Pērļu zvejnieks

CollectionJāņa Rozes apgāds
Original workPērļu zvejnieks
Title Pērļu zvejnieks
SeriesJaunatnes literatūra
PublisherJāņa Rozes apgāds
Formatbook
Work typeatkārtots izdevums
No62
Linkhttp://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#issue:/g_001_0310043410|issueType:B
Classification
Artist
Author
Linked works
Publishing year/ place1929
Rīga
Rīga
Open

PĒRĻU ZVEJNIEKS

Fantāzija

1.

Kad ziedoņa saule atspīd, kad mīlestība tiklab cilvēku sirdīs, kā arī zilajā debesī ar neizsakāmu prieku līksmo, tad nav laika jautāt un prātot: kāpēc mēs esam, jeb kāpēc pasaule ir? Viss, kam dvēsele, gavilē līdz ar to, kas tik brīnišķi jauki nācis mūs apciemot ...

Ziedon, ziedon, cik neizteicams tu esi! Tavs burvīgums pārvarē visas siržu sāpes, mēs stāvam tavā priekšā, nesaprotam, ko tu gribi, ko nozīmē tava atkārtodamies atnākšana, nezinām, kāpēc tas tā ir, kā prātnieki un dabas pētnieki mums zemes un saules satiksmi izskaidro, nezinām, kāpēc gads pēc gada aiziet un tomēr še kas viņam līdzīgs paliek un valda, nezinām tā visa, bet baudām, baudām saldi visu, kas mūsu jūtām mīļi pieglaužas. Jūtas saņem un apsveic visus ziedoņa pavadoņus, it kā tie viņām veci paziņas būtu sveši, nesaprotami, un tomēr tik draudzīgi un laipni. Jā, jūtās ir tik vienīgā dzīve, kura mūs augstāk pār ikdienišķīgo pacel, — viņām pasaulē visdziļākās saknes!...

Gaujas upes līči pušķojas vēl arvien vairāk! Ziedonis dāvāja tik daudz, ka lakstīgalas un citi putni nevarēja aiz prieka noturēties, to redzēdami, un skali pa alkšņiem un liepām gavilēja.

„Par daudz prieka un laimes še pasaulē: vai tik ikkatrs viņu prot cienīt?" domāja Vairogu Ansis, kurš Gaujas malā, zālē atgūlies, ilgi nomodā būdams bija sapņojis.

Viņš sapņoja, ka visi, kuri jauni mīlē un kuri tiek mīlēti.

Atkal viņi, šie neizprotamie mīlestības sapņi, mācās Ansim virsū, tie paši, kuri kādu citu tālumā bija atstājuši — pieviltu un asarās. Bet Ansis Vairogs, viņš nekā nezināja no viltības un pagājības, viņš nezināja, ka šie sapņi nīkst; viņš zināja gan, ka ziedonis atkal aizies, kā citkārt, bet mīlestība, — tā likās viņam uz mūžību uzticību zvērējuse būt.

Ansis kodīja kādu smilgu, piecēlās sēdus un it kā atmodās; saule jau bija norietējuse ... Viņš saglauda savus garos dzeltainos matus, uzlika iz salmiem pītu platmali galvā, un ātri piecēlies, tas raudzījās uz rītiem, kur tuvumā bāla baznīca ar zaļu torni, no vakara sārtuma apspīdēta, augsti kalnā pacēlās. Aiz baznīcas zilais debess metās arvien tumšāks, kamēr vakaros, maigi sapņodami, padebeši sārtās krāsās laistījās. Ansis raudzījās drīz uz ziemeļa pusi. Sila malā stāvēja ērta divstāvu ēka, pagasta tiesas nams un skola turklāt. Jauneklis padomāja brītiņu, pagāja gabaliņu uz skolas pusi, atkal apstājās un nogrima sapņojošiem skatiem vakaros, sārtas blāzmas baudīšanai padodamies. Jeb vai viņš varbūt domāja par savu mīļo Zentu?...

Piepeši Ansis atkal iz saviem sapņiem atmostas... Baznīcas tornī zvana. Svētsvakars pasludina savu atnākšanu! Ansis zin, ka tā viņa ir, kas tur zvana. Viņš pazīst šo vieglo, melodisko, skaņu stiprumā mainīdamos zvanīšanu. Zenta zvana! Šis vakars šķiet Ansam viens no visvētākiem būt. Ting, tang, ting, tang! Cik daudz vairāk šīs pāra skaņas teic, nekā dažas biezas grāmatas! Ansam teic viņas visu, viņās atskan daiļās Zentas mīlestība. Skaņa pēc skaņas plūst Ansam par galvu, plūst tālu prom, pazuzdamas neizmērojamā, mūžīgo attālumu klusībā...

Jau sen bija baznīcas zvans apklusis, sen dienas gaisma, pat vakara blāzma izdzisuse. Ansis un Zenta stāvēja baznīcas tornī, elkoņiem uz loga atspiedušies. Viņi abi raudzījās uz apzvaigžņotu debesi un klusēja.

„lesim uz māju, Zenta, tagad laiks!" Ansis satvēra Zentas roku, viņu aicinādams.

„Jel pagaidi, līdz mēnesnīca uzlec... man bailes caur kapsētu tumsā iet; man tā kā tā bail, ja arī tu pie manis," Zenta lūdzas, „arī še tornī man savādi ap sirdi."

"Brīnums," Ansis teica, „ka tev un daudz citiem naktī taisni tur bailes māc, kur tie dienā labprāt kavējas. Tu taču veselām stundām mīlē kapsētā, vai še tornī pavadīt, un pie tam nebūt nebaidies?" „Jā, dienā, dienas gaismā tas pavisam citādi..." Zenta sajukuse atbildēja. „Tad vai zini ko, Zenta, viens no diviem, tu mani spēj vai nu tik dienā vien, jeb arī tik naktīs mīlēt! Citādi tas nevarētu būt. Nakts vai diena, man tas vienalga! Es mīlu sapņot un ne viens, ne otrs mani tajos nebūt netraucē, izņemot cilvēkus, kuri manim dažbrīd nepatīk!"

„Ansi, Ansi, ko tu runā! Es tevi mīlēju dienu un nakti. Bet viens kas ir patiesība! Dienā es tevi mīlēju priecādamies, naktīs pamostos iz miega, domāju par tevi un nezinu, kāpēc tik smaga mana sirds, ka sažņaugta, tīri vai jāraud!"

«Melancholija, melancholija! ... tu taču tikdaudz vāciski proti, Zenta! Arī man šī melancholija nav garām gājuse. Man šķiet, šī melancholija nāk līdz ar mīlestību mūsu sirdīs, jeb viņa varbūt ir viena un tā pate? Nezinu, kāpēc lai mīlē, Zenta? Ko tu domā, kā lai mūsu mīlestība beigtos?"

„Nu, tāpat, kā visas citas: mīlēsim, kamēr sirds krūtīs... varbūt, varbūt "

„Varbūt precēsimies! tu domā, mīlā Zenta. Jā, varbūt, varbūt arī nē. Redzi, man patīk sapņot, pārdomāt, apbrīnot skaistumu, varenību dabā un cilvēkos. Bet tā mierīgi nomesties uz dzīvi, ka vīrs un sieva mūžīgi žužināt, tas man būtu varbūt nepanesams, tu taptu manim varbūt garlaicīga, mēs saktu nīsties un ķildoties! Zenta, kas tad būtu musu mīlestība! Bet tagad, vai tagad mēs nedzīvojam ka paradīzē? Mēs satiekamies, kopā klusējam, kopa sapņojam un atkal izšķiramies! Mēs valdām tik tur viens par otru, kur mīlestība mūs saista; citādi, kad vīrs par sievu jeb otrādi valda, tad tur dažkārt siržu sevišķības nomākšana. Bet Zenta, es tev neprotu to visu labi izskaidrot, tu pate to spēsi atzīt, kad būsi par šo visu pārdomājusi. Ko mīlestība grib, to zin tik viņa viena. Viņa mūs vārdzina, vārdzina mūžīgi! Mīlestība ir priecādamies sāpes, saldas sāpes, bet es viņas cienu un turu augsti, sevišķi tāpēc, ka viņas uzticīgas līdz kapa malai. Visi citi prieki un sāpes mainās, aug un nīkst, mīlestība nekad!"

„Nē, arī pie kapa, Ansi, arī tur viņa kopj puķes un darina vaiņagus!" Zentas acīs iemirdzējās asaras. Viņi atkal abi klusēja un raudzījās pa torņa logu. Mēnesnīca jau apspīdēja lejā baltos un melnos krustus kapsētā.

„Redz, Zenta, tur mēs, ja arī ne še, citā kapsētā, dusēsim, un neviens nezinās, ka Ansis un Zenta viens otru mīlējuši. Mūsu siržu vairs nebūs! Citi mīlēs, bet es ticu, es ticu, Zenta, ka arī mūsu mīlestība nav nieks, arī viņai vajaga kaut kam būt, kaut ko sevišķu izteikt un ta tad viņai vajaga būt tomēr mūžīgai, jo viss, kas kaut ko izteic, zūd varbūt sev, bet nezūd nekad Tam, kas visu radījis. Apzvērēsim mēs abi še kopa mūsu ticību, lūgsim, lai Tas mūs sargā, Kurš mūs pasaulē mīlēt sūtījis. Nekaunēsimies viens no otra, pielūgsim Visvareno abi kopā, lai Viņš pats mus saderina un svētī mūsu saites! ..."

Ansis noslīka ceļos, Zenta šņukstēdama pie viņa krūts dusēja. Abi maigā mīlestībā viens pie otra piespiedās. Ansis nodrebēja... Pirmā skūpstā iz Zentas lūpām viņš baudīja kaut ko dziļu, neizdibinājamu. Mēnesnīca apspīdēja Zentas vaigu, iz kuras aizvērtam acīm izspiedās pāris asaru pērļu.

„Kaut es šīs pērles spētu uzglabāt!" Ansis čukstēja.

Zenta piepeši uztrūkās. „Tagad iesim... Tik gaišs ... Mēnesnīca!..."

Zenta, pie Ansa rokas pieķērusēs, kāpa viņam papriekšu lēnām pa šaurajām trepēm lejā, kuras mēnesnīca pa mazajiem torņa lodziņiem vietvietām apspīdēja. Abiem bija it savādi ap sirdi. Pie lielajām baznīcas izejas durvīm Ansis apstājās un raudzījās uz altāri. Arī mēness tur ziņkārīgi lūkojās.

„Jā, dievišķi mīlēt ir laikam kas cits," Ansis čukstēja, — Krustā sistā bilde viņa sirds dziļumus aizkustināja. „Jā, dievišķi mīlēt, Zenta, to mēs nespējam ..."

Zenta raudzījās bailīgi apkārt pār baznīcas soliem. „lesim, man še smagi ap sirdi," viņa lūdzās. Ansis klausīja. Viņi atstāja baznīcu, kuras durvis Zenta aizslēdza. Lēni soļi noskanēja uz akmeņiem izliktā Dieva nama pagalma. Caur kapsētu veda mazs celiņš uz skolu. Pa šo viņi klusēdami staigāja. Celiņa mala spīdēja balts marmora krusts. Ansis noliecās un lasīja: „Die Liebe hort nimmer auf". Še dusēja kāds vientulis, iz Vācijas atnācis vecs kungs, kurš pāri gadus atpakaļ še muižas pārvaldnieks bijis. Ansis pārdomāja, Zentu pie rokas vezdams, kurš gan tik daudz iedrošinās, kā cilvēks. "Mīlestība nekad nenīkst!" To pašu arī viņš bija dziļi sajutis. Arī vientulis muižas pārvaldnieks bija kādu sirdi mīlējis un tai līdz nāvei uzticīgs palicis. Varbūt ari ticība, pārdabiska pašapziņa, ka kāds viņu pašu mīlējis, bet pasaulīgu apstākļu dēļ nav varējis vairāk viņam tuvoties. Ansis dažādi vēl pārdomāja...

Nakts dzīrās iemidzināja drīz arī Ansi un Zentu. Abi viņi dzīvoja vienā mājā. Zenta, skolotāja māsa, viena, Ansis, pagasta rakstveža dēls, otrā galā. Skolotājs Zeltiņš līdz ar tēvu, kurš bija zvaniķis, abi nejuta draudzības pret veco, joku mīļotāju rakstvedi Vairogu. Tagad viņi dusēja saldā miegā. Zenta bija jau īstā sapņu valstī, kad Ansis vēl nomodā sapņoja. Vecais sienas pulkstenis tikšēja neapnicis. Rīta blāzma jau ausa, kad Ansis aizmiga.

2.

Maija mēneša svētdienas rīts, cik kluss un svētuma pilns viņš var būt! Ej pa pļavām gar Gaujas malu, kad saule rīta pusē smaida un vakaros balti, šķidri mākonīši pa gaisu peld, ej un pārliecinājies taču vienreiz, ka ir viens, kuram tīk pasaulei likt sapņot no debesīm. Zabata burvīgums! Kurš spētu tevi izteikt un aprakstīt? Liepu, ozolu, ošu un citu koku lapiņas, šad un tad no zefira iekustinātas, apstājas, paliek brītiņu klusu, viss klausās cits uz citu, un viss klusē... Vecītis, ar spīdoši noskūtu ģīmi, sudraba baltiem matiem, iet uz baznīcu, arī apstājas un klausās. Neizteicamas, augstākas jūtas aizgrābj viņa sirdi! Šīs jūtas, kuras jaukais svētdienas rīts viņa dvēselē modina, viņam nav svešas, viņas ir līdzīgas tam, kuras viņam krūtīs viļņoja, kad tas Lielās-Piektas sprediķi lasīdams, viņas burvīgumu un spēku garā skatīja! Lieliskas ciešanas un sāpes! ... Un pēc viņām nāk šis saldais burvīgums, kurā viss, kā apskaidrots, uzzied un zaļo! Arī zeme, ziemu pārcietuse, sasniedz šo burvīgumu, šo klusumu, kurš debesīm tik tuvu rada, — sirds jau to vislabāk jūt... Taurenīši skraida, visvisādi izgreznoti, spēlējas ap puķu kronīšiem. Baznīcas tornī zvana! Nevis Zenta, bet viņas tēvs, vecais Zeltiņš pats velk zvana auklu. Ir savādas šīs skaņas, ne kā vakarvakarā! Zenta jau sēd baznīcā, pirmā solā no altāra skaitot. Viņa šad un tad pamet zagšus kādu skatu uz kori, vīriešu pusē, bet Ansis vēl nav nācis!...

Vecais Vairogs sēd uz pagasta nama akmeņa trepēm. Viņa priekšā mazs, bet kupls puķu dārzs. Sieva viņam vājīga, reliģioza — ļoti dievabijīga. Viņa nav vēl nevienas puķes dēstījuse. Tas viss ir vecā Vairoga paša nopelns. Un nu viņš pats ari izpriecājas, viņa laipnais, patuklais ģīmis smaida. Viņš mīlē šitā nosēsties, aizsmēķēt cigāru un padomāt. Dziesmas tam mīļas, sevišķi tādēļ tas apmeklē uzcītīgi baznīcu. Ērģeļu prelūdijas tas zin no galvas, tāpēc arvien nosēžas līdzās ērģelniekam, Zentas brāļam Jāņam Zeltiņam, ar kuru tas citādi ne visai draudzīgi dzīvo. Bet Zeltiņa spēlēšanu tas apbrīno. Svētdienu pēcpusdienas, kad otra nama galā, pie Zeltiņiem, dziedāšana, tad vecais Vairogs, jebšu arī drusku vēlu, tomēr nāk un dzied vietām basi līdz. Īstas bases nu gan viņam trūkst, bet viņš tomēr sevi tura par diezgan labu dziedātāju un allaž pamāca jaunos, cik stipri jādzied, cik ilgi tā un tā "note" jāiztur.

"Hm, vecais Zeltiņš jau bimbina!" Vairogs izvelk iz kabatas pulksteņu, un rūpīgi ar mutes drāniņu to noslaucījis, iebāž atpakaļ kabatā. „Laiks uz baznīcu iet"

Viņš pieceļas smagi, saglauž rokam matus, kura īpašība tiklab vecam, kā arī jaunajam Vairogam.

„Nezin, vai Ansis būs piecēlies, drošības pēc jāiet jāapskatās!"

Resnais rakstu-vedis ievelkas laiski istaba

„Ansi, cālīt, tas drusku par daudz! Pulkstens pusē deviņi, un tu vēl migā! Saki, bračiņ, ko tu īsti pa naktīm dari? Vai nebūsi tik iemācījies dzert! Rādi šurp naudas maku!" ... Vecais Vairogs izņem iz Anša bikšu kabatas adītu maciņu, izskaita naudu... „Visa, — kase tev kārtībā! bet saki, kāpēc tu taisni jaukos vasaras rītus noguli... ziemā tu vai pirmais esi augšā, vazājies pa māju apkārt un taisi troksni!" Vecais nosēžas uz dēla gultas malas, atvelk deķi, kuru Ansis par galvu pārsedzis. Ansis izpleš acis, gandrīz pasmaida, atkal tās aizdara, nožāvājas. „Vai jau vēlu?" „Ai, ai, kā tā mīlestība cilvēkus moka. Zenta jau sen baznīcā, Ansis migā. Vecais Zeltiņš gan nekad tev savas meitas nedos!"

„Tev, tu taču jau nebūsi groku dzēris? kur tu tik jautrs! Bet zini, arī dzērumā tu nedrīksti par mani zoboties."

„Es tiešām esmu noreibis, Ansi! Laukā puķes tik stipri smaršo! Reti skaists rīts! Groku dzersim pēc pusdienas. Mūsu mājā būs viesi! Lejas krodzinieks ar sievu, dēlu un meitu, muižas kungs ar kundzi!"

„Un vairāk nekā!"

„Tu domā Zeltiņus! Nu, tu jau ar Zentu katru dienu satiecies! Ja tu vēlies, es Zeltiņam ērģeles minot iečukstēšu saldus vārdus ausīs. Vecais Zeltiņš ir svēts vīrs, bet es domāju, silta groka viņš tomēr garam nelaistu. Bufečiks baznīcas krogā man stāstīja, ka šis vecis tur reiz pat melno balzamu pircis. Tas taču par traku, tik svēts vīrs un dzer melno balzamu."

„Bet melnais balzāms ir krietnas vēdera zāles!"

„Jā, viss, ko baudām, ir vēdera zāles, bet var arī pārzāļoties! Sevišķi tāds, kā vecais Zeltiņš, kurš tik Gaujas ūdeni dzer! Bet nu diezgan! Celies, Ansi, celies! lesim uz baznīcu!..."

Vecais Vairogs piecēlās, piegāja pie loga, un skatīdamies uz lielceļu, pa kuru vēl baznīcēni brauca un gāja, tas dūca kādam korāļam basi. Ansis pa tam ātri nomazgājās un apģērbās.

3.

Baznīcēni nāca jau ārā. Kristabnieki un kāzinieki bija tuvu pie baznīcas durvīm nostājušies un līksmiem ģīmjiem gaidīja, līdz "Nāc, ak debess tētīt" bija nodziedāts. Iznesa kādu noģībušu vecu māmiņu. Laiks bija karsts tapis. Saule dedzinaja. Sētas stabi likās trīcot, jo viss gaiss zibēdams trīsēja.

Ansis nostājās baznīcas durvīm pretī, pret kapsētas kambara sienu atspiedies. Viņš raudzījās, vai Zenta drīz iznāks, visu vakarējo baznīcas tornī atminēdamies. Tiešām dienā savāda mīlestība, savādas jūtas, kur tik daudz laužu kustas, trokšņo, kad saule spīd un putni dzied. Savāda mīlestība dienu, ka nakti.

„Vai tā ir tik viena un tā pate?" Ansis pie sevis domāja. Viņš būtu par to tālāk domājis, bet lūk, tur Zenta uz baznīcas durvīm parādījās. Viņa raudzījās uz augšu, uz sauli... kā maldīdamies, tā nezināja, uz kuru pusi tai iet. Ansis tai gāja pretī. „Labdien, Zenta!" „Labdien!" Viņi nogāja pie malas. Ansis apsēdas uz kāda sen sakrituša, apsūnojuša kapa, uz kura vairs pat krusta nebija. Zenta pasniedza viņam zeltītu dziesmu grāmatu, atlocīja padusē paslēptu lakatiņu un apsēja to ap galvu. „Zenta, vai tu nenonāksi šodien pie mums? Manam tēvam būs viesi!" „Patiesību sakot, Ansi, man būtu patīkamāki ar tevi vien satikties. Viesībās es esmu kā dulna, jautrības ne pavisam. Bez tam pie mums būs dziedāšana. Tomēr, ja mans tēvs ies, es iešu līdz!" „Nāc, Zenta, tik ziņkārības pēc vien tu vari nākt. Vienumēr sapņos būt arī nav labi! Vajaga drusku jautrības!" „Kādi būs tur tie citi viesi?" „Lejas krodzinieks ar savu familiju, muižas kungs ar kundzi, vairāk laikam nebūs." „Lejas krodzinieks! arī viņa dēls Arturs, tas palaidnieks, kurš man izgājušā vasarā zaļumu svētkos uzmācas, — es viņu baznīcā redzēju!... Tā būtu nepatīkama satikšanās!" „Nekas par to, Zenta. Arturs ir tagad ģimnāzists, ar pilsētas smalkām manierēm, viņš būs mācījies pieklājīgi uzvesties. Mēs draudzes skolā bijām draugi. Tēvs viņam dod tik par daudz naudas un tas viņu samaitā, citādi viņam no dabas itin laba sirds." „Bet manim viņš riebjas, nezinu īsti kāpēc!" „Tāpēc, ka esi iz Zeltiņu familijas. Zeltiņi ir visi nopietni, un nopietniem ir grūti pa prātam iztapt! Vai ne tā?" Ansis sniedza Zentai dziesmu grāmatu. Abi aizgāja pa to pašu vakarējo kapsētas celiņu uz skolas pusi. Vecais Vairogs, kurš ar dažiem večiem pie kapsētas sētas sarunājās, negribot abiem jaunajiem noskatījās iepakaļš.

„Nekas, glīts pārītis!" viņš domāja, „bet ko tas līdz, abiem nav tā pamata, uz kura varētu sākt paši savu dzīvi vest. Bet vēl jau ar' par jauniem! ..."

Kāds glīts, pēc pilsētas vīzes ģērbies jauneklis, gandrīz vēl zēns, līda pa kapsētas priedēm, Ansim un Zentai iepakaļš.

„Šis tikumīgais jauneklis tomēr domās ķeras ap Zentas taļļu un nes viņu pār upīti pāri, kuru pat bērns var pārlēkt! Tur ir kas tumšs! Ansīt, Ansīt! Tu esi pār muļķi mīlēties! — Es tevi spēšu tomēr locīt, kaut arī tu tik daudz prāto un domā!... Šī Zenta, viņas vārdus no izgājušās vasaras es nekad neaizmirsīšu. Zenta, sargies!"

Viņš savilka riebīgu ģīmi, bet drīz vien tas atkal apskaidrojās. Tas, kurš tā domāja, un papirosu aizdedzinājis, atkal uz baznīcas pusi atgriezās, bija Arturs Birķis, Lejas krodzinieka dēls.

4.

„Lai dzīvo mājas māte!" sauca no groka iesilis Lejas krodzinieks un saskandināja ar veco Zeltiņu un muižas kungu Talheimu glāzes, kurš pēdējais arī uzsauca Vairoga sievai augstas laimes; tikai vārda "mātes" vietā lietoja "kundzi". Galda galā, vecmodes lēnkrēslā, sēdēja saviebusies, grumbainu pieri un vaigiem, adītu vilnainu lakatu ap pleciem, Vairoga kundze. Uz pirmā acu uzmetiena varēja zināt, ka viņa ir vājīga un no priekiem šķīrusēs. Tikai viņas brīnišķi mirdzošās acīs bija kaut kas sevišķs, pievilcīgs. Tās bija tās pašas acis, kuras jaunā Vairogā, Ansī, atjaunotas, ar vīrišķību vienotas, pētoši dzīvē un dabā raudzījās. Anna, Vairoga kundze, pateicās, vienu acumirkli it kā smaidīdama, un nogrima atkal atpakaļ sava vientulīga sapņošana. Tikai šad un tad viņa uzmeta pa skatam uz to pusi, kur Ansis, pa pusei pie viesiem, pa pusei pa logu lauka raudzīdamies, pie dabas dalību ņema. „Vai tās tiešam īstas pērles?" Talheima kundze Lejas krodzinieku jautāja, kura meita Berta lepojas ar greznu kakla rotu.

„Es domāju gan!" Lejas krodzinieks lielījās. „Lieta ir šāda. Es biju nobraucis Rīgā. Apmeklēju savu svaini, kurš zelta-kalējs. Gribēju kaut ko savai mīļai Bertai dāvāt, kas būtu no zelta, vai vēl dārgāks! Svainis man piedāvāja šo rotu, paģērēja tik pusi no rotas īstās vērtības, otru pusi viņš dāvāja savai krustmeitai. Mans svainis teica, ka viena pate no šām pērlēm maksājot piecpadsmit rubļus! ..."

„Traka izšķērdība!" vecais Zeltiņš pie sevis norūca, kurš salīcis lēnkrēslā sēdēja un acīm patīkami blisināja, kad par naudu runāja.

Birķu Berta, kurai glītuma un cēla stāva nevarēja noliegt, taisīja savādi uzpūtušos ģīmi un raudzījās nicinoši uz Zentu, kura, domās nogrimuse, lakata stūri plucināja. Vecais Vairogs, vestē, sniega baltā kreklā, kura piedurknes bija ļoti uzpampušas, nosvīdis gādāja līdz ar dienestmeitu par uzkožamiem un dzērieniem.

„Tās taču nevar būt īstas pērles?" Talheima kundze vīram ausī čukstēja, kad Vairogs Birķiem otrā galda galā glāzēs vārījošu ūdeni ielēja.

„Ko es no pērlēm zinu!" Talheims atrūca un smērēja sev biezu kārtu sviesta uz baltmaizes gabala.

„Agrāk arī še upē esot tikušas pērles atrastas!" Vairogs, ūdens kannu nolikdams, piezīmēja. „Mans tēvs daudzreiz par to stāstīja. Tu, Zeltiņ' tēv, arī varbūt atminēsies?"

„Zināms, zināms! pats esmu šīs pērles redzējis. Čigāni man viņas gribēja pārdot, bet es nepirku, var tikt piekrāpts. Varbūt, ka nemaz nebija pērles!"

Ansis atgrieza galvu no loga nost un klausījās uzmanīgi ...

„Nu, gluži no tukša arī šī runa nav cēlusēs! Mans tēvs nekad nemeloja! Viņš pazinis meža sargu, kurš naktīs še pat mūsu līčos pērles zvejojis, tās vedis ziemu uz pilsētu un par dārgu naudu pārdevis. Katru gadu viņas neesot vis izdevušas. Šis meža sargs tapis bagāts ..."

Ansa acis spulgot spulgoja, kad tas teiku par pērlēm dzirdēja. Vai tiešām tas varēja būt patiesība, še pat tuvumā, upē pērles aug? ...

Viesi piecēlās no galda, izklīda pa diviem, trim, daži izgāja ārā, jauko vakaru aplūkot. Zenta aizsteidzās uz otru galu. Brālis bija lūdzis, lai tā uz brīdi dziedātu kādu dziesmu, kurā viņai grūts solo gabals bija jāizpilda. Ansis piegāja pie loga un pirkstiem pa rūtīm bungoja.

„Un tu ģimnāzijā neiestāsies?" kāds aizķēra Ansa plecu. Viņš atskatījās. Arturs Birķis stāvēja viņa priekšā.

„Nē, man trūkst līdzekļu! Tu zini, ka mana māte bija vāja. Viņa gan negrib, lai viņas dēļ ko izdotu. Bet ko lai dara! Ārsti nenāk par velti. Izgājušā vasarā viņa, jūrmalā būdama, ir daudz naudas izdevuse. Lai gan maz labuma! Bet mammiņas dēļ es atmetu domas iestāties ģimnāzijā. Esmu pie tēva par palīgu. Strādāju un esmu laimīgs!"

"Laimīgs! varbūt laimīgs! Bet šis nieks drīz izput, kad cilvēks nekā nav mācījies. Tev jāiet uz pilsētu, sitīsies cauri, kā spēdams, tu neesi vienīgais latvietis, kuram ar bezgalīgām grūtībām nolemts mērķi sasniegt. Uz Rīgu, brāl! ģimnāzijā māca citādu laimi pazīt un cienīt!..."

Artura acis mirdzēja šķelmīgi. Viņš redzēja, ka viņa vārdi Ansī lielu iespaidu bija atstājuši...

Vēlā vakarā, kad viesi bija aizbraukuši un vecais Vairogs ar kundzi bija pie miera aizgājuši, Ansis stāvēja uz trepēm un raudzījās uz Gaujas pusi...

„Pērles zvejot!... varbūt caur to būtu iespējams kadu augstāku skolu apmeklēt! ..." Arī šo nakti viņš vēlu aizmiga.

5.

„Kādas briesmas gan Ceilonas pērļu zvejniekiem nav jāizcieš!" Ansis, Gaujas malā kājas noaudams, domāja un smīnēja. „Še man nedraud nekāda nelaime, izņemot to, ka varbūt nemaz pērļu neatradīšu..."

Viņš tomēr būtu labprāt visas īsto pērļu zvejnieku briesmas sev velējies, ja tik zinātu, ka uzņēmumies nav ģeķīgs. Gaujā pērles zvejot, tas viņam izlikās pavisam smieklīgi! Bet jālūko, kas var zināt, varbūt, ka tiešām pērles atradīsies!

Ansis bradāja veselu pēcpusdienu pa Gaujas seklākām vietām. Uz krasta malas bija jau krietna čupa gliemežu vāku. Stunda pēc stundas bija aizgājuse, bet viņš nebija vēl nevienas pērles atradis.

Saule norietēja. Viņam upē palika vēsi. Ansis izkāpa uz krasta, izbēra beidzamos gliemežus iz kulītes, kura tam ap kaklu karājās, pāršķēla apsūnojušos vākus, bet velti tas bija zvejojis. Bēdīgi viņš apsēdās uz krasta malas un raudzījās uz tumšo silu, kurš savā mūžīgā, tumšzaļā trūvē, pasaules aizmiršanā nogrimis, klusēja. Tālāku, pa kreisai rokai, sila malā atradās kapsēta. Arī turp Ansis raudzījās. Pirmo reiz viņš sajuta stipru ilgošanos pēc garu valsts, kura vairs necenšas un nemaldās, bet savu mērķi sasnieguse, cilvēkam nepazīstamā baudīšanā dzīvo. Pievilties var tik tur, kur jācenšas! ... Mirsti, un tu esi to sasniedzis, ko veclaiku varoņi un gudrajie ar saviem darbiem vai gudrībām! Ansi, vai tu vairāk ko sasniegsi? Un ja tu gribi tik uz patīkamu dzīvi un miesīgiem baudījumiem raudzīties, tad, ko vēl vairāk vēlies: maizes tev netrūkst un mīlestība, mīlestība, kuru prātnieki un dzejnieki kā augstāko pasaulē teic! — mīlestība ir tava! Tu dzīvo viņā un viņa tevī!... Ansis nogrima šādās domās, kad piepeši liels suns pieskrēja, drusku aizrējās un apostīja izkaisītos gliemežus.

„Labvakar!" kāda rupja, bet turklāt laipna balss Ansim aiz muguras sauca. Viņš pagrieza galvu: meža kungs un muižas pārvaldnieks turklāt, Talheima kungs stāvēja viņam līdzās.

„Ko jūs ar šiem gribiet darīt! tie taču nav vēži!" Talheims smējās.

Ansis nosarka kā biete un, ātri piecēlies, nesaprotami stostījās:

„Tie nav vēži, tie ir gliemeži! ..." viņš drīz nobālēja un drīz atkal nosarka. Muižas kungs sāka pilnā kaklā smieties.

„Tā tad jūs pērles zvejojiet! Hm! Siltās zemes tas ir ienesīgs veikals, bet še, jaunskungs, jūs par velti ar zveju nodarbojaties. Liekat šās bērnišķās domas pie malas. Zinu, kas jūs šo spieda darīt... Bet nenoskumstat. Varbūt es varēšu jums palīdzēt!"

Ansis, kurš pavisam bija nokaunējies, paskatījās ātri uz Talheima kungu. Viņa acīs kvēloja prieks. Vai Talheima kungs tiešām viņam gribēja palīdzēt ģimnāzijā iestāties?

„Bet vai jūs nebūsiet ģimnāzijai par vecu? Ja nemaldos, jums jau deviņpadsmitais gads?" meža kungs uzsāka. Viņi abi gāja uz pagasta nama pusi.

„Nē, astoņpadsmitais!..." Ansis pārlaboja, apstājies, bikšu galus atlocīdams.

„Nu labi! astoņpadsmitais, arī diezgan liels vecums. Bet varbūt, ka ietu. Redzi, Ansi! Es esmu nodomājis tev palīdzēt. Zinu, cik tavam tēvam grūti iet. Viņš man vairāk reižu ir stāstījis, cik tu censīgs. Bet arī es pats to sen nomanīju. Man tiešām žēl, ka tu novārgsti nezināšanā, maldies pa sapņiem, kuri tevi var pie tumša bezdibeņa novest, tu, uzrunāšu nākamībā tevi ar „tu", tu esi vēl nepraša, tāpēc nedrīksti par lietām sapņot, kuras tik zinībām atveras, vai arī mākslas gaismā apskaidrojas. Tādēļ uz pilsētu!... Esmu ar savu sievu par to runājis: gribam izrīkot bazāru un koncertu. Ja Dievs palīdzēs, pabalstītāju netrūks. Atlikums varētu droši tik liels būt, ka tu spētu ģimnāzijā iestāties un tur veselu gadu dzīvi apdrošināt. Vēlāk gan tiksi cauri! Ko tu domā?..."

Meža kungs raudzījās sānis uz Ansi un smīnēja. Ansa acīs izspiedās asaras. Viņš nerunāja ne vārda. Bet Talheims saprata viņa skatu, kurš teica vairāk, nekā vārdi.

"Redzi," meža kungs runāja, „tas gluži dabiski, ka es pirmām labākam zēnam, ar kuru tik tuvu iepazinies, palīdzu: pašam man bērnu nav, bet gribas taču laimīgam būt. Nav gan vairs pie ļaudīm ieraša sirsnīgi un asarām izrunāties. Bet es tā mīlēju, draudzīgi ..." Viņš uzsita Ansim uz pleca. Abi brītiņu klusēja. Debess bija apmākusēs. Smags gaiss, smagas sirdis... Un tomēr tik viegli Ansis elpoja! Viņš raudzījās par tīrumu uz baznīcu. Zenta viņam ienāca prātā. Viņu tas šodien bija pavisam aizmirsis. Nu tik viņš atgādājās, un sāpes no jauna viņa sirdi sažņaudza. Zentu atstāt!... Uz pilsētu aiziet, ģimnāzijā iestāties, ar citu pasauli iepazīties, tas ir: Zentu atstāt... Ko gan viņa teiks? Vai viņa neapķersies ap kaklu, nelūgs: paliec, paliec, tur tu iesi bojā, svešumā, kur tevim nebūs nevienas dvēseles, kas tevi mīlētu! .. ."

Ansis vēl tālāk par šo domātu, bet viņš tā pār kādu akmeni klupa, ka nākošā acumirklī četriski grāvja malā atmodās.

„Tas nāk, kad sapņo!... Pilsētā, ja Dievs liks tevim turp aizkļūt, lūdzams uz ielas nesāc sapņot, tevi sabrauks, bez žēlastības sabrauks." Un meža kungs smejas ne visai garši, kā katrs, kurš par to smejas, ar ko tam līdzcietība.

„Bet, meža kungs," Ansis, Talheima medības tašu satverdams, lūdzās, „esat tik labi un nerunājiet ne ar vienu par to, ko esiet redzējuši."

„Par tavu pērļu zvejošanu! Nē, man tur nav nekāda prieka. Zināju jau agrāk, no viņas svētdienas vakara, kur mēs pie taviem vecākiem viesojāmies, ka tu pērles zvejosi... Ha, ha! Es pazīstu cilvēkus. Visi, kuri dienu sapņo, lūko tur laimes, kur tās mītni teikas apraksta. Redzēju, kā tu no loga atgriezies, kā tavas acis sāka spulgot, kad mēs par to runājām, ka vecos laikos Gaujā bijušas pērles. Zināju, ka tu uz Gauju iesi un pērles zvejosi, bet es nevienam neesmu teicis: ,ej uz Gauju, paskaties, kā Ansis Vairogs pērles zvejo.' Tādi nieki man nav ne prātā nākuši ... Bet tagad laiks, kad tev jautram jātop. Ja tu gribi mācīties un pasaulē ko sasniegt, tad esi par visām lietām jautrs. Sapņi un sevī nogrimšana padara cilvēku ar laiku vienaldzīgu pret visu, šo sapņu saldums pāriet rūgtumā. No tā lai Dievs katru pasargā. Pazinu vienu tādu cilvēku. Tas bija man studiju biedrs, Tarandas meža akadēmijā. Viņš bija apdāvināts cilvēks, reti apdāvināts, poēzijas pilns, dziļš kā jūra, bet viņš beidzās caur pašslepkavību, viņš teica, ka nevarot dzīvot... Tāpēc, Ansi, nesapņo! Topi jautrs, saejies vairāk ar cilvēkiem! Bet par visām lietām —" še Talheims šķelmīgi, bet laipni čukstēja, „liec mīlestību pie malas. Bēdz no sieviešiem. ,Viņu mute ir salda, saka Zālamans... kā viņš tur tālāk saka, to esmu aizmirsis, bet lieta ir tā, ka Zālamans dod padomu, no sieviešiem sargāties. Meklē draugus. Ja viņus neatrodi dzīve gluži tik ideālus kā dzejā, tad tomēr pasaulē ir draugi, kuru sirdis ir pērles. Zvejo šīs pērles. Krāj viņas vienu pie otras, un tu reiz sapratīsi, cik liels un brīnišķīgs ir cilvēks; cik neizsmeļams esi tu pats, cik dziļi un neizsmeļami ir tavi līdzcilvēki. Bet nemīlē nekad kaislīgi, nemīlē sieviešus, jo tur tev trūkst varonības un vīrišķības. Sievieti drīkst tik īsts un pilnīgs vīrietis mīlēt. Citādi šī mīlestība top visāda vīzē traģiska ..."

Ansis neticēja savam ausīm. Vai tas bija tas pats meža kungs Talheims, kuru viņš līdz šim tikai par zaķiem, vilkiem, medībām un zemkopību bija dzirdējis runājam? Bet tas viņš bija! Un nu viņi abi atradās vakara krēslā pagasta nama pagalma.

«Atvainojiet, meža kungs, man jāapvelk citas, sausas drēbes, ejiet vien, lūdzu, istaba. Mans tēvs būs laikam tiesas istabā; redziet, tur jau logā uguns spīd!"

„Labi, labi, uz redzēšanos!" Meža kungs iegāja pagasta namā. Ansis aizsteidzās pusteciņus uz klēti, lai apvilktu sausas drēbes.

Zeltiņiem šovakar bija viesis: Arturs. Jaunais Zeltiņš viņu bija lūdzis, ar to kopā krievu rakstniekus lasīt un izskaidrot. Tā kā jaunākā laikā visās latvju tautas skolās bija krievu valoda stipri jāmāca, un jaunais Zeltiņš, kā skolotājs, šinī arodā diezgan vājš jutās, tad Arturs viņam likās it kā no debess sūtīts. Pēdējais bija lielījies, ka tas krievu lielākos rakstniekus pa pusei vai no galvas protot. Cita lūgumu Arturs, slinkuma pēc, būtu atraidījis, bet Zenta!... Zenta bija jaunā Zeltiņa māsa. Šodien viņi abi, kamēr Ansis pērles zvejoja, bija Puškinu lasījuši. Tagad tie atpūtās. Jaunais Zeltiņš, slimīgs un bāls, aizvēra nopūzdamies biezo krievu vārdnīcu, kuru tie, Artura krievu valodas prašanai par spīti, bija daudzreiz lietojuši. Arturs staigāja nemierīgs pa istabu, nosēdas pie klavierēm, uzsita pa disharmonijai, neapmierināts atkal piecēlās un pastaigājās. Istabā valdīja jau pilnīga tumsa. Vēl nebija visai vēlu, bet debess bija apmācies, taisījās uz līšanu.

Zenta ienāca, aizdedzinātu lampu rokā. Sapņainie vaibsti likās būt zuduši no viņas sejas. To vietā valdīja kaut kas nenoteicams, gandrīz ziņkārība, pusbailība tēlojās viņas vaigos. Viņa nolika lampu uz apaļa, šķidri tamborētu baltu autu apsegta galda, aiz kura uz atzveltnes jaunais Zeltiņš sēdēja. Arturs aizpogāja svārkus un grābstīja drīz ap zīda šlipsi, drīz glaudīja glazē cimdus, it kā uz iešanu taisīdamies.

„Lūdzu, paliekat, tūliņ būs vakariņas," Zenta Arturu uzrunāja tik laipni, ka tas visai brīnījās. Viņš gan labprāt būtu gājis uz māju; dziļais grāvis, pār kuru tam bija jāiet, bija pazīstams kā nelabo garu un spoku mītne. Bet Zenta, Zenta viņu uzlūdza uz vakariņām ... Viņš jutās it kā vidus laiku bruņinieks, kuram mīlētās jaunavas dēl jāuzņemas karot ar visādiem pūķiem un neliešiem. Arturs nosvieda cimdus uz klavierēm un nosēdās Zeltiņam pretī. Lampa, kura bija ar sarkanu, izpušķotu papīra jumtiņu aizsegta, apgaismoja Zentas vaigu un darīja viņu sārtu, — skaistu...

Brītiņu visi trīs klusēja. Zenta reizām raudzījās zagšus uz Arturu. Laikam viņa gribēja pārliecināties, cik viņas brālam taisnības, kurš tai šorīt bija teicis, ka Arturs esot gudrs zēns, kurš grieķu un latīņu valodas protot. Arturs kodīja lūpas un raudzījās drīz uz Zentu, drīz uz viņas brāli. Beidzot tas saņēma dūšu, izvilka salocītu papīra lapu iz krūšu kabatas un stostījās:

„Vai drīkstētu... Zentas jaunkundze... kādu dzeju no manis priekšā lasīt?"

„Jūs esat dzejnieks?" Zenta brīnodamās jautāja, abiem elkoņiem uz galda atspiezdamās, un raudzījās ziņkārīgi uz Arturu, „lūdzu, lūdzu, es labprāt gribētu dzirdēt!"

Jaunais Zeltiņš, klusēdams un viegli paklanīdamies, tai piekrita.

Arturs nokāsējas, pameta acis uz papīra lapu, tad, griestos raudzīdamies, iesaka:

„V i ņ a i. Tu esi tā kā puķīte, Kas dārzā jauki zied; Kad tavu vaigu uzskatu, Man šķiet, ka eņģeļi dzied..

Un tā tāļak Arturs nolasīja sabojātu Heines jauko dzejoli: „Du bist wie eine Blume".

„Vai šis dzejolis nav jau kur nebūt bijis nodrukāts, man šķiet, ka es to esmu jau kaut kur lasījis?" jaunais Zeltiņš vaicāja.

„Jā, jā! N. laikrakstā!" Arturs nosarkdams meloja.

Viņš nu vēl daudz citus dzejoļus, istabas vidū nostājies, pēc aktieru vīzes, rokām mētādamies deklamēja. Zenta apbrīnoja viņa mākslu un poēziju. Šai brīdī ienesa tēju un uzkožamos.

Pēc vakariņām Arturs atvadījās no Zeltiņiem. Kad Zenta viņam roku sniedza, Arturs viņai kaut ko saujā iespieda. Zenta nosarka un paslēpa salocītu papīra gabaliņu azotē ...

Pagalmā Arturs satikās ar Ansi, kurš meža kungu pavadījis, mājā pārnāca. Abi uzreiz sajuta, ka ir līdzcenši — ienaidnieki.

"Labvakar!" Ansis tomēr laipni teica, gribēdams Arturam kaut ko par ģimnāziju jautāt.

„Labvakar!" Arturs pikti atrūca un aizsteidzās pa tumsu Ansim garām. Bēdīgi Ansis raudzījās uz Zeltiņu logiem. Šai brīdī, kur Zentas brālis spēlēja kādu dziesmiņu, Zenta aiz tā muguras atlocīja saburzītu papīra gabaliņu...

„Es tevi mīlēju. Arturs." Zenta nobālēja. Viņa gribēja papīru saplēst un iesviest krāsnī, bet kāda sevišķa vara viņu atturēja no tā. Papīru viņa noglabāja savā kastītē. Pie brāļa sāniem nostājusēs, tā lūkoja dziedāt, bet balss aizsmaka. Zenta nobēga istabas kaktā un gauži raudāja. Arturs viņai tomēr bija paticis, bet viņa taču bija jau Ansim uzticīgu mīlestību zvērējuse. Viņa noslaucīja asaras. Atkal tā pate bilde stādījās viņai priekšā: Arturs, kā mācītājs uz kanceles, viņa, kā mācītāja kundze, sēdēja tuvu pie altāra. Viņiem nekā netrūka. Ansis, ka blandonis, novārdzis, sajukušiem matiem, stāvēja pie baznīcas durvīm... Jā, Arturs bija teicis, ka četru vai piecu gadu laikā būšot mācītājs.

Vecais Zeltiņš ienāca iz savas istabas, noturēja vakara lūgšanu. Zenta palika šovakar ilgi nomodā. Viņa jutās pirmo reiz nelaimīga, nelaimīga mīlestībā ...

Ansis atgulies sapņoja no savas nākotnes, no ģimnāzijas, mākslas u. t. t.

„Bēdz no mīlestības!..." meža kunga vārdi atskanēja viņa ausīs. „Tik īsts vīrišķis drīkst mīlēt!"

No laimes bēgt? Ansis tā nevarēja saprast. Ai, cik karsti tas Zentu mīlēja! Viņš bija gribējis pie viņas noiet un visu, visu izstāstīt, bet nu viņš jau atradās gultā un atkal sapņoja...

Durvis atvērās. Vecais Vairogs ienāca un apsēdās pa vecam uz dēla gultas malas. Abi ilgu laiku klusēja. Ne viens, ne otrs nezināja, kā īsti iesākt. Bet katram bija kas sevišķs uz sirds, par ko labprāt gribētu izrunāties.

Vecais Vairogs, atspiedis elkoņus uz ceļiem, turēja galvu rokās un raudzījās stīvi uz grīdu.

„Meža kungs runāja," Vairogs uzsāka, „ka tu gribot uz pilsētu, — ģimnāzijā iestāties!" viņa balss skanēja gandrīz žēli, „vai tas tiešām tavs nodoms?"

„Jā! ..." Ansa balss drebēja. Viņš acīm meklēja kādu priekšmetu, kuru tas varētu mierīgi aplūkot. Bet viss istabā likās viņam pārmetot, ka tas šo māju gribot atstāt.

„Nu labi, Ansi, ej! Strādā uzcītīgi. Meža kungs grib tev palīdzēt! Ej, bet neaizmirsti mūs ar māti! Dievs zin, cik ilgi es šai vietā palikšu. Varbūt nāve, varbūt dzīves apstākļi mani no šās vietas šķirs. Ja tu nebūsi mums vecumā pabalsts, kas tad par mums gādās? Mīļais dēls, neaizmirsti mūs! Kad vecie tepat, zem acīm, tad bērni vēl kaunas, bet tiklīdz tie atšķīrušies tālumā, cik daudzreiz tie vecākus neaizmirst. Arī tādi bērni, kuriem laba un mīksta sirds. Māte gan laikam vairs ilgi dzīvotāja nebūs. Es palikšu gluži viens, atstāts. Tad iedomā mani, dēls, un raksti, ja pašam nebūtu iespējams nākt un manim palīdzēt..."

Vecam Vairogam lija asaras par vaigiem. Ansis šņukstēja, satvēris tēva roku. Abi tā brīdi klusēja.

„Bet varbūt arī viss būs labi un jauki, varbūt tik zelta laikus piedzīvošu..."

„Ej, Ansi, mācies, strādā uzcītīgi! Tev pieder pasaule! Biju pats reiz jauns un, pēc baudījumiem dzīdamies, nevarēju veciem līdzi just un viņus saprast ... Tagad es saprotu vecumu; saprotu, cik iznīcīgi ir prieki, tomēr vēl jo projām esmu priecīgs un nebaltās dienās nezaudēju dūšas. Ansi, tev trūkst humora, kurš tevi spētu bēdu brīžos no izsamišanas glābt. Lūk, tāpēc vien es skumīgs; gan es pats iztikšu, kā varēdams... Ar labu nakti! ..."

Vecais Vairogs iegāja savā istabā. Ansis slaucīja asaras no vaigiem. Sirds viņam, stipri aizkustināta, pukstēja. Tagad viņš vēl aizmigt nevarēja. Viņš apģērbās, izpūta lampu un izgāja ārā. Iz tumšiem mākoņu blāķiem nokrita pa lāsei. Ansis apsēdās uz sliekšņa. Zibeņi apgaismoja pagalmu; bez pērkoņa viņi laistījās un vijās cits caur citu, kā tas vasarā notiek. Te Zeltiņu galā uz pagalma nočirkstēja smiltis, apklusa, atkal čirkstēja, beidzot logu slēģi noklaudzēja ... Ansis pašķirstīja apiņu stīgas, kuras ap pagasta nama durvīm, bagātīgi lapotas, vijās, un — tā bija Zenta, kura logu slēģus aiztaisīja, tā kā tiklab vecais, kā jaunais Zeltiņš no zibeņiem ļoti baidījās.

„Zenta, Zenta!..." Ansis pusaizsmacis sauca, «pagaidi, man ar tevi jārunā!"

Zenta gribēja patlaban aizsteigties, kad izdzirda Ansa balsi. Ansis nolēca no akmeņu kāptuvēm un tuvojās Zentai. Viņi sasveicinājās un mēmi viens uz otra raudzījās. Zibenis atkal nošķīda. Ansis redzēja, cik Zenta bija apjukuse ...

„Ko tu teiksi?" viņa klusi jautāja, „runā drīz, drīz lietus gāzīs kā ar spaiņiem!"

„Man tas vienalga! Es šovakar nespēju dabai līdzi just, kā viņu sestdien; kad līst, daudz ja spēju raudāt, bet manas asaras pazustu, gluži pazustu ūdens straumēs! Ak, Zenta, manim daudz kas uz sirds, es baidos tev to visu teikt, — tu nevarētu tā panest..."

„Teic vien!" Zenta droši teica, „es nebīstos!"

„Manim, — ak Zenta, tā mana paša griba, manim drīz būs jāatstāj šī vieta; es iestāšos ģimnāzijā! ..."

„Un tu to baidies manim teikt! Kāpēc tad lai es noskumstu, ja tu ģimnāzijā iestātos? Tas taču ir jauki, izglītoties, pie vietas tikt un netraucēti, laimīgi dzīvot!"

«Laimīgi?" Ansis pārsteigts atkārtoja,,,vai tad mēs līdz šim esam nelaimīgi jutušies? Jeb vai tev šī mūsu mīlestība ir tapuse par smieklīgu, par niekiem?"

„Tu, Ansi, esi par daudz sapņotājs! Es nezinu, kā lai es tev to saku, ko es domāju?... Ko tu domā, ar ko lai visa šī mūsu sapņainā mīlestība beigtos? Es negribu būt varone, negribu jau mirt! Un tomēr es jūtu, ka tā ir nāve, kura mums šo sapņaino mīlestību sūtīja, lai mūs aizmānītu iz prātīgu cilveku vidus, vientulībā, pie sevis! Kad tu manā priekšā stāvi, tad man liekas, it kā tu mani gribētu aizmānīt, aizvilt uz tumšu atstātu zemes stūri, kur gari mājo! Tas pats smagums un neizprotama, noslēpumaina ilgošanās, kuru pilna mēnesnīca manī allaž modinājuse, tas pats spiež arī manu krūti, kad tu manim acīs raugies. Jā, ir divas mīlestības, viena dienās, otra naktīs; pirmā priecīga, nevainīgi tērzēdama, otrā — skumja, ilgošanās pilna, klusa un daimoniska; pirmo apspīd saule, otro mēnesis! Redzi, Ansi! tev trūkst mīlestības dienas gaismā! Tu mīlē tik sapnī un nevis patiesībā. Tāpēc neņem ļauna, piedod, ka manim tik cieta sirds, es gribu nākotnē no tevis bēgt. Tagad, kur tevī redzu dzīšanos pēc kaut kā augstāka pamodušos, es jūtu patiesību, — tu mani vēlāk atstāsi, atstāsi tāpat, kā šos jaukos Gaujas līčus. Tev nekad nav un nebūs diezgan; nekad tu nevarēsi īsti mīlēt! Tu sapņo!... Viss šis man tik vēl šovakar nāca skaidrībā, kad es tevi ar kādu citu salīdzināju, kuru es iesākumā pat vai ienīdēju!"

„Ar Arturu? ..." Ansis čukstēja un atspiedās pret sienu. Viņš bija gluži satriekts...

„Jā, ar Arturu! viņš ir cilvēks, kuram savs zināms mērķis! To sasniegt un dzīvot! Tu esi bez mērķa, tu esi sapņotājs! Brīnišķi! Šovakar nomanīju visu... Man jāatsakās no tevis, citādi tu mani novedīsi uz postu un izsamišanu! ..."

„Un tad manim, — es esmu tas, kuram jāizsamist. Bet tev ir taisnība, es esmu tāds, esmu sapņotājs, vārgulis, bez miera! Jūtu, ka manis neviens uzticīgi nemīlēs! Tomēr gribu tevi vēl jo projām mīlēt, labā Zenta! Negribu tev uzbāzties! Ak, cik tu laba biji, Zenta, mīļā Zenta!"

Ansis satvēra viņas roku un to vai simtu reižu skūpstīja...

Debeši pamazām izšķīrās. Viens nogrima rīta, otrs vakara puse. Mēnesnīca atspīdēja, atkal nedroši, it kā kaunēdamies aizslēpās aiz mākoņa, drīz vien no jauna atspīdēdama.

„Lauj manim vēl šonakt tevi mīlēt! Tad aizmirsti mani un mīlē citu. Tu, varbūt, runā patiesību, ka es tevi nespētu laimīgu darīt... Lietus nebūs! nāc, apsēdīsimies uz kāptuvēm. Sapņosim vēl pēdīgo reizi kopā!..."

Ansis veda Zentu pie rokas, abi apsēdās uz kāptuvēm, bet nemanīja, ka šinī brīdī kāds lēni iegāja istabā. Tas bija vecais Vairogs...

„Zināms, tev taisnība!" Ansis uzsaka, „ar ko lai gan mūsu mīlestība beigtos? Vai precēšanās ir šķīstas, tīras mīlestības iznākums? Nē, nāve, zināms nāve, citādi nav domājams! Mēs, cilvēki, esam neapmierinājami; mums nav nekad diezgan! Ja mīlestība mūs uz acumirkli aplaimo, tad mēs vēlējamies mūžīgi mīlēt! ... Un kas mums liedz mūžīgi mīlēt? Neviens cits, kā mēs paši! Paši nezinām, ko gribam! Manim ir par daudz laimes bijis, un tomēr esmu vairāk nelaimīgs, kā laimīgs! Nav diezgan! Un šo nepateicību es turu par vislielāko noziegumu! ..."

Zenta pietrūkās. Ansis satvēra viņas roku. Zenta izrāvās, nolēca no kāptuvēm un dzirdami elpoja...

„Ko tu īsti no manis gribi?" Zenta dvesa, „vienreiz var šo visu dzirdēt; bet kad šāda prātošana un dzīvības apnikšana vairāk reižu atkārtojas, tad tas par daudz! Vai tu ar varu gribi mani vāju darīt? Esmu jau tik daudz cietuse! Līdzcietība ar tevi ir mani jau tā vāju padarījuse! Es tomēr gribu dzīvot! ..." Viņa atsvieda, iekarsuse, kuplo matu bizi aiz pakauša un vēsināja ar roku sev pieri. Ansis, gluži bāls, bija atspiedis galvu pret durvu stenderi un raudzījās augšup. Mēnesnīca apspīdēja viņa sāpīgo seju... Zenta redzēja šos sāpju vaibstus, viņai šķita Ansis it kā apskaidrots; viņa sakustējās, it kā tā nākošā acumirklī gribētu krist pie Ansa krūts un lūgties piedošanu. Bet šai brīdī viņa ieraudzīja, ka pie loga, kurš līdzās durvīm atradās, istabā stāvēja vecais Vairogs. Viņa sastinga un sākumā nezināja, ko darīt. Beidzot tā tuvojas kāptuvēm, uzspēra vienu kāju uz akmeņa pakāpiena un, uz priekšu saliekusēs, čukstēja: „Starp mums ir viss beigts... tavs tēvs klausās pa logu! ..."

Viņa paskatījās vēl reiz uz Ansi, kurš nekustēdamies, kā tēls, augšup raudzījās, un lēniem soļiem aizgāja uz savu pusi...

Vecais Vairogs aizvēra logu. Pāris acumirkļus vēlāk tas iznāca uz sliekšņa un apsēdās dēlam līdzās.

„Meža kungam taisnība, ka tev trūkst vīrišķības... Jau sen zināju, ka tu Zentu mīlē. Es negribu tavos sirds noslēpumos iejaukties. Tu esi cilvēks par sevi. Man nav ne mazākās tiesības, tev šo vai to pavēlēt. Tomēr tevi lūdzu, lūdzu tāpēc, ka tevi mīlēju, mīlē, kad kāda sieviete tavus sirds pamatus ir aizkustinājuse, tomēr neielaidies ar to nekad tuvākā satiksmē, nekad tik tuvu, kā ar Zentu... Šī nav tava pēdējā mīlestība; ja Dievs tevim liks dzīvot, tad tu vēl mīlēsi, varbūt vēl karstāki Nav taisnība, ka pirmā mīlestība ir īstā; pirmā mīlestība ir nieki! Kad tu pasaulē būsi ko piedzīvojis un izbaudījis, tad, ja būsi vīrs tapis, pratīsi sev īsto dzīves biedreni izvēlēties; ja paliksi bērns, tad mīlēsi tāpat nelaimīgi, kā tagad. Tāpēc, kamēr neesi vīrs, nenogremdējies mīlestībā, citādi viņa tev taps par pazušanu!... Tagad iesim pie miera! Izturies mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis: mamma atkal vaid, viņa ir gluži vāja! ..."

Ansis piecēlās. Ne vārda nerunādams, viņš sekoja tēvam... It kā bez jūtām viņš raudzījās uz sienu, kad tas jau bija apgulies. Mēness apspīdēja uz sienas karājošos portreju... Indriķis Heine! — Sāpīgais, tomēr smiedamies sāpīgais mīlestības dzejnieks! Tā bija viņa bilde. Un Ansim bija tā ap sirdi, ka šinī brīdī viņam būtu jāsāk smieties, lai taptu vīrišķis — smieties kā ārprātīgam, pilnā kaklā, visām asarām un bēdām par spīti... Bet vājās mātes vaidi atskanēja iz sāņu istabas. Ansis aizvēra acis, salika rokas un skaitīja lūgšanu. Viņš nespēja tapt vīrišķis, viņam bija jāpaliek kā bērnam ...

6.

Nedēļa pēc nedēļas pagāja. Ansis gandrīz nemaz neizgāja iz mājas. Neviens arī pēc viņa nejautāja. Viņš sagatavojas uzcītīgi uz iestāšanos ģimnāzijā. Prīmā iestāties! — tā bija Ansa cieta apņemšanās.

Meža kungs bija taču tik vienu gadu solījies palīdzēt. Un Ansis nebūt nesaprata, ka kāds cits viņam vēlāk gribētu palīdzīgs būt.

Atnāca augusta mēnesis. Ceturtā viņam bija jātiek Rīgā. Meža kungs bija jau apgādājis zirgu un šķūtnieku līdz dzelzceļa stacijai. Vakarā priekš aizbraukšanas Ansis apmeklēja meža kungu viņa mājā. Pate kundze, pļāpīga un drusku koķeta, viņu novārdoja, iedāvāja tam pusduci smalku mutes autiņu, pāris zeķu u. t. t. Meža kungs pēc vakariņām iesauca Ansi savā rakstāmā istabā, apsēdās pie galda, izņēma iz atvilktnes kādu pakiņu, kuru atvīkstījis, tas sāka naudas papīrus skaitīt. Tur bija zilie piecnieki, sarkanie desmitnieki, baltie divdesmitpiecnieki un arī pāris simtnieku...

Divus no šiem papīriem meža kungs nolika uz galda, taisni Ansim priekšā.

„Skaiti, cik tur ir!" meža kungs, brilli ar mutes autiņu slaucīdams, teica, „tā ir tava! Dzīvo prātīgi! Ja kādas sevišķas izdošanas, tad raksti, es tevim rokas neatraušu. Bazārs un koncerts gan tik vēla rudenī tiks izrīkots; tad atvilkšu šo summu, kas pāri paliks, to tevim aizsūtīšu... Nu, cik tur ir? ..."

„Simtsdivdesmitpieci rubļi!" Ansis aiz prieka drebošā balsī čukstēja un gribēja bučot meža kunga roku, kurš to neatļāva.

„Nu še vēl desmit rubļi klāt, kā ķešas nauda; vēlos, ka tu noietu kādreiz teātri! Tā kā tu vēl neesi ar drāmaturģiju iepazinies, tad lūdz kādu no virsskolotājiem, lai tev kādu vakaru sevišķi ieteic. Pateikšanās, lūdzu, priekš manis nekādas! Dzīvo prātīgi un neiemīlējies. Tā būs tā labākā pateicība."

Ansis tomēr noskūpstīja meža kunga roku. Abi nu iznāca ēdamā istabā, kur kundze tos smaidīdama sagaidīja. Ansis arvienu aptaustīja krūšu kabatu, kur tas lielo naudu bija noglabājis.

„Rītu vēl redzēsimies!" meža kungs, Ansim uz pleca uzsizdams, teica, kad tas jau gribēja atvadīties, „es aiziešu vakarā uz skolu. Tu taču gribēji vēlu vakarā aizbraukt, — lai cilvēki neredzētu, kā tu pats teici! Nu ar labu nakti!"

Ansis pabučoja kundzei roku un, no laimes nākotnē sapņodams, aizmirsa visu to vārdus, kuriem meža kundze lūdza sveicinājienus aiznest. Ansis devās uz māju. Viņš juta, cik svētīgi ir nodarboties un strādāt nākotnei. Mīlestību tas likās būt aizmirsis. Otrā dienā Ansis staigāja pēdējo reizi kā mājinieks pa tēva pagalmu. Viņš atcerējās, ka esot jānoiet arī pie Zeltiņiem un jāatsaka ar Dievu! Bet viņš neuzdrīkstējās Zentai rādīties. No viņas nakts, kur tā viņam bija atteikuse, viņš ar Zentu nebija ne vārda mainījis. Turpretim Arturs bija vairāk reižu Zeltiņus apmeklējis un katru reiz priecīgi svilpodams aizgājis. Ansis īsti to nevarēja saprast, kāpēc Zenta viņu atstāja. Viņa taču tam bija mūžīgu uzticību zvērējuse. Bet viņš nebija uz Zentu ļauns, viņš lūkoja šos apstākļos iedzīvoties, — apstākļos bez mīlestības. Viņš strādāja, mācījās... „Zenta man jāaizmirst!" viņš domāja, „lai gan es viņu vēl jo projām mīlēju. Bet ar Dievu man tomēr viņai jāsaka!"

Ansis šai pēdējā vakarā būtu labprāt ar Zentu vienatnē saticies. Bet velti! Zenta no viņa bēga. Viņam neatlikās nekas cits, kā vecajam un jaunajam Zeltiņam klāt esot, mīļai Zentai roku spiest varbūt beidzamo reiz! ... Viņš saņēma dušu un vēlā pēcpusdienā pieklauvēja pie Zeltiņu durvīm. „lekšā!" jaunais Zeltiņš sauca, kurš ap kādu krievisku rakstu darbu strādāja.

Ansis iegāja vienkārša, bet glītā istabā, kuru mēs jau līdz ar Arturu esam apmeklējuši. Saule laidās uz priežu galiem un iespīdēja bāli pa logu. Tuvu pie loga sēdēja Zenta. Viņa nepacēla nepavisam acu, kad Ansis ienāca, tikai viegli nodrebēja, it kā ziemu pie viegla saltuma nodreb.

„Jūs šovakar gribat aizbraukt?" jaunais Zeltiņš, vājīgi smaidīdams, pēc vienaldzīgas apsveicināšanās Ansi vaicāja. „Nu, tagad labs laiks, būs laba braukšana; citu vakaru būsiet jau Rīgā! ..." Viņš atkal nogrima domās savā rakstienā, ar spalvu šad un tad vienā un otrā vietā piedurdams. Ansis apmulsis raudzījās uz Zentu. Likās, ka viņa ko šūtu, bet patiesībā tā adatu dūra nevietā, vispēdīgi pirkstā, kuru tā sāka sūkstīt, un nokaunējusēs reižu reizām sāņus uz Ansi šķielēja.

„Kas jums būs par šķūtnieku?" jaunais Zeltiņš, galvu pacēlis, jautāja. „Vecais Briss! ..." „Tā, nu, tad ir labi! viņš manim kaut ko iz Pļaviņām varētu atvest; jāparunā ar tēvu." Jaunais Zeltiņš izgāja blakus istabā, kur vecais kaut ko vīlēja un reizām ar āmuriņu dauzīja.

Ansis šo acumirkli izlietoja. Ātri viņš izplēsa lapu iz savas kabatas grāmatiņas, kaut ko uzrakstīja, un logam tuvodamies, to iemeta Zentai klēpī. Tad tas apsēdās pie klavierēm un sāka nošu grāmatās šķirstīt. Zenta šuva it karsti tālāk, papīra lapiņu zem šuvekļa paslēpuse. Jaunais Zeltiņš atkal ienāca; arī vecais parādījās uz sliekšņa, vecmodes svārkiem mugurā. Viņš noņēma brilles no deguna, uzpūta uz tām vēsmu, rūpīgi noslaucījis, uzpravīja vecā vietā un ziņkārīgi aplūkoja Ansi.

„Nu, tad jau laikam gribi študierēt?" viņš Ansi jautajā, ta ka Zenta aiz smiekliem nevarēja noturēties, „hm, tur vajaga daudz naudas! Nu labi, ja tur vēl kas iznāk; bet tā kā meldera dēls, tik iznēsāja raibo cepurīti, par dakteri vis netika... tagad diezin kur dzīvo; un vecais pats peras uz tīra sausuma, lai Dievs gan nedod! ..."

„Lūdzu, sakiet vecam Brisam, lai viņš priekš aizbraukšanas pie manis pienāk."

Ansim palika savādi ap sirdi. Viņam gribējās aiziet.

Ansis klusēdams palocīja galvu un atvadījās. Zentas roka drebēja, kad tā to Ansim sniedza. Bet ne vārdiņš nenāca pār viņas lūpām. Ansis izturējās mierīgi, gandrīz vienaldzīgi un izgāja, vēl reiz ilgošanās pilnu skatu Zentai uzmezdams.

Zenta atkrita slābi uz krēsla un paslepšus lasīja zīmīti: „Mīļā Zenta! gribu tevi aizmirst, ja tu to vēlies. Bet esi tik žēlīga, apmeklē manu vājo māti. Ansis..." Zenta atspieda elkoni pret logu un raudzījās uz norietošo sauli. Likās, it kā kad viņas lūpas raustītos. „Es tomēr viņu mīlēju!" viņa čukstēja, roku pret pieri spiezdama.

„Kā tu būtu redzējis, kāds Žabars vakar krogā izskatījās. Pilnīgi kā kumēdiņš! Diezin kur viņam vēl tā nauda nāk? Pilns kā zābaks, stīva mēle, bet tomēr i dziedāja!" tā vecais Briss pagasta nama pagalmā, ceļa ratus siedams, kazaku uzrunāja.

„Kur nauda nāk? nu vai tad Žabara meitas vīram naudas trūkst! To jau nu visi sūc: meita sev priekš rotām, sievas masa tāpat! Arī vecie ķer, kur varēdami!" kazaks atbildēja, virvi pār ķīpu savilkdams.

„Nu, nu, Laipnieks nav gluži tik dumjš, kā izskatās, muļķa vis par vietnieku pulka locekli neievēlētu, drīzāki tad par tiesas vīru!"

Tādi vecais Briss, Ansa šķūtnieks, sarunājās ar pagasta kazaku Vilni, kuram bija palama "Streits", tāpēc ka tas arvien krogā, kad plūkšanās iznāca, kliedza: "wieder Streit, wieder Streit!" Viņi būtu vēl tāļāk runājuši, ja piepeši meža kungs nepienāktu. Briss un Vilnis godbijīgi to sveicināja. Meža kungs aplūkoja ratus, vai Ansim būšot laba sēdēšana! Briss pa to starpu otrā pusē ratiem taisīja bargu seju, meža kunga suni biedinādams, kurš apostīja "vāgu smēru" podiņu. Stiprā balsī meža kunga suni izbārt, tā vecais Briss neuzdrošinājās. Meža kungs turpretī visu to manīja un pie sevis nosmejas. Viņš paskatījās uz rīta un vakara pusi.

„Laiks būs labs!" viņš noteica un iegāja pie Vairogiem istabā. Saule jau bija norietējuse. Vakara pusē dusēja brīnišķi izrotāti padebeši, kuros sarkanēji dega. Rītos bija mēness, miegainu seju rādīdams, pacēlies. Viņš izskatījās ne visai skaists, kapara sārtumā.

„Lūk! tāds bija vakarvakara Žabara ģīmis!" Briss smējās un Vilnim mēnesi rādīja, uz vezuma stāvēdams.

Zirgs satrūkās, kad Briss izstiepa roku un sāka smieties. Rati sāka kustēties, un Briss tikko nenokrita. „Redz še, smejies nu par citiem! Pats jau neesi nemaz labāks!... Es domāju — nu ir viss kārtībā!" kazaks svinīgi teica, un vezumu vēlreiz aplūkodams, salika rokas uz muguras, „bet vai tik pātaga ir?" „Kur nu bez pātagas! Šitais zirgs ir vai nu slinks vai miegains! Var arī būt, ka viņš ir slims; pirmīt nemaz negāja. Jāpalūko zobi!... Nu, laikam tik slinkuma vaina. Gan es tur zāles zināšu! ..."

Abi veči ietaisīja sev pīpes un aizsmēķējuši apsēdās uz tām pašām mums jau pazīstamām kāptuvēm.

„Man gluži tāds kā brīnums," Briss gandrīz reize spļāva un runāja, apskatīdamies, vai kāds tik neklausās, „kāpēc tas meža kungs skrīvera Ansi tā iecienījis. Kad nu vēl pašam meita būtu, tad nu varētu domāt: būs meitas vīrs. Bet meža kungam neviena bērna vairs nav ... Brīnums ... ja tad viņš Ansi par dēlu pieņems. Nu jā, bet skrīveļam tas pats ir vienīgais!...."

„Ko tu lauzi savu veco galvu! Labāk pārdomā pats par saviem dēliem!" kazaks Brisi pamācīja.

„Ko nu par maniem dēliem!... Viens, jaunākais, ir nupat atlaidis grāmatu. Viņi esot lēģeros, aiz Varšavas nezin cik to verstu! Viņš esot uzdienējis par vecāko „undrapicieri"! Tad tik redzēsi, kāds ir kara kungs, kad man Pēters nāks mājās! ..." Šai brīdī zirgs sāka ēst un lēni uz priekšu iet... „Tprrr! velns!" Briss kliedza un tecēja uz ratiem.

„Tā vien nu bļausties, iebiedēsi zirgu vēl rudzos; tad tik būs tejaters!" kazaks smējās, pīpi uz kāptuvēm izdauzīdams.

„Nu tad brauc laimīgs!" kazaks Brisam roku sniegdams teica, kad pēdējais, zirgu pie kļavas piesējis, ar pātagu rokā atgriezās.

„Ar Dievu, ar Dievu! dzīvo sveiks. Braukšana jau man nebūs vis slikta!"

Kazaks aizgāja uz savu pusi. Briss apsēdās atkal uz kāptuvēm un uzgaidīja kamēr Jaunskungs nāks ārā. Bet jaunskungs vēl nenāca. Kazaka sieva, kura pie Vairogiem izpildīja dienestmeitas vietu, iznesa krietnu krūzi kafijas līdz ar svaigas baltmaizes gabalu un nolika tos Brisam līdzās.

„Dzer!... skrīvers saka, lai tu vēl gaidot!" Un kazaka sieva, kuras dzeltainā, rupjiem vaibstiem pārpildītā seja atstāja netik vien verdzenes, bet ari vārdzinātājas iespaidu, pazuda priekšnamā.

„Labāk ko siltu iedzert, nekā saltu runāt!" Briss murmināja, kangi baltmaizes gabala kozdams un silto, smaršaino kafiju iestrebdams.

Mēness pa tam bija pacēlies pār laponi un smaidīt smaidīja. Kapara sārtuma vietā tas sudrabaini mirdzēja. Iz tuvējam mājām atskanēja vijoļu skaņas. Reizām puiši un meitas dziedāja līdz. Circenis stāstīja prusakiem ķēķī tik stiprā balsī pasakas, ka pat Briss, līdz vijole un dziedāšana apklusa, to dzirdēja. Bet viņš no tā nekā nesaprata. Suņi šur tur aizrējās un atkal apklusa. Kāds brauca pa lielceļu, kā likās, ar smagu vezumu, jo rati gaudošā balsī čīkstēja, gandrīz stenēja. Beidzot arī šis troksnis apklusa. Viss bija klusu, viss klausījās šai klusumā, kurš pēc trokšņainas, nemiera pilnas dienas nāk un tevi mīļi, debešķīgi sveicina. Miers, cik salds tu esi! Tu esi beidzot uzvarētājs. Visas disharmonijas un trokšņi atslēdzas tevī, tu jaukais, noslēpumainais akords! Trokšņu ir daudz, bet miers ir tik viens! Tas pats klusais, maigais sapņotājs, kurš spiež nelaimīgos un bāreņus pie savas sirds, tos sapņos pa paradīzes laukiem vadādams. Kas esi tu, runā jele un stāsti, no kurienes tu nāc? ... Viņš spiež roku uz tavu muti, aizdara tev acis un tev jāklusē! Klusē, un tu nedari nevienam ļauna! klusē kā vakars, kā sudrabaina mēneša nakts, un tu būsi svēts, no ļaunās pasaules atšķirts! Esi tik sev pašam, tas ir klusē, savā paša dvēselē nogremdējoties! Tavā dvēselē ir viss tas pats, ko tu pie citiem meklē! Kāpēc tu uzbāzies citiem? Topi kā nakts, aizslēgta, nesaprotama citiem, topi kluss! ...

Ta Ansis domāja, pie loga vakara klusuma nogrimis.

„Nu ir laiks taisīties!" Vecais Vairogs, reizā ar muižas kungu no galda pieceldamies, sauca, „lietas jau ir vezumā! Ansi, apvelc nu tik vel mēteli un neaizmirsti lietus sargu!"

„Es domāju, nelīs!..." meža kungs piezīmēja, mājas kundzei par vakariņām pateikdamies, kura pa vecam, lēnkrēslā saļimuse, sāpīgi smaidīja.

„Nu, ja arī nelīst," Vairogs atteica, „tad tomēr drošības pēc var paņemt." Ansis apvilka mēteli, apskatījās vēlreiz pa istabu; viņš gribēja kaut ko runāt, bet laikam nespēja. Viņš bučoja vājo mammiņu, kura neraudāja, bet izlikās, it kā nupat tai būtu jālūzt un jākrīt... Bet viņa tecēja kā ievainota stirniņa Ansim pakaļ, kad tas taisījās ratos iekāpt. Meža kungs un Ansa tēvs gribēja to vēl līdz krogam pavadīt.

Māte pietecēja vēl pie ratiem, apkampa abām rokām Ansa roku un čukstēja:

„Neaizmirsti mīļā Dieviņa!... Kad es mirstu, tad brauc uz bērēm, un nodziedat tad man to peršiņu iz Pēterburgas grāmatiņas (Brāļu draudzes dziesmas): ,Mans gars jau daudzreiz domāja uz debess Tēva namu!' Es nākošas ziemas vairs nepārcietīšu."

Ansis šņukstēja un noskūpstīja vēlreiz mātes pieri. — Viņa ietecēja atkal nedroši atpakaļ istabā... Šai brīdī pieskrēja Zenta. „Ar Dievu, Ansi! Dzīvo laimīgs, neaizmirsti mūs!" Zentas balss skanēja tik mīksti, tik nedroši, it kā patlaban asaras gribētu viņas vārdus aizskalot. Viņa sniedza Ansim roku, kurš juta salocītu papīra gabaliņu. Ansis to noglabāja kabatā. „Dzīvo arī tu laimīga un iedomā mani," viņš teica. Zenta vēcināja ar mutes drāniņu, kad Ansis lēnām aizbrauca. „Nū, nū? miln'!" Briss, grožus raustīdams, zirgu lamāja. Meža kungs un Vairogs gāja kājām. Pie kroga Ansis nepalika ilgi. Viņam bija itin smagi ap sirdi... Iznāca arī Arturs ar savu tēvu, pudelēm rokā... Bet Ansis atraidīja alu un sīvo!
"Gan tu Rīgā iemācīsies dzert! Skāde, ka tev tas veksels tik mazs!" Arturs pie sevis murmināja, atpakaļ krogā iedams. „Alzo, nākošās dienās satiksimies Rīgā! Uz redzēšanos!" viņš Ansim pakaļ sauca. Zirgs, lai gan nebija skrējējs, taču vairs nestāvēja. Ansis atvadījās sirsnīgi no tēva un meža kunga. Drīz vien braucēji pazuda aiz muižas birzēm. Ansis izvilka papīra lapiņu iz kabatas un mēnesnīca tikko salasīja:

„Topi laimīgs! Tavu mammiņu es apmeklēšu katru dienu. Vēlreiz: topi laimīgs! Zenta." Šo lapiņu Ansis noglabāja krūšu kabatā, tai paša, kur nauda atradās. Viņš atgūlās augšpēdu uz ķīpas un raudzījās uz apzvaigžņoto debesi...

„Tēvs, meža kungs un Zenta grib, lai topu vīrišķis; vienīgi māte, lai palieku — ka bērns! ... Palikšu kā bērns! kā tāds esmu par daudz laimīgs bijis.

Vai tāpēc es nevarētu būt laimīgs, ja arī pie citiem cilvēkiem nepielīstu? Laimīgs tomēr, šajā brīnišķīgā pasaulē, zem apzvaigžņotās debess! ..." Viņš raudzījās ilgi augšup. Briss dūca kādu melodiju, drīz tenori, drīz basi uzķerdams. Beidzot tas apklusa, redzēdams, ka Ansis bij iesnaudies. Viņš izvilka pīpi un tabakas maku un īsa laika dēļ aizsmēķēja. Migla sakrājās pa pļavām gar Gaujas krastiem. Mēnesī_izzuda jauka, mīlīga smaidīšana. Melancholiski, it ka garlaikodamies, tas raudzījās uz leju, uz pasauli. Tiešām, arī vecam Brisam pasaule izlikās šai brīdī garlaicīga. Viņš pacēla acis: rītos ausa jau gaisma...

7.

Kādā Rīgas priekšpilsētas divstāvu nama jumta istabiņā sēdēja vakara krēslai metoties Ansis Vairogs pie loga un raudzījās uz vientulīgo pagalmu. Viņš nebija nekad tik bēdīgs bijis, kā šovakar! Eksāmena uz prīmu tas bija cauri kritis: direktors viņam šodien bija pasludinājis, ka esot ticis uzņemts tercijā. Lai gan daži no ģimnāzistiem bija teikuši, ka tā esot lielu lielā laime, ka viņš tercijā uzņemts, tomēr Ansis neprata šīs laimes cienīt.

„Kā lai nu es Talheima kungam rakstu, ka esmu tik tercijā ieticis? ..." viņš izmisis spieda pieri pret loga rūtīm. „Kas manim vairāk gadus gribētu palīdzēt? Bez tam esmu tik vecs, ka kaunos tercijā sēdēt. Bet palikšu! Nekas par to, ka Arturs man priekšā, varbūt viņu panākšu!"

Tā kā ģimnāzijā viņam vēl nekas nebija uzdots mācīties, Ansis gribēja vēl šovakar pa Rīgas ielām pastaigāties, vai uz Vērmaņa parku aiziet, kur mūzika spēlēja. Viņš aizgāja uz parku. Bet ļaudis še drūzmējās tik lieliski, ka Ansis nebūt nejutās omulīgs. Viņš pa Aleksandra bulvāri aizgāja uz vācu teātra pusi. Pa teātra pagalmu steidzās kungi un dāmas šai mūsu templī mākslai upurus nest. Arī pa droškai piebrauca. Ansis ziņkārīgi uz lielajām teātra durvīm lūkojās. Kāpēc lai arī viņš tur neietu? Meža kungs viņam bija taču atļāvis. Viņš iegāja apjautāties, kādu gabalu šovakar spēlēšot. Teātra sulainis radīja uz afišas lapu pie sienas. Ansis piegāja un lasīja: „Tannhāuser, oder der Sāngerkrieg auf Wartburg von Richard Wagner". Vāgners, Vāgners!... tāda vārda viņš vēl nebija dzirdējis. Bet publika saka lieliski pulcēties. Viņa, likās, aizrāva Ansi līdz. Ansis piegāja pie kases un nopirka sev biļeti otrā parketā, domādams: „Tik daudz ļaužu tak gluži uz niekiem nenāk, tāpēc visādā ziņā jāiet..."

Kad Ansis beidzot krēslā sēdēdams lieliski apgaismotās teātra telpas apbrīnoja, tad tam palika it silti ap sirdi. Viņš aizmirsa savu nelaimi ģimnāzijā. Mūziķi viens pēc otra ieradās orķestra telpās. Beidzot parādījās pats kapelmeistars, nosēdās uz sava augstā sēdekļa. Ansim par brīnumu lampas izdzisa, tikai priekšā, orķestra telpās, dega bieziem papes jumtiņiem aizsegtas sveces. Dāmas un kungi visapkārt vēl nebija savās sarunās gluži apklusuši, atlasa un zīda drēbes šur tur čaukstēja, bet Ansis tam visam par spīti dzirdēja pirmo, diezgan kluso „Tannhāuzera" uvertīras motīvu. Arvien jaunas skaņas pieplūda vecām klāt, arvien stiprāk un stiprāk atskanēja neizprotamais mūzikas spēks. Beidzot viss sāka it kā viļņot: bazūnes, trompētes, vijoles u. t. t. iekustināja neizmērojamo dvēseles jūru. Tādas mūzikas Ansis nebija dzirdējis. Pēc uvertīras viņš uzmanīgi sekoja skatam pēc skata. Sevišķi viņu aizgrāba trešais akts, kur Elizabete, no Volframa atvadījusies, kāpj uz Vartburgu. Ansa acīs izspiedās asaras, varbūt viņam vienīgam visā publikā. Viņš atgādājās Zentas... Uz skatuves parādījās Tannhāuzers, noplīsis, kā novārdzis, nolādēts svētceļnieks. Ansis nodrebēja. Vai tiešām tā ar katru notiek, kurš patiesību saka? Viņš juta tik lieliski līdz ar Tannhāuzeru. Elizabete, tik tīra un debešķīga jaunava, kāpēc gan viņa mīlē šo no visiem citiem padzīto, nolādēto Tannhāuzeru?... Tannhāuzers jautā Volframu, vai nezinot, kur Venus kalns, agrāki viņš to esot viegli atradis ? Volframs viņu nožēlo un grib no tam atturēt. Tannhāuzers stāsta, ka pāvests Romā viņu nolādējis un teicis, savu sauso spieķi rādīdams: „Tāpat kā šis spieķis manā rokā nevar zaļot, tāpat tavi grēki nevar piedoti tapt..." Volframs līdzcietības pilns uzklausās un satver Tannhāuzera roku, kad tas Venus vilinošo balsi sev tuvumā izdzird. „Sveiks esi, neuzticīgais, Tev pasaul' ērkšķus ceļā kais'!..." Venus, jauki parādīdamies, dzied, Tannhāuzeru pie sevis saukdama. Tannhāuzers izraujas un grib krist pie Venus krūts. Šinī acumirklī Volframs izsaucas: „Doma uz Elizabeti!" „Elīzabete!" Tannhāuzers atkārto un apstājas, savas šķīstās mīļākās atminēdamies. Venus vaimanādama nogrimst... Iz Vartburgas atskan bēru dziesma: Elizabete ir miruse, viņas līķi nes Volframam un Tannhāuzeram garām uz kapsētu. Tannhāuzers nokrīt pie Elizabetes zārka ceļos un lūdz: „Svētā Elīzabet, lūdz priekš manis!..." Un acumirklī arī viņš top mironis: raizes un bēdas šai satikšanai ir viņa nāves stundu sen sagatavojušas. Un šinī brīdī citi, laimīgāki svētceļnieki, iz Romas atgriezušies, nes gavilēdami pāvesta spieķi, kurš sācis zaļot! ... Tannhāuzers, par spīti visiem cilvēku lāstiem, ir atpestīts, atpestīts caur kuras aizstāvētājs viņš centās būt. Lieliskais fināls noskan, aiz Vartburgas debess atspīd rīta blāzmā. No sirds noveļas it kā liela klints: atpestīts, atpestīts visiem par brīnumu!...
Ansis sēdēja vēl kā mēms, kad publikā jau lieliski aplaudēja. Kur viņš atradās? Viņš pa visu izrādes laiku bija savu apkārtni aizmirsis. Nu tas atkal it kā atmodās. Ansis gluži satriekts atstāja teātra namu. „Vai tiešām katrs patiesības aizstāvētājs traģiski beidzas?" viņš pie sevis, uz māju iedams, pārdomāja. „Vai manis tas pats nesagaidīs, ja dzīšos pec patiesības un izteikšu, ko domāju? Un tomēr ir skaistāki, to visu izteikt, kas uz sirds, neka apslēpt.

Noziedznieks, kurš savu vainu atzīst, ir to pašu caur šo atzīšanos pa daļai izdeldējis. Arī Tannhāuzers galu galā atzīstas par vainīgu, lai gan tas sākumā savus pasaules uzskatus par vienīgi patiesiem turējis. Viņš ideālai mīlestībai nebija ticējis un tomēr nu galu galā, kad Elizabete ir miruse un viņa miesīgai mīlestības baudīšanai nav vairs pieietama, Tannhāuzers tomēr viņu mīlē! Elizabete ir miruse: Vai tad miroņus spējam reālistīgi mīlēt? Tannhāuzers jūt, ka ir kaut kas vēl bez miesīgas mīlestības baudīšanas, ir cita mīlestība, kura nu maigi viņa sirdī dus un viņu pašu aicina, šim saldajam debešķīgajam miegam padoties. Mīlestība bez kaislības, cik viņa ir daudz augstāka, nekā kaislīga, prātiem vadīta mīlestība. Kaislīga mīlestība ir vētra, viņa pārskrien, lauzdama dažu labu cēlu koku; nāk saldais klusums, cik viņš ir atspirdzinošs, tik klusībā mīt skaistums! ... Tannhāuzeram jāatzīst, ka saldās jūtas, mīlestība uz Elizabeti, ir tā pate ideālā mīlestība, kuru Volframs Vartburgas dziesmu karā bija apdziedājis. Jā, pie tā arvien jāturas, kas vispēdīgi nāk... Jā, ir daudz patiesību! Viena karo ar otru! Katrā cilvēkā ir sava patiesība, un dažs labprāt izlej savas asinis, savu patiesību aizstāvēdams! Vartburgas dziesmu karā Tannhāuzers bija Venus dievietei himni dziedājis, citus apsmādējis un nonicinājis kā nezinātājus un muļķus! Bet vai viņš caur to bija vispasaulīgo, absolūto — mūžīgo — patiesību rādījis? Volframs, kā kluss vīrs, ir Elizabeti skaistāki mīlējis! Viņš mīlēja šo dievišķīgo sievieti, bet vai šī mīlestība aizliedza arī Tannhāuzeram mīlēt?... Ja saule būtu sieviete, kura mums neaizsniedzama spīd, un mēs visi viņu mīlētu, vai tur rastos greizsirdība? ... īstai ideālai, šķīstai mīlestībai trūkst greizsirdības! Šī mīlestība ir gaisma, visas esošās, sevi atzīstošās pasaules pašmērķis! Kāda tur var būt Volframa greizsirdība, kur viņš redz, ka arī viņa draugs to pašu gaismu mīlē, kuru viņš pats? Volframs paliek tāds pats no drāmas sākuma līdz galam, iz mirstošā Tannhāuzera top Volframam līdzīgs cilvēks. Vai patiesība ļautos uzvarēties!... Nē! Ansis atzina, ka Tannhāuzers ir gan bijis liels gars, kas cīnījies maldīdamies, kuram beidzot jāatzīst klusās, sapņainās mīlestības vara.

Jā, noslīkst — visi šīs pasaules lieliskie trokšņi un kaislīgie uztraukumi noslēpumainā klusībā, kura bezgalīgo universumu sevī slēdz. Klusēšana ir beidzamā, kura mums cilvēkiem mūžīgi paliek. Klusē, un tu nevienam nedari ļauna, liekas, ka tu visam piekristu, par visu pateiktos! ..."

Savā istabiņā nonācis, Ansis tūliņ izģērbās un devās pie miera. Nekad viņš nebija tik saldi dusējis, kā šonakt

„Vai gan visi netaps atpestīti?" šis jautājums bija Ansa pēdējās domas šai vakarā, „vai tad sausais spieķis nesāka zaļot, par spīti visām Tannhāuzera paša maldināšanām un grēkiem un pāvesta lāstiem!... Atpestīts, tu tapsi atpestīts! ..."

8.

Nedēļa pēc nedēļas pagāja. Ansis izstrādāja ģimnāzijas uzdevumus apzinīgi. Skolotāji ar viņu bija ļoti mierā; pats direktors viņam bija devis cerības, ka tas uz Ziemas svētkiem varot tikt sekundā pārcelts. Ansis, zināms, par to priecājās un darbojās ne par daudz, tomēr kārtīgi stundas apmeklēja. Direktors viņam bija izgādājis privātstundas. Ar tam Ansis nopelnīja dažu labu grasi, tā ka tas reizi nedēļa, sestdienas vakaros, varēja teātrī noiet. Šos vakaros tika retu reizi operas vai mūzikas drāmas uzvestas; aizvien nopietnas, klasiskas drāmas. Skolā tas vingrinājās domāšanā, tur tas iemantoja zināšanas, teātrī tas izglītoja garīgo garšu — dvēseli. Iz sapņaina Ansa sāka pamazām attīstīties cits: uzmanīgs klausītājs, kurš pamazām dabu sāka aizmirst, un nodevās tīras cilvēcības studijām. Mūžīgā ratu rībēšana, steigšanās pa ielām, tas viss Ansi likās jautājot: „Vai tu neesi muļķis? Ko tu zini no pasaules, no varenajiem cilvēku darbiem un panākumiem?" Sākumā viņu bija mocījušas žēlabas dēļ dzimtenes; dzimtenes sēras viņu bija dažreiz vēl turējušas sapņu valgos, bet pilsētas lieliskums bija saraustījis šos valgus; še pilsētā cilvēku cenšanās, kuru tas lasīja steidzošos gājēju acīs, dzirdēja traucošā ratu rībēšanā, juta mākslā, kuru tik pilsēta spēj tādā mēra pasniegt, — še viss tas izklīdināja viņa sapņus. Tikai dažreiz, kad tas savā istabiņā aiz galda sēdēja, un uzdevumus izstrādājis, pret atzvelteni atspiedies it ka atpūtās, tas neviļus sevi jautāja: „Kāpēc viss šis troksnis, ja viņam reiz jāapklust, un šis neizmērojami dziļais klusums, kas pēc šiem trokšņiem nāk, par viņiem it kā gudrais par muļķiem smaida?

Reizam Ansis atminējas Zentas.

„Ko gan viņa tagad dara? Vai viņa arī par mani kādreiz doma? Cik viņa bija laba, vai es gan esmu cienīgs viņu mīlēt! Es, kas es gan esmu, nieks, — un es viņu gribēju mīlēt! ..."

Ar Arturu viņš satikās gandrīz katru dienu ģimnāzijā, bet pavirši. Arturs, kā jau augstākas klases māceklis, uzlūkoja Ansi it kā no kalna gala. Bet reiz tas bija gluži laipnis, spieda it sirsnīgi Ansa roku, apjautājās, kā viņam klājoties u. t. t. Visa saruna beidzās ar to, ka Arturs Ansi lūdza, vai tas viņam nevarot kādus rubļus aizdot...

Ansis bija ar mieru un lūdza Arturu, lai apmeklējot viņu mājā, jo šim naudas neesot līdz. Arturs pateicās un apsolījās pēc pāra stundām pie Ansa ierasties.

Šai pašā diena Ansis, mājā pārnācis, atrada divas vēstules uz galda: viena bija, kā pēc rokraksta tūliņ pazina, no tēva, otra no Talheima.

„Kāpēc gan tēvs raksta?" Ansis brīnījās, jo vecais Vairogs bija savādnieks, kurš, lai gan bija rakstvedis, tomēr vēstuļu labprāt nerakstīļa. Visas ziņas tas Ansim tik ar ceļa vīriem bija sūtījis. It kā ko paredzēdams, tas nedroši atplēsa tēva vēstuli. „Mīļais Ansīt! Ja Tev iespējams, brauc tūliņ uz māju: mammiņa vēlas Tevi vēl reiz redzēt. Tavs tēvs. 28. septembrī 188.... NB. Vecais Briss būs trešdienas vakarā, t. i. 27. septembrī Pļaviņu stacijā Tev ar zirgu priekšā." Ansis noslīga kā pusapģībis, uz dīvāna. „Māte mirst, mana mīļā māte mirst!" viņš šņukstēja ... Pieklauvēja pie durvīm, un nākoša acumirklī Arturs ienāca istabā. Ansis lūkoja savaldīties un paslēpšus noslaucīja asaras. „Atvaino," Arturs uzsaka, „es nācu tūliņ, jo man maz laika... vilciens noiet pēc pāra stundām. Ja tev iespējams, tad lūdzu izpalīdzi, pēc kādas nedēļas es tev atdošu." Ansis piecēlās, atslēdza kumodi, izņēma iz tas kabatas grāmatiņu. „Ar cik rubļiem tev būtu līdzēts?" Ansis, smagi nopūzdamies, Arturu vaicāja. „Lūdzu desmit!" Ansis iedeva Arturam desmit rubļus un apsēdas atkal aiz galda uz dīvāna. „Bet kāpēc tu tāds noskumis?" „Mana māte vāja, gluži pie miršanas!" „Nu, varbūt es varētu viņai aiznest no tevis labdienas? es braukšu šodien uz dzimteni!" Arturs nemierīgi pastaigādamies teica. „Artur, cik tu zemu no manis domā? Mana māte vāja, uz miršanu, un tu domā, ka es še varu mierīgi sēdēt un par to vienaldzīgi pārdomāt! Es arī braukšu, taisni tūliņ!"

„Bet vai tev ir atvaļinājums, bez tā tu neiedrošinies aizbraukt, tev citādi varētu lielas nepatikšanas uznākt! Vai tu nezini, cik ,ģiftīgs' šis pintiķis ir?"

„Bet kad es direktoram stāstīšu, kas mani spieda to darīt, kad teikšu, ka mana māte bija vāja!"

„Tas viss neko nelīdzētu, direktors tam neticēs, viņš domā, ka katrs skolnieks melo ... Bet manim viņš šodien atvaļinājumu deva, — ja, bet tas bij izņēmums!"

„Bet, Artur, saki, kādēļ tu īsti uz dzimteni brauksi? Vai mājās kāds gods jeb kas sevišķi atgadījies?" „Nezinu īsti, kādēļ. Māsa manim raksta, lai braucot, arī tēvs esot vēlējies!..." Ansis nomanīja, ka Arturs braukšanas iemeslu gribēja slēpt, bet tāļāk viņš vairs nejautāja.

„Vai tad mēs nevarētu kopā aizbraukt: Manim uz Pļaviņām tiks zirgs pretim sūtīts?" Ansis Arturu jautāja.

„Nē, pateicos, arī manim būs rītu no rīta līniju droška priekšā sūtīta. Bet ceļā manim daži jāapmeklē : tu taču gribēsi ātrāki steigties... Bet tagad ar Dievu, dzīvo vesels, paldies par izpalīdzējumu!..."

Arturs aizsteidzas. Ansis pa tam atplēsa otru vēstuli un lasīja:

„Jaunais draugs!

Turu par vajadzīgu Tevim pavēstīt, ka nākoša svētdiena tiks izrīkots bazārs ar koncertu un deju; ienākums Tev par labu.

Ar sveicināšanu
Talheims."

Tagad Ansis saprata, kādēļ Arturs bija nodomājis uz dzimteni braukt: diet, priecāties bazāra vakara; zināms, arī Zentas tur netrūks ... Ansis apņēmās tūliņ ceļā doties bez kāda direktora atvaļinājuma.

„Direktors ir taču prātīgs cilvēks, viņš zina, kas ir pienākums: še ir divi pienākumi, viens liek manim palikt še, otrs sauc uz dzimteni. Arī direktors zina, kurš no šiem svētāks!"

Arturs pa šo laiku lekšrīgas tirgotavās iepirka sev balti spīdošu pletvešu, zīda kravati u. t. t. Viņš bija nodomājis Zentu gluži apburt...

Ansis norakstīja saimniecei, kura bija izgājusi, vēstuli, izstāstīdams piepešās aizceļošanas iemeslu. Tannhāuzera operas teksta grāmatiņu tas iebāza kabata, un durvis aizslēdzis, devās uz Dvinskas vokzāli. Sirds viņam bija gluži nemierīga.

„Varbūt viņa jau miruse!..." viņš bēdājās. Tikai tad, kad jau lokomotīve svilpa un tvaika rati sāka smagi kustēties, viņš juta, ka paliek vieglāki. Viņš domāja arī par Arturu: ar šo vilcienu tas laikam nebrauca, jo Ansis to vokzāla telpās nebija manījis.

9.

Bija sestdienas vakars, apmācies, drūmīgs, kādi tik septembra mēneša beigās mēdz būt. Šur tur mežmalās dega pa uguntiņai, jo dažam labam saimniekam tupeņi vēl nebija izlasīti. Strādnieki paši gan jau bija mājās pārnākuši, svētīja svētvakaru, bet uguntiņas spīdēja dažreiz visu cauru nakti.

Ansis brauca līdz ar veco Brisi dzimtenei arvien tuvāk. Sirds viņam bailīgi pukstēja. Katru acumirkli tas sevi jautāja: „Ko gan mammiņa dara?" Vecais Briss par Vairoga kundzes veselību bija diezgan neskaidri izteicies, negribēdams Ansi biedināt, bet pēdējais gluži labi nomanīja, kāds mātes veselības, jeb labāk sakot, vājības stāvoklis.

„Vēl trīs verstis," vecais Briss grožus raustīdams teica, „bet tas pagāna zirgs jau nemaz nekust." Ansis jau redzēja pagasta nama apspīdētos logus...

Ta Ansis domāja, ceļa aizsainīti siedams.

Slimnieces istabā, gultas galvgalā, uz maza galdiņa dega svece, kura vāji apkārtni apgaismoja. Zem siltiem vilnas segiem dusēja Vairoga kundze. Bet likās, ka viņa saltu, jo šad un tad viņas sejs liecināja, ka drudzis ar savām ledainām rokām viņu apkampj.

„Vai Ansīts ir jau še?" viņa jau varbūt simto reizi vīru jautāja, kurš līdzās gultai sēdēja un klusi lūgšanas lasīja.

„Nē, sieviņ, vēl nav klāt. Bet viņš katru acumirkli var ierasties, jo, ja kas sevišķs nav atgadījies, tad viņam šovakar jāpārbrauc... zirgs nu gan tāds niecīgs, bet ja viņi vakar vakarā izbrauca, tad visādā ziņā tiem šovakar jābūt mājās."

Vairoga sievas acis it kā iemirdzējās; vecais aizvēra lūgšanu grāmatu un raudzījās sievai sejā. Cik tas bij izkaltis, bāls, bet it kā apskaidrots. Viņa vairs nevarēja lasīt nedz kaislību, nedz skaudības vai greizsirdības, egoisma prieku, nicināšanas, — pār šo seju laistījās tikai sāpes, dedzīgas sāpes! Vai viņas ir tās pašas sāpes, kuras spēcīgs un veselīgs cilvēks jūt, vai viņas deg tikpat stipri, kā asiņu pilna cilvēka griezuma brūce? Nē, šīs sāpes ir citādas! Mirēja sāpes ir jau nākamās debess līksmības apziņa; šīs sāpes ir neizsakāmas baudas, vēstīdamas atgriešanos uz turieni atpakaļ, no kurienes esam nākuši. Sāpes, ka esam pasaulē vīlušies, un prieki, ka atkal vecā tēvijā, mierā, mūžīgā mierā atgriežamies. Kas vien būs redzējis kādu mirstam, tam, ja viņam cik necik krūtīs cilvēka sirds, diezgan skolas un mācības visai dzīvei. Kurš nāvi sapratīs, tas sapratīs arī dzīvot, tas neuzbruks savam tuvākam, tas atzīs, ka viņš jau tāds pats ir, kā kurš cits: cilvēks, būtne, kurai jāatzīst pasaules nīcība un ar svētu prieku jāatgriežas atpakaļ dievības mītnē, nirvānā — nebūtnības dzelmē!... Zināms, veselīgs, asiņu pilns cilvēks, tas nesaprot tiklab dzīvības, kā nāves. Viņam trūkst pārlikšanas, pārdomāšanas, viņš nedara pats, t. i. viņa dvēsele, nekā, visu dara miesa, pārpludināta ar lielo asiņu vairumu. Viņš apsmej bālos sirdzējus, apsmej tos, kuriem augstāka atzīšana un pašapziņa. Smej, sārtais varoni, izsmejies un iztrakojies, tu neesi pirmais, kas šādos priekos grib mūžīgi dzīvot. Un tomēr reiz staigāsi tu to pašu ceļu, pa kuru šī bālā slimniece staigā, ceļu uz mūžīgo mieru, no kura tu caur gribu uz brītiņu biji atšķīries...

Tā domāja vecais Vairogs, kurš aplūkoja izdēdējušo sievas seju, kura reiz bija skaista.

Te vārti nočīkstēja, pagalmā iebrauca rati.

„Vai dzirdēji?" Vairoga kundze čukstēja, „tas ir Ansis!"

Vairogs nepaguva pieiet pie loga un apskatīties, kad jau durvis atvērās un Ansis klusi ienāca.

„Labvakar, tēt," viņš čukstēja, tēvu nobučodams, „vai es tik mammiņas neiztraucēju?"

„Ak, kā viņa tevis gaidīja! apsildies, dēliņ, papriekšu, pirms tu pie viņas gultas ej, viņa ir gluži vāja," vecais Vairogs klusi teica.

Ansis uzkāra virssvārkus uz vadža un gribēja tēvam ko jautāt, kad māte vājā, bet dzirdamā, saprotamā balsī sauca:

„Ansīt, nāc, es pazīstu tevi no soļiem!"

Ansis piegāja pie mātes gultas un sabijās, māti šādu redzēdams. Viņš lasīja nāvi viņas sejā.

„Ansīt, neizbīsties, es zinu, ka izskatos vairāk pēc miroņa, nekā pēc dzīvotāja. Laikam gan ar šo pašu būs jāmirst..."

Ansis apsēdas un skūpstīja ilgi mātes roku. Viņš nevarēja neviena vārda izrunāt.

„Visas tavas vēstules," māte turpināja, „es zinu no galvas; par to vācu svētceļnieku, kurš ticis no pāvesta nolādēts, bet tomēr beidzot atpestīts, — šī vēstule ir zem ķisena, tās es nespēju vārdu pa vārdam paturēt, papiņš arvien man to priekša lasīja..." Ansis gribēja māti lūgt, lai nerunā, bet asaras, kuras vai ar straumēm gribēja velties, aizturēja viņam valodu. Māte un dēls klusēja. Tēvs bij izgājis zirgu ar šķūtnieku saņemt.

„Neraudi..." māte teica, „jā, neraudi, tā mēs arvien viens otru mierinājām, kad bēdas, bet ko lai dara, asaru nevar aizturēt."

„Mammiņ, vai tevi ir kādi pa vājības laiku apmeklējuši?" Ansis jautāja.

„Daži: Mežakungs katru dienu, arī viņa kundze ir kādas piecas, sešas reizesmani apmeklējusi, bet es viņai lūdzu, lai viņa nekavē savu mājas darbu." —

„Un Zeltiņi? ..." Ansis jautāja.

„Zenta ir divi jeb trīs reizas še bijuse, tagad viņas neesot šeitan, viņa dzīvojot pie Birķiem krogā, kā Birķu jaunkundzes draudzene; es priecājos ļoti par to, jo sākumā šīs abas meitenes viena otru diezgan labi neieredzēja..."

Ansis sajuta sevī rūgtumu pret Zentu: arī viņa pēdējo lūgumu, apmeklēt bieži viņa slimo māti, tā nebija pildījuse. Bet šis rūgtums tam tūliņ izzuda, mātes apskaidroto seju aplūkojot. Tēvs atkal ienāca un aicināja Ansi uz vakariņām sāņu istabā. Ansis vilcinādamies klausīja un izgāja.

„Ansis ir pavisam pārvērties!" māte čukstēja, kad vecais Vairogs viņai zāles ielēja.

„Nu, gatavs pilsētnieks!" Vairogs gribēja jokot, bet sieva, kura bij pussēdu piecēlusies, atkrita atpakaļ kisenos, no drudža kratīta.

Ansis lūkoja ēst, bet ēdienam trūka šoreiz pavisam garšas, lai gan vecais Briss, nupat ienācis, par smaršaino cepeti pavisam citādi sprieda. Viņa seja staroja aiz prieka, kad Ansis no galda piecēlās, cepeti gandrīz nemaz neaizticis, un Brisi aicināja, viņa vietā nosēsties.

Kamēr Briss mielojās, Ansis sēdēja pie mātes gultas. Vecais Vairogs bij iegājis kanclejā, lai pabeigtu kādu iesāktu darbu.

„Dēliņ, lasi manim kaut ko priekšā," māte lūdzās. Ansis uzmeklēja grāmatu plauktā dziesmu grāmatu, kuru māte tam bija uz iesvētīšanas dienu davajuse.

Viņš gribēja tās tā sauktās „peršas uzsist". Dziesmu grāmata, zeltītu griezumu, krustu uz priekšas, kausiņu uz gala vāka, mirdzēt mirdzēja. Sakaltušās puku lapiņas, kuras starp lapām viet' vietām atradās, visas bija no Zentas dāvātas. Viegli drebošās rokās Ansis turēja dziesmu grāmatu un sāka nupat uzsisto peršu lasīt:

"Cīnījies ar visu spēku,
Kad tu esi dabūjis
Žēlastību, atmest grēku,
Grūtu nastu nolicis..."

Viņš lasīja tālāk un māte ar savādi mirdzošām acīm uz Ansi raudzījās, viņai likās, ka viņa balss sakustu ar pazīstamas dziesmas motīviem kopa. Un kad Ansis nokļuva pie vārdiem:

„Lai gan pērli iemantojis,
Drošībā nepalaidies;
Ka jau esi uzvarējis
Visu ļaunu, — nešķieties..."

Še Ansis neviļot apstājās. Kas gan še bij ar vārdu „pērle" domāts? Ansis atminējās, ka arī viņš vasarā bija pērles zvejojis, bet it nekā no šī dārguma nebija atradis... Māte vājā balsī atkārtoja:

„Lai gan pērli iemantojis" u. t. t

„Pirmā pērle," māte turpināja, „kuru cilvēks sev var iemantot, ir viņš pats. Kad cilvēks pats tik ilgi savā sirdī racis, kamēr tas šo dārgumu atrod, tad tam rodas spēja, acis it kā no jauna apskaidrojas,— arī citas pērles atrast. Ansīt, šo dziesmu zinu no galvas, tālāk tā skan:

„Turi savu kroni cieti,

Stāv' pret ļaunu modrīgi;
Kas atkāpjas, neder lieti,
— Pastāvēt būs vīrišķi."

Tikai vīrišķībai ir iespējams pret kārdināšanu karot. Mīlē klusībā un nesajri nekad: ,es tevi mīlēju', īsta mīlestība ir arī bez vārdiem jūtama..."

Ansis izlasīja dziesmu līdz galam, tad viņš, aizvēris dziesmu grāmatu, māti jautāja:

„Mammiņ, vai tu tici, ka pasaule ir īsta, līdz nāvei uzticīga mīlestība?"

„Jā, ir gan, bet viņa tik uz acumirkli parādās, aizvezdama abus mīlētājus sev līdz uz citu, augstāku pasauli. Kur īsta mīlestība, tur ir miesas nāve vai šķiršanas no visa, kas cilvēku saista pie ļaunuma. Ideālai mīlestībai nav saprecēšanas saprotama, šī pēdējā ir miesīgu baudījumu perēklis, kur jaunas pasaules bēdas un grēki tiek izperēti. Īsta mīlestība ir kā miegs, kurš aizmidzina cilvēku uz nekad atmošanos, īsta mīlestība ir atsvešināšanās, attālināšanās no pasaules un savienošanās ar dievību. Kas dzīvē dažkārt par mīlestību tiek saukta, tā ir harmonija, saskaņa; katrs paliek par sevi, lai gan saucas par vienu miesu. Šai laicīgā mīlestībā spēlē dzimums lomu, še bez miesīgas vienošanās viņa nav nekas... Īsta mīlestība atrodas divu būtņu garīgā savienošana, sakušanā. Viņa ir rada dievībai, tā nepazīst kaislību iekarošanu. Bērnu dēļ mīlēt! rupjai dabai kalpot, — no tā ideāla mīlestība nekā nezin. Viņai ir tik viens salds, debešķīgs acumirklis pazīstams, un šim jāpārvēršas par mūžību! Bez maiņām mīlēt: tāpat šodien kā vakar, tikpat karsti, tikpat dedzīgi arvien jo projām, — tas nestāv miesas varā. Bet mirsti, nomirsti pasaulei, lūk saldais, maigais mīlestības acumirklis paliek par mūžību, it kā pārakmeņots kalnu kristais, arī aiz tā varbūt slēpjas kāda ideja, kādas mīlestības jūtas, kuras pārakmeņojas, gribēdamas maiņām izbēgt un pastāvēt mūžīgi." Māte apklusa; viņa gribēja tālāk runāt, bet viņai zuda spēki; viņa uz acumirkli aizdarīja acis.

„Ai, manim paliek tik viegli," tā piepeši izsaucās, Jūtos it kā vesela! Ko es runāju, pate nezinu! Vai es murgoju?" Viņa pacēlās pussēdu gulta. Ansis apsēdās uz gultas malas un turēja māti uz rokām.

„Ansīt, piedod manim, ka es esmu tevi dzemdējuse kā niecīgu zemes tārpu, kā nīkstošu būtni, piedod, ka es tev esmu līdz devuse daļu no manas mīkstās, visam līdzjūtīgās sirds; es zinu, kādas mokas šāda sirds cilvēkam rada, zinu, cik daudz tev būs dzīvē jācieš, — un tev ir sirds tik mīksta kā vasks, kur dažam tā ir kā iz akmeņa, tāds kļūst laimīgs, viņš ir enerģisks, sasniedz daudz, tu nekā, jo tu kūsti, kur lielāks karstums. Bet es ticu, ka arī īsta laime, tāpat kā īsta mīlestība, mīt tik paša sirdī; viņu vajaga tik atmodināt. Kam laimes nav paša sirdī, tas viņas nekad neatradīs. Es jūtos laimīga, viena pate, mirdama sev, tāpat kā sev dzīvoju; mēs lai gan rada, tomēr nespējam viens otra laimi pilnīgi līdzjust. Visam piedot, visu atzīt, kā piederīgu pie visa, kas ir, visiem, draugiem ka ienaidniekiem uzsmaidīt, tā ir laime, kuru arī tu sasniegsi. Es jūtu šo laimi un nu labi zinu, ka drīz, drīz aiziešu! Kāpēc es še biju, kāpēc šīs pasaulīgās maiņas, nezinu; gluži par māņiem es viņas tomēr neturu; varbūt debess tiešām tik uz pasaules, kā cieta pamata, var pastāvēt... Viens otram izstāstīt jau nekā nevar, tāpēc jūti pats, dzīvo pats: arī tev reiz nāks laime, kur tev gribēsies mirt, uz mūžību šķirties no visa, kas pieder pasaulei, un tik tad tu visu sapratīsi, kur tava mēle paliks stīva, acis aizdarīsies, un dvēsele, gavilēdama, ka nu reiz brīva, atskanēs it kā brīnišķi jauka skaņa mūžīga universuma ... pasaules izplatījumā."

Ansis turēja māti apkampis, tā viņi dusēja viens pie otra krūts. Svecīte bij izdegusi un patlaban izdzisa, kad vecā Vairoga soļi sāņu istabā atskanēja, māte atslīga gulta.

„Ej pie miera," viņa Ansi lūdza, „man ir tik viegli, es gribu dusēt!..."

Ansis noskūpstīja māti un iegāja savā istabiņā. Tēvs krāmējās pa atvērto skapi un Ansim kaut ko jautajā. Bet Ansis nekā nedzirdēja. Viņš atlaidās neizģērbies uz gultas. Tēvs drīz pēc tam izgāja slimnieces istabā. Augstā podiņu krāsns izplatīja maigu siltumu istabā un Ansi brīnum ātri iemidzināja. Viņš sapņoja: Viegli, viegli tam palika ap sirdi, likās, viņš pats bija tapis viegls, ka spalviņa tas pacēlās gaisā un lidinājās. Apakšā uz zemessaule norietēdama apspīdēja zaļos silus. Viņš pacēlās arvien augstāk, cauri padebešiem, garām zvaigznēm, kuras it laipni mirdzēja: leju sedza padebeši, viņš arvien tuvāk nāca debesīm. Drīz viņš atradās augstu, mirdzošu vārtu priekšā; še spiedās caur ārēm simtkārtīgs saules spožums. Ansa acis apžilba. Un lūk, vārti atdarījās, iz tāluma plūda skaisti ģērbušies ļaužu bari. Viņam garām tie iegāja, dziesmām atskanot, pa vārtiem brīnišķīgajā gaišumā. Dažus no šiem Ansis pazina: tur gāja starp citiem Arturs ar Zentu, mīlīgi smaidīdami, apskaidrotām sejām, tur gāja viņa tēvs, vecais Vairogs, tur meža kungs un vēl citi, bet neviens uz Ansa sveicinājumu neatbildēja, it kā neviens no viņiem to vairs nepazītu. Ansis par šo brīnojās, brīnojās arī, ka tas māti šai pulkā nebija redzējis ... Varbūt, ka viņa bija nemanot iegājuse. Kad milzīgais pulks bija pa vārtiem iegājis, tad arī Ansis lēnām gribēja pakaļ iet, — bet lūk, vārti aizdarījās, Ansis palika viens pats ārā. Bēdīgi viņš raudzījās apkārt; piepeši, vai tas varēja tā būt? — Viņš satrūkās: tur nāca viņa mammiņa un krita šņukstēdama dēlam ap kaklu...

Piepeši kāds Ansi raustīja pie svārkiem. „Māte mirst!" vecais Vairogs dreboša balsī dēlu modināja. Ansis zibeņa ātrumā pietrūkās un tikpat ātri viņš atradās pie mirējas gultas. Viņš raudzījās mātes acīs, kuras stīvi griestos raudzījās un kuras tēvs aizspieda. Neviens vārdiņš nenāca vairs pār viņas lūpām. Nomiris, še viens nomiris! Ansim likās, it kā visa pasaule kopā kristu; nē, bet pasaule vēl pastāvēja, tikai Ansa mīļa mammiņa bija miruse.

Viņas dēls stāvēja pie gultas un raudzījās stīvi viņas sejā. Neviena asara neizspiedās viņa acīs, kaut gan sirds tam gribēja pušu plīst. Tikai vecais Vairogs, pie gultas ceļos kritis, klusi raudāja...

10.

Salienes muižas vecais barons, kurš kādus gadus atpakaļ bija miris, atstāja muižu parādos. Muižas mantinieks, viņa krustdēls, lika visu pārdot, kas vecā barona saimniecībai piederēja, kā mēbeles, braucamos un jājamos zirgus, kalešas, droškas u. t.t. Arī lieliski ierīkotai tūka fabrikai tas lika apstāties, pārdodams mašīnas un aizlaizdams darba vedējus un strādniekus. Jaunais barons pats dzīvoja Rīgā, kur tas ieņēma augstāku ierēdņa vietu. Caur to, ka nu atkrita agrāki tik lieliski vestā barona saimniecība, vairāk desmiti liekēži un beidzot tik zaudējumus atmetošā tūka fabrika, muiža sāka pamazām uzplaukt, un agrākās trokšņainās, ar savu lieliskumu acis apmānošās, bet patiesībā uz nedrošiem pamatiem atrodošās dzīves vietā, radās tagad cita: apdomīgi rosa, mierīga, bet mūžam kustošā zemkopjarūpnieka dzīve. Pateicoties Talheima pūliņiem un saprašanai, tiklab skaistuma, kā arī praktiskā ziņā, Saliene atspirga. Pilsētnieku bālo seju vietā tagad smaidīja tik pašu laucinieku veselīgie. Viņi strādāja mierīgi un tiem nebūt nenāca prātā līdz ar Faustu izsaukties: „Visvairāk nolādu es pacietību!" Agrāki, kur suta mašīna dedzīgā ātrumā pavedienu pie pavediena auda, it kā tā visu pasauli gribētu apģērbt, še trūka pacietības, zināms, ar to arī laimes. Tagad manīja vēsmas no šīs debešķīgās viešņas, kura no trokšņiem un nemiera bēg, nomezdamies pie miera mīļotājiem uz dzīvi.

Atstātās fabrikas telpās rūsēja dažas vēl nepārdotas mašīnas un daži citi, tagadējai muižas saimniecībai nevajadzīgi daikti. Peles un žurkas te izdancojās, it kā gribēdamas šinīs telpās atmodināt veco jautrību. Paliek gluži savādi ap sirdi, kad mēs šādās telpās atrodamies. Liekas, it kā visos kaktos gari smietos par še neizdevušos uzņēmumos. Jā, laikam visur, kur necīnās organiskais — dzīvību radošais, bet tik tumšais, nemīlīgais mēchaniskais spēks, tur visur rodas šādi, izdegušiem vulkānu — ugunsvēmēju kalnu krātēriem līdzīgi skati. Sākumā viss tas ir tik lielisks, kur mēchaniski viens rats otru dzen, kur nauda saplūst un manta aizplūst. Bet viss tas ar laiku izzūd, tik tas, kas mūžībai paliek, ir mums jāapbrīno. Tas ir organiskais, iz kādas atmodušās dvēseles, ap viņu lēnām augošais spēks. Viss, kas dabā varens un pastāvīgs, aug pamazām, ir sākumā „bērns". Aizvien vairāk un vairāk rodas viņam gavilējošo spēku, aizvien vairāk un vairākpašapziņas. Šie organiskie — dzīvības spēki strādā dzīti no kāda augstāka gara, viņiem ir kaut kas pievilcīgs; aiziedami vai mirdami tie atstāj še vietniekus, kurus tie radījuši, lai tie uztur spēka ideju tālāk. Dzīvot, tik dzīvot ir īsta, apdomīgi dievišķa spēka uzdevums. Mechaniskie spēki nedzīvo, viņi piedzimst kā traki vīri, kuri ķēdēs jātur. Viņus ķēdēs turot mēs nokavējam daudz, daudz no pašu dzīves, no cilvēku dzīves, caur to arī no dzīvības!...

Viena no fabrikas zālēm bija šodien izpušķota... Bazārs jau bija beidzies, un krēslai metoties zāle tika tā ierīkota, ka būtu iespējams dancot. Ļaudis drūzmējās pa priekšnamu un pagalmā: jauni un veci, muižas ļaudis un pagastam piederīgi, visi svētku drēbēs. Talheima kungs strādāja nosvīdis: šur tur tam bija jāpalīdz, vēl nepārdotās lietas sāņu kambarī nokārtot, lai pa vakara laiku, kad jauni viesi ierastos, būtu iespējams tās varbūt vēl pārdot. Publika bija izraidīta laukā, biļešu pārdevējs, muižas vecākais stārasts, bija nosēdies pie durvīm.

„Nopirc biļeti, tev naudas diezgan, citādi es tevis nedrīkstu ielaist!" stārasts baras ar kazaku, kurš ar varu gribēja ietikt.

„Bet es jau negribu dancot, man nepieciešami ar meža kungu jārunā... Es tūliņ iešu projām."

Bet stārasts bija izdienējis zaldāts, viņš zināja jo labi, kas ir disciplīna, kurai tas bija uzticību zvērējis!

„Nē, bračiņ, iekšā tu netiksi, iekam nebūsi biļeti pircis!"

Daži spiedās klāt, lai nopirktos tiklab „dāmu", kā arī „kungu" šleifes, kazāku pie malas stumdami, kurš nu vēl vairāk bārās, tā ka meža kungs Talheims, kurš no bazāra ieņemto naudu skaitīja, to sāņu kambarī bija izdzirdīs. Viņš aizslēdza kastīti, kurā skanoša un papīra nauda atradās, to padusē paņēmis, tas iznāca, lai pārliecinātos, ko kazaks grib, jo viņš pazina tā balsi.

"Cienīgs meža kungs," kazāks iz ļaužu pūla aiz durvīm sauca, tiklīdz tas Talheimu ieraudzīja, „es esmu no skrīvera kunga sūtīts, bet stārasts manis negrib ielaist!"

„Lai viņš ienāk!" Talheims pavēlēja. Kazāks iegāja svarīgiem soliem zālē un izvilka iz krūšu kabatas vēstuli.

„Cienīts meža kungs! Mana mīļā sieviņa šonakt aizmiga uz mūžību. Tāpēc atvaino, ka es nevaru pie izrīkojuma piedalīties. Ar godāšanu Vairogs."

Meža kungs nolaida slābani roku, padomāja brītiņu, uz grīdu lūkodamies. Viņš atlaida kazāku, atdeva kastīti stārasta apsardzībā. Sāņu istabā virssvārkus apvelkot viņam noritēja pāris asaru pār sirmajām ūsām ... Viņš atkal iznāca un stārastam uzdeva arī pašus kārtībniekus uzraudzīt, labi zinādams, ka šodien tiem bija laba izdevība, dažu labu glāzīti brandvīna izdzert.

"Es būšu drīz atpakaļ," viņš piemetināja, un ar mokām caur ļaužu pūli cauri izspiedies, tas aizsteidzās pa tumšo muižas parku uz — Vairogiem. Aiz muguras viņam atskanēja triviālie polkas paņēmieni: deja jau bija sākuses; priekšā tam spīdēja iz tāluma uguns: tās bija svecītes, kuras ap Vairoga kundzes zārku dega. Tā iet pasaulē! Danču troksnis jaucas ar vaimanām, asaras pieplūst beidzot putošai vīna straumei, un viss tas aiztek mūžīgā klusumā, kurš tālu, tālu sapņodams mūs gaida ...

Danču zāle pa tam pildīt pildījās ar līksmiem jaunekļiem un jaunavām. Arī mātes, kuras bija turīgākas, ieradās līdz ar meitām, lai nolūkotos, uz kādu vīru pēdējo sirds nesas, ja tas vēl nebija zināms. Acis spulgot spulgoja, sirdis pukstēja, it kā gribētu izkrist uz grīdas un līdzi dancot, dancot un trakot bez mēra un robežām, līdz ar mūzikas skaņām sakust un atrast sev apmierināšanu, kura aiz trakošanām un baudījumiem slēpjas. Dancot, kas ir dancot? Kad tu pats danco, tad nespēj atbildēt, tu arī nejautā, kas tas viss ir, ko tu dari griezdamies, svīzdams, aizgrābts, reizām no greizsirdības knaibīts, reizām no līdzdancotājas smaidiem aizrauts neizsakāmā laimē, reizām noslēpumainā ilgošanā, tur tev trūkst laika nodarboties ar šo jautājumu. Bet ja tu neesi dancotājs, kāda sevišķa iemesla dēļ varbūt tik šoreiz ne, tad tu spēsi par šo visu pārdomāt. Tev varbūt tā nelaime, ka galva reibst, varbūt tu min pastāvīgi savai dancotājai uz kājām jeb varbūt tev pēc dančiem rodas paģiras, paģiras, kuras pēc katra prieka iezogas tevī, tas viss tevi spiež šodien nedancot. Nostājies, nelaimīgais, zāles kaktā un skaties un pārliecinājies, kas ir dancošana. Tu sāc smieties! Kā labs domātājs, tu sāc salīdzināt šo čūskaino kustēšanos un putnaiņo lidošanu ar daudz citām kustēšanām. Tik pēc šādas salīdzināšanas tu nāc pie sprieduma, pie šaubām un beidzot pie gala sprieduma. Daļa no dancošanas līdzinās puiku lēkāšanām, kuri ap ābeli lēkā: viņas zaros mirdz daudz sārtu augļu; otra daļa līdzinājās taureņu lidošanai ap puķēm; trešā — žīda lēkāšanai ap savu izredzēto upuri u. t. t.... kamēr tu nāc pie gala sprieduma, ka dancošana ir prieks, aiz kura slēpjas daudz citi, kuru saturs daudz vairāk liek dzīvības spēkus sajust. Dancot ir strādāt, tāpat kā visa cita darbība, kas iziet uz miesas un dvēseles uzturu...

Tā tu, nelaimīgais, diezin ko vēl neizdomātu, bet lūk, tur jau nāk Arturs, mums visiem labi pazīstamais Arturs Birķis, ģimnāzists, laimīgs cilvēks, kādus tik starp prīmāniem spējam atrast. lemīlējies, mīlēts, skaisti ģērbies, pats skaists, labi paēdis, padzēris, nauda kabatā, tā mums viņš nāk pretī, tikko izdīgušas spalviņas uz virslūpas griezdams un apkārt lepnus skatus mezdams. Visi sāk čukstēt, sevišķi mammiņas: „studente, studente!" Bet tas viņam nemaz nav jādzird, viņš pats zina, kas viņš ir. „Labāk pirmais ciemā, neka otrais Rīgā!" viņš domā, no kā mēs varam par viņa augsto attīstības stāvokli slēgt. Latvisks pie latviešiem, vācisks pie vāciešiem, tā viņš lido caur pasauli un ir laimīgs uz nenoteiktu laiku. Liktenis vēl viņam nav neviena vekseļa licis samaksāt, kurus Arturs pirmajam lielā skaitā parakstījis. lepazīdamies ar veco grieķu dieviem, tas pat pie Venus iemantojis kreditu. Jāpiemin, ka Arturam ļoti laba atmiņa, visu, ko viņš mācījies, tas nav aizmirsis, aizmirsis tik vienīgi garlaicīgo Šillera dzeju: „Polikrata gredzens". Bet par to nekas, vienreiz jāizlasa, tad atkal zinās...

Arturs nostājas līdzās mūzikantiem un raugās uz dancotājiem. Zentas vēl nav! Bet īsa laika dēļ taču jādanco. Viņš uzaicina kādu daiļāku jaunavu, kura jutas ļoti laimīga, ka nākošais mācītājs vai dakteris viņas nav apsmādējis. Arturs vēl danco, kad Zenta patlaban, no brāļa pavadīta, ienāk. Viņa tērpusies tajā tā nosauktā „tautiskā" apģērbā. Īsi strīpaini vilnas lindraki, cieša balta jaka, zīļu rota ap kaklu, melnas spīdošas kurpītes, viss tautisks.

Bet visvairāk tautiskas ir viņas mīlīgās zilās acis ar tumšām uzacīm, viņas sārtās lūpiņas, kuras tā arvien saknieb, it kā tās negribētu nevienam rādīt. Arī rociņas ir tautiskas, kurās tā tura vēlu istabas rozi, šo kosmopolītiem, kurai arī tāpēc viņas nerātnības dēļ piedoti līdz ērkšķi. Bet Zenta nolauzuse tik pašu ziedu, šo smaršīgo mīlētāju kaitēkli...

Arturs, savu dancotāju sveša krēsla nosēdinājis, steidzās Zentu apsveicināt.

„Kapēc tu nāci tik vēlu?" Arturs viņai pārmeta, „bazārā tu nebiji!"

„Nevarēju! ..." Zenta stostījās un it kā nokaunējusēs lūkojās uz grīdu, — „mums kaimiņos nomira Vairoga kundze. Man bija jāpalīdz pie tās zārkā likšanas. Nodziedājām... Un vai tad tūliņ varēja uz bazāru steigties! ..."

„Hm! nu tad jau gan nevarēji! Bet tagad, Zentas jaunkundze, lūdzu uz danci!"

Zenta pieglaudās Arturam, abi dancoja viegli, kā lidot lidoja. Nāca arī rotaļām kārta; še arvien jaunavas rādīja savu uzmanību pret Arturu, jaunekļi atkal pret Zentu, bet Arturs un Zenta tik viens pret otru. „Pauzē" Zenta izgāja Arturam līdz priekšnamā, kur Artura tēvs bija ietaisījis šim vakaram bufeti. Bet publika še spaidījās tik lieliski, tā ka Arturam un Zentai bija jāatkāpjas, bez saldiem uzkožamiem un atspirdzinājošiem dzērieniem.

„lesim uz krogu, Zentas jaunkundze," Arturs lūdza, „diezin, kāpēc Berta vēl nav nakuse?" „Nē, Artur, es esmu tik sakarsuse, — varētu saaukstēties!" Viņa vēdināja ar mutes autiņu savu pieri.

„Guten n'Abend!" Aiz Zentas muguras sauca kādas sievišķas smejošā balss.

„Berta, arī tu jau še! Nu ir labi, tagad abas izpriecāsimies; vai vecās ,tantiņas' jau aizbrauca? Viņas man šodien pie jums visu Zālamana gudrības grāmatu priekšā izkrāmēja? ..." Zenta Bertai roku spiežot smējās.

„Kuš, kuš, viena jau tepat, atnāca kā nelabais līdzi!" Berta čukstēja. Iz kādas sāņu galerijas iznāca kāda sieviete, maza no auguma, pus' zemnieka sieviņa, pus' kundze! Tā bija Bertas krustmāte. Zenta sabijās, draudzenes krustmāte varbūt šo sarunu bija dzirdējuse? Bet „tantiņa" pienāca viltīgi smaidīdama un apsveicinājās ar Zentu. Arturs pa tam bija aizčiepis bufečiku un ar to kaulējās.

„Bet kā es varu jums, jaunskungs, istabiņu atļaut, man taču tur alus un daudz cits kas nolikts, kam šādos vakaros vajaga pie rokas būt?"

„Bet man dāmas, un vai lai viņas še kopā ar piedzērušiem atspirdzinājās?" Arturs bārās.

Galu galā viņš panāca to, ka bufečiks ienesa pāris kurvju alus, desas u. t. t. iz sāņu istabas, kuru Arturs tuvāk apskatīja. Viņš bija nodomājis Zentu un Bertu uzaicināt, še vakariņas noturēt. Zenta un Berta līdz ar tantiņu iegāja danču zālē, kurā bija daudz vairāk publikas, nekā pirmāk. Tantiņa apsēdās zāles malā uz kāda sola un nopūtās: „Ak, jaunība, ak, jaunība!... Šodien zaļš, rītu jau vītis."

Berta ar Zentu saskatījās šķelmīgi un aizlidoja uz otru zāles pusi. Nepagāja visai ilgs laiks, kad Zenta dancoja ar muižas kunga palīgu, Berta ar kādu galantu rakstvedi iz kaimiņu pagasta.

Arturs bija sarīkojis vakariņas un patlaban ienāca, lai uzlūgtu uz tām savas dāmas.

Viņš pielīda pie māsas, kura bija savu danci beiguse un izteica tai savu nodomu.

„Tu arvien ko jaunu izdomā, kurš tagad lai vakariņas ēd, tagad jādanco!" Berta klusā balsī bārās.

„Nu pagaidi, gan es tev atriebšos!" Arturs draudēja. Viņš gribēja iet projām, bet Berta sauca viņu atpakaļ, viņa zināja, ka Arturs viņai ilgi šā un tā spītēs, ja tā nepaklausītu. „Nu labi," viņa teica, „iesim pēc Zentas!" Viņi abi uzmeklēja Zentu, un Arturs ar veiklu komplimentu uzaicināja Zentu uz vakariņām. Zenta pateicās, un visi trīs izgāja. Pa šo laiku Talheims atradās pie Vairogiem. Ansis bija vēlā pēcpusdienā aizbraucis uz kaimiņu muižu, lai apstellētu savai mātei citu, labāku zārku. Zārks, kurā aizgājēja pagaidām dusēja, bija ļoti vienkāršs. Ansis gribēja savai mammiņai parādīt savu pēdējo mīlestību un bija tēvu lūgtin lūdzis, viņam atļaut, jaunu, daiļāku zārku apstellēt.

Vairogs un Talheims sēdēja pie zārka un klusēja. Abi bija dziļi noskumuši.

„Domāju trešdien bēres izrīkot," Vairogs uzsāka, „tāda vaļīgāka diena!"

„Labi, trešdien. Tā kā tev nu saimnieces trūkst, es atsūtīšu savu ķēkšu un kādu dienestmeitu, — citādi jau tu netiksi galā," Talheims runāja.

„Paldies, paldies!... citādi jau nekas nebūtu, bet esmu gluži apmulsis, it kā galvu pazaudējis. Viss izliekas it kā sapnis."

„Jāpanes, viss jāpanes! mums visiem reiz jāmirst... Bet Ansis vēl nebrauc, varbūt galdnieks nav bijis mājā. Es iešu, rītvakar es atkal atnākšu, man tā ka tā Ansim arī rēķini jāatdod!"

Vairogs nekā neatbildēja; rokas salicis, tas drūmi lūkojās aizgājējas sejā.

„Ko es vēl gribēju teikt," Talheims piecēlies piebilda, „savas sieviņas līķa še istabā vis neturi. Lai nu gan istaba vēsa, bet labāk ir aiznest uz klēti." „To jau gribēju šodien darīt, bet Ansis lūdzas, lai šo nakti vēl zārku atstājot šepat... Man bija viņa lūgums jāpilda..."

„Bet rītā gan visādā ziņā vajaga uz klēti nonest... Dzīvo vesels, ar labu nakti! Talheims sniedza Vairogam roku, kurš to klusēdams spieda un nogrima atkal domās, kad Talheims aizgāja...

Ansis pa tam brauca uz māju. Lai gan bija visai tumšs, viņš tomēr pazina katru vietiņu ceļa malā un atminējās, cik daudz laimīgu brīžu viņš še vienā un otrā vietā pavadījis, un kad šie brīži bija pagājuši, tad tas arvien steigšus steidzās uz māju,— jo tur gaidīja viņu viņa mīļā māte. Tagad bij citādi! Ne še, ne tur vairs laimes. Vasara bija aizgājuse, mīlestība iznīkuse un māte viņu atstājuse, aiziedama uz turieni, no kurienes neviens vairs atpakaļ nepārnāk. Pie kā nu ķerties, kur meklēt apmierināšanu, tikai sāpju remdināšanu vien, ja arī laime vairs pati nebij atrodama? Bet visapkārt tumšs!...

Kas nu ir dzīvība? Ansis domāja, ja viņa nav visa, pilnīga. Trūkst viena no mīļajiem, vai ir iespējams smieties un priecāties? Trūkst mantas, ir zināms grūti dzīvot, bet ja netrūkst cilvēku, kurus var mīlēt, tad šis grūtums ir nesams, viņš top allaž viegls, kā putna spalviņa. Bet ja šo cilvēku trūkst, to, kuri saprot mīlestības skatus vai vārdus, tad dzīvība ir nepanesama, vai pat elle! Kurp nu griezīsies un iesi? Vai tevi kāds jautās: Vai esi izsalcis, izslāpis, vai neesi vājš, kāpēc esi raudājis? Neviens, ja šie mīļajie zuduši, ar kuriem tu biji viena miesa un dvēsele. Un mammiņa? Kā viņa nejautāja? Vai viņa nebija vienīgā, kas tevi redzēja izsalkušu un izslāpušu, vai dienas karstumā notvīkušu? Cilvēks, kurš tavai sirdij rada, tā dvēsele ir pērle! Vai Herakles nebija lielākais varonis, bet viņa spēks gāja galu galā bojā ārprātība, tapec, ka tam trūka līdzjutēja, cilvēka, kurš to spētu mīlēt. Viņa darbi, viņš pats atrada visur apbrīnotājus, bet kurš viņu mīlēja? No pasaulīgajiem neviens nespēja līdz ar viņu just un to patiesi mīlēt. Vienīgi Ceus bija tas, kurš jautāja, pec kā Heraklesa dvēselei salkst un slāpst; vienīgi viņš juta, ka arī lielākajam pasaules varoņam ir ilgošanās pēc mīlestības, kura būtu īstā, viņa varonības cienīgā. Bet velti tas meklēja draugu un sieviešu, kuru sirds ar viņa sirdi varētu sakust un laimi radīt. Aiz dvēseles sāpēm Herakles nogrima vājprātībā un mīkstulībā, kamēr viņa vienīgais sapratējs un līdzjutējs, Ceus, viņu uzņēma pie sevis Olimpa ...

Tā varoņi... Ansis nebija varonis, ka to mēs vienkārši saprotam. Viņš nebij varonis darbos un vārdos. Viņš bija varonis ar sirdi. Vai ir kas pasaulē, kas līdz pasaules dziļumiem jūtošai sirdij varētu pretī stāties un spītēt? Jā, Ansis vēl nevarēja saprast, ka pūķi, čūskas nav uzvarami ar sirdi, bet ar roku, kura diezgan stipra, šķēpus un bruņas cilāt. Drošā sirds arvien vairāk pasaulē panākuse, nekā jūtīgā, viegli sakūstošā ar katru daiļu parādījumos. Darbu varoņi ir arvien ko sasnieguši, siržu varoņi reti, sev nekad; pēdējos pārprot un apsmej.

Ansis juta, kādā nabadzībā viņš tagad atrodas. Viņš vairs nepriecājās par naudu, kurai šodien bazārā un viesīgā vakarā vajadzēja diezgan daudz but ienākušai. Nauda nespēja viņu iz šīs nabadzības izraut, iz tumšās dzīves bez mīlestības, bez jeb kādas laimes! Un viņš apņēmās otru reiz pērles zvejot, pērles, kuras visdārgākās pasaulē: krietnas, dzīvības svētumu jūtošas cilvēku sirdis. Zvejot un meklēt, katru izpētīt un sev iemantot, kā dārgumu un glītumu, ar kuru tas spētu savu dzīvi pušķot... Vai šādas pērles zvejojot viņš atkal nepiekrāptos? jeb vai, otrādi, viņš nekļūtu milzīgi bagāts: apbalvots ar prieku un laimi, ka tas dzīvo starp cilvēkiem, kuriem augstāka nozīme, neka to ikdienišķīgā dzīve redzam, starp cilvēkiem, kuri ir cienīgi saukties par miesīgo, sen pārdzīvojušo varoņu pēcnācējiem: ka gara un siržu varoņi, kuros intelekts un reliģija tīrās cilvēcības ideju vispasaulei kā karalisku rotu izstrādā! Un kas varētu laimīgāks justies, kā šāds pērļu zvejnieks, kurš nogremdējies cilvēku sirds dziļumos, nes vienu dārgumu pēc otra pie gaismas, tos atvainodams, kuri kā nejauki gliemeži dažu labu atbaidījuši, bet kuros viņš tomēr šīs pērles atradis ...

Ansis atmodās iz savām domām! Zirgs varbūt veselu stundu bija gluži lēni uz priekšu vilcies, tagad tas pavisam apstājās...

Ansis redzēja, ka bija muižas tuvumā. Iz fabrikas ēku puses atskanēja jautri trokšņi. Viņš zināja, ka tur danco un priecājas viņam par labu. Bet šie prieki, kuri savā ziņā gan nevainīgi, viņam riebās. Viņš raustīja grožus un nobrauca no lielceļa pa sāņu ceļu, kurš uz pagasta namu veda. Zirgs, māju vai saozdams, steidzās vilkt ātrāk lielos, streipuļojošos ratus...

11.

„Uz jaunkundžu veselību!" Arturs sauca, kurš uz mucas gala apsēdies, „deķeli" uz vienas auss uzvilcis, jau vai desmito glāzi tukšoja. Viņš līdz ar Bertu un Zentu bija vakariņas paturējuši. Dāmas dzēra limonādi; bet Arturs rādīja, ka nav nebūt kāds pienapuika un dzēra ticīgi alu. Viņš bija krietni iereibis, dūša tam bija kā miets.

„Lai dzīvo mīlestība!" viņš tālāk uzdzēra. Un Zenta ar Bertu krita viena pie otras krūts, lai smietos.

„Kur mana labā tantiņa?" Arturs Bertu vaicāja, „ved viņu šurp! Viņai pret mani liels „rešpekts"! Man arī pret viņu! Ej, Berta, ved viņu šurp, es gribu še no mucas pirmo sprediķi teikt un to līdz sirds dziļumiem iekustināt, tā iekustināt, ka lai tā visas asaras izraudātu! Še, Berta, nauda, esi tik laba, nopērc man papirosus, bufečiks bez naudas nedos, lai gan mans tēvs krodzinieks! Ej, Berta, es tev saku, ej!"

Berta negribot pieceļas, paņēma no brāļa naudas gabalu un izgāja priekšistabā, lai nopirktos papirosus. Tiklīdz Berta bija izgājuse, Arturs steidzās uz durvīm un tās no iekšas aizkrampēja. Zenta sabijās un uzlēca no sava sēdekļa.

„Ko tu dari, Artur, ko tas lai nozīme ?"

„Nebaries, Zenta! Vai tu nejūti, cik karsti es pēc šā acumirkļa esmu ilgojies, kur ar tevi vienatnē varu satikties?" viņš runāja, neklausīdamies uz Bertas klauvēšanu aiz durvīm.

„Bet Berta taču klauvē, — ko gan ļaudis sāks domāt?" — Zenta gribēja steigties un durvis atvērt, bet Arturs satvēra viņas roku.

„Paliec," viņš kaislīgi čukstēja, „neesmu vairs zēns, ka manim būtu manas mīlestības pēc jākaunas. Lai ļaudis domā ko gribēdami, — kad es tik bezgalīgi laimīgs tavā klātbūtnē esmu." Arturs apkampa Zentas slaiko stāvu un skūpstīja viņas muti. Zenta ne visai daudz pretī turējās. Artura maigais skūpstiens darīja arī viņu laimīgu. Viņa aizdarīja acis, Arturs skūpstīja viņu vēlreiz. Šai brīdī Berta atgrūda durvis: krampītis ar visām saknēm nokrita uz galda. Arturs un Zenta tikko paguva atšķirties.

„Tad tā bija tā papirosu politika," viņa nicinoši smējās un uzsvieda papirosu kastīti uz gaļda. Laiski tā apsēdās vecā vietā. „Vai neiesim labāk dancot? Man paliek še garlaicīgi." Arturs un Zenta būtu labprāt gribējuši gan vieni palikt, bet ar kādām acīm tad Berta tos uzskatītu! Bez tam arī bufečiks jau pāra reizas bija galvu pa durvju starpu iebāzis, raudzīdamies, vai mājenieki-viesi nesāks drīz iet, jo šādi viesi viņam, zināms, bija tie vissliktākie. Zenta apsēdās Bertai līdzās un kaunīgi viņu uzlūkodama spēlējās ar sudraba rokas sprādzi. Arturs sēdēja uz mucas gala, papirosu smēķēdams un uzmeta reižu reizam dusmīgus skatus māsai, kura tos saprata un zobodamies smīnēja. „Tavs bāleliņš guļ laikam jūras dibena!" Arturs māsu izsmēja, kura nu tapa it pikta. Viņa uzlēca, satvēra Zentas roku un vilka to ar varu sev līdz. Pēdējai bija gribot negribot jāiet. Arturs nosvieda dusmīgi papirosu zemē un aizsteidzās papriekšu uz danču zāli. Maz minūtes pēc visu triju aiziešanas, šīs telpas ieņēma kādi turīgāki gruntnieki, lai pie alus glāzes apspriestu pagasta politiku...

Danču zālē Arturs sarunājās kādu brītiņu ar skolotāju Zeltiņu. Pēdējais rudeņa mitrā gaisā bija tapis daudz vājāks, aizvien iekāsējās. Pienāca Talheims, kurš, ar Arturu pavirši sasveicinājies, aizsauca Zeltiņu sev līdz. Arturs uzmeklēja atkal Zentu un abi pēc pāra acumirkļiem dancoja „reinlenderi". Zenta dancoja ar lielāko grāciju. Kas ir skaistums bez grācijas? Tik tur, kur viņi abi vienojas, cilvēks jūtas it kā cildināts, viņa sirds pārplūst ar karstām jūtām. Arī Arturs bija kā sapnī. Zentas rožainie vaigi, viņas dedzīgi spulgojošās acis, viņas diženā kustēšanās, viss tas pakūra zem Artura sirds lielisku uguni, kura (sirds) jau pate bija diezgan karsta. Mātes, kuras gar malām sēdēja, to visu it labi saprata. Simtām saldu atmiņu atmodās viņu krūtīs. Arī viņas bija reiz dancojušas, arī viņu sirdis bij aiz mīlestības degušas, bet šīs uguntiņas izdzisa, viņas sāka iet vairāk baznīcā un uz kapsētu. Kurai vēl bija bērni, tā apmierinājās ar viņu laimi, kurai nebij pavisam, vai bija miruši, tā apskauda šos sārtos, līksmojošos ļaudis, kuriem bija gandrīz visiem mīlestības velns sirdī. Mīlestības velns un mīlestības eņģelis! Viņi apmeklē gandrīz katra sirdi. Kad viens snauž, tad otrs nomodā, tā viņi savā starpā liekas būt vai norunājuši, lai gan paši ne visai labi satiek. Dažreiz tu redzi bālu, diezgan godīgu seju. Acis kaunīgas, kustēšanās pieklājīga, gandrīz bailīga, bet tomēr sirdī ir mīlestības velns, viņš spiež sirdi, —un ko nabaga cilvēks lai dara? Skaiti pātarus, dziedi jaukas dziesmiņas, viņš pagāns skaita un dzied tev līdz!

Lasītājs, nedomā, ka šajā brīdī, kur Zenta danco un viņas sirds aiz mīlestības deg, ka viņā mīt mīlestības velns. Šoreiz ne velns, ne eņģelis! Viņa abus ir izslēguse iz savas krūts, jeb labāk sakot, viņa vēl nav ne viena no šiem abiem sevī laiduse, viņa mīlē pate kā spēks, kas cenšas pēc darbības, pēc jaunas, varenas dzīves, kurā dabai būtu iespējams savas idejas viņu cienīgās miesās tērpt. Vesels cilvēks, kurš tiek no sava pielūgta mīlēts, mīlē pats; vājš, kurš mīlē un tiek mīlēts, ir vadīts no mīlestības eņģeļa; veselīgais un vājais, kuri mīlē, bet neatrod pretmīlestības, tiek abi no mīlestības velna vadīti. Pēdējie neatrod nekad apmierināšanas dzīvē, viņi ir daudzreiz ģēniji un rada aiz sāpēm daudz, kas ilgodamies un neapmierinājoši skan.

Visbargāks ir mīlestības velns tajās sirdīs, kurām ir ideāli fantāzijā, kādu cilvēcei trūkst. Šādiem pavisam nav cilvēku, kurus tie spētu patiesībā mīlēt. Viņu ilgošanās ir pēc milžiem, pēc pārdabiskiem radījumiem ! Laimīgs ir tas, kurš mīlē pats, kā Arturs un Zenta! Tiem ir zeme un debess kopā. Ja ne uz visu mūžu, tak uz kādu laiku tie līksmojas bezgalīgi savā laimē. Prieks, tas ir prieks, ko viņi rada. It kā ziedoņa saule, tā arī viņu mīlestība zin radīt visur puķes, ziedus un jautras dziesmas. No ģēnijiem tirdītie mīlētāji lien turpretī bāli caur zaļajam birzēm, taisa zem apstākļiem arī peršas. Viņi mīlē un sakās laimīgi esam, bet īsti sakot viņi ir nelaimīgi. Viņu laime ir kapā, klusajā visžēlīga kapā, kurš nelaimīgajiem neļauj mūžīgi vārgt...

Zenta noņemas šovakar vairs nedancot. Viņa zināja ieturēt mēru.

„Tagad diezgan!" viņa teica uz Bertu, „es drusku atpūtīšos un tad uz māju. Brālis jau pirmāk mani uzaicināja iet. Viņš ir nevesels! Es laikam palikšu arī rītu un jo projām skolā, jo brālis ir kopjams, dienestmeita viena nezina rīkoties. Nav labi, ka es viņu tā atstāju."

„Tad tu uz krogu nenāksi?" Berta vienaldzīgi jautāja. Likās, ka viņas abas bij izdraudzējušās.

„Nē," Zenta atteica, „nu esmu diezgan pie jums dzīvojuse. Esmu nodomājuse sākt uzcītīgi strādāt. Šitā var gluži no labā ceļa noklīst. Man slinkot ir apnicis!"

„Strāda, strāda," Berta zobojas, „redzēs, kādus varoņa darbus tu padarīsi? ..."

Viņas kādu brīdi sēdēja un klusēja. Te pienāca skolotājs Zeltiņš.

„Zenta, tu gribēji līdz ar mani uz skolu iet! Nu, tad nāc, es tūliņ iešu." Viņš sniedza Bertai roku, un matus glaudīdams nedroši pār zāli aizgāja, lai virsdrēbes sameklētu. Mūzika bija apklususe. Muzikanti mielojās pie vēlām vakariņām, kuras Talheims bija vēlējis tiem dot. Drīz pienāca Arturs, un dzirdēdams, ka Zenta gribot aiziet, viņš noskuma. Bet Zenta palika pie sava apņēmumies, iet uz māju.

„Nu esam diezgan priecājušies, tagad pie miera!..." Viņa it kā pavēlēdama teica. Arturs izgāja uzmeklēt Zentas manteli un lakatu. Viņi abi ar Zeltiņu reizā atgriezās. Mūzika atkal spēlēja, dancis atkal no jauna sākās, kad viņi aizgāja. Laukā, pagalmā Arturs satvēra Zentas roku. Abi viņi palika iepakaļš. Berta ar Zeltiņu gāja sarunādamies pa aleju uz kroga pusi.

„Neaizmirsti manis, Zenta!" Arturs čukstēja, neaizmirsti, vai tu nejūti, ka mēs esam laimīgi un reiz tapsim varbūt vēl daudz laimīgāki!"

„Nekad tevi neaizmirsīšu, ja tu nepārvērtīsies, ja tu būsi arvien jautrs un dzīvības pilns. Es varu tik dzīvību, īsto dzīvību mīlēt."

„Es palikšu tāds, kāds es tagad esmu!" Arturs zvērēja, „priekš tevis strādāšu, studēšu, un kad tikšu pie vietas, tad tevi pārvedīšu pie sevis kā savu dārgāko mantu!"

„Cik daudz prieka un laimes!" Zenta līksmojas, „bet strādā tiešam uzcītīgi un nedzer, dzērumā tu vari sakt citādi domāt!..."

„Drīz sultānam un drīz pāvestam būt!" Arturs domāja, bet uz Zentu teica: — „Zināms nedzeršu, tevis dēļ nekad!"

Arturs vēl solījās Zentu ar kādu vēstuli apciemot. Zenta pateicās. Bet abi nu steidzās steigšus uz priekšu. Viņiem aiz muguras nāca pāris iedzērušies veči, kuri stiprā balsī strīdējās, tā kā viss parks atskanēja. Zenta un Arturs taisni pie kroga panāca Bertu ar Zeltiņu. Še viņi izšķīrās. Arturs spieda karsti Zentas roku. Viņa aiztecēja viegli brāļam pakaļ. Arturs noskatījās, cik tālu lukturis kroga priekšā lielceļu apspīdēja, vai Zenta vēl skatīšoties atpakaļ? Tiešām, viņa raudzījās vēl reiz uz kroga pusi un tad līdz ar brāli aiz sirmajiem ozoliem pazuda...

"Jāmācās," Zenta pie sevis ejot domāja, "jāmācās, ja gribu tikt par mācītāja kundzi. Tagad Arturs mani mīlē, bet diezin kā tad būs, kad būs izstudējis, varbūt no manis kaunēsies, — es taču nekā nezinu!..." Un Zenta apņēmās cieši visu, kas tik tai kā derīgs izrādītos, vai no galvas iemācīties. Drīz tie sasniedza skolas ēku. Zentai sāka sirds it nepatīkami pukstēt. Ansis bij atbraucis, viņa klātbūtne tai bija tapuse nepanesama. Kamēr brālis nopūlējās durvis atslēgt, Zenta no trepu kāptuvēm raudzījās neviļot pa logu Vairogu istabā. Ansis sēdēja pie mātes zārka. Viņš bija bāls kā līķis. Katram, kurš viņu redzētu, vajadzētu līdzcietību sajust. Arī Zenta gribēja viņam līdzjust, bet viņa nespēja. Danču reibums tai vēl nebija izzudis. Viņa novērsa acis no šī skata, viņai likās, it kā Ansis būtu tēls, tēls, kuru kāds cilvēks juzdams cirtis, bet savam darbam nav varējis iedot īstās dzīvības. Bet Zenta maldījās. Ansis juta lieliski, bet šīs jūtas bija pārdabiskas, tās, kuras spiež klusēt, mūžam klusēt un sapņot Zenta un viņas brālis jau sen dusēja, kad Ansis vēl ilgi nomodā juta. Viņš juta mīlestību, juta sāpes, bet viss tas jaucās cits caur citu bez mērķa. Viņš gribēja sevi atdzīvināt caur lasīšanu. Kādu no mirušās mātes mīļajām grāmatām uzšķīris viņš lasīja:

„Ciet kā varš, kas grūti kūst,
Mīle tā, kā sirds, kas lūzt..."

Viņa sirds atrada še it kā apmierināšanu. Bija jau labi uz rīta pusi: laukā dziedāja gailis ...

12.

Lēni zvanīja vecais Zeltiņš baznīcas tornī. No pagasta nama nobrauca gara bērinieku rinda.

„Tur aizved Vairoga māti!" dzirdēja uz viena jeb otra mājas pagalma lielceļa malā bēdīgi izsaucoties. Daža laba māmiņa atminējās, cik saticīga un laipna Vairodzene bijuse, un noslaucīja rupjā pakulu audekla priekšautā asaras, kuras neviļot bija sākušas birt. Lēni, lēni vilkās uz priekšu bēru gājiens. Talheims, lai godam savu draudzeni pavadītu uz pēdējo dusu, bija sūtījis divus muižas zirgus. Uz baltiem palagiem un ķiseniem apkrautiem ratiem gulēja Ansa mātes zārks. Ansis pats bija par kučieru. Platmali dziļi uz pieres uzvilcis, tas acu gandrīz nemaz nepacēla. Zirgus tas laida lēnam, soļiem iet. Viņam bija tā ap sirdi, kā kad tie būtu vai jāaptura, lai zārks netiktu uz kapsētu aizvests, zārks, kurā dusēja viņa radītāja.

Saule bija jau uz noiešanu. Kā mokām spiedās viņas spožums caur plānajo, caurispīdošu padebešu tinu. Rudeņa saule! cik bēdīgu domu tu neradi bāreņu sirdij? Nobālējuse tu spīdi, it kā bez cerības, bez prieka! Ass vējiņš pūš pār rugājiem, it kā tas gribētu beidzamo aizpūst, kas mūsos atmodinātu vasaras atmiņas...

Aiz līķuratiem iet kājām Vairogs ar Talheimu, aiz viņiem Zenta ar brāli, Arturs, Berta un vēl daži citi.

Ansis pacel acis: viņi jau tuvu pie kapsētas... Vecas, zaļpelēkas priedes! Viņu ēnās dus mūsu tēvi un mātes, brāļi un māsas. Prasta koka slita atšķir mūsu, dzīvajo, pasauli no kādas citas, kurai reiz jābūt arī mūsējai. Savādas jūtas, kuras mūs pārņem, līdz ko mēs kāju pār šo robežu speram... Bērinieki piesien zirgus ārpus slitas pie priedēm. Zārks tiek no ratiem nocelts un gariem sniegbaltiem dvieļiem kapsēta nests. Arī Ansis ir starp nesējiem, bet viņš spēj tikko dvieļa galu saturēt. Lieliskas žēlabas viņu ar bezspēcību situšas.

„Kad es nākšu, kur tie dzīvo,
Kas to Kungu redz un mīļo!"

Šai dziesmai atskanot, zārks tiek nolikts uz bēru galda. Talheims un Vairogs noceļ zārka vāku, lai vēl pēdējo reizi redzētu aizgājušās vaigu...

„Māci mūs mūsu dienas tā skaitīt, lai mēs gudru sirdi dabūjam!"

Mācītājs svinīgi iesāk. Jā, to pašu arī Ansis bija jau daudzreiz domājis. Viņš paskatās uz mācītāju un tad līķa dzelteni-bālā sejā lūkojas. Sakniebtās lūpas, ko jūs gribiet teikt, runājiet jele un dariet mūs gudrus, izteikdamas to, kā vēl neviens no mums nezin! It kā auksts, marmorā cirsts tēls, klusē šis līķis! Un tomēr ko izteic, ko nozīmē! Viņš vairs nekustas, nerunā, bet tomēr dzīvo, viņa dzīvība pastāv acumirklī, kurš pārvērties par mūžību. Miroņi, šie bezpartejiskie maiņu aplūkotāji, viņi satrūd, satrūd tik mūsu vājām acīm! Tomēr šīs formas, kuras mēs miesīgi skatījām, viņas pieder mūžībai, nav nekādi nieki, kuriem jāizzūd bez kaut kādas nozīmes! Šīs formas peld tomēr mūžīgi pa pasaules ārēm, ja arī neviena acs viņu neredz, pildīdamās ar pasaules substanci, savienodamas prieku un bēdas sevī, un atkal no tiem atšķiroties, atpūšas bezdzīvība, lai no jauna atmodušās atkal ar substanci pildītos.

Pēc mācītāja runāja Talheims, aizrādīdams uz Vairoga kundzes lielisko iespaidu, kuru tā visā pagasta atstājuse kā palīdzētajā bāreņiem, vājiem; kā bērnu mīļotāja tā bijuse katrā mājā mīļa! Dažu labu procesu varoni tā tik ilgi lūgusi pie tiesas nama trepēm, kamēr viņš gribot negribot atgriezies uz māju un ar savu pretinieku izlīdzis ar labu. Mīlestības vara! cik viņa daudz iespēj! Mīlē, un tu redzēsi, kādu iespaidu tu uz citiem atstāsi. Pašam varbūt ies sliktāk, bet citu dzīve, viņa uzzels, tev nebūs jākaunas, tavi kaimiņi, kuri citkārt naidā dzīvoja un aprunās apkārt nesāja, cilvēka vārdu nes un līdz ar tevi zem tās pašas debess dzīvo. Mīlē, un tu darīsi brīnumus !...

Apmēram tā Talheims runāja; pats Vairogs klusi noraudājās un reižu reizām raudzījās mīļās sievas dziļajā kapā. Drīz vien zārks tika tur ielaists. Ansis, Zenta, Berta, viņi visi bēra pa saujiņai smilšu. Kad jau krusts un vainagi pušķoja kapu, tad Ansis nostājas viņa kājgaļa, raudzījās brītiņu tāļu, tāļu projām uz vakariem, kur patlaban saule norietēja, viņa seju tumšsārti apspīdot. Likās, kā kad Ansis neizmērojamos tāļumos gribētu sev aizņemties vārdus, lai izteiktu savas jūtas, kuras viņa sirdi spiedin spieda. Viņa lūpas raustījās, viņš aizdarīja acis un iesāka:

„Neraudi!" ... bet šai acumirklī pašam nabagam asaras sāka līt, „neraudi! aiz kapa vārtiem aust jauna gaisma, verd jauna dzīvība! Arī šī dzīvība nav vis nieki, viņa sagatavo mūs uz citu, kuras mēs nesaprastu, ja nebūtu še dzīvojuši! Un ja arī šī mums vēl nepazīstamā dzīvība aiz kapa nebūtu vairāk nekas, kā miers, ir tad viņa ir jo labāk caur šīs pasaules atzīšanu baudāma! ..." Ansis runāja labu brīdi, visiem likās viņa runa patīkot, arī Zentai, kura netālu no viņa stāvēja.

„Sāpes ciezdams dzīvoju,
Ārstes meklēt gāju;
Beidzot laimīgs sasniedzu
Debess miera māju.
Ko caur mani gribēja
Izteikt dzīvīb's spēki,
Tas, no miera atšķīries,
Tapa sāpes, grēki.
Spēki, vara — laicīgi,
Zūd, līdz atzīst sevi;
Nīkst, kā velti cēlumies,
Dvēsele, ap tevi..."

Ansis nobeidza.

„Kādā nu mierā!" koris uz balsīm Zeltiņa vadībā nodziedāja. Drīz vien bērinieki devās atstāt kapsētu. Ansis bija pēdīgais, kurš no mātes kapa aizgāja. Metās jau krēsla, kad bērinieki aizbrauca. Zenta, Arturs, Ansis un Berta sasēdās visi vienos ratos.

„Cik skaisti tu šodien pie mātes kapa runāji!" Zenta uz Ansi teica, kurš viņai līdzās sēdēja. Arturs paskatījās sāņus, gandrīz dusmīgi. Ansis pacēla acis un raudzījās Zentas acīs, kura tās kaunīgi nolaida. Likās, ka tā nebija tikai pateicība vien, kura Ansa skatienu tik smagu darīja, ka Zentas skatiens tik dziļi nogrima.

„Arī manim tava runa gluži labi patika," Arturs piebilda, „zināms, tu jau viņu iepriekš izstrādāji, citādi neietu vis tik gludi..."

Ansis neatbildēja ne vārda. Viņš arī nepamanīja Bertas savādo skatu. Viņa izskatījās šodien pavisam bāla... Zenta turpretī ziedēja kā roze. Pāris asaru, kuras tā šodien bija raudājuse, nebija varējušas uz viņas vaigiem nekādu lielu iespaidu darīt. Veselība nesaprot īsti vājības, tāpat šī pēdējā nesaprot pirmējās. Un tomēr še viņas bija tik tuvu viena otrai, runāja to pašu valodu! Ansis jutās vājš. Viņš lūkojās atkal tāļu, tāļu projām. Noslēpumaina ilgošanās pildīja viņa krūtis ... Tumši sarkanēji dega vēl padebešos. Šur tur pacēlās iz skursteņiem dūmi, it kā nezinādami, kurp un kā izklīst. Vējš bija rimis. Bet bija krietni vēss. Bērinieki sāka ātrāki braukt. Prom uz silto istabu, mieloties pie bagātā bēru galda! Arī vecais Briss, kurš kučierēja mūsu četrējo jauno braucēju ratus, uzcirta viegli ar švītīgo muižas pātagu zirgiem. Likās, it kā viņam ļoti patiktos šādiem zirgiem braukt un šādu slaidu pātagu cilāt. Par ko kurais no jaunajiem viņa ratos nesapņoja, tas viss viņam bija svešs vai pagājis. Viņš sapņoja no šņaba un smaršainām krietni vircotām vakariņām bēru mājā. Iz kaimiņu ratiem atskanēja pa jautram vārdam ... Tagad bērinieki nogriezās no lielceļa pa saņu celiņu uz pagasta namu.

„Vai jūs ziniet, preilenītes un jaunikungi, kurš šos divus kļavus še pie krustaceļa stādīja? Vai jūs neziniet, es! es viņus iestādīju!... Mūsu skrīvera kunga palīgs, kurš še gadus atpakaļ strādāja, mīlēja iedzert. Vakaros no kroga nākdams, tas arvien dzērumā nogājis pa pirmo sāņu ceļu, kurš uz Saulēm aizved. Un Saulēm arvien ir sirdīgi suņi. Tie reiz nabaga jaunkungu bija sakoduši. — lestādi man pie krustaceļa kokus, Brisi, iestādi labi lielus, viņš mani krogā iereibis reiz lūdza, un izpirka manim vienu čarku pēc otras; es arī iestādīju. Redz, kā koki aug! diezin kur pats jaunskungs šodien dzīvo! ..." Briss smējās; Arturs smējās līdz. Vecais Zeltiņš vēl zvanīja...

13.

Pie gara galda sēdēja bērinieki un mielojās brangi ar cepešiem, zupu un dzērieniem. Goda vietu ieņēma Talheims ar savu kundzi. Viņiem pa labai rokai sēdēja Birķu familija, pa kreisai Zeltiņi un kādi attāli Vairoga radinieki iz Vidzemes nomalēm. Talheimam pretī sēdēja pagasta vecākais Dzeguzs ar sievu un meitu; līdzās viņiem pagasta tiesneši un ievērojamākie saimnieki. Veči jau bija diezgan krietni iesiluši: valoda griezās ap politiku. Sievieši atkal savā starpā kaut ko čukstēja. Vecais Vairogs palīdzēja dienestmeitām viesus apkalpot. Viņš, kā arvien, kad pie tā atradās viesi, bija apģērbis svārkus un gāja no viena pie otra, šņaba pudeli roka, jautādams, vai kaut ka netrūkstot. Bet nevienam nekā netrūka.

„Smalks plācenis!" pagasta vecis teica, lielu gabalu sev no baltmaizes karašas nogriezdams, „tīri kā sniega kupene!" Dzeguzs bija liels ēdājs, gandrīz kārumnieks. Sieva turpretī, skopa būdama, viņam nekādus gardus kumosus mājā nepasniedza. Tāpēc arī Dzeguzs lieliski priecājās, kad to par pagasta veci ievēlēja, jo nu viņam bija iemesls gandrīz vai katru dienu aiziet uz „muižu", tas ir: uz krogu, kur tas sev apstellēja launagu vai vakariņas pēc pilsētas vīzes. Un Dzeguzs arī to varēja sev atļaut, jo viņš bija turīgs.

Tā sauktais pirmais galds nogāja, nu nāca palieki: vecās mātes, vecie tēvi. Vecais Zeltiņš starp viņiem ieņēma goda vietu. Starp „paliekiem" atradās arī Briss, kazaks un daži citi pagasta tipi. Briss sāka, jau vai desmito čarku izdzēris, veco Zeltiņu vilkt uz zoba.

„Tad nu reiz izēdies tu jau ar', zvaniķi, laikam citādi ēst nedabūn, kā bērēs. Mājā jau aiz skopuma grauz sakaltušas garozas. Muļķis esi un paliksi: Otrs tavu naudiņu tērēs; pats tu mirsti badu! ..."

Veca Zeltiņa acis uzzibšņoja aiz dusmām, bet viņš neteica ne vārda.

„Ko nu, Zeltiņa tēv, viņš jau iečarkojies, ko nu viņā klausīties!" kāda vecenīte iepīkstējās, gribēdama Zeltiņam pa prātam būt, kurš bija visa apkārtnē izdaudzināts par bagātu.

„Dzer tu arī, tad paliksi gudrāka ! Ko tu no pasaules zini? neesi jau laikam sava mūža kājas par pašu pagasta robežu spēruse."

Briss smējās un kazaks tam līdz. Beidzot arī „palieki" izgāja kazaka pusē, lai tur varētu izrunāties. Veco Brisi māmiņas piedabūja, lai ejot nogulēties.

„Jā, bet manim vēl staršiņa zirgs jāaizjudz," viņš bažījas, kazaka gulta atstiepties, „es nedrīkstu gulēt."

„Gan jau tad tevi piecelsim," māmiņa Brisi mierināja, „guli nu un izguli savu reibumu, šitāds jau arī zirga nespēsi aizjūgt."

Briss vēl ko nomurmināja, bet pēc pāra minūtēm tas jau aizmidzis krāca. Māmiņas sasēdās vai nu uz siltā mūrīša vai vismazākais apkvēpējušās, bet patīkamās krāsns tuvumā un žēlā balsī pārrunāja dažu pagasta locekļu likteni.

Talheima kundze līdz ar Bertu un Zentu bija aizgājušas uz Zeltiņa pusi, kur viņas apraudzīja Zentas rokdarbus.

Dzeguzs, Vairogs un citi veči sēdēja zālē un cigārus aizsmēķējuši dzēra groku. Viņi runāja par Bavārijas karaļa Ludviķa Otrā nāvi, kā tas līdz ar savu ārstu noslīcis.

Arturs, kurš vēsturē par visiem šiem večiem bija tas gudrākais, piecēlās un aizgāja uz Zeltiņu pusi, lai uzmeklētu dāmas. Līdz ar to veči uzsāka citu valodu. Talheims, viens pats zāles galā pie maza galdiņa apsēdies, kaut ko rēķināja un savā kabatas grāmatiņā pierakstīja.

Ansis sēdēja viens pats savā agrākajā istabiņā. Viņš bija visai noguris. Rītvakar tas bija nodomājis uz Rīgu aizbraukt, bet šoreiz tam bija daudz grūtāk šķirties no mājas. Tēvu atstāt kā vientuli: viņš tā vairs ilgi nepārciestu. Bet ko darīt, kas iesākts, tas jāpabeidz. Ansis atspieda galvu pret zofaja atzveltni un raudzījās pretim uz otru sienu, kur sakaltuši vaiņagi karājās: Vasaras atmiņas. Daži no šiem bija no Zentas vīti...

Cik sirsnīgi viņš vēl jo projām Zentu mīlēja. Kāpēc tā viņu bija atstājuse? Varbūt tāpēc, ka Ansis bija tik monotons — vienmulīgs, bez jautrības, muļķīgs sapņotājs, bez praktiska mērķa! Varbūt tāpēc, ka Ansis nebija varējis teikt, kas no viņa iznāks, vai viņš studēs un par ko!

Šai brīdī Ansis apskauda Arturu, apskauda viņa izveicību valodā un izturēšanos sabiedrībā, apskauda viņa dzīšanos pēc zināma mērķa. Arī Ansis bija lūkojis Rīgā dažreiz palikt jautrs, jokot un aizdzīt savu melancholisko dēmonu, bet šādos brīžos viņam likās, ka visa pasaule par viņa viltotu jautrību smietos, un viņš nogrima atkal atpakaļ savās refleksijās vai studijās. Bet visām nopietnām studijām par spīti — Ansis tomēr nezināja, kas lai no viņa iznāktu: dakteris, advokāts vai mācītājs? Sevišķa dzinekļa Ansis ne uz vienu no šiem arodiem sevī nejuta. Katru reizi, kad viņš par šo lietu pārdomāja, viņa gala spriedums bija: izglītoties, daudzpusīgi izglītoties, gan tad maizi nopelnīšot...

Šai brīdī viens pieklauvēja pie durvīm. — „Varbūt Zenta, viņa grib ar mani parunāties!" un Ansa sirds sāka priecīgi pukstēt. Bet tas, kurš patlaban ienāca, nebija Zenta, bet Talheims. Viņš ienācis paskatījās domīgi uz Ansi un tad pie galdiņa piegājis noņēma no lampas viņas spožumu noslāpējošo papīra širmi.

„Varbūt tu vēlies, lai paliek?" Talheims, širmi rokā turēdams, jautāja un gribēja to atkal atpakaļ likt.

„Nē, lūdzu, lūdzu; labāk, kad gaišs!" Talheims apsēdās Ansim pretim un, kabatas grāmatiņu izvilcis, sāka naudas papīrus skaitīt.

„Gribēju ar tevi noslēgt rēķinus! Skaidrs atlikums ir divisimti deviņdesmit rubļi, kurus es tevim tūliņ nodošu! Domāju, ka būsi pats tik prātīgs un zināsi, kā ar naudu jārīkojas."

Talheims nolika minēto summu uz galda.

„Pateicos, sirsnīgi pateicos, Talheima kungs!" Ansis atteica, „bet vai tad jūs summu, kuru manim šovasar aizdevāt, esat atvilkuši?"

„Nē," Talheims smējās, „manim trūkst dūšas to darīt. No tevis es negribu un nevaru parādus piedzīt, tāpēc ka es jūtos kā tavs parādnieks!"

„Kā lai es to saprotu, Talheima kungs, jūs taču neesat no manis nekad aizņēmušies, un manim nekad nav bijis, ko aizdot."

„Naudas, tās es tevim neesmu parādā, bet gan ko citu! Manim jau sen vajadzēja priekš tevis pūlēties un par tevi gādāt, jo tevī ir gars, kurš spēj daudz vairāk, nekā nauda. Es esmu caur to tavs parādnieks, kad jūtos, ka esmu caur tevi laimīgāks kļuvis. Darba, maizes, arī jautrības manim nav trūcis. Bet tam visam par spīti manu sirdi arvien kaut kas spieda. Vai cilvēks vienīgi tāpēc dzīvo, lai sevi uzturētu, lai dienišķu maizi pelnītu, vieglāk dzīvotu, apprecētos, par bērniem gādātu un atdotu to atslēgu nomirstot citam, aiz kuras daudz mantas slēpjas, aiz kuras varbūt patiesība ieslodzīta mīt un gaida, lai to atpestītu, — jā, bez kā būtu pats lūkojis savu sirdi atslēgt, viņu izpētīt un atzīt.

Paēdis, padzēris nomirst turīgais, iepriekš sevi mierinājis:
,Lai nu dzīvo bērni, diezgan esmu dzīvojis!'

Un patiesībā viņš nav vai nemaz dzīvojis. Viņš ir dzīvojis tāpat kā dažs cits dzīvojis: pakaļķēmojies... Cik maz ir to, kuri patstāvīgi cenšas dzīvot, kuri nopūlas iekļūt savas sirds, visa sava rakstura un dzinekla īstās sliedēs un radīt ko jaunu. Lai bērni labāk nepiedzimst, ja viņi tik to spēj, ko tēvs vai māte spējuši, ja viņi necenšas atšķirties tikpat daudz garīgi, kā tie miesīgi šķirti... Mūžīgā jaunība jau nav vis pārakmeņota daiļa jaunava, viņa ir radošais, sejā mainīdamies spēks, lai viens acumirklis nevarētu par viņam sekodamo zoboties, ka tam nav patstāvības un sevišķas nozīmes. Vai tev bija jāsēd še un jāstrādā vienmuļīgā kanceleja! Nē, to jau tavs tēvs darījis? Viņa dzimtai lai ronas jaunas idejas, jauns darba lauks! Tas notiek viscaur dabā: jāattīstās! Un kurš vairāk attīstījies, nav vēl absolūts, mūžīgs, kas vairs nepārvēršas, nav vēl pilnīgi attīstījies. Ja tu būtu šovasar pie manis vienkārši nogājis un lūdzis, lai es tev aizdodu naudu, ko skoloties, es tev laikam nebūtu vis palīdzējis. Jo skolā vien iet un mācīties, to spēj arī tāds, kurš citiem pakaļķēmojas. Man trūktu, varbūt, ticības, ka tu esi priekš kā cita radīts, nekā še pagasta namā sēdēt un rakstīt. Bet tiklīdz es redzēju tevi pērles zvejojot, es acumirklī pārliecinājos, ka tev netrūkst patstāvības, orīģinālitātes, ka tu dzīsies radīt jaunas formas un tās gaismā dzīvas darīt. Cits būtu nonācis pie manis un lūdzis pabalsta pēc vecas, sen pazīstamas ierašas, tu nenāci, dzīdamies pēc jauna, vēl līdz šim neparasta, nedzirdēta līdzekļa: pērles zvejot, lai būtu iespējams skolā iestāties. Pēdējā ir ģēniju darbības vīze! No tā acumirkļa, kur es tevi Gaujas malā pie diezgan smieklīga darba atradu, es vairs nešaubījos, ka tu esi tas, kurš vispirms manā apkārtnē manas palīdzības cienīgs. Nezinu, kur un kā tu savu garu izlietosi, zinības vai mākslas laukā, tas tevim jāzin; zinu tikai, ka tu esi spēcīgs, ko jaunu radīt, lūk, tāpēc es jūtos laimīgs, ka cilvēki nav palikuši gluži garā nabagi, ka starp viņiem vēl arvien ronas jauni spēki, kuriem augstākais ir radīt un nevis atdusēties uz tēvu lauriem. Lūk, tāpēc es jūtos tavs parādnieks, tāpēc gribu priekš tevis strādāt un pūlēties, jūtu, ka tas ir mans pienākums ..."

Talheims apklusa. Ansis raudzījās griestos. Viņa lūpas drudžaini drebēja. Vai tas nebija par daudz: viņš, Ansis Vairogs, lai būtu gars, kuram jārada kas jauns! Viņš, ar mīksto, sievišķo sirdi, kurš vasarā mīlinājies ar Zentu!

„Ticu, ka arī es esmu kaut kam radīts, bet lai savu nozīmi saprastu, priekš tā ir apkārt mani vēl visai tumšs!" Talheims turpināja, „dari manu apkārtni gaišu, centies, cik spēj! Tagad tavā dvēselē ir sakrājies spiedošs, tvaiku pilns gaiss, it kā iepriekš negaisa. Tu jūties gurdens, nespēcīgs. Bet redzi, drīz nāks tevī negaiss, nāks spēks, kurš tevim pašam būs nesaprotams, gars tevī sāks zibšņot! Negaiss būs, bet lai viņš nāk, viņš ir vajadzīgs, viņš ir auglīgs, it kā dabas negaiss vasarā; viņš darīs tavu cilvēku apkārtni auglīgu, ja ne visu cilvēci!..."

Talheims atkal apklusa. Ansis piecēlās no dīvāna un nemierīgi pa istabu pastaigājies atkal apsēdās vecā vietā. Viņš raudzījās Talheima acīs, kuras savādi mirdzēja.

„Ir tomēr prieks pasaulē dzīvot!" Ansis drebošā balsī uzsaka, „dzīvošu!... No šā brīža negribu vairs sevi nāves domam vārdzināt. Man jātop citādam, jātop vīrišķam, kā kareivjam, kurš viens, no neskaitāmiem ienaidniekiem aplenkts! Būšu drošs!... Gribu radīt ko jaunu, tomēr iesākšu ar veco, lai netrūktu vienības, jo darbā ir mūžam nepārrauta vienība!..."

Ar prieka starojošu seju Talheims raudzījās uz Ansi; viņš satvēra naudas papīrus un spieda tos Ansa saujā.

„Šī nauda ir vecais spēks, ar kuru tev jāsāk jaunais mācīt un ko jaunu radīt. Ņem un rīkojies pēc patikšanas, viņa ir tava," Talheims sirsnīgi runāja.

„Pateicos..." Ansis čukstēja, Talheima roku spiežot, „pateicos vēlreiz simtkārt!" Ansis noglabāja naudu kabatā. Viņš šoreiz nejutās vis bagāts, kā vasarā, viņš jutās spēcīgs.

„Tagad manim jāiet!" Talheims runāja, „dzīvo vesels ! Rītu sūtīšu tevim zirgu, tu, ja nemaldos, gribēji rītu aizbraukt. Uz redzēšanos Ziemas svētkos! Ja nobraukšu Rīgā, tad zināms tevi apmeklēšu. Vēl reiz: Uz redzēšanos!"

Talheims izgāja. Ansis staigāja pa istabu un reižu reizām apstādamies klausījās, kā sāņu istabā trokšņoja. Piepeši viņam palika savādi ap sirdi. Kāds klauvēja pie durvīm. Pirmāk tas bija maldījies: arī Talheima klauvēšana bija lēna, bet droša! Bet kurš tagad tik lēni un nedroši varēja klauvēt?

„Lūdzu!" Ansis pukstošu sirdi sauca. Durvis atvērās, un Zenta ienāca.

„Labvakar," viņa kaunīgi Ansi sveicināja, „varbūt es tevi traucēju!"

„Tu mani tiešām traucē," Ansis, Zentai roku sniegdams, teica, „bet šis traucējums mani dara laimīgu; lūdzu, esi tik laba, apsēsties un pastāsti, kā tevim pa šo laiku gājis."

Zenta apsēdās uz tā paša krēsla, uz kura nupat Talheims bija sēdējis. Ansis atspieda muguru pret krāsni un lūkojās uz grīdu.

„Kā manim gājis?" Zenta stostījās, „diezgan labi! Bet nevaru liegt: garlaicīgi. Viens un tas pats mūžam atkārtojas."

„Pacieties taču šos pāra gadus, līdz Arturs būs mācītājs!" Ansis sāpīgi smējās, bet tūliņ pie sevis nožēloja, ka šādus vārdus izrunājis.

„Ja tu gribi zoboties, tad es labāk aiziešu," Zenta uzlēca un gribēja aizsteigties.

„Tu to esi pelnījuse, Zenta, bet es nebūt negribu ilgāk par tevi zoboties, kā vienu vienīgu acumirkli." — Ansis satvēra Zentas roku.

„Saki, kāpēc tu mani atstāji?" viņš turpināja, „vai tu vairs netici, ka es tevi mīlēju. Un tomēr es tik tevi vien laikam varu mīlēt! Es nekaunos savas agrās mīlestības pēc, kad tad lai mīlē, ja ne mūža pavasarā, kad esam jauni un nevainīgi?"

„Nē, Ansi, tu nespēj mani īsti mīlēt! Es mīlēju dedzību, ātro kustību, mīlēju grāciju, pat liekuļošanu, ar vārdu sakot, es mīlēju visu, kas īsti pasaulīgs! Es esmu vienkārša greznuma mīļotāja, un es tur nevaru nekā darīt, ka manim šie greznumi, pasaules nieki un māņi patīk. Un tu mīlē visu, kas pārdabisks, tu mīlē sapņot, daudz just. Man dziļa jušana ir pretīga, manim viņa izliekas kā vājība un nespēcība. Es mīlu spēku un stingru uzstāšanos!"

„Un kāpēc tu mani šovakar apmeklē, kad esmu tevim riebīgs tapis?" Ansis pārmeta.

„Riebīgs tu manim nebūt neesi! Tu esi man jo projām mīļš! Nezinu, kas mani pie tevis pievelk, bet mīlestība tā nav! Tu esi pievilcīgs, interesants, bet auksts, lai gan tik karsti jūti!"

„Un tomēr arī es mīlēju spēku un sārtus vaigus. Veselība, kura citu vaigos atspīd, mani dažreiz atspirdzina. Veselība ir saules mīlule, viņai pieder vasara! Un cik lieliski es mīlēju vasaru, līdz ar sauli, šo paradīzisko siltumu izdvešošo dzīvības uzturētāju. Gan klausos labprāt aukstajos filozofu vārdos, bet ar sirdi esmu pie vasaras, pie priekus radošā ziedoņa!" Ansis atzvēlās uz dīvāna un raudzījās Zentai acīs.

„Mīlē mani," viņš lūdzās, „un es gribu tapt veselīgs, sārts un vīrišķis; mīlē, un es darīšu visu, tevi kā vergs apkalpojot; mīlē mani, un es uzplaukšu no jauna, kā novītis zieds, kas ūdenī ielikts, atkal atspirgst. Esi manu dzīvības spēku mērķis, un manim viņu netrūks stingrai uzstāšanai..."

„Tu murgo, Ansi! tā ir dzeja, bet nevis patiesība, kuru tu manim atklāj. Tu mīlē ideālus, ka tāds tu nekad nespēsi patiesos cilvēkus mīlēt. Tu mīlē spēkus, kuri lai būtu pārdabiski, vai visu pasauli sakustinājoši; es mīlēju niecīgo, cilvēcīgo spēku, kurš necenšas uz augšu, bet paliek arvien uz zemes, kurš nepaģēr apbrīnotājus, bet draugus. Tava griba šķeļ padebešus un izstiepjas tiem cauri līdz ar pasaules augstākiem kalnu galiem; viņa cenšas kļūt saules tuvumā, bet tam visam par spīti viņu galotnes sedz mūžīgs sniegs un ledus, kamēr pie kājām — ieleja zied un smaršo puķes; viņa ir milzīga fantāzija, kura visu sevī slēdz un visu mīlē. Mana pasaule ir kā mazs uzkalnīts, kurš pieticīgi pacēlies lepojas ar savu galotni, uz kura zaļa, patīkama birztala zaļo! Katram bez grūtībām šī galotne ir pieietama. Še spēlējas bērni, iz smiltīm kaut ko saraušot, še atpūšas sirmgalvji uz soliņa; še slauka ceļotājs savus sviedrus, un pamielots, pateicas un aiziet. Katram patīk šī vienkāršā, bet labi un turīgi ierīkotā sēta pie jaukas birztalas, kurā valda krietna, jautra un tomēr nopietna saimniece, kura tiklab laba dancotāja un dziedātāja, kā lopu un saimes kopēja. Katrs aizejot vicina savu balto lakatiņu, pateikdamies, ka viss bijis patīkami un labi; lūk, tā ir mana pasaule: pilsonība, — kurai drusku mīlestības, jautrības un viesmīlības! Un šādu vienkāršu saimnieci, tu, Ansi, kurš šajā acumirklī ar domām aizkrāsnē un nākošā jau aiz debešu debešiem, šādu tu nevari mīlēt..."

Ansis atsita kupli pārvēlušos matus no pieres, atspieda elkoni uz galda un pieri uz rokas. Viņš bija dziļi iekustināts. Zenta satvēra viņa roku un vilka to pie sevis, pāri reizas uz tās viegli uzsizdama.

"Nebēdājies nemaz, Ansi," viņa jautri teica, „gan atradīsi sevim īsto; neņem ļaunā, ka arī es gribu laimīga kļūt; bet ar tevi dzīvojot es būtu nelaimīga garu karaļa verdzene! Nesmejies par mums ar Arturu, esi mūsu draugs!"

„Es nedrīkstu tevis mīlēt?" Ansis stostījās, „ko tad tu no manis gribi? Es tomēr tevi mīlēšu, es negribu citas mīlēt!"

Viņš nezināja vairs, ko darīja, un noslīga Zentas priekšā uz ceļiem. Zibeņa ātrumā Zenta pietrūkās un aizsteidzās. Durvis noklaudzēja, Ansis it kā iz sapņa atmodās. Ko viņš darīja? Vai tā nebij ārprātība? Ātri viņš piecēlās. Pirmo reizi savā mūžā viņš juta sevī greizsirdību un lieliskas dusmas. Šai brīdī ienāca Arturs, viltīgi smaidīdams.

„Projām!" Ansis uzkliedza, „ko juūs visi te vazājaties? es negribu neviena redzēt! ..."

Arturs vientiesīgi noskatījās uz Ansi, it kā apmierināts, un izgāja. Pēc kāda brīža Ansa dusmas bija pārgājušas. Viņš nožēloja, pat kaunējās par to, ko bija darījis. Vai viņš drīkstēja par to dusmoties, ka Zenta viņa nemīlēja! Ansis izģērbās, izpūta lampu un devās gultā. Bērinieku sarunas sāņu istabā tam likās it kā par viņu zobodamies garu čukstēšana.

Bet viņam bija tagad viss vienalga. Viņš drīz aizmiga._ Ap šo pašu laiku Arturs no Zentas sirsnīgi atvadījās ...

14.

Lai gan ģimnāzijas direktors bij Ansim par patvaļīgu aizbraukšanu rājienu devis, tomēr viņš to vienkārt atvainoja mātes bēru pēc un otrkārt viņš nomanīja, ka Ansis nebūt nav skolas darbus nokavējis, turpretī jo vairāk centies, lai savu mērķi sasniegtu. Savus skolas uzdevumus izstrādājis, Ansis nodevās sāņu studijām, lasīdams šo to, kas tam kā sevišķs un studijas cienīgs no vācu jeb citiem rakstniekiem acīs krita. Lielu iespaidu uz viņu atstāja Ģetes "Gecs no Berliķenes", kurš arī ģimnāzijā tika kopīgi lasīts. Tāpat Viktora Igo „Notre dame", romāns, kura ideju vairumu Ansis apbrīnoja. Bet visvairāk viņš padevās Baironam, kura „Manfreds" viņu saistīt saistīja. Pēdējā Ansis mācījās īsto, nelokāmo vīrišķību pazīt. Kad viņš visus šos rakstniekus bija izbaudījis, cik viņa jaunā, vēl maz piedzīvojusē sirds tam atļāva, tad beidzot viņš aizklīda garā uz veco Grieķiju, lasīdams viņas neizmērojami bagāto, jautro mitoloģiju.

Kādā ziemas vakarā Ansis sēdēja savā, mums jau pazīstamā istabiņā. Viņa priekšā uz galda atradās grāmatiņa, kuru viņš ļoti mīlēja: Moritza "Grieķu mitoloģija". Kamēr Ansim bija māte miruse, viņš ilgāku laiku jutās kā atstāts. Bet tagad viņa acis sāka no jauna apskaidroties, viņš sajuta, ka debess viņam bija jaunu māti sūtījuse, kura viņu tālāk audzināja, tā bija poēzija, šī mūžīgi jaunā debess viešņa, kura dažu labu mirstīgo darījuse laimīgu, viņu pa brīnišķīgām fantāzijas ārēm vadādama. Poēzija — dzeja ir diezgan varena, lai katram vientuļam radītu visdzīvāko pasauli. Īstā poēzijā viss top ideāls, viss parādās, pēc kā dvēsele ilgojusēs.

Ansis nogrima domās un aizdarīja acis. Šai tumsā, kura viņa gara priekšā izplatījās, neredzami gari sāka aust krāsu pie krāsas: fantāzija atjaunoja sen sapņos nogrimušo, sen no tagadnes aizmirsto pagātni. Ansis bija tikko teiku par Heraklesu lasījis. Tagad viņš juta līdz ar šo varoņu varoni, kurš nupat iz Hadesa atgriežas, Cerberu aiznesis, rādīdams savam ļaunajam brāļam, ka viņam arī šis darbs bija iespējams. Apakšpasaulē Heraklesu ir Meleagers lūdzis, lai viņš sveicinājot viņa (Meleagera) māsu Dejaneiru, Eneusa, aklā Kalidonas karaļa meitu. Herakless, Meleageram apsolījis, viņa lūgumu izpildīt, ir patlaban ceļa uz Kalidonas pili... Šis Heraklesa gājiens valdzināt valdzina Ansi. Viņš atstāj Heraklesu ceļā un fantāzijā noklīst pie Kalidonas pils! Kādai jābūt šai Dejaneirai, kurā Heraklesam nolemts iemīlēties? Ansis jautā. Nu šai pašā acumirklī atdarās Kalidonas vārti. Vakara saulei atspīdot parādās Dejaneira ar savām biedrenēm, lai izpriecātos uz plašā laukuma pils vārtu priekšā, kuram līdzās bezdibens ... Labā pusē saule apzeltī Kalidonas kalnus, kuri vietvietām tērpušies zaļās birzes. Kreisā pusē tumšs, noslēpumains mežs. Dejaneira parādās, un Ansis neviļot nodreb: viņa ir vareni slaika auguma, sārtiem, smaidošiem vaigiem, acis spulgo vakara saulē, it kā gribētu pēdējās gaismai spītēt. Vaļēji, degoši dzelteni, gandrīz spulgaini sarkani mati plivinājās ap viņas sniegbalto kaklu. Tīģera āda sedz pusi no viņas krūts un viņas slaiko stāvu. Viņa dej un pārdroši nonāk reizām tuvu pie bezdibeņa. Viņas biedrenes aizsedz rokām acis, viņas baidās, ka Dejaneira nenokristu. Bet pēdējā smejas, skaļi viņas smiekli atskan, it kā visstiprākā liecība, ka Dejaneiras sirdī valda nebeidzama jautrība un prieks. Piepeši viņas biedrenes bailīgi iekliedzas. Viņas grib bēgt uz pili un māj Dejaneirai, lai tā steigtos ar viņām!... Kāpēc viņas bēg? Lūk, Achelons, nejaukais upju dievs, izlīdis iz noslēpumainā meža, raugās uz Dejaneiru, kura spītīgi un zobodamies to uzskata. Vai viņi jau pazīstas? Zināms! Achelons grib Dejaneiru precēt, bet viņai šis tēviņš ar pinkainajiem, zaļiem, gļotainiem matiem, akmeņaini dzīslainajiem stilbiem, spalvains, kā velns, kazas kājām, maziem radziņiem uz grumbainās pieres, viņai šis neģēlīgais parādījumies nav nebūt sirdi sagrozījis. Bet šis upju, strautu un jautro meža avotu dievs ir iemīlējies Dejaneirā līdz ausīm. Kas nu notiks? ...

Achelons mīlinādamies tuvojas Dejaneirai, kura lepni nostājusēs raugās uz vakariem.

„Bēdz, bēdz, Dejaneira!" sauc viņas biedrenes, bet Dejaneira paliek uz vietas. Piepeši Achelons viņu apkampj, lai viņu aizvestu sev līdz. Dejaneira turas viņam pretī, bet jūt, ka kaislīgais ūdens dievs tomēr par viņu stiprāks. Šai brīdī atskan varenas ragu skaņas.

„Meleagera rags skan!" Dejaneira iesaucas. Un pa klintaino teku iz bezdibenaiņas ielejas uzkāpj Herakless, kurš pūš no Meleagera mācīto signālu, lai nāktu viņu saņemt. Achelons ierauga milzīgo varoni Heraklesu un satrūcies atlaiž Dejaneiru. Heraklesa acis zvēro aiz dusmām. Viņš saprot šo skatu, kurš viņam uz klints parādās. Daiļā varone jāglābj! Viņš satver savu milzīgo rungu un dodas Achelonam virsū ... Bet arī šis nav bērns; izveicīgi tas satver Heraklesa stāvu, kurš aizsviedis rungu garām. Tagad viņi cīnās rokām. Herakless nosviež ienaidnieku pie zemes, bet pēdējais pārvēršas par briesmīgu vērsi ar dzelžainiem ragiem. Herakless nokauj šo vērsi, bet šā zvēra asinis pārvēršas par verdošu avotu. Herakless redz, ka viņš cīnās ar kādu dievišķu varu, bet viņš nebūt neizbīstas, nav pirmā reiza, kur viņam ar pārdabu jācīnās. Achelons iz verdošiem ūdeņiem atzīstas par uzvarētu. Pa tam ir jau palicis tumšs. Mēness uzlec pār Kalidonas pili. Herakless raugās Dejaneiras vaigā, mīlestība mostas viņa sirdī.

"Meleagers tevi sveicina!" Herakless saka uz Dejaneiru, kura viņam par glābšanu grib pateikties. Iz pils atskan gaviļu saucieni. Visi priecājas, ka karalis no nepatīkamā precinieka kļuvis atpestīts. Skaliem gaviļu saucieniem atskanot, iznāk pa vārtiem aklais karalis, no kareivjiem vadīts. Heraklesa acis uzzibšņo. Viņš satver Dejaneiru un nēšus to nes viņas tēvam pretī...

„Lai dzīvo varoņu mīlestība! ..." atskan par Kalidonas kalniem...

Kāds klauvēja pie durvīm, un Ansis it kā atmodās. Kalidonas pils ar saviem varoņiem nogrima atpakaļ pagātnes valstī.

"Labvakar," kāda balss smiedamies sauca; ienācējs bija Arturs.

„Tik vēlu! tu laikam pa dienu lieliski strādā?" Ansis laipni zobojās, Arturam roku sniegdams.

„Ko niekus strādāju! tāpat pa vecam... Gribēju tev palienētos desmit rubļus atdot."

Arturs uzlika desmit rubļu papīru uz galda, Ansis klusi pateicās.

„Vai nenāksi ar mani uz Parka pagrabu glāzi alus dzert; citi biedri tur uz manis jau gaida; mēs katru sestdienas vakaru tur sapulcējamies, debatējam un uzdziedam pa dziesmiņai."

Ansis brītiņu padomā, tad atri pieceļas.

„lešu," viņš teica, „man taču vairāk ar cilvēkiem jāiepazīstas." Un viņi abi aizgāja uz Parka pagrabu. Tika deklamēts un dziedāts kādā sevišķā istabiņā. Bet Ansis arvien nogrima domās pie sava "Heraklesa". Neviļot viņš bija tapis par dzejnieku.

No šā vakara Ansis tika latviešu ģimnāzistu starpā vairāk cienīts, ja ne cienīts, vismaz ne nicināts, kā agrāk. Ar cilvēkiem vajaga iepazīties, tad zūd aizspriedumi! ...

Kādas nedēļas vēlāk Ansis nogāja pie Rīgas vācu teātra varoņu tēva lomu aktiera, kurš bija teicams mākslenieks un kuru Ansis dažādās lomās bija apbrīnojis. Viņš nodeva šim aktierim savu pirmo dzejisko darbu, lai dzirdētu, vai būtu cerības, kādreiz par skatuves dzejnieku tapt.

Atkal pagāja nedēļas, un Ansis kādā vakarā ieradās pie minētā aktiera.

„Jūsu „Herakless" diemžēl nav skatuvei derīgs, bet darbs liecina, ka jums lieliska fantāzija. Vajadzētu drusku vairāk vienībai būt. Bet strādājiet arvien uzcītīgi tālāk, jūs varētu daudz ko sasniegt."

Aktieris stīvi paklanījās. Tā bija zīme, ka Ansis ir atlaists. Viņš nebija ar aktiera spriedumu gluži mierā, jā, viņš sāka pat šaubīties, vai tas no viņa tik ļoti cienītais mākslenieks ir viņa drāmu izlasījis. Otrā dienā viņš nogāja uz pastu un nosūtīja šo manuskriptu Talheimam tam piekodinādams, lai tik vecajam Vairogam nekā nestāstot, jo tas turēja katru rakstnieku par dienas zagli un paklīdušu cilvēku. Ansis cerēja, ka tikai Talheims par viņa sacerējumu īsto spriedumu došot. Tāpēc tas ilgodamies gaidīja uz atbildi.

Pavasaras saulīte iespīdēja pa logu Ansa istabiņā, kad vēstuļu nesējs ienāca...

Ātri viņš vēstuli atplēsa un lasīja:

„Mīlo Ansi!

Saņem manu sirsnīgāko pateicību par Tavu ,Heraklesu'. Par spīti visiem praktiskajiem darbiem es esmu liels fantasts un jūtos patīkami cildināts, ka tieku dzejas valstī aizvests. Sevišķi priecājos, ka Tu vecos grieķus tā cieni. Tev jāiepazīstas vairāk ar dienvidiem! Kad būsi ģimnāziju beidzis, tad — uz Vāciju, kur māksla tik bagāta, kur saulīte siltāki spīd un debess zilums daudz skaidrāks. Varenie Šveicijas kalni Tevi izaudzinās par varoni. Tu esi cienīgs viņus redzēt, jo Tu tos esi jau iepriekš sevī sajutis, it kā viņi Tevim rada būtu. Tēvs Tevi liek sirsnīgi sveicināt.

Tavs

vecais Talheims."

Ilgi nebija Ansa sirds tik priecīgi pukstējuse, kā tagad, Talheima vēstuli lasot. Viņš jutās laimīgs. Jaunas cerības pildīja viņa krūtis; tagad viņš zināja, priekš kā viņš dzīvo: mākslai, dzejai. Varbūt šajā viņam bija nolemts laimīgam kļūt, kad patiesā dzīve viņam bija tik rūgta. No nākotnes sapņodams, Ansis aizgāja uz Ķeizara dārzu. Pavasara bija atnākuse: cīrulīši trallināja. Visur pa dārziem tika lāpīts un taisīts, lai godam vasaru saņemtu. Ansis apsēdās uz kāda sola un pārdomāja, pie kura mūzikas skolotajā noiet; viņš bija apņēmies studēt mūziku.

„Kas ir augstāks par brīvību? Mūzikā, vienīgi mūzikā ir neaprobežota brīvība priecāties un gavilēt pec izciestām bēdām un sāpēm," Ansis domāja un klausījās pavasaras burvīgumā. Persefone taisījās atkal apakšpasauli atstāt un pasauli aplaimot. Un Ansa ausīs atskanēja it kā bazūne! ...

Nākošās dienās Ansis nogāja pie viena no Rīgas labākiem mūzikas skolotājiem. Viņi iekārtoja stundas, un Ansis iesāka nodarboties ar mūziku. lesākumā tas gan izplēta acis, kad mūzikas skolotājs teica, ka Ansim esot jāsāk ar divi pirkstiem spēlēt. Bet neko darīt: viņš paļāvās un spēlēja sākumā ar diviem pirkstiem. Bet drīz vien gāja labāk: semestra beigas viņš jau spēlēja Mocarta C-dur sonāti. Mocarts, cik viņš laipns! Ansis viņa laipnību apskauda ...

15.

Pusotra gada bija pagājis. Taisni uz Ziemas svētkiem Ansis bija diplomu dabūjis, ka ģimnāziju sekmīgi beidzis. Arturs jau bija students. Trešā Ziemas svētku vakarā pie Vairogiem bija mazs dzīru vakars. Ansis atvadījās no pazīstamiem. Viņš bija nodomājis ap Jauna gada dienu aizbraukt uz ārzemēm. Caur Talheima pūliņiem Salienes barons bija priekš Ansa studijām katru gadu 200 rubļus atvēlējis, citu pārējo vajadzīgo naudu Talheims bija apņēmies sagādāt. Vecais Vairogs izskatījās ļoti bēdīgs.

„Tevis, dēliņ, nu vairs neredzēšu," viņš bažījās, ar Ansi vienatnē izrunājoties. „Bet ej savu ceļu, pa kuru tev nolemts staigāt. Tomēr neaizmirsti nekad vienkāršs būt un sevi nekad neviltot. Kad cilvēks paliek dabisks, tad viņš arvien kaut kam vēl der, ja arī viņa spēki citādi vāji."

Ansis apsolījās tēva mācības neaizmirst.

„Tu esi mūsu visu cerība, tev jātop arī par mūsu laimi!" Talheims atvadīšanās runā pieminēja. Kad viesi atvadījās, tad Ansim sevišķi uzkrita, it ka kad Berta būtu raudājuse. Kad Ansis viņai roku sniedza, tad viņš juta, ka tā bija drudzī...

Zenta novēlēja Ansim daudz laimes un no Artura pavadīta izgāja. Ansis noskatījās viņai domīgi pakaļ.

„Varbūt, ka tālā svešumā spēšu Zentu aizmirst. Tagad vēl arvien viņu mīlēju! ..."

Jauna gada rītā Ansis apmeklēja baznīcu; pēc dievkalpošanas viņš nogāja uz kapsētu. Pie mātes kapa viņam noritēja pāris asaru. Brītiņu klusās svētās domās nogrimis, viņš atminējās savas mīļās mātes.

„Dusi saldi! kaut es kļūtu tik laimīgs un varētu reiz tev līdzās dusēt!" Viņam ienāca Puškina dzejolis prātā:
"Lai gan šām nejūtīgām miesām
Kaps visur svētu mieru sniegs;
Tak tomēr katram pasaul's viesām
Ir dzimten's kapos saldāks miegs!..."

Vakarā Ansis aizbrauca...
Cepuru un lakatiņu vicināšana. Skaļi „hurrā" saucieni...

Vairogs noskatījās žēli dēlam pakaļ. Talheims pavadīja Ansi uz Rīgu. No turienes Ansis aizbrauca uz Drezdeni.

Viesnīcā nonācis, Talheims atplēsa vēstuli, kuru Ansis tam šķiroties bija rokā iespiedis. Viņš lasīja:

„Visa par daudz! Tik viens, kā manim trūkst: visu šo panest! Arī laime ir grūti panesama. Kuram stipra galva, tam viegls laimes reibums; mani viņa dara vāju un nespēcīgu. Bet turēšos kā vīrs! Ansis Vairogs."

„Tik viens, kas viņu spēj niecīgu darīt, tā ir mīlestība! Kaut jele Ansis tik neiemīlētos!" Talheims tēju dzerot bažījās.

Pa šo laiku Ansis sēdēja jau vagonā un brauca savam mērķam arvien tuvāk ...

16.

Saksijas galvas pilsētā Drezdenē, līdzās Brühla jaukajai Terasei atrodas Elbes tvaikonīšu piestātne. Sevišķi vasaras svētdienu pēcpusdienās ļaudis še lieliski drūzmējas un spaidās, lai tiktu pirmie uz kuģīša, kurš jūtīgo Drezdenes pilsoni aizved vai nu uz Lošvicu, Blazevicu jeb Šandavu, kuras pilsētiņas uz ļoti romantiskiem Elbes krastiem tiklab ceļotāju svešinieku, kā arī iedzimtos vilktin pievelk.

Mīlīga maija svētdienas pēcpusdiena. Viens tvaikonītis pēc otra aizpeld pa Elbi uz dienvidus vakariem. Nupat kāds jauns tikko piestājies. Ļaudis plūst vai ar blāķi pa plato laipu uz tvaikonīša, kur pasažieri sadalās divās daļās: pirmā un otrā klasē.

„Ja nāciet, tad nāciet drīz!" izsaucas bargi resnais tvaikonīša kapteinis, kurš turklāt ir kuģa puika. Bet viņš paliek laipns, kad jaunais vīrietis, kurš nupat stomījās, vai iet, jeb gaidīt uz nākošo kuģīti, tagad laipni — melancholiski smaidīdams, sniedz viņam savu pirmās klases biļeti. Šis jaunais vīrietis ir tērpies tumša trūvu uzvalkā, melnu mākslenieku platmali galva. Viņš apsēžas droši uz soliņa, vispārīgi viņš izturas kā pilsētnieks, bet var tūliņ nomanīt, ka viņš ir svešinieks, kurš nekur īsti nevar pielipt. Ansis, tas ir Ansis! mēs viņu tūliņ pazīstam, lai gan viņš izskatās daudz tuklāks un sārtāks. — Acis viņam mirdz daudz dedzīgāki, bet melancholiskie vaibsti nav zuduši. Viņa dziļjūtīgā, nervozā smaidīšana līdzinājās gandrīz muļķa ņirgāšanai. Bet sapnaiņās, laipni smaidošās acis dod viņa smaidiem citu nozīmi. Šīs acis liecina, ka viņš ir kaut ko sevišķu redzējis, vismaz savos sirds dziļumos, jo viņas, kā liekas, stāstīt stāsta un piepeši satrūkstas, ka daiļā jaunava, kura viņam pretī sēž, ir uzmanīgi viņa acu stāstam sekojuse. To mēs it gluži labi manām, jo tiklab daiļā jaunava, kā arī Ansis, abi nosarkst kā bietes.

No Terases krasta ielas noskan tramvaja pulkstenis. Ansis atskatās atpakaļ uz jauko Drezdeni, tad viņa skats nogrimst Elbes putojošos viļņos. Tvaikoņu mašīnas veiklais irkļu rats saskalda šos viļņus tūkstoškārtīgi, bet viņi paliek tie paši, puto un tek tāļāk netraucēti, tek prom uz tāļo jūru, it kā tie nestu tai svarīgu steidzamu vēsti iz kalnu avotiem ... Ansis nogrimst šo viļņu sapņos, viņš sapņo līdz ar visu, kas tik pievilcīgs, orīģinels. Te ūdens nošļākst ar divkārtīgu troksni! Ansis paceļ acis: cits tvaikonītis aizbrauc garām uz Drezdeni.

Cik skaista še daba! Ansis domā un raugās pāri uz Lošvicu. Še ir staigājuši daudz slaveni prātnieki, dzejnieki un mākslenieki. Viņš jūtīgi nodreb, kad iedomājas, ka še netālu Šillers reiz dzejojis, ka Ģete, kā students iz Leipcigas, te pie sava orīģinelā kurpnieka uzturēdamies, mākslu izstādi apmeklējis, ka te Körners mitis, ka Šopenhauers te daļu no saviem darbiem rakstījis; tāļāk: Kārlis Maria fon Vebers savas jaukās melodijas harmonizējis; vēlāk Vāgners še daļu no „Lohengrina" komponējis! Visi šie gara milži Ansim it kā atdzīvojas, un Elbes Florence (Drezdene) ar savu apkārtni šķiet viņam būt paradīze, kurā dzīvajie ar mirušiem netraucēti satiekas un sarunājas.

Tvaikonis nupat bija savu mērķi sasniedzis. Pasažieri izkāpa, lai Demnitca hoteļa ēnainā dārzā drusku atpūstos un tad uzkāptu uz Viktorijas augstumu, jeb aizietu vēl tāļāk cauri tumšajam silam uz kaimiņu ciemiem, kur daiļās sakšu zemnieces zied kā rozes, kuras tev, izsalkušam un izslāpušam pilsētniekam, pasniedz gardu siera sviestmaizi un putojošo alutiņu...

Bet Ansis vēl īsti nezināja, kurp iet un kā vislabāk uz vēsturisko mājiņu nokļūt, kurā Šillers pie Körneriem uzturējies. Šillera dārzu taisni pretī uz otra Elbes krasta, Blazevicas slaveno Šillera dārzu viņš jau pazīst. Bet še kalnainā Lošvicā bija daudz grūtāk vienam, bez pazinēja, uz vietu, kura to ļoti interesēja, aizkļūt. Demnitca dārzā Ansis apsēdas pie kāda galdiņa un apstellēja sev kausu miesta. Publikas bija krietni daudz. Visi sarunājās jautri, smējās, jokoja; pa starpām spēlēja mūzika. Ansa prāti grimtin nogrima mūzikas skaņās. Viņš taču pats bija tagad mūziķis kļuvis, jeb vismaz studēja mūziku...

Šai brīdī pienāca kāds jauns kungs līdz ar dāmu un atvainodamies lūdza, vai esot atļauts pie galdiņa nosēsties. Ansis laipni lūdza, lai tik piesēstoties vien. Viņš šodien jau otrreiz nosarka. Jaunā dāma, kuŗa viņam iepretī apsēdās, bija tā pate daiļā jaunava, kuŗa priekš kādas pusstundas viņam pretim uz tvaikonīša sēdēja.

"Atvainojiet, ka es jūs traucēju," jaunais kungs Ansi bildināja, „ja nemaldos, tad mēs esam jau vairāk reizas konservātorijā redzējušies. Mani sauc Oskaru H., šī dāma ir mana kozine Anna Blūms, arī konservātoristiene, varbūt nākošā māksleniece," viņš, drusku zobodamies, piebilda.

„Mani sauc Ansi Vairogu!" Ansis dāmai un viņas pavadoņam roku pasniedzot teica, «atceros, ka esmu jūs konservātorijā redzējis! Man nav bijis iemesla, ne ar vienu no konservātorijas audzēkņiem sevišķi iepazīties. Lielākā dala no viņiem ir gandrīz bērni. Un es esmu jau pilnīgi pieaudzis cilvēks!... Ja drīkstu jautāt, vai jūs vēl ilgi studēsiet?"

«Nē, es jau praktizēju; esmu nupat šo pavasaru kursu beidzis!" Jaunais mākslenieks smējās un pastellēja sev un dāmai alu. Viņš stāstīja par savu eksāmenu un uvertīru, kuŗu tas komponējis un kuŗa tikuse uzvesta. Vārdi viņam plūdin plūda, Ansim vēl līdz šim maz pierastā sakšu izloksnē. Ansis tikai daļu no viņa stāstījuma dzirdēja; viņš zagšus lūkojās uz savu daiļo kaimiņieni, kuŗas tumšās, skaistās acis viņu saistīt saistīja. Rožainās lūpas un vaigi viņai vēl neatdzisušā dienas karstumā dedzin dega. Viņa vēdināja ar mutes autiņu sev seju. „Tā tad jūs, jaunkundze, arī konservātorijā?" Ansis dūšu saņēmis jautāja, kad viņas pavadonis bija apklusis, lai dzertu krietnu malku iz sava kausa.

«Konservātorijā..." jaunkundze nedroši uzsāka, „es esmu jūs tur daudzreiz redzējuse. Kā jums patīk? Es nevaru izteikt, cik še jauki, vai tas būtu konservātorija, opera, bilžu galerija, pilsgalma baznīca! Un kur tad vēl šī skaistā Drezdenes apkārtne! Man trūkst vārdu... Ari pie mums Bohemijā ir jauki, bet tik ne tik jauki, ka še! ... Varbūt jusu dzimtenē ir daba vēl jaukāka, ka jūs tik vienaldzīgi visu uzskatiet?"

„Nē," Ansis nokaunējies stomījās, „manā dzimtenē nav ne simtās daļas no šī jaukuma. Bet ko es nabags varu priecāties, ka tie šā visa neredz, kuŗi man tik mīļi, bet kuŗiem nav iespējas, šurp atkļūt!"

Annas jaunkundze paskatījās kaislīgi uz Ansi un tad atkal vēdināja ar mutes autiņu. Ansis aplūkoja jauno mākslenieku tuvāk. Viņš bija noņēmis platmali, kuŗa uz mata līdzinājās Ansa platmalei — un ap viņa augsto domātāja pieri vēlās sprogainie, raksturiskie mākslenieka mati. Kaislīgi spulgojošās brūnās, drusku iekritušās acis liecināja, ka viņam ir temperāments, kuŗš māksleniekam, sevišķi reproducējošam māksleniekam nedrīkst trūkt. Pilnīgi gludais iegareni-bālais sejs bija sāpīgu vaibstu pilns, lai gan mute pārplūda jokiem un smiekliem. Bet kad šis jauneklis klusēja, tad viņa stipri kopā saspiedušās lūpas liecināja, ka aiz šiem viltotiem jokiem slēpjas dziļums un noslēpumaina daba...

Ansis stāstīja par Baltiju un Rīgu, kur arī mūzika uzplaukuse, stāstīja, cik ļoti viņu Vagnera mūzika aizgrābjot u. t. t. — Pie vārda „Vagners" Oskara, ka mēs uz priekšu jauno mākslenieku sauksim, acis it ka uzzibšņoja.

„Vagners, Vagners ir tik īsts mūziķis! ..."

Un Ansis ar Oskaru viens otra sirdī iekustināja patīkamas atmiņas.

„Ja jums nav nekas pretī," Oskars platmali galvā likdams teica, „tad lūdzu, nākat mums līdz, mēs jūs iepazīstināsim ar Lošvicu."

«Sirsnīgi pateicos!" Ansis teica, un steidzās sulaiņam samaksāt.

„Jums pie katra soļa būs jāapstājas," Annas jaunkundze smējās, «jāapstājas un jābrīnojas; tik jauka ir Lošvica! ..."

Un viņi visi trīs jautri sarunādamies kāpa pa līkuloču vilkdamos ielu, kuŗa aizved uz restorāciju: «Viktorijas augstums"...

17.

Tiklab caur cvingeru, kā arī gar pils baznīcu, publika steigšus steidzās uz Drezdenes operu namu. Pulksten sešos bija šovakar nolemts iesākt izrādi. Līdz ko pulkstens šo stundu sita, uz teātŗa laukuma vairs nebija neviens no dedzīgajiem teātŗa apmekletājiem redzams; viņus pazīst pēc nemierīgās, nervozās kustēšanās. Teātŗa priekšā ap karaļa Jāņa pieminekli lēni pastaigājās kādi iemīlējušies pārīši; viņus māksla mazāk, nekā patiesība interesēja. Bet nupat vēl divi jaunekļi steidzās elsdami un pūzdami pieminekļam garām.

«Sasodīta būšana!" viens no viņiem teica, operu nama durvis ātri attaisot, «sākumu tomēr esam nokavējuši! Tā visa ir profesora vaina, viņš ir liels Vagnera mūzikas pretinieks! agrāk manis neatlaida, kamēr nebija mācības stunda beigusēs... Vai tev jau ir ieejas karte, Oskar? ..."

Uzrunātais izvilka karti un smiedamies to uztrauktam jaunekļam rādīja. Runātājs bija Ansis, kuŗš nu pie kases steidzās, lai nopirktos sev karti. «Vai trešā rangā ir vēl vietas?" Ansis caur kases lodziņu sauca.

«Niekus, ceturtā rangā daudz labāk, tur sēd visi konservātoristi!" Oskars piesteidzies, Ansi pamācīja. Bet Ansis jau bija nopircis trešā ranga karti. Un nu viņi abi kāpa uz augšu...

«Nākoša pauzē satiksimies foajā," Ansis Oskaram uzsauca un iesteidzas trešā ranga nodaļā, lai virsdrēbes garderobē nolicis, steigtos Vagnera «Tristanu un Izoldi" klausīties un redzēt, jo šis milzīgais mākslas darbs ir tiklab jādzird, kā jāredz, lai cik necik dabūtu par komponista vareno ģeniju ieskatu ...

Ansis dzirdēja nu vēl lieliskākas skaņas, nekā tas reiz Rīgas teātrī „Tannhäuzerī" bija dzirdējis. Kamēr „Tannhäuzerī" Vāgners tikai dažus cilvēcības aizstāvjus tēlo, tamēr še „Tristanā" ir visa pasaules dzīvība iekustināta. Visas cilvēcības izvilkums: mīlestība atspoguļojas viskaislīgāki, visplastiskāki šajā milzu darbā. Kurš „Tristana" nesaprot, tas nav spējīgs mīlēt, izņemot pagātnes varoņus, kuŗiem tik ausis, bet nekad nervi skaņām varēja būt pieietami...

Pēc pirmā akta Ansis iegāja foajā. Mazu brīdi vēlāk viņam nāca Oskars ar savu kozini Annu pretī.

„Tas tik ir darbs! tās ir skaņas!" Ansis aizgrābts sauca, Annai un Oskaram roku spiežot, „es Vagnera skaņās peldēdamies gribēju vai noslīkt!"

„Jūs esat fantasts, Vairoga kungs," Anna šķelmīgi smīnēja, „es šīs drāmas nemaz par tik lielisku neatrodu. Ja jūs dzīvē būtu laimīgi mīlējuši, tad būtu arī pie citāda sprieduma nākuši. Man Tristana mīlestība izliekas šaubīga. Viņam uzticība pret savu kungu ir vairāk, nekā mīlestība pret savu mīļāko! Kuŗu es mīlēju, tā manim nedrīkst neviens likums aizliegt mīlēt; ja es mīlēju, tad laužu visu draudzību, visu, visu citam un nododos tikai mīlestībai... Jūs redziet, ka Tristana šaubas, vai palikt savam kungam uzticīgam, jeb padoties vienīgi Izoldes mīlestībai, ir visas šīs drāmas traģikas cēlonis. Bet labāk sakot, Tristans nemaz nešaubās: viņš ir tik dulns un to sievieti, kuŗu liktenis viņam pašam nolēmis mīlēt, grib aizvest savam kungam par sievu. Un viņš to tiešām aizved! Ha, ha, ha! Kas tā par mīlestību! Tristans ir uz kuģa vienīgais pavēlētājs, vai viņš nevar likt uz citu pusi braukt, nekā uz karaļa Markes pili? Vai viņš nevar ar Izoldi aizbēgt?... Man nāk smiekli par šādu varoni, kā Tristans, kuŗš pie prāta tikai caur ,mīlestības dzērienu' jādabun!..."

Ansis gluži apmulsis klausījās! „Jā, jā, Ansi!"

Oskars smējās, „mana kozine neļaujas vis no Vagnera pievilties! Viņai netrūkst savu ieskatu!"

Šai brīdī Anna atvainojās un cēli aizsteidzās uz kādu dāmu, kuŗa bija viņas draudzene. Ansis tai noskatījās pakaļ. Viņa dvēselē sāka pavisam cits vējš pūst. Viņš jau sen bija Zentu aizmirsis, nabadzīgo, pasaules uzskatos aprobežoto Zentu! Anna bija pavisam cits radījums! Tomēr arī viņai bija ļoti daudz no Zentas: miesas skaistums, grācija, daudz lielāka grācija, nekā Zentai! Annas balss skanēja tā, it kā viņa vienumēr patiesību runātu. Ansis jutās no viņas it kā nomākts ...

Tagad atskanēja elektriskā zvana skaņas, kuŗš deva zīmi, ka izrāde atkal sāksies.

Otro cēlienu noklausoties, Ansis aizmirsa Annas vārdus. Viņš atkal ar sirdi un dvēseli nodevās skaņām. Tristans un Izolde dus viens pie otra krūts, kamēr Izoldes vīrs, karalis Marke, ir uz medībām. Bet patiesībā Marke ir apslēpies pils tuvumā, mežā, lai pārliecinātos savā Tristanā, kuŗu viņš, visiem mēlnešu stāstiem par spīti, tur par mūžam uzticīgu...

Ir jauka ziedoņa mēneša nakts. Izolde un Tristans sēd roku rokās pils dārzā uz sūnu sola. Viņi nezin, kādas briesmas viņiem draud. Gan Brangena, Izoldes draudzene, no pils jumta uzsauc, lai sargājas, bet mīlētāji, nogrimuši dziļā mīlestībā, ir tā sakot visu pasauli aizmirsuši.

„Mut' pie mutes,

Sirds pie sirds!

Acs pret aci

Mums lai mirdz!.."

Bet karalis Marke jau ar pavadoņiem tuvojas pilij...

Pēc otrā cēliena Ansis viens pats atspirdzinājās ar glāzi alus, lai ar jauniem spēkiem noklausītos trešo, beidzamo un skaistāko cēlienu iz „Tristana". Drezdenes slavenā dziedātāja Šeidemanteļa Kurvenals Ansi vai līdz pat debešiem pacēla. Nevis Tristans, kā Ansis sākumā bija domājis, bet viņa kalps Kurvenals ir personificētā uzticība. Viss trešais cēliens pastāv vienīgi iz pārsteigumiem, kamēr galu kronē «Izoldes mīlestības nāve ..."

Izoldes dziesma pie Tristana līķa Ansī sacēla ilgošanos pēc nāves. Priekškaram noveļoties Ansis jutās daudz, daudz bagātāks, nekā pirmāk. Agrāk viņš bija tik dzīvojis, bet tagad viņš bija ari miris! Miris un tomēr dzīvotājs, — kā visi lielie gari, kuŗi ar vienu kāju še uz pasaules un ar otro aiz kapa!

„Nu, jaunkundze, ko jūs tagad sakāt?" Ansis Annu ar Oskaru pavadot jautāja, „vai mums visiem nevajaga iepriekš ,mīlestības dzērienu' dzert, lai dabūtu drošību mīlēt, jo mīlēt ir mirt! ..."

Anna klusēja, Ansim likās, ka viņa nopūstos. Šķiroties Annas roka it kā drebēja, kad tā to Ansim sniedza. It kā elektriska straume ieplūda kaut kas Ansa miesā, kad tas Annas roku spieda. Kas tas bija? īstā dzīvība jeb nāves priekštecis, kas iz Annas viņa sirdī bija nupat pārgājis. Noslēpums, varbūt visas pasaules un visas dzīvības noslēpums, kas viņā, cenzdamies garā, gribēja atraisīties gaismā un viņu aplaimot. Vai tiešām viņu īstā, varenā mīlestība gribēja aplaimot, no kuŗas teikas un pasakas tikdaudz zin stāstīt? Viņš taču arī tik ļoti pēc visa, kas augstāks, censās...

„Wer immer strebend sich bemüht,

Den können wir erlösen!..."

saka Ģete.

Un Ansim likās, ka viņam kaut kas pretī nāktu; varbūt sirds neizprotamās ilgošanās atpestīšana! Viņš juta, ka tas Annu mīlē, daudz karstāki un jūtīgāki, nekā agrāk Zentu. Mājās pārnācis viņš nodevās svētām jūtām. Viņa istaba līdzinājās mazam lūgšanas namam... It kā uz ko svarīgu sagatavodamies, viņš jūtām nogrima vai līdz pasaules vidum, līdz dievībai, it kā tai paziņodams, ka viņš ir katru brīdi gatavs, aiziet no šās pasaules. Šīs brīnišķīgās jūtas viņu tā sakot iesvētīja dievības noslēpumos. Ansim likās, ka neizsakāma laime to sagaida. Drebošu roku viņš satvēra papīra lapiņu un uzrakstīja sekošo dzejolu:

„Tik vienu acumirkli gribas

Man mīlestībā svētam kļūt

Un mīlēt tā, kā dievi mīlē,

Tad gribu labprāt miris būt!

Tad negribu vairs pasaul's prieku,

Tad pasaule var bojā iet;

Tad nejautāšu, vai salst ziema,

Jeb vai ap mani rozes zied!...

Jau jūtu es, ka visam rada

Ir mīlestības pilnā sirds;

Kad atmodīšos debess ārēs,

Lai viņa līdz ar zvaigznēm mirdz..."

18.

Jūlijā Ansis aizbrauca uz Tarandtu, jo pa šo laiku arī viņam bija brīvdienas. Šajā romantiskā pilsētiņā uzturējās vairāk jaunekļi iz Baltijas, kuŗi meža akadēmijā studēja. Ar šiem Ansis dzīvoja draudzīgi, jautri. Dažs labs kausiņš miesta tika tukšots, tika dziedāts, iets pastaigāties, un laiks tā nemanot aiztecēja. Reizām atbrauca arī Oskars, kuŗš Reichenbergā pie kāda drauga uzturējās. Tad tika klavieres spēlētas, vai arī ērģeles mazajā Tarandtas baznīciņā...

Ansis vairāk reižu bija Talheimam rakstījis, sevišķi iz Tarandtas. Uz visām šām gaŗajām, jūtīgām vēstulēm Talheims bija tik divas reizas atbildējis.

„Strādā, nodarbojies nopietni ar studijām, — tas ir šimbrīžam galvenākais!" tā Talteims Ansim rakstīja, kuŗš iz pēdējam (Ansa) vēstulēm bija nomanījis, ka Ansis atkal karsti iemīlējies, „un par visām lietām bēdz no sieviešiem, jo tu vēl nedrīksti mīlēt. Vēlāk, vēlāk, kad būsi ko sasniedzis, kad būsi vīrs, kuŗam savs pamats un tāļi skanošs vārds, tad novēlu tevim daiļu sievu. Mācies, strādā!..."

Ansis lasīja šo vēstuli uz Tarandtas vecās, sagruvušās pils loga sēdēdams. Viņš it kā nokaunējās, šo vareno dabu apkārtnē redzot: vai tiešām mīlestības dēļ pret mirstīgu cilvēku viņam būtu jānīkst un jāatstāj šī varenā pasaule, kur saule pat iz aukstajām klintīm dzīvību izbur, kur līksmība un neizsakāma laipnība iz puķu kronīšiem izplūst, kur putni izteic prieku un klausīdamies sila atbalss viņu tāļu, tāļu aiznes? Kāpēc jānīkst un jāmirst, vienīgi mīlestības dēļ pret sievieti, kā Tannhäuzeram, kā Tristanam?...

Ansis apņēmās Annu aizmirst. Viņš pat sāka domāt, izstāties iz Drezdenes konservātorijas un aizbraukt uz kādu citu pilsētu. Drīzumā viņš rakstīja Talheimam vēstuli un izteica viņam savu noslēpumu, — mīlestību pret Annu, kā arī savu nodomu, šīs mīlestības pēc Drezdeni atstāt...

Nedēļa pēc nedēļas pagāja, Talheims neatbildēja. Atnāca tikai no vecā Vairoga kāds mazs naudas sūtījums — uz Ansa dzimuma dienu. Ansis palika bēdīgs un rakstīja Arturam. Arī Arturs neatbildēja. Beidzot augusta vidū, kur Ansis posās no Tarandtas aizbraukt, viņš dabūja no Talheima vēstuli, kur tas īsumā vēlējās, lai Ansis tik paliekot vien Drezdenē, lai neielaižoties ar minēto «brīnumskaisto" jaunkundzi tuvākā satiksmē, gan tad viss būšot labi. Tāļāk Talheims bija pieminējis, lai Ansis tūliņ uzdodot savu nākamo adresi, lai viņš varētu tos 100 rubļus aizsūtīt, kuŗus Salienes barons priekš viņa iemaksājis. Beigās viņš minēja, ka Birķu familija esot ļoti noskumuse. Berta esot vājprātīga tapuse. Acīm redzot viņa nīkstot, neviens nezinot īstā cēloņa.

Pēdējais gadījiens Ansi ļoti sāpīgi aizskāra. Bet drīz vien tas visu aizmirsa. Nākošās dienās viņš no Tarandtas draugiem atvadījās un aizbrauca uz Drezdeni.

19.

Drezdenē Ansis nogāja pie Oskara, kuŗš nu bija patstāvīgu vietu dabūjis. Abi ar Oskaru viņi uzmeklēja Ansim jaunu dzīvokli. Arī Anna bija iz Bohemijas pārbraukuse, kur viņas mātei, kāda Šönlindes fabrikas īpašnieka atraitnei, maza muižiņa piederēja. Fabriku vadīja Annas aizstāvji. Anna un viņas vēl nepieaugušais brālis bija pēc mātes vienīgie brangā īpašuma mantinieki. Pēc Oskara stāstiem Ansis nojēdza, ka Annai jau dažādi līgavaiņi gribējuši pieglausties. Bet viņa tos visus atraidījuse, aizbildinādamies, ka tā gribot vēl jautri un brīvi padzīvoties. Annai bija deviņpadsmitais gads. Viņa jokoja, ka tā tikai kā veca meita gribot precēties. Bet nu joki pie malas, jo Anna bija iemīlējusēs ...

Ansis nu gan nebija tik visai skaists, Drezdenē bija daudz, daudz jaunekļu, kuŗi Ansi šai ziņā pārspēja. Bet šie visi bija mājenieki — vācieši. Nekas neatstāj uz sievieša lielāku iespaidu, kā svešas zemes vīrs. Romietes cezaru laikos cienīja gaišmataiņos ģermaņus. Francūzietes vēl šodien ciena jautros, bet sirsnīgos krievus. Arī Anna deva priekšroku ārzemniekam, — svešam, kuŗš bez tam bija jūtīgs, dziļas mīlestības spējīgs. Ansa gurdenās, sapņainās acis atstāja uz Annu lielāku iespaidu, nekā dažu vācu oficieŗu zibšņojošie skati. Anna pārbrauca uz Drezdeni ar tādu pašu sirdi, kā Ansis: bailīgā noskāršanā, ka ar atkalredzēšanos viņu slepenā mīlestība varbūt uzziedēs brīvi, atklāti.

Viņu pirmā atkalredzēšanās atgadījās pie Oskara, kur Anna iestudēja savas lomas, jo Oskars bija ļoti labs pavadītājs uz klavierēm. Anna mīlēja sevišķi Lortcinga mūziku un lūkoja katru no Vagnera atgriezt.

„Tas cilvēks var novest katru jūtīgo pie ārprātības!" vina stingri teica, un Ansis viņas klātbūtnē vairs nerunāja par Vagnera mūziku.

Kad Anna aizgāja, Ansis uz zofaja apsēdies raudzījās skumji uz grīdu.

„Vai tev kas uz sirds?" Oskars šķelmīgi smējās un Ansim sniedza cigareti. Ansis aizdedzināja cigareti un nopūtas.

„Man ir daudz kas uz sirds, bet nezinu, vai drīkstētu to visu izteikt. Kas var zināt, varbūt arī tevi tas pats lietuvēns moka?"

„Nē, mani moka tikai mākslas lietuvēns. Mana māksla manim aizliedz iemīlēties, es mīlēju tik skaņas, harmonijas ir manas mīļākās!" Oskars runāja un uzsita pāris akordus uz kauliņiem.

„Nu labi, Oskar, tevim es savu sirdi atklāšu! Izsmej mani, varbūt ka tas mani darīs prātīgu; es mīlēju tavu kozini Annu! ..."

„Tur manim nebūtu nekas pretī, ja tu mans radinieks kļūtu, es domāju, ka tas mūsu draudzības neizpostītu. Ja tu manu kozini apprecētu, tad tu manim būtu draugs un radinieks, kuŗš bagāts ar laicīgu un garīgu mantu..." Oskars smējās, „arī es reiz Annu mīlēju, kad bērni bijām. Tagad mēs esam nešķirami draugi, kā brālis un māsa. Varbūt es šodien viņu mīlētu, ja es nebūtu kā zēns viņas mīlējis! Dabai ir daudz noslēpumu, arī šai gadījienā viņa ir un paliek mīklaina. Ja es gribētu savu kozini precēt, precēt viņas mantas dēļ, tad varbūt sirds vienotajā laulības kārtā sāktu no jauna mīlēt, varbūt viņas dedzība un temperāments aizdedzinātu manu saogļojušo sirdi, — bet es neuzdrošinos viņu precēt, viņa mani izsmietu..."

„Labi, ka tu manim nestāvi ceļā," Ansis teica un aizdedzināja no jauna cigareti, „mani Anna ir vai apbūruse, — un Oskar, tev jāzin, ka es esmu cilvēks, kuŗš bez mīlestības nevar nevienas dienas dzīvot... Bet kā lai nu iesāku, vai rakstīt vēstuli?"

„To tik ne! noej pats pie Annas, pazvani, it kā tu vecs paziņa būtu; esi drošs, citādi tu savu kreditu pazaudēsi, viņa gļēvuļus nevar visai ieredzēt Es izdabūšu zināt, kad kundze, pie kuŗas Anna dzīvo, nebūs mājā. Tad tik droši iekšā, meties uz ceļiem un saki: ,Anna, es jūs mīlēju!'..."

Oskars zobojās un sāka spēlēt kādu Štrausa valceri.

„Es domāju, tev laimēsies!"

„Tu proti tik zoboties! Labāk nebūtu tevim ne vārda teicis!" Ansis dusmīgi sniedza Oskaram roku un aizsteidzās.

Oskars spēlēja visā spēkā tālāk, iz valcera kādā triviālā polkā pāriedams.

Ansis nogāja mājā, apsēdās pie galda un gribēja savus uzdevumus mūzikas teōrijā uz rītdienu izstrādāt. Viņš noliecās vienreiz, otrreiz pār nošu burtnīcu, Annas balss skanēja viņam ausīs... Viņš apsēdās pie klavierēm un gribēja izmācīties sonati, bet notes sāka dancot un sastādījās pavisam citādā kārtībā, tā ka Ansim likās, ka viņš nevis sonati, bet kādā bilžu grāmatā Annas bildi uzšķīris.

«Sasodītā mīlestība!" Ansis pukojās un piecēlās, „viņa ir tikpat nepanesama kā laimīga, tā nelaimīga!"

Viņš paķēra platmali un lēniem soļiem aizgāja uz zōoloģisko dārzu. Kungi un dāmas vakaram metoties še pastaigājās. Iz koncerta zāles atskan mūzika...

Kāds noplīsis zēns, kurvi ar augļiem nesdams, garām iedams dzied: „Denn du hast ja die schöne Bertha." Ansis sēd uz sola un raugās, kā daiļās anglietes uz tikpat daiļiem kumeļiem pajādelējas... Viņam ir tā ap sirdi, it kā arī viņam būtu jāsēžas dedzīga kumeļa mugurā un jājāj tāļu, tāļu prom no visiem šiem cilvēkiem, skaistām pilīm un mājām, prom uz tēviju, uz dzimteni. Bet tur jau viņš reiz dzīvoja un tomēr neatrada miera! Nu, — viņš jātu tāļāk projām, no vienas vietas uz otru, mūžam, kā klejo padebeši pie debesīm, kamēr tie lietus asarās izlīst, kā klejo taureņi no puķītes uz puķīti, kamēr tie iznīkst, kā klejo viļņi no vienas jūrmalas uz otru un nezin, kur palikt: piesitas pie cietas, viņus nesapratējas klints un sadrūp, sašķīst tūkstošos pilienos...

Un Ansis nogrima vecu vecos sapņos.

20.

Ansis jau ilgāku laiku bija labi ieredzēts viesis kādā labākā žīdu ģimenē. Šās ģimenes tēvs, Arons Raabs, bija nesen miris. Viņš bij agrāki Parīzē bagāts tirgotājs bijis, bet pēdējā franču-vācu kaŗa laikā viņam Parīzes nemieru dēļ bija jābēg un jāpazaudē lielākā daļa no savas mantas. Vēlāk tas dzīvoja Frankfurtā pie Mainas — diezgan trūcīgos apstākļos. Pēc brāļa nāves, kuram Drezdenē piederēja brangi uzplaucis veikals, Arons bija tā vienīgais mantinieks. No šā laika līdz nāves stundai viņš dzīvoja Drezdenē.

Raaba meita Roza, viņa vienīgais bērns, arī apmeklēja konservātoriju. Še viņa iepazinās ar Ansi un pēdējo kaislīgi sāka mīlēt.

Roza nebija skaista, bet savām gudrām acīm un pārdrošo uzvešanos tā sagrozīja daudz jaunekļiem galvas. Viņa bija mātes sejā: tie paši iebrūnie vaigi, dedzīgās melnās acis un ogļu melnie mati.

Ansis Rozā nebūt nebija iemīlējies, bet viņš labprāt ar viņu satikās un sarunājās. Bez tam pie Rozas mātes sanāca dažu vakaru viesi, ar kuŗiem bija interesanti iepazīties, proti, daži ievērojami Drezdenes mākslenieki. Tika spēlēts un dziedāts, deklamēts u. t. t. — Nāca jautras sarunas. Ansis iepazinās ar ļaudīm, kuŗi viņam līdz šim nebija tuvāki pazīstami bijuši.

Kādā vakarā, kur Ansis Rozu no konservātorijas uz māju pavadīja, Roza, kuŗa nekad nevarēja mēli savaldīt, jautāja Ansi, vai viņš Drezdenē esot iemīlējies.

Viņa cerēja, ka taisni tāpēc, ka Ansis ar viņu vislaipnāki un sirsnīgāki apgājās, Ansis būšot viņā iemīlējies.

Ansis tik pasmīnēja un neteica ne vārda.

„Es pazīstu jaunkundzi, kuŗa jūs neizsakāmi mīlē ... Mēs esam daudzreiz par jums runājušas. Viņa ir uz manis greizsirdīga ..."

„Kā viņu sauc?" Ansis jautāja.

«Uzminiet paši! Tā pati, kuŗu jūs arvienu tik auksti un pavirši sveiciniet!"...

„Tad nezinu, —es sveicinu visas dāmas vienādi! ..."

„Ah! tā vis nav! Vai jūs pazīstiet Annu Blūma jaunkundzi? Jūs no viņas bēgtin bēdziet, kur viņa taču jūs mīlē!" Roza gandrīz ļauni smējās un kaislīgi Ansa sejā raudzījās, lai tajā nolasītu viņa sirds noslēpumu.

Bet Ansis izturējās mierīgi.

Vai tiešam Anna varēja viņu mīlēt? Un vai viņa būtu tik neprātīga un izpļāpātu savu noslēpumu? Bet Ansis pazina Rozu. Pēdējā, tā sakot, ar savām biedrenēm spēlējas. Viņa zināja, cik katra no viņām veca, cik viņa turīga, cik tai līgavaiņu bijuši. Viņa zināja to visu! Roza izjauca dažu labu draudzību, kuŗu pat jaunākas meitenes, nevainīgi bērni, bija savā starpā noslēgušas. Viņa rīdīja vienu otrai virsū un tad atkal samierināja, lai par to visu varētu gardi pasmieties. Rozas raksturs bija noslēpumains. Viņa krāja skaistuļu portrejas un raudāja kā izkults bērns, kad kāda no viņas draudzenēm, kursu beiguse, aizbrauca, ar kuŗu tā vai simtām reizām bija sanīdusēs; viņa varēja savu labāko draudzeni visļaunāki aprunāt, tad tā ar asarām visu nožēloja un nebija tikmēr mierā, kamēr viņai viss bija piedots. Par kādu no saviem radiniekiem, kuŗš pats jau pavecs būdams bija apprecējis jaunu sievu, tā ņirgājās un smējās, kur un kā tik varēdama. Kad šis vīrs nomira, tad viņu neviens nespēja apmierināt. Viņa raudāja, skūpstīja jauno atraitni un bēŗu dienā izskatījās pēc miroņa. Tādi ir daži cilvēki, nesaprotami. Tā arī gadījienā pret Ansi Roza izturējās pa vecam. Viņas raksturs piespieda viņu, Ansim to izteikt, ko tā pie Annas bija nomanījuse. Bet turklāt — viņai vajadzēja par to visu ļauni smieties. Un bez tam viņa kaislīgi mīlēja Ansi, kuŗš viņai vienatnē bija uzdrošinājies teikt, ka Roza esot visērmīgākā roze, kuŗu tas pasaulē redzējis. Rozas nodoms bija: Annu un Ansi sarīdināt, vienu pret otru sadusmot, abus smieklīgus padarīt. Bet še viņas asā mēle, kuŗa visu spēja saskaldīt, še, pie Ansa un Annas, viņa atrada cietu akmeni.

„Roza, es zinu, ko tu gribi!" Ansis teica, „ja tu iejaucies manos noslēpumos, manā mīlestībā, tad tu, zināms, vari manu laimi izjaukt. Tu iespēj daudz, tāpēc es bīstos no tevis. Ja tev mana mīlestība pret Annu ir pretīga, ja tev tur kāds sevišķs iemesls, vai tiesība divu mīlētāju starpā maisīties, tad labāk es atkāpšos, es aizbraukšu drīzumā projām, varbūt rītu jeb parītu, jo kas manu mīlestības svētumu grib aptumšot, tas man sliktāks par velnu. Apdomā, ko tu dari, ja tu gribi ar mani tik spēlēties, kaitēties! Es esmu daudz cietis, ciešu vēl jo projām, un tu gribi manim šo manu laimi izjaukt, izklīdināt manu sapni, lai es atmostos rūgtā patiesībā. Liec taču manim vēl pāra dienas dzīvot..."

Un Ansis runāja tāļāk, kamēr Roza asaras slaucīja.

„Ar labu vakaru!" viņa aizgrābta sauca, bez kā Ansim roku sniegtu, un iesteidzās Bāreņu nama ielā savas mātes dzīvoklī. Ansis klejoja domīgi pa ielām līdz pat vēlam vakaram.

Roza apsēdās pie klavierēm un gribēja spēlēt. Bet viņai trūka spējas, rokas bija slābanas, viņa sāka šņukstēt.

„Nu kam lai es dzīvoju, vai lai palīdzu citu laimei uzplaukt, kad pašai laimes trūkst? ..." viņa domāja. Ilgāku laiku viņā cīnījās labais un ļaunais gars. Beidzot viņa izpūta sveces, apmeta ap pleciem mantelīti un aizsteidzās uz Annas dzīvokli. Annu viņa sastapa vienu; tai viņa visu sarunu ar Ansi izteica.

„Viņš tevi mīlē," Roza teica, „bet zini, ka arī es Ansi mīlēju, tāpēc sargies no manis manos ļaunajos brīžos. Netici tad manim, ja es tevim ko citu stāstu, kā tik to, ka Ansim ir zelta sirds, pērle, kādu iemantot es sen biju tīkojuse. Bet manis viņš nemīlē! Es, varbūt, atriebšos, tagad savā labajā stundā tevim piekodinu, no manis sargāties. Ar labu nakti!"

„Traka meitene!" Anna nodomāja un apsēdas pie loga, lai pasapņotos, jo mēness jau bija uzlēcis ...

Roza aizsteidzās, it kā gribētu ūdenī gāzties. Bet viņa nelēca vis upē, bet aizgāja uz māju, spēlēja, raudāja un smējās, it kā būtu ārprātīga palikuse. Tad viņa palika gluži mierīga, paņēma savu dienu grāmatu, kuŗā jau visu nedēļu nebija nekā rakstījuse, un trekniem burtiem ierakstīja: šodien atkal pārliecinājos, ka cilvēks ir pērtiķam rada. Māte uz pirkstu galiem pienāca un pār Rozas plecu šos vārdus lasīja. Viņa pasmaidīja un noskūpstīja savu meitu.

„Iesim pie miera!" viņa teica, un Roza, it kā nekas nebūtu noticis, smiedamies aizgāja uz guļamo istabu.

Anna sēdēja savā istabā vēl ilgi pie loga. Kāda pansijas biedrene klauvēja pie durvīm, lai patriektos ar jautro Annu. Bet Anna neatvēra durvis. Aiz aizslēgtām durvīm viņa sapņoja. Tā bija zīme, ka neviens, varbūt tik viens vienīgs drīkstēja šos sapņus zināt. Kā šie sapņi dzīvē piepildās, par to sapņu grāmatas allaž klusu cieš ...

21.

Drezdenes mākslas mīļotāju biedrība „Apollo" izbrauca zaļumos uz «lelejas dzirnavām" aiz Tarandtas. Caur Oskara, kā šās biedrības jauktā kora diriģenta gādību, bija arī Ansis ielūgts. Noteiktā laikā viņš ieradās Bohemijas vokzālē, kur Oskars kopā ar Annu un vēl kādu citu jaunkundzi pie kāda galdiņa sēdēja. Anna nosarka un sniedza šoreiz nedroši Ansim roku. Ansis izdzēra kausu alus, drīz pēc tam visi zaļumnieki sakāpa vagonos, un vilciens steidzas ātri garām Počapelei uz Tarandtu. Tarandtā izkāpuši, tie devās kājām, garam „forsta" dārzam uz minētām dzirnavām. Ansis nesa Annas skaisti izpīto kurvīti, kuŗā atradās uzkožamie un pudele vīna. Ansis gribēja kurvi attaisīt un pārliecināties viņa saturā, bet Anna uzsita viņam viegli uz pirkstiem.

„Tā nedarāt!" viņa draudēja, «kurvja saturs ir noslēpums!"

«Šoreiz, jaunkundze, dabūju no jums kurvi," Ansis smējās, «bet nākamība negribētu nekad vairs kurvja dabūt!"

Ansis raudzījās Annas seja: viņa bija gandrīz bēdīga, bālāka, nekā agrāk.

Tarandtas silam cauri ejot Ansis un Anna palika citiem iepakaļš. Priekšpusdienas saule spīdēja caur kuplajiem zariem: bija pilnīgi saule un tomēr pakrēslis. Ansis arvien aplūkoja Annu. Tagad viņa tam likās daudz pieietamāka būt, nekā agrāk. Agrāk viņa bija tik jautra un pārgalvīga, tagad klusa, bāla...

„Kāpēc jūs neesat vairs tik jautri, kā agrāki?" Ansis Annu vaicāja.

Anna paskatījās Ansa acīs. Šis skats, kā katrs mīlestības skats, bija neizmērojamas ilgošanās pilns. Ansis viņu saprata un viegli nodrebēja.

„Jūs esat mani bēdīgu padarījuši!" Anna lēni teica, „mans prieks ir pārgājis uz jums, mani atstājis; es kaunos, ka es neesmu vairs tāda kā agrāki, līksma, jautra, kā putns mežā."

„Es neprotu mīlestības atklāt!" Ansis drebošā balsī teica, „un arī nedrīkstu, jo esmu agrāki mīlējis! Nedrīkstēju arī tāpēc jums teikt, ka jūs mani bijāt dziļi, dziļi aizkustinājuši, ka nejūtos cienīgs, mīlēts tapt. Meitene, kuŗu es agrāki mīlēju, mani atstāja. Viņai bija tas jādara! Es esmu sadzīvei nelietojams cilvēks! Es spēju mīlēt, bet ko tad lai cilvēks īsti dara, kad viņš mīlē! Apprecēties, to tik ne, jo tad cilvēks ir piespiests ar savu mīlēto viscaur iepazīties. Mīlēt ir visu aizmirst un tik sevī pilnīgi atmosties! Kāpēc tad likties sevi modināt un atpakaļ pasaulē griezties, kad jūti: nu esi īsto laimi sasniedzis! Mana agrāk mīlētā teica, ka es mājot viņai kā nāve, kā ļauns gars. Es ticu, ka es esmu ļauns, jo mani dzīves ieskati citādi, nekā prātīgiem pilsoņiem. Ja tā katrs dzīvotu, kā es, tad pasaule jau sen būtu bojā gājuse... Jā, jaunkundze, sakāt, ko lai daru, kad es mīlēju? Man nav nemaz bailes, jums savu mīlestību atklāt un jūs — noskūpstīt. Bet manī arvien kāda balss sauc: tu esi tik mīlestības ķēms, ko tu ērmojies! Lai mīlē varoņi! Un dienām un naktīm mani moka kāda bilde iz sirmās, teiksmainas pagātnes. Šās bildes motīvs — radītājs ir varoņu mīlestība ..."

Ansis gribēja tāļāk runāt, bet Anna paskatījās uz viņu dusmīgi.

„Jūs no šā brīža esat manās acīs vīrišķību pazaudējuši, un es sāku palikt dusmīga, ka man tāds gļēvulis jāmīlē..."

„Anna, sniedz man roku," Ansis turpināja, «sauksimies turpmāk ar ,tu'... Es gribu ar tevi tik vienu vienīgu jauku vakaru kopā pavadīt, vienatnē; tik vienreiz uz tavas sirds pukstieniem vairāk klausīties, tad es būšu laimīgs! Es zinu, ka tu mani atstāsi, jā, tu pieķersies dzīvei un dzīvībai, es zinu, ka mūsu tāļākie ceļi šķirsies. Es nedusmošos: es būšu laimīgs; es aiziešu turp, no kuŗienes esmu nācis: uz garu valsti, pie nelaimīgiem ģēnijiem, kuŗi mūžam neapmierināti klīst pa pasaules ārēm; ja spēšu runāt, es viņiem teikšu, ka esmu brīdi laimīgs bijis, lai arī viņi taptu cilvēki, nāktu pasaulē mīlēt... Anna, tik vienu vakaru dāvā manim, un es gribu iznīkt, pamazām, ja ne uz reiz!"

„To es tev apsolu!" Anna tikko dzirdoši čukstēja. Asaras izspiedās viņas acīs. „Es jūtu līdz ar tevi, dārgais draugs, es zinu, ko tu gribi teikt, ka viss ir nieki: prieki un bēdas. Es zinu, ka tu redzi visiem mūŗiem un akmiņiem cauri, sevi jau kapā dusam; zinu, kādas mokas tavā dvēselē! Ja tas būtu manā spēkā, tad labprāt gribētu tevi apmierināt, tevi atpestīt, vismaz uz brītiņu no tām ..."

Viņi nogriezās no celiņa, kur starp zaļiem kokiem dus Kotta, Tarandtas meža akadēmijas un „forst" dārza dibinātājs. Še viņi apsēdās uz soliņa pie Kotta's kapa. Citi gāja dziedādami tāļāk.

Viņi brītiņu atpūtas un tad atkal steidzās, pa visu šo laiku klusēdami.

Ielejas dzirnavās nonākuši, zaļumnieki nodevās pilnīgi priekiem. Tika dziedāts, dancots; arī rotaļas netika aizmirstas. Bet visjaukākās rotaļas notika dabā. Karstā vasaras saule bija drusku atdzisuse.

Viņa spīdēja mīlīgi silti, it ka gribētu atkal iesākt ar pavasaru. Sudrabaini debestiņi peldēja pa skaidro gaisu, it kā kavēdamies, lai noklausītos zaļumnieku dziesmās. Pāris nerātnu skuķu bija uzkāpuši augša uz klints un „jodelēja".

„Tagad drīkstam ar kurvja saturu iepazīties," Anna smaidīdama teica un sniedza Ansim vīna pudeli, lai tas to attaisītu.

Kuŗš nemīle vīna, dziesmu un sievu,

Tam, ģeķam, es saku tūliņ ar Dievu!"

Oskars, pienākdams, sauca un uzsita Ansim uz pleca.

„Tagad, draugs, tev būs jādzied „sōlō", katŗam jādzied, tāpēc labi, kad jau ietaisi dūšu." Oskars, Anna un Ansis sašķindināja glāzes. Anna vīnu iebaudījuse, izskatījās atkal sārta. Kad visi bija riņķī zālē sasēdušies, lai katrs dziedātu kaut ko „sōlō", tad Anna tam pretojās. Par sodu, ka pretojusēs, Annai bija pašai pirmai jādzied. Beidzot viņa piecēlās, uzkāpa uz puķēm appušķota dzirnavu akmeņa, kuŗam bija jābūt par „podiju". Viņa nezināja vai jokot, jeb nopietni dziedāt.

Viņa uzsāka Jūlija Volfa jauko lirisko intermecco iz eposa „Der wilde Jäger", kuŗam Oskars bija komponējis melodiju.

„Visas puķes labprāt pītu,

Visas tikai tevim vien;

Vaiņagus ap tevi vītu

Mīlestībā katru dien..."

Viņa dziedāja vēl tāļāk: balss skanēja tik jauki, droši, bet mīlīgi, tā ka pat vecai melderienei, kuŗa dzirnavu priekšā, rokas zem priekšauta turēdama, stāvēja, nobira pāris asaru. Visi bija aizkustināti. Nevienam vairs neietikās dziedāt jocīgas dziesmas...

Tik vēlā vakarā zaļumnieki atgriezās uz Tarandtu, no kuŗienes tie atkal aizbrauca atpakaļ uz Drezdeni.

22.

Ansis sēdēja savā istabā pie klavierēm un nodarbojās ar harmonijas mācību. Te pieklauvēja jautri pie durvīm, un Ansis tikpat jautri sauca: „lekšā!" Bet klauvētājs vis tūliņ neienāca. Ansis domāja, ka Oskars, par kuŗu tas viesi noturēja, tik jokojas. Viņš strādāja tāļāk, kad durvis lēni atvērās, un uz sliekšņa stāvēja Anna! ...

Ansis satrūkās. Vienkārt istabā neizskatījās visai kārtīgi: papīra lapas uz grīdas, grāmatas šā tā izmētātas, arī Ansa mati nebija kārtībā; — otrkārt Anna! Anna viņu apmeklēja, kur viņš pie tās vēl nebija nekad mājās bijis.

„Ko tu bīsties!" Anna smējās un sniedza Ansim roku, „esi drošs, es nekožu!... Vakar dabūju no mātes iz Bohemijas vēstuli; rītu manim jāaizbrauc; nezinu kādēļ, māte tā grib. Diezin, vai tik drīz nokļūšu atkal Drezdenē. Ansi, tu atminies, ko es esmu apsolījuse: ar tevi vienatnē vienu vakaru kopā pavadīt. Šovakar mēs varam kopā izsmieties un izraudāties; rītu projām, projām! ..." Ansis gluži apjuka.

Viņš atvainojās par nekārtībām un piegriezās pie spoguļa.

„Nekas, nekas," Anna smējās, „arī mežā, dabā, ir zari tiklab sakaltušie, kā arī zaļie daudzreiz nekārtībā: cits caur citu izkaisīti, un tomēr viss tik jauki, dabiski!"

Viņa apsēdās pie klavierēm un uzsita kādu motīvu iz Mocarta „Don Žuana", tad galvu pār plecu atgriezuse, Ansim smiedamies jautāja: „Vai tu pazīsti šo mūziku, vagneriskais fantast?"

Ansis vēl arvien bija kā no laivas izsviests. Beidzot viņš uzķēra īsto izturēšanās dzīslu: viņš paķēra vijoli un spēlēja par atbildi menuetu iz „Don Žuana".

„Bet tagad man vēl daudz darīšanu!" Anna ātri piecēlusēs smējās, "man jāapmeklē draudzenes, šis tas jāiepirk... Vakarā ap pulksten septiņiem es tevi pagaidīšu pie Riesa mūzikāliju magaziņas. Uz redzēšanos!..."

„Cik tu laba!" Ansis čukstēja, bet Anna šo vārdu vairs nedzirdēja. Tā aizsteidzās...

Ansis nosēdas uz zofaja un nogrima domās.

«Šodien, šodien būšu vislaimīgākais cilvēks pasaulē, bet ar šo pašu dienu arī mana laime beidzas!"

Viņš ietērpās svētdienas drēbēs un izgāja. Sirds viņam nemierīgi pukstēja. Viņam bija vēl trīs stundas laika. Tas aizgāja uz tvaikonīšu piestātni un aizbrauca uz Lošvicu: viņš jau varēja atkal noteiktā laikā atpakaļ būt. Šās trīs stundas uz vietas pavadīt, tas viņam likās būt neiespējami.

23.

„Tu esi tā kā puķe!"

Heine

Pulksten septiņos Ansis ieradās pie Riesa magaziņas. Anna jau gaidīja uz viņu.

„Es pateicos!" Anna čukstēja un nosarka, „es domāju, ka tu vairs nenāksi..."

„Arī es tev pateicos!" Ansis teica un viņi abi lēnām aizgāja pa Bāreņu ielu, pa Pilsoņu pļavu uz Lielo dārzu. Dārza galvenajā restorācijā tie, drusku kaut ko iebaudījuši, pastaigājās. Sāka mūzika spēlēt, publikas pienāca arvien vairāk klāt; Ansis ar Annu atstāja putekļaino restorācijas pagalmu un izgāja brīvajā parkā.

Tāļu, tāļu viņi aizgāja pa parku, kamēr tie vairs neviena nesatika. Še vairs nebija solu. Viņi apsēdās uz zaļa mauriņa. Saulīte jau bija norietējuse. Iz tālienes atskanēja mūzika un atkal apklusa. Iz rītiem māja krēsla. Vējiņš apstājās un klausījās, kurp vakars tam vēlēšot pūst, bet vakars klusēja; tad ari vējiņš klusēja un iemiga zem zaļajiem koku zariem. Anna noņēma savu galvas rotu un nolika to sev līdzās. Viņa nopūtās. Ansis izvilka ķemmi iz kabatas un sāka savus matus sukāt. Viņi abi vēl ilgi klusēja un paskatījās kaunīgi viens uz otru. Palika arvien tumšāks: sāka jau zvaigznītes mirdzēt.

„Še nevar sēdēt," Anna teica, „iesim atpakaļ, kādu solu uzmeklēt, še ir par daudz vientuļi!"

Viņi pagāja kādu gabaliņu un apsēdās uz pirmā sola. Ansis gribēja nosēsties gluži klāt pie Annas sāniem, bet viņam palika gandrīz bail. Viņš vēlējās Annu noskūpstīt, bet viņam likās, ka ozoli un liepas parkā visu to redzētu. Ansis aizdarīja acis, satvēra Annas roku un spieda to pie savām lūpām. Baltā rociņa! it kā eņģeļu paijāšanai radīta! Bet Ansis rokas baltuma un glītuma neredzēja. Viņš juta, ka viņu abu dvēseles savienojas vienā, pilnīgā, viņš juta, ka iz divu dvēselēm top neizteicama laime. Piepeši Anna piespieda galvu pie Ansa krūts. Viņš aptvēra viņas kaklu...

„Mut' pie mutes,

Sirds pie sirds!

Acs pret aci

Mums lai mirdz!"

It ka Tristanam un Izoldei! Ansa vēlēšanās bija piepildījusēs! Viņš bija bezgalīgi laimīgs...

Saldais sapni, neizklīsti,

Mīlestībai nebūs zust;

Paliec mūžībai par prieku,

Liec jel viņiem sevi just!

Saldais sapni, tavās ārēs

Visi augstie gari mīt;

Visi, visi apskaidroti

Manā mīlestībā spīd...

„Kaut spētu tevi laimīgu darīt!" Anna čukstēja. Ansis juta uz rokas valgumu: viņa raudāja.

„Es jau esmu laimīgs!" Ansis tikko dzirdoši teica, „es jūtu, ka esmu visu, visu sasniedzis, kas manim bija jāsasniedz; tagad es varu mirt..."

„Mirt!" Anna atkārtoja, „mirt būtu skaisti, diviem kopā, vienam mirt, tas ir nepatīkami!"

Un brītiņu viņi abi klusēja, roku rokas saķērušies.

„Nē, tevim jādzīvo!" Ansis teica, „tevim jāredz pasaule! Kas tad viņu apskatīs, ja mēs visi nomirsim, kuŗi vēl atrod viņā daiļumu? Dzīvo, dzīvo vēl ilgi un priecājies! Atminies arī manis un mūsu laimes! Nebīsties, es nelikšu pats rokas pie savas dzīvības, šī mīlestība pate to darīs. Es pamazām nonīkšu, citur uzplaukdams. Zini, Anniņ, es neesmu nekas cits, kā pērļu zvejnieks, kuŗš šos bezgalīgos pasaules dziļumos nolaidies, lai sazvejotu sevim tikdaudz pērļu, ka varētu sevim nopirkties tiesības, citā pasaulē dzīvot. Es zinu, ka esmu nemirstīgs, zinu, ka esmu līdzstrādnieks pie universuma, pie visa, kas bija, kas ir un kas būs; tagad manim cita pasaule uzsmaidīs: šī ir manim jāatstāj; es esmu mīlējis, esmu tikdaudz pērļu atradis, ka varu atgriezties turp, iz kurienes mes visi esam izgājuši — uz dievību; es nolieku savu atradumu pie viņas kājām; es esmu atradis še varenību, mīlestību, sapņos patiesību un patiesībā sapņus. Viss saskan, it kā viss būtu milzīga simfonija, kur katrs līdzi spēlē."

„Tu laimīgais!" Anna kaislīgi čukstēja un apķerās ap Ansa kaklu, „es tevi neatstāšu!"

„Kas mani varētu atstāt, ja es pie tā arvien būtu?... Šķirties vien nav jau viens otru atstāt!"

Viņš noskūpstīja Annas pieri. „Vairāk mēs cilvēki nespējam," Ansis runāja tāļāk, „kā mīlēt. Ši ir mūsu siržu krāsa, kuŗa arī dievības greznajā vaŗavīksnē vietu ieņem. Šī dievišķā vaŗavīksne, laime atspīd, kad mums mīlestības asaras līst un turklāt viņas saule spīd... Mīlēt un tad mūžam klusu ciest! ..."

„Tu vienreiz teici, ka tu zinot, ka es tevi atstāšot. Tu maldījies, Ansi, es tevi neatstāšu. Es iešu ar tevi līdz, es nebraukšu uz māju, es dzīvošu un miršu ar tevi reizā!"

„Nē, Anna, tu mani vēlak tomēr atstātu, es to jūtu! Un ja tu manis neatstātu, es varbūt atstātu tevi..."

„Mīļākais, tas nedrīkst notikt! Es esmu pilnīgi tava, manim vairs nav citas pasaules, kā tik tu vien!... Tad mirsim, ja tu negribi ar mani dzīvot, kaut gan es labprāt vēl dzīvotu! Es gribu tev savu bezgalīgo mīlestību parādīt! Tu mani esi laimīgu darījis, kāpēc tu gribi mani atkal nelaimīgu darīt! Tu esi mans noslēpums, kuŗu es gribu uzminēt, tāpēc nezūdi, iekams es tevis neesmu pilnīgi atslēguse. Ja tu pazūdi, tad manim jāpazūd ar tevi!"

Anna apķērēs cieši ap Ansi; nu tik viņš sajuta viņas lielisko mīlestību.

„Tad mirsim!" Ansis čukstēja, sajuzdams Annas karsto dvašu uz sava vaiga, „ar savam pērlēm es šajā pasaulē nevaru vietas nopirkt."

Un viņi reizā raudzījās uz ezeru, kuŗš caur zooloģiskā dārza kuplajiem kokiem mēnesnīcā vietvietām atspīdēja.

„Anniņ, nedoma, ka manim trūkst vīra dūšas!...

Es nedaru to, ko tūkstoši darījuši un vēlāk bez laimes apkārt maldījušies! Tev taisnība, laime nedrīkst nelaimes radīt, bet viņa to katru reiz rada, ja cilvēks viņu aptraipa. Mūsu mīlestības daiļumu spēj vienīgi glābt nāve, jeb labprātīga šķiršanās ..."

Annas vaigs it kā aptumšojās, bet drīz tas atkal dega neapzinīgā kaislībā.

„Tad labāk mirt! Es negribu, ka mani sārtie vaigi asarās nobāl; es negribu visu to dusmu piedzīvot, kuŗas mani sagrauztu tāpēc, ka tu neprati manas jaunības svaigumu cienīt, mani dabiski mīlēt! Kāpēc es esmu jauna, kāpēc verd šīs karstās asinis manās dzīslās? Vai tik tāpēc, lai tur aukstajos ūdeņos atdzistu nieku un iedomu dēļ? Es tevi mīlēju, un tu mani apsmej; es tevi pielūdzu, un tu nesaproti manas lūgšanas! Kas tev par to daļas, ja es vēlāki nelaimīga taptu! Man tas viss vienalga! Mana nelaime man pašai jānes? Nu kāpēc tu bīsties no nelaimes? Ziņkārībai vien jau vajadzētu tevi pie viņas saistīt! Jā, es gribu tapt nelaimīga, nabaga, izstumta, bet gribu laimi pilnīgi un visu baudīt. Atstāj mani vēlāk, ja tevim tas jādara, es nedusmošos! Bet es dusmošos, ja tu manu mīlestību par niekiem turēsi!...

Ansis padevās Annai. Viņš juta bučiņu no viņas, juta, ka tā visa patiesība, ko Anna viņam nupat bija teikuse. Ansis aizmirsa visu un noslīga pie viņas krūts, kuŗā sirds karsti, karsti pukstēja. Viņš vairs nedomāja: viņš paļāvās jūtām, lai notiktu, kas notikdams ...

Piepeši atskanēja mūzika, kuŗa iz attāļās restorācijas pagalma šā vakara koncerta pēdējo numuru spēlēja.

„Svēta nakts, ak izlej tu

Debess mieru sirsniņā;

Jauku spirdzināšanu

Ceļiniekam tvīkšanā!

Zvaigznes, jel mirdziet spoži,

Smaidiet uz man tik droši..." u.t.t.

Bēthovena skaņas plūda lēni un aizgrābjoši pa kluso parku. Ansis atraisījās no Annas rokām, viņš bija izglābts! Viņa acīs mirdzēja asaras un caur šām viņš lūkojās Annas acīs, kuŗa tūliņ apklāja seju abām rokām.

„Piedod, Ansi!" viņa šņukstēja, „piedod; es aizmirsu, cik svēta šī nakts, mūsu mīlestības pirmā un pēdējā nakts. Es neesmu tik ļauna, es tikai tevi mīlēju, tik tāpēc vien, tik tāpēc..."

Ansis bučoja viņas roku. Viņa to atvilka atpakaļ.

„Tagad diezgan! Šķirsimies, un pie miera! dod

manim vēl pēdējo bučiņu, vēl vienu... Tā, tagad iesim..."

It kā satriekti, klusēdami viņi atstāja parku. Zvaigznītes spulgoja pie debesīm, it kā priecādamās par Ansi un Annu. Arī mēness smaidīja laipni, it kā pateikdamies par visu, ko redzējis. Visa daba klusēja, bet Ansim un Annai izlikās, it kā kad viņa līksmotos.

Pa Drezdenes ielām laternas miegaini mirdzēja, viņas arī no Annas un Ansa mīlestības, no visa, kas nupat bija noticis, nekā nezināja. Svētās skaņas bija tiem steigušās palīgā, kuŗi savā laimē bija bez maz krituši; tagad viņi bija glābti...

Ansis pavadīja Annu līdz viņas dzīvokļam. Asaras plūda viņam pār vaigiem. Viņš gribēja būt vīrišķis un neraudāt, bet jo skumjāki kļuva viņam ap sirdi. Mēness apspīdēja Annas vaigu, viņa bija it kā apskaidrota. Labu brīdi viņi raudzījās viens otram acīs, tad šķīrās! Vēl karsta bučiņa, vēl viens ilgodamies skats... Un smagie vārti nočīkstēja, Anna pazuda aiz tiem. Bet Ansis negāja vis projām. Viņš zināja, pie kuŗa loga Anna vēl pienāks un raudzīsies uz leju. Ar slapjo mutes autiņu tas slaucīja asaras. Tik tagad viņš sajuta pilnīgi visu mīlestību pret Annu. Tagad viņš jutās it kā atmodies, atmodies iz visjaukākā sapņa. Bet tur, lūk, šis sapnis vēl māja: Anna atvēra logu un vedināja ar mutes autiņu.

„Ej projām, mīļākais, nestāvi še, es nevaru vairs tava skata panest!" viņa lejup čukstēja. Bet Ansis negāja. Viņš stāvēja kā akmeņa stabs, it kā tam būtu tūkstošiem gadu še jāstāv un jāapliecina par visu, kas noticis; jāliecina par savām sāpēm un priekiem: par savu bezgalīgo mīlestību...

Viņš stāvēja mēnesnīcā, nekustējās, klusēja un tomēr runāja. Anna saprata šo runu. Viņai bij tā ap sirdi, it kā tai būtu pa logu jāizlec; viņa gribēja vēlreiz Ansi apkampt, vēlreiz viņu karsti bučot, bet acumirklī tā kļuva bezspēcīga. Viņa atkrita uz krēsla, kuŗš pie loga stāvēja...

Mēness jau bija vakaros; namu pakrēšļi līda uz rītiem, bet Ansis vēl stāvēja, ar muguru pret kaimiņu nama sienu atspiedies. Viņš bija visu, visu sasniedzis, pēc kā tas bija centies un ilgojies...

24.

„Klusā nakts, svētā nakts!"

Ansa saimnieces bērni sāņu istabā pie Ziemas svētku eglītes dziedāja. Arī Ansa istabā dega gaišas ugunis: maza eglīte uz galda, bet viņš nespēja līdz ar bērniem priecāties un līksmoties. Viņš gulēja vājš uz gultas. Gan acis reižu reizām iemirdzējās, bet tad viņš atkal ievaidējās. Uz krūtīm tam atradās smalki rakstītas vēstules lapas, rokās viņš turēja mazu bildīti, kuŗu tas arvien aplūkoja...

No viņas nakts, kuŗā mēs Ansi ar Annu pēdējo reizi kopā sastapām, Ansis acīm redzot pārvērtās, nobālēja. Viņš palika arvien vājāks, arvien retāki to redzēja konservātorijā un teātŗī, beidzot viņš vairs gandrīz nemaz neizgāja iz mājas. Ansis bēga gandrīz no visiem, arī no Oskara. Bet pēdējais viņu arvien apmeklēja un gribēja to uzjautrināt. Bet Oskara pūles bija veltas. Ansis bija miris, viņā mīlestības naktī miris...

Daudz, daudz kas bija šajā rudeņa gabalā noticis, kas Ansi varēja satricināt. Berta bija miruse; Zenta bija Ansim par Bertas nāvi rakstījuse; ka Berta priekš nāves it kā atžirguse un tapuse atkal prātīga; kādi no viņas pēdējiem vārdiem bijuši, kuŗus viņa Zentu lūguse, lai Ansim paziņojot: „Es Ansi mīlēju!"

Tāļāk: vecais Vairogs bija pēc Mārtiņiem aizgājis uz mūžīgo dusu, aizsūtīdams caur Talheimu dēlam pēdējās labdienas. Ansim nobira asaras...

„Labais tēvs, viņš miris!" Ansis bija izsaucies. Bet viņš bija it ka pārņemts. Viņa sirds bija tikdaudz sāpju pilna, ka tur vairs citām nebija telpas. Viņš maz vairs juta. Savu drāmatisko dzeju „Herakless", kuŗai viņš agrāki bija nodomājis mūziku komponēt, tas kaut kur bija nometis. Viņš arvien atlaidās uz zofaja un sapņoja stundām, sapņoja bez mēra. Tagad viņš jau vairāk nedēļas nebija no mājas izgājis. Smaga krūšu kaite, kuŗu viņš caur savu nebēdību un ēšanas kārtības neievērību bija nedziedinājamu darījis, bija viņu pie gultas saistījuse. Vēstules, kuŗas Ansis pēdējā laikā Drezdenē bija dabūjis, atradās zem gultas ķisena.

Tur bija Zentas vēstule, ka Arturs drīzi beigšot studijas, līdz ar lapiņu, uz kuŗas Berta ar drebošu roku bija uzrakstījuse: „Es Tevi mīlēju!..." Tur bija piecas, sešas sirsnīgas Talheima vēstules, kuŗš apvaicājās par Ansa veselību, arvien viņu ar naudu apgādādams; tur bija Rozas, Raaba meitas vēstule, kuŗā tā viņam savus grēkus sūdz un lūdzas piedošanu, ka tā esot Annas mātei anōnimu vēstuli rakstījuse, lai viņa uzraugot savu meitu u.t.t. Tur bija arī Annas vēstule, kuŗu viņa tam iz Bohemijas, mātes muižiņā, bija rakstījuse, pielikdama klāt savu bildīti. Viņa rakstīja, ka māte viņu gribot piespiest, lai tā precējot kādu radinieku, jaunu oficieri. Šis oficieris esot labi izglītots, skaists vīrietis ar labu sirdi. Kāzas būšot nākošā rudenī. Anna aprakstīja savu familijas dzīvi, savu māsu, kuŗa esot klosterī.

„Tevi es līdz nāves stundai neaizmirsīšu!" tā viņa vēstules beigas rakstīja, „Tu jau pats tā savādi gribēji — citādi jau es tevim ar miesu un dvēseli piederētu. No Oskara es esmu dabūjuse zināt, ka Tu vārgojot un slimojot. Tas mani padara ļoti skumju, tā ka vakaros, kad mēs visi pie galda sēžam, māte bažījas un jautā, kas manim kaitot. Es neesmu vairs agrākā nerātne, esmu prātīga, sagatavojos uz ,prātīgo' familijas dzīvi, kur katŗs puteklis ar lielisku pašapziņu jānoslauka. Vēlējos, lai tu drīz izveseļotos! Tevi mūžam mīlējoša Anna."

Bet Ansis visu šo vēstuļu nesaprata: tik to viņš sajuta, ka tās ir viņam it kā kādi dārgumi, atmiņas, tāpēc viņš tās zem ķisena uzglabāja. Viņš saprata gan katru teikumu par sevi, bet viņš vairs nejuta tām līdz. Tas atgadījās reti, reti, sapnī, kur viņš ar citiem sarunājās un prātīgi atbildēja. Patiesībā atmodies viņš dzīvoja neaizmirstamā mīlestības naktī, kur tas kā akmeņa tēls bija pie Annas dzīvokļa stāvējis un to jutis, ko neviens otram nevar izstāstīt, bet tik par sevi just...

Ansis bija miris, lai gan tas vēl dvašoja. Bet tāļu jau nāve vairs nebija. Rokas bija gluži izdilušas, agrāk enerģiski sakniebtās lūpas bija slābanas, it kā būtu jau visu izrunājušas, kas bija jārunā; acis bija izdzisušas, it kā būtu visu redzējušas, kas tām bija jāredz. Un arī ausis, ari viņas bija varenas skaņas dzirdējušas un it kā kurlas tapušas, jo Ansis vairs nedzirdēja troksni uz ielas, kuŗš viņu aicināja: „Nāc dzīvot, nāc dzīvot! ..."

Saimnieces bērni aizgāja dusēt; viņa pate ienāca Ansa istabā un viņu laipni jautāja, vai vēl kā nevēloties. Ansis pakratīja slābani galvu par zīmi, ka viņam neesot nekādas vēlēšanās. Saimniece nolika mazu zvaniņu uz galdiņa, kuŗš gultas galvgalī stāvēja, iededza gaŗu sveci un izpūta eglītes mazās svecītes, kuŗas jau bija gandrīz izdegušas. Viņa paskatījās domīgi uz Ansi, vēlēja tam labu nakti un izgāja ...

Ansis it kā iemiga, bet viņš tomēr redzēja gaismu istabā, viņš redzēja klavieres un bildes pretī pie sienas. Viņš bija pa pusei miegā, pa pusei nomodā, kā visi vājie, kuŗi no sāpēm pārņemti — un atrodas vientuļi. Ansis nogrima arvien dziļāk savā sapnī; viņš garā nokļuva dzimtenē, mīļā tēvijā pie Gaujas krastiem. Viņam šķita, it kā maija saule spīdētu, ka putniņi dziedātu. Un tur uz pakalna stāv mācītāja muiža... Arturs iznāk, melnās drānās tērpies; viņš ir pārvērties, nopietnu, gandrīz drūmu seju. No baznīcas puses atskan zvana skaņas. Laikam svētdiena? ... Arturs nogrimst domās. Te iznāk jauna bāla sieviete uz balkona, ar bērnu uz rokām. Cik mīlīgi šis bērns smaida, it kā tas būtu visu prieku un līksmību izzīdis iz mātes krūts, kuŗai ap lūpām sāpīgs, svēts smaids savelkas. Viņas piere ir it kā apskaidrota. — Tā ir Zenta!...

Un Ansis visu to redz ... viņš redz vēl vairāk. Tur tālu dzimtenē pār mācītāja muižas pagalmu iet vecs kungs, kuŗa stingrie vaibsti pārgājuši sirmgalvja smaidos. Ar drebošu roku viņš saglauž sirmās ūsas un tad, mednieka platmali noņēmis, sveicina mācītāju Arturu. Viņš sasveicinājās ar Zentu, uzsmaida viņas mazajam dēliņam ...

Ansis satrūkstas, viņam šķiet, ka kāds būtu viņa vārdu saucis! Bet tas jau nezīmējas uz viņu, šis vecā Talheima uzrunājums zīmējas uz Zentas dēliņu Ansīti. Zvans skan... Te kāds piebrauc drošku pie balkona trepēm: divi cēli zirgi; uz buka sēž vecais Briss, kuŗš rokā tura gaŗu, skaistu, melni krāsotu pātagu. Arī viņš ir savu ideālu sasniedzis ...

Rati norīb un jaunais mācītājs ar kundzi un bērnu, no Talheima pavadīts, aizbrauc uz baznīcu. Zvans skan...

Ansis pamostas. Viņš redz, ka tas tik sapņojis. Istaba ir gaišs, bet viņš tik brītiņu redz skaidri, tad tam atkal acis top tumšas, it kā migla sakrājas viņa priekšā. Ansis sapņo tālāk: viņš sēž uz Gaujas krasta, kājas basas, noguris, tas visu dienu ir zvejojis pērles, bet nu viņam izrādās, ka viņš tikai gliemežu vākus sazvejojis. Viņš raugās bēdīgi Gaujas viļņos. Te kāds lēni uzsit uz viņa pleca: viņš apgriežas un redz nepazīstamu vīru pie sāniem. Viņš izskatās pēc ceļotāja, spieķīti rokā, gaŗu pelēku mēteli mugurā, kuŗš ap viduci ar striķi apsiets. Viņa sejs ir drīz kā bērnam, drīz kā sirmgalvjam, bet piere spīdēt spīd svētumā. Ansis viņa nepazīst, bet viņam liekas, ka tas to kaut kur būtu redzējis. Viņš raugās vēlreiz svešā vīra sejā, un redzi, viņš top pazīstams!...

„Nebēdājies," tā šis vīrs Ansi mīlīgi bildina, „ar katru gliemezi tu esi vienu pērli izvilcis! Tu šo pērļu nevari saredzēt, bet es darīšu tavas acis skaidras. Skaties! ..."

Ansis atgriež galvu un redz, tur nāk viņa mīļā māte ar tēvu, laimīgi smaidīdami; tur nāk Talheims, kuŗš svešo vīru ieraudzījis, noņem godbijīgi savu galvas segu; tur nāk Arturs ar Zentu, tur nāk Berta, beidzot arī Anna, kuŗa raudādama nokrīt pie svešā vīra kājām. Tāļumā stāv Roza un baidās nākt tuvāk, bet svešais vīrs laipni māj, un viņa tuvojas ... Svešais vīrs pieiet pie gliemežu čupiņas, atver vienu gliemežu vāku, un saules gaismā atspīd liela, grezna pērle...

„Tā ir tava sirds!" viņš saka uz Ansi, un Ansim paliek tik labi ap sirdi, debešķīgas jūtas viņa krūtis pildi.

Svešais vīrs atver otro gliemeža vāku, un lūk, arī tur mirdz pērle!

„Tā ir tava sirds!" svešais saka uz Annu. Nu arī Annas seja apskaidrojas.

Svešais vīrs attaisa trešo, ceturto, piekto un sesto gliemežu vāku, visos mirdz pērles, kuŗas viņš vecam Vairogam, Ansa mātei, Arturam un Zentai izdala.

„Tikai šīs pērles parādiet, tad jūs visi turpat tiksiet, kur es dzīvoju."

Nu svešais vīrs, gaismā ietērpts, aiziet gar upes malu pa celiņu uz kapsētu, pa vārtiem iekšā! Ansis un citi iet viņam pakaļ. Viņam liekas, ka kapsēta nav vairs kapsēta. Viss pārvēršas: te, kur viņš allaž bija miroņus domājies, staigā varoņi, smaida spēcīgi, veseli un spiež Ansa roku, kaut gan tie sveši.

„Kas te ir?" Ansis vienu no svešajiem jaunekļiem vaicā, kuŗš ar līksmu vaigu dēsta kādu puķi.

„Kas te ir? ... Debesis!" svešais saka, un tik tagad Ansis saprot, kur tas atrodas. Viņš izvelk savu pērli, un tā spīd un laistās. Iz tāļuma atskan eņģeļu koŗi...

Ansis uzmodās. Svece vēl dega. Viņš pārliecinājās, ka tas atkal bija tik sapņojis. Stipras sāpes sažņaudza viņa krūtis, viņš spēja tikko elpot. Ansis juta — juta, ka viņam drīz jāšķiras. Viņš drebošu roku pazvanīja. Drīz saimniece iesteidzās un miegainām acīm raudzījās uz līķa bālo Ansi.

„Ielejiet manim zāles!" Ansis saimnieci lūdza. Saimniece ielēja karotē zāles, Ansis iedzēra un saviebās. Viņa galva atslīga ķisenos ...

Kad rīts ausa, tad Ansa istabā bija dzīva kustēšanās. Sveši sievieši kŗavājās ap Ansa nošu burtnīcām un grāmatām. Saimniece izvilka vēstules iz Ansa pagalvja un sapakāja papīrī, bet Ansis nelikās ne redzot. Viņš maigi dusēja. Durvis atvērās. Ienācējs bija Oskars. Viņš it kā sastinga. Asaras izspiedās viņa acīs. Viņš raudāja, viņš, kuŗš vēl nekad nebija raudājis, kamēr tas bērnu spēles atstāja. Oskars noglāstīja Ansa pieri, apsēdas pie klavierēm un spēlēja finālu iz „Tannhäuzera": „Tev miers nu svēts!"... Un saimniece kārtoja Ansa vešas gabalus.

25.

Mīlīga jūnija priekšpusdiena. Blazevicas Šillera dārzā rosīga kustēšanās. Viesu daudz, visi līksmi, ēd brokastu, dzer glāzi vīna vai kausu miesta. Lejā pa Elbes upi peld gaŗas laivas, jeb arī steidzas tvaikonīši, lai aizvestu un atvestu pasažierus. Uz laipas izkāpj vecs kungs, baltām ūsām, un apstājas, it kā nezinādams, kurp iet.

„Kur te ir kapsēta, te esot aiz Blazevicas?" viņš kādu vienkārši ģērbušos zēnu uzrunā, kuŗš iz oļa izlasa gludus akmentiņus.

„Tur, tur!" zēns rāda uz Šandavas pusi, „nav tālu!"

„Aizved mani turp!" vecais kungs saka, „es tevim došu kādu grasi!"

„Lūdzu!" zēns saka un tek basām kājiņām pa priekšu, vecais kungs iet pa labu gabalu tam iepakaļš. Tā viņi iet gar Elbes krastu, līdz tiem jānogriežas pa labai rokai uz kapsētu. Pie kapsētas vārtiem vecais kungs iedod zēnam piecdesmit pfeniņus; zēns priecājas, noņem savu cepuri, pateicas un aizskrien it līksms.

Vecais kungs, kuŗu mēs par Talheimu pazīstam, staigā starp kapiem it kā kaut ko meklētu. Beidzot viņš, it kā satriekts, vairāk nokrīt, nekā apsēžas uz sola, pie kāda kapa. Šie ir H. familijas kapi. Un pie šiem Talheims apsēžas. Še smaršo daudz puķu. Krusti gandrīz visi ir cēli, iz marmora vai granīta. Tik vienam tā trūkst; krusta vietā redz mazu akmeņa galdu, uz kura uzrakstīts :„Hier ruht in Gott Hans Wairog." Un zem šiem vārdiem: „Die Liebe hört nimmer auf." Talheims nevar asaru saturēt, viņas līst, un beidzot viņš tām ļauj pilnu vaļu. Viņš nokar savu galvu pār Ansa kapu un šņukst.

„Mana cerība! Un tā es tevi atradu!" viņš čukst un asaras lijin līst.

Te pienāk kāda jauna dāma, savu rožaino saules sargu kopā savilkdama. Viņa atkāpjas, Talheimu ieraugot. Talheims, viņu pamanījis, pieceļas, noņem platmali un atvainojas.

„Esmu iz Krievijas, mani sauc Talheimu. Gribēju tikai mana jaunā nelaiķa drauga kapu apmeklēt. Es šorīt biju pie Ansa Vairoga bijušā biedra Oskara H., kuŗam nebija iespējams mani šurp pavadīt... Bet es šo kapu atradu..."

Anna skūpstīja Talheima roku, kuŗš tā nebūt negribēja atļaut.

„Es jums simtkārt pateicos! ..." Anna vairāk nespēja izrunāt. Viņa apsēdās iepretim Talheimam.

Ar ko lai savam mīļākam
Tā kapa rozes es slaku?
Vai kalnu strautu ūdeņiem,
Vai rasu no puķēm lai krāju?...

Anna slacīja viņas asarām, tāpat ka Talheims.

„Jūs esiet tā dāma, par kuŗu man Ansis rakstīja?" Talheims Annu jautāja un raudzījās stingri viņas sejā. Anna palocīja ar galvu.

"Laikam!" viņa lēni teica un noslaucīja sniegbalta autiņā vaigus.

„Kā viss, ko viņš mīlēja, bija skaists, tā arī jūs!" Talheims drebošā balsī runāja, „tagad viņa vairs nav!"

„Viņa vairs nav!" Anna tikko dzirdoši atkārtoja. Viņi abi nogrima dziļi domās ...

Saulīte spīd tik silti un mīlīgi. Debestiņi uzkāpj labi augstu, it kā gribētu paskatīties puķīšu ziedos, vai tiem netrūkst valguma. Bet puķītes zied cēli, un padebestiņi it kā apmierināti atkal nogrimst aiz Lošvicas kalniem. Krusti it kā zib saules karstumā. No lejas, iz Elbes, atskan tvaikonīšu svilpiens. Tad atkal viss paliek klusu, dzird tik vabolīšu skriešanu; arī putniņi apklusuši. Viss tāpat, kā pernajā vasarā, kad Ansis gar Elbes malu pastaigājas. Taurenīši skraida bez trokšņa, klusu, it kā negribētu laimīgos dusētājus kapos modināt. Kapsētas koku paēnā sēž Talheims un Anna. Viņi raugās ziedoņa pusdienas klusajā burvīgumā.

Te kāds, uz Elbes viļņiem laivā pabraukādamies, pūš ragā jauko melodiju iz Vagnera „Meistardziedātājiem":

„Morgenlich leuchtend
Im rosigen Schein ..."

Un šo meldiju Ansis tik ļoti mīlēja...

„Kaut viņš to dzirdētu!" Anna domā. Bet Ansis vairs neceļas augšām. Viņš ir visu, visu dzirdējis, redzējis un jutis savā mīlestībā un tāpēc klus, klus uz mūžību...

Map legend





Showing 1-182 of 182 items.
#LocationDateTypeType of place
  
1Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
2Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
3Vācija
(Germany)
(Not set)Mentioned in textCountry
4Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
5Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
6Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
7Jūrmala
(Jūrmala)
(Not set)Mentioned in textCity
8Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
9Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
10Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
11Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
12Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
13Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
14Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
15Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
16Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
17Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
18Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
19Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
20Tārante
(Tharandt, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textCity
21Šrilanka
(Sri Lanka)
(Not set)Mentioned in textCountry
22Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
23Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
24Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
25Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
26Pļaviņas
(Pļaviņas, Aizkraukles novads)
(Not set)Mentioned in textCity
27Varšava
(Warsaw, Masovia, Poland)
(Not set)Mentioned in textCity
28Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
29Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
30Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
31Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
32Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
33Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
34Vērmanes dārzs, Rīga(Not set)Mentioned in textPark
35Brīvības bulvāris, Rīga(Not set)Mentioned in textStreet
36Aspazijas bulvāris 3, Rīga
(Aspazijas bulvāris 3, Rīga, LV-1050)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
37Aspazijas bulvāris 3, Rīga
(Aspazijas bulvāris 3, Rīga, LV-1050)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
38Aspazijas bulvāris 3, Rīga
(Aspazijas bulvāris 3, Rīga, LV-1050)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
39Aspazijas bulvāris 3, Rīga
(Aspazijas bulvāris 3, Rīga, LV-1050)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
40Aspazijas bulvāris 3, Rīga
(Aspazijas bulvāris 3, Rīga, LV-1050)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
41Aspazijas bulvāris 3, Rīga
(Aspazijas bulvāris 3, Rīga, LV-1050)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
42Aspazijas bulvāris 3, Rīga
(Aspazijas bulvāris 3, Rīga, LV-1050)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
43Aspazijas bulvāris 3, Rīga
(Aspazijas bulvāris 3, Rīga, LV-1050)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
44Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
45Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
46Pļaviņas
(Pļaviņas, Aizkraukles novads)
(Not set)Mentioned in textCity
47Pļaviņas
(Pļaviņas, Aizkraukles novads)
(Not set)Mentioned in textCity
48Centrs, Rīga, Vidzeme, Latvija(Not set)Mentioned in textPart of a city
49Stacijas laukums 2, Rīga
(Stacijas laukums 2, Rīga, LV-1050)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
50Stacijas laukums 2, Rīga
(Stacijas laukums 2, Rīga, LV-1050)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
51Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
52Salienas pagasts
(Salienas pagasts, Augšdaugavas novads)
(Not set)Mentioned in textParish
53Salienas pagasts
(Salienas pagasts, Augšdaugavas novads)
(Not set)Mentioned in textParish
54Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
55Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
56Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
57Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
58Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
59Grieķija
(Greece)
(Not set)Mentioned in textCountry
60Brīvības bulvāris 32, Rīga
(Brīvības bulvāris 32, Rīga, LV-1050)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
61Brīvības bulvāris 32, Rīga
(Brīvības bulvāris 32, Rīga, LV-1050)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
62Aspazijas bulvāris 3, Rīga
(Aspazijas bulvāris 3, Rīga, LV-1050)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
63Vācija
(Germany)
(Not set)Mentioned in textCountry
64Šveice
(Switzerland)
(Not set)Mentioned in textCountry
65Viestura dārzs, Rīga(Not set)Mentioned in textPark
66Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
67Salienas pagasts
(Salienas pagasts, Augšdaugavas novads)
(Not set)Mentioned in textParish
68Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
69Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
70Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
71Saksija
(Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textRegion
72Brūla terase
(Brühlsche Terrasse, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
73Elba pie Drēzdenes
(Brühlsche Terrasse, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textRiver section
74Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
75Lošvica
(Loschwitz, Dresden, Sachsen, 01324, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
76Blāzevica
(Blasewitz, Dresden, Sachsen, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
77Elba pie Drēzdenes
(Brühlsche Terrasse, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textRiver section
78Elba pie Drēzdenes
(Brühlsche Terrasse, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textRiver section
79Terrassenufer, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland(Not set)Mentioned in textStreet
80Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
81Elba pie Drēzdenes
(Brühlsche Terrasse, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textRiver section
82Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
83Lošvica
(Loschwitz, Dresden, Sachsen, 01324, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
84Leipciga
(Leipzig, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
85Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
86Elba pie Drēzdenes
(Brühlsche Terrasse, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textRiver section
8718, Friedrich-Wieck-Straße, Loschwitz/Wachwitz, Loschwitz, Dresden, Sachsen, 01326, Deutschland(Not set)Mentioned in textStreet
8818, Friedrich-Wieck-Straße, Loschwitz/Wachwitz, Loschwitz, Dresden, Sachsen, 01326, Deutschland(Not set)Mentioned in textStreet
89Schillergarten, 9, Schillerplatz, Neugruna, Blasewitz, Dresden, Sachsen, 01309, Deutschland(Not set)Mentioned in textStreet
90Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
91Bohēmija
(Česko)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
92Baltijas valstis
(Baltimaad / Baltijas valstis / Baltijos valstybės, Latvija)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
93Rīga
(Rīga)
(Not set)Mentioned in textCity
94Lošvica
(Loschwitz, Dresden, Sachsen, 01324, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
95Elba pie Drēzdenes
(Brühlsche Terrasse, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textRiver section
96Blāzevica
(Blasewitz, Dresden, Sachsen, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
97Schillergarten, 9, Schillerplatz, Neugruna, Blasewitz, Dresden, Sachsen, 01309, Deutschland(Not set)Mentioned in textStreet
98Lošvica
(Loschwitz, Dresden, Sachsen, 01324, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
99Lošvica
(Loschwitz, Dresden, Sachsen, 01324, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
100Lošvica
(Loschwitz, Dresden, Sachsen, 01324, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
101Lošvica
(Loschwitz, Dresden, Sachsen, 01324, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
102Zempera opera Drēzdenē
(Semperoper, 2, Theaterplatz, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
103Theaterplatz, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland(Not set)Mentioned in textStreet
104Zempera opera Drēzdenē
(Semperoper, 2, Theaterplatz, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
105Piemineklis Saksijas karalim Johanam
(Reiterdenkmal König Johann von Sachsen, Theaterplatz, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textMonument, sculpture
106Piemineklis Saksijas karalim Johanam
(Reiterdenkmal König Johann von Sachsen, Theaterplatz, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textMonument, sculpture
107Zempera opera Drēzdenē
(Semperoper, 2, Theaterplatz, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
108Aspazijas bulvāris 3, Rīga
(Aspazijas bulvāris 3, Rīga, LV-1050)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
109Tārante
(Tharandt, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textCity
110Tārante
(Tharandt, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textCity
111Baltijas valstis
(Baltimaad / Baltijas valstis / Baltijos valstybės, Latvija)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
112Reihenberga
(Reichenberg, Moritzburg, Meißen, Sachsen, 01468, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
113Tārante
(Tharandt, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textCity
114Tārante
(Tharandt, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textCity
115Tārante
(Tharandt, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textCity
116Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
117Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
11813 Wettiner Platz, Dresden, Dresden, Saxony, Germany
(Hochschule für Musik Dresden - Neuer Konzertsaal, 13, Wettiner Platz, Wilsdruffer Vorstadt/Seevorstadt-West, Wilsdruffer Vorstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textStreet
119Tārante
(Tharandt, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textCity
120Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
121Salienas pagasts
(Salienas pagasts, Augšdaugavas novads)
(Not set)Mentioned in textParish
122Tārante
(Tharandt, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textCity
123Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
124Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
125Bohēmija
(Česko)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
126Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
127Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
128Drēzdenes zoodārzs
(Tiergartenstraße 1, Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textPark
129Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
130Parīze
(Paris, France)
(Not set)Mentioned in textCity
131Frankfurte pie Mainas
(Frankfurt am Main, Hesse, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
132Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
133Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
13413 Wettiner Platz, Dresden, Dresden, Saxony, Germany
(Hochschule für Musik Dresden - Neuer Konzertsaal, 13, Wettiner Platz, Wilsdruffer Vorstadt/Seevorstadt-West, Wilsdruffer Vorstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textStreet
13513 Wettiner Platz, Dresden, Dresden, Saxony, Germany
(Hochschule für Musik Dresden - Neuer Konzertsaal, 13, Wettiner Platz, Wilsdruffer Vorstadt/Seevorstadt-West, Wilsdruffer Vorstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textStreet
136Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
137Waisenhausstraße, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01069, Deutschland(Not set)Mentioned in textStreet
138Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
139Tārante
(Tharandt, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textCity
140Drēzdenes Centrālā stacija
(Wiener Platz 4, Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textStation
141Tārante
(Tharandt, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textCity
142Počapele
(Potschappel, Freital, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textVillage
143Tārante
(Tharandt, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textCity
144Tārante
(Tharandt, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textCity
145Tārante
(Tharandt, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textCity
146Tārantes Botāniskais dārzs
(Forstbotanischer Garten Tharandt, 1, Am Forstgarten, Tharandt, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, 01737, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textPark
147Tārantes Botāniskais dārzs
(Forstbotanischer Garten Tharandt, 1, Am Forstgarten, Tharandt, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, 01737, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textPark
148Tārante
(Tharandt, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textCity
149Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
150Talmühlenstraße, Hintergersdorf, Kurort Hartha, Tharandt, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, 01737, Deutschland
(Talmühle, Talmühlenstraße, Hintergersdorf, Kurort Hartha, Tharandt, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, 01737, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textStreet
151Talmühlenstraße, Hintergersdorf, Kurort Hartha, Tharandt, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, 01737, Deutschland
(Talmühle, Talmühlenstraße, Hintergersdorf, Kurort Hartha, Tharandt, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, 01737, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textStreet
152Bohēmija
(Česko)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
153Lošvica
(Loschwitz, Dresden, Sachsen, 01324, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
154Waisenhausstraße, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01069, Deutschland(Not set)Mentioned in textStreet
155Pilsoņu pļava
(Bürgerwiese, Seevorstadt-Ost/Großer Garten, Seevorstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01069, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textPark
156Drēzdenes Lielais dārzs
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textPark
157Drēzdenes Lielais dārzs
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textPark
158Drēzdenes Lielais dārzs
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textPark
159Drēzdenes Lielais dārzs
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textPark
160Drēzdenes zoodārzs
(Tiergartenstraße 1, Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textPark
161Karolezers
(Carolasee, Seevorstadt-Ost/Großer Garten, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01219, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textLake
162Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
16313 Wettiner Platz, Dresden, Dresden, Saxony, Germany
(Hochschule für Musik Dresden - Neuer Konzertsaal, 13, Wettiner Platz, Wilsdruffer Vorstadt/Seevorstadt-West, Wilsdruffer Vorstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textStreet
164Zempera opera Drēzdenē
(Semperoper, 2, Theaterplatz, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textBuilding, house
165Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Not set)Mentioned in textCity
166Bohēmija
(Česko)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
167Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
168Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
169Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
170Gauja
(-)
(Not set)Mentioned in textRiver
171Blaževiču kapi
("Pilskalni", Blaževiči, Kastuļinas pagasts, Krāslavas novads, LV-5685)
(Not set)Mentioned in textCemetery
172Schillergarten, 9, Schillerplatz, Neugruna, Blasewitz, Dresden, Sachsen, 01309, Deutschland(Not set)Mentioned in textStreet
173Elba pie Drēzdenes
(Brühlsche Terrasse, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textRiver section
174Blāzevica
(Blasewitz, Dresden, Sachsen, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
175Šandava
(Bad Schandau, Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, 01814, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textCity
176Elba pie Drēzdenes
(Brühlsche Terrasse, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textRiver section
177Krievija
(Russia)
(Not set)Mentioned in textCountry
178Lošvica
(Loschwitz, Dresden, Sachsen, 01324, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textPart of a city
179Elba pie Drēzdenes
(Brühlsche Terrasse, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textRiver section
180Elba pie Drēzdenes
(Brühlsche Terrasse, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textRiver section
181Elba pie Drēzdenes
(Brühlsche Terrasse, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Not set)Mentioned in textRiver section
182Rīga
(Rīga)
1929Publishing year/ placeCity

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.