu dvēseli" — kā Izu pagastā sauca — mājup vest.
Otrā dienā gaidītā vēstule tiešām bija klāt. To izlasījis, Leonīds jutās mazliet pārsteigts: vēstule bij īsa un savāda, rets brīnums pie runīgās Izas. „Ardievu brālīt," rakstīja Izolde. „Labu laiku man vairs neredzēt Tavu mīļo deguntiņu, ja neatbrauksi pie manis. Pabalstu piešķīra. Skumji, bāliņ balto! Nez' kā žēl... Parīt aizbraucu. Nedusmo, Leo, ka rakstu maz. Turpmāk rakstīšu vairāk, jau Varšavā, Tev iemetīšu 3 pēdas garu vēstuli... NB. Norīti liec mierā, tā nav viņa vaina! Tava negantā Iza."

Jauneklis neizpratnē pagrozīja galvu. Piezīme par Norīti taču gaiši norādīja ap ko lieta grozās.
„Nu, gan jau tas pāries, sevišķi, ja aizbrauks. Iza nav no tām, kas ģībst un rokas lauza par katru nieku, kura dēļ iesāpas sirds," mierināja Leonids sevi, ar lāpstu dobē valgo, brūno zemi nolīdzinādams.

* * *
Nožēlas plosīja Viljamu. Viņš rakstīja Izoldei jau vairākas vēstules, kaisli lūdzošas kā bojā ejoša kuģa palīgā saucienus. Pēc viņu saņemšanas Iza iekodās zobiem spilvenā, lai nebūtu jāraud, bet neatbildēja.
„Beigts ir beigts!" atmeta Viljams savām ilgām ar roku. Kad laiks neritēja Regīnas jautrajās orģijās, stundas viņam vilkās gausas, apātiskā pussnaudā grimstošas. Viņa griba bij samalta, bet reizē ar to viņš tik labi apzinājās savas rīcības nepiedodamību. Kādreiz, kad Regīna bij aizbraukusi pie vecākiem un vasarnīcā nebija nekā ko darīt, Viljamu pārņēma drudžainas sāpes. Viņš sēdēja pie loga, kaistošos deniņus rokās atbalstījis. Diena bij apmākusies, gar kāpām gausi šļūca pelēku mākoņu grēdas. Mitrajā jūras vējā dobji šalca un locījās krasta kroplo priežu stāvi. Viljams mēģināja lasīt, bet nemiers un nepanesamās ilgas pēc Izoldes nebij uzvaramas. Neatlaidīgas, krampjaini-žņaudzošas kā slīcēja pirksti tās aptvēra smadzenes un pavēlēja sekot. Neizturējis, viņš gandrīz skriešus devās uz staciju un dažas sekundes pirms Rīgas vilciena atiešanas ieklupa vagonā...

Pēdējā diena pirms aizbraukšanas uz Itāliju. Iveta, kura arī posās tālajā ceļojumā, jau no rīta bij apmetusies pie Izoldes un viņas jautrā, asprātīgā čalošana Izoldi gandrīz pilnīgi nomierināja. Abas jaunās ceļnieces patlaban pusdienoja un gaidīja Torvaldu. Leonīds paziņoja pa telefonu, ka būs tikai naktī. leskanējās durvju zvans.
„Torvaids! Pag, Iveta, padod manu šalli, atver durvis" uzlēca kājās Izolde, šķīvjus steidzīgi no
galda novākdama. Kad viņa ar traukiem pazuda otrā istabā, Iveta izgāja priekšnamā atdarīt durvis. Viņa jutās pārsteigta, kad durvīs, Torvalda smaidošās sejas vietā, ieraudzīja svešu vīrieti.
„Vai Guntar jaunkundze mājās?" vaicāja svešais.
„Jā. Jums kas steidzams?"
„Ļoti, ļoti!"
Izbrīnā vērodama svešā nomocīto, bālo seju, Iveta pamāja viņam nākt iekšā.
„Tūliņ viņa nāks! Izold', tev ciemiņš!" pieklauvēja viņa pie draudzenes durvīm, tad viņas apburošā, tumšcirtainā galva pazuda aiz Leonīda istabas aizkariem. Smagi elpodams, Viljams atskatījās. Tā taču bija viņas istaba! Viss baltos un zeltītos toņos, tik pretēji Regīnas buduāra sarkanām ēnām, viss izelpoja tīru, jaunavīgu gaišumu. Atskanēja pazīstami soļi.
Viegli iekliegdamās, Izolde stāvēja durvīs.
„Izolde!" sabruka pie viņas kājām ne vārīgs vīrieša stāvs. „Izolde, piedod!.." trīcošas rokas meklēja viņējās. Ar varu nomākdama dvēseles kūsājošo nemieru un žēlumu, vārīgi, bet noteikti Izolde raisījās vaļā.
„Pieceļaties, studenta kungs! Es nemīlu vergu pozas, un jūs' jūs par ilgu likāt uz sevi gaidīt!"
Viņš uzlēca kājās. „Izolde, jūs smejaties! Apžēlojaties, jūs nezināt, jūs nesaprotat "
Viņa smējās ar sāpīgu ironiju: „Jā, gļēvuļu psicholoģiju es tiešām nezinu un nesaprotu!"
Pazudināts, satriekts no negaidītā toņa, viņš bailīgi vēroja meiteni. Lūpu kaktiņi Izoldei konvulsīvi notrīsēja, bet gaišzaļās acis bij vēsas un mierīgas marmorbālajā sejā. Baltā, platā šalle ietina viņas jaunavīgos plecus, krizdama lejup plastiskās līnijās un zem viņas miglainā auduma neskaidri margoja izīrušo matu gaišais zelts.
Cik daiļa šī viņam nepieejamā būtne! Un jaunā izmisumā viņš satvēra Izoldes rokas ar tik mežonīgu spēku, ka viņa tik tikko apslāpēja lūpās kliedzienu.
„Laižat mani, dzirdat, es saukšu palīgā! Vai jūs gribat atkal smieties par mani? Nē. Nekad es nebūšu jūsu rokās rotaļlietiņa, nekad, nekad! nekad!" nobālušām lūpām runāja Izolde. Nākošā mirklī viņa skaļi iekliedzās, un tikai tad, atjēdzies ko dara, Viljams palaida vaļā viņas sažņaugtos pirkstus.
„Kas te ir?" atrāva durvis izbiedētā Iveta, tad, ieraudzījusi uz dīvāna sabrukušo Izoldi,
iekliedzās: „Iza! Kas ar tevi, Iza?"
„Nekas nekas!" Izolde pūlējās smaidīt. „Drusciņ nelabi palika." Iveta pagriezās pret Viljamu ar naidā dzirkstošām acīm.
„Ko tas viss nozīmē, mans kungs?" jautāja viņa metālskanīgā balsī, Izoldes plecus apskāvusi.
Ko viņš varēja atbildēt. Kā izdzīts suns, padevīgs un gurds, Viljams nolieca galvu. Viņš bija par izmisušu, lai justu pazemojumu. Iveta saslējās. Tumšās uzacis savilkusi, viņa brīdi ar nicinājumu pētīja Viljama seju, tad atrāva durvis un lepnā žestā rādīja uz tām. „Šai istabai ir tikai vienas durvis, godātais, un pa tām — lūdzu!" Viņam gribējās mesties ceļos pie Izoldes, gribējās lūgties un raudāt, bet trūka spēka šīs lepnās, pavēlošās sievietes klātbūtnē. Iveta aizcirta aiz viņa durvis.
„Kas par idiotu, Iza! Vai tas pats ?"
Seju paslēpusi mutautiņā, Izolde palocīja galvu.
„Nejēdzīgs tips. Laikam nāca tev piesolīt atliekas, kas palikušas pāri no viņa mīlas deserta, ko cita notiesājusi ! Nu, es ceru, mana viesmīlība viņu uz laiciņu ārstēs."
Izolde nevarēja nepasmaidīt par Ivetas dūšīgo sašutumu, un labu laiku meitenes sēdēja klusu, apskāvušās, bez vārdiem saprazdamās neliekuļotā sirsnībā.

Viljams nezināja kur visu nakti bij maldījies. Tik kad acu priekšā pacēlās jaunās stacijas silueti, viņš atmodās kā no murgiem. „Jābrauc atpakaļ pie Redži. Jā, kur gan citur, ha, ha! Pazudušais jērs atgriežas," ar dzēlīgu sarkasmu domāja viņš. Paņēmis biļeti braucienam uz Majoriem, viņš piepēži sastinga: netālu no viņa, blakus ar apaļu, smaidošu jaunekli, Leonīdu un Ivetu stāvēja Izolde. Viņas stāvu apņēma melns samta uzpletnis, kā tumšā spogulī izceldams bālo sejiņu, ap kuru matcirtas vijās svešādā, gaišā mirdzumā. Instinktīvi Viljams aizslēpās aiz pasažieru rindām. Lūk, viņa smejas, sarunājas, bet acis — kā ezeri silā zaļu skumju pielijuši...
„Ak Dievs! Ko es esmu izdarījis!" atkārtoja viņš, jau gluži klusu, bez balss. Vai ļaudis noprata, kas notiek viņā? Apstājās meitenīte skolnieces cepurītē, viņā vērīgi skatīdamās.
„Nu lai es krītu! Zemāk, arvien zemāk, ko tas vairs kait?" Viņš izjuta mocošu, dīvainu saldumu, domās sevi pazemodams. Kā zaglis slēpdamies viņš sekoja dārgajam stāvam, uztvēra ik viņas skatu, ik kustību. Redzēja, kā viņi piegāja pie vilcienu saraksta un dzirdēja Ivetas balsi uzskaitām stacijas: „Varšava, Vīne, Leoben, Klagenfurt un tur, pie Arvisio atkal jāpārsēžas, vai nē?" Viņi aizgāja biļetes pirkt, un uz mirkli, nedrīkstēdams uz pustukšā perona iziet, Viljams nozaudēja tos skatam. Kad elsādama iesteidzās ārzemju vilciena lokomotīve, Viljams, pasažieros slēpdamies, steidzīgi devās uz vagonu pusi.
„Tu taču brauksi līdz robežai, vai nē?" jautāja Izolde Leonīdam. — „Saprotams!"
Atvadu svilpiens. Vilciens tūliņ aties. Steidzīgi iekāpa Izolde, tad Iveta un abi pārējie ceļa biedri. Nākošā mirklī Izoldes gaišā galviņa parādījās pie vagona loga.
"Viņa redzēja! Viljams ievēroja viņas acīs izteiksmi, kāda ir līdz nāvei nomocītu, izbiedētu putniņu skatienā.
Lēni sāka kustēties lokomotīve, konvulsīvi noraustījās garā vagonu rinda, tad aizslīdēja, aukstām vienaldzīgām logu acīm noskatīdamās pavadītāju vicinātos mutautiņos un cilvēkā, kas dažus soļus vilcienam līdzi streipuļojis, smagi atbalstījās pret perona stabu kā pakrist
bīdamies
„Jums līgava aizbrauca, jaunais cilvēks?" līdzcietīgi pieskārās Viljama rokai sirms vīriņš
pelēkā laucinieku uzvalkā.
"Līgava — oh, jā, līgava, un neatgriezīsies vairs!" caur sakostiem zobiem čukstēja Viljams. Vecais līdzcietīgi šūpoja galvu: „Ai — jā—jā! Tad nu gan bēdīgi ap dušu, ko? Es jau ar' aizvadīju " Viljams nesadzirdēja, ko. Atstājis lāga vecīti neizpratnē, viņš pusskriešus devās uz izeju.

Ar sajūsmu uzņēma Latvijas cīruļus Itālija — asins kāro Bordžiju, madonnisko Dezdemonu auklē brīnišķā Minjonas ilgu zeme. Un mirdzēdamas aizvijās jauno siržu takas, cerību salduma apstarotas, pretīm nākotnes cīņām, pretī darba un skaistuma plašajiem apvāršņiem... Atmiņas par dzimtenes jūsmu lēni notušējās Izoldes sirdī kā saulei spīdot aizmirstas zibeņu šķelta negaisa nakts.

***
Norlandu vasarnīcā izklīda „zelta jaunatne" pēc Redži dzimšanas dienas svinībām. Jau jūkošā taktī iereibušie džesbedisti spēlēja „Zwei rote Rosen". Redži izgāja aizvadīt paziņas. Palika vēl Viljams, Lotte, muzikanti un jauns, konservatoriju nenobeidzis pianists „Auniņš", kā Redži viņu sauca sprogainās frizūras dēļ. Muzikanti apklusa. Viljams, kas līdz šim klusēdams bija tukšojis glāzi pēc glāzes, pēkšņi pietrūkās kājās. „Spēlējat, lai velns jūs parauj! Spēlējat,!" uzsita viņš roku galda malai ar tādu sparu, ka alus glāzes šķindēdamas noripoja uz grīdas, sašķīzdamas druskās.
„Vili, tu esi piedzēris! Sēdi mierā!" aizskāra viņa roku Lotte.
„Liecies pati mierā!" šņāca viņš caur zobiem.
„Spēlējat! Es izraku kapu savai dvēselei; spēlējat sēru maršu, saprotat!" leskanējās Šopēna „Marche funēbre" parodija, nepanesami izķēmota kā ievainots putns trīcošā saksafona rupjajā rīklē.
„Kas tā par nejēdzību?" savieba seju atgriezusies Regīna. „Kam tad te bēres svin?" Orķestrs apklusa.
Negaidītā niknumā pārvērstu seju, Viljams sagrāba uz etažeras stāvošo nelielo vāzi un ar visu spēku trieca to pret durvīm, pa kurām tikko bij ienākusi Redži.
„Vili, vai tu jucis, vai? Ko tu plēs traukus? Pilna istaba stiklu!"
„Lai plēš, ha, ha, ha! No tām atliekām viņš grib uzcelt kapa pieminekli savai beigtajai nevainībai un pārpalikušā! dvēselei!" pilnā kaklā smējās Lotte.
„Tu esi Lilita, Redži — Lilita, tikai ar bubigalviņu, goda vārds," šļupstēja „Auniņš", nosēdušos
Regīnu no mugurpuses apskāvis.
„Neplēs tak manu blūzi, elefants tāds! Ej labāk izmēģini, vai pirksti vēl pazīst klavieru kauliņus pēc trim pudelēm sarkanā," raisījās vaļā Redži.
„Auniņš" nosēdās pie klavierēm; viņa pirksti nevarīgi taustījās pa kauliņiem kā pazudušus akordus meklēdami.
„Spēlējat jūs ar'," komandēja Redži muzikantus, „ar godu jāaizvada mana svētku diena. Velns zin, kad atkal dzīrosim, vecie rīt būs klāt."
Vilcinādamies džezbends uzņēma „Bubļički".
„Spēlē, Auniņ!" Redži piesita ar kāju. "Un tu sēdi, muļķīt! Paliksi traks tā griestos skatīdamies!" viņa ar varu iespieda Viljamu dīvānā, pati nomezdamās tam blakus. Viljams pacēla acis. Ausa gaisma aiz loga, varēja dzirdēt lietus troksni uz terases jumta. Tad viņš sarāvās kā čūskas dzelts.
„Auniņš" spēlēja „II re pastore". Jā, tās bij tās pašas dievišķās skaņas, viņas auga kā paisums jūrā, sitās kā sagūstīti tauriņi pret apmiglotām rūtīm, bēgdamas no vajājošiem džesa rēcieniem. „Auniņš" spēlēja... Reibums viņam bij pārgājis, matu šķipsnas bij izjukušas pār nosvīdušo pieri ar pietūkušām dzīslām deniņos. Pēkšņās sāpēs savilktām uzacīm un sakniebtām lūpām „Auniņš" atgādināja ārprātīgu, negaidītas burvīgas fantāzijas iedvēsmotu komponistu. Viljama galva smagi nokrita uz Regīnas klēpī saliktajām rokām. Viņa ātri izrāva tās. „Fui!.. Pinkšķ kā skuķis." Viljams raudāja.
„Memmes dēliņš! Vai ap dūšu bēdīgi ? Konfektīti gribi?" nicinošā grimasē savilktu muti ņirgājās Regīna, ar visu augumu pār viņu noliekusies. Bet Viljams raudāja. Aizgūdamies kā bērns, viss drebēdams, un spilvens zem sejas kļuva mitrs... Kas tas bija? kas bija tas, kas atkal tā lauza dvēseli nepanesamā žēlumā? Viņš atminējās agrās bērnības rasotos rītus, mātes salīkušo, darbā nomocīto stāvu, svētību, ko mirstot uz dēla pieres nolika viņas pussastingušās rokas. Atminējās siltos vakarus vecajā dārzā, naktsvijoļu vieglo elpu sila sūnās un dzeltenās rozes tagad nezālēs pazudušajā puķu dobē, kuru smarša tā atgādināja Izoldi — tālo, neiegūstāmo, brīnišķo meiteni, zelta pasaciņu ar skumju, zaļu mežezeru acīm...
„Kupiķe bublički..." mēdoši auroja džess, vajādams pēdējos mirstošos Mocarta akordus. Bet pa loga rūtīm, kas likās netīras pelnpelēkās apmākušās dienas apgaismojumā, tecēja lejup palsas straumītes. Lielām, smagām lāsēm lija...

Map legend





Showing 1-22 of 22 items.
#LocationDateTypeType of place
  
1Ogre
(Ogre, Ogres novads)
(Not set)Mentioned in textCity
2Latvijas Universitāte
(Raiņa bulvāris 19, Centra rajons, Rīga, LV-1586, Latvia)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
3Varšava
(Warsaw, Masovia, Poland)
(Not set)Mentioned in textCity
4Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
(Not set)Mentioned in textCountry
5Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
(Not set)Mentioned in textCountry
6Latvijas Universitāte
(Raiņa bulvāris 19, Centra rajons, Rīga, LV-1586, Latvia)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
7Krišjāņa Barona iela 1, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 1, Rīga, LV-1050)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
8Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
9Itālija
(Italy)
(Not set)Mentioned in textCountry
10Latvijas Universitāte
(Raiņa bulvāris 19, Centra rajons, Rīga, LV-1586, Latvia)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
11Krišjāņa Barona iela 1, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 1, Rīga, LV-1050)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
12Raiņa bulvāris, Rīga(Not set)Mentioned in textStreet
13Majori
(Kūdra, Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
14Itālija
(Italy)
(Not set)Mentioned in textCountry
15Aspazijas bulvāris, Rīga(Not set)Mentioned in textStreet
16Aspazijas bulvāris 3, Rīga
(Aspazijas bulvāris 3, Rīga, LV-1050)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
17Varšava
(Varšava, Nirzas pagasts, Ludzas novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
18Itālija
(Italy)
(Not set)Mentioned in textCountry
19Majori
(Kūdra, Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
20Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
21Itālija
(Italy)
(Not set)Mentioned in textCountry
22Rīga
(Rīga)
15.09.1928 - 15.10.1928Publishing year/ placeCity

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.