Pa Volgu uz Kaukāziju IV

Open

Pa Volgu uz Kaukāziju

(No Minnas Frehmann)

IV.

Samaras guberņā ir daudz Vācu koloniju. Vācieši audzē tabaku un sinepes. Iz sinepēm taisa eļļu, kura daudz labāka par saulespuķu eļļu. Priekš eļļas izstrādāšanas ir īpašas farbrikas, iz kurām par vairāk tūkstošu rubļiem izsūta eļļu. Nevaru atstāt nepieminējusi tiltu, kurš ļoti augsti pār Volgu stāv. Saka, ka Eiropā otra tik augsta tilta pār ūdeni neesot. Pa apakšu peld vislielākie tvaikoņi, kamēr augstu pār viņiem dzelzs kumeļš ar garu ratu rindu aizlaižas.
Volgai līdz Caricinai pa lielākai daļai augsti un kaili krasti, kuriem tik retumis skaisti meži un ciemi dod īpašu jaukumu. Bet no Caricinas upe pieņem pavisam citādu karakteri. Krastmalas paliek lēzenas un arvienu lēzenākas un pati upe jo tālāki uz leju, jo platāka, tā ka pie Kaspijas jūras arī viņa jau izskatās gandrīz kā jūra.
Gar Volgu redz dažādas tautas, kā Čigānus, Kazakus, Krievu zemniekus, Kalmukus, Armēņus u.c. gan ķibitkās / ļibitkās apkārt klejojot, gan pa Volgu zvejojot, gan arī laukus apkopjot.
Te miglainā tālumā arī Astrahanes pilsēta sāk mirdzēt rīta saules staros. Drīz jau tur. No kuģa izkāpjot arī Volgai nu jāsaka "ar Dievu!" Pateicos Tev, ka mani veselas 9 dienas šūpojusi savos lēnos, saldos viļņos.

[Četrrinde krievu valodā][1]

Astrahanē biju 6 dienas. Pilsēta ir diezgan jauka, tāpat arī viņas apkārtne. Vienu viņas ostu skalo Kaspija, otru Volga. Baznīcas jaukas. Senais cietoksnis rāda vēl stiprus mūrus. Bagātas, greznas preces božu logos, gan iz Eiropas, gan Āzijas apžilbina acis un vilināt vilina iet iekšā un pirkt. Šur tur jauki lieli dārzi. uz ielām daždažādas tautas čum un mudž vien.

Astrahanē uzturoties, aizbraucu arī uz kādu Kalmuku ciemu, kur tai laikā bija bazars.
Šis Kalmuku ciems ir otrā Volgas pusē, 7 verstis no Astrahanes. Tādēļ man vajadzēja pārcelties pār upi un no turienes "arbā" (divriteņu ratos) aiztricināties līdz nodomātam mērķim. bet nudien nenožēloju savas mokas un lielās izdošanas, kad dabūju iepazīties ar Kalmuku dzīvi, viņu namiem, jurtiem un dievu namu. Cik savāda, cik ērmota ir viņu dzīve pret attīstītu tautu dzīvi!
Mēs iegājām pie Kalmuku priestera jeb geluna. Viņš sēdēja plāna vidū, ģērbts dzeltenā mētelī un skaitīja pātarus. Viņam iepretim tupēja 3 jauni priesteri un klausījās viņa mācībās. Geluns, mūs ieraugot, meta ar roku un ieveda mūs blakus istabā, kurp mums bija jāgaida, līdz viņi savus pātarus bija nobeiguši. Kad tas bija noticis, geluns ienāca pie mums un caur tulku vaicāja, ko mēs vēloties. Sacījām, ka gribam apskatīt viņu Dievnamu un paklausīties viņus Dievu pielūgšanā. "Labi," sacīja geluns laipniem vārdiem savas šaurās acis plati izpletis un mūs no galvas līdz kājām apskatīja. Tā audience beidzās. Pavadīti no tulka, kāda jauna priestera un no ciema vecākā, kurš it lepni teica, ka arī runā krieviski un to pierādīdams šādus tādus niekus arī plukšķēja, mēs iegājām Dievu-namā. Iekšā vispirms ir maza priekšbaznīca, kurā tupeles un [āras] drēbes jānoliek; še arī ir suseklis, ar kuru jāpārvelkas it kā nosukātos. Nu par 3 pakāpieniem jāiet lielākā kambarī. Šinī kambarī atradās – vienā kaktā sārts, sakrauts iz daudz virknēm lūkā savērtu kliņģeru, otrā kaktā – 2 lielas bungas un 2 lielas taures, izpušķotas dažādām raibām zīda lentām, vairāk sarkanā, zaļā un lillā krāsā.
No pusplāna līdz stikla durvīm, kas ved blakus kambarī, bij izklāts šaurs tepdeķis, kura vienā pusē bij 3 un otrā pusē 2 spilveni sēdēšanai. Priekš katra sēdēkļa stāvēja mazs, mazs beņķītis, apkrauts dažādām lietām, kā šķīvjiem, gliemežiem u.c. Geluna sēdekļa priekšā bez tam bija prāvs zvans, divi noķepējušas misiņa bļodasun tējas kanna.
Pie stikla durvīm katrā pusē trīsstūra rāmīšos redz karājamies muciņas, apkārtmērā katru kādas 4 pēdas. Muciņas ir tā taisītas, ka viņas var grozīt, priekš kam pie viņām garās lentas piesietas. Uz muciņām, kas pašas zaļā krāsā, ir nobildētas šādas figūras kā zirgi, kamieļi, elefanti, sievietes ļoti augstā galvas rotā un viena sieviete ar bērnu rokās, tad putni, čūskas un dažādi burti. Šīs bildes nozīmējot sargus, kas lai apsargājot svētuma durvis no nikniem gariem.
Blakus istabā ir svēta vieta. Pašā vidū redzams liels galds apklāts pelēku galdautu. Ap galdu astoņi karogi. Uz galda visapkārt maziņi šķīvīši, kuros atradās kviešu graudi, kliņģeru gabaliņi, brandvīns, meloņu sēklas, zirņu graudi, rīss un medus. Šie bija upuri, kurus Dieviem nesa. Galdam pretim mazs skapītis ar deviņiem apcirkņiem, pa trim katrā rindā. Šajos apcirkņos atrodas visu lielākās dievības – misiņa tēli, bet vidū visulielākā dievene, kas tā ietaisīta uz federēm, ka pa dievkalpošanas laiku pastāvīgi kustas un kalnās. Arī redzējām bildes uz audekla krāsotas. Šinīs bildēs apģērbi bija zaļā krāsā, ģīmji sarkanā un pirksti dzeltenā krāsā. Vienai dievenei bij 6 rokas. Arī bija redzams kāds nejauks liels vīrietis lielām kājām un ugunīgām acīm (laikam pats velns).
To visu apskatot bij veselas divi stundas aiztecējušas. Te tulks teica: "Geluns nāk, nu būs dievkalpošana." Mēs nopietni nostājāmies kaktā priekšistabā.
Ienāca geluns, ģērbts garā dzeltenā mētelī ar garu sarkana purpuraudekla gabalu pār pleciem. Viņš nopietni paskatījās uz mums, tad piegāja pie vienas no muciņām, nometa cepuri zemē un 3 reizes paklanījās līdz zemei tā, ka piere atsitās pie plāna. Pēc tam nosēdās uz sava sēdekļa. Viņam pakaļ ienāca jaunākais geluns (jeb palīgs), tādā pašā apģērbā, tāpat klanījās un apsēdās tanī pašā pusē, kur pirmais geluns. Tad ienāca divi jauni mūki sarkanā purpurā ģērbti, paklanījās un apsēdās otrā pusē. Pēc tam ienāca jauns zēns ikdienišķā Kalmuku apģērbā, kā likās apdienētājs. Viņš, iegāja sv. istabā un aizdedzinājis 5 eļļas lampiņas, ienesa lielu kannu pilnu tējas, ielēja vispapriekš visiem dieviem mazās bļodiņās un tad iznāca dievlūgšanas istabā. Geluns un arī visi citi izņēma iz raibām drānām mazas koka bļodiņas un zēns lēja tur tēju iekšā. Geluns noskaitīja pātarus un iesāka pirmais dzert. Viņam pakaļ citi. Ik katrs izdzēra 4 bļodiņas. Tad izlaizījuši iesitināja tās atkal drānā un palika zem beņķīša. Geluns nu pašķindināja zvanu un visi, rokas salikuši, sāka skaitīt pātarus un muciņas grozīt, pie garās lentas vilkdami. Kad šī ceremonija bija pabeigta, geluns atkal šķindināja un nu sākās lielā debesu mūzika! Jaunais geluns un viens mūks pūta gliemezī, otrs mūks sita divus misiņa šķīvjus vienu gar otru, zēns sita lielo bungu un divi Kalmuki pūta taurēs. Varētu domāt, kas tas par elles – gribēju sacīt debess troksni bija! Gluži vai ausis plīsa pušu. Tā gāja tas septiņus lāgus: septiņas reizes grieza muciņas un septiņas reizes visi atkal pūta, sita šķindināja cik jaudāja. Pātarus skaitīdami spļāva misiņa bļodās. Beidzot iz kādas sudraba kannas lēja eļļu un deva jauniem mūkiem dzert; citus aptraipīja ar pāvu spalvu slotiņu, iemērcētu kādā nezināmā šķidrumā. Mēs, paldies dievam, palikām neaiztikti. – Pēc tam geluns atkal piespieda pie muciņām pieri, paklanījās un izgāja pirmais ārā, citi darīja tāpat.
Mēs vēl iegājām pie geluna. Viņš mums daudz šo un to stāstīja. Tā mēs dabūjām dzirdēt, ka viņi esot cēlušies no Ķīniešu tautas, kas bijusi jau priekš ūdens plūdiem. Viņiem esot grāmatas, kurās teikts, ka Ķīnieši esot cēluši sev mūra sienu, lielu augstu sienu un tādā vīzē izsargājušies no applūšanas.
Pārbraukuse atpakaļ uz Astrahani, devos tūlīt uz tvaikoni, kas taisījās projām jūrā laisties. Bija svētdiena. Liela raiba dzīve Astrahanes dārzos un ielās, bet jo kustīgāka jūrmalā. Pasažieri steigtin steidzās ar daždažādām kastēm un paudelēm, lai tik nenokavētos, katram aizbraucējam kāds pusducis pavadītāju līdzā un tie visi stiepj līdz kādu ceļa kuli. Jā, stiepjat vien zivīm barību, es domāju pie sevis, jo jūras māte kā man šķiet šodien ar kreiso kāju iz gultas kāpusi un tādēļ pie sliktas dūšas. Un kur tad nu vēl visulielākā drāma, šķiršanās scēna. "Dzīvo vesels!" "Paliec man uzticīga!" "Nepiemirsti rakstīt!" Un tad tās skaļās bučošanās un atkal bučošanās, ka vai jūras bangām jāapklust. Dobelnieka kungam pilnīga patiesība, kad viņš saka kaut jel katrs skūpstītos un atvadītos mājās. Neutrālam cilvēkam redzot, kā še un tur gaužas, var tiešām arī palikt greizi ap sirdi.

[1] Salda bija man iepazīšanās
Ar tevi, mana daiļākā;
Skumja jo skumja šķiršanās,
Skumja it kā no dvēseles.

Map legend



Showing 1-3 of 3 items.
#LocationDateTypeType of place
  
1Samāra
(Samara, Samara Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
2Volgograda
(Volgograd, Volgograd Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
3Astrahaņa
(Astrakhan, Astrakhan Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.