Sfinksa

CollectionMazie izdevēji
Original workKopoti raksti 10 sējumos
TitleSfinksa
Additional informationFaksimilizdevums 1928. gada izdevuma (Rīga: Zelta grauds). Ilustrējusi S. Elkenrola.
Formatbook
Work typeatkārtots izdevums
Papildus klasifikators
Author
Linked works
Publishing year/ place1993
Rīga
Rīga
Izdevējs: Ligatūra.
Open

SFINKSA

Romāns trijās daļās

l.daļa

Veltīts sievietēm

I

Bēglis.

Tas bij kādā 1906. gada februāra mēneša vakarā, kad cand. rer. mērc. Pētera Gaujas dzimta pilnā skaitā bij sapulcējusies plašajā ēdamistabā ap ēdamo galdu. Maltīte patlaban gāja uz beigām, ko varēja spriest pēc apmierinātiem ģīmju vaibstiem. Cienījamā kundze atvainos, ka es pieceļos un atvados, teica pamazs, padrukns jauns vīriņš pieceldamies un tuvodamies mājas mātei ar lojālu cienību.

Pakavējaties vēl brītiņu, Nomala kungs. Jums taču vairs nekur nav jāsteidzas šovakar? Gaujas kundze laipni bilda, viņam roku sniegdama. Bet viņas balsī skaidri bij dzirdams, ka viņa nospieda ar sabiedrisku pieklājību teicienu: ejat vien, mīļais Nomal’, mēs gribam būt vieni.

Man tiešām ļoti jāsteidzas, Nomals paklanījās un kā steigā izgrūda īsu «paldies», pie tam noskūpstīdams sniegto nama kundzes roku un nosargdams.

Ari Gaujas kundze nosarka par šo «paldies», un visi sajuta neveiklumu.

Tā jau jums, Nomal’, vai ik vakarus jāsteidzas. Būtu labāk padzīvojušies mūsu ģimenē? Ātrāk iedzīvotos ari veikalā. Tirgotājs Gauja, drusku nemierā, piebilda.

Es... šovakar uz koncertu, astoņos sākums. Jaunais cilvēks gluži apjucis aizbildinājās.

Nomala kungs liekas liels mūzikas mīļotājs? Stud. rer. mērc. Leons Gauja teica, kā garlaikodamies.

Nu ejat vien, ja jāiet. Gaujas kundze sacīja mazliet nepacietīgi.

Pavisam nokaunējies Nomals pavērās uz otru galda galu, kur nekustīgi sēdēja mājas jaunkundze, Gaujas Omula. Ar tikko manāmi sarauktu pieri tā īgni noskatījās grupā pie viņa galda gala.

Nomals mēmi paklanījās pret viņu notālēm, it kā baidīdamies tai tuvoties. Viņa ne acu nepamirkšķināja, tikai vēl dziļāk sarauca pieri. Jaunais cilvēks vēl vairāk nosarka, pēkšņi apgriezās uz durvju pusi, un izgāja. Varēja dzirdēt, kā viņš steidzīgi ģērbās. Ar lielu troksni apgāzās priekšnamā kāds krēsls, pēc kam noklaudzēja āra durvis.

Gaujas kundze atvieglota pasmaidīja.

Liekas lāga cilvēks tas Nomals, vai nē, Pēter? Kā pēc apstiprinājuma viņa griezās pret vīru.

Vecais Gauja neatbildēja un tvēra pēc laikraksta savam šķīvim līdzās.

Ari Leons izvilka no kabatas kādu avīzi.

Tāds neveikulis! Jau veselu nedēļu ēd pie mūsu galda, bet vēl prātīgs vārds nav dzirdēts no viņa, Leons piezīmēja avīzi atlocīdams.

Nevajadzēja gan viņu aicināt pie mūsu galda, nemaz nezin kas par cilvēku. Gaujas kundze netieši norāja vīru.

Ne tur viņam kāds labums, ne mums. Leons piekrita mātei.

Tā tas bij parasts ar Ojaru un tā es domāju ... Vecais Gaujas kungs aprāva teikumu.

Ak, žēl man tā Ojara, lai kā..- Viņš īsi piemetināja.

Tas jau gan bij pavisam cits cilvēks. Kas to varēja domāt, ka viņš mums, viņa labdariem, tādu lietu nodarīs. Tā Gaujas kundze.

Kuri tie labdari tādi? Omula paceltā balsī piepeši ieprasījās.

Ko nu skaties caur pieri atkal, kā meža pūce. Māte norāja meitu, neatbildēdama uz jautājuma.

Arī tēvs pameta norājošu skatienu uz Omulu, bet nekā neteica. Leons ar lielu uzmanību lasīja laikrakstā jaunākās ziņas. Ari Gaujas kundze, pret savu paradumu, atstāja nomaļus rokdarbu un sāka lasīt avīzes.

Omula piecēlās un piegāja pie platā loga istabas galā un atsēdās dziļā, paaugstinātā loga iedobumā atzveltnes krēslā. Viņa savilka kājas uz krēsla, atslēja rokas uz ceļgaliem un atbalstīja galvu rokās, kā sataisīdamās uz ilgu netraucētu pārdomāšanu.

Tā bij viņas parastā poza, par kuru māte to nespēja diezgan rāt. «Kā akmens tēls», Gaujas kundze mēdza sacīt.

Pie galda drīz visi bij nogrimuši lasīšanā. Bij dzirdama tikai nemierīga, steidzīga avīžu lapu šķirstīšana, un laiku pa laikam vecā Gaujas sausā iekasēšanās un viņa sievas nopūtas.

Jā, tie jau bij svarīgi dienas jautājumi, smagi nopietni apcerējumi par nesenajiem lielajiem, un ari bēdu un posta pilnajiem notikumiem grūti pārbaudītajā tēvijā, dzimtenē, no kuru sēru kantātes vēl sen nebij izskanējis pēdējais akords.

Revolūcija, šis satrenktais, nāvīgi aizšautais zvērs, gan asiņodams gulēja pie zemes pēdējās agonijas krampjos, un pār viņa vēl jūtīgo ķermeni jau bariem gaisos lidoja maitu kraukļi, riebīgi, nejēdzīgi ķērkdami un ar saviem melnajiem spārniem švīkdami. Jā, šie kraukļi, kas kā izsalkuši ar zvērisku, nesātīgu kārību metās uz kritušo ķermeni tie bij tie, kas visu zemi pildīja ar nāves šausmām. Visur, kur šī melnā bara mākonis pāri vilkās, gaisma dzisa, tapa vēss un salts. Kur viņa ģiftīgā dvaša tuvumā nāca, tur dzīvība stinga. Ar nāves ēnu šie kraukļi pārklāja visu radību. un drausme un izmisums pārņēma cilvēku prātus.

Bet viens gaišais cerības saules stars izlauzās caur šo postu nesošo, smacējošo tumsību; pie zemes nospiestā ķermeņa dzīvais gars izlauzās augšup dzidrumā, pāri melnajiem maitu putnu bariem, un tas nebij nomācams: tas augšāmcelsies kādā lielā dienā! Un modinās uz laiku apmulsušos, mirdinoša tvana apņemtos laudis, dzīvinās viņu notirpušos locekļus ar jaunu dzīvības spēku, pār viņiem izlies jaunu iedvesmu ...

Gaujas kundze atkal dziļi nopūtās un apšķīra lappusi.

Ak posts, ak posts! Kad tas reiz beigsies ... Vidzemē atkal 8 pakārti, 19 nošauti, 23 ciemati nodedzināti, neskaitāmas saimniecības izpostītas, simtiem apcietināti, važās kalti. Kurzemē; 10 kārti, 15 šauti, 242 pletnēm šausti, izpostītas iedzīves...

Klus’, ko nu virknē ka pātarus. Gauja īgni pārtrauca sievu.

Tas neizturami, kad tam būs gals? Viņa kā pabeigdama savas žēlabas, noteica.

Tam drīz būs gals. Jābūt, kad sanāks pirmā valstsdome. Leons ar sparīgu pārliecību izsaucās.

Es neticu, ka tiks sasaukta kāda dome, es neticu, ka viņa ko iespētu, es nekam vairs neticu. Tēvs ar rūgtu skepticismu uztvēra dēla drosmaino cerību.

Tavu neticību ir radījusi tava pēdējā lielā vilšanās cilvēkos. Bet ne aiz katra godīga cilvēka maskas slēpjas viltnieks. Sabiedrībai vajag tikai kādu jaunu cerību, kādu nākamības izredzi, pie kuras pietverties, un tad viss atkal ies uz labu. Es tam cieši ticu.

Es tā vien meklēju, vai kur nebūs kāda ziņa, ka Ojars Zīle saķerts. Māte atkal uzsāka, avīzi pētīdama.

Tu, Veronika, vēl vienmēr laikam ceri, ka mēs atdabūsim mums nolaupīto, kas mūs noveda tuvu pie sabrukuma?

Ja ne visu, tad varbūt vismaz kādu daļu. Visu jau viņš taču pāris mēnešos apēst nevarēja.

Tici droši, mamma, ka tā nauda citu ceļu aizgāja. Leons lūkoja pārliecināt māti.

Tagad jau gan viņi visi tā saka, tie laupītāji: ekspropriācija, idejas veicināšanai. Redzēs gan, vai no tās daudzinātās idejas ēteriskās čaulas neizkūņosies tie paši pelēkie rijīgie lapu kāpuri. Māte atbilda.

Ja tas būtu tiešām noticis kādas vispārības labuma idejas vārdā, tad es ari galu galā varētu apmierināties— ēduši veseli! Bet tā... par daudz nejēdzīgi. Tēvs dusmojās.

Un tas par mūsu labo sirdi, ka mēs viņu desmit gadus turējām savā mājā kā savu cilvēku! Jā, ka mēs viņu pataisījām par cilvēku. Kad pats no reālskolas tikko iznāca, tad bija kā neaptēsts bluķis.. Tāds pat kā šitas viņa vietā.

Leons skaļi iesmējās par mātes sirdīgajiem vārdiem. Viņa katrreiz pārmērīgi uztraucās, tiklīdz kā sarunas nāca uz to pusi. Un uz to pusi jau tās gāja ik dienas un vai ik stundas; jo Gauju dzimtas prātus vēl par daudz asi nodarbināja pagājušā decembra notikumi.

Ojars... Es nevaru un nevaru aprast ar tām domām, ka tas varēja būt viņš, kuru es pa tiem desmit gadiem mācījos cienīt kā cilvēku ar goda prātu, kuram es beidzot uzticēju visu, tikpat kā dēlam. Nē, vēl vairāk... tēvs it kā aizbildinājās dēla priekšā.

Leons ar slikti apslēptu pārmetumu klusēdams raudzījās tēvā.

Sirds man vai gurst, kad iedomājos, ka tāds cilvēks gadiem, diendienā mūsu mājā nācis un gājis. Māte nevarēja rimties. Ka ar to roku, ar kuru tas mūsu maizi ņēma, viņš mūs aplaupīja kā pēdējais bandīts, un tad vēl aptraipījās ar sava darba biedra asinīm... Ojars slepkava! Viņā istabas galā krēsls spēji iebrīkšķējās. Bet sarunas karstumā to pie galda neviens nesadzirdēja. Neviens ari neievēroja, ka Omula pie pēdējiem mātes vārdiem bija stāvus uzlēkusi. Ar drebošām rokām viņa turējās pie krēsla atzveltnes. Viņa valdījās.

Jā, nabaga Fricis Rāpvēzis! Savu mazo naidu pret Zīli tas samaksāja ar dzīvību; ja ari es negribu ar to teikt, ka tas krita kā atriebības upuris. Es drīzāk domāju, ka tas tikai bij nejaušs gadījums, ka viņš to naudu veda uz valstsbanku. Par spiegu jau gan viņu ari daudzināja, cik pamatoti, cik nē, kas to lai izdibina. Tā Leons prātoja.

Vecais Gauja drūmi klusēja.

Kas par cilvēku! Gaujas kundze atkal uzsāka savu apsūdzību pret vīra bijušo veikala ierēdni, Ojaru Zīli. Tā viņš prata apslēpt tik ilgus gadus savu īsto ģīmi, ka mēs ne sapņot viņa nesapņojām tik rūdītu sociālistu. Kad tu viņu allaž cildināji, viņa nešaubāmo uzticību, godīgumu, krietnumu, tad es tā vien domāju: ka tikai nav labi slīpēts blēdis.

Tavas domas nu nemaz nekrīt svarā. Ja Ojārs būtu izdarījis ko lielu, slavenu, tad tu tikpat pārliecināja teiktu: es jau tā vien domāju, ka no viņa dienas iznāks liels vīrs. Gauja asi atcirta atpakaļ sievas pārmetumu.

Nu džentlmens jau nu viņš nebija, izlietodams tadā kārtā viņam dāvāto uzticību. Leons nāca mātei palīgā.

Tēvs vairs nepretojās. Redzams, viņš lāga nevarēja ticēt Ojara Zīles vainai: nevarēja ari neticēt Fakti jau liecināja pret viņu, un viss tā sakrita.

lestājās klusums. Likās, ka katrs sevi klusībā gribēja pārliecināt vēl jo ciešāki par Ojara Zīles vainu.

Omula nervozi sakustējās.

Tas vairs nav paciešams, papa! Katru dienu to vien dzird: laupītājs, slepkava, un nu vēl ari blēdis. Un to par cilvēku, pret kuru nav nekādu pierādījumu, kā tikai šaubīgas aizdomas! Par kuru līdz tam bij tikai viens spriedums labs. Omulas balss bij pilna sašutuma, un viņas tumšajās acīs kvēloja lielas dusmas.

Viņa nekustīgi stāvēja ar muguru pie loga atslējusies, ar rokām uz palodzi balstīdamās, it kā pie saviem vārdiem gaidīdama sīvus uzbrukumus no savējiem.

Paskat’, kā taisnības dieviete! Leons zobojās. No kura laika Oma aizstāv Oju? Nu tikai vēl trūka, ka tu klusībā būtu viņā samīlējusies? Šajā izaicinājumā es pazīstu savu brāli. Es tev saku, Leo, sargies no manas dusmības! Omula zvērojošām acīm urbās brālī.

Nu sāksiet vēl nīsties tāda neģēļa dēļ. Māte norāja bērnus.

Kas vairāk neģēlis: vai tas, kuru nepamatoti par tādu apvaino, vai tas... Omula gluži bāla pārtrauca māti.

Klusēt! Kā būtu miers! Omula, prom pie saviem skolas darbiem! Tēvs bargi uzsauca.

Nē, pap’, es vairs necietīšu, ka jūs visi Zīli apvainojiet tādā kārtā.

Žēlīgais Dievs! Būs vai tiešām ieēdusies tajā... Māte izbijusies vaimanāja.

Nē, jūs visi zināt, ka es viņu nīdu; neieredzēju par to, ka viņš vienmēr bij tik nemaldīgi labs un krietns, bez vainas. Jūs uzturat spēkā nedibinātu apvainojumu, ka viņš ekspropriējis mūsu kasi un... Vēzi pie tam nošāvis, pats aizbēdzis? Nav taisnība, nevar būt taisnība! Es viņu otrā dienā pēc notikuma dzirdēju runājam mītiņā... Es redzēju viņu, es zinu tāds, kāds viņš tad bij, viņš nevarēja būt nodarījis to, par ko jūs viņu apsūdziet. Tā, kā viņš runāja... Nē, un nē! Es nezinu, bet es ticu, ka viņš nevainīgs; jeb pierādiet viņa noziegumu! Jā, tas būtu noziegums, ja Ojars Zīle to būtu darījis.

Omula runāja ātri; kā vētra viņā viļņoja aizskartās taisnības jūtas.

Oma, tu pati ari būtu laba mītiņu runātāja. Leons iesmējās.

Tiesas izmeklēšana cels gaismā taisnību, un tikmēr man vairs nerunā par Zīli, Tēvs cieši noteica uz Omuļu pagriezies.

Bet jūs ar’ liekat mierā viņu, Omula atcirta.

— Kas zin’, vai toreiz viņš ar’ nebij tas, kas tos dedzinātājus mums uzsūtīja Gaujienā. Gaujas kundze vēl atminējās.

Ari to vēl, to!.. Liekas, nav tādas neģēlības, kuras jūs nebūtu gatavi viņam uzkraut. Un par šo gadījumu tu, mamma, taču zini, ka taisni, pateicoties Ojaram, Gaujiena palika neizpostīta. Omula ar lielu īgnumu atraidīja pēdējo mātes apsūdzību.

Vecmāmuļa jau gan tā saka, Leons piebilda, bet kas var zināt, vai viņa, vecs cilvēks, izbaiļu brīdī tik gaiši varēja novērot, kuri bij tie dedzinātāji, kuri tie saudzētāji.

Par šo gadījumu nerunāsim, tēvs noteica. Rija ar pievesto rudens labību nodega. Kas viņu dedzināja, ir zināms; tikpat ari tas, kad postītāji devās uz pusmuižu, kurā vecā māte bija par sargu, tad Ojārs bija tas, kas stājās pretim satrakotam, samulsinātam pūlim. Viņš Gaujienu izglāba.

Mūsu mīļo Gaujienu! Un par to jūs viņu nemitējaties vajāt ar tik smagiem vainojumiem, Omula pārmeta.

Jā, par Gaujienu paldies Ojaram, to viņš mums atstāja. Ari manu sirmo māti saudzēja pēdējā brīdī,.. Tad vēl visas cilvēcīgās jūtas viņā nebij zudušas.. Hm, es labi saprotu viņa nevaldāmo naidu pret kapitālistiem, kā tas cēlās, kā auga.

Zem mūsu lielās labdarības ilgā iespaida, Omula pārtrauca tēvu kodīgi.

Tēvs ar troksni pieceļas un atstāja istabu. Māte viņam sekoja.

Leons pameta ironisku skatu uz māsu un tad ari izgāja, nogriezdams elektrību.

Omula palika viena tumšajā istabā, raudzīdamās pa logu uz ielu, galvu pie rūts piespiedusi, aukstās rokas sakniebusi.

Uz ielas parasta lielpilsētas vakara kustība bija klusāka kā citkārt. Nedaudzie gājēji kā ēnas klusu slīdēja gar augstajiem namu mūriem. Apakšējo stāvu logi un durvis bij pilnīgi slēgti; neviena spilgta elektriskā lampa neapgaismoja plašos skatu logus; tos tad, vakaram iestājoties, visus aiznagloja ar biezu dēļu sienu, kā kara laikā; tirgotāji paši jau laikus novakarē atrāvās bailīgi savās dzīvokļu telpās, rūpēs par nākošo dienu. Nekas nebij zināms, nekas vairs nebij drošs. Tirdzniecība nīka.

Un, lai gan valdība bij uzvarējusi un pielika visas pūles, lai nodibinātu mieru zemē, taču apspiestais dzīvības pulss vēl nevarēja un nevarēja ietikt savā kārtīgajā ritumā. Katra nākamā diena varēja nest ko gluži neparedzētu. Bargā ziema ari vēl pirmajā februāra pusē pieturējās. Dienā saltums atlaidās un smagi drēgnā migla padarīja jau tā nospiedīgo gaisu vēl smagāku. Naktīs bij stipras salnas, kas pārklāja dienā atmiekšķēto trotuāru ar biezu slidenu ledus garozu.

Omula ilgi, vēlu naktī, vēl raudzījās lejā uz lielo ielu, un kā bez apziņas ar acīm sekoja katram sebajam garāmgājējam, kas pa neparasti vājo gaismu it kā taustīdamies šļūca uz priekšu pa apsalušo, gludo ejas plienu.

Ārā laikam palika arvien saltāks. Uz logu rūtīm veidojās fantastiskas ledus gleznas. Aukstums, ko sajuta pie rūts piespiestā piere, kā ar ledainu loku apņēma Omulai visu galvu. Un ja viņš tomēr ir vainīgs pie visa.. Ha! Nelokāmais goda vīrs! Omula skaļi iesmējās. Viņas smiekli spokaini izskanēja tumšajā telpā.

II

Uzdevums.

Otrā dienā parastā stundā skolnieki un skolnieces kā straume plūda no skolu mūriem uz ielām. Daži naski steidzās uz māju lielākos vai mazākos pulciņos; citi straujās kustībās ļāva vaļu aizturētiem fiziskiem spēkiem, tvēra pēc mīkstā sniega, lai pikotos ar viņpus ielas ejošiem biedriem. Meitenes smaidīdamas un jautri čalodamas gāja diezgan rātni uz priekšu.

Omula viena no pirmajām izsteidzās laukā. Pie skolas ieejas tā palika stāvam un gaidam. Klases biedres skaļi trokšņodamas skrēja pa pakāpenēm lejā un ar joni drāzās garām. Omula katru pavadīja ar acīm nopietni, vienaldzīgi.

Rau, Gauja, tu jau lejā! Un Mētra tevi taujā pa augšu. Kāda klases biedre, garām paiedama, sacīja.

Omula nepacietīgi sakustējās un atgriezās atpakaļ skolas priekšnamā, lai ietu pretim gaidītai draudzenei.

Liliana Mētra jau steidzās lejup.

A, tur tu esi, Oma. Un es tevi meklēju. Domāju jau, tu būsi piemirsusi, ka gribēji man ko teikt mājās ejot.

Jā, ko ļoti svarīgu, Lilja. Omula teica un satvēra zem rokas ļoti slaidu gaišmati. Abas pārgāja otrpus ielas un iegriezās kādā klusākā šķērsielā.

Omula domīgi klusēja. Liliana gaidīja, kamēr viņa uzsāks par svarīgo lietu.

Abas meitenes saķērušās nesteidzīgi soļoja uz priekšu. Omula gāja stingriem, vienādiem soliem, kā sportmens; Liliana viegli, tikko manāmi zemi skardama. Notālēm meitenēm sekojot varēja domāt, ka Liliana ir ievērojami lielāka par Omulu, kura bija vidēja auguma, spēcīgu muskulaturu. Patiesībā viņa bija tikai mazliet mazāka par savu draudzeni. Acīs krītošais pretstats izskaidrojās tuvāk ieskatoties meitenēs. Abas bij daiļas, varētu teikt skaistas, ja nemērotu ar klasiskā, antīkā skaistuma mērauklu, kurai viņas vēl bija par jaunām. Cik viena varēja valdzināt ar savu spēcīgo, veselīgo izskatu, tik otra ar savu maigo, - drusku vārgi trauslo grāciju.

Lielām pārslām krita mīksts sniegs. Liliana nokratīja sniegu no kuplajām zeltainajām matu cirtām, kuras spītīgi spraucās ārā zem cepures. Garās matpīnes gali no mitruma bija savijušies lielās sprogās un krita pār muguru kā kausēts zelts, ar tikko manāmu iesarkanu nokrāsu.

Liliana uzmauca ciešāki uz pieres savu brūno kažoka cepuri, gandrīz pāri ausīm, tā gribēdama izsargāties no nevēlamām drēgnajām pārslām, kas tikko uzkritušas uz ģīmja, turpat saplaka un izkusa.

Hū! Cik slapjš un mitrs. Liliana nokratīja sniegu ari no mīkstās uzroces. Man atkal patīk vien, Omula atlieca galvu mazliet atpakaļ un atbīdīja savu ziemas cepuri nerātni uz pakausi, tā ka redzams nāca sniegbalts celiņš galvas vidū. Omula savus biezos, ļoti tumšos matus, kuriem nebij ne mazākās tendences uz vīšanos, nesa puritāniski vienkārši sakārtotus, gludi saķemmētus uz ausīm, ar lielu mīkstu mezglu pakausī. Vai tu zini, Lilian, es tā kādreiz ziemā, kad krīt smags sniegs, stāvu uz vietas un nekustos ilgi, ilgi, kamēr man visa piere, deguns, mati, kakls apsnieg ar ciešu kārtu; un tad es domāju: tā, lūk, laikam, bij Lata sievai, kad Dievs viņu pārvērta par sālsstabu.

Brrr! Cik nežēlīgs Dieva sods, Liliana sadrebinājās, un vēl par tik mazu grēku, kā ziņkārību!

Taisnība, Dievs arvien pret sievietēm bībelē nežēlīgāks, kā pret vīriešiem, to es allaž vecmāmuļai saku, kad lasu viņai priekšā bībeli. Atminies vien to sodību par pirmo grēkā krišanu: kāda brēcoša netaisnība par vienlīdzīgu pārkāpumu nesamērīgi dažāds sods, un vēl pret vājāko tas smagākais; vajadzēja būt otrādi, vai nē?

Liliana skaļi iesmējās. Un tad abas nerātni iztēloja sev pasauli, kāda tā būtu izveidojusies, ja Dieva lāsts pār cilvēci būtu bijis otrāds.. Un tas bij neizsīkstošs avots gardiem, nevaldāmiem smiekliem, aiz kuriem abas meitenes aizmirsa galveno: svarīgo lietu, par kuru gribēja pārrunāt. Tikai kad jau abas bija drīz sasniegušas māju, kurā dzīvoja Liliana, Omula piepeši atcerējās savu nolūku.

Tu pazīsti labi Elīnu Zīli? Viņa jautāja.

To, kas strādāja mūsu birojā?

Jā, to pašu. Man priekš tevis mazs uzdevums pie Elīnas: dabū no viņas Ojara Zīles adresi.

Tā revolucionāra?

Tā paša.

Liliana nekā neatteica. Viņa likās pārdomājam. Vai tu, Oma, šovakar uz slidotavu nāksi?

Vai tu paspēsi līdz tam to izdarīt?

Vai tas tik steidzami?

Jā.

Labi, es Elīnu uzmeklēšu, lai gan tas labi tālu no centra, kur viņa ar māti dzīvo.

Ja tavs brālis grib nākt līdz uz slidotavu, tad saki, lai viņš nenāk. Omula piezīmēja.

Liliana paskatîjâs pârmetoši uz Omulu: Vai lai saku Egilam, kâ tu tâ teici? Protams, tas tev nav jâsaka, tas bûtu par daudz nesmuki no tevis.

Omula Lilianai šodien izlikās tāda savāda. Bet ievērojot «svarīgo lietu», viņa ne par ko nebrīnījās. Viņa nolēma pakaļ nepētīt, ja Omula to nevēlējās.

Sveika, Lilja!

Liliana iegāja mâjâ.

Omula aši soļoja mâjup. Sniegs mitējâs. Sâka pûst auksts ziemelis no muguras puses un mitros, saltos skâvienos nešus viņu aiznesa mâjâs.

III

Rakstāmā mašina.

Klik-klak!.. Klak-klak!.. Monotoni skanēja rakstāmās mašīnas troksnis šaurajā istabiņā. Pēdējā pelēkās dienas gaisma, ar vakara mijkrēslu cīnīdamās, caur aizsarmojušo zemo logu lauzās iekšā jau tumšajā telpā.

Saliekusies, ar stīvi nosalušiem pirkstiem, jauna sieviete darbināja mašinu, lai izmantotu jel pēdējo krēslaino stariņu. Gaisma maksāja naudu. Pēdējās bija tik maz, visur viņas vajadzēja. Tepat tā mašīna bij nesen kā iepirkta, pārdevējs draudēja ņemt atpakaļ, ja līdz mēneša beigām nenomaksās noteikto daļu. Tas bija gandrīz neiespējams pie tagadējiem apstākļiem, ja ari kā sašaurināja jau tā šauros izdevumus, ja uguni pavardā kūra pa divi dienām reiz un ēst ēda tikai reizi dienā. Bez mašinas iztikt? To jau nepavisam nevarēja, jo tagad nevienā birojā nepieņēma vairs rokraksta darbus. Šī mašīna bij viņas sūrās maizes vienīgā devēja. Un tik daudz smagu pienākumu beidzamā laikā gūlās uz nabaga sievietes pleciem. Brālis ...Kā tam gan klājas svešā malā? ..

Kā varēja klāties meklētam, vajātam bēglim! Viņš bij lūdzis kaut jel mazu pabalstu pirmā laikā. Kur to ņemt? Kur visu ņemt?

Māte no nesenajiem smagajiem pārdzīvojumiem garīgi pagalam satricināta, jau kopš mēneša laika guļ pilsētas slimnicā.

Kad visu to pārdomaja, tad varēja izsamist.

Bet Elīna Zīle nepadevās tādām jūtām, kamēr vēl bija darbs un spēks kaulos. Kad diena ausa, viņa lēca ārā no gultas un sēdās pie mašīnas. Zināmā stundā steidzās projām uz vienu biroju, tad otru. Vakarā pārnākusi, sēdās atkal pie mašīnas un klakšķināja bez apstājas, lai tikai varētu sasist to mazumu nepieciešamākajām vajadzībām. Un viņu radās arvien vairāk un vairāk.

Kā krampis iemetās garajā vidus pirkstā, vai no saltuma, vai pārpūlēm. Mēģināja iztikt bez šī pirksta. Bet tāpat ari citi stinga. Un vēl bija maza krēsliņa, vēl tik labi varētu nospiest kādas loksnes. Lūkoja vēl reiz, kā nekā. Bet velti. Aukstuma drebuļi sāka kratīt visus locekļus.

Elīna sarāva ciešāk ap pleciem lielo, veco lakatu un saplaka uz galda, mašīnai līdzās.

Klik-klak! Klik-klak! Viņai vēl arvien skanēja ausīs... Jaunais, vēl spēcīgais sievietes stāvs kā saauga ar mašīnu...

Vējš laukā neganti plosījās gar mājeles pakšiem. Ar lielu dārdoņu tas aizcirta vienu slēģi.

Elīna no trokšņa izbijusies uzlēca stāvus. Tikko vairs varēja tumsā saredzēt istabiņas otru galu, kur sienmalā stāvēja tukšā mātes gulta. Elīna piepeši ar sāpīgām ilgām atcerējās māti, un viņa jutās tik viena, tik atstāta tagad. Auksta vientulība, kā baidīga tumša ēna rēgojās pretim no visiem stūriem.

Kāds vēra durvis priekšnamā, tad nedroši klauvēja.

Elīna nekustējās, kā sastingusi. Pēc brītiņa atkal klauvējiens, drusku dzirdamāks. Piepeši, kā ko atcerēdamās, Elīna ātri steidzās pie durvīm, lai ielaistu nācēju.

Labvakar. Lūdzu atvainot, ka traucēju - tik vēls. Liliana klusu teica.

Jūs! Elīna pārsteigti izsaucās un nekustējās no vietas.

Man lūgums pie jums, Zīles jaunkundze, Liliana nedroši turpināja.

Kas jums var būt par lūgumu pie manis? Elīna dzestri atbilda, tad aicināja istabā.

Liliana vilcinādamās, pateica sava apciemojuma iemeslu.

Kur mans brālis mīt, kas to lai zina, es nezinu, Elīna skarbi, īsi iesmējās.

Liliana apjuka. Tikai tagad viņa saprata, ka viņas uzdevums nebija viegls. Pēc Ojara, bīstamā revolucionāra, tagad meklēja visās malās. Un, ka viņa māsa tik vienkārši nodotu viņa mitekli, tas jau bija neticami; varbūt tā ari patiešām to nezināja.

Nākat, atsēžaties, es paraudzīšu uguni, Elīna sameklēja pa tumsu sērkociņus un aizdedza mazu petrolejas lampiņu uz galda.

Blāva gaisma uzreiz izplatīja spodrajā istabiņā zināmu omulību.

Liliana pie durvīm nokratīja no kājām sniegainās galošas un atsēdās uz koka ķeblīša. Elīna klusēdama sānis vēroja savu viešņu.

Viņa mani nīst! Lilianai piepeši tā izlikās. Viņa meta aši skatu apkārt istabiņā uz aprakstītām, izmētātām papīra loksnēm galdā. Es jūs iztraucēju no darba? Viņa it kā atvainojās.

Nē, es patlaban beidzu; taisījos degt lampu un kurt krāsni. Šodien ārā auksts, kā ziemas vidū. Skārda krāsns jākur divreiz dienā, citādi pasalti. Elīnas siltā dvaša runājot plūda lieliem garaiņu mākuļiem pa salto istabu.

Liliana savā siltajā ziemas ģērbā nebija manījusi saltumu. Tagad tikai viņa novēroja, ka Elīna pūlējās nomākt aukstuma drebuļus.

Es tikko padzēru kafiju, Elīna, neapzinādamās kādēļ, teica. Viņa juta, ka izsalkums to piepeši sāka sāpīgi mocīt. Un mājā nebija nekā, gluži nekā. Tikai daži kapara naudas gabali ķešā. Tos taupīja lielākai vajadzībai. Vēl jau varēja ciest. Viņa pagāja uz istabas otru galu, kā pēc kā meklēdama. Jūs viena pati dzīvojiet? Liliana pārtrauca neveiklo klusumu.

Jā, kopš māte nav mājā.

Viņa esot ļoti slima?

Jā, bet nu jau iet labi, pavisam... drīz būs mājās atkal, un tad... Elīna aprāva savus vārdus. To adresi es jums nedošu, viņa piepeši asi noteica.

—To es zinu, Elīna, jūs nevarat dot, Liliana piecēlās.

Jūs zinât—ko tad nācāt? pētît pakaļ...

Liliana savām lielajām, gaišajām acīm, kā lūgdamās skatījās Elīnā. Viņai bij uzreiz tik žēl vientuļās sievietes, kuras vaibstos bija dziļi iegriezušās ciešanas.

Elīna, jums varbūt iet grūti? tēvs jums palīdzēs.

Haha! Elīna dobji iesmējās.

Viņš droši to darīs. Man nevajaga jūsu tēva palīdzības, nedz ari jūsu. Tikai mierā liekat mani... Elīna, rūgtuma pārņemta, asi atraidīja Lilianas laipnību. Es saprotu, jūs esat nelaimīga un tad... Ko jūs zināt no nelaimes, jūs jauna, skaista, bagāta. Atstājat mani! Elīnas acis zvēroja piepeši uzliesmojušā naidā. Es saprotu, nabaga Elīna! Es viņas vietā ari būtu pilna degoša naida, Liliana domāja sevī. Viņai tapa tik salti, tik mocoši. Viņa gribēja sniegt roku, bet atrāva atpakaļ, baidīdamās, ka Elīna to atraidīs.

Elîna, lūdzu nedusmojat, piedodat...

Liliana, juzdamās ka vainīga un nespēcīga palīdzēt, klusu teica un virzījās uz durvīm.

Elīna tapa mīkstāka. Viņa piepeši sajuta, ka Liliana nenāca kā ienaidniece. Maigās meitenes būtne viņu apdvesa ar siltu simpātiju. Nekad tā ari nebija viņai nekā ļauna darījusi.

Kam jums vajadzēja mana brāļa adresi?

Kādam jūsu brāļa draugam, viņa labākajam draugam, kas par viņu rūpēs, Liliana paskaidroja.

Kâdi sakari jums ar mana brâļa draugiem? To es jums nevaru teikt, Liliana noteikti atbildēja Elīnā raudzîdamâs.

Elīna mazliet vilcinājās, tad ātri minēja kādu tālu ciematu ziemeļos.

Tikai atminat no galvas, nepierakstāt. Bet nu ejat! Viņa atkal nelaipnāk piebilda. Liliana vairs nekavējās. Īsi atsveicinājusies, viņa gāja. No durvīm viņa vēl reiz atskatījās atpakaļ. leskatoties Elīnas acīs, Lilianu kaut kur sažņaudza degoša sāpe. Viņa spēji pagriezās un, ar abām rokām apkampusi Elīnu, to cieši, ilgi skūpstīja. Tad izskrēja laukā. Tas viss notika tik ātri, ka viņa nespēja apzināties, kā un kālab tā noticis. Viena palikusi, Elīna kā nomocīta bezspēkā atsēdās pie savas rakstāmās mašinas. Ne vairs lai rakstītu, bet tāpat, savā parastajā vietā. Galvu rokās atslējusi viņa stīvi raudzījās uz mašinas alfabētu. Domās viņa mechāniski rindoja burtus vārdos, vārdus teikumos, un viņai likās, ka mašīna būtu viņas pašas jūtīgā miesa un dvēsele...

Vējš nemitīgi klabināja pie loga slēģiem. Elīna nemanīja, ka kāds lēni tos pievēra ciet un aizkrampēja, tad klusiem, nedzirdamiem soliem apgāja ap mājas stūri un ielīda tumšajā priekšnamā.

Līna, mostaties jel! lenācējs no muguras tuvodamies teica.

Elīna ātri pagriezās un gurdi priecīgs smaids pārlidoja pār viņas lūpām.

Es jūs gaidīju, Ansi, viņa sniedza ienācējam savu auksto roku, kuru tas brīdi paturēja savā cietajā tulznainajā delnā, cieši spiezdams.

Es agrāk nevarēju, kā tumsā. Ja mani redzētu pie jums nākam ...

Es vairs nevaru panest šo šausmaino vientulību, tas ir tāpat kā dzīvs aprakts. Elīnai paspruka ilgi aizturētās žēlabas. Ja jūs man klausītu, vairāk piedalītos, tad jūs vairs nebūtu tik viena. Jums, sievietēm, kā nākošai, piektai šķirai, jānāk mums palīgā, viņš lūkoja pārrunāt. Es esmu tā nogurusi no visa. Mani jau ari uzrauga, brāļa dēļ; un ja māte pārnāks, viņa mani rās; es esmu radusi viņai paklausīt; viņa ari jau diezgan cietusi.

Tas jau nu taisni smieklīgi, ar tādiem iebildumiem. Kuru katru acumirkli var ari mani apcietināt, bet es nebēdāju ne par velnu.

Un es tā baidos no visa. Nekad es nebiju gļēva, bet tagad, viena, zem neredzama ienaidnieka acīm vienmēr ... Nekur, nekāda paglābiņa.

Līna, tāds milža spēks manī rodas, kalnus es varētu gāzt! It kā apliecinādams, Ansis Saukums pacēla gaisā savas muskuļainās rokas. Jā, viss viņa spēcīgais, darbā un cīņā norūdītais tēls iedvesa Elīnai uzticību un paļāvību. Viņa sajuta tādu tīkamu tuvumu un apmierinājumu.

Anša apsardzībā un aizgādībā brālis bij viņas abas atstājis. Un tas darīja visu, ko varēdams priekš viņas un mātes. Daudz jau vinš pats nevarēja. Elīna ticēja brālim un paļāvās uz viņa biedri tāpat, kā uz viņu pašu.

Jūsu maizes kambarī gan žurkas treknas nenobarojas. Ansis lūkoja jokot. Es nākdams iepirku šo to.

Saukums iztina no saburzīta dzeltena papīra maizes doniņu un žāvētu gaļu.

Es gan nupat kā ēdu, Elīna teica un paņēma mazu gabaliņu no gaļas un maizes, baidīdamās izrādīt savu lielo izsalkumu.

Rīt, parīt varbūt būsim kroņa maizē. Ansis Saukums ēzdams bilda.

Ak, man tagad viena alga, Elīna teica. Vienādi vai otrādi, ilgi tā tikpat vairs nevaru, sirds gurst vai nost. Vakaros, aiz noguruma pie mašīnas sēdot, acis krīt ciet... bet ieguļos gultā - locekļi neiemieg, sāp kā sadauzīti. Un tad tādas bailes reizēm uznāk, tādi spokaini sapņi, tādi murgi, ka būtu skrējusi vai kur, paglābties vai pašai no sevis, vai cita kā, pati nezinu. Reiz pamodos, uzlēcu kājās un gribēju skriet pie jums. Man jau neviena vairs nav... Elīna, asarām acīs, grūtsirdīgi teica.

Ansis Saukums apmulsa, un kā prazdams viņu mierināja. Viņas aukstās rokas tapa siltas viņējās. Tas glāstīja viņas slapjos vaigus. Viņa sirds vai pārplūda no siltas līdzjūtības un tam likās, ka nekad viņš nevienu sievieti vēl tā nav mīlējis, kā Elīnu.

Viņa nepretojās, kad viņš to karsti noskūpstīja. Elīna sajuta sevī ilgi nerastu mieru. Viņa taču vairs nebija viena, atstāta liktenim...

IV

Slidotavā.

Egils Mētra nepacietīgi šķirstīja savas skolas grāmatas, kuras visas jau bij stipri nolietotas. Viņš piecēlās un sāka posties, kā uz ļoti svarīgu gaitu. Ķemmējās un grozījās spoguļa priekšā, kā greznīga maza meitene. Ari visā viņa parādībā bija daudz meiteniska maiguma, daiļas grācijas. Viņš bija tikpat slaida, lokana auguma, kā māsa Liliana; tikpat mīkstiem, zeltainiem matiem un gaišu, atklātu skatu. Kas redzēja vienu, redzēdams otru droši varēja teikt, ka viņi dvīņu bērni. Kā tādi Egils un Liliana auga apbrīnojamā saskaņā.

Viņiem bija vienpadsmit gadu, kad tie zaudēja savas tik loti mīļotās mātes glāstus. No tā laika viņi abi vēl ciešāki turējās kopā, it kā gribēdami viens otram dot ari daļu no zaudētās lielās mīlestības. Tēvs, ar sievas nāvi no likteņa smagi sists, vai prātu zaudēja. Viņš likvidēja uz ilgāku laiku savas darīšanas un atstāja bērnus savas precētās bezbērnu māsas gādībā, kura savukārt viņus nodeva pilnīgi kādas vecākas, untumainas audzinātājas rokās. Pamestie bērni, ar dziļām žēlabām sirdī, kā paklīduši staigāja pa lielo svešo krustmātes Annas māju. Dziļās skumjas un lielā dzīves pārmaiņa viņus padarīja klusus un bālus.

Tikai kad jau labs laiks bij pagājis, krustmāte sāka to novērot un izbijusies ziņoja brāļam uz svešām zemēm, prasīdama bez kavēšanās atgriešanos. Pēc vēstules saņemšanas viņš telegrāfiski ziņoja no Indijas: «Tûlīt braucu mâjâs pie bērniem». Pēc vairāk kā gada ilgas prombūšanas, advokāts Mētra pārbrauca no garā pasaules ceļojuma. Viņš bija stipri pārvērties, no izskata pa desmit gadiem vecāks palicis. Viņš bija tapis ļoti nopietns vīrs, ar svarīgu ģīmja izteiksmi. Visā viņa būtnē bija noticis dziļš iekšējs lūzums.

Bērni ar lielu ilgošanos viņu bija gaidījuši; bet to ieraudzīdami, tie jutās kā vīlušies, kā sveši. Ari tēvs no paša pirmā acumirkļa to sajuta un netaupīja pūles, lai izlabotu pirmo nevēlamo iespaidu. Viņš veselām kaudzēm uz līdzatvestās lielās persiešu grīdsegas izkrāva bērnu priekšā neredzētas, dārgas ziloņkaula Japanas rotaļu lietas, smalkus Ķīnas zīda audumus, caurspīdīgus vēdekļus, jocīgas pagodes, gleznainus saulsargus.

Egils ar Lilianu gan priecājās par svešzemes veltām, bet tie nebija jautrie bērnu prieki.

Tad advokāts Mētra lūkoja valdzināt bērnu fantāziju ar raibiem piedzīvojumiem no garā ceļojuma, ar redzēto zemju aprakstiem. Ar lielu uzmanību Egils un Liliana klausījās tēva dzīvajos nostāstos, bet ne Ēģiptes mūmijas, piramides un sfinksas viņus vairāk netuvināja tēvam, ne ari vīņa valdzinošie tēlojumi par teiksmainajām Indijas lotospuķēm, no kurām, pēdējām, viņš nupat kā atveda siltus sveicienus saviem mīļajiem bērniem.

Ar sāpēm Mētra redzēja, ka bērni viņam atsvešinājušies. Un nekad vairs šis svešums pilnīgi neizzuda starp tēvu un bērniem. Egils un Liliana katrreiz ar cienīšanu tuvojās tēvam, bet - tie palika stāvam zināmā atstatumā no viņa.

Mētra vainoja māsu, atlaida stingro audzinātāju, kura, kā izrādījās, bija bērnus ar savu sarūgtināto dabu visādi spīdzinājusi. Tai aizejot, bērni gan vieglāk uzelpoja un priecīgāk uzsmaidīja tēvam.

Mētra ar bērniem pārgāja atpakaļ uz savu pilsētu, tagadējo dzīves vietu, uzsāka pārtraukto praksi, un drīz vien viss iegāja savā darbā, cerēdams, ka ar laiku satiksme starp viņu un bērniem taps sirsnīgāka.

Pieņēma gluži jauniņu audzinātāju. Skolotāji un skolotājas nāca mājā stundas dot. Mētra nesūtīja bērnus skolā, aiz bailēm par viņu veselību. Viņi bija abi pēc mātes, tikpat smalki un trausli. Bet jaunajai audzinātājai bija atkal citas vainas: tai nebija ne mazākā iespaida uz bērniem, un pavisam tai trūka autoritātes. Ari par garlaicīgu viņai bija klusajā Mētru ģimenē, un tā pati aizgāja. Gada laikā advokāts Mētra vairāk reiz izmainīja jaunas audzinātājas pret vecākām; beidzot zaudēja katru pacietību un, paklausīdams bērnu nemitīgai vēlēšanai, nodeva abus skolā.

Tā Egils un Liliana atsvabinājās no svešajām audzinātājām uz visiem laikiem. Skolā tie cītīgi mācījās un ar labām sekmēm gāja uz priekšu, pie kam abi parādīja ievērojamas dāvanas mūzikā.

Skolā Liliana iepazinās ar Omulu Gauju un abas drīz vien tapa lielas draudzenes. Ari abu brāļi nāca tuvākā sakarā, bet starp tiem ciešāka draudzība nekad nespēja nodibināties. Par daudz lielas rakstura un temperamenta dažādības viņus šķīra. Leons bija par viņiem visiem pa trīs līdz četri gadus vecāks. Viņš jau bija ģimnāziju beidzis un studijas iesācis vietējā augstskolā tēva arodā.

Vecie Gaujas ar advokātu Mētru sagājās reti, jo pēdējais dzīvoja pilnīgi noslēdzies pret katru tuvāku ģimenes satiksmi, gluži pretēji savam agrākajām parašām. Bērnu draudzību viņš labprāt pabalstīja un priecājās, kad tie sev noderīgā bērnu sabiedrībā, pamazām atdabūja savus zaudētos bērnu smieklus un jautrību.

Bērni satikās bieži, netikvien skola, bet ari mājās.

Beidzis kārtot matus un apģērbu, Egils atstāja savu istabu, lai uzmeklētu Lilianu un tad abi kopā ietu, kā parasts, kādu stundu uz pilsētas dīķi paskriet slidas. Ragutiņu un slēpju sports toreiz mūsu pilsētiņā vēl nebija modē, ari tam nolūkam noderīgiem kalniem un piekalniem mūsu apkārtne maz veltīta.

Bet Liliana nebija ne savā istabā, nedz kur citur mājā atrodama. Ari viņas slidas koridorā pie drēbju vadžiem trūka. Egils tagad atcerējās, ka ari pie kafijas viņas nebija.

Vēl nav seši. Tā tad viņas vēl nebūs uz dīķa, Egils nosprieda sevī. Ātri uzmetis vieglu rudens mētelīti, lai nebūtu karsti slidojot, tas noskrēja pa trepēm lejā, priecīgi ar slidām žvadzinādams. Ass, auksts vējš viņu apņēma uz ielas izejot; bet viņš to neievēroja, tikai aši steidzās uz priekšu zināmā virzienā, kur dzīvoja viņa sapņu dieve Omula. Viņš bija gluži sakarsis, neraugoties uz salto laiku, kad nonāca lielajā ielā pie pelēkā granīta nama ar augsto kolonadu portālu. Tur augšā, ceturtā stāvā, pirmā logā pa kreisi - tur viņa mīt. Kā allaž, viņš viņu šeit gaidīs, apakšā, viņpus ielas. Viņa to redzēs, un kāps lejā.

Viņš sāka mēreniem soliem mērīt plato trotuaru — divdesmit soļi šurp, divdesmit soļi turpu, uz priekšu, atkal atpakaļ. Viņa piere bija viegli nosvīdusi. Viņš pacēla drusku cepuri, lai atvēsinātos. Patīkami bija, kad saltais vējš purināja drēgnās matu cirtas un sausināja valgo pieri. Ari mēteli viņš viegli pavēra.

Pulkstens rādīja seši. Kā parasts, viņai nu vajadzēja nākt. Egils pacēla acis augšup uz plato izciļņa logu ar baltajiem aizkariem, bet tur bija tumšs. Varbūt viņas abas ar Lilianu mazajā viesu istabā dīvānā atlaidušās pļāpāja? Tur pa logu laužas ārā vāja rožaina gaisma. Egils zina, tas no sārtā abažura pār nelielo elektrisko griestu lampu, kura no šejienes nav saredzama.

Vēl piecas minūtes Egils pagaidīja, un vēl piecas. Ne, nu viņas vairs nevarēja būt mājā. Nepatīkams aukstums sāka viņu piepeši kratīt, tā ka zobi klabēja. Vēl reiz acis uz augšu pametis, viņš nosalis sāka iet uz priekšu. Viņš sapogāja mēteli cieši, sabāza rokas kabatās un cepuri uzmauca dziļi uz ausīm, lai kaut cik varētu sasilt .

Drebēdams aiz aukstuma un zobiem klabinādams Egils nonāca uz dīķa.

Kā par brīnumu, un tīri kā par spīti, ari šeit meitenes neieraudzīja. Viņš piegāja būdiņā pie ugunskura un daudzmaz sasildījās. Nejaukajā, aukstajā vēja laikā uz slidotavas nebija daudz skrējēju. Būdiņā mazs pulciņš svešu skolnieku un skolnieču pusbalsī trieca par visādiem jauniem notikumiem, baumām un leģendām. Laiks jau bija pilns visādu varbūtību un nebūtību. Iztriekušies un sasildījušies viņi saskrūvēja slidas un, kā pakaviem pa dēla grīdu klaudzinādami, aizgāja visi barā uz apsalušo, kailo, spoguļam līdzīgo dīķa līmeni.

Egils palika viens. Vaigi pie ugunskura viņam kaisa, bet pašam vēl nebija nekāda siltuma. Ilgu pilnu skatu viņš raudzījās uz ieejas pusi labu laiku.

Beidzot viņa taču nāca pavadīta no vesela bara. Tur bija no zemkopības skolas neveiklais Guntars Upsala, no mūzikas skolas iedomīgais Manfrēds Vīgants, no otrās reālskolās dumpīgais Atis Danga un vēl viens nepazīstams, kā likās, ari reālists.

Atis Danga klāstīja visiem priekšā kādu avīžu numuru. Citi klausījās, ko viņš lasīja. Bija visnotaļ tās pašas briesmīgās, jau ikdienas parastās ziņas, par kurām ļaudis vairs nemaz neuztraucās. Tikai tie, kas stāvēja tuvāk revolūcijas lietai, vai, kas tai bij nesuši lielus, asiņainus upurus, tie ar visu savu būtni dzīvoja vēl līdz katram jaunam ziņojumam; un tikai jaunības jūtīgie nervi vēl tikpat dzīvi reaģēja uz tiem kā sākumā. Bija atkal apcietinājumi, īpašuma izpostījumi, nāves sodi tuvās un tāļās guberņās.

Drabužu mežā saķerti bēgļi, kāds bēgot nošauts. Danga lasīja tālāk.

Omula spicēja ausis. Viņa tāpat kā Gaujas kundze to vien baidījās, laikrakstus rokā ņemot - vai tikai Ojars Zīle kur nav saķerts. Par pēdējo Dangas ziņojumu viņa stipri uztraucās. Vai tikai tas nošautais nav viņš! Tas būtu briesmīgi - viņš būtu aiznesis kapā līdz savu noslēpumu un viņa nepagūs pierādīt viņa nevainību.

Un Liliana nenāk. Kādu ziņu viņa nesīs? Vai vispār Elīna kaut ko zināja par brāli.

Egils palika nomaļus un ar mazu interesi sekoja lasītiem notikumiem. Viņš viss bija aizņemts no savām asajām jūtām; visa viņa uzmanība koncentrējās tikai ap vienu. Viņš dzirdēja, ka Danga teica: «Tā tad fakts - lauku kara tiesas atceltas!» un Vīgants, kurš bija tas smukākais no visiem un Egilam par lielu erastību turējās vistuvāki pie Omulas, svarīgi piezīmēja:

Tam var būt nepārredzamas sekas. Tie tikai būs prieki vecmāmuļai Gaujienā!

Omula izsaucās. Lieldienas es pavadīšu pie viņas. Tagad jau būs drošāki uz zemēm.

Un es ari tad braukšu mājā pa svētkiem. Guntars Upsala, Omulas kaimiņš no Gaujienas pusmuižas tuvākajām mājām, Salām, priecīgi piebalsoja. Nu lasi tālāk! Freds Vīgants nepacietīgi skubināja.

Vēlēšanas uz valsts domi drīz atklās un aprilī viņas sāks darboties, tā pauž jaunās vēstis, Danga turpināja.

Ak, kāda jauna dzīve! - Omula priecājās. Ja mēs ari tiktu drīzāk galvas pilsētā! Mums, jaunatnei, tagad ari jābūt tur, kur jaunu rada, Vīgants čaloja Omulai līdzās, ne sola neatkāpdamies no viņas sāniem.

Gauja bija ienākusi būdiņā un visi steidzās tai palīgā uzskrūvēt slidas. Manfrēds Vīgants, protams, dabūja vienu slidu, Atim Dangam laimējās satvert otru. Guntars Upsala sabozies palika tukšā.

Puikas, ieraudzījuši malā Egilu, pa gabalu sveicināja to. Omula pirms ne acu nepameta uz viņa pusi, it kā tas nemaz tur nebūtu bijis. Garāmiedama viņa dzestri to uzskatīja, sacīdama:

Tu jau tik ātri šodien izslidojies?

Es gaidīju tevi, Omula, Egils tikko sadzirdami teica un viņu silti uzskatīja.

Omula jau bija uzgriezusi viņam atkal muguru.

Egilam sirds smeldzoši iesāpējās. Kas viņai atkal bija? Vai tad viņš bij sliktāks par šiem visiem? Kā viņa atkal apgājās ar viņu!

Omula paķēra katrā pusē divus puikas un aizšalca projām pa ledu kā viesulis. Tikai no tālienes atskanēja līdz būdiņai viņas nevaldāmi jautrie, skanīgie smiekli. Viņi skrēja un skrēja, un nekad viņiem nebij diezgan. Visu dīķi tie sagrieza vienas švītrās. Tie nebēdāja par aso ziemeli, kas saskrambotā ledus drumstalas nesa pa gaisu acīs. Omulas īsie, tumšzilie svārki kā spārni plīvoja vējā.

Pa vārtiem ienāca Liliana.

Omula tūdaļ viņu ieraudzīja un steigšus gāja pretim, paskarbi atkratīdamās no saviem pavadoņiem. Nu? viņa nepacietīgi noprasīja.

Liliana pateica, ko Omula gaidīja, piemetinādama: Tikai tu atmini no galvas, lūdzama nepieraksti, tā Elīna piekodināja.

Omula cieši noskūpstīja draudzeni.

Brītiņu viņas vēl sačukstējās. Tad Omula ātri pārāva kājas un gāja.

Kad eji mājās, tad paņemi līdz manu ēnu! Omula vēl steidzīgi nosauca, pret Lilianu pagriezusies. Liliana bija pa tam ar Guntara Upsalas palīdzību uzskrūvējusi savas slidas. Viņai bija tik grūta sirds pēc apciemojuma priekšpilsētā. Viņa gribēja drusku izklaidēties.

Jautrā kompānijā ari ar varu rāva viņu līdz, kad Omula bija pazudusi tik piepeši.

Piecēlusies viņa ieraudzīja brāli, kurš kā sastindzis stāvēja uz vietas.

Ar vienu acu uzmetienu Liliana noģida brāla gara stāvokli.

Egi, nāc drusciņ paskriesim; man mazliet salst. Tad iesim uz māju.

Nē, Lili, ej vien, es pagaidīšu. Uzmetusi vēl sirsnīgu skatu brālim, Liliana aizlidoja ar Upsalu. Egils no māsas uzrunas kā atjēdzās un aiz pārciestā pazemojuma nosarka. Danga ar Vīgantu, garām skriedami, raidīja uz viņa pusi pa cietsirdīgai zobgalībai.

Egils piecēlâs un, nenogaidījis mâsu, gâja. Par ko, par ko viņa šodien atkal pret mani tâda? Egils atkal un atkal sev prasīja. Vinš nezināja, ka Omula gribēja viņu sodīt par nepaklausību. Viņš nezināja, ka Liliana bija piemirsusi pateikt, lai viņš neiet Uz slidotavu šodien. Egils kā apmulsis gāja pa ielām. Vējš gan vairs nepūta tik dzestri kā pirmīt, bet ap vakaru kļuva arvien aukstāks. Kā kāda neapzināma vara viņu nonesa atkal līdz tai pašai pelēkai granīta mājai. Pie pašiem mājas iebraucamiem vārtiem viņš atģidās, tad kā iztrūcies drāzās pāri otrpus ielas, un, atpakaļ neskatīdamies, uz priekšu vien; kā bēgdams no nezināmas, nepārspējamas varas tas aizskrēja joņiem vien.

Omula nejauši pa logu viņu ieraudzīja pārejam pār ielu.

Mana nabaga, mīlā ēna! Viņai iežēlojās, un tā steigšus noskrēja lejā, lai aicinātu Egilu iekšā, apsildīties.

Bet viņš jau bija pazudis no apkārtējā redzes aploka.

V

Pirmā salna.

Man nav labi, Lili, es laikam būšu slims, Egils otrā dienā no skolas pārnācis teica uz māsu. Tēva nebija mājās, bija aizbraucis uz galvas pilsētu amata darīšanās.

Liliana nemierīgi paskatījās uz brāli un izbijās - tik gurdenas bija viņa acis un balss skanēja tā svešādi.

Nu, nu, kur tā uz reiz būsi slims. Paliec vien šodien istabā, neej nekur, gan pāries. Kad tu iesi uz dīķi, sveicini Omulu, Egils klusu, it kā nokaunējies, teica.

Es ari neiešu.

Tu ej’ gan, citâdi viņa nezinâs...

Egi, nedomā par Omulu, tu redzēji, cik viņa nejauka. Es tavā vietā viņai ne virsū neskatītos. Egils klusēja. Liljai jau bija labi padomu dot, to jau viņš pats vai nezin cik reiz bija noņēmies, tikai nekas no tā neiznāca. Tagad viņš zināja skaidri: viņš mīlēja Omulu, tāpat kā Atis un Guntars un citi. Ka viņš pats ir paspēlējis, to viņš vakar redzēja skaidri - vīnam nav ko cerēt. Kā tas sāpēja, kā sāpēja! Visu nakti viņš nebija gulējis, visu miesu kratīja auksti drebuļi. Tikai ar pūlēm viņš bija aizvilcies uz skolu un tur nosēdējis savas stundas. Bet tagad nu vairs nemaz nevarēja, tāds nespēks visos locekļos, un sirdī tā urbj un grauž. Līdz šim vēl vienmēr bija cerība, bet nu vairs nekādas un tad uzreiz kā kas iekšā pārtrūka.

Ej, liecies gultâ, es tevi silti sasegšu - Liliana aizvadîja brâli viņa istabâ.

Egils smagi iekrita gultā. Tāds kā ģībonis uznāca, bet drīz pārgāja. Liliana sadzirdīja viņu ar karstu ziedu tēju, sasedza ar desmit segām un aizsūtīja pēc mājas ārsta.

Tikai pēc kādām dienām ārsts varēja noteikt slimību un elpošanas orgāna iekaisumu no saaukstēšanās. Slimība ņēma nelabu virzienu. Pagāja nedēļa, un no kādas labošanās vēl nebija ko domāt, turpretim, ar katru dienu palika sliktāk.

Kādu dienu drudzis sakāpa bīstamā augstumā, slimnieks zaudēja samaņu un mētājās apkārt nemierīgos murgos. Pagāja vēl dažas dienas, un bīstamās slimības zīmes vairojās. Tad ārsti, novērojuši sirdsdarbību, turēja par savu pienākumu sagatavot piederīgos uz ļaunāko.

Advokāts Mētra ar mēmu izbrīnīšanos saņēma ziņojumu. Neviens muskulis viņa vaibstos nesarāvās, tikai viņa acīs bija lasāmas izbailes. Liliana saplaka bezspēcīgās vaimanās.

Es to nepārcietīšu, es nepārcietīšu! viņa klusi vaimanāja.

Liliana! - tēvs dobji parmeta.

Uzskatot tēvu, Liliana atģidās, un piepeši sajuta sevī augam neparastu spēku. Kā kāda gaisma viņai ausa - tēva skatā viņa piepeši sajuta ko lielu, svētu... un pēc ilgiem gadiem viņa pirmo reiz atkal apkampa tēvu silti, svabadi, kā kādreiz agrā bērnībā. Lielās bēdas viņus bija tuvinājušas.

Kad ārsts aizgāja, Liliana atkal ieņēma savu vietu slimnieka istabā. Viņa ne par ko neļāva tēvam pieņemt kopēju. Tēvs staigāja no dēla istabas savā un nekur nevarēja atrast mieru.

Pie lielajām durvīm atskanēja zvans. Kalpone atvēra un saņēma puķes Egilam. Tas katru dienu atnesa no Gaujām, ar apvaicašanos pec slimības gaitas. Slimnieku apmeklēt bija aizliegts. Liliana, izdzirdusi, pabāza galvu pa durvīm un iznāca. Neizmērojams rūgtums bija viņā sakrājies. Viņa lika puķu nesējai pagaidīt, tad uzrakstīja zīmīti, iekuvērēja un lika nodot puķu sūtītājai Omulai.

«Egils mirst, un Tu esi vainīga!» Liliana īsi rakstīja.

Tas bija nežēlīgi, to Liliana sajuta. Bet pašai tā kā vieglāk palika. Omulu viņa tagad ienīda, kā nevienu cilvēku pasaulē, jo vienīgi viņā tā redzēja visas nelaimes cēloni. Nebūtu Omulas, Egils nebūtu samīlējies, sasaldējies, un tagad miris. Tas bija skaidri. Ak, kā viņa nīda šīs puķes. Bet tās bija viņa, Egila. Viņš tik bezgalīgi mīlēja puķes, un tā glabāja katru diega galiņu, kas viņam bija no viņas.

Liliana saņēma puķu pušķi un ienesa slimnieka istabā. Viņai ienākot viņš spēji pagrieza galvu pret durvīm un izstiepa roku, saukdams: «Nāc, nāc!..» Viņš bija bez samaņas, viņa acis nemierīgi šaudījās, platas, iekaisušas. Liliana iedeva zāles. Viņš kāri iedzēra ūdeni lieliem malkiem. Tēvs stāvēja līdzās klusēdams un raudzījās dēlā.

Istabā valdīja pakrēsla un smaga atmosfēra, pildīta zāļu un puķu smaršu. Pēc brītiņa slimnieks piemiga. Liliana klusām rīkojās, kārtodama pa istabu. Neziņā un dobjās bailēs pagāja diena. Stāvoklis nelabojās. Liliana ar tēvu izmainīja mēmus skatus. Viņai bezgala žēl bija tēva, tik nelaimīgs, sagrauzts viņš bija. Pie vakara tēvs raidīja Lilianu laukā, drusku brīvā gaisā, bet viņa atteicās, lai gan pati bija nogurusi līdz nāvei un tikai ar pūlēm turējās uz kājām.

Atkal zvanīja. Liliana, domādama ka ārsts, steidzās ielaist. Durvis atvērusi viņa ieraudzīja Omulu un tikko pazina viņu, tā viņa bij pārvērtusies.

Abas meitenes klusēdamas uzskatīja viena otru. Omulai abas rokas bija pilnas puķu. Viņa tās bailīgi sniedza Lilianai, ne vārda nesacīdama un jautājoši raudzīdamās Lilianā.

Tāpat vien... samaņa vairs nerodas, Liliana īsi ziņoja.

—Es ... tik briesmīgi gribētu viņu redzēt, Omula lūdzoši teica.

Nevar, Liliana īsi noteica un grasījās saņemt puķes un tā nobeigt sarunu. Lilja, tikai vienu mirkli... ļauj man, mīļā Lilja... Par vēlu! Tagad viņš pieder tikai man. Liliana kā aizsargādama nostājās durvīs un ar neizmērojamu naidu raudzījās brāļa dzīvajā nāves cēlonī. To viņa nepiedos nekad.

Izmisums pamirdzēja Omulas acīs. Puķes rokās iedrebējās un rokas noslīdēja gar sāniem. Viņa vēl neatkāpās, viņai vajadzēja vēl Egilu redzēt.

Viņš nedrīkst mirt! viņa iesaucās, laid mani pie viņa.

Liliana pavirzījās sānis, pašai negribot.

Mētra, izdzirdīs meitenes runājam, iznāca no slimnieka istabas. Redzēdams Omulu, viņš nāca tuvāk.

Jūs gribat vēl viņu redzēt? Nākat!

Egils gulēja bez samaņas, acis pusvirus, smagi, ātri elpodams.

Omula piegāja pie gultas un valdīdamās raudzījās Egilā, kurš tagad bija vairs tikai ēna no «nabaga ēnas». Viņa iebāza galvu maijpukīšu pušķī un lāva vaļu asarām. Viņa sāpīgi nožēloja. Tā zvērēja sevī vairs nebūt tik nekrietna. Un ja viņa kādreiz pārkāps šo zvērastu, tad lai mīļais Dievs viņu sit ar mēri, kolieri (nekas ļaunāks viņai acumirklī neienāca prātā), tikai lai Egils paliek vesels.

Jūs, Omula, tik mīļa esiet... tik daudz puķu... kā viņš priecātos! Egila tēvs ar pateicību raudzījās Omulā. Omulai ienāca prātā laimīga doma. Ja es drīkstētu palikt te! viņa kaunīgi izgrūda, baidīdamās būt uzbāzīga.

Tēvam nekas nebija pretim. Tikai Liliana likās nepielūdzama un ļoti nemierā ar tēva atļauju.

Kad Liliana atraidīja katru Omulas palīdzību, tad pēdējā ieņēma vietu uz zema krēsla kādā istabas kaktiņā, iesānis slimnieka gultas galvgalim, un palika nekustīgi sēdām rokas saņēmusi. Viņas skats neatlaidīgi raudzījās Egilā un izteica tikai vienu vēlēšanos: paliec vesels, paliec vesels! Sirds viņai bija pilna pašpārmetumu un viņa izcieta dziļas dvēseles mokas. Viņa apkrāva sevi ar visiem elles lāstiem, ja Egils mirtu. Omula raudzījās Egilā, un viņai arvien vairāk likās, ka tas nevar būt, viņš nevar mirt!

Un likās, ka kāds garīgi-miesīgs iespaids pārietu no Omules uz slimo. Tas palika nemierīgāks. Drudzis sakāpa līdz augstākai pakāpei.

Man salst... salst... nāc, neej projām! Slimais murgoja. Tad atkal iekrita nesamaņas miegā. Vaigi dega kvēlošā sārtumā, lūpas sausas kalta.

Tēvs ar Lilianu saņēma pēdējos spēkus un izmisušām acīm saskatījās, drīz kā žēlodami viens otru, drīz kā lūgdamies pēc līdzcietības. Omulu neviens vairs neievēroja. Viņa bija piecēlusies no sava kakta un lūkoja būt derīga. Liliana tiešām jau bija zaudējusi mierīgu apsvēršanas spēju un tēvs labprāt pieņēma Omulas palīdzību.

Nakts vilkās mocoši gari, likās viņai nebūs gala. Uz rīta pusi, it kā pēdējos spēkus saņemdams, slimnieks tapa atkal nemierīgāks, mētājās ar rokām, un platām izbaiļu pilnām acīm raudzījās.

Neskrien, neskrien ... auksts... Egils murgoja.

Omula sakoda lûpas aiz sâpēm. Vipai priekš acîm bija pēdējais vakars uz dîķa... Tad pa logu mâjâ; siltâ istabâ, tâ bija skatîjusies lejâ uz ielas, ka viņš skraidîja gar logu ... vējā viņa matus plivinâja...

Auksti, auksti... kur uguni! Egils sauca. Tad smagi, smagi nopūtās un aizvēra acis. Omula, Liliana un tēvs klusēdami mainīja skatus.

Viņš guļ mierīgi. Atliekaties jūs, es palikšu tagad nomodā, Omula teica.

Tēvs klusi izgâja no istabas. Liliana palika atzveltnes krēslâ sēdâm un pievēra acis. Omula nosēdâs pie gultas uz zemâ samta ķeblīša. levērodama, ka Liliana piemigusi, viņa satvēra Egila roku savējâ un to paturēja. Ilgi viņa tâ sēdēja un neatlaidîgi raudzîjâs slimniekâ. Viņš elpoja arvien mierîgâki. Omula manīja, ka viņa karstâ roka pamazâm palika vēsâka un mitri sviedri apklāja pirkstus.

Viņš dziest! Omula sajuta kâ belzienu smadzenēs. Viņa nedrîkstēja pakustēties un stîvi raudzîjās Egila sejâ.

Lâsts, trîskârtējs lâsts pār mani!.. Salti un drausmîgi viņai kļuva. Viņa pievēra acis un vairs nedrîkstēja tâs atvērt.

Liliana pietrûkās no pusmiega un uzēca stâvus. Ari viņa pirmā acumirklī, raudzîdamâs brâļa bâlajâ mierîgajâ sejā, domâja viņš izcietis. Egils bija pârcietis krīzi. Lielais karstums bija spēji nokritis, bālā piere pârklāta ar vieglu valgumu; viņš pats viss bija nosvîdis un elpoja mierîgi, vienmērīgi. Ko tas nozîmē? Liliana, nevarēdama ticēt labošanai, klusu prasīja.

Viņš izveseļojas, Omula teica pārliecināta, ar varu valdīdama savu iekšējo prieku. Egils pakustējās un nopūtās pa miegam. Abas meitenes raudzījās viņā, nedrīkstēdamas elpot. Tad viņš pavēra acis un ilgi skatījās uz Omulu, pēdīgi pasmaidīja, bet nekā neteica. Tad atkal pievēra acis, kā pa sapņiem.

Tu, saki kaut ko? Liliana mâcîja. Egil, kâ tu jûties? Omula, galvu noliekusi, klusu jautāja»

Vai, cik labi! Egils tikko sadzirdami teica.

Es iešu pateikt tēvam, Liliana iečukstēja Omulai ausī un pazuda.

Omula palika pie gultas stāvām.

Vai jau pavasaris? Smaršo ka vijolītes, narcises.. Egils lēni sacīja.

Narcises te nav, bet gan vijolītes, maijpukītes. Egil, vai tu tās gribi redzēt?

Dod, dod!

Ar baltiem un violetiem smaršīgiem ziediem Omula apbēra gultu. Egils smaidīja.

Vai es neesmu miris? viņš klusi prasīja un bailes atspoguļojās viņa acīs.

Nē, Egil, tu topi vesels. Tu mani izārstēji, es zinu Ne es, Egi, nē.

Ā! kâ žēlabas skanēja Egila balsī. Mīļo, labo draudziņ, neuztraucies, Omula lûdzās, izbijusies. Egils nekâ neatteica. Kâ bez dalîbas viņš raudzîjās uz durvîm, noguris, novârdzis. Kad tēvs ar Lilianu ienāca, viņš atkal vâji pasmaidīja un sniedza tēvam roku pretī.

Piecel mani, tēt! gribu dzert Tēvs satvēra dēla galvu un balstîja viņu, kamēr Liliana pasniedza glâzi ar ûdeni.

Apkārtējo mirdzošo skati krustojās. Klusībā viens otru apsveica.

Omulai projām ejot, Liliana viņu strauji apkampa, zvērēdama viņu mīlēt mūžīgi. Omula savukārt apņēmās vairs nebūt nekrietna. Kā svaidīta un šķīsta tā priekā nesās mājup.

VI

Sapņu varonis.

Egila atveseļošanās gāja kārtīgi uz priekšu. Drīz vien viņš jau bija tik tālu atspirdzis, ka varēja piecelties. Mētru mājā pēc pārciestām briesmām valdīja mierīgs prieks.

Omula tagad atnāca ik dienas un ienesa sev līdz tuvā pavasara spirgtumu, saules gaišumu un siltumu. Egils bija laimīgs un pateicīgs savai slimībai. Liliana bija Omulai brāļa slimību piedevusi un ar atzinību redzēja viņas sirsnīgo nožēlu un mīļo izturēšanos pret Egilu.

Omula centās it kā visu Egila apkārtni pildīt ar maigu smaršu un viņa soļu tekas vai visas ar puķēm kaisīt. Pār viņu pašu bij nākusi tāda neparasta dziļa pašaizliedzības dziņa. Viņai vairs nebija citu domu, kā visu priekš Egila! Un kad viņa redzēja Egilu priecīgu un laimīgu, tad viņa bij pilnīgi mierā ar sevi un ari viņas priekiem un līgsmei nebija gala. Kādu vakaru, kad Omula atkal bija atnākusi pabūt kādu brītiņu pie Egila, Liliana pasniedza viņai vēstuli. Mazliet pārsteigta Omula to brīdi turēja rokā; tad ātri iebāza kabatā. Viņa to gribēja lasīt vēlāk viena.

Ko Egils dara? Omula jautāja mierīgi, cenzdamies apspiest iekšējo nepacietību. Pie viņa ir tavs brālēns Valts Lībietis un tavs kaimiņš Guntars Upsala, Liliana ziņoja. Tad es šoreiz neuzkavēšos, man rakstu darbi vēl nedarīti, būs ko ņemties līdz pusnaktij,

Omula it kā aizbildinājās, taisīdamās atkal aiziet.

Tad pagaidi, iesim kopā, man jāiet uz mūzikas stundu. Es tūlīt nākšu, Liliana teica un izsteidzās.

Omula, palikusi viena, nenocietās aiz ziņkārības, ar skubu tvēra pēc vēstules un lasīja:

Loti cienījamā Omula!

Jûs pazîstat manu pârliecîbu, tādēļ par to nerunâšu; Jûsu vecâku un viņu pasaules priekšâ tā jau ir vaina pati par sevi. Bet es pats jūtos savā taisnîbā meklēt jaunus ceļus gaišākā dzīvē, ja ari es kâdreiz varbūt maldītos. Pret Jûsu namu un piederîgiem neesmu noziedzies. Tuvāki paskaidrojumi būtu lieki. Es zinu. Jûs man ticēsiet, jo nekad vēl Jums neesmu nepatiesību runājis. Un jūsu ticība būs man labākais gandarījums par visām tām ciešanām, kas mani pavada. Ojars Zīle.

Degošs sārtums ierita Omulai vaigos. Jā, to viņa arvien bija zinājusi, ka Ojars Zīle nevainīgs. Ne viņai, bet citiem šis pierādījums bija vajadzīgs. Un tomēr tik viegli tagad uzreiz top ap sirdi; kā kāda ēna aizslīdējusi, un nu ir tik silti un labi atkal. Tagad taču viņi visi ari ticēs! un kaunēsies par savu neticību.

Trokšņaini sarunādamies iznāca Valts Lībietis un Upsala, Egila pavadīti, Omula steidzīgi paslēpa vēstuli.

Omulu ieraudzījis Egils priecīgi pasmaidīja. Viņš jau to bija gaidījis šodien.

Visi sasveicinājās. Ari Liliana apģērbusies ienāca. Redzēdama zēnus atvadāmies, viņa pagriezās pret draudzeni:

Oma, tu vēl pakavēsies mazu brītiņu, vai nē, kamēr es pārnāku?

Nē, man nepavisam nav vaļas, Omula īsi noteica, Egilam roku sniegdama. Tev iet arvien labāk, vai nē? Viņa piebilda ar vienaldzīgu laipnību.

Egils kā nesapratā uzskatīja Omulu. Pavisam savāda viņa tam likās šodien, un kaut kas vēss, salts no viņas plūda viņam pretī. Viņš nekā neatbildēja, tikai klusēdams mirkli paturēja viņas roku savējā.

Valts ar Lilianu sarunādamies izgāja. Tad gāja Guntars, un Omula viņam steidzīgi sekoja. Egils palika viens, un domās iegrimis pa logu vēroja, kā jautrais pulciņš knaši soļoja pa ielu un pazuda laužu burzmā. Viņš zināja, Valts jūsmo par viņa māsu, un Guntars dievina Omulu, viņa Omulu...

Viņš juta, ka atkal sirdī kaut kur iedzēla un sāpēja, uz krūtīm uzguļas kas smags, spiedīgs... Pie nākamās šķērsielas Omula atšķīrās no citiem biedriem un ātri steidzās mājup. Kad Guntars viņai lūkoja sekot, piedāvādamies par pavadoni, viņa to skarbi atraidīja.

Un es jau domāju, ka viņa manis dēl atstāja Mētru, Guntars Upsala atkāpdamies pie sevis bubināja. Viņš palika sašļucis uz vietas stāvam un pavadīja attālinājošos meiteni ar saviem skumjiem skatiem, kamēr vien viņa vēl acīm bij tverama.

Omula kā liegas vēsmas nesta lidoja uz priekšu. Visā viņas būtnē bij tāda cēla pacilātība. Viņas acis dzīvi staroja, un visos vaibstos izteicās augstsirdīgi nodomi un apņemšanās.

Jā, es viņam ticu. To es viņam teikšu, tas mans pienākums. Visi viņu nīst, vajā ...es vairs neļaušu! Bet nu jau ari viņi zinās un ticēs. Strauji elpodama no ātrā gājiena, Omula ar sparu iedrāzās mājā.

Tu durvis iegāzīsi, Leons ar māsu krūtīs sadurdamies teica.

Omula vairs nevarēja nociesties; sakrātam priecīgajam uztraukumam vajadzēja uz ārieni izteikties.

Oja nav vainīgs!—viņa lakonisku patosu ziņoja brālim.

Zinu, zinu. Tas man ari vienalga. Tikai tu savu samīlēšanos varētu labāki apslēpt, jo ko lepoties ar to Oju tiešām nav. Dieva laime, ka vinš mūs apzaga, noslepkavoja Rāpvēzi Frici, un dzīvs jau ari pats vairs tavās acīs nevar rādīties... citādi mēs vēl varētu iekulties smalkos rados!

Tu... tu karikatūra! Omula aiz dusmām trīcēdama un zvērojošām acīm uzbruka brālim. Es tev jau reiz teicu, es viņu nemīlu ... fui! nē, nekad. Ja tu man vēl reiz to atkārtosi, tad, tad... es negalvoju par sevi...

Omulas baltie zobi pamirdzēja.

Nu, sāksi vēl kost un skrāpēt, kā senāk,

Leons soli atkāpdamies smējās.

Kauna sārtums pārklāja Omulas vaigus. Leonam bij taisnība: kāda līdzīga vēlēšanās viņu bij sagrābusi, lai gan tikai uz vienu mirkli. Vēl ne tik visai sen atpakaļ, gadus divus vai trīs tas bija, kad viņa ar zobiem un nagiem vēl lūkoja tikt galā ar brāļa ķircinājumiem. Bet tagad - ak kauns!

kā viņa tā varēja savās dusmās aizrauties. Visiem spēkiem viņa savaldīja savu mazo iekšējo vulkānu. To viņa bij no Liljas mācījusies, kuras nosvērtība un arvien korektā izturēšanās viņai no sākta gala imponēja.

Tev, Leo, nav ne mazākās žēlsirdības pret nabaga bēgli, Omula sevi pārvarējusi, teica mierīgāki.

Nē, žēlsirdība ir mīkstuļu un vārguļu tikums.

Es esmu blonda bestija, Leons turpināja kaitināt māsu citādā veidā.

Par pēdējo es tiešām nešaubos, Omula atkal asi atcirta.

Na nu, vai atkal abi kara stāvoklī? Kaunaties ar’! Kā mazi bērni. Tēvs, izdzirdis abēju straujo vārdu maiņu, parādījās durvīs.

Kā arvien tādos gadījumos, abi uz vietas apklusa. Leons ar Omulu jau no mazām dienām slikti satika; arvien ķircinājās un kaitināja viens otru. Kad bija vēl mazi, bieži sanāca matos un plēsās, ka put vien. Par to visvairāk ko ciest bij Gaujas kundzei, jo vīrs viņai allaž pārmeta, ka tā esot viņas sliktās audzināšanas vaina. Tas viņai ļoti sāpēja, un nereti tā par to raudāja rūgtas asaras, nesaprazdama kā tikt galā ar nerātnajiem bērniem. Kādreiz mazā Omula pienākusi prasīja, par ko māte raudot.

Papiņš mani vienmēr rāj, ka es nemāku jūs audzināt. Ko es ar jums tādiem negantiem lai iesāku? māte žēlojās.

Neraudi vis, māmiņ, lai tad papiņš pats mūs audzina, mazā deva padomu.

Papiņš, protams, atkal aizbildinājās ar nevaļu. Un tā tas palika.

Tēvam iejaucoties, Leons pārgalvīgi smiedamies izgāja no mājas.

Omula brīdi vilcinājās, tad, paraudzījusies tēvam acīs, saņēmās un nopietni teica:

Tēt, man ar tevi jārunā. Abi iegāja tēva rakstāmistabā. Omulai katra kautrība bij zudusi. Pārliecināta par savu lietu, viņa ar sparu cēla tēvam priekšā savu aizstāvību. Viņa runāja ilgi. Tēvs mierīgi klausījās, viņa ar sajūsmu turpināja. Tad viņai piepeši likās, ka tā atkal visu velti runājusi, tēvs netic. Viņa izlietoja pēdējo līdzekli, kurš viņai pašai bij tik pārliecinošs: tā nolika tēva priekšā Zīles vēstuli.

Vecais Gauja mazvērtīgi paņēma ar diviem pirkstiem papīra loksni un ar vienu skatienu uztvēra rakstīto. Viņš palika gluži mierīgs. Vēstule uz viņu neatstāja ne mazāko iespaidu. Brīdi klusējis, viņš noteica ar tādu svaru, kas necieta pretrunas: Ojars Zīle var būt priecīgs, ka es pēc tavas adreses nelieku viņu apcietināt. Lai viņš dzīvo manis pēc Dieva mierā. Bet tev es saku - kā nebūtu nekādas vēstuļošanas ar viņu! Vai dzirdi? Un nu tu vari iet.

Omula bij gluži pārsteigta par tādu iznākumu. Spītīgi viņa iecirta galvu un gāja. Dusmas tai atkal kāpa augšā līdz kaklam. Tagad viņa skaitās pati uz sevi: Kālab viņa ņēmusi uz sevi šo nastu? Par gluži svešu, gluži vienaldzīgu cilvēku, gar kuru tai nav ne mazākās intereses. Viņa gribēja zināt patiesību, un nu tā viņai ir, un ar to pietiek. Jā, tēvam taisnība, lai viņš dzīvo mierā. Tādas nepatikšanas tik daudz bijis jādzird viņa dēļ. Leons katrā vārda galā - samīlējusies!». Viņš ar’ varbūt, Oja, varētu sākt domāt,.. Nē, tas jau būtu pavisam ērmīgi! Kur viņa to arvien līdz šim bij drīzāk ienīdusi. Jā, viņa to neieredzēja jau no bērnu dienām; viņš bij arvien tāds nopietns, kā drūms, nemaz, likās, viņu neievēroja. Tikai pašā pēdējā laikā tas bij tapis tāds kā citāds pret viņu; klusībā, kā neviens nedzird, pateica tai šo to, tādas svarīgas lietas vien, kā viņai šķita. Ari par mītiņiem viņš to bij ieinteresējis. Jā, tur viņš bij liels, cēls...kā viņš runāja! par visām tādām augstām lietām vien, un tik saprotamā, daiļā, nemākslotā valodā. Ne viņu vien viņš bij aizrāvis. Atis Danga, tas zvērēja par viņu. Un tam varēja ticēt.

Ilgi, ilgi Omula domāja par nabaga Ojaru. Steidzamie rakstu darbi palika nedarīti. Vēl gultā, nakts tumsā visas domas un prāti vijās ap vajāto bēgli; un arvien vairāk un vairāk tas viņas fantāzijā izveidojās par cēlu varoni, lielu cietēju, un vina pati— aicināta par viņa aizsargu, aizstāvi. Tai nepatīkami bij atcerēties, ka vina Ojaru kādreiz neieredzējusi. Jā, vēl nupat brāļa priekšā viņa bij it kā noliegusi to. Un vēl tagad, kad viņa raudzījās dziļāk savā iekšienē, tad tai likās, ka divas varas viņā cīnītos par un pret Ojaru. Bet tā jau bij allaž ar viņas salikteņa dvēseli, kamēr viņa nāca pati ar sevi skaidrībā.

Kad pirmais miegs slēdza Omulas acu vākus, tad viņā zudis bij pēdējais šaubu gars. Aizkustinātās dvēseles stīgas miegā nerima vibrēt; nenojaušamā aizsamaņas dzīve tagad, kā neatzīts tēlnieks, dziļā tumšā vienatnē veidoja un tēloja ar untumainu dzīvības dziņu.

Ko nomodā Omula negribēja atzīt, tas tagad miegā atklājās kā nešaubama patiesība: viņa jutās kā kādu augstāku būtņu spārniem aijāta un pārcelta viņpus miesas jutekļu dzīves, un viņas gars, kā jūras putns šūpojās liegas sfēru mūzikas viļņos...

Viņa redzēja jaunekli, daiļu un cēlu, kā Imantu paceļamies pār tūkstošiem savu tautas brāļu. Viņš runāja, un kā skanošs sidraba zvans krita pūlī viņa dzīvinošie vārdi, kur skanēja tāļāk viļņu viļņiem. Kā ar aukas sparu, tas aizrāva sev līdz, ar savu dziļo, daiļskano balsi. Tās bij žilbinošas, netraucētas laimības gleznas, ko tas vieglu roku gleznoja. Pār tagadni uz nākotni viņš aicināja sev līdz, uz prieka, miera un saticības valstību. Viņš pats tā vēlējās, un tam tā bija būt!..

Kā sajūsmas reibumā Omula atvēra acis. Tas bija Ojars, ko viņa redzēja tik spilgti, tik dzīvi. Cits neviens tas nevarēja būt!

Plati, plati tā ieplēta acis, it kā ar saviem skatieniem gribētu satvert izgaistošo, ēnaino sapņu parādību.

Cik skaists, cik skaists tu esi! godbijīgā aizgrābtībā čukstēja Omulas lūpas.

VII

Rotaļa.

Karsts jūlija mēnesis. Sabiedriskās dzīves bangas strauji cēlās un krita. Astarte, atriebības dieviete, svinēja savus pļaujas svētkus...

Aizvainotais tautas gars, alkdams pēc taisnības, demoralizēts no naidīgās pretvaras, iekrita līdzīgos naida ekscesos... Politiskās slepkavības auga augumā un sasniedza tādu augstumu, kas pārspēja piektā gada septembra šausmas. Tā teica sašausminātie, un meklēja pēc cēloņa. Grēku āzis drīz bij atrasts—«revolucionārajā» Valsts Domē. Jau jūnijā sāka paust par Domes, šā odžu perēkļa iznīcināšanu, un pašu domnieku izkaisīšanu pa visiem vējiem. lebaidīto karstās vasaras vēlēšanās piepildījās: 8. jūlijā pirmo Valsts Domi atlaida; nevis suņu dienās, bet pavisam atcēla. Sekoja protestantu domnieku saeima Viborgā. Sirmā priekšsēdētāja Muromceva tēls pieņēma teiksmainu nokrāsu, un ievērojamāko oratoru vārdi gāja no lūpām uz lūpām. Tauta mīlēja savu domu izteicējus, un ar pukstošu sirdi sekoja viņu liktenim. Bet reakcijas smagā dūre nospieda pie zemes jūsmīgos, cēlos apustuļus... Pūļa prāts ātri aizmirst savus varoņus; asā dzīves īstenība aizrauj līdz un izdzēš katru dziļāko iespaidu. Masas drīz apmierinājās, kā par Domes atcelšanas faktu, tā ari aizmirsa drosmīgos Viborgas protestantus, un drīz vien tiem raidīja pakaļ pa dzēlīgam izsmieklam.

Zemnieki, visvairāk satriekti un nomocīti no pagājušās ziemas spīdzināšanām un pārdzīvojumiem, savās cerībās vīlušies, ar skumju prieku atgriezās pie iemīļotā lauku darba.

Pilsētās panīkušās tirdzniecība un rūpniecība sāka pamazām atdzīvoties. Strādnieki, smagi pārbaudītie, vēl dziļāki jūgā lieca savas cietēju muguras; vēl sūrāka viņiem likās darba svētība; vēl smagāki cilājās viņu nebrīvās, kā dzelžu apvažotas kājas; bet vēl kvēlošāki dega sirdīs lielā vēlēšanās pēc brīvības, taisnības, brāļu mīlestības. Visdrīzāk no revolūcijas atspirga pilsonība. Tā bij vismazāk upuru nesusi, un ari sajūsmā tā nebij izdegusi. Apmierinājusies par stāvokļa drošību, tā viegli uzelpoja. Liktenis vēl nebij pieklauvējis pie viņas durvīm...

Vasaras karstumam uznākot, visi turīgākie pilsētu iedzīvotāji steigšus atstāja svelmainos mūrus un devās brīvā dabā; vieni uz laukiem savos īpašumos, otri izklīda pa iekš- un ārzemju peldu vietām.

Ari Baltijas jūras dzintara piekraste bij diezgan dzīvi apmeklēta.

Līdz ko skolas beidzās, tā Gauju dzimta devās uz zemēm, Gaujienas pusmuižā, kur pa vasaru mēdza no tuvienes un tālienes sarasties vecās Gauju mātes bērni un bērnu bērni. To bija labs pulciņš. Tās tad bij sirmās vecmāmuļas prieka dienas. Viņa viena sargāja Gaujienā dzimtas pavarda uguni, un priecājās, ja pie tā varēja sasildīties dažs pasaules aukstajos vējos nosalis dēls vai meita, vai atpūsties, izpriecāties viņas mazbērni. Viņas vecajā, vara apkaltajā mātesmātes pūra lādē netrūka raibu raibo izrakstīto vilnas segu un villaiņu, un smalku smalko palagu, ko silti sasegt mīlos viesus; kaudzēm klētī glabājās lieli, viegli dūņu spilveni, ko mīksti guldīt savus lielos un mazos bērnus.

Gaujienā, pie vecmāmuļas ir vislabākā guļa un visjautrākā dzīve, tā mēdza teikt Gauju mātes mazbērni; un viņa bij laimīga par šādu atzinību. Gandrīz ik vasaras visi pie viņas izdzīvojās, visus viņa saņēma atplestām rokām; dziļi sirsnīgiem smaidiem, un mīļiem vārdiem un glāstiem katru pavadīja.

Šopavasar viņa it sevišķi bij gaidījusi daudz mīļu viesu, bet pirmo reiz cerības viņu vīla. Bez vecākā dēla, tirgotāja Pētera Gaujas ģimenes, kura, kā Gaujienas dabiskā mantiniece, dzimto māju uzskatīja par savu ligzdu un pavadīja tur katru vasaru, šogad uz ilgāku laiku šurp neatbrauca neviens. Visiem bij savas tuvākas ligzdas ko sargāt šai nemieru laikā. Uz īsu laiciņu tikai ieradās Gaujas mātes meitas bērni, Lībiešu Valts un Malva; un tie paši vēl aizveda sev līdz uz jūrmalu viņas mīļāko mazmeitu Omulu, kurai ari brālis Leons sekoja. Palika vecmāmuļa ar vedeklu Veroniku vienas. Dēls pats, veikala dēl, varēja izbraukt tikai sestdienas vakaros.

Jā, nebij šovasar īstas omulības un jautrības Gaujienā. Par daudz tuvi un dzīvi visu atminā vēl bij šejienes pagājušās ziemas notikumi. Tepat mājā kas zina, varbūt vēl varēja uzmīt kādai zem pelniem noslāpušai, vēl karstai oglei, nodedzinātajā rijā. Netālu aiz Gaujienas laukiem, otrpus lielceļa piekalnē pretim rēgojās decembrī nopostītās vecās bruņinieku pilsdrupas. Tām iepretim četri ložu caururbti jaunu bērzu stumbri... četru asiņainu upuru četri mēmi liecinieki...

Kā pasakā Leons un Omula klausījās vecmāmuļas nostāstā, un baigas, saltas šausmas viņus pārņēma. Viņa baidījās skaļāki iesmieties gar noru iedama, un Leons vairs nedrīkstēja svilpot mežmalā. Kā spoki visur biedēja.

Tās pašas jūtas pārgāja ari uz Valtu un Malvu, kad tie atbrauca ciemā Gaujienā. Un Omula bij priecīga, kad varēja viņiem uz kādu laiku braukt līdz uz jūrmalu, un ari Leons nenocietās viens pats neparasti klusajā Gaujienā.

Vecmāmuļa lūkoja saprast mazbērnus un lāva viņiem iet.

Pavisam cita dzīvība valdīja Vidzemes jūrmalas peldu vietās. It kā nekas sevišķs nebūtu noticis tuvā pagātnē un apkārtnē, tā tur bij. Jautrie peldu viesi aizgūtnēm steidzās izbaudīt katru prieku.

Ari advokāts Mētra ar bērniem dzīvoja jūrmalā savā vasarnīcā. Egils jau bij labi atkopies spirgtajā jūras gaisā. Viņam tomēr bij vēl jāsaudzējas, un tādēļ viņi abi ar Lilianu dzīvoja atrāvušies no apkārtējās dzīves trokšņa klusībā. Caurām dienām viņi abi bij vieni, jo tēvs no pilsētas pārbrauca tikai vakaros.

Ar dziļu kaislību Egils tagad pieķērās savai vijolei, un Liliana stundām izlēja savas bezveida jūsmas klavierēs. Tad atkal viņi muzicēja abi kopā. Baltajā namā, dārza dziļumā arvien valdīja liegs mūzikas gars.

Kad vakaros Egilam bij jāiet agrāk iekšā, tēvs to pavadīja, un tie abi ilgi sarunājās uz stikla lieveņa, sārtas lampas gaismā; tad Liliana uzmeta uz pleciem tumšu apliekamo, un viena pati izgāja uz jūru ar viļņiem patriekties kā viņa teica. Tā kā pašas jūras malā reti kad varēja būt netraucēts pat vakarā, tad viņa atrāvās tālāk nost kāpās. Sūnās atsēdušies un pie priedes atslējusies, viņa piemiegtām acīm mīlēja klausīties apkārtējās dabas ritmiskajās skaņās. Un tad viņa pati ari jutās viegla un ritmiska kā deja. Šo ritmu viņa lūkoja izteikt mūzikā.

Reizēm viņa negāja līdz pašām kāpām, bet klusi staigāja pa mežu. Viņa kaislīgi mīlēja jūru, un mežs viņu pievilka ar savu melno noslēpumainību. Bailes viņa nepazina, jo zināja, ka vilki un plēsīgi zvēri jūrmalas mežos nemita.

Tā pagāja pusvasaras. Omula aicināja Lilianu uz Gaujienu, bet tā nevarēja atstāt tagad Egilu vienu. Egils sāka žēloties par garlaicību, un Liliana ilgoties pēc skolas laika. Taču par vienmuļu bij dzīve tā. Reizēm atnāca gan Valts, bet no tā viņai bij maz prieka; viņa klusā pielūdzība to nospieda.

Kādu dienu negaidīti ieradās Omula ar Leonu. Nu sākās gluži cita rosība. Omula ņēmās Lilianu sapurināt. Tas nebij grūti izdarāms. Liliana labprāt padevās Omulas jautrībai. Ari Egils ļāvās aizrauties līdz. Viņš bija tik laimīgs atkal būt Omulas tuvumā.

Jaunieši tagad pārgalvīgi steidzās tvert vasaras priekus. Omula ar Valtu bieži ieradās baltajā namā. Visi kopā lasīja, pastaigājās, muzicēja, vai gāja uz Lielupi makšķerēt.

Manfreds ar Malvu retāki piedalījās, viņi vismīļāk gāja vieni savus ceļus viņi bij sapratušies ...

Leons, redzēdams Valtu jūsmojam par Lilianu, neturēja par sevis cienīgu brālēnam ceļā stāties. Viņš pats uz šādu jūsmošanu raudzījās ar mazcienību, kas tādam pieaugušam vīrietim, kā viņam, nepienākas. Liliana vēl bij gluži bērns, un viņš pats jau studiju sākumā. Nopietni samīlēties, ja tas vispāri vērts, tam vēl laika pārāk daudz. Viņš ne ar ko negribēja saistīties. Jaunas meitenes visas dailas, Liliana pat ļoti, tādas viņš laikam otras vēl nav redzējis, vismaz nevarēja atminēties. Bet... viņā bij kaut kas par daudz, kas viņam iedvesa pārāk lielu godbijību, kā bailes... un kā cita atkal viņai trūka. Viņa nebij sārtā roze. Viņš mīlēja apreibināties.

Viņš ari lāga nesaderēja kopā ar to pusaudžu sabiedrību; kādēļ viņš drīz vien nodalījās pavisam no viņiem un uzmeklēja sev noderīgāku kompaniju savos studiju biedros, kuru te jūrmalā netrūka. Pieaugušu, ari precētu dāmu sabiedrībā viņam daudz vairāk patika; tur varēja vienmēr mazāk kautrīgi uzvesties, tur tā neņēma ļaunā katru lieku vārdu, žestu. Viņš bij paradis ar dāmām justies svabadi, ar drusku palaistu vaļību. No tādām, kas to necieta, viņš ar taktu prata izvairīties, protams, nepiemirsdams uz viņu adresi aizmuguris raidīt pa asai zobgalībai.

Omula tagad bij kļuvusi gluži rātna; katru trakulīgu iedomu tā laikus atmeta, pirms tā vēl nebij paguvusi viņu pavisam aizraut. Viņai bij jau sprausts zināms dzīves uzdevums, pie kura tā ķērās ar visu savu sirsnīgo nopietnību, ja reiz bij par to pārliecināta. Un par to viņa tagad bij pārliecināta, ka viņa ir Ojara likteņa līdzlēmēja, un viņš viņas. Viņi sarakstījās. Omula tādas vēstules nekad vēl nebij lasījusi. Viņa pilnīgi aizrāvās no tām. Viņš rakstīja ar tādu cienību, kā sev līdzīgam biedrim, ja ari runāja par lietām, kuras stāvēja vēl augstu pāri viņas saprašanas apjomam. Par saviem noslēpumiem viņš protams klusēja, un Omula tos nemaz negribēja zināt, viņa jutās nesagatavota.

Lilianai viņa uzticēja savu ciešo sakaru ar Ojaru ZīlL Viņa lūkoja Lilianai ieskaidrot savu lielo uzdevumu pret Ojaru, kā kādu garīgu misiju, kā viņa pati to saprata.

Bet tu taču nemīli Ojaru?— Liliana kādreiz vientiesīgi noprasīja.

Omula kategoriski to noliedza. Tam viņai bij savs pārliecinošs pierādījums.

— Kāpēc tu domā, ka nemīli viņu? Liliana nevarēja apmierināties.

— Gluži vienkārši: es neesmu ar viņu bučojusies, un man nekad ne prātā nenāk, vispār nekad nav nākušas tādas lietas. Un kas samīlas, tas tūlīt grib bučoties. Tas ir tas skaidrākais pierādījums, tā visās grāmatās. Skūpsts ir pirmā mīlestības zīme. Omula lūkoja pēc iespējas techniski formulēt jēdzienu.

Liliana likās pārdomājām.

— Vai tu, Lilija, kādreiz ari domājusi par skūpstīšanos, t.i. ar vīrieti, es domāju? Omula piepeši prasīja.

Liliana nosarka pār visu ģīmi.

Fui, Oma, nerunā tā! Viņa novērsās.

Nu redzi. Tas nozīmē, ka tu vēl neesi samīlējusies. Lilianai bij tā, it kā viņa sadegtu aiz kauna. Viņa gaiši sajuta, ka nupat tā izteikusi nepatiesību. Viņai prāta bij kāds notikums.

Tas bij nupat vakar, jūrmalā. Viņi visi kopā staigāja tālu gar jūru, Omula ar Egilu, Malva ar Manfrēdu, un viņa ar Valtu. Leons žēlojās, ka viņš pamests viens un par maz top ievērots. To viņš vairs negribot ciest. Lai skrienot pēdējais pāris uz priekšu, viņš ķeršot.

Liliana ķircinādamās iesmējās: lai jel nenopūloties velti un neuzstājoties pret likteni, kam vienam lemts būt.

Uz priekšu! Leons sauca iekaisis.

Liliana ar Valtu skrēja ko jaudāja. Gandrīz, gandrīz jau viņi atkal bij savienojuši savas rokas, kad piepeši Leons ar kādu veiklu sānis lēcienu tos izšķīra un ar abām rokām satvēra Lilianu.

Smiedami, strauji elpodami viņi palika tā brīdi stāvam.

Kam nu lemts vienam palikt? Leons aizelsies jautāja, vēl arvien viņu cieti turēdams un it kā gandarījumu gaidīdams, lai Liliana vēl ar vārdiem apliecinātu viņa uzvaru.

Tā neder... jūs ar viltu, Liliana protestēja, mēģinādama izrauties. Viņa juta, ka viņu abu karstās dvašas jaucas kopā cīnoties.

Ari Valts piekrita, ka brālēns nebijis īsti korekts. Bet šķīrēju tiesa izsprieda Leonam par labu.

Leons ar Lilianu palika abi pāros. Valts nostājās par saucēju. Liliana gan solījās, ka ar tādu pat paņēmienu viņa tikšot no Leona uzbāzības vaļā. Bet velti. Viņš arvien atkal to saķēra un turēja viņu kā dzelzs knaiblēs.

Un tad tas bij, kad Liliana pirmo reiz sajuta, ka īstenībā viņa nekā cita nevēlas, kā būt viņa, Leona, tuvumā. Un kad viņš reiz noliecās pār viņu zemu, zemu, ak, tad tā sajuta aizraujošu vēlēšanos: kaut viņa valgās, kaistošās lūpas tikai uz mazu, mazu mirklīti skārtu viņējās, ja ari tikai viegli, tikko manāmi...

Tas nenotika, bet vēlēšanas palika.

Bet viņa bij nupat teikusi fui! Un tie bij meli, apzinīgi meli! Nē, Oma, tu nezini... man, taisnību sakot, ir gan bijusi tāda briesmīga vēlēšanās... Lilja tikko dzirdami izdvesa, kauna pārņemta. Omula saprata. Bet viņa gribēja pēc iespējas saudzēt Liljas jūtas.

Nu, tā jau cita lieta. Man vēl nav gadījies. Kā tad būtu, nezinu, Omula teica īsi.

Ak, Omula! Liliana apkampa draudzeni un to apklāja dedzīgiem skūpstiem, Omula sirsnīgi iesmējās:

Vai tā tu skūpstītu viņu?

O, vēl dedzīgāki, simtreiz karstāki. Es piemiegtu acis —es neelpotu, neskatītos, neklausītos ... es tikai skūpstītu.

Tam laikam gan vajadzētu būt traki labi, Omula lūkoja iedomāties.

Diezin, diezin, kā tad ir? Liliana vēl nevarēja nomierināties. Ko tu, Oma, darītu, par piemēru, ja kāds tevi piepeši noskūpstītu?

Ko es darītu? hm... Nu, ja tas būtu tāds, kas man riebjas, tad es to nosistu: un ja tāds, kas man briesmīgi patīk - tad es viņu apēstu.

— Tā tad, beigts viņš būtu vienādi vai otrādi! Liliana skali iesmējās. Omula smēja līdz, un abām asaras ritēja aiz smiekliem. Viņas jau abas bij pilnas trīcošu smieklu; pietika katrs niecīgākais, nenozīmīgākais vārdiņš, lai raisītu šos smieklus.

Omula pirmā palika atkal nopietna.

' Bet vai tu zini, Lilja, es gribētu savu pirmo skūpstu atdot tikai tādam, kam tas ari būtu pirmais, Omula noteica domīgi.

Jā, tā tad būtu pilnīga laime, Liliana piekrita. Bet... viņa gribēja vēl ko iebilst, bet aprāvās.

Abas meitenes instinktīvi sajuta nenojaustu vilšanos. It kā kāda neredzama roka būtu pēkšņi pārrāvusi kādu mirdzošu pavedienu. Acumirklī bij izzudis viss starojošais prieks.

VIII

Meža baisma.

Pēc vakariņām Omula vēl pakavējās kādu laiku. Advokāts Mētra tik interesanti stāstīja par tālajiem austrumiem. Bij jau gluži satumsis, kad Omula atvadījās. Liliana paķēra savu tumšo apliekamo un izskrēja pavadīt draudzeni līdz krustceļam. Abas meitenes saķērušās gāja klusēdamas. Pie priedēm nonākušas, viņas sāka atvadīties. Omulai ceļs bij caur mežu. Kā arvienu, abām vēl steidzīgi, kas iekrita prātā, ko pārrunāt, un abas gāja arvien dziļāk, mežā iekšā. Sarunās viņas neievēroja, ka notālēm kāds viņām sekoja, aiz priedēm slapstīdamies.

Cauri mežam, gandrīz līdz pašām mājām Liliana pavadīja draudzeni.

Vai tev nebūs bail vienai iet atpakaļ pa mežu? Leo ir mājā, es sūtīšu viņu tevi pavadīt? Omula piedāvāja.

Ak nē, vai nu pirmā reize, Liliana pretojās un aši apgriezusies pazuda priedēs.

Odi džinkstēdami laidelējās gar ģīmi: spāres švirkstēdamas ar saviem plānajiem spārnipiem lidoja pār galvu; šur tur sūnās un mētrās sīca un sanēja kukainīši. Tās visas bij tik pazīstamas, patīkamas skaņas. Nepavisam Lilianai nebij bail. Viņa pārdomāja sarunu ar Omulu un palēnināja soļus. Tāda liega jūsma viņu pārņēma: viņa atkal atcerējās vakarējo skriešanos. Nē, tik gluži bezveidīga vairs nebij viņas jaunavīgā jūsma. kā senāk, kaut gan viņa pati to sev negribēja atzīties.

Priežu galotnes klusi šalca. Pāri kāpām jūra bangoja noslēpumaini lieliskâ saskaņā, Liliana sajuta sevī lielu prieku, ka viņa tik jauna un tik tuva dabai; ka tik dzīvi tā visam jūt līdz, saprot to un uztver sevî, katrâ nervu šķiedrîņā. Viņa izdzirda aiz sevis soļus. Domādama, ka tā Omula, kas grib vēl ko visai steidzamu, aizmirstu, pateikt, kā tas bieži gadījās, viņa atskatījās. Redzēdama svešu vīrieti nākam, viņa jutās vīlusies un turpināja mierīgi savu ceļu.

Skaistā jaunkundze, vai drīkstu jūs pavadīt, svešinieks Lilianai tuvu līdzās bilda. Kad Liliana klusēja, viņš atkārtoja savu piedāvājumu, citēdams pazīstamo vietu no Fausta.

Liliana vēl nekā ļauna nedomādama pasmaidīja un atraidīja pavadoni ar to pašu citātu; tad pagrieza šaurajā taciņā caur mētrām ceļu savam Faustam.

leskatījusies tuvāk neaicinātā pavadoņa sejā, tā zaudēja katru iluziju par iedomāto Faustu.

Tas bij pamazs vīriņš, ar kaili noskūtu seju, glīti ģērbies. Tumsā nekā tuvāki nevarēja izšķirt.

He, he, he! vīriņš īsi iesmējās, nekustēdamies no vietas.

Smiekli skanēja tik savādi, Liliana tādus vēl nebij dzirdējusi. Viņai palika tā kā drausmīgi, it kā redzētu savā priekšā kādu nelabu meža garu. Bet viņa saņēmās. Cilvēks vien taču bij, un no cilvēkiem viņa nebijās.

Vai nu ejat garām, vai ļaujat man iet. Liliana cieši noprasīja, vēl soli sānis atkāpdamās.

Kopā iesim, skaistulīt, kopā, meža gars čukstēja.

Jūs esat,., rupjš cilvēks! Liliana, neatrazdama noderīgāka barga vārda, dusmīgi uzsauca un strauji pagriezās sānis projām. Viņa gribēja tā iziet no meža uz kāpām, un tad gar jūru, kur arvien bij loti vēlu pastaigātāji. Tur tad varēja nogriezties kādā ieliņā, kas izgāja uz prospektu. Tikai kādi simts soļu varēja būt līdz kāpām.

Tepat, tepat paliksim, mana romantiskā sapņotāja. Es jums jau vairākus vakarus sekoju, un nu jūs mani... neatstājat. Svešais uzbāzīgi uz pēdām sekoja Lilianai un piepeši apķēra ar roku viņas viduci.

Liliana īsi iekliedzās un palēca nost. Viņu pēkšņi pārņēma ārprāta bailes. Viņa juta, ka visas asinis viņā izzūd no galvas, rokas top aukstas, sirds sit nevaldāmi ātri...

Vīrietis atkal ar vienu roku cieši ieķērās Lilianas apliekamā, Lilianai ir tā, it kā viņa justu aukstu vardi sev pieskaramies. Ne no viena kustoņa viņai nav bail, bet no vardes viņai bezprāta bailes. Salts riebums viņu pārņem.

- Atkāpjaties! Liliana iekliedzas neskanīgu baisi

Klusēt! jeb - es saukšu policiju, — spodrais kundziņš draudēja. Viņš bij pamanījis notālēm kādu ātri tuvojamies. lekrampējies Lilianas virsdrēbēs, viņš cieši spiedās klāt.

Lilianai visi pulsi sita, ausīs zvanīja, viņa bij tuvu salimšanai. Piepeši viņai prātā ienāca glābēja doma: tā palaida vaļā savu tumšo apliekamo, kurā vīrietis bij cieši ieķēries saviem nagiem, un pati savā vieglajā, baltajā vasaras ģērbā, kā atsvabināts gars tā laidās taisnā linijā uz priekšu, atpakaļ neskatīdamās, pār mētru puduriem, kadiķu un vaivariņu krūmiem...

Vīrietis viņai pakaļ.-

Kad Omula pārnāca mājā, Leons stāvēja ar Malvu vārtos un jautri tērzēja. Izdzirdis no Omulas, ka Liliana viņu pavadījusi un tad viena devusies atpakaļ caur mežu, viņš palika nikns, sabāra māsu, un bez cepures aizskrēja mežā. Bet tā kā viņš steidzās pa tuvāko ceļu, un Liliana gāja pa savu iemīļoto taciņu caur jaunajām priedītēm, tad viņš tik drīz netika uz viņas pēdām. Knaši viņš devās uz priekšu. Vēl labā attālumā tas bij, kad ieraudzīja Lilianu ar viņas pavadoni. Notālēm viņš redzēja visu un tūdaļ noprata situāciju. Bez elpas viņš skrēja uz priekšu. Uzbrucējs, ieraudzījis sev briesmas tuvojamies, nosvieda zemē Lilianas apliekamo un pats metās mukt.

Bet Leons saviem garajiem soļiem viņu drīz panāca. Ārkārtējās dusmās tas saķēra tumšo vīreli pie čupras, sapurināja to, nezinādams pirmā acumirklī ko ar viņu iesākt. Tas mēģināja kliegt.

Izdzirdīs viņa balsi, Leons kļuva vēl niknāks.

Neģēlis! pag’, es tev tagad rādīšu! - Leons raudzījās apkārt pēc metamā. Kā jūs drīkstat... mani traucēt ar jaunkundzi! Es jūs aizvedīšu uz policiju tur tad redzēsiet, kurš būs neģēlis. Es ne ar vienu nekāvos, bet jūs man rīkli aizžņaudziet. Laižiet vaļā! vīrietis izbijies šļupstēja.

Leona dusmas bij sasniegušas augstāko mēru, Paķēris vīreli aiz apkakles, viņš stiepšus to aizstiepa uz kāpu malu; tad iekrāva tam pa vienu ausi, pa otru no visa spēka, tā ka tas novēlās gar zemi. Ar neaprakstāmu riebumu Leons iespēra viņam vēl ar kāju, tā ka tas kā pupu kūlis novēlās no kalna zemē ripeniski.

Tad Leons sāka atjēgties no savām pārmērīgajām dusmām. Viņam metās nepatīkami, ka tādā kārtā bij apstrādājis tik niecīgu cilvēciņu.

Bet kā lai viņš citādi varēja rīkoties ar tādu. Ar savu nekrietno izturēšanos pret sievieti, gandrīz vēl bērnu, tas citādu apiešanos nepelnīja. Leonam nebij laika vairs domāt par viņu. Tas steidzās pie Lilianas.

Lilianas vajātājs jau sen vairs tai pakal nedzinās, bet viņa vēl arvien skrēja un skrēja, nevarēdama apturēt kādu iekšēju dzinēju spēku. Gluži bez elpas un bez jaudas viņa atkrita uz kāda priedes celma. Tālāk vairs tā nespēja. Šausmu pārņemta viņa raudzījās atpakaļ.

Â!.. pazudis! — Uz reiz tapa vieglâk. Pçc brîtiņa, kad sirds mazliet bij râmâka palikusi, Liliana âtri steidzâs tālâk. Vēl viņa visa bij baiļu nomâkta.

Lilja, Lilja! Tā izdzirda aiz sevis saucam.

Viņa pazina Leona balsi un spēji apgriezâs. Leo! Vipa uzgavilēja priekâ. Jâ, Lilja, es. — Ar nedaudz lēcieniem bij klât un satvēris viņu pie rokas.

Kā izbiedēta stirna Liliana vēl meta baiļu pilnus skatus visapkārt. Leons redzēja, ka viņa visa trīcēja.

Apmierinājāties, Lilja, tas radījums ir prom, Leons mierināja.

Ā!.. Liliana gari nopūtās. Tad sāka raudāt nevaldāmi kā krampjos.

Leons apjuka. Ar abām rokam viņš satvēra raudošo meiteni.

Lilja, mīļais bērns... nu pag’, neraudi... mīļais, labais bērns... viņš mierināja kā prazdams.

Viņš lāva tai izraudāties, viegli glāstīdams viņas galvu. Kad viņa kaut cik bij rimusies, viņi abi gāja uz Lilianas mājas pusi klusēdami.

Leons turēja Lilianu viegli apkamptu ap pleciem. Ar otru roku pieturēdams viņas apliekamo pie krūtīm.

lesim drīzāk... ārā no meža! Liliana čukstēja bailīgi.

Esiet gluži mierīga, Lili. Bet es jūs lūdzu, vairs gan neejiet jūsmot tumšā mežā, Leons viegli norāja.

Nekad, nekad! Liliana iesaucās ar šausmām un glaudās pie sava glābēja. Ar abām rokām viņa turējās pie viņa, drebēdama kā apšu lapa.

Pie kāda liela, slaika paegļa viņi palika stāvam. Ļoti uztraukts Leons turēja meiteni savās rokās. Viņi stāvēja meža tumsībā tik tuvi viens otram; viņa trīcoša, viņš ar strauji pukstošu sirdi. Nevarīgi un paļāvīgi viņa bij piespiedusi savu gaišo galviņu pie viņa krūts. Par veselu galvu viņš bij lielāks par viņu. Viņš noliecās, un viņa lūpas skāra viņas matu cirtas. Viņa neatrāvās. Kā apskurbis viņš, pats neapzinādamies ko dara, kādas neatturamas iekšējas varas dzīts, pēkšņi atlieca viņas galvu un skūpstīja viņu.

Leo! Liliana ar pāri plūstošu jūsmu tikko sadzirdami čukstēja, kad viņš bij palaidis viņas lūpas.

Kā apskurbis Leons sakustējās. Tad ātri viņš veda Lilianu uz priekšu, ne vārda nerunādams, kā steigdamies.

Pie vārtiņiem viņš vēl cieši satvēra viņas abas rokas un spieda tās pie savām lūpām. Tad tas aizskrēja. Viņa acis bij pilnas asaru, Leo! Liliana vēl lēni nosauca viņam pakaļ, tik lēni, ka viņš to nesadzirdēja.

IX

Teika par kaijām.

Otrā dienā Liliana klusa staigāja pa māju. Ne tēvam, ne Egilam viņa vakar nebij stāstījusi par notikušo. Kā parasts, no rīta viņa gribēja iet jūrā, bet atlika. Visa viņas būtne bij nenojaušamu gaidu pilna. Nekā viņai negribējās darīt, viņas dvēselē bij svinīga svētdiena. Augšā pa savas istabas logu tā raudzījās laukā uz ceļa, vai tur kāds nenāca. Caur retajām priežu galotnēm varēja redzēt jūru. Lilianas nenojaustās ilgas kā balti putni laidās pāri bezgalīgajam izplatījumam.

Bij spiedīgi karsts. Gaiss viļņoja. Jūra, saules zelta pārlieta, vizēja caur priežu zariem kā burvības pilns tāls solījums ... Liliana vēlējās būt balts mākonītis un slīdēt pār mirdzošo plašumu, viņā spoguļojoties; viņa vēlējās būt brīvs jūras putns un savu spārnu galiņus mērcēt zelta vizmā, dziedāt skali savas dvēseles svētdienas dziesmu ... Tad, atveldzētiem, aprasotiem spārniem pa saules stariem kāpt augšup, arvien augstāk, augstāk, līdz pašiem padebešiem... Ā! cik skaista taču ir dzīve, cik brīnumskaista tā jaunībā!.. Kad jau sapņiem vien aptvert var visumu... Tad, šķiet, var dzīvot bez pašas dzīves.

Lilianu piepeši pārņēma viegls nemiers. Viņa atcerējās, ka Omula to šodien gaida. Bet viņa šodien ne ar vienu negribēja tikties. Egils aizgāja viens pats uz Lībiešiem.

Liliana piecēlās no loga un gāja lejā spēlēt. Tās bij liegas, klusas skaņas, dziļas. Tik dziļas un klusas, kā klusās neizteiktās nojautas. Kad viņa domāja visu izteikusi mūzikā, tad tā jutās kā atsvabināta. Viņa aizvēra klavieres un kā sapņodama izgāja no mājas. Kalpone nosauca pakal, lai paņemot līdz vēstuli Gaujas jaunkundzei. Viņa atteica, ka uz Lībiešiem neiešot.

Mežmalā nonākusi, Liliana nodrebēja atmiņās ... Griezās atpakaļ. Nekad viņa vairs mežā neies, viņa bēgs no tumsības. Bet tagad jau gaiša diena?

Liliana pasmaidīja un iegāja mežā. Pie kāda pa egļa tā apstājās. Ha! šeit tas bij... Te viņš to vakar skūpstīja. Kāda skaista, slaida paeglīte, kā jauna ciprese!.. Silti, silti viņu apņēma bezgala maigums. Viņai gribētos krist zemē un skūpstīt šo vietu. Tāda laime, tāda laime! Asarās tā izplūda no sirds dziļumiem.

Tālāk, tālāk!.. Kā spārnota, Liliana nesās uz jūru.

Taisījās uz vētru. Kaijas laidelējās pār bangām. Ak, kā Liliana gribēja viņām līdzi laisties, pār dzelmi šūpoties. Viņa paskrējās gar krastu uz priekšu. Vējš nerātni jauca viņas zelta matu cirtas.

Liliana kaislīgi mīlēja jūru un kaijas, šos baltos vētras putnus ar sidrabotiem spārniem. No bērnības dienām viņas atmiņā bij iespiedusies kāda teika, ko viņai māte reiz stāstīja. Tas bij tad, kad viņas abas ar māti, pēc Alpu kalnos pavadītas ziemas, bij nokāpušas ielejā un agro pavasari uzturējās pie dzidrā, brīnišķā Žeņevas ezera. Abas viņas ikdienas pastaigājās ezermalā. Kad māte nokususi atsēdās uz kāda sola zem apcirptajiem plataniem un klusi raudzījās savām gurdenām acīm pāri ezeram baltajās Savoijas Alpu galotnēs, tad viņa, Liliana, abām rokām uz ezera mūra barjera atspiedusies, priekā mirdzošām actiņām sekoja baltajiem ūdens putniem, kā tie peldēja pa smaragda zaļo ūdens līmeni. Viņa brīžiem iemeta ūdenī pa maizes garoziņai, kuru putni kāri satvēra ar izplestiem knābīšiem. Tad tie pacēlās, un spārniem gausi plīvodami laidās tālāk. Tas bij tik jautri redzēt, ka Lilianai nekad neapnika. Ari māte bij apmierināta, jo tad mazā tai neuzmācās ar saviem mūžīgajiem jautājumiem. Kādreiz Liliana nenocietās un uz māti pagriezusies jautāja:

Māmiņ, saki, kas tur ir?

Tur? Francija tur ir, bērns.

Jā, to es zinu aiz tiem baltajiem kalniem, tur ir Francija un viņas laipnie iedzīvotāji. Par Franciju tu jau man tik daudz stāstīji; bet tur, tuvāk, ezera vidū - kas tā par zemi?

Ak tā? Tā Kaiju sala. Jā, jā! ar tām daudzajām kaijām. Ak tad tur viņas mīt? Es ari dikti gribētu dzīvot kopā ar viņām. Māmiņ, pastāsti man kaut ko par kaijām! Liliana aši norāpās no mūra un pieskrēja pie mātes.

Nu labi, klausies, bet mierīgi?

Mâte stāstīja: Tas bija toreiz, kad Laimes valstī valdîja trîs karalienes, mâsas, Taisnîba, Patiesîba un Mîlestîba. Tur visi cilvēki bij vienlîdz priecîgi un laimîgi, tiklab vîrieši kâ sievietes. Māsas valdîja ilgus gadus, un valstîbâ dzîve plauka krāšņos, smaržîgos ziedos un visu dzîvo radību laime izpaudâs vienvienîgās saskanas dziesmās. Cilvēkiem nekâ tur neatlika ko vēlēties.

Kaimiņu, Posta zemē valdīja divi dvīņubrāli Meli, trešais Netaisnums un ceturtais Naids. Brāļu valstībā bij mūžīgs nemiers, trūkums un visādas nedienas. Četri karaļi-brāļi jau sen ar skaudību

greizi raudzījās uz kaimiņu valsts ziedošo kārtību un nosprieda iet karā pret trīs māsām, savanģot tās un viņu valsti pievienot savai. Sacīts, darīts. Laimes valstī zeme dimdēja, škēpi, ieroči un bruņas šķindēja. Pret debesīm uzšāvās uguns liesmas. Kur četru brāļu karaspēks smagiem soliem pāri gāja, tur zāle nīka; druvas melnas kļuva, līdzīgas zemei; neviens zieds vairs neplauka dārzos un pļavās; neviens putniņš vairs nedziedāja koku zaros.

Negantie brāļi iekaroja māsu Laimes zemi, to samīdīja, izpostīja, viņas iedzīvotājus padarīja par saviem vergiem, un karalienes Taisnību, Patiesību un Mīlestību sagūstīja, iekala dzelžos un ieslēdza tumšā, tumšā pazemes kambarī.

Kādu nakti Liktenis pieklauvēja pie pazemes loga, pavēra to un klusi modināja gūstītās karalienes, lai sekojot viņam Pasaulē, tur tad varēšot atkal nodibināt sev jaunu Laimes valsti.

Patiesība aši piecēlās no cietajām cisām, un važas žvadzēdamas nokrita, kā par brīnumu. Liktenis sniedza viņai savu labo roku un izcēla viņu pa šauro logu. Tad viņš sniedza savu kreiso to satvēra pirmā Taisnība. Un ari viņu Liktenis izcēla pa logu, sacīdams, lai Mīlestība pagaidot, viņš nonesīšot drošībā abas māsas, un tad nākšot ari pēc viņas.

Bet Liktenis vairs nenāca. Četri brāli bij pamanījuši notikumu, nosprieda, ka Naidam ar viņa rokas puišiem jāapsargā Mīlestība. Meli un Netaisnums devās pakaļ bēgļiem pāri mežiem, laukiem un tīrumiem. Kādā klajā līdzenumā viņi panāca Likteni, kurš vairs nespēja noturēt savās pagurušās rokas gluži izmisušās māsas. Tās lūdzās, vest viņas atpakaļ pie Mīlestības. Liktenis īgni pamaja ar roku, un tai vietā, kur stāvēja Taisnība un Patiesîba, pacēlâs milzu kalnâji ar baltâm zalgojošâm galotnēm. Viņš pats atsēdās kalnu nokājē mazliet atpûsties, un tad doties pakaļ Mîlestîbai, Liktenis bij nokusis un piemiga. Brâļi Netaisnums un Meli skrēja kâ vējš un atdûrās kâ mieti uz Taisnîbas un Patiesîbas nekustināmiem klintskalnu pamatiem. Apžilbuši no viņu mirdzuma, tie uzgrieza gaišajiem kalniem muguru, un, savu tumšo ēnu pavadîti, devās atpakaļ. Ar kaislîgu sparu saniknotie brâļi ielenca bēdîgo Mîlestîbas mitekli, apsargâja to dienâm, naktîm: un Liktenim vēl lîdz šim nav izdevies atsvabinât jaunāko mâsiņu - Mîlestîbu,

Un vēl līdz šo balt’dien abas vecākās māsas, Taisnība un Patiesība stāv uz saviem ciešajiem pamatiem saulē un mēnesī mirdzēdamas un gaidīdamas uz savu piepildīšanos savienošanos brīvībā ar māsu Mīlestību.

Ikgadus Liktenis, kā nosirmojis ērglis atlaižas uz vizuļojošām kalnu virsotnēm, atnesdams sveicienus no verdzinātās karalienes Mīlestības. Un ikreiz pēc viņa apciemojuma kalngali top aukstāki, ledaināki. Kad viens gads pagājis, tumšajā debessvelvē iedegas viena jauna cerības zvaigznīte. Cik zvaigznes, tik gadu pagājis no tās dienas, kad Mīlestība no Patiesības un Taisnības šķirta. Kad viņas savienosies, tad nebūs vairs nakts, bet būs viena liela, gaiša Saules diena pasaulē.

Visvairāk pēc šīs laimes dienas ilgojas sievietes, jo tām, kā vājākām, visvairāk jācieš no negantajiem karaļu brāļiem, kuri vieni tagad valda Virszemē. Kad mazām, jaunām meitenēm par daudz grūti nākas dzīvot brāļu valstībā un tās nevar noklausīties Mīlestības apspiestajās vaidās, tad viņas iziet pasaulē meklēt Taisnību un Patiesību. Nonākušas pie ciešajiem kalnu pamatiem, tās apstājas un kāpj augšup; gar klintsragiem viņas aisiņainas saplosa savas kājas un rokas, lej karstas, degošas sāpju asaras... Tās kausē Patiesības un Taisnības kalnu ledu, un kā sīkas, smalkas upītes notek lejā, un tur, pie kalnu nokājēm sakrājas dzidros, dzijos kalnu ezeros, kuros dienā un naktī spoguļojas sasalušās, ledainās, bet mūžīgi mirdzošās Patiesības un Taisnības galotnes. Daudz, neskaitāmi daudz pa miljardu cerības zvaigznīšu gadiem sanāca te bēduļmāsiņu. Par visām viņām Liktenis iežēlojās: viņš pārvērta nelaimīgo sieviešu dvēseles par baltiem vētras putniem ar sidraba spārniem. Viņas tikmēr laidelēsies pa savu Asaru-ezeru, kamēr viņu karaliene Mīlestība nebūs no Likteņa atsvabināta un kopā ar karalienēm Taisnību un Patiesību atkal iecelta savā Laimes valstī...

Katrreiz, kad jūrmalā negaiss plosīdamies mutulī jauca putošās bangas, un kaijas saradās lielākā daudzumā uz savu vētras deju, Liliana steidzās uz jūru. Tur viņa aizmirsdamās raudzījās trakojošā elementā un bez elpas sekoja vētras putnu lidojumiem. Brīžiem viņai gribējās līdz ar viņiem saplakt kopā ar viļņiem, līdz ar tiem celties un krist, tad pacelties augšup un lidot, lidot ...

Viņai likās, ka viņas dvēsele būtu balta kaija, ar karstām nemiera asinīm...

Ari par māti Liliana atcerējās tādās reizēs, par viņas dzidro Asaru-ezeru pie zvīļojošiem Savoijas kalniem, un brīnišķo Kaiju salu viņā. Kā skaista, bezgala mīlīga Apsolītā zeme Lilianai bij palikusi no bērnības atmiņā šī Kaiju sala... Krēsla jau metās, kad Liliana pārnāca mājā. Egils viņai pa dārzu steidzās pretī. Ar vaicājošu skatu Liliana raudzījās brālī.

Omula prasīja, vai viņai neesot kāda vēstule? Lai tu aiznesot, ja esot, Egils teica pienākdams. Nav. Ak ja, ir gan. Aiznes tu... Nē, es pati, Liliana izklaidīgi atteica.

Leons šorīt agri aizbraucis uz Gaujienu, Egils ziņoja. Laikam ari Omula drīz brauks projām, viņš skumji piebilda.

Laikam, Liliana mechaniski piemetināja, tad pagāja garām brālim savā istabā. Vēstuli viņa lika kalponei nonest uz Lībiešu vasarnicu Omulai.

Mēmā nesaprašanā Liliana raudzījās pa logu uz jūru. Viss mirdzums bij zudis, pelēka tā krāca un mutuļoja ar chaotisku kaislību...

Gaujienā nonācis Leons jutās kā satriekts. Šeit lauku klusībā tas gribēja sakopot visus savus prātus, ar tiem kaut kas nebij skaidrībā. Viņš jutās reizē laimīgs, un atkal tik nelaimīgs. Viņš nolīda kaut kur Gaujas malā un nokrita zemē smagās domās.

Viņš pats sevi nemaz vairs nesaprata, kamdēļ viņš bij tā bēdzis ...

Nē, viņš saprata gan, tikai viņam kauns bij atzīties.

...Viņš turēja mīļo meiteni savās rokās, trauslu, trīcošu; viņš skūpstīja viņu, kā vēl nevienu; un pats viņš jutās kā pacilāts.

Ak, šis skūpsts! ja viņš būtu bijis viņa cienīgs! Nē, nē, viņš, par to vairs nedrīkst domāt. Jā, viņa silti jūt pret viņu, varbūt mīl, un varbūt tā piedotu viņa jaunības grēkus. Bet kā lai viņš to teic, viņai, kura to nesaprastu?... Nē, ja viņa saprastu, tad jau viņa vairs nebūtu tā, kas viņa ir. Viņas acis, viņas acis!..

Teikt viņai visu? - nav iespējams. Tā Leons ilgi sevi mocīja. Kā saskaities viņš piecēlās. Viņš šķita gļēvuli, jo viņš nevarēja dabūt pār lūpām to atzīšanos, bez kuras viņam mīlestībā tuvoties Lilianai nebij iespējams. Tāpat kā viņš nevarēja zagt, melot, tāpat ari to nē. Bet ja viņš tai atzītos, tad viņa šausmās novērstos un aizietu.

Izejas nebij.

Ja viņš ari būtu tāds, kā viņa, kas tad būtu par pārdabisku laimi tagad. Viņš mīlētu viņu, un viņa piekļautos viņam kā efejas vītne, tāpat kā vakar...

Un tad, pēc gadiem, kad viņš būtu studijas beidzis, tad viņi precētos.

Nē, kāpēc tik ilgi? Viņi precētos drīz, visai drīz, viņi to var, nekādi ārēji šķēršļi viņiem ceļā nestāvētu.

Tā bij tiešām nepārspējama laime, kādu Leons sev to tēloja priekšā. Bet jo vairāk viņš to iedomājās, jo neiespējamāka tā viņam likās.

Viņš juta, viņš mīlēja Lilju, pirmo reiz... vēl nekad viņš nebij mīlējis. Viņs nezināja līdz šim, kas bij mīlestība. Un tagad, kad viņa nāca, bij jau par vēlu! Pagātnē nekas nav grozāms. Viņš precēsies daudz vēlāk kādreiz; un tad tādu, kas viņam kaut cik līdzveidīga; kurai var teikt... un kura var visu panest. Ka tādas sievietes ir, to Leons labi zināja. Jā, vairums tādas, varbūt visas, kas pāri pirmajiem jūsmu gadiem.

X

Ardievas.

Vasara gāja lēnām uz beigām. Nekādas straujas pārmaiņas sadzīvē neatnesa ari rudens. Vismaz tā šķita pilsētniekiem. Viņiem pat neievērots pagāja garām tas, ka augusta mēnesī atkal tika ieceltas lauka kara tiesas; tikai šad, tad tos kaut cik sakustināja kāds atentāts uz kādu tautas nospiedēju, varmāku. Aģitacija par otro valsts domi bij diezgan dzīva, bet ari viņas sasaukšana dziļāki vairs nesaviļņoja pilsonību. Nekas to vairs neuztrauca, tai likās, ka viss grūtais laiks jau pārlaists; un ja ari uz zemēm atkal naski darbojās asiņainās vācu atriebības ekspedīcijas, taču pilsētnieki pastiprinātā apsardzībā jutās droši, uz drūmo tuvāko pagātni tie reaģēja ar jautru izdzīvi un savu personīgo interešu steidzīgu izlabošanu. Ari skolas jaunībā bij vērojams cits gars - tā aizrāvās bezbēdīgās izpriecās. Šo tieksmi skolu administrācija visādi veicināja, atļaudama un pabalstīdama visādus izrīkojumus ar sekojošu deju ik sestdienas vakarus. Nolūks bij novērst jaunības uzmanību no politikas, atļaujot tai aizmirsties jautrās jaunības izpriecās.

Zemākās un vidusskolas rudenī atvēra parastā laikā un tās darbojās kārtīgi. Tikai augstskolās vien dzīve nevarēja nomierināties tik drīz. Dažas augstskolas gan uzsāka un turpināja savu darbību diezgan kārtīgi; citas ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem; diezgan daudzas palika aizslēgtas uz nenoteiktu laiku. Studējošā jaunība gan ari aizrāvās pa lielākai daļai no dzīves prieka, bet gluži norimties un aizmirsties tā nespēja, pēc visiem pagājušiem, lieliem saviļņojumiem. Visi svarīgie jautājumi taču bij palikuši neizšķirti, jā, tie izrādījās vēl vairāk sarežģīti. Liela daļa jauniešu, atrazdamies pie aizvērtām zinātnes svētnicu durvīm, vai ari neapmierināti ar traucēto darba gaitas kārtību tajās, aizbrauca pār robežu svešatnē turpināt pārtraukto darbu.

Ari Leons Gauja nolēma braukt uz ārzemēm pabeigt savas studijas.

Pirms aizbraukšanas Leons ieradās pie Vētrām atvadīties. Viņš ar nodomu izvēlēja tādu dienu un stundu, kad zināja, ka Liliana nav viena. Pēc pēdējiem notikumiem jūrmalā, viņš izvairījās no satiksmes ar viņu. Tas nenācās grūti, jo ari Liliana acīmredzot bēga no viņa. Tas zināja, ka Omula nupat bij paķērusi nošu somu un aizgājusi pie Mētrām muzicēt; neviens tik labi neprata viņu dziedāšanā pavadīt, kā Egils uz vijoles. Nekavēdamies Leons apģērbās piemērīgā tumšā uzvalkā, ar tīšu oficielu svinību, cimdos un gardibenē.

Kad Leons Gauja piezvanīja pie Mētrām, viņu ielaida kalpone un paziņoja, ka advokata kunga nav mājā un jaunkundze nepieņemot.

Tad es gribētu tikties ar jauno Mētras kungu, Leons īsi noteica.

Ari izgājis, ar Omulas jaunkundzi, meita atkal paskaidroja.

Tā tad, Leons bij pārrēķinājies. Vienu mirkli viņš vilcinājās, neziņā ko darīt. Tad ātri nosprieda sevī un teica kalponei, lai vēl reiz pieteicot viņu Mētras jaunkundzei: viņš ļoti lūdzot viņu pieņemt, esot nācis atvadīties, šajās dienās tas aizceļojot uz ilgāku laiku.

Kalpone izpildīja Leona Gaujas vēlēšanos, un pēc brītiņa paziņoja, ka jaunkundze to lūdzot viesu istabā. Atdevis virsdrēbes kalponei, Leons iegāja viesu istabā. Viņš bij loti uztraukts. Ko viņš teiks, to pats nezināja. Viņš paļāvās uz savu ieaudzināto taktu un gaidīja.

Liliana ienāca, kad viņš tikko bij paguvis atsēsties. Tā sniedza viņam pretī roku laipni, bet atturīgi, sveši.

Tā tad viņš aizbraukšot? Omula jau par to stāstījusi. Jā, tiešām, tagad jau grūti, pat neiespējami esot nodoties nopietnam garīgam darbam šeit, šajos apstāklos. Viņa novēlot tam daudz sekmes un visus labus panākumus.

Un viņa, ko viņa domājot iesākt, kad drīz skolu beigšot? Vai viņa ari, kā tagad parasts, studēšot?

Varbūt, varbūt ari nē, viņa to vēl nezinot. Ātri, drudžaini mainījās jautājumi un atbildes. Drīz pienāca brīdis, kur Leonam šķita apciemojuma oficielā dala izsmelta. Viņš piecēlās, nožēlodams, ka viņam nav laimējies sastapt tēva kungu. Viņa ari piecēlās, pameta īsu skatu uz viņu un mazliet novērsās. Viņš ar vienu acu uzmetienu nojauta dziļu dvēseles aizvainojumu viņas sirdī.

Liliana bij bāla kā caurredzama. Viņas garās acu skropstas bij smagi uz leju nokritušas, mezdamas tumšas ēnas uz ziloņkaula bālajiem vaigiem. Viņas roka bij auksta viņējā, tā manāmi trīcēja.

Tagad viņš varēja iet. Bet viņš saprata, ka tā aiziet nebij iespējams.

Liliana... Leons aizsmacis teica, paturēdams viņas roku savējā.

Viņa nepacēla acu un novērsās. Savu roku viņa neatrāva.

Vienbrīd Leonam bij tā, ka viņš būtu vēlējies saspiest cieši viņas mazo, šauro rociņu; tad apkampt viņu pašu, turēt to un nelaist vaļā nepavisam. Bet viņš atģidās no sava uztraukuma un nezaudēja korektību. Tas jau vairs nedrīkstēja atkārtoties...

Liliana lēni pacēla savas acis uz Leonu jautādama, it kā lūgdamās saudzēt viņu, neteikt nekā cieta, skarba.

Liliana, es toreiz jūs... mīlēju. Es tā domāju ... bet es maldījos. Es jūs nedrīkstēju mīlēt, jo... nē, es nemāku mīlēt. Man vēl jāmācās... Leons juta, ka nupat viņš sāk runāt muļķīgi, nesatver savas domas un jūtas īstajos jēdzienos; Liliana viņu nesaprot, nevar tā saprast. Un tad viņš uztraucās arvien vairāk, un arvien nesakarīgāki viņš sāka runāt, iziedams uz to, ka mīlestība ir kas visai cēls un augsts, un cilvēkam pašam pirms vajag tapt pilnīgam, tikai tad viņš ir pieaudzis mīlestībai. Viņš pats vēl esot par daudz tālu no pilnības, un tādēļ viņš ejot.

Kā apreibis pats no savas daiļrunības, un zem Lilianas apjukušā, apbrīnodamā skatiena, viņš karsti pateikdamies par kaut ko, apklāja viņai abas rokas ar skūpstiem; un tad asaru smagu sirdi aizbrāzās prom.

Jā, viņš bij zaudējis katru takta sajūtu, tā viņam sen jau likās. Kā mazs puika viņš bij uzvedies, atklādams mīlestību Lilianai, tad atkal to noliegdams. Ar vienu vārdu sakot, viņš pats nezināja vairs, ko bij samuldējis, un cik tur bij patiesības, cik frāzes.

Liliana gluži apmulsa klausīdamās viņa vārdu plūdumā. Kad viņš aizskrēja, viņa ātri piegāja pie loga. Tā redzēja, ka Leons steidzīgi ielēca pirmajā ormanī un atpakaļ neskatīdamies aizbrauca. Viņa iegāja savā istabā un ieslēdzās.

Vai viņai bij kļuvis caur Leona paskaidrojumu vieglāk, vai smagāk, par to viņa nevarēja tapt skaidrībā. To tikai viņa tagad sajuta - tas aizvainojums, kas līdz šim bij gulējis uz viņas sirds, tas uz reiz bij izzudis. Viņš nebij vainīgs pret viņu, nē. Bet kāpēc viņš nepalika? Kāpēc tas tagad brauca projām? Viņš teica, strādāt viņš gribot nopietni, un te to nevar. Jā, bet...

Bet ko tad? ..

Ā, jā! Tā viņš saprata mīlestību!.. kā daiļumu, cildenumu. Tapt pilnīgam, un tad tikai iet pretim šim skaistumam. Un viņa pati, vai viņa ir gatava? Jā, viņa tagad saprot: viņš tai atstājis lielu uzdevumu. Jā gan, viņa izpelnīsies šo augsto mīlestību, viņa būs tās cienīga!

Liliana dzirdēja, ka pārnāca Egils ar Omulu un saka salonā spēlēt. Omula kapriciozi atkārtoja desmit reiz no vietas vienu un to pašu grūto pasāžu, un Egils pacietīgi viņai sekoja uz vijoles. Brīžam Omula pati uzsita uz klaviatūras vajadzīgo akordu strauji, nepacietīgi. Tad abi iesmējās. Vīņi abi tagad ilgu laiku nebij plēsušies un kopš Egila slimības satika labi.

Kad Liliana iedomājās, ka Leons aizbrauks, un viņa to ilgi neredzēs, tad viņai sirds tapa ļoti grūta. Bet viņa saņēmās, tai bij jāsaņemas. Vakarā, naktī, tad var ļaut vaļu asarām. Viņš taču pārnāks, un tikmēr viņa būs gatava... Viņš tā grib! Ā, viņš tik gudrs, tik stiprs un smalkjūtīgs. Kā viņš sevi pārvarēja; cik viņam bij grūti šķirties. Bet ja tam tā vajadzēja būt...

Gan jau, gan jau kaut kā pārlaidīs šo pārbaudījuma laiku, un tad...

Bet varbūt iet, sacīt viņam, lai paliek? Teikt, cik bezgala tai žēl, ka viņš brauc? Ka viņai atkal un atkal gribas viņu redzēt, un...

Nē. to viņa nevar dabūt pār savām lūpām ka viņai gribētos viņam vēl reiz būt tik tuvu, kā tur mežā pie tā paegļu krūma, kas kā jauna ciprese...

Nē! ja viņš bij stiprs, viņa ari varēja būt.

Bet nelīdzēja stiprums, asaras plūda un plūda, lai ari kā viņa acis berzēja sausas. Tas bij kā apslēpts pazemes avots, kas sūcās un sūcās cauri uz augšu, ja ari to aizbēra.

XI

Pirmā debija.

Ziema jau bij gabalā. Skolās dzīve bij samērā nokārtojusies, ar mācībām gāja itin labi. Politiskās dzīves interešu vilnis skolās bij stipri atplūdis; un tikpat strauji, cik tas gadu iepriekš bij cēlies, tas šogad kritās. Jauniešu miesīgo un garīgo spēku augošā pārpilnība meklēja sev izeju citā laukā; no viena ekstrēma viņi iekrita otrā: tikpat pārspīlēti, kā viņi bij aizrāvušies no sabiedriskās dzīves, tie tagad nodevās pārmērīgam sportam, mākslas piekopšanai visos veidos un dejai.

Omulai bij jau vairāk sadursmes ar vecākiem izredzētā dzīves mērķa dēļ. Viņa visādā ziņā bij nodomājusi kļūt dienās par operu dziedātāju. Balss jau tai bij diezgan stipra, cik tagad varēja spriest; vismaz tā varēja pārkliegt visus, kad uz to izgāja. Tēvs šādu Omulas nodomu lūkoja pēc savam paradumam izjaukt ar zobgalībām, bet māte skaitās līdz sirdsdibenam. Tas nekādi nesakrita ar viņas pašas audzināšanas mērķiem. Omula par mātes pretsparu šobrīd neko daudz neuztraucās, jo laiks jau vēl cieta. Viņa turpināja savas iesāktās dziedāšanas stundas ar lielu dedzību. Visu savu svabado laiku tā tagad pavadīja kopā ar Lilianu un Egilu, muzicēdama; tie jau no laika gala bij jūsmīgi mūzikas draugi un to piekopa jau no mazām dienām.

Advokātam Mētrām nekas nebij pretī, ja viņa bērni paliktu par skaņu māksliniekiem, viņš pats bij liels mūzikas mīļotājs.

Ne mazāk ass konflikts kā Omulai bij Lībiešu Malvai ar saviem vecākiem, kad tā vienu dienu tiem paziņoja, ka mācīsies par aktrisi. Valts bij cieši apņēmies tapt par tēlnieku. Viņa nodomu tēvs pabalstīja un vezumiem piegādāja modelēšanai mālus; no tiem tad Valts veidoja trauslus tēlus, kuriem bij līdzināties viņa apjūsmotai Lilianai.

Tikai Atis Danga viens pats mazcienīgi raudzījās uz visām šīm tieksmēm pēc mākslas. Viņš vienīgais palika uzticīgs savai pērngada lielajai jūsmai — sociālisma ideāliem, no kuriem ari jaunie mākslinieki toreiz vairāk vai mazāk bij aizrāvušies. Tāpēc viņš tagad tos bargi nosodīja par renegatiem un gandrīz vai cilvēces nodevējiem. Par citiem tas būtu maz bēdājis, bet ka Omula tagad vairs klaji nedaudzināja viņa paroles saucienus, tas viņu sāpināja, un tādēļ vien viņš saviem agrākajiem biedriem tā uz reiz nevarēja uzgriezt muguru.

Kad meiteņu ģimnāzijā rīkoja literatūras un mūzikas vakaru ar deju, tad mūsu jaunība bij kā spārnos. Veselu mēnesi visi bij aizņemti ar sagatavošanos: deklamēja, dziedāja, spēlēja, dancoja vakaros, drīz pie Gaujām, drīz pie Mētrām, tad atkal pie Lībiešiem. Un kad gaidītais sestdienas vakars pienāca, tad starp ielūgtajiem viesiem netrūka ari Dangas. Vinš ieradās viens no pirmajiem; izmeklējās sev netraucētu stūrīti zāles malā un no savas vietas sekoja ar ne mazāku interesi priekšnesumiem, kā citi.

Egils ar Valtu atnāca reizē; abi līdzās nosēdās un netraucēja viens otru. Tiem katram bij savs degpunkts, kas valdzināja visu viņu uzmanību. Tagad, kur brālēns Leons bij projām, Valta cerības auga augumā.

Ari Malvas pielūdzēja Manfreda netrūka. Viņi abi jau bij vienojušies ziedot savus mirstīgos spēkus skatuves mākslai un pēc skolas beigšanas iestāties galvas pilsētas dramatiskos kursos. Vakara programa noritēja gludi. Malva, ar savu izteiksmes pilno deklamāciju un drošo uzstāšanos kādā viencēliena ludziņā, ieguva lielu piekrišanu. Manfreds applaudēja kā negudrs.

Liliana mazliet uztraukta, tomēr pilnīgi korekti un ar smalku izjūtu cēla priekšā savu koncerta gabalu. Dzīvajās bildēs viņa parādījās visā savā daiļumā. Tādu Valts sev fantāzijā iztēloja Dantes Beatriči. Viņš bij aizgrābts līdz asarām. Omulas partija bij programā viena no pēdējām. Savu grūto uzdevumu saistīt nogurdināto publikas uzmanību viņa godam veica jau ar savu šūpļa dziesmiņu. Tad viņa dziedāja kādu dzīru dziesmu ar tādu ugunīgu sparu un spēku, ka pilnīgi aizrāva sev līdz klausītājus. Viņas acis bij kā divas ogļu kvēles, tās dega, sprēgāja; un skanas plūda pār lūpām kā dzirkstoša šalts. Likās, ka viņa visa dziedātu, ar visu savu būtni.

Egils elpu aizturēdams skatījās un klausījās. Šeit plašajā telpā Omulas dziedāšana izklausījās pavisam citādi kā mājās.

Omulas skats uz mirkli nejauši sastapās ar Guntara Upsalas aizgrābtībā apskaidrotām acīm. Viņš viss nodrebēja.

Zālē atskanēja vētraini applausi. Omula sajuta sevi kā uzvaras pilnu mākslinieci, kad atstāja estrādi.

Atis Danga velti centās uztvert vienu no Omulas šaudīgi dzirkstošiem mirkļiem. Viņa sirdī iezagās asa, urbjoša sāpe. Ka viņas dziesmas tā patika visiem to viņš nevarēja ciest. Kad citi skaļi parādīja savu piekrišanu, viņš palika nekustīgs savā vietā. Viņam kļuva tik skumji, tik skumji.

Tad sekoja menuets rokoko kostīmos, kurā visas meitenes parādīja visā pilnībā savu jaunavīgo, maigo grāciju un šmaugumu. No zēniem skatītājiem katrs garā sekoja savai apjūsmotai daiļavai; dažai laimīgai bij pa tādam neredzamam pavadonam pie katras rokas pa vienam, vai pat vairāk.

Priekšnesumi bij galā. Skatītāji sacēlās kājās. Kā uz neredzamu pavēli acumirklī krēslus sabīdīja gar malām, un zāles vidus tapa svabads dejai.

Egils, Valts, Guntars un Manfrēds sasveicinājās un uzskatīja viens otru it kā jautādami. Viņi jutas kā kādās augstākās sfērās pacelti; taču savām jūtām tie neatrada izteiksmi vārdos.

Atis Danga palika viens pats malā stāvam. Viņu neviens neievēroja.

Atskanēja jau pirmās dejas mūzikas skaņas, bet jaunās artistes vēl nerādījās. Viņām jāpārmaina bij gaišais, valdzinošais skatuves tērps pret ikdienišķo tumškrāsaino skolas ģērbu. Tikai gludi sniegbalti priekšauti bij vienīgais greznums, kādu skolas priekšniecība atļāva šai tik svinīgajā gadījumā. Taču sasukāt un sakārtot matus pēc īpatnējas gaumes, iespraust pīnēs vienu otru lentu ar patīkamu pievilcību, to neviens nevarēja liegt. Un jaunavu ziedošās lūpas, sārtie, uztrauktie vaigi, jautrībā mirdzošās acis— tas viss bij pats par sevi tāds daiļums, kuram spilgta rāmja nevajadzēja. Tur skolas priekšniecībai bij visnotaļ taisnība. Savos neuzkrītošos skolas uzvalkos jaunās mākslinieces zināmā mērā jutās kā no troņa noceltas karalienes. Saviem klusajiem pielūdzējiem viņas tomēr ari kā tādas bij un palika siržu valdnieces, Kad mūsu trīs grācijas parādījās zālē klusas, neuzkrītošas, tās it kā pazuda raibajā drūzmā. Viņas pagāja tuvu garām Atim Dangam. Tas ātri piecēlās un mēmi paklanījās. Bet viņas to neievēroja savā starpā sačukstēdamās. Citi zēni bij nostājušies līdzās Gaujas kundzei un advokatam Mētram. Guntars, kā students, stāvēja savrup zāles vidū, saslējies visā augumā, nedrīkstēdams tuvoties.

Kad meitenes pienāca, puikas nemierīgi sakustējās un apjukuši paklanījās. Gaujas kundze priecīgi smaidīja. Mētras kungs ari bij apmierināts. Viņš nevarēja noskatīties vien savā zeltmatītē. Viņš mīlīgi satvēra Lilianas roku un atsēdināja sev līdzās, lai jel atpūšoties.

Mūzika spēlēja valsi. Meitenes ziņkārīgi raudzījās dejotājos, un kājas spožās lakkurpītēs viņām ņirbēja vien valsa taktam līdz. Mūsu puikas stāvēja kā mieti un nekustējās no vietas. Viņi jutās tik niecīgi savu karalieņu priekšā, ka tiem prātā neienāca tās vest uz deju. Tikai kad pāris brašu zēnu piesteidzās un viņas aicināja, tad mūsējie kā atjēdzās. Bet bij jau par vēlu.

Ko nu stāvi, ka mēnessērdzīgs! Omula pikti satvēra Egilu pie rokas un aizrāva viņu dejā.

Liliana ar Malvu aizlidoja ar saviem drošiniekiem, kamēr Valts un Manfreds apkaunoti palika stāvam.

Omula, kā tu dziedāji, kā tu dziedāji! Egils dejas virpulī aizgrābts teica.

Es to tev dziedāju! Omula smaidīdama atteica. Tas viņai tikai nule tā ienāca prātā.

Man, Omula? Egils gandrīz skaļi uzgavilēja.

Omula vēl nekad viņu tādu nebij redzējusi: viņš staroja laimē.

Tev, tev! viņa vēl atkārtoja un raudzījās viņā. Viņu pārņēma ziņkāre redzēt, kā prieka izteiksme Egila ģīmī vēl augs.

Ā, Omula! Egils lēni dvesa un spieda viņu sev klāt.

Diezgan! Omula piepeši dzestri sacīja un izrāvās.

Labvakar, Omula! Kāds steidzīgi sveicināja. Guntars Upsala jau gaidīja Omulu ar lielu nepacietību.

Ā, labvakar Gunt. Tu ari te? es tevi nemaz neredzēju. Tas labi, nāc, dejosim abi, Omula nerātni satvēra ari Guntaru pie rokas.

Guntars nebij veiklais dejotājs, bet gāja tīri labi. Viņš nekā daudz nebēdāja ne par taktu, ne par dejas ritumu, viņš tikai dejoja no visas sirds, laimīgs par parādīto uzmanību.

Cik tev smuka balss, Omula, vai, cik smuka! Guntars neveikli izteica savu patikšanu.

Es tev dziedāju, Gunt... Omula teica iesmiedamās un raudzījās viņā.

Man? Vai man? Guntars pārsteigts jautāja, nevarēdams ticēt savām ausīm. Nu kāpēc tad ne tev? Omula smējās trakulīgi apkārt griezdamās.

Bet.. tu tak teici, ka nemaz manis neesot redzējusi? Guntars nevarēja beigt brīnīties, Kas par to. Es pie tevis domāju. Bet tu ari nedrīksti ne ar vienu citu dejot, vai saproti? Man ne prātā nenāk. Ā, Omula, vēl vienu mazu loku.

Pietiek! Omula pēkšņi atraisījās un atstāja Guntaru pārsteigtu.

Ari Valts un Manfrēds bij atkal atraduši valodu un uz pēdām sekoja Lilianai un Malvai. Egils ne acu nenovērsa no Omulas.

Advokāts Mētra drīz aizgāja, atstādams savus bērnus Gaujas kundzes ziņā.

Liliana, kā arvien, bij laipna un smalkjūtīga pret visiem, bet pret Valtu viņa izturējās sevišķi uzmanīgi un saudzoši, neļaudama tam nākt sev par daudz tuvu, nedz ari to par daudz tālu atstumdama, Viņai bij žēl lāga zēna. Tai pašai sirds cieta neapmierinātas ilgas, un tālab viņa saprata Valta stāvokli. Viņa dejoja daudz un labprāt, nedodama nevienam sevišķas priekšrocības.

Malva ar Manfrēdu Vīgantu bij nešķirami. Viņiem abiem bij vienas zelta nākamības pils, vieni dzīves mērķi. Visur tiem saskanēja. Tie dejoja ar aizraušanos, aizmirsdami sev apkārt pasauli un raibajā pūlī juzdamies kā vientulā jūras salā.

Valsim sekoja kadriļa, kadriļai espanjola, tad tauriņu deja, un atkal kadriļa. Un tā tas gāja bez apstājas. Jaunieši dejoja ar baudu, kā tikai dejot var pirmajā jaunībā, ar tik sirsnīgu nopietnību, it kā tas būtu visas dzīves galvenais uzdevums. Izpriecāties, iztrakoties līdz nejaudai to viņiem vajadzēja par visu, it kā bez tā vairs dzīvot nemaz nevarētu.

Kā Lilianas vismīļākā deja bij maigi šūpojošais valsis, ar viņa vijīgo, glaudīgo ritumu, tā Omulas kaislība bij poļu mazurka. Tikai mazurkas straujajā tempā, kapriciozi mainošās figūrās un aukainā virpulī viņa jutās savā elementā. Bet nekad vēl viņai nebij gadījies īsts partners, kas būtu bijis spējīgs viņai līdz aizrauties un lidot ar viņu kā pa gaisu, Egils dejoja korekti, ar smalku eleganci, bet viņam trūka mazurkas uguns, Guntars - viņai smiekli nāca iedomājoties vien! Tas bij par daudz lempīgs mazurkai; nekad viņa vēl nebij viņu redzējusi dejojam mazurku. Kā izsmiedama viņa reiz ar viņu jumi dalot bij saderējusi uz visu, ko vien viņš vēlas, ja tas iemācās mazurkas soļus ar vienkāršākajām figūrām.

Šovakar uz beigām būs liela mazurka, tā stāvēja dejas sarakstā. Nu Omulai bij liela galvas grozīšana, kā vislabāk veikt šo nopietnāko vakara daļu. Viņa griezās pēc padoma pie Malvas, kura pati kā kaislīga dejotāja vislabāk pārzināja visus labākos dejotājus. Malva apsolījās par to gādāt, lai Omula esot bez rūpēm.

Egils stāvēja līdzās klusēdams un jūsmīgi raudzījās Omulā. Kad Malva aizgāja, viņš maigi satvēra Omulas roku un teica lūdzoši:

Omula, nāc dejo ar mani mazurku! Omula uzskatīja viņu ātri, mazliet īgni.

Ja tu varēji man dziedāt, tad dāvā man ari savu mīļo deju, es tevi lūdzu. Oma, tu to nedrīksti ar citu dejot, Egils uzskatīja Omulu ar dziļu jaunības mīlestību.

Es tev dziedāju dziesmu, bet man atstāj manu deju, Omula sacīja viegli un aizgriezās prom.

Pēc brītiņa Malva ziņoja, ka svarīgā lieta nokārtota. Brālēns Valts bij apņēmies starpnieka lomu starp Omulu un labāko mazurkas dejotāju, kāds šovakar dabūjams. Omula apmierinājās, vairāk viņai nevajadzēja. Kas viņš tāds, tas viņai gluži vienalga. Aiz prieka tā dejoja bez mitēšanās gan ar brālēna biedriem, gan ar svešiem cienītājiem, kuru viņai šovakar saradās labs pulciņš. Pa reizei kautrīgi pienāca ari Guntars. Viņš šovakar bij laimīgs. Omula taču viņam bij dziedājusi savu skaisto dzīru dziesmu. Viņš negribēja ari viņai liegt viņas prieku lai tā izdejojas pēc sirdspatikšanas. Pats viņš visā nopietnībā izpildīja viņas noliegumu un nedejoja ar citu nevienu. Omula jau bij dejas priekus izbaudījusi pārpilnam, kad viņa ar Guntaru pa dejas zāli iedama sastapa pirmo reiz Dangu. Tā izbrīnījās viņu šeit ieraudzīdama.

Danga neveikli pasmaidīja, bet atbildi palika parādā. Sarunādamies visi trīs lēnām staigāja pa zāli. Nepagāja ilgi, kad Danga bij atkal uzsācis savas parastās «nopietni zinātniskās» sarunas par sociālekonomiskiem un sociālpolitiskiem tematiem. Guntars it kā nopietni ar viņu diskutēja, bet Omula garlaikodamās klausījās. Danga tā aizrāvās, ka sāka Omulai pārmest viņas necienīgo aizraušanos ar tādu seklu lietu kā deju. Tas šolaiku sievietei nemaz nepiederoties, un šajos laikos, mūsu apstākļos jau pavisam nē.

Guntars līdzcietīgi uzskatīja ģimnāzistu un pavīpsnoja. Omula skali iesmējās.

Danga tā ka apjuka. Vai jūs, Gaujas jaunkundze, esat ari lasī- jusi Bebela «Sievieti»? viņš cieši noprasīja. Omula uzskatīja viņu jautājoši. Laikam jau nebij lasījusi.

Kam viņai lasīt Bebela «Sievieti», bebelianeri jau viņa neprecēs, Guntars smaidīdams iebilda.

Nē, un mūžam ne! Omula strauji piekrita. Nu zināms, labāk jau kādu ekvilibristu vai akrobātu, Danga griezīgi iesmējās, nevarēdams savaldīt savas iekšējās dusmas par Guntara un Omulas jautrību.

Jūs, Danga, esat tik prātīgs. Atstājiet man manu neprātu Omula iesmējās, pagriezās un pazuda burzmā.

Patlaban atskanēja pirmie mazurkas takti. Omula kā elektrizēta uzlēca stāvus no krēsla līdzās mātei. Viņa bij droša, Valts tai devis vārdu.

Uztraukts un priecīgi smaidīdams steidzīgi tuvojās Guntars. Viņš nāca kā uzvarētājs.

Omula, es nāku iekasēt savu derību, Atceries, tu solījies visu, ko ari es vēlētos. Un tagad es tevi aicinu uz mazurku! Pēc tam es teikšu, ko es vēlos.

— Tu —uz mazurku! Omulai tas izklausījās tik jocīgi, ka viņa iesmējās pilnā kaklā. Juma derību viņa bija aizmirsusi.

Valts pašlaik tuvojas ar kādu svešu kavalieri zem rokas un stādīja to Omulai priekšā.

Tas bij gaidītais mazurkas virtuozs. Ar svarīgu grandecu viņš paklanījās pret Omuļu, tad satvēra viņas roku un abi šķelmīgi viens otram uzsmaidīdami aizlidoja, takta viļņos šūpodamies. Omula aizmirsās un visa saplūda ar kaislīgās dejas aukaino ritmu. Ar tik apburošu dejotāju tā dejoja pirmo reiz mazurku.

Guntars Upsala palika kā no mēness nokritis. Un tas bij tas iznākums no viņa tik ilgajām pūlēm!

Danga notālēm noskatījās notikumā smīnēdams. Vai jūsu mazurkas kurss vēl nav beidzies, Upsal? —Viņš garāmiedams asi iesmējās.

Guntars vienaldzīgi viņu uzskatīja, nekā neteikdams. Viņš tikai sajuta to vienu, ka viss velti bijis, viņa atkal to izmuļķojusi kā allaž. Ari viņas pirmītējie vārdi par to dziesmu tikai joks vien bijis. Nenogaidījis dejas beigas, viņš atstāja dejas zāli, atkal apņemdamies sevī aizmirst Omulu.

Danga stāvēja nomalā un ar neapslēptu rūgtumu raudzījās Omulā un citos dejotājos. Viņš neatzina deju, nevarēja to atzīt, viņš taču stāvēja tik augstu pār visām šādām tukšībām un niecībām. Bet bij brīdis, kad tam bij sev jāatzīstas, ka viņš nezin ko atdotu, lai jel tikai vienu īsu brītiņu varētu tā lidot, kā šie vieglprātīgie puikas ar meitenēm, un vēl ar Omulu! Tam jau vajadzēja būt vairāk, kā viņš varēja iedomāties! Viņš apskauda Guntaru, Egilu, Valtu, kad viņa ar tiem dejoja. Un šī dullā mazurka... ak, kad viņi tā brāza garām, tad tam tā vien gribējās tvert Omulu ciet un vairs nelaist vaļā. Omula kā noreibusi atkrita krēslā pēc pabeigtas dejas. Visās dzīslās vēl joņoja vētrainās dejas ritms, un ausīs trīsēja smiekli, tik jautri, tik jautri bez gala. Ā! tā bija deja! Tā mirdama viņa varētu dejot!

Danga stāvēja pie tuvākās kolonnas un raudzījās Omulā. Piepeši tam kas iešāvās prātā. Viņš pagāja garām, un, pret Omulu pagriezies, klusi jautāja:

Vai jus atminaties Ojaru Zīli?

Omula satrûkâs un nikni uzskatīja Dangu, Es jûs ienîstu! Viņa nošnāca viņam pretî.

Ka zem sāpīga cirtiena Danga it kā sabruka. Ne vārda vairs nebildis, tas atrāvās atpakaļ un pazuda.

Kā tas nāca, kā nē, dejas prieki Omulai pārgāja, Viņa kļuva nepacietīga, untumaina. Visiem turpmākiem dejotājiem tā atteica. Kad Gaujas kundze atkārtoti sauca bērnus uz māju, tad viņa pirmā piekrita.

Bij jau ari tuvu pie beigām, kad Gaujas kundze aizveda savus jauniešus uz mājām.

XII

Mājās un ciemā.

Svētdienu pēc skolas balles Egils pavadīja mājā viens ar savu vijoli. Tā bij viņa vienīgais mierinājums visās bēdās. Tā dziedāja viņam līdz sēru sirdsskumju dziesmu.

Ari Atis Danga uz visu dienu ieslēdzās istabā un ierakās grāmatās, meklēdams atrisinājumu cilvēka dabas iekšējām pretrunām un sadzīves asajām pretešķībām.

Guntars Upsala no paša rīta ar pirmo vilcienu aizbrauca uz Gaujmalu, Salās. Tā bij vienīgā vieta, kur viņš jutās savā īstajā pasaulē.

Māte, priecīgi pārsteigta par negaidīto dēla ierašanos, apbēra viņu ar savu silto gādību. Tad nāca simts jautājumu par saimniecību. Tik daudz raižu un rūpju bij atkal sakrājies. It nekā Salas māte vairs netika galā ar visām maksāšanām. Zeme bij tapusi par daudz neienesīga, un viņas apstrādāšana kļuva jo dienas sūrāka, dārgāka. Ar gājējiem ari vairs nemaz neveicās. Viss tas smagi gulās uz vecās saimnieces pleciem. Tā juta, ilgi vairs viņa nespēs nest šo nastu.

Dēls klusēdams noklausījās mātes nostāstā, viņas smago, pelēko rūpju virknē.

Vēl šo gadu pacieties, māt, kamēr es beidzu, tad jau es pats ņemšu grožus rokā. Tev tad nopirkšu ērtu atzveltni, kā vecajai Gaujas mātei, un tad tu varēsi atdusēties mierā, dēls mīļi solījās.

Kālab Gaujas māte savā sirmā vecumā tādu raizi ņem uz savu kaklu, to es nevaru saprast; kur viņai tik daudz bērnu, kas varētu viņas vietu izpildīt. Bet viņa jau ir no dzelzs. Manas kājas vairs tā neklausa, lai ari es jaunāka kā viņa.

Tad māte izprasīja smalki, cik ilgi, un kas vēl Guntaram esot jāmācās, un vai tikai droši vien pēc gada beigšot, un tad pārnākšot mājā, Salās. Viņa nevarēja lāga ticēt, tāpat kā citi par to brīnījās, ka viņas dēls, mācīts zemkopis, paliks nelielajās tēva mājās saimniekot. Ikreiz Guntaram to vajadzēja no jauna apliecināt, un ikreiz māte tad saudzīgi iebilda:

Būtu jau diezgan tās mācītās gudrības, ja tu paliec tepat. Tāpat jau iztiktu, kā tad citi... un vai tad maz vajadzēja taisīt tos parādus, tāpat jau grūti tikt galā.

Kā arvien, tā ari šoreiz Guntars iekarsa pie šādiem klusiem pārmetumiem un grūti valdīdamies paskarbi atcirta:

Es negribu būt tikvien kā zemkopis savā dzimtā novadā! To teica un piecēlās.

Uzmaucis kājās savus garos, stilbainos zābakus, mugurā uzvilcis balto aitādas puskažociņu, paķēris tēva jērenicu ar uzaušiem, un nelaiķa tēva pīlādža nūju, Guntars izgāja laukā.

Ha, cik labi! Viņš ieelpoja skaidro salto gaisu pilnu krūti. Bij stipri uzsalis. Uz slidenā ledus viņš tikko nepakrita ar saviem neparastajiem, neveiklajiem zābakiem.

Labrīt, Mārci! Guntars Upsala laipni sveicināja puisi, kas nāca no staļļa, nesdams pār plecu sakas, iemauktus un sedulku.

Sveiki, saimnieks. Kādi vēji jūs atnesa tik agri mājā? puisis valodīgi atņēma sveicienu. Derēja gan te drusku smiltis izkaisīt mājas priekšā, paši varat krist un izlauzt locekļus.

Guntars pieņēma rosīgu izteiksmi. Kur tad tu ar tam zirga lietām tā apkrāvies?

Vakar no meža malku vedot apgāzās vezums un pārtrūka dzeņaukste, jāsalabo; sedulka ar’ pavisam sadilusi, to gan vajadzētu jaunu. Saimniece taisās uz baznīcu. Vai jaunais kungs ari brauks? Nē, šoreiz neesot vaļas. Guntars iegāja stallī. Pusgraudnieks Indriksons sukāja patlaban Arabietim krēpes un posa to izbraukšanai. Par Arabieti Guntars lepni sauca četri gadi vecu kumeļu, kurš bij viņa izbraucamais un reizē ari jājamais zirgs. Guntars draudzīgi ar roku sapurināja savu mīluli, noglaudīja viņa smuko tievo purnu. Arabietis priecīgi iezviedzās un savām lielajām brūnajām acīm raudzījās viņā it kā sacīdams: «Es tā priecājos, ka tu esi ieradies.»

Guntars gribēja apraudzīt ari ābolaino Turku. Māte stāstīja par likstu mežā, ka vezums gāzdamies satriecis tam mazliet kāju. Turks stāvēja steliņģī galvu nokāris, līdzās mātes dūkanai Brīvai, kura lieliem vīšķiem ēda sienu no redelēm.

Kas tâ par lupatu, kas Turkam ap kâju apsieta? Vai tas pušums? Guntars prasîja klât-pieiedams un raudzîdams pacelt zirga slimo kâju, Kâ tad, liels robs, kâ sašauts. Saimniece lika apsiet ar arniku, varbût tâpat sadzîšot bez lopu daktera. Vai, kungs, jums gan vajadzēja ņemt uz grauda to Mârci! Piedzeras kā lūks, kas tas par darba strâdnieku, un tad bendē nost nabaga lopiņus. Nav jau pirmâ reize, kur viņam kas atgadās. Guntars atraisîja vaļâ netîro lupatu un apskatīja brūci. Bij nopietna vaina. Laikam stipri sāpēja. Turks sargājās pie zemes pieskarties; kāja bij sapampusi kâ bluķis. Vai, kâ šodien izskatâs. Kara zirgs jau vairs no tâ Turka gan neiznâks? lndriksons norūpējies teica. Tad viņš laida vaļâ savas žēlabas par saimniecības trūkumiem, kurus viņš atzina par novēršamiem visdrīzākā laikā, citādi, vai turpat jau bij visas Salas mājas postā.

Viņam bij taisnība, to Guntars nevarēja neatzīt. Kūtij jumts tikko turējās, vējš to katru acumirkli varēja aiznest pa gaisu; ne tikai lietu, bet ari sniegu pūta iekšā pa pažobelēm. Saimes galā grīda bij pagalam izpuvusi. Trīs asis platā krāsns vairs lāga nevilka; vesela kubika malkas uzejot, kamēr to sakurinot maizes cepšanai; speltē bij izkrituši daži ķieģeļi. Ari nosūnojušais mājas jumts likās kā vecs kuģis, dabūjis nesaredzamas sūces, pie mātes gultas kaktā bij mitruma un pelējuma pēdas.

Guntars izgāja no staļļa, lai apraudzītu, vai tiešām tik slikti stāvēja ar kūti. Māte žēlojās, ka govis pavisam maz piena sākušas dot, nelīdzot vairs nekādi skaudības vārdi. Varbūt tas no tā sala kūtī.

Staļļa priekšā stāvēja kamanas, notīrītas braukšanai. Brūnā lāča āda bij atsegta. Tā bij izspūrusi, noplukusi; pašā malā bij liels kails laukums. Guntars varēja iedomāties, cik nepatīkami mātei slēpt šos robus no citiem baznīcēniem. Braši zirgi, grezns aizjūgs, tas tēva laikā bij mātes lepnums. Tagad — viss gāja uz leju. Guntars atcerējās, ka lielie atsperu vāģi pavisam bij nobeigti jau; pērnvasar māte ar līnijdrošku brauca. .. trīssimts rubļi vismaz maksāšot labi jauni vāģi ar visu pajūgu, ar tādiem spožiem apkalumiem, kā māte to mīlēja.

Pārliecinājies kūtī par Indriksona vārdu patiesību, Guntars drūmi kaut ko norūca sevī un caur laidaru pa lopu teku izgāja uz lielceļu.

Kā visu to nokārtot, savest visus pakšus kārtībā, kur ņemt līdzekļus, kad jau pašam bij jātaisa parādi? Un par visām lietām, ka šo smago dzīves

prozu saskaņot ar tiem cēlajiem ideāliem, kurus viņš bij spraudis par savas dzīves mērķi?

Viņš iegriezās birztalā. Pa dziļo sniegu brizdams, tas visdrīzāk varēja nonākt Gaujienā.

Ak, bendes maiss!.. manu ataugu sapostījis!

Mārcis te bij vakar malku cirtis. Lielās dusmās Guntars aši soļoja tālāk, it kā gribēdams aizbēgt kur prom no visa tā, kas viņu te spieda no visām pusēm.

Kur vien raugies, visur stāv priekšā jauni uzdevumi, pienākumi. Viņa vakarējās bēdas kļuva tagad tik niecīgas. Viņš nedrīkst pagurt nevienu acumirkli, viņam jākrāj spēki, spars, kuru vēl tik daudz vajadzēs; jāradinās paciest, pieciest...

Tālumā ierējās suns, tad gari žēli nogaudās. Guntars pasvilpa. Bet neviens neatsaucās. Viņš bij iznācis uz Gauju, tai vietā, no kuras varēja labi pārredzēt Gaujienas pusmuižu. Gāja uz to pusi. Tur tagad neviena nebij mājā, kā tikai vecā Gauju māte.

Suns atkal ierējās gluži tuvu. Caur zaru brīkšķi izlauzās riedams liels pinkains suns. Tas bij Cerbers, Omulas draugs un luteklis. Guntaru ieraudzījis, viņš priecīgi to apsveica un, ar asti luncinādamies, atpakaļ skatīdamies, it kā aicināja nākt ciemos Gaujienā.

Kur Omula! Guntars prasīja Cerberam. Viņš izrunāja tik mīksti, tik maigi mīļotās meitenes vārdu, kā tikai, to var meža klusībā, lauku vientulībā.

Kur ir Omula, Omula? Viņš atkārtoja ar sirdi pilnu jūsmas un glauda.

Cerbers priecīgi iesmilkstējās un kā traks lēkāja apkārt, ostīja un meklēja. Varbūt viņš saprata un ari ilgoiās pēc viņas... Tā Guntars domāja.

Suns skrēja pa priekšu un pa taisnāko teku aizveda Guntaru Upsalu uz Gaujienu. Bij sacēlies vējš un viegli putināja. Mežā tas nebij manāms. Pa mīksto sniegu aši soļodams pret vēju, Guntars piesarcis nonāca Gaujienas pagalmā. Tur bij viss klusu, kā jau svētdienā pa dievvārdlaiku.

Gaujas māte sēdēja savā istabā un caur brillēm lasīja bībelē Zīraka gudrības grāmatu. Laiku pa laikam viņa pameta acis caur aizsarmojušo logu pagalmā. Izdzirdusi Cerberu un citus suņus rejam, viņa pabīdīja brilles uz degungalu un vērīgi raudzījās laukā. Tā pazina nācēju un priecīgi pamāja ar galvu, ar roku to aicinādama drīzāk nākt iekšā, kad Guntars sētsvidū apstājās un sāka ņemties ar suņiem.

Nokratījis sniegu no kājām, novilcis kažociņu, Guntars iegāja Gaujas mātes silti sakurinātajā istabā. Viņa sēdēja savā atzveltnī, ietinusies sagšās un spilvenos. Vecs milzenis gumijkoks savus zarus izplētis sargāja viņu kā aizvējā.

Dievs palīdz, vecmāmiņ’ Guntars Upsala noliecās pie sirmgalves rokas.

Dievs ar tevi, krustdēliņ! Kur tu tādā laikā, tik agri? Atvaino, ka neeju tev pretī, esmu drusku apsaldējusies. Vai jau vakar atbrauci? Ko māte dara? Kā manējiem klājas? Tā Gauju māte apbēra kaimiņu ar jautājumiem.

Pelēkais runcis izlēca no viņas klēpja, uzmeta kūkumu un pacēlis asti pieglaudās ciemiņam.

Tas labi gan, krustdēls, ka atnāci, man visādas pārrunāšanas ar tevi, tu jau man tagad tas lielākais padomnieks. Saprašana atsver sirmus matus, un nesagānīta dzīvošana ir īstenais vecums.. .

Bet Gauju māte nevarēja ilgi uz vietas nosēdēt; viņai nebij miera, kamēr nebij pacienājusi viesi ka pienākas ar labāko, kas mājās atrodams.

levērojusi, ka viesim aukstas rokas, tā lika ātri uzvārīt karstu tēju, uzsildīt sestdien ceptos plāceņus ar svaigu sviestu un liepu medu.

Un tad nāca visas tās svarīgās aptaujas par saimniecības būšanām. Bet te, Gaujienā, nebij tā kā Salās. Tur bij viss glābjams no sabrukuma; te uzlaboja zemi, papildināja, ieveda jauninājumus, mašinas. Te prieks bij runāt par saimniecību, Tirgotājs Gauja netaupīja neko priekš Gaujienas; viņš lika daudz naudas iekšā, cerēdams uz nākotni; viņš jau varēja iztikt kādus gadus ari bez peļņas. Vecā Gaujas māte bij saprātīga saimniece, viņa prata ari labi ar ļaudīm apieties; viņai jau tas nenācās grūti, jo tā varēja labāk algot kā citi; ari ēkas un kalpu dzīvokļi bij labā kārtībā, katram bij savs pajumts, savs netraucēts stūrītis.

Un kā tad iet pa tavām mājām? Jebšu māte saka, kā dzīvot varot, bet es gan redzu, dēls, ka viss tā nav kā vajadzētu, Gaujas māte teica.

Guntars izkratīja savas bēdas. Viņš bij gluži izmisis. Visu pārdomājis, tas atzina, ka trūkst padoma, kā vēl izsisties cauri šo gadu. Abiem nu bij liela galvas lauzīšana; tomēr pie kāda laba gala tie nevarēja nākt.

Ak, kad varētu salaist kopā Salas ar Gaujām! Mūsu pļavas jau ieiet jūsu robežā ar asu ķīli, vecmāmuļa teica.

Guntars izbijies uzskatīja savu sirmo kaimiņieni. Ne jau es tev atņemt gribu tavas Salas, ka tā satrūcinājies. Tāpat vien kādreiz pārdomāju sevī, kā mirstams cilvēks, viņa norāja krustdēlu.

Guntars apmierinājās.

Vai zini ko, Gunti mūsu dzīvība aiziet kā mākoņi, kā migla izšķiras... tas prātīgākais būtu, ka tu raudzītu ieprecēt Salās turīgu sievu. Guntars bez cerības pamāja ar roku. Vai Omuli ar kādreiz satieci? Gauju māte bilda pēc kāda brītiņa piepeši. Omulu?..— Viņš nosarka pār visu ģīmi, izrunājot mīļo vārdu.

Vecmāmuļa pētoši viņu uzskatīja. Tad viņš stāstīja valodīgi par vakarējo izrīkojumu skolā, cik jautri bijis, ka Omula smuki dziedājusi un kā mazurku dejojusi! Visa pasaule brīnījusies. Un tad tie pilsētas sikspārņi viņu atkal aplidoja? Pagāni, samaitās manu bērnu ... klenderi! Vai tu zini, ko es tev pateikšu: Omulai jāpaliek Gaujienā, es tā lēmu.

Vecmāmuļai bij zināma taisnība: no visiem vairāk Omula pieķērās dzimtajam zemes stūrītim, bezgala tā mīlēja Gaujupi.

Tas nu bij pateicīgs temats abiem diviem. Te atkal Guntaram bij jānāk palīgā ar saviem padomiem. Ilgi viņi pārdomāja šo lietu.

Uz pusdienu Guntars Upsala gribēja būt mājā pie mātes. Kad viņš atvadījās, vecmāmuļa piecēlās un pavadīja to līdz priekšnamam. Krustdēlam aizejot viņa noglaudīja tam galvu, sacīdama, lai tas par daudz nenoraizējoties, gan jau radīšoties kāda izeja; viņš arvien tai palīdzējis ar saviem padomiem, tad nu viņa to neatstāšot grūtā brīdī. Tā piedāvāja viņu aizvest ar zirgu, bet viņš atraidīja. Gribot būt laukā, mežā, brist pa dziļo sniegu, iet pret vēju putenī.

Tāpat kā Oma! vecmāmuļā noteica.

Viņš gāja. Vecmāmuļa noraudzījās viņam pakal, un viņas lūpas tikko sadzirdami murmināja:

Mīlestība ir stiprāka kā nāve un viņas karstums ir varens kā elle; viņas liesmas ir degošas liesmas, Dieva liesmas; lieli ūdeņi nevar mīlestību apdzēst, nedz upes viņu apslīcināt... Steidzies, mans draugs un esi it kā stirna, vai kā jauns briedis pa smaržīgām puķu ielejām... kalniem? Kā tālāk skan Augstā dziesma? Vecmāmuļai piemirsies. Viņa uzšķir attiecīgo vietu un lasa tālāk ar mirdzošam acīm.

Kamēr māte pārbrauks no baznīcas, Guntaram vēl laika diezgan. Mazu līkumu mezdams viņš gar upmalu devās atpakal uz mājām. Tagad viņam bij pavisam labi. Ar veco Gaujas māti viņi arvien labi sapratās ; tā katrreiz prata viņu sadrosmināt, kad to nomāca smagas grūtības vai nedienas. Mājās viņš allaž jutās nospiests no pašpārmetumiem, ka mātei viss tas grūtums jānes viņa dēļ un ka viņš līdzēt nevar, ja grib cieši palikt pie saviem nodomiem.

Upmalā bij kluss, tāpat kā mežā. Vējš cirta asas, ledainas sniega pārslas ģīmī un acīs. Dažās vietās krasta iedobums bij pieputināts veseliem kalniem, Guntars ar tēva nūju pētīja sev priekšā ceļu. Uz priekšu tikai lēnām varēja tikt. Bet viņš sajuta tādu savādu prieku pārvarēt grūtības un just, ka asinis dzīslās strāvo strauji. Viņš sajuta sevī nepārvaramu jaunības spēku un sparu.

ledams Guntars pārdomāja ari vakarējo dīenu, Un tā lielā bēda viņam likās zaudējusi savu smago nozīmi. Kas tad bij noticis? Omula bij atkal reiz nerātna, kā allaž. Nekā ļauna jau tā viņam nebij nodarījusi, ne vairāk, kā p. p. Dangam, pret kuru tā bij tik asa. Nekā jau viņš tai ari netika teicis par to, kā viņš domāja iekasēt savu derību, t i. prasīt lai tā top viņa sieva. Šodien viņam šāda prasība liekas gluži bērnišķīga it kā tas būtu tikpat kā jumi pārkost! Bet ko viņš gan varēja prasīt - vienu skūpstu. Tas nebūtu par daudz, un to viņa laikam neliegtu. Viņš tīri nokaunējās par sevi, kad apdomāja, ka vēl savā mūžā nav nevienu meiteni skūpstījis. Par lēpi jau viņu Omula kādreiz lielās dusmās bij nosaukusi. Tas bij viens briesmīgs apvainojums, kuru viņš nekādi nejutās pelnījis. Kad viņš sevi salīdzināja ar citiem, tad tas jutās par daudziem pārāks, un it īpaši par tiem, kuri baudīja lielāku piekrišanu no sieviešu puses. Bet savu sirdi jau nevienam nevar parādīt, ja viens to negrib redzēt.

Miesīgi drusku noguris, bet garīgi atspirdzis, Guntars pārnāca Salās. Viņš atcerējās, ka tagad pirmais darbs izsūtīt pēc lopārsta. Tad vajadzēja rūpēties, ka mātes istaba tiek sausa un viņā galā grīda salabota. Cits nāks vēlāk.

Ā, cik labi būs, kad pats Šeit tēva mājā pārnāks ar visām savām zināšanām! Kā radošu lietu viņš lies pār dzimto zemi, un viņa tam pretī dos savu tīro, vēl neatrasto zeltu.

XIII

Skolu beidzot.

Ziema pagāja nemanot, mainoties nopietnam darbam ar jautrām izpriecām. Tik līgsms un dzīves prieka pilns gads vēl nebij piedzīvots, kā šis pēdējais skolas gads. Kad pienāca Vasaras svētki un cīruļi laukā pļavās skaļi daudzināja dabas atmodas svētkus, tad skolas jaunība sēdēja vēl pie skolas pultīm noliekusies un kala, kala kā dzenis zinības un gudrības pēdējiem pārbaudījumiem.

Uz gada beigām visi bij par to skaidrībā, ko katrs iesāks, bet ne visiem izdevās viņu nodomi.

Omulas nodomam izkopt savu balsi skatuvei, bij pretim tēvs un māte ar abām rokām. Tos viņa varbūt ari būtu galu galā uzvarējusi; bet vecmāmuļas ciešai vēlēšanai, ka tā vienu gadu paliktu mājās, Omula nespēja pretoties. Viņa iegāja uz kompromisu: ja viņa ari pēc gada vēl pastāv pie sava tad vecmāmuļa viņu laidīs, ja ari vecāki vēl pretotos.

Kas toreiz pēc tās skolas balles pār viņu nāca, kas ne, bet viņai uz reiz visa oma apšāvās uz otru pusi. Viņa gan ņēma dalību kopējās biedreņu izpriecās, bet bez īstas sajūsmas. Viss viņai izlikās tukšs un niecīgs, tikai vienīgi Ojara vēstules, viņa raksti laikrakstos un Ojars pats bij viņas uzmanības cienīgs. Ā! tā jau bij vesela pasaule, pilna garīgas dzīves, kas viņai raudzījās pretim no šīm vēstulēm. Tām līdzās visa viņas apkārtne palika kā tumsā un pašu viņu tas valdzināja un aicināja kā uz kādu tālu Apsolīto zemi.

Tikai Liliana zināja par viņas garīgajām saitēm ar Ojaru Zīli. Un no Lilianas ari Egils. Liliana nevarēja brālim neteikt. Tā ari bij labi. Egils noslēdza mūža derību ar savu vijoli - viņš sevi visu gribēja vairs ziedot tīrai mākslai. Tas taisījās uz galvas pilsētas konservatoriju. Ari Valts Lībietis bij nospriedis doties rudenī turp uz akadēmiju. Liliana nevarēja šimbrīžam atstāt tēvu tā uz reiz vienu. Viņa nolēma ari nogaidīt kādu gadu kā Omula, un tad turpināt savas mūzikas studijas kopā ar brāli. No Leona viņai bij tikai retas īsas ziņas.

Viņš ir smalkjūtīgs un brīvs, viņš negrib uzspiest man savu iespaidu, lai es eju pati savu ceļu pretī savai pilnībai. Tā viņa sev to izskaidroja. Ne tā, kā Ojars Zīle, kurš nomāc Omulu ar savu personību. Tā Liliana domāja sevī un apmierinājās. Savam uzdevumam viņa palika uzticīga.

Visa atmosfera ap agro jaunību bij pilna daiļu jūsmu, cildenu ideālu un pirmās mīlestības. Ari Omula nebūtu savā pirmajā jaunībā, ja viņa nejūsmotu, netiektos pēc visa laba, cēla, daiļa, un viņas sirds nebūtu pilna liegu ilgu pēc mīlestības. Viņa bij trakulīgi nerātna, ķircinājās ar visiem sava vecuma, biedriem, bet par visiem viņiem kopā viņa nebūtu atdevusi ne savu mazo pirkstiņu, ne nu vēl veselu strauji pukstošu sirdi. Viņa pati brīžiem sevi nesaprata, visa viņas jūtu dzīve vēl tikai atradās veidošanās posmā. Viņas dvēseles dziļie ūdeni vēl nebij kustējušies. Gan ari viņa bij sev jau iztēlojusies cildenu mīlestības ideālu varoni.

Viņam jābūt jaunam un skaistam kā Apolonam, gudram kā Ceisam, stipram un varonīgam kā Achilam, griekības personificējumam. —Tā Omula teica uz draudzenēm, kad gadījas runa par vienīgi mīlējamo vīrieti. Tādu viņa vēl nepazina, bet vistuvākais šim ideālām bij Ojars Zīle. Viņai tikai vajadzēja to atcerēties uz tribines kādā dedzīgā daiļrunā: «Mēs, mūsu tautas mostošais zemesspēks! Ar mūsu sirdsasinīm mēs slacīsim ceļu uz brīvu nākamību...» kad viņš staroja cēlā garīgā skaistumā viņas gara acu priekšā. Ka tie nebij tukši vārdi, kā to viņai raudzīja iestāstīt viņas tuvinieki, to jau pierādīja tie daudzie asiņainie upuri, kas bij krituši, sajūsmināti no šādiem vārdiem...

Ja Omula tik cieši nepastāvēja uz savu dziedātājas karjeras sākšanu un padevās vecmāmuļai, tur pa daļai bij ari vainīgs tas apstāklis, ka Ojars viņai bij uzlicis smagu uzdevumu rūpēties par viņa māsu Elīnu un viņas bērnu, kas nesen bij piedzimis. Elīnas bērnam nebij tēva. Ojārs gan teica, ka viņa biedrs nevarot Elīnu precēt, bet Elīna stāstīja ko citu - Ansis Saukums noliedzot savu bērnu.

Omula jutās dziļi satricināta no Elīnas sievietes nelaimes. Tā bij pirmā reize, kur viņa mācījās pazīt dzīvē mīlestības reālo pusi.

Savu uzdevumu viņa ņēma nopietni, un Liliana ar viņu tajā dalījās. Vecā Zīliene pērn slimnīcā bij mirusi. Elīna bij viena pati un bez kādiem līdzekļiem.

Kad skola bij beigta un vasara pienākusi kaisīja ziedus laukos, pļavās un dārzos, visi jaunieši aizlaidās kur kurais atpūtā brīvā dabā. Visiem sirds bij pilna prieka un cerības jausmu. Omula aizbrauca uz Gaujienu, kurp vecmāmuļa viņu sauca ar lielu saukšanu.

2.daļa

I

Pēc gadiem.

Vairāk gadi bij aiztecējuši pagājībā. Mūsu jaunajiem draugiem agrā jaunība ar saviem bezbēdīgajiem bērnu smiekliem un trakulīgām nerātnībām bij pagājusi, dodama pienācīgu vietu pirmai dzīves nopietnībai. Visi jau bij paguvuši pabeigt svarīgākos priekšdarbus dzīvei. No maziem spēka pilniem pumpuriem mūsu jaunieši bij uzplaukuši un atradās sava jaunības ziedu laika augstākajā posmā.

Kā šis dzīves sagatavošanās laikmets katram patecējis, kādas grūtības pārvarot, kādas iekšējas un ārējas cīņas izkarojot - tas ir katra atsevišķs sarežģīts dvēseles stāsts. Diemžēl dzīves gleznā ne visas figūras iespējams vienlīdz spilgti izcelt; dažas rāmja aprobežojuma dēļ paliek kā blakus figūras mazāk apgaismotas nosānis.

Valts Lībietis ir akadēmijā beidzis tēlniecības nodaļu, apceļojis veclaiku un jaunlaiku mākslas svētnīcas un uz pastāvīgu dzīvi apmeties galvas pilsētā. Jau labi sen viņš veido savus sapņu tēlus, ar veiklu mākslinieka roku no balta zvīļojoša dārgakmens svešzemes marmora.

Manfrēds Vīgants ar Lībiešu Malvu drīz vien apprecējās pēc tam, kad abi bij iestājušies dramatiskos kursos. Kad tos bij laimīgi beiguši, tad, visiem par brīnumu, tie aizgāja katrs uz savu skatuvi svešās zemēs. Līdzšinējā dzīves kopība viņiem bij izrādījusies par šauru. Bez ļaunuma tie šķīrās uz ilgāku laiku, meklēdami vēlamo dzīves plašību katrs uz savu roku. Vai viņi tā to labāk atradīs - tas vēl ir neizšķirts jautājums. Ja neatrastu, tad viņi atgriezīsies no sava malduceļa un, piedzīvojumu rūdīti, bez pārmetuma, tie sniegs atkal viens otram roku tai atziņā: kas vienam nebij veicams, būs tomēr varbūt diviem vieglāk sasniedzams . Tā viņi bij norunājuši šķiroties.

Pa kādu pasaulsmalu dzīves untumainie vēji nēsā mūsu straujo nemiera un brīvības garu Ati Dangu, tas mums nezināms. Zinām mēs tikai tikdaudz, ka ne pēc sava brīva prāta viņš dažus gadus atpakaļ aizceļoja uz tālajiem ziemeļaustrumiem. Bet neba viņš tur mieru atrada, un viņa nemiera balss ari vēl no turienes atskan dzimtenes klusā sētā. Kā sabiedrisks rakstnieks viņš jau ieguvis zināmu vārdu.

Egils Mētra patlaban pabeidz savu izglītību mūzikā pie ievērojamiem itaļu meistariem Romā. Viņš palicis uzticīgs sev un savai vijolei.

Ari Liliana ir beigusi konservatorijā klavieru un kompozīcijas nodaļu. Soli pa solim viņa tuvojusies savai iespējamai pilnībai, sekodama savai tālai ilgu zvaigznei. Un tagad jau viņai šķiet, ka tā sasniegusi viņu cerēto blāvi-zilo laimības krastu... Šopavasar Leons Gauja beidza savas ilgās tirdzniecības studijas un praktiku Lielbritānijā, ar lielu cienību pret lielajiem britu pasaules tirgotājiem. Mājās pārceļojis, viņš dzimtenē atrada savu daiļāko bērnības sapni, kā viņš Lilianu sevī dēvēja. Labu laiku viņš to bij kā atmiņu nēsājis sev līdz, ieslēgtu vissvētākajā vietā. Bet ēteriska sapņutēla mūžs nav ilgs... Dzīves eņģeļa spārnu asie skārieni ar savām skarbajām vēsmām to saberž un aizpūš, kā ēterisku putekļu radījumu.

Leons aizmirsa straujajā, maiņu bagātajā dzīvē maigo meiteni.

Bet Liliana atminēja allaž savu uzdevumu. Tas viņai šķita piepildīts, kad Leons atkal stājās viņas priekšā. Viņa atklāti ar visu dvēseli uzskatīja viņu, it kā sacīdama: «Te es esmu! un es esmu visu darījusi, cik spēju; ja es neesmu tev vēl pilnīga, tad tā nav mana vaina, tik tiešām nē.» Viņas acis runāja arvien gaišu, nepārprotamu valodu.

Leons bij pārsteigts. Lilianas dzidrajās acudebesīs raudzīdamies viņš kā apžilba. Kā kāda apskaidrota iedvesma nāca pār viņu... Tas piepeši atcerējās viņu pēdējo atvadīšanos skaidri, visos sīkumos. Viņš uzgavilēja nenovaldāmā priekā.

Lilja, tu mani gaidīji! mani?

Lilianas acis staroja viņam pretī. Abi izstiepa savas rokas...

Un tad viņi bij kā divi saderināti, kas garus gadus nebij redzējušies. Tas nāca tik dabiski, kā pats no sevis. Tagad viņi abi bij pārliecināti, ka tie nostājušies uz visdrošākajiem laimības pamatiem. Jā! Viens mums gandrīz piemirsies - Guntars Upsala. Par viņu jāliecina, ka tas nekad nav traucies pēc svešām zemēm, tautām, valodām. Kā saule pievelk planētas un zeme mēnesi, ar tādu pat gravitācijas spēku Guntars jutās saistīts ar savu dzimteni, savu tēvu-tēvu novadu, mātes šauro māju, Gaujmalas Salām. No pēdējā augstskolas pārbaudījuma viņš, diplomu nenogaidījis, devās tieši uz Gaujmalu, lai tur ar steigu Salu zemē dēstītu to sēklu, kuru viņš atveda līdz no zinātnes kalngaliem. Bij ari pats pēdējais laiks, māte bij jau pavisam sagurusi no daudzajam rūpēm un raizēm; kā izturīgu, pieticīgu darba zirgu, viņa tajās iejūdza dēlu, gan ar grūtu sirdi, bet tā jau viņš pats to vēlējās. Un tad Guntaram Upsalam gāja visādi: papriekš nāca pāris labu gadu un viņš pamazām uzlaboja noslīdējušo saimniecību. Tad sekoja neražas gads, kas pārvilka strīpu pār visiem plašajiem nodomiem. Bet ar darbu un lielām pūlēm viņš izkūlās cauri ari tanī.

Arvien vairāk Guntars sāka nodoties ar saviem tālākajiem, plašākajiem mērķiem, attiecībā pret savu dzimto novadu, pret sabiedrību.

Savā dabā Guntars bij tapis kluss, noslēgts. Kam par iemeslu bij pa daļai tas, ka viņam bij viņa svarīgākajā lietā liela neveiksme. Vecmāmuļas uzmudināts viņš noteikti bij bildinājis Gaujas Omulu, uz ko bij saņēmis tikpat noteiktu atraidījumu. Pēc tam viņi dzīvoja labu laiku tuvos kaimiņos Gaujmalā, gluži izvairīdamies viens no otra. Pēdējais notikums bij diemžēl izgaisinājis to brīvi biedrīgo satiksmi starp viņiem, kas bij pastāvējusi no bērnu dienām. Un tā Guntars bij kļuvis ilūzijās nabagāks kā jebkad.

Kas par pārvērtībām pa šo laiku notikušas pašā Omulā, pie tā mums jāpakavējas ilgāk.

Kad skolas gadiem beidzoties visi izklīda pa visiem vējiem, Omula uz vecāku un vecmāmuļas vēlēšanos atlika savus dzīves nodomus uz vienu gadu un palika mājās. Pa daļai sarūgtināta, pa daļai aiz stūrgalvības, viņa rudenī vairs nebrauca mātei līdz uz pilsētu, bet palika pie vecmāmuļas Gaujienā uz dzīvi. legādājusies kaudzēm grāmatas un notis, viņa lauku vientulībā jutās gluži labi. Garajos ziemas vakaros viņa siltajā vecmāmuļas istabiņā lasīja tai priekšā bībeli; pārmaiņus klausījās viņas dzīves nostāstos; reizēm atvērtām acīm jūsmodama; kā vizuļojošas krelles tā virknēja vecmāmuļas priekšā savus jaunības spožos sapņus. Ar katru dienu vairāk Omulai likās, ka neviens cilvēks, ari ne māte, visā pasaulē nav viņai tik tuvs un draudzīgs kā mīļā vecmāmuļa. Neviens jau ari tā neprata glāstīt un lutināt kā viņa.

Pēc pilsētas Omula neilgojās, tur jau neviens vairs nebij palicis no viņas biedriem, izņemot Guntaru, kas tur pabeidza savas studijas.

Savu dziļāko dvēseles klusību Omula saskaņoja un piepildīja ar savu tālo draugu. Ojara Zīles gars ar neredzamu, nenojaušamu varu viņu aplidoja. Ojārs pats ar pārmērīgām pūlēm bij iesācis ārzemēs studēt, lai nopietni varētu nostādīt uz drošiem zinātniskiem pamatiem savas ētiskās un ekonomiskās dzīves pārveidošanas centienus. Un visos savos garīgos ieguvumos viņš dalījās ar Omulu. Ko viņš nespēja izteikt savās bezgala garajās vēstulēs, to tā atrada viņa ieteiktajās grāmatās. Tas bij Omulai liels garīgs apmierinājums. Un kad viņš kādā vēstulē beidzot atklāja viņai savu senseno mīlestību, tad viņa nemaz nebij pārsteigta, bet to uzpēma kā oficielu apliecinājumu pašsaprotamai lietai. Viņa no savas puses nekavējās atbildēt, ka ari viņa to mīlot un cienot. Un tad atkal par mīlestību vairs nebij runas.

Vecmāmuļa pamazām un ar sapratīgu uzmanību, bez spaida, lūkoja Omulu ieinteresēt lauku dzīvē un darbā, Omula gluži nemanot sāka ņemt dalību Gaujienas lielajā saimniecībā; viņa pa daļai ari kaunējās vecmāmuļai līdzās stāvēt malā no visām viņas raizēm, atņemot vismaz vienu daļu no viņas pūlēm uno pārraudzības. Būdama aizvien liela izgulētāja, viņa tagad Gaujienā sāka agri celties, lai pavadītu vecmāmuļu uz kūti, kad meitas slauca govis; vai atkal pārraudzīt staļļus, vai puiši zirgus pabarojuši kā pienākas. No sākuma gan, kad meita viņu, uz viņas pašas vēlēšanos, modināja agrā rīta atmodā, viņa laiski gozēdamās izritinājās no siltās guļas. Ar laiku un ar labu gribu viņa panāca savu - ieradinājās agri celties un agri gulties. Vecmāmuļa gan sirdsdibenā žēloja mazmeitu, bet, ieskatījusi ar prātu, ka no tā nekāds sliktums tai nevar rasties, ja ne otrādi, viņa atzinīgi uzņēma Omulas labo nodomu un priecājās par viņas palīdzību.

Citā vietā Omula, ievērojusi, ka vecmāmuļai ar stārastu Pusvacieti pagrūti veicas grāmatu vešana, tā ņēma šo nodaļu pilnīgi savā pārziņā. Drīz ari bez viņas neiztika vairs visā Gaujienas plašajā piensaimniecībā. Beidzot Omulas rokās saradās tik daudz darbu un uzdevumu, ka viņai gluži piemirsās cerētais dzīves mērķis, opera. Un kad apaļš gads bij pagājis Omulai Gaujienā dzīvojot, tad viņa tā bij iedzīvojusies lauku dzīvē un to iemīļojusi, ka uz visiem laikiem atsacījās no vilinošiem skatuves lauriem. Zināms iespaids tur gan atkal bij ari Ojaram Zīlem.

Un kad vēl Guntars Upsala ar savu silto mīlestību uz zemkopību to izcēla savā gaismā ar visiem saviem piedzīvojumiem un zinātniskajiem pārbaudījumiem, tad viss šis darba lauks atklājās Omulai priekšā tik plašs un pievilcīgs, ka viņa kādā smukā dienā paziņoja tēvam, ka grib apmeklēt kādus plašākus zemkopības un saimniecības kursus.

Vecāki gan pabrīnījās, bet pret to viņiem nekas nevarēja būt ko iebilst. Nākamā rudenī Omula tad ari iestājās kādā zemkopības skolā. Lai gan Guntars šoreiz lūkoja viņai ieskaidrot, ka tas nebūtu vajadzīgs, kur viņš tagad tepat pēc augstskolas beigšanas bij apmeties uz dzīvi savā tēva mājā. Viņš bij gatavs ar savām zināšanām viņai katrā laikā pakalpot, vadīt un mācīt ar lielāko prieku.

Nelīdzēja nekas. Omula gāja.

Tagad viņa savus specielos kursus jau beigusi un dzîvoja lielāko laiku pa Gaujienu.

Bieži Omulai iznāca sadursmes ar māti, kad pēdējā ar varu lūkoja piespiest Omuļu ziemu pavadīt pilsētā, ņemt dalību pilsētas sadzīvē, viesībās. Bet Omulas pusē nostājās tēvs un tā viņa katrreiz uzvarēja. Diezgan bieži jau viņai pašai uznāca tāda iztrakošanās kāre. Tad viņa nokārtoja savus darbus saimniecībā, sakravāja somas un aizbrauca uz pilsētu. Un tad Gaujas kundzei nebij miera ne dienu, ne nakti: vajadzēja braukāt pa bodēm, šuvējām; vakaros pa teātriem un ballēm; viesoties un rīkot viesības mājās. Apgriezusi pilsētā visu māju, sagrozījusi kādam pusducim jaunu pielūdzēju galvas, viņa aprima, un gluži nogurusi devās atpakaļ pie vecmāmuļas. Tā ikreiz nespēja diezgan pukoties par pilsētas nelabajiem apstākļiem, kas viņas Omulīti tā nomocīja. Un tiešām, katrreiz Omula atgriezās ar gurdām, mazliet iekritušām acīm un palsu ģīmja krāsu. Bet nepagāja ne trīs dienas, kad vaigu rozes atkal uzplauka brīvajā gaisā, acis raudzījās atkal spirgti un drosmīgi. Un ilgi Omula tad vairs nedomāja par pilsētu un visa atkal nodevās savam uzdevumam, kā īsta pelnrušķīte, nekautrēdamās ne no kāda darba. Viņa vairs nemaz nevarēja saprast, kā vispār var garlaikoties, kā var būt nemierā ar sevi un dzīvi, kā var no rītiem ilgi vārtīties pa gultu, kur taču visur tik daudz uzdevumu cilvēku sauc.

Viss gāja labi līdz pašam pēdējam laikam, kad pārbrauca Leons, kad viņš saderinājās ar Lilianu. Tas nāca tik piepeši. Viņa jutās kā aizvainota, kad Leons viņai pateica, ka viņi ar Lilianu esot gaidījuši viens otru visus šos gadus. Leons bij kā traks aiz mīlestības un nedeva Lilianai miera. Un Liliana smaidīja vien aiz prieka. Tas Omulu kaitināja un viņai likās piedauzīgi.

Tad nāca jauns pārsteigums, vēl lielāks. Tikpat piepeši Ojars Zīle šopavasar Omulai paziņoja, ka viņš savas studijas beidzis un aicināja viņu pie sevis. Tā nu diezgan būšot uz viņu gaidījusi. Par to Omula nemaz nebij iedomājusies. Tikai reiz Ojars par to bij savās vēstulēs ieminējies, lai viņa esot gatava, kad viņš saukšot. Viņa atbildēja, ka viņa gatava katrā laikā. Un tā tā lieta palika līdz šim. Kad Ojara Zīles sauciens nāca, Omula bij pārsteigta un juta, ka it nemaz viņa nav vēl gatava. Viņa piespiedās un aizrakstīja Ojaram, ka braukšot; tikai pirms jānokārto lieta ar vecākiem; lai viņš pie tiem griežoties ar savu bildinājumu. Ka tur sagaidāma sīva cīna, tas bij paredzams. Viņa bij nule saņēmusi no mātes ziņu, lai braucot uz pilsētu, no Ojara Zīles pienākusi kāda vēstule, viņa laikam par to jau zināšot.

Omula nesteidzās. Viņa lūkoja sakārtot visas savas domas un jūtas; un tad, pārlikusi un sagatavojusies uz visādiem pārsteigumiem ari no šīs puses, ieradās pie vecākiem.

II

Bildinājums.

Pelēkajā granīta namā valdīja uztraukums. Tēvs pārmeta mātei, māte tēvam. Ka Omula sarakstās ar Zīli, to jau viņi sen zināja, un pret to vairākkārt bij veltīgi protestējuši; bet ka tā lieta varētu tik tāļ aiziet, priekš tam viņi turēja Omuļu daudz par prātīgu. Un nu tas nāca kā lielgabala šāviens miera laikā no viņa naidīgā lēģera, tik piepeši, bez kādas kara pieteikšanas. Ka šoreiz nelīdzēs nekādas zobgalības, izsmiešana, to zināja tiklab Gaujas kungs kā kundze, un viņiem sirds bij abiem nospiesta. Lai kā, viena lieta bij skaidra no viņu puses nekāda piekrišana nebij sagaidāma; nevarēja taču viņi, kā vecāki, kas savu bērnu mīlēja un saprata ko no pasaules un dzīves, tīšu prātu ļaut Omulai skriet tīrā posta bezdibenā, ja jau viņa pati gluži būtu prātu zaudējusi. Māte vēl cēla kādas vājas ierunas: varbūt taču Omula mīlot stipri, un ka tad grēks būtu stāties viņas laimei ceļā. Uz to tēvs lielās dusmās sabļāva: lai ari desmit reiz viņa mīlētu? Atdot savu meitu sociālistam, esot tāpat, kā nelabojamam dzērājam; tad lai jau viņa labāk nonīkstot tāpat viņu acu priekšā, ne kādā pasaules malā. Māte vēl lūkoja ieskaidrot starpību starp dzērāju un Zīli, bet panāca tikai to. ka vīrs arvien vairāk saskaitās un kliedza uz viņu, par visu vainodams viņu, ka tā nemācējusi izprecināt vienīgo meitu kādam krietnam, godīgam cilvēkam. Savās dusmās viņš aizgāja tiktāl, ka piedraudēja salaulāt Omulu ar savu veikala palīgu Nomalu, kurš ne pa matu neesot sliktāks par Zīli, tikai vēl tas labums, ka tas nav sociālists. Gaujas kundze šausmās ieplēta rokas. Tas pēc viņas domām bij, no lāča bēgt, uz vilka klupt. Tas būtu visai Gauju dzimtai ne mazāks kauns.

No visiem šiem uztraukumiem Gaujas kundzei jau otru dienu sāpēja galva un sirds nemaz nevarēja rimties. Ar lielu nemieru viņa gaidīja Omulu ierodamies. Viņa sagaidīja, ka Omula atskries tūlīt pēc vēstules saņemšanas. Kad tas nenotika, tad viņa uztraucās vēl vairāk: varbūt Omula izjutusi no viņas vēstules vecāku nepārvaramo pretošanos un pati tagad aiz nelaimes nezina ko iesākt. Māte, ar savu rūpju pilno sirdi par savu bērnu, domās iztēloja sev to visļaunāko: nakti viņai ienāca prātā, ka tikai Omula nepadara sev galu... Gauja jau turpat durvju priekšā... Aizmigt tad vairs nevarēja. No rīta viņa pati gribēja doties uz Gaujienu, bet tēvs dusmīgi norāja. Šajā ziņā viņš bij pilnīgi drošs par Omulu. Māte ataicināja pie sevis Lilianu, kurai kā draudzenei bij dot tuvākus paskaidrojumus par Omulas sakaru ar Zīli. Bet nekādu lielu gudrību ari no Lilianas viņa nedabūja; pēdējā bij ne mazāk pārsteigta, jo visā nopietnībā tā nekad nebij ticējusi Omulas mīlestībai pret Ojaru. Omula par tādām lietām nemīlēja daudz runāt.

Leons bij ne mazāk par tēvu saskaities. Tā viņam šķita visaugstākā nekaunība, kādu tas piedzīvojis. Tā viņš izteicās Lilianai par Ojaru. Un vai tu zini ko, Lili, man liekas, Omulai atkal iekodusi viena no viņas dullajām mušām, viņš teica. Viņa grib kaut ko mums visiem iespītēt. Vai tu nemani, ka viņa greizi skatās uz mūsu mīlestību, nikna kā pūce, kad es tevi kādreiz nobučoju viņas klātbūtnē.

Tas jau bij pa daļai taisnība gan, bet tomēr Liliana nevarēja līgavainim piekrist. Kālab Omula tāda savāda, to ari viņa nevarēja izprast. Es tev saku, vienkārši aiz lielas spītes viņa apprecēs to zelli, Leons arvien vairāk uztraucās. Liliana no savas puses apņēmās mierīgi parunāt ar draudzeni un izzināt, kā lietas īstenībā stāv, un, ja vajadzīgs, palīdzēt Omulai.

Leons ar Lilianu stāvēja saķērušies mazajā salonā, kad Omula atbrauca. Viņi steidzās pretī ar zināmu ziņkārību redzēt Omulu, kāda viņa tagad. Visa māja jau šeit šīs dienas bij pilna tikai no viņas.

Liliana izrāvās no Leona rokām un cieši, mīļi apkampa draudzeni, it kā klusībā apsveikdama viņu.

Augstu laimi un pērkoņdimdošu urrā! Leons brutāli jokoja, pret māsu dziji paklanīdamies. Omula paskatījās uz viņu klusēdama. Lilja, esi tik laba, dabū man glāzi citronūdens, esmu šausmīgi izslāpusi... tik karsts! Omula pagriezās pret Lilianu, kura tūlīt paklausīja lūgumu un pazuda ēdamistabā.

Nolikusi cepuri un mēteli, viņa gāja uz savu istabu. Leons tai sekoja. Viņa ļāva tam ienākt līdz.

Ko mamma saka? viņa jautāja.

Tas jau zināms, ko saka, to pašu, ko paps, ko es, ko Lilja. Ko tu teic, tas nekrīt svarā. Bet... Lilja ari? Omula brīnījās.

Nu, viņa, patiesību sakot, vairāk gan klusē, nogaida. Viņa vienīgā varbūt stāvēs tavā pusē, aiz mīlestības principa. Viņa jau nezina, ka tu nemaz nemīli, viņa to netic.

Nerunā aplamības! Omula mazliet iekaisa. Vai mamma mājā?

Kur ta' lai viņa būtu, viņa jau slima no laimes.

Omula nemierīgi uzskatīja brāli. Lai ari viņai nekad nekāda lielā saskaņa nebij ar māti, taču sāpināt viņu tā negribēja.

Es tev saku, Oma, atstāj tu šo muļķīgo spīti, citādi vēl kas notiks.

Omula nemierīgi, nervozi staigāja un rīkojās pa istabu. Brālis viņu nopietni vēroja. Kad Omula klusēja, tad viņš atkal griezās pret viņu, izaicinādams: Lai man saka viens ko grib, bet pēc cietējas, mīlētājas tu neizskaties.

Omula neatbildēja. Tad viņa piepeši pagriezās pret brāli:

Leo, es tevi lūdzu, atstāj man vienai tikt galā ar papu un mammu. Katrs tavs vārds ir veltīgs, tu tik vēl vairāk mani sakairini.

Atļauj, Oma. Mēs taču vairs neesam bērni. Piedod manu pirmītējo toni. Parunāsimies nopietni, Es esmu tik laimīgs ar Lilju, un mēs taču gribētu ari tevi redzēt laimīgu, bet tu...

Varbūt tev jau kāds, pēc tavām domām noderīgāks kandidāts priekš manis padomā? Omula nervozi iesmējās.

Tādu jau tev nekad nav trūcis, Un es tikai brīnos, ka tavas dabiskās izlases instinkts tā varēja nomaldīties.

Tu gan domā - maka izlasi?

Nepavisam nē.

Nu, ko tad tu gribi no manis?

Saki man vienu, taisni, vai tu viņu mīli? Vai tu pati tam tici? Omula, apdomā, ko tu gribi izdarīt, kādu būšanu tu gribi iejaukt? Tu taču viņu tikpat neprecēsi ... un ja tas nu nāktu ļaudīs...

Es viņu mīlu un es viņu precēšu. Nu, vai tev nu pietiek? Omula atcirta skarbi un izgāja no istabas.

Liliana nāca pretī ar dzērienu.

Mamma tevi gaida, Oma. Bet pirms apmierinies. Neuztraucies, lūdzama, kad mamma tūlīt neizrāda lielu prieku. Tas taču tik saprotami.

Omula klusēdama izdzēra glāzi sausu un gāja pie mātes. Viesu istabā tā jau nāca pretī, ietinusies lielā melnā zīda lakatā. Abas īsi un vēsi sasveicinājās, tad iegāja pie mātes. Brīdi valdīja neveikls klusums. Tad Gaujas kundze nāca vispirms klajā ar rūgtiem pārmetumiem un lika priekšā savus nopratināšanas jautājumus. Omula atbildēja skaidri un noteikti.

Tā tad, tu saki un paliec pie tā, ka tu iesi pie viņa? Gaujas kundze vēl reiz noprasīja. Un tā es ari tēvam lai saku?

Jā, - Omula tikko sadzirdami atbilda un mazliet nodūra galvu. Vipa redzēja, ka māte ļoti cieta, un viņa nezināja, kā viņai aiztaupīt šīs sāpes. Tas jau bij paredzams.

Un tu domā, ka es to pārcietīšu, kad tu tam klaidonim sniegsi savu roku? Vai tu tiešām, Oma, bērns, varētu spert tādu soli pret mūsu gribu?

Es nevaru citādi... mēs tik ilgi jau ... viņa gribēja teikt mīlam viens otru, bet sacīja tik ilgi jau esam saderināti.

Kādēļ tu to man agrāk neteici?

Es nezinu, es par to nedomāju. Vai tu zini, ko mēs tam nekauņam atbildējām : lai viņš papriekš nodibina savu iedzīvi, lai iekaro stāvokli sabiedrībā un iegūst godīgu vārdu; un tad lai lūdz pēc tevis, ne agrāk. Un tad tu pati vari izšķirt. Bet kamēr viņam visa tā nav, kas godīgam pilsonim pienākas, tikmēr lai viņš neapgrūtina

tevi un mūs ar savu uzbāzību. Mēs esam pārliecināti, ka līdz tam laikam tu pati būsi pārdomājusi. Vai tagad es varu iet? Omula sausi prasīja. Mātes pēdējie vārdi bij sacēluši viņā rūgtumu. Viņai vairs nebij mātes žēl. Ka tā tik īsi un asi varēja notiesāt cilvēku, kurš viņai bij tik tuvs un tik daudz, to viņa nevarēja mātei piedot.

Un vairs man ar tādām muļķībām nenāc, ne tu, ne cits kāds. Māte dusmās drebošu balsi noteica.

Kā tu vēlies, mamma, Omula bilda un steidzīgi devās uz izeju, lai izspruktu laukā, drusku ieelpot skaidru gaisu. Pats grūtums vēl jau bij priekšā ar tēvu.

Koridora durvīs viņa krūtīs sadūrās ar kādu pretimnācēiu. Abi iekliedzās un skaļi iesmējās.

Strēlnieka kgs!

Jūsu cienījamā tēva juriskonsults, kā pavēliet, Gaujas jaunkundze, viesis smiedams paklanījās un tad noliecās salasīt savus dokumentus, kas no krītošās ādas somas bij izbiruši. Omula nevaldami iesmējās. Nē, ar tādu sparu drāzties vaļējās durvīs!

Un jūs jau nu ari visai rātni nenācāt pretim. Labāk būtu tūlīt atvainojusies pret viesi, Strēlnieks jokojās pretim.

Tas ari svarīgs dokuments? Omula ātri noliecās un tvēra pēc kāda bilžaina žurnāla, kas bij līdz izkritis uz grīdas.

Bet tikpat ātri juriskonsults satvēra viņas roku ar visu žurnālu, gribēdams to atņemt. Omula nedeva un rāvās laukā. Bet viņš bij stiprāks.

Ja jūs tā gribat, man nekas nav pretim. Esmu gatavs jūs tā vest līdz... nu, līdz kapa malai, viņš teica jautri smaidīdams un cieši viņas roku ar žurnālu turēdams savējā.

Jūs, vai jūs neesiet viens no mana brāļa kandidātiem? Omula, pārgalvīgi acīs skatīdamās, prasīja.

Es? Jā, mēs ar Leonu Gaujas kgu esam labi draugi, viņš mani jūsu tēvam silti ieteica. Advokāts Strēlnieks tā kā apjuka.

Omula skaļi iesmējās.

Bet es ar jums nepavisam neesmu mierā, kandidata kungs, viņa turpināja mulsināt juriskonsultu vēl arvien smiedamās.

Viņš momentāni atlaida vaļā viņas roku un kā aizvainots uzskatīja viņu.

Atvainojat, jaunkundze, es nācu pie jūsu tēva. Vai varu viņu runāt?

Tūlīt es viņam pieteikšu, lūdzu piesēžaties jel! Omula graciozi pamāja ar roku un gāja uz tēva darba istabu. Omulai ieejot tēva rakstvedis Nomaļš kā izbijies uzlēca stāvus.

Uz Omulas jautājumu pēc tēva vai brāļa, kurš ari tagad pārzināja visas veikala darīšanas, Nomaļš teica, ka abi kungi aizgājuši uz veikalu un likuši viņam te tos papīrus advokatam Strēlnieka kungam nodot, tie esot parakstīti. Pēc stundas vecais Gaujas kungs teicies būt atpakaļ, un lūdzis, ja advokata kungam drusku vaļas, lai pagaidot. Labi, Nomala kungs, jūs varat tad šodien iet, Omula noteica svarīgi; paņēma norādītos papīrus, tos iznesa Strēlniekam.

Tas sēdēja nopietns savā krēslā. Kad Omula iznāca, viņš piecēlās lai atvadītos. Viņš esot pavisam nevaļīgs šoreiz, lai atvainojot.

Vai viņš māti nevēloties satikt? Nē, diemžēl, viņam šoreiz jāatteicoties no šāda goda, steidzams pienākums viņu saucot.

Piepeši Omulai kas iešāvās prātā.

Vienu mazmazu brītiņu un vienu padomiņu dāvājat vēl man, Strēlnieka kungs, - Omula lūdza.

Viņš labprāt esot gatavs jaunkundzei pakalpot, varbūt tad viņa būšot vairāk mierā ar viņu.

Omula pasmaidīja, viņa redzēja, ka viesa īdzības ledus kusa.

Sakiet, advokata kungs, ja viens ir pilngadīgs un grib precēties, vai vecāki var tad likt nepārvaramus kavēkļus ceļā? Omula jautāja.

Kavēkļus gan, bet ne nepārvaramus. Pie kam maza izšķirība ir, vai tas, kas grib un kam kavē, ir vīrietis vai sieviete.

Nu pieņemsim, ka tā sieviete.

Omula tagad lika jautājumu pēc jautājuma. Un drīz viņa bij izzinājusi visu, kas vajadzīgs: ka ārzemes pasi bez vecāku atļaujas grūti dabūt, ka legālā laulība ar illegalu cilvēku nepavisam nav iespējama. Ar katru nākošo atbildi Omula bij mazāk apmierināta un pēdīgi nikni, zvērojošām acīm raudzījās savā konsulentā.

Neiespējams nekas nav, viņa skarbi pretojās. Pār robežu var bēgt bez pases, un laulāties var ari bez mācītāja.

To var. Bet laimi jus tā nepanāksiet, jūs tā neesiet audzināta, Strēlnieks teica nopietni.

Ne jau visiem ir tāda laime, kā jums totalizatorā un hazardā, Omula skaitās par Strēlnieka prātīgajiem padomiem un viņa nesatricināmo mieru.

Jā, tiešām, viņam visur esot laime. Viņam dzīvē neesot bijusi vēlēšanās, ciešākas, dziļākas, kuras nebūtu piepildījušās. To viņa neticot? Viņš smaida pašapzinīgi. Pat samīlējušos bēgli, meiteni, viņš apņemoties pārvest atpakaļ no ārzemēm un apprecēt

Omula nikni pabola acis uz viņa pusi un noliedzoši pakrata ar galvu. Viņš liekoties nepanesams cilvēks?

Ja neticot, lai saderot: tikai ar vienu ierunu, protams, ja viņš būšot samīlējies.

Tas bij par daudz! Viņš drīkstēja teikt, domāt, ka viņš varētu ari nesamīlēties viņā! Omula izaicinoši pavērās savām tumšajām acīm viņa. Jā, to viņa tiešām gribēja redzēt. Bet tad viņai kas ienāca prātā, un viņai palika neomulīgi sava izpauduma dēļ. Viņa lūkoja iestāstīt, lai Strēlnieks jel nedomājot, ka viņa tā esot, kas gribot bēgt, un - lai viņš tikai nevienam nestāstot par viņu sarunu. Pēdējo viņš apsolīja. To jau viņš pirmkārt pēc sava amata nemaz nedrīkstot darīt, otrkārt no tās bēgšanas nekas tikpat neiznākšot, jo viņš jau to derību vinnēšot.

Nē, viņš bij par daudz iedomīgs, līdz smieklīgumam! Omula tiešām atkal iesmējās un labsirdīgi jokodama sniedza viņam atvadīdamās roku.

Man jānožēlo, Strēlnieka kungs, ka tagad visa vasara priekšā, un mēs netiksimies, tad jau es gan jums pierādītu, ka jūs būtu uzvarētais.

Viņš strauji kratīja viņas roku cieši viņai acīs raudzīdamies. Tik daudz uguns vienas sievietes skatā viņš nebij redzējis. Viņam tapa karsti.

Blakus durvis lēni pavērās un Gaujas kundze ienāca. Viņa bij priecīgi pārsteigta par Omulas un Strēlnieka dzīvo sarunu. Izdzirdusi pēdējos Omulas vārdus, viņa, sasveicinājusies, laipni teica:

Jums tašu vasarā tik daudz svabada laika, apciemojat mūs Gaujienā, jūs katrā laika būsat mums mīļš viesis. Vai nē, Omula?

Omula pamāja korekti ar galvu. Nu tad mēs sacīkstēsimies.

Uz ko? Gaujas kundze jautāja ne bez ziņkārības.

Tenisā, Omula iesmējās.

Jā, tenisā, ari Strēlnieks iesmējās.

Bij dzirdams, ka priekšnamā ar troksni pārnāca abi Gaujas, tēvs un dēls. Omula neemierīgi sakustējās. Viņa vēl tēvu nebij redzējusi pēc Ojara vēstules.

Kamēr visi sasveicinājās, Omula nemanīta izslīdēja laukā. Viņa gribēja pabūt brīvā gaisā viena, lai tad pēc tam stātos tēvam pretim. Ā! cik tas bij apnicīgi! Ja viņa to būtu zinājusi...

III

Pie Elīnas.

Omula ātri steidzās uz priekšu, it kā kāds viņu trenktu.

Viss nospiedošais bija izgaisis. Viņas ģīmī bija novērojama tikko manāma, bet dzīva vaibstu spēle; viņas domas rosīgi darbojās; ap lūpām rotājās viegls, jautrs smaids.

Nē, tāds pašpaļāvīgs, pārdrošs cilvēks!.. Bet tas bija interesanti: viņš ari mīlēja cīņu, viņš ari turēja ko no sevis, ka varēja sacensties ar viņu. Tie citi, tie par daudz bija lūdzēji šobrīd, lai pēc tam, vēlāk pārvērstos par jo sīvākiem pavēlniekiem. Un pavēles, noliegumi tas viņai neciešamākais. Taču viņa negribēja domāt tik daudz par Strēlnieku. Viņai jau tā bija diezgan svarīgāku domu. Tomēr - patīkama bija šī pirmā tuvākā iepazīšanās. Leons tā bija daudzinājis savu jauno draugu.

Omula pirms gribēja nodarīt pilsētā savas darīšanas un vecmāmuļas iepirkumus; Guntars ari bij lūdzis pārvest viņa mātei krūšu tēju un zāles kaulu sāpēm, un nokārtot kādus steidzīgus maksājumus ugunsbiedrībā un kredītā. Viņš pats nevarēja braukt, mātes labākā govs piepeši saslimusi. Visas tās darīšanas bij steidzamas, neatliekamas, un rīt Omula gribēja atkal izbraukt uz Gaujienu; uz zemēm bija pats sējas laiks, visiem rokas pilnas darba.

Nodarījusi visu pilsētā, Omula ar savām daudzajām pakām brauca uz māju. Ceļā viņa lika iegriezties kādā šaurākā sānielā, kuras pašā galā dzīvoja Elīna Zīle ar savu dēlu.

Omula mīlēja savu krustdēlu, mazo Ansi. Elīna patlaban bija pārnākusi no darba - viņa strādaja atkal advokata Mētras birojā un taisījās iet pretim savam dēlēnam uz bērnu darzu. Spodrajās divās istabiņās pa plaši atvērto logu pavasara saule bagātīgi lēja gaismu un siltumu; bija redzams, ka laukā, mazajā dārziņā kokiem brieda jauni asni un pumpuri. Omula meta asu skatu pār istabām, un viņa nejauši salīdzināja Elīnas dzīvi toreiz, kad Ansītis bija dzimis, un tagad. Viss bija mainījies uz labo pusi. Elīnas apkārtne un viņa pati, viss liecināja, ka viņa tagad mierā ar dzīvi. Omula bij lepna, ka viņa ari savu daļu pie tā darījusi.

Elīnas draudzībā ar Lilianu bija iestājies atsalums. Pirms pāris gadiem, kad Liliana ar Egilu bija projām no mājas, advokats Mētra bija reiz ieminējies par precēšanos. Viņš jau pat nebija vārdā saucis Elīnu, un ne Liliana, ne Egils nebija izteikuši savu pretošanos; bet, ka tas bērnus sāpināja, to Mētra tūdaļ nojauta un atmeta savu nodomu. Un no tā laika Liliana atrāvās no Elīnas. Nekas jau nebija runāts, bet tāda tikko nenojaušama jūtu maina bij notikusi, un neviens to vairs nevarēja grozīt. Liliana nekad vairs neapciemoja Elīnu.

Omula stāvēja tāļu no šī intīmā Mētras dzimtas pārdzīvojuma, un Elīna viņai bij tuva, kā Ojara māsa. Tādēļ viņa ar jo lielāku sirsnību izturējās pret Elīnu un viņas bērnu. Nekas jau ari starp viņām abām netika pārrunāts, bet viņas klusi sapratās. Ka advokāts Mētra ar tādu dziļu sapratu un cienību ievēroja savu bērnu dvēseles noskaņu, viņu dziļākās jūtas, un tām, kā tēvs, piemēroja savu dzīvi, tas savukārt Omulai iedvesa lielu respektu pret viņu.

Omula tagad bija nākusi, lai ņemtu līdz Ansīti uz Gaujienu, kā viņa to bieži darīja. Bet šoreiz viņai bija ari vēl cits nolūks: pārrunāt ar Elīnu par sevi un Ojaru. Viņa vilcinājās vai teikt, vai neteikt. Elīna viņu bija iemīlējusi kā māsu, ar viņu tā vienmēr varēja izrunāties par visu. Bet šoreiz taču bija tā savādi. Viņa sagaidīja, ka Elīna darīs visu, lai palīdzētu viņai un Ojaram, un viņa neapzinīgi no tā baidījās.

Ansītim tad es rīt atbraukšu pakaļ, Omula teica, kad abas bij vienojušās par šo lietu.

Ja man rīt būs vaļīgāka diena, tad es pati viņu jums aizvedīšu, Elīna sacīja. Viņa apvaicājās, ko Ojars darot, viņai ilgi neesot ziņu.

Omula mazliet nosarka. Tad viņa pateica visu. Lai notiek, kas notikdams, savu solījumu Ojaram viņa turēs, par to ari Elīna esot droša. Tā Omula apliecināja.

Par lielu brīnumu Omulai, Elīna par šādu ziņojumu neizrādīja to lielo prieku, kādu tā bija sagaidījusi. Elīna klusēja labu brīdi un tad kā saudzīga māte runāja ar Omulu, to pārrunādama, lai nepārsteidzas, lai šimbrīžam viss paliek pa vecam.

Jums pirms jāsatiekas abiem, viņa teica. lekams tas nav noticis, nevar saraut visu līdzšinējo dzīvi, visas asinssaites. Tas būtu lūzums, kura sekas nav pārredzamas, un uz to jūs, Omula, vēl nebūt neesat gatava.

Elīna apņemas rakstīt kādu prātīgu vārdu ari brālim.

Ar neizskaidrojamu apmierinājumu Omula uztvēra katru Elīnas vārdu. Vīna apsolījās ievērot

viņas padomus, un atvadoties spieda sirsnīgi tai roku, kā to ilgi nebija darījusi.

Omulai palika uzreiz tik viegli, it kā kādi pinekļi no locekļiem viņai būtu nokrituši, un kad ormanis ātri laida uz priekšu, viņai likās, ka viņa nestos pa gaisu. Tai pašai vēl nebija skaidra šī piepešā pārmaiņa viņā. To jau viņa apzinājās, ka lieta tai javed līdz galam, ka tā reiz precēs Ojaru; bet ka šis jautājums vairs nekarājās kā liktenis pār galvu - tas bija liels atvieglinājums. Vēl viņai nepavisam negribējās precēties. Elīnai bija taisnība!

Vakarā tēvs Omulu aicināja pie sevis. Omula ienāca klusa, mierīga. Tēvs viņu uzskatīja pētīdams, kā nosvērdams: uz vieniem kausiem viņš uzlika viņas smago nodomu, uz otriem viņu pašu, viņas iekšējo pārdzīvojumu pasauli, cik viņš to varēja pārredzēt.

Tēva skats smagi spieda. Tas atkal atgādināja visu... tas apliecināja vēl reiz, cik pārāk svarīgs ir solis, kuru viņa tik ātri, viegli nospriedusi spert. Par laimi tēvs neizplūda garos sprediķos, bet saņēma visu īsi un noteikti. Viņš no tās lietas nekā negribot zināt, un ja viņa domājot rīkoties pret viņa gribu, tad lai to darot uz savu galvu un lai ejot, kur pati redzot. Viņš bij sevī pārliecināts, ka viņai tas dullums izies, kad vecāki tam dos noteiktu pretsparu. Viņiem ar māti bija ari tur savi droši aprēķini...

Lūdzu neņem man to ļaunā, es citādi nevaru, tēvs sausi teica, manāmi apspiezdams savu iekšējo nemieru.

Es zinu, papa. Es citu ari nesagaidīju. Mēs darīsim tā... pēc mūsu iekšējās likumības, Omula dzestri bilda.

Ko tu vēl nepadzirdēsi! tēvs zobgalīgi teica. Pēc brīža viņš atkal nopietni vaicāja: saki,

Omula, vai jau tad, kad viņš bija mūsu mājā, jūs.. nu, tā lakstojāties?

Nē, papa, nekad! mēs taču pat maz runājām, tikai reizēm es viņu ķircināju. Es biju vēl maza un muļķe, Omula ne bez īgnuma atraidīja tādu jautājumu.

Tēvs norūca kaut ko sevī, kā apmierināts. Viņš būtu vēl ko jautājis, par citiem viņas aplidotājiem, bet viņam bij kauns. To lai dara māte.

Varbūt es pats vai mamma... mēs ar tevi reizē aizbrauksim uz ārzemēm. Tur tad visi atjaunosim veco pazīšanos. Viņš jau tagad būs labi gados. Vecs jau nav, pusmūža vīrs. Toreiz bieži slimoja ar to māgu, tāds sašnurcis, dzeltens bij, nezina kā tagad? Varbūt tas pārgājis. Citādi jau tīri lāga cilvēks, centīgs, strādīgs. Vai tad nu jaunums un smukums vien no svara. Tam viņa noziegumam, protams, nevar ticēt, tāds viņš nebij, lai ari toreiz tai lielā uztraukumā viņam vien visu pārmetām. Manis pēc kaut vai tūliņ lai nāk atpakaļ. Nekāds krona sociālists ari viņš pēc savas dabas nevarēja iznākt, pats tāds pabailīgs, nedrošs. Neveikls, neizvedīgs bij sabiedrībā, bet to jau būs pasaulē izmācījies, ka servjetē degunu neslauka...

Tādā kārtā vecais Gauja atjaunoja savas atminas par Ojaru Zīli, Omulas «tāļo profesoru», kā viņa to sauca klusībā. Vai tēvs nemanīja jeb negribēja manīt, ka viņš kā ar nokarsētām knaiblēm knaibīja viņas sirdi, viņas jūtas ievainodams līdz pašam dziļumam. To, kuru viņa garīgi pielūdza kā ko augstu, cēlu, zem kura garīgā iespaida viņa bija pieaugusi, viņš, tēvs, padarīja to smieklīgu. Viņam, diemžēl, bija ari taisnība. Ar veiklību smalkās viesībās Ojars nevarēja lepoties: viņa jau pati senāk par to bija zobojusies. Nekā viņa uz to tēvam nevarēja atbildēt, kā tikai:

Es nezinu, es jau neesmu viņu redzējusi, kāds viņš tagad; man tas ari vienalga, viņa ārējais cilvēks. Savu daktera eksamenu viņš nolicis ...

Ārzemju dakteri nolikt kas to nu nezina, kā tur diplomus fabricē. Centīgs jau bija, to es teicu, bet ne apdāvināts; prātīgs, bet ne pārāk gudrs. Man jau ari nepatīk tie pārgudrie...

Omula stāvēja kā uz oglēm. Viņa sajuta sevī vieglus, saltus drebuļus. Tāda nepatīkama, pretīga jūta tā bija, kas kā riebīgs tārps kur iezagās sirdī un salti, dregni to apložņāja. Galu galā, neņem tu traģiski to precību, Gaujas kungs beidzot noteica. Ja jau citādi nemaz nevarēs, tad jau mēs varbūt ar mammu ari pārdomāsim. Vai tad nu mums vajag sava bērna nelaimes.

Omula klusi izgāja. Viņa neredzēja, ka tēvs viņu pavadīja ar omulīgu smīnu bārdā. Viņš sevi dēvēja par lielu cilvēku pazinēju un psichologu. Viņš zināja, ka nekāds līdzeklis tā nevelk pret nelaimīgu mīlestību, kā padarīt iemīļoto cilvēku smieklīgu, nožēlojamu.

IV

Vasara Gaujienā.

Laiks ilgi stāvēja silts un jauks, kā jau pašā vasaras vidū. Gaujienā arvien bij rosīga kustība un dzīvība; it īpaši svētdienās, kad sabrauca no pilsētas viesu pilna māja. Vecmāmuļai bija paradums uz vasaru sataupīt visādas svinības: tad bija jauna rija iedzerama, tad jauni akas grodi, vai pļaujmašīna; vienreiz ieradās no svešatnes dēls Jēkabs nosvētīt Gaujienā savu dzimšanas dienu, citreiz Jānis savu vārda dienu. Un tā vasaras svētdienās dzīrām Gaujienā nebija gala, un vecmāmuļas lielākais prieks bij, ka varēja celt mīļajiem viesiem priekšā pilnu galdu, klausīties valodu čaloņā, skaļos jauniešu smieklos un nevaldāmās izpriecās.

Tik’ uzdziedāt, bērni, lai trīc! vecmāmuļa tad mudināja.

Un bērni netaupīja ari, dziedāja ko jaudāja vecmāmuļai par prieku. Dziesmas un muzika trīcināja visu Gaujmalu, un vēl atbalsojās pāri upei eglājā. Reizēm, pa lielākiem svētkiem, kā pa Jāņiem un jūlijā, vecmāmuļas dzimšanas dienā, Gaujienā sabrauca tik daudz svešu, ka visas liekās istabas bija pilnas; un projām jau nevienu nelaida, bija jāpaliek pa nakti, jāpaciemojas kādas dienas. Jaunos kungus tad ievietoja klētsaugšā, smaršīgā jaunā sienā. Tas pilsētniekiem bija savs baudījums. Tur viņi netraucēti varēja izgulēties līdz pusdienai, kad tikai vēl dienas ausmā bija devušies uz dusu. Vecmāmuļā tad pati apsargāja klētsaugšas mieru, ka tikai kāds pa skaļu nerunātu pagalmā, vai suņi nerietu, lai «bērni» dabūtu izgulēties, «papūsties», kā viņa teica. Līgsma, smaidoša viņa naski tecēja no ķēka pagrabā, no pagraba klētī. Tagad jau viņai bija liels atvieglinājums - Omula ari pusi no priecīgajām rūpēm par viesiem ņēma uz sevi. Sākumā Omula gribēja tāpat kā jaunā Gaujas kundze, viņas māte, vest uzkožamos un citas ēdamlietas no pilsētas, bet to vecmāmuļa no laika gala uzskatīja par savas saimniecības necienīgu. Uz pilsētas delikatesēm viņa nelika nekāda svara, no tām cilvēks esot ne ēdis, ne neēdis, dzīvu naudu tikai rijot iekšā, cita labuma neesot. Vecmāmuļa bija ari taupīga. Viņa pacienāja allaž savus viesus ar to, ko Dievs katrreiz bija devis. Un Dieva svētības jau Gaujienā netrūka, visi apcirkni bija pilni tā ziemā, kā vasarā. Kad mājā bija viesi, tad karašu plāceņus un baltmaizi cepa divreiz nedēļā: sestdienās kāva putnus un pa četrkājainim; pārmaiņas dēļ sūtīja pašus ciemiņus vēžot vai zvejot, lai gaļa neapnīkstot. Neviens ari neprata tik gardu medaļu brūvēt, kā vecā māte. īsts gardums karstā laikā bija raudzētā bērzsula, kuru pavasaros pietecināja bērzu birztalā vairāk vērpelīšu un muciņu.

Patlaban bij Gaujienā iestājies klusums uz nenoteiktu laiku. Bija aizvadīta lielāka partija tuvu, tālu viesu, kas bija ciemojušies veselu nedēļu: vecie Lībieši ar Valtu bija aizbraukuši atpakaļ uz jūru, un Jānis Gauja bija devies atpakaļ Krievijā, atstādams uz ilgāku laiku Gaujienā sievu Evelīnu ar jaunākajiem bērniem, meitiņām Valduli un Agrīti. Leona līgava Liliana, kā no Vasaras svētkiem viesojās Gaujienā. Viņa gaidīja no ārzemēm pārbraucam tēvu un Egilu, lai tad pārietu jūrmalā, baltajā namā. Uz rudeni, vēlākais ziemā, viņi gribēja svinēt kāzas; droši noteikts nekas nebij, Leons nemaz vairs nevarēja gaidīt, bet advokāts Mētra ietiepās un vilcināja. Lai gan viņš nekā neteica, tomēr visi manīja, ka viņš ar Leonu nav īsti mierā.

Otrdien ari Gaujas kungs ar Leonu bija aizbraukuši uz pilsētu, tā kā mājās nu bij palikuši tikai sievietes un bērni. Jau četras dienas valdīja tāds klusums Gaujienā, ka vecmāmuļa jau sāka palikt nemierīga.

Vai tik’ kur kas nav noticis, ka tik ilgi neviens nerādās. Viņa bažīgi jautāja vedeklai Veronikai, kura ar Evelīnu uz lieveņa tīrīja ogas ievārījumiem.

Abas vedeklas jautri iesmējās.

Pagaidiet vien, vecā māt’, nebūs rīt ne svētvakars pienācis, kad jau visa māja dimdēs no ciemiņiem, Evelīna mierināja vīra māti.

Lai Dievs dod. Citādi - kas tā par svētdienu, ja neviena cilvēka nav mājā.

Es jau Leonam pieteicu, lai ņem pāris draugu līdz, ari Veronika priecināja Gaujas māti.

Ko nu tas vairs par draugiem bēdā, bez Lilianas viņam neviena nevajaga. Kas to būtu domājis, ka tāds pamatīgs brūtgāns no viņa iznāks. Nu redzi nu, Veronika, ko es tev vienmēr teicu, kad tu par viņu bēdājies. Un citiem vēl nav labs diezgan, Gaujas kundze sarūgtināta sacīja. Viņai bij lielas sirdssāpes, ka Mētra neizrādīja lielu prieku par viņas dēlu. Viņa nevarēia saprast, ko gan labāku vēl varēja vēlēties kāds savai meitai kā Leonu Gauju. Gaujas lielās, labi ievestās firmas līdzīpašnieku, vienīgo dēlu un visas dzimtas lepnumu. Tas Mētra jau esot tāds savādnieks, Evelīna, uzminēdama svaines domas, piebilda.

Kundzes apklusa. Pa dārza jauno liepu gatvu ātri tuvojās Liliana. Notālēm izskatījās, it kā balts gulbis spārniem plīvodams skrietu šurp; viņai pakaļ pilnā gaitā devās Ansītis, Valdule, Agrīte un Pusvācieša mazais Pičuls.

Lūk, mazie cālēni nāk, gribas ēst, vecmāmuļa sacīja un piecēlās, lai ietu pagādāt bērniem launagu. Jautri čalodami bērni ar Lilianu iebruka lievenī. leraudzījuši lielo lērumu ogu bļodas, viņi kārām acīm izstiepa rokas. Abas Gaujas kundzes saslējās, izbijušās, ka mazie notašķīs visas malas, izķēpās ar tik lielām pūlēm sašķītās ogas. Bet vecmāmuļa pameta bērniem ar acīm, un tie smiedamies sekoja viņai dārzā, lapenē.

Tur jau uz galda stāvēja aizsegta liela bļoda ar skaistākajām zemenēm, krūze piena, medus vācelīte, klaips rupjas maizes un šķīvji ar karotēm. Vecmāmuļa aizdzina lapseņu baru, kas lidoja ap ēdienu, un priecīgi smaidīdama noskatījās, ka Liliana nosēdināja katru savā vietā, noslaucīja Agrītei un Pičulim muti, un tad, pie krūts piespiedusi pusklaipu maizes, grieza lielus plānus riecienus, apsmērēja tos ar medu un sniedza bērniem; tad ielēja katram krūzīti svaiga piena. Bērni bija aplam izsalkuši un ēda, ka šņakstēja vien, kāri skatīdamies uz apcukurotajām ogām. Bet viņi zināja, ka nekas nelīdz, pirms jāapēd rupjā maize - lai nesamaitātu māgu, kā vecmāmuļa teica - tad tikai nāks gardais azaids - ogas ar cukuru un pienu.

Kad es tā raugos, tad es iedomājos, ka tu, Lilij’, būtu tā māte, un tie tavi bērniņi - un tas tik skaisti.

Liliana nosarka kā magone. Viņai jau gluži tas pats bij prātā sevī smaidot. Viņa nekad nebūtu domājusi, ka viņa tā mīl bērnus un bērni viņu.

Mani pašu bērniņi, esiet laimīgi. Es tā priecājos par Leviņu, vecmāmuļa noglaudīja Lilianas galvu.

Lai mīļais Dievs nu ar’ manai Omulītei dotu gudru padomu; es nemaz nevaru ticēt, ka... vecmāmuļa aprāva valodu nopūzdamās. Omulas nodomātā precība ari viņai nedarīja prieku, bet viņa to sargājās klaji izrādīt, negribēdama Omulu skumdināt.

Kad bērni jau bija pie savas gardākās maltītes, vecmāmuļa sūtīja Lilianu palīgā Omulai savest saimniecības rēķinus. Viņa pati palika ēdināt mazbērnus. Mazie plījās virsū, lai vecmāmuļa stāstot pasakas. Un viņa to vien gaidīja, stāstīt tai darīja ne mazāk prieka, kā bērniem klausīties.

Vecmāmuļa stāstīja par spalvainbiksi velnu, kā kalps un cūkgans dīķmalā izmozējuši nelabo. Bērni smējās vēderus turēdami. Viņu skaļās balsis atskanēja līdz mājai.

V Ilgas. ---------------------------------------------------------------------------------------

Omula bij nogurusi no daudzajiem darbiem saimniecībā. Šogad bija izdevīgs gads: ne pārāk karsts, pa laikiem uzlija auglīgs lietutiņš, un viss bija labi paaudzis. Omulai ar vecmāti prieks bija skatīties, kā druvās labība spirgti auga un gatavojās: prieks bija ari lopus no ganībām mājās sagaidot un redzot, ka govju platās muguras laistījās vien. Piena šovasar bija Dieva svētība, ka vai mazgāties varēja. Omulas piensaimniecībai bij ziedu laiki. Ik sestdienas ar mazu gaismiņu viņa cēlās un izvadīja Pusvācieti uz pilsētu ar krējumu un sviestu, un ik svētrītus to sagaidīja pārbraucam ar cukuru, tēju, kafiju, smalkiem kviešu miltiem un citiem līdzīgiem produktiem, bez kuriem jau šolaiku vairs nevarēja iztikt pat nevienā lauku saimniecībā. Vecmāmuļa gan gribēja pieradināt visus pie ābolu tējas un rudzu kafijas, bet tas viņai neizdevās, un ar to jau viņa bija apmierinājusies. Kad sestdienas vakarā Gaujas kungs ar Leonu atveda no pilsētas līdz tikai vienu ciemiņu, Omula bija loti apmierināta - nebūs tik daudz jānoskrienas.

Visu vasaru mēs jau gaidam, Strēlnieka kungs, Gaujas kundze neliekuļoti priecīgi saņēma viesi.

Tad nu mēs jūs ar’ nelaidīsim projām, Gaujas māte piedraudēja.

Es baidos, ka es, cienījamām kundzēm būšu grūts pārbaudījums viņu pazīstamai viesmīlībai: es nāku uz ilgāku laiku, uz dažām dienām. Tieslietu zinību kandidats Strēlnieks kundzēm rokas skūpstīdams sacīja.

Tikai uz dažām dienām! vecmāmuļa izsaucās vīlusies.

Dzīvojiet kamēr jūs mums būsiet apnikuši, Omula piebilda izaicinoši iesmiedamās. Omula, kas tas par toni! māte viņu klusi apsauca, izbijusies.

Mamma, es taču ceru, ka tas nekad nenotiks, Omula it kā atvainoja savu netaktību.

Es no tā, cienījamā jaunkundze, sargāšos kā no grēka, Strēlnieks paklanījās pret Omulu.

Tad jau tev būs te jāpaliek visu mūžu, Leons ari piemetināja.

Omula atcerējās savu norunu ar Strēlnieku pilsētā un uzskatīja to, it kā vēlreiz viņu viena pati apsveikdama un izrādīdama sevišķu prieku par viņa ierašanos, un it kā ar acīm sacīdama:

Es tevi sen gaidu, kur tu tik ilgi kavējies?

Strēlnieks uztvēra viņas jautro, dzidro skatu. Viņš likās, saprata, ko viņa gribēja teikt un jutās kā pievilkts; pats neapzinādamies viņš spēra soli uz viņas pusi. Viņš raudzījās viņā un atbildēja tāpat ar acīm:

Es tikai par tevi vien domāju, bet es baidījos nākt. Es esmu tik laimīgs, ka tu mani gaidīji.

Omula atkāpās soli atpakaļ, jautri, bezbēdīgi iesmējās un izskrēja laukā.

Viņa laikam grib apraudzīt, vai tikai Leons braukdams atkal nav saskrējis putās viņas jauno ķēvīti, Gaujas kungs paskaidroja Omulas steidzību.

Omula tik nevaļīga, viņa jau tagad rīkojas pa Gaujienu kā saimniece; vecmāmuļa visas atslēgas nodevusi viņas rokā, Gaujas kundze turēja par vajadzīgu vēl tuvāk paskaidrot. Tā nu gan nebija gluži taisnība, jo lai ari kā vecmāmuļa prata cienīt Omulas darbu un apzinību, tomēr virsvadību viņa pati paturēja savās rokās vēl vienmēr.

Viktors Strēlnieks, kā jau Gaujienā parasts, drīz jutās te kā tuvinieks savās mājās. Nepagāja ne divas dienas, kad jau vecmāmuļa viņam bija savu uzdevumu norādījusi saimniecībā: pusdienā un vakarā griezt centrifūgu, kamēr Omula mērīja pienu un pierakstīja. No rītiem viņam vajadzēja ilgi gulēt, kā jau ciemiņam. Vakaros viņš palīdzēja apliet Omulas puķes, pienesdams no lielās baļļas zem renes lietus ūdeni.

Pēdējais bij Strēlniekam par daudz patīkams uzdevums. Viņš sniedza Omulai lejkannu, pie kam tam arvien bij izdevība pieskārties pie viņas rokām, paķircināties, nelaižot kannu tūdaļ vaļā. Kādreiz viņa tam uzslacīja ar iztukšotu kannu pēdējās atlikušās ūdens lāses, nometa kannu zemē un aizbēga aiz rožu krūmiem vai pliederu ceriem. Tad viņš nekavējās ķert viņu ciet un ak debesslaimība! Tas nebij aprakstāms, šis prieks, kad viņam palaimējās Omuļu satvert un turēt to savās rokās, piesarkušu, smejošu! Tas jau bij tikai īss, mazs brītiņš; viņa palieca tad savu galvu atpakaļ un ar vienu acu uzmetienu lika saprast zināmu robežu, pār kuru viņš nedrīkstēja iet. Bet ari šis pats mazumiņš bij tik daudz, tik bezgala daudz.

Kādreiz viņš lejkannu Omulai sniegdams to atkal nelaida vaļā.

Savas sirdsasinis es atdotu jūsu puķēm, Omula, - viņš teica.

Tas Ir plagiats, saderam! - Omula iesmējās. Strēlnieks neveikli nosarka. Kā viņa to varēja zināt? Jā, tas bij no Getes. Viņš atzinās vaļsirdīgi. Viņam tā patika šis izteiciens, to viņš no skolas sola glabājis atmiņā. Un tagad viņš tiešām bij gatavs atdot visu priekš viņas. Tā jau bija viņa nelaime - viņam no poēzijas bij laimes māte šūpulī ielikusi tikpat kā nekā.

Omulai palika viņa žēl.

Strēlnieka kungs, lūdzu neaizmirstiet mēs tikai sacīkstamies... Un viņa pazuda aiz puķēm.

Ho! viņš uzvarēs, par to viņš ir drošs. Visas zīmes to rāda...

Leons šonedēļ ari palika Gaujienā. levērojot viņa līgavaiņa stāvokli, tēvs viņu atvaļināja uz ilgāku laiku. Omulai ari tagad bij vairāk vaļas, jo nekādi ārkārtēji darbi, bez parastajiem, saimniecībā nebij. Zemenes, jāņogas bij ievārītas, citas ogas vēl nebij ienākušās. Par Strēlnieku, kā ciemiņu, ari bij maza bēda, viņš nelikās traucēties un ari nevienu netraucēja. Viņai pat patīkami bij vaļas brīžos ar to paķircināties. Viņš jau vēl arvien bij tik iedomīgs. Ar nodomu viņa dāvāja tam lielāku uzmanību, nekā vienaldzīgam viesim pienāktos. Un tas viņai darīja vēl jo lielāku prieku, kad viņa redzēja, ka visi apkārtējie to ar labpatiku ievēro un uzmana. Strēlnieks jau ari, kā vīrietis, nebij zemē metams, turpretim, loti, loti patīkams aplidotājs.

Tā kā Leons un Liliana abi vien jūsmodami staigāja apkārt un pazuda dienām, tad Omulai pat būtu garlaicīgi bijis bez Strēlnieka. Omula jau nebūtu sieviete, ja viņai nepatiktu redzēt, ka Strēlnieks arvien dziļāk ieskatījās viņas acīs un draudēja tur pazaudēt savu līdzsvaru, kā bezdibena atvara malā. Tiktāl gluži tā negribēja viņu pielaist, bet pēdējā brīdī atstāt viņam svabadu vēl vienu atkāpšanās poziciju. Strēlnieks no savas puses bij apmierināts. Viņš vēl nekad nopietni nebij domājis par precēšanos. Tikai Omulu ieraugot, tas viņam pirmo reiz bij iešāvies galvā. Un tagad tur šī doma sēdēja un urbās kā nagla. Omula dāvāja viņam tikdaudz laipnības, un viņš to uzskatīja par parādu, ja tas neapliecinātu viņai pie izdevības, ka viņš prot šo laipnību cienīt - ka viņš pielūdz viņu.

Vakaros, kad mājā pēc dienas darbiem un vakara pastaigas valdīja miers un visi atrāvās savās telpās, Omula savā istabā nodevās savam parastam darbam: studēja Ojara grāmatas. Viņai kļuvis par nepieciešamu, kādas stundas dienā nodoties garīgam darbam. Bet siltajos, maigajos jūsmas pilnajos vasaras vakaros tomēr lāga neveicās ar grāmatām. Domas klejoja citur, nenojaustās tālēs. Vai tās bij ilgas pēc Ojara? Par viņu tā domāja arvien. Tas jau bij viņas līgavainis, neskatoties ne uz ko, tāpat kā Lilianai Leons. Bet tā, kā tie abi mīlinājās, to gan viņa nevarēja iedomāties ar Ojaru - tas jau bij pavisam smieklīgi un muļķīgi! Tomēr reizēm viņai tā gribējās, kaut viņš ari būtu te, viņas līgavainis, un viņa varētu ar to vakaru klusībā staigāt gar Gaujmalu, dalīties ar visu savu sirdspārpilnību. Bet tagad - neviena nebij, ar ko varētu kopā sapņot un jūsmot.

Tādās reizēs Omula bij ļoti neapmierināta ar sevi un visu savu apkārtni. Kamdēļ, kamdēļ viņa nevarēja būt laimīga, savas jaunības ziedulaika gados! Tagad viss tas ar Ojaru tika nobīdīts uz nezināmu laika attālumu. It kā tuvs, lolots mērķis piepeši būtu izzudis kur pelēkajā miglājā. «Nāc, es tevi gaidu, es saucu pēc tevis, Ojar!» Viņa rakstīja viņam: «Dzīve tik salta un tukša... Es nezinu, kā es tik ilgi bez tevis esmu dzīvojusi!» Tā atkal citreiz.

Ari dienā, pašā ciešākajā darbā viņai kādreiz uznāca tādas nesaprotamas skumjas, un tad viņa sev prasīja: «Priekš kam es visu to daru, strādāju? kas tam par nozīmi?» Un tad visa darba prieks bij pagalam, un gurdeni nolaistām rokām viņa rīkojās kā automāts.

Tu esi nokususi, Omulīt. Ej papūties bērns, vecmāmuļa teica, kad tā viņu tādu satika.

Un Omula tad aizslīdēja viena uz mežu, papūsties. Bet tur tikai vēl skumjāki palika, ka vai raudājusi būtu.

VI

Kavalkade.

Nākošā svētdienas rītā Gaujienieši bij sataisījušies uz tālāku vizināšanās izbraukumu. Liliana ar Leonu un Omula ar Strēlnieku jāšus. Evelīnas kundze ar bērniem braukšus iepakaļ. Gaujas kundze palika mājā ar vīru, kurš klusībā netraucēts ar stārastu Pusvācieti gribēja apskatīt, kā druvās šīgada raža ienākas. Vecmāmuļa virtuvē no piena un cukura vārīja mazbērniem gardas «krējuma bonbongas».

Leons ar Lilianu izjāja pirmie. Viņi abi bij tik laimīgi. Viņiem tagad nebij citu valodu, kā par savu nākamo dzīvi. Leons bij sevišķi pacilātā omā: viņš vēroja, ka viņa draugam ir labi panākumi pie māsas.

Omula ar Strēlnieku jāja iepakaļ, viegli tērzēdami. Strēlnieks ar apbrīnošanu noskatījās Omulā, cik svabadi un veikli viņa turējās zirgā. Viņam jau tagad likās, ka visur viņa būtu pati pilnība. Viņas šmaugais, lokanais stāvs viņu kairināja; viņas balss aizkustināja viņa jūtīgākās stīgas; viņas kustībās viņš nevarēja beigt skatīties. Viņš bij apburts.

Vai man, Omulas jaunkundze, vairs nevajadzēs bēgli tvert viņpus robežām? viņš jautāja, būdams pārliecināts, ka viņa kaunīgi nosarks. Nē, nē! Bēdziet labāk tagad jūs pie laika, es daru jūs uzmanīgu, Omula ķircinājās.

Strēlnieks iesmējās jautri. Viņš jau labprāt ļaujoties sevi noķerties.

Es zinu jūsu noslēpumu un priecājos, ka viss tik labi pārgājis, viņš piebilda.

Nekas nav pārgājis. Es gaidu pārbraucam no ārzemēm savu līgavaini, Omula kaitināta teica.

Man nav tas gods cienījamo X. kungu pazīt, bet to gan es zinu, ka tagad jūs jokojat. Ja gribat, varat jau pirkstus apdedzināt.

Ja jūs runātu patiesību, tad es labāk vēlētos, ka nebūtu dzimis, viņš teica jau nopietnāku noskaņu.

Omula smaidīja sevī.

Viņi iejāja mežā. Leons un Liliana palaida zirgus viegliem rikšiem. Omula negribēja palikt iepakaļ; viņa parāva pie pavadas un viegli uzsita ar roku brūnim pa kaklu. Tas iezviedzās un lēkšus devās uz priekšu. Panācis pirmējos, tas soļoja lēnāk. Strēlnieks turējās līdz un ne soli neatstājās no Omulas.

Notālēm pretim tuvojās jātnieks, vienmērīgiem lēkšiem; tam bija skaistas kustības: viņš bija kā saaudzis ar savu zirgu; Omula ar prieku raudzījās viņā. Viņa bija pārsteigta, kad jātniekā pazina Guntaru Upsalu; viņš ari, sastapdams viņu jautrā kavalkadē. Guntars sveicināja. Bija manāms, ka viņš jutās neomulīgi savās darba drēbēs. augstos stilbainos zābakos, īsā viegla listriņa svārkā un platā salmenīcā.

Leons aicināja Guntaru piedalīties pie viņiem, bet tas atvainojās: esot jādams uz savām meža pļavām, kur viņējie šonedēļ pļāvuši. Leons teica, lai tad viņš pie viena apskatoties ari to viņu Lūšu purvu, kur Gaujienai tas jaunais mežs aug.

Aizviņnedēļ vētra tur lielu dalu koku izgāzusi, aplauzusi. Es jau Omulas jaunkundzei stāstīju. Ja jūs to mežu neglābsat, tad tur nekas jums neiznāks, Guntars noteica un atvadīdamies pagrieza zirgu uz otru pusi.

To Omula pavisam bij piemirsusi. Viņai tā lieta nelikās tik svarīga. Tas purvs jau bija pazīstams, tēvs no viņa nekā neturēja. Bet Guntars viņu bija tuvāk apskatījis un kā lietpratējs atradis, ka viņā slēpjoties liela bagātība, ja tikai viņu nosusinot, grāvjus izrokot. Tad pēc piecpadsmit līdz divdesmit gadiem, tas atsvēršot desmit Gaujienas. Tas Omulai tagad ienāca prātā, un viņai bij nepatīkama viņas nolaidība, pārrunāt ar tēvu.

Strēlnieks līdzās trieca un jokoja, bet viņa nedzirdēja nekā. Viņai bija tā kā kauns no Guntara. Viņam nav ne svētdiena brīva, viņš sev nevarēja atļauties ne mazāko prieku, kaut gan tas labprāt tagad būtu ar viņiem jājis līdz. Viņai ienāca prātā, ka tēvs tai bij licis aprunāties ar Guntaru ari par drenāžām, lūdzis apskatīt Gaujienas laukus, kā un kur tās ievedamas un aprēķināt, cik apmēram tas varētu izmaksāt. Tukšas sarunas ar Strēlnieku viņai ari sāka apnikt. Viņa piepeši pagrieza zirgu, un atvainodamās, ka tai ar kaimiņu jāparunājas tēva uzdevumā, viņa aizaulekšoja uz meža pļavām pie Lūšu purva.

Leons ar Lilianu ieradās mājā pirmie. Kad Omula tik negaidot bija izjaukusi visu kompaniju, Strēlnieks bija palicis iepakaļ gaidot uz viņas atgriešanos; tante Evelīna ar bērniem bija izkāpuši no vāģiem un visi izklīduši pa mežu; abi saderinātie tad bija aizjājuši savu ceļu, maz rūpēdamies par citiem. Pēc kādas stundas pārbrauca ari tante Evelīna ar bērniem, un drīz ari Omula atjoņoja ar savu brūni. Tikai Strēlnieka vien vēl trūka. Izdzirdusi, ka viņš palicis mežā viņu gaidot, Omula gardi nosmējās.

Izej dārzā pie jasmīnu krūma, tur viens tevi gaida, Liliana Omulai priecīgi uztraukta pačukstēja.

Omula aizsteidzās.

Jau pa gabalu viņa ieraudzīja, ka viņas tīklā atlicies viens, viegli šūpojās gaisā raudzīdamies. Kad viņa tuvojas, viens pagrieza galvu un ātri piecēlās.

Omula! viens izsaucās. Ā!.. Egil... jūs! Omula uzreiz pazina savu bērnības biedri. Viņa bija priecīgi pārsteigta. Brīdi abi kā apmulsuši viens otru uzskatīja. Tad Omula sniedza roku, ar mazliet nedabisku atturību.

Es nāku negaidīts, Egils Mētra teica vīlies.

Mēs jūs gaidījām, bet ne tik drīz.

lestājās atkal klusums. Tad tika izmainīti parastie jautājumi: kā viņš atbraucis? Kā tēvs jūtoties? kādu iespaidu uz viņu atstājusi dzimtene pēc ilgāka laika, vai ilgojies pēc tās, un tā joprojām. Abi tādā kārtā viegli sarunādamies staigāja pa dārzu. Omula garāmiedama noliecās un noplūca pa puķei, tad plucināja rokās ziedlapiņas un pieklājīgi laipni jokoja, sarunādamās.

Jūs, Omula, kaisiet mūsu ceļu ar puķēm, Egils smaidīdams aizrādīja..

Omula atskatījās atpakaļ. Patiešām, visi taciņi, kur viņi gājuši, bij apbērti ar rožu ziedlapiņām, baltām un sarkanām, mazām kumelīšu, neļķu un citu puķu galviņām un zaļām lapām.

Tas jums par godu! Omula laipni sacīja. Un tad viņš izteica savu preku. cik labi viņš jūtoties dzimtenē; tā esot meklētā Apsolītā zeme, to viņš tagad sajūtot. Vinš cerot, ka liktenis viņu otrreiz vairs neizdzīs no šīs paradīzes.

Un tad viņi klusēja. Ilgi tie soļoja līdzās, katrs sekodams savām domām. Viņi vēroja viens otru. Omula savā tumšajā ģērbā atstāja nopietnu, it kā svinīgu iespaidu. Kad viņa noliecās, viņš raudzījās uz viņas galvu, uz to pašu sniegbalto celiņu galvas vidū, kurš viņam senās dienās bija tik mīļš. Viņas tumšais matu mezgls bija tikpat gluds un vienkāršs kā arvien. Viņas ģīmja ovāls bija noteiktāks, pilnīgāks; un viņas tumšās dziļās acis, tās raudzījās drīz mierīgi, nopietni; drīz liesmaini saudzīgi; tās solīja un atteica. Tā bija tā pati vecā acu rotaļa, ko viņš pazina. Kad viņa piepeši atliecās un saslējās, tad viņš sajuta kā pārsteigumu: visā viņas parādībā bij uzkrītoša vienība, kas vesels, nedalāms- harmonija.

Egils turēja savu cepuri rokā aiz muguras; galvu viegli paliecis uz viņas pusi, viņš stāstīja par sevi, savu dzīvi šinīs gados, par savu kalpošanu mākslai. Viņa balss bij silta, mīksta, viņa skats dzidrs un rāms. Viņa gaišās matu cirtas viegli krita gar caurspīdīgajiem deniņiem. Omula vēroja - viņš bija kā izaudzis vēl slaikāks, viņa vaigi tikpat maigi, balti, ar vieglu, tikko mānāmu sārtumu, «kā meitene» viņa teica senāk... «Egilia», viņa kādreiz nosauca kādu smalku trauslu bāli-zilu ziediņu, kuram viņai šķita, daudz līdzības ar Egilu. Tāds tas bija vēl tagad. Viņa kustības bija noteiktas, vieglas, ritmiskas, kā mūzika, Omula domāja. Viņai prātā ienāca viņa vijole - viņa skanošā dvēsele.

Omula klausījās Egilā un arvien priecīgāk viņai kļuva sirdī, it ka sena dziesma tur ieskanējās. Savā, ļoti gaiši pelēkā vasaras uzvalkā, tādā pat mīkstā platmalē, Egils Mētra izskatījās vēl slaikāks un smalkāks. Sniegbaltais plānais krekls, tumšviolētā mīkstā zīda kakla saite ar dzelteniem vijīgiem raibumiem - tas viss bija tik smalks un viegls, tik neparasts, kā pretstats visam līdzšinējam. Egils darīja uz Omulu dzīvu, patīkamu iespaidu. Viņi tuvojās mājai. No lieveņa, zem vīna vītenu lapām, Liliana ar Leonu smaidīja viņiem pretī, Egils ar Omulu paskatījās nopietni, svinīgi.

Kāpēc tu papu neatvedi līdz? Liliana pārmeta brālim.

Viņš kaut ko aizbildinājās par nogurumu. Viņi jau tikai vakar bija atbraukuši.

Pa lielceļu putekļu mākonī tuvojās jātnieks steidzīgiem rikšiem. Tas bija tieslietu kandidāts. Viņam iejājot liepu gatvā, visi pieņēma nožēlošanas izteiksmi. Liliana nevarēja apspiest neviļus smaidus.

Tev, Omula, kurpes sprādze atgājusi vaļā, Liliana aizrādīja.

Atļaujat! Egils nokāpa pāris pakāpienu lejāk un noliecās, lai aiztaisītu sprādzi.

Omula viegli paliecās un mazliet pacēla kāju uz priekšu, pieņemdama tuvāk savu ģērbu. Strēlnieks piejājis, pacēla mīksto angļu cepuri un kā jautādams, paskatījās uz Omulu un Egilu, kuri bij nodarbināti ar Omulas kurpes sprādzi. Tad viņš nolēca no zirga.

Skanu mākslinieks Mētras kungs — mans nākamais svainis... tieslietu kandidats Strēlnieka kungs - mans draugs, Leons iepazīstināja. Kuru mēs gaidîjām no ârzemēm, Omula piebilda nozîmîgi uzskatîdama Strēlnieku. Strēlnieks paskatījās uz Omuļu it kā jautādams: «Vai viņu tu gaidīji?»

Omula tapat atbildēja ar acīm: «varbūt, varbūt ari nē..»

Strēlnieks bij gluži nosvīdis, noputējis un jutās pavisam neomulīgi zem Omulas zobgalīgā skata. Iznāca Gaujas kundze ar tanti Evelīnu, izteica savu dziļi sajustu nožēlošanu par notikušo pārprašanos un rūpīgi ieraidīja viņu istabā uzposties.

VII

Vecmāmuļas goda diena.

Pirmdienas rītā Liliana ar Egilu aizbrauca uz pilsētu. Leona atvaļinājums ar to ari izbeidzās un viņš devās līdz tēvam veikalā. Strēlnieks ari posās projām, negribēdams ilgāk pārbaudīt Gaujienas dāmu viesmīlību; lai gan viņas vienbalsīgi apgalvoja, ka apnicis tas it nebūt vēl neesot, turpretim, jo dienas, jo vairāk iepaticies visām. Viņam bij jāapsolās vēl reiz nākt uz ilgāku apciemojumu; bet līdz tam vismaz svētdienās neaizmirst Gaujienu.

Kad Egils atvadījās, Omula izteica patiesu nožēlošanu, ka viņš tikai vienu vien dieniņu paciemojies. Viņa ļoti priecāšoties drīz atkal viņu Gaujienā redzēt, un katrā ziņā ar vijoli. Egils apsolīja. Tad iestājās uz kādu laiku klusums Gaujienā. Tikai mazie bērni, juzdamies vaļīgāki, skraidīja trokšņodami apkārt pa visu māju; viņus jau tagad tā neapspieda uz katru soli.

Omula rosīgi darbojās ar saimniecību, revidēja un kārtoja visu nokavēto. Pirmās dienas viņa patīkami sajuta pārmaiņu, un ar sevišķu prieku nodevās saviem dienas darbiem, un vakarā atpūtai. Bet par daudz viņa bij pieradusi pie Gaujienas trokšņainās vasaras dzīves, un drīz vien sāka garlaikoties viena pati ar vecākajām dāmām, kurām taču bij gluži citas intereses. Viņa lūkoja nodoties vairāk ar bērniem, bet tas maz apmierināja.

Kad kādu dienu negaidīts ieradās Egils ar savu vijoli, tad Omula viņu apsveica ar prieku. Viņš bij nācis aicināt dāmas uz nākamo svētdienu jūrmalā, kur Liliana jau iekārtojusi balto māju.

Tā bij skaista diena, ko tagad Omula ar Egilu kopa pavadīja. Viņš spēlēja viņai. Ilgi viņa nebij tādu muziku dzirdējusi. Liliana, kamēr bij Gaujienā, spēlēja tikai technikas dēļ, un pat nepavadīja Omulu dziedāšanā un ne labprāt atļāva Omulai vispār dziedāt, jo negribēja, ka tā ar svešām melodijām izjauc viņas radošo fantaziju. Viņa bij Gaujienā sakomponējusi savu kāzu maršu un strādāja pie kāda lielāka darba, par kuru viņa nekā neizpauda. Tikdaudz Omula zināja, ka tā ir kāda dzīves simfonija, vai katrā ziņā kaut kas tam līdzīgs. Lilianai aizbraucot, darbs palika vēl nepabeigts.

Omula bij pārsteigta no Egila spēles. Vinš tajā bij sasniedzis lielu gatavību un pilnīgi svabadi pārvaldīja savu instrumentu. Viņam bij stipri attīstīta iedzimta muzikala izjūta, kuru tas pa šiem gadiem bij izkopis līdz ievērojamai pilnībai.

Jau agrākos laikos Omula labprāt klausījās Egila spēlē; viņai bij paradums pievērtām acīm fantazēt zem viņa vijoles skaņām. Tāpat viņa darīja tagad. Viņš izvēlēja savus mīļākos gabalus un cēla tos Omulai priekšā kā skaistu, ilgi darinātu balvu. Un tad viņi muzicēja kopā. Sākumā viņi abi nemaz nevarēja labi saskaņoties; pagāja labs laiciņš, kamēr tie tika kopējā ritumā. Omula bij tik izklaidīga.

Tad Egils lūdza Omuļu dziedāt viņa dziesmu, kā senāk. Viņa to sen bij aizmirsusi, no tā laika, kad to pēdējo reiz viņam bij dziedājusi. Ilgi viņa rakās pa nošu pulti, kamēr no paša dibena izvilka sadzeltējušas lapas. Tā bij kāda veclaiku mīlestības dziesma, ballade. Egilam arvien likās, ka

Omula to dzied vislabāk, un ka neviens to tā nevar dziedāt, kā viņa. Tā viņam bij kā iemīļota bērnības pasaka, kas ar neizdzēšamu, īpatnēju iespaidu palikusi atmiņā.

Omula pašķirstīja lapas, klusi nosumināja melodiju, un atteicās. Varbūt vēlāk kādreiz to dziedāšot viņam, tagad nē. Viņa izvēlēja citas, jaunākas dziesmas.

Ātri pagāja vakars. Vēl ilgi abi staigāja pa dārzu sarunādamies, viņiem bija tik daudz ko runāt un vaicāt.

Kad Omula atrāvās savā istabā viena, viņa vēl bija gluži pārņemta no mūzikas iespaida. Tā bija aizkustināta līdz dvēseles dziļumiem. Viņa tā mīlēja muziķu. Pēc ilga laika tā atkal sāpīgi nožēloja, ka pametusi novārtā savas muzikālās davanas. Kad Egils savā istabā pie vaļēja loga nakts tumsā spēlēja vēl pēdējo Ave Maria, tad viņa nevarēja atturēt asaras.

Otra dienā no rīta Egils aizbrauca.

Svētdien Gaujas kundze ar tanti Evelīnu devās uz jūrmalu. Omula aizbildinājās ar nevaļu, ietiepās un palika mājā. Viņai bija ar vecmāmuļu jāizspriež nopietns jautājums; Guntars Upsala bija iesniedzis savus aprēķinus Gaujienas lauku drenēšanai un purvu nosusināšanai. Vajadzēja izšķirties, pie kā pirmā ķerties, pie purviem, vai laukiem. Upsala deva padomu pirms rūpēties par Lūšu purva mežu; tēvs atkal bija priekš drenēšanas, jo no tam labums sagaidāms tuvākā nākamībā, kamēr uz meža izaugšanu jāgaida gadu desmitiem un labums tiks tikai varbūt bērnu bērniem. Vecmāmuļa, ka allaž strīdīgos jautājumos, aizstāvēja kaimiņa, speciālistā domas; Omula piekrita tēvam.

Svētdien mājās ieradās Gaujas kungs viens pats. Viņš ataicināja agronomu Upsalu un visi četri dzīvi cilāja svarīgo saimniecības jautājumu.

Bet Omula šoreiz nebija īsti pie lietas. Pēc ilgākā laika viņa bij saņēmusi šorīt no Ojara garāku vēstuli, kas viņu uztrauca. Ojars bija nemierā ar Omulu, ka tā tik viegli padevusies vecāku gribai. Tagad vinš gan likās sapratis Omulas stāvokli un rakstīja atkal plaši un sirsnīgi. Ja jau citādi neiet, tad viņam jābraucot pie viņas. Ar savu braukšanu viņam gan jāliek uz spēli brīvība, bet tas viņam jādarot. Vinš nākšot, lai viņa gaidot. Kad un kā, to vinš vēl nezinot, lai viņa vēl paciešoties, vinš darīšot visu iespējamo.

Tas Omulu necik neapmierināja. Viņa jau zināja, cik daudz tādi nenoteikti solījumi vērts. Tomēr viens pieturas punkts nākamībai nu bija: vinš nāks, un tad viņi kopā radīs jaunu dzīvi. Viss, kas līdz tam, ir tikai tāds pagaidu stāvoklis. Tāda sajūta viņai arvien bija, ka tikai tad, kad apprecēsies, viņas īstā dzīve sāksies. Kā viņi tad dzīvos, ko kopā uzsāks, par to Ojars līdz šim deva tikai neskaidrus, mīklainus aizrādījumus. Gan jau vipi atradīs savu ceļu, par to Omula bija droša.

Tuvojās Gauju mātes dzimšanas diena, kura bija tā sakot vasaras kulminācijas punkts Gaujienā. Uz to rīkojās jau veselu nedēļu iepriekš, un tikpat ilgi to svinēja pēc tam. Tur nedrīkstēja trūkt neviens no tuvējiem radiem, draugiem un pazīstamiem. Šai svētku dienā tad ari jau no agra rīta sāka ierasties viesi. No tālajiem atbrauca dēls Jēkabs ar bērniem; no tuvējiem bija Lībieši ar Malvu. Bez tam bija vai puspagasta un novada vecmāmuļas radu-radu un draugu. Tā jau ari šogad bija netikvien kā gadskārtēja svētku diena, bet liela jubileja - trīsceturtdaļ gadu simteņa! Neraugoties uz šo lielo gadu nastu, Gaujas māte jutās žirgta un spēcīga vēl, un ar prieku rīkoja savu lielo saimniecību.

Tērpusies jaunā, tumšā pašaustā ģērbā, ar baltu kruzuļotu aubīti, sasietu ar platām stērķelētām lentām zem zoda, vecmāmuļai bija īsti svinīgs un modrs izskats. Šī aubīte bija vienīgais piesavinājums no pilsētnieku modes, un to viņa uzlika galvā ari tikai svinamās dienās. Citādi viņa arvien valkāja lakatiņu, baltu muselina, vai zīda, raugoties pēc tā, kādā gadījumā. Vasarā, kad bija karsts, viņa nesa lakatiņu sasietu pakausī, kā ausis palika svabadas; citā laikā vienkārši sasietu zem zoda. Pie ikdienas ģērba piederēja ari pašausts gluds, balts rupja audekla priekšauts. No pašaustām drēbēm viņa neatsacījās pat tik svinīgos gadījumos, kā savā dzimšanas dienā, kurā turēja par godu spīdēt ar savas saimniecības ražojumu un audumiem, sākot no dvieļa, galdautiem un servjetēm, beidzot ar gultas un grīdas segām un pašas apģērbu. Tas viss kopā saderēja tik smuki un glīti, ka patīkami krita acīs katram svešniekam, kas pirmo reiz soli spēra pār Gaujienas slieksni. Visam bija tā sakot savs īpatnējs vienkāršs, dabisks stils. Daudz Gaujas mātei savā laikā bija jākaro ar vedeklu Veroniku, Omulas māti, kura, kā dzimusi pilsētniece negribēja sākumā saprast šai zinā vīra māti, un ar visu varu, gan tieši, gan netieši meģināja vismaz vasarā izsmalcināt pa pilsētas modei Gaujienas stilu, ievedot kā kontrabandu, gan puķainas grīdsegas, smalku damasta galda veļu un pirktas vieglas gultas segas, pašu un viesu lietošanai. Gaujas māte laipni, bet nopietni pretojas un uzskatīja kā apvainojumu, kad viņas mājas iekārtai nepierādīja pienācīgo cienību. Tā kā dēls šai lietā bij vienis prātis ari ar māti, tad viņam izdevās pārliecināt sievu. Drīz Veronikas kundzei pašai iepatikās viņai neparastā tautiskā iekārta, un tad viņa atmeta šo cīņu ar vīra māti. Jāsaka, ka citādi viņas satika labi, jo Gaujas māte piederēja pie tām retajām vīra mātēm, kuras kādreiz dod taisnību ari vedeklai, un ja vajadzīgs, krietni sabar dēlu par nepienācīgu izturēšanos pret sievu, vai viņas interešu neievērošanu. Vecmāmuļa nekur un ne zem kādiem apstākļiem necieta netaisnību. Šai ziņā viņa bij pazīstama visā apkārtnē. Apakšniekiem klājās pie viņas labi, tie dzīvoja kā peles ausī. Kā visā savā iekšējā, tā ārējā dzīvē, viņa centās mūžam būt patiesa, sirsnīga. Pie ārišķības, nesirsnības viņa pieskaitīja ari, kad zemnieka cilvēks piesavinājās viņam nepiederīgās pilsētas modes, parašas un gardēdību.

Omula jau no mazām dienām pa vasaru Gaujienā staigāja tautas apģērbā; viņa to atrada par ērtu un glītu. Ari viņas mātei tas patika it labi. Ar to Omula darīja zināmu iespaidu uz visu apgabalu, un vasarā svētdienās prieks bij skatīties, ka arvien vairāk Gaujmaliešu zeltenes sāka sacensties košos tautas apģērbos ar izrakstītiem priekšautiem un krekliņiem. Modes cepures ari izzuda, viņu vietu ieņēma lauku vai dārzu puķu vaiņagi, un reizēm ari zīļu vaiņagi.

Ap pusdienas laiku viesi sāka ierasties kā kāzinieki, strīpām vien, un Gaujas māte ar Omulu nemaz nepaguva atiet nost no lieveņa; saņēmušas vienus viesus, ievadījušas tos iekšā, jau gatvā izdzirda rībam citus ratus.

Egils ar Lilianu, Strēlnieku un citiem pilsētniekiem ieradās ar agro pilsētas vilcienu. Omula jau pa gabalu izdzirda pasta zvārguļus. Viņu pārņēma jautrība, ieraugot Egilu. Ar vecmāmuļu zem rokas viņas abas māja ar mutes lakatiņu viesiem pretī.

Sveiki, sveiki, mîļie, dârgie ciemiņi! Gaujas mate saņēma viesus.

Vienā acumirklī vecmāmuļa bija ielenkta no visām pusēm un apbērta ar mīļiem apsveikumiem un vēlējumiem, kuri liecināja par viņas iegūto cienību un mīlestību.

Paldies, paldies par visu!.. Ak tu žēlīgo tētiņ! jā, jā, septiņdesmit piecas ziemas un vasaras jau mugurā... Vēl septindesmitpieci? nē, nē, tas būs par daudz. Esmu ar mieru ari ar divdesmitpieci, ja Dievs žēlīgs; gribētos gan vēl visus bērnu bērnus redzēt uzaugam, novietojamies savā dzīvē... Panāc šurp, Lilijin, lai tevi vēl reiz nobučoju, meitiņ.

Liliana piesarkusi noliecās pie vecmāmuļas rokas.

Vai, kā tu man patīci latviešu tautas bruncīšos! tik smuki tie tev piederas.

Liliana jau laikus centās piemēroties Gaujas dzimtas parašām un tradīcijām, kuras viņa cienīja. Ak, kā es viendien nopriecājos par tavu skaisto spēli, dēls, vecmāmuļa griezās pret Egilu. Bet nu paliec ilgāk, šoreiz jau es tevi tik drīz projām nelaidīšu.

Un tu, Strēlniek, kur tu tik ilgi pazudi? Solījies drīz vien nākt. Gaidīju ik svētdienas. Laikam jau nepatika mūs’ mājās. Vecmāmuļa jau viņu uzrunāja kā tuvinieku, tāpat kā katru, kas Gaujienā nakti bija pārgulējis. Tas jau viņai bija tāds likums.

Kā vienmēr, priekš katra viesa viņai apsveicinoties bija kāds savs mīļš vārdiņš, ar kuru uzreiz viņa padarīja patīkamu savu māju.

Omula viesmīlībā sekoja vecmāmuļas priekšzīmei, saņēma laipni visus, aptecēja vecākos radus un draugus, apprasījās par radu-radu veselību un labklājību, izrunājās, iztriecās; iepazīstināja lauciniekus ar svešajiem pilsētniekiem; sagrupēja kopā saderīgākos, vienus pēc vecuma, citus pēc temperamenta.

Gaujas kundze jau izpildīja tikai otro lomu visā kopbūšanā. Viņa tā neprata ievērot visus apstākļus un tos nolīdzināt, kā vecmāmuļa un Omula.

Nepagāja ne stundas laika, kad viesi jau visi bija iepazinušies, iedraudzējušies un jutās omulīgi. kā savās mājās, vai kā pie tuviniekiem. Nekad Gaujienā nebija vērojams stīvums vai kautrība vienas kategorijas viesiem pret otriem. Zemnieku radi nāca labprāt uz Gaujienu sērst, jo tāpat kā Gaujas māte, ari viņas dēls un vedekla nelika manīt turīgu pilsētnieku tukšo lepnību, vai iedomību. Gauju dzimtā neviens neaizmirsa, ka pieder pie latviešu zemnieku tautas un ar varu nelūkoja spiesties kādā svešā augstmaņu kārtā: tie nemēdza lielīties ar nepiederīgu greznību un neplātījās ar savu iegūto garīgi augstāku stāvokli, kā citiem radiem. It īpaši vasarā uz zemēm dzirdami tie sargājās kaut kā uzkrītoši atšķirties no savas apkārtnes. Pilsētā, tur jau viņi pielaida ari dažu labu ērtību un greznību, ciktāl atļāva viņu stāvoklis un turība, bet ari tikai līdz savai, cieši noteiktai robežai, bez mazākās tieksmes iekāpt lielkungu zābakos. Jā, tirgotājs Gauja nezināja sāpīgāka kauna, kā redzēt, ka kāds viņa studiju biedrs vai ārsts un advokāts atļāva sevi un savu sievu godāt par lielkungu un lielmāti. Tāda stulba uzpūtība un pašgodināšana viņam rieba. Netrūka jau starp pēdējiem pašdarinātiem lubu muižniekiem ari tādu, kas ļāva sev rokas bučoties, dažs jau pa gabalu tās pretī stiepdams. Savā mājā Gauja tādiem «bizmaņiem» ieeju aprobežoja pēc iespējas, un Gaujiena tādiem palika pavisam nepieietama. Visi, kas šodien Gaujienā bij sapulcējušies, bija laba omā. Vecākie sadevās kopā ar vecajiem, jaunākie ar jaunajiem. Sirmajai jubilārei, jautrības mīļotājai par godu, jaunieši uzskaņoja līgsmas tautas dziesmas, kas, kā skanīgs sudrabs bira norās un birztalās.

Šādā dienā nevarēja iztrūkt ari Guntars ar savu māti. Tiem, kā tuvākiem un lielākiem draugiem, Gauju māte centās vēl sevišķu laipnību parādīt, tā kā Salu māte ikreiz gluži aizgrābta atgriezās savās mājās. Tā kā vasarā, darba laikā viņas abas satikās maz, tās šodien abas tūdaļ steidzās no sirds izrunāties, un tad tikai vecmāmuļa ziedoja sevi citiem viesiem.

Guntaru atkal apcēla vecais Gaujas kungs ar savām drenāžām un purviem; tas Guntaram bija īsti pa prātam, jo šādās lielās viesībās viņš arvien drusku apmulsa.

Kā jau Latvijā uz laukiem no seniem laikiem parasts un Gaujienā jau cieši turējās pie vecām parašām, viena no viesību svarīgākām daļām bija ēšana un dzeršana. Galds stāvēja klāts cauru dienu un nakti ari ārpus lielākajām maltītēm.

Ēdat nu, ko Dievs devis, nesmādējat mīļie ciemiņi, viss pašu darināts, pašu barots, audzēts, brūvēts, tā Gauju māte skubināja mieloties viesus.

Omula ar Leonu, Lilianu un Malvu naski apkalpoja un uzraudzīja visas viesu vajadzības.

Egils jutās vēl drusku svešs lielajā, raibajā sabiedrībā. Viņš ar labpatiku kavējās pie Omulas šmaugajām kustībām un klausījās viņas nemitīgajā laipnajā valodā. Ari pūļa čaloņā viņš klausījās, lūkodams uztvert savu ritmu un saskaņu.

Ari advokats Strēlnieks šoreiz lāgā nezināja ko ar sevi iesākt. Atslējies pie loga, viņš stāvēja un pīpoja cigareti, raudzīdamies jautrajā jauniešu barā. Viņa vērību saistīja bez Omulas vēl Lībiešu Malva, kura kopā ar brālēniem, onkuļa Jēkaba dēliem, ar visiem spēkiem nodevās savam uzdevumam - uzturēt jautrību lauku jaunatnē.

Vecmāmuļa, ieraudzījusi Strēlnieku bezdarbīgu vienu pašu stāvam, pienāca un sabāra viņu pēc sava drusku robusta paraduma:

Ko nu stāvi, kā trops pielipis pie stenderes un žāvājies. Še atslēgas, aizej uz pagrabu un izsit spundi miestiņa mučelei. Tik’ paraug, ka neiztecini pa grīdu. Un kad uzvel augšā, noliec priekšnamā, tik’ nepieslieni pie krāsns, ka miestiņš siltumā nepaliek traks un neizsper spundi griestos, tā vecmāmuļa cieši piekodināja.

To vien Strēlnieks likās gaidījis. Vai ta’ nu es, Gaujas māt’, nezinu, kā ar tādu mantu apieties. To teicis, aizskrēja uz pagrabu ka nolīgojās vien. Šo nozari tad nu viņš visu laiku pārvaldīja sekmīgi; viņš bija diezgan menčīgs, un neviens nevarēja žēloties, ka būtu par maz dzēris Gauju mātes gardā miestiņa, drīzāk par dziļu dažs labs uz beigām bija ieskatījies smagajā mālu kausā. Šodien ari krietni tika patukšots vecmāmuļas medalus brūvējums, kuru viņa cienīja, kā citi dārgos svešzemes vīnus. Ar vietējo krodznieku Gauju māte pa laikam nebija draugos, jo pa visu gadu nenoņēma ne pudeli alus, ne pusstopa degvīna; ir ne pa Jāniem nē.

Vecie pavadīja laiku kā kurš prazdams, patriecās par vispārīgām lietām, izrunājās ar kaimiņiem par kopējiem priekiem un bēdām. Drīz visi pagasta veči bij apstājuši jauno Salu saimnieku un pie izdevīga gadījuma nosprieda ari kādu vispāri svarīgu lietu. Bez viņa ziņas jau vairs ne salmiņš netika pirkts, ne pārdots pagastā, ne celmiņš lauzts, ne akmens no vietas kustināts. Visi sabiedriskie pavedieni gāja caur Salām.

Tu jau tagad esi, tā sakot, kā pirmais ministers draudzē, teica pagastvecākā sievas brālis, linu tirgotājs Stepka.

Jaunatne nogrupējusies pilnīgi par sevi, dziedāja. un dejoja uz nebēdu. Omula ar Leonu un Strēlnieku vai plīsa aiz nevaldāmas jautrības. Tikdaudz nerātnību un pārgalvību reti kādās kāzu dzīrēs bij piedzīvots, kā vecmāmuļas trīskārtējā divdesmitpiecu gadu jubilejā. Vecākie kaimiņi un citi viesi izdzīrojušies, devās mājup tikai otrā rītā, bet jaunie, drusku kur kurais nosnaudies, līgsmojās cauri divas dienas un naktis, un tad tikai sāka izklīst pamazām.

Vecmāmuļa pēc paraduma drīz pēc pusnakts gāja drusku papūsties, un pēc pāris stundām cēlās atkal kājās žirgta un modra. Taču šoreiz trešā dienā viņa jutās stipri sagurusi.

Redzams, ceturtais mūža ceturksnis jau pieteicies! viņa žēlojās. Puslīdz droši viņa rēķināja savu mūžu ap simts gadu.

Un tad palika pašu ļaudis vien, pie kuriem piederēja bez Malvas ari Liliana ar brāli un advokats Strēlnieks. Citi visi, ari pilsētnieki, bij jau projām.

Nu tagad esiet diezgan izēdušies un izdzērušies, nu ir jāpagavē. Ejiet visi mežā salauziet sēnes, naktī labi nolija, būs saaugušas, vecmāmuļa raidīja savus jauniešus ārā no mājas. Visi priecīgi uztvēra vecās mātes priekšlikumu. Viņai jau katrreiz bij tas derīgākais padoms pie rokas. Jaunavas - ari Malva skaitīja sevi pie viņam un neļāva sevi titulēt par Vīganta kundzi, uzsēja vecmāmuļas baltos muselina lakatiņus galvā, uzmauca pītus groziņus rokās un devās pār pagalmu lielceļam pāri, aiz rudzu lauka mežā. Bērni uz pēdam sekoja; kungi iepakaļ.

Tā bij atkal viena aurošana un klaigāšana, ka viss mežs skanēja. Jaunavas skrēja, slēpās aiz paegļu ceriem, kungi meklēja rokā, ķēra ciet. Bērni ka piektie riteņi vēlās pa kājām un priecājās līdz. Bet bez sēņu mājā rādīties nedrīkstēja, un tāpēc visiem bij krietni ko locīties, kamēr pie lasīja groziņus pilnus līdz malām. Egils nesa Omulas grozu un palīdzēja to ari pielauzt. Malva savu uzspieda Strēlniekam, bet pati maz sameklēja.

Tā kā jūs man piebekojat pilnu grozu! — vecmāmuļa viņiem pēdējiem bij nosaukusi pakaļ. Un nu Strēlnieks ņēmās skaidri muļķis palikdams, un Malva tikai smējās.

Lai no sākuma diezina kā negāja ar bekošanu, vairāk tikai ķircinājās un irgojās, tomēr beidzot groziņi bij pielauzti pilni, gan ar sūrajām elksnenēm, dzeltenajām gailenītēm, gan ar bērzlapiņām, vilnīšiem un mīkstajām krievu bekām; netrūka ari pa labai baravikai. Visi apmierināti devās mājup. Vecmāmuļa nobrīnījās vien, kad ieraudzīja grozus pilnus sēņu; tur jau tikšot ari visai saimei vakariņas.

Sēņotāji bij aplam nokusuši no locīšanās pa mežu; tie pazuda katrs savā istabā nomazgāties, uzposties. Tikai novakarē atkal visi izlīda laukā, un dārzā sastapušies uzsmaidīja viens otram. Visi jutās kā viena liela saime Gaujienā.

Pēc dzīru dienu gardumiem gribējās baudīt ko sāļu vai skābu. Visi bij apstājuši jāņu ogulāju un braucīja sulainās ogas kā rubinsārtas krelles. Bērni, nāciet vakariņās! vecmāmuļa aicināja no lieveņa.

Neviens nesadzirdēja.

Pa brīdim, vecmāmuļa, redzēdama, ka neviens neklausās, devās pie šiem.

Ko nu pieruņģojiet vēderus ar tām ogām, nāciet vakariņās, ēdiens galdā.

Kā izsalkuši visi devās vecmāmuļai pakaļ lievenī. kur vecākie un bērni jau sēdēja ap galdu. Divas lielas sēpu bļodas un jaunu tupeņu šķīvji smaršīgi kūpēja. Visiem labi gaumēja, virums bij labi sapiparots un notrāpīts pēc sāls. Vecmāmuļa nopriecājās par jauniešu labo ēstgribu un teica savā omulībā:

—Nu ēd kā negauši, rij vai dzīvu uguni iekšā, plaucē rīkles..

Visi smējās. Pie galda valdīja neliekuļota jautrība un bezbēdīgs prieks.

Atpūtušies, vakarā visi stājās pie puķu laistīšanas, Vīrieši nesa ūdeni, jaunavas laistīja. Strēlnieks savā mīļākajā uzdevumā negribēja pielaist nevienu citu. Egils gan ari ņēnās palīdzēt Omulai nest un celt smago lejkannu, bet Strēlnieks visur stājās ceļā, un Egils drīz vien nozuda. Pa brīdim dzirdēja viņa vijoles sēri maigās skaņas pa dārzu klīstam.

Tad Omula novāca vakara pienu. Strēlnieks atkal nosvīdis, bet pacietīgs un līgsms grieza centrifūgu. Pēc tam visi izklīda pa Gaujmalu. Leons ar Lilianu pa priekšu, Omula ar Malvu un Strēlnieku iepakaļ.

Malva ar Strēlnieku trokšņaini smējās un jokoja. Omula, novērojusi izdevīgu brīdi, nozuda no viņiem un devās atpakaļ uz māju, sekodama Egila vijoles skaņām. Viņa nosēdās dārzā aiz krūma un elpu aizturēdama klausījās. Viņai bija tā, it kā maigas siltas rokas viņu glāstītu un kāda bezgala laipna balss viņai ausīs čukstētu, viņu pārrunātu, vilinātu... Tas bija tik tīkami, viņa lāvās.

Ilgi viņa tā sēdēja un netraucēta atdevās mūzikas iespaidam. Vijole apklusa. Bet Omula, kā apburta palika aiz krūma sēdam.

Egils klusi iznāca dārzā. leraudzījis Omulu, viņš pārsteigts apstājās. Jūs te! es domāju jūs aizgājāt ar viņiem? Es dzirdēju jūs spēlējam un atgriezos atpakaļ.

Jums patīk, ka es spēlēju? Egils prasīja. —Es nekad nevarētu beigt klausīties, Omula teica vaļsirdīgi. Omula, kad jūs zinātu, kā es par to priecājos! To dzirdēt no jums ir man šo gadu labākais atalgojums. Kad jūs to zinātu... Viņš, nepabeigdams savas domas, izbrauca ar pirkstiem caur saviem mīkstajiem matiem, sapurināja tad galvu un priecīgi pasmaidīja.

Ā, vai jūs tagad dziedāsat man manu dziesmu? viņš vaicāja.

Jā, to viņa darīšot.

Viņi iegāja mājā. Viņa dziedāja. Tā viņa dziedāja viņam pirmo reiz.

Citu nekā viņš vairs šodien negribēja dzirdēt. Viņi staigāja abi pa dārzu. Viņi nekā nerunāja. Kad jautrā kompanija nāca mājās, viņi abi mēmi šķīrās un nozuda katrs savās telpās.

VIII

Siena laiks.

Kā allaž, tā ari šogad Gaujienā pēc vecmāmuļas goda dzīrēm nāca grūta darba nedēļa - siena novākšana, ja tikai negadījās lietains laiks. Šogad bija dzidrs un jauks. Tūlīt pēc lielās balles stārasts ar puišiem rīta rasā devās uz pļavām pļaut, turpat pie Lūšu purva, kur Gaujienas un Salu robežas sagāja kopā. Ap pusdienas laiku Pusvāciete ar meitām sakrāva orītē grābekļus un ēdamo vairākām dienām un devās pakaļ uz pļavām. Mājā palika tikai kungi ar divām kalponēm. Vecmāmuļa staigāja nopietna apkārt, vērodama katru mākonīti pie debesīm. Ari citi uztvēra šo noskaņu un bija klusāki mājā.

Kādu rītu laiks palika šaubīgs, saule spīdēja, bet sāka mirdzināt. Pavisam norūpējusies vecmāmuļa griezās pret saviem jauniešiem.

Bērni, tagad jums jāiet palīgā sienu grābt. Esat diezgan izlustējušies. Cik ilgi tā bez darba grozīsies. Es ar vedeklu pieskatīšu māju un bērnus.

Jaunieši sacēlās kā spārnos. Pusstundas laikā visi bija gatavi, zirgs otrā orē aizjūgts braukšanai, ceļa kule visai dienai līdz ir zirgam, ir cilvēkiem. Pusvācietis nopriecājās vien, kad ieraudzīja negaidītos palīgus. Tie nostājās rindā un dedzīgi ķērās pie darba. No sākuma gan stārasts ar kalpu saimi noskatījās šaubīgi smīnēdami par baltročiem, bet kad redzēja, ka tie ņemas dūšīgi, cik

spēdami, nevis pa jokam, tad viņi apmierinājās un strādāja pa draugam līdz. Pusvācietis tomēr nenocietās nepazobojies par pilsētniekiem, kuri grābekli turot rokā kā spalvas kātu, viņiem tikai būšot tas gods, bet šie, kalpi, tie darba darītāji. Par to pilsētnieki saskaitās un nodalījās par sevi otrā pļavas stūrī, un nu tik’ katrs ņēmās ko nagi nesa, neviens negribēja palikt pakaļ.

Saule cepināja bez žēlastības, sviedri tecēja gar pieri aumaļām, bet neviens to nelikās manām; sacensdamies, iautri jokodami visi turpināta darbu. Visi bija labā omā, redzēdami, ka darbs labi sokas.

Darbs bija puscēlienā, kad kāds ierunājās par ēšanu. Tam visi piekrita, bija jau pāri pusdienai, un vēl ne miltuma neviens nebija baudījis. Strēlnieks piedāvājās stārastienei palīgā par pavāru. Viņš salasīja mežā sausus žagarus un aizkūra uguni, kamēr Pusvāciete notīrīja siļķes un tās ielika sausā sienā. Sanāca ari citi palīgā un nu katrs sev cepa uz oglēm silki, ierušināja pelnos nomizotus tupeņus. Ar vienu ugunskuru nepietika, uztaisīja vēl otru. Ak, kas tas bija visiem par prieku! Un cik labi visiem gaumēja vienkāršā pusdiena.

Strēlnieks ar prieku atcerējās savas bērnu dienas tēva mājā uz laukiem, vasarā. Ēdamlietas salika visi kopā, un kopīgi ari visi ēda, pilsētnieki ar lauciniekiem, pārrunādami par nākamo darba cēlienu.

Pilsētnieki teicās, nekad tik gardu pusdienu neesam baudījuši, kāda bija sienā ceptā siļķe ar pelnos ceptiem tupeņiem un aukstu skābputru; citiem sevišķi labi gaumēja paniņas, kas atgādinot labu kefiru. Puiši un meitas pēc tam vēl sagāja mežā uzkodām salasīt ogas. Mūsējie bija vairāk piekusuši un atlaidās mežmalā svaigā sienā. Viņi nevarēja beigt slavēt jauko lauku darbu skaidrā gaisā pie vienkāršas, bet veselīgas barības. Strēlnieks pat nožēloja, ka nav palicis pie tēva mājā par saimnieku. Malva viņu kaitināja, sacīdama, ka varbūt tiešām labāk būtu bijis. Visi sajuta patīkamu nogurumu kaulos. Leons sāka prātot, cik aplam gan tie zemnieki darot, kas apmainot šo skaisto zemarāju darbu pret netīro, neveselīgo fabrikas darbu. Abi kalpi stājās viņam pretī oponēt un izcēlās sīvs cīninš, pie kam, visi pilsētnieki karsti nostājās Leona pusē, meitas ar kalpiem otrā. Pusvācietis ar sievu ari piekrita pilsētniekiem, un kalpi tad ari pazaudēja. Pusvācietis zināja pievest spēcīgus piemērus no dzīves, par fabrikas strādnieku bezgala neveselīgajiem darba apstākļiem; vipa paša brāļa bērni pilsētā ienākuši, visi apmiruši viens pēc otra, sievas brāļa bērni saslimuši ar diloni. Jaunie puiši un meitas, protams, to negribēja ticēt, tāpat jau te uz zemēm ari sirgstot cilvēki ar visādam sērgām; viņi tikai rautin rāvās uz pilsētu, kur domājās vieglāku darbu un labāku dzīvi.

Atpūtušies, visi atkal devās pie darba un strādāja bez atlaidas līdz vēlam vakaram. Pusvācietis teica, ja tā sarautu vēl vienu dienu, tad rītvakar būtu ar visu galā un parīt varētu savest šķūnī. Pilsētnieki apsolījās ari rīt nākt palīgā.

Sestdienā patiešām beidza vākt sienu. Strēlnieks viens pats aizbrauca vēl palīgā sakraut šķūņos. Viņam tā bij iepaticies darbs pļavās, ka viņš gribēja būt klāt līdz galam. Citi palika mājā. Vecmāmuļa vairs nelaida. Egilam pēdējā dienā bija no karstuma pa degunu sākušas nākt asinis, par ko visi izbijās, lai gan viņš pats apgalvoja, ka tas nekas neesot. Un nebija jau ari nekas.

Tas no tā lielā smalkuma,- kā meita, Grieta pusļauni zobojās.

Bija jau ari lāga pilsētnieki nostrādājušies: Lilianai un Malvai rokas bija tulznās, un Malva vēl klusām atzinās, ka visi kauli sāpot, kā saberzti. Egils neteica ne vārda, tikai izskatījās drusku bālāks. Omula smējās par saviem draugiem, viņa jau bija pieradusi pie visādiem darbiem. Ari Leons turējās diezgan dūšīgi, un Strēlnieks tā bija iedzīvojies, ka viņam, jo strādāja, jo gribējās strādāt.

Svētdienas rītā Gaujienas jaunavas, upē izpeldējušās, nāca kalnā dziedādamas. Liliana ar Malvu atlaidās dārzā un nekustēja ne no vietas. Leons vakarā bij aizbraucis uz pilsētu līdz svētvakaram, Egils staigāja klusi jūsmodams apkārt. Omulai bij rokas pilnas darba. Siens būs nokopts, ļaudis atgriezīsies no pļavām, un tad saime krietni jāpacienā. Tāds pie vecmāmuļas paradums. Tagad Omula ar mājas kalponēm vārīja gaļu lielos katlos un cepa plāceņus un baltmaizi ar ogām. Mājā pašā ari, kā jau sestdienā, bij vairāk darba kā parasts. Bet tas viss Omulai nebij grūti. Visu dienu viņa tecēja vienā tecēšanā, bet nemaz nebij piekususi. Viņa visa bij pilna jautrības un strādāja klusi trallinādama kādu dziesmiņu. Ilgi viņai nav bijis tik labs prāts. Likās, it kā viņa katram no acīm lūkotu nolasīt viņa vēlēšanos un to izpildītu, pirms tas to izteicis. Kamēr citi bij pa pļavām, vecmāmuļa bij stipri nogurusi pa māju strādādama ar Gaujas kundzi visus darbus. Omula šodien uzņēmās visu viena pati padarīt, lai tikai vecmāmuļa varētu papūsties. Pret māti Omula bij rātna un pakalpīga. Ari bērnus viņa šodien visādi lutināja, glaudīja un bučoja. Viņa pat apsolīja tos vakarā pavizināt, ņemt līdz, kad pati brauks uz staciju tēvam pretim. Jā, šovakar pat to viņa citām nenovēlēja, ari tiem, t.i. brālam un tēvam, viņa gribēja parādīt kādu uzmanību. Vispār, Omula šodien bij pati laipnība un mīlība. Ar lielu rūpību viņa rīkoja saimei vakara mielastu, gādāja par to, ka tikai visi būtu apmierināti un iepriecināti. Viņai sirds bij tik pilna pašaizliedzīgas sirsnības. Jā - ja viņa savu sirdi varētu sadalīt gabaliņos un to izdalīt, tad viņa to tagad darītu. Atdotu visu kad tikai citiem būtu labi!

Tas jau reizēm viņai tā uznāca, tāda uzupurēšanās gatavība, dot gribēšana, pārliecīga augstsirdība. Jā, viņa būtu nelaimīga, ja tai nebūtu neviena, kam ko dot, kam kalpot.

Ap launaga laiku viņa paklusām ar meitu iejūdza zirgu, lai šie dārzā nemanītu un negribētu līdzbraukt, pamāja bērniem ar roku un sēdās droškā. Tai vēl ienāca prātā, ka vecmāmuļa bij Salas mātei apsolījusi aizsūtīt liepu ziedu tēju. Viņa ātri iesteidzās iekšā un dabūja to. Tad viņa ar bērniem aizbrauca. No lielceļa tā uzkliedza dārzā gulētājiem un vēl pamāja ar lakatiņu. Tad kā vējš aizdrāza, saceldama aiz sevis putekļu blāķi.

Pie Salām Omula pieturēja, atdeva Ansītim grožus un Valdulei un Agrītei piekodinājusi rāmi sēdēt droškā, pati izlēca laukā un ieskrēja mājā.

Salas māte patlaban vilka maizi no krāsns laukā. leraudzījusi Omulu ienākam, viņa noslaucīja miltainās rokas priekšautā un priecīgi atņēma sveicienu:

Paldies par dievpalīgu. Labvakar, meit, labvakar. Es brīnum priecājos, kad tevi ieraugu kā saulīti uzlēcam.

Es jums atvedu liepu ziedus, Salu māt. Te būs.

Paldies, Omulīte, ka manis ar’ iedomājies. Tevis jau tagad tik maz redz mūs’ mājā. Agrāk, kad bērni bijāt, tad visi bariem vien pa ceriem, krūmiem gājāt nigu-negu...

Gunta nav mājā?

Nav, meit, nav.

Pasveicināt viņu, un kālab tad viņš ari tik' pa lieliem svētkiem rādās Gaujienā? Vai dusmīgs uz mums?

Ko nu, Omiņ, kas tad viņam par dusmām, pati zini. Viņš jau tagad noņemas ar tiem darbiem traks palikdams. Šorīt agri man miegs nenāk. Celšos, iešu paskatīšos, ko mans Guntis dara. Izeju laukā, lai saulgozī apsildītos, rīta rasas vēsmas vēl visapkārt. Raugos - viņš jau mežmalā pie tīruma. Pieiešu tuvāk, lai notālumā vērotu ko pats tur dara. Ko redzu: izmaucis celmu ar visām saknēm un pats divkārtām saliecies, velk atspēries. Es sāku bārties - vai tad šis kāds meža brāzējs, kam šim tā vajag plēsties ar tiem darbiem, pārrausies vēl vidū pušu. Bet viņš sāk smieties galu ņemdams. Kā neapturams strauts čaloja mātes valoda par dēlu.

Māmin, paša tīrumā jau darbs nav sūrs, Omula iebilda.

Tā jau viņš pats ari saka. Ja nu vēl tie paša darbi vien, bet nu jau vai puspasaules grib apkopt, visas pagasta darīšanas uzkrāvies, ka Simsāns sev mugurā: nepietika, ka nodibināja tās uguns un krusas biedrības, tad to naudas kasi: nupat raksta un rēķina par tādu zemkopības skolu, tur varēšot sūtīt vai visus kalpa bērnus.,. tad...

Un tad vēl nezina ko visu Salu māte nesastāstīja par savu Gunti, Omula klausījās vairs tikai pa ausu galam. Viņa jau to visu zināja, kas ta nu Gunti tagad pagastā nedaudzināj!

Viņa steidzīgi atvadījās un brauca tālāk. Tēvs izbrīnījās vien, kad ieraudzīja Omulu, ilgi viņa nebija parādījusi tādu laipnību.. Bērni bija loti priecīgi par izvizināšanos un nezināja, kā atdarīt Omulai tādu labumu.

Mājās pārbraucot, siena darbinieki bija patlaban ieradušies no pļavām un aizgājuši uz upi izpeldēties, nomazgāt darba sviedrus.

Ak, kas tā par dzīvi gan uz laukiem! Izstrādājies laukā, tad upē nomazgājies un nu elpo ziedu smaršu cik patīk, klausies lakstīgalas. Tā Strēlnieks priecājās no upes kalnā nākdams. Vai nē, Strēlnieka kungs, skaista dzīve? Metiet labāk savas tiesu lietas pie malas un nāciet uz laukiem, Omula teica loti sirsnīgi un saņēma no viņa ziedu klēpi, kuru viņš bija Gaujmalā salasījis. Laimīgs smaids pārlaidās pār Strēlnieka ģīmi. Omula atkal mudīgi aizskrēja uz istabu, tad uz virtuvi, un tad visas trīs ar Malvu un Lilianu klāja pirms saimei galdu, tad pašiem.

IX

Svētdienas rīts.

Svētdienas rītā vecmāmuļa brauca uz baznīcu. Tas jau viņai tā bija paradums pēc katra pabeigta lielāka darba. Viņa jau nevienu līdz neaicināja, bet to katrs zināja, ka tas tā piederējās pie Gaujienas kārtības, un tai pretoties neviens nevēlējās. Brauca visi, saimniece un saime. Vienam bija jāpaliek mājā. Sajūdza visus zirgus divos vāģos un divās līnijdroškās un tad sēdās pēc vecuma: vecmāmuļa ar stārastu, Gaujas kundzi un Omulu pirmos vāģos kā saimes galvenie, tad tante Evelīna ar Strēlnieku, Malvu un Egilu; Leons ar Lilianu brauca droškā ar kalponēm; puiši pēdējā droškā.

Kā kāzinieki mēs! Strēlnieks priecājās. Tik’ bez līgavas, Malva pačukstēja.

Pie vecmāmuļas vasaras baznīcas apģērba bez jaunās pašaustās tērpas piederēja: uz galvas gluds gaišs zīda lakatiņš, uz pleciem liels melns zīda lakats ar garām bārkstīm; rokā balta lina kabatas drānina un melna ādas dziesmu grāmata ar sudraba apkaltiem stūriem.

Omula ar Lilianu bija savos jaunajos tautas apģērbos, Omulai rudzu puķu zili svārki, Lilianai jūras zaļi. Galvā Omulai bija vienkāršs rudzu puķu vainadziņš, Lilianai no baltām sīkrozītēm. Liliana vēl bija palaidusi savus zelta matus divās pīnēs pāri mugurai un galus sasējusi ar kuplām zīda lentām.

Tikai Malvai bija vienkāršs balts muselina modes ģērbs mugurā. Tante Evelīna un Gaujas kundze bija abas melnā zīdā tērpušās. Kad visi bija sasēdušies, vecmāmuļa vēl reiz visus apskatīja; pārliecinājusies, ka viss kārtībā, tā pavēlēja Pusvācietim braukt. Mēreniem rikšiem vilciens devās uz baznīcas pusi.

Šai svētdienā mēdza baznīcā ierasties ari visi apkārtējie vecmāmuļas radi un draugi. Visi zināja, ka pec viņas dzimšanas dienas svētkiem Gaujienā pļava sienu, un pēc tam, to svētdienu brauca baznīcā. Tas jau tā bija gads gadā.

Tādā pašā kārtībā, kā atbraukuši, visi gāja baznīca un ieņēma vietas. Gaujmaliešos nebij paradums sadalīt puišus pa labi, meitiešus pa kreisi; visi sēdēja caurcaurīm. Vecmāmuļa ar saviem pavadoņiem grieza uz sevi tūdaļ visu baznīcēnu vērību. It īpaši no visām pusēm tika apskatīta un apspriesta Liliana, kuru tūlīt katrs pazina par jaunā Gaujas līgavu. Liliana to ievēroja un spēji nosarka. Leons uz viņu pavērās un tikko manāmi pasmaidīja aiz prieka. Viņš redzēja, ka visi ievēro viņa daiļo līgaviņu un lepni pacēla galvu. Viņi ari abi bij skaists pāris.

Par Omulu svešie baznīcēni bij neziņā. Viņa gāja ar māti līdzās, viņai iepakaļ Strēlnieks ar Evelīnas kundzi un Egils ar Malvu. Tā jau no dzīru dienas pagastā runāja, ka Gaujas jaunkundzei uz reiz divi precinieki sabraukuši, bet kurš tas īstais tā bij grūti uzminama mīkla. Pa visu baznīcas laiku Omula nepameta acu ne uz vienu, ne otru no domātiem preciniekiem, par ko visi vērotāji sevī skaitās.

Otrā pusē iepretim sēdēja Guntars ar savu māti. Viņš tūlīt ieraudzīja vecmāmuļu nākam ar savu ģintu. Kad tie visi viņā pusē apsēdās, viņš ne acu vairs nenovērsa no Omulas rudzu puķu vainaga.

Viņš zināja - to redz visa draudze, ievēro un taisa savu slēdzienu, bet tas citādi nevarēja. Viņš nedzirdēja, ko mācītājs sprediķoja no kanceles, viņš nedzirdēja, ko draudze dziedāja, viņš tikai raudzījās tur, uz vienu vietu. Kad māte viņam piegrūda pie sāniem, tikai tad viņš atjēdzās un sāka dziedāt līdz, skatīdamies dziesmu grāmatā, kur māte rādīja ar pirkstu.

Pēc liturģijas, kad dziedāja pēdējo dziesmu, ļaudis sāka plūst uz durvīm. Gaujienieši kājās sacēlušies gaidīja savās vietās, kamēr vairums izgāja, un tad ari viņi virzījās laužu drūzmai līdz uz izeju. Pie durvīm laukā, kas vien bij pazīstami baznīcā, visi pienāca apsveicināties ar Gaujas māti. Jaunieši nostājās malā un gaidīja, kamēr vecmāmuļa savu apsveicināšanos būs beigusi. Ari Guntars tuvojās.

Gunt, brauc mums līdz uz mūs’ māju, Omula laipni aicināja.

Māte šodien grib atpūsties, man viņa jāaizved uz māju, Guntars aizbildinājās.

Bet tad tu nāksi?

Paldies Omula, es nākšu.

Vecmāmuļa bij beigusi un patlaban sēdās vāģos, kad garām pagāja pazīstama saimniece ar savu meitu un sveicināja.

Krūklēnu māt’, vai tev vairāk vadmalas nebij noausts, ka tai Zetiņai tik šaurus bruncīšus pašūdināji, visi gurniņi kā kaili, vecmāmuļa ņēma priekšā paziņu.

Vadmalas vai cik, bet tāda jau tā pilsētas mode tagad esot. Es jau ar’ teicu, ka pa šauru, bet kas ta mani klausīs, Kruklēnu māte pavisam nelaimīga taisnojas.

Tā cepure tam bērnam ar tāda Dieva dota, ne šķība, ne greiza. Tā jau laikam kādas pilsētas kēkšas? Vecmāmuļa turpināja strostēt lauku modes dāmu.

Krūklēnu māte ar Zetiņu tālāk vairs neklausījās, bet steidzās prom, ko mācēdamas, ka tikai citi nesadzird. Viņām jau pietika - apkārtējie baznīcēni smaidīja pavisam nežēlīgi.

No baznīcas mājā pārbraukuši visi bij klusi, nopietni. Katrs iegāja it kā sevī, pārdomāja, pārjuta. Likās, ka katrā sirdī ērģeļu skaņas turpināja skanēt, un baznīcas zvani tur bij iezvanījuši svētsvinīgu mieru. Līdz pusdienai visi atrāvās savās telpās.

Omulai nebij vaļas klausīties uz savu sirdi. Viņa ar māti čakli rīkojās, pusdienai galdu klādama. Kas tas? Viņa klausījās.

Egila vijole dziedāja. Tas bij kā korals, kā dziesma bez vārdiem... kā sēri skumjš baznīcas zvans. Tad pārgāja klusā, karstā lūgšanā... Egils bij viens savā baznīcā, savā mūka istabiņā, Omula stāvēja un sekoja katrai skaņai, kas nāca no augšienes, vai plūda pa viņa logu. Viņa aizmirsa aicināt pie galda. Ēdiens atdzisa.

Ā, tā bij skaista, viņa lūgšana ... Kā augstāks gars, tā lidinājās pār viņas dvēseles dziļajiem ūdeņiem, tos lēni ar savu pirkstu skāra... Viņa piepeši sajuta sevī dziļas dvēseles slāpes, ilgas pēc augstākās pilnības ...

Egils spēlēja ilgi.

Omula sakustējās. Atskatījusies atpakaļ, viņa ieraudzīja vecmāmuļu uz lieveņa kāpenēm sēdām ar sakrustotām rokām klēpī. Gar vaigiem viņai ritēja lielas dzidras asaras.

Visi bij iznākuši dārzā un dievoti klausījās.

Egils apklusa un pēc brītiņa nonāca lejā. Viņa skats bij skaidrs un rāms.

Nâc šurp, dēls, lai es tevi noskûpstu, vecmâmuļa pamāja Egilam.

Laimīgs tu esi, ka tu vari izteikt tik skaisti, ko mēs tikai klusībā sajutuši.

Omula, ka apbrīnodama uzskatīja Egilu, un pateicīgi pamāja ar galvu. Viņš uzsmaidīja viņai pretī.

Pēcpusdienu visi pavadīja kopā pa māju. Sita dārzā bumbas, dziedāja. Liliana pirmo reiz cēla priekšā savu kāzu maršu un svinīgā svētā rīta noskaņa uzreiz pārgāja jautrā līgsmībā. Vecmāmuļa staigāja apkārt smaidīdama kā rudens saulīte. Visi bija pacilātā omā, un jauniešu prieks izteicās straujās kustībās, nevaldāmos smieklos.

Omula bija taisni apburoša visu dienu. Pakalpīgi aptecēja vecākos, apmīļoja vecmāmuļu, rūpīgi raudzījās uz visu mājas kārtību un viesu ērtību. Pret Strēlnieku bija tik laipna un mīlīga kā vēl nekad. Visur viņa bija pati sirsnība.

Tas bija tāds savāds, dziļš Egila muzikas iespaids uz Omulu. Viņa jutās sevī kā skaidrota. Piepeši viņa it kā apzinājās visas savas vājības, un likās pati sev cieta, ļauna. Bet viņa gribēja būt laba, tik laba, ka ne circenītis aizkrāsnē nevarētu par viņu žēloties.

Gaujas kungs ar kundzi, vērodami Omulu, priecīgi sačukstējās. Es teicu, ka viņai tā piepešā karstā precības līgsme pāries, Gaujas kungs sacīja uz sievu. Tā liekas, paldies Dievam; un tad viņai atdarīsies acis ari uz citu pasauli, Gaujas kundze slepeni pameta acis uz tieslietu kandidātu.

Lielās viesu istabas logi visi bija plaši atvērti uz Gauju. Liliana ar Malvu bija beigušas spēlēt. Egils lūdza Omulu dziedāt. Tā piebalsoja. Viņa dziedāja strauji, ar uguni. Viņa dega un dedzināja. Viņa pati neatcerējās, kad viņa tā bija dziedājusi.

Laikam taču viņas balss tapa pilnīgāka? Lai gan viņa to pēdējā laikā nemaz nebija kopusi. Jā, viņai jau tagad bija ko tajā ielikt... Strēlnieks uztraukts klausījās. Kā tā varēja dziedāt! Līdz pašām kaulu smadzenēm tas gāja, caur sirdi, galvā - līdz pašiem pirkstu galiņiem. Viņam pavisam dzejiski palika ap dūšu. Omulas jaunkundze, jūs dziedat tā, kā lakstīgala savu pavasara mīlas dziesmu. Viņš strauji pieskrēja viņai klāt, kad viņa beidza. Omula laipni pasmaidīja, viņam pateikdamās par glaimu. Citi applaudēja. Egils stāvēja viņas tuvumā un klusi satvēris viņas roku noskūpstīja. Atskanēja smiekli, jautra čaloņa. Malva uzspēlēja jandāliņu, un visi sadevās pāros un lēca kā negudri, tā kā visa māja dimdēja visos pamatos. Neviens neievēroja, ka pa Gaujas malu tuvojas Guntars Upsala. Izdzirdis Lilianas maršu, viņš steidzās ātrāk. Viņš bija jau dārzā, pie pliederu krūma, kad Omula sāka dziedāt. Viņš apstājās un klausījās. Te jau bija tik labi, netraucēts un neievērots, viņš varēja sekot viņas dziesmai un vaibstu spēlei. Ak, kā viņa dziedāja! Viņš nodrebēja. Viņš gribēja skriet pie viņas, krist pie viņas kājām, un ja viņa gribētu - nomirt priekš viņas. Viņa acis liesmoja, un rokas sažņaudzās dūrē, kad viņai tuvojās Strēlnieks. Un viņa smējās ... Tad otrs vēl ar... Jā, tas viņu pielūdza ka dievieti - Egils. Kā senāk... Viņš saķēra galvu un aizskrēja prom. Viņš te bija lieks kā vienmēr. Sirds viņam raudāja.

X

Pirmais sfinksas skūpsts.

Skanoša prieka pilna vasaras svētdiena gāja uz beigām. Siltā vakara krēsla izstiepa savus jūsmu apkampienus. Izplosījušies, iztrakojušies, visi jaunekļi sajuta vajadzību pēc klusa miera. Skaļie smiekli apklusa, bet pavisam līdz rītdienai šķirties neviens vēl negribēja.

Leons ar Lilianu pazuda nevienam nemanot. Viņi aizgāja abi uz Gaujmalu.

Strēlnieks vedināja Omulu ar Malvu tālāk kur pastaigāties vakara vēsumā. Omulai ienāca prātā, ka Gunts solījies nākt ciemā. Laikam nebūs agrāk ticis. Bet ka viņš nāks, par to viņa bija pārliecināta. Es nevaru iet, es uzaicināju kaimiņu ciemā, man jāpaliek mājā, viņa tādēļ teica uz Strēlnieka.

Egils vaicājoši paskatījās uz Omulu». Nemaz negaidāt, viņš nenāks, Strēlnieks tāpat pļāpīgi noteica, nekā nedomādams. Es zinu, viņš nāks, saderam! Omula spītīgi sacīja.

Ko nu vienmēr derēs, vēl tā pati derība nav galā, Strēlnieks nozīmīgi bilda. Viņam gribējās Omulu pakaitināt, viņš jau pats sāka skaisties par to uzkrītošo uzmanība, kuru Omula dāvāja Egilam, tādēļ viņš izaicinoši pārmeta:

- Jums ir par daudz lielas prasības» Jūs esat visgribīga, Omulas jaunkundze - lūdzu piedodat] Vai jūsu pielūdzēju skaits vēl nav pilns?

Tas, kuru jūs gaidāt, kā rādās, nav no tiem galvu zaudējušiem.

Omula saskaitās. Viņai bija griezīga atbilde uz lūpām, bet viņa iekoda mēlē. Viņa sajuta, ka viņam bija varbūt drusku taisnības.

Jūs reizēm varat būt loti nerātns, Strēlnieka kungs, viņa teica tikai dzestri un aizgriezās uz citu pusi.

Egils viņai sekoja. Strēlnieks ar Malvu vieni aizgāja pastaigāties pa lielceļu.

Gaujas kungs ar tanti Evelīnu uz lieveņa spēlēja šachu. Gaujas kundze nokārtoja saimniecību. Vecmāmuļā jau bij devusies uz dusu.

Vakars bija ļoti silts un maigs. No lieveņa sarkanā lampas abažura dārzā uz puķēm un dobēm krita sārta gaisma.

Egils ar Omulu klusēdami pagājās pa gatvu līdz vārtiņiem, tur apstājās un skatījās atpakaļ uz māju. Viņi priecājās par skaisto izskatu: gaismas stari no lieveņa lauzās caur koku zariem, pa celiņu, uz kuru krita tumšas, robainas ēnas; liegajā vēsmā lapas viegli kustējās, ēnas trīcēja; puķes apreibinoši smaršoja; likās, ka visi krūmi būtu pilni ar nerātniem, bet labvēlīgiem jautriem gariņiem, kuri līgojās koku smalkajos zariņos, čukstēja un irgojās sīkiem, drebošiem smiekliņiem.

Egils ar Omulu gāja abi līdzās klusēdami. Viņi negribēja runāt. Tāpat bija tik labi. Viņi tikai raudzījās, klausījās sev apkārt.

Skaisti ir uz laukiem šadā vakarā, vai ne, Egil? Omula jautāja.

Jā, savā klusā, dzimtā mājoklī. Kā kāda burvība.. . Egils atkal apklusa.

Ilgi viņi tā staigāja. Pa reizei atskanēja no lielceļa Malvas nerātnie smiekli. Tad viņi instinktivi

iegāja dziļāk dārzā. Omula paskatījās tuvāk Egila ģīmī. Viņai likās, ka viņš noguris.

Būs jāiet iekšā, viņa teica.

Ja jūs vēlaties, Egils it kā vilcinājās.

Viņi sniedza rokas un novēlēja viens otram labu nakti.

Kad Egils bija uzkāpis augšā, Omula pagriezās uz Gaujas pusi. Viņai vēl nepavisam negribējās iet istabā. Tā jau bija tik brīnumu pilna nakts, kas sevī ietērpa visumu. Tā aicināja, saistīja ar saviem klusajiem, karstajiem solījumiem... Nakts nebija tumša, likās, ka viņa pusceļā būtu sastapusi dienu un to vēl turēja savās ēnu rokās, neļaudama tai aiziet aiz mežiem. Gaiša nakts - ziemeļu vasaras nakts.

Tur, pašā upmalā bija Omulas sirmais vītols, ar izkurtējušu serdi, pa pusei pārliecies pār upi, un tikai ar pussaknēm vēl turēdamies krastā. Tur viņa bija netraucēta, vītola zaros. Vasarā tā vienmēr šurp atnāca vakaros. Uzkāpa līdz pašai galotnei un šūpojās pār upi.

Ari šovakar viņa atnāca šurp, kad visa māja bija apklususi. Viņa uzkāpa kokā, atlaidās pusguļus savā iesēdētā vietā un baudīja dziļu mieru.

Viņa redzēja, ka apakšā zem vītola klusiņām paslīdēja laiviņa, iekšā sēdēja apkampušies kāds jauneklis ar jaunavu. Tālu viņa tiem sekoja ar acīm.

Tad viņa dzirdēja pa krastmalu nākam. Viņa sarāvās ciešāki kopā. Nācēji tuvojās lēni. Ja tik’ tie nebūtu Strēlnieks ar Malvu! tie droši ieraudzītu. Nē. Tie bija Leons ar Lilianu. Viņi klusām sarunājās. Viņš bija aplicis vienu roku ap meitenes pleciem, otrā tas turēja abas viņas rokas. Tad viņš skūpstīja viņu ilgi, ilgi.

Mana Lilja, mana lotos puķe, mēnesnīcas karaliene . , , Un tad es tevi redzēju pie jūras, tavas jūras. Ha, mana jūras meita! Tikai zalgojoša kristāla pils jūras dibenā būtu tavs mājoklis... Ja es tev to varētu nolikt pie kājām ...

Liliana satrūkās un pavirzījās prom. Jūras dibenā,., Ha! viņa mīl jūru, bet dibenā? —Es negribu, Leo, es negribu! viņa māja ar rokam klusu ciest, Viņa bija bāla un trīsēja. Tad Leons viņu mierināja, cieši to turēdams savās rokās. Viņš viņu glāstīja un skūpstīja. Viņa klusi raudāja.

Kāpēc tu tā... dibenā? man tik bail, Leo! Viņa paslēpa savu galvu krampjainās raudās pie viņa krūts.

Leons pavisam apjuka. Ak Dievs! viņa bija tik vārīga. Katra vēsmiņa to varēja salauzt. Viņš taču ļauna vēl nekā nebija domājis, tikai to skaistāko vinš bija viņai vēlējis. Pavisam nelaimīgs viņš pārklāja viņas rokas ar karstiem skūpstiem.

Pamazām Liliana nomierinājās. Un tad viņi gāja lēni uz priekšu, Omula redzēja, ka viņi uzgāja kalnā, mājā. Viņa ari sevī nosmējās par Lilianu.

Tad viņa dzirdēja Egilu spēlējam pie sava loga. Tā bija saldjūsmīga nokturna. Omula klausījās. Ar visu savu būtni viņa uzsūca sevī katru skaņu. Visa viņas dvēsele skanēja līdz... Kāds skaistums! kāda nesaprotama nojauta... Ha! kas tas bija? Viņas sirds top tik nemiera pilna, traucas ... kurp?

Viņa nevarēja nociesties, viņa klusi, dziedāja līdz viņa vijolei. Viņa neievēroja, ka laiviņa atgriezās atpakaļ tumsā. Abi braucēji klausījās viņas klusajā dziesmā. Tā viņiem likās nākam no upes dziļumiem. Viņi saspiedās ciešāki kopā un ātri aizsteidzās garām.

Egils spēji apstājās spēlēt. Omula skali nevaldāmā priekā iesmējās. Vai viņa bij mulsumā, kas viņai bij? Tad viņa dziedāja viņa veco baladi ar savu īpatnējo dedzīgo izteiksmi. Viņa bij saslējusies stāvus visā augumā. Zars, uz kura viņa stāvēja, viegli līgojās. Ar krūtīm viņa atspiedās uz otru un tam pārliekusies raudzījās tumšajā klusajā upē. Viņas dziesmas skaņu viļņi ka akmenīši upē iemesti, nesās lieliem lēcieniem pār melno ūdens līmeni. Ā, kāda baisma, kāds prieks!..

Egils no dārza augšā uznācis piegāja pie loga vēl drusku pasapņot nakts tumsā. Viņam likās, ka viņš būtu redzējis upes pusē pazibam ko baltu. Vai tas nebij Omulas ģērba baltais krekliņš melnā samta ņieburā? Vai viņa būtu gājusi vēl uz Gauju? Nē, viņa reizē ar viņu ienāca un palika uz lieveņa.

Miegs vēl nenāca. Ari viņa vēl lejā droši neguļ savā istabā, tikai varbūt pošas uz guļu. Viņš teiks viņai vēl pēdējo - dusi saldi!

Vinš paņēma savu vijoli un ļāva tai skanēt, pirms lēni, tikko sadzirdami, tad stiprāk, straujāk. Viņam likās, ka viņa visa tepat ir viņam klātu, tad sauc viņu kā no tālienes, un atkal pienāk tuvu. Piepeši viņam bij, it kā viņš būtu izdzirdis viņas balsi. Viņš baidījās pārtraukt spēli, lai viņa nenojustu, ka viņš vēro. Viņš klausījās. Jā, tas nebij maldījies - viņa dziedāja. Tik savādi skanēja viņas dziesma, kā no tāluma?

Ā, tur - pie upes. Jā, tā bijusi viņa, kas pirmīt tur aizgāja pa tumsu. Pēkšņi, viņš juta, it kā tā sauktu pēc viņa. Viņš uzgavilēja, pārrāva savu spēli un noskrēja lejā, tur pie upes, kur viņa to gaida. Ar savu kaislo mīlas dziesmu viņa to solīdama vilināja, to viņš skaidri juta visās dzīslās kā uguni strāvojam. It kā kāds viņu no muguras grūztu uz priekšu, viņš viegliem lieliem soliem devās caur krastmalas krūmāju.

Tad viņa piepeši apklusa, un viņš nevarēja vairs izprast, kur viņu meklēt. Nekur viņas nebij.

Hohaha! Tepat pie pašas auss viņš izdzirda smieklus.

Viņš pacēla galvu uz augšu. Ā, tur viņa kokā stāv un šūpojas, ka naktsburve, upes sirēna.

Omula, tu! viņš priecīgi iesaucās.

Egil tu! Viņa smējās un meta viņam ar sausu zaru.

Ar vienu lecienu viņš bij augšā kokā.

No Dieva puses nenāciet, lūzīs! Omula izbijās, jo kaut kur iebrikšķējās.

Kāpiet zemē! Omula pavēlēja.

Ja jūs apsolat man sekot,— Eglis teica, ne no vietas nekustēdamies.

Es kāpšu.

Egils nolēca zemē un gaidīja. Ejat projām, es lēkšu, Omula sauca. Egils izstiepa rokas un uztvēra viņu. Omula, Omula... Viņš čukstēja viņai ausī un nelaida viņu vaļā. Viņš spieda viņu ciešāk. Viņa nepretojās. Tad viņam visi dzīves pulksteņi uz reiz sāka ausīs zvanīt, un viņš skūpstīja Omulu. Viņš viņu pacēla savās rokās un nesa uz priekšu. Viņa turējās cieši ap viņa kaklu abām rokām. Viņa to skūpstīja.

Viņa pati nesaprata, kas ar viņu notiek, viņa aizmirsās, viņa apmulsa viņa rokās.

Mīļā, mīļā... Egils čukstēja viņas dzirkstošās acīs raudzīdamies.

Egil... Viņa tikko dzirdami viņu apdvesa, kā ar burvības dvesmu. Un viņš reiba, karsa un tvīka. Un tad viņi vairs nerunāja ne vārda.

Viņi apkampušies gāja lēni gar krastu. Brīžiem viņi apstājās, un Omula ar saviem pirkstiem izbrauca caur viņa mīkstajiem matiem, skūpstīja viņa pieri, viņa acis, viņa lūpas.

Ilgi viņi dārza galā sēdēja uz sola. Kā viens mirklis viņiem aizskrēja stundas. Bij jau labi vēls pāri pusnaktij, kad viņi šķīrās.

Omula taustīdamās iegāja savā istabā. Logs stāvēja vaļā plaši atvērts. Stipra ziedu smarša pildīja visu istabu, Omulai likās, ka smaršotu visa pasaule. Viņa bij kā apreibusi no tik daudz smaršas ...

Viņa ātri nometa zemē savas drēbes un iekrita gultā. Vai tas bij sapnis? Kas tas bij, kas bij pār viņu tik spēji nācis, to sagrābis, kā samalis? Un tas tikai bij nieka skūpsts? Jā, viens skūpsts tas bij, kas šo ugunsvērsmi viņas dzīslās lējis. Viņas pirmais skūpsts?..

Sen jau viņa juta, ka viņā rodas un krājas kādi jauni dzīvības elementi, vēl tikko nojausti. Tie pieteicās tik spēcīgi, vareni, ka draudēja pārņemt viņu visu. Viņai likās, ka asinis tai vārītos dzīslās, taptu karstas, mutuļotu.

Viss šis jaunais spēks viņā izteicās pārmērīgā fiziskā un garīgā darba tieksmē. Viņa strādāja, mācījās, bija nevaldāmi jautra, pārgalvīgi trakoja, skrēja, smējās. Viņai prieks kā skanīgs metals dvēselē.

Un tagad šis skūpsts nepārprotami atsedza viņai visu noslēpumu. Viņas sirds bija modusies mīlestībai, tai mīlestībai, kādu viņa vēl nepazina. Visu laiku tā bija gatavojusies, gaidījusi uz šiem gaviļu svētkiem. It kā kaut kas iekšā saistīts viņā bija vaļā raisījies, kaut kas noticis, ko viņa līdz šim nemaz nebija sapratusi, ne nojautusi.

Tā bija tāda mīlas mulsa nakts, par kādu viņa agrāk tikai bij smējusies. A, tā bij burvīga! Tagad viņa to pazina.

Viņa aizmiga un sapņoja. Viņa bija atkal maziņa, vecmāmuļa to auklēja savā siltajā klēpī, ieaijāja viņu miegā, dziedādama viņas pazīstamo šūpļa dziesmu. Tik silti, tik mīļi tas bij.

XI Pienākuma baidā.

Agri no rīta Omula jau pamodās, piepeši, it kā kāds viņai būtu iesitis pa pieri. Viņa atplēta acis un tūdaļ atcerējās visu vakarējo. Šeit, savā istabā, kur viņa arvien jutās kopā ar Ojaru, viņa garu, kur tik daudz lietas viņu atgādināja: tur grāmatas, piezīmju burtnīcas, vēstules...

Viņš nāks, viņas līgavainis, kā viņa to saņems? .. Vai teikt viņam, ka viņa mīl citu? Vai tas var būt, ka viņa tā piepeši viņu būtu aizmirsusi? Viņa raudzījās apkārt, it kā jautādama. Viņa gribēja mierīgi spriest, bet nevarēja, bija kā sajukusi. Viņa piecēlās, piegāja pie sava rakstāmā galda. Te viņa jau gadiem pie šī galda ar viņu bija runājusi, dalījusies savā garīgajā dzīvē, un uzreiz šis mulsa skūpsts lai visu to padarītu par nebijušu!

Nē! Ojars viņai ari bij mīļš. Viņa domāja par Ojaru, bet klausījās, vai augšā tur atkal neatskanēs vijole. Viņa gribētu zināt, vai viņš jau nomodā! .. Un atkal domās par Egilu nobālēja Ojars.

Bet tad viņa saņēma visus savas dvēseles spēkus un nosprieda, ka tas, kas bijis vakar, ir tikai mulsums, tas te svēts pienākums, pie kura viņa gadiem turējusies. Viņa saņems visus savus prātus kopā, kā trakojošus kumeļus, viņa tos valdīs un vadīs pēc savas apzinīgās gribas. Viņa būs stipra.

Visi jau sēdēja uz lieveņa pie kafijas gaida, kad viņa iznāca. Egils stāvēja turpat laukā pie puķu dobēm. Viņš gaidīja, tas gribēja viņu vienu apsveikt šorīt. Bet Omula nelikās tā redzam. Viņa jutās nomocīta no sava iekšējā nemiera. Klusām viņa padzēra un aizgāja savās saimniecības gaitās. Ar visu šodien viņa bij nemierā: kalponēm pieķērās par katru nieku; ar Pusvācieti rēķini nesaskanēja. Viss Omulu kaitināja. Bērni dabūja no viņas bargu rājienu, ka bij lieveni ar smiltīm pievazājuši smilšu raušus cepdami. Mazais Ansītis sāka raudāt un Valdule kauca pilnā kaklā. Kad māte Omulu norāja, ka bez pamata bērnus tirda, viņa ko asi atcirta..

Pie vakara jau viņa bij saplēsusies ar visiem, Lilianu apvainojusi, Leonu izzobojusi. Vissliktāk gāja Strēlniekam, uz kuru viņa bij tik nikna, ka neatļāva tam pat nākt palīgā puķes laistīt, bet pasauca meitu Grietu. No Egila viņa visu dienu izvairījās. Viņš notālēm sekoja tai visur.

Vakarā viņa aizšmauca uz upmalu, savā vītolā, Viņa sēdēja un domāja. Vakar tas bij tik brīnišķi jauki, bet kādēļ tas rūgtais piliens! Nabaga Egils, ko gan viņš šodien domāja. Viņš taču nav vainīgs, lai kas. Tik ļoti žēl palika viņa. Omula nokāpa no vītola. Pavisam neomulīgi tai bij šodien. Viņa steidzās uz mājām.

Pa taciņu pretim nāca Egils. Viņš apstājās un skatījās Omulā, it kā gaidīdams.

Nu? - Omula teica neskanīgi. Viņa juta, ka visi viņas spēki atkal zuda. Viņa mīlas acis viņu izaicināja.

Oma, ar ko es esmu izpelnījies tādu tavu izturēšanos šodien? Viņš cieši noprasīja, nopietni, it kā draudoši viņā raudzīdamies.

Nedusmo ... es esmu tik nelaimīga, visu dienu... Viņa teica lūdzoši, asaras trīcēja viņas balsī.

Omula, Oma - mīļā! Egils viņu apkampa. Viņa lāva vaļu asarām. Ā, kā sirds bij sāpējusī visu dienu, to viņa tagad juta, šajās asarās. Un tad palika tik viegli uz reiz, viss rūgtums bij noskalots no dvēseles.

Viņš ļāva tai izraudāties. Viņš saprata un nojauta. Tas jau zināja viņas romantisko sakaru ar revolucionāru Zīli. Ari pats viņš tam bij ticējis, un tikai vakar tas pārliecinājās, kā īstenībā stāv ar viņu. Bet šodien, kad viņa to neievēroja atkal, pēc visa notikušā, viņš jutās pazemots līdz dvēseles dziļumiem. Viņš domāja, ka viņa tikai rotaļājas un koketē ar viņu, kā agrāk. Bet tagad viņš vairs tā neļausies. Un to viņš gribēja tai noprasīt. Tagad viņš saprata - viņas dvēsele bij kā saplosīta. Tā jau bij kā slimība. Bet viņš vēl nezināja, kā to ārstēt. Tikai pamazām tas izdarāms, un to viņš panāks ar savu lielo mīlestību. Viņš nekad nav citu nevienu mīlējis, kā tikai viņu. Visus šos gadus viņš savā sirdī ieslēgtu nēsājis viņas tēlu. No tā viņš nekad nespēja atteikties.

Esi nu rāma, Oma, neraudi vairs, skūpsti mani. Egils maigi teica viņu mierinādams.

Viņa sniedza viņam savas lūpas, un tad viņa apmierinājās. Tās cīņas visas bijušas nevajadzīgas. Viņa tuvumā tā atrada atkal iekšējo līdzsvaru. Visi pašpārmetumi izgaisa. Jā, tur nevarēja būt nekāda pārmetuma, kad viņi abi bij tik laimīgi. Ja ir kāda vaina, tad tā ir citur. Kur? to viņa nezina, bet tas acumirklī nav no svara. Vīņa visa trīcēja viņa rokās. Tas bija tas pats prieks - kā pirmo reiz ā, tāda bij jaunība! un tā bij ilgi gaidītā mīlestība. Cits viss tikai prātojums. Viņa mīl Egilu - tas viņai tagad skaidri, jau no paša pirmā acumirkļa, kad viņš atbrauca. Agrāk? Nē, tad viņi abi bij bērni, kā bērnu viņa ari toreiz to mīlēja.

Abi bij atkal laimīgi. Kad viņi apkampušies soļoja pa šauro taciņu starp krūmiem upes malā, viņiem pretī nāca Strēlnieks. Viņi abi tūlīt to neievēroja, viņi gāja droši, nebaidīdamies, ja kāds ari viņus redzētu. Viņi taču nebij mazi bērni vairs, kuriem aizliegts mīlēt. Viņi jau varēja uzņemties atbildību par savu mīlestību. Kad viņi ieraudzīja kādu nākam, tad tie tomēr atrāvās viens no otra. Bet Strēlnieks bij jau paspējis novērot Omulas un Egila intimo tuvumu. Tur vairs neatlika šaubu - viņš bij paspēlējis. Ā, Strēlnieka kungs! Kā fauns, es tīri sabijos, Omula teica jautri. Mēs ejam uz krāci, vai nenāksiet līdz? viņa laipni vēl piebilda.

Nē, viņš neiešot, viņš jau tālu staigājis, viņam vēl jārakstot steidzīgas vēstules. Uz nedēļas galu jau tam jābraucot projām pie saviem darbiem.

Ar labu nakt! Viņš pacēla cepuri.

Egils mēmi paklanījās un pakāpās sānis krūmos, lai palaistu viņu garām. Tad viņš aptvēra atkal Omulu ap viduci un abi klusu jūsmodami gāja uz krāci.

Strēlnieks ātri, skriešus pārskrēja mājās. Viņš koda lūpās, baidīdamies, ka no viņa krūts neizlaužas sāpju kliedziens. Tā viņš bij samīlējies! Tik dziļi viņa sirdī iezagusies šī meitene. To viņš pats nemaz vēl nebij zinājis. Tikai tagad, kur viņš skaidri redzēja, ka viņa mīl citu, viņš to sajuta tik mocoši.

Viņš iekrita gultā un raudāja kā izkults bērns. Tas bēgs no viņas. Viņa ir kā burve - tā vilina, uzsmaidīdama aplaimo, un kad aizvīlusi sava valstī, savā burvības aplokā, tad uzmin uz galvas, un spiež, un plēš. Jā, Strēlniekam izlikās, it kā tepat līdzās viņa sēdētu un viņa miesā urbtos asi nagi... Viņa sirds asiņoja. Viņš tā bij cerējis. Un nu viss pagalam?

Viņš sakoda zobus. Tik briesmīgi kauns būt uzvarētam!

Tāds diega zeķe! Viņam neienāca prātā cits vārds, ar kuru nosaukt savu laimīgo sāncensi.

Kaut ka viņš lūkoja apmierināties. Nē, tas bij par daudz muļķīgi, tas nevarēja būt! Viņa tāds spēcīgs temperaments, tāds uguns skuķis un tādu... nīkuli! Viņa to varētu miltos saberzt, ja gribētu. Nē, nē. Tas ir fizioloģisks pārpratums gluži vienkārši, jūtu mulsums... Vasaras nakts sapnis! Tas pāries, tam jāpāriet. Un tad - tad nāks viņš. Viņam tik daudz tiesības vairāk uz viņu - viņš ir stiprs un spēcīgs kā jauns lauva. Nemaz nevar salīdzināt. Nē, viņš neatkāpsies bez cīņas. Tikai cīņā gūtais viņam var laimi dot. Viņš pārliecināts par savu galēju uzvaru. Viņš jau nebūtu Viktors Strēlnieks, ja viņš ar tādu vien... nevarētu sacensties! Ar visprastākajiem vārdiem viņš zaimoja savu pretinieku. Neviens jau viņu nedzirdēja; un tā taču palika drusku vieglāk.

Tas uzcēlās kājās un, rokas bikšu ķešās sabāzis, skraidīja pa šauro garo istabiņu no viena gala uz otru; un tiešām, ar saviem izspūrušiem matiem, bolīgām acīm viņam bij daudz līdzības ar krātiņā trakojošu lauvu, jeb drīzāk, it kā viņā pašā plosītos lauvas. Viņš dzirdēja blakusistabā pārnākam Egilu un palika kluss, kā pelīte. Neviens nedrīkstēja manīt, kas ar viņu notiek. Par visu vairāk viņš baidījās Omulas acīs tapt smieklīgs.

Un tad tas gāja kārtīgi tā: dienā Omula bij untumaina, nervoza, sapīkusi, visiem uzbruka, ķildojās bez iemesla, kā «fūrija, kā plēsone», Strēlnieks viņu raksturoja. Un vakarā viņa gāja atkal ar Egilu uz Gaujas krāci. Tur Egils viņai atkal visu piedeva, un viņa skūpstīja viņa mīļās acis.

Strēlnieks vēroja un lūkoja saprast. Tad viņš nāca pie slēdziena, ka šobrīd nekas nav iesākams. Tas turēja tagad par veltīgu kavēt ilgāk savas darīšanas un aizbrauca nedēļas beigās.

Liliana jau nedēļas sākumā bij aizbraukusi uz jūrmalu atpakaļ un Leons tagad tur pavadīja vakarus. Malva ari gribēja savu pēdējo atvaļinājuma laiku pabūt pie vecākiem un bij jau Gaujienu atstājusi; ari tante Evelīna ar bērniem bij jau prom.

Kad visi Gaujienas viesi bij aizbraukuši, Egils vien vēl palika kādas dienas. Bet tad pienāca laiks, kad ari viņam bij jādodas projām. Omula viņu neaizturēja. Pēdējo vakaru viņi vēl abi pavadīja viesu istabā kopā muzicēdami.

Omula bij beigusi spēlēt un atlaidusi rokas klēpī klausījās, kā izskan Egila vijole. Viņa jutās ar šīm mūzikas skaņām saistīta pie viņa, kā ar nenojaušamām burvības saitēm. Kad viņš spēlēja, viņa bij pilnīgi viņa varā.

Viņš apklusa. Omula izteica savu apbrînošanu par viņa spēli, viņa vijoles îpatnējo izteiksmi un noskaņu.

Egils jūsmīgi pavērās Omulā. Savā vijolē es ieliku savu dvēseli, lai viņa tur skanētu un tev paustu dziļrunīgāki, kā es to spēju izteikt cik ļoti es tevi mīlu ... Es izgudroju savu mūzikas valodu priekš tevis, Omula. Un tu to saproti tagad. Toreiz tu nesaprati, Egils teica.

Omula klusēdama klausījās. Viņa uzlika savu roku uz viņa rokas, kurā tas turēja vijoles loku. Egils raudzījās viņā un lūkoja atminēt viņas domas. Un tagad viņš spēlēšot himnu sievietei. Kad viņš bij beidzis, Omula smaidīja dziļi laimīgi. Sieviete ir dailākā harmonija, radības skaistākais sapnis, - Egils teica ar dziļu pārliecību.

Ka nesaprotama spīte iegailējās Omulas acīs. Tā uzsita skarbu akordu uz klaviaturas un piecēlās. Egils sarāvās kā fiziski sāpināts. Omula iesmējās. Tas mans mīļākais akords, - viņa teica mīklaini.

Tad viņi izgāja laukā, dārzā. Baltas rudens astras kā ar baltu vīli iemargoja dārza celiņus un dobes, un lielie baltie flokšu krūmi tumsā izcēlās ka pirmās sniega kupenas. Melns un balts - tas bija tumšā augusta vakara pamata tonis. Ilgi viņi abi staigāja pa dārzu, raudzījās zvaigznēs. Tās mirdzēja tik spoži tumšajā debess velvē.

Beidzot, beidzot tu iezvanīji laimi manā dzīvē, Omula, - Egils teica pār viņu noliecies. Viņa balss skanēja mīksti, sirsnīgi. Omula viegli spieda viņa roku.

Tikai tagad es jūtos pilnīgs, pieaudzis savai mākslai, caur tavu mīlestību. Tagad es rādīšu kā mākslinieks... es sajūtu alkumu pēc radoša darba.

Omula klusēja. Viņš ari apklusa. Ar ilgu skūpstu viņi šķīrās.

XII

Bērnības draugs.

Otrā rītā Egils aizbrauca pie tēva. Pirmā brīdī Omulai patīkama bij pārmaiņa. Klusā laimībā viņa gāja savās gaitās. Viņai bij sakrājies tik daudz darbu, kas tagad bija nokārtojami. Viņa strādāja čakli ar prieku. Tā tas gāja kādas dienas. Bet tad viņā notika pārmaiņa. Viņa ieslēdzās stundām savā istabā un domāja un gudroja. Šaubas bija atkal iezagušās viņas dvēselē un tur pilināja pilienu pa pilienam rūgtumu. Viņa prātoja par laimi, par pienākumu un laulību. Par pēdējo viņai vēl nebija nekāda noteikta jēdziena. Viņa tikai sajuta, ka laulībai vajaga būt augstākai saskaņai starp diviem cilvēkiem. Bet kā tas iepriekš noteicams? Uz jautājumu, vai viņa gribētu būt Egila sieva, viņa nepavisam nevar dot noteiktu atbildi. Un viņa taču mīl viņu. Viņš patīk viņai estētiski, kā neviens, viņus vieno muzika, bet vai tas pietiek? Ak, viņa to nezina.

Viņai galva karsa no domām; tā spieda deniņos. Viņa izskrēja laukā uz Gauju izpeldēties. Krastmalā pār upi pārliecies auga meža rozes krūms. Tas bija Omulas mīlulis, viņa to rūpīgi kopa jau no paša pavasara. Krūmiņš ziedēja visu vasaru klajiem, sārtrožainiem ziediem ; kad Omula upē peldējās, viņa apslacīja rožu krūmu ar ūdeni, tas pateicās, birdinādams viņai virsu samtainās ziedu lapiņas un māja ar saviem pumpuru smagiem zariem pretī.

Tagad rožu krūmiņš jau bija noziedējis un, bēdīgi zarus noliecis, spoguļojās upē.

Tava vasara ari beigusies, mans mīļais draudziņ. Neviena paša ziediņa vairs. Gaidi nu jaunu ziedoni. Bet vai tev ari sirds pilna šaubu, mulsu, kā man par to, kas bijis? Nē? Tu krati galvu... Nu tad tu laikam esi no prātīgajiem... Bet man, es, mīļā rozīt, nezinu, kā man ir... Tā Omula sarunājas ar rožu krūmu.

Pēc peldēšanās Omula jutās itin žirgta. Viņa bij no vēsa ūdens drusku nogurusi un atsēdās krastā; atbalstīja galvu abās rokās uz klēpja un raudzījās upē. Slapjas zāles, dzestrās upes un irdenas zemes smarša jaucās kopā tik pazīstamā, mīļā smaršu saskaņā. Tas kopā viss bij viņas mīļā, dzimtā Gaujmala. Viņa piecēlās un gāja klusi domādama gar Gauju uz priekšu. Tik patīkami bij reiz atkal būt vienai. Viņa īgni pagrieza galvu uz to pusi, no kurienes izdzirda zirgu sprauslojam.

Tālumā tā ieraudzīja: viens peldināja zirgu. Viņa gribēja tūlīt griezties atpakaļ. Bet viņai ienāca prātā — tam vajadzētu būt tādam sevišķam priekam, jāt pa upi ar zirgu! un viņa palika stāvam. Notāļumā viņa nevarēja pazīt ne zirga, ne jātnieku, kamēr tas bij upē. Cilvēks pārjāja upei pāri vienreiz, tad krastā palika brīdi stāvam; zirgs iezviedzās, nosprauslojās un atkal laidās peldus pa upi. Jātnieks iesmējās un kaut ko uzsauca skaistajam lopiņam. Spriežot pēc pazīstamām kustībām, kas liecināja par veselību, spēku, sparu, Omula vēroja, ka tas ir Guntars ar savu Arābieti.

Omula atcerējās, ka ilgi, pus vasaras Guntars nav rādījies Gaujienā. Viņa jau zināja gan, kādēļ viņš nenāca.

Nabaga, labais Guntis. Viņai uz reiz kļuva tik žēl viņa. Un viņš jau bij vienīgais, kurš no viņas nekā neprasīja, nekādus noteikumus nestādīja, viņš tikai viņu klusi mīlēja un pielūdza.

Likās, ka viņš vienīgais saprastu viņas nenoteicamo, neaprēķināmo būtību un gaidītu ar pacietību. Jā, šai acumirklī viņa pirmo reiz sajuta, ka viņš viņai ari ir mīļš; cik? to viņa pati nezina. Viņš jau piederēja pie visa tā, kas viņai Gaujmalā tik tuvs un mīļš, kā Gaujienas zeme, kā Gaujas ūdeņi, kā upes meldru sīkie stiebriņi. Tos visus neievēro, neredz, bet ar tiem saaug kopā, un tie top nešķirami. Tā sajuta - lai ari visa pasaule būtu šaubās par viņu, neticētu, apsūdzētu viņu; ja visi to atstātu un tā meklētu mieru no sāpīgiem maldiem šeit, savā Gaujmalā viņa rastu klusu mieru; un pie viņa, uzticamā bērnības drauga, viņa atrastu patvērumu. Vipš viņu sargātu pret visu pasauli. Ja neviens, viņš viņu saprastu.

Nekad vēl Omula nebij sajutusi tik siltu, maigu pateicību pret Guntaru Upsalu. Viņa gribēja viņam parādīt kādu mazu prieku. Viņa paslēpās aiz krūma un sauca: «ā-ū! ā-ū!» Viņa redzēja, ka viņš upē zirga mugurā palieca galvu un klausījās. Viņa atkārtoja saucienu: «Guntar, ā-ū!. .»

Tad viņa skrēja ko jaudāja mājup, pilna jautru smieklu. Skrejot no pleciem nokrita sarkanais zīda lakatiņš. Bij jāpaietas atpakaļ daži soļi. Viņa atgriezusies redzēja, ka tālumā Guntars bij izpeldējis ar zirgu šai malā. Omula paķēra savu lakatiņu, pavēdināja to gaisā, Guntaram pretī, un tad pazuda krūmos.

Guntars ilgi noskatījās Omulai pakaļ, kamēr varēja caur kokiem vēl saredzēt viņas košo rudzu puķu krāsas tautas apģērbu un sarkano lakatu ap pleciem. Tā bij viena no viņa laimīgajam dienām, kurās viņš smēlās spēku tik daudzām grūtam darba dienām.

Mājas pārnākot, Omulai lieliem lēkšiem devās pretim Cerbers. Tas jau ari bij visu vasaru

viņas nežēlastībā bijis: lai viņš, vecais pinkainis nemaisītos viņas viesiem pa kājām, viņa to bij raidījusi līdz ganos visu vasaru. Šovakar ari viņš bij tikko pārnācis no ganībām mājās un laimīgs priecīgi viņu aplēkāja. Omula iežēlojās viņa, to apglaudīja, pamieloja to ar gardiem kumosiem un noteica, ka no rītdienas viņš paliks mājā.

Vakarā viņa ilgi sēdēja kopā ar māti un mīlīgi sarunājās, lasīja priekšā avīzes, pārsprieda par visādiem notikumiem. Ar šo pastu bija atkal pienākusi vēstulē no Ojara. Viņa mazliet īgni to pabīdīja pie malas. Māte ar vecmāmuļu to apmierinātas novēroja un abas saskatījās nozīmīgi.

Ejat nu bērni pie miera, rīt tev, Omulīt, agri jāceļas. Ļaudis ies pļaut rudzus lielajā tīrumā, tad tu sataisi līdz labas brokastis, vecmāmuļa teica pieceldamās.

Omula noskūpstīja vecmāmuļu un māti un aizgāja pie sevis.

Nelasītu viņa iemeta Ojara vēstuli rakstāmgalda atvilktnē. Tur jau priekšā gulēja divas, ari vēl neatbildētas, no pēdējām nedēļām. Ko viņa varēja viņam teikt, ko rakstīt. Pēdējā laikā tik daudz bija pārdzīvots, tik daudz mainījies, ka viņa vairs nevarēja viņam tā rakstīt kā senāk. Ja tā būtu šovakar rakstījusi, tad viņa teiktu, ka nemīl viņu vairs, bet citu; ka tā ir dziļi vainīga pret viņu, bet grozīt tur nekā nevar. Ojara vēstule viņu ļoti uztrauca. Tādā gara stāvoklī tā nedrīkstēja viņam atbildēt. Bija atkal jāatliek.

Viņa ļāva savā sirdī kā spogulī atstaroties visām savām pēdējā laika garīgajām pārgrozībām un lūkoja ar prātu visu apcerēt, saprast pati sevi. Kas tad īstenībā bija noticis? Viņa bij atkal samīlējusies, un tik vieglprātīgi, ka katrs muļķa skuķis. par ko viņa agrāk tikai varēja smieties. Jā, tā laikam jau tad ari bija tāda mazvērtīgāka mīlestība, kura tā uzreiz uzliesmoja. Bet Ojaru viņa mīl jau tik ilgi, ar tādu cēlāku, augstāku mīlestību, kurai nekas nepiemita no tādas vieglas kaislības. Jā, lieta bija vienkārša un skaidra, viņa mīlēja katru savādi. Tas jau nākot priekšā. Viņa atcerējās, ko nupat bija domājusi par Guntaru. Jā, ari to viņa mīlēja, kad tā labi apdomāja, labo, mīļo Gunti. Un tie visi viņu ari mīlēja, un visi trīs gribēja precēt.

Nē, tas jautājums palika arvien sarežģītāks, un kā to atrežģīs, to tikai Dievs zina. Ha, un kur tad vēl palika Strēlnieks! lāga, jocīgais fauns, viņas uzticamais dārznieks.

Omula jautri iesmējās. Nē, tas vienkārši ir pāri cilvēka spēkiem, izšķirties tādā salikteņa būšanā. Tas prātīgākais, ko tur var darīt, ir atļaut vaļu liktenim. Patiešām, viņa nemaz nebija vainīga. Tā jau bija tikai viņas tīrā nelaime.

Ar to viņa tad ari nobeidza savu apceri un likās pie miera.

Ja viņa sapņos būtu varējusi pārcelties pie saviem četriem apjūsmotājiem, tad viņa redzētu, ka tepat tuvākajos kaimiņos, aiz Gaujienas laukiem, Salās, Guntars vakarā, nomazgājis savus darba sviedrus, aizdedza lampu un, no atvilktnes izņēmis viņas pēdējo ģimnāzijās laika fotografiju, sarunājās ar to, kā ar dzīvu būtni, skūpsta un tad liek atkal atpakaļ. Laimīgs, šovakar smaidīdams viņš dodas uz dusu...

Tad Omula tālāk redzētu baltajā mājā pie atvērta loga stāvam Egilu un spēlējam. Viņš sūta viņai pa bezdrāts gaisa vilnu ce|u pēdējo «labunakt». Bet Omula to nesaņem, viņas sirds aparats šodien samaitājies, jeb tas nespēj uzņemt četras telegramas uz teiz.

Viņa neredz ari, ka Strēlnieks savā plašajā pilsētas darba istabā, rokas aiz muguras salicis, soļo nemierīgā gaitā no viena gala uz otru, nikni sakož zobus un draudoši paveras pa logu tumšajā nenoteiktajā tālē. To «diega zeķi», lūk, viņš gribētu saberzt miltos.. . Pie viņa durvīm kāds viegli pieklauvē, bet viņa gars to nedzird, tikai viņa mirstīgā daļa mīt šai šaurajā telpā... Un kā gan Omula lai saredzētu to, kas tālu projām par tūkstošām jūdzēm!., Ojars Zīle sēd savā šaurajā istabiņā sakumpis pār grāmatām. Tad viņš pieceļas kājās un kaut ko domā. Izdomājis, viņš sēžas un raksta Omulai ceturto vēstuli. Viņš tā ir apradis izmainīt visas savas garīgās mantas ar viņu, savas domas un apceres, ka nemaz nevar kārtīgi vadīt savu smadzeņu aparatu, bez kā tas būtu kontaktā ar Omulu. Viņš jūt —ar viņu kaut kas notiek, ar Omuļu, tur kas nav vairs pa vecam; un vina nemiers aug. Ar melnu tintes šalti tas izplūst vēstulē viņai.. .

XIII

Šaubās.

Kas vēl nekad nebij pie Omulas novērots, tas parādījās tagad: viņa tapa nervoza, nepacietīga, uztraucās par katru nieku. Viņa pati sajuta lielu iekšēju nemieru, neapmierinājumu, kas ne ar ko nebij remdējams. Viņa varēja smiet un raudāt bez kāda attiecīga iemesla. Tāds visu garīgo un miesīgo spēku novārgums iestājās; viņai zuda prieks uz katru darbu, nepatika vairs saimniecība, nepatika ari grāmatas, jo nevarēja nemaz saistīt domas. Tāds vispārējs fizisks atslābums tas bij, pēc visa tā ilgā pārkairinātā stāvokļa, kādā viņa bij atradusies pirms Egila aizbraukšanas. Tagad viss bij gluži otrādi. Tad viņa lidoja kā pa padebešiem, viss bij tik viegli padarāms, apsverams. Un tagad nekam viņa tāda nederēja. Pavisam nolaidīga viņa kļuva savos darbos, aizmāršīga, izklaidīga; staigāja apkārt saīgusi, nelaipna pret visiem. Vecmāmuļai bija tīrās nedienas ar viņu.

Kādu dienu Omula nozaudēja saimniecības atslēgu saiti, pēc kurām cauru dienu meklēja visa māja, kamēr to pēdīgi nejauši uzgāja uz Cerbera būdas jumta, kur Omula to bij pametusi suni ēdinot. Vecmāmuļa tik stipri skaitās, ka diezgan cieši sarāja mazmeitu. Omula bij skarba pretim, un beidzot aizskrēja raudādama savā istabā.

Gaujas kundze izbijusies sekoja. Viņa vairs nemaz nevarēja saprast, kas ar Omulu notiek, un sāka jau nopietni raizēties.

Kas tev kait bērns, vai tu esi slima? Viņa prasīja Omulai, kura gultā sabrukusi raudāja. Kamdēļ jūs visi pret mani... neļāvāt iet pie Ojara? Es to necietīšu... Omula elsoja. Gaujas kundze vai saplaka aiz brīnumiem. Kur nu atkal bij cēlusies šī jaunā lēkme? Tu žēlīgais Dievs! un mēs jau domājām, ka... Gaujas kundze stostījās. Ka es precēšu Strēlnieku. Labi... lai viņš precē mani, ja jūs to Dievam tā izlūguši... Man viena alga. Ej, pasaki to viņam tūlīt. Bet tūliņ kā lai būtu kāzas! Uz vietas... Omulas acis kā neprātā zvēroja.

Oma, bērns, apmierinies ... Apmierinies?.. Es nevaru apmierināties, jûs man nedodat miera.

_— Vai es tev vienu vārdu esmu bildusi par Strēlnieku, Tu jau pati... Ja jau tev labāk patīk Egils Mētra ej pie viņa.

Ak nu jau tev Mētra labs diezgan! Omula iesmējās nervozi Bet tu varbūt brīnīsies. kad es tev teikšu, ka vēl labāk man patīk Salu Guntis? Omula urbās ar acīm mātē.

- Nu ņem tak viņu un tad reiz visiem būs miers.

Bet par visām lietām liec tu mani mierā, neprecini mani nevienam. Man kauns, ka tu tā aplido Strēlnieku manis dēļ. Tu jau būtu gatava mani izandelēt kaut kuram «cilvēkam ar stāvokli».

Gaujas kundze palika mēma pret visiem šiem negaidītiem un pa daļai nepelnītiem pārmetumiem. Viņas apakšlūpa iedrebējās aiz iekšējām sāpēm.

Omula pieskrēja pie mātes, apkampa to cieši abām rokām un raudāja, lūgdamās pēc piedošanas. Viņa pati nezinot, kas viņai par untumiem esot, un par ko viņa tik nekrietna.

Abas drīz izlīga. Kad viņas bij izraudājušās, Gaujas kundze mēģināja Omulu pierunāt pāriet uz kādu laiku uz pilsētu. Apkārtnes maiņa dažreiz uz nerviem darot visai labu iespaidu. Omula bij gandrīz ar mieru. Bet viņa nevarot tā piepeši atstāt vecmāmuļu. Gaujas kundze tad apņēmās pāriet uz pilsētu, tur iekārtot māju ziemas dzīvei, un tad Omula lai sekojot. Pie tā tad ari palika.

Pamazām Omula atguva atkal savu garīgo līdzsvaru. Viņā bij pamodusies šai jūtu haosā tāda jauna neapzinīga tieksme upurēties, dzīvot priekš kā; viņa it kā meklēja kādu, priekš kā ko darīt, kam ko dot. Viņā radās vēlēšanās strādāt ko, kas nāktu citiem, vispārībai par labu. Tādam darbam vajadzēja ārkārtēji jaukam, aplaimojošam būt .

Tad vēl viņa nāca pie atziņas, ka viņa ir pēc savas dabas par daudz liela egoiste; un pret šo peļamo īpašību tā gribēja cīnīties ar visiem spēkiem, uzstādot tai pretēju altruismu. Un vēl daudz nelāgas īpašības viņa atrada sevī un apņēmās tās izravēt ar visu sakni. Viņa noņēmās būt krietns, labs cilvēks, par kādu viņa, par piemēru, uzskatīja vecmāmuļu. Viņa uzstādīja sev veselu slepenu rīcības programu, pie kuras tā cieši apņēmās pieturēties.

Vispirms vecmāmuļas mūža vakaru viņa padarīs taisni rožainu, katru akmenīti izbīdīs no viņas ceļa, lai tikai viņas kāja pie tā sāpīgi nepieskartos. Tad pret saviem saimes ļaudīm viņa būs laipna, taisnīga un tos mīlēs kā sevi pašu...

Tad viņai vēl bija kāds altruisma darbības aploks, bet par to viņai bija jāpārdomā nopietnāki. Vispāri, tā atzina, ka līdz šim bija dzīvojusi bez kādas apziņas, no dienas dienā, kā gadās. Bet nu tā vairs nevar. Viņa taču vairs nav bērns. Viņa gribēja dzīvot tā, ka varētu katrā laikā dot katram atbildību par katru savu soii. Viņai likās, ka daudz par vēlu pār viņu nākusi šī atziņa, un ka varbūt jau ir sperts kāds solis, kuru atgriezt atpakaļ vairs nebūs tik viegli.

Tas solis bija viņas mīlestība pret Egilu. Pēc visiem tikumības likumiem, tā taču bij tīrais grēks. Mīlējot vienu, samīlēties otrā, un vēl kā! Ja viņa vaļsirdīgi prasīja tagad savai sirdij, kurš tad ir tas īstais, kuru sev atstāt un kuru pamest? tad sirds deva pavisam aušīgu atbildi: paturēt abus. Tā bija pavisam nemoraliska sirds, un to vajadzēja apkarot ar visiem līdzekļiem. No tādiem netikumiem tā jāatradina pašā sākumā, kamēr tie vēl nav paguvuši iesakņoties, tur nelīdz ne zāles, ne plāksteris.

Kādu dienu atnāca ceturtā Ojara Zīles vēstule. Omula nu jau bija izlasījusi visas trīs un atbilde ari bija gatava; protams, tāda, par kuru tā varēja katram dot atbildību. Tā, izlasījusi Ojara pēdējo vēstuļu žēlabas un uztraukumu, rakstīja, ka viņa neesot beigusi to mīlēt tāpat kā senāk, bet tāds kārdinājums pār viņu nācis - tā samīlējusies vēl otrā. Lai viņš nekavējot tai tikt pašai ar sevi galā, viņai jau esot diezgan skaidrs nojēgums par labu un ļaunu. Lai tikai no Dieva puses nedomājot tagad braukt šurp. Kad būšot laiks, tā teikšot.

Omula zināja, ka Egils gaida viņu jūrmalā. Tā sajuta, ka sirds turp raujas ar lielu raušanos. Bet viņa saņēmās un savaldīja to. Ari Egilam viņa vēstulēs pavēlēja nebraukt šurp.

Strēlnieks ieradās ciemā pie vecmāmuļas ik svētdienas. Viņš bruņojās ar pacietību. Viņam bija tāda nojauta, ka Omulas iemīlēšanas nav īsta mīlestība, tā pāries, un tad jau viņš vēl varēja cerēt vinnēt lielajā mīlestības loterijā, kur taču ari atgadījums

un akla laime spēlēja galveno lomu. Tas jau viņam netrūka līdz šim.

Omula, kā jau tagad pret visiem, bij laipna, pieklājīga ari pret Strēlnieku. Aiz gara laika viņa turpināja pat ķircināties ar viņu, pakairināties drusciņ. Tas jau bij tagad viņas vienīgais nerātnais prieks. Viņa atļāva viņam atkal stiept no baļļas smago apkalto skārda lejkannu, par ko tā viņu vēl apbalvoja ar kādu noziedējušu sarkanu astru. Viņš ļoti mīlēja sarkanu krāsu.

Kādu dienu, nedēļas vidū, ieradās Egils. Omula bij priecīgi pārsteigta un pašā pirmā acumirklī jau sajuta, ka viņas ciešie pamati sāk šķobīties. Pie pirmās izdevības viņa apbēra Egilu ar karstiem, straujiem skūpstiem. Vakarā, kad Egilam spēlējot, vecmāmuļa iemiga savā krēslā, viņi to pavadīja uz dusu, un tad, atgriezusies viesu istabā atpakaļ, palika abi pavisam nerātni. Egils atsēdās vecmāmuļas krēslā un paņēma Omulu sev klēpī. Tā viņi sēdēja ilgi, ilgi atkal savas mīlas mulsa pārņemti. Kad jau citi mājā sāka mosties, viņi ar mokām atrāvās viens no otra un devās pie miera.

Omulas lūpas no kaislajiem skūpstiem dega vienās ugunīs. Ari galva bij karsta, sirds strauji sita. Kā vēla bezdelīga viņa ātri iespurdza savā gultā un ar laimīgu smaidu uz pietvīkušajām lūpām aizmiga.

Trīs dienas Egils nodzīvoja Gaujienā, trīs bezgala laimīgas dienas. Tik straujā dzīvības ritmā Omulai piemirsās visi viņas likumi, jā, viņa par tiem nemaz nepūlējās domāt, viņa tikai mīlēja savu mīļo puisēnu. Kad viņš bij prom, viņa sev bargi noprasīja, vai viņa tā darījusi labi vai ļauni? Sirds ar Mefistofela smīnu pasteidzās atbildēt, ka tur nekāda ļaunuma nevarot būt, jo viņa tā darījusi mīlēdama, par ko jau liecinot tā lielā laimes sajūta, kāda pie ļaunuma nevarot būt. Un Omula atzina, ka sirdij taisnība. Un ja tie nerātnie skūpsti ari patiešam būtu kāda apgrēcība, tad gluži bez grēka jau cilvēks nav domājams.

Egils tagad brauca biežāk gan tikai uz vienu dienu. Svētdienās kādreiz satikās atkal visi. Ari Liliana ar Leonu ieradās pajūsmot Gaujmalā.

Rudens Omulai pienāca ātri, nemanot. Ojars Zīle visu laiku klusēja, un viņa to jau bij labi aizmirsusi, kad kādu vakaru pasta somā atradās atkal vēstule ar pazīstamo svešzemes marku un apaļo rakstu.

Tur bij tikdaudz sāpju, tikdaudz izmisuma, mēmi-kliedzošu ciešanu, ka Omulai acis ieplētās platas. Likās, ka ar nokarsētu dzelzi Ojars gribēja rakstīt viņas sirdī vārdu «pienākums», un ar vismelnāko verdošu darvu apdzēst vārdu «mulsums».

Omula bij satricināta. Tik daudzam ļaunumam, tik lielai netaisnībai viņa bij par iemeslu! Ojara žēlabas plosīja viņas sirdi. Bezgala žēl viņai bij nabaga vientuļā cietēja, kurš tai, izņemot labu, nekā nebij darījis. Viņa bij tik daudz pateicības viņam parādā, jo ar to, ko viņa tam bij palīdzējusi studējot, tas viss ne tuvumā nebij atlīdzināms; viņa sniedza tikai materielu pabalstu, viņš deva viņai garīgas, augstākas vērtības. Un ar kādu uzticību viņš visus šos gadus pie viņas turējās. Bez šaubām, viņam tur pasauls lielpilsētā netrūka gadījuma izvēlēties sev labāku sievu, bet viņš to nedarīja, viņš gaidīja un dzīvoja tikai viņai. Un viņa pie pirmā gadījuma tā visu to gribēja aizmirst un ar vienu spalvas vilcienu- atkratīt tik ilgo kopējo pagātni, rēķinoties tikai ar sevi, savu piepeši uzliesmojušo kaislību: to atmainīt pret viņu abu ilggadējo kluso mīlestību. Nē, Ojaram bij taisnība, to tikai varēja izdarīt pilnīgā pienākuma aizmiršanā un zemu kaislību mulsumā. Un kas ta bij, viņas mīlestība pret Egilu?— Tas bij kā ārprāts, viņa zaudēja gluži galvu viņa tuvumā, par vienu vina skūpstu viņa bij gatava pārdot savu dvēseli! Jā. vai viņas dvēsele jau nebij cietusi no šīs mīlestības? Nē, nē, vēl ir laiks. Viņa nožēlos un atgriezīsies. «Es esmu grēkojusi, bet ļauj man izpirkt manu vainu, nenosodi mani, es darīšu visu lai labotos» viņa rakstīja Ojaram patiesīgi, vaļsirdīgi.

Tas bij tāds izmisums, kas sagrāba Omulu pēc Ojara vēstules. Viņa pārmeta sev cietsirdību pret viņu. Viņa tiešām gribēja darīt visu, lai notikušo par labu grieztu. Bet viena lieta viņai bij skaidra, izraut no savas sirds pašu mīlestību pret Egilu, to viņa nespēs.

Kad Egils nākošo reiz atnāca un ar priekā starojošām acīm viņu apsveica, viņai sirds vai sastinga - viņa nekā nespēja, šim skatienam pretī. Bet Egils pats drīz nomanīja, ka viņai kas smagi guļ uz sirds. Viņš prasīj a- kas par vainu? Viņa vairs nevarēja klusēt un izstāstīja visu par savu sakaru ar Ojaru. Visu savu dvēseli viņa atklāja viņam, it kā sacīdama - tagad tu zini visu, un saproti manu stāvokli.

Egils klausījās klusēdams. Kad Omula bij beigusi, viņš vāji iebilda:

Bet tu taču viņu nemīli. Omula karsti protestēja. Visus šos ilgos gadus viņa mīlot Ojaru; bet tas, ko tā sajūtot pret viņu, Egilu, tas varbūt esot tikai jutekļu mulsums. Bet tev taču jāizvēlas, vienādi vai otrādi, Egils teica ar lauztu balsi, it kā padodamies savam liktenim.

Ak. kā lai es izvēlos, kad es pati nezinu... Omula bilda iekaisusi. Tāda īdzība viņu pārņēma, raugoties Egila nevarībā, kā dusmas viņā radās.

Viņa tik labprāt būtu redzējusi viņu iestājamies ar sparu un enerģiju par viņu mīlestības tiesībām.

Egils pēc savas sirdsapziņas lūkoja Omulu pārliecināt, ka viņu abu mīlestība ir tā īstā, un viņiem jāiet mūžu kopā.

Omula savaldījās. Viņa negribēja pārsteigties, kad jau tā lieta nopietni bij pārrunājama. Viņa nosprieda:

Nē, ar tādu divdabīgu, dalītu dvēseli es nevaru saistīties; man jānoskaidro pašai sevi. Mums ar Ojaru ir jātiekas pirms tas nav noticis, mums abiem... Viņa gribēja teikt jāšķiras, bet ieskatījusies Egila sāpju pilnajās acīs, viņa aprāvās, un piebilda: tad jau redzēs, uz kuru pusi smagums lieksies.

Egils nekā neteica, tikai stīvi, gluži satriekts un nevarīgs raudzījās sev priekšā, kad viņa apklusa. Omulai palika žēl atkal viņa. Tā uzlika maigi savu roku uz viņa plecu un teica: viņa nenožēlojot savu aizraušanos, nē, viņa esot laimīga. Lai viņš mierīgi paciešoties, ja tas būšot viņu abu liktenis, tad jau viņu mīlestība pastāvēšot šo pārbaudīšanas laiku.

Smagas šaubas bij iezagušas Egila sirdī un viņam gluži neviļus paspruka:

Kas zina, kas notiek pa to laiku ar tavu salikteņa dvēseli, varbūt rīt tu samīlies vēl kādā trešā. Tu jau līdzteku mūsu mīlestībai koķetēji ari ar Strēlnieku.

Omula nobâla. Viòa sajuta kâ cirtienu ģîmī. Šīs šaubas par viņu, šis pârmetums bij ciets, bet vai tas bij nepelnîts? Un ja tas bij nekrietni no viņas, tad - kâdēļ viņa tâ uzvedâs? Jâ, patiešām, Egilam bij pilna taisnîba viņu nosodot. Bet — kâ viņa pati to nemaz nebij apzinâjusies, ka darîtu ko ļaunu. nekrietnu? Viņa taču tiešâm koķetēja ar Strēlnieku, to viņa nevarēja noliegt. Viņai bij: savs līgavainis Ojars, savs mīļākais Egils, un kā tad viņai vēl vajadzēja kairināties ar trešo? Nē, tas tiešām bij par traku!.. Bet tā varēja vai apzvērēt, ka viņa pie tā nebij nekā ļauna domājusi. Kas tas bij par velnu, kas viņu dīdīja uz tādu nedarbu?.. Jā. tad tur vajadzēja atkal kaut kam būt viņas nekrietnajā dabā. Un ar savu dvēseli viņa par to nav vainīga. Nē!

Uz šī slēdziena pamata, Omula uzskatīja par savu morālisko tiesību skaisties uz Egilu par viņa aso pārmetumu. Viņa pēc laba brītiņa atcirta skarbi:

Es esmu brīva un tāda gribu palikt ari savā mīlestība. Ja tu ar to neesi mierā, dari kā zini. Ja vari, mīli mani bez noteikumiem. Ja man tāda daba, ka varu mīlēt trīsus uz reiz, tad man pašai jātiek ar savu dabu galā. Vai es tai uzlikšu iemauktus, vai paļaušu joņot svabadi to es tikai viena noteikšu, Omula lāva vaļu savai spītei.

Egils jutās pa pusei pazaudējis. Viņi šoreiz vēsi šķīrās.

Omula bij sāpināta. Viņa nepavisam nevarēja apzināties kādas vainas. Un ja tā bij nevainīga, kādēļ tad tādas Egila šaubas, tāda neuzticība? Nē, viņa to nav pelnījusi.

Bet tagad viņa apņēmās uzmanīgāki sekot pati sev, savai untumainai dabai, to valdīt, ja vajadzīgs. Viņa tagad jutās morāliski atraisījusies no Ojara un Egila, viņai ir brīva izvēle, un viņa pie tam ļausies vadīties no visciešākās taisnības. Viņa mīl abus, un žēl tiklab, viena kā otra, bet paturēt abus taču nav iespējams, lai tā aušīgā sirds saka, ko sacīdama.

Reizēm viņa nāca pie gala sprieduma, ka Egilu tā patiešam mīl, un ka tad citi visi prātojumi lieki. Viņa taču bij laimīga ar viņu, viņš apmierināja

visas viņas estētiskās prasības, viņus vienoja muzika.

Bet tad uz reiz viņai prātā ienāca viņa skumjās sagrauztais tēls...

Jā, viņš jau bij smalks un vārgs... kā maigs smaršīgs zieds, kā bērns.

Es precēšu viņu - bērnu! Omula iesmējās neviļus.

XIV

Salās.

Pelēkas lietainas rudens dienas tagad sekoja. Nākošā svētdienā vai visas debesu slūžas bij vaļā un aiz stiprajām lietus gāzēm vairs nekur nevarēja glābties. Pat ne Strēlnieks neatbrauca Gaujienā. Omula ar vecmāmuļu un Pusvācieti sēdēja silti iekurinātā ēdamistabā pie loga, klausījās lietus brāzienos un spēlēja kārtis. Vecmāmuļa ar stārastu spēlēja nopietni, sirdīgi; kad stārasts paspēlēja, viņš varēja skaisties putas mutē kuldams, vecmāmuļa vai raudāja par savu neveiksmi, un Omulai par viņiem bij smiekli bez gala. Viņa šmauca abus bez žēlastības.

Kad iestājās kāds mierīgāks brīdis spēlē, tad visi trīs kopēji pārrunāja saimniecības jautājumus. Omula bēdājās par savu dižciltīgo Lielmāti, ka tā lāga neēdot un apraujot pienu, mazā Brūklene tagad cērtot pāri, tā pēc piena daudzuma, kā pēc labuma. Pusvācietis domāja, ka jaunkundze būšot Lielmāti pārēdinājusi; vecmāmuļa jokoja: būšot kāds ļaunas acis uzmetis viņas luteklei un deva padomu griezties pie Salu mātes, kurai bij vārdi pret skaudību.

Tad stārasts noslēpumaini pastāstīja, ko bij dzirdējis: puiši Kaspars un Bērtulis nopietni taisoties uz pilsētu un pa Jurģiem vairs nelīgšot no jauna. Tad jau gan būšot ari Gaujienā jāsāk ņemt tos polīšus. Par «polīšiem» gaujmalieši sauca visus sveštautiešus-strādniekus, kas nāca Latvijā lauku darbā pa vasaru, vai ari uz visu gadu. Gaujmaliešu pašu laukstrādnieki lielā mērā atstāja lauku darbu, pāriedami pilsētās, fabrikās, vai izceļodami pavisam uz svešām pasaules malām. Kā vispār Latvijā, tā ari Gaujmalā pēdējos gados bij novērojamas lielas pārmaiņas. Viena no savādākajām parādībām bij pašu laukstrādnieku izceļošana, sveštautībnieku ieceļošana. Latviešu laukos un sētās apklusa latviešu valoda, un tai vietā bij dzirdamas svešu valodu skaņas: apklusa ari Jāņos vecās līgo dziesmas, par citām latviešu tautas dziesmām jau nemaz nerunājot. Likās, ka visa latviešu zemnieku dzīve sāktu irt pašos pamatos, itin kā kāds nelabs kurmis būtu tiem apakšā paracis kādu slenenu tukšumu.

Daudzu latviešu sirdis skuma par šo savādo parādību pēdējo laiku bēdīgajām pārmaiņām: visi izgudrojās, kā ļaunumu novērst, bet apstākļi maz grozījās uz labu. Teorētiķi spriedelēja gan par materielas kultūras iztrūkumiem: bet pie kāda gala nenāca ne vieni, ne otri.

Kad Pusvācietis ieminējās par polīšu līgšanu Gaujienā, vecmāmuļa gribēja viņu vai sākt kaut. Kamēr viņas acis vēl būšot platas, viņa savu mēli nelauzīšot svešā valodā: un kamēr vien vēl kāds latviešu strādnieks būšot palicis uz zemēm, viņa to visiem spēkiem lūkošot saistīt pie savas mājas, lai ari pēdējais kumoss būtu jādala uz pusēm.

Omula nemaz negribēja ticēt tādām tenkām, jo kā Kaspars, tā Bērtulis jau dažus gadus dzīvoja Gaujienā, un ka viņi par kaut ko varētu sūdzēties, tas gandrīz nebij domājams. Lieta bij tā, ka abi puiši bij samīlējušies meitā Grietā, bet Grieta gribēja iet tikai pie Kaspara, un tad abi pāriet uz pilsētu. Tur nu vecmāmuļai radās padoms: viņa apņēmās saprecināt abus un ierīkot tos vai nu uz pusgraudu, vai citādi kā tepat Gaujienā. Ari Bērtuļa viņai bij žēl, kā sava cilvēka, kas jau vairāk gadus nodzīvojis viņas mājā. Viņa cerēja, ka varbūt ari to varēs saprecināt ar kādu pašu pagasta meitu un tad saistīt pie Gaujienas, ja ari viņai būtu jāuzceļ vēl kāds jauns ērbeģis saviem gājējiem.

Metās jau tumšs, kad visi trīs meta spēli pie malas. Nākamo nedēļu stāvēja priekšā sīvas darba dienas: mājā būs tvaika kuļmašīna, visu nedēļu kuls labību. Vecmāmuļa lika Pusvācietim rīt agri nokaut barokli, ko mielot strādniekus. Visi devās Gaujienā laikus pie miera.

Tad cauru nedēļu Omula bij tā aizņemta ar darbiem saimniecībā, ka nemaz nepaguva padomāt par savām sirdslietām. Vakaros viņa bij tā nogurusi, kā krita gultā, tā aizmiga cieši un gulēja, līdz kamēr bij atkal agrā rītā jāceļas. Viņa bij loti mierā ar tādu kārtību, jo tā viņa ieguva laiku mierīgāki apspriest savu stāvokli, pārbaudīt savas jūtas. Vienu lietu viņa ātri bij mācījusies: nekā neizšķirt afekta stāvoklī. Tas ari šoreiz izrādījās par pareizu. Viņa klusībā bij pateicīga vecākiem, ka tie toreiz bij aizkavējuši viņu uz karstām pēdām aizskriet pie Ojara Zīles. Tad nebūtu bijis šīs laimes ar Egilu. Nē, nožēlot to viņa nevarēja. Tagad viņai bij jau savs noteiktāks nojēgums par mīlestību. Viņa tagad varēja salīdzināt, pārbaudīt... A, nabaga Egils! nabaga, nabaga zēns...

Bet kad Omula iedomājās Egila pēdējo uzstāšanos, tad viņa neticība un pārmetumi tai atkal meklēja sirdi. Viņa skaitās uz Egilu, un tad visa viņu mīlestība bij it kā aptumšota, ne vairs tik skaidra un tīra kā sākumā. Un Egils pats - mazu mazumiņu bij zaudējis no viņas mīlestības. Tā bij sāpīga atziņa. Omula sajuta, ka viņa vairs nevarēs viņam pretī iet ar to netraucēto, dzidro mīlas prieku, kā līdz šim, trūks sirsnīgās svabadības, paļāvības.

Un tad, ja iedomājās par precēšanos ar Egilu, tad arvien nāca neviļus smiekli. Tik neticami un savādi tas likās. Mīlēt viņu jā, bet precēt - nē.

Tas gan bij pavisam samulsis slēdziens, bet tā viņa juta, ja ari pret pašas gribu. Jā, tam vajadzēja katrā ziņā būt kaut kādam citādam, viņas vīram. Nē, Egils nav īstais, diemžēl nē... Ā! Omula saķēra galvu, tik sāpīga bij šāda atziņa.

Sestdienas vakarā kulšanas darbi bij galā, daļa jaunās maizes pabaudīšanai samalta un nu silta kūpēja galdā. Lielu gardu rausi izcepusi, vecmāmuļa posās rīt uz ciemu Salās. Omula pirms gribēja palikt viena mājās, bet kad redzēja, ka vecmāmuļa taisīja nemierīgu ģīmi, posās līdz; viņai jau ari bij šis tas pārrunājams ar kaimiņu.

Vecmāmuļa gribēja iet kājām netāļo ceļa gabalu līdz kaimiņiem viņpus meža. Bij jauka saulaina vēla rudens diena, Omula lika priekšā aizvizināt vecmāmuļu ar laiviņu uz Salām. Tā ari darīja. Abas iesēdās un brauca. Omula dūšīgi vien īrās uz priekšu. Straujas vēja pūsmas rotājās upes meldru sīkajos stiebros. Laiviņa lēni šūpodamās slīdēja pa saules vizmas stigu, pāršķeldama to vidū pušu kā sidraba plīvuru. Vecmāmuļa priecājās, ka tik skaistā dienā bij izkustējusies ārā no mājas. Apciemojums ari kā parāds gulēja uz sirds.

Drīz vien laiviņa nonāca pie mazās saliņas upes vidū, kurai iepretim stāvā krastā glezni gulēja Salu mājas.

Jūsu Robinsons pavisam ar meldriem aizaudzis, laikam neviens tur tagad vairs savu kāju nesper, vecmāmuļa piezīmēja, uz saliņu rādīdama.

Uz šīs saliņas Omula ar Leonu un Guntu bērnībā spēlēja Robinsonu Krūziņu, ar to saistījās tik daudz mīļas atmiņas.

Laikam gan, Guntim jau nav vairs vaļas. Mēs gan kādreiz vasarā no viņas puses piebraucam, bet viss saaudzis tik biezs, ka vairs ne cauri netiek. Žēl, ja tā būtu mūsu saliņa, es to liktu izkopt un vasarā es tur gribētu dzīvot, Omula domāja.

Kalnā kāds bij pamanījis braucējus un nāca lejā palīdzēt piesiet laiviņu.

Dievs palīdz! vecmāmuļā pa gabalu sveicināja.

Poldīs, Gaujenu mot! pienācējs saņēma dievpalīgu un, satvēris laiviņu pie stūres, pievilka pie laipas. Kādu laužu tad pats esi, vai no malēniešiem? Kalps iesmējās, tā jau uz to pusi gan būšot, augšgalietis jau neesot.

Vecmāmuļa pirmā brīdī gribēja sākt jau norāt, ka šis tik tālu klejo prom no savas zemes, bet apdomājās. Sarunādamās ar latgalieti, vecmāmuļa lēni kāpa kalnup.

Omula ātri uzskrēja iepriekš kalnā. Dārza vārtiņi bij plaši vaļā. Salu mātes puķu dārziņš vēl spirgti turējās; dažas puķes it labi bij pārcietušas pirmās salnas. Gar dobēm bij vēl kādās sīkrozītes ar zaļām lapām starp citām apsalušām. Sarkanie lieiie jurģenu ziedi bij pārvērtušies par pelēki-dzelteniem kamoliem un bēdīgi nokārušies uz leju, lapas bij gluži melnas, saplakušas. Bet lepni, pilnos ziedos stāvēja košie, raibie imorteļi, salmenes, kuras nebijās ne no salas, ne vētras. Omula nemīlēja salmenes, bet rudenī un ziemā virs sniega viņas izskatījās it daiļi, atgādinādamas mūžīgo dzīvošanu.

Mājā bij klusu, pat suņi neskrēja pretī. Omula izdzirda lēnas kokles skaņas. Viņa klausījās. Jā, tas jau bij Guntis, kas koklēja. Klusām viņa ielīda iekšā, pavēra durvis uz viesu istabu, no kurās nāca skaņas. Viņa viegli, šķelmīgi iesmējās. Guntars pacēla galvu un mazliet nosarka. Spēlē vien Gunti, man patīk, Omula teica mīlīgi.

Tas jau mans vienīgais mūzikas instruments - tēva kokle ar rūnu rakstiem, Guntars apjucis paskaidroja.

Tas būtu vērtīgs ieguvums tautas muzejam, Omula piezīmēja.

Guntaram šķita, ka viņa zobojas, viņš lūkoja vēl izcelt savas kokles vērtību sacīdams: Tu jau nezini, viņa tāda savāda... vējā, kokā pakārta tā dzied. Tu smejies? netici? Nu tad es to kādreiz pie tava loga piekāršu, tikai tu neiztrūksties! Guntars teica un rūpīgi piekāra kokli pie sienas.

Vecmāmuļa bij jau satikusies ar Salu māti. Abas ienāca.

Esi gan tu, krustdēl, labu kārtību ievedis! Savedis mātei polīšus, gudus uz kakla pilnu māju, lai tad kaujas pati kā ar rūgtu nāvi, vecmāmuļa bargi sāka strostot Guntaru. Tikai jau divi vien ir un iztiekam gauži labi, Salu māte aizstāvēja dēlu.

Nav jau ar’ nekādi polīši, bet gudi jau laikam gan, kā mēs paši latvji mūsu pašu tautas brāļi, latgalieši abi divi, Guntars steidzās paskaidrot. Vecmāmuļa to lāga negribēja saprast, starpība esot viena. Ilgi Guntaram nācās skaidrot, ka viņš nule pirmo gadu mēģinājis ievest sava saimniecībā latgaliešus, ja jau bez svešiem strādniekiem reiz nevar iztikt. Viņš bij ar savu izmēģinājumu apmierināts, un izteica domas, ka latviešiem vajadzētu visiem_ spēkiem lūkot pievilkt latgaliešu strādniekus, mūsu pašu atsvešinājušos tautas locekļus un ari cilts brāļus leišus; caur to lielā mērā atkal tuvotos vieni otriem.

Vecmāmuļa jau sāka saprast labāk Guntara nolūku un mierīgi piebilda:

Ja tā, kamdēļ tad viņi vairāk nenāk šurp? teica, citur esot saplūduši bez sava gala, bet atkal nozuduši drīz.

Tas tādēļ, ka latvieši apietas ar viņiem mazcienīgi, izsmej, izzobo viņu neveiklību, paši sevi cildina par pārākiem un vispār izturas uzpūtīgi, lepni pret viņiem. To viņi no paštautiešiem nevar panest; labāk tad aiziet uz lekškrieviju darbā, nekā nāk uz Latviju. Krievijā ar viņiem apejoties mīlīgāki, laipnāki.

Tas jau var gan būt. veca latviešu indeve - stulba lepnība, uzpūtība pret mazāko, vājāko.., labu skolu jau mēs šai ziņā esam cauri taisījuši, pašos vēl vergs guļ kaulos, tādēļ citu cilvēku nemākam cienīt. vecmāmuļai īgnums kāpa sirdī.

Mūsu Jozis un Dāvis gan saka, ka te esot labāk, kā citur, viņi te labprāt dzīvojot, Salas māte sacīja.

Ari Omula turēja par vajadzīgu vēl aizstāvēt Guntaru:

Gunts jau ari pēc iespējas cenšas, ka mūsu novadā saistītu pašu laukstrādniekus, gan sludinādams viņu dzīves apstākļu uzlabošanu, gan ari rūpēdamies, ka viņi garīgi būtu vairāk apmierināti. To jau katrs zina, cik kalpu ērbeģu vien viņš sacēlis mūsu pagastā. Ja viņš ko saka, tad saimnieki klausa, vecmāmuļa apstiprināja. Man pašai tūlīt pirmai bij jābūvē jauna māja kalpiem.

Un es to nenožēloju, bij labāka sadzīve, visi palika tādi laipnāki, pieticīgāki.

Bet kā man pretojās, kad es teicu, ka tas otrā kārtā nāk ari pašiem saimniekiem par labu. Tā jau vienmēr mēs esam paraduši rēķināties tikai ar pirmkārtējiem labumiem. Kad runa ir par priekšzīmīgas kūts celšanu, lopu barības uzlabošanu, tad visi saprot; bet kamēr ieskaidro, ka vispirms jāapkopj pašu, tad lien vai no ādas ārā. Bet pamazām tomēr tā lieta iet, it īpaši kad jau apstākļi paši spiež uz to, Guntars sacīja. Kad viņš redzēja, ka vecmāmuļa ar Omulu labprāt klausās, tas sāka ar aizraušanos plaši stāstīt par saviem turpmākiem nodomiem, kā uzlabot lauku dzīvi:

lepriecinoša parādība ir mūsu zemkopju turības vairošanās, neskatoties uz visiem nelabvēlīgajiem saimnieciskiem apstākļiem. Šo turību lielā mērā veicinājusi kopdarbības attīstība lauksaimniecībā. Un tagad tas ies drošiem soļiem uz priekšu. Bet, diemžēl, šos materielos centienus pavada tumša ēna: tiek novārtā atstāti citi cilvēka augstākie mērķi cilvēka paša izdaiļošana, kā sirdsizglītība, tīra cilvēcība, estētika, māksla. Mēs skatāmies par daudz uz zemi, par maz uz augšu. Jā, tie kursi par to lopu kopšanu jau tā mūs visus bij aizrāvuši, ka cita vairs nekā negribējām dzirdēt, Omula iebilda.

Mēs nedrīkstam aiz lopiem aizmirst cilvēku, un ka tie lopi ir priekš mums, ne mēs priekš viņiem.

Tas jau bij vienu laiku tīri kā skurbums, tas taisnība.- vecmāmuļa bilda.

Bet kas vēl ir - atgadās tā, ka mūsu modernās saimnieces māk tagad labāk savus teļus barot un audzināt, nekā savus bērnus. Mūsu latviešu mātes kā audzinātājas, diemžēl, palikušas pakaļ saimniecēm: kā agrāk, tā ari vēl tagad viņas gan visu gatavas atdot bērnu labā, bet nepietiek, ka viņiem sakrāj pēc iespējas daudz laicīgu mantu; nedrīkst, cenšoties pēc turības, aizmirst līdzteku krāt ari garīgas vērtības, citādi viegli zūd līdzsvars un turība vairs nav līdzeklis augstākai attīstībai, bet pašmērķis.

Uzkrītoša parādība ir, ka latviešu tautā vispār par maz attīstīta estētikas prasība, kā dzīves vajadzība, Omula piezīmēja.

Tas pareizi, Omula, Guntars priecīgi teica.

Nevienā latviešu lauku mājā nedrīkstētu trūkt sava mūzikas instrumenta; ja tas ari nebūtu vienmēr dārgās klavieres, tad vismaz vijole, vai kokle... Omula laipni pasmaidīja.

Guntars viņu pateicīgi uzskatīja. Tā saprata viņu. Viņš jutās laimīgs un piebilda strauji:

Taisnība. Un par visām lietām katrā mājā vajadzētu būt savai grāmatu krātuvei; grāmatas taču tik viegli var apmainīt savā starpā.

Grāmatu jau gan latviešiem, paldies Dievam, netrūkst, visas malas pilnas, Salu māte teica.

Omula ar Guntaru iesmējās. Salās tiešām tā bij: kad mātei pazuda dziesmu grāmata, tad starp citām rokā vien nevarēja sadabūt.

Salu māte uz brīdi pazuda saimniecībā, un tikmēr Guntars viešņām vēl ilgi skaidroja un stāstīja. Omula izgāja palīdzēt namamātei pa ēdamistabu. Jums gan grūti, māt, vienai pašai pārraudzīt visu saimniecību, mums ar vecmāmuļu vieglāk, mēs par abām, Omula teica.

Nekas meit, kaut kā galā jau tieku. Bet ko viņš darīs, kad manis nebūs, to Dievs zina, māte nopūtās.

Vai tad nu viens dzīvos visu mūžu, Omula piebilda un spicēja ausis.

Viens, kā tad. Nebūšot precēt citu... Skumīgi, kā lūdzoši Salu māte pavērās Omulā.

Omula nelikās saprotam. Bet viņa nevarēja sev noliegt, ka ļoti patīkami tai dzirdēt šādu liecību par Guntaru. Viņa piepeši sajuta, ka savas tiesības uz viņu tā ne labprāt citai būtu atdevusi.

Pēcpusdien Salu māte ar vecmāmuļu izgāja laukā, kūtī apskatīt lopus. Tur gan nebij tādas dižciltīgas Lielmātes un Cienīgmātes, kā Gaujienas kūtī, bet Salu mātes daža laba raibaļa varēja droši sacensties ar pirmējām, kuras prasīja pārmērīgi smalku apiešanos, kā jau smalkās ārzemes pansijās audzinātas.

Guntars Omulai izrādīja dažas jaunierīcības saimniecībā. Omula par visu dzīvi interesējās un katrā laikā bij gatava pieņemt kaimiņa lietišķos padomus un mācības.

Tad Guntars lūdza Omulu, vai viņa neuzņemtos ziemā viņa jaundibināmā zemkopības skolā pasniegt muziku un dziedāšanu. Viņa labprāt bij ar mieru. Omula apbrīnoja viņa rosību un nenogurstošo enerģiju. Viņš jau esot šajos nedaudzos gados pacēlis visu novadu. Bet vai ar laiku viņš taču nepaguršot strādāt sabiedrības labā un tad nejutīšoties par daudz vientulīgs sev garīgi nepiemērotā sabiedrībā.

Tikmēr nē, kamēr mans darbs nesīs labumu vispārībai; kamēr es redzēšu, ka maniem centieniem ir panākumi. Es sajūtu taisni kā pienākumu atgriezties atpakaļ tautā, palīdzēt viņai ar to, kas man ir un kā viņai trūkst.

Bet tu nes lielu upuri no savas personīgās dzīves, kur tu citādi ar savām zināšanām un spējām varētu baudīt daudz ērtāku un patīkamāku dzīvi, pilsētā par piemēru, Omula domāja.

Tie prieki par personīgiem labumiem nekad neatsvērtu to iekšējo apmierinājumu, kāds man ir redzot, ka pagastā tik daudziem nāk par labu manas zināšanas. Tas jau ari ir savā ziņā egoisms, godkārība. Nē, es esmu mierā ar savu vienkāršo dzīvi, un laimīgs, ka varu palīdzēt pacelt un izdaiļot mūsu lauku dzīvi. Tu zini, man jau no skolas gadiem bij nenomācāma vēlēšanās atgriezties pie zemes. Es tā mīlu viņu. Pilsēta mani nekad nevaldzināja, nedz ari viss tas lielais spīdums, tie vizuļi, kas pilsētas dzīvi padara tik raibu, pievilcīgu. Tas viss ir neīsts zelts. Lauku darbā cilvēks ik uz sola redz sava darba augļus plaukstam, briestam, nogatavojamies. Tas dod lielu apmierinājumu. Pēc manas pārliecības skaistākais darba arods ir zemkopja arods. Ja ari tas varbūt ārēji, materieli nav tik ienesīgs, kā pilsētas inteliģentu arodi, bet iekšēji tas daudz satura bagātāks, miesīgi un garīgi veselīgāks. Nav ari tur vajadzīgs daudz naudas, zeme izdod visu pilnībā, ja tikai viņu labi kopj tas jau ir mūsu tēvu zemē slēptais mantojums.

Omula viņam viscaur piekrita. Viņa zināja, ka ari lauku dzīve ir padarāma garīgi skaista, ja tikai pašiem cilvēkiem ir ko viņā ielikt. Viņa pati ilgi varēja nodzīvot Gaujienā gluži apmierināta.

Guntars neapnicis varēja stāstīt aizraudamies par savu darbu. Par katru iepriecinošu parādību savā darbības apjomā viņš priecājās no sirds, un visur viņš redzēja daudz laba. Viņš novēroja, ka garīgās kultūras prasības aug mūsu lauku dzīvē, ja ari lēnām, taču pakāpeniski; ka mūsu lauku publika pamazām izvēršas par sabiedrību, kurā arvien dzīvākas top vispārības intereses.

Viņi dedzīgi sarunādamies staigāja pa dārzu. Omula gandrīz apskauda Guntaru viņa dzīves priecīgā optimisma dēļ. Viņš nevienu nenosodīja, bargi nekritizēja, viņš centās visu saprast, piedot cilvēcīgās vājības un trūkums. Viņš ari visur bij labi ieredzēts un uz viņu labprāt klausījās. Zināms, ari viņš nebij bez pretiniekiem un viņam netrūka skauģu; bet tie bij tikai tādi, kas labprāt būtu vēlējušies būt viņa vietā. Omulai šķita, ka Guntars būtu labs pret visiem cilvēkiem, viņa sirds bez naida un valšķības. Viņš bij tik tālu no visas dzīves niecības, pats ar savu iekšējo dvēseles bagātību. Viņa vaibstos atspoguļojās iekšējs miers. Tikai brīžiem, kad viņa skatiens sastapās ar Omulas skatiem, viņa acis uz mirkli nemierīgi iegailējās; bet viņš ātri savaldījās un atkal mierīgi runāja tālāk.

Omulai nepagāja garām neievērotas viņa apspiestās klusās skumjas, kuras viņš ar tādu vīrišķību valdīja. Viņa juta, sirds tai top silta un maiga; viņa gribēja teikt viņam ko īsti labu. Bet pagāja garām īstais moments, un viņa vairs nevarēja. Viņš prasīja, ko tā gribējusi sacīt. Viņa atteica kaut ko vienaldzīgu, un viņi griezās atpakaļ. Mājā pārnākusi, Omula sajuta sev apkārt tādu tukšumu. Tāds neapmierinājums iezagās sirdī. Viss viņas darbs šeit tagad izlikās viņai tik niecīgs, nenozīmīgs. Tas tur bij tik plašs. Visas viņas iekšējās raizes, cīņas pavisam nenozīmīgas.

Pagāja viena diena, otra - tāpat. Arvien viņas domas griezās uz Salu pusi. Gāja viņa pastaigāties - viņas soļi vērsās turp, it kā citur vairs i nebūtu nekāda skaistuma un pievilcības.

Guntara acis, pilnas klusu ilgu, viņu pavadīja. Viņa jutās pilnīgi aizņemta no viņa iespaida. Kas tas? viņš patīk man, viņš man mīļš? Viņa asi iesmējās.

Viņa lūkoja nedomāt par Guntaru. Bet viņa skaidri sajuta vēlēšanos viņu redzēt, runāt par viņa darbiem, jā, kopā ar viņu strādāt. Tas jau viss, ko viņa te mājā līdz šim bij rīkojusies, bij tā sakot zem viņa acīm audzis; viss notika pēc viņa vēlēšanās. Tiklab vecmāmuļai, kā viņai viņš bij autoritāte un netieši noteica visu mājas kārtību. Un viņa cieši pieturējās pie tās, baidīdamās izpelnīties viņa neatzinību.

Vai tas tiešām tā bij? Omula sev jautāja. Tāda spīte viņai sakāpa galvā; pret ko, kā spītēt pati lāga nezināja. Viņai zuda prieks uz darbu, palika garlaicīgi vienai pašai ar vecmāmuļu vienmēr. Pēdējā sūtīja viņu uz pilsētu palustēties, gan jau tā ar Gunta palīdzību tikšot galā, kur tagad lielie darbi veikti. Kādu dienu viņa pieprasīja Guntaram, vai viņš varēšot atnākt ikvakarus uz Gaujienu, viņa gribot iet uz pilsētu; lauku ziemas garlaicību viņa uz ilgu laiku nevarot panest, viņa esot pilsētas niecības radījums.

Guntars apņēmās vecmāmuļai izpalīdzēt ar visu.

Omula aizbrauca uz pilsētu.

XV

Untumi.

Pilsētā ziemas sezona bij pilnā gaitā. Liliana cītīgi strādāja pie sava pūra darināšanas, bet advokāts Mētra vēl arvien vilcināja, atlikdams kāzas no viena mēneša uz otru. Beidzot tas cieši noteica pēdējo termiņu - līdz nākamam rudenim, un pie tā viņš palika. Liliana skuma par tēva «untumiem», kā Leons to sauca; viņš dusmojās, jutās aizvainots un lūkoja pretoties. Bet Liliana par daudz cienīja savu tēvu, lai darītu pret viņa gribu; vēl vairāk tādēļ, ka viņš jau neliedza, tikai atlika. Viņš motivēja vienkārši un atklāti: viņu saderināšanās bijusi pārāk strauja, viņiem jāpārbaudot pirms savs samīlēšanās karstums, varbūt tas atslābst, varbūt pavisam pāriet. Nelīdzēja ne Lilianas, ne Leona apgalvošana, ka viņi mīl viens otru jo dienas, jo karstāk. Advokats Mētra visai saudzoši lūkoja aizrādīt mātei uz dažām līgavaiņa nepilnībām, kuru dēļ tie visai labi kopā nederot, uz dažām viņu abu rakstura pretešķībām. Liliana no visa tā nekā nesaprata, negribēja saprast.

Leons tapa nepacietīgs, nervozs, lika daudz ciest Lilianai; bet tā visu pacietīgi panesa, saprazdama viņa sāpinājumu.

Liliana ar Egilu šo sezonu bij modē. Viņi abi koncertēja ar lieliem panākumiem; it īpaši Egilam bij liela piekrišana pie mūzikas cienītājiem; pilsētas jaunavas sajūsminājās par viņa vijoli un ne mazāk par viņu pašu; jo vairāk tādēļ, ka viņš visu to nepavisam neievēroja, palika tāļš un nepieietams. Gauju mājā pilsētā šoziem bij trokšņaina dzīve. Nekad vēl Omula nebij sajutusi sevī tādu vajadzību pēc jautrības kā tagad. Likās, ka kāds aizturēts dzīves prieka strauts ar visu varu lauztos uz āru un ka viss līdz šim nokavētais būtu ar augļiem atgūstams.

Viņa braukāja no Gaujienas uz pilsētu, no pilsētas uz Gaujienu, nevarēdama atstāt savu saimniecību un mūzikas stundas Guntara Upsala skolā. Šis uzdevums viņai patika jo dienas, jo labāk, un tas deva viņai ari zināmu morālisku apmierinājumu pret iekšējiem pārmetumiem par vieglo izdzīvi. Un reizēm viņa pēdējo sev bargi pārmeta, kad salīdzināja to ar Gunta un Ojara grūto darba dzīvi. Viņa kādreiz gribēja saņemties, mest pie malas visu ballēšanos, nekustēt ne soli no Gaujienas. Kādas pāra nedēļas viņa to izveda cauri, bet tad ilgāk neizcieta un paātrinātā tempā turpināja pārtrauktās izpriecas.

Kas tad īsti bij pār viņu nācis? Nu gluži vienkārši, tas bij tā. No savām mīlas saitēm viņa ārēji bij it kā atraisījusies, pienākumu no acīm neizlaizdama; viņa gribēja pārbaudīt savus spēkus, savas jūtas un savu salikteņa dabu, kā viņa teica. Bet savas ilgas pēc mīlestības viņa apspiest nevarēja. Viņa domāja par Ojaru, pie Egila rautin rāvās, un ar Guntu tai arvien tagad radās kādas kopējas darīšanas, jā pat bez Strēlnieka tuvuma, viņa ķircināšanas, tā vairs nevarēja iztikt.

Un kaut kas gluži jauns vēl viņā pamodās; kad pēc Egila pirmajiem koncertiem pilsētas jaunavas viņu sāka apbērt ar savu uzmanību, skraidīt viņam pakaļ, uzsmaidīt, tiekdamās iepazīties ar viņu.

Viņa redzēja gan, ka Egils paliek visaugstākā mērā korekts pret visiem šiem aplidojumiem, bet viņa zaudēja savu sirdsmieru, tā necieta nevienu citu viņa tuvumā; vai saplosīt viņa būtu varējusi visas viņa acīgās pielūdzējas un apjusmotāias. Vina saprata drīz, ka tā ir mocoša greizsirdība. Ar visiem spēkiem viņa to lūkoja apspiest un neizrādīt. Tas viņai ari labi izdevās, vismaz Egils pats no tā nekā nemanīja. Ja viņš būtu kaut cik labāk pratis novērot un apspriest Omulu, tad viņš būtu daudz reiz sapratis, ka aiz viņas ārējās lielās vienaldzības slēpjas gluži kas cits. Omula saprata visu greizsirdības nejēdzību, viņai nebija ne mazākā pamatotā iemesla, bet viņa bija gluži nespēcīga šīm jūtām pretoties. Viņa mana, ka tās posta un saēd pamazām tās dziļi sirsnīgās attiecības, kas viņai bijušas ar Egilu. Viņa ar prātu saprata, ka Egils nav vainīgs, bet tomēr viņa lūkoja visādi viņam atriebties par tām sāpēm, kuras viņa cieta caur savu slimīgo greizsirdību. Viņa taču viņam bij teikusi «Mīli mani bez noteikumiem», jo viņa pati necieta noteikumus. Viņa atzina ari viņam pilnīgu brīvību. Viņa bij protestējusi pret kontroli un pati nedrīkstēja kontrolēt, un tomēr viņa vēroja katru viņa skatienu pa kreisi un pa labi, ka viņš nepasper kādu slaidāku soli uz svešiem rāceņiem.

Viņi satikās tagad tikai kā pazīstami, kā draugi. Omula gribēja būt konsekventa - palikt pie savas apņemšanās. Un Egils baidījās viņai citādi tuvoties. Viņš bija ļoti nelaimīgs, lūkoja aizmirsties muzikā un izskaidroja visu ar Omulas untumiem. Viņš cerēja, ka tas pāries, bet iekšējās pārliecības viņam trūka. Viņš zināja, ka advokats Strēlnieks, kā Leona draugs, pie Gaujām tagad jutās pilnīgi kā mājā un Omula labvēlīgi raugās uz viņu. Tā tad, stāvoklis arvien bij apdraudēts. Viņam jau pašam ari ieeja pie Gaujām katrā laikā bij svabada, bet viņš to negribēja izlietot bez aicinājuma. Ari tas Omulu kaitināja. Viņa bij nemierā ar Egilu, viņai likās, ka viņš par maz cieš, ka viņš varbūt jau sāk aprast ar jaunām domām. Viņa ieņēma galvā, ka viņš varbūt klusībā jau jūsmo par kādu citu, un tad viņas miers bij pavisam pagalam. Reiz Liliana viņai pārmeta, kamdēļ viņa mokot Egilu.

Man Egils patīk visvairāk, kad viņš cieš, viņa dzestri atteica.

Oma, sargies viņu mocīt. Vinš ir kā puķe, nesalauz viņu, Liliana aizlūdza par brāli.

Egilia! Omula iesmējās. Viņa pati vairs nepazina laimes. Viņas prāti bija kā samulsuši; tāds nesaprotams jutekļu nemiers viņu svaidīja. Viņa juta, ka paliek gluži nedabiska. neīsta pret pašas gribu. Jā, pa daudz bieži jau viņai nācās apslēpt savas īstās jūtas un izrādīt gluži pretējas. Viņas jaunā daba alka pēc prieka un laimes, bet sabiedrība, konvencija visam novilka ciešas robežas.

Viņa mīlēja Egilu, bet nedrīkstēja viņu mīlēt, jo no otras puses sajuta to kā pārkāpumu pret savu pienākumu tam saderētajam pretim, kuru tā ari mīlēja, bet citādi. Viņa uzlika sev iemauktus — izrāvās no Egila rokām, atteicās no viņa skūpstiem, pēc kuriem alka. Viņas augošais straujums un karstums meklēja izeju citur, un atrada neauglīgā lidojumā, flirtā ar vairāk vai mazāk vienaldzīgiem otra dzimuma priekšstāvjiem. Omula rakstīja Ojaram, lai viņš nāk. laiks neciešot. Ojārs atbildēja, ka taisoties drīzumā. Bet tad viņam tur kas atgadījās un viņš bija piespiests atlikt uz pāris mēnešiem. Omula palika pavisam nervoza, nemierīga. Tas izpaudās visādās trakulībās, kuras brīžiem draudēja pārkāpt noteiktās robežas.

Reiz viņa ar kādu tā saukto «mērkaķu deju» bija gatava izaicināt visu sabiedrību. Tikai ar pūlēm izdevās mātei viņu ar lielu stingrību atturēt. Egils ar rūpēm sekoja Omulai. Viņš bija zaudējis katru cerību, jo Omula pret viņu tapa arvien vēsāka, skarbāka. Un tā ari bij patiešām: ar laiku viņa juta, ka Egils viņai top vienaldzīgāks, viņas sirds it kā nocietinājās, notrulinājās. Ja viņa līdz šim bij neapzinīgi ķircinājusies savā pārgalvībā ar vīriešiem, tad tagad viņa sāka to darīt apzinīgi, koķetējot, vilinot, kairinot. Viņa pati iekšēji nosodīja šādu savu izturēšanos, bet tas bij tāds nežēlīgs prieks kaitināt, mocīt, sāpināt, atriebjoties nezināmam ienaidniekam, pašas sāpju un nemiera cēlonim. Un šis nezināmais ienaidnieks slēpjas visā vīriešu dzimumā. Viņa tagad vairs neprasīja pēc tā, cik Egilam būtu tiesības viņai pārmest, viņa cieta pati, un lai tad ari cieš viņš un citi līdz. Ka Egils atkal sāka kalst un nīkt, to viņa neievēroja. Savu trakulību viņa pa daļai aizbildināja ar to, ka drīz jau tomēr atbrauks Ojars Zīle, un tad viņa tam sekos, un tad būs visām izpriecām beigas un miers, jo viņš tās nicināja. Ka viņa spētu tam pretoties, noliegt savu pienākumu pret viņu, tas viņai izklausījās neticami, viņš jau vēstulēs vien prata tai šo pienākumu, kā visu garīgu mocību biedēkli, priekš acīm turēt, ko nu vēl pats, dzīvs viņai pretī nostādamies. Šādai perspektīvai pretim viņa sevi jutās kā pazudusi, notiesāta. Un tad nu viņa vēl gribēja tvert no priecīgā grēka, cik bij tverams līdz tai soda dienai - Ojara atbraukšanai.

XVI

Cejsa debesu saime.

Ziemas izpriecas sasniedza savu kulminācijas punktu, kad pilsētas mākslinieku biedrība izsludināja kostīmu balli, kurā viesus lūdza ierasties grieķu mitu varoņu tērpos.

Visa pilsētas jaunatne bij dzīvi ieinteresēta un posās uz balli. Dažam bij izdevība savu iemīļoto teiku varoni uz vienu vakaru iemiesot savā personā; citam bij liela galvas lauzīšana, kāda nemirstīga varoņa miesā tērpt savu mirstību. Savu nospriesto varoņu inkarnaciju katrs turēja kā noslēpumu līdz pašam balles vakaram.

Vakarā noliktā stundā, grieķu stilā dekorētas balles telpās pa visām durvīm plūda gan Cejsa debesu saime, gan Hadesa pazemes valsts piederīgie, gan pirmās, gan otrās šķiras dievības; gan nimfas un grācijas, mūzas un hores, gan ari harpijas un erinnijas. Jaunieši sanāca pa vienam, cits klusi, cits trokšņaini, skatoties pēc savas varoņa vai dievības dabas, apbrīnoja un lāva sevi apbrīnoties. Valdīja liels pārsteigums. Visi staigāja pa vienam apkārt vērodami, meklēdami. Pēc balles noteikumiem katram kungam, tāpat ari dāmai bij tiesība izvēlēties sev karalieni vai karali, bet tad bij jāuzmin maska. Tas sacēla lielu jautrību un galvas lauzīšanu, sevišķi, ja kāds nebij stiprinieks grieķu mitoloģijā.

Leons slavēja zāles vidū un gaidīja, kad nāks Liliana, Viņa rūpīgi bij slēpusi no viņa savu masku, un viņš ar nepacietību raudzījās pretī viņas atnākšanai. Viņš pats bij tērpies par Hermesu, kā tirdzniecības dievs ar burvja zizli kā ceļa spieķi un zelta spārnotām sandalēm.

Netālu no Hermesa stāvēja otrs Cejsa dēls, drosmīgais varonis Herakls, ar Hermesa dāvāto škēpu, Apolona bultām, Hefesta stopu un Nemejas lauvu ādu pār muguru. Viņš centās mest ugunīgus skatienus uz visām pusēm, un strauji kustējās, it kā valdīdams savu iekšējo spēku pārpilnību. Tas bij Leona draugs Strēlnieks. Viņš uztraukts raudzījās uz durvīm - kas gan viņa būs, Omula! Drusku tālāk ne kostimā, bet melnā frakā, stāvēja Guntars Upsala. Ar lielu vientiesīgu ziņkārību viņš raudzījās raibajā drūzmā. Uz atkārtotu Omulas aicinājumu viņš taču beidzot bij ieradies.

Bij jau pats pēdējais laiks. Muzikanti jau stīgoja instrumentus. Pūlis nemierīgi sakustējās. Pa durvīm ienāca sezonas muzikas zvaigznes Liliana ar Egilu. Liliana bij putu baltā vieglā grieķu ģērbā; viņas vaļējos zeltainos matus ap galvas vidu saturēja šaura zelta stīpina; ap viņas maigi apaļajām rokām virspus elkoņiem bij plati sidraba gredzeni, abi savienoti ar sidraba važiņu, kas karājās viegli uz leju aiz muguras.

Egils bij ģērbies kā grieķu jauneklis, ar lieliem baltiem spārniem.

Viņi abi, Egils ar Lilianu, ienākot uzkrita visiem ar savu, it kā apskaidroto parādību, tik viegli un gaiši, kā kādas citpasaules radījumi. Viņiem abiem bij tik dzidras dziļas acis, tik gaiši, zeltaini mati, tik tievi un slaiki abi divi.

Hermess, ieraudzījis Lilianu, bij priecīgi pārsteigts. Ar savām zelta sandalēm viņš steigšus slīdēja tai pretī, apsveikt viņu. Viņš redzēja, ka visi raugās uz Lilianu, un bij lepns.

Afrodite? .. viņš minēja- mana karaliene! Savas rokas izstiepdams pēc viņas.

Tava gan, bet ne karaliene, Liliana atbilda smaidīdama.

Skaistā Helēna? .. Leons minēja tālāk ar skubu, it kā baidīdamies, ka nepienāk kāds cits un neuzmin, un tā atņem viņu kā karalieni.

— Tev atliek vēl viens pēdējais minējums, tādēļ nesteidzies, Liliana brīdināja.

Pasaki to,- viņš lūdza klusiņām. Lai neviens trešais mūs netraucē, viņš piebilda.

Tā jau būtu nodevība pret balles ideju. Nē, ja tev nav karaļa gudrības, tad tev ari nepienākas karaļa gods, Liliana kaitināja līgavaini, ielikdama savu roku viņa elkonī, kad atskanēja pirmās polonēzēs skaņas.

Egils pavirzījās sānis un nostājās vidū, sasveicinādamies ar Upsalu un Strēlnieku.

Viņi visi trīs stāvēja un domāja vienu un to pašu domu: kur ir Omula, kāpēc viņa nenāk? Viņu gaidīdami tie nekustēja no vietas. Egilam vieglajā ģērbā uz vietas stāvot bij drusku vēsi, bet Strēlniekam caur lauvas ādu metās karsti, viņš to pasvieda uz vienu plecu.

Vairums jau soļoja polonezes rātnajā sākuma taktā, kad pa durvīm gravitatiski ienāca dīvains radījums - zvērs ar lieliem spārniem un daiļu jaunavas galvu, ar savādi sakārtotiem matiem uz katru ausi, sniegbaltu celiņu vidū. Pat Strēlnieks pirmā acumirklī nepazina viņā Omulu.

Guntars Upsala jutās tā kā nepatīkami pārsteigts no Omulas savādā ģērba. Viņš stāvēja kā sastindzis aiz brīnumiem.

Egils drīz pazina savu mīļo un priecīgi uztraukts steidzās tai pretī. Viņam likās laba zīme tas, ka ari Omula bij spārnota.

Podarga, vētras dieviete?- Egils minēja.

Omula pakratīja atraidoši ar galvu un mēroja viņu ar nepiekrītošu skatienu:

Kāpēc tāda efemera parādība? Egils klusēdams saņēma rājienu un sniedza viņai savu roku.

Viņi gāja polonezes rindā. Tie abi bij kliedzošā pretstatā, lai gan abi spārnoti: viņš dzidrs un maigs, viegls un glāstošs, vairāk kā meitene nekā jauneklis. Viņa viss pretējais. Omula apskatīja tuvāk Egilu, tad teica: Kaut tu neaizmirstu lidot tikai pa vidus ceļu!., nelaidies pa tuvu jūrai, lai netop mitras tavas spalvas, un ne par tuvu saulei, lai nesadeg tavi spārni...

Mana karaliene, mana karaliene! Tu uzminēji, es esmu Ikars - Egils uzgavilēja priekā. Tu esi atkal tik bāls, caurspīdīgs? Omula it kā parmeta.

Es esmu slims pēc tevis, Omula, Egils čukstēja.

Viņa nelikās dzirdam.

Kad Egils ar Omulu zem rokas aizlidoja garām, nemiera gars Herakls paķēra kādu tuvumā stāvošu erinniju un drāza viņiem pakaļ.

Guntars Upsala palika viens pats ar nedaudziem vecākiem kungiem zāles vidū, tad viņi pavirzījās sānis nomalā un vēroja dejas gaitu.

Vispārējs prieks un jautrība dejai sākoties auga. Pirms pāri soļoja līdzās kautrīgi, atturīgi mērenos soļos; bet kad muzikas temps palika straujāks, ari dejas kustības kļuva dzīvākas, vieglie smaidi tapa par smiekliem. Kad deja vētraini beidzās, visu asinis bij sakarsētas un grieķu varoņi nevaldāmā priekā izgāja uz savām pārgalvīgajam dēkām.

Deja sekoja dejai, muzika kā uguns šaltis lija pār jauniešiem, vaigi kaisa, acis liesmoja. Jaunavas

lidoja no viena dieva apkampieniem otros; varoņi, jautrības un dzīvības spēku enerģijas apdvesmoti traucās pēc nimfām, gracijām un muzām; tās bēga, slēpās un irgojās; ja patika, tad ļāvās tverties un aizrauties dejas skurbumā. Nerātni glaimi, karstas atziņas, salti moli šaudījās kā spārnoti vārdi, solīdami, atteikdami, noslēpumaini mīklaini. Visi prāti un jutekli bij darbā. Te jau bij izdevība un tiesība izteikt apslēptā veidā visu, kas kuram bij sakrājies uz sirds. To varēja uzklausīt, vai atraidīt, apspiest saudzīgi vai iedrosmināt. Omulu no paša sākuma ielenca vesels bars vecu un jaunu cienītāju. Viņa ballēs vairs nebij iesācēja, bet aplidota, norūdīta dejas un jautrības varone. Šovakar viņa izturējās pavisam nesaudzīgi ar saviem pielūdzējiem. Kāds Tezejs, Prometejs un Bakchuss sekoja viņai uz pēdām, katrs solīdams par dejas priekšrocībām savus dievišķos labumus.

Omulai ausīs žvirkstēja no visiem šiem solījumiem. Viņa smējās visiem acīs.

Te silta, tur salta, ne melna, bet balta — visa važās kalta - kas tā tāda? Kurš uzminēs, tas lai man tuvojas kā pavadonis, Omula atkratījās no dievinātājiem.

Izsalkums moka, bet ēst nav brīv, viņa paspurdza ar saviem platajiem spārniem garām Egilam.

Egils devās tai pakaļ, bet viņa pazuda kāda mežonīgu titānu burzmā.

Ari Lilianai bij daudz piekritēju. Viens pēc otra tie sauca viņai klusi ausīs gan grāciju, gan muzu un nimfu vārdus, bet viņa pažvadzināja savu sidraba važu un smaidīdama visus atraidīja:

Nē. es neesmu ne Aglaja, ne Talija, ne Erato, ne Eiterpe, ne Polihimnija, nedz ari najade, vai driade, okeanide.

Leons par minētāju neveiksmi tikai priecājās. Neviens nebij attapīgāks par viņu. Viņš neatkāpās ari ne soļa no viņas sāniem. Kāds viņu nosauca par Cerberu Hermesa ādā.

Liliana patiešām jutās pārāk saistīta un drusku garlaikojās. Viņa bij ievērojusi, ka kāds jauns varonis ar dedzīgām acīm viņai visur seko un rauga velti viņai tuvoties. Kad viņas acis sastapās ar viņējām, tā spēji nosarka. Viņš pasmaidīja.

Jautrs amacoņu bars tuvojās, ar ieročiem žvadzinādams. Kareiviskās grieķietes bij izredzējušas šoreiz Hemesu, apstāja viņu, atrāva no Lilianas un dejoja tam apkārt.

Es neesmu ne Herakls, nedz ari Tezejs, es negribu karā iet pret jums, liekat mani mierā, jūs vīriešu nesamierināmās naidnieces, Leons lūdzās, bet amacones nelikās mierā.

Liliana smiedamās aizskrēja. Viņa bij priecīga būt reiz svabada.

Dedzīgās acis viņai ātri sekoja. Svešais varonis stāvēja tai līdzās visā augumā:

Es, Ceisa dēls, tevi atsvabināšu, nebīsties Andromeda!

Tu taču neesi Persejs? Liliana priecīgi pārsteigta minēja.

Jā. Un šeit - Gorgonas galva, ar kuru es tavus uzmācējus pārvērtīšu par akmeni. To sacīdams, viņš ļāva spogulī krist Gorgonas galvai, kuru tas bij turējis aiz sava vairoga paslēptu. Un šīs spārnu kurpes, ķiveri tu saņēmi no nimfām, šo bronzas cirpi no Hermesa?

Jā. Andromeda, es tevi atraisīšu no tavas saistības, atpestīšu no draudošā nezvēra; tavas važas kritīs, un savā Pegazā es tevi aiznesīšu mana karaliene!.. Persejs izstiepa savas rokas trīsošās gaidās.

Mans karalis! - Liliana jautri smaidīdama ielika savas rokas viņējās un abi aizlidoja vētrainā dejā.

Mana senā jūsma, mana sirdsvaldniece! Persejs čukstēja ausī. Rau, kā es tevi nesu pāri pār dzelmi... manās rokās tu esi droša, neviens tevi neaizskars, tikai paļaujies uz mani!.. Liliana klausījās riņķī griezdamās. Viņš viņu visu ietina savos karstajos vārdos, viņš pats viss liesmoja aizturētā kaislībā. Viņa vāji lūkoja raisīties vaļā, bet nespēja. Viņš nesa viņu kā pa gaisu. Viņa acis kā degošas ogles urbās viņā, viņa sārtās pilnās lūpas viņu apdvesmoja ar dzīvu simpātiju. Viņš bij kā prieka ekstāzē, jauns, apgarots - skaists.

Liliana nepretojās vairs viņa spēcīgajam iespaidam. Viņš dejoja kā Olimpa dievs. Viņš sen viņu pazīstot no pirmā viņas koncerta, zinot ari viņas likteni, kuram viņš pieteicot cīņu.

Tas bij romantiski. Liliana jutās ieinteresēta un glaimota visaugstākā mērā. Viņš bez šaubām bij viens no skaistākajiem un apjūsmotākajiem kavalieriem visā zālē. Jā, tā bij loti, loti patīkama pārmaiņa un izklaida. Viņai savā ziņā darīja ari prieku, paķircināt Leonu, kuram bij tāda piekrišana pie amaconēm.

Viņi atkal cieši saskautām rokām riņķoja jūsmīgā dejā. Acis nolaidusi, Liliana dedzīgi uzķēra katru Perseja vārdu, ko tas, kā dēmons čukstēja viņai ausī.

Andromeda, atver man savas dzīvās dvēseles dziļos atvarus - savas acis. Tavas skaistās, jūsmu pilnās acis... Manas dvēseles nemirstība par vienu tavu skatienu!

Nē, kāds viņš esot glaimotājs, visu vakaru viņa neesot dzirdējusi tik daudz pārspīlētu glaimu.

Viņš laikam esot dzejnieks, kā jau Pegaza jātnieks?

Tikai daiļnieks, diemžēl, viņš esot; un ne tuvumā nespējot izteikt vārdos visu to, kas būtu sakāms, un viņš nedrīkstot ari...

Lai sakot vien, šovakar jau viss atļauts, un meliem šeit patiesības tiesības; un kad balles mulsums būs izgulēts, tad ari viss būs aizmirsts, un tas jau tas labums.

Kad deja beidzās, Liliana ar acīm meklēja pēc Leona, bet Persejs veikli prata novadīt viņu sānis. Viņš runāja tik saistoši, viņa tā varēja smieties un priecāties.

Tad viņi dejoja atkal. Viņš vairs netērzēja, bet to cieši turēdams savās rokās, ar viņu šūpojās muzikas pieglaudīgos viļņos. Liliana nekad nebij dejojusi ar tādu aizmiršanos. Leons, kā dejotājs, palika tāļu pakaļ Persejam, viņam trūka mākslinieciskā dejas ritma un izjūtas. Ar Perseju — tas bij pavisam citādi...

Kas tu esi, kas tu esi, spārnotais nezvērs? Vai tu esi dievišķas cilts dzimuma? Saki, vai neesi tu pekles radījums? Jautājumi kā asas bultas apšaudīja Omulu. Ar smejošu prieku viņa tās atsita atpakaļ. Visiem jokiem viņa jokoja līdz, viņa tērzēja un trieca. Viņa visa bij pilna nemiera uguns, dejoja ar visiem un bez mitēšanās.

Viņa riņķoja ar Egilu, kamēr tas vairs nejaudāja, tad palaida smiedamās to vaļā un krita citās izstieptās rokās, kas uz viņu jau gaidīja. Viņa nekad nepiekusa.

Strēlnieks šodien bij augstā cieņā, viņš vienīgais bij nenogurdināms.

Veselu gadu es, Herakls, dzenos tev, kā briežu skaistulei pakaļ. Tu neizbēgsi man... Kā Augiasa stalli es izmēzīšu Gaujienu no taviem aplidotājiem ... Es lūgšu savu tēvu Celsu, lai viņš liek akmeņu lietum līt pār viņu galvām... Strēlnieks herakliskās dusmās draudēja, ar Omulu dejas virpulī griezdamies.

Omula smējās un pamāja ar galvu Guntaram garām slīdot.

Strēlnieks pameta baltas acis uz Guntara pusi.

Un kaut vai ar vēršgalvaino Gaujmalas Achelochu man būtu jācīnās tevis dēļ - mana Dejaneira... viņš karsti zvērēja.

Bīsties Dejaneiras, tā tevi sadedzinās,— Omula draudēja.

—Un ja ari! Bet degdams es uzkāpšu Olimpā.

Palidoja garām Andromeda ar Perseju. Omula nosauca pakaļ:

Spārnu nav, bet lido līdz padebešiem.

Un tu, kur tavs lidojums, Omula? Strēlnieks jautâja.

Ari kam spârni ir, tas plok pie zemes, Omula pieņēma skumju izteiksmi.

Omula, vai tu mani ne mazu drusciņ nemīli? Strēlnieks drebošu balsi dvesa.

Nekorekts jautājums. Tik’ spārnotais nezvērs — ja tu nezini viņa īsto būtību - tev var atbildēt uz šādu jautājumu. Kā tāds es saku: sirds būtu devusi, bet prāts neatļauj.

Omula, Omula!.. Prom viņa bij. Viņa dzinās pakaļ Leonam, kurš smiedams bēga no kādas bakchantes. Kas smej, tam būs jaraud, Omula draudēja brālim.

Nu, kas es esmu - vēl vienmēr tu nezini? Omula griezās pret Ikaru.

Es nezinu. Tu esi kā ledains kalngals; visi putni, kas tevi aplido, sastinguši nokrītas pie tavām kājām — un tikai tad tavs izsalkušais prieks būs apmierināts.

Vinš sāpīgi novērsās. Un tu, vai tu jau esi sastindzis? Saki ari tu man kādu bezkaunību, es, kā nezvērs, visu panesīšu, Omula griezās pret līdzās stāvošo Guntaru, kurš no visa trokšņa turējās cienīgā attālumā.

Tu izstaro vēl nezināmu dvēseles gaismas elementu, tikai kas to atradīs? Guntars teica aizgrābts. Vinš nebij ļauns uz Omulu par visām viņas šī vakara trakulībām, nē, vinš novēlēja viņai labprāt šo prieku, ja tas viņu apmierināja. Viņa taču bij jauna, strauja un dedzīga.

Nāc, dejosim. Tas man pirmais glāsts no taviem vārdiem: šovakar visi pielūdzēji mani apsūdz, pārmet, notiesā mani šodien. Tikai tu vienīgais nē. Vini dejoja ilgi, bez pārtraukuma. Tu, Omula. esi neuzminama mīkla... kā sfinksa... Guntars silti čukstēja viņā raudzīdamies ar neizmērojamu sirsnību.

Ha? Omula priecīgi iesaucās. Uzmini manu mīklu: ne liesmas, ne dūmu, bet deg ar versmi un degdama neizdeg?

Kā mīlestība, Omula. - Guntars Upsala vientiesīgi teica.

Jā. jā! tu atminēji sfinksas mīklu. Mīlestība tā ir te silta, tur salta, ne melna bet balta, visa važās kalta.

Herakls viņiem sekoja ar nemierīgām acīm. Kad viņi bij deju beiguši, viņš tūdaļ piesteidzās klāt.

Lūk, mans karalis — Edipus, Omula triumfēdama norādīja uz Guntaru.

Jā, sfinksa viņa ir. es visu vakaru tā vēroju. Sfinksa pusjaunava, puslauva, kas pie Tebu vārtiem tebiešiem uzdeva visādas mīklas, un kas neuzminēja, tos saplosīja. Vai jūs neatceraties, Strēlnieka kungs? Guntars Upsala laipni paskaidrodams jautāja.

Un tu. Herakl, būsi pirmais no maniem upuriem - piesargies! Omula pacēla draudoši savu balto mīksto ķepiņu, ar smailiem asiem caurspīdīgiem nadziņiem. Dailā Sfinksa, es labprāt ļaujos no tevis aprīties. Strēlnieks satvēra viņas roku un abi aizbrāza kā viesuļi.

Nevienam es tevi nedošu, sfinksa, ja mani ari puspasaules izaicinātu, - Herakls no jauna apzvērēja.

Tu tiešām esi nepārspējami burvīgs, Herakl. Man patīk tava uguns, tavs spars, tava dūšība un ari tava nekaunība. Tikai par tavu uzticību un izturību es vēl esmu neziņā, Omula pļāpāja aiz gara laika.

Omula, Omula, ka Omfalai es tev kalpošu pacietīgi...

Tikai trīs gadi, kā viņai, un tad tu dosies jaunās dēkās...

Sfinksa. Sfinksa! No visām pusēm atskanēja jautri saucieni un ielenca Omulu ar Strēlnieku. Omula smējās pretī. Katrs gribēja atkal dejot ar Sfinksu, viņas mīklas minēt. Nevaldāmi smiekli un jautrība apvienoja visus jauniešus vienā lielā radniecīgā saimē.

Guntars redzēja- Omula bij atkal viņu aizmirsusi. Jā, viņš šeit bij lieks, te, kur valdīja smejošais prieks. Šie skanošie smiekli viņam meklēja sirdi. Viņš pagriezās un atstāja trokšņainās balles telpas.

Liliana, nāc mājās, es esmu noguris, Leons klusi, bet draudoši aicināja.

Ja Hermess noguris, lai viņš dodas pie miera. Andromeda vēl jūtas spirgta un pēc mājām neilgojas, Liliana attrauca mazliet errīgi. Visu vakaru viņš tai nedeva mieru Perseja dēļ. Pēdējais jau ari uzvedās tīri uzkrītoši: viņš neizlaida no sava redzes aploka Andromedu un sekoja viņai visur. Viņš bij kā apskurbis. Un Hermess skaitās traks palikdams. Tas Lilianu uzjautrināja un kairināja. Viņai ari ļoti patika daiļnieks Baltazars Auka kā Persejs, viņas mīļotais varonis. Viņš savā straujumā palika arvien smalks un valdzinošs. Pie Leona tas tā vienmēr nebij, viņam allaž paspruka kāda rupja note, kas griezīgi dūrās viņas muzikalajā dzirdē.

Un te jau visi baudīja brīvas tiesības uz jautrību, līgsmi. Viņa to neļāvās sev ņemt. Kad Leons ielika savu veto, viņa pirmo reiz noteikti tam pretojās.

Persejs vēroja viņu abu šķelšanos, bet viņš to nelikās manām un ignorēja pilnīgi katras Leona tiesības.

Leons to nepanesa un pazuda bufetes telpās. Vai viņš sekta glāzes dibenā atrada sirdsmieru, tas nav zināms, tikai drīz viņš pazuda pavisam no ballinieku bara.

Egils stāvēja malā un ilgi gaidīja, ka Omula atkal viņam uzmetīs kādu laipnāku skatu; viņš sen jau vairs netika viņai klāt, tā viņa bij ielenkta arvien. Un viņa tikai smēja un dejoja, viņa likās pavisam laimīga... Tad tāda viņa? Jā, viņa tik grib tikt vaļā no viņa, tamdēļ... viņai visi patīk... jā, jā, tāda viņa ir! Un viņš, kā viņš viņu mīlēja, kā cieta viņas dēļ.

Arvienu skumjāki Egils vērās sev apkārt. Viņa sirds bij smagu asaru pielijusi. Omula, kuru reiz paskrēja viņam garām, uzmeta tam rājošu skatienu.

Nāc, smejies līdz, dejo un priecājies ar mani. - viņa aicināja.

Viņš nekustējās.

Ko stāvi, kā vaimanu tēls, viņa otrreiz nikni viņam uzsauca un aizspurdza.

Kur tu skriesi, vanadziņi, ar tiem vaska spārniņiem? Bars līgsmu bakchantu ielenca Egilu.

Daiļo Ikar, kur tava raudošā vijole?

Es sapnī redzu tavu vijoli, manu naktsmieru tā laupījusi...

Ietin mani savos baltajos spārnos, lai varu uz tavas sirds nomirt.

Es tevi mīlu, Ikar, vairāk par visām citām.. kāpēc tu mani tik maz ievēro, kad es kā pelēks zvirbulis gar tavu logu lidodama tev nesu Ausekļa sveicienus...

Tā bakchantes no visām pusēm jautri viņu apčaloja.

Viņš sēri pasmaidīja un aicināja vienu no viņām uz deju. Bet viņa kājas bij smagas, smagas, tās neklausīja.

Viņš nodrebēja... kaut kas kaklā kāpa uz augšu ... Izbailes atspoguļojās viņa ģīmī. Viņš izskrēja laukā.

Pussamaņā viņam vēl ilgi skanēja ausīs dejas orģija, muzika, smiekli...

XVII

Precinieki.

Tas bij vesels triumfa skurbums, kādu Omula izbaudīja pēc balles. Viņa pamodās svētdienas rītā vēlu, kad Gaujas kundze, nolikusi uz viņas naktsgaldiņa krāšņu puķu pušķi vāzē, patlaban tikpat nedzirdami taisījās izslīdēt no istabas.

Mamma, tu? Omula pavēra acis krēslainā istabā.

Labrīt, Oma, te es tev atnesu rīta sveicienu no kāda vakarējā kavaliera. Gaujas kundze rādīja uz puķēm; tad pavēra tumšos loga priekškarus sānis.

Prometejs, Omula lasīja uz vizitkartes līdzās vārdam un arodam. Viņa pasmaidīja.

Pulkstenis drīz būs divpadsmit, vai tu necelsies? Viņš droši nāks ar savu apciemojumu.

Ak. lai! Liec teikt, ka nav neviena mājā, Omula bilda žāvādamās.

Kā tas iespējams? To taču katrs zina, ka tagad, pēc balles, visi mājā. Nevar... celies!

Laukā atskanēja zvans.

Nē. jau klāt, vēl ne divpadsmit! Gaujas kundze aizsteidzās.

Omula palika gultā, staipīdama savus nogurušos locekļus. Tik tīkami bij vēl pavārtīties. Gan māte tiks gala ar viesi viena. Tas jau bij gan gluži patīkams paziņa, likās ari drusku samīlējies. Nu, vienalga.

Pēc maza brītiņa Gaujas kundze ienāca atpakaļ, nesdama rokā lielu puķu grozu, un smaidīdama pār visu ģīmi. Nē, tas jau kā aktrisei pēc benefices. Lūk, cik skaistas krizantēmas, kā sniega kupenas, Gaujas kundze priecājās.

Tezejs, Omula lasīja kartiņā un nolika to vienaldzīgi pie malas.

Bet nu celies, celies! Atnāks vēl abi uz reiz, un ko tad es iesākšu, viņi tak gribēs katrā ziņā tevi pašu redzēt.

Ak, ļauj man vēl druscītiņ, mamma.

Nu paskat, kāda tu šodien. Tik nelaipni nevar apieties ar cilvēkiem. Viņi parāda tev savu uzmanību, tad tev jāalgo ar laipnību.

—Tā ir uzmācība... Nu, pagaid, manis pēc, es celšos ar. Viņi jau tiešām bij visi lāga kungi, tev taisnība. Tikai tas viens, tas bij drusku jocīgs. Tu zini, mamma, «cilvēks ar pašbraucēju». Kāpēc tu viņu līdz šim neuzaicināji mūsmājās, viņš tik lādzīgs.

Mums jau pašiem savi zirgi, kam mēs viņu iesim aicināt, viņš taču nemaz neder mūsu sabiedrībā, pats visur tas bāžas ar to savu spurdzeni. Vakar pat: mūsu zirgi stāv priekšā, bet šis lai kāpjot viņa automobilī, ātrāk tikšot. Kā bez prāta... Bet nu celies gan. Ak tā! nez’ kur tas Leons, nemaz vēl nav nācis mājā. Kur tā var apkārt klīst... Gaujas kundze bažīgi teica. Omula piecēlās sēdus gultā. Māte izgāja. Pa lielo izciļņa logu plūda iekšā dienvidus saule. Kā dzīvi tapa visi priekšmeti, krāsas, formas. Visa istaba smaršoja no puķēm.

Omula nogurusi. Visi viņas jutekļi pārkairināti atdusas. Viņas dzīvības enerģijas apmierinātas. Pilnīgi laimīga viņa jūtas pēc balles. Savā mīkstajā gultā viņa vēl reiz pārdomā visu balli.

cēlienu pa cēlienam. Visi bij gulējuši pie viņas kājām, visus viņa izmocījusi pēc sirdspatikas. Nabaga Ikars... Strēlnieks, smukais Herakls, haha!.. Tikai Guntis vienīgais nebij ļāvies aizjūgties pie viņas grezniem triumfa ratiem. Kur viņš pazuda - viņas Edipus! Aizbrauca uz savu ligzdu... Nē, to viņa tam nepiedos, tādu stūrgalvību! Omula piecēlās, iemauca kājas mīkstās kurpītēs, iešmauca gaišsārtā flanela rīta ģērbā un steidzās pie loga, apskatīt, kāda ir pasaule pēc visa vakarējā. Tur nebij manāmas nekādas pārgrozības. Tikai šeit, šīs puķes liecināja par viņas uzvarām.

Laukā pa nakti bij uzkritis jauns sniegs, tas tagad saulē mirdzēja kā briljantu putekļu piekaisīts. Tā gribas pabradāt pa mīksto čagano sniegu. Ātri Omula sāka ģērbties, lai ietu laukā, kamēr mamma nepamana, tad nelaidīs; jo viņa ko gaida, tai dažā ziņā ir tāda gaišredzīga nojauta ...

Un tā ari bij: līdz kp Omula pašlaik gribēja slīdēt pa durvīm laukā, te piezvanīja garais, drusku plikpaurainais tirgotājs Baltausis. Nekā darīt. Omula sasveicinājās ar vakarējo Tezefu un ievadīja to viesu istabā. Gaujas kundze saņēma svešo viesi laipni, bet dzestri. Omula šodien tikai vairs ar pusaci uz viņu skatījās. Lai gan viņš vakar ar lielu lielo kaislību ap viņu apkārt lidoja, tomēr ar savu izkopto instinktu tā sajuta viņā tikai maku izlases precinieku. Visādi jau viņi bij! Ar šādu cienītāju viņa negribēja lepoties. Ar pētošu smīnu viņa raudzījās Baltausī, kad tas drusku apjucis sāka pilnās burās stūrēt uz zināmo pusi. Omula raidīja pretī asus vējus...

Atkal zvanīja.

Kalpone pieteica arcitektu Znotiņu. Tas bij jau Gauju mājā un visā sabiedrībā vecs paziņa.

iemīļots un iecienīts, pa daļai no zelteņu mātēm izlutināts. Ari Gaujas kundzei bij maza vājība pret viņu. Ar mazliet lielāku laipnību viņa to saņēma. Baltauša kungs to tūlīt nomanīja un nemierīgi sāka cilāt savas frakas ļipas, meklēdams pēc izdevīgākas atkāpšanās pozicijas.

Pasēžat vien, Baltauša kungs, Gaujas kundze sacīja laipni, bet ne acu uz viņu nepamezdama, un turpinādama sarunāties ar architektu. Omula ostīja puķes un noslēpumaini klusēja. Visas šorīt atsūtītās puķes bij viesu istabā uzstādītās paradē. Bez Baltauša un Znotiņa puķēm tur vēl bij ari Strēlnieka lielā ziedu kaudze. Tas bij īsti izšķērdīgs gribējis rādīties.

Kā Prometejs jūs, Znotiņa kungs, nekas, bijāt laba figūra. Melnā fraka jums tik labi nepiestāv. Žēl! Omula palaida mazu bultu; viņa manīja, ka viņš top iedomīgs atkal, par augstu novērtēdams viņas mātes laipnību.

Architekts kaut ko noņurdēja, ka sievietes jau arvien vairāk mīlot dievus, kā cilvēkus.

Baltausis ar nenovīdīgu ļaunu prieku pasmīnēja. Atkal atskanēja zvans, klusi, kautri.

Gaujas kundze aiz slepena prieka nosarka. Jau trešais, var teikt ceturtais, ja Strēlnieku skaitīja līdz; tas bij pieteicies pēcpusdien uz kafiju.

Bakchus! Omula iesaucās smiedamās.

Tas bij viņš, mazs padrukns vīriņš, ar apaļiem ģīmja pantiem, škelmīgi-jautri smaidošām actiņām - būvuzņēmējs un māju īpašnieks Noriņš, «cilvēks ar pašbraucēju», kā viņu dēvēja sabiedrībā; lāgas laimes luteklis, visai centīgs un rosīgs cilvēks, ar zemāko izglītības cenzu. Viņš bij pazīstams kā taupīgs cilvēks, jo izglītības un labdarības mērķiem ziedoja maz.

Manāmi uztraukts viņš spēra šo pārdrošo soli pār Gauju nama slieksni. Bet kas neriskē, tas nevinnē, bij viņa devīze. Un vakar slavenā Gaujas jaunkundze viņam bij dāvājusi uzkrītošu laipnību, tā kā viņš pat bij solījis lielāku sumu priekš Gaujmalas jaunās zemkopības skolas.

leraudzījis priekšā jau divus citus tīkotājus, viņš pavisam apjuka. Vienā rokā viņš turēja gardibeni, otrā lielu puķu pušķi turzveidīgā papīra ietvertnē. Viņš neveikli paklanījās pret Gaujas kundzi, kura sniedza viņam sasveicinādamās savu roku. Vienu mirkli tas bij neziņā, ko iesākt ar puķēm un cilindru; puķes taču nebij domātas mātei. Bet drīz viņš izmanījās, saķēra puķes kreisā rokā un cepuri pašāva padusē; tad ar labo roku ātri tvēra pēc Gaujas kundzes rokas un to dedzīgi nobučoja.

Omula smaidīdama nāca palīgā. Bakchus, jūsu padevīgais kalps, cienījamā jaunkundze, Norinš laimīgs nu sniedza Omulai puķes. Ak. es jūsu padevībai daudz neticu, kurš to gan no jums neapgalvo desmitreiz dienā, Omula jokodama bilda.

Viņa šauboties? tas viņu ļoti sāpinot. Kas uz viņu, Noriņu, attiecoties, tad viņš esot gatavs katrā laikā pierādīt...

Nu gan jau, gan jau!

Gaujas kundze pameta drusku norâjošu skatu uz Omulu. Viņai nepatika Omulas lielâ laipnîba pret bûvuzņēmēju. Kâ gan Znotinš to varētu iztulkot? Par Baltausi viņai bij mazâka bēda.

Bet Omulal bij savi nolûki. Cik brînumskaistas rozes! Sarkanas un baltas... es tā mîlu sarkanas rozes, - Omula priecinâja apjukušo Noriņu un piedâvâja piesēsties. Viņš šeit bij pirmo reiz un jutâs pavisam neveikli.

Gaujas kundze ar parasto izveicību vadīja sarunas. Bet no viņas izturēšanās varēja izmanīt, ka viņas labvēlība piekrīt architektam. Par to Omula skaitās un no savas puses lūkoja liecināt pretējo, piegriezdama savu interesi būvuzņēmējam Noriņam. Znotiņam tāda šķietama Omulas netaisnība gāja pie sirds un viņš meta īdzīgus skatus uz savu līdzcensoni.

Tirgotājs Baltausis sēdēja kā mēms. Viņu vismazāk ievēroja. Tāda saņemšana tam likās nepelnīta. Viņš nemierīgi sakustējās savā krēslā un sāka atvadīties.

Kur jūs tik steidzīgi, Baltauša kungs? šodien svētdiena, laiks naudu nemaksā, Gaujas kundze mazliet kodīgi teica.

Pasēžat vēl kādu brītiņu, Omula piebilda mātes tonī. Viņa jutās apvainota, ka Baltausis ari uzdrošinājies pēc viņas tīkot viņš - kas pazīstams visā pilsētā par bagātu līgavu precinieku. Jā, iesim tad visi reizē, mēs jau ar koleģi Znotiņa kungu ari ilgi neaizkavēsim dāmas. - Būvuzņēmējs teica familiāri, iedrosmināts no mājas jaunkundzes laipnības.

Jūs man tāds kolēģis, kā šķesters mācītājam, architekts asi atcirta, nevarēdams savaldīt savas dusmas.

Noriņš nosarka kā pliķēts.

Gaujas kundze sausi iekāsējās. Ari Omula nosarka.

Un tomēr, jums architekta kungs vēl labi jāsaņemas, lai tiktu būvuzņēmējam Noriņa kungam līdz, Omula teica bargi, norājoši.

Znotiņš nicīgi pasmējās un paskatījās, kā aizstāvību meklēdams, uz Gaujas kundzi. Tā šoreiz vēsi atraidīja viņa skatienu. Architekta rupjība

bij apgrēcība pret viņas mājas garu, to viņa nevarēja pamest nesodītu.

Architekts jutās pazudināts un stīvi piecēlās.

Vai drīkstu jums piedāvāt savu automobili? būvuzņēmējs pagriezās pret viņu.

Dāmas nevarēja apspiest smaidu. Baltausis, to redzēdams, izlietoja gadījumu pasmieties par pazīstamo dāmu lutekli un iesmējās skaļi.

Znotiņa kungs principā neatzīst laipnību, lūdzu neņemiet ļaunā, Noriņa kungs, - Omula smaidīdama teica.

Architekts izgāja. Bet incidents bij pavisam samaitājis omu visiem. Noriņš jutās neveikli, kā notikušā cēlonis. Bet par to viņš daudz nebēdāja, viņš jau pa dalai bij vainīgs, kam viņam vajadzēja tīšu prātu līst draugos architektam Znotiņam. Par Gaujas jaunkundzes laipnību viņš bij dziļi aizkustināts. Atvadoties tas apjautājās, vai uz viņas vārdu drīkstot uz Gaujmalu nosūtīt savu apsolīto ziedojumu zemkopības skolai. Omula laipni pateicās. Un Gaujas kundze, kā atvainodamās par viesa nepatīkamo piedzīvojumu viņas mājā, sniedza tam laipni savu roku.

Noriņš aizgāja, cerībās ne bagātāks, bet ari ne nabagāks. Uz turpmākiem apciemojumiem viņu gan neaicināja, varbūt Gaujas kundzei tas ari piemirsās? Bet ari Baltausim nepiekrita_tas gods, un Znotiņš jau nu ari vairs nedrīkstēs rādīties šeit.

Vai, mamma, kā man apnikuši viņi visi. Neviena, neviena paša vairs nerādi man ne tuvumā, - Omula īgni teica, kad aiz pēdējā precinieka durvis bij aizvērušās. Kas tas par teicamo! Vai es varu cilvēkus raidīt ārā. Ja jau tu pati vakar nebūtu tā ar viņiem ņēmusies, tad gan šodien viņiem prātā nenāktu tevi mājā uzmeklēt. Kas tā nu bij par nelaimi?

Atnāca, parunājās, un atkal aizgāja; vairāk jau nenāks, neaicinājām, Gaujas kundze taisnojās.

Jā, un kur tas prieks, būs atkal iemesls kafijas tantēm lielīties - tas pie mums svētdien bij ar vizīti, un tas... Omula kaitināja māti.

Tu nekā nezini no pasaules. Vai, kad citas mātes lielās, es lai ciešu klusu? Par sliktu jau tas tev nenāk.

Omula garlaikodamâs raudzîjâs pa logu. Oma, bûtu gan laiks, ka tu reiz sâktu prātîgi pârdomât... Gaujas kundze atkal uzsâka. Omula spēji atgriezâs ar visu augumu pret māti. Viņas acis uzliesmoja îgnumâ. Vai es varu ko domât, jūs jau priekš manis visu izdomâjat: man tikai visur jāpiemērojas jûsu spriedumiem. Kāpēc jûs man neļâvât precēt Ojaru Zîli? - Omula uzbruka mâtei.

Māte izbijusies raudzījās Omulā. Vai tad tiešām šis rūgtais biķeris viņai neies secen? Tādu nelaimi! Viņa baidījās Omulu vēl vairāk kairināt un teica klusu:

- Bērns, ja tas tavs liktenis - lai notiek! Tikai apmierinies un nepārsteidzies.

Omula bij sagatavojusies uz asu cīņu, un nu nekā, māte pie pirmā uzbrukuma padevās, Viņa tikai sarauca pieri, it kā aizturētās iekšējas dusmās un izskrēja laukā.

Kas tā bij par dzīvi pēdējā laikā, kur gribot negribot visi pavedieni it kā saistījās vienā traģiskā mezglā: viņai jāprecas! Māte par citu nekā vairs nedomāja; ari tēvs dzīvi par to sācis interesēties, tāpat brālis, vecmāmuļa... Jā. Visa sabiedrība to vien likās gaidām, un kas tas trakākais ari viņa pati, pati! Jā, vaļsirdīgi sev atzīstoties, viņai bij jāteic, ka no pagājušā pavasara tas bij tā nācis pār viņu šī precības indeve. Viņai uz reiz likās, ka vairs citādi nemaz nevarētu turpināt dzīvi, ka tai vairs tā nebūtu nekādas nozīmes, un tas vien tas svarīgākais, galvenais, kas vispirms jāizšķir, un tad tikai var atkal dzīvot tālāk, strādāt, censties.

Leons bij četri gadi vecāks par viņu, bet viņa dzīve tā līdz šim vēl nebij novērojusi tādu precības traģismu. Līdz kamēr viņš pats nebij saderinājies piepeši ar Lilianu, neviens nebij par to ne ieminējies, un ari tagad, kur viņa kāzas bij durvju priekšā, šim gaidāmam notikumam ne tēvs, ne māte nepiešķīra tik svarīgu nozīmi. Bet viņai tas jautājums tika nostādīts tā it kā no tā atkarātos vai visa viņas dzīvība un visas dzimtas gods un laime. Tas bij pavisam briesmīgi!

Un ja viņa apprecētu kaut vai šo pašu Noriņu - visi uz reiz apmierinātos. Un katram tur sava līdzrunāšana, līdznoteikšana, vai, un ko viņa lai prec!

No visām šīm domām Omulai galva gāja riņķī. Ātri, ātri viņa soļoja pa ielu. Ziemas saule it kā taupīdama citām labākām dienām gaišumu un siltumu, bij noslēpusies aiz lēni klīstošiem mākoņiem. Pēc brītiņa tā atkal parādījās, un atkal nozuda, un atkal tapa vēss un drūms. Gaismas un tumsas maiņa modināja nepatīkamu nemiera sajūtu. Stiprie gaismas toņi pārsteidza patīkami un apžilbināja acis. Omula mīlēja spilgtas, dzīvības pilnas krāsas, kā vasarā, bet tagad viss bāls un pelēks, un saules tik maz, tik maz.

Pēc garas pastaigas Omula pavisam nokususi atgriezās mājās. Galva sāka sāpēt. Māte iznāca viņai pretī, ziņoja, ka advokāts Strēlnieks jau atnācis un Lībiešu tante.

Omula aizbildinājās mātei, ka nevarot iet ārā pie viesiem, esot nogurusi un galva smaga.

Gaujas kundze izskatījās loti norūpējusies. Omulai palika žēl mātes, prasīja, vai viņa to apbēdinājusi? Tas jau pārgājis, bet - Leons vēl arvien neesot mājās. Pa tālruni pieprasījuši pie Mētrām, vai tur neesot. Atbildējuši ka nē.

Omulai piepeši nāca prātā Leona izturēšanās ballē, viņa uzkrītošā greizsirdība. Ari viņa pirmā acumirklī baidījās, ka tikai nav kas noticis. Bet viņa negribēja izrādīt mātei savas bažas.

Mamma, neuztraucies par velti, ir taču nācis priekšā, ka Leo veselu nakti un dienu nepārnāk, kad kopā ar draugiem, un šoreiz... vēl taču šorīt agri bijām visi kopā ballē; viņš bij ieskurbis. Būs kaut kur pie kāda drauga nokritis un guļ. Gan jau pārnāks vakarā, Omula drošināja māti.

Tas nebij vairs gadījiens, kamēr vipš saderinājies, Gaujas kundze klusi bilda.

Viesu istabā kāds trokšņaini piecēlās no krēsla, Omula steidzīgi pazuda savā istabā.

XVIII

Komikas traģika.

Liliana, ievērojusi, ka Leons no balles zāles nozudis, sāka meklēt pēc brāļa. Abi ar daiļinieku Baltazaru Auku viņi izstaigāja visas telpas, bet ne Hermess, ne Ikars vairs nekur nebij atrodams. Viņa palika nemierīga un vairs ne par ko nebij pierunājama palikt vēl kādu brītiņu.

Persejs lūdza atļauju pavadīt Andromedu līdz mājām.

Liliana ar pateicību to pieņēma, jo citādi būtu jābrauc vienai.

Baltazars Auka ietina Lilianu viņas baltajā angoras rotondā, pats ietinās savā melnajā apliekamajā kažokā un abi aizbrauca.

Lilianai prāts bij tik nemierīgs, sirds uz reiz tik grūta, ka viņa vairs nevarēja parunāt ne vārda, un tikai izbijusies paraudzījās sev priekšā.

Auka to izskaidroja ar viņas pašpārmetumiem līgavaiņa dēl, un viņš jutās ari līdzvainīgs; bet jācieš būs viņai vienai. Viņš ari apjuka, nezinādams ko darīt, kā palīdzēt viņas bažās.

Mētras jaunkundze, jūs man dusmojat? Es tiešām varbūt biju par daudz uzmācīgs, viņš teica kā atvainodamies.

Nē, nē, kāpēc tad jūs, tik pat labi jau es ar...

Tad atļaujat man noskūpstīt jūsu roku, par pierādījumu, ka neesat ļauna uz mani, viņš teica maigi, silti.

Nē, nē!

Viņš apklusa. Viņa ari klusēja. Kad viņa izkāpa, viņš ilgi spieda viņas roku, nedrīkstēdams to skūpstīt.

Vai jūs atļaujat, ka rīt apciemoju jūsu tēva kungu? Viņš jautāja. Laipni lūdzu, viņš loti priecāsies, Liliana atbilda mechaniski un iegāja mājā.

Durvju sargs aizslēdza aiz viņas durvis. Baltazars Auka vēl brīdi valdzināts palika stāvam ; tad ātri ielēca vāģos un brauca uz māju. Uz Lilianas zvanīšanu viņu ielaida kalpone.

Visa māja bij apgaismota. Liliana izbrīnījusies raudzījās apkārt.

Lai jaunkundze neizbīstoties, jaunais kungs esot saslimis.

Vienā acumirklī Liliana bij pie Egila. Kā ievainots gladiators viņš gulēja, sabrucis, smagi elpodams.

Tēvs, pavisam apjucis no uztraukuma, nevarīgi raudzījās apkārt. Ar lielu nemieru viņš gaidīja ierodamies ārstu. Kad Liliana ienāca, Egils ar tēvu abi gaidu pilni vērās viņā.

Nekas, nekas, tikai maza asiņošana... nav jau pirmā reize, ari agrāk tas gadījies, - Egils klusu māsai paskaidroja.

Man bij drusku salti... es jau nedrīkstu dejot. Viņš vēl piebilda, kā atvainodamies par savu pārkāpumu.

Ar izmisuma pilnu skatu vecais Mētra paraudzījās dēlā. Taču viss tas lielais upuris. Šie pēdējie dienvidos pavadītie gadi bijuši veltīgi, tie nebij stiprinājuši dēla maigo organismu. Tēvs sev pārmeta, ka no mazām dienām nebij piegriezis pietiekošu vērību dēla pienācīgai miesīgai audzināšanai. Viņam to vajadzēja labāk ievērot, jo abi bērni bij pēc mātes, garīgi un miesīgi. Tā salūza pie pirmā skarbā dzīves skāriena...

Viņš pats tagad, pēc viņas nāves, viss dzīvoja tikai bērniem, visas savas personīgās vēlēšanās viņš piemēroja bērnu psicholoģijai; tie jau bij viņas, Martas, turpinājums, kā svētums, pret kuru viņš vairs nedrīkstēja grēkot, nedrīkstēja kļūdīties. Ārsts atnāca un apmierināja visus, noteica tikai mieru, skaidru gaisu, vieglu dietu, kā parasts; Egils jau visu to labi zināja. Neko sevišķu ārsts neatrada, tikai apliecināja, ka klimata maiņu Egils neesot labi panesis. Pārbraucot uz ziemeļiem, viņam vajadzējis pirms pavadīt kādu laiku kalnos, tur nocietināties. Slimības lēkmei ārsts, acīmredzot nepiegrieza lielāku vērību, un tas advokatu Mētru lielā mērā apmierināja.

Ari Egils pats kļuva jautrāks. Viņš tomēr jutās loti nespēcīgs un palika gultā, kā noteikts. Ārsts ar tēvu izgāja. Liliana jautājoši uzskatīja brāli, it kā gaidīdama kādus tuvākus paskaidrojumus. Bet viņš tikai atkārtoja to pašu. Esot sadejojies, bijis sasvīdis un dabūjis aukstumu. Viņa tad ari nekā neprasīja; redzams, viņš negribēja par to runāt.

Liliana sev bargi pārmetās. Viņa nemaz nebij brāli ievērojusi, visa aizraudamās no balles virpuļa skaļās jautrības. Nekā, itin nekā viņa nebij manījusi no Egila iekšējiem pārdzīvojumiem ballē.

Viņa tagad sajuta lielu balles nogurumu, un uz tēva pierunu devās pie miera, jo ari Egilam vajadzēja miera. Uztraukums brāļa piepešās saslimšanas dēļ drīz vien pārgāja un pirmējie dzīvie balles iespaidi ņēma pārsvaru. Viņa atcerējās, ka ari Leons bij pazudis no balles, bet par to viņa neuztraucās, viņš bij saskaities. Lai! Diezgan jau tas ari viņu bij pēdējā laikā sāpinājis; lai pacieš, gan jau izlīgs atkal.

Ar priecīgu smaidu Liliana atcerējās Baltazaru Auku. Viņa lielā pielūdzība tai tiešām darīja prieku. Vēl aizmiegot viņai skanēja ausīs viņa maigi glāstošie vārdi, un viņa mirdzošās, runājošās acis viņu pavadīja nakts dziļā klusumā... Otrā dienā pie Mētrām visi staigāja nopietni, klusi, nospiesti, jo Egils vēl nejutās labi. Ari Lilianai bij tāda nelaba balles pēcsajūta.

Kad viņa šorīt iznāca ārā, pie sava kafijas serviza, viņa atrada sveicinājumu no daiļinieka Aukas. Tas bij krāšņs jūraszaļu rožu pušķis. Tādas šoziem bij modē, Lilianai tās pārlieku patika, kā viss, kas tai atgādināja jūru.

No līgavaiņa nebij nekā. Bet viņš jau droši atnāks pats.

Ap pusdienas laiku ieradās Auka ar vizīti pie tēva. Advokats Mētra viņu nepieņēma, aizbildinādamies ar dēla neveselību.

Liliana par to atviegloti uzelpoja. Viņa tagad varēja netraucēta nodoties Egila uzraudzīšanai. Viņa bij lielās rūpēs par brāli, ta kā viņai pat neuzkrita, kad Gaujas kundze pa tālruni pieprasīja pēc Leona.

Gribēdama darīt Egilam kādu prieku, Liliana teicās piezvanīt lai Omula atnākot, bet Egils strauji pretojās - viņš negribot, ka Omula zina par viņa saslimšanu. Viņš cerēja, ka tā drīz pāries.

Vakarā Omula piezvanīja pirmā, apprasīdamās kā visi jūtas pēc balles. Liliana kaut ko noteica, sacīdamās pieiet pie Omulas. Labi, tā gaidīšot. Uz vakaru Egilam palika sliktāki, drudzis sacēlās un viņš stipri spļāva asinis. Viņš pats gan teica, ka tas nekas neesot, tad viņam paliekot vieglāki; bet viņš bij manāmi nervozs un nospiests.

Ari pie Gaujām valdīja liels uztraukums. Leons visu dienu nerādījās mājās. Viktors Strēlnieks izmeklējās viņu visur, bet neatrada. Ari nākošu nakti viņš vēl neieradās. Tikai otras dienas rītā agri viņš pārnāca klusiņām, un nevienam nedzirdot ieslīdēja savā istabā. Gaujas kundze pirmā uzgāja viņu, kad tas jau gulēja cieši aizmidzis savā gultā. Visu nakti viņa nebij gulējusi un uz viņu gaidījusi; viņa tīri izbrīnījās, kā viņš bij tā ielavījies, ka viņa nemaz nebij pamanījusi. Novērojusi, ka viņš ir dzīvs un vesels, tā rūpīgi aizklāja logu ar priekškariem, aizvēra klusiņām durvis un sargāja viņa mieru, ka to netraucētu ne mazākais troksnītis. Viņa klusībā slavēja Dievu par dēla laimīgu pārnākšanu.

Izdzirdot par brāļa savādo ierašanos, Omulai radās tāda nepatīkama, smaga sajūta. Krēsla jau metās, kad Leons atkal klusām izlīda no savas istabas. Omula nostājās viņam pretī un mēroja viņu ar bargu skatienu.

Leons bij bāls, sašņurcis; ar nedrošām acīm viņš uzskatīja māsu un gribēja paiet viņai garām. Bet Omula aizkrustoja viņam ceļu.

Kur tu biji? - Viņa vaicāja īsi.

Kas tev par noprasīšanu? - Leons atcirta. Ja ne man, tad varbūt Liljai?

Ne tev, ne Liljai. Jūs jau abas esiet labas. Pag, ļauj man iet savus ceļus.

Pirms pasaki, kas tie tādi tavi ceļi, kādus tu gāji... šīs naktis. Omula uzstāja. Man nevienam nav jādod atbildība, kā sev pašam, saproti!

Ari ne Liljai, savai līgavai? Tu taču neesi Lilja, ko tu man plijies virsū kâ miegs. Gan es ar Lilju izrunâšos.

Tu teiksi viņai visu, to es prasu no tevis. Viņa ir pelnījusi, ka tu tagad dzīvo godīgi, kamēr jūs esat saderinājušies.

Oma. kas tev prātā nāk, ko tu runā?.. kaunēties tev vajadzētu, jaunai meičai, Leons drusku klusāki, kā vainīgs, lūkoja izvairīties no māsas tiesātājas skatiem.

Jā, es kaunos, ka man ar tevi tā jārunā. Tu domā, es nezinu, kur tu biji šīs naktis... ari māte par tevi bēdājās - kur tā varot klimst pa naktīm apkārt?..

Mamma prasīja pēc manis? Ak nerunā, nerunā par vakardienu, tu jau nezini... Leons pašpārmetumu sagrauzts novērsās.

Kā tu tagad Liljai, savai Liljai skatīsies acīs? Tev taču viņai jāsaka, viss... Un ko viņa uz to teiks, ko viņa var teikt?..

Leons saņēmās un spīte atkal kāpa viņam galvā.

Tā mana zināšana, lūdzu nemaisies manās un Liljas darīšanās. Viņš strupi norāva sarunu, pabīdīja skarbi māsu pie malas un iegāja ēdamistabā.

Omula noraudzījās viņam pakaļ ar lielu īgnumu. Viņai priekš acīm stāvēja Lilianas gaišais tēls. Nekā viņš viņai neteiks, tas bij skaidri. Un tas būtu noziegums...un viņa līdzzinātāja. Ak Dievs, viņa nedrīkstēja klusēt. Viņa gribēja Lilianu darīt uzmanīgu, piespiest Leonu runāt.

Liliana vakar gribēja atnākt. Kamdēļ viņa nenāca? Ko gan Egils tagad dara pēc balles? Viņš visu laiku bij tāds sabozies, tik pārmetoši viņu uzskatīja, ka viņa tik daudz un ar visiem dejoja. Bet vai tad citādi maz bij iespējams, un viņa tā mīlēja deju.

Rīt viņai jābrauc uz Gaujmalu, Jā, viņa aizies parunāties ar Lilianu, varbūt šonedēļ vairs atpakaļ nebrauks uz pilsētu, apnicis te. Tur taču labāk.

Viņa gāja.

XIX

Izšķirošs solis.

Liliana kā apjuka, kad Omula ienāca. Omulai uzkrita draudzenes savādais izskats. Vai viņa ko zina? Omulai ienāca prātā.

Es nācu apraudzīt, ko tu labu dari pēc balles, kā tu amizējies, mums taču par to jāparunājas. Es rīt braukšu uz Gaujienu un vecmāmuļa jau šoreiz tik drīz nelaidīs atpakaļ, Omula bilda.

Egils saslimis, Liliana pēc brītiņa teica. Nebij taču iespējams apslēpt, Omula prasīs, un Egils pats varbūt grib runāt redzēt Omuļu.

Saslimis? kad? kas vainas? Omula uztraukta prasīja.

Liliana saudzoši ziņoja, piebilzdama, ka neesot jau nekas bīstams. Tikai viņš sev atļāvies par daudz straujuma dejā.

Omula klusēja. Tāda dziļa sāpīga nojauta apņēma sirdi. Viņa gribēja redzēt Egilu.

Kad Liliana to pateica brālim, tas manāmi uztraucās. Lai Omula nākot. Kad vīna ienāca, viņš gribēja pasmaidīt, lai apslēptu savu iekšējo saviļņojumu, bet smaids iznāca tāds greizs, it kā viņa vaibsti pa pusei būtu paralizēti. Viņiem nekā nebij ko runāt. Omula pavisam apmulsa. Viņa nojauta Egila iekšējo pārdzīvojumu, viņa sajuta sāpīgu līdzjūtību pret šo vārgo, mīļo, lielo bērnu. Viņa acīs tā lasīja kaut ko likteņa draudošu, kā noslēpumu, kuram pretī viņa bij pilnīgā neziņā. Kad viņš izstiepa viņai pretī savu šauro, ziloņkaula balto roku, viņa to satvēra un noskūpstīja.

Omula! viņš pārsteigts izsaucās. Divas smagas asaras nokrita gar viņas vaigiem.

Es pats... par daudz sadejojos. Un tad mans vieglais ģērbs.. bij salti. Nekas, nu jādzīvo atkal mierīgi, tad pāries... Ārsts saka ari, ka šīgada aukstā ziema man kaitējusi šeit ziemeļos. Tas viss kopā... Egils lēnā balsī taisnojās.

Ar bezgala grūtu sirdi Omula pārgāja mājā. Tā bij viņas vaina, to viņa zināja. Un viņš vēl it kā taisnojās viņas priekšā par savu slimību, vājumu, viņš tik bezgala mīļi raudzījās viņā. Un to viņa tam bij nodarījusi!

Liliana tik bēdu pilna. Rūpēs brāļa dēļ viņa aizmirsa sevi, neprasīja pēc līgavaiņa. Viņa, Omula, tai atgādināja Leonu, sacīdama, ka tas licis viņu sveicināt... Lai jel viņai nerastos ari bažas par Leonu.

Lai Leons ari atnāk, man sirds tā skumst; es tā baidos.. man tāda nelaba nojauta, Omula. Saki, lai viņš atnāk, es viņu gaidīšu, Liliana lūdza ar asarainām acīm.

Mans Dievs, ja tikai viņa nedabū zināt par Leonu! Omula bažīdamās ātri steidzās uz māju, lai pateiktu brālim.

Leons bij atkal izgājis.

Otrā rītā Omula atkal uzmeklēja Egilu. Viņam bij ievērojami labāk. Visi bij priecīgāki.

Kamdēļ Leo vakar neatnāca, es tā viņu gaidīju, Liliana pārmeta.

Viņš vakar vēlu pārnāca. Viņš lika tev prasīt šorīt, kādā laikā tevi šodien drīkstot apciemot? - Omula izgudroja.

Liliana izbrīnījusies uzskatīja Omulu.

Oma, tu man kaut ko slēp!.. Vai kaut kas nav noticis... ar Leonu? Liliana izbijusies prasīja.

Ej nu, kas tad ar viņu var notikt. Aušiņa! Viņš tūlīt nāks, ja tu atļauj, Omula izvairīdamās mierināja draudzeni.

Par laimi Leons bij vēl mājā. Viņš steigšus aizskrēja pie Lilianas, apkampt, mierināt savu līgaviņu, viņu balstīt viņas rūpēs... bēdās. Viņš bij tik pateicīgs Omulai, ka tā nekā nebij izpaudusi, un tā viņu attiecības nebij maitātas, bet viss palika pa vecam, kārtīgi un pienācīgi...

Omula aizbrauca uz zemēm.

Darbi Gaujienā un skolā šoreiz tikai maz spēja saistīt Omulas uzmanību. Viņa visa bij pilna jaunu domu, jūtu. Tas bij tāds garīgs lūzums, ko viņa pārdzīvoja. Kaut kas piepeši bij tapis tik skaidrs, ka par to neatlika ne mazāko šaubu. Viņas sirds un prāts bij pie Egila, un viņš tagad bij viņas lielākais, svētākais pienākums.

Sirds tai tik pilna baigu bažu viņa dēļ; viņai nemaz nav miera šeit. Viņa steidzīgi kārtoja saimniecību Gaujienā, ka drīzāk varētu doties atpakaļ uz pilsētu, viņa tuvumā. Vecmāmuļa dusmojās, nezinādama iemeslu.

Pa aizsnigušajiem celiņiem dārzā un upmalā brienot, Omulai tik dzīvi priekš acīm tēlojās pēdējā vasara, viņas gaišās laimes dienas kopā ar Egilu rudenī. Viņai bij tāda sajūta, ka tas pagalam miris, šis priecīgais, saulainais laiks guļ zem saltās ziemas segas, kā līķautu pārklāts, un tas vairs nemodīsies nekad. Tā bij tik bezgala sāpīga sajūta. Tas bij vislaimīgākais laikmets viņas līdzšinējā dzīvē - tie pirmie mīlas skūpsti.

Un kas tas bij par samulsumu, kas bij pār viņas dvēseli nācis, ka viņa noliedza vēlāk šos skūpstus, neatzina viņu tiesības, un visiem spēkiem tā nospieda savu alkumu pēc viņiem, pēc mīlestības pret Egilu?

Ojars,.. Viņi bij saistīti tik ilgus gadus ar garīgu kopību - tai viņa nedrīkstēja tapt neuzticīga. Nedrīkstēja... Bet ko tad viņa drīkstēja? Ak, tas viss bij tik pārāk neskaidri. Viņa mīlēja, un nedrīkstēja mīlēt!

Egils... viņš esot slims pēc viņas, tā viņš teica, kad bij vēl vesels. Un viņas pašas sirds vai tā nebij slima pēc viņa?.. Bet to viņa drīkstēja - sāpēt par savu mīlestību. Tas viņai deva morālisku apmierinājumu, ka viņa pārvarējusi kādu savu zemāko es un palikusi uzticīga pienākumam. Un tagad uz reiz viņas pienākums top miglains, sajūk ar citu, kas ari pretendē uz savām pienākuma tiesībām. Kurš nu tas īstais? pie kā turēties?

Jā, Egila mīlestībai bij ari savas tiesības uz viņas pienākumu, ja ari nerunā par viņas pašas mīlestības tiesībām.

Omula jau bij dažas dienas Gaujienā. Ik rītus viņa brauca uz pasta staciju pa telefonu apvaicāties par Egila stāvokli. Tas bij grozīgs, kādu dienu bij labāk, kādu sliktāk. Pēdīgi Liliana ziņoja, ka sasauktajā ārstu konsīlijā nospriests, tiklīdz ka Egils atspirgs tiktāl, ka var uzņemties garāku ceļojumu, viņam jābrauc uz kalniem. Tā bijusi liela kļūda priekš viņa veselības, ka viņš vairāk gadus no vietas pavadījis dienvidos, un tā tapis izlutināts viss viņa ķermenis, kuru turpretim vajadzējis visiem līdzekļiem norūdīt. Un to tikai varot kalnos. Tēvs padodoties ārstu lēmumam un esot gatavs vest Egilu uz Šveici, bet Egils pats pretojoties. Liliana lūdza Omulu darīt uz brāli iespaidu. Bez kavēšanās Omula apņēmās darīt visu. Viņš negrib braukt. Kādēļ? To jau viņa varēja iedomāties. Visu nakti viņa gudroja, kārtoja savus prātus un jūtas, un, kad domājās nākuši skaidrībā, aizbrauca uz pilsētu.

Egils sēdēja savā istabā pie loga un apātiski raudzījās pa logu, kad Omula pie viņa ienāca. Viņš likās viņu gaidījis; ātri piecēlies viņš steidzās tai pretī un ziņoja, ka tagad esot atkal gluži vesels, tā muļķīgā lēkme pāri. Viņš it kā kaunējās par savu vājību. Omula pamazām lūkoja viņu pārliecināt par braucienu kalnos. Izrādījās, ka viņš no tā negribēja ne dzirdēt; un ko ari viņa teica, viss veltīgi, viņš palika pie sava. Kad Omula noskuma par savu nesekmīgo pārrunāšanu, tad viņš satvēra viņas roku un klusi bilda:

Omula, saproti taču, ja man jāmirst, tad es labāk gribu mirt tavā tuvumā, nekā tālu prom no tevis. Es ari nemaz negribu vairs vesels kļūt. Omula lasīja viņā acīs tik daudz paslēptu sāpju un dzīves izmisuma. Vienā mirklī viņa aptvēra ar savu jūtīgo instinktu, kas viņai darāms. Es iešu tev līdz, mīļo Egil. viņa teica sirsnīgi.

Viņš nevarēja ticēt. Viņai vajadzēja atkal un atkal apliecināt, ka viņa to mīlot vairāk par visu, un ka viņa grib dzīvot viņam. Un tas tagad esot skaidri, un vairs nekāda mulsuma nevarot būt. Ja viņš esot ar mieru, tad viņa visas pasaules priekšā būšot viņa līgava, un viņi abi braukšot uz kalniem un dzīvošot abi viņa veselībai.

Vai viņš to gribēja? Ar abām rokām viņš satvēra viņējās un tās apklāja ar dedzīgiem skūpstiem.

Abi apkampušies viņi izgāja un paziņoja tēvam.

Tikai vecā Mētras priekšā Omula atģidās un sajuta nepatīkamas bažas - ko gan Egila tēvs teiks? Vai nepretosies, tāpat kā Lilianas un Leona laulībai.

Izrādījās otrādi. Cik nelabprāt viņš redzēja Lilianas saderināšanos ar Leonu, tik priecīgi viņš apsveica Omulu kā sava dēla līgavu. Smagā atmosfēra uz reiz noskaidrojās Mētru mājā. Visu ģīmji kļuva priecīgāki. Egils acīmredzot atspirga un ar sajūsmu rīkojās uz braucienu.

Advokats Mētra nāca jauniešiem pat pretī ar pārsteidzošo priekšlikumu - vislabāk tūlīt apprecēties, un tad taisīt kāzu ceļojumu uz tiem kalniem. Egils ar prieku piekrita tēvam. Bet radās iebildumi no ārstiem, kuri ieteica šobrīd vēl nogaidīt un atlikt precības līdz veselības stāvoklis būs nostiprināts.

No otras puses, Omulas saderināšanās ar Egilu Mētru pie Gaujām tika uzņemta vēsi. Precības priekšlikumu noteikti atraidīja, t. i, atlika uz nenoteiktu laiku; par iemeslu Gaujas kungs uzdeva Egila slimību, bet Gaujas kundze bij priecīga ar savu pretestību revanšēties par advokata Mētras aizliegumu Leonam.

Omula pati nepastāvēja uz precēšanos, bet uz vecāku iebildumu pret braucienu kalnos, viņa reaģēja ar savu ciešo gribu, un šoreiz viņa nepiekāpās ne par matu. Vecākiem nekas neatlika kā klusuciešot atzīt Omulas saderināšanos un dot savu atļauju aizceļot. Viss tika steidzīgi nokārtots un ceļam sarīkots.

Visgrūtākais Omulai bij paziņot Ojaram par notikušo faktu. Viņa kā izmisusi lūdza par sevi un Egilu, lai viņš saprastu viņu mīlestību un piedotu viņai.

Saderināšanās tika oficieli paziņota radiem un draugiem, un aizbraukšanas diena nolikta.

Visā klusībā abas dzimtas izvadīja saderinātos. Ari vecmāmuļa pēc ilgāka laika šai gadījumā iebrauca pilsētā. Omulas saderināšanās gan pie- peši pārvilka strīpu pār visiem vecmāmuļas nodomiem, bet redzot abu jauno ļaužu laimi, viņa apmierinājās ar negrozāmo. Egils vēl nospēlēja viņas mīļāko gabalu atvadīšanai priekšā, un caur to vēl nostiprināja viņas sirsnīgo draudzību un mīlestību pret sevi. Viņa no sirds novēlēja abiem savu Gaujienu, kā nākamās dzīves mītni, un deva ceļā līdz savu svētību.

Omula aizbraucot jutās viegla un priecīga. Nu vairs nebij mocošo šaubu, nebij dalītas dvēseles, bij tikai viena mīlestība un viens pienākums. Tagad viss bij skaidri, nekādu sarežģītu jautājumu vairs. Advokāts Mētra brauca viņiem līdz, palīdzēt ierīkoties, lai Omulai par daudz grūti nebūtu pirmā laika. Viņš bij tik uzmanīgs pret Omulu, tik rūpīgs un gādīgs, ka viņa jutās dziļi aizkustināta.

Egils staroja laimē. Viņa karstākā dzīves vēlēšanās bij tuvu savai piepildīšanai - Omula būs viņējā. Jā, viņi bij jau kā vienība visas pasaules priekšā, viņi vairs nešķirsies, neviens vairs nestāsies viņu starpā, to tagad Omula bij apliecinājusi neapšaubāmi.

Lili, tagad es esmu pavisam laimīgs. Gaidi, kamēr mēs pārbraucam, tad taisīsim abas kāzas reizē, Egils teica māsai atvadoties. Bet Lilianai bij tik bezgala grūta sirds. Egila izskats viņai neiedvesa spožas cerības. Ar visu savu spēku viņa nevarēja apspiest briesmīgās raudas, kas lauzās ārā no viņas krūts. Tik sāpīga viņai vēl nekad nebij bijusi šķiršanās no mīļotā brāļa.

Un tad vīņi bij projām.

XX

Seanses.

Nepilnas divas nedēļas bij pagājušas, kad advokāts Mētra atgriezās no Šveices. Viņš bij Egilu un Omulu labi ierīkojis kādā panzijā. Egils gan pirmā laikā juties ļoti vārgs, saguris, bet bijis aizvien labā omā un laimīgs. Ārsti devuši labas cerības uz drīzu izveseļošanos. Tas viss apmierināja Mētru. Viņš zināja ari dēlu rūpīgā Omulas gādībā un droši uzticēja viņai Egilu, jo redzēja, cik ļoti ari Omula mīl viņu.

Bet Liliana ļoti skuma pēc brāļa. Kamēr tēvs nebij pārbraucis, viņa daudz raudāja un visu laiku pavadīja mājā. Leons atnāca ik dienas viņai pakavēt laiku, to uzjautrināt; bet viņš drīzāk tai traucēja, nekā labu darīja. Un kad viņš vēl pārmeta, ka viņa mīlot brāli vairāk kā šo, tad viņa jutās aizskārta savās svētajās jūtās un sajuta tādu kā svešumu pret Leonu.

Brālim aizbraucot, viņai bij tā, it kā viņas dvēsele būtu pāršķelta pušu divās dalas, un tā viena būtu aizlidojusi tālu, viņam līdz. It kā nāves dvesmu viņa sajuta šalcam. . . Tāds slepens nāveklis nogulās kur sirds dziļumā un laiku pa laikam, kā smacējošs tvaiks kāpa uz augšu, un viņai aptumsa viss dzīves prieks.

Tikai kad tēvs pārbraucis stāstīja par Egila dzidro prieku, viņas iekšējā baisma sāka noskaidroties. Tēvs pielika visas pūles lai Liliana taptu atkal jautra un mierīga. Pa daļai viņam tas ari izdevās.

Kādu dienu Mētras kungs atcerējās daiļnieka Aukas vizīti. Viņš posās un gāja atbildēt savu nokavēto apciemojumu. Viņš pārnāca mājā loti ieinteresēts no jaunā daiļnieka un viņa mākslas. Ar lielu sajusmu viņš stāstīja Lilianai par Baltazara Aukas darbiem, kurus viņš apskatījis viņa studijā; viņš pierunājis mākslinieku sarīkot savu izstādi, kurai tas pareģoja spožus panākumus. Es lūdzu viņu apciemot mūs svabados brīžos. Es domāju tev nekas nebūs pretī? Mētras kungs griezās pret meitu.

Nē, papa, ja viņš tev patīk.

Baltazars Auka nelika ilgi uz sevi gaidīt. Viņš ieradās vienā no nākošiem vakariem, visā omulībā trieca ar veco advokātu par mākslu un cilvēku tiesībām un ieguva viņa pilnīgu simpatiju.

Advokats Mētra lūdza mākslinieku gleznot Lilianas portreju. Daiļnieks ar prieku pieņēma. Viss tika drīzumā sarīkots, un Liliana sāka iet priekšpusdienās uz seansēm Baltazara Aukas studijā.

Tēvs ar labu apdomu bij sarīkojis Lilianai šādu nodarbošanos, kura viņai bij laba izkiaida viņas drūmā noskaņā.

Drīz sāka nākt ikdienas no Egila un Omulas labas ziņs, un tā Liliana pamazām atguva savu miera un jautrību.

Baltazars Auka savās seansēs ieturēja stingri nopietnu toni; viņš strādāja ar lielu uzmanību, pētīja katru Lilianas ģīmja līniju un izteiksmi. Brīžiem viņš viss nogrima dziļā kontemplacijā, it kā gribēdams nolaisties viņas dvēseles noslēptākajos novados, tos izpētīt un tad tos celt dienas gaismā. Kādreiz viņš nevarīgi atlaida roku ar darba rīku gar sāniem un atzina savu nespēju šodien strādāt. Tad Liliana klusi piecēlās un gāja.

Citreiz viņš apmulsa no viņas mainošās skumju un apslēptās līgsmes izteiksmes. Viņa, to redzēdama, nerātni pasmaidīja. Tad viņš lika viņai dažus jautājumus priekšā, kamēr tas panāca vēlamo līdzsvaru, un tad iegrima atkal savā darbā.

Pirmās stundās viņš strādāja ar lielu veiksmi, jo varēja labi koncentrēties pašā darbā. Bet tad pienāca laiks, kur viņš manīja, ka visas domas un jūtas piegriezās vairāk viņai, Lilianai, nekā darbam.

Un drīz viņš atradās viss zem viņas valdzinoša iespaida.

Tad viņš dzīvoja tikai šīm seansēm. Kādu dienu viņa iztrūka, un viņš jutās kā pazudis. Šāds stāvoklis viņam, kā māksliniekam, gan nebij gluži jauns, to jau viņš izbaudīja katrreiz pie kāda iemīļota darba, kas uz savu laiku aizņēma viņu visu, jo viņš dzīvoja līdz ar katru savu darbu. Tā vienmēr bij kā jauna pasaule, ar savu domu, ideju un izjūtu apjomu.

Kādreiz pēc seanses viņi uzsāka garākas sarunas. Liliana bij priecīga uzklausīt viņa īpatnējos uzskatus. Un viņš bij dziļi aizkustināts, mazāk no viņas zināšanām mākslā, kā no viņas maigi jūtīgās sirds un smalkās sapratnes un gaumes. Viņš bija aizmirsis, ka viņa pati ari ir radoša māksliniece skaņu valstī. Viņš arvien redzēja viņā tikai daiļu sievieti. Kad viņa izteica kādu veselu, nogatavojušos domu, tad viņš katrreiz ka neticēdams savām ausīm, pārsteigts viņu uzskatīja. Kādreiz Auka žēlojās Lilianai:

Reizēm es sajūtu kā lāstu, būt māksliniekam. Tas nozīmē atsacīties no ikdienas normālās sadzīves. Starp cilvēkiem būdams es jūtos vientulis, apkārtējā dzīve man tāļa, sveša. Man kādreiz ir tā, it kā es staigātu ar neredzamu darošo

burvja cepuri starp cilvēkiem; tā viņi raugās man garām, mani nesaprazdami.

Tā jūsu māksliniekā nervu sistema, pārjūtīga un pārsmalka, Liliana teica.

Man pašam tā liekas, ka mani nervi būtu attīstīti uz citu miesas audu rēķina, viņš piebilda. Un jūsu attiecības pret ārieni ir tik noteiktas, savādas; jūs pats viss esat stils un meklējat dzīvē, cilvēkos tikai stilu, visu mērojat ar savu izkopto formas sajūtu, lūkojat nosvērt saturu ar izteiksmi.

Es nevaru citādi, un katra nesaskaņa rada manī sāpes. Reizēm es varu izsamist, redzēdams, ka māksla mani par daudz attālina nd dzīves, un cilvēki savā reālā būtībā man liekas vairs kā maldu biedi. Tad es pametu savu radīšanas vientulību un eju pasaulē, lai būtu tikai «cilvēks starp cilvēkiem». Tās ir tādas «dzīvības ilgas», kas nāk pār mani, un tad es metu pie malas visus savas mākslas piederumus, tērpjos ikdienībā un eju meklēt īsto, pelēko dzīvi un laimi, lai tur atpūstos no ilgās radīšanas saistības un savas mūzas verdzības. Viņš apklusa un domās raudzījās kur tālumā.

Bet to, ko jūs tur meklējat, to jūs neatrodat, un ikreiz vīlušies, nožēlodami atgriežaties pie savas valdnieces mūzas. Un tā ari labi. Liliana nobeidza viga apceri.

Ar katru dienu vairāk Baltazars Auka ļāvās aizrauties no Lilianas pievilcības. Viņam šķita, ka nekad vēl viņš tādu sievieti nebūtu redzējis, tik tuvu pazinis, un ka neviena viņam nebūtu garīgi tik tuva kā viņa. Aizmirsdamies viņš raudzījās viņas acīs, ar klusu, neapslēptu pielūdzību. Kad viņa sniedza tam savu roku, viņš to ilgi turēja savējā, kamēr viņa to izrāva, un tad ar smaidu it kā atvainojās par savu nežēlību.

Liliana ļoti cienīja mākslinieku Auku, viņš katrā ziņā apmierināja viņas estētiskās prasības, un par visām lietām, viņam bij tik skaista dziļa krūšu balss, kura liecināja par lepnu vīrišķību; tā reizēm viņu negribus valdzināja. Un tad viņa daiļā roka, drusku vāja, kalsena, tā bij inteliģenta darba roka: viņai katrreiz bij patīkami sajust, ka tā silti piekļāvās pie viņas pirkstiem atvadoties, vai sasveicinoties.

Kādā saulainā rītā Liliana atkal sēdēja savā vietā, noteiktā pozā un rāmi raudzījās māksliniekā un viņa rokā, kas vadīja pindzeli. Viņa rotaļājās ar puķēm, kuras viņš tai šorīt bija nolicis klēpī. Tas viņai darīja prieku. Pa plašo logu iekšā plūda vesela jūra dzīvinošas gaismas. Bet tā likās traucējam mākslinieku viņa darbā. Tie bija tādi neparasti krāsu toņi šodien. Viņam nemaz neveicās. Lilianas gaišie mati saules caurstaroti zvīļoja kā liesmains gaismas oreols ap viņas ģīmja ovālu. Viņas sapņainās acis, kā divi klaji atvērti dvēseles vārti, vērās viņam pretī.

Ak, kā viņš sen jau mīlēja šīs dziļās, neiropatiskās acis. Tās viņu saistīja pie sevis ar savu sievišķo maigumu un jaunavisko skaidrumu: tās raudzījās kā drusku izbiedētas, ziņkāras, arvien paļāvīgas, pilnas uzticības.

Un ar visu sirdi un dvēseli viņš bija klāt pie darba, kad ielika audeklā šīs acis.

Liliana jautāja, kamdēļ viņš piegriežot taisni acīm tik lielu vērību kā dzīvē, tā savos darbos.

Acis ir dvēseles dziļumu līmenis, kurā spoguļojas mūsu iekšējā pasaule,- Auka teica. Acis ir mūsu apzināto un neapzināto domu izpaudējas; ja lūpas melo, acis teic taisnību. Man bauda ir, lasīt cilvēku acīs: it kā ar kādu neredzamu atslēgu slēgt vaļā cilvēka apslēptākās būtības noslēpumus: viņa lielās un mazās kaislības: viņa plašākos un šaurākos centienus: to, kas viņā tiecas uz lielumu, un to, kas rauj atpakaļ uz mazumu. Ja man nebūtu ausu, tad es dzirdētu ar acīm, no acīm. Kad es raugos acīs, tad man ir tā, it kā ar saviem pirkstu galiem es viegli, viegli skārtu cilvēku tālākās, neskarāmās vietas...

Viņš apklusa un klusu pētīdams raudzījās Lilianā. Kā izbrīnījusies viņa uzskatīja to.

Ka jūs varat mīlēt cilvēku, ar tādām... jums svešām acīm? Viņš piepeši jautāja.

Liliana spēji sakustējās, atcerēdamās par Leonu. Viņai spilgti priekš acīm veidojās vakarējā diena mājās. Leo atkal bij protestējis pret šīm seansēm, savā, drusku paskarbā kārtā. Jā, šīs seanses pēdējā laikā bija par iemeslu vairākām sadursmēm viņu starpā. Viņa dusmoja Leonam, un viņš cieta. Kā skarbs nesaskanīgs akords ieskanējās Lilianas ausī... Viņa viegli nodrebēja.

Viena puķe noslīdēja no viņas klēpja. Viņa noliecās to pacelt, viņas matu cirtas noslīdēja gar deniņiem uz pieres: viņa atkal saslējās, pakratīja galvu un ar roku sakārtoja matus. Lilianas smalkās piemīlīgās kustības Baltazaram Aukām likās kā dzīva daile, un ka visa viņa darba istaba ziedētu un smaršotu caur viņu.

Brīdi viņš raudzījās viņā starojošām acīm, ar nolaistām rokām. Kā svētdiena bij viņa sirdī... kā lūgšana tur skanēja... Sajūsmā viņš piepeši noliecās pār viņu un noskūpstīja to.

Kad viņš atrāvās, un iekšēja salīgsmojuma aizplīvurotu skatu klusi viņu uzskatīja, tā sakustējās un pārsteigta vērās viņā. Pirmā mirklī viņa gribēja uzlēkt kājās, bet palika nekustīga.

Vai tas bij viņas smalkjūtīgais instinkts un viņas tīrā dvēsele, kas nojauta šī skūpsta īsto nozīmi - skaidra skaistuma sajūsmu, bet viņa palika mierīga sēdot savā vietā un pozā.

Baltazars Auka piegāja pie audekla un ar vieglu vilcienu uzmeta kādus jaunus toņus, un drudžaini, kā apgarots strādāja, it kā baidīdamies, šī mirkļa iedvesma varētu izklīst un vairs neatkārtoties. Kad viņš bij beidzis, Liliana piecēlās, un viņi mēmi šķīrās.

Kādu citu reiz viņš pavadot viņu ietina, kā arvien, viņas apliekamajā kažokā; tikai šoreiz viņš cieši vienu brītiņu patur viņu savās rokās, kā nejauši. Liliana to sajūt, bet neliekas saprotam. Jā, viņa jūt ar savu būtni -viņš mīl viņu.

Vai man vēl ilgi būs jānāk? Viņa jautā, un nezina kāpēc.

Ilgi? Jā... Nē, nē, darbs drīz būs gatavs, viņš atbild aizsmacis un tad pieņem stingru nopietnu ģīmja izteiksmi.

Viņa īsi pamāj ar galvu atsveicinādamas un izslīd pa durvīm.

Nākošu reizi viņa ieradās drusku agrāk kā parasts. Kalpone ielaiž viņu. Ātri atģērbusies viņa studijā ieņem savu vietu, ietinusies savā lielajā bārkstainajā balta zīda lakatā.

Baltazars Auka ienāk un apjucis uzskata Lilianu. Viņa kā vienmēr viegli smaida un sniedz pretī savu roku. Viņš to ātri satver, tad klusēdams stājas pie darba.

Es gribu atmiņā iekalt pēdējo jūsu ģīmja līniju, ar viņa vieglajām muskuļu maiņām, Auka teica, it kā atvainodamies par seansēm, kuras vilkās garumā.

Mana ģīmetne drīz būs gatava, jūs teicāt? Jā, gandrīz. Bet es jūs vēl reiz tēlošu tā,

kā es jūs redzu: pie jūras, negaisā, plīvojošiem matiem... tālumā - kaijas...

Tā jūs mani redziet? Liliana ir pārsteigta. Tikai vienu reiz viņa tam ieminējusies par jūru, un viņš no viena vārda, varbūt vairāk no izteiksmes, viņu sapratis...

Lilianai uz reiz tapa tik silti, tik tīkami. Jā, tagad viņa zinaja. kāpēc viņš ar tādu sajūsmu viņu gleznoja viņš bij ieskatījies viņas dvēselē, viņš varbūt tur lasīja visus tos robainos hieroglifus... To jau varēja tikai viņš, ar savu mākslinieka dvēseli.

Viņš bij beidzis šodien, viņa piecēlâs. Mētras jaunkundze, jûsu matu zelts... tur viena pîne sajukusi, atļaujat, ka es...

Viņš tiecâs izlabot matu sakârtojumu.

Viņa pacēla savas rokas pâr galvu, lai pati izlîdzētos. Viņš atrâvâs un no muguras klusēdams vēroja. Viena adata izkrita zemē. Viņš to pacēla un iesprauda viņas matos, tad itin viegli pieskārās ar lûpâm pie viņas matiem. Viņa to neievēroja... Viņas pirksti uztraukti, neveikli rîkojâs. Viņš satvēra no muguras puses abas viņas rokas pâr galvu un nelaida vaļâ.

Liliana klusēja. Sirds viņai spēji, draudoši sita. Viņš izvilka ātri matadatas un visi viņas mati vaļēji nokrita pār muguru.

Liliana, tik skaista jūs!.. ne robustās levas meita jūs esat, bet pati Lilita, viņas priekštece ... par smalku, par garīgu priekš šīs pasaules... Lilita, ļaujat man jūs diezgan apbrīnot! Auka teica kā ekstāzē.

Liliana paklausīgi stāvēja viņa priekšā. Ar izbrīnīšanos viņa uzskatīja mākslinieku.

Jūsu acis! tās vēl nav modušās dzīvei. Tās tikai vēl sapņo savu dzīves sapni... Man bail no tās dienas, kad viņas modīsies, jūsu acis! Kad viņas atvērsies plašas, kā jūras dzelmes līmenis, kad viņas viļņos, vai stings. Jūsu acis ir pašas debesu laimības izpauda, kā mūžības ilgu aicinājums ... Tāda jūs esiet sieviete! Viņš satvēra Lilianas abas rokas. Viņa paša acis spulgoja starodamas. Lilita... viņš čukstēja tuvu, tuvu. — Es jūs skūpstīju kā savu pielūgto dzīvo skaistumu ... Jūs man to neliedzāt kā dieviete... Vai jūs man to liegsiet kā sieviete?.. Es... jūs mīlu, viņa balss drebēja. Gaidu pilns viņš vērās viņā.

Liliana stāvēja kā sastingusi, visi viņas locekļi bij kā pārņemti no mulsuma. Vēl arvien ar jautājošu izbrīnu viņa uzskatīja mākslinieku. Viņam šķita, ka šīs acis teiktu: «Kamdēļ tu prasi, tu redzi, es nespēju tev pretoties šobrīd». Ar abām rokām viņš pēkšņi viņu apkampa un skūpstīja... skūpstīja, ar vienu vienīgu ilgu, bezgala skūpstu. Ā! viņa izdvesa kā pa sapņiem, kad viņš bij palaidis viņas lūpas.

Viņš vēl arvien turēja viņu cieši apkamptu un savu galvu piespiedis pie viņas matiem Viņa rokās tā klausījās, ka viņa asaras ritēja gar viņas vaigiem. Tās bij mīlas ekstāzes asaras.

Un viņa nemanīja, ka ari viņas acis bij valgas un mirdzēja. Viņas dvēsele skanēja kā atvērtas debesis.. Tā bij dzīvības ekstaze...

Jūtu asociacijas Lilianu pacēla dažus gadus atpakal, tur pie paegļu pudura mežā... Un tad viņa piepeši atcerējās Leonu...

Visiem spēkiem viņa saņēmās un lūkoja saslieties, saudzoši, ne pārāk strauji»

Ardievu! - Viņa tikko sadzirdami teica.

Lilita,tu mani nemīli? Nē, nē! -Liliana spēji izgrūda.

— Tu mani nemīli? Viņš kā izmisis atkārtoja. Viņa balss skanēja dobji, kā ieplīsis zvans.

- Kamdēļ jūs prasāt, jūs taču zināt, es esmu saderināta. Mans Dievs, kā tas varēja notikt! Ko lai es daru tagad? Liels izmisums atspoguļojās Lilianas acīs.

Baltazars Auka acumirklī sevi pārvarēja; saņēmis visus savus prātus, viņš teica:

Apmierinājāties, lūdzama! Nekas neatgriežams taču nav noticis. Jūs dāvājāt man vienu skūpstu, vienu vienīgo... vai tas tāds noziegums! Lilita, nenožēlojat to - jūs man devāt debesslaimes dziļāko nojautu ... Atļaujat, tikai atjaujat man iekarot jūsu mīlestību.

Nē, nē, nē! Liliana izbijusies pretojās.

Viņa bēga no viņa, un viņš nedrīkstēja viņu atturēt.

Tad viņa vairs nenāca uz seansēm un rakstiski lūdza viņus ari neapciemot.

Kāds mēnesis varbūt bij pagājis, kad Liliana saņēma īsu vēstuli, kurā Baltazars Auka viņu lūdza atnākt vēl vienu pēdējo reiz. Viņa paklausīja. Viņš gaidīja viņu studijā. Viņš bij bāls, nonīcis, viņa acis raudzījās pilnas sāpiu un klusu ilgu. Portreja vēl nepabeigta stāvēja sānis. Viņš nebij pie tās strādājis.

Jautādama Liliana viņu uzskatīja ar paļāvības pilnu skatu. Viņai piepeši bij tik žēl viņa, tik bezgala žēl.

Lilita, vai es jūs vairs lai neredzu? Kā lai es tā dzīvoju. viņš vaicāja skumji. Kāpēc jūs man to jautājat, jūs taču zināt... man drīz būs kāzas... es mīlu viņu.

Jūs to apgalvojat?

Kā apvainota viņa uzskatīja Auku. Viņš satvēra viņas roku kā lūgdamies.

Piedodat, bet varbūt jūs... mani ari... Lilita, neļaunojaties uz mani, varbūt mēs pēdējo reiz redzamies. Atļaujat man kādu jautājumu.

Viņa pamāja ar galvu.

Atļaujat tad man pēdējo reiz jums teikt, jums, kas šinī acumirklī valdāt manā dvēselē... atļaujat jums vēl reiz sacīt, ka es jūs mīlu.

Liliana ar roku aizsedza savu ģīmi.

Tikai šoreiz vēl uzklausāt mani, Lilita. Es pielūdzu iekš jums savu skaistuma ideālu, es zemojos jūsu dvēseles priekšā... varbūt ari es neesmu jūsu cienīgs... bet es apmierinos sevī ar cerību, ka jūs varbūt esiet pārņemta no ilga, nenojausta malda...

Es jūs nemīlu! - Liliana kā iekliedzās.

Lilita, es tam neticu, kā citādi jūsu dvēsele tik tuvu varētu piekļūt manējai, Auka mierīgi teica.

Liliana piecēlās. Nē, nepavisam viņa vairs nedrīkstēja viņā klausīties.

Mēs vairs neredzēsimies, viņa teica cik iespējams stingri.

Viņa seja sāpīgi sarāvās un viņš palika klusu stāvam un viņā raugāmies.

Mēs nedrīkstam vairs tikties, Liliana maigāki piebilda.

Tas ir nežēlīgi. Jūs man neatļaujat cīnīties jūsu dēļ, varbūt es uzvaru?

Nē. Atvadīsimies. Viņš satvēra silti viņas roku. Un atkal viņai palika tik bezgala žēl viņa, sirds tā sāpēja, kā negudra.

Ja jūs apsolāt mani aizmirst, tad... Un piepeši Liliana skūpstīja viņu strauji, kaislīgi.

Tad ar asarām pārplūdušiem vaigiem tā izskrēja laukā.

Lilita, Lilita! Auka gavilēja. Bet viņa skriešus steidzâs pa pakâpenēm lejâ.

Nākošās dienās Liliana ar tēvu aizbrauca. Pie brāļa - tā Baltazars Auka nodomāja. Bet viņa aizbrauca uz Somiju pie krustmātes Annas. Viņa paklausīja pēdīgi tēva lūgumam - Mēģināt aizmirst Leonu...

XXI

Kalnos.

Kad vecais Mētra no Davosas aizbrauca, Egils ar Omulu sajuta patīkamu svabadību. Tagad viņi bij vieni. Pirmā laikā, kamēr ierīkojās uz pastāvīgu dzīves vietu, pansijā Egils pavisam bij nemierā un nervozs. Bet drīz viņš jutās kā mājās un bij laimīgs, būt netraucēts kopā ar Omulu. Viņš sāka atspirgt acīmredzot. Tikai neatlaidīgais drudzis vēl kavēja labo sajūtu. Egils viss bij pārņemts no ciešas vēlēšanās kļūt vesels pēc iespējas drīz. Ar apbrīnojamu pacietību viņš tagad padevās visiem ārstu priekšrakstiem. Lielāko dienas daļu viņam bij jāpavada uz sava lieveņa.

Tas viņam nenācās grūti. Omula neatkāpās ne soļa no viņa un sēdēja viņam līdzās caurām dienam. Tas bij tāds prieks abiem, sēdēt saules mirdzumā, sajūtot visos locekļos viņas dzīvinošo iespaidu un raudzīties viņpus ielejas tālē, zalgojošās baltajās kalnu gālēs. Stundām viņi sēdēja līdzās klusēdami, Omula turēja Egila roku savējās viegli glāstīdama. Viņi raudzījās viens otrā klusi smaidīdami. Viņi bij laimīgi. Egils un Omula nekad vēl nebij tik augstu kalnos bijuši. Vēl neredzētā, skaistā ziemas ainava viņus valdzināja, un viņi nevarēja beigt par to priecāties. Lielās platzarainās, tumšās egles uz mirdzoši baltā sniega fona, ar dzidri zilajām debesīm, silto dienvidus sauli kā vasarā, to visu nevarēja beigt apbrīnot; un šīs nedaudzās krāsas zem katrreizēja savādā saules apgaismojuma mainījās tik neskaitāmās niansēs. Ari apkārtējā sezonas sporta dzīve deva diezgan vielas novērojumiem. Omula bij priecīga, ka Egils jutās apmierināts, un no savas puses tā darīja visu, lai padarītu viņa uzturēšanos šeit kalnos patīkamu. Ar uzmanību viņa sekoja katrai viņa vaibstu maiņai, vai tikai viņš negarlaikojas un viņam ir diezgan omulīgi.

Kad viņš pēcpusdienā saulītē piemiga, viņa sēdēja klusu līdzās, nedrīkstēdama ne grāmatas lapas šķirstīt. Viņa raudzījās viņa smalkajā caurredzamā sejā un domāja. Reizēm viņa sajuta asus pašpārmetumus, sev vien uzkraudama visu vainu, un apņēmās visu darīt, lai grieztu par labu notikušo, lai tikai viņš atdabūtu zaudēto veselību. Un gāja ari labi; viņš ar katru dienu kļuva dzīves priecīgāks, rakstīja uz mājām tēvam un Lilianai garas, līgsmas vēstules, un jutās gluži vesels. Bet Omulai arvien grūtāk nācās viņu piespiest ieturēt noteikto dzīves kārtību.

Kādreiz viņš iedomājās iet ar Omulu vizināties pa kalniem ar ragutiņām, un skaitās, kad Omula tam nepiekrita. Citreiz viņš gribēja tikai vienu pusstundipu paskriet slidas, kad dzirdēja slidotavā spēlējam muziku. Reiz viņi sanāca vai naidā, kad kurzālē bij izsludināts lielāks koncerts. Tur viņam visādā ziņā vajadzēja ari būt Omula dažreiz ķērās pie visādām viltībām, lai atturētu viņu. Tad viņš sāka pārmest ka viņa to spīdzinot.

Kādu dienu pansionari un sportsmeni un daži vieglprātīgie veselākie slimnieki sarīkoja izbraukumu kamanās ārpus ciema. Egils ar visu varu taisījās līdz. Omula sāka vai raudāt par viņa stūrgalvību. Tas nelīdzēja. Viņa nenovēlot viņam neviena prieka; tad jau nemaz labāk neesot vērts dzīvot. Omula padevās. Saģērba viņu labi silti, un abi ņēma dalību jautrajā izbraukumā. Aizbrauca tālāk kā bij domāts, un palika divtik ilgi; pārbrauca mājās vēlu, tumsā. Ka kalnos pēc saules parasti top loti auksts, ar to neviens nerēķinājās. Egils saslima ar augstu drudzi. Tikai pēc ilgāka laika tas nokritās, bet kopsajūta palika slikta.

Omula pielika visas pūles, lai izlabotu nodarīto kļūdu un bargi sevi nosodīja par savu vājību, ka paklausījusi. Egils pats par to nerunāja nemaz. Kādu dienu, kamēr Egils bij pēcpusdienā aizsnaudies. viņa klusinām izslīdēja no lieveņa un izgāja uz tuvējo puķu veikalu apgādāt viņam puķes. Pa ceļam tā iegriezās ari grāmatu veikalā nopirkt kādu grāmatu lasīšanai, līdzpaņemtās gāja uz beigām. un no lasītavas negribēja ņemt. Meklēdama pēc noderīgas grāmatas, viņa drusku nokavējās veikalā. Atpakaļ nākot viņa atcerējās, ka šokolādes vairs mājā nav, jau vakar bij aptrūcis. Steidzīgi viņa soļoja atpakaļ. Tik patīkami bij pastaigāties, veselu nedēļu viņa nebij laukā bijusi. Labprāt viņa būtu pagājusi vēl kādu gabaliņu, bet iedomājās, ka Egils varbūt būs pamodies un viens pats garlaikosies un knašiem soļiem viņa steidzās mājup.

No ielas tā ieraudzīja, ka Egils jau pamodies, uzcēlies sēdus un gaida viņu pār lieveņa margām pārliecies. Viņa priecīgi pamāja ar galvu. Steigdamās viņa neievēroja, ka viņš nemaz neatņēma viņas mājienu.

Žēl, ka viņam vēl guļot nevarēju pārnest tās puķes un grāmatu, tad būtu tāds pārsteigums. Nu. nekas, ari tā viņš priecāsies. Tā domādama Omula plaši atvēra durvis no istabas uz lieveni. Tu jau pamodies, tik agri! Omula teica ienākdama. Un es tā steidzos.

Jā, veselas divas stundas jau es gaidu, Egils teica saīdzis.

Bet sirdsdraudziņ, es jau ne stundu nebiju projām, Omula taisnojās. Nu neskaisties, rau’ ko tev atnesu. Viņa sniedza puķes un grāmatu. Paldies. Viņš sausi pateicās un, iemetis īsu skatu grāmatā, sacīja: - Garlaicīga grāmata. Būtu tu labāk kādu ceļojumu aprakstu pa Šveici nopirkusi, kad mēs pavasarī ceļosim pa ezeriem. Labi, es nopirkšu, Omula atbildēja kārtodama krāšņus mimozas zarus lielā stikla vāzē.

Viņa nolika puķes uz galdiņa viņam līdzas.

Lūdzu, liec tās puķes kur tālāk nost, es neciešu mimozu smaršu, Egils iekaisis bilda.

Omula paskatījās viņā. Jā, viņš nebij labā omā. Klusēdama viņa paņēma puķes un iznesa savā istabā. Sirds viņai iesāpējās, bet viņš jau nebij vainīgs, ka viņam nepatika tā smarša. Labi, ka viņš nekautrējās un pateica bez aplinkiem.

Es mīlu rozes, maipuķītes un visas labi smaršojošas puķes, Egils teica drusku skarbi, kad viņa ienāca atpakaļ.

Es zinu. Bet mums vienmēr bij rozes, bet šoreiz viņas nekādas labās nebij, es tad pārmaiņas dēļ paņēma mimozas; es tiešām nezināju, ka nemīli viņas, Omula aizbildinājās.

Viņš nekā neatteica un klusu ciezdams raudzījās tālumā. Uz Omulas jautājumiem viņš atbildēja īsi, dzestri. Omula nelikās ievērojam. Gan jau viņam pāries tā īdzība.

Saule slīdēja aiz kalniem, bij jāiet istabās. Pie galda visu palaunaga laiku Egils sēdēja kā mēms. Omulai palika pavisam neveikli. Viņa redzēja, cik ļoti viņš ņēma pie sirds, ka viņa to atstājusi vienu. Tas jau nebij labi, viņa to vairs nedarīs, kad tikai viņš būtu atkal labs. Viņa pavadīja to viņa istabā,

lai pēc tam, kā parasts, ietu savā. Vakaros viņš gribēja būt viens.

Omula atcerējās, ka viņa nav vēl devusi viņam atnesto šokolādi. Priecīga par gadījumu, parādīt viņam vēl vienu uzmanību, viņa iztina no papīra nesumu un sniedza viņam to.

Atkal tā pati - Toblera mokā, man viņa līdz kaklam apnikusi, Egils pabīdīja pie malas šokolādi.

Tā taču tava marka, es nezināju...

Omula nepabeidza teikumu. Asaras viņai saskrēja acīs. Viņa ātri atvadījās un pazuda savā istabā viņā koridora galā. Sirds viņai bij tik smaga, nospiesta. Viņa vainīga, bet tas tomēr netaisni no viņa. Tā atkrita uz dīvāna un rūgti izraudājās.

Pēc brītiņa Egils ienāca. Omula, lūdzama piedod, es biju ļauns... Es esmu palicis tik nervozs. Viņš sniedza viņai roku. levērojis, ka Omula raudājusi, viņš kļuva nelaimīgs kā mazs bērns. Lūdzās, skūpstīja viņai rokas.

Labi, labi, Egi, es jau zinu, es ari biju vainīga . . . nerunāsim vairs par to.

Abi izlīga. Omula apmīļoja viņu, un viņš bij atkal pati mīlība.

Visas nākošās dienas Egils bij pie laba prāta, ar visu mierā un atzinīgi pieņēma visus Omulas pakalpojumus. Novērojis, ka Omula sagurusi, viņš izteica vēlēšanos iet pastaigāties.

Vai tas kalnu gaiss mani tā pārņem vai ar to nekustēšanos esmu atradis, bet es tik ātri nogurstu, viņš žēlojās.

Citreiz viņš raidīja Omulu vienu pastaigāties, sacīdams, ka viņa ari vēl palikšot tā slima.

Kādu dienu ne no šā, ne no tā Egilam uznāca atkal grūta slimības lēkme. Viņš zaudēja daudz asinis. Ārsti noteica palikt gultā ilgāku laiku.

Tas darīja nospiedošu iespaidu uz Egilu. Viņš sabozās, kļuva drūms, nepacietīgs. Omulai bij vairs ļoti grūti iztapt viņam pa prātam. Reti kad viņš tagad bij labā prātā un ar viņa untumaino omu kļuva jo dienas jo grūtāki iztikt. Nepelnīti pārmetumi atkārtojās arvien biežāki un viņš sāka tiranizēt Omulu.

Raizes Egila slimības dēļ Omulu smagi spieda; viņa to kopa ar lielāko pacietību, par sevi vairs nemaz nedomādama; panesa viņa untumus bez kurnēšanas un darīja visu, lai tikai viņš būtu apmierināts un viņam būtu labi. Bet viņam tagad reti kad bij labi. Kad tam sacēlās augsts drudzis pēc tās lēkmes, Omula caurām naktīm pavadīja nomodā pie viņa gultas, bailēs, ka tā neatkārtojas, ka kas nenotiek ar viņu, kad viņas nebūtu klāt. Omulas lielā modrība padarīja Egilu nemierīgu, viņš raidīja viņu projām; tik slims jau viņš nemaz neesot, par kādu Omula to pataisot.

Omula manīja, ka pēdējā laikā viņai grūtāki nācās panest mīļotā slimnieka iegribas, untumus. Tādas klusas, grauzošas sāpes bij pārņēmušas viņas sirdi. Arvien baigākas domas tai sāka uzmākties. Un ja viņš nepārcieš! ja viņš netop vesels? ..

Viņa pati neievēroja, ka kļuva bālāka no daudzajām bezmiega naktīm; jau Egils to nomanīja. Viņam likās, ka viņa garlaikojas; viņš sūtīja viņu iet izklaidēties uz slidotavu, vai citur. Viņa atteica, ka neesot īsta prieka iet vienai vai ar svešiem. Tāda vienaldzība ari bij viņu pārņēmusi, netikās kustēties no vietas.

Tad viņš sāka pamazām laboties, palika atkal jautrāks un nodevās visādiem nākamā pavasara nodomiem: kā viņi ceļos pa skaistajiem Itālijas ezeriem; aizbrauks līdz Fiorencei, Venēcijai un tad atpakaļ uz mājām. Un vasarā, rožu ziedoņa mēnesī viņiem būs kāzas . ..

Omulai ari priecīgi palika ap sirdi klausoties viņā, un viņa pati taisīja viņam līdz visādus plānus nākamībai. Pamazām viņš varēja atkal piecelties, bet istabu nedrīkstēja atstāt. Viņš gulēja pie vaļēja loga cauru dienu un baudīja kalnu gaisu.

Kādreiz viņš bij nogrimis Šveices un Itālijas dabas aprakstu lasīšanā, Omula sēdēja pie atvērta loga un grūtsirdīgi raudzījās laukā. Viņas domas lidoja tālumā. Viņa sāka ilgoties pēc dzimtenes, bieži domāja par mājām, par Gaujienu un savu darbu tur, vecmāmuļu un skolu. Ar viņas vietnieci skolā Guntars pavisam nebij mierā un ar nepacietību gaidīja viņu pārbraucam. Ak, kas tā par dzīvi bij tur, kāds plašums! un šeit četras sienas,,. Pa logu redz tikai kalngalus, arvien tos pašus, sastingušos; arvien tās pat tumšās egles; citu neko, citu neko, Ak, kā viņai apnikuši šie nomirušie milzeņi, kalni! Kā balti pārklāti katafalki tie rēgojas pie apvārkšna, it kā mūžīgi atgādinādami atminies nāvi!.. Vakaros saulrieta viņus sārto, bet viss velti - kas miris, nomiris... nav augšāmcelšanās vairs...

Kalnos? Kā kādreiz viņa bij jūsmojusi par kalngaliem, kalnu gaisu... Nē, viņai nepatīk kalni, tie spiež viņu... Viņa ir ielejas bērns.

Pie durvīm klauvē.

Omula piecēlās lai paraudzītos, kas par vajadzību, Sulainis uz paplātes pasniedza vizītkarti.

Advokāts Viktors Strēlnieks, Omula lasa.

Viktors Strēlnieks... Egils noteic, it kā atcerēdamies, kas tas tāds. Ej, saņem viņu salonā.

Vai tu negribi, ka viņš tevi apmeklē?

Nē, kad es būšu labāks, tad.

Omula nobrauca lejā salonā.

Strēlnieks stāvēja pie loga un šķirstīja laikrakstus uz viņu gaidīdams. Redzot šeit svešatnē pirmo reiz pazīstamu cilvēku, Omula sajuta to kā patīkamu pārsteigumu. Viņš panācās viņai pretī roku sniegdams. Gaujas jaunkundze, jūs nepanesat kalnu gaisu? Viņš drusku izbijies raudzījās Omulā. Omula viegli nosarka sasveicinoties.

Kamdēļ lai es nepanestu?

Nē, man pirmā acumirklī tā izlikās, it kā jūs būtu bālāka drusku.

Viņš apprasījās par viņas līgavaini. Tas licis šodien aizbildināties, viņš nejūtas visai spirgts. Un tad Strēlnieks izskaidroja, kā šeit ieradies. Taisījies braukt uz St. Moricu atpūsties, drusku sportu piekopt, bet ienācis prātā, ka turpat tuvumā esot pazīstami, un tad nospriedis braukt šeit uz Davosu. Te viņš tad nu palikšot kādu laiku. Vai viņa ari daudz ar sportu nodarbojoties? Nē, Vai tad viņai vairs nepatīkot?

Viņi kādas minūtes jau runājušies, kad Omula sāka palikt nemierīga. Viņš to ievēroja un atvadījās, solīdamies nākamās dienās pienākt, ja viņa atļauj.

Viņa priecāšoties, un cerams, Egils tad būšot vesels.

Viņš aizgāja. Egils neizrādīja ne mazāko prieku par Strēlnieka ierašanos un Omula lūkoja ari izlikties gluži vienaldzīga. Viņš tomēr smalki izprasīja par Strēlnieka ierašanos, un Omula lūkoja ari izlikties gluži domā palikt, un t. t.

Tā bij tāda patīkama pārmaiņa šajā vienmulīgajā dzīvē. Omula tiešām priecājās par veco labo pazinu, brāļa draugu. Klusi sevī smaidīdama viņa atcerējās Strēlnieka pielūdzību, un pēdējais labais balles iespaids no Herakla dzīvi atmodās

atmiņā. Viņš ari šodien melnajos svārkos izskatījās tik stalts un spēcīgs. Viņš likās jau visu aizmirsis. Ātri, tiešām pa daudz ātri! tā šķita Omulai.

Visu vakaru Viktors Strēlnieks neizgāja viņai no prāta.

Nākošās dienās Omula ar Egilu pa logu skatīdamies redzēja, kā Strēlnieks brašu sportsmenu barā ar slēpēm un ragutiņām pa lielo ielu devās uz zināmu pusi. Strēlnieks paskatījās uz augšu. leraudzījis viņus, tas pacēla savu balto, velto adīto cepuri un jautri vicināja pa gaisu. Omula laipni pamaja ar galvu. Ari Egils atņēma sveicienu. Omula noskatījās sportsmeniem pakal, kamēr vien tie bij saredzami un nogriezās sānu celiņā, kas veda kalnā. Tur laikam šodien bij kāda sacīkste, jaunekli un jaunavas bariem vien devās turp. Jaunavas īsos svārkos, augstos biezos zābakos, un tā vīrieši, kā sievietes adītos kamzoļos un cepurēs, visādās krāsās un toņos. Omulai ļoti patīk tādas spilgtas krāsas kamzoļi, uz žilbinoši baltā sniega tie patīkami atdalās. Viņa ari sev tādus iegādās, katrā ziņā. Viņa izbrīvēja sev svabadu pusstundu, lai aizietu uz pastu pēc markām un tūlīt devās uz bodēm lielajā ielā. Tas bij tāds prieks, pielaikot visādus svārkus, vamžus un cepures. Pēc neilgas meklēšanas viņa izvēlēja sev oranžas dzeltenu jaku ar baltu iemargojumu un tādu pat adītu cepuri. Tā viņai vislabāk stāvēja.

Mājās nonākusi viņa apķērās kā par kādu nedarbu, iemeta visus pirkumus skapī, lai guļ, ka Egils neredz - pārmetīs. Tomēr nākošā dienā nenocietās un pateica.

Strēlnieks atkal kādu dienu atnāca. Egils vairs nevarēja atteikt. Viņš uzposās kā vesels, ar stīvu apkakli, manšetēm un saņēma apciemojumu savā istabā, atvainodamies ar savu vieglo sasirgumu. Strēlnieks atrada Mētras kungu ievērojami uzlabojušos, neraugoties uz acumirkļa neveselumu. Vai nē, man šejienes gaiss dara labu? un Omula baidās vai tikai tas man nekaitējot. Es arvien saku, ka man daudz labāki un es drīz būšu pavisam vesels, Egils priecīgi tērzēja. Viesis bij tīri patīkams, un Egils ilgi sarunājās visai jautri ar viņu.

Uz beigām Strēlnieks ieminējās, ka šajās dienās būšot lielais bobsleju konkurss, vai Mētras kungs ar Gaujas jaunkundzi ari neatnākšot paskatīties? Nē, viņš gan laikam neiešot, neesot sporta cienītājs, bet Omula gan lai iet, ja grib. Viņa varbūt iešot, viņa vēl nekad tādu konkursu neesot redzējusi, tam jau vajagot tik kairinoši būt tā brāzt no kalna lejā... Omula pavadīja viesi pa kāpenēm lejā; viņa gribēja paņemt līdz no lasāmā salona laikrakstus.

Vai ilgi jau viņš tik vājš? Strēlnieks prasīja, kad viņi bij koridorā.

Omula izbijusies uzskatīja Strēlnieku. Kā, vai Egils tik slikts esot? Viņa nemaz nav manījusi to. Strēlnieks apķērās un atkal mierināja, tas jau esot no nekustēšanās. tāda bāla ģīmju krāsa; tas pārejot, tiklīdz sākot atkal iet laukā saulē, tad iedegot brūns, kā, lūk, viņš.

Jā, patiešām. Strēlnieks vienā nedēļā bij iededzis sarkani brūns, kapara krāsā, kā jūrnieks. Egilam tā vajadzētu smuki izskatīties, Omula domāja.

XXII

Bobsleju konkurss.

Konkursa diena pienāca. Strēlnieks ieradās garāmejot. lešot visi kopā.

Omulai gan bij prātā visu laiku, bet tā kā Egils par to nerunāja, tad viņa baidījās pieminēt. Viņa paskatījās jautājoši uz Egilu. Lai ejot vien viņa, viņai jau griboties.

Omula sargājās izrādīt savu prieku un baidījās, ka Egils neņem atpakaļ savu atļauju. Viņa ātri izgāja apģērbt pirmo reiz savu jauno sporta ģērbu. Par jaunajiem augstajiem dzelteniem zābakiem viņa priecājās kā mazs bērns. Tumši zilie svārki ar lielām baltām zivkaula pogām viņai ari tik labi stāvēja. Un tad tas oranžas kamzols! Egilam tas īsti labi nepatika, bet Strēlnieks teica, ka tas lieliski sakrītot ar viņas tumšajiem matiem un acīm.

Viņi gâja abi. Ā, cik patîkami ir tomēr laukâ, brîvā gaisâ. Es jums, Strēlnieka kungs, esmu tik pateicîga, ka izrâvât mani; es jau pati nebûtu tik drîz saņēmusies, un Egils... Omula apklusa.

Viņš šodien ir daudz spirgtāks, nekā kad es viņu pirmo reiz redzēju, Strēlnieks teica. Jā, ārsts ari saka, ka subjektīvais stāvoklis esot labojies un uz pavasari viņš cer vinu atkal dabūt uz kājām, Omula stāstīja plaši par viņas un Egila cerībām un nākamības izredzēm.

—Un tad jūs precēsiet Egilu Mētru? Strēlnieks ievaicājās.

Tad jau pats par sevi saprotams, mums nav nekāda iemesla tad vairs vilcināt, kad Egils būs atspirdzis tiktāl. Tad ari maniem vecākiem vairs nevarēs būt nekas pretī.

Ja jūs tikai pati līdz tam jau nebūsiet saslimusi, Strēlnieks izmeta kā nejauši.

Viņa iesmejas. Viņš gandrīz vai ar dusmām ņēmās aprādīt, cik viegli tas iespējams, pastāvīgi kopā ar slimu cilvēku pavadot, vinu kopjot, un visu laiku viņa istabā vien dzīvojot, kopēju gaisu elpojot. Izklausās tīri, it kā jūs būtu braukuši glābt mani no infekcijas, Omula teica jokodama. To es ari darīju patiešām. Un vēl ko, Omulas jaunkundze, jūs nedrīkstiet kļūt Egila Mētras sieva.

Omula ieplēta acis aiz brīnumiem. Nē, tur nu gan viņš lai velti nerunājot, viņa zvērējusi Egilam, ja viņš taps vesels, tad... Nē, savu solījumu šoreiz viņa nelauzīs. Viņa jau ir ari ar mīlestību, vai to viņš nezinot? Kā viņš tā varot runāt. Lai tak nejaucot viņas galvu, viņai dažreiz patiešām esot grūti tikt galā ar visām tām daudzajām domām. Un Egilu kopt ari neesot viegli. Un visi viņas spēki jāizlietojot. lai viņš drīzāk taptu vesels; jo viņa vienīgā vainīga pie viņa slimības. Bet to jau viņš nevarot zināt. Un tādēļ lai nerunājot.

Tas pavisam aplams uzskats, ko jūs ieņēmusi galvā. Jūs laikam esat aizmirsusi, ka viņš pēc vājās mātes jau predisponēts šai slimībai. Šā vai tā, viņš nepanestu neviena asa dzīves vēja.— Tā Strēlnieks sirdīgi pērnās Omulai ieskaidrot.

Ilgi viņš runāja rāsas uzlabošanas principa garā, izlietodams visu savu daiļrunību, lai aprādītu viņas solījuma noziedzību pret nākamām audzēm.

Viņš teica, ka tas būtu grēks pret Omulas personību, par viņas ziedošo veselību - upurēt viņas dzīves laimi kādam pienākuma lāstam.

Viņa mīlot Egilu, un par citu viņa nedomājot. Ja vajadzīgs, tad upurēšot pašas nākamās audzes. Strēlnieks nevarēja piekrist viņas argumentacijai. Sieviete ir cilvēces māte. Viņas veselais instinkts nevar mīlēt vārgu vīrieti, sava nākamā bērna tēvu. Lai taču pārojas, te tie slimie, iznīcībai lemtie. Un lai viņi mīlas, un lai ir laimīgi savā starpā, to neviens lai viņiem neliedz. Bet šī nāves kalnu ieleja nav priekš veseliem. Omula, apdomājat, ko jūs darat sev un cilvēcei, bēdziet no šejienes!

Ar sašutumu Omula atraidīja visu, ko Strēlnieks viņai teica. Viņa neskaitās tomēr uz viņu, viņš jau domāja labi ar viņu, ja viņš tiešām bij šurp braucis viņas dēl. Neviena vārda viņš nebilda par savu mīlestību pret viņu.

Viņi bij nonākuši līdz sporta laukumam, kurā beidzās konkurentu braucieni. Ar dzīvu interesi Omula sekoja braucējiem. Viņa izteica vēlēšanos ari tā reiz nobraukt no kalna lejā.

Kad Strēlnieks redzēja, ka viņa nejoko, viņš acumirklī sarīkoja braucienu. Viņam bij pazīstami angļi no viņa viesnicas, tie bij viņu aicinājuši kopbraucienā, bet Omulas dēļ viņš bij atteicies. Tagad labi iznāca.

Viņi uzbrauca kalnā ar zobriteņa vilcienu. Tur bij labi, augšā, lielajā ceļojošo sportsmenu drūzmā. Viņi visi bij tik jautri, tik veselīgi, prieks bij skatīties visās šajās straujajās dzīvajās kustībās, šajos priecīgajos, veselajos cilvēkos!

Strēlnieks drīz vien sadabūja savus pazīstamos, stādīja viņus Omulai priekšā, un tad visi nostājās rindā ar savu lielo bobsu priekš sešiem cilvēkiem.

Svešnieki apprasījās, vai Omula nebīstoties pirmo reiz? Nepavisam ari nē, viņa paļaujoties uz angļu renomeju šai ziņā un būšot priecīga uzticēt viņiem savu dzīvību un pārbaudīt savu drosmi.

Omula ar Strēlnieku iesēdās vidū, angli abos galos un tad gāja vaļā. Ha, kas tas par braucienu! Vējš vien šņāca gar ausīm un kā dzirksteles šaudījās gar acīm. No vienas kurves otrā bobs skrēja bultas ātrumā. Tāda baisme! Omulai bij tāda sajūta, ka viņus visus kopā kāds būtu nometis zemē no kalna gala un viņi pēc fatalā gravitācijas likuma tagad kristu uz galvas zemē.

Tas vilkās tikai dažas minūtes, bet viņai tās izlikās kā stundas.

Ha! Tas bij jauki! Viņa priecīgi teica, kad bobs apstājās laukumā un sapulcējušies skatītāji viņus skaliem saucieniem apsveica.

Angļi jutās glaimoti un piedāvāja ar prieku savus pakalpojumus ari citās sporta nozarēs. Tad gāja visi kopā vizināties ar ragutiņām, paskrēja ar slēpēm.

Tā bij jautra, līgsma pēcpusdiena, ko Omula pavadīja kopā ar Strēlnieku. Viņa jutās kā atjaunota, kā atdzimusi, kad viņi atgriezās mājās. Strēlnieks viņu pavadīja līdz durvīm un solījās atkal pienākt un izraut viņu no sasmakušās slimnieka istabas atmosfēras.

Ar starojošu skatu, saules un vēja sārtotiem vaigiem Omula pārnāca mājās. Viņa bij patīkami nogurusi pēc ilga laika pirmo reiz. Egils viņu norāja, beidzot nu saskrējušies, tik ilgi. Viņš jau domājis, ka nemaz vairs nepārnākšot. Tas jau esot gan tik saprotami, kas te par prieku istabā sēdēt, garlaicīgi. Tur pavisam cita lieta - Strēlnieks, angļi, šveicieši; visi vai plīst no veselības. Tādi vārguļi jau paši sev riebjas.

Omula mēmi uzskatīja Egilu. Par ko nu atkal šāda tirāde.

Kas tev nu atkal ir, par ko tu ņurdi un kurni? Vai tas nu tāds grēks, ka es kādu stundu pavadīju ar prieku, Omula teica ar rūgtumu. Laba stunda. Pus dienas tā bij. Tur jau stundas neskaitīji. Vai tev nu tur ienāk prātā, ka es te viens pats sēžu un nīkstu kā koks savā istabā. Ka vēl kādu krietnu grāmatu būtu atstājusi, Egils turpināja kurnēt.

Omula klusēja. Ko viņa lai teic. Viņa jau pieradusi pie šādiem nepelnītiem pārmetumiem. Kādu sliktumu viņa šoreiz ir nodarījusi? Par visiem viņas upuriem viņš nenovēlē viņai ne mazākā prieka.

Un tā esot mīlestība... Es jūtu, es eju bojā no šiem sfinksas skūpstiem... visos locekļos jau es sajūtu nāves ledaino stingumu...

Egils teica un apklusa, it kâ ieiedams sevī. Omula šausmâs izpleš acis. Tas viņai bij jâdzird! Nē, viņa nejutâs vainîga šoreiz. Kâ naids atspulgo viņas acīs par Egila netaisnîbu, nepateicîbu.

Vakarā Egils gan atģidās un lūdzās piedošanu par viņa iekaisumu, ar karstiem skūpstiem viņš apklāja viņas rokas. Viņš atzinās, slimība viņu padarot ļaunu, par cietsirdīgu egoistu, kurš tikai par sevi vien domājot. Viņa taču esot viņa labais enģels, tā piedošot ari šoreiz.

Jā, viņa piedeva. Bet rūgtums kā salktis bij ielīdis viņas sirdī un saritinājies palika tur guļot.

Otrā dienā viņš bij tik laipns un pazemīgs, ka Omulai palika viņa žēl un viņa centās nedomāt vairs par viņa briesmīgo pārmetumu. Viņš šodien paņēma atkal savu vijoli un viņai par prieku spēlēja

kādu viņas mīļo Grīga gabalu, kā vasarā. Tikai reti viņš tagad spēlēja, jo reti viņš bij labā omā.

Omulai likās, ka asaras viņa būtu pamanījusi mirdzam viņa acīs. No tā viņš briesmīgi sargājās. Un viņa bij atkal mīļa un laba pret viņu. Manu puisēn, manu labo mīļsirsnin, tu taču zini, ka visu mūžu es tev piederēšu, tevi mīlēšu, ja tikai izveseļosies, Omula teica maigi glāstīdama viņa galvu. Tu teici reiz: mīli mani bez noteikumiem, un nu tu pati stādi noteikumu - ja tikai es izveseļojos! Egils teica ar sāpēm.

Omula atkal lēni norāja viņu. Tā viņa to nebij domājusi, kā viņš iztulkoja. Viņš jau labprāt viņai ticot, bet ak, kamdēļ viņš esot slims un vārgs!

Manu daiļo Ikar, tā dieva sodība: tu biji pārgalvīgs, tu pacēlies augstākos novados. Kā pusmiegā sapņodams Egils klusu teica: Mani spārni...iekrita jūrā. Uz viļņu kalngaliem šūpojas viņi, mani baltie vaska spārni... Dedalos mans tēvs gan Afrodites templi izbūvēja, bet ne prieks manis... Kas viņā ieies - manas Afrodites templī? ..

Omula klusu turēja Egila galvu savās rokās. Viņa gaišās zeltainās matu cirtas bij izaugušas garas un maigi piekļāvās gar deniņiem un ausīm. Viņš bij iemidzis un lēni elpoja. It kā smaids rotājās ap viņa bālajām lūpām.

XXIII

Upuris.

Pec dažām dienām Strēlnieks atkal atnāca apmeklēt Egilu. Tas teica, ka viņu viesnicā šovakar esot liels koncerts un vai viņi ari neiešot. Egils ar lielu prieku pieteicās aiziet ar Omulu, to jau viņš varot sev atļauties.

Vakarā ari viņš tiešām sāka posties. Omula nekā nerunāja pretī, viņa baidījās viņu atkal sakaitināt. Bet kad viņi abi bij apģērbušies, viņš piepeši atteicās iet līdz. Viņš nesagaidot nekādu baudu no tādas mūzikas, viņš jau to pazīstot, lai ejot viņa viena.

Viņa gribēja palikt mājā, bet viņš šoreiz pastāvēja, ka viņai jāiet.

Strēlnieks priecīgi nāca viņai pretī. Viņi abi iegāja plašajā zālē. Omula drusku apjukusi raudzījās apkārt. Te jau bij visa Palas-hoteļa greznā publika. Omulai bij tāda nepatīkama sajūta. Viņa bij uzģērbusi savu smalkāko ģērbu, bet te, starp visām tām dolāru princesēm, amerikanietem un bagātajām Albiona skaistulēm viņa jutās kā gatavā pelnrušķīte. Vēl nepatīkamāki viņai palika, kad advokats Strēlnieks ar pašapzinīgu lepnumu norādīja viņai te uz kādu ievērojamu valstsvīru, tur uz pazīstamu miljonāru un uz tādiem dižciltīgajiem pavalstniekiem, kā grafu Šeremetjevu, un kādu Frederiksu.

Viņa sāka zobot Strēlnieku, ka tas gan nejauši esot iemaldījies tik svešā sabiedrībā. Nebūt

nē. Viņš ceļojumā augsti cienot visas ērtības un mīlot labu sabiedrību.

Un tas jau dara tādu prieku, ka var sacīt: es ar grafu tādu un tādu nokāpu vienā viesnīcā, ēdu, ja ari ne pie viena galda, taču vienā istabā - par to jau varu samaksāt viesnīcniekam! Ja ari ne ilgāk, tad vismaz kādu mēnesi. Un tas jau ir tāpat, it kā vienu mēnesi būtu bijis pats grafs šeremetjevs, vai varenais Frederikss! Par tādu laimi ar var pieci gadi sēdēt mājā un strēbt skābu putru siļķi piekožot.

Strēlnieks drusku nokaunējies kaut ko nomurmināja. Omula ari vairāk nerunāja pretī. Tā jau bij tāda pazīstama Strēlnieka vājība, par kuru zobojās visi pazīstami. Tas viņam laikam bij ieticis asinīs no studiju gadiem, šis pseidoaristokratisms. Viņš ar lepnumu mēdza bieži atcerēties par savu menzuru ar kādu panīkušu baroneli, ar kuru kopā iedzerot bij ieklupuši viens otram cekulā. Kas tur nu būtu par brīnumu, ja šādā gadījumā kādam pilienam zilo asiņu izgarojot, kāds tvaiks būtu iekļuvis ari demokrāta Strēlnieka asinīs!

Egilam izrādījās taisnība: ari koncerta programa nesniedza nekā interesantu. Labu laiku pirms beigām Omula aizgāja.

Sekoja atkal garas vienmulīgas dienas, Egila veselības stāvoklis palika vēl arvien nenoteikts: drīz bij labāk, tad atkal sliktāk, Egils tagad ne labprāt redzēja Omulu izejam ārpus mājas; ari tai laikā, kad viņš vēlējās būt viens, Omula ievēroja šo vēlēšanos. Kādas reizes atkal atnāca Strēlnieks. lai aizvestu viņu uz brītiņu brīvībā, bet tā palika mājā, lai ari kā dažreiz būtu vēlējusies drusku izvēdināties.

Omulai neizgāja no prāta Strēlnieka vārdi par slimības pielipšanu, un viņa sāka saudzēties, Egils drīz vien to novēroja un tad visādām viņa

bikstīšanām vairs nebij gala. Ka Omula centās piesargāties no slimības dīgļiem, to viņš sajuta kā sāpīgu apvainojumu. Pamazām tādā kārtā garīgā atmosfera ap viņiem abiem arvien vairāk sabiezēja un kļuva smacīga.

Strēlnieka atpūtas laiks gāja uz beigām, viņš taisījās aizbraukt. Vēl reiz viņš gribēja sagādāt Omulai mazu izpriecu. Kurzālē tika sarīkots labdarības bazars ar balli par labu mazturīgiem dziedinātavas slimniekiem. Strēlnieks uzaicināja ari Omulu iet uz šo izrīkojumu. Viņa labprāt būtu gājusi, bet tagad tā vairs nedrīkstēja ne iedomāties par to runāt Egilam. Strēlnieks veiklā kārtā izdabūja no viņa atļauju, un Omula taisījās. Kad bazara diena tuvojās, Egils palika arvien nervozāks. Omula gan nojauta, kas par iemeslu, bet viņai tā bij apnicis bez pretrunas padoties visiem tiem untumiem. Galva viņai ari bij gluži apdullusi pa slimnieka istabu vien dzīvojot. Viņa iedomājās, ka Strēlnieks aizbrauks, un atkal tā paliks gluži viena ar savām bēdām un raizēm. Bez tam, viņa gribēja ar Strēlnieku parunāties par visu ko, izstāstīt visu patiesību par Egila stāvokli, lai viņš to paziņotu tēvam. Viņa pati kautrējās un baidījās atklāti rakstīt.

Balles vakarā Omula apģērbās un gaidīja Strēlnieku, kā bij norunāts. Egils piepeši teica, lai viņa neejot, viņš to nevēloties. Omulai šoreiz spīte kāpa galvā, viņa stingri atteica, ka ari viņai kādreiz varot būt savas vēlēšanās. Tad viņš pārmeta atkal visu ko, pēdīgi nosauca viņu par saltu koketi. Ari Strēlnieku viņa gribot dabūt tiktāl kā viņu.

Omula manīja, ka sakrājušais rūgtums viņai plūda uz augšu. Bet viņa saņēmās un it mierīgi atraidīja Egila skarbos pārmetumus. Bet tam nebij ausu viņas vārdiem. Pārmetums pie pārmetuma rindojās. Pēdīgi viņš drudžaini dzirkstošām acīm izgrūda:

Tagad es zinu, sfinksa... toreiz vasarā ar puķēm kaisīji manu nāves ceļu... Kā mēma aiz sāpīga pārsteiguma Omula uzskatīja Egilu. Ar sausu, naida pilnu skatu Egils raudzījās viņā.

Nē, tas vairs nebij panesams! Omula saprata, ka par daudz tāļu viņa ir paļāvusi viņam vaļu; nu vairs nav nekādu robežu; jāizlieto pretspars, lai viņš reiz rimtos viņu mocīt. Ne vārda neteikusi, viņa pagriezās un gāja. Strēlnieks jau nāca pretī. Viņa tam nekā nesacīja par konfliktu ar Egilu. Briesmīgas raudas žņaudza viņas krūtis. Tā bij apvainota pašcieņa, kas saslējās pret visiem šiem netaisniem apvainojumiem, kurus viņa tik ilgi bij pacietusi bez kurnēšanas. Viņa piepeši sajuta uz Egilu nevaldāmas dusmas.

Tikai kad viņš nomirs, tad man būs miers?

Viņai vienu mirkli izšāvās tāda doma caur galvu. Viņa pati sabijās. Kad Strēlnieks jautājoši viņu uzskatīja, tā nervozi iesmējās, un rādījās priecīga. Viņš noticēja un jokodami viņi aizbrauca uz kurzāli.

Omulai raibajā laužu drūzmā un čalonā lielais uztraukums un iekšējais saviļņojums drīz rima. Viņa visiem spēkiem saņēmās, lai būtu jautra, lai aizmirstos un nedomātu par Egilu un visu, kas ap viņu. Tās bij baltas šausmas...

Te bij labi cilvēkos. Te bij smiekli, prieks, te no tumšajiem kaktiem neatskanēja smagas nopūtas. Te viņa atkal jutās viegla. Ligsmā muzika atrada atbalsi viņā. Tā dejoja, tērzēja jautri un smēja, ilgi, ilgi viņa vairs nebij smējusi, viņa jau domāja, ka pavisam būs aizmirsusi smieties.

Piepeši, pašā dejas vidū viņa apstājās. Viņai tā bija, ka kāda pelēka, salta ēna būtu paslīdējusi garām. Auksti drebuļi viņai pārskrēja pār muguru. Tik baigi, baigi... kā elpa aizrāvās.

Strēlnieks norūpējies viņu uzskatīja. Viņa jau pati esot slima, jau halucinacijas tai rādoties, te, tādā dzīvā laužu burzmā.

Omula vairs nebij atturama. Strēlnieks vadīja viņu uz mājām.

Laukā bij kluss, neviena cilvēka. Tikai debesis ar savām zvaigžņu acīm šķelmīgi mirkšķinādamas mēmi raudzījās lejup. Līdz mājām pa lielo ielu nebij tālu. Bij jāiet kājām. Abi klusēja. Ātri, ātri Omula soļoja iepriekš, Strēlnieks iepakaļ.

No ielas varēja redzēt, ka Egila istabā vēl bij uguns.

Vijjš vēl neguļ, gaida... Nu atkal būs ko dzirdēt’ Ak, viena alga... apnicis...Omula domāja pie sevis.

Ar labu nakt’» Nenāciet vairs pie manis... - Omula teica neskanīgi. Roku nesniegusi viņa pamāja ar galvu un steidzīgi uzkāpa augšā. Mājā viss kluss, koridora galā deg maza elektriska naktslampina. Vai vēl iet, vai neiet pie viņa? Viņa šaubījās. Jāiet, viņa nosprieda. Citādi viņš negulēs varbūt visu nakti.

Viņa klusi pieklauvēja.

Viņš neatbildēja. Laikam aizmidzis gaidīdams... Lēni, klusām viņa vēra durvis. Tās nebij aizslēgtas.

Viņš vēl sēž pie rakstāmgalda, sakumpis mazliet uz vieniem sāniem, ar muguru pret durvīm. Nedzirdamiem soļiem Omula tuvojās viņam, lai klusiņām viņu modinātu un raidītu pie miera. Viņas acis krīt uz rakstāmgalda. Uz baltas papīra loksnes viņš uzrakstījis:

Mīļā Omula!

Piedod.

Mīļo Egi...— Omula maigi čukst, lēni pieskardamās pie viņa pleca.

Viņa galva smagi noslīd uz leju, kā aizlauzts puķes zieds. Viņa ieskatās viņa sejā un iekliegdamās bez samaņas saļimst pie viņa kājām... Egils Mētra bij izcietis. Ārsti apliecināja, ka viņš miris ar sirdstrieku.

XXIV

Pēdējais pienākums.

Omula atmodusies vēlējās kaut ari viņas acis būtu palikušas slēgtas. Ārprāta izmisums viņu sagrāba kā dzelžu rokās un spieda, spieda. Bet viņai nebij vaļas klausīties uz šausmām, kas plosīja viņas iekšieni. Tai bij jāatdod vēl pēdējais pienākums Egilam, jāpārved viņa atdzisušās miesas dzimtenes zemē.

Tas tagad aizņēma visus viņas prātus. Jā, nebij laika raudāt, izsamist.

Strēlnieks ieradās tikai otrā dienā, kad jau visu ciemu bij aplidojusi uztraucoša ziņa. Gluži apjucis, skriešus tas atskrēja palīgā Omulai, viņu mierināt, balstīt. Bet viņa nepielaida to ne savā tuvumā un noteica viņas acīs nerādīties Dieva dēļ. Viņa pati visu izdarīšot, galva vēl tai esot vecā vietā.

Viņš saprata un atrāvās zināmā attālumā, tomēr neizlaizdams Omulu no acīm, lai, ja vajadzētu, sniegtu palīdzīgu roku. Viņš sakravāja savas ceļa somas gatavībā. Tā bij drūma, salta februāra diena, kad Omula ar Egila līķi agrā rīta stundā atstāja Davosu. Kalnos plosījās sniegputeņi; auksts, ass viesulis vālēs vēla sniega kupenas, it kā rotaļādamies, šalca un brāza, ar negantu troksni aizcirzdams durvis stacijas ēkā.

Tumšā sērautā dziļi ietinusies Omula ar maigām, skumjām rūpēm sekoja, kad Egila smago ozola zārku, ienaglotu koka šķirstā, iecēla atsevišķā preču vagonā, kur to aplika ar nedaudziem vaiņagiem, tad aizbīdīja ciet vagona durvis un aizkāra priekšā lielu svina plombu. Drūmi kļuva Omulai, iedomājoties, ka viņš tur iekšā palika viens tumsā, saltumā. Bet tam jau tā vajadzēja būt. Pēc vietējā paraduma neviens nezināja par Egila pēdējo braucienu. Visi mirušie kūrviesi tika klusībā aizgādāti projām, lai palikušos neuztrauktu. Sliktā laika un agrās stundas dēl, stacijā braucēju bij maz. Kaut kur stacijas galā Omulai šķita, ka būtu ieraudzījusi Strēlnieku ceļa drēbēs. Viņa novērsās un ātri iekāpa vagonā viena.

Nu reiz bij attiecīgs miers. Nu varēja visu pārdomāt, sakopot savus garīgos spēkus, kuri tā bij saplosīti. Sirdī tagad bij ņēmušas mājas vietu dobjas, trulas sāpes.

Cik dzīves priecīgi viņi abi nesen bij šurp braukuši, un tagad šāds ceļojums uz mājas pusi! Tas viņu cerētais kāzu brauciens... par kuru viņš tik daudz bij sapņojis...

Kas vainīgs? Viņa, viņa! Lai ari ārsti teica, ko teikdami. Tie jau nezināja kādā kārtā viņa to bij nokāvusi...

...Sfinksa! Sfinksa! Kâ vesera sitieni atskanēja atmiņā Egila vârdi. Viņš jau iepriekš bij taisîjis savu spriedumu par viņu.. .

Jā, viņai pašai jau sen tā licies, ka viņa ir tāds mīklains radījums, sfinksa, vai kas tamlīdzīgs. Bet kur viņa tāda gadījusies, kāpēc viņa taisni tāda? Ne viņas māte, ne vecmāmuļa...

Drūmas domas, viena smagāka par otru, draudoši, apsūdzoši ielenca viņu no visām pusēm un tur nostājās, kā melni biedi. Kā vairīties? Kurp izbēgt pašai no sevis?.. Nav tādas vietas, nav. Aiz sāpēm Omula koda sev lūpās, lai skaļi neiekliegtos. Dobjā monotonā vagonu ratu rīboņa

izlikās tāda neparasta, kā nedzirdēta; likās, ka ari šie rati ritētu uz priekšu ne tā, kā citām reizēm, bet kaut kā savādi, drūmāki, smagāki. Reizēm Omulai šķita, ka viņu ritums sakrita ar viņas pulsu, un ka visa viņas sirds sistu līdz. Ā, cik tur bij tukši, tumši un baigi, viņas sirdī... Viņa pati vēl dzīva, bet tur - viss viņam līdz nomiris.

Bij pāri pusnaktij. Vilciens apstājās uz dažām minūtēm kāda lielākā stacijā. Miegainie pasažieri uztraucās un steidzīgi izkāpa laukā. Nedaudzi spiedās viņiem pretī, lai iekāptu un ieņemtu tukšās vietas. —Frankfurt, Frankfurt! — konduktors sauca skaņā balsī.

Ari Omula pamodās kā no sapņa, ātri uzlēca kājās un traucās uz izeju. Viņai ienāca prātā - šeit varbūt jāpārkāpj, varbūt te pārāķēs viņa vagonu ... pie cita, lēnā vilciena? Ak, viņa bij pavisam aizmirsusi, kāda tā ceļa gaita viņiem abiem sastādīta... Vagona pavadonis gan bij apsolījis viņai pateikt visu vajadzīgo. Bet kas varēja zināt, varbūt viņam aizmirsās, ja gadījās kāds steidzams darbs.

Uzbudināta Omula izlēca ārā uz platformu. levākusi vajadzīgās, ziņas, viņa apmierinājās. Nē, vilciens iet tālāk bez pārtraukuma līdz Berlīnei, kur viņi nonāks abi rīt no rīta agrumā.

Frankfurtē pieturēja piecpadsmit minūtes. lerāvusies savā mētelī, pussegtu galvu, Omula caur laužu drūzmu devās uz vilciena viņu galu. Pie brūnā aizplombētā vagona viņa apstājās un dziļi domās nogrimusi raudzījās dzelzs stienī uz durvīm. Viņai likās, ka tās bij kā izplestas rokas, kas kā aizsargādamās viņai uzsauca: līdz šejienei, un ne tālāk!..

Te mūsu ceļi šķiras...

Šurpu, turpu ļaudis steigā gaitā traucās viņai garām. Ne tie viņu, ne viņa tos ievēroja. Te visi bij sveši. Nesēji, avīžu un atspirdzinājumu pārdevēji trokšņaini bīdīja garām savus vāģus. Bet Omula no visa tā nekā nedzirdēja. Rokas saņēmusi, kā klusā, dziļā lūgšanā nogrimusi, viņa iekaisušām acīm urbās cauri vagona sienai... Pasažieri grūstīdamies steidzās uz vagoniem. Omula nekustēja no vietas.

lekāpt, kundze, iekāpt! Konduktors sauca viņai aiz muguras.

Viņa pagrieza galvu uz to pusi, tad sakustējās, un mudīgi gāja uz priekšu. Vēl reiz viņa atskatījās atpakaļ. Viņai tā bij izlicies, it kā kur būtu pamanījusi kādu pazīstamu seju. Kas tas varētu būt, to viņa nespēja atcerēties; it kā no tālas, sen aizmirstas pasaules...

No zināma atstatuma, neievērots, Strēlnieks pavadīja Omulas bēdīgo braucienu pār robežām līdz dzimtenes sētai. Kad viņš redzēja, ka te viņas māte un vecais Mētra viņu saņēma savās rokās, tad viņš klusām, nepamanīts atrāvās un pazuda.

3.daļa

I

Kāzu balva.

Apmācies, lietains augusta mēneša rīts. Liliana šodien jau agri kājās. Tik svarīga diena viņas kāzu priekšvakars šodien ... Viņa stāv pie loga un raugas uz ielu, kā lietus līst. Viss asfalta trotuārs jau slapjš un slidens; gar malām, caur akmeņu iedobumiem netīrais ūdens duļķēs, kā sīkās mazās urdziņās satek renstelē. Pāri otrā pusē, liepu gatvā vietām sakrājušās lielas dubļu peļķes. Un man šodien tik daudz iešanu priekšā hu!.. Liliana nodrebinājās, iedomādamās, ka viņai būs jāiet laukā šādā laikā, pa netīrām ielām. Nekas viņai tā nerieba, kā dubļainas ielas. Kad viņa bij piespiesta kājām brist pa dubļiem, tad viņa pie tam katrreiz sajuta fiziskas sāpes. Tas jau tā bij no pirmām skolas dienām. Bērnībā māte viņus par daudz sargāja, un nelabā, slapjā laikā laukā nemaz nelaida. Varbūt tas Lilianai ari bij iedzimis, no mātes, kura necieta ne mazāko netīrumu.

Pārmetošu skatu Liliana meta uz debesīm, it kā sacīdama:

Kamdēļ tu man sagādā tādas nepatikšanas manā lielajā dienā?

Debesis atbildēja ar vienu stipru lietus gāzienu. Liliana nesapratā novērsās no loga. Viņas acis krita uz brāļa ģīmetni virs rakstāmgalda. Viņš stāvēja ar savu vijoli, it kā taisīdamies spēlēt. Nopietnu skatu viņš raudzījās. Lilianai viņa

acis kā dzīvas runāja pretī. Sirds atkal žēli iesāpējās. Kā vainu viņa sajuta šinī mirklī būt priecīgai. Kā nolūgdamās viņa noskūpstīja ģīmetni. Nē, viņa nav aizmirsusi, neaizmirsīs šo sāpīgāko zaudējumu. Tas nav aizmirstams. Tas bij vesels lūzums viņas dvēselē pēc viņa nāves. Viss dzīves spožums kā apdzisa. Viss, kas viņu līdz tam iekšēji tā bij saviļņojis, aprima... Un vēl tagad viss bij bezkrāsains, bāls. Tas bij briesmīgs pavasaris, un tad melna skumju vasara, kura tagad gāja uz beigām. Par kādām kāzām viņa vairs nemaz nebūtu domājusi, ja Leons nebūtu pēdējā laikā atkal sācis kustināt šo jautājumu. Nu viņš vairs nemaz neatlaidās. Un tēvs tagad ari vairs neturēiās pretī. Liliana nezināja, ka Leons bij pārliecinājis veco Mētru, ka viņai šāda liela dzīves pārmaiņa nākšot tagadējos apstākļos par labu. Viņa jau tiešām pēc brāļa nāves acīmredzot sāka nīkt. Kad tēvs tad ari no savas puses iemeta kādu vārdu precēšanai par labu, tad viņa klusi padevās. Un tiešām, jauna rosība, gatavošanās, visādas raizes un darbi darīja labu iespaidu uz Lilianu. Viņa aizmirsās. Tagad viss bij jau gatavs. Visā klusībā viņus rīt šeit pilsētā salaulās, pēc kam viņi abi aizbrauks uz jūrmalu, baltajā namā pavadīt rudeni. Tēvs paliks viens pats pilsētā līdz ziemai. Tad ari viņi pārnāks uz pastāvīgu dzīvi šurpu uz pilsētu, kur pēc kāzām viņiem tiks sarīkota viņu jaunās dzimtas mītne.

Lietus lija un lija bez mitēšanās, tādiem lieliem gāzieniem. Tādi smagi tumši mākoņi steigdamies vēlās viens pār otru.

- Lai nolīst lai, tad rīt būs jauks, Liliana mierināja sevi.

Viga uzgrieza pavisam logam muguru un sāka rīkoties pa šķirstiem un atvilktnēm, cilādama savu skaisto pūru. Tas bij tik patīkami, tāds kluss prieks parādījas viņas vaibstos. Katrs gabaliņš bij tik mīļš, viss bij ar viņas ziņu, palīdzību darināts, par katru bij spriests un domāts: daudz te bij sakrājies ari no bērnības dienām jau, visādi mazāki un lielāki rokdarbi; un par visām lietām - tās mīļās piemiņas no mātes. Likās, ka gandrīz jau no pašas viņas dzimšanas māte domājusi par viņas kāzu dienu un uz to rīkojusies...

Straujš klauviens pie durvīm. Lilja, mana mīlā Lilja! Omula ar lielu sirsnību apsveica draudzeni. Tu priecājies gar savu pūru, tas labi. Ak, es ari esmu tik priecīga tevis un Leona dēļ. Lilja klusēja brītiņu. Tad viņa piekrita, sacīdama: Jā, tā ir labi, es jūtu. Kamdēļ Leonam jācieš man līdz. Viņa piemiņa jau man tamdēļ paliks svēta.

Viņa piemiņa!.. Omula uzskatīja Egila ģīmetni, piepeši kļuva tik skumji.

Ha, kāds nejauks laiks. Kā izkāpu no vagona, tā mani saņēma pilsētā tāds lietus brāziens, it kā es kādu nedarbu būtu nodarījusi. Vecmāmuļa liek tevi mīli nobučot. Omula apķērās draudzenei ap kaklu un noskūpstīja viņu. Viņa būšot rīt uz laulībām. Tāda sagurusi bij šorīt, taisījās līdz, bet es atturēju līdz rītam. Es nācu apvaicāties, vai tev nevaru kaut kā būt šodien palīdzīga. Abas draudzenes sāka mudīgi rīkoties pa istabu. Šo lielo veļas šķirstu Liliana vēl gribēja ņemt līdz, viņai taču būs svētdienās kādi viesi baltajā namā.

Un tad tev jāpalepojas ar savas pašas galda veļu, Omula pasmaidīja.

Abas drīz vien bij nogrimušas sarunās par gaidāmo lielo notikumu, Lilianas un Leona kāzām. Omula ar skumjām atcerējās: kopā viņi bij gribējuši svinēt abas kāzas...

Liliana apskauj draudzeni, mierina - lai aizmirstot. Viņa, lūk. ari jau, kā atkal smaidot! Un viņa domāja, ka nekad vairs smaids uz viņas lūpām neparadīsies... Un tagad? viņa sajūt prieku, ka rīt viņai būs kāzas, un tad visa dzīve tiks pārkausēta, pārlieta jaunā veidā...

Ai jā, tā jau ari Omula reiz sajuta. Bet tagad viņai viena alga. Ne domāt par to vairs nevar. Kad visu atceras, kas bijis... tad vesels jūtu chaoss mutuļo iekšienē.

Liliana ieminas, ka Omulai vajadzētu iet pie Strēlnieka...

Omula īgni protestē. Viņa taču zinot visu, kas noticis Davosā, kā viņa tā varot runāt! Liliana paliek domīga. Es zinu Oma, zinu visu. Varbūt tev taisnība, tas bij grēks pret Egilu, bet kurš no mums bez grēka. Ari man bij tāpat... Es tā jūsmoju par Baltazaru Auku, aizrāvos... ā! Tas nebij labi, es zinu. Es vēl šodien neesmu sev piedevusi šo nodevību pret Leonu... bet es izlabošu, visu mūžu. Leo ilgi man dusmoja, bet pēdīgi ari piedeva.

Omula nekā neteica. Ko tur varēja teikt, katram pašam jātiek ar sevi skaidrībā. Bij ari liela starpība starp Lilianas un viņas gadījumu. Viņā ir pa šo laiku izperinājies ciešs nodoms: sfinksas lielā grēka izpirkšana. Viņa atkal klusībā dzīvi vēstuļo ar Ojaru. Vienu tā kapā iedzinusi, otrs jāglābj - tas viņas dvēseles tiešs pienākums. Tagad viņa zina, ka pienākumu nekad nedrīkst aizmirst... Pašas laime? Tā guļ kapā aprakta. Omula ar Lilianu tikmēr runāja un sprieda, kamēr abas sāka raudāt. Paraudājās, tad atkal pasmējās.

Tādas aušas mēs esam, Lilja. Un es tāda pat, kā tu. Piedod, māsiņ, mīļā... tagad jau tu man būsi trīskārt tuva, Omula cieši apkampa Lilianu un skūpstīja, skūpstīja. Un asaras plūda un plūda. Sirdi tā žņaudza, nevaldāmi. Vai tās bij aizturētas sāpes, mīlestība, vai nojauta divām draudzenēm šķiroties...

Lilja, tik žēl man tevis... es nezinu... Tā sak, kad viena draudzene apprecoties, tad tikpat kā beigts ... draudzība vējā... Omula elsoja. Kaut ko līdzīgu juta ari Liliana, viņai bij tik smaga sirds uz reiz. Un laukā lietus gāza... Tā nebij laba zīme. Viņa saņēmās.

Muļķības, Oma, Es gan neticu tam, ka varētu viss būt beigts?... Nu apmierinies, citādi es nemaz vairs negribēšu precēties.

Omula iesmējās atkal.

Ak, man vēl jāiet vecmāmuļai nopirkt jaunu lielu melnu zīda lakatu un cimdus, Omula atcerējās.

Melns lakats manās kāzās? Liliana kā izbijās. Oma, nepērc melnu, viņa lūdzās. Taču ne baltu? kā viņa, vecs cilvēks, ies ar baltu? Omula vāji pretojās. Bet redzēdama Lilianas nepiekrišanu, viņa ātri piemetināja: nu, kāzās, protams, var. Tev taisnība, es pirkšu baltu, Nu tad ardievu, Lilja.

Omula steidzīgi atvadījās.

Liliana pa logu noskatījās, ka Omula iesēdās ormanī un vēl māja viņai ar roku; tā jautri smaidīdama atbildēja.

Lietus pamazām saka pāriet. Renstelēs un ielu stūros bij ūdens sasteidzies veselām upēm.

Piebrauca cits ormanis. No vāģiem izkāpa Lilianas tēvs ar Leonu. Pēdējais pameta acis uz augšu; ieraudzījis savu līgaviņu pie loga, viņš priecīgi pavicināja ar cepuri pa gaisu.

Pēc pāris minūtēm viņš to jau turēja savās rokās.

Tu esi raudājusi? viņš ieskatījies dziļāk viņā, pārmetoši vaicāja. Mēs jau abas, ar Omulu... Liliana kā aizbildinājās. —Ak tā jūs man!.. Un cieši, cieši viņš atkal saspieda Lilianu. Viņš viss bij pilns prieka un līgsmes. Vecais Mētra tīri apmierināts raudzījās viņos.

Leons palika uz pusdienu. Viņš kāri izdzēra dažas glāzes vīna. tik daudz trieca un tērzēja; likās, ka kāds iekšēji aizturēts prieks viņam plūstu uz āru. Viņš bij šodien pilnīgi laimīgs, savu karstāko vēlēšanos viņš redzēja piepildāmies - rīt Lilja būs viņa sieva, rīt...

Vecais Mētra uzskatīja Leonu drusku pārmetoši. Leons likās saprotam, jo viņa skats teica:

—Es zinu, tēv, es zinu... es darīšu, ko tu no manis prasi...

Pēc pusdienas Liliana piedāvāja līgavainim tasi melnas mokka kafijas. Viņš to ar pateicību atraidīja un izlūdzās atjauju uzpīpot tikai vienu cigareti.

Vinš zināja, Liliana to nemīlēja. Pēc kāzām viņš apsolījās atmest pīpošanu un ari vīnu viņš tad vairs neņemšot ne mutē.

Tēvs pēc pusdienas aizgāja savās darīšanās. Leons ar Lilianu palika vieni. Leons bij ļoti nerātns, viņš visādi uzmācās un ķircināja Lilju. Ar saviem skūpstiem viņš viņu dedzināja un nedeva viņai nemaz miera. Reizēm varēja pie viņa manīt tādu kā apslēptu nemieru, mazu uztraukumu. Baudītais vīns ari laikam bij sakāpis galvā. Liliana novērsās, kad vīna tvaiks viņai iesitas degunā.

Leona līgsme šodien Lilianai nemaz nebij pa prātam. Viņa labāk būtu vēlējusies parunāties ar viņu nopietni. Bet viņš no tam vairījās. Viņa ari baidījās viņa prieka sajūtu aizvainot.

Tad viņš it kā piepeši atcerējās - viņam šovakar vēl jāpavadot kopā ar draugiem; tie viņam sarīkojot pēdējās puišu ardievas. Liliana nesaprata, kas tās tadas par ardievām. Viņš paskaidroja. Liliana mazliet īgni sarauca pieri, bet nekā neteica. Lai ejot vien, ja jāiet.

Viņš redzēja gan Lilianas īdzību, bet ari nekā neteica. Atvadoties viņš iespieda viņai rokā garenu apaļu vīstoklīti un klusēdams raudzījās viņai acīs.

...Kāzu balva! Liliana nodomā, saņemdama pasniegto. Viņa apkampj savu līgavaini un no visas sirds to nobučo.

Mīļo Leo, piedod... es tevi diezgan nemīlēju visu šo laiku, viņa lēni, maigi teic.

Leons vainīgi uzskata Lilianu. Tad ātri noskūpsta viņas rokas.

Ak, ko! gan jau atgūsim nokavēto... gan, gan, mana mazā, saldā Lilja. Viņš kā apjucis, nezina ko teikt.

Bet nu ej, ej, tevi varbūt gaidīs draugi, Liliana viņu skubina.

Bet tu nedusmosi man? Lilja, tu taču mani sapratīsi... tu mani mīli? Viņš vēl cieši noprasa.

Nu ej nu vien, es jau saprotu, Liliana pasmaidīja un bīdīja viņu uz durvju pusi.

Viņš vēl reiz noskūpstīja Lilianu, un tad noskrēja pa kāpenēm lejā, ka nodimdēja vien.

Pirmais darbs Lilianai bij atvērt plaši logus,

izlaist ārā dūmus, ko Leons ar savu cigareti piepīpojis. Ari tā kā vīna smaka bij vēl manāma visā istabā. Tas viss bij tik neparasts viņu mājā.

Kad kalpone ienāca un sāka uzpost istabu, Liliana izrīkoja visu un tad steidzās savā istabā, degdama aiz nepacietības atvērt vīstoklīti un apskatīt savu kāzu balvu. Varbūt tā būs kakla rota no akvamarina akmeņiem... Tādu viņa sen vēlējas; reiz tā netieši bij tā izteikusies Leona klātbūtnē. Varbūt viņš to bij ievērojis un tagad izpildījis viņas vēlēšanos. Tādi caurspīdīgi zilganizaļi akmeņi viens pie otra savirknēti, kā dzidri, vizuļojoši jūras pilieni ak, kā tādi viņai patika. Tāda kakla rota viņai darītu lielu prieku, tā viņai visur atgādinātu viņas mīļo jūru un kaijas»..

Ar nepacietībā drebošiem pirkstiem Liliana raisīja vaļā savu kāzu balvu, priecīgi smaidīdama, mazliet nosarkusi aiz uzbudinājuma. Saitiņa beidzot bij vaļā. No neciešā papīra ar sparu izritinājās kā melna čūska neliela burtnīca, mīkstā melnā spīdošā vākā. Tas viss. Pirmā mirklī Liliana kā izbijusies nometa burtnīcu uz galda. It kā kas glums un salts būtu pieskāries viņai...

Izbrīnījusies Liliana raugās uz neparasto kāzu balvu. Tad viņa ar pirkstu galiem satver vāku. Viņa atšķir pirmo lapas pusi:

Manai nākamai sievai

Tā tur ar trekniem burtiem stāv rakstīts.

Viņa šķir tālāk. Viņas pirksti sāk stipri drebēt. Viņa lasa pa atsevišķam teikumam, steidzīgi, drudžaini... Nekā nesaprot grib, aptvert visu uz reiz:

...Es esmu grēkojis... no savas pirmās dvēseles atmodas jaunībā...

...To tu sapratîsi, es kâ vîrietis...

Ari, diemžēl, vēlāk, kad mēs jau bijām saderināti... ilgi mūs derināja, tādēļ... Tas bij pāri maniem cilvēka spēkiem, es nevarēju mierīgi nogaidīt, Tā nav mana vaina, ka...

...Toreiz, pēc tās balles, kur Tu mani tik daudz sāpināji ar to Perseju, es vairs neizcietu, un pirmo reiz tad es noziedzos pret Tevi, savu līgavu. Es aizgāju no balles zāles, biju ari iereibis ... Bet tur vainīga biji Tu, mana mīļākā, un tādēļ ari šo manu lielāko grēku Tu man piedosi, jo...

...Vēlāk, pēc tam vēl kâdreiz...

Dzirksteles Lilianai iet gar acīm... Burti sāk lēkāt. Ātrāk, ātrāk! Vai drīz būs gals?

Visiem spēkiem viņa saņemas, šķir un lasa tālāk.

... Es reizēm biju slims pēc Tevis, Lilja. Jâ, mana lielâ cerîba, mana mīļākā, es alkstu, tvîkstu pēc Tevis -------

Hu!..

Liliana šausmu pārņemta steidzas ārā no istabas. Visi pulsi viņai sit, deniņos, krūtīs.

Pretī nāk tēvs. VinŠ ari uztraukts. Viņš skatās garām, kad sniedz viņai vēstuli, sacīdams: .

Tā tev šodien. Ilgāk to vairs nevarēju aizturēt... Piedod, bērns! Kā aizsmacis ir tēvs.

Liliana satver tēvu pie rokas, nevarēdama parunāt ne vārda. Viņa grib tam lūgt pēc kaut kā, žēloties. Tēvs redz viņas savādo acu skatu, bet viņš to nesaprot. Viņam liekas, ka viņa izbrīnījusies raugās savām platām acīm nemiera gaidās. Viņš ātri apkampj savu meitu, uzspiež ilgu, siltu skūpstu uz viņas galvas.

Piedod, bērns ... Viņš vēl reiz čukst.

Vairāk viņš nevar izrunāt, kaut kas viņam spiežas kaklā. Kā samulsis un satriekts viņš ātri izsteidzas ārā.

Liliana smagiem soļiem iegāja atpakaļ savā istabā. Atplēsusi lielo nodzeltējušo kuvēru, viņa atlocīja vēstules loksni.

Â, kāda vēstule! No mâtes, no viņpasaules . Šâdâ brîdî!

Viņas mīļā māte!... Nokrist zemē pie viņas kājām. Viņas klēpī izraudāt visu šo dvēseles izmisumu. Asarām pārplūstot Liliana lasa mātes novēlējumus, viņas svētību. Te īsās tēzēs sakopota visa viņas dzīves gudrība, gadiem krāta, pārdzīvojumu rūdīta. Tik daudz glāstu, tik daudz mīlestības dveš pretī no katras rindiņas. Uz brītiņu viņas sāpes kā atveldzējas lasot. Bet tad atkal piepeši kur iedzeļ tik degoši, kā karsta dzelzs pie čūlojošas brūces. Mātes runa:

Piedot visu paciest - ir sievietes dzīve. Ja tevi vīrietis mīl, piedod viņam visu, jo viņs ir vīrietis - brīvs cilvēks. Neprasi no viņa verga psicholoģiju, verga, kas rīkojas pēc tā, jo par viņu noteic cits, viņa kungs. Tādas verdzenes esam vēl mēs, sievietes. Mums vēl jātop par to, kas vīrieši jau tagad ir - brīvām. Un tad tikai mēs varēsim tiesāt tagadējo vīrieti, jo— mēs nezinām, kā mūsu pašu dvēselē izveidosies brīvība. Ja sievietes tagad ir tikumīgākas, tad ne caur pašu gribu, bet vīriešu. Vai ieaudzināta verdzība ir tikumība, ar kuru varam lepoties?.. Bērns, zini. Tava māte daudz cieta no savu gara acu refrakcijas anomālijas, un tādēļ, ka nemācēja piedot.

Man nav lemts Tevi lielu uzaudzināt, bet es droši Tevi atstāju tēva klēpī, es zinu, viņš darīs visu, ko atzīs Tavai dvēseles laimei par labu. Par Egilu es rūpējos mazāk, viņš, kā vīrietis ies savu ceļu un es ticu, viņš būs laimīgs. Viņa dvēsele kā radīta laimei... Bet tu mācies piedot!,.

Piedot! piedot! piedot!..

Lilianai zvanīja ausīs kā Lieldienas zvaniem, kliedzoši, pavēloši.

Viņa jūt, šeit šaurā telpā viņai nosmakt!,. Ārā, brīvā gaisā!

II

Izstādē.

Paķērusi cepuri un vieglu vasaras mēteli, Liliana izskrēja. Tikai uz ielas viņa atcerējās, kāds šodien laiks. Bij gan slapjš, bet vairs nelija. Debesis tā kā noskaidrojās. Uz kuru pusi iet viņai vienalga. Ar vienu roku viegli pacēlusi savas drēbes, Liliana steidzīgi soļoja taisni uz priekšu. Kājās viņai tikai vieglas kurpītes. No sākuma tā cēla soļus saudzīgi pa sausākajām vietām, bet tā bij veltīga aizsardzība, drīz viņa manīja, ka kurpes, zeķes, viss bij samircis. Tad vairs nebij ko saudzēties, un viņa vēl ātrāk un taisnākā ceļā devās uz priekšu.

Dubļi, dubļi vien apkārt šļakst un griežas.. Tie līp pie kājām, tie sūcas uz augšu, apņem sirdi, savelkas smadzenēs... Tāds riebums, tāds nenokratāms riebums visapkārt!..

... Tâds viòņ Ir, viņas Leons! Kuram viņa rīt piederes kā sieva... viņš jau alkst pēc viņas ... lai ietītu viņu šajos dubļos!

To - piedot!..

Nē. Ja ari tēvs, viņas nelaiķe, māte no kapa lūdz par viņu - nē! Ir lietas, kuras nav piedodamas. ... Visi vīrieši esot tādi?.. Ari māte cietusi daudz, tādēļ ka nemācējusi piedot... Tā tad ari tēvs!

Viņas tēvs! Ā! tâdas šausmas! Un visi tie vîrieši, veci, jauni, kas garâm iet - vai tie visi tâdi? Neviens

pats no viņiem par to dvēseles melnumu nedomā. .. Un viņi vēl var acīs skatīties, tie vīrieši! Un Lilianai tā bij, it kā visa pasaule būtu vienvienīga liela smirdoša kloaka. Pa pilsētas dubļiem brienot, viņa sajuta fiziskas sāpes katrā nervu škiedriņā. Šie dubli viņai tagad nāca priekšā, kā visas dzīves īstā būtība. Mitrums salti apņēma viņu, un visi locekli tai nodrebēja no aukstuma. Viņas nāvīgi ievainotā dvēsele kliedz savu sāpju izmisuma kliedzienu...

Mācies dzīvē visu paciest, piedot! —saka māte... Un tā lai būtu dzīve! Ā! .. Sev viņa nepiedeva, bet citiem, viņiem vīriešiem, tiem tikai visu piedot!..

Nav iespējams, nav. Viņa aizmaldâs bulvara malâ pie permanentas mâkslas izstādes vârtiem. Tur iekšâ viņa ies atpûsties. Tur nebûs tie dubļi, kas, kâ drēgnas, smagas sniega pikas, krît dvēselē... Mâksla skaidro dvēseli.

Viņa ieiet.

Izstādes telpās kluss, liekas, neviena apmeklētāja. Tālajās istabās dzirdās soļi. Tie tuvojas.

Pametusi acis apkārt, Liliana redz - tā Baltazara Aukas glezna, tur otra... tur atkal, un atkal.

Viņa stāv un skatās. Skatās un klausās sevī... Atmiņas, atmiņas, tik dzīvas, siltas viņu pārņem...

Viņš. Balts, tā nebūtu darījis... Viņa domā. Viņš bij tik daiļš, tik cēls. Ā, kamdēļ viņa to agrāk nezināja. Viņas lielā uzticība, pašpārvarēšanās viss bij veltīgs upuris. Kam?

Blakus telpās atskanēja balsis.

Liliana klausās. Viņa nobāl.

Durvīs parādījās mākslinieks Auka ar otru kungu. Lilianas acis uzliesmoja.

Tā tad, viss kārtībā, rīt varēsim Jūsu izstādi atklāt - Svešais teica roku sniegdams. Pametis īsu izbrīnījušos skatu uz Lilianas pusi, tas aizgāja.

Jūs, Liliana, te šodien! Baltazars Auka pārsteigts sveicināja.

Liliana kaut ko klusi atteica. Viņš nesadzirdēja. Viņa vēloties apskatīt viņa darbus? Viņš tos izrādīšot viņai, ja tā atļaujot. Vņi gāja. Auka kaut ko stāstīja, skaidroja. Viņa nekā nesaprata. Viņa tikai dzirdēja viņa balsi un raudzījās viņā. Viņš tāds nav, viņš nav tāds, kā visi... Liliana domā. Viņa dvēsele pilna no visiem šiem skaidrajiem mākslas tēliem. Šīs cildenās idejas tās nevar satilpt kopā ar... ar tiem dubļiem.

Auka redzēja gan Lilianas izklaidību, viņas dziļi nopietno skatu. Jā, tas taču tik saprotami, viņa visa aizņemta ar domām par rītdienu.

Atjaujat, Mētras jaunkundze, ka jums vēlu laimes uz rītdienu. Viņš pētoši raudzījās viņā. Viņš runāja laipni, bet bez kaislības, bez ilgām, bez nožēlas.

Viņš ir apmierinājies.

Liliana to saprata, un sajūt dziļas, asas sāpes. Vai tiešām viņš varēja viņu tā aizmirst ka nekas, nekas vairs nebūtu palicis no viņa skaistās, lielās mīlestības?

Mākslinieks Auka pētīja Lilianu. Viņa tam šodien izlikās interesanta: tādu viņš to vēl nebij redzējis. Viņas neiropatiskās acis šodien tik sapņainas izteiksmes pilnas. Tad tādas var būt sievietes acis kāzu priekšvakarā! Viņš tās gribēja iespiest savā atmiņā. Viņam smadzenēs radās kāda jauna, savāda ideja... Viņš zina, tā viņam vairs nedos miera. Un kāda viņa visa šodien!..

Jā, tas ari sakrīt ar šo ideju, Tā viņš to izvedīs, ne... ne gluži tā, bet...

Liliana pārtrauca viņa domu gaitu, sajauca viņa iedvesmu. Viņa kaut ko sacīja. Viņš neatbildēja. Kas viņam ir? Liliana raugās viņā. Nē, tas nevar, nevar būt! Vinš nav viņu aizmirsis vēl. Ar visu dvēseles spēku viņa pieķeras pie šī cerības stariņa. Pats liktenis jau viņus šodien vēl kopā savedis...

Lilita... Auka klusu teica, vairāk sevī. Tā viņš viņu šodien atkal redz, kā Lilitu... Persej, kur tava Gorgonas galva? kāpēc tu neiznīcināji savus pretiniekus? Tu atstāji Andromedu Finejam. Kamdēļ tu viņas saites raisīji, toreiz? Kālab tu neļāvi tai nomirt pie jūras? .. Kā sapnī Liliana raugās tālumā. Nē, ar savu Pegazu tu aizauļoji savai Mūzai pakaļ, un mani tu atstāji liktenim...

_— Tu izpostīji mūsu lielo mīlu viņas augstākajā, svētākajā brīdī... Tas ir vienīgs, tas neatkārtojas, Baltazars Auka teic dzestri.

Toreiz, es nevarēju citādi, es neredzēju... Liliana atbild neskanīgi.

Tu atrāvi no lūpām mūsu laimes kausu. Atraidīta dievu balva atriebjas, Lilita. Toreiz tu noliedzi sevi, un tagad tu nožēlo. Man ari tik bezgala žēl, bet...

Liliana juta, ka ar katru vārdu viņš attālinājās no viņas, kļūst saltāks, svešāks. Vienu vienīgu vārdiņu viņa gaidīja no viņa, kas kā dzirkstele iekristu viņas dvēselē, to sasildītu, atdzīvinātu. Bet viņam tās nav, viss viņā apdzisis.

Viņa tam rādīja uz kādu dāmas portreju, pie kuras viņai krita acīs īpatnējās rokas. Cilvēka rokām, tām tāpat sava izteiksme, kā acīm, viņš paskaidroja. Es mīlu vaļsirdīgi

atklātas, nesaspīlētas rokas. Vai jūs nepazīstat tukši greznīgas rokas, kur katrs pirkstiņš uzposts kā parades lellis? un labsirdīgas? vai cietsirdīgas, atbaidošas, rupjas? Kas nezina maigi glaudīgas rokas, kurām tā vien gribētos pieskarties ar lūpām. Un katrām rokām ir savas īpatnējas kustības, kā vaibstu spēle...

Liliana nedzirdēja viņa vārdus. Viņa juta tikai vienu: tā lielā mīlas ekstāze, kurā viņš viss bij dedzis un viņu līdz dedzinājis, tā bij izdegusi.

Viņi abi jūt - tas vairs nevar būt, tas neatkārtojas. Klusēdami viņi izšķiras.

Viņa atkal ir viena uz ielas. Viņa plūst līdz laužu pūlim, kas pēc lietus skaidrajā gaisā izklīdis laukā pastaigāties. Viņa ir nogurusi, un iesēžas tuvējā ormanī.

Uz kurieni braukt, vai uz staciju? ormanis prasa.

Jā. Uz staciju, - viņa atbild mechaniski. Jā. projām, projām no šejienes, no šīs netīrās, dubļu pilnās pilsētas.

Galvā viss rūc un dūc, it kā bišu trops tur būtu ierīkots. Un sirds, tā tā sāp. Vai tas nebij briesmīgs sitiens nupat, vēl briesmīgāks varbūt kā tas pirmais... Ar ko viņa to visu no likteņa pelnījusi? Tā ir viena briesmīga, brēcoša netaisnība! Viņa tagad tikpat kā atklājās viņam, un viņš to atraidīja, auksti, gandrīz ar nicināšanu. Ā!.. Patlaban bij otrais zvans, kad Liliana iekāpa jūrmalas vilcienā. Braucēju nebij daudz. Pa vagona logu spraucās iekšā maigi, silti pavasara saules stari. Laiks pavisam bij noskaidrojies.

Rît būs jauks. Rīt, rīt...

III

Uz kaiju salu!

Baltajā namā viss uzposts kā lielos svētkos. Saimniece izbijusies, bet priecīgi smaidīdama saņem Lilianu. Viņa to vadā pa visu māju ar mīļu lepnumu. Viņa mīl Lilianu. Dārznieks laukā vēl apkopj pēdējos celiņus un krūmiņus. Kas vien bijis nesams, visu smaršojošo viņš sanesis istabās. Tik daudz puķu, tik daudz puķu un smaršu. Tas jau veselas smaršu orģijas!..

Ar laipnu nogurušu smaidu Liliana pateicas saimniecei un dārzniekam. Viņa drīzāk grib būt viena. Ēst viņa nepavisam negribot, nē. Viņai vēl kas aizmirsies augšā nenokārtots. Bet to viņa pati...

Saimniece saprata - viņa taču šovakar vēl grib būt viena. Tā atstāja Lilianu.

Kā svina pielietām kājām Liliana uzkāpj augšā, savā istabā. Tur viss tādā pat kārtībā, kā atstāts. Un ari puķes, puķes. Pa atvērto logu dzirdama noslēpumainā dobjā priežu šalkoņa.

Laukā, dārzā, viss jau tiecas uz rudens pusi. Dzestrs vakara vējš plucina noziedējušos rožu krūmus dārzā. Dārza gatves nodzeltējušās kastaniju virsotnēs rotājas agra rudens dienas pēdējie saules stari, visu gatvu pārliedami ar saltu mirdzumu. Koku galotnes, lēni līgodamās pie katras vēja pūsmas, nobirdina pa bāli dzeltenai lapai; platā eja no lielajiem vārtiem uz māju pārklājās kā ar mīkstu, zeltraibu paklāju... pa kuru rīt ies Lilianas kāzu brauciens!

"Ā! vai tiešām rīt viņai kāzas? ar Leonu Gauju? ar viņu! to pašu ... Kur palika viņas kāzu balva?.. Ja tēvs to uziet un lasa!.. Ko viņš tad teiktu? Viņa zina tas teiktu to pašu, ko viņš jau teica: piedod, piedod, bērns!..

Hahaha! piedot!..

Tu noliedzi sevi ...

Tas lielais laimes mirklis neatkārtojas... Sirds lūzt, sirds lūzt - tas vairs nav izturams! Liliana iziet no savas istabas. Te līdzās ir viņu abu istaba. Kā tur izskatās - paraudzīsies.

Viņa paver durvis uz viņas un Leona nākamo istabu. Dzestrs caurvējš nerātni iecērt viņai pa vaigiem ar savu aso rīksti. Viņa ātri aiztaisa durvis un skatās. Ari te puķes, ziedu smarša. Divas sniegbaltas gultas līdzās. Lilianai piepeši liekas, ka tās būtu netīras, apgānītas ...

Ar riebumu viņa aizgriežas un atstāj istabu.

Lejā salonā viņa nosēžas pie klavierēm un uzsit dažus akordus no savas iesāktās «Dzīves simfonijas». Viņa zina - to viņa vairs nepabeigs... Tā dzīve, kādu viņa to toreiz sajuta tādas nav.

Pec maza pārtraukuma viņa spēlē savu kāzu maršu, īsiem, norautiem akordiem...

Saimniece, pavērusi durvis, klausās un slauka prieka asaras.

Ari te nav miera! Liliana pieceļas. Visa māja it kā kāzu gaidu pilna, tas viņai tik uzmācīgi. Viņai te reibst, galva top smaga. les laukā pie jūras. Viņa paķer no naglas atslēgu saitiņu, varbūt mazie vārtiņi, kas iziet uz kāpām, aizslēgti.

Ātri, ātri Liliana steidzas pa mīkstajam sūnām caur priedēm uz kāpām. Tur augšā, pie savas priedes viņa apstājas. Saule jau zemu, liela sarkana.

Viss apvārksnis deg kā liesmās. Rīt būs liels vējš, varbūt vētra. Jā, tur no ziemeļu rītiem jau pūš saltas vēsmas, varbūt jau drīz vien jūra saceļas bangās. Tagad tikai tā rātni vēl viļņo.

Liliana piepeši atceras zilo Vidus jūru ar viņas krāšņajiem, gleznajiem krastiem, sidrabpelēkas olivu birztalas, smaršojošas oranžu un citronu alejas, ziedošas sarkanas kamēlijas, vieglu sniega kārtu pārklātās. Viņa atceras kādu Rivjeras jūrmalas vētru, kā viļņi šķeldamies šļakstījās mājas augstumā uz «marinu», šauro eju augšā gar krastu, gar vecā torņa drupām. Viņai bij tik drausmīgi, ka kāds vilnis viņu nenorauj sev līdz dziļumā. Ak, cik labi būtu bijis, ja toreiz viņas kāja tikai mazliet būtu paslīdējusi, un... viens vilnis to aiznesis... Tad visa šī vētra tagad netrakotu viņas sirds dziļumos un neplosītu viņu tik sāpīgi. Tad viņa nekā vēl nezināja, cik rūgta, cik ļauna un viltīga ir dzīve. Cik neglīta, nedaiļa. Ass vējš iekaisīja Lilianai acīs kāpu smiltis. Viņa izberzēja acis, tad kāpa lejā pie jūras. Tur nav smilšu, putekļu.

Tur tiešām bij labāk, gaiss skaidrāks, dzidrāks. Viļņi viegli šalca un skalojās pie viņas kājām, tā glaudīgi ar maigu čaloņu. Vējš rotājās ar viņas zelta matu cirtām, tas dzēsēja viņas karsto pieri. Te tik labi te, pie jūras. Tālumā uztrauktas kliedz kaijas...

Lilianai atmiņā nāk dzidrais Alpu ezers, tik zaļš, kā kausēts smaragds granita bļodā, klinšainā kalnājā ieslēgts. Tam vidū vilinoši burvīga Kaiju sala... Liliana nogrima atmiņās...

Viņa nemanīja, ka jūra tapa straujāka. Čalojošo viļņu skaņas jaucas ar uztraukto kaiju nemierīgajām klaigām.

Spējš vēja grūdiens ar milzu bangu izskaloja ārā kaut ko melnu un cietu...

Slīkonis? Liliana šausmās ieplēta acis un visa nodrebēja.

Nē. Tikai salauzta kuģa masta atliekas.

Cik bēdīgi! Tāds salauzts kuģis... kā izpostīta dzīve,- Liliana čukst.

Kāda kaija gariem, baltiem spārniem gluži tuvu paspurdz garām, tad bultas ātrumā dodas taisnā linijā uz horicontu jūrā, kur saule patlaban sēžas savā purpura rietas laiviņā.

Tas tik krāšņs skats.

Uz Kaiju salu! Lilianai ienāk prātā, viņai liekas, ka kāds viņu turp aicinātu ar nepārspējamu varu.

Viņa atceras, ka viņai ķešā ir atslēgas. Viņu laiviņa tepat pieslēgta pie peldu laipām. Tā pašūpoties pa viļņiem, atveldzēties, atspirgt!..

Otrā acumirklī viņa bij jau laivā. Paķērusi airus, viņa sparīgi īrās uz priekšu jūrā.

Ā, cik te labi, jūrā. Gaiss dzidrs un skaidrs te ne mazākā puteklīša, ne mazākā netīruma... Tikai te var elpot plaši!..

Arvien tālāk paliek krasts, un arvien labāk viņai top. Gaiss tīrāks ap viņu, un ari pati viņa tīrāka jūtas, jūras dzidrās valgmes nomazgāta. Baltās jūras putās mazgāties kāds prieks! Ak, cik labi, cik labi gan te, uz jūras. Tur tālāk no krasta viļņi ceļas augstāk, skaļāk, bet viņai nepietiek vēl. Viņa sauc pēc vētras, lai tā nāktu, pārkliegtu viņas iekšējo nemieru. Tikai vētrā, viņai šķiet, rodams miers, vētrā, kas samaltu, sajauktu visu līdzšinējo.

Viena kaija lido tuvu par pašu galvu. Tad tā apmetas uz laivas gala un uzticīgi raugās viņai acīs izbrīnījusies, kā jautādama:

Ko tu te mekle? Ko meklē?..

Vai tu neesi manas māmiņas dvēsele, baltā kaijiņa? No Asaru ezera šurp manā Sāpju jūrā atlidojusi? Liliana vaicā.

Kaija ar kājiņu paberž knābīti, nopurina ūdens rasu no spārniem, ko tai vilni uzslacījuši. Tad aizlaižas. Liliana tālu raugās pakaļ, kamēr tā izzūd acīm.

Viļņi brāzdamies ar lielu troksni šļakstījās gar laivas malu; viens visai pārgalvīgs nesaudzīgi izrāva Lilianai no kreisās rokas airi. Viņa iekliedzās. Tad ātri otru airi ievilka laivā.

Ha, jāsmejas! viļņi un vētra viņai draudzīgi - tie aiznesīs viņu malā. Un ja ari nē, tur dzelmē pretim zvīļo kristālā pils... to Leons tai reiz solīja nolikt pie kājām... haha!

Ko visu viņš nesolīja - viņš!

Arvien augstāk ceļas bangas. Cieši Lilja turas abām rokām pie laivas. Pār galvu šņākdams pāršļāc plats, caurredzams, zaļgani balts vilnis. Laiviņa iebrikšķas kā skaidiņa.

Tā tikai ir šalkoņa! Tā vētras simfonija! Ā, cik skaisti tā!.. Lilianai sirds iedrebas šausmainās gaviļu trīsās.

Te... te jau viņa pati ir — viņas kristala dzelmes pils!..

Uz Kaiju salu, uz Kaiju salu! Tur, ar to lielo vilni,.. ā-ā! Leo!.. Le - ----

Saule lēni ieslîd jûrā...

Otrā dienā vētra iznesa Lilianu malā, bez airiem, bez laivas...

Kā maza, vētras applucināta kaijiņa viņa gulēja slapjajās krastmalas smiltīs, ap vaigiem aplipuši

zeltainie mati, kā jūras dūņu šķiedras. Viņas acis sastingušas vienā lielā brīnumā...

Vai tur dziļumā viņa skatījusi to lielo mīlas brīnumu?

Zvejnieki viņu atrada, pacēla un aiznesa mājās. Tur to guldīja viņas baltajā kāzu gultā... Lai atdusas nomocītā dvēsele, lai atdusas!

IV

Atmiņas.

Vairāk kā pusgads pagājis pēc Lilianas traģiskās nāves.

Ko pārdzīvoja nelaimīgais tēvs, tas palicis nezināms.

Pec Lilianas nāves viņš galīgi atmeta praksi, likvidēja savas darīšanas un aizceļoja, ne no viena neatvadījies. Ari Elīna Zīle nozuda reizē ar viņu. Par pēdējo sprieda, ka tā būs viņu pavadījusi. Tas izrādījās par patiesību: pēc kāda laika Omula saņēma no Elīnas īsu vēstuli, kurā viņa ziņoja, ka salaulājusies ar advokātu Mētru.

Veco Mētru visi dziļi nožēloja. Kas pazina viņu no senākiem laikiem, atrada, ka viņa mūžs īsti traģisks. Savu ļoti mīļoto sievu viņš zaudēja caur vienu savu kļūdīšanos, kuras dēļ tā aizgāja bojā. Un tad abus ziedošos bērnus, vienu pēc otra. Abi lūza nelaikā, kā maigi pavasara pumpuri... ... No kuras puses nākuši tie asie vēji, kas viņus ķēra pašā sirdī, par to tikai dažādi spriedelēja, bet noteikta neviens nekā nezināja.

Briesmīgais notikums satricināja ari Gauju dzimtu visos pamatos. Vecie Gaujas tumši nojauta, ka Mētru dzimtas katastrofa stāv zināmā cēloniskā sakarā ar viņu māju. Šo nojautu vēl apstiprināja Omulas un Leona izturēšanas pēc notikušā. Viņi abi bij kā notiesāti. Leons garīgi tā pārvērtās, ka neviens viņu vairs nepazina.

Omula ar Leonu tagad abi cieši turējās kopā un it kā balstīja viens otru kopējās bēdās. No sabiedrības viņi abi pavisam atrāvās, un ari Gauju mājās tikai retu viesi vairs pieņēma. Dzīve Gauju namā pavisam apklusa. Pirmā laikā vecais Gauja raidīja Omulu ar Leonu ceļot uz ilgāku laiku, bet Leons atzina, ka tēva veikala darīšanās bez vipa rastos ievērojamas grūtības. Viņš saņēmās un palika. Ari Omulai grūti nācās atstāt vecmāmuļu tagad vienu uz ilgāku laiku, jo tā pēdējā laikā palika diezgan vāja.

Rudens, un it īpaši ziema vilkās neparasti ilgi; tā visiem pagāja ikdienas darba gaitās un raizēs. Diezgan bieži pie Gaujām pilsētā, kā Leona draugs, nāca Strēlnieks, bet tā kā Omula pa lielākai daļai dzīvoja Gaujienā, tad viņi redzējās tikai reti, un satikās kā ļoti sveši, tāli cilvēki. Par Davosas laiku viņi nekad ne vārda vēl nebij mainījuši. Gaujienā Omula kādreiz satikās zemkopības skolā ar Guntaru, tur tad ari tā izprasīja viņam vajadzīgos padomus saimniecībā, un uz Gaujienu ar nodomu to neaicināja.

Viņa cieši bij noņēmusies sevī noslēgties pilnīgi no katras satiksmes ar vīriešiem. Savu līdzšinējo izturēšanos pret otro dzimumu viņa bargi nosodīja. Savu grēku pret Egilu viņa gribēja izpirkt; viņa radīja sev apkārt klosteram līdzīgu dzīvi. Tas viņai nenācās grūti, it īpaši pēc dārgās Liljas nāves. Viņa jutās kā pazudusi, viss dzīves prieks iris.

Ar Ojaru vecie garīgie sakari tika pilnīgi atjaunoti, un ar to viņa izpildīja savu dzīvi. Uz pavasari viņa bij devusi tam solījumu sekot viņam, kurp ari viņš to sauktu. Bet kā noteikums no vecāku puses palika, ka Ojaram jābrauc šurp un viņiem pirms personīgi tuvāk jāiepazīstas. Vecie Gaujas citādi vairs ne vārda nebilda pret precību ar Ojaru Zīli. Viņi no Mētru bērnu nāves tā bij iebaidīti, ka bij palikuši gluži kā mēmi. Tie līdz ar Omulu gaidīja pavasarī ierodamies Ojaru un padevīgi gatavojas saņemt visu, ko liktenis piešķirs.

Kad pienāca pavasaris, Leons bieži ieradās Gaujienā pie Omulas un vecmāmuļas. Viņš pakalpīgi palīdzēja māsai apkopt viņas puķu dārzu; aizgāja ikreiz uz Salām aprunāties ar Guntaru par visādiem svarīgākiem jaunievedumiem saimniecībā. Pērnvasar zem Guntara uzraudzības Gaujienas tīrumos bij ievestas drenāžas, un šovasar gribēja stāties pie Lūšu purva nosusināšanas. Bez tam, Omulai pašai bij radies kāds jauns nodoms, radīt Gaujienā priekšzīmīgu fermu ar praktisku mājturības skolu sievietēm - lauksaimniecēm. Tā ļoti labi, kā paralele sakristu ar Gunta skolu un būtu kā papildinājums pēdējai. Par šo projektu ari Guntars sajūsminājās.

Leons gan sevī nobrīnījās par Omulas saimniecības nodomiem, kur viņa taču gaidīja Ojaru atbraucam un gatavojās viņam sekot. Bet viņš nekā neteica. Jo vairāk tādēļ, ka skolu atvērt varēja ne agrāk, kā pēc gada.

Vaļas brīžos Leons ar Omulu pastaigājās gar Gaujmalu, dalīdamies savās skumjās. Reizi pa reizei viņš izplūda skalās žēlabās Liljas nāves dēļ. Tas viņu tā kā atvieglināja. Ne par ko citu viņi nerunāja, ārpus ikdienas darīšanām, kā par saviem mīļajiem mirušiem. Omula nekad nebūtu ticējusi, ka viņas brālis, kuru tā par nezin cik dziļu jutās neturēja, varētu but tā satriekts no kāda zaudējuma. Viņai tiešām bij žēl Leonā skatīties. Protams, pie sāpīgā zaudējuma vēl pievienojās viņa smagā vainas apziņa.

Kādu dienu viņi abi sēdēja pie krācēm. Leons, galvu rokās atslējis, sakumpis stīvi raudzījās upes kritumā. Viņš sāpīgi ievaidējās un ieraka pirkstus savos matos. Omula klusēdama uzlika savu roku uz viņa galvu.

Es nevaru, Oma, es nevaru!.. Leons kunkstēja asas sāpēs.

Vai atkal jau.. ?

Atkal es redzu savu noslīkušo līgaviņu kāzu gultā... viņas platās, stingušās acis man jautā: kāpēc tu tā darīji, kāpēc? ..

Leons satver māsas roku cieši. Ledainas šausmu trīsas viņu krata.

Leo, mīļais brālīt, apmierinies taču, Omula cita nekā nezina ko teikt. Ari viņas balss dreb no uztraukuma.

To es viņai nodarīju, viņai, savai mīļākai... Liljai, sirdsskaidrai... ā! Viņš atkal spiež galvu rokās. Nekad, es jūtu, nekad es netikšu vaļā no šī skata...

Tu esi smagi vainīgs, Leo; bet vēl vairāk sabiedrība, Omula lūkoja ieskaidrot kā prazdama. Jā, neviens man par to nekad ne vārda nebilda, ne tēvs, ne māte, ne skola, ne cits kāds... turpretim, viss uz to pamudināja, biedri, un tā pati sabiedrība visu to sankcionēdama. Bet caur to man tagad ne pa matu netop vieglāk... Vai tu saproti, Oma, tas, ko es viņai nodarīju ir tā briesmīgākā slepkavība, kāda domājama, Leons čukst šausmās ieplestām acīm.

Leo, tu plosi pats savas brūces, mitējies! Omula izbijusies lūdz.

Nē, nē, ļauj man izrunāt visu... no sirds nost.

Omula pamāj ar galvu.

Vai tu vari iedomāties ko briesmīgāku: savus grēkus... tos riebīgākos, kādi var cilvēkam būt es pasniedzu viņai, daiļākai, kā balvu, mūsu laulības priekšvakarā! Haha! Neviens dēmons neko šausmaināku nevar iedomāties!

Viņš smējās viss drebēdams. Viņa smiekli pārkliedza upes krāces. Mēmi Omula raudzījās viņā.

... Būtu viņa bijusi mazāk šķīsta un tīra, tad viņa apmierinātos, kā citas sievietes, bet viņai tas bij likteņa smags traģisks lūzums dvēselē... Un nekad es citādi nebūtu viņu sapratis, bet apspriedis pēc analoģijām... Tikai nāve man atklāja viņas dziļi jūtīgo sievietes dvēseli.

Viņas tēvam piekrīt daļa vainas, viņš tev uzspieda šo atzīšanos, Omula klusu iebilda.

Viņam bij tiesība to prasīt no manis. Veidu, kādā tas izdarāms, es izvēlēju pats. Man grūti būtu bijis runāt. Ha! es jau saudzēju sevi!..

Leons apklusa. Viņš klusi šņukstēja.

Tad viņi piecēlās un gāja krēslā uz māju.

Pie Omulas vītola viņi apstājās. Omulai te ikreiz priekš acīm stāvēja pirmais skūpsts... Kā Egils viņu no koka lēcot uztvēra un turēja savās rokās, un tad viņi skūpstīja savus pirmos skūpstus... Sfinksas skūpsti! Kā Egils tos sauca, no kuriem viņš bojā gāja...

Tā nu vismaz bij viena liela netaisnība, jo viņa toreiz skūpstīja tikpat kaislīgi kā viņš, un mīlēja to ne mazāk... Bet kas nu visu var iztirzāt, vainīga jau viņa bij, tur nav ko runāt.

Te, Oma, es viņai solīju kristāla pili jūras dzelmē. Vismaz šo solījumu es esmu godīgi turējis, vai nē? Hahaha!

Baiļu trīsas sagrāba Omulu pie šiem smiekliem. Te bij jau tumšs, zem koku ēnām. Viņai ienāca prātā - brālis varētu saprašanu zaudēt.

lesim, iesim drīzāk, man te bail... Mēs ari ar Egilu te viens otram visu ko zvērējām.

Ā, tev ari bail? Leons apmierināts teica.

Abi saķērušies steidzās kalnā. Vecmāmiņa vēroja vinu lielo uztraukumu un lika sev ilgi lasīt priekšā bībeli. Omula pamīšus ar Leonu lasīja. Pamazām tā viņi atguva atkal zināmu dvēseles līdzsvaru un devās pie miera.

V

Pārnācējs.

Tas bij trīspadsmitā gada februārī, kad valstī svinēja Romanovu trīssimts gadu jubileju un visi, kas jebkādā kārtā pārcieta sodu par valsts likumu pārkāpšanu, vai sasliešanos pret valdību, tagad gaidīja uz amnestiju. Ari politiskie izceļotāji, kaut gan tie centās apslēpt savas cerības, tomēr klusībā posās un kārtoja savas plānās ceļa somiņas pārceļošanai uz lielo sāpju ilgu zemi, dzimteni.

Ari Ojars Zīle tad vairs nevarēja nosēdēt mierīgi Londonā, bet steidzīgi kārtoja savas nelielās darīšanas, sakrāva savu paprāvo grāmatu krātuvi lielā koka šķirstā un bez kavēšanās sūtīja uz māju. Ar ciešu iekšēju tiesības pārliecību viņš taisījās mājup, jo viņš jau labu laiku bij stipri mainījis savus revolucionāros uzskatus, tos saskaņodams ar pastāvošo valsts ideju.

Pārrobežis, nopietni pētīdams, svērdams un mērīdams visādas vērtības, mācīdamies dzīvi pazīt no citādām pusēm, kā līdz tam, studēdams visādus gara virzienus, viņš pamazām bij nācis pie citādām atziņām; par visām lietām viņš drīz vien noģida, ka viņš nebūt nav no dabas aicināts par jaunās pasaules pravieti, vai vecās pasaules labotāju, bet ka ir gluži mērens, normāls caurmēra cilvēks ar vidējām gara spējām. No dedzīga piektā gada revolucionāra viņš pārvērtās par mierīgu kārtības valsts piekritēju un aizstāvi. Savas jaunās atziņas Ojars Zīle neslēpa nevienam, turpretim, viņš tās visur klaji izteica, par ko, no agrāko domu

biedru puses sākumā izpelnījās asu nosodīšanu un nicināšanu. Viņam par godu jāsaka, ka viņš par to maz bēdāja, jo viņa pārliecība tam bij svēta un to no ārienes apspiest viņš neļāvās. Tā kā viņš ar kaislību neaizrāvās no savām jaunajām atziņām, tad viņš no savas puses ari nenicināja savu veco atziņu piekritējus. Viņš jau bij ari miermīlīgas dabas, un tā viņš drīz vien satika atkal it labi ar agrākiem kopēju centienu biedriem.

Par viņa uzskatu virziena maiņu Omula dabūja zināt tikai vēlu, kad jau viņš pats bij gluži skaidrībā ar sevi. Viņa pirmā laikā gan jutās tā kā drusku vīlusies viņā. Tas dedzīgais varonis, kas no piektā gada bij palicis viņas atmiņā, tā kā nobāla mazliet. Bet galu galā viņa aprada, un tā jau pat bij labāk dažādā ziņā. Kad viņa par to ziņoja savējiem, tie, kā parasts, tikai zobojās par Ojaru. Viņiem jau ari bij gluži vienalga, vai viņš revolucionārs, vai krass monarkists. Tikai pašā pēdējā laikā, kad Omula nopietni taisījās iet pie viņa, Gauju dzimtā sāka atkal vairāk interesēties par veco paziņu, firmas kantora ierēdni Ojaru Zīli, tagadējo filozofijas dakteri.

Gaidītā valsts jubilejas diena pagāja, protams, nekādus labumus neatnesusi kaislīgajiem brīvības dziedoņiem. Tikai visādiem valsts blēžiem un kriminālnoziedzniekiem sodu vai nu pavisam atlaida, vai mīkstināja.

Pārrobežnieki, tēvijas un dzimtenes mīļotāji, meta atkal kaktā ceļa spieķus un ar rūgtu sirdi padevās svešatnes žēlastībai un viesmīlībai. Bet Ojars Zīle vairs nevarēja apmierināties. Viņu jau ari tur mājās gaidīja ilgi ceretā līgava. Reiz jau viņa tam bij pazudusi, otrreiz viņš to vairs negribēja piedzīvot. Omula Gauja bij vienīgā sieviete, kuru viņš cienīja un mīlēja. Tagad viņš ļoti pēc viņas ilgojās. Uz laimi vai nelaimi, viņš izgādāja vajadzīgos papīrus un devās pār jūru uz dzimteni. Bez ķibelēm viņš tika laimīgi pār robežu.

Maija pirmās dienās viņš bij klāt. Ar savādām jūtām Omula sagaidīja Ojaru Zīli: bez uztraukuma, bet ar iekšēju nemieru, tomēr pacietīgi kā ko nenovēršamu. Viņa uzreiz sajuta, ka nepavisam tā nezina, kāds gala iznākums būs šai satiksmei. Katra dzīvākā, siltākā dzīves interese viņai pēc Egila bija zudusi. Dienu iepriekš viņa jau ieradās pilsētā, ne lai ko uzpostu, kārtotu, kā tālam, mīļam viesim atbraucot, bet tāpat, lai sagatavotos. Māte ari vēl bija pilsētā un drīzumā taisījās pārbraukt zaļumos uz Gaujienu. Viņš bij ziņojis, ka apmetīsies pie kāda sava radinieka un tikai vakarā ieradīsies pie Gaujām.

Omula visu pēcpusdienu pavadīja kapsētā pie Egila un Lilianas. Kad viņa pārnāca, Ojars jau bija atbraucīs un priekšnamā varēja dzirdēt, ka viņš ar tēvu un māti sarunājās viesu istabā.

Omula klausījās. Jā, viņa pazina viņa balsi, tikai drusku dobjāka tā bij, kā senāk.

Leons iznāca māsai pretī, saņēma viņas cepuri un mēteli un viegli, neviļus pasmaidīja. Nu? Omula jautāja īsi.

Viņš atbraucis. Es viņu nepazinu, Leons deva nenozīmīgu atbildi.

Omula ātri, pavirši sakārtoja matus pie spoguļa un tad iegāja.

Ojars Zīle piecēlās un steidzās soli pretī. Visu acis raudzījās uz viņiem. Abi viegli nosarka, kad sniedza viens otram roku.

Esiet sveicināti! Es domāju, ka jūs būsiet vakarā, un drusku nokavējos, Omula teica laipni, kā aizbildinādamās. Viņai iznāca tā formāli korekti, kā kādu ielūgtu viesi saņemot.

Es mazliet pasteidzos... atvainojiet!. Ojars Zīle kā apjuka.

Bet Gaujas kundze nāca palīgā, sacīdama, ka viņi jau gaidījuši. lesākums noritēja gludi. Tad Omula no savas puses lika priekšā tos pašus pieklājības jautājumus par ceļojumu, pirmiem lespaidiem, ar vārdu sakot, visu kā pienākas pēc gadījumam piemērotas etiķetes.

Tad mazajā salonā servēja kafiju un sarunas kļuva vispārējas, tecēja viegli. It kā steigšus tika izsmelti pirmie noteiktie jautājumi. Tad vecais Gaujas kungs lika viesim priekšā svarīgākus tematus par angļu parlamentu, tredjūnijām, streikiem un lokautiem. Leons atkal vairāk interesējās par angul tirdzniecības floti.

Lai gan visi šie jautājumi nebij tieši Ojara Zīles aroda zināšanā, tomēr par visu viņš deva skaidras un noteiktas atbildes. Par dažām lietām viņš stāstīja plaši un ar aizraušanos. Viņa pieredzējumi, īpatnējie dzīves novērojumi ir interesanti, visi ar uzmanību seko. Var redzēt, viņš daudz mācījies un iekšēji daudz mantojis. No sākuma viņš pakluss, jūtas kautrīgs, bet drīz vien viņš bija iedzīvojies un atdabūjis savu pašapziņu. Tad viņš sāka runāt pārāk skaļā balsī, pavadot ar dzīvu mimiku un žestiem. Var manīt, ka viņš ieradis runāt daudz un visādā sabiedrībā. Pa starpām viņš joko un pats skaļi smej par saviem jokiem. Runādams aizsmok, tad ilgi klepo, kamēr balss atkal top skaidra.

Kungi sarunājās visai dzīvi. Dāmas vairāk klausījās, tikai šad, tad iemezdamas pa teikumam. Lai gan sarunas turpinājās bez pārtraukuma, laikiem pat ar straujiem disputiem, tomēr Gauju dzimtas piederīgie paguva ar asu, pārbaudītu skatu novērot Ojaru Zīli visos sīkumos un taisīt savu spriedumu par viņu. Tikai viņš vien viss bij pie saruna temata un likās ne redzam, ne dzirdam savu apkārtni. Ari Omulu viņš maz ievēroja un pat neatbildēja, ja viņa iemeta kādu nesvarīgu jautājumu. Tādēļ jo labāka izdevība bija Omulai netraucēti viņu vērot.

Tas tagad bij viņas līgavainis, kuram viņa nesatricināmi solījusies. Taisni tas nesatricināmais tagad viņai iedvesa slepenas bailes, ka vairs nav nekādas atkāpšanās, lai būtu kas būdms. Bet iekš tam jau pastāvēja tā sodība un izpirkšana. Tad jau vajadzēia ari ko citu ņemt pretī, netik kā prieku un laimi vien. Viņa ir gatava uz visu.

Jā, ari viņa pirmā acumirklī viņu nebūtu pazinusi. Viņš tāds pat kalsnējs, liekas, vēl sausāks kā agrāk: viņa pelēkās acis mazliet iekritušas, nopietni domīgas, bet arvien vēl izteiksmes pilnas. Tumši pelēkajos matos redzas pa iesirmam pavedienam. Kā nepieskanīgs kontrasts ir nelielā, gaišā, šķidrā bārda. Pilnīgi kā lieks piekabinājums bez kādas estētiskas nozīmes. Viņš pats viss drusku uz priekšu saliecies, ar plakanām šaurām krūtīm. Pēc izkata labu tiesu vecāks, kā patiesībā ir.

Nē, skaists viņš nav no pirmā acu uzmetiena; varbūt vēlāk, kad aprod...

Pēc šādas analizes Omula jutās drusku vīlusies. Taču patīkami viņai uzkrita viņa rokas. Viņas bija mazāk skaistas pēc formas, tās nebija trulas, nobarotas sliņķa rokas ar gariem, nopūderētiem nagiem, bet tās bija tīras, vienkāršas darba rokas, ar noteiktu inteliģenci, it kā savu īpatnēju fizionomiju.

Pieradusi pie kārtības un spodrības, Omula apsprieda ari viņa ārējo tēmu. Viņš bij tumšā, vienkāršā uzvalkā, pēc solida angļu griezuma. Ne gluži jauns bij ģērbs, bet tīrs un gluds. Stīvā veļa bij gluži svaiga un spīdēja aiz spodruma. Šai ziņā viņa palika pilnīgi apmierināta. Pēc kafijas vecais Gaujas kungs piecēlās, atvainodamies, ka viņam jāaiziet vēl veikalā. Ojars Zīle ari gribēja atvadīties, bet Gaujas kundze viņu aizturēja palikt uz vakariņām. Viņš paklausīja. Gaujas kundzei bij darīšanas saimniecībā. Leons un Omula palika ar viesi. Sarunu temati kļuva vieglāki, vijīgāki. Omula bij klusa, domīga, bet toties Leons jo runīgāks; tas gādāja, ka valodas ne acumirkli neapsīka.

Uz vakariņām vecais Gauja bij atpakaļ. Pie galda šoreiz bij ari firmas vecākais grāmatvedis Nomalš. Omula atsēdināja sev līdzās Ojaru Zīli. Viņiem taisni iepretim bij Nomala vieta. Nomaļs pa šiem gadiem ari bij stipri pārvērties, pieaudzis plecīgāks, vīrišķīgāks un tagad jutās pilnīgi svabadi; aiz apjukuma dāmu sabiedrībā viņš sen vairs neskrēja krēsliem virsū un tos negāza gar zemi. Ari Omulai viņš tagad droši raudzījās acīs; un to jau viņš varēja pēc sirds patikas, jo Omula viņu šodien ievēroja tikpat maz, kā pirms gadiem. Ar to jau viņš sen apradis. Neskaitāmas reizes viņš taisījies iet projām, bet velti. Lai gan nekad viņam nebij ne mazākās cerības iegūt kādreiz Omulas lielāku ievērību, viņš tomēr nevarēja atsacīties no izdevības būt kādreiz kopā ar viņu dažus mirkļus. Ari līdz viņa ausīm bij nonākušas baumas par Omulas romantisko sakaru, bet viņš tām neticēja. Šodien viņš kā apstulba, kad redzēja savā priekšā to kā īstenību. Kopējās sarunās viņš piedalījās maz, pavisam izklaidīgi atbildēja uz jautājumiem. Viņš vēroja.

Vecais Gaujas kungs bij loti omulīgs visu laiku, un Gaujas kundze laipna un uzmanīga. Ojars Zīle aizgāja pilnīgi apmierināts ar savu pirmo apciemojumu.

Ari Omula bij ar savējiem mierā. Tie uzņēma viņas viesi atturīgi, bet laipni; vairāk no viņiem nevarēja prasīt pirmā dienā. Viņam atvadoties Omula noteica rīt zināmā laikā atnākt, pirms viņa aizbrauc uz Gaujienu.

Ar sevi pašu Omula bij nemierā. Pavadījusi Ojaru līdz durvīm, viņa tūlīt pazuda savā istabā. Vina bija tik nogurusi, ka gluži bezspēcīga atkrita gultā.

Ko tagad tālāk? Vina to nepavisam nezina. Šodien jau vēl gan nekas nav jāizškir, un vispāri, nekādu slēdzienu nevar taisīt; viņi jau vēl ne vārda nav abi izrunājuši. Kapsētā viņa šodien atkal daudz raudāja. Saulē sēdot galva sāka sāpēt; pēc gan pārgāja, bet nu atkal tik smaga, tik smaga. Nekāda prātīga doma ari neienāca prātā, tāpat vien uz visām pusēm šaudījās. Ilgi vēl gultā lasīja, kamēr uznāca miegs.

VI

Otrais sfinksas skūpsts.

Otrā dienā noteiktā stundā Omula viena saņēma Ojaru Zīli mazajā salonā. Brīdi abi klusēja. Likās, ka neviens negribēja uzsākt pirmais. Ojars pētoši raudzījās Omulā.

Tu esi tāda savāda šodien, Omula. Vai tev bijušas kādas nepatikšanas? Ojars beidzot bažīgi jautāja.

Nē jel. Es tikai negulēju labi. Saprotams, nemiers... tāds nenoteikts stāvoklis, kamēr viss noskaidrosies.

Viņš nokāsējās. Viņam šodien trūka vārdu. Omula ari nebij runīga. Pēc brītiņa viņš atkal uzsāka. Prasīja par Egila slimību un Lilianas piepešo nāvi.

Lai mirušie dus mierā! runāsim par dzīvajiem. Omula teica ar tik skarbu toni, ka pati sabijās. Bet tas bija viņas svētums, un viņš taču bij gluži svešs viņiem...

Omula vilcinājās, uzsākt sarunas; viņa nevarēja dabūt pār lūpam draudzīgo «tu». Vēl nekad viņa tā nebij viņu uzrunājusi, lai gan vēstulēs sen pie tā bij pieradusi.

Ojars apmulsa no viņas balss asuma. Bēdīgi viņš paskatījās viņā, tad raudzījās ka gaidīdams. Omula apķērās, un tai palika žel viņa. Tas bij tik neglīti no viņas.

Piedod, Ojār... es par to nevaru runāt... Viņa teica maigāk, sevi pārvarēdama un raudzīdamās tālumā.

Viņš satvēra silti viņas roku un līdzjūtīgi viņu uzskatīja.

Vai es par agru esmu atbraucis? Kamdēļ tu man neteici? Viņš klusu sacīja. Nē, tu jau tik ilgi gaidīji... Tas jau ar vienalga, agrāk vai vēlāk. Viņš paskatījās tik skumji viņā. Omula saprata. Viņai atkal palika žēl viņa. Tad viņa uzsāka lietišķu sarunu par viņu abu nākamo dzīvi.

— Tu nāksi man līdz? Viņš kā neticēdams jautāja.

Es iešu tev lîdz, viņa atteica bez vilcināšanās. Pirmo reiz viņš noskūpstīja viņas roku. Tad viņi nopietni turpināja pārrunāt par viņu laulību un kopdzīves iekārtošanu. Tas nebij viegli izšķirams jautājums.

Viņš taču bija ilegals cilvēks, bez dzimtenes. Viņš vēl pats nemaz nezināja kurp iet, ko iesākt. Viņam esot lekškrievijā kāds labs draugs, kurš solījies viņam pirmā laikā izpalīdzēt. Varbūt kaut kā izdotos ari legalizēties, un tad jau vairs nebūtu ko bēdāt.

Pārdomāsim, gan jau par visiem kopā atradīsim ceļus un līdzekļus. Es esmu visādi ar mieru, Omula sacīja.

Viņa acis iemirdzējās priekā. Un tad viņa stāstīja viņam plaši par visu, ko viņa mācījusies šos gadus pēc viņa aizrādījumiem; viņa esot tik pateicīga tam. Kas viņas garīgais cilvēks būtu bez viņa?

Ak, tas jau esot vēl tik ļoti maz, bet kopā abi, tad viņi darīšot tik daudz. Viņš tā ilgojies pēc tādas pilnīgākas dzīves, un nu jau vairs nav tāļu no tam, ja viņa pati vien to vēlas.

Ilgi viņi runāja tādā garā. Ojars kļuva arvien priecīgāks, viņa acis meta starus, viņa balss no uztraukuma maigi trīsēja. Viņš bij aizgrābts no Omulas.

Ka tu esi pieaugusi, Omula! par tik daiļu jaunavu... Es tevi arvien vēl atmiņā redzēju ka mīļu, nerātnu bērnu, viņš klusi teica viņu apbrīnodams.

_— Tu ari esi ... vīrišķīgāks kļuvis. Es tevi nebūtu pazinusi, tā tu esi mainījies, Omula sacīja.

Bet es tevi tūlīt pazinu un starp tūkstošam tevi būtu atradis.

Viņš kļuva familiārāks. Grūti viņam nācās nosēdēt mierīgi. Vinš satvēra viņas abas rokas un paturēja tās savējās, raudzīdamies viņas acīs.

Viņa sēdēja stīva un nekustīga. Kad viņš lēni to vilka ar vienu roku sev tuvāk, viņa nosarka, atrāva abas rokas un piecēlās.

Viņš par to nebrīnījās. Tā jau bij sievietes kautrība. Viņiem taču vēl jāaprod vienam ar otru.

Omula, kad tu zinātu, cik es esmu laimīgs. Es patiesībā ne sapņot nedrīkstēju.. .es īstenībā iekšēji nekad tam neticēju, ka tu kādreiz būsi mana sieva.

Omula sakustējās, viņa gribēja ko teikt, bet palika klusu.

Visu mūžu es tevi vien gaidīju. Tu biji mana dieviete, es tevi pielūdzu, tev ticēju svētā ticībā. Tik vecs, cik es esmu, nevienas sievietes es vēl neesmu pazinis... es pats nezināju, cik dārga tu man... Tagad tikai es jūtu, kaut kas liels un varens mostas manī - mīlestība, kādas es vēl neesmu pazinis. Tā snauda vēl... Mana Omula!

Klusēdama viņa sniedza viņam savu roku.

Viņš piespieda to pie lupām un liela, karsta asara tai uzkrita.

Ar šausmām Omula manīja, ka visi šie jūsmu pilnie vārdi iet viņai garām, un viss viņā paliek auksts un nekustīgs. Kad viņš bij noliecis galvu, viņa vēroja, ka galvas vidū viņam mati ir stipri reti.

Tur drīz būs kailums, varbūt tas spīdēs ... Viņa domā, un pati skaišas par savām domām.

Viņa saka, ka tai šovakar jābrauc uz Gaujienu atpakaļ, lai viņš braucot līdz. Viņš apsolās aizbraukt rīt. Tad viņš atvadās.

Viņa laipni pasmaida, vairāk aiz ieraduma, sniedz roku. Viņš apkampj viņu un nobučo vienreiz, otrreiz. Viņa nepretojas. Kā sastingusi viņa ir, kā bez dzīvības. Ar aukstām, mierīgām acīm viņa raugās viņā, kā izbrīnījusies. Viņš iet.

Rīt es būšu pie tevis, gaidi mani, viņš saka un atskatās atpakaļ.

Viņa stāv uz vietas un raugās viņam pakaļ.

Ha! viņa visa pārņemta no viņa mīlas skūpsta. Vēl vienu... viņa gaida... un tad viņš ies katrā ziņā. Ojars Zīle domā.

Mana Omula, mana! viņš čukst tik kaislīgi, ka pats savu balsi vairs nepazīst. Viņš jau viss tagad kā jauns. Kā uguns šalti tā ielējusi viņa dzīslās ar šo vienu, pirmo skūpstu. Ar abām rokām viņš grib viņu satvert un ieslēgt un skūpstīt ar visu savu, tik spēji pamodušos kaislību...

Bet, viņa rokām pie viņas pleciem pieskaroties, viņa piepeši sper soli atpakaļ,.. Viņas acis izplešas platas.... tās gluži apaļas, ar šausmu pilnu stingumu raugās viņā ... Lūpas tai sarautas tā savādi...

Omula mazliet noliec galvu uz zemi, pagriežas un klusi aiziet.

Izstieptās rokas Ojaram Zīlem noslīd gar sāniem. Viņš pēkšņi jūt visas asinis viņa miesās kaut kur aiztek šalti pa šaltij; viņš pats kā pārakmeņots paliek uz vietas stāvam. Viņš grib viņu saukt, ko teikt, bet mēle nekustas, balss neskan ...

Tikai pēc laba brītiņa viņš attapās, sakustējās strauji un gāja uz durvīm.

Priekšnamā kalpone mēmi viņam pasniedza mēteli un spieķi. Viņš ātri saķer sniegto un nedrošiem soļiem iziet. Durvis klaudzēdamas aiz viņa aizveras...

Savā istabā Omula aizslēdza aiz sevis durvis. Pa atvērto logu plūda iekšā līdz ar sauli silta pavasara vēsma. Bet viņa nodrebēja aiz saltuma. Viņai ir tā, it kā kas slapjš, auksts un glums viņai tītos ap visu miesu... gar muguru ... ap kaklu... pieplaktu pie lūpām... un dvaša viņai aizrautos, un acis taptu tumšas.

Viņa jūt, ja vēl tikai reiz atkārtosies šis skūpsts, tad sirds tai apstāsies un tā nomirs aiz.. aiz tām briesmīgajām jūtām, kurām viņa acumirklī nevar atrast nosaukumu.

VII

Kategorisks lēmums.

Vakarā Omula aizbrauca uz Gaujienu. Šinīs dienās ari viņas māte taisījās turp pāriet zaļumos, jo pilsētā kļuva nepanesami karsts un smacīgs. Omula ar meitām vēdināja visas istabas, posa un kārtoja. Ari priekš Ojara ierīkoja augšā istabiņu. Viņai tik žēl bij viņa. Nabaga Ojara! Viņš taču nav vainīgs.

Un viņa? Nē, viņa ari nē. Pret Ojaru nekādā ziņā nē. To viņa tagad skaidri zina. Dārgi viņai maksā šī atziņa... Kā vesels maldu tīkls tas bij ap viņu. Kā viņa iztīsies laukā no šī režģa? To viņa nezina, nezina. Tikai pārraut to, brīvai būt! Visas tās cēlās, garīgās saites, kas viņus tik ilgos gados kopā turējušas, irušas, kā nebijušas.

Otrā dienā Ojārs neatbrauca, bet trešā. Viņš ilgi domāja, kā būt? Tas instinktīvi sajuta savu spožo laimes pili spēji sabrūkam, bet viņš negribēja tam ticēt. Tas taču nevarēja būt? Tur vajadzēja būt kādam pārpratumam, acumirklīgam jūtu samulsumam. Sievietes psicholoģija tik mīklaina, šaudīga, mainīga, tik bieži atkarīga no afektiem; no sievietes jau nekad nevar sagaidīt to iekšējo nosvērtību, kādas noteikti loģiskas konsekvences prāta vai jūtu slēdzienos.

Nē, ticību uz Omulu viņš vēl nebij zaudējis.

Omula ar dārznieku nodarbojās dārzā pie rozēm, iesprauzdama jaunus, svaigi nokrāsotus zaļus mietiņus un pie tiem piesiedama ar lūku saitiņām garkātainās rozes. Viņa redzēja jau pa gabalu Ojaru Zīli kājām nākam un iegriežamies gatvā. Vakar tam uz diviem vilcieniem velti zirgs bij pretī sūtīts. Viņa pabeidza sasiet iesākto mezglu un tad gāja pretī.

Viņi sasveicinājās. Jau no pirmiem skatieniem katrs nojauta, kas sagaidāms.

Tu mani negaidīji? Ojars Zīle jautāja bēdīgi.

Es domāju, tu būsi vakar. Es zināju, ka tu vēl nāksi.

Šajos vārdos viņš saņēma savu spriedumu.

Tu būtu vēlējusies, ka es vairs nenāktu? viņš dobji teica.

Nē, mums vēl jāruna, viņa atteica noteikti, bet vēsi.

Tad viņi gāja iekšā. Kamēr viņš atsvabinājās no liekajām virsdrēbēm un savas rokas somiņas, Omula stāvēja pacietīgi, vienaldzīgi malā.

Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jele tu būtu auksts vai karsts! Kad tu nu neesi ne karsts, ne auksts, tad es tevi izspļaušu no savas mutes, vecmāmuļa monotoni lasīja bībeli.

Viņi iegâja.

Tikai pēc brîtiņa, kad bij izlasījusi lîdz punktam, vecmâmuļa pacēla galvu, uzskatîja ienācējus pâr brillēm vērīgi, nopietni. Pazinusi Ojaru Zîli, viņa lēni piecēlâs. Tâ saņēma ilgi gaidîto viesi laipni, sirsnîgi.

Vai nu, dēls, tava bēdu dzīve reiz galā? viņa vaicāja.

Es baidos, tā tagad tikai sāksies, viņš drūmi atrūca.

Vai, kāds tu neticīgs Toms. Kam tad tagad tā, nu jau viss ies uz labu. Viņa paveras Omulā.

Tā novērsusies klusēja.

Ar savu aso, norūdīto skatu, vecmāmuļa tūdaļ noprata lietas šaubīgo stāvokli un acumirklī tam pieskaņoja savu toni.

Nu, paciemojies Gaujienā kādu laiku, atpūties. viņa bilda laipni, kā viņa teiktu katram svešam viesim.

Un viņa jau bij pilnīgi sagatavojusies saņemt viņu uz pastāvīgu dzīvošanu Gaujienā! «Te jau viņš varēs tad saimniekot un pa vaļas brīžiem rakstīt pa tām avīzēm un prātot tālāk par visu, ko tur laukā saštudierējies», tā viņa reiz teica uz Omulu. Bet tagad viņa redzēja, ka tā palikšana vēl nemaz nav izšķirta, un diezina vai neiznāks pavisam citādi. Viņa mācēja lasīt Omulas acīs, kuras vēstīja ko gluži jaunu, viņai vēl nezināmu. Savu bērnu pie kā piegriezt, vai tam iestāstīt, viņa negribēja, priekš tam viņa bij par vecu, to viņa saprata. Diezgan jau viņas Omulīte cietusi pēdējā laikā; un ka ari tagad viņu nesagaida lielais prieks, to vecmāmuļa skaidri nojauta. Ak, lai Omula dara kā sajūt ar savu sirdi, viņa, vecmāmuļa, būs ar viņu vienmēr.

Jau dažas dienas Ojars Zīle ir Gaujienā. Kā par brīnumu, Omulai zudušas visas šaubu domas, viņa jūtas viegli un svabadi ar viņu. Viņš nekā neprasa, ir priecīgs par katru viņas laipnu vārdu un smaidu. Un ar tādiem viņa ir devīga. Tā nemaz nemanīja, ka atkal bij aizrāvusies no viņu abu garīgās kopības, un atkal tā visa ir viņa garīgā iespaida varā.

Stundām viņi staigāja pa dārzu, apcerēdami visādus jautājumus un dzīves problēmas; tad viņš lasīja viņai priekšā, un ar dzīvāko interesi tā sekoja katram viņa vārdam. Visas pirmās dienas Omula jutās pacilātā garā un priecājās par Ojara ierašanos. Jā, kā gan tas citādi varēja būt - viņi taču bija garīgi kā saauguši pa tiem daudzajiem gadiem, būdami pastāvīgā kontaktā. Bet tad atkal pietika kādi šķietami nesvarīgi sīkumi, lai viņa justos estētiski atgrūsta no Ojara. Viņa necieta viņa straujo žestikulāciju runājot, vina skaļo balsi diskutējot, kad viņš it kā ar varu gribēja uzspiest tai savu pārliecību; citreiz tai nepaciešami bij, ka viņš par daudz trokšņaini šņauca degunu un kraukājās, tā kā viņa jutās piespiesta iziet otrā istabā; bet par visām lietām viņa estētiski cieta visvairāk, kad ēdot viņš zupu strēba, ka palika slapjas ūsas un bārda, un vispār, ka viņš ēda ar tādu dzīvniecisku patiku un baudu.

Taču to visu Omula tomēr aizmirsa, kad abi atkal aizlidoja garīgos augstumos. Bet viņu abu saprašanās un tuvums kļuva par pilnīgi neiespējamu, tiklīdz ka Ojars spēra vai mazāko solīti uz intimāku fizisku tuvināšanos: ja viņš satvēra viņas roku un paturēja to ilgāki savējā: tās Omulai bij taisni fiziskas mokas, ja tas jāpacieš bij kādu brītiņu, negribot aizvainot viņu.

Drīz Omula saprata pilnīgi un neapšaubāmi, ka viņa to nepavisam nemīl un nekad ari nemīlēs. Kādu pēcpusdienu Omula vedināja Ojaru uz Gaujmalu pie krācēm. Gar vītolu ejot viņa gaiši atcerējās šeit savu pirmo mīlas skūpstu ... un tad to pēdējo Ojara skūpstu pilsētā!..

Jā, lieta bij par daudz skaidra... Steidzoši viņa pagāja garām vītolam, Ojars sekoja klusēdams.

Ojar, man tev jāsaka, ka tava sieva es nevaru būt, Omula uzsāka īsi un skaidri bez aplinkiem. Viņa sajuta, tas varbūt bij cietsirdīgi, bet tas jau bij viņas dabā, ja par vienu lietu tai bij cieša pārliecība, tad viņa nepazina līdzcietības. Viņam notika netaisnība, bet vai viņai pretim liktenis bij taisnâks? Šajâ brîdī viņa varētu ari kliedzoši apsûdzēt likteni, ja tas bûtu galvenais vaininieks, jeb citu... par visu to nelaimi, kas pār viņu nākusi, par visām tām maldu cîņām, sevis noliegšanas, kas visus šos gadus kropļojušas viņas dvēseli kamēr viņa gaidîja uz Ojaru. Bet viņa jau pati tâ bij izvēlējusies toreiz, vēl uz skolas sola, kad viņš aizbēga. Viņa pati bij radījusi sev cildenu varoņa tēlu, tam ticēja un gaidîja viņu. Un tad, kad viņas jaunâ sirds pamodâs mîlestîbai tad viņa spîdzinâja savu sirdi...Viņas brîvîba bij saistîta. Ar elementâru varu tâ pârrâva saites, bet bij jau par vēlu... kad jau tik daudz posta bij padarîts. Ja viņi toreiz ar Egilu bûtu brîvi viens otram pretî stâvējuši, nekâdi maldu biedi nebûtu aizkrustojuši tiem ceļu uz laimi, tad... ai, tad viss bûtu bijis citâdi. Abus viņus šî biedu ēna izmocîja, viņu salieca, bet viņš - lûza.

Ha! Kliegt viņa varētu pret to, kas bij vainīgs pie visa, to skrāpēt ar saviem nagiem, dauzīt ar dūrēm, to kost Bet kur viņš bij, šis nezināmais vainīgais?

Kamdēļ tik kategorisks spriedums? Ojars jautâja ar lauztu balsi.

Es nemīlu tevi.

Un agrāk ko tu teici? Kādēļ tu mani sauci?

Es sagaidīju, ka tu tā jautāsi. Kamēr es nebiju Egilu mīlējusi, es nezināju, kas ir mīlestība pret vīrieti.

Bet tu taču viņu jau agrāk pazini, skolā, kamdēļ tad tu neiemīlējies viņā, bet tikai vēlāk? Ojars pārtrauca.

Tas man pašai būtu jāprasa, ja kāds to varētu atbildēt. Es to nezinu. Varbūt es mīlēju ar, bet tā nebij tā mīlestība... nu, kā to lai saka-

tā nebij vēl tā spēcīgā dzimuma mīlestība, Omula viegli nosarka.

Ā! Ojārs izdvesa ar manāmu nicināšanu. Un tad, kad tu bez dzimtenes klīdi apkārt ... un visi tev uzbruka... Bet tas jau uz to neattiecas, Omula strauji turpināja. Un vēlāk, kad mēs tik dzīvi sākām sarakstīties, tad es it vienkārši iedomājos, ka mīlu tevi, ka tas citādi nemaz nevar būt.

Un tad? Ojars jautāja, kad viņa uz brītiņu apklusa un nogrima domās, it kā sakopodama visas savas atmiņas.

Un tad tad tu man atklāji savu mīlestību, un tad mēs bijām saderināti. Es vairs negudroju un gaidīju tevi. Kas tad nāca ar Egilu, tu to zini... Kad viņš mira, es domāju, ka liktenis mani sodījis par... tevis dēļ. Es atkal ieņēmos galvā, ka man jāizpērk šis lielais grēks pret tevi...

Omula drūmi raudzījās Gaujā. Tā rāmi nesa uz priekšu savus ziedošos pavasara ūdeņus. Cīruļi tricināja gaisu ar savām priecas gaviļu dziesmām un saule staroja tik silti un līgsmi. Viss gaiss skanēja un viļņoja trīsošā, radoša pavasara plūsmā.

Un tagad? Ojārs vaicāja smagi.

Un tagad... es saprotu, ka tie bijuši tumši, smagi dvēseles maldi, Omula klusi teica. Dvēseles maldi - mūsu mīlestība!

Jā, mana pret tevi.

Es tevi mīlēju... vienmēr. Jau kā mazu bērnu... Septiņi gadi tev bij, vai apmēram, kad es tevi pirmo reiz redzēju baltā svārciņā ar sarkanu lentīti matos... Tu uzaugi zem manām acīm kā plaukstošs pumpurītis... Es atminu tavas šķelmīgās actiņas... Tu aizvien bēgi no manis,

kad es tevi ķēru. Un kad tu biji liela - es tevi acīm pavadīju uz skolu un sagaidīju pārnākam. Kad izdzirdu tavus metalskaņos smieklus, mana sirds smēja līdz. Un lielākas laimes man toreiz nevajadzēja, kad tu man kādreiz uzsmaidīji. Devīga tu nebiji pret mani... Ā, Omula, un tad visus šos gadus, tevi neredzot, bet garā arvien ar tevi kopā esot, es esmu kā saaudzis ar tevi. Es nemaz vairs citādi nevaru iedomāties ... Viņš apklusa un kā izmisis bezspēcīgi pamāja ar roku. Klusēdami viņi soļoja gar upmalu abi līdzās. Ko Omula varēja teikt? Viņš cieta sāpes, bet viņai ari nebij viegli. Bezgala žēl bij viņa. Ejot viņa no krūmiem nolauza pa zaļam zariņam un pa savam paradumam plucināja lapas un meta tās zemē.

... Ar puķēm tu kaisīji manu nāves ceļu!.. viņai ienāca prātā, un viņa visa nodrebēja. Viņa atskatījās atpakaļ. Jā, celiņš bij izbārstīts jaunām zaļām lapiņām, kā toreiz. Tikai tad bij ari ziedi, koši vasaras ziedi. Un tagad jau ari prieku viņa nekaisīja Ojara ceļā. Kā māņticību viņa sajuta. lemeta upē pēdējo noplucināto zariņu un nogriezās sānis, kalnā.

Iesim māja. Ļaudīm uz tīrumiem jāsūta launags, viņa teica.

Vakarā Ojars grieza centrifūgu un palīdzēja novākt pienu. Viņš nēmās nosvīdis gar neparasto darbu. Omula smiedamās raudzījās viņā. Strēlnieks to izdarīja veiklāk un vieglāk, bet viņš jau ari bij pusmilzis. samērā ar Ojaru.

Ko nu bendē nost cilvēku, nav jau vis grāmata, ko var pašķirstīt. Vecmamuļā bārās uz Omulu.

Lai palokas vien, diezgan jau viņš pa grāmatām urbies. Omula bilda.

Tiešām, par daudz esmu atradis no fiziska darba, Ojars pats atzina. Viņš labprāt strādāja visu, ko Omula tam uzdeva. Ar neliekuļotu sajūsmu viņš baudīja dabu. Visus šos gadus tur laukā viņš bij pavadījis lielpilsētas mūros, tā vasaru, kā ziemu. Un tagad te uz zemēm, pavasarī, plaukstošā dabā, brīvībā viņš jutās kā atsvabināts. Ar prieku viņš ķērās pie arkla un dzina vagu irdenā zemē; raka Omulas dārzā puķu dobes, dēstīja un stādīja. Omula cēlas no rīta un gāja pa saimniecību; viņš ari negulēja, bet kamēr govis slauca, brida basām kājām pa rasu un priecājās, ka siltā vasaras diena aust. Pēc ilgiem, ilgiem gadiem, tas atkal redzēja saules lēktu visā krāšņumā. Kādreiz viņu pārņēma tāds prieks, ka viņš būtu dziedājis un gavilējis. Bet kad atcerējās savu sarežģīto stāvokli, tad lūpas stinga, un viņš palika mēms.

leradās Gaujas kundze uz vasaras dzīvi. Mazliet nekautri viņa vēroja Omulas un Ojara attiecības. Ojars jutās neomulīgi. Jā, ko tad viņš te vairs dzīvoja un gaidīja, ja tam no šejienes ceļš apakš kājām.

Tad man jabrauc projām, Omula, —viņš teica kādu dienu.

Uz kurieni tu gribi braukt? Omula jautāja.

Vienalga kurp. Man nav vienalga, man jāzin, ka tu būtu drošībā. Ja ari tas, ko tu no manis prasi, nevar būt, mēs tomēr nešķirsimies kā svešinieki. Garīgi tu man arvien paliksi tuvs kā bijis. Es esmu tev tik daudz parādā... Ka es nekad nevarētu diezgan priekš tevis darīt, to tu zini...

Ak, ko? Viņš pamāja atraidoši ar roku .

Omula neatlaidās, kamēr tam bij jāpateic, ka viņš dosies dziļi Krievijā pie Ata Dangas, kuram tur esot sava tipogrāfija un iedzīve. Omula izbrīnījās vien, dzirdot, ka Danga legalizējies zem cita vārda, labi apprecējies un ved kārtīgu, mierīgu pilsoņa dzīvi. Ar rakstniecību vairs nenodarbojoties, neatliekot laika. Tas Omulu zināmā mērā apmierināja, ka Ojaram ir droša vieta pie laba drauga. Danga ari vislabāk varēja apspriest viņa stāvokli un dot padomu, kā tikt uz ciņa. Viņa no savas puses gribēja darīt visu iespējamo pie viņa dzīves nokārtošanas. Viņa pierunāja to vēl palikt tepat Gaujienā kādu laiku atpūsties. Viņš palika. Ojars visur tai palīdzēja saimniecībā, centās izpatikt, darīt prieku. Salasījis upmalā vijolītes, viņš tās sakārtoja daiļā pušķī un nolika brokastī uz galda. Vai atkal atstiepa no meža lielu sulīgu, smaršīgu bērza meiju un piesprauda pie viņas durvīm.

Visas šīs uzmanības Omulai nedarīja prieku. Bet gan ar lielu labpatiku viņa vaļas brīžos ar viņu pārrunāja un apcerēja visādus konkrētus un abstraktus jautājumus. Tur viņi pilnīgi sapratās un nekad tiem nepietrūka tematu, nedz apsīka valodas. Sevišķi stiprs viņš bij filozofijas vēsturē un ari labi pārzināja jaunlaiku filozofijas virzienus. Apcerēdams dažādus dzīves jautājumus, viņš varēja veikli operēt no radikālā empiriķa, amerikāniešu filozofa Džemsa pragmatisma viedokļa; Anri Bergsona intuitivā filozofijā viņš jutās kā mājās, un Eikena garīgās pasaules vērtības tam bij, tā sakot, kļuvušas miesa un dvēsele. Ari psicholoģiju teorijā viņš pārvaldīja svabadi. Un sociālās zinātnes bij viņa specialitāte.

Viņš par visu runāja labprāt, un Omula ar prieku klausījās. Stundām viņš varēja docēt viņai par visiem pasaules prātniekiem no ziemeļiem līdz dienvidiem, no austrumiem līdz rietumiem. Viņš viņu veda uz visiem gudrības kalngaliem un rādīja viņai plašas izredzes, it kā sacīdams: redzi, turp es tevi vedīšu un turp!.. to es tev rādīšu!.. un to es tev došu!

Omula klausījās viņā zvīļojošām acīm, visa aizraudamās no viņa garīgās pasaules. Viņa redz to savā priekšā klaji, plaši atvērtu, un viņai atliek tikai solis ko spert... A, cik burvīgi skaisti tur ir kurp Ojars viņu aicina, viņas cēlais draugs?

Kādreiz viņš tā aizrāvās, ka sāka viņu pārliecināt un iestāstīt, cik laba būtu viņu kopdzīve: viņš mācīs viņai pamatīgi jaunās valodas, viņi abi tulkos, popularizēs angļu un franču filozofiju ... abi strādās kopā vienu garīgu darbu...

...Sausu kabineta darbu, atgremodami citu domas un vārdus. Tā sevī atkal nerātni domā Omula. Nē, dzīvot dzīvi ar siltu, pukstošu sirdi, ne tikai prātot, lasīt un rakstīt. Priekš tam, viņa jūt, tai nav vajadzīgās dāvanas, lai ari tā radītu ko patstāvīgu, dzīvu.

Un dažreiz viņai Ojārs liekas kā iebalzamēta Kanta, Dekarta vai Spensera mūmija, kas ar mechanismu uzgriežama un automātiski atkārto pēc patikas kuru katru nodaļu. Viņš nav dzīvs radošs gars. Viņai bail no viņa sausās pārgudrības, tā nomāc viņu, tā nedzīvina viņas dvēseles spēkus. Ja ari cik viņi garīgi derētu kopā, viņam ir tikai viena puse no tā dzīves biedra ideāla, kurš viņā izveidojies. Ar prātu viņa atzīst visas viņa labās īpašības, bet sirds viņai nerunā līdz.

Kad Omula viņam kādreiz to izteica, viņš sacīja.

Tu, kā jau sieviete, ļaujies vadīties tikai no jūtu loģikas un spried pēc tā, ko iedveš vai runā tava nervu sistēma.

Kad viņa pretojas, lūkodama pierādīt, ka ne arvien tā ir, tad viņš to nesaprata.

Kā jau visām sievietēm, tev ir metafiziskās distances sajūtas trūkums, viņš piebilda mazcienīgi.

Omula sajuta sevī mostamies spītes garu. Bet viņa to apspieda un klusēdama raudzījās viņā.

Psichiskās dzīves dziļums, Ojars turpināja, viņas izjūtas imponderabilijas atkaras no tā, cik cilvēks vispār savā mūžā cietis, cik lielā mērā viņš se replie, se rēcueillie, cik sitienu viņš panesis. Un šinī ziņā godīgai pilsoņu meitai nebūs iespējams mēroties ar tādu cilvēciņu, kā es. Šī petrissage no likteņa puses atstāj ari savu plus psiches konstitucijā. Es esmu stiprs... man tā lieta skaidra, par mīlestību, man nevajaga nekādu komentāru.

Vai nevarētu iztikt bez liek- un svešvārdības? Omula iekarsusi teica. un ne arvienu «cilvēciņu» plusi pārsver «godīgu pilsoņu meitu» minusus. Es nemaz negribu svērt tavas dvēseles nesveramās vielas, bet to es varu teikt, ka iekšējās dvēseles sāpēs locījusies, sevī iedziļinājusies es esmu diezgan, un domāju, ka šinī ziņā es pilnīgi ar tevi varu mēroties. Varbūt vēl vairāk. Kā graudu starp diviem dzirnu akmeņiem mani dzīve berzusi...

Ā! vai par to vēl tai vajadzēja viņam runāt? Īgni viņa piecēlās no sola dārzā un iegāja mājā.

VIII

Nāc man līdz!

Vasaras svētku sestdienā Leons ar tēvu atveda līdz Viktoru Strēlnieku. Svētkos ieradās ciemā Gaujienā ari brālēns Valts Lībietis un Guntars. Lai gan tā nebij parastā Gaujienas vasaras līgsmība, bet zināma, priecīga omulība valdīja visos vasaras svētkos. Leons bij nopietns, sevī iedziļinājies, bet Omula bij jautra un smaidīga. Guntars ari šoreiz bij labā omā, daudz jokoja un uzjautrināja visus. Valts un Strēlnieks ar prieku uztvēra Omulas jautrību un tai pieskaņojās. Tikai Ojars vien palika drūms un īgns. Vispārējā omulība viņu maz rāva līdz.

Reiz Omula garāmiedama paķēra no Strēlnieka galvas salmenicu un to uzsvieda augstu liepas galotnē «kur bitēm laist bērnus», un pati devās prom. Strēlnieks tai pakal ko tik māk. Ilgi viņi abi skrēja smiedami, ķircinādamies, kamēr viņš to satvēra.

Pie vakara Omula bij kā apskurbusi no jautrības; pārmaiņus viņa irgojās ar Valtu un Guntaru un skaļi smējās par viņu jokiem. Tikai kad tā atdūrās uz Leona skumju pilno tēlu, viņa aprāva savus priecīgos smieklus, kas tai nevaldāmi lauzās uz āru. Viņa jau ilgi nebij smējusi. Un tad šīs moku pilnās pēdējās dienas!

Ceturtos svētkos atkal mājā viss apklusa. Gaujas kungs ar Leonu, Valtu un Strēlnieku aizbrauca uz pilsētu. Pēdējais no Omulas atvadoties skumji teica, ka viņš došoties garākā ceļojumā, viņš negribot būt klāt viņas kāzām. Omula saprata Strēlnieka pārpratumu, bet viņa bij par apātisku, lai to novērstu.

Laimīgu ceļu! Viņa novēlēja savam pielūdzējam; mazliet tai žēl bij viņa.

Ari Ojars kļuva nemierīgāks un taisījās ceļā, kad jau reiz viņam palikšana šeit nebij. Jo dienas, jo smagāka viņam palika sirds, un pie domām, ka viņam no Omulas jāatsakas un visiem laikiem, viņš sajuta nepanesamas degošas sāpes. Ka tik briesmīga, mocoša varēja būt mīlestība pret sievieti, to viņš nekad nebūtu ticējis. Un ka tik nežēlīga varēja būt sieviete!

Rūgtums viņā krājās nemitīgi, tas draudēja viņu nosmacēt. Viņš vēl reiz lūkoja Omulu pārliecināt, lūgt; varbūt taču viņa vēl groza savu lēmumu.

Omula, nāc man līdz, citādi mana dvēsele aizies bojā aiz mīlestības pret tevi. Ojars teica dobji, nomākts no trulām iekšējām sāpēm.

Es nevaru, Ojar, es nevaru. Saproti jel mani.- Omula lūdzās.

Kādēļ tu nevari? Tu zini pats, kādēļ.

Nē, saki vēl reiz.

Es nemīlu tevi.

Tu teicies garīgi mani mīlot.

Tā es teicu, Ojar, un tā ir patiesîba.

Un tu stādi fizisko mīlestîbu augstâk kâ garīgo?

Varbūt tas ir zemi no manis, bet es nevaru ... apžēlojies, nemoki mani, netirzā velti. Prasi ko gribi no manis, tikai to vien nē.

Ak, miesīgā mīlestība taču nekā nav vērts, tā nāk un zūd. Tikai garīgā ir mūžīga. Omula viņu nesaprot, kad ari, kā viņš slavē

un cildina savu mūžīgo mīlestību. Bez viņas laicīgās, tai viņai nav nozīmes.

Ojars drūmi, nosodoši sarauc pieri. Kad es tagad raugos tevī, Omula, tad es nevaru ticēt, ka tu esi tā pati cēlā meitene, kas man tā pieķērās tik ilgus gadus ar savu jaunavisko sirsnību, mīlestību un uzticību. Kur ir mans cēlais sievietes ideāls? Drupās satriekts tas guļ pie zemes pīšlos. Žēl man tevī mana zaudētā ideāla. Līdzcietību es sajūtu pret to mazisko levas meitu, kas zemā kaislībā ar dvēseli pieķērās pie pārejošām lietām. Es visu savu mūžu esmu sekojis savam tikumiskam imperatīvam - uzticībai tev. Nekad es neesmu ļāvies aizrauties no necienīgām dzīvnieciskām dziņām. Tevi gaidīdams un mīlēdams esmu palicis miesīgi neaptraipīts. Tu biji mans sargeņģelis. Jā, ar lepnumu es varu teikt, ka es nemaz nepazīstu tādas kustoniskas dziņas.

Ar neizmērojamu nicināšanu Ojars runāja. Omula kā izbrīnījusies raudzījās viņā.

Es augsti cienu tavu šķīstību, Ojar, tavu uzticību man. Bet nenicini mani, ari es sekoju savai cieši noteiktai, iekšējai pavēlei— būt patiesai. Un sekot tev kā tava sieva tā būtu briesmīgākā pašapmānīšana. Tu pats liecini, ka ari es tev biju uzticīga ilgus gadus un gaidīju uz tevi. Man tas tik viegli nenācās kā tev...

Tevī dēmoni trakoja.

Es zinu, zinu... es esmu grēcīga, samērā ar tevi; es atzīstu visas savas vainas un lūdzu tevi, piedod tās ciešanas, kuras tev piekritušas manis dēļ. Viņa sirsnīgi satvēra Ojara roku kā lūgdamās.

Ja tu mana sieva nevari būt, tad man cits viss vienalga. Viņš atgrūda viņas roku. Tad viņš izplūda skaļos pārmetumos, niecinādams

viņas dabu, tai pretī stādīdams savu nelokāmo uzticību un šķīstību.

Es jau esmu nekrietna, tevis necienīga, viņa teica vēl arvien pazemīgi.

Es tev visu piedodu, visu, ko tu ari man šinīs pēdējās dienās esi darījusi; es gribu visu aizmirst, ari visas tās ļaunās īpašības, kuras man nācies tagad novērot...

Omula saslējās.

Jā, tu jau esi labs un cēls, es to nenoliedzu. Bet tava augstsirdība mani nospiež, es viņu nevaru pieņemt, Omula teica jau ne bez ironijas.

Tu visu laiku apslēpi no manis sava īstā cilvēka dabu. Es nezināju, ka mans ideāls stāvēja tik augstu pār tevi. Viņš turpināja neievērodams viņas vārdus.

Cik mans dzīvais cilvēks saskanēja ar tavu iedomu ideālu, to es, protams, nevaru zināt. Bet, ka es savu dabu tev būtu apslēpusi, vai liekuļojusi tev, tā ir lielākā netaisnība, kādu tu man vari nodarīt, to sacīdams, Omula pretojās.

Domāju, ne es radīju tavu sfinksas slavu. Ne es biju tas molochs, kura mīlestība prasīja dzīvus upurus... Ari Atis Danga būtu savu dzīvību izelpojis pie tavām kājām, ja viņš pie laika nebūtu izrāvies no taviem plēsones-sfinksas nagiem... Es jau pats tagad savām acīm redzēju, kā tu kairinājies ar Strēlnieku. Viņš jau droši labu galu neņems ... Un vēl citi...

Vēl citi ir pēdējā agonijā? Omula bāla un drebēdama iesmējās.

Kas viņus visus var saskaitīt, tavas mīklainības minētājus.

Un tu jau, diemžēl, tas Edipus neesi.

Jâ, es tagad redzu - tu esi sievietes-koķetes prototips.

Omulas acis tagad meta kvēlošas naida dzirksteles Ojarā. Viņa saslējās visā stāvā un kā apsūdzētāja nostājās viņa priekšā.

To tu man met acīs kā brēcošu pārkāpumu! Kas mani tādu padarīja? Tu. Kādēļ es atraidīju mīlestību? Tevis dēļ. Kādēļ mana dvēsele maldījās meklēdama, mocīdamās, alkdama patiesās, īstās laimes? Tādēļ, ka biju saistīta pie tevis. Kad manas jaunās asinis modās, manas briestošās dzīvības enerģija pāri plūda, es apspiedu sevi, es kodu savā miesā. Es nīku tevis dēļ...

Omula trīcēja aiz dusmām.

... Un tu to man drīksti pārmest! Tu, kas nekad neesot šai zemā mīlas kaislībā dedzis. Tu, ar savu salto dabu. Es gan cīnījos, pārvarēju sevi. Tevis dēl es mocīju Egilu un sevi. Jā, ari viņš nomira šķīsts, bet viņš nekad nelielījās ar to. Es šaubījos no viena pienākuma uz otru, kā apskurbināta no visiem šiem pienākumiem, kuri man tika uzspiesti no ārienes. Es biju nebrīva caur tevi no paša pirmā manas dvēseles mošanās laika. Es ari būtu nomirusi, iekšējas brīvības nepazinusi, kā daudzi cilvēki nodzīvo visu mūžu un nomirst ārējas konvencijas saistīti, ja es toreiz, pirms Egila pārnākšanas, būtu ar tevi apprecējusies. Mana iedzimtā, ieaudzinātā pienākuma sajūta tad būtu aptumšojusi manu gribu; un ari manas jūtas taptu notrulinātas, nepamodušās šādā pretdabiskā laulībā. Tikai tagad es saprotu visā pilnībā - man vajag vīra, kuru varu mīlēt un ar kuru ari garīgi varu saprasties. Tu neesi īstais, tas ir skaidri.

Omula apklusa kā nogurusi. Bet par visām lietām tev svarīgāka ir tā fiziskā saprašanās. Jo citādi tu varētu pati sadegt savās kaislības ugunīs, - Ojars jau vairs nekautrējās.

Jā, tev taisnība, rūgta taisnība. Un vai zini, es domāju: ja no tevis krietns revolucionārs nav iznācis, tas izskaidrojams ari varbūt ar tavas dabas saltumu.

Ojars īgni iesmejas. Omula runādama zvērojošām acīm raudzījās viņā. Ilgi vēl viņa runāja. Likās, ka visas aizturētās, nospiestās dusmas uz nezināmo vainīgo tagat izgāztos uz Ojaru. Viņš no visa disputa mantoja tikai vienu jaunu atzinu: ka sieviete nepavisam nav tā bezveidīgā un tikai veidojamā dvēseles viela, kādu viņš to bij domājis, bet ka viņā ietilpst visi tie lielie un mazie grēki, kurus, kā vīrietis, tā ari viņa iezīž jau ar mātes sirds asinīm savās miesās.

Viņš redzēja, ka viņiem abiem izlīgt nav iespējams. Tad vakarā viņš aizmiga ar lāstu uz lūpām... ar lāstu visai sievietībai. Kā daudzi, sievietes atraidīti, viņš tapa par nesamierināmu sieviešu ienaidnieku.

Vēl reiz Omula ar Ojaru garāmejot atgriežas uz to pašu lietu. Omula teica:

—Tā kā tu līdz šim esi bez kāda iekšēja konflikta dzīvojis «nepazīdams sievieti», tad es varu būt mierīga, ka ari no manis atsakoties tevī neradīsies smagi konflikti. Cietušā pašmīlība pārsāpēs. Brūces sadzīs. Vai gribi zināt manas atsalšanas atslēgu: tā pastāv iekš tam, ka es nejūtos pievilkta pie tavas aukstas dabas ar to nezināmo, nenoteicamo psiehiski-fizisko elementāro spēku, kas velk dzimumu pie dzimuma. Es esmu citāda. Mūsu dvēseles elementi nepievelkas, tie atgrūžas.

Kāda dienā Ojars ar Omulu šķiras viens ar otru.

Tas bij tāds smags, traģisma pilns skatiens, ko Ojars Omulai uzmeta. Viņa nodrebēja. Tā gaiši sajuta, viņš ir lūzis, šā vai tā. Tas viņai bij atkal viens neziņas un šaubu pilns izmisuma mirklis. Ļaut viņam iet, vai atturēt?.. Žēl bij neizsakāmi tā garīgi tuvā cilvēka, kāds Ojars viņai bijis gadiem. Viņa to negribētu zaudēt. Ja viņš paliktu viņas tuvākais draugs, kā brālis? Bet viņš prasīja no viņas citu. Kā zibeņa spilgtā liesma tumšā naktī apgaismo apvārksni, tā pār Omulu nāca spēja dzīves izpratne: nē, tas nevar būt! Viņi kopā neder, tad jālūzt abiem. Šitā varbūt vēl kāda izeja rodas; laiks, dzīves cīņas un vētras varbūt vēl katru izmet kādā gaišā krasta malā...

Un Omula atbildēja Ojaram ar sausu skatu, tikai pašā pēdējā mirklī to mīkstinādama ar maigāku izteiksmi, it kā lūgdamās piedot viņai un ari pati piedodama.

Tu man sariebi dzīvi, atraudama no lūpām dzīvības malku. Tad ari tev nebūs laimi rast! Kad tu domāsi laimes kausu tukšot sausu dibenā tu raudzīsi gļotainu riebumu.... nāvi... izmisumu! Ojārs izteica dobju balsi savu pēdējo briesmīgo novēlējumu Omulai.

Viņa pēdējais skatiens bij stīvs, viņa roka salta.

... Viņa dvēsele stingst!.. Es, sfinksa, izsūcu viņa asinis! .. Omula domāja ar šausmām.

Itin kā puteklis uz svara kausiem, tāpat ir visa pasaule tavā priekšā, un kā rīta rasas piliens...

Dievs, esi viņam žēlīgs! Vecmāmuļa, no lieveņa noskatīdamās, kā Ojars aizbrauca pa lielceļu, pie sevis lūdzās.

Ā, vecmāmiņ, nebar mani, man tik grūti, tik neizteicami grūti, Omula elsodama pieplaka pie vecmāmuļas krūts.

Ak, bērns. Dievs mums nav devis, kā Zalamanam, visu lietu īsto atzīšanu, ka mēs zinātu, ar kādu gudrību pasaule radīta un kādi ir dabas spēki. Paliec savā gudrībā! jo gudrība ir Dieva spēka dvaša un mūžīgās gaismas atspīdums. Viņa piemājo svētām dvēselēm, jo Dievs mīlē tikai to, kas paliek gudrībā.

Gaujas kundze atvieglota uzelpoja, kad sestdien ar vīru atkal atbraukusi, atrada Ojaru jau projām.

Un gluži par velti man bij jāzaudē tāds derīgs, iestrādājies darba spēks, kā Nomals! Gaujas kungs žēlojās. Kas par lietu? visi gribēja zināt. Leons izskaidroja, ka Nomals aizgājis Balkanu karā, cīnīties kopā ar slāvu tautām pret turkiem. Teicis, ka nu jau viņa priekštecis ieņemšot savu veco vietu, un vēl vairāk.

Nezina, kas pašam galvā ienācis, kas ne... jāmeklē karš! It kā tāpat galu nevarētu dabūt. Tā Gaujas kungs.

Tā iemīlējies viņš bij tevī, Oma. Leons iečukstēja ausīs māsai.

Bet Omulai saltums pārskrēja par muguru. Viņas upuru skaits arvien vairojās!

Ari Gaujas kundzei bijušas pilsētā savas nepatikšanas. Viņa bij turp braukusi nokārtot radušos sarežģījumus saimniecībā: ilggadējā kēkša Anlīze bij piepeši uzteikusi, jo pa Jāniem precēšoties. Kā tas varēja būt? Anlīze taču jau divi gadus precējās un bij pat loti tuvās attiecībās ar kādu jaunu fabrikas strādnieku Cinīti, kurš pērn ruden noņemts zaldātos.

Tagad Gaujas kundze uztraukta un ar morālisku sašutumu stāstīja par Anlīzi sekošo: Anlīze teikusi īsi: «Tagad man ir cits brūtgans, amatnieks Caun,īts, kurš nemaz nav nesmukāks par

Cinīti, es viņu mīlu pat vēl vairāk, un viņš kā traks pēc manis. Būšot nošaut, ja neiešot pie viņa. Ko tad es citu varu darīt? Jāiet vien ir».

Nu, zināms, ka jāiet. Ari vecmāmuļa piekrita. Anlīze jau nobriedusi meita, kā lai viņa gaida četri gadi uz Cinīti, kad Caunīts tikpat labs. Gan jau karavīrs aizmirsīs.

Omula atturējās ar savu spriedumu. Viņa tā kā apskauda ķēkšu Anlīzi, cik viegli tā izšķīra tik smagus jautājumus!

IX

Novēlējums.

Pēc Ojara Zīles aizbraukšanas Omula pavadīja ilgas, garas dienas dziļi sevī nogrimusi. Bet tās nebij tās asās, degošās sāpes, it kā kāds gabals no sirds būtu atrauts.

Toreiz Leons viņai stājās līdzās mierinādams un novadīdams viņas domas un jūtas uz citu pusi. Ari viņš pats vēl nebij noslēdzis iekšēju mieru. Viņš tik labprāt runāja ar Omuļu par Lilianu. Omula ari labprāt klausījās. Viņš jau ari nevarēja aizmirst.

Kādēļ Liliana gāja nāvē? Tas bij tas smagais jautājums, kas nospieda Leonu. Viņš atcerējās, ka Liliana bij iemīlējusies Baltazarā Aukā un viņš to bij sajutis kā neuzticību pret sevi. Bet viņa varonīgi apspieda šo aizraušanos un palika uzticīga savai pirmai mīlestībai. Viņam šķiet, ka Lilja pēdējā brīdī ir nojautusi savu dvēseles maldu ... viņš zina, ka viņa tikusies ar Auku pirms nāves ...

Ā! Kamdēļ šie mūžīgie mīlestības maldi! Ja Lilja būtu sekojusi savai sirdij toreiz ar Auku, viņa būtu vēl dzīva un laimīga. Ari Auka. Un es pats? Tas būtu man grūts pārbaudījums. Bet es to pārciestu vieglāk, kā tagad... Ā! Viņas stingās acis!.. Šis šausmu pilnais pārmetums!,. Pār viņas līķi grūti man būs spert soļus uz jaunu dzīvi...

Citreiz Leons žēlojās:

Ar kādu šaursirdību es pārmetu Liljai viņas mīlestību pret Auku. Un pie tam es iekšēji sajutu, ka es pats būtu darījis citādi: neviens vīrietis nebūtu izlaidis no rokām šādu laimas balvu... Tikai tagad es saprotu mīlas augsto dziesmu pilnīgi... Bet pie šīs dziesmas pieder abi, vīrietis un sieviete. Ari viņai, sievietei, bij tiesība uz laimi, ja ari šī laime nepastāvētu mūžīgi. Ja tā pārietu, un viņa atgrieztos atpakaļ pie manis, es tai vairs tagad nepārmestu.

Vai tu zini, Omula, kā es tagad saprotu mīlestību un laulību. Mēs nedrīkstam greizsirdīgi būt, ja mēs to varētu. Ko prasam priekš sevis, to novēlam ari citiem. Cik daudz laimes varbūtības tā vairāk būtu pasaulē, un dzīve būtu mazāk pelēka, ja mums pretim starotu cerība, iespēja meklēt un atrast jaunu dzīvības prieku, bez grēka. Un cilvēki līdz vecumam tad justos jauni un neapniktu dzīves. Zināms, tas iespējams tikai tad, kad abām pusēm, vīriešiem un sievietēm, atzīst vienlīdzīgas tiesības uz mīlestību; kad uz mīlestību dibināta laulība paliek ar visiem saviem pienākumiem nesatricināms svētums. Bet lai šie pienākumi nebūtu smagas važas, lai tie pieļautu ari citu tīru mīlestību. Es domāju, tikai tā var izzust riebīgās vīriešu ekskursijas prostitūcijā ārpus laulības.

Un tie, kuri neatradīs pretmīlestību? Omula bilda.

Tiem nekas neatliek, kā apmierināties, pārvarot sevi. Precētiem tas ari nevar tik smagu kaislības konfliktu radīt, kā jaunībā.

Omula ar dzīvu līdzdalību sekoja brāļa apcerēm. Ari viņa bij ar sāpēm izjutusi visus šos jautājumus.

Kamdēļ mēs, Leo, agrāk tik gudri nebijām! viņa teica. Ja viens man to būtu sacījis,

jeb, ja es pati to būtu tā sapratusi kā tagad, un manu apziņu nebūtu aptumšojuši visi tie konvencionālo pienākumu māņi, tad mēs toreiz, kad tik kaislīgi ar Egilu mīlējām viens otru, būtu apprecējušies. Varbūt mēs to ari pie visa tomēr būtu izdarījuši, bet man bij tā kā kaut kas pretī: viņš bij tik smalks, trausls.

Tu instinktīvi negribēji no viņa bērnu, Leons domāja.

Varbūt. Un tamdēļ es netiku ar sevi skaidrībā. Bez bērna mīlēt atkal es nedrīkstēju. Atkal konvencija pacēla savu biedinošo roku!

Un sirds prasīja pavēloši savu mīlas tiesu. Tai mīlestība pati par sevi ir augstākais likums, Leo piezīmēja.

Tagad es zinu - man kā esošam ir pirmtiesības uz dzīvi un laimi pret vēl neesošo... Nabaga Egils, nabaga Lilja!

Lai mirušie dus svētā mierā! Leons bilda, klusi piecēlās un izgāja dārzā.

Viņa kaislība tagad bij apreibināties puķu ziedu smaršā.

Vasara pagāja lēni, klusi. Diena pēc dienas nedzirdami nira mūžībā. Pamazām Omulai palika vieglāk un vieglāk. Ojaru aizmirst nebij grūti, kur tai ar viņu visi sakari bij pārtraukti un vairs nebij no tā ne ziņas, ne miņas.

Ar prieku Gaujas kundze vēroja, ka no pēdējā dzīves lūzuma Omula viegli atpūšas. Kādu dienu Omula nevaldāmi smējās par tēva jauno ziņu vāceli. Gaujas kungs no pilsētas pārbraucis stāstīja, ka cilvēks ar pašbrauceni piepeši apprecējies. Architekts Znotiņš saderinājies ar kādu vecu vācu jumpravu un jau labu laiku iepriekš pārtraucis visus sakarus ar saviem tautas brāļiem. Tirgotājs Baltausis, nepaguvis ne apprecēties, ne saderināties, pa godam izbankrotējis.

Tā bij bagātīga viela jautrībai. Un kad tā bij izsīkusi, pasts atnesa Gaujienā jaunu, svarīgu zinu: Lībiešu Malva šķīrusies no Manfreda Vīganta un jau apprecējusies otrreiz, atstādama skatuvi. Manfreds ari no jauna samīlējies kādā citā skatuves māksliniecē un aizbraucis tai līdz uz Ameriku. To rakstīja brālēns Valts Lībietis, piebilzdams, ka viņš pats pārcelšot savu tēlniecības darbību dzimtenē.

Malva un Manfreds bij tie prātīgākie, Leons teica uz Omulu pagriezies.

Jā, vai tu zini. Oma? viņš atcerējās,— Baltazars Auka esot pabeidzis grandiozu gleznu par Lilitas teiku.

Tu redzi, Leo, tava Lilja nemirs tā dzīvos Aukas un Valta darbos, Omula teica, bet tūlīt nožēloja izteikto: Leons ar sāpēm novērsās.

Omula visu vasaru strādāja mierīgi Gaujienā savu mājas darbu. Leons viņai pēc iespējas palīdzēja. Viņš bij aizņemts ar Lūšu purva susināšanu. Omula pamazām atguva savu omulību un dzīves un darba prieku.

Rudenī kādu dienu pārbraucis no gara ceļojuma pa dienvidiem un Volgu, Viktors Strēlnieks ieradās Gaujienā. Viņš izskatījās labi atpūties un nodedzis brūns, bij tik jautrs un mundrs, ka prieks bij viņā raugoties. No Leona viņš zināja, ka Omulai ar Ojaru viss beigts.

Brīvi un priecīgi Omula apsveica Strēlnieku, it kā sen jau to būtu gaidījusi.

Nu jūs man atkal griezīsat centrifūgu un laistīsat manas puķes? Omula teica jautri, labvēlīgi viņam acīs lūkodamās, kad viņi vakarā abi sēdēja Gaujmalā pie krācēm.

Vai es to darīšu? Omula, jūs zināt savas sirdsasinis es atdotu...

Priekš manām puķēm, to zinu. Bet tas man darītu maz prieka... Omula teica silti, mīklaini. Vakarā Omula ar Strēlnieku sēdēja krēslainā viesu istabā. Viņš stāstīja par savu ceļojumu. Omula sēdeklī atlaidusies klausījās. Viņai bij patīkami dzirdēt viņa balsi. Tā apņēma viņu ar siltu jūsmu un maigumu.

Paliek tumšs, jādedz uguns, Omula teica laiski, negribēdama piecelties. Nevajag, šovakar būs drīz mēnesnīca. Jā, būs.

Abi apklusa. Omula atlaida galvu krēslā atpakaļ un acis piemiegusi, lāvās fantāzijai. Strēlnieks klusēdams raudzījās viņā.

Strēlniek,- Omula lēni sauca, nemainīdama savu stāvokli.

Jā, Omula?

Nekā, nekā. Es tikai gribēju zināt, vai jūs te. Neejat prom.

Nē, nē. Viņš lēni pievirzījās tuvāk. Tas acu nenovērsa no Omulas, cieši vērodams viņas vaibstus. Viņš gribēja izpētīt, vai tie teica «jā», vai «nē»... Viņam likās, ka liegs smaids rotātos uz viņas lūpām, un ari acis viegli smaidītu caur aizvērtiem plakstiņiem.

Ā! kā viņš mīlēja šīs acis, kas viņu pievelk kā burvības aplokā. Nekur viņš nevarēja aizbēgt no tām, nekur. Tas bij tāds nepārvarams, nenojaušams dabas spēks, kas viņu vilka šurp pie viņas. Un viņam nebij ne gribas, ne spējas tam pretoties. Tikai šeit, viņas tuvumā viņš sajuta mieru un atpūtu no savām sāpīgajām ilgām.

Ilgi viņi klusēja abi. Omula... Strēlnieks čukstēja. Nerunājat! Klusat, klusat... Omula kā baidīdamās, atraidoši izstiepa savu roku. Ar

otru viņa aizspieda sev acis un palika lā, it kā klausīdamas sevī.

Viņš satvēra viņas izstiepto roku. Viņa to neatrāva.

Omula fantazēja tālak... par dzīvi, par cerību, maldiem un vilšanos...

Viņa jūt- viņa nav viena, viņu mīl...

Strēlnieka lūpas viegli pieskārās viņas rokai un paliek tā ilgi, ilgi...

Lai! Silts maigums apņem Omulu. Tik labi ir dot laimi... Tas jau ir gandrīz būt pašai laimīgai.

Ne katram var dot.

Viņa zina. Strēlnieks viņai ļaunā neņems... ja tam atļautu sevi noskūpstīt!.. Tā vienkārši, bez nekāda nolūka, bez tālāka pienākuma un atbildības. Jā, tad redz, kā ir. Un tad ardievu! Tāpat kā Ojaram Zīlim...

Omula! Strēlnieks sauc klusi, un kā nopūta skan viņa balsī.

Jā? Omula atver lēni acis.

Viņš neatbild, tikai mēmi veras viņā pielūgdams, dievinādams.

Skūpstāt mani! Omula teica viegli. Sirds pašai spēji sit. Viņa zina - tagad izšķirsies viss...

Kā neticēdams, viņš mazu brītiņu vēl paveras Omulā. Viņas acis smej.

Ha! Viņa skats uzliesmo... ar atplestām rokām viņš satver Omulu. Viņš skūpsta viņu...

Omula, vismīļākā! viņš gavilē.

Omula visa nodreb viņa rokās. Viņa nevar un negrib vaļā raisīties. Tas ir kā fatums. Tagad viņa zina to... viņa pati skūpsta. Kā apspiesta uguns liesma laužas uz āru aizturētā kaislē.

Omula vairs neprāto, viņai vairs nav prāta-

tikai jūtas, degošas, verdošas. Viņa brīvi ļaujas savam dzīvības impulsam.

Tagad ej! Omula teic pavēloši un viegli atgrūž viņa rokas.

Strēlnieks paklausa bez pretrunas.

Omula viena. Viņa grib pārbaudīt sevi, noprasīt ...

Jā, tā pareizi. Daba izšķīrusi...

Kad otrā dienā Viktors Strēlnieks viņai ar pacilātu pašapziņu liek priekšā jautājumu, vai viņa grib būt viņa sieva, tad Omula nekavēdamās atbild piekrītoši.

Vai tu nebaidies no sfinksas skûpsta? Omula jautā liesmainu skatu.

Tajos nomirt augstākā laime! Viņš aizslēdza Omulas kaistošo muti ar savām alkstošām lūpām.

Omula drudžaini piekļaujas viņam visa.

Strēlnieks bij kā apskurbis no tik daudz laimes. Kad pirmais mulsums bij kaut cik rimies, viņš aizbrauca uz pilsētu, lai nokārtotu savas darīšanas. Kad Omula bij viena, viņa lūkoja saņemt kopā savas domas un jūtas. Ojars Zīle bij aizmirsts, it kā viņa nebūtu ne bijis. Egilu tā atcerējās ar maigām skumjām. Viņš jau tagad bij garu valstī un saprata visas pasaules mīklas; un viņš saprata ari viņas laicīgo dzīves gaitu, viņas nenomācāmo tieksmi pēc dzīves un laimes. Jā, tagad viņš saprata un to novēlēja viņai.

Nē, tik tiešām, viņai nebij sev ko pārmest šobrīd. Viktors Strēlnieks arvien viņai bij simpātisks un pievilcīgs. Ja ari ar viņu tā nevarēja svabadi disputēt par filozofiju un psicholoģiju, un ja ari par muziku un literaturu viņš interesējas maz, bet viņš jau bij jauns, vesels un spēcīgs ka viņa.

Un galvenais — viņu dzīvības elementi neatgrūdās...

_ Ari vecāki bij ar šo precību visvairāk apmierināti. Tā jau bij viņu kluso sapņu piepildījums.

Kad tikai tas nu, meitiņ, būtu tas īstais! Vecmāmuļa bažīgi nopūtās, glāstīdama mazmeitas galvu.

Tas man, vecmâmiņ, tagad vienalga.

Vecmâmuļa domîgi krata savu sirmo galvu: Jâ, diezgan jau tu esi meklējusi to îsto, kas nu viņu ar’ lai zina... Es esmu tik veca, ka nevaru vairs jums jaunajiem lîdzi spriest. Ja man tagad kâds prasîtu, ko domâju par mîlestîbu, tad man bûtu jādala savas domas trijâs daļâs: vispirms, kâ sapratu mîlestîbu savā nerâtnâ jaunîbâ, kur degu kâ sarkanās ugunīs, kad likâs tas, tas vissvarīgâkais dzîvē un cits viss blakus lieta. Tad, pusmūžā, kur tas pārgâja, kad apprecējos; un tad man visa bijušâ jaunîba vairs izlikâs kâ tîrâ aušîba, jâ, kâ neķītrība reizēm. Dzîves nozîme kļuva nopietnâka; ari laimi un prieku redzēju citur - bērnos. Cik reiz es tad savâ nejēgâ tiku bargi nosodîjusi savas meitas un puišus, aušîgas, neķītras dzîves dēļ. Paēdis jau, lūk, nesaprot izsalkušo. Un tagad, vecumâ, es jau varētu pavisam noliegt mîlestîbu, sludinât svētulîbu, iet tuksnesî; bet es saprotu tas būtu veltîgs darbs, pie tam aplams un nevajadzîgs. Dzîve, dzîvîba ir radīšana. Dzīvi rada vîrietis un sieviete kopmūžā. Jaunîbâ meklē viens otru šai radīšanai. Bet katra meklēšana ir ari alošanâs, maldīšanâs. Maldu pataisît par dzîvi būtu neprâts. Un tādēļ tu labi darīji, neiedama pie Zīles, kad atzini, ka abi kopâ nederiet.

X

Atriebība.

Visi gatavojās uz kāzām. Vecmāmuļai jau priekš mīļās mazmeitas pūrs pielocīts līdz malām smalku smalkiem pašaustiem lina palagiem, dvieļiem, galdautiem, vilnas sagšām un segām, vajaga tikai vēl visu pārcilāt, izvēdināt vai pārmazgāt. Māte pilsētā drudžaini nodarbināta ar smalkas miesas un galda veļas steidzīgu pagatavošanu. Viņa jau sen to būtu izdarījusi, bet tai tāda māņticība, ka, ja laikus iepriekš pagatavo pūru, tad meita paliek neprecēta. Bet toties ar jo lielāku prieku viņa ķērās tagad pie šī, tik patīkamā mātes uzdevuma.

Vecmāmuļa raizējās, ka nu Omula aizies uz pilsētu dzīvot pie vīra. Omula viņu mierināja, ka tā palikšot savā mīļajā Gaujienā, kura viņai arvien būs viņas īstā māja; savas pašas iekopto iedzīvi tā nevar atstāt. Viktors dzīvos četras dienas savā mājā pilsētā, un pārējās trīs dienas nedēļā viņas mājā; kā advokatam, viņam tas iespējams.

Ar klusu prieku Omula gatavojās uz jauno dzīves maiņu. Viņa sajuta, ka tā ir labi un tam jau sen tā vajadzēja būt.

Kādas nedēļas pirms kāzām Omula aizbrauca uz pilsētu, lai tur nokārtotu visas savas darīšanas. Ikdienas tur viņa satikās ar Viktoru. Viņa bij jautra un omulīga, ķircinājās un jokoja ar savu līgavaini, un viņš ar lepnu pašapziņu pastaigājās pa pilsētu zem rokas ar savu daiļo līgaviņu, no visiem tik dzīvi aplidoto un kāroto Gaujas Omulu.

Paziņas nereti atskatījās atpakaļ, kad viņi, abi jautri un priecīgi, pagāja garām. Un tiešām, viņi ari bija loti glīts pāris. Kādu dienu Omula piepeši sajuta tādu kā nemieru. Viņa nejauši bij sākusi atkal domāt, gudrot, un tad viņas iekšējais līdzsvars bij mazliet sašķobījies. Kad tikai tas nu būtu tas īstais! Viņai skanēja ausīs vecmāmuļas šaubas.

Arvien vairāk ari viņai pašai mācās virsū šīs šaubas. Viņa domāja par viņu, Viktoru, atcerēdamās viņa straujos glāstus ... tajos tā apreiba kā bite ziedu smaršās. Bet tad skurbums pārgāja, un kas palika pāri? nekas. Garīgi viņiem nebij nekā kopēja. Jā, tas bij skaidri, fiziski viņa jutās pie viņa pievilkta, bat tikai fiziski. Tāpat viņu pievilka savā laikā Ojārs tikai garīgi.

Un, ak sen, cik sen tas bija atpakaļ, kad viņa visa bija Egila, daiļā esteta, varā... Tas bij tāds skaistums saplūst ar viņu muzikā. Toreiz vistuvāk viņa jutās savam laimes piepildījumam. Un taču ari viņš nebij īstais, un ne tas otrs, un, diemžēl, ari ne šis trešais.

Nē, ari viņš nē! un vismazāk viņš.

It kā kāds neredzamām, asām rokām plosītu viņas dvēseli, tā Omulai bij pie šādas atziņas. Ak, kaut reiz būtu skaidrība, šā vai tā!

Viņai šķita, ka tā nodara Viktoram netaisnību, ka viņš nav vainīgs, ka ir tāds un ne citāds.

Šādā dvēseles šaubu brīdī viņa spēji tiecās pēc viņa. Tā paķēra cepuri un ģērbās, lai ietu turp.

Kur tu iesi, Oma? Padzer kafiju - Gaujas kundze teica.

Es iešu pie Viktora, tur ari tad padzeršu; tagad negribas. Ja kāds pēc manis prasa, šuvēja,

vai kas... Saki, lai nāk rīt. Es būšu mājā tikai pie vakara, Omula bilda.

Tu iesi viena, pie Strēlnieka kunga?.. Viņš jau nemaz nezina, negaida... pag’, tad es iešu līdz! Māte uztraucās. Omula iesmējās nervozi.

Paliec nu vien, mamma! Šoreiz es iešu viena. Pēc kādām dienām es būšu Strēlnieka kunga sieva... un tad jau tagad nebūs pārāk liela nelaime, ja aizeju pie viņa viena, nepieteikta, bez pavadoņa.

Māte vēl kaut kā lūkoja pretoties, bet Omula nepacietīgi pamāja ar roku un izgāja. Laukā uz ielas viņai atkal uzmācās visādas domas un nedeva miera.

Vai tad viņa tiešām ies pie viņa, Strēlnieka? Tāds un tāds viņš ir... un tāds un tāds viņš nav ... nekādā ziņā viņas cilvēks viņš nav. Garīgi tas viņai pilnīgi svešs: muziku viņš nesaprot, tikai tumši to sajūt; tāpat citu mākslu tikai taustīdamies var uzņemt; nekādu plašāku interešu tam nav, kā tikai par savu arodu un šauro, praktisko dzīvi; ari diezgan parupš un neaptēsts viņš ir.

Tā tuvāk pārdomājot, Omulu pārņēma izmisums. Viņa pagriezās, lai ietu atpakaļ uz mājām. Pie paša mājas sliekšņa viņa vēl reiz apstājās. Vai tad tiešām viņa atsacīsies no Viktora Strēlnieka uz visiem laikiem? Un būs atkal viena, gluži viena...

Viņai prātā ienāk viņu pēdējā satiksme, viņa tuvums, glāsti, skūpsti...

Ai nē, no visa tā viņa nevar vairs atteikties. Tāpat kā nevar noliegt sevī gribu dzīvot.

Pie viņa, pie viņa! Viņu bīdīja kāda stipra, neapturama dziņa; kā kāda iekšēja pavēlētāja balss tai uzsauca: tev būs mīlēt! Tad viņa jutās aizrauta un kā bez galvas

strauji griezās atpakaļ un skriešus nesās turp - pie viņa.

Omula vairs neprātoja, bet visa ļāvās savām jūtām. Viņai atmiņā tikai viņa mīlestība, viņa kaislie skāvieni. Viņa visa nodreb...

Tā nespēj pretoties spēcīgajam miesas aicinājumam. Strēlnieks tiešām bij ļoti izbrīnījies, kad ieraudzīja ienākam savu līgavu. Jautādams, ar mazu nemieru viņš raudzījās viņā.

Es tā ilgojos pēc tevis, Viktor... Es nevarēju tevi sagaidīt... tāds nemiers mani pārņēma šodien, ilgi nedomādama es skrēju šurp, Omula kā atvainodamās lūkojās Viktorā.

Mana mazā, mīļā sieviņa! Viktors Strēlnieks cieši apkampa Omulu. Par «sieviņu» viņš to sauca pēdējā laikā, lai gan viņa tam pretojās, kad būšot, tad lai tā saucot, vēl neesot tiesības.

Kas tev, Oma, tā kādreiz uznāk? Tu jau tāda kā nobēdājusies tagad? Nu paskat, vai tā nu piederas tagad? Viņš pārmeta to skūpstīdams.

Omula klusēdama pieplaka pie viņa krūts.

Vai tu zini, Viktor, kad tu mani skūpsti, tā cieši, mīļi, man prātā nāk kas briesmīgs... Ojara novēlējums! Es tev to neteicu. Bet tas ir tik... ha! es nesaku, nesaku tev to! Viņa pieslēja vēl ciešāki savu galvu pie viņa krūts kā patvērumu meklēdama. Mana Omulīte, mana dārgā, sirdsmīļākā ...

Ar karstiem skūpstiem viņš apklāja viņas ģīmi, acis, rokas. Tad viņi abi sakusa kopā ilgā, dedzīgā skūpstā. Haha! Omula iesmējās. Vienalga, lai nāk kas nākdams.

Nu redzi, cik viegli viss izšķirams! Viņš piebilda.

Omula nejauši pavēra galvu sānis un ieraudzīja uz blakus istabu pavērtajās durvīs sievieti stāvam. Omula sarāvās un spēji nosarka. Sieviete pazuda.

Ha-ha-ha! Aiz durvīm atskanēja smiekli.

—Ka viņa drīkst?.. Kas tā ir? Omula prasīja drebošām lūpām.

Kā asi notrīts, zvīļojošs tērauda asmins iecirtās Omulai sirdī svešās sievietes skats. Pie viņas smiekliem tai notirpa visi locekļi.

Kas tā... par sievieti? Omula atkārtoja savu jautājumu vilcinādamās, kā baiļodamās.

Ama—lija, mana saimniece, Strēlnieks atbild apjucis, ar lauztu balsi.

Ar neizskaidrojamu dvēseles izpratni Omula saprot patiesību ...

Viņa tev... bijusi tuva? Omula urbjas Viktorā ar asu skatu.

Viktors Strēlnieks pēkšņi sajūt visus pamatus zem sevis grīļojamies. Viņš jūt - viņš ir pazudis, bez glābšanas pazudis. Viņa mirdzošā laime irst... Un pirmo reiz savā mūžā viņš nožēlo, ka nav agrāk domājis par lielās laimes - brīnumainās mīlestības nākšanu.

Saki - jā vai nē? Omula vēl reiz cieši noprasa, kaut gan šaubu viņai vairs nav. Viņa lasa viņa ģīmī.

Viņš nokar galvu sāpju pilnā nožēlā. Melot nelīdzēja. Nevarēja jau ari vairs noliegt, viņa visu redzēja un saprata.

Omula pagriezās un mēmi gāja uz durvīm. Viņš satvēra to aiz rokas. Gluži apjucis, lielā uztraukumā viņš kaut ko nomurmināja par godīgu izlīgumu. Amalijās nākotnes nodrošināšanu...

Nekad jau viņš nevienai pāri nav darījis, un ari Amalijai nav ko pārmest.

Omula, ka tev izskaidroju... Mēs tik piepeši saderinājāmies... Es vēl nepaguvu nokārtot. Es tev zvēru, pie visa, kas man svēts ... Oma, mūsu mīlestības vārdā...

Mūsu mīlestība!., ir mironis... Pāri izpostītai sievietes dzīvei iet laulībā!.. Jā, pēc jūsu likumiem tas jau ir atļauts, un mācītājs tādai laulībai dod savu svētību! Omula visa trīcēja.

Oma, tu eksaltējies! Nekādas izpostītas dzīves tur nav. Viktors Strēlnieks jau no zināma attāluma ar viegli apspiestu ironiju teica. Viņam piepeši izlikās, ka viņa pārspīlē, izliekas.

Omula sveši, kā domās nogrimusi, no neaizsniedzama tāluma viņu uzskatīja. Viņa tikai sajuta to vienu: atkal viņa bij uz likteņa maiņas sliekšņa. Viss viņas sirdstuvums ar šo cilvēku ir bijis, pagātnē ... Sirds salta atkal... Nupat vēl bija tik silti; tik karsti asinis strāvoja. Un nu uz reiz atkal kāds aizcirta pašā priekšā durvis uz dzīves laimi!

Dzīvo vesels. Viktor! Omula teica sāpīgi, bet kā piedodama. Šobrīd viņa sajuta skaidri, nemaldīgi viņš nav tas īstais, ko viņas sirds ar lielām ilgām meklēja. Viņš nav vainīgs ... un viņai tikai žēl viņa.

Omula, tik maz tu mani mīlēji! Viņš sekoja viņai pārmetoši, lūgdamies.

Ne pietiekoši, lai staigātu pār līķiem līķu smakā...

—Tu esi no akmens!.. tu neesi sieviete .._. Ha! Tu laikam gribi, lai es ari sastingtu tavā priekšā - tāda ir tava kaislība?..

Omula vairs nepagrieza galvu uz viņa pusi, lai gan gribēdama kā lūgt, lai viņš nedusmo, lai

piedod viņai. Viņa dzirdēja, ka viņš vēl pēdējo reiz nosauca tai pakal sāpēs un dusmās:

Sfinksa!..

Kā bailes Omuļu piepeši pārņēma un trieca uz priekšu. Lēkšiem, kā bez jēgas, viņa devās lejā pa izejas kāpenēm. Prom, drīzāk prom no viņa!

Skrienot viņa uz kāpenēm gandrīz vai krūtīs sadūrās ar kādu vīrieti, kas tikpat strauji traucās augšup. Ar sparu viņa padrāza tam garām. Ne acu tā nepameta uz to. Bet piepeši tai kaut kas pie viņa atgādināja... ko? Ojaru Zīli. Ha! kāda nepatīkama atmiņa ...

Kamdēļ viņa tagad tik izmisusi? Kas tad ticis? Omula pati sev jautā.

Noticis kas ikdienišķs, ko visa sabiedrība pieļauj. Viņa gribētu prasīt savam mācītājam, kā tas skatās uz to lietu? Vai viņa var iet pie tāda vīra, vai nevar? Bet tur jau nemaz nav ko iet, viņa zina jau iepriekš, ko teiks draudzes dvēseļu gans: tas tēvišķi norās Viktoru Strēlnieku, ka tas, lūk, visai labi nav, ka viņš tā gatavojies uz svēto laulības kārtu... Bet viņai tas teiktu: tur tev, bērns, nav iemesla žēloties, vai justies apvainotai: ja tavs draugs, Viktors Strēlnieks, izvēlēja tevi, tad tu esi tā uzvarētāja ... Katrs jau paliek pie tā, kas tam šķiet, tas labākais. Tas jau ir tās atstātās kauns, ne tavs. Un lai mīļais Dievs svētī jūsu ieiešanu šai laulībā!..

Ha! ir, diemžēl, sievietes, kuras laimīgas, ka dabū kaut vai tādu vīru! Līdz šim jau vairākumam sieviešu jāapmierinājas ar brāķa preci - nolietotiem vīriešiem, jo viņas nav nostādījušas sevi tā, ka varētu pašas ari izvēlēt, un tik maza taču ir to labo, tīro izvēle!

Par netiklību sauc mūsu mācītāji, ja sieviete pirms laulības aiz mīlestības atdodas vīrietim. Bet vīriešu pazīstamo vaļību dzimumu dzīvē pirms un

pēc laulības, to tie saudzīgi nesauc vārdā. Katram vīrietim, lai ari kāda viņa pagātne, ir tiesība kritizēt savu izvēlēto sievu: bet sievietei jāņem par labu, ko liktenis tai piešķir. Katram vīrietim, lai ari cik netikli tas dzīvojis, ir visas morāliskās tiesības, bet sievietei, kolīdz tā kļūdījusies, kaut ari tikai aiz mīlestības visas morāliskās tiesības zudušas, tā netikle...

Nē! ne vīrieša, ne sievietes atdošanās mīlestībā nav netiklība, bet netiklība ir miesīgi sakari bez mīlestības, vienalga vai pirms, vai pēc laulības.

Kā satriekta Omula steidzās mājup. Viņai prātā ienāca Ojara novēlējums:

«Kad tu sausu tukšosi savu laimes kausu, tad tu ieraudzīsi dibenā gļotainu riebumu ... nāvi un izmisumu!»

Nāvi? Nē, tas pārspīlējums. Ha, Lilja!..

Cik ir to sieviešu, kuras neierauga laulībā ieejot sava laimes kausa dibenā gļotainu riebumu ...un kuras nesaslējas saltās šausmās par vīra pagātni! Bet viņas norij šo gļotaino riebumu ... jo izvēles nav! Kur viņas lai izkliedz savu dvēseles sāpiu protesta kliedzienu? Kas to dzirdēs?.. Tie paši vīrieši, kas pārvalda dzīvi, kas noteic ari par viņām. Un viņi, lūk, grib divējādu dzīvi, divējādu morāli, tā viņiem šķiet ērtāki. Viņi teic: sievietes to tik sāpīgi nemaz nesajūt, citādi jau viņas tik viegli to nepanestu.

Un ja kāda nepanesa, pretojās vecajai kārtībai, tad viņu nomētāja ar akmeņiem ne tik vien vīrieši, bet ari pašas sievietes, sacīdamas: «Ko tu pasaulei paud mūsu briesmīgo dvēseles pazemojumu! Kaunies savu kailo dvēseli rādīt atklātībā!.."

Omula skrēja uz priekšu kā bezprātā. Viņai bij tā, it kā kāds viņai skrietu pakaļ un šaustu viņu sāpīgiem, asiņainiem cirtieniem.

Pār tādu brutalitāti dažreiz sievietei jākāpj pāri laulībā?.. Un viņš viņu varēja mīlēt un skūpstīt netraucētā laimībā!.. Visa viņas iekšiene raustījās nevaldāmās elsu trīsās.

Aiz sāpēm kunkstēdama viņa iekrita savā gultā un zobus iekoda spilvenā.

Prātā viņai nāca Liljas stingais tēls, brīnuma pārvērstām acīm ...

Ak, aizmirsties, kaut varētu aizmirsties!..

Ojars Zīle pēc tam, kad tas bij uz kāpenēm paskrējis kā bez jēgas garām Omulai (jo tas bij viņš), pie durvīm mazliet vilcinādamies apstājās.

Vai tas ir vienīgais, kas atliek? — viņš sev jautāja lielā uztraukumā.

Jā, viņa atkal ir laimīga, prec citu... un nekāds sods par to viņu negaida’.. Viņš aizmirsts ... Par viņa izpostīto dzīvi tā vairs ir neiedomājās. Ha’ viņai to b ū s atminēt!.. Viņa te esot, pie viņa, sava mīļākā ... varbūt jau vīra ...

Viņš paceļ roku uz durvju kloķa. Durvis viegli paveras. Tās tikai pavirši pievērtas. Viņš ieiet.

Koridorā neviena nav.

Viņš iet pie nākošām vaļējām durvīm. Redz, Strēlnieks stāv pie loga. Un viņas te nav! Kur ir Omula? - Ojars Zīle prasa aizsmacis. Strēlnieks īgni pagriežas pret ienācēju: Ko jums vajag no manas līgavas? Omula te ir!.. man ar viņu jārunā.... sakāt to viņai tūlīt!- Ojars sper soli istabā.

—Ko jūs uzdrošinājāties?.. Es jums prasu —ko jums vajag no manas Omulas?— Viktors Strēlnieks draudoši, nicinoši raugas savā

pretiniekā. Ha! ... vai tādēļ varbūt viņa bij tik skarba pret viņu, ka tas atkal te?..

Atskanēja šāviens ...

Strēlnieks, lodes galvā ķerts, sagrīļojās un krita.

Amalijā ieskrēja uz troksni un iekliegdamās sabruka pār savu kungu...

No biroja telpām saskrēja advokata palīgi, satvēra Ojaru Zīli un atbruņoja to. Viņš jau ari nemaz nedomāja bēgt, ne pretoties. Kā ārprātā pārvērstām acīm viņš stīvi raudzījās sava upura pēdējās dzīvības konvulsijās.

XI

Epilogs.

Ojara novēlējums bij piepildīts.

Omula, trenkta no vienām šausmām otrās, bij tuvu galējam izmisumam. Egils, Viktors bij miruši... Ojārs, civili pazudis, ari vairs tikai dzīvs mironis...

Omula pavada savas bezgala garās un drūmās dienas sevī nogrimusi, savā dvēseles dziļumā meklēdama pēc tiem tumšajiem dēmoniem, kuri prasījuši visus šos upurus. Viņa dienām sēd sarāvusies uz krēsla pie loga, atbalstījusi savu domu smago galvu uz ceļgaliem, tos abām rokām saturēdama. Brīžam, kā jautādama viņa raugās platām acīm pelēkajā rudens tālē, brīžam drūmi sarauktu pieri skatās sev priekšā vienā punktā.

Ar šausmām viņa sajūt savu traģisko vainu. Viņa meklē tās pirmcēloni. Viņai šķiet, tas ir viņas sfinksas būtībā. Un šī būtība? tā ir viņas tieksme pēc mīlestības, nenormāli nospiestā, novārtā turētā.

Mīlestība, tas ir kaut kas elementāri liels un varens, par kuru neviens netiek pāri bez cīnās.

Kādēļ Egilam bij mirt mīlestības dēl? .. Kādēļ Ojars, sausais, saltais vairs nevarēja dzīvot bez viņas mīlestības, bet mira civili, palika par noziedznieku?..

Kādēļ Lilja lūza?..

Kādēļ Viktors krita?..

Atbilde viena: nelaimīga, neapmierināta mīlestība.

Viņa dzirdējusi par psichoanalizi, kādu jaunu zinātnisku pētīšanas metodi, un viņa domā, ja tā studētu medicīnu, tad, sakarā ar psicholoģiju, viņa izvēlētos sev psichiatrijā vienu specielu nozari - kā ārstēt nelaimīgu mīlestību. Tā bez šaubām ir viena no grūtajām psichiskām slimībām.

Viņa pati tagad satriekta no visām apkārtējām nelaimīgas mīlestības katastrofām.

Vai viņa nevarēja laimīga būt ar Egilu? Savā ziņā ar Ojaru? Nē, viņai vajadzēja kādas pilnīgas laimes; viņa prasīja par daudz visu no viena mirstama cilvēka. Viņa neņēma ar prieku to, ko viens tai varēja dot, bet rūgtumu, nāvi nesa katram par to, ko tas nevarēja dot. Un mūžam pati bij neapmierināta, alka, meklēja pēc kaut kā pilnīga, visu aptveroša. Tagad tā pati ir aizlauzta, pagalam satricināta; tagad viņa saprot, cik daudz posta tā nesusi ar visām tām ķircināšanām un neauglīgu koķeteriju. Tā jau ir viņas sakropļotā psiche. Tiekdamās pēc nesasniedzamā, tā novārtā atstāja sasniedzamo zemes laimi. Kā viņa apskauda vienkāršo darba laužu sievieti Anlīzi, kurai nebij tik lielas prasības no mīlestības, bet kura ņēma no dzīves to. ko tā viņai sniedza. Jā, viņai, darba cilvēkam, nebij vaļas filozofēt, prātuļot, kā pareizi, vai vienmēr atteikties un gaidīt, meklēt īsto, vai sekot savai dabiskai dziņai? Tā izvēlēja pēdējo un droši bij laimīgāka; vismaz tā ņēma no dzīves vairāk, kā viņa, Omula.

Bet vai Omula tā varēja darīt? Nē. Viņai bij jāprāto, jāapsver, ja ari uz savas pasaulīgās laimes rēķina. Liliana... nabaga Lilja! Vai vipa pēdējā dzīves brīdī skatīja pasaules šausmaino otro seju? Viņa skatīja, un bēga no dzīves. Bet dzīvot vajaga! ja ne citādi, tad bez mīlestības, bez tās, kura nav sasniedzama. Droši, ari bez tās sieviete var radīt savu dzīvi, skaistu un pilnīgu.

Viss Omulā jaucās sāpīgu jūtu chaosā. Arvien skaidrāk viņa saprata, ka tai jāiet kur tālu prom no šejienes, sevi noskaidrot, aizmirsties, savu traģisko vainu izpirkt. Kā? viņa vēl nezina. Dzīve cilvēkos, pasaule viņai to mācīs.

Vai viņa vēl mīlēs? ..

Viņas visa būtne ir viena vienīga liela mīlestība; tā ir viņas būtības mīklas vienīgais atminējums ... Tas ir tas pats nezināmais gara gaismas elements, kuru izstaro viņas dvēsele, tikai kas to atradīs?..

Tā viņai kāds reiz bij teicis, bet kas? To viņa vairs neatmin.

Jā. viņa ies projām no savas vainas pilnās pagātnes. Viņai jāiet.

Vecāki Omulas aiziešanai nelika nekādus šķēršļus ce{ā. Tie saprata viņas ciešanas, viņas iekšējās dzīves saplosījumu. Vecie Gaujas bij ari ļoti satricināti no pēdējiem notikumiem un jutās apkaunoti no klajā skandāla advokata Strēlnieka namā. Omulas priekšā tie apzinājās ari vainīgi. Par Strēlnieka sakaru ar Amaliju tie bij gan dzirdējuši, bet negribēja jautāt, un kā parasts, pagāja garām šai vārīgai lietai klusu ciešot, paļaudamies uz Strēlnieka paša praktisko sapratu un viņa vīra godu.

Ej, meit, tev jāiet. Gaujas kundze teica asaras slaucīdama. Bet ko tu tur iesāksi, tai svešajā pasaulē?

Es kalpošu cilvēcei: vai mākslā, zinātnē, vai citā kādā darbā to vēl nezinu, kur būšu spējīgāka. Es iešu tikai tur, kur sevi īstu jutīšu, Omula teica no mātes atvadoties.

Viņa negribēja, ka tēvs, vai māte, brālis viņu pavada uz Gaujienu, no kurienes viņa dosies tālāk projām.

Auksta, vētraina rudens diena bij, kad Omula ar pastu ierādās Gaujienā. Vecmāmuļa viņu gaidīja. Viņa daudz rūpējās un raizējās Omulas dēl. Klusu un mīļi viņa saņēma mazmeitu. Bez plašām izrunām viņa saprata Omulas garastāvokli un piekrita viņas nodomam doties svešatnē.

Lai jau bērns iet!.. Vecmāmuļa norūca sevī, vakarā gulēt iedama. Viņas, kādreiz tik spirgti drosmīgās, tagad dzīves nogurušās acis raudzījās ar tādu vecuma vienaldzības stingumu. Un tad Omula posās ceļā. Vecmāmuļai bij raizes, kā pa godam izvadīt viņu; lielie atsperu vāģi bij sabojāti un atradās pie kalēja. Vajadzēja sūtīt uz Salām pēc noderīga pajūga. Guntars ziņoja, ka noteiktā laikā viss būs klāt.

Visu dienu lija auksts lietus, un ass vējš riesa drēgnas nokritušas lapas pa gaisu. Omula apmeta ap pleciem lietus mēteli ar kapuci un apstaigāja vēl reiz visas mītās vietiņas. Bet viņai tagad viss bij tik vienaldzīgs, sirds skumju smaga. Šeit viss atgādināja neseno pagātni, un to viņai vajadzēja aizmirst.

Pie vakara lietus mitējās, bet vētra pieņēmās. Kā vesels orķestris sakaitinātu ļaunu garu kauca ap mājas stūriem.

Omula jau laikus gāja uz dusu. Rīt agri viņa dosies ceļā.

Nakts tik tumša un nemiera pilna, viņa nevar aizmigt. Domas un atkal domas kā uzticīgi cīņas biedri nostājas pie viņas gultas; čukstošas, šalcošas tās iet caur smadzenēm... it kā viss vēl šonakt viņai būtu jāizdomā līdz galam.

Piepeši viņa dzird - tur laukā kaut kas notiek. Kā vējš lēni gaudo... kāds žēli raud ... Tad klusu vaimanā.

Viņa paceļ galvu un klausās.

Nē. Viņa maldījusies, tas tikai vējš vien bijis.

Pēc brītiņa atkal tāpat: raud...

Drausmīgi paliek Omulai. Vaid...

Viņa uzlec no gultas, pieskrien pie loga, atver to un klausās.

Ā! viņa izprot žēli raudošās skaņas, kas nāk no kailas abeles pie viņas loga - tā Guntara kokļe! Tur jau ari viņa karājas ābelē, viegli vējā šūpojas un skan...

Mīļais Guntis! labais, dārgais draugs.

Omulas gara acu priekšā tēlojas: viņu kopējā bērnība, dzidra, kā rīta ausma, saules caurstarota, šķīstības aprasota. Viņš tagad viens, tik sen jau ... Kā viņai gribētos viņam dziedāt, viņa vientuļai koklei līdz viņam par prieku, lai viņš smaidītu ar savām laipnajām acīm.

Ak, kā viņai gribētos nupat būt pie viņa, noliekt savu vainīgo galvu viņa priekšā, un viņa rokas spiedienā sajust viņa līdzdalību, varbūt attaisnojumu viņas grēkiem.

To iedomājoties vien viņai jau top vieglāki.

Apmierinājusies, Omula atkal ielien gultā. Bet kokle nedod miera, tā nerimstas. Kā sāpju nopūtas, neapmierinātas ilgas un gaidas skan Omulai ausīs... ā!

Viua pieceļas, apņem apkārt villaini, izlec pa logu un kāpj ābelē pēc kokles. Vārīgi rokas turēdama viņa to ienes savā istabā. Viņas pirksti pieskaras pie stīgām, tās skaņi ietrinkškas...

Tur viņa tagad guļ uz galda, klusa, mēma, Guntara kokle. Omulai liekas tā Guntara aizmirstā daiļā dvēsele.

Uz reiz viņai top silti un mierīgi ap sirdi, miegs slēdz nogurušās acis.

Rīta agri Guntars piebrauca ar Arābieti un Brīvu pie lieveņa. Omula redz pa logu viņa stalto stāvu; ar drošu spēcīgu roku viņš vada zirgus. Viņš izlec no vāģiem, pasniedz grožus un pātagu puisim, kaut ko teic skaidrā, skaņā balsī... Omulai ka arvien prieks skatīties viņā, dzirdēt viņa balsi. leraudzījis Omuļu, Guntars spēji sakustas un sveicina.

Es vai iztrūcinājos, dēls, dzirdot tavu balsi, stipru kā bazūni, vecmāmuļa teica Guntaram ienākot.

«Viņa balss it kā lielu ūdeņu balss...» ari Omulai ienāk prātā salīdzinājums no bībeles.

Vecmāmuļa saka, viņai vajadzējis tikai pajūgu, ne zirgus. Viņš apjūk, lūdz, lai atļaujot aizvest viņa zirgiem.

Lai tad pats ari braucot uz staciju līdz, vecmāmuļa domā. Omula sarauc pieri, bet nekā nesaka. Viņa jau apģērbusies ceļa drēbēs, bet vecmāmuļai vēl tik daudz ko teikt. Nevar un nevar šķirties abas.

Tik grūts tavs mūžs, Omulīte! Vecmāmuļa žēli teic un asaras rit gar grumbainiem vaigiem.

Sfinksas lāsts guļ par mani. Kā smaga nopūta skan Omulas vārdi

Tā sievietes mīlestības traģika,— Guntars drūmi norūc it kā sevī.

Tev, Gunt, laikam dikti bail no sfinksām?

Nē, Oma, kad sieviete apmierināta savā mīlestībā, tad viņa vairs nav postoša sfinksa. Jā, kad viņas mīklu uzmin.

Kādreiz tas tomēr nelīdz... Guntars rezignēti noteic, ar apslēptām skumjām raudzīdamies Omulā.

Ā! viņa piepeši atceras.., Vinš taču bij viņas Edips. Jā, viņš jau arvien vislabāk to saprata, viņas vājībās, tieksmes. Labais Guntis! Viņš jau ari bij tas, kas tai teica par viņas iekšējo nezināmo gaismas elementu!

Omula uzmeta Guntaram īsu biklu skatu, it kā viņai vaļas nebūtu ilgāk pie viņa kavēties. Tā jau bij arvien!

Bet tas bij viens no tiem gaišredzīgajiem mirkļiem, ar kuru aptver visu līdz pašam dziļumam, no pašas pirmās apzinātās dzīves bērnībā, līdz vārdos neizteicamai, bet jūtām apjaušamai tālai nākotnei. Sāpīgs žēlums sažņaudza Omulas krūtis... Kad Guntars atkal pavērās viņā klusi, mierīgi, viņa nodūra galvu.

Vecmâmuļa kaut ko sacîja puisim par zirgiem.

Omula it kâ atmodâs no dziļâm domâm, saslējâs un steidzīgi pagriezâs.

Andri, tu brauksi lîdz uz staciju, viņa uzsauca puisim.

Vēl vecmāmuļai šis tas ko jautāt, bet tad ari viss izrunāts, un Omulas pēdējās ceļa somas jau vāģos. Viņa pati saka:

Gunt, kas ari ar mani notiktu... saki, tu man paliksi arvien labs? Omula teica dobji ar aprautu balsi.

Es tev ticēšu arvien, Omula. Tikai paliec pati sev uzticīga, viņš apgalvo sirsnīgi.

Omula pateicīgi sniedz viņam roku. Apkampusi vēl reiz vecmāmuļu, tā drosmīgi ielec vāģos.

Brauc drīz atpakaļ! Es tevi gaidīšu. tikmēr vēl saņemšos, vecmāmuļa vēl nosolās.

Brauc vesela un esi mierīga._.. es palikšu pie vēcmāmas. Tu visu atradīsi kārtībā, kad pārnāksi... Guntars mierina un drošina Omulu.

Kaut kas valgs un silts iespiežas Omulai kaklā.

Pusskata viņa tikai vēl pamet uz lieveņa pusi. Tur viņš stāv, cepuri rokās, kā dievnamā... Vecmāmuļa, pie viņa balstīdamās, drebošu roku tai māj.

Omula uzsauc braukt.

Lēniem soļiem zirgi iegriežas gatvā, vāģi viegli līgodamies ripo pa škīdoņainām ratu vagām. Sirds sit tik stipri... tā sāp... tik žēl kaut kā, bet ari tik labi.

Viņa nedrīkst atpakaļ skatīties, viņa jūt, tad tai aptrūks spēka aizbraukt.

Bet projām viņai vajag, tālu projām; aizmirsties, sevi pārkausēt ciešanās, nokratīt lāstu...

Tas Kungs ir labs tai dvēselei, kas viņu meklē... čukst vecmāmuļas drebošās lūpas.

Arabietis priecīgi iezviedzās, saslējās un braši rikšoja pa izbraukto, lietus piemirkušo lielceļu. Brīva nosprauslojās un ticīgi turēja līdz. Smagi mākoņi savilkās aiz meža uz apvārkšņa pusi, tur sadalījās un pamazām izklīda.

Skaidrojâs...

Beigas.

Map legend





Showing 1-228 of 228 items.
#LocationDateTypeType of place
  
1Vidzeme
(Vidzeme, Latvija)
1906Mentioned in textRegion, area
2Kurzeme
(Latvija)
1906Mentioned in textRegion, area
3Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
4Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
5Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
6Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
7Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
8Indija
(India)
1906Mentioned in textRegion, area
9Japāna
(Japan)
1906Mentioned in textCountry
10Ķīna
(China)
1906Mentioned in textCountry
11Ēģipte
(Egypt)
1906Mentioned in textCountry
12Indija
(India)
1906Mentioned in textRegion, area
13Drabeši
(Drabeši, Drabešu pagasts, Cēsu novads)
1906Mentioned in textVillage
14Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
15Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
16Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1906Mentioned in textCity
17Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1906Mentioned in textCity
18Viborga
(Vyborg, Leningrad Oblast, Russia)
1906Mentioned in textCity
19Viborga
(Vyborg, Leningrad Oblast, Russia)
1906Mentioned in textCity
20Baltijas jūra
(Baltic Sea)
1906Mentioned in textSea, sea bay
21Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
22Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
23Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
24Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
25Jūrmala
(Jūrmala)
1906Mentioned in textCity
26Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
27Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
28Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
29Jūrmala
(Jūrmala)
1906Mentioned in textCity
30Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
31Dabas liegums "Vidzemes akmeņainā jūrmala"
(dabas liegums „Vidzemes akmeņainā jūrmala”, Ķurmrags, Limbažu novads, Vidzeme, Latvija)
1906Mentioned in textRegion, area
32Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
33Jūrmala
(Jūrmala)
1906Mentioned in textCity
34Rīgas jūras līcis
(Gulf of Riga)
1906Mentioned in textSea, sea bay
35Jūrmala
(Jūrmala)
1906Mentioned in textCity
36Jūrmala
(Jūrmala)
1906Mentioned in textCity
37Jūrmala
(Jūrmala)
1906Mentioned in textCity
38Rīgas jūras līcis
(Gulf of Riga)
1906Mentioned in textSea, sea bay
39Rīgas jūras līcis
(Gulf of Riga)
1906Mentioned in textSea, sea bay
40Jūrmala
(Jūrmala)
1906Mentioned in textCity
41Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
42Lielupe
(Kūdra, Jūrmala)
1906Mentioned in textPart of a city
43Jūrmala
(Jūrmala)
1906Mentioned in textCity
44Tālie Austrumi
(Far East)
1906Mentioned in textRegion, area
45Jūrmala
(Jūrmala)
1906Mentioned in textCity
46Alpi
(Alps)
1906Mentioned in textMountain, mountain range
47Ženēvas ezers
(Le Léman, Haute-Savoie, Auvergne-Rhône-Alpes, France métropolitaine, 1898, France)
1906Mentioned in textLake
48Ženēvas ezers
(Le Léman, Haute-Savoie, Auvergne-Rhône-Alpes, France métropolitaine, 1898, France)
1906Mentioned in textLake
49Ženēvas ezers
(Le Léman, Haute-Savoie, Auvergne-Rhône-Alpes, France métropolitaine, 1898, France)
1906Mentioned in textLake
50Savoja
(Savoie, Auvergne-Rhône-Alpes, France métropolitaine, France)
1906Mentioned in textRegion, area
51Ženēvas ezers
(Le Léman, Haute-Savoie, Auvergne-Rhône-Alpes, France métropolitaine, 1898, France)
1906Mentioned in textLake
52Francija
(France)
1906Mentioned in textCountry
53Francija
(France)
1906Mentioned in textCountry
54Francija
(France)
1906Mentioned in textCountry
55Ženēvas ezers
(Le Léman, Haute-Savoie, Auvergne-Rhône-Alpes, France métropolitaine, 1898, France)
1906Mentioned in textLake
56Jūrmala
(Jūrmala)
1906Mentioned in textCity
57Rīgas jūras līcis
(Gulf of Riga)
1906Mentioned in textSea, sea bay
58Savoja
(Savoie, Auvergne-Rhône-Alpes, France métropolitaine, France)
1906Mentioned in textRegion, area
59Rīgas jūras līcis
(Gulf of Riga)
1906Mentioned in textSea, sea bay
60Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
61Gauja
(-)
1906Mentioned in textRiver
62Jūrmala
(Jūrmala)
1906Mentioned in textCity
63Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
64Gauja
(-)
1906Mentioned in textRiver
65Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
66Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
67Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
68Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
69Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
70Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
71Gauja
(-)
1906Mentioned in textRiver
72Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
1906Mentioned in textVillage
73Roma
(Rome, Metropolitan City of Rome, Italy)
(Not set)Mentioned in textCity
74Lielbritānija
(United Kingdom)
(Not set)Mentioned in textCountry
75Gaujmala
(Gaujmala, Kauguru pagasts, Valmieras novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
76Gaujmala
(Gaujmala, Kauguru pagasts, Valmieras novads)
1906Mentioned in textVillage
77Gaujmala
(Gaujmala, Kauguru pagasts, Valmieras novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
78Gaujmala
(Gaujmala, Kauguru pagasts, Valmieras novads)
1906Mentioned in textVillage
79Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
80Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
81Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
82Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
83Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
84Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
85Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
86Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
87Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
88Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
89Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
90Gaujmala
(Gaujmala, Kauguru pagasts, Valmieras novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
91Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
92Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
93Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
94Krievija
(Russia)
(Not set)Mentioned in textCountry
95Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
96Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
97Jūrmala
(Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textCity
98Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
99Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
100Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
101Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
102Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
103Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
104Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
105Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
106Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
107Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
108Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
109Jūrmala
(Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textCity
110Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
111Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
112Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
113Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
114Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
115Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
116Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
117Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
118Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
119Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
120Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
121Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
122Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
123Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
124Gaujmala
(Gaujmala, Kauguru pagasts, Valmieras novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
125Gaujmala
(Gaujmala, Kauguru pagasts, Valmieras novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
126Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
127Jūrmala
(Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textCity
128Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
129Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
130Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
131Gaujmala
(Gaujmala, Kauguru pagasts, Valmieras novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
132Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
133Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
134Gaujmala
(Gaujmala, Kauguru pagasts, Valmieras novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
135Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
136Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
137Gaujmala
(Gaujmala, Kauguru pagasts, Valmieras novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
138Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
139Gaujmala
(Gaujmala, Kauguru pagasts, Valmieras novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
140Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
141Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
142Gaujmala
(Gaujmala, Kauguru pagasts, Valmieras novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
143Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
144Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
145Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
146Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
147Krievija
(Russia)
(Not set)Mentioned in textCountry
148Latvija
(Latvia)
(Not set)Mentioned in textCountry
149Krievija
(Russia)
(Not set)Mentioned in textCountry
150Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
151Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
152Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
153Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
154Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
155Gaujmala
(Gaujmala, Kauguru pagasts, Valmieras novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
156Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
157Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
158Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
159Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
160Šveice
(Switzerland)
(Not set)Mentioned in textCountry
161Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
162Šveice
(Switzerland)
(Not set)Mentioned in textCountry
163Somija
(Finland)
(Not set)Mentioned in textCountry
164Davosa
(Davos, Canton of Grisons, Switzerland)
(Not set)Mentioned in textCity
165Šveice
(Switzerland)
(Not set)Mentioned in textCountry
166Itālija
(Italy)
(Not set)Mentioned in textCountry
167Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
168Sanktmorica
(St. Moritz, Canton of Grisons, Switzerland)
(Not set)Mentioned in textCity
169Davosa
(Davos, Canton of Grisons, Switzerland)
(Not set)Mentioned in textCity
170Davosa
(Davos, Canton of Grisons, Switzerland)
(Not set)Mentioned in textCity
171Davosa
(Davos, Canton of Grisons, Switzerland)
(Not set)Mentioned in textCity
172Frankfurte pie Mainas
(Frankfurt am Main, Hesse, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
173Berlīne
(Berlin, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
174Frankfurte pie Mainas
(Frankfurt am Main, Hesse, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
175Davosa
(Davos, Canton of Grisons, Switzerland)
(Not set)Mentioned in textCity
176Jūrmala
(Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textCity
177Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
178Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
179Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
180Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
181Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
182Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
183Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
184Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
185Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
186Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
187Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
188Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
189Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
190Jūrmala
(Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textCity
191Jūrmala
(Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textCity
192Jūrmala
(Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textCity
193Jūrmala
(Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textCity
194Jūrmala
(Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textCity
195Jūrmala
(Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textCity
196Jūrmala
(Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textCity
197Jūrmala
(Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textCity
198Franču Rivjēra
(French Riviera, France)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
199Vidusjūra
(Mediterranean Sea)
(Not set)Mentioned in textSea, sea bay
200Alpi
(Alps)
(Not set)Mentioned in textMountain, mountain range
201Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
202Davosa
(Davos, Canton of Grisons, Switzerland)
(Not set)Mentioned in textCity
203Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
204Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
205Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
206Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
207Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
208Gaujmala
(Gaujmala, Kauguru pagasts, Valmieras novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
209Londona
(London, Greater London, United Kingdom)
(Not set)Mentioned in textCity
210Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
211Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
212Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
213Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
214Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
215Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
216Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
217Krievija
(Russia)
(Not set)Mentioned in textCountry
218Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
219Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
220Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
221Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
(Not set)Mentioned in textCountry
222Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
223Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
224Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
225Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
226Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
227Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Smiltenes novads)
(Not set)Mentioned in textVillage
228Rīga
(Rīga)
1993Publishing year/ placeCity

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.