Rīga

CollectionLatvijas Valsts izdevniecība
TitleRīga
Additional informationKultūrvēsturisku romānu triloģijas "Rīga" atkārtots izdevums. 1 . daļas "Patrioti" pirmizdevums 1912. gadā. 2. daļa – "Labākās familijas" (periodikā 1921. gadā; nepabeigta). 3. daļa netika uzrakstīta.

Pēcvārda autore: Milda Kalve.
PublisherLatvijas Valsts izdevniecība
Formatbook
Work typeoriginal work
Linkhttp://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#issue:/g_001_0306020590|issueType:B
Classification
Artist
Author
Author of the comment
Editor
Linked works
Publishing year/ place1951
Rīga
Rīga
Open

PATRIOTI

DIVĀS DAĻĀS

PIRMĀ DAĻA

Pirmā nodaļa

Nemīlīga pievakare, martam izejot 186... gadā. Gaiss smags kā tērauds, brāzmām smalka krusa ar lietu, kas skalo ledus atliekas uz šosejas starp Jelgavu un Rīgu Olaines līdzenumos. Bet brīžiem sniegs ņem pārsvaru un pārklāj kā ar baltu segu ne vien pēdas uz ceļa, bet arī apkārtējos tīreļus un skuju mežus. Tikai ne uz ilgu laiku, jo lietus urba viņā caurumus, tā ka no baltās vilānes atlika vēl tikai balti plankumi, un arī tos drīzi vien aprija pelēkā piekrēsle.

Nemitīgi čirkst pogas, dimd ilkšu pulksteņi, zirgi sprauslo, rati rīb, kamanas un ragavas griezīgi šņāc, jo ceļš ir tāds, ka labi nevar pabraukt ne ar ratiem, ne ar ragavām. Toreiz vēl neskrēja suta kumeļš starp Jelgavu un Rīgu, bet Kurzemes apvidos žīdi un vanderzeļļi stāstīja ļautiņiem brīnuma lietas, ka no Rīgas uz Dinaburgu varot braukt ar uguns ratiem un no turienes tālāk uz Pēterburgu. Sieviņas lauzīja galvu. Kā tas gan var būt ierīkots? Laikam tā: uguns kuras dīseles galā, un versme velk ratus uz priekšu!

Šoseja starp Rīgu un Jelgavu bija dzīva kā iela, un vispār toreiz pa galvenajiem lielceļiem pastāvīgi kustēja braucēji un kājnieki. Krogi bija ik pāra verstis un bieži tik pilni, ka ceļenieki nevarēja dabūt naktsmājas. Tie bija kviešu laiki krodzeniekiem, jo it kā piebāzti tik «gastcimere» ar kungiem un vāciešiem, kā lielā krogus istaba ar prastiem ļaudīm. Krogiem pa lielākai daļai bija divas stedeles, viena vācu, otra latviešu. Pirmā arvien bija ar sausiem salmiem piekaisīta, otra kā nu kuru reiz, dažreiz jābrien līdz auklu vietai. It sevišķi ja krodzeniekiem nebija lauku un tiem mēslu nevajadzēja. Ļautiņi tomēr ar šo parādību bija apraduši un ieskatīja to kā pilnīgi dabīgu un saprotamu. Kā tu, zemnieka cilvēks, varī to gribēt, ko kungs!

Necik tāl B. krogs, apmēram pusceļā starp Kurzemes un Vidzemes galvaspilsētām . Starp braucējiem un kājniekiem steidzās turpu kāds gadus piecpadsmit vecs zēns pasmalkiem kauliem un pasīks no auguma, bet citādi liela cilvēka gaitu. Viņa drēbes, cik varēja spriest, patlaban kā šūdinātas; tumši pelēkais vadmalas mētelītis ar raga kņopēm pirmo vai otru reizi kā mugurā, bet slapjums tam tomēr ķēris cauri līdz ādai. Galvā zilgana plato dibenu cepure ar siksniņām uz spīdīgā širmja. Pa to ritēja rasotas ūdens piles, bet uz pieres spiedās karsti sviedri. Viņš norāva cepuri, nopurināja no tās nemīlīgo mitrumu un atbraucīja pakuplos melnos matus, kuri kūpēja. Un garīe taukādas zābaki, lai gan labi smērēti, tomēr aiz slapjuma šļakstēja. Lai gan tas pūlas spert stingrus soļus, tie šad un tad sagrīļojas — liecība, ka viņš ilgojas pēc atpūtas un pajumtes.

Lielu ceļa gabalu viņš bija nostaigājis; gaiļos bija cēlies un labības vedējiem no Bērzmuižas ļaudīm atbraucis līdzi uz Jelgavu, un no turienes šo gabalu spolējis tālāk kājām. Viņa ceļa mērķis bija Rīga.

Tomēr acis tam ir pierē un tas ievēro it visu, kas viņam notiek pa labi un pa kreisi. Arvien vairāk un vairāk viņa priekšā atklājas garais, baltais krogs ar stedelēm abos galos.

Viņam blakus turas kāds zemnieku pajūgs. Zirdziņš velk atspēries, āda sprogaina un kūp. Vezums nebija tāds kā citiem lauceniekiem, kas ved uz pilsētu produktus. Ratos dažādas mantas un grabažas, it kā vadājoties pa jurģiem. Uz vezuma sēdēja sieva ar zīdaini, vīrs ar gadus desmit vecu meiteni un gadus astoņus vecu puiku gāja blakus kājām. Izņemot meiteni, visi gaišmataini un sārti.

«Laikam aizgājēji,» viņš nodomāja. Aiz viņiem gāja kāds cits pāris, tiem nebija sava zirdziņa. Vīrs melnu, spožu bārzdu, kura metās vilnā, un brūnām, spīdīgām acīm nesa uz muguras lielu paunu gultu drēbju, kamēr sieva, iesējusi klēpja bērnu lakatā pie krūts, vilkās noskumusi viņam pakaļ.

Aiz viņiem atkal kāds noguris krievs platu, sarkanu bārzdu, pinkainu jērenīcu galvā, melnu ādas somu siksnā pār pleciem piekārtu un lielu bozi rokās. Tad kūņojās vesela rinda bandžoļu (leišu), kuri ved uz Rīgu pārdot: citi garkūļus, citi labību.

«Trrph, ķēvīte!» vīrs beidzot apturēja. «Kur nu lietus laikā vairs tālāk dauzīsies! Kāp zemē, Līb, un ej ar bērniem iekšā. Iebraukšu ratus stedelē un pabarošu ķēvīti.»

Sieva diezgan ilgi tūļojās, kamēr norāpās ar bērnu no vezuma, un, bīdīdama lakatu no acīm, blenza pēc ieejas. Vīrs pa tam paņēma zirdziņam pie galvas un taisījās braukt iekšā vienā no stedelēm.

Bet krogus puisis tam stājās ceļā un skarbi uzsauca:

«Ē vīrs, kur tu brauc! Laikam priekš tevim pakaisīju ar sausām streijām? Neredzi, kur tavs gals?»

«Priekš cepešu ēdējiem izkaisīji, tiem, kas ar gumijas kalašiņām staigā!» otrs vīrs, ar paunu pienācis, īgni nospļāvās. «Mūs' kārtas cilvēki lai brien līdz acīm!»

«Kas tev par daļu?!» krogus puisis atcirta. «Saturi savas žaunas. Tu nevienas pudeles ruma un nulšnapšķa gan neizsauksi ... Jābrien, ko domā! ... Āre, tur leiši brauc, nopērc vezmu garkūļu un izkaisi.»

«Nu nebarīes jau, ciema brāl,» zirga īpašnieks grieza pajūgu atpakaļ, «gan jau iztiksim! Va' tad nu īsti noslīksim ...»

Puika tam visam sekoja kā kādam lielam notikumam. Te viņš piepeši manīja, ka, uz vietas stāvot, dzestrais mitrums viņam ķer pie ādas. Ar vienu lēcienu tas bija pa lievenēm augšā un iekšā lielajā krogus istabā.

Iekšā nokrēslā ne mazāka rosība kā ārā.

Lielajai istabai blakus sētas pusē bija šeņķis, kur cūku kupči dzēra brandvīnu un skaļi sarunājās. Visgarām āra sienai gar logiem stiepās lielais krogus galds, ap kuru jau daži ceļavīri sēdēja, pa lielākai daļai kājnieki, kuriem zirgi nebija jākopj, un arī kučieri, kuru zirgi bija jau apkopti, bet kungi dzīvoja pa «gastcimeri», kuras durvis bija cieti. Pie viņiem nosēdās arī vīrs ar lielo drēbju paunu.

Mūsu puika, — sauksim par Pēteri un ģimenes vārdā Krauklīti, — piesēdās gan šur, gan tur, bet ar savu mitro ādu tam nekur nebija omulīgi. Te viņam iekrīt cīs nokurinātā podu krāsns, kura viņam jāiekaro. Kā kaķēns viņš garām sievām, kuras taisās sēsties uz mūrīša, un augšām!

Smalka lieta! Tas novelk zābakus un pakar ar viņu ļekām pie naglas, kas iesista vērbaļķī, lai žūst. Novelk manteli, novelk kamzoļus un izklāj tos uz karsto krāsni, pats uzgulstas virsū, ceļa kulīte pagalvī, — izlaižas tikpat kā kungs!

Pēteris domās kavējās pie sava krusttēva. Savu tēvu viņš neatcerējās, bet krusttēvu gan. Viņš varēja būt toreiz kādus trīs vai četrus gadus, kad krusttēvs atbrauca no Rīgas un atveda viņam pēperkoka zirdziņu. Viņš atceras tā seju: sārts no vaiga, tumšu bakanbārzdu. Jurku viņu sauca. Stāstīja, ka, pirkdamies no krieviem, tas aizgājis uz Rīgu un kādā iebraucamā vietā Ārrīgas Kaļķu ielā piestājis par sētas puisi. No tās reizes no viņa vairs nebija nekādas vēstis, bet māte vēl līdz šai dienai pārliecināta, ka viņš miris nav, jo tad jau būtu ziņots pagastam.

Neviļus Pēterim nostājās atmiņā viņa pavadītie gadi. Nebija viņš vieglas dienas redzējis. Bija ticīgi nokalpojis trīs gadus pie cūkām un divus pie govīm un aitām. Bija nodots pie saimnieka «uz gadiem», t. i., bez algas, audzināšanā. Arī māšele, kas par viņu vecāka, otrās mājās. Māte atraitne, par dienu kalpošanu dabūja pirts rūmi, gan liela vērpēja, bet bērnus ar saviem spēkiem nespēja izvilkt. Lai nopelna paši sev vēderu! Pēteris it labi zināja, kas ir gana dienests. Ar to pašu vēderu bija kā bija! Vai ganu tā uzpasē kā lielu, un vai viņš kādu lielu pavalgu var prasīt? Dažreiz ir siļķes astīti nedabūja nosūkāt. Bet saimnieks žagaru vis netaupīja. «Ko tur teikt!» viņš pie sevis nopūtās.

Bet nu, — tas bija izciests un par atlīdzību viņš iesvētīts vai, kā pagastā mēdza sacīt, «caur mācību izlaists». Un piedevām vēl klāt tās drēbes, kas viņam mugurā, jauna cepure kā lielam puišam, kakladrāna un beidzot, — un tas viņam īsti deva pilna puiša apziņu, — arī zābakus. Saimnieks saviem veciem zābaku lieliem pēc viņa mēra bija licis pielikt galvas (pēdas), un ar to bija apmierinātas viņa ilgo gadu karstās ilgas staigāt reizi ar zābakiem, lai «sprakšķ», kur visus tos gadus bija gājis ar pastalām «čapš» vien! ... Tad vēl bija dabūjis krietnu «šlesera» nazi, ko tas ar patiku taustīja savā vestes kabatā, un desmit pimberu (75 kap.) naudas. Viss tas deva viņam apziņu, ka nu ir pilnīgs vīrs, kuram ir brīvība, kurš var iet, kur grib, un darīt, kā grib!

Tagad jau viņam arī vajadzēja izšķirties, ko iesākt. Tā kā viņš tāds pasīks un pasmalks, tad pie zemes darba, — tā māte bēdājās, — viņš necietīs. Amatā dot? Viņš būtu varbūt labs skroderis, bet to viņš ne dzirdēt. Viņu apgabalā visi jaunie skroderi, kas bija cēlušies iz pašu ļaudīm, svieda šķēres un dzelzi ezerā un tapa par vēveriem un muzikantiem. Skrodera vārds nebija cieņā!

Tad māte ieminējās: «Ej, Pēterīt, uz Rīgu pie krusttēva!» Pēterim tas tikpat kā gaisos, jo par Rīgu viņš tik daudz bija dzirdējis stāstām brīnuma lietas, un viņš jau pie sevis par dzīvi Rīgā bija sapņojis. Bija dzirdējis, ka cilvēki, kas protot rakstīt un rēķināt, un drusciņ vācu mēli, tur vareni tiekot uz priekšu. Nu, un arī viņš nebija gluži uz galvas kritis! Dažas ziemas bija sūtīts ķestera skolā un mācījies bez pātarīem arī burtus un ciparus rakstīt. Savu vārdu viņš prata uzrakstīt un prata saskaitīt, atskaitīt un reizināt. Pat vāciski bija dažus vārdus iemācījies, cik nu vecais ķesters pats prata.

Pēdējais bija ieņēmis galvā, ka saimniekiem vācu valoda esot ļoti laba, lai savā starpā varētu sarunāties tā, ka kalpi nesaprot. Un tādēļ to derot mācīties. Bet Pēteris buldurēja saimnieku zēniem līdzi, un pa vāciskam gan neviens saimnieks viņu nevarētu iebāzt gluži maisā. Protams, ar to izrunu jau nu gan grūti gāja, it sevišķi, kur vārda priekšgalā nācās izsaukt «h», piemēram, «Hund», «haben».

Šķieb žokļus, cik gribi, kā sprūk, tā sprūk laukā: «Unt» ... «aben». Šos eksperimentus bija noklausījies pats cienīgs mācītājs un izteicis par to vislielākā mērā savu nemieru, pieteicis ķesterim kalpa bērnus pieturēt vairāk pie pātarīem. Arklam pakaļ staigājot, taču nevajagot nekādas lielas gudrības un vācu mēles. Tas viņus tikai spiedīšot pārdomāt savu stāvokli un padarīšot nelaimīgus.

Pēteris nu patiešām bija uz pārdomāšanu un gribēja zināt par it visu, ar ko vien nāca sakarā. Viņam pat šķita, ka cilvēkam nemaz nelon mocīties, ja tur nav nekāda labuma ...

Un tad viņš iegādājās šķiršanās brīdi un tapa gluži tāds vēlīgs. Piesējusi saimnieka dotiem desmit pimberiem viņa nēzdoga stūrī no savas puses pusrubli, ceļa kukulim pacepusi maizes rausi ar ieceptu siļķi un baltmīklas virsu, māte iebāza vēl citas viņa mantiņas strīpainā kulītē un sacīja:

«Te nu ir, Pēterīt! Trīs puslinu krekli, divas smalko pakulu apakšbikses, trīs pāri zeķu, divi pāri dūrainu cimdu, tas ir viss, ko tev varu dot. Kulītē bez tam vēl pāris smalku pirkstaiņu cimdu ar raibiem rakstiem, — tos nodod krusttēvam un dod viņam no manis labas dienas. Nu, tad posies ceļā, dēliņ! Esi labi vērīgs, turi acis rokā, gan dievs palīdzēs ... Neaizmirsti viņu lūgt ... un pārnāc liels un bagāts ...»

Pēc tam viņa to apbučoja apkārt un apkārt. Ka tu sačibētu, cik savādi ap sirdi! Vīrieša cilvēks, dūša tev cieta, bet iedomājoties vēl tagad asaras spiežas acīs ...

Vērīgs viņš grib būt un acis turēt rokā ... Jo, domājot par to visu, tas ar vienu aci bija pārskatījis un ar vienu ausi sadzirdējis visu, kas apkārtnē notiek.

Pirms abas sievietes uz mūrīša klusināja savus brēkuļus, kas ātrāki nerima, kamēr tiem mutes nebija aizbāztas ar krūti.

Tad tā, kura pirmīt sēdēja uz vezuma, ieminas: «Vai līdz Rīgai vēl daudz verstis?»

«Nemāku teikt,» otra atbild; «pirmoreiz man šis ceļš.»

«Mums jau arī pirmo reizi,» pirmā pēc brīža klusēšanas piebilst. «Esam no Upes muižas ļaudīm, Mikumiem ... ziniet, tur tās mājas pie upītes netālu no Zošļu pļavām ...»

«Nezinu, neesmu no tās puses,» otra atteic.

«Labas mājas,» pirmā nopūtās.

«Tad gruntnieki?»

«Nu vairs nē ... izkrimta mūs laukā! Mājas tagad pielaiž pie muižas. Ak, jā! Nezinām nu, kur paliksim ... vai Rīgā, vai iesim uz Krievu zemi ...»

«Mēs jau arī uz to domu esam,» otra domīgi piebilda. «Mans Lauris dzirdējis, ka Rīgā esot tāds kungs, kas tās zemes Krievu zemē skapējot ...»

«Vai, tad jau itin brangi! No kuras puses tad jūs esat?»

«No Starpiņmuižas ... Manu vīru sauc Lauri Sutum ... man Anna vārds ...»

«Mem, kā tad mūs sauc «cūnatī» (ģimenes vārdā)?» bijušās saimnieces meitene glaudās mātei klāt.

«Mikentāl!» bija atbilde. «Tēvu sauc Kārli Mikentāl, mani Lībe Mikentāl, tevi Marī Mikentāl ...»

Bērni pie krūts iečīkstējās, mātes atkal krēslī klusē ... Bet toties runā viņu apkārtne. Gandrīz ik acumirkļus āra durvis iečīkstas, šņorē piesietais ķieģelis noraustās, palecas un ienāk kāds jauns viesis. Sanāk viss bars bandžoļu, arī unguris nosēdies starp cūku kupčiem pie galda, kur paceļas zili tabakas dūmi. Soļi dun a ķieģeļu plānu. Citi tirpina kājas staigādami, citi minstās uz vietas. Krodzenieks bieži vien steidzas cauri uz «gastcimeri» apkalpot vācu viesus, kuriem nes gan samovaru, gan šeļķinus un uzkožamos. No krāsns augšas Pēteris to it visu var pārskatīt.

Krogus puisis patlaban iededz pie karīnāmā koka luktura pielipināto tauku sveces galu, kas tikpat kā vilka acs atspīd lielā krogus istabā. Tomēr iekšas gaisma arvien vairāk pārspēj ārējo logu bālumu.

«Redz, kā tas tai pasaulē tagad izgudrots,» kāds ceļavīrs ieminējās, rādīdams uz lukturi pie griestiem. «Senāk vajadzēja plēst skalus un bāzt tos lākturī.»

«Pats kā zēns esmu cēlies gaiļos kūlējiem uguni rādīt,» otrs atbildēja. «Pats stāvi uz mūrīša, skalu turi lodziņā. Mokas! Miegs nāk virsū. Dažu labu duņķi dabūju sānos. «Ķēpauti, ko guli! Iekritīs vēl ogle metienā . ..» Vai tad dažu labu reizi nepalika arī tumsā? ...»

«Jā, jā, tās mokas arī es esmu baudījis,» pirmais piebalsoja. «Rijās kūlējiem uguni rādīt un skalus plēst, tas jau gana zēna darbs ... Bet nu iztiek ar svecēm vien! ... Teic vēl, ka esot izgudrota tāda zemes eļļa ... tīra kā ūdens, bet deg kā tauki ...»

«Mūsu kungam, ačeku, muižā ir,» kāds cits iejaucās valodā. «Ir pavisam tāda savāda ierikte, pavisam citāda nekā tās vecmodes lampas. Eļļu — viņu saucot peterjuliju — ielej tādā glāžu lodē, uz kuras tas dedzināmais, ieskrūvēta misiņos tāda balta pīta lente, bet vaļējais gals mirkst tanī peterjulijā, bet tas sausais gals ārā deg ar liesmu ... Tad apliek tam apkārt tādu glāžu trūbu un tai vēl uzsprauž virsū tādu purcuļa jumtiņu, es saku, tāds balts spožums, ka tīri vai acis apžib ...»

«Ļautiņi!» pirmais, muti ieplētis, klausījās. «Kādus brīnumus tu tik pasaulē nedzirdi!»

Valodās iejaucās kāds ekspeditora kučieris, liels vīrs platu, sarkanu bārzdu un ādas priekšautu. Viņš patlaban bija ienācis no āra un ar saviem lielajiem cimdiem dauzīja nost no drēbēm mitrumu.

«Kas tas par brīnumu, tas ir «Štrunt»!» viņš sacīja. «Rīgā, tur tu redzi brīnumus. Pie mums tāda eļļa, ko tu nemaz neredzi, bet deg, ka nopūst arī nevarī. Tikai, kad uzbāž tādu micīti virsū, tad nodziest.»

Laucenieks ieplēta muti vēl platāku. «Ak ta nemaz redzēt nevar?! No kam tad viņu taisa?»

«No akmeņu oglēm velk ārā to spēku,» kučieris paskaidroja. «Ā brāl, tev vajadzētu redzēt to ierikti — gāzanštalti. Kas tie par torņiem un mašinām! Pie mums Rīgā visu ar mašinām, ar mašinām vien. Brauc arī ar mašinu ... Mums arī eizenbānis, varī aizbraukt ar eizenbāni uz Pēterburgu ...»

«Vajakis, to eizenbāni, to gan es labprāt redzētu,» laucenieks iesila. «Nē, to eizenbāni man vajag redzēt.»

«Aizej uz bānūzi, paskaties,» kučieris pamācīja. «Tur tādas «bedovai» ieriktes, ka tu nevarī ne saprast. Puspūravietas liels jumts no dzelzs un glāzes vien.»

«Vajakis, to man gan vajadzētu redzēt,» lauceniekam acis iemirdzējās.

Valodas pamazām novirzījās arī uz citām lietām ... Runāja par grūtiem laikiem un ka ļaudis senāk esot dzīvojuši daudz labāk.

Kāds cūku kupčis stāstīja, ka esot sastapis lielu braucēju rindu aizgājēju ar visām mantām un bērniņiem. Uz Krievu zemi ceļojot. Arī viņu pusē daudz pošoties. «Sak, kas tas būs?» viņš bažīgi iebilda. «Sāks kungiem un saimniekiem kalpu trūkt?! »

«Lai tik iet, lai tik iet ļautiņi!» Lauris Sutums iesaucās. «Te mēs uz zemēm velti gaidām, Krievu zemē tās dabūsim. Rīgā esot kāds kungs ... tas skapējot zemi siltā zemē. Kvieši tur padodoties tik rupji kā pie mums pupas, labību varot pļaut divreiz gadā. Rīgā tikai vajagot pierakstīties pie tā kunga ... es jau gan domāju iet līdz!»

«Vai, tad jau man jāaprunājas!» Mikums kāri iesaucās. «Man jau nav kur palikt ... Kungs izlika no mājām . ..»

«Varēji jau nu gan labāk dzīvot savos Mikumos!» sieva pie krāsns nopūtās. «Divpadsmit slaucamas govis bez telēm, divas lielas sivēnu mātes, pieci zirgi ...»

«Runā nu ar sieviešiem!» Mikums attrauca. «Kā tu dzīvosi, kad neļauj dzīvot ... Nu, vieta jau nebija slikta. Trīs lauki ... uz trīsdesmit pūra vietas katrā, savs pļavas stūris arī, ganības ... Bet rente divi simti un septiņdesmit rubļi gadā! ...»

«Var maksāt! Smiedamies var maksāt!» kāds vīrs iesaucās. «Jums, saimniekiem, sadotas rokā puspasaules, vai jūs, kā pienākas, varat zemi nomēslot un apstrādāt? Jums dažam labam laukus cīrulis mēslojis! Lai sadalītu mums, kalpiem, to zemi, mēs no tās daudz vairāk izdzītu. Lai man dod tikai tik daudz zemes, ka vienu goteni — vienu aitu izmitināt, redzētu, ko es maksātu ... Bet ko jūs, saimnieki ... tie paši kroņenieki? Ja viņi maksā 50—60 rubļus rentes, tad ir daudz ...»

«Kur tad nu varam pierēķināties pie kroņeniekiem?!» Mikums aizbildinājās. «Tie jau dzīvo žēlastības saulītē! ... Bet mums? Es jau nesaku, ka nevarējām dzīvot, pats līdzi strādāju ... sievai atkal labi vedās uz lopiem ... maizīti jau bijām paēduši. Bet, kad tev barūna kuntraktu neizdod un katru gadu pieliek pa divdesmit pieci, tad apšķiebjas dūša arī. Zināms, tiem, kas put laukā, ko tiem viņš pieliks ... bet man — man ēkas sabūvētas kā kannas, man lauki iekopti — dzīvo vienīgi priekš kunga!»

«Es saku, nav taisnības pasaulē!» Laurim acis uzliesmoja. «Nav taisnības ...»

«Nu, es domāju, jāsāk taču ar viņu drusciņ parunāt,» Mikums turpināja. «Es saku: lielskungs, kā jūs strādājat, tā nemaz nav likums. Kuntraktu jums man vajag izdot uz gadiem, un renti jūs man varat ņemt tikai tik lielu, cik tā zeme vērta. Pēc likuma jums mums, zemniekiem, vajag zemi pārdot pavisam uz dzimtu ...

Tad vajadzēja redzēt, kādas acis tas ieplēta ... «Vai tav negrib man ar to muiž nopērkt?! Tav jau Mikumos ir lab iedzīvojās ... Na, na, es tav vis nepārdoš! ... Ja tav man nāk tā, tad es tev pasāk to: tā māj ir uz muiž zem, un es tev viņu vairs ilgāk neatstāj ... Sataisās, ka tav pa nākošiem Joriem var izkravāties ...»

To jau nu gan nē, es saku, es tās ēkas esmu cēlis un tos laukus uzkopis, ne jūs. Lai tad arī iet līdz oberaupgeriktei (Oberhofgericht).

Sākām prāvoties. Nebijām labi vēl līdz apriņķa tiesai, kad jau barūns ar muižas ļaudīm izlika manu mantu uz lielceļa. Ko darīt — bija viss jāpārdod! Pēdējā gada renti arī nevajadzēja maksāt, tā ka savs grasis jau mums ir. Ko darīt — jāapskatās citur pasaulē ... Vai tad nu zudīsim, jādzīvo vien būs ... Būs jāpamēģina ar to pašu Krievu zemi.»

«Uz Krievu zemi, jā!» Lauris viņam piebalsoja. «Te mēs vairs nekādu labumu nesagaidīsim.»

«To jau arī es saku,» Mikums domīgi attrauca. «Labuma te nekāda nebūs, kamēr nāks kāds karš vai mēris, kas tos cilvēkus drusciņ pašķīstīs. Kas tad paliks, tiem būs labāki. Tagad cits citam min papēžus nost ... Bet Krievu zemē, tur cita lieta.»

Kāds vīrs, kuram bija baznīcas pērmindera izskats, piepeši ieklepojās. «Tur jau blēdība ar to Krievu zemi vien esot! Mums mācītājs no kanceles sacīja. Lai neejot, lai neejot, lai neklausot vilstījumiem! Lai palasoties tais Latviešu Ceitungās, cik grūti ejot ... Es pats lasīju ... driķētas Jelgavā pie Stefenhagena un dēla. Tiem ļautiņiem, kas tur aizgājuši, jau neesot ne maizes, nekā. Miltus ūdenī kuļot un ēdot ... dieva vārds!»

«Kas tās par ceitungām!» Lauris iesaucās. «No kam tās rakstītas? No kungiem un mācītājiem tās rakstītas, lai mums, zemnieka cilvēkiem, miglu acīs laistu. Kas kungiem patīk, to viņas teic! Tu no viņām domā taisnību dzirdēt? Tās riktīgās avīzes tiek driķētas Pēterburgā ... Redzi, tās teic taisnību ... tās nav no kungiem nopirktas! ... Pats es lasīju ... mūsu muižas dārzniekam bija ...»

«Mūs' mācītājs atkal saka, ka tās ir tikai tādas študentu gudrības!» pērminders viņu pārtrauca.

«Jūs' mācītājs?!» Lauris iekaisa. «Vārna vārnai acīs neknābj ... Nav taisnības mūsu zemē, mīļie draugi. Kam ir, tam ir par daudz, kam nav, tam nav nekā. Kādēļ saimniekiem tik lieli lauki, muižām tādas jūras, ka nevar ne apstrādāt, bet mums, kalpa cilvēkiem, mums nav nekā? Tāpēc ka saimnieki un kungi vieni paši grib visu apēst! ...»

«Es jūsu būšanu ņisaprot ,» unguris iejaucās valodā. «Kam ir, tam ir, kam nav, tam nav nekā. A pie Krievu zemē, v'našu guberņiju, ikkatrai dušai savs zemes gabals. Izdala visiem, cik iznāk pēc šņorēm ... Katram savu štuku ... visiem vienādi. Ir vairāk zemes obščinai, iznāk katram lielāks gabals, ir zemes mazāk, ir tev mazāks gabals. Nāk jaunas dušas klāt, pārdala zemi atkal par jaunu ...»

«Lūk, tā ir taisnība!» Lauris trauca. «Tā vajag! Cik iznāk, iznāk, un kad tur būtu arī tikai birzes platumā. Lai man dod tikai to, es vairāk negribu. Uzceļu savu būdu virsū un dzīvoju ... Bet te man nav ne sprīža zemes.»

Viņš īgni norija savu rūgtumu. Kāds no bandžoļiem, kurš uzmanīgi viņu valodās bija noklausījies, domīgi piebilda: «Aļi mums, šamaišiem, arī katram sava birze zemes, no kurzemniekiem gan baltāka maize kā mums.»

Tas pērminderim bija runāts kā iz sirds. «Jā, jā, to pašu es ar saku, jo, kad tur tās zemes nav, cik vajag, tad tas ir tikpat kā nemaz. Āre, tāpēc jau viņi nāk šurp no Krievu zemes par lāčeniekiem ... nav ko ēst. Nekur jau tik skaidra dzīve nav kā pie mums.»

«Es saku, -— blēdība ir pie mums!» Lauris sita ar dūri pa galdu. «Kad tikai tas nabaga cilvēks netiktu pie kā labāka. Mums ir kroņa muiža ... no augstas valdīšanas jau bija izsūtīti revizeri, cik no muižu laukiem atmērot priekš kalpiem. Bet muižu tura uz renti kāds barūna, šis un lielais tiesas vīrs, abi aizgājuši priekšā: šiem neesot kam to zemi dot. Kalpu tikai tik daudz esot, cik muižai un saimniekiem vajadzīgs, un vairāk neviena neesot ...»

«Skaties, ektes!» Mikums nogrozīja galvu. «Bet, kad tas no augstas valdīšanas, vai tad nepratāt tur kādam krievu kungam iesmērēt?»

«Izmēģinājām visu, iztaisījām vienu lūgumu rakstu uz Domenop (Domainenhof — domeņu valdi), sametām arī naudu ... Tas, pie kura tikām klāt, arī izskatījās pēc īsta krievu kunga. Tāda zaļa brēme, spožas kņopes un kokarde. Noliekam tos desmit rubļus tā pabailīgi uz galda, domājam, ja ņems, tad būs labi! Paņem ... ar tādu lielu līkumu pavelk zem papīriem. Jā, jā! Šis to rakstu būšot nodot »

«Nu, nu, — nu jau būs labi!» Mikums priecājās.

«Mēs ar tā domājām un priecīgi likāmies pa durvīm ārā. Gaidām nu tikai ziņu, ka jāiet saņemt zemes, un gaidām vēl šodien. Visa tā lieta tikpat kā ūdenī iekrita!»

«Ā, nu es zinu,» Mikums sūkstījās. «Šie dabūjuši ost! Aizbāzuši acis ...»

«Nu, protams!» Lauris attrauca. «Mēs varam dot desmit, viņi var dot simtus ...»

Mikums drusku pārdomāja. «Bet, ja dabūtu rokā tādu riktīgu krievu kungu no Pēterburgas? — Ka tam tiktu klāt — — varbūt ka tad dabūtu taisnību? ...»

«Ek nu, tas pats dievs visur!» Lauris attrauca. «Nauda ir visiem mīļa, un arī krievu kungiem ar to acis var aizsmērēt! ... Man, āre, kur rada gabals Vidzemē, bebreniešos, dzīvoja. Tur arī izsūtīts no Pēterburgas tāds krievu kungs ... sarkanu brēmi un kokardi pie pieres ... izsūtīts kalpiem zemi izdalīt. Teicis: vai pieņemšot krievu ticību? Dabūšot zemi ... Pieņēmuši ticību, ne zemes, nekā ... tikai pērienu dabūjuši ... par buntavniekiem notaisīti! ... Taisnību tu, zemnieka cilvēks, dabūsi, kur viss no kungiem nopirkts! ... Mums tikai jālej sviedri, jālokās zem smagas darbu nastas un jākremt bada garoza. Baltu maizi mēs audzējam priekš kungiem, bet viņi noēd mums mūsu pavalgu, noplēš mums beidzamo kreklu no muguras. Jā, jā ... sak:

Nabags zemnieks, kurzemnieks!

Kāds tev labums, kas tavs prieks?! ...»

Iestājās brīdi klusums. Pēteris klausījās kā bez elpas, un sirds viņam sāka savādi pukstēt.

«Vai zināt ko?!» Mikums beidzot ieminējās. «Mums, maziem cilvēkiem, visiem' vajadzētu sataisīt kopā vienu lūguma rakstu pie paša ķeizara »

«Ķeizara, jā!» unguris sajūsmināts piekrita. «Ķeizars grib, ka visiem būtu labi, ka tev būtu zeme, ir man būtu zeme. Bet ministri, vot svoloči! ... To žēlastību, ko ķeizars dod mums, maziem ļautiņiem, tie atdod kungiem. Vai ķeizars to zin, kā mums, nabaga cilvēkiem, iet? Kas viņam to teiks?! ... Kad ķeizars dabūtu zināt patiesību, tad viņus visus aiztriektu pie velna. Bet to viņi nepieļauj. Ja viņš nedara tā, kā tie grib, viņi šauj ķeizaru ...»

«Jā, jā, avīzes jau raksta, ka esot atkal šauts uz ķeizaru,» kāds cūku kupcis iesaucās. «Bet esot gan zellis saņemts cieti ...»

«Un vai viņš no mazas kārtas bija?» Lauris iemeta. «Prasi! Un vai viņš viens bija? Prasi. Bez palīga viņš nebija. Visi viņi kopā, visi! ... Un vai domā, ka mūs' kungi tur nekā nezin? Jāsmejas! ...»

Sagrābti no pārsteiguma un sašutuma, visi kādu brīdi klusēja.

«Ko tik tādiem pagāniem lai dara, kas to ķeizaru šauj?!» beidzot atskanēja Mikumietes spilgtā balss. «Tādiem sprandu apgriezt, kapāt ar pātagām, kamēr gaļa no kauliem lec ...»

«Hahaha!» Lauris it savādi un skaļi iesmējās, ka vai kroga sienas nodrebēja. «Nāks laiks, nāks laiks, draugi ... tad ķeizars pateiks: ņemiet viņus, darīet ar tiem, kā tīk! Un tad mēs viņus ņemsim, mēs viņus svilināsim, karstā piķī vārīsim, ar karstām stangām viņu miesas kniebsim, viņu kaulus dragāsim, ka lai asins un sārņi šķīst! ... Hahahaha ... nāks laiks ... nāks laiks ...»

Pēdējos vārdus viņš iekaucās kā ārprātā, acis tam neomulīgi liesmoja un vaigi ap lūpām raustījās ... Visi it kā izbijušies palika kā uz mutes sisti, un Pēteris, uzšāvies sēdus, it kā sastindzis viņu uzlūkoja. Lielajā krogus istabā, kur valdīja dzīvība un kņada, varēja tagad dzirdēt adatiņu nokrītam.

Tad piepeši «gastcimeres» durvis atdarījās, jo krodzenieks nesa tur viesiem tēju un rumu. Tur dedza gaišas stearīna sveces robotiem papīriem pušķotos lukturos. Pie galdiem sēdēja kungi šķeltām bārzdām, pietvīkušām, sārtām un jautrām sejām, jokoja un trieca. Ar vālu gaišums un smiekli gāzās lielajā istabā. «Hahaha, Schock schwerenoth! Ach die Kerl's, die dummen Bauerkerl's ...»

Kad durvis aizvērās un viss nozuda, Pēteris vēl ilgi skatījās turpu kā uz kādu gara parādību un atkal uz sastingušo pūli, kas slēpa sirdī naidu un šausmas ... Viņš reizē ieskatījās divās pasaulēs, kuras tik tālu viena no otras, kuras tik maz viena otru saprata. — — — — — — — — —

«Ko nu ērmojies!» platbārzdis kučieris pirmais atjēdzās un nospļāvās. «Nāks ... kas tev nāks?! ... Vai mēs visi varam kungi būt?! Apsitīs kungus, kas tad būs? Ko tad bez kungiem iesāks?! Jums uz laukiem ir zeme, bet ko mēs darīsim, pilsētnieki ... Uz akmeņiem. Kas mums dos loni, maizi, dzeramnaudas? Ēh!» viņš beidzot, muti ieplētis, to mēdīja.

Lauris viņam atbildēja ar noliedzošu smīnu, kas liecināja, ka tas viņam nepiekrīt, tomēr nevar apgāzt viņa aprādījumus.

«Jā, jā, brāl, mēs, rīdzinieki, par saviem kungiem nemaz nebrēcam,» kāds otrs kučieris pirmajam piebalsoja. «Vai tu domā, ka mums Rīgā citādi būtu tik laba dzīve, ja mums nebūtu tik daudz bagātu kungu? Pie nabaga nekāda dzīve nav. Ko līdz pie saimnieka uz laukiem liela lone, ja viņš tev nevar izmaksāt? Bet kungs tev var izmaksāt katrā laikā!»

Lauris uz to neko nevarēja atbildēt un tikai īgni iesmējās: «Cepešu ēdēji! Resnvēderi! ...»

«Nu, kālab lai viņš tev neēd, ka viņam tā manta!» platbārzdis atcirta. «Vai tu neēstu, ka tev būtu? Bet vai tu, strādnieka cilvēks, varī tā vai ēst, vai ģērbties kā kungs? Kungs jau, jāteic, ar labāku noslauka kājas, nekā tu, strādnieks, varī sev pie mutes pielikt. Nē, draugs, tā jau viena dumja valoda, ko tu runā. Ka tikai kungi man samaksā, lai kungi dzīvo ...»

Tam piebalsoja ceļavīru lielākā daļa, un pat neitrālie piebilda: «Jā, ko darīsi?! Kungs paliek kungs, kaut ir ellē!»

Juzdamies pārspēts, Lauris Sutums īgni atvilkās kaktā ...

«Vadzi, Līb, vai neieturēsim vakarīņas?» Mikums ierunājās savai sievai. «Nes šurp kuli, bērni jau arī gribēs ēst ...»

Tas bija, tā sakot, signāls uz lielām, kopējām vakarīņām. Visi kroga viesi sasēdās ap lielo galdu un sāka cilāt savas ceļa kules. Uz reizi tapa arī daudz gaišāks, jo ikviens no savas sveču lādītes uzdedzināja savu sveci un iesprauda to vai nu turpat starp vāciņu, vai arī kādā tukšā pudelē. Zobi strādāja, mutes kustēja, naži grieza ... Laucenieki mielojās ar sivēna gaļu, ceptu speķi vai siļķi, turpretim kučieri iegāja šeņķa istabā un atgriezās no turienes vienā rokā ar siltu bairīšdesu, otrā rokā ar bulku. Tā viņi, desu rokā turēdami, koda, allaž apmērkdami savu kaimiņu sinepju traukā ... Ēstgriba visus tā bija sagrābusi, ka arī Pēteris bija atsēdies sēdus, nolauzis gabalu no sava ceļa kukuļa un to grauza.

Sievām acis vispirmām redzēt, ko ikkatris ēd. Pilsētniekiem gan labi, tā kā kučieriem — ēd katru dienu desu ar baltmaizi. Priekš laucenieka tā ir liela lieta! Bet viņas nezin, ka pilsētniekam tā desa vairāk apnikusi nekā viņām treknā gaļa un tas labprāt iebaudītu tādu lauku kumosu ...

«Ciema brāl, vai nepatīk?» Mikums uzaicināja platbārzdi kučieri, dodams tam savu nazi, lai nogriež no viņa sivēna vidukļa. «Mums jau te dieva svētība ...»

Kučieris gan pirms atraida, aizbildinādamies, ka ir pašam, bet vēlāk nosnāj arī gabalu un ēd to tencinādams. Bet viņš nepaliek parādā, izvelk no azotes plakanu pudelīti un sniedz to Mikumam. Šis iekampj pilnus vaigus, tad ātri norij dibinā. «Och ...» viņš saviebj vaigu un nopurinās ... «vadzi, tas ir stingrs ...»

«Tīrs eizenbānis ... tādu tu te krogu nedabū,» kučieris lielī. «Mums, rīdziniekiem, arvien savs padoms pie rokas ...»

Arī citi ēdēji iekārdināti iet viens pēc otra šeņķa istabā un iznes no turienes savu kočiņu vai pa vairākiem kopā pusstopu. Parādās galdā arī alus pudeles. Arī Mikums, negribēdams palikt ciemiņam parādā, izsauc lielo korteli. Tagad dzer un tencina visi viens caur otru krustām šķērsām ...

Mikuma Lība paskatās uz krāsnsaugšu, kur Pēterītis viens pats nost no citiem.

«Puisīt, vai tu negribi kādu kumosu gaļas?» viņa ieminas. «Tu jau, man rādās, grauz sausu maizīti.»

«Paldies, man pašam ir!» viņš pateicas. «Man jau gaļa iekš tās maizes iecepta iekšā.»

Ko nu cilvēks sacīs ... Sieva par to šaubījās. «Kas zin, vai negribi kādu kumosu?»

Viņš neatbildēja lāgā ne jā, ne nē.

«Marī, aiznes viņam to,» Mikumiete, nogriezusi gabalu gaļas, sniedza savam skuķēnam, kurš to pienesa Pēterim.

Puika piesarcis pateicās, bet pūlējās savu iekšējo aizkustinājumu savaldīt. «Labi cilvēki,» viņš nodomāja, — «kad es viņiem to atmaksāšu!» Patiešām labs kumoss, tāds cauraudzis, ne par tauku, ne liesu. Viņš kā ganiņš gaļu bija ļoti reti redzējis, jo vai saimnieks viņam to deva, ko stipriem darba cilvēkiem. Dažreiz arī nebija ko dot. Tikai pa laikmetiem un rudeņos, kad cūkas kāva, viņš dabūja saēsties cūkas kājas un iekšas, cik gribēja, un tad jau gan, jāteic, varēja ņemt iekšā, cik sirds ņēma pretim. Bet visu garo vasarīņu — ne siļķes astīti, lāgā nedabūja pasūkstīt! Dažureiz tā gribējās gaļas, tā gribējās gaļas. Kur tu ņemsi?! Tādēļ tad arī gaļa, it sevišķi cūkas gaļa, viņam arvien bija stādījusēs priekšā kā nesasniedzams ideāls ...

Ar gardu muti noēdis, tas salieca savu šlesera nazi, iebāza kabatā un tad savīkstījās uz naktsguļu. Savus zābakus tas palika pagalvī, lai kāds pa nakti nenoceļ. Ja neturēsi acis vaļā, tad jau tevi nokārnīs apkārt un apkārt ... Vai, kā kājas piekusušas un gulēt gribas! Tāds pasaules gals šodien nostaigāts. Tikai tās valodas, ko viņi tur stāstīja par Rīgu, viņu ļoti interesēja, un, lai gan acis brīžiem jau vērās cieti, tas tomēr uzmanīgi klausījās ...

«Vai dzierž?» kāds puisis ar resniem vaigiem griezās pie platbārzda kučiera. «Tev Rīgā daudz tād' dižkungu? Vai nevar mums kād' dārb paskapāt? ...»

«Darbu?» kučieris atkārtoja. «No kurienes tad jūs abi ir?»

«Es no suitiem, šis no ventiņiem. Mēs ab' iet uz Rīg dārb meklēt,» puisis atbildēja.

«Kālab tad uz laukiem nepalikāt?» kāds iejautājās.

«Diž darbi, maģ alg!» bija atbilde. «Ja es par dižpuis nevar trīsdāsmit rubeļus par gad izpelnīt, tad labāk iet ķaules (cūkas) ganīt. Domāj, kas ir: par Jorienu vairs uz jaunu nelīgs un ies uz Rīg ... Varbūt, ka ies labāk ...»

«Jā, jā ... zivs meklē, kur dziļāki, cilvēks, kur labāki,» Mikumiete, tam piekrizdama, piebalsoja. «Tāpat jau arī mēs meklējam ... redzēs, kur nu paliksim ... Nu, vai tad nu nedzīvos un neiztiks arī. ..»

«Ja tu man pievest pie kād dižkung, es tav izmaksāt labs magarīčas,» suits kučierim solīja.

«Nezinu. Īsti galvot nevaru,» kučieris atbildēja. «Vai kādu amatu saproti?»

«Amat man gan nekād nevaid, bet gāle (galva) man laba. Saprot ar ziergiem apieties ... visu! Varbūt varat par kādu doru sarg (durvju sargu) vai kučier?»

«Durvju sargu, jā, tas var būt, bet kučieriem Rīgā vajag prast grožus turēt citādi. Nevaru tev galvot ... nezinu. Varbūt varī ietikt kādā koku fabrikā par nosčiku ... pleci tev plati ir ... varbūt norausi savus rubļus pusotra par dienu. Kad tikai māki turēt un nenoziedi ...»

«Oho, par man tu bailes neturi!» puisis attrauca. «Sav piec pūr pūru (kviešu) es nes kā niek pa sudmal trep uz augš ... Visos suitos vairs nav otr, kas ar man var uz biksēm mēroties ...»

«Nu, tad jau ir riktīgi, tad tev nav ko baidīties,» kučieris piebilda, uz ko tas pasauca korteli šņaba un divas pudeles alus.

Mikums domīgi lūkojās. «Redzēs, nu redzēs, kāda tad tā Rīga īsti būs ... Dzirdējis par viņu esmu daudz, bet redzējis vēl neesmu ...»

«Jā, ir gan tā viena pilsēta,» kāds cūku kupčis piebilda. «Ko tur neved iekšā no visām pusēm preces un mantas ... kas tur neplūst iekšā cilvēku no visām malām! Bet kur paliek, kur ne ... nemaz nemana ...»

«Tas, ko jūs te, draugi, savedat, tas ir tikpat kā piliens jūrā,» kučieris apzinīgi atmeta ar roku. «Ja mums nenāktu preces no Krievu zemes ar strūgām, tad mēs būtu bētē ... Apdomājies, tas jau ir milzums ļaužu, kas grib ēst ...»

«Vai traks, tad ir gan tik liela tā Rīga?» Mikums jautāja tālāk. «Būs divreiz tik liela kā Jelgava

«Kas nu Jelgava?!» kučieris nicinoši savieba vaigu. «Saliec kopā trīs tādas Jelgaviņas un tad vēl klāt Tukumu un Bausku, tad arī vēl Rīgai klāt netiksi. Zināms, pate tā Rīga jau gan nav tik visai liela, bet kur tad tās forštates ... Ņem tu man to gabalu no Krasnai gorkas līdz Sarkandaugavai! Vai atkal no Šāļu vārtiem līdz Lielajam pumpim ...»

«Un kur tad vēl Pārdaugava,» otrs kučieris papildināja. «Daugava vien būs kādu versti plata ...»

«Droši!» platbārzdis piebalsoja. «Un pilna kuģu, ka mudž. Tur pie plosta tilta, tur jau ir mežs no mastiem, ka ne cauri nevarī redzēt. Piebrauc ir stīmeri, spļauj melnus dūmus, un tie rata spārni peras gar malām, tikpat kā pīle. Liek svilpes vaļā — kauc tikpat kā vilki! ... Lieli kā ēkas ... jums jau uz zemēm tik lielu ērberģu nav. Un iet tik ātri kā līdaka ... nu jā, ar mašinām ... Tagad jau Rīgā viss ar mašinām, fabrikas ar tādiem skursteņiem, kas augstāki par jūsu baznīcas torņiem. Un kur tad, kā, ačeku, sacīju, eizenbāns ... var braukt ar uguns ratiem ... sprauslo un brēc kā negudrais ... Un augšpus plosta tilta, kas tur mantas pavasaros ... simtiem tūkstošiem strūgu un koku miljoniem ...»

«Vajakis, tad jau tai Rīgā pavisam var apmaldīties,» Mikums piebilda. «Un tās mājas jau arī, tā teic, esot augstas?»

«Labi vajag atmest galvu, lai varētu saredzēt jumtu ... trīs un četru tāžu vien!» platbārzdis stāstīja tālāk. «Pētera baznīcas tornim apakšā stāvēdams, galu gandrīz nemaz nevar saredzēt ... Gailis viņa galā esot tik liels kā kumeļš, bet, no apakšas skatoties, izliekas tik liels kā laba dūre ... Mājas mums Rīgā tādas kā jums muižās nav pilis ... Pate Rīgas pils gan nav tik liela kā Jelgavas pils, tas tiesa, bet toties atkal citi nami daudz lielāki nekā pate pils. Es saku, ir gan tā Rīga viena pilsēta ... nav vairs tādas otras ...»

Unguris smiedamies nogrozīja galvu. «Tev vajag redzēt Pēterburgu ir Maskavu ... Tad tava Rīga nekā nebūs ... I Varšava lielāka par Rīgu ...»

Kučieris mazliet pārdomāja. «Nu jā, Pēterburga ... zināms ... Bet par ko tad mums ir eizenbānis?! Nepatīk mūsu kungiem Rīgā, tie aizbrauc ar eizenbāni uz Pēterburgu vai Maskavu, padzīvojas tur kādas dienas un brauc atkal mājās. Vai atkal kāp stīmerī un brauc uz Enģelanti ... Vai mums mazums tādu?

Vācu kungi, tie uzdzīvo, ka dažreiz vai plīst, un tad arī citiem ir peļņa un atkrīt arī mums, maziem ļautiņiem, sava daļa ... Vai tu domā, ka tad tai Rīgā tā ietu, ja tie kungi gulētu savai naudai virsū? ... Bet viņi liek tai staigāt ...»

«Are, par to Brandenburģi jau stāsta brīnuma lietas ... to, kam tā Bišumuiža pieder,» otrs kučieris viņu papildināja. «Šis tā vienkārši ģērbies, bet neskaties vīru no cepures! Kā nu šis stāv uz kroga ļovenēm, tā piejāj viens kungs: Ech draugs, vai nevarī man to zirgu pieturēt, sacīšu, lai krodzenieks tevi pacienā ar brokastu ... jā, jā. Kungs ieiet krogā, iedzer un saka krodzeniekam: iedodiet tam cilvēkam brokasti ... ko nu viņš vēlas ... Krodzenieks saka: jā, jā ... Atjāj nu kungs atpakaļ: cik tad par to brokasti jāmaksā? Simts rubļu! ... Ko?! Simts rubļu? ... Kas tas tāds par cilvēku? ... Mūsu kungs Brandenburģis ... A, tad es saprotu, kungs atbild, priekš Brandenburģa simts rubļu vienam brokastim nav daudz ... Un samaksā arī... Redz, tādi mums kungi Rīgā ...»

«Brandenburģis, jā,» platbārzdis piebalsoja, «tas taisa brīnumus ... Nu jā, tāds liels kantoris ... Stāsta, ka vienu dienu tas noīrējis it visus Rīgas fūrmaņus un liek tiem braukt visiem rindā. Neviens nevar dabūt fūrmani, viņš brauc viens vienīgs ... Bijis saderējis uz 1000 rubļiem, ka neviens fūrmani nedabūs tai dienā, un nedabūjis arī neviens. Redz, kad tādi kungi, tad grozās nauda ...»

«Es jau par savu arī nevaru brēkt,» otrs kučieris piebilda, «kad viņš dod, tad nežēlo! Vienreiz braucām no Jelgavas ... šis skatās pulkstenī un skatās pulkstenī. Pie Žagaru kroga ieteicas: kas ir, Jurka-Janka, vai būsim iekš fierendelstundas tilta galā? Es saku: pamēģināsim, kungs. Pievelku drusciņ ... noskrienam ar. Nu, tad še ar, viņš iespiež man kantaino saujā ... Kungi nemaz nav tik slikti, ar viņiem tikai vajag mācēt ...»

Visi uzmanīgi klausījās. Mikums, izģērbies savā adītā kamzolī, uz priekšu noliecies, pīpi kūpinādams, klausījās vērīgi kā uz kādu svētu patiesību. Un arī Pēterītim bija tā, it kā Rīga būtu tā apsolītā zeme ... kad viņa sasniegta, tad netrūkst vairs nenieka! Spilgti viņa tam nostājās priekš gara acīm, kā viņš to bija redzējis uz pudeļu papīru nobildējumiem. Acis viņam vērās cieti, un vārdi saplūda, ko viņi tur runāja. Viņš tikai manīja, ka arvien tiek vairāk sanestas pudeles galdā un iedzerts. Citi spēlē kārtis un piegriež «šāckupu». Bet platbārzdis kā stāsta, tā stāsta par Rīgu un, bārdu atvēzējis, iesāk: «Sak:

Rīga, Rīga, tā dažs saukā,

Kur tie lepnie kungi braukā ...»

Pēteris pazina šo dziesmu un šķita pusmiegā dziedot līdzi. Un tad viss koris: «Tramtairiridi, tramtairiridi, tramtairiridi rallala! ...»

Tagad viņš ceļā uz šo Rīgu ... sirds viņam strauji pukst! ... Rīt viņš jau sasniedzis mērķi. Viņam priekšā stāv varoņa darbi, sveša, nepazīta pasaule un tomēr tik radnieciska un jauka fantāzijā iztēlojusēs. Jā ... viņš arī pārnāks liels un bagāts ... tik tiešām, kā viņš stāv. Bet kā? Vai lai tiek pie tādiem bagātiem kungiem, kā kučieris stāstīja? Te viņam iekrita prātā krusttēvs ... Tas zinās padomu ... Tikai acis turēt rokā ... acis rokā ...

Ar pūlēm viņš tās atver un redz, ka Lauris Sutums ugunīgām acīm, dūri pacēlis pret dziedātājiem, iesaucas: «Kāds labums mums tur, latviešu cilvēkiem! ... Kāds labums ...» Bet viņa protestu pārspēj dziesmu refrains: «Tramtairiridi, tramtairiridi ...» un zili dūmu mākoņi aizsedz tēlus ... Tikai vēl pusmiegā tas dzird dziedāšanu un kņadu, tad acis aizlīp ...

Kad viņš tās atkal paver, ir jau pilnīgi tumšs un šņākšana un krākšana jaucas ar circeņu muziku. Paretam krogum garām norūc kādi rati un aizrīb tālumā. Arvien ciešāk un ciešāk miega māte iespiež viņa galvu savā saldajā klēpī ...

«Rīga, Rīga, tā dažs saukā,

Kur tie lepnie kungi braukā ...»

Open

Otrā nodaļa
Kad Pēteris tagad pavēra acis, bija jau liela diena. Viņš izberzēja acis un ar vienu lēcienu bija zemē no krāsns ...Ā, cik kājas brangi attirpušas ... mugura sausa! Arī drēbes sausas, ka čaukst vien, lai gan krāsns atdzisusi. «Ja man tās nebūtu bijis,» viņš nodomāja, «tad es pavisam biju «bētē». Tagad tu, cilvēks, jūties itin spirgts un mundrs ...» Vērīgām acīm viņš apskatīja savus zābakus ... lai gan drusku sagulēti, nekas, kājās iet it brangi.Krogus bija gluži tukšs. Ceļavīri, kuri brauca, tie brauca garām. Tātad spaiņi bija brīvi un stāvēja kaktā. Pēteris žigli paķer vienu, prom uz aku, atpakaļ ar spaini auksta, svaiga ūdeņa un izmazgā acis spožas kā timpas. Duieļa vietā viņam noderēja mutautiņš. Tāpat tas izsukāja un atķemmēja savus kuplos, bet apcirptos matus un, izvilcis no kabatas apaļu bleķa spogulīti, ieskatījās tanī, vai celiņš pareizi kārtībā, vai kaklauts pareizi apsiets, vai nav kur vēl kāds melnums pie pieres vai pie deguna. Tad rūpīgi izpurināja un nogludināja savas virsdrēbes ... pie mantelīša bija pieķērušies daži krāsns gruži. Kad nu tad viss bija kārtībā, arī cepure paņemta rokā un apskatīta, tas paķēra savu ceļa kulīti, pārmeta krustu un devās ceļā.
Ārā laiks bija patīkams, rāms, gan drusciņ samācies, tomēr piesalis, tā ka, soļus sperot, viņam zem kājām skripšķēja. Tā viņš likās uz priekšu garām Olaines muižai atkal mežā iekšā.
Skuju un sveķu smarža patīkami veldzēja viņa krūtis, un paretam kāda pavasara zīle garī iedziedājās. Te tomēr nebija iespējams nogremdēties dziļāku šādos dabas aplūkojumos, ja negribēja, ka kāds tev ieskrien krūtīs vai uzbrauc virsū. Jo kustība uz šosejas bija dzīva. Garas vezumnieku rindas, pa gabaliņam viena no otras, atsevišķi braucēji ar gaļu, labību un visādām mantām tikpat kā ūdens lija uz Rīgas pusi. No Rīgas puses atkal brauca pretim labības uzpircēji un slakteru zeļļi, ik brīžus braucēji tika apturēti un notika kaulēšanās un līgšana.
«Ē saimniek, kas tev vezumā?» — «Auzas!» — «Ko pras' par pūru?» — «Četri kvarti!» — «Trīs kvarti ņemsi?» — «Nē, nē,» laucinieks atbild un, uzsitis zirgam ar pātagu, brauc uz priekšu... «Cik maksā tas pusčūčis?» — «Pustreša rubļa podā.» — «Vai ar rubli astoņdesmit nepietiks?» — «Kur tad nu to!» —
«Piecas kapeikas pielikšu, — dod nost!» — «Nē, nē!» — «Rīgā vairāk nedabūsi, dieva vārds! ...» — «Bez divi četrdesmit jau nu gan nedošu!» — «Nu, ņem divi, Rīgā to cenu tev nemaksās!» — «Un kā vēl dabūšu!» — «Nožēlosi ... nožēlosi ...» — «Tur nav ko nožēlot! ...»
Dažureiz iznāk arī andele ... pie labības tad uzpircējs ar bleķa zondi grūž maisā un noņem labības provi. Sver ar mazajiem svarīņiem un pārsver, un beidzot izraksta cedeli. Pie «Zelta auna», «Baltā lāča», «Labā drauga» vai citur kur. Bet, ja neiznāk andele, tad uzpircējs uzsola vēl labu cenu un tad brauc tālāk ... Bet jau pēc kādas pusverstis gaida priekšā atkal uzpircējs un tas muziķis atkārtojas no jauna. Ja ir nopirkts, tad ar sarkanu krītu uzvelk uz maisa zīmi, un tādu tad neviens cits uzpircējs vairs neaiztiek ...
Lauceniekiem pa starpām ir arī kupči, kas Rīgā bieži brauc, un tie lietu zin. Zin, kas ir cena, ko var prasīt un pie kā var turēties. Tie nepavisam neuztraucas, kad miesnieka zeļļi viņiem pareģo zaudējumus. Nepārdos te, pārdos Rīgā uz tirgus ... vai tad pirmā reiza ...
Pēteris tam visam sekoja ar lielāko uzmanību, bet viņu neviens nelikās redzam. «Varētu nu gan kāds paaicināt uzsēsties drusciņ līdzās uz vezuma, atpūtināt kājas!» viņš nodomāja. «Bet nekā! ... Vakar tik lielu gabalu nostaigāt ... nav vis joks ...»
Te viņš panāca leišu rindu, kura nakti bija gulējusi krogā, bet šorīt jau agri pirms viņa mošanās izbraukusi. Kad pie tiem varētu?
Viņš uzlūkoja sarainos vaigus un neveiklos, kroku svārkos tērptos stāvus, ka viņam nebija patikšana tiem blakus sēdēt, nemaz jau nerunājot par to, vai viņi to maz pieņemtu. Te tas tomēr starp viņiem ievēroja kādu apmēram deviņpadsmit gadus vecu puiku, kurš vēl bija gluži bez bārzdas, bet pārāk garīem, linu baltiem matiem, kurus sedza bieza, vatēta ziemas cepure ar jēra ādas apkantētām malām. Viņa ģīmja panti bija gluži sievietīgi un bez viltus. Sēdēdams uz sava vezuma, viņš snauda un bugojās.
Te Pēteris gribēja pamēģināt un ar vienu lēcienu bija uz leiteļa vezuma, kas nenācās nemaz grūti, jo ass gali bija tik garī, ka uz tiem it krietni varēja atspert kāju. Lai lietu ievadītu ar joku, tas uzklupa snaudulim no muguras puses un sāka berzēt viņa ausis ...
«Jēzus Marīja!» snaudulis nobijies mēģināja atsvabināties no uzbrucēja, kuru tas nemaz neredzēja. Bet priekšējais un pakaļējais leitis to visu saprata un tikai smējās.
Beidzot Pēteris viņu atlaida vaļā, uzcēla atpakaļ biezo cepuri, kas bija nokritusi uz maisa, un uzspieda to leitelim atpakaļ galvā. Pēdējais, redzēdams, kas un ka nekādas briesmas nedraud, atplauka un rādīja viņam savus baltos zobus.
«Kur tu važosi?» Pēteris, cik nu mācēdams un cik bija noklausījies, uzrunāja pa leitiski. Tas nozīmēja tik daudz: «Kur tu brauksi?»
Bet leitēns atkal no savas puses centās atbildēt pa latviski: «Es brauk uz Rigo
«Kā tevi sauc?»
«Mani? Mani šauc Jozi ...»
«No kurienes tu esi?»
«At kurienes?» leitēns rādīja atkal savus baltos zobus. «At Martiniškiem ...»
«Es no Bērzumuižas ļaudīm,» Pēteris paskaidroja. «Es iemu uz Rīgu ...»
«Uz Rigo?» Jozis brīnēdamies viņu uzlūkoja. «Ko tev reik (vajaga) Rigo, a tev jau nav ņeko pārdot?»
«Es iemu uz Rīgu darbu meklēt!» Pēteris atbildēja. «Tur esot bagāti kungi un laba peļņa.»
Jozis, muti ieplētis, viņu neizprazdams uzlūkoja. «A, kā tavs vārdas?» viņš beidzot jautāja.
«Pēteris!»
«Petris?! A, man mājā broļis ar ir Petris,» Jozis sacīja.
«Man atkal brāļa nav,» Pēteris atbildēja. «Man tikai māsa mājā ...»
Abi viņi viens otru ilgi uzlūkoja, it kā gribēdami viens otru tuvāk izpētīt ...
«A, vai tad katram ir brīv iekš Rigo dzīvoti?!» Jozis pēc brīža neizprazdams ieminējās.
«Katram brīv?!» Pēteris tikpat neizprazdams uzlūkoja viņu. «Bet kādēļ tad nē? ...»
«Nu vot, es domāj', kas dzīvo iekš Laiževo, tas dzīvo iekš Laiževo, a kas dzīvo iekš Rigo, tas dzīvo iekš Rigo. Aižbrauc, pārdod, kas tev ir, un brauc atkal mājo ...»
«Ej nu,» Pēteris, sajuzdams pār viņu garīgu pārsvaru, to pārtrauca. «Tagad ir brīvības laiki, dzīvo, kur gribi! Kad tikai tev pase ir kārtībā un ar savu galvas naudu esi riktīgs, — dzīvo, kur gribi ...»
Jozis it kā neticēdams viņu vēl uzlūkoja. «A, tad mums, leišims, arī brīv dzīvoti iekš Rigo
«Vai, un kādēļ tad nē!» Pēteris pārsmēja viņa nezināšanu. «Visi taču tā paša ķeizara ļaudis ... Žīdiem gan visiem brīv neesot.»
«A, es atkal doma, ka pārdod, kas tev ir, tad jābrauc mājo ...» Jozis piebilda. «Es jau trešo reizi brauc uz Rigo ...»
«Trešo reizi!» Pēteris gandrīz uztraukts iesaucās. Izbrīnējies tas uzlūkoja Jozi, tas viņa acīs tagad bija pavisam citāds vīrs ... «Trešo reizi tu Rīgā?! Jozi, vajakis, tad jau tev Rīgu vajag itin labi pazīt ... Vadzi, pastāsti man, mīļais, tuvāku: kā tad tur īsti ir ...»
«Nežinavu ... visi sveši ...»
«Sveši, sveši, jā — bet kāda pate tā Rīga? Kādi nami, kādas ielas ... tu taču esi redzējis ...»
«Kādi tie Rīgas kungi?» Pēteris, it kā drudža sagrābts, stādīja viņam vienu jautājienu pēc otra. Bet Jozis uz visu vienaldzīgi un laiski atbildēja: «Nežinavu...! Mājas? — Mājas ir gan lielākas kā iekš Žagori un Janišķeļi ... uz ielām briesmīgi kratās ... a pani, pani dod kāpostus un gaļu, ka nebūs gavēnis, tad labi var noēsties ... A Žagoru pani un Janišķeļu pani, tie to nedod . ..»
Viņš tur stāstīja un stāstīja, bet Pēteris netika īsti gudrs. Viņš tomēr no šī leitela bija turējis pārāk lielas lietas, un viņam uzmācās tādas zobgalīgas jūtas.
«Vai pie Lielā Kristapa arī jau esi bijis?» tas beidzot iejautājās, gan pie sevis nodomādams, ka viņš Jozi ar to grib uzzobot, bet tomēr vēl kāda dziļāka un apslēpta balss viņam sacīja, ka arī viņš pats labprāt gribētu zināt, kā ar šo lietu īsti ir.
«Lielo Kristapu?» Jozis nogrozīja galvu. «Nē — nežinavu ...»
«Tu esi liels muļķis!» Pēteris noteica. «Nav vērts, ka tevi uz Rīgu sūta ...»
Bet tad viņš aplūkoja tuvāku Joža pajūgu un arklu (zirgu). Viņa paša pagastā par pašiem ļaudīm lai kā, par zirgiem tika gādāts diezgan labi. Pie tāda saimnieka dzīvot, kam labi zirgi, puisis turēja par godu.
Un tādēļ arī puiši paši darīja visu, lai zirgi izskatītos labi, tos baroja un sukāja, lai izskatītos treknāki nekā kaimiņiem. Pat māju puiši centās viens par otru, lai viņu rokas zirgs būtu tas pārākais, un nereti tie zaga saimniekam auzas un saimniecei maizi, lai uzbarotu savu Blēsi vai Pāto. It sevišķi tādos laikos kā tagad, kur ziemas braukšanas bija nobeigtas un lauku darbi vēl nebija uzsākti, un zirgi kādu laiku atpūtušies, tiem bija uz ribām gaļas kārta. Kad tos tad veda no staļļa laukā, tie noēdušies kukstēja vien. Tad, kad tos jūdza ratos, uzmauca ādas rīkus ar siksnas dzeņaukstēm, uzlika misiņa kaltās vērzeles ar ādas pušķiem, lielos, zaļi mālētos lokus ar raibām puķēm un piesēja vēl pulksteni klāt, tad māki tik turēt! Pie tam vēl astes uzsietas uz augšu, lai ciskas izskatās vēl jo apaļākas, ar vārdu sakot — viss gluds un spožs, ka varī vai spieģelēties ...
Kad viņš visu to iedomājās un salīdzināja to ar Joža kraķi, tur, jāteic, arī ēna nebija no visa tā. Viņš nevarēja noturēties, nicinoši neiesaucies:
«Vai, Jozi, kāda tava kumēla!? (Ķēve.) Kā tev nav kauns ar tādu braukt! Labas aitas lielumā un tad vēl vēders resnis, mugura līka, lēpes gar sāniem, aste nobrista, spalva gaisā un tomēr var saskaitīt visas ribas. Pie mums Kurzemē tādi zirgi, ka tu nemaz nevarī ribas atrast ... un gludi sukāti ... kad sēdies iekšā, tad turi tikai grožus ...»
«A, man jau ar iet diezgan!» Jozis viņu pārtrauca. Un, gribēdams rādīt, ka arī viņa kumēla var skriet, tas sašāva tai ar pātagu un padzina to teciņus. Bet ar resno vēderu un līko muguru ķēvīte tekot atstāja visai komisku iespaidu.
Pēteris tikko nesāka viņu pilnā kaklā smiet. «Liecies jau nu mierā! Tev jau braucot izjūgsies. Loķelis kuļājas teju teju uz muguras. Vai zini, kādēļ viņš tev tā kuļājas? Striķa dzeņaukstes ... tās stiepjas kā desas. Sedulkas nemaz nav vīram! ... Mums, kurzemniekiem, ādu dzeņaukstes un stingri uzsietas sedulkas ...»
Un tad, pamezdams acis uz viņa pajūgu, tas iesaucās: «Vī, manu! ... Klūgu atsaites un riteņi pavisam nekalti. Mēs jau ar tādiem tikai mēslus vedam uz lauka. Nekur tev, brāl, neredz ne siksnu, ne dzelzi ... Kā jums nav bail tā braukt uz Rīgu? Jūs jau varat palikt ceļa malā ...»
Jozis kādu brīdi nopietni klusēja, tad sacīja: «Palūdzam švantu Marīju un visus svētos, lai mums palīgo (palīdz)!... Pajemam striķi līdz, kad trūkst... i lieku riteni, ko uzmaukt, kad saplīst ...»
Viņus pārtrauca aiz muguras lamāšanās un troksnis, un visa braucēju rinda piepeši apstājās. Leiši nokāpa no vezumiem un gāja atpakaļ. «Eik, brāļam palīgo ... Eik bandžoļi ... Biedru neatstāsim vienu! ...»
Divi miesnieku zeļļi, nodzērušies sarkani, ar ādas tašām pār pleciem, ar savu vieglo pajūgu bija gribējuši paskriet garām leišu rindai. Bet, tā kā leišiem ass gali nejauki garī, tad tie vienam bija uzskrējuši virsū, ar citiem vārdiem, ass gals bija ieķēries miesnieku riteņa spieķos. Tā kā bija saķērusēs pakaļējā ass ar priekšējo riteni, tad miesnieku zirgs rāva leišu vezumu šļūteniski šķērsu uz ceļa, bet, kas pie tam nobrīkšķēja, bija miesnieku riteņa spieķi. Tiem negribot bija jāpietur.
«Ak tu nolokāms govu jāni!» viens no miesniekiem izlēca no ratiem. «Vai es tev nesaucu jau pa gabalu: taisies nost no ceļa!»
Otrs, ratos sēdēdams, mudināja: «Trenn ihm eins! Gieb ihm mal für die Fresse!» (Gāz viņam vienu! Krauj pa purnu!)
Pirmais arī raudzīja dūšīgi vien smērēt, bet leitis arvien paprata aizšaut roku priekša, katur nekas prātīgs neiznāca. «Vai tu ar tādu pīķa galu drīksti pa ceļu braukt, nolādēto leiti!»
Bet uz īsu roku ap miesniekiem bija sastājušies kādi desmit vai divpadsmit vīri grasošām, saraiņām sejām. «Kungs, še vēl ir leiši! ... Ko nori (gribi) at leišu? ...»
«Ko tu gribi? Kas tev par daļu!» miesnieks atraidoši atcirta. «Visus, sātanus, jūs nodošu landfogtejai (zemāka Rīgas tiesu instance). Te mēs neesam vis zem leišu tiesām, te mēs esam apakš Rīgas ...»
«Ak, ka tu žem Rīgas, ko tu skrien otram virsū!» kāds drošāks leitis iesaucās. «Tev acis priekšā ir, a jim pakaļā acu nav! ... Nekas, kungas, tu mums to skādi izmuķēsi (samaksāsi) ...»
Izaicinoši viņš ieķērās miesnieka zirgam pavadā.
Tagad arī otris, jaunākais miesnieks kā zibens izlēca no ratiem un sāka plātīties un kliegt: «Nost no zirga, tu ļerpata! ... Dabūsi pa ļocku, ka nezināsi, cik vecs esi ...»
Viņš gan braucīja piedurknes, vīstīja kulakus un sauca uzsaukdams: «jebonderbücher!» — bet tas arī bija viss. Gan viņa dūre bija teju teju leišam zem deguna, bet aiztikt viņu nedrīkstēja. Viņa priekšā stāvēja mierīgas, bet smīnošas sejas, gatavas viņam atmaksāt par visu ar augļu augļiem. Šim mūrim viņš cauri izsisties nevarēja, tātad viņam nekas cits neatlika kā tikai paplātīties.
«Vai jūs uz kādu razbainieku būšanu esat izgājuši?!» otrs miesnieks iesaucās.
Tātad no uzbrukuma viņš pārgāja atgaiņāšanās stāvoklī. Bet sejas smīnēja ...
Beidzot kāds prātīgs leitis ieminējās: «Ko nu kliedzi, poni (kungs), ņe tava vaina, ņe mūsu vaina ... Eik bandžoļi, palīgosim ponam ...»
Un, visi sagājuši kopā, tie norāva riteni no leiša ass. Viens spieķis gan bija aizlūzis, taču braukt vēl varēja.
«A ka ģers (labs) pons tu esi, tad dod magarīču,» tie sacīja. «Viens tu ņekustētu.»
«Jums, sātaniem? Ar pātagas kātu! ...» miesnieks žēlām acīm aplūkoja savu riteni un vēl arvienu lamājās. «Jūs pakarami visi būtu, maitas! ... Nu, atbrauksiet jūs man Rīgā ... atbrauksiet jūs Rīgā ...»
Leiši tomēr vairs gar viņu nelikās zinot, bet palīdzēja savam biedram, kuram klūgas atsaite bija atgājusi vaļā un koka ass gala tapiņa nolūzusi.
Pēteris to visu noskatījās un nodomāja: «Redz, kā leiši turas kopā, viņi neatstāj vis viens otru ... Bet mūsu latviešu cilvēki: kad vienam iet slikti, citi vēl pagrūž ...»
Īstenībā tā nebija viņa paša gudrība, - tā viņš bija bieži dzirdējis runājam ...
Rinda sāka kustēties uz priekšu. Arī miesniekiem, pēc tam kad bija krietni izlamājušies, nekas cits neatlika kā sēsties savā kulbā un braukt ar savu klibo riteni uz Rīgu. Bet notāļu vien tie skatījās atpakaļ un draudēja ar pātagas kātu ... «Jebonderbücher ...»
Jozis domīgs gāja blakus savam vezmam, viņa tautas nozaimošana viņam, kā rādījās, krimta sirdī. «Leiši, leiši! ...» viņš aizskarts ieminējās. «A leitis nav cilvēks?»
«Kas tad saka, ka viņš nav cilvēks.» Pēteris atbildēja. — Te viņš ciešāki ieskatījās savā biedrā no galvas līdz kājām un sāka skaļi smieties:
«Bet, Jozi, kas tas tev par paltraku?! Tas jau tev velkas līdz papēžiem! ... Hahahaha, — tev jau «šēdes» kņopes mugurā krīt pāri pār krustu ...»
Jozis arī pats atskatījās atpakaļ, viņš zināja, ka draugam pilnīgi iemeslis smieties. «A pie jaunā saimiņinka man brunči būs pačā mērā ... A kā mana pača ...»
Viņš Pēterim paskaidroja, kā tas pie viņiem leišos. Drēbes tur saimnieka. Izkalpojis savu laiku, puisis pa Jurģiem tās atdod atpakaļ, un viņas tad saņem jaunais puisis, kurš atdod savas atkal savam pēctecim. Ja nu gadās, ka viens ir bijis no auguma liels un otris nāk pakaļ mazs, tad ceļas lielais nesamērs.
Turpretim tagad viņam, kā zināms, viņa priekšgājējs ar viņu vienā augumā un tādēļ arī viņa nākošie brunči būs «pašā mērā», kā uzlaikoti.
Viņi sēdās atkal uz vezma ... Leiši jutās ļoti omulīgi, ka tikuši ar Rīgas žmogiem tik labi galā, un cepa no savām pīpēm kuplus dūmus. Tomēr Rīgai vairāk tuvojoties, tiem dūša sāka plakt. Viņi nevarēja aizmirst miesnieka draudus, un — kas var zināt ... svešā tiesā iebraucis!
Bez tam viņiem arī negribēja veikties ar andeli, jo nevarēja dabūt tādu cenu, kā gribēja. Toreiz jau arī labības cenas ļoti svaidījās, ka nevarēja tikt īsti gudrs. Pie nenokārtotās satiksmes bieži vien uznāca vietējs bads. Tad pūrs rudzu pacēlās uz četriem rubļiem. Bet, kad labi paauga, tad cena nokrita apakš diviem rubļiem pūrā ... Pēterīša māte stāstīja, ka reiz pat maksājis vēl vairāk ... bijuši tādi bada laiki, ka i saimnieki, i kalpi ... viss pagasts bijis spiests ķerties pie kroņa maizes.
Tā nu leiši bija nodomājuši dabūt četri rubļi pūrā, neba par velti tie brauca uz Rīgu. Par lētu jau varēja atdot turpat miestelī. Uzpircēji gan ar solīja it labu cenu, stipri pāri par divi rubļi, un galvas vien grozīja, kad leiši neatdeva. Bet drīz vien tie sāka kasīties aiz auss, jo no pretimbraucējiem saņēma nelāga vēstis. Daugavā ledus ejot! Tas nozīmēja, ka pašā Rīgā nevar tikt iekšā, ja negrib gaidīt dienām un varbūt nedēļu, un ka prece jāpārdod tepat Pārdaugavā. Kāda tad te cena, tas jau bija zināms ... Uzpircēji jau gan arī uz to bija aizrādījuši, bet viņi tiem neticēja. Tie mācēja ar to nodzīt cenas. Bet šoreiz nu izrādījās, ka viņiem taisnība. Cenas krīt ar gabalu, viņi vairs nedod, kas jau agrāk solīts. Kasies aiz auss, cik gribi, jo tuvāk nāk pie Rīgas, jo cenas krīt! ...
«Jozi, Jozi!» Pēteris pēkšņi iesaucās. «Skaties, Jozi ... vai tu neredzi! ...»
Acis tam mirdzēja kā drudzī.«A, kas tur jir?» Jozis miegains ieplēta muti. «Aļe, ko tu tur reģi?»
«Rīga — — — vai tu neredzi!» Pēteris rādīja ar pirkstu.
«Rīga —? Jā, — tā jau buva Rīga ...» Jozis piebalsoja, nesaprazdams sava biedra uztraukumu.
Pēteris viņu vairs neievēroja, viņa acis pilēt pilēja uz savu centienu un ilgu mērķi, uz pasakaino Rīgu ...
Rīgas apkaimes topogrāfija toreiz bija mazliet citāda nekā tagad, it sevišķi Pārdaugavā. Toreiz vēl nebija dzelžu tilta un arī ne dzelzceļa dambja, pa kuru tagad gandrīz pastāvīgi sprauslo suta kumeļi, nebija Šonera ielas pagarīnājuma, pa kuru tagad skrien tramvaji uz Torņakalnu un uz Āgenskalnu, nebija arī tā saucamās «Jaunās Jelgavas šosejas», bet, no Jelgavas puses Rīgā iebraucot, bija jāmet mazs līkums uz tā saucamo veco Bauskas ceļu. Lielā pļava starp Tilta galu, Āgenskalnu un Torņakalnu bija viss viens nesaraustīts līdzenums, aiz kura iešķērsis, atstājot Tilta galu mazliet sānis, pacēlās vecā Rīga, lepna un šmauga kā jumprava! Vidū Pētera, Doma un Jēkaba torņi, stalti savas galvas pacēluši vai līdz mākoņiem ... apkārt viņiem daudzi mazāki kā paklausīgi pavadoņi, garā Daugavmalas māju fronte ar resno pili nobeidzot ... Viss taisni tā, kā viņš uz pudeļu papīriem redzējis, tikai skats vēl daudz plašāks un lieliskāks, nekā uz pudeļu papīra bija rūmes. Jo vienā malā to ierāmēja tumši zilais Ķeizara dārzs, otrā malā atliektā Maskavas Ārrīgas fronte nobeidzās ar tā saucamo Cūku dārzu, tikpat zilu, un ap to vairāk augsti fabrikas skursteņi ...
«Lieliski, lieliski, vareni!» Pēterim sirds līgsmi pukstēja. Viņam bija tā, it kā būtu jākrīt uz ceļiem, jānoliec sava galva priekš šīs varenās Rīgas, tā jāpielūdz, iekāms viņš tajā var ieiet ... No tālienes vēl atskanēja dobji torņu zvani, kas svētsvinīgo iespaidu vēl jo vairāk pavairoja.
Ilgu laiku Pēteris sēdēja kā mēms, piesarcis, ziņkārības un aizgrābtības pilns zīlēja un zīlēja savu jauno dzimteni ...
Tad nelīdzenais bruģis sāka viņu purināt, atgādinādams pelēko ikdienu. Torņakalna nameļi aizsedza viņa poēzijas tēlu, kuram bija tapt par patiesību. Bet arī šie pelēki krāsotie nameļi viņam izlikās kā kas vēl nebijis un apbrīnojams ... Aiz tiem vēl dobjie zvani gaisos jaucās ar apkārtējo koku dzirnavu zāģu muziku, kas izdeva tādas skaņas, kā kad plēš smalku zīda drēbi.
Beidzot viņi sasniedza Tilta galu un iegriezās Lielā Akmeņu ielā. Tur toreiz bija daudz lielāka rosība nekā tagad un jo sevišķi pa ķīlu laiku, kur neviens pār Daugavu nevarēja pāri tikt un visiem, kas bija iebraukuši no Kurzemes puses, vajadzēja pārdot savus produktus un iepirkt savas vajadzības tepat.
Ļaužu kā melnā nakts! Pilnas iebraucamās vietas zirgu un cilvēku, jo daži iebraucēji, it sevišķi uzkupči, kas negribēja pārdot par solīto cenu, domāja uzgaidīt, kamēr ieliks plostu tiltu. Jo lielie plūdi jau bija noskrējuši un nāca vēl tikai biezum biezs Krievu zemes ledus smalkākiem gabaliem. Tāpat sētas rūmēs lūkoja kaut kur piespiesties tie, kuri savas preces pārdevuši. Bez tam vēl iela bija pilna vezumu rindām, kuru īpašnieki vēl līga un kaulējās. Un pastāvīgi brauca klāt no jauna. Tos uzmanīja tā saucamie «aufpaseri», lai uz ceļa līgtās preces nonāktu īstā vietā. «Še pie Tatarīna!» «Še pie Tišlera!» «Še pie Rabemaņa!»
Tika saukti vēl daudz un dažādi vārdi, jo agrāk te atradās ne vien daudzi pastāvīgi kantori, bet arī no pašas Rīgas dažas firmas pa ķīlu laiku bija ierīkojušas savas filiāles. Laucinieki, kas savus produktus pārdevuši, krauj ratos sāli, siļķes, dzelzi ... Dzelžu stieņus laužot, sverot un sitot, atskanēja spilgts, ausīs griezīgs troksnis, kas jaucās ar cilvēku balsu kņadu, zirgu zviegšanu, teļu blēšanu un cūku kviekšanu. Bija te visu mantu diezgan, gan dzīvu, gan nedzīvu, gandrīz par daudz ... jādod projām par katru cenu ...
Bez tam vēl pa vidu jaucās visādi lieki ļaudis. Leijerkastnieki uz visiem ielu stūriem. Akrobāti turpat uz ielas paklāj savus deķus un iztaisa visādas «figūras» ... stata rutkus, iet uz rokām, lien ar galvu caur kāju starpu, atliec kājas aiz pakauša, kamēr otrs rauj ar leijerkasti, ka spiedz vien, un trešais sit ar sietiņu. Netrūkst arī viņiem apbrīnotāju. «Iztaisi tu man tā! It kā viņam nemaz kaulu nebūtu ...» Bet tad vīrs ar sietiņu klāt, žvadzina to zem deguna: «Sametiet, sametiet, labi ļaudis!» Laucinieki nebūt tik devīgi nav, kā domāt, bet uzmet arī viens otris pa vara gabalam. Un mākslinieki arī nav izlutināti ar kādiem augstiem honorāriem ... cik ir, tik pietiek ...
Te atkal kolportieri izsauc «Mājas Viesa» jaunāko numuru, ar «paša augstā kunga un ķeizara vēlēšanu», «jauki, derīgi stāsti no Ansa Leitāna» ...
«Vai ir par karīem arī kas rakstīts?» kāds ieminas. «Ja nav par karīem, tad nav vērts!»
«Jā, par karīem ... Ziemeļu Amerikā ... liels fektiņš ar poļu buntavniekiem un tad vēl jauka rīme: «Kā tā liela māte Trūle tikke tā godīga Pidriķa brūte ...»»
«Tas ir nieks, bet, ja ir par karīem, tad paņemšu arī vienu ceitungu,» laucenieks izsaka, pēc kam uz pēdām notiek andele.
Tur vēl citi kolportieri, kuri skaļi izsauc sekošas grāmatas: «Šveidleru Marīja», «Priežukalna Roze», «Ģenoveva», «Kara lielskungs Eistaķijs», «Puķu kurvītis» utt. Jauka, derīga lasīšana! ... Tad vēl drukāti rīmēs uz garām papīra strēmelēm «Par lielkungu Plāteru» un «Vai tad mīlēt kādi varas darbi» ...
Laucenieki labprāt būtu pirkuši, bet nezināja tās meldijas. Pārdevējs izdziedāja priekšā. Pircēji un apkārtējie sāka raut līdzi, tā ka korī pārspēja pat netālās leijerkastes dūkoņu, ja tik braša meldiņa, tad jau laucenieki nopērk arī pa gabalam. Un, kad jau nu tas prāts ir vienreiz tāds, tad nopērk arī kādu grāmatu. Būs sievai vai zēnam ko palasīties!
Kad zemniekam ir nauda, tad ir visiem! Jo pa vidu jaucas arī zemnieku ķērāji ... pajauni cilvēki, no augšgala diezgan glauni, ar baltu krāgu un brillēm, bet pie apakšas ļoti bēdīgi noskranduši un nošķiebušies. Tie meklē slimus. Vai kādam nevajaga taisīt kādu lūguma rakstu uz Domenop? Vai kāds negrib dēlu «izmakarēt» no krieviem? Viņi zin to riktīgo caurumu! Vai kāds negrib pat — viņi pamet ar acīm un pačukst pie auss — pirkt pakaļtaisītu naudu? Bet tik riktīgi pagatavota, ka dod, kam gribi, — neviens i uz tām domām nevar nākt. Lai pamēģina tepat vīnūzī, iet un atmaina kādu «šeini» ...
Bet laucenieki visi liekas būt tādi pakurli. «Liec mani mierā, es ar tādām blēņām neielaižos! ... Es ar savu godu esmu izticis un iztikšu arī vēl joprojām!»
«Ja tev viņa tik riktīga, kādēļ tad tu man viņu diņģē? Paturi pats.» Un cits skatās tikai apkārt vien pēc gorodovoja, tā ka nabaga zemnieku ķērājam gribot negribot jāpazūd ...
Pēterim te tik daudz ko redzēt un dzirdēt, ka tas jūtas pārcelts vai kādā teiku valstī. Mājas tik augstas, ka vajaga atmest galvu, lai jumtu saredzētu. Patiesībā nu gan vēl tagad Tilta gala mājas nedod nekādu bildi par Rīgas greznajām būvēm un toreiz vēl jo mazākā mērā, jo bija pa lielākai daļai divu vai trīs stāvu koka kazarmes. Tomēr visām bija sarkani dakstiņu jumti, kas Bērzmuižas ļaudīs toreiz bija liels retums. Tādēļ tad arī turienes istabas ne milzības, ne košuma ziņā nevarēja mēroties ar šīm brūnajām vai zaļi dzeltenajām mājām, kuras Pēterim tādēļ arī izlikās par to vispilnīgāko, kas līdz šim sasniegts.
Viņš gāja pa ielām un skatījās, zīlēdams, kā gan var tur izskatīties aiz baltajiem muselines priekškarīem, kas bija visos logos. Viss te ievērības cienīgs. Fūrmaņu ekipāžas viņa acīm izlikās daudz glaunākas nekā uz laukiem mācītāja karīte.
Viņš nostaigāja līdz pašai Daugavas malai. Toreiz tā nebija vēl ar aizsargu dambjiem noregulēta un upe sākās jau pie Tišlera sāls bodes un izgāja taisni uz «Spaniš Buchti» un tagadējo jūrskolu. Plosta tilta gals atradās taisni pretim Akmeņu ielai. Starp Kuģu ielu un Daugavas malu aizstiepās siļķu brāķis (kurš arī jau sen pārcelts uz Andreja salu), kurā tūkstošiem un tūkstošiem mucu siļķu ... veseli strēķi. Tās tika taisītas vaļā un brāķētas ... visas ielu rensteles bija pilnas siļķu sālījuma.
«Ak tu brīnums, ak tu brīnums!» viņš nodomā. «Kas visu to mantu var apēst? ...»
Un tomēr arī pa starpām tik daudz noskratušu cilvēku caurām tupelēm un elkoņiem ... Ubagodami tie stiepa pretim rokas ...
Tur pretim pāri stāv vecā Rīga ... tikpat kā konfekte uz delnas. Bet viņš nevar tur tikt. Ledus gabali biez un biezie šņākdami un cīnīdamies skrien, uz leju ... platā straume aizkaitināta puto ... Arī šādu dabas spēku cīņu viņš vēl nebija redzējis ... Bet tad viņam izlikās, it kā ledus Daugavā stāvētu uz vietas, bet otrā pusē Rīga ar saviem slaidajiem torņiem steigtos uz priekšu ... steigtos uz Krievu zemes pusi ... pie tam tik ātri, ka viņam acis apžilba un galva sāka reibt.
Tad viņš atjēdzās, ka viņš ir viens pats un tam nav kur palikt. Nesamanīdams, ko darīt, viņš gāja atpakaļ un ieraudzīja Jozi vēl stāvam ar abiem vezumiem uz ielas ...
Leiši viens pēc otra bija pārdevuši savas mantas par to cenu, kādu jau nu deva. Tikai Joža saimnieks vienīgais vēl turējās pie sava un kaulēdamies bija izgājis it visus kantorus. Vienīgais viņam vēl atlika «Baltais Auns», kur viņš, tā Jozis teica, esot iegājis. Ja viņam tur neizdevās salīgt, tas varēja vest savu labību atpakaļ uz mājām.
Savu vaļu turēdams, Pēteris gāja palūkoties. Pie durvīm viņu sagrāba tā kā kautrība ... iet iekšā vai neiet, un kāri tas ieskatījās tikai caur durvju šķirbu, kad kāds nāca vai gāja. Tāda bija vispār toreiz zemnieku psicholoģija, kad tie gāja kungu vai svešos, glaunākos dzīvokļos. Bet, kad viņš redzēja tik daudz ļaužu nākot un ejam, tas saņēma dūšu: «E, ies iekšā! ...»
Te jau rūca tikpat kā bišu stropā. Aiz lielas, garas letes, kura bija pārvilkta ar melnu vaska drēbi, rīkojās vairāki zeļļi, labības proves svērdami ar mazajiem holandiešu svarīem. Gatavas proves bija sabērtas raibi laķētos koka spīlkumos, kādu līdz ar drēbes kulītēm uz plaukta pie dibens sienas bija veseli strēķi. Tālāk atpakaļ pie pults pāris jaunkungu rēķināja, ka koka skriemeļi knaukšķēja vien, un rakstīja tad tādās biezās grāmatās ar sarkanraibām malām. Viņi savā darbā tā nogremdējušies, ka neievēro nemaz, kas ap viņiem notiek. Pašā stūrī pie ķeizara bildes un lielā naudas skapja stāvus pie pultes rakstīja kāds iesirms kungs sārtu seju un šķeltu bārzdu, ļoti cienīga parādība. Tam bija puķaina veste, gara zelta pulksteņa ķēde pakārta kaklā un pilni pirksti spožu zelta gredzenu mirdzošiem akmeņiem. Pēterim šī seja ļoti interesējās, viņš minējās un minējās, bet nevarēja atcerēties, kur viņš to jau agrāk redzējis? Viņš kūpināja resnu, bet ļoti smaržojošu cigāru, saņēma pretim cedeles, kas bija izdotas no spīķera zeļļiem par izbērto labību, pārbaudīja tās, aprēķināja cenu, ierakstīja to grāmatā un izmaksāja naudu. No tā varēja spriest, ka viņš pats tas kantora kungs vai «lielskungs», kā laucenieki viņu godināja. Viņš ne ar vienu nekādās tuvākās valodās neielaidās, tikai smalki caur degunu iekraukājās un norādīja ar roku pie zeļļiem aiz letes.
Pēteris ievēroja, ka kāds patuklis zellis melnu bakanbārdu svēra provi Joža saimniekam, kurš līdz ar citiem pārdevējiem lauceniekiem tikpat kā uz oglēm gaidīja, kādu cenu viņš sacīs.
Bet viņš neteica nekā, nolika provi pie malas un tad ieminējās: «Nuu — saimnieks?»
«A cik dosi, kungs?» leitis viņu neizprazdams uzlūkoja.
«Cik prasi?!»Leitis minstījās, minstījās, un sviedru rasa viņam spiedās uz pieres. «Lēti tev atdošu, kungs ... divus rubļus peņķas kapeikas ...»
«Jā, jaā,» — komijs garī novilka un vairs nesacīja nekā ...
«A kas tava cena, kungs?» leitis minstījās.
«Mums tagad nav vajadzība,» komijs noraustīja kamiešus ... «Jā, kad tev būtu auzas, tās mēs varam tagad lietot ...»
Kāds otris zellis atkal sacīja kādam kurzemniekam: «Jā, kad jums būtu rudzi, tos mēs tagad varētu lietot ...»
Leitis nu, nabadziņš, nezināja, ko darīt. «Divus rubļus, kungs ... divus rubļus ... as tavs vecs kunde. As nekad citam nepārdevu ... Divus rubļus -— dosi, kungs?»
«Atved man pēc pāris nedēļām, kad Daugava būs tīra, kad kuģos varēs lādēt ... jā, — tad ar lielāko prieku ... Bet tagad nevar ... tagad nevar ...»
Nu sākās diņģēšanās un dievošanās. Leitis plijās virsū, lai par to cenu patura, komijs atkal pretim: «nevar, bandžoli ... magarīčas arī gribēsi ...»
«Kungs, es tev pašakišu (sacīšu),» leitis pielika viņam muti pie auss un ko pačukstēja. Laikam sacīja, lai dod viņam droši to cenu, viņš nevienam nesacīs.
«Nav tagad tas tirgus, mīļo bajori,» komijs atbildēja dzirdot un tad atkal viņam ko pie auss pačukstēja. Laikam sacīja, ka pircis šodien par vēl zemāku cenu. «Bet tev, tā kā tu esi mans draugs, tev katrā laikā to lielāko cenu ...» Viņi abi sabučojās. «Ak tu mans mīļais bajori ... vai mums abiem pirmā reize andele jot? Vai esmu tev kad atrāvis, kad bijis tas tirgus? Bet ponim Rabemanim skādi darīt, to mēs arī nevaram ...»
Un, kad viņi nu tā garī un plati bija izrunājušies, tas sniedza roku: «Nu, tad lai iet uz vārdiem! ... Vai būs labs pūrs? ... Būs pūrs ar kaudzi??»
«Ar lielu kaudzi!» leitis lūkoja iestāstīt. «A tu jau, kungs, manu pūru zini ...»
«Nu, tad lai iet rubli deviņdesmit! ... Nu, būs? Ņem cedeli! ... Zini, pons Rabemanis nav slikts. Uzņem viņš tevi kā savu ciemiņu. Ēd uz viņa rēķina, dzer ... līgsmojies ...»
Leitis gan vēl kasīja aiz auss, bet viņam nekas cits neatlika kā pieņemt solījumu. Tagad viņiem abiem tikpat kā smags akmens bija novēlies no krūtīm. Viņi skūpstīja viens otram vienu vaigu un otru vaigu. «Mēs, veci draugi! ... Citur nekad nebrauc kā pie pona Rabemaņa, citur nekad nebrauc ... Viņš jau pret tevi nav kā kungs ... viņš pret tevi kā brālis ...»
Lai gan viņi viens otru tikai pirmo reizi redzējās, leitim šie glāsti naudas vietā gāja ļoti pie sirds, tā ka viņš pa pusei bija jau sevi pārspējis un apmierinājies.
Tagad nu viņam nācās ar saviem vezumiem izsprausties cauri sētā pie «Baltā Auna», kas bija pilns tikpat kā piebāzts. Pēteris viņiem bija diezgan piepalīdzīgs ... palīdzēja arī Jozim sanest maisus uz spīķera augšieni. Piedāvājās gan arī maisu nesēji par naudu, bet leitis tos nepieņēma. Pēteris, izmēģinādams spēkus, bija ne mazum lepns uz sevi, ka varēja ar divi pūri rudzu uzskriet pa spīķera trepēm, lai gan kājas puisim notrīcēja vien ...
Uz augšienes tāpat bija rosīga dzīve. Sapirktās labības partijas tika pārmērotas, nosvērtas pēc labuma, tad sabērtas lielās kaudzēs, kuras spīķera strādnieki izjauca, izlaida caur pucmašinu, tad salaida lejā zābakos. Viss tas notika vecākā spīķera zeļļa vadībā, cilvēka ar melnām ūsām, spīdīgām manšetēm un piķa cepuri. Pastāvīgi tas svilpoja un pie sevis iedziedājās: «Riga ist ein schönes Städtchen, schomfolera ...» Tas viss Pēterim imponēja ne mazāk kā lielie, nokaltie pūri, ap kuriem viņš rīkojās. Lai gan viņš strīkultu novilka, tā sakot, līdz dzelzīm, tad tomēr vienam trūka no mēra vairāk, otram mazāk un tikai retais tika cauri ar veselu ādu.
Arī mūsu bandžolis neko labu neparedzēja. Lai gan viņš ne pusi nebija dabūjis no tās cenas, ko bija nocerējis, tad tomēr viņa pārbaudīšanas mērs vēl nebija pilns.
«Cik tev katrā maisā?» zellis viņam noprasīja. «Divi pūri? ... Nu, ņemsim vienu pārmērosim.»
Leitis gan mēģināja atrunāt, ka nevajagot, jo pūrus viņš mājās ar kaudzi vien bēris. Bet zellis nebija atrunājams.
Viņš lika izcelt no paspārnes tādu baļļu, ka leitim vai mati sāka celties stāvu. Ber nu maisu tanī iekšā, gandrīz otram pūram vairs nekas nepaliek. Kad otrā izbēra atlikumu, palika tā kāda sieka vērtība zem kants.
Šis bargi viņu uzlūkoja. «Ļurka biksa! Vai tas ir ar kaudzi?! ... Tu riktīgu mēru nemāki iemērīt?! ... Kad likšu tev reiz pa ausi! ...»
Bet leitis kasās un kasās aiz auss un negrib savām acīm ticēt. «Dievs, sodi, es, kungs, bēru ar kaudzi! ...»
«Bēri ar kaudzi?! Bet kur tad palika?! ... Ņems pārmēros vēl vienu maisu ...»
Tas pats dievs! Šis vai svila no dusmām. «Vai, vai, kas tu par muzikantu! Naudu tu pilnu gribēsi, bet mēru tikai pusē dot. Fui! ... Tā ir cūcība, tā ir nelietība ...»
«A vai tavs pūrs ir riktīgs?» leitis beidzot kautrīgi ieminas.
«Riktīgs? Paskat, kur ir stempele! Riktīgs Rīgas pūrs ...»
Leitis apskatās: stempele ir ... neko darīt ...
«Redz, kādi kraukļi jūs esat!» zellis ņēma viņu strostēt. «Pons maksā jums labu cenu, uzņem jūs kā viesus ... ceļ priekšā, ko dievs devis ... gaļu un kāpostus, čarku dabonat ... švakalus sadzerties ... savu labu cigāru ... Bet jūs ... jūs ponam griežat siksnas no muguras ... Fui, fui, kauns! Es pona vietā jums ar koku iegrūstu rīklē ...»
Pēc galīgas pārmērīšanas uz katriem pieciem pūriem pēc leiša rēķinuma iznāca četri pūri zeļļa rēķinuma.
Dabūjis cedeli, leitis notriekts iegāja kantorī... arī Jozis ielīda viņam līdzi, jo bija dabūjis zināt no citiem leišiem, ka tur dabūjot magarīčām dāvanas. Daži bija dabūjuši baltas kaļķa pīpes un lepni tās aizsprauduši aiz auss.
Bet, kad viņi iznāca no turienes atpakaļ, vecais leitis bija ne vien ar savu likteni apmierinājies, bet pat iepriecēts. Pusi no iztrūkuma kungs tomēr bija uzņēmies uz sevi, bez tam viņam magarīčām uzdāvinājis tabakas maku ar lieliem pušķiem, cigāru spici un siksnas jostu ar spīdīgu sprādzi. Jozis, kurš nebija pīpmanis, bija dabūjis peili (kabatas nazi). Bez tam vēl vecais leitis bija dabūjis sauju cigāru, kuri gan, ja daudz maksāja, tad grasi gabalā, bet leitim tā liela manta. Omulīgi viņš vienu no tiem kurināja ... dega kā velns! Un, kad citi viņa pazīstamie bija atnākuši apjautāties, kā tad šim izgājis, tas atbildēja:
«Peņķus pūrus atvažoju, ķetrus atmēroju ... A ponis ģers ... ģeras magarīčas ...» (Piecus pūrus atvedu, četrus atmēroju ... Bet kungs labs ... labas magarīčas.)
Citiem bija gājis tāpat ...
Bet nu nāca vēl kas patīkamāks. Sētas dibenā blakus pajumiem, zem kuriem tika ēdināti zirgi, atradās kāds ērbeģis, no kura plūda pretim skābu kāpostu smarža. Te atradās tā cieņas vieta. Tur bija ierīkots sevišķs ķēķis, kurā pastāvīgi vārījās skābi kāposti ar cūkas speķi. Ķēķim blakus liela istaba ar garu, baltu galdu vidū, uz kura pastāvīgi kūpēja kāpostu bļodas un blakus tām raibi laķierēti koka špīlkumi un karotes. Te laucenieki pārdevēji katru brīdi varēja sēst klāt un sukāt par velti kunga speķi un kāpostus, cik tīk un kad tur vai pieliktos līdz acīm. Slāpju dzesēšanai vienā stūrī uz steķiem bija nolikta švakalus muca, stopu un krūžu, cik vajaga, ielaid no mucas un dzer, cik tev sirds ņem pretim. Un, kad tad gribi uztaisīt dūmu, tad aizpīpo vai nu kunga dotos cigārus, vai ieprovē viņa doto jauno kaļķa pīpi, ar vārdu sakot, dzīvo kā pa kāzām ...
Tā tas nebija pie Rabemaņa vien, bet pie katra Rīgas tirgotāja, kam ar lauciniekiem darīšana. Jo, vienkārt, tas izskatījās ļoti humāni, ka zemnieciņiem, kam jāiztiek ar sausu maizi, dara pieietamu siltu zupu, un, otrkārt, priekš paša tirgotāja tas bija ļoti ienesīgi, jo, ja cilvēks ir labi paēdis, tad viņš no savas dabas tāds mīlīgs un darī ar viņu, kā tīk! Tā it labi varēja tikt cauri ne vien ar leišiem, bet arī ar kurzemniekiem un vidzemniekiem, lai gan tiem tas prieks nebija tik dārgi jāsamaksā. No tiem ņēma tikai veco pūru tagadējā mēra vietā, bet leišiem parasti tika likts priekšā tā saucamais lielais pūrs, kuram 6 sieciņi vai 5 sieki. Tas tiem jāatber, vai nu raudi vai dziedi! Ne par velti toreizējais kalendarnieks rīmēja:
«Kad leišu bars uz Rīgu brauc,
Tad kupči aleluja sauc! ...»
Arī mūsu leitīši sēdās klāt ... Pēterim tāpat gribējās ēst, jo šodien vēl nekā nebija baudījis. Tā kā viņš bija līdzējis nest maisus un mērojis, tas arī tā kā apzinājās morālisku tiesību sēsties pie šī viesību galda, un, tā kā Jozis viņu vēl no savas puses aicināja, tad darīja to ar drošu prātu. Nost viņu arī neviens nedzina, un tā viņš iestrēbās itin brangi. Kāposti — nekas ... varēja ēst ... tikai speķis ar tādu savādu piegaršu. Viņš tā tad arī drīz vien bija cauri. Leiši turpretim gribēja izsist cenu un ņēma aizgūtnēm ... Bet cilvēks vien jau ir, divus vēderus nepieēdīsi. «Bet var viņi ar vienu daļu šņorēt,» Pēteris nodomāja. «Un tad gar to švakalus mucu ... sūc tikpat kā mušas ... Fui, pavisam nelāga gaiss ...»
Gaiss arī patiešām bija zils no makorkas dūmiem, un arī kungu cigāriem bija tāda ellišķa aroma, kasīja kaklā, tā ka tev, cilvēkam, jāklepo negribot.
Viņš devās labāk sētā brīvā gaisā. Viņš novēroja, ka šai iebraucamai vietai pie ielas ir arī šeņķis, kur viņš starp iebraucējiem manīja arī Mikumu un Lauri ...
Pēc kāda laika pie viņa iznāca arī Jozis. Tas jau no švakalus meimuroja vien. Miglainām, bet līgsmām acīm tas aplūkoja dāvāto peili un rādīja to arī draugam.Pēteris gribēja izmēģināt viņa labumu resp. cietumu un, izvilcis savu «šleseri», raudzīja griezt Joža nazim gar asminīm. Ņēma tikpat kā sviestu! Jozis, sabijies, ka pavisam nesadrāž, viņam to atņēma.
«Tavs nazis pimberi (7 un pus kapeikas) arī nav vērts!» Pēteris nodeva iznīcinošu spriedumu. «Es manu, ka Rīgas kungi mūs, lauceniekus, māna un jūs, leišus, visvairāk. Vai zināt, tādu baļļas pūru, kādu jums vajaga atbērt, es vēl nekur neesmu redzējis.»
Jozis, atplētis muti, viņu neizprazdams uzlūkoja.
«Vai jūs domājat, ka kungi jums par savu to dod? Par jūs pašu. Paši jūs ēdat un dzerat par savu labumu, paši savu pīpojat, un tad vēl kungam paliek atliku likām. Rīgas kungi ir slīpēti, Jozi, jā ... viņi ir slīpēti! ...»
Jozis tikai atraugodamies nostenējās.
«Kā tas iespējams?» Pēteris tālāk skaidroja. «Tas iespējams caur to, ka mums nav skolu, ja mums būtu tā skrīvē un vācu mēle, kas viņiem, mēs tādi pat kungi būtu ...»
Beidzot bija pienācis šķiršanās brīdis. Kumeļi bija paēdināti, un Jozim līdz ar citiem leišiem jābrauc atpakaļ uz savu zemi. Ar to sajūgšanu viņam grūti nācās ... līgojās vien. Pēteris tādēļ viņam palīdzēja.Nu viņam jāredz atkal pašam par sevi. Jādomā arī, kur palikt pa nakti...
Viņš iegāja iebraucamās vietas šeņķī, kur bija manījis Mikumu. Vai, kā te arī dzīvoja! Kā pa kāzām. Lielā, garā telpa, ar zāģu skaidām izkaisīta, pilna cilvēku, ka murkšķ vien. Bufečiks tikko spēj liet šņabjus un sniegt alus pudeles, kas tika prasītas. Smalka gan tā publika nebija. Citi dzēra turpat stāvus pie letes, pa lielākai daļai smagie un vieglie fūrmaņi, uz ātru roku ieskrējuši. Ātri tie iekampj stojaku, tad aiziet pie maizes galda, kur izmeklējas vai nu siļķi, vai gurķi, vai vislabāk siltu bairīšdesu — kura no fūrmaņiem tik lielā mērā iecienīta, ka pārkrustīta par «fūrmaņu desu» — tāpat rokā turēdami, iemērc sinepju traukā un nokož pa gabalam, uzdzer vēl virsū pudeli alus, un, kad tad sēžas uz buka, tad vaigi svilst vien! Turpretim laucenieki un citi, kuriem vairāk laika, apmetas pie brūni krāsotiem galdiem, nosēžas uz tādiem pašiem krēsliem bez margām, bet kuriem sēdeklī caurums, ka var ieķert roku un pacelt, kur vajadzīgs. Tie it omulīgi un mierīgā garā patērē to, ko pasaukuši, pie kam, protams, attīstās jo dzīvas valodas.
Runāts tiek par to, kas avīzēs rakstīts, par karīem un poļu dumpi un tamlīdz. Tā kā Ziemeļ-Amerikas brāļu karš, kas tad bija uz dienas kārtības, nebija visai populārs, vietu nosaukumi, kur kaujas notikušas, sveši un nepazīstami, tad drīz vien pārgāja uz nesen atpakaļ notikušo Krimas karu. Kas būtu paturējis virsroku, ja karš būtu vests līdz galam, par to valdīja domu starpības, bet vienā lietā visi bija vienis prātis, proti, ka turks jau sen būtu no Eiropas izpērts, ja sasodītais francūzis un enģelants viņiem neietu palīgā. Tomēr maz tas viss ko būtu līdzējis, ja tikai Nikolajs I nebūtu miris. Tas bijis noņēmies septiņus gadus ar sievām vien karot, un tad sprancim ar enģelanti būtu gājis plāni un turkam jau nu pavisam šķidri! ... Bet nomiris viņš ... Pie tam tika saukta pudele pēc pudeles, tā ka alus pildītāji vienā istabas stūrī, kas bija nošķirts ar dēļu kliediņu, reizām nemaz nepaguva aizkorķēt pudeles un tās tūlīt kā pildītas tika celtas galdā ...
Pie viena tāda galda apmetās Mikums un arī Lauris. Viņi līgst ar kādu cilvēku, kurš no augšgala tīri pēc kunga ar brillēm un krāgu, bet pie apakšas briesmīgi nosutis, izģidušiem ceļa galiem un caurām kamašām. Vienu lūguma rakstu lai tiem iztaisot pie tā kunga, pie kura jāpieteicoties, kad gribot Krievu zemē zemes. Par tādu lūgumrakstu viņš noprasīja veselu rubli. Mikums sasolīja kvartu, bet tad skrīvers pieplēsa vēl klāt kociņu, zakusku un divas pudeles alus.
«Nu, lai tad arī iet!» Mikums pēc īsas apdomas pasauca prasīto. «Bet tad arī tu man izraksti labi krietni! ... Izliec visu to nerrastību, kas mums, Kurzemes arājiem, no saviem kungiem jāpiedzīvo ...»
«Un pieliec klāt, ka kungiem un saimniekiem ir zemes visas puspasaules, bet kalpiem nav pat ir ne dobes platumā!» Lauris viņu pārtrauca.
«Vadzi, vai tur par tiem saimniekiem —?» Mikums domīgi iebilda. «Labāk, ka mēs tos kungus vien — —»
«Raksti, ka tā ir liela netaisnība, ka tie kungi rauj saimniekiem ādu pār acīm!» Lauris izlaboja. «Raksti, ka mūsu kungus vajadzētu it visus nošaut vai pakārt ... es saku — pakārt ...»
Laurim atkal acis uzliesmoja, tomēr arī pret šo redakciju Mikums izturējās ļoti vēsi. «Vadzi, tā nebūs labi,» viņš iebilda. «Viņš pats ir kungs ... vārna vārnai acīs neknābj ...»
«Bet tas ir viens krievu kungs!» Lauris atspēkoja. Raksti tā: mēs zinām, ka ķeizars un krievu kungi grib, lai mums būtu zemes, bet tās mums gājušas garām caur blēdību. Un tādēļ, ja te nevar, tad lai dod mums zemes Krievu zemē, jo mēs esam riktīgi arāji ...»
«Re, re, tā būs pareizi, izraksti tā!» Mikums priecīgs iesaucās, «ja te nevar, lai mums dod Krievu zemē, jo mēs esam riktīgi arāji ...»
«Lai nu viņš raksta pats, vai tad viņš nezin,» Mikuma sieva iesaucās. «Viņš mācīts cilvēks, viņam tie vārdi iznāk pavisam citādi ...»
«Labs ir, saimniek,» skrīveris ieminējās. «Gan es to lietu izrakstīšu uz «efef» ... Bet kāda tad viņam tā čina, tam kungam? Kā es zinu viņu uzrunāt? ... Un kā viņu sauc?»
Nu bija galvas lauzīšana! Ne Mikums, ne Lauris par to neko tuvāk nezināja. «Man tik teica to,» Lauris paskaidroja, «ka tādi kungi, kas patiesi par mums, arāju cilvēkiem, stāvot, esot tikai divi. Viens no viņiem sakot, ka latviešiem visiem vajagot ar kuģiem braukt, tad viņi ātri vien būšot tik bagāti, ka tikšot no vāciešiem vaļā ... Un tas otris atkal: ka visiem arājiem vajag prasīt zemes un, ja te nav, tad visiem sataisīties kopā un iet uz Krievu zemi ... Tā man teica! . ..»
«Jā, jā, tas viss labi,» skrīveris iebilda, «bet kā tad viņus sauc?»
«To vienu saucot «Valdemār»,» Lauris paskaidroja ... «Un to otru kaž kā «Biezbārd» ... Bet bārdas viņam nemaz neesot ...»
«Biezbārd?» Mikums domīgi norūca. «Tas jau nemaz neizklausās pēc kunga ... Diezin vai tik tā ir? ...»
«Tā man teica,» Lauris atbildēja ... «Bet īsti nemāku teikt ...»
Kā rādījās, tad arī viņš pats par to šaubījās. Bet te Mikumiete zināja atrast padomu. «Āre, vai tad nevar izrakstīt tā, ka viņam to rakstu var nodot taisni rokā! ... Ja jūs paši viņam to rokā nenodosiet, vai domājat, ka viņš tad arī dabūs ...»
«Jā, jā, pareizi,» skrīveris viņai piebalsoja, «izrakstīsim tā ... Būs labi, saimniek, nemaz nebaidieties ... es jums to lietu izlikšu uz efef ... Tagad tikai pirms iekodīsim palaunagu un tad ņemsim ar švunku! ...»
Kamēr viņš nu tā mielojās, dzēra Mikuma pasaukto šņabi un uzkoda viņa strimalas, vīnūzī ieklīda pāris no pirmīt redzētiem zemnieku ķērājiem. Redzēdami, ka te citam viņu brālim jau šefte iet, arī viņi gribēja pamēģināt roku ...
«Saimnek kung, vait negrib taisīt ar man vēn kartenspīl?» viens no viņiem lauciniekus uzrunāja. «Man ir vēn fein spīl ... Nevait riktīg tur nekād kunststik ... uzlēk tikai uz vēn čuping un paņem naud ... Papras tok šim saimniekam ...»
Uzrunātājs bija tāds īsts vācu «šlīpzellis», lunkans kā līdaka, un acis šaudījās apkārt kā dedzīklas ... Viņš norādīja uz savu biedru, kurš bija druknis un plecīgs un uzstājās laucenieka lomā.
«Jā, patiešām laba spēle, īsā laikā es no viņa novinnēju piecus rubļus,» otris, izvilcis no kabatas, rādīja naudas sauju. «Nevajag nekādas mācēšanas, nekā ... Viņš izliek kārtis uz čupiņām, mēs katris, cik turam, uzliekam katrai virsū, viņam pašam paliek pēdējā čupiņa ... griež apkārt, mums lielāka kārte nekā viņam, un paņemam no viņa vēlreiz tik daudz ... Es ar viņu spēlēju katrā laikā ... špās' , kad var paņemt naudu ...»
Viņš kāri nospļāvās, bet laucenieki šaubīgi smīnēja. Ikviens pie sevis nodomāja: «Kas tevi gan nepazīst, fuksi!»
«Pavisam einfach, nav nekād kunstik,» uzvedinātājs atkal atkārtoja. «Var tak bischen paprovēt. Vēlāk, kad nav lust', es jau necvingē ...»
«Ak tu mūžs, nu, var jau drusku pamēģināt!» otrs viņam piebalsoja. «Āre, kā man ... īsā laikā pieci rubļi ...»
Viņš žvadzināja saujā naudu, bet no laucinieku puses tie paši šaubīgie smiekli. Arī Pēteris smējās līdzi, bet tad viņam iešāvās kas prātā ...
«Nu labi,» viņš izņēma no sava nēzdoga stūra divdesmit kapeikas, «kad jau tu gribi, likšu es arī. ..»
«Nu jā, ko tur baidīties,» otris zemnieku ķērājs sacīja. «Es turu līdzi veselu rubli.»
Ātri uzaicinātājs izjauca kārtis, izlika tās uz galda trijās čupiņās, no kurām uz vienu uzlika Pēteris, uz otru otrs blēdis un trešā palika kāršu dalītājam.
Apsvieda apkārt kārtis; dalītājam kalps, Pēterim gaspaža un trešajam desmitnieks.
Pēterim pie divdesmit kapeikām pienāca otrs divdesmitnieks klāt. Turpretim otrs spēlētājs par savu paspēli nemaz neuztraucās.
«Būs man nākošu reizi ...»
«Redz, vai nav feini?» baņķieris Pēterim sacīja, «ja tu būtu zecējs rubbel, tev tagad būt otr' rubbel ...»
Arī apkārtējie nopriecājās par Pētera sekmēm. «Vadzi, puika, tev laimīga roka,» Mikums sacīja, «še, liec priekš manis arī 20 kapeikas.»
«Še priekš manis arī divdesmit,» kāds cūku kupcis iesaucās ... «Priekš manis arī divdesmit,» vēl kādi pāris, tā ka Pēterim sanāca vesels rublis.
Pēteris likās pārdomājam. «Tu teici, lai es lieku rubli?... Nu labi, lai iet rublis!»
Tagad viņam ķēniņš, otram astoņš un kāršu dalītājam desmitnieks ...
«Urā!» visi priecājās. «Zēnam atkal nauda rokā! ...»
Bankas turētājs turpretim it nemaz neuztraucās un dalīja kārtis tālāk. Pēteris pie sevis domāja. «Vai, kad divi rubļi liek, tad ar var vinnēt?» viņš jautāja.
«Kad tev ir luste, zecē div rubbel!» bankas turētājs atbildēja. «Zecē, cik lust, es tev necvingē ...»
Pēteris uzliek divus rubļus. Šoreiz viņam kalps, otram astoņš, bet dalītājam deviņš.
«Nu redz, nav nekād kunstik!» baņķieris viņam piestūma naudu un dalīja tālāk.
Tagad Pēteris likās pie sevis izcīnām grūtu cīņu. «Vai var vinnēt, ja es lieku to visu, kas man te ir?!» viņš beidzot it kā iekarsis iesaucās ... «Ja tad es varu vinnēt, tad tā ir riktīga spēle ... tad es neko vairs nebaidos ...»
«Jā, jā,» baņķieris mierīgā garā atbildēja ... «zecē, cik tik tev lust . ..»
«Nu, lai tad ar iet viss, kas te galdā!» viņš iesaucās. «Noskaiti man pretim ...»
«Jā, jā,» baņķieris izskaitīja viņa naudu, apmēram kādus sešus rubļus, un noskaitīja tikpat daudz pretim. Arī otris biedris uzlika savu gabalu, tā ka viņam palika vēl tikai viena nauda, jo visi pieci rubļi bija pārgājuši atpakaļ pie baņķiera un no pēdējā pie Pētera.
Viņš svieda apkārt kārtis ... visi kā ugunīm gaidīja ... Pēterim gaspaža, otram desmitnieks un dalītājam kalps ...
«Mans!» Pēteris sagrāba naudu un iebēra to kulē, kalēt abi blēži sametās ar acīm un baņķieris dalīja žigli tālāk ... «Man tagad pietiek ... lai spēlē cits ...»
Abi blēži izkrita kā no mākoņiem un, it kā neticēdami savām ausīm, viens otru uzlūkoja ... «Na nu, kas tā par šveinerei! ... Kad tev tād laim, kādēļ tu negrib vairs spīlen? ...»
«Tādēļ, ka es negribu,» Pēteris strupi atbildēja. «Norunāts bija, ka, ja negrib, tad atkāpjas ... Gudrenieki! ... Man gan bija acis redzēt, ka jūs sametāties ar acīm un bāzāt vienai čupiņai apakšā norunātas kārtis ... Jūs mūs te gribējāt tikai ievilkt ...»
«Hahahaha,» it visi sāka pilnā kaklā smieties, «skat, kā laucenieks izmuļķoja Rīgas jaunuskungus! Un vēl pašus tos gudrākos! Malacis, malacis ... ziķerīgs zēns, hahahaha ...»
Apjucis un notriekts par lielo zaudējumu, baņķieris nesamanīdams šķirstīja trumpas, bet viņa biedrim acis ļauni iemirdzējās. «Puika, tas nav godīgi no tevis! ...» viņš iesaucās. «Vinnētājs nevar atkāpties, paspēlētājs tikai var ... Es esmu paspēlējis un pastāvu, ka vajag tālāk spēlēt, vienalga, vai vinnē vai paspēlē ...»
«Tu jau varī spēlēt, ja tu gribi, man diezgan!» Pēteris atcirta ... «Ē, vīri, še, kas man deva pa divdesmit, atpakaļ četrdesmit ... Pārējais man, un beigta lieta! ...»
«Skat, skat, viņš mums vēl nopelnījis priekš iedzeršanas,» laucenieki priecājās. «Saliksim kopā, vīri, nodzersim uz to jaunukungu veselību ...»
Šis izzobojums zemnieku ķērājiem ķērās vairāk klāt nekā materiālais zaudējums. Tādēļ tad arī druknais kā negants sāka mākties virsū. «Puika, netaisi figūras! Tu gribi mūs izcūkot?! Ja negribi vairāk spēlēt, tad nauda tev jāatdod, jeb es tev —»
«Oho!» laucenieki kā viens vīrs iesaucās. «Pamēģini tikai pielikt viņam pirkstu ...» Lauris bija tā ieskaities, ka nevarēja vairs valdīties un sagrāba vīram pie dziesmas. «Ko tu te esi ienācis?! Vai gaišā dienas laikā gribi ļaudis plinderēt? Piesargies!»
Arī bufečiks, kurš visu laiku bija nodarbināts, pamanīja, ap ko lieta grozās. Viņš pazina savus ļaudis. «Ko nu, Kažu un Cukerberg, ko nu!» viņš bargi tiem uzsauca un ķēra pēc pipkas. «Vai gribat atkal paķert uz mīkstajiem? ... Redziet svētāmo! ... Acumirklī nozūdiet, ja nē, saukšu gorodovoju ...»
Abi likās kā pimberi pa durvīm laukā, jo zināja, ka ar bufečika pipku nevar jokot, un, ja vēl aizstiepj uz sēžu, tad par veciem grēkiem vēl var ielikt dimbā ... Bet druknais atgriezies vēl reizi pavēra durvis un naida pilnām acīm uz Pēteri iesaucās: «Klīsteri! ...»
«Tu vācu pļukata!» Lauris uzšāvās kājās, gatavs iet ar viņu uz ielas kauties ... Bet viņš aizmetās projām ...
Pēteris uz reizi bija ticis slavens, visi uz viņu lūkojās kā uz kādu varoni. «Attapīgs zēns,» citi priecājās, «tāds dzīvē var nākt uz priekšu.»
«Es saku, viņam ir akots!» Mikums piebilda. «Ar viņu lai rīdzinieki nejoko. No viņa dienās var iznākt liels vīrs ...»
«Mums vajag arī tādu vīru,» Lauris attrauca. «No mūsu pašu vidus vajag celties lieliem vīriem, kas var mūs, nabaga ļaudis, aizstāvēt pret tiem nolādētiem kungiem un vāciešiem!»
Pēterim, to visu klausoties, vaigi sarka vien, un tādēļ viņš aizgriezās sānis. Ir neomulīgi būt par ausu liecinieku savai slavai, un tādēļ viņš izlikās tā, it kā visa viņa vērība būtu piegriezta alus pildītājiem tur istabas stūrī...
Toreiz ar alus pildīšanu negāja tik dzīvi kā tagad, kur iespējams tecināt no vienas mucas sešas pudeles uz reizi. Toreiz pudele pēc pudeles bija jāuzbāž uz gumijas stobriņa, kas piestiprināts pie krāna, un viena pēc otras jāpietecina. Kad tā pilna, pildītājs to sniedza tālāk otram, kas to uzliek uz kluča, sakodis zobos izmērcētu korķi, iebāž viņas mutē un tad ar koka āmuru iedzen kaklā. Tagad to izdara mašina. Trešais pilnās pudeles vāca projām un lika plauktos, un vāca atkal no turienes šurpu tukšās. Ceturtais izskaloja tās ar ūdeni, divas uz reizi, katrā rokā vienu, krāva tās kurvī pildītājam pa rokai. Tas no tām izlēja pēdējās ūdens paliekas un lika tās atkal pie krāna.
Darbs gāja diezgan veicīgi, tikai skalotājam īsti nevedās, tā ka pildītājs viņu pastāvīgi urdīja: «Dod pudeles, dod pudeles!» Vai atkal: «skalo tu tīrāki ...»
Pēteris skatījās, skatījās, kā to dara, tad likās klāt un izmēģināja roku ... Nekas ... gāja itin brangi...
«Vo, vo,» pildītājs priecājās, «tas ir labi! Tu varētu mums itin brangi palīdzēt ...»
«Jā, tad man būtu jāapvelk manas vecās drānas,» Pēteris ieminējās. «Savas jaunās, kas man mugurā, es nevaru sabojāt ...»
«Parunā ar bufečiku, lai viņš tevi pieņem pie darba,» pildītājs viņam aizrādīja.
Bet bija noticis kaut kas, kas viņa uzmanību novērsa atkal uz citu lietu.
«Vai, kur tad mūsu skrīveris?!» Mikumiete, kas, tāpat kā citi, bija sekojusi kāršu spēlei, tai sekojošam jandāliņam un visu citu aizmirsusi, sāka skatīties.
«Aizgāja projām ... te pa sētas pusi,» viņas Mare paskaidroja. «Paņēma līdzi arī tēva cimdus ...»
«Koo, aizgāja?!» Mikums iesaucās. «Un kur tad raksts?»
«Nekāda raksta viņš neatstāja,» meitene paskaidroja.
«Skaties, nolokāms!» Mikums sašutis brīnījās. «Paņem, zaglis, kvartu, paēd par tavu naudu, padzer un beidzot parāda tev pigu. Žuliks ... vairāk nekas kā žuliks ...»
«Kā tu nu ar, dullā muša, tīšu prātu ļauj viņam aiziet projām?!» Mikumiete rāja savu meiteni. «Saduņķēt tikai tādu nabadzi vajadzētu!»
«Āre, ko tad es zinu!» viņa taisnojās. «Es jau teicu: tie ir mana tēva cimdi, bet jūs neviens neklausāties, un viņš paņem un aiziet projām.»
Visi par šo notikumu bija kā aizkurti. Pienāca arī bufečiks un apklausījās. «Lūgumrakstu?!» tas skaļi iesmējās. «Tas tas īstais rakstītājs?! Kaķim uz astes, tur viņš var uzrakstīt! ... Kāpēc man tūdaļ neteicāt? ... Ar pipku būtu viņu aizpēris projām . ..»
«Ak tu velna vācietis!» Laurim acis uzliesmoja. «Vai tad viņu vēl nevar saķert rokā?! Ak, slānīt tādu... Nāc, Mikum, meklēsim rokā...»
«Kur tad nu vairs sadzīsiet čigānu krūmos,» Mikumiete raudzīja viņus atrunāt. «Ejiet, ejiet, bet es domāju, ka velti ... Lai jau nu cilvēks iedzīvojas ar! ... Mums ir bijis un būs vēl ... bet tādam nav nekas bijis, ne arī būs . ..»
Kad Mikums ar Lauri bija izgājuši, bufečiks griezās pie Pētera: «Nu, vai tu gribi darbu? Piecdesmit kapeikas par dienu un paēst, un gultas vietu arī! ... Vēlāk, ja redzēsim, ka esi derīgs, varbūt tevi pieņemsim uz mēnešiem.»
«Man rādās, ka viņš ir ziķeris,» pildītājs sacīja. «Cilvēku jau var no acīm noredzēt...»
«Nu, tad labi, aizved viņu uz puišu istabu, lai viņš pārģērbjas darba drēbēs ... un tad saņemiet sukri, zēni ...» bufečiks noteica. «Priekš vakara mums vajag krājumu ...»
Pēteris aizgāja vienam no puišiem līdzi un drīzi vien bija atpakaļ darba drēbēs un kā darba cilvēks. Tagad, kur viņam drēbju dēļ vairs nebija jābīstas un varēja drošāki pieķert klāt, darbs arī gāja pavisam citādi no rokas. Pudeles nu vairs nekad netrūka, un tās arī bija tīras.
Nogremdējies darbā, viņš tikai vēl pa ausu galam dzirdēja, ko iebraucēji un vīnūža viesi runāja. Atnāca atpakaļ arī Mikums ar Lauri.
Nekā nesadzinuši, tikpat kā ūdenī iekritis. Gan jautājuši un prasījuši vienam otram, bet, jāteic, tad jau mežā drīzāk dabūsi rokā nekā Rīgā ...
«Māki nu, cilvēks!» Mikums atņēmās. «Kam tad tu, zemnieka cilvēks, varī uzticēties, ja ne tam, kam skrīvē, kas ir skolots un kas tev var ko laba darīt! Tiec nu pie taisnības ...»
«Nevienam mēs nevaram uzticēties, nevienam!» Laurim acis spīguļoja. «It visi mūs apzog, mūs apkrāpj, mums ādu velk pa acīm! Mums nav aizstāvju! ... Tikai tad, kad mēs, latviešu cilvēki, paši rakstīsim tādus rakstus, paši sevi aizstāvēsim, mēs tiksim pie taisnības. Bet, kamēr citi par mums runās, mēs mūžam paliksim par kāju pameslu! ...»
Dziļi šie vārdi iespiedās Pēterim sirdī... «Viņam taisnība,» tas nodomāja ... «tikai ja mēs, latviešu cilvēki, paši ... mēs paši ...»
Un «šlir, šlir, šlir» ūdens atkal skalojās pa pudelēm ... viņam jādomā par savu darbu un tā arvien joprojām ... bez mitēšanās, bet apstāšanās ...
Darbam sava alga. Nemaz jau nerunājot par to pusrubli — palaunagā krūza kafejas ar kreņģeli! Vakarā atkal beirīšdesa ar baltu maizi. Tas viss darba dienā! «Kas tev tādu paēdienu uz laukiem dod,» viņš nodomāja ... «labi, ja tā ko redzi pa laikmetiem ...»
Savāds lepnums un apziņa viņam sāka mosties sirdī ... Viņš nebija vairs mužiks, viņš bija rīdzinieks ...

Open

Trešā nodaļa
Ūdens plūdi noskrēja, ledus aizpeldēja uz jūru, varēja ielikt atkal plosta tiltu un savienot abus Daugavas krastus. Tamlīdz noskrēja arī ļaužu plūdi no Tilta gala, izdalījās pa visu Rīgu, un arī Opermaņa vīnūzī, kur Pēteris kalpoja, palika itin rets. Tagad nu alus pildītāji varēja drusciņ atliekt muguru, kādas dienas atpūsties, un šo gadījumu Pēteris gribēja izlietot, lai uzmeklētu savu krusttēvu.
Viņš aprunājās pirms ar saviem darba biedriem, vai tie par viņa krusttēvu ko nezin. Vecākais no viņiem jau nu bija arī nodzīvojis savus gadus desmit Rīgā, bet tādu Juri Krauklīti, kas būtu bijis sētas puisis Ārrīgas Kaļķu ielā, nevarēja atcerēties. Galvu jau nu visi līdzēja lauzīt, kā dabūt šo krusttēvu rokā.
«Uzmeklē veco Mārtiņu pie «Trīs Rozes». Tas ir visvecākais sētas puisis Rīgā, tas pazīst visus savus darba biedrus. Tas tev, droši vien, pateiks, kur viņš ir vai vismaz kur viņš palicies.»
Tātad viņš, izprasījies bufečikam, taisījās ceļā. Tā kā jāiet pie radiem, tad jau nevar kaut kā! Viņš apvilka savas jaunās drēbes, sasēja kakla drāniņu smuki krustiem un, tā kā smērs, kas bija nodots priekš zirgu lietām, naudu nemaksāja, tad sasmērēja ar to arī labi krietni savus zābakus. Krusttēvam nebūs sacīt, ka viņš nolēverējies ...
Pie tās pašas reizes viņš gribēja apskatīt arī Rīgu, kuras vārti viņam nu tikai galīgi atdarījās.
Jau visu pirms viņa apbrīnošanu sacēla Daugava sava lielā platuma dēļ. Ej un ej, un nemaz otru malu saiet! Kas pret to Bērze viņa dzimtenē! Taisi labu lēcienu un esi jau arī pāri otrā malā ... Bet te? ... Viņš ir labs peldētājs, — uz muti, augšpēdu, kā gribi — bet te viņš neuzņemas pāri pārpeldēt. Un kur strauja, pagāns! Plosta tilts raustās un līgojas vien, nosiets ar tādiem resniem pāļiem, kas četri pieci un vēl vairāki sadzīti kopā. Kur straume rauj garām, tur mirgas vien nomet! ... Bet ļaužu straume ... braucēji un kājnieki ... plūst no
vienas malas uz otru, neliekas gar visu to ne zinis, ne arī to apbrīno ... visi tikai steidzas, lai tiktu viens otram priekšā ...
Tādi ir reti, kas tā kā viņš katru acumirkli apstājas un apskatās. Bet viņam jāapstājas ik uz soļa. No tilta uz augšpusi visnotuļ ramas strādāja. Pie striķiem saķērušies cilvēki kā melna nakts, nodzied pirms tādu sērīgu dziesmu, tad liekas visi striķos, velk kādas reizes piecpadsmit, ka bāba noklaudz uz pāļiem, ka vai visa Rīga nodimd ...
Kādēļ viņi tos pāļus dzen? Ahā, drīz viņš to apķer! Tur nāk no augšas garas rindas baļķu plostu. Kur tu tos šinī straumē novaldītu, ja nebūtu viņu kur atsiet. Viens turpat tilta tuvumā tiek turēts no enkura. Trīc vien, bet vaļā netiek ...
Ā, — kas tur vēl nāk no augšas? Veseli pulki peldošu ēku kā melna nakts, ar vienu vai diviem jumtiem, tādu tiltiņu virs tiem, un uz tā atkal plivinās karogs baltā, zilā un zaļā krāsā! Jau pāri verstes tālumā var saredzēt, kā viņu aires cilājas, garākas nekā baļķi ...
Nē, tādus brīnumus viņam vajadzēja redzēt! Viņš tikai nezin, uz kuru pusi skriet, vai uz priekšu vai atpakaļ, jo augšpus Zaķu salas vai Zaļās sēkles bars sāk šķirties uz divām pusēm. Viena daļa stūrē uz Pārdaugavu, otra Rīgas malā uz Bujāniem, kur tagadējo sarkano spīķeru vietā atradās koka pa pusei sašķobījušies un sagruvuši spīķeri. No visa tā apraksta redzams, ka tās ir strūgas, kas viņu tā uztrauc ...
Viņš labāk dodas uz priekšu, liek garām gar veco Utu krogu un kā bez elpas nonāk galā, kad pirmās strūgas patlaban taisās piestāties malā.
Divi vīri uzkāpuši uz tilta virs jumta ... viens ietinies biezā kažokā, otrs ar garīem zābakiem un cepuri ar ausu klapēm. Pirmais ir strūgas kapteinis, tas nesaka neko, bet otrs ir enkurnieks, kas izpilda loča vietu, un tas kliedz un brēc uz strūgu poļiem kā nelabais. Tie, dabūjuši lādiņu, nobijušies saķeras arī klāt pie airēm tikpat kā skudras, locās un šiverējas, sauc uzsaukdami: Ходи бери, ходи бери! Ap strūgu gabalu priekšā un pakaļā aplido mazas laivas, kur enkurnieki, paklausīdami komandas saucieniem, airē šurp un turp, viens ar otru sasaucas: laiva, ahoi! un izmet tauvas ar enkuriem. Kliegšana, kņada, šiverēšanās! Straume negrib strūgu atlaist un rauj to līdzi, kura tikai mazpamazām nomierinās un paliekas ar priekšdeni malā. Jau tiek izmesta resna tauva uz sauszemes, «aizņemta» ap resno stabu, pakaļgals atenkurots, un lielais, lempīgais ķermenis paliek mierā. Lielās airēs pa tam atcirstas no malas un savilktas strūgā ... enkurnieki satin savus striķus, un kapteinis pārmet krustu. Kuģa ļaudis un viss lielais bars atstāj strūgu un dodas malā ... paliek vēl tikai kādi divi trīs ... vaktnieki.
Te diezgan apskatījies, Pēteris devās atpakaļ uz tā saucamo Iekšrīgu. Vajakis, — ir gan daudz vairāk par Tilta galu! Mājas daudz augstākas, ielas daudz garākas ... un, ak tu mūžs, kas to božu! Bet nu no vienas vietas un cita par citu lielāka un lepnāka. Ejot pa Kaļķu ielu, Grēcinieku ielu, Kauf- un Šķūņu ielu, viņam sirds smēja vien.
Viņš apskatīja Pētera torni, Doma un Jēkaba torņus ... viss tik pazīstams, kā jau kučieris aprakstījis, un pie tam tik lielisks! Kur tu uz laukiem tik augstus torņus ņemsi. Nu, Jelgavā jau nu gan arī ir, bet arī šiem klāt netiek. Rātūzi viņš apskatīja un pie Rātūža laukuma atronošo Kamarīna bodi, par kuru kalendāros bija lasījis tik daudz rīmes. Tad pili. Pulvera torni. Domas gaņģi, kurš sākās no Lielās Jaunās ielas un izgāja uz Herdera laukuma ... Gruntīgi iela apakš zemes, bet botis tāpat un cilvēki nāk un iet tāpat kā virs zemes. Šo brīnumu, par kuru viņš bija dzirdējis tik daudz stāstām, tas nu labi apskatījās ...
Nu, kur tad abas Ģildes mājas, patlaban kā nobeigtas ... ne acu viņš no tam nevar nolaist ...
Viņš nepiemirsa arī aiziet uz Dinaburgas vokzalu un apskatījās labi to «eizenbāni» un milzīgo māju, kurai jumts tikai no dzelzs un glāzes. Visa tā kustība, ko viņš te redzēja, vilcieniem pienākot un atejot, viņam izlikās kā kas pasakains, bet, tā kā mūsu dienās tas nav vairs nekāds brīnums, ir tikai pelēkās ikdienas nepieciešamā sastāvdaļa, tad pie tā ilgāki vairs neuzkavēsimies.
Kāpsim Pēterim līdzi Basteja kalnā un no turienes palūkosimies viņa apkārtni. Priekš nedaudz gadiem bija noārdīti Iekšrīgas cietokšņa mūri un šis kalns pamests kā daļa no Smilšu bastijona pagarīnājuma. Viņa galā paviljons tāpat kā tagad. Bet skats no viņa daudz plašāks nekā tagad. Vēl nebija tā saucamā «Aleju iecirkņa» starp teatra un Todlebena bulvāriem un tālāk. Viss bija neapbūvēts laukums līdz Elizabetes ielai, kāpostu dārzi mainījās ar būvmateriālu laukumiem. Ne Puškina bulvāra, ne Nikolaja ielas gali, ne garīgā semināra, ne muitas nama. Nebija ne politechnikas, ne katedrāles, pat ne Ģertrūdes un Pāvila baznīcas, nevienas no tām augstajām mājām, kas tagad apklāj izredzi uz Pēterburgas un Maskavas priekšpilsētām, bet tām pāri pacēlās Smilšu kalnu sarkanās galotnes, no kurām tagad lielākā daļa jau pazudušas no zemes virsus un tikai ir vēl pati augstākā, kura apstādīta ar parku un saucas Grīziņkalns ... Un tuvumā vienīgais stalti pacēlās pilsētas teatris, un gāzes ietaise patlaban bija būvē. Nebija ne pilsētas ģimnāzijas, ne arī skolas, ne teatra bulvāra lielās māju rindas, ne arī Basteja bulvāra, — jo Rīgas neapbūvētā robeža nobeidzās pie lielās kazarmes Torņa ielā, — nemaz jau nerunājot par muzeju un biržas tirdzniecības skolu uz Esplanādes, centralpasta un policijas, Nikolaja ģimnāzijas un Pētera reālskolas, Valstsbankas, Krievu teatra un jaunās politechnikas, kuras visas samērā ir diezgan jaunas būves. Kur nu vēl Andreja osta un centrālā preču stacija. Pieliekot Rīgai tagadējo mērauklu, būtu bijis jāsaka: viņa bija neiztaisīta un tukša.
Pēterim tomēr bija vairāk ko redzēt, nekā tas spēja saņemt pretim. Daudz ko noskatīties uz bijušā glazierplača, kur lielgabalnieki munsturēja. Tāpat Vērmaņa dārzs jau bija un toreiz vēl daudz lielākā mērā rīdzinieku atpūtas, izpriecāšanās vieta un brīnums nekā tagad. Arī Pēteris te izstaigājās, un, lai gan muzika agrā pavasara laika dēļ vēl nespēlēja, tad tomēr viņš nevarēja beigt apbrīnot Minerālūdens iestāžu zāles stabu rindu, kas viņam likās vēl kas neredzēts un nedzirdēts. Un no šīs vietas varēja redzēt gaiši izceļamies Iekšrīgas Pētera un Jāņa baznīcas augstos rumpjus, kas kā giganti noskatījās uz apkārtējām zemajām mājām. Nebija vēl cēlusēs Jaunā Rīga, kas viņus aizsedza un apēnoja.
Tā Pēteris, sagrābts no šiem varenajiem iespaidiem, aizmirsa gluži savu tiešo nolūku un atjēdzās tikai tad, kad jau laiks bija stipri puspavakarē.
Turpat jau arī bija viņa meklētā Ārrīgas Kaļķu iela, tagadējā Tērbatas iela. Arī tur tās godības un lielo namu vēl nebija tik daudz kā tagad, tomēr samērā tā toreiz jau bija ļoti dzīva iela ar daudz vairāk iebraucamām vietām nekā tagad.
Viņš nu sāka tās meklēt visas cauri, vai nezin kāds cilvēks, kur te sētas puisis Jurka Krauklīts ... Bet neviens pats nezin! Ne redzējuši, ne dzirdējuši par tādu nav ...
Beidzot viņam nekas neatliek kā uzmeklēt «Trīs Rozes» veco Mārtiņu. Viņš atrada to patlaban slaukām sētā bruģa rensteli.
Garš vīrs, drusciņ uz priekšu salīcis, sirms kā seskis. Lēzenai cepurei širmis
uz priekšu tikpat kā pīļu knābis, un baltie mati vēl kupli kā cers plivinājās vējā. Pasārtos vaiga galus ierāmēja baltā, savēlusēs bakanbārda, acis izdzisušas un pastāvīgi rasoja. Smakris smeils un stipri uz priekšu, seja nopietna un drūma ... tas viss viņam piešķīra noslēpumaina sfinksa izskatu. Arī viņa apģērbs bija neizprotams, zatura svārkiem lupats uz lupatu, ka pamata drēbi un viņas krāsu pie labākās gribas vairs nevarēja izšķirt. Arī nātna bikses uz nebēdu nolāpītas un kājās lielas filca tupeles. Ejot un kustoties tās ar visu ķermeni kustējās, it kā viņa gurni būtu izlauzti.
Pēteris padeva viņam dievpalīgu un jautāja, vai viņš sētas puisis Mārtiņš ...
Viņš nelikās savā darbā traucēties un ir ne acu nepacēla ... «Ko vajag?»
«Vai zināt, vai Jurka Krauklīts vēl ir te Ārrīgas Kaļķu ielā kur par sētas puisi?»
«Nē.»
«Vai jūs viņu pazīstat? Vai nezināt man par viņu ko sacīt?»
«Hm!» vecis norūca.
«Vai viņš kaut kur citur ir par sētas puisi?»
«Nē,» vecis pielika pirkstu sānis pie deguna un izšņaucās.
«Vai nevarat dot man par viņu kādas ziņas?» Pēteris palika arvienu nepacietīgāks.
«Hmh ...»
«Miris taču viņš nebūs?» puika pabailīgi ieminējās.
«Nē,» vecis noteikti atbildēja.
Pēterim sirds atplauka. «Paldievs dievam! ... Vai viņš ir vēl Rīgā
«Jā ...»
«Bet kur? Redzat, man notīgi vajag viņu satikt ... gribu viņu apmeklēt! ...»
Vecais pacēla smakru uz augšu, viņa vaigā parādījās griezīgs smīns. «Jaā?! ...»
«Mēs, redzat, esam radi ... Viņš man ir tēva brālis. Mani arī sauc Krauklīt — Pēter Krauklīt! ... Viņš jau laikam būs precējies?»
«Jā ...»
«Nu redzat ... un pēc tam mēs nemaz vēl neesam tikušies! ... Tad varat gan domāt, kāds prieks viņam būs ar savu radu satikties ...»
Atkal griezīgs smīns. «Jaā?! ...»
«Viņa sieva mani vēl nemaz nav redzējusi. Kā tad viņai nebūs patīkami iepazīties ar savu radu?»
«Hmh!» vecis atkal norūca.
«Bet tad nu man pasakiet, kur viņš dzīvo? Steigšos tūdaļ pie viņiem turpu.»
Viņa smīns pārvērtās drūmā nopietnībā. «Ak, jā!» viņš beidzot smagi nopūtās ... Tad slaucīja dedzīgi tālāk savu rensteli, it kā Pētera tur nemaz nebūtu ...
Iestājās brīdi nospiedošs klusums. Pēteris nezināja, ko darīt. «Vai, kas tas par cilvēku!» viņš pie sevis nodomāja. «No tā tu vairāk nevarī izdabūt kā jā un nē!»
Bet, kad vecais Mārtiņš nebūt netaisījās savu ziņojumu papildināt un pat nemaz nelikās redzam, ka tāds Pēteris tur stāv, pēdējam dūša apskrējās.
«Ko tad jūs īsti domājat?!» viņš pietvīcis iesaucās. «Domājat satikuši kādu muļķa mužiku, kuru domājat iznerrot? Tas jums neizdosies! ... Esmu tāds pat rīdzinieks kā jūs ... zinu tāpat no pasaules ... Palieciet veseli — — — Fui, kas tas par cilvēku! ...»
Viņš aizgāja jau līdz vārtiem, bet pie vārtiem vēl apgriezies aplūkoja šo
reto eksemplāru ... Vecim piemita tomēr kas pievilcīgs, kas neizprotami noslēpumains ...
Patlaban savu darbu nobeidzis, tas beidzot nu nolika slotu un meta Pēterim ar roku: «Pagaid, puika!»
Pēteris gaidīja, kamēr viņš pienāca.
Vecis viņam cieti ieskatījās acīs. «Tu šņabi sauksi?!»
Pēteris atjēdzās, un jautris smaids savilkās ap viņa lūpām. Ak tad tādēļ?! Kā viņš uz to nemaz nebija nācis. «Kālab ne?!» viņš attrauca. «Divus trīs, ja patīk! ...»
«Tikai vienu!» vecis stingri noteica un pamāja ar galvu: «Iesim ...»
«Kā patīk!» Pēteris viņam sekoja, nevis turpat iebraucamās vietas šeņķī, bet tuvākā vīnūzī.
Viņi nosēdās kādā stūrī, un Pēteris pasauca stojaku, kuru vecis izmeta tikpat kā ogu, tad izvilka no kabatas papīrī ietītu pīrāgu, kuru iztinis sāka kost.
Pēteris viņam piedāvāja arī «bairīšalu», uz ko vecis atteica: «Jā ... bet tikai puspudeli ...»
«Dzerat taču visu veselu,» Pēteris skubināja.
«Neē —» vecis ar noslēpumainu stingrību sacīja, tā ka Pēterim vajadzēja padoties.
Viņš pasauca un atnesa puspudeli alus, kuru vecis, pēc tam kad bija noēdis savu pīrāgu, tāpat ielicis kaklu mutē, izdzēra ar vienu vilcienu.
Tad viņš uztaisīja savu ļuļķi, noslēpumains un domīgs vilka kuplos dūmus, kas atstāja tādu dziļi sērīgu, drūmu iespaidu.
Pēteris gaidīja tikpat kā uz oglēm ... Ko viņš tam teiks ... Bija redzams, ka viņam tik daudz uz sirds ... Ko tas viņam pastāstīs —?
«Jaā —?» vecis garī novilka un, noslēpumaini Pēteri uzlūkodams, rādīja ar savu pīpi it kā tālumā. «Bija reiz Jurka Krauklīts — latvieša cilvēks ... tāpat kā tu un es ... slaucīja sētu tāpat kā es ... dieva vārds! ... Bet tagad nav vairs ...»
Pēteris satrūkās. «Nav vairs ...»
«Nav vairs ...» Un tad viņš piebilda vēl noslēpumaināk un čukstoši, rādīdams ar pīpi, izstiepa roku vēl garāk ... «Rātseris ... Georgs Rabemanis ... Liels vīrs! ... Divi zirgiem brauc ... Dzīvo Lielā Fūrmaņu un Lielā ielā uz stūri ... Cepešus ēd ... vīnus dzer ... Nav vairs Jurka Krauklīts — —»
«Tad dzīvs!» Pēteris līgsmi iesaucās. «Pastāstiet man par viņu ko tuvāku ... Kur viņš dzīvo? ... Kā viņam labi iet . ..»
«Rātseris Rabemanis dzīvo Lielā Fūrmaņu un Lielā ielā uz stūri!» vecis dobji sacīja, uzsvērdams ikkatru vārdu. «Vairāk es nezinu ... es vairāk nekā nezinu ...»
«Jūs teicāt, ka viņš precējies?» Pēteris it kā drudzī dedza. «Vai viņam liela pamilija? Ak, teiciet, teiciet! ...»
Vecis viņu atkal asi un noslēpumaini uzlūkoja. «Vairāk es nezinu!» viņš uzsvēra atkal katru vārdu. «Es vairāk nekā nezinu! ...»
«Vai tas tāļu ir?!» Pēteris uztraukts turpināja. «Es steigšos pie viņa... es iešu ...»
«Tu iesi?» vecis viņu pētīdams uzlūkoja ... «Es vairāk nekā nezinu —- —»
«Zināms, ka iešu!» Pēteris trauca. «Ar to pašu galu iešu. Mēs tik ilgi neesam redzējušies ... Bet kādēļ tad jūs tā uz mani skatāties?!»
«Hmh,» vecis norūca. «Tad iesi gan, puika ... Nu, paldievs par alu un šņabi, lai dievs tev palīdz ... Vairāk es nekā nezinu! ...»
Un, tā kā cēlās, tā ļodzīdamies ārā pa durvīm ... taisnā līnijā projām, ne atpakaļ neatskatījās vairs ...
Neizprazdams Pēteris viņam noskatījās pakaļ. «Nesaprotams cilvēks! ...»
Ka viņš varētu būt krāpnieks, tas Pēterim neienāk ne prātā, priekš tam vecis izskatās pārāk godīgs. Tāpat viņam neienāk prātā, ka šodien vēl nekā nav mutē bāzis un ir jau sen pāri par pusdienu. Viņam prātā tikai krusttēvs. Steidzīgi viņš samaksāja savu rēķinu un ar vienu lēcienu bija ārā uz ielas ...
Lielā Fūrmaņu ielā un Lielās ielas stūrī, vecis teica. Tas bija pirmais, par ko Pēterim bija jāpārliecinās. Viņš prasīja pirmām pretim nācējam: «Kur es te varu iziet uz Lielās Fūrmaņu ielas un Lielās ielas stūri?»
«Ejiet tikai uz priekšu... to jau jums katrs bērns parādīs,» bija atbilde. Aleksandra iela toreiz bija Lielā iela un Lielā Fūrmaņu iela tagadējā Lielā Ņevas iela.
Tur viņš arī uzgāja kādu māju, to glītāko visā apkaimē. Uz bleķa tāpeles stāvēja pa vāciskam — tik daudz viņš saprata — Georg Rabemann, un tad vēl dažādi ciparī un burti, bet «rātseris» gan tur nestāvēja.
Viņš apskatīja visgarām šo māju, gaiši brūnā krāsā, gluda kā laķierēta, ar cakām uz jumta un kroni! Aiz logiem balti, caurausti, puķaini priekškarī, tik tīri kā pirmais sniegs. Jumts no melnas tāpeles. Sirds viņam strauji sāka pukstēt: viņa krusttēva māja! ... Tomēr no tās izdvesa kaut kas tāds svešāds ... viņš kautrējās tur pavisam iekšā iet.
Vairāk reizes viņš tai apgāja apkārt un apkārt, aplūkoja to no vieniem sāniem un otriem, no tuvienes un tālienes, apskatīja parādes durvis uz ielas, kur iegrieztas lauvas galvas ar riņķiem mutē, izlūkoja glīti izrobotos sētas vārtus bet darī, ko gribi ... nevar un nevar iespert tur savu kāju ... It kā tev kāds pa pieri sistu!
Cik savādi! Divi spēki cīnījās viņa krūtīs ... viens ar varu viņu no šejienes projām trieca, otrs — ar varu vilka klāt ...
Bet viņš nu nebija tas vīrs, kas būtu varējis palikt pusceļā ... jau aiz ziņkārības vien! Tādēļ ies, palūkosies no sētas puses ... Vērīgi un kautrīgi tas pavēra mazos sētas vārtiņus, vērīgi, it kā uz svešas zemes spēra kājas uz priekšu, raudzīdamies visapkārt un vērodams, vai tikai nebūs jāsperas atpakaļ? Pagalms izliets ar asfaltu, līdzens kā klons un pie tam vēl noslaucīts tik spodris, ka tur neviena krislīša ...
Te viņš pamanīja pazīstamo kučieri ar plato bārzdu. Tas rīkojās patlaban ap ratiem — vai, kādi spoži laķierēti! ... Laikam taisījās izbraukt.
«Dievs palīdz!» viņš uzrunāja. «Vai nezināt, vai rātseris mājā?» «Krusttēvs», to viņš neuzdrošinājās teikt.
Kučieris pacēla bārzdu. «Ā, tu, puika! ... Laikam jau gan būs mājās ... Patlaban jau taisāmies uz izbraukšanu ... Bet kas tev ar mūsu kungu par darīšanām?»
Pēteris jau gribēja sākt izskaidroties un nezināja, kā to lietu ievadīt. Bet viņš netika pie tam. Tajā pašā acumirklī parādījās durvīs kāda apaļa pusmūža kalpone un sauca: «Kučer Kreil ... Lielmāte sauc ... Žigli! ...»
«Jā, jā,» tas atsaucās ... «pagaidi, tūdaļ noslaucīšu rokas!»
«Kučer, neliec gaidīt!» viņa vēl piekodināja. «Tā kā tu drīz ierastos ķēķī...»
«Es jau eju, es jau eju,» tas atbildēja un kāpa beidzot pa ļovenēm uz augšu ... Pēteris viņam sekoja un tā it nemanot iezagās viņam līdzi ķēķī ...
Resnā, apaļā ķēkša it kā no augšienes noskatās uz kučieri. Viņa laikam zin, ka tam sagaidāms kas nepatīkams. Bet puiku viņa nemaz neievēro ... rīkojas gar saviem spožajiem krastoļiem, likdama tos no pavarda plauktos, kuru malas aplīmētas ar izraibotiem papīriem. «Ak, kā te viss mirdz un laistās!» Pēteris savā kaktiņā nodomāja. «Un pie tam tik salda, kairinoša smarža pēc vircām un anisiem!»
Kučieris jau paliek nepacietīgs. Vai ķēkša nezinot, ko lielmāte šim sacīšot?
Tā par to vai sapīkst. «Nu, uzgaid tak maz bišķiņ ... vai tev deg? ...»
Iznāk lielmāte, stalta karaliska parādība! Pēteris it kā sevī sadukst un pieglaužas vēl vairāk savā kaktiņā. Viņam it dzīvi nu priekš acīm nostājas dziesmas pants, ko tie viņu vakar krogā dziedāja: «Dāmas visas kuplas, staltas ... Greznas, lepnas, sarkanbaltas ...» Viņas pieguļošā samta jaka cieši apņēma viņas pilnīgās krūtis un šmaugo vidu, bet tad tālāk, no gūžām sākot, viņas vizojošā kleite ar visādiem kružuļiem izplūst noslēpumainā plašumā. Toreiz vēl pašos ziedos bija krinolinu laikmets. Jakas piedurknes plati nokarājās gar sāniem, bet zem tām atkal baltas drēbes rokas. Pēterim likās, ka tās būtu apgrieztas otrādi, šaurais gals augšām pie piedurknes un resnais apakšā pie aproces. Matos tādas spožas, dīvaini mirdzošas adatas, un tie paši sagriezti tādās nepītās cirtās, kuras tikpat kā čūskulēni nokarājās ap viņas lepno galvu un sārto vaigu. Pēterim viņa izlikās kā kāda pārdabiska būte ...
«Kučer Kreil!» viņa pēdējo asi uzlūkoja, tomēr paturēdama savu pārdabiskās būtes maigumu. Balss tik mīksta un skaņa un tomēr tik stingra un noteikta ...
«Jā, lielmātiņ!» kučieris sameta kūkumu un gribēja tai piekrist pie rokas. Bet viņa to veikli atrāva, zīme, ka šoreiz viņam vairs īsti nesmaida kungu žēlastība ...
«Palūkā jūs sev cit beschäftigung!» lielmāte salti sacīja ... «Mēs jūs nevar brūkēt ...»
Kučieris satrūkās. «Kādēļ tad, lielmātiņ?! Vai es savu dienestu riktīgi neizpildu?»
«Par to še nav run'. Aber jūs ir rupj' muti brūkējuš ... jūs sav' heršaft ir bešimpfējuš ...»
«Es rupju muti — — šimpējis?!» kučieris izkrita tikpat kā no mākoņiem. «Kas jums to ir teicis?»
«Jūs ne, aber jūs' sēv!» lielmāte tapa arvien griezīgāka. «Viņa ir sacēs, ka mēs nav nekād riktig heršaft, Kreil! Viņa ir sacēs bezonders uz man, ka es zogar nav nekād' deuče ... Viņa ir sacēs, ka es tik tād — Lieschen, wie hat sie gesagt?» (Līzīt, kā viņa sacīja?) viņa griezās pie kalpones.
«Pastalu sprancūzis!» ķēkša cieti noteica. «Jā, jā, Kreil, tā tava sieva palaiž to muti! ... Viņa ar mūs' lielmāti esot kopā augusi — — — tur jau sunim jāsmejas! ... Lielmāte esot modernieka meita ... neesot nekāda vāciete, bet tāda pat pastalu sprancūzis kā viņa ... Kreil, Kreil, vai tā vajag, vai tā vajag! ...»
Notriekts ... kā sāls stabs, kučieris ķēkšu uzlūkoja.
«Alzo, tad es ir vēn «pastelfrancoze»,» cienmāte ģiftīgi uzlūkoja kučieri ... grūti viņai nācās uzturēt vēl savu maigumu. «Hahaha! ... Aber mīl Kreil, pie tāde pastelfrancoze jūs tak nevar dīnen, nicht wahr?! ...»
«Apžēlojieties, lielmāt, tas jau nevar būt?!» kučieris beidzot atdzērās. «Kur tad viņa to varēja būt teikusi un kam teikusi? Un, ja viņa tā — es viņai
krautu pa lūpām, ka tās sasprāgtu tikpat kā zaķim! ... Bet tas nevar būt ... varbūt kāds grib mūs tikai nomelot ...»
Viņš pameta naidīgu skatienu uz ķēkšu un tā atkal pretim uz viņu. «Uz kam jūs to sakāt, Kreil?!»
«Es par saviem kungiem arvien esmu kritis un kritīšu,» kučieris, neievērodams viņas ierunu, trauca tālāk. «Āre, lai saka tepat tas puika ... viņu vakar krogā? Vai es vienu sliktu vārdu par saviem kungiem esmu sacījis! ...»
«Tas puik?! Kas ir to puik?!» lielmāte tik tagad ievēroja Pēteri un aplūkoja viņu no galvas līdz pat kājām ... arī viņa sasmērētos zābakus. «Fui, wie es stinkt!» (Vē, kā smird!) viņa aizlika roku priekš mutes. «Lieschen, fragen Sie ihn, wer er ist?» (Līzīt, jautājiet viņam, kas viņš tāds ir?)
Pēteris stāvēja saglaudies ... viņš ieskatīja arī pats savu kļūdu, ka salējis zābakus, tomēr tā nebija vairs izlabojama. Pie tam ķēkša viņu uzlūkoja ar tādu skatienu, kas izteic visu: sašutumu, ziņkārību un arī labpatiku, kāda vecām meitām katrā gadījumā pret jauniem zēniem. «Puika, kas tev te par darīšanu? Ko tu te meklē?»
Pēteris pavisam sasarka. Kā lai viņš nāk klajā ar tik vārīgu un intimu lietu?! «Man, man ...» viņš stostījās ... tad pakniksēja pret savu iedomāto krustmāti ... «labdien, cienmātiņ ... man ir tāda radu būšana ... familijas lieta — jā! ...»
Ķēkša viņu neizprazdama uzlūkoja. «Kas par radu būšanu? ... Tu kučierim Kreilim rada?» Arī Kreilis un cienmāte, kura, kā Pēterim likās, it visu smalki saprata, visi ar lielāko ziņkārību uz viņu lūkojās.
Sakaunējies viņš beidzot vairs nemaz nedrīkstēja acu rādīt. «Ne Kreilim ... kam citam ...»
«Jā, kam tad?!» ķēkša uzstāja. «Puika, ko tu tur svabelē?!»
«Pašam rātserim ...»
«Ko?! Rahtsherr Rabemanim, mūsu kungam? Puika, tu neesi gudris! ...»
Kreilis ieplēta muti versti platu, un lielai mātei izzuda no vaiga pēdējā asins pilīte. Pieturēdamās viņa pieķērās pie galda stūra, bet drīzi vien savaldījās, un viņas acīs sāka mirdzēt tāda mākslota jautrība.
Pēteris nu ilgāk vairs nevarēja noturēties ... ja jau nu tiktāl iznācis, tad lai nāk gaismā visa patiesība. Īstenībā jau viņš arī no paša sāktā gala nav nemaz Rabemanis, bet Krauklītis ... Jurka Krauklīts ... cēlies no Bērzmuižas ļaudīm ... atnācis uz Rīgu krievu naudu dienēt ... (Atpelnīt izpirkšanās maksu no zaldātiem.) bijis sētas puisis tepat Ārrīgas Kaļķu ielā ... «Mans miesīgs tēva brālis,» viņš nobeidz savu ziņojumu, «bet desmit gadus nav pie mums bijis ...»
«Hihihi! Höchst sonderbar ...» (Ļoti dīvaini.) lielmāte iesmējās, bet viņas smiekli bija tādi skāņi.
«Ej nu, tu sivēns, ko tu tur sarunā tādas muļķības?!» ķēkša atraidoši iesaucās. «Tev laikam vienas skrūves trūkst ... Eltermanis Rabeman kungs nemaz te nav dzimis, viņš cēlies no Ausland ...»
«Nevar būt,» Pēteris piesarcis pretojās. «Vecais Mārtiņš pie «Trīs Rozes» taču viņu it smalki pazīst ... Abi slaucījuši kopā ielu ... abi labi draugi ...»
«Ach, ach, ach!» ķēkša, saņēmusi rokas, izlaida pār viņu savu sašutumu. Kreilis ieplēta muti vēl platāku. «Nudien, puika, tu esi jāved uz Rotenburgu,» ķēkša beidzot piemetināja.
Un viņa smējās, un lielmāte smējās, lai gan iekšējais uztraukums un piktums draudēja saārdīt viņas ārējā maiguma masku.
«Tu laikam esi nācis diedelēt?!» ķēkša griezīgi sacīja. «Tādēļ tu mums izliecies par radu ... tādi zemnieku kužas jau to prot ...»
«Tā jūs nerunājiet!» Pēteris sacirtās. «Es neesmu nekāds diedelnieks, man pašam sava iztikšana! Esmu Opermaņa vīnūzī pudeļu skalotājs un pelnu piecdesmit kapeikas par dienu ...»
«Erbarmung ... Erbarmung!» ķēkša, zīmīgi saskatīdamās ar cienmāti, raustīja plecus. «Bhehehe, bhehehe!»
«Es nekā negribu, un man nekā nevajag!» Pēteris vēl aizskarts atņēmās. «Atvedu te no mātes krusttēvam pāri rakstītu cimdu ... lūgtu viņam tos nodot ...»
Viņš taisījās tos nodot cienmātei.
«Ej nu alberis!» ķēkša aizstājās tam ceļā, izrāva cimdus un iesvieda tos kaktā. «Tādu ņenkaru mums nevajag. Pudeļu skalotājs, kuža tu! Tu rātserim gribi būt radenieks. Kādēļ ne labāk birģermeistaram Švarcam un ģenerālgubernatoram Līvenam? Apkaunies jel arī! ...»
Pēteris nesaprata ... pate cienīgā, viņa tante, to visu atļāva. Ahā, viņš laikam tai vēl nebija nobučojis roku! ... Žigli viņš to gribēja izdarīt, tikai viņa tam roku atrāva.
Piesarcis un nesamanīdams viņš nu palika stāvam. Ķēkša zobgalīgi un histēriski smēja, kučieris nesamanīdams braucīja bārzdu, un lielmāte maigā vēlīgumā kodīja lūpas. Viņa, kā rādījās, bija zaudējusi savu apķērību.
Bet tad viņa atjēdzās, pagāja uz dzīvokļa pusi un sauca: «Georg! ... komm mal etwas her!» (Juri, panāc drusciņ šurpu!)
Soļi ... Pēc brīža iznāk tas pats kungs, kuru Pēteris bija redzējis kantorī izmaksājam mužikiem naudu. Tikai te viņš daudz laipnāks, jautrāks un smaidošāks. Pēterim kā zvīņas nokrīt no acīm, jā, jā ... šinī sejā tik daudz no krusttēva Jurkas, kas viņu tik daudzas reizes uz ceļa gala šūpojis ... Sirds viņam aiz prieka grib vai pušu sprāgt, viņš grib saukt, kliegt: krusttēvs! Bet no lielā pārsteiguma un dabūtā trieciena tikpat kā sastindzis ...
«Ja, Hildegardis, was gebietest du mir?» (Jā, Hildegard, ko tu man pavēli?)
Kučieris, kungu ieraugot, palocās, tāpat ķēkša, bet Pēteris stāv kā sastindzis.
«Kennst du diesen Bauerlümmel?!» kundze jautā. (Vai pazīsti šo zemnieku lempi?)
Viņš palūkojas un atbild itin patiesīgi: «Nee —! Hab' ihn in mein Lebtag nicht gesehen.» (Nē, neesmu viņu savā mūžā redzējis.)
«Also, denn nicht?!» (Tātad nē?!)
«Nein — aber was ist denn dabei?» (Nē, bet kas tad tur ir?)
«Schon gut ... geh' zurück,» kundze, izlikdamās it vienaldzīga, sacīja. Kungs aizgāja.
«Kučer, vai jūs to dzirdt'?» lielmāte sacīja. «Vai jūs saprot to?!»
«Saprotu, saprotu,» tas pasteidzās atbildēt. «Kungs no tās lietas neko nezin.
«Nu, alzo! Kad jūs to saprot, tad jūs var ēt ... Par jūsu lēt mēs vēl nems rücksprache. ..»
Kučieris nu tagad pamanījās pie rokas, un cienīgā bija tik žēlīga, ka viņam to vairs neatrāva. Tad viņš aizgāja ...
Palika nu tikai vēl Pēteris, ķēkša un lielmāte ... Nospiedošs klusums ...
«Was steht er da noch?!» lielmāte to pārtrauca.
«Ko tu vēl stāvi, lielmāte jautā?!» ķēkša uzsauca Pēterim.
Tas stomījās, stomījās, tad pēkšņi iesaucās: «Jūs varat mani sacirst gabalos, — tas bija un bija mans krusttēvs Jurka! ... Ak, esiet tik labi: nododiet viņam no mātes daudz labas dienas un te šos cimdus . ..»
«Du lügst, du frecher Bauerjung!» cienīgā piepeši pārvērtās ... «Heraus mit dir, du lettischer Bengel! Stehlen sucht er hier, ja, stehlen! ... Lieschen, was ist das für ein Art und Weise, dass Sie solches Pack m der Küche dulden! Heraus mit ihm, und zwar auf der Stelle ...» (Tu melo, nekauņa zemnieku puika! Ārā, tu latviešu slaists! Zagt viņš meklē, jā, zagt ... Līzīt, kas te ir par kārtību, ka jūs ciešat tādus lupatas še ķēķī! Arā viņu, un proti, uz pēdām ...)
Bet nu arī Pēteris vairs nevarēja nociesties, viņš saslējās, cik liels viņš bija. «Ich auch, gnädiķ Frau. Mensch ... ich auch kann schpreken deutsch, dass die Bauer nesaprot! Haben nicht Angst ... ich stehlen nicht ... Aber ich garnicht so dum, ich ganz gut sehen, dass Ihr nicht freundlich Mensch ... Fui, hat aber Onkel Jurk bekommen böses Weib.»
Viņš nedabūja pēdējos vārdus izteikt, kad Līschena jau bija saķērusi ķēķa šrubi un dancināja to pa viņa muguru. «Še tev radi, še tev radi, vagabunds, braģegs! ... Kuža viens ... pa vāciski gribēsi runāt ... muti palaist ... Ārā! ... Un tūlīt ārā!»
Viņa atrāva durvis, un Pēterim nekas cits neatlika kā virzīties tikai pa tām laukā ... Šrube dancoja atkal par jaunu pa viņa muguru, ka skanēja vien ... Nākošā acumirklī viņš bija nodzīts pa trepēm lejā un viņa cimdi tam nosviesti pakaļ.— — — — — — — — — — — — —
Iznācis uz ielas, Pēteris bija gluži bez valodas! Tik pazemots un apkaunots viņš vēl nekad savā mūžā nebija juties. Ak, kā šie zaimi viņam grieza sirdī! ... Tos sitienus viņš nemaz nejuta ... Sirds vairāk sāpēja nekā mugura. It kā no kādas neredzamas varas rokas pašas no sevis vilkās dūrēs ... Lauris ar savām spulgošām acīm viņam nostājās priekš gara acīm. «Nolādētie vācieši! ... Nolādētie plukatas vācieši! ...»
Kad pirmais sašutums un īgnums par šiem pļukatiem mazliet jau bija pārskrējis, viņam kas žēli iedūrās sirdī. Tie taču viņa paša radi! Miesīgs tēva brālis, bet negrib viņu pazīt ... «Jā, jā,» viņš sāpīgi nopūtās ... «rads rada velns!» Un kādēļ tad viņi to tik daudz lacināja un sunīja? Vai tad viņš ko ļaunu gribēja? Aiznes viņam no mātes daudz labas dienas, aiznes tik košus, izrakstītus cimdus, parādi viņam, kā teic, sirdi, bet viņš tev parāda citu ko!
Ka ne, ne! Vai tad viņam viņu vajag? Jāsmejas tikai! ... Viņš no tiem nav neko lūdzis un prasījis. Nav ar nekāda vajadzība ... paldies dievam, pašam sava iztikšana! ...
Kad nu arī sašutums par šiem lepniem radiem bija pārskrējis, tad beidzot vēl kāda dziļāki noslēpta balss runāja, ka arī viņš pats gan mazliet vainīgs. Viņš pareizi nebija to lietu iesācis. Kam viņam tos zābakus vajadzēja tā saliet? Domāja, smērs naudu nemaksā, — bet tai ķēķī ož kā nelabais! Vispirms Rīgā, cik viņš mana, labprāt necieš tauka zābakus. Tas ir kas prasts, kas mužicisks! Rīgā te visi ar viksētiem zābakiem ... Jā, jā ... viņam jādomā, kā pie tādiem tikt, ja grib skaitīties par īstu rīdzinieku. Citādi viņu visi suņi sāks smiet.
Un otrām kārtām — lai nu krusttēvs kā, bet tagad viņš kungu kārtas! Rātseris, viņi teic ... Kungi un vācieši kaunas no zemnieku cilvēkiem. Tas viņiem par mazu. Viņš iegādājās arī turpat Bērzmuižas ļaudīs kādu vācu kurpnieku ar savu gaspažiņu. Lai gan tie dzīvoja tikai pirtī uz aplāgu, tad tomēr cik lieli bija pret latviešu cilvēkiem un cik lepni uz savu štandi! Nu, kur nu vēl, tev jāteic, tāds rātseris, kurš brauc ar pāris zirgiem un dzīvo tādā pilī?! Vai tāds tev ļaus bāzt sevi vienā maisā ar mužiku?
Tādēļ viņam nevajadzēja visiem pilnā kaklā izkliegt, ka tas viņam rads.
Ķēkša dzird, kā tas nu izklausās. Varēja viņš it mierīgā garā padot dieva palīgu un prasīt: vai rātseris mājā? Ko viņam vajaga no rātsera? Viņš atbild: «Nē, nē, to es varu sacīt tikai pašam rātserim. Tas un tas man sūtījis, ļoti svarīga darīšana, jā!» Un, kad tad viņš būtu ticis pie tā klāt, tad zem četrām acīm tie būtu izrunājuši visus galu galus. Āre, tā būtu bijis riktīgi! ... Kas tad citam bija jāzin par viņu radu būšanām un darīšanām! ...
Neko darīt ... kas darīts, padarīts! Izlietu ūdeni vairs nevar sasmelt ...
Bet tad viņam uzmācās vēl tādas savādas šaubas ... Ja nu tomēr ķēkšai un lielai mātei taisnība, rātseris nav nemaz viņa krusttēvs, bet pavisam svešs auslenderis?!
To iedomājoties, kauni durstīja viņa vaigus, viņam bija tā, it kā kāds tam aiz apkakles būtu aizgāzis aukstu ūdeni. — Vai dieviņ, kā tad viņš nejauki būtu izblamierējies! ... Ko tie ļaudis tad lai par viņu domā?
Nē, nē, tas nevar būt! ... Šis vaigs viņam tik pazīstams, tik sen jau redzēts ... tas atgādina viņam ko sen aizmirstu ... arvien nāk atmiņā krusttēvs Jurka, ka tas viņu šūpoja uz ceļgala. Nē, viņš tām sievietēm nevar ticēt ... ja nu arī tās taisni nemelo, tad viņas maldās.
Un izrādījās, ka patiešām tā ... Iedams tas neviļus atskatās atpakaļ. Brauc viņam nopakaļas pajūgs ar tādiem divjiem dumjiem ... širas nokaltas jaunsudraba sprādzēm ... iet, ka dzirksteles vien met! Uz labiem, trekniem zirgiem viņam arvien patīk noskatīties, un tā viņš paliek stāvot. Un, lai gan stipri pie vakara, viņš tomēr saredz, uz bukas sēž kučieris Kreilis ... platā bārzda plivinās vien — — un ratos pakaļā krusttēvs Jurka — — rātseris paliec galvu drīz uz vienu pusi, drīz uz otru pusi un skatās uz priekšu.
Pēterim it kā sirds vai nostāj pukstēt. Te notiek kas negaidīts ... «stop», pajūgs viņam blakus nostājas, Kreilis ātri atrauj deķi no bukas un māj viņam, lai tas kāpj augšā. «Nu, puika! Živai, živai ...»
Tas vēl nesamana, skatās, ko kungs, bet, kad arī rātseris tam māj ar roku, lai paklausa, tas ar vienu lēcienu augšā, Kreilim blakus, un dumjie -iet atkal uz priekšu, ka «švivkst» un dzirksteles sprēgā ... Iekšrīgai tie ar vienu rāvienu bija cauri, tad tālāk pa plosta tiltu uz Pārdaugavu, no pilsētas ārā ...
Ir pavisam tāda savāda sajūta, ja dabon braukt tādā greznā ekipāžā, ar tādiem spožiem, jaunsudrabā iekaltiem zirgiem! Tikai citam tāda sajūta ceļas īsti tikai tad, ja tas sēž pakaļā kunga vietā. Turpretim priekš Pētera sēdēt priekšā uz bukas tādā divjūgā, kur zirgus māki tikai turēt, bija kas daudz vairāk! Jau sen tas bija bijis viņa ideāls. Un tagad no šī ideāla gandrīz vairs nekas netrūka ... tikai kad viņš pats vēl dabūtu tos grožus savā rokā un kučierēt. Visas zirgu biklās kustības, satrūkšanās un enerģiskā likšanās streņģēs viņam darīja neizsakāmu prieku. A, kad viņš tos vēl dabūtu valdīt ar stipru roku!
Nododamies šai baudai, viņš pa pusei bija aizmirsis visas savas lietas un lielās errastības ... aizmirsis arī domāt par to, kādēļ tad viņš te sēž uz bukas un uz kurieni tad viņu ved? Aizmirsis arī to, ka tas, kas viņam sēd aiz muguras, ir viņa krusttēvs ... Visa tā radu būšana viņam piepeši izgājusi no galvas.
Kreilis manīja, kas viņu interesē, un apzinīgi smaidīja. «Tu, zēn, ar tādiem zirgiem gan vēl nekad neesi braucis?»
Pēterim, ja tas gribēja būt godīgs, būtu bijis jāatzīstas, ka ne, bet viņš jau, cilvēks, arī ko gribēja sacīt.
«Ā nē, vai zini, mums Bērzmuižas ļaudīs arī zirgi kā iņģisti! Ačeku pat, kad likām Blēsi un Dūkano kopā orei priekšā un braucām visa saime uz veciem Simjūdiem gada tirgus Dobelē. Turies tikai pie ores malām, iet, ka dubļi vien šķīst! Un atkal rudeni, kad mūs' pats veda brūti un otrs saimnieks brūtgānu. Mūs' pats jau iepriekš pasaka ... saka: pušeniek, es pirms ecēšu apgāzīšu un tad arī tevi vēl izbraukšu ... Blēsim tad bija kāja drusku pastīva, izbaroja pāris nedēļu Dūkano un Briedi. Brauc no baznīcas mājā kāzenieku gara rinda. Bet tad lauka vidū, ka lika mūs pats brūtgāna vedējam garām ... pāri pa grāvi, tiešu tiešām! Citi vēl tikai pie tiltiņa, mūs' pats ar brūti jau sētsvidū ... nošķīduši vieniem dubļiem ... brūtei pilnas acis. Kā piebrauc brūtgāna vedējs, mūs' pats šim pretim: — Redzi, kaimiņ, vai neteicu?! Pirms apgāzu ecēšas un tad arī vēl tevi izbraucu! — Šim tas lāgā nepatīk, atrūc: «Izbrauci, jau izbrauci! ...» Ko tad, vīrs, citu teiks ...»
Piepeši viņš aprāvās ... Viņš te runāja un stāstīja pilnā kaklā, un turpat pakaļā sēdēja rātseris, kad arī viņa krusttēvs. Bet, atskatījies atpakaļ, viņš manīja, ka tas ar lielāko interesi to visu noklausījās un pat sirsnīgi smējās ...
Tā viņi it nemanot bija sasnieguši ar tumšiem kokiem ierāmētu šoseju un beidzot apturēja Altonā pie Māres dīķa. Te bija ļoti izslavēts restorāns, un Rīgas kungi bieži vien te izbrauca uz brokastīm vai vakarīņām, vai arī citā laikā norunāja te satikties.
Rātseris, kā rādījās, te bija ļoti cienīts un pazīstams viesis; viņam izkāpjot no ratiem, saskrēja apkārt visi ķelneri un arī pats viesnīcnieks. Pārējās publikas nekādas daudz nebija.
Viņš pastellēja vakarīņas atsevišķā istabā priekš divām personām, jo varbūt ka ieradīšoties kāds viņa draugs. Un, uz Kreili pagriezies, tam paklusu sacīja: «Un tu nu, kučier, pārāk nenoskumsti, ko lai nu dara. Ja neies citādi, tad aizdošu tev pāri simtu ... varēsi nopirkt zirgu un raspusku un braukt smagajos. Darba jau netrūks ...»
«Paldies, lielskungs, par jūsu žēlastību, paldies,» kučieris zemīgi pacēla cepuri un rādījās būt dziļi aizkustināts.
Kad rātseris sulaiņu pavadībā verandai cauri bija aizgājis uz restoracijas dibenu, Kreilis pie sevis bārzdā norūca: «Kungs jau gan mums, ļaudīm, tikpat kā tēvs. Bet lielmāte gatavais velns! Lai dievs nedod ...»
Kunga draugs, kā rādījās, negribēja ierasties, jo pēc kāda laika iznāca ķelneris pēc Pētera un sacīja: «Junge! lenāc ... kungs tevi sauc!»
Pukstošu sirdi Pēteris sekoja sulainim cauri restorāna zālei, tad tālāk pa kādu koridoru. Beidzot ķelneris piedauzīja pie kādām durvīm un ielaida viņu iekšā.
Beidzot nu krusttēvs un krustdēls stāvēja vieni aci pret aci ... labu brīdi viens otru mēmi uzlūkoja ...
«Pēterīt, tas tu patiešām esi!?» rātseris viņu silti uzrunāja un skaidri pa latviski. «Ai, kāds tu jau liels izaudzis ... Tu mani pazīsti gan vēl? ...»
Patiešām viņš nolicis nost visu, kas tam no kunga ... ir īsts un dabīgs latviešu cilvēks. Pēterim ap sirdi tik vēlīgi, tik laimīgi. «Ak tad patiešām jūs, kungs, esat Jurka ... mans krusttēvs ...» Viņš vairāk nevarēja izrunāt, sagrābj krusttēvaroku un skūpsta to un skūpsta... Tā nebija padevīga rokas laizīšana, tā bija sirsnības izteiksme vislielākā mērā ... uz roku uzkrita karsta asarīņa. Toreiz uz laukiem pie latviešu cilvēkiem vēl nebija parasts, ka vīrieši savā starpa skūpstītos ...
Krusttēvs no savas puses glauda viņa vaigus, glauda viņa matus, un arī tam acis mitras.
«Kad mēs divi vien esam, tad nesauc mani par kungu,» viņš sacīja. «Tad esmu tavs krusttēvs Jurka ... Bet pasaulei tu nekad neliec manīt, ka mēs radi ...
it sevišķi manai cienīgai ne. Vai dieviņ, ja viņa dabū zināt patiesību! Mēs tad abi esam zuduši cilvēki! Jau tagad viņa no tava apciemojuma palika mājās slima, lai gan mums pašiem vajadzēja ciemos braukt ... Bet, ja viņa zinātu, kā ir patiesībā, viņa būtu pagalam!»
Iegādājoties notikušo, Pēterim atkal tikpat kā nazis iedūrās sirdī. Mugura vēl tagad atgādināja šrubi. «Kas tad man deva to zināt!» viņš aizskarts sacīja. «Neesmu jau nemaz tāds, kas virsū bāžas. Bet tad jau man varēja pasacīt ar godu, un es būtu aizgājis ... Bet lacināt otru, nosmiet, sist ar koku ... vai es kāds suns esmu?!»
«Nu jā, tu jau neesi vainīgs,» krusttēvs viņam piebalsoja. «No viņas tas labi nebija darīts! ... Bet mēs abi radi būsim un paliksim ... satiksimies tur, kur neviens to nezin. Es tevi, Pēterīt, neaizmirsīšu! ... Bet pie mums mājās gan nekad nenāc ... to man apsoli, dēls ... Redzi, viņa ir ātras dabas cilvēks, — tur nepatikšanas vien iznāk ...»
«Tad neiešu, jau neiešu!» Pēteris aizskarts turpināja. «Tā jau kučieris sacīja, ka viņa labs velns esot —»
Krusttēva piere aptumšojās. «Jaā? Tā viņš teica? ... Nu jā, ko tur lai dara, Pēterīt, tādi jau tie sievišķi ir! Neņemsim viņas tik «genau». Vēlāk, kad nāksi vairāk dzīvē, tu visu to sapratīsi, arī to, kādēļ viņa tā uztraucās ... Uz ātru roku tev to visu nevaru apskaidrot ... Bet nu sēdīsimies klāt un iebaudīsim, ko dievs devis! ... Ja esi nācis pie manis ciemā, tad tevi bez cieņas negribu atlaist ... Pastāsti man, kā iet mātei, un iztrieksimies par visu ...»
Pēteris nelikās divreiz lūgties, jo visu dienu izstaigājis un baudījis ne krislīša! Viņš ēšanu pavisam bija piemirsis un tādēļ vareni izsalcis. Viņš tādēļ sēdās klāt pie bagātīgi apkrautā galda, izvilka savu «šleseri» un, kā jau savā ikdienējā dzīvē paradis, taisījās ņemt gabalu gaļas rokā un pucēt to nost ...
«Tā nē, dēls,» krusttēvs viņu pamācīja, «tā ir mužiku mode! Tev jāmācās smalki ēst ar nazi un dakšiņu ... Un te jāliek uz šķīvja ...»
Pēteris piesarka ... atkal viņš ļaunojās uz sevi. Kā viņš tā aizmirsies! Pie smalkiem ļaudīm tā nevar kā pie mužikiem, kuri, jāteic, putru strebj ar koka pavārnīcām. Bet kungi, tie ar misiņa karotēm. Viņš jau dzīrās uz laukiem bija noskatījies, ka saimnieku galā ēd dakšiņām jeb «gapelēm», un tādēļ krusttēvam par jo lielu prieku prata arī rīkoties pēc viņa aizrādījumiem. Viņš skatījās visu, kā dara «rātseris» ... aizsēja pat sev zalvjeti priekšā.
«Tu šņabi arī dzer?» krusttēvs piedāvāja. «Nē! ... Nu labāki arī ne ... ieliešu tev kādu glāzi vīna ... Ēd, Pēterīt, nekautrējies ... ēd, kas tev smeķ ... pilnu vēderu ...»
Nu Pēteris jau arī nesmādēja. Ēdiens iztaisīts tāds, ka jāteic, pats lien dibenā ... vēža ļipas ar tādu kreimotu mērci ... un atkal tādi melni ikri, paliekam garšīgi ... krusttēvs tos tik vien vairāk, un atkal gaļa — tik kreptīga un garšīga, ka vai uz mēles kūst. Tikai tie sasodītie piparī, kad uzkož tos, dedzina kā velns! Un atkal padzēriens — — sevišķi tas baltais ar tām šķūmēm spicglāzēs ... salds un smeķīgs, var nodzerties tikpat kā bērzsulas! Krusttēvs tikai smaidīdams ielej, bet, kad viņš tā dūšīgi met, tad piebilst: «Vadzi, Pēterīt, nekamp vis tik bieži ... tas ir stiprs ...»
Prāts top pavisam tāds līgsms ... Krusttēvs, bet nemaz nav lepns ... sarunājas ar viņu kā riktīgs latviešu cilvēks ... Un ka tikai kā trūkst, pazvana sulaini un ar tikai par «deutsch», un tik lepni nokraukojas caur degunu, ka Pēterim uznāk vēlēšanās: «kaut es arī tā varētu!»
«Nu pastāsti, kā tad klājas tavai mīļai mātei?» krusttēvs jautāja, kad bija atkal vieni. «Vai vesela? Ir vēl pie dzīvības ... Ak dievs ... tik ilgi neesam redzējušies ... Cik mēs mīļi satikām! Viņa man bija vairāk nekā māsa ...»
Pēteris nu, cilvēks, izstāsta visu ... Iztiekot ... tikai dažureiz nobēdājušies par viņu ... domājuši, ka būs vai nu miris, vai pazudis. «Te viņa sūta pāri rakstainu cimdu un liek sacīt daudz labas dienas.» Viņš pasniedza tam pirmīt apsmādēto mātes dāvanu.
«Rātseris» aizkustināts aplūkoja cimdus ... izmēģināja tos, pat uzmaukdams rokā ... «Ak tu mana labā māsiņa ... skat, viņa mani neaizmirst ... Tūlīt viņai rakstīšu un aizsūtīšu naudu — —» Piepeši viņš palika domīgs ... «Nē, nē, tu viņai, Pēterīt, rakstīsi — tu viņai aizsūtīsi manā vietā. Raksti viņai no manis daudz labas dienas ... tikai nesaki, kur un kas es esmu ... Citādi viņai var ienākt prātā mani apciemot, un tu zini, mana cienīgā — —»
Pētera vaigs uzreiz aptumšojās ... Šī cienīgā jau, lūk, bija tas rūgtais piliens viņa prieka biķerī...
«Tu taču par to neļaunojies, Pēterīt,» krusttēvs atkal uzsāka. «Tu esi prātīgs zēns un mani saproti ... Jā, Pēterīt, tu viņai nosūtīsi ... še tev būs ...» Viņš pasniedza tam lielāku naudas gabalu. «Un par tavu pakalpojumu es tev nopirkšu krietnu sudraba pulksteni ...»
Ā, tas bija kas priecīgi pārsteidzošs, kas Pēteri iebīdīja uzreiz citā gara stāvoklī.
Vai tu traks ... sudraba pulkstenis! Sen jau viņš lolojis tādu ideālu — būt kā lielam puisim ... pulkstenis ķēdē pie krūtīm, zābaki līdz ceļiem ... stīviem lieliem un liela šalle, divreiz aptīta ap kaklu! ... Tagad šis ideāls izmainījies tik daudz, ka viņš kāro viksētus zābakus un baltu krāgu kā smalkiem Rīgas kungiem, bet pulkstenis šinī ideālā vēl arvienu ietilpa ...
«Vai spindeli vai cilinderi?» viņš nedroši ieminējās, jo bija dzirdējis runājam, ka starp abiem ir kāda starpība.
«Ē, nu, tādus krāmus!» krusttēvs mazcienīgi paraustīja plecus. «Ontlīgu enkura pulksteni ...»
Iestājās brīdi klusums. Viņi beidza ēšanu un uzkoda vēl uzēdai kompotu ...
«Krusttēvs patiešām labs cilvēks, goda cilvēks,» Pēteris pie sevis nodomāja. «Taisnība gan, ko kučieris teica.» Tikai viņš īsti nezināja, kā viņu saukt, vai par «jūs» vai par «tu».
Tādēļ viņš labāk apgāja šim jautājumam apkārt un ieminējās ... «Nu kā tad krusttēvam pa to laiku gājis?»
«Man?!» Rabemanis attrauca. «Nu, paldies dievam, nekas! Biju ilgus gadus projām pie prūšu robežām ... bija man preces jāsūta šurpu un turpu ... Diezgan grūts amats, bet nopelnīt jau nopelnīju. Dažus gadus sabiju Vāczemē ... pašā Berlinē ... nobraucu arī uz Parīzi, tad vēl tālāk ... Francijā. Ai Pēterīt, tev vajadzētu redzēt, kas tur par dzīvi ... Parīzē! ... Kas mūsu Rīga ... pavisam nieks ...»
Pēteris viņu neticīgi uzlūkoja. Ka par Rīgu vēl kas pārāks, tas viņam izlikās nesaprotami.
«Tātad tu redzi, ka es nemeloju ... esmu arī auslenderis,» krusttēvs turpināja. «Un tad atnācu atpakaļ uz Rīgu, apprecējos ne ar tukšenieci, un dievs mūs svētījis. Tirgojamies, kārpāmies ... cenšamies arvien uz priekšu!»
«Vai tad krustmāte arī auslenderis?» Pēteris ieminējās.
Krusttēvs apjuka. «Kā tu to domā?!»
«Nu jā, tā kučiera sieva jau teikusi, ka viņa tāds pat «pastalu sprancūzis»,» Pēteris paskaidroja.
«Tāa! Viņa tā teikusi?» krusttēvs savilka uzacis ... «Bet, kad krustmāte tev to saka, tad tici viņai to! ... Jā, Pēterīt, tu taču viņai tici?!»
«Ticu jau, ticu ... bet vai tad viņa manim ticību prasa? Viņa jau no manim negrib nekā zināt . ..»
«Pareizi!» krusttēvs norūca. «Tā jau ir tā lieta! ... Bet pagaidi tikai uz priekšu ... nāks laiks, kad jūs būsiet labi draugi. Dienās tu mums būsi tikpat kā mūsu bērns ...»
«Jā, jā,» Pēteris pie sevis domās nopūtās: «nāks laiks ... dienās!» Bet tad piepeši ieminējās: «Vai krusttēvam kāda familija arī ir?»
«Ir gan,» tas attrauca. «Viena pameita, Ortrude, apmēram tavos gados ... tā tagad atronas panzijā. Un tad vēl Kuniberts, tas mans paša dēls ... tas tagad sešus gadus ... Reizi tu viņam būsi brālis, Pēterīt ... Tikai tagad vēl viņiem netuvojies ... ne maniem bērniem, ne cienīgai ... neliecies tu gar viņiem ne zinot ...»
«Tad nē jel, nē!» Pēteris mazliet aizskarts attrauca. «Kas tad man no viņiem vajadzīgs?»
«Itin pareizi!» krusttēvs piebalsoja. «Tu turies tikai pie manim. Es tev krist neļaušu ... nekad! Tevis paša labā tikai to aizrādu ...»
Paēdis viņš aizkūpināja smaržīgu cigāru un ilgi likās ko pārdomājam.
«Pēterīt!» viņš beidzot ieminējās. «Ko tu tagad domā Rīgā iesākt?»
«Nu ko?!» Pēteris noraustīja kamiešus. «Man jau savs darbs ir ... pusrublis par dienu pie pudeļu skalošanas...»
Krusttēvs viņu domīgi uzlūkoja. «Nē, nē, — tā tu tālu netiksi! Tur pie prastiem cilvēkiem prastas valodas vien tu dzirdi ... tu tur nekur uz priekšu netiksi. Tev jātop smalkam, jāmācās smalkas manieres ... jāmācās pa vāciski ... tā ka lai neviens nevarētu sacīt, ka tu esi mužiks un pie tam vēl latvietis. Mācies, cik tu varī, pa vāciski ... cik tik varī, vāciski, vāciski, vāciski! ... Tikai tā tu tiksi dzīvē uz priekšu ...»
Pēterim tur nebija ko pretim bilst; tikai tik daudz, ka viņu atkal tas lielības velns dīdīja. «Ā, savu tiesu pa vāciskam jau tagad protu!» viņš attrauca. «Pirmīt ar — ar — krusttēva sievu izrunājos pa vāciskam ...»
«Taā!» krusttēvs uzjautrināts iesaucās. «Nu tad parunāsimies mēs arī. Wie alt bist du?» (Cik tu esi vecs?)
«Zu große Tage sechzehn Jahr ...» Pēteris, lepns uz savu mākslu, atbildēja.
«Tu laikam domā, pa lieldienām?» krusttēvs jautāja. «Nē, tās pa vāciski nesauc «große Tage», bet «Ostern». Bet nu tālāk: Was macht deine Mutter?» (Ko tava māte dara?)
«Dank für fragen, ist ganz!» Pēteris uz vārdiem atbildēja.
«Tu laikam gribēji sacīt: «pateicos par jautāšanu, ir vesela». Nē, zēn, «vesela» šinī gadījumā nevar sacīt «ganz», bet ir jāsaka «gesund». Vispār tie vārdi nāk citādā kārtībā, tu ņem pārāk burtiski, domā pa latviski un izsaki pa vāciski. Tev vajag mācīties arī domāt pa vāciski ... Nē, dēls, ar tavu vācu valodu iet tikpat kā pa žagaru tiltu. It sevišķi, kur smalki ļaudis dzird, tu sargies runāt pa vāciski, jo tie tūdaļ redzēs, ka esi bauris un gribi izlikties par vācieti. Un, ja to mana, tad ir vēl sliktāk ... Starp vienkāršiem ļaudīm jau nu tu, protams, varī mēģināties ... bet jāmācās tev vēl daudz, daudz jāmācās ...»
No krusttēva iznīcinošās kritikas sadragāts, Pēteris palika itin maziņš un neteica vairs ne vārda. Turpretim «rātseris» staigāja domīgs pa istabu un prātoja:
«Hm, hm, kur es tevi varētu ielikt, zēn? Kur tu varētu mācīties smalku iznešanos un smalku vācu mēli? Hm, hm!»
«Pastoi, Fukss ... man rokā ir!» viņš pēc brīža iesaucās. «Tev jātop par ķelneri, āre, par tādu, kas kungus apkalpo tā kā mūs šovakar ... Vai tu gribi?»
Pēteris drusku padomāja. «Kas tur man ko negribēt ... un vēl kur jūs — —»
«Nu jā, kas tev ko negribēt!» krusttēvs piebalsoja. «Tas jau tavs paša labums. Redz, tev arvien tad darīšanas ar smalkiem cilvēkiem. Tu noskaties, kā kungi dara, un darī viņiem pakaļ. Tu pastāvīgi dzirdi pareizi vāciski runājam un beidzot ieņemies arī! Un ja vēl pats piemācies klāt ... nē, tas ir kaut kas priekš tevis! ... Un arī mums abiem būtu tad arvien izdevība satikties. Es aiziešu uz viesnīcu, tu mani apkalposi ... neviens to nezin, kas mūsu starpā, nevienam tas neuzkrīt ... Un, kad tu būsi jau tiktāl, ka varēsi uzstāties kā īsts vācu jaunskungs, tad mēs redzēsim tālāk, mans zēn ... tad mēs redzēsim ...»
Pēteris no viņa vārdiem bija tā sajūsmināts, ka viņam acis sāka spulgot. «Lai tad iet!» viņš iesaucās. «Man vajag tikt par īstu vācu jaunukungu, un lai tur velns par krupi paliek!»
«Nu labi,» krusttēvs turpināja, «tad es tūlīt runāšu šim pašam saimniekam, Viņam ir daudz tādu vietu, un, ja es viņam teikšu, viņš tevi tūdaļ pieņems mācībā ... Tātad dzīvo pie Opermaņa vīnūzī? Labi, norunāsim -— gaidi tikai, kad tev būs pakaļ ... Bet tikai neliec nevienam manīt, ka tev caur mani tāda vieta ...»
«Nu, nu, vai tad nu es esmu kāds mazais bērns,» Pēteris viņu mierināja.
Tā viņi abi norunāja, un tā palika. Pēteris aizgāja sapurināt kučieri, un krusttēvs apņēmās parunāt ar viesnīcnieku. Tas esot ar mieru, viņš sacīja, kad zirgi tika piebraukti.
Pēterim, kas šodien tik daudz piedzīvojis, pieredzējis pirms tik daudz nepatikšanu Rīgā, nu beidzot atvērās tās visjaukākās izredzes. Viņam tādēļ tik priecīgs prāts, tik daudz dzīves spēka kaulos, ka tas savu enerģiju vairs nevarēja valdīt. Uzsēžoties uz bukas un zirgiem sākot iet, tas iesaucās īsti zemnieciski: «Evā! Dui, Vaņka!»
«Klusi, puika, vai tu traks!» kučieris iegrūž viņam duņķi ribās.
Rabemanis pie sevis sarauc pieri. «Man nevajadzēja viņam ļaut tik daudz šampanieša sasūkties,» viņš norūc. Un, kad zēns ķepurodamies vēl izgrūž kādu tamlīdzīgu skaņu, tas viņam paklusu uzsauc: «Pēter, ņemies aktiņu!»

Pēteris arī «ņēmās aktiņu» un ir kluss kā pelīte. Un klusums viņu pārņem ar saldu snaudu. Tilta galā tie viņu pussamiegojušos izlaiž no ratiem un paši brauc tālāk. Tiklīdz viņš sasniedzis savu migu, tas liekas uz auss. Bet pa miegiem viņam ar kungiem vien darīšana, ar kungiem vien! Un citādi viņš ar tiem nerunā kā pa vāciski.

Open

Ceturtā nodaļa
Jau vairāk dienas «rātseris» savu cienīgo nebija redzējis. Ieslēgusies savā buduārā, klāt ožamās zāles un odēres ... viņa aizbildinās ar galvas sāpēm. Logu priekškarī nolaisti ... rīta kleitē viņa valstās pa kušeti. Pat mazais Kuniberts, kuram pie mamas arvien pietikšana, vairāk dienas nav dabūjis audienci, un tam jāpietiek vienīgi ar savu audzinātāju Faustini Švīchelbein jaunkundzi.
Tā bija stipri noziedējusi jaunava, mācīta un gudra, smalkjūtīga, dievbijīga un krinolinu modei naidīga. Viņai bija ļoti veselīgs spriedums par to: monstrums!
«Kā cilvēks izskatās ar krinolīnu?!» viņa mēdza sacīt. «Kā piepūsts pūslis!» Aiz opozicijas pret to viņa mēdza nēsāt aizkrinolina laikmeta ampiru no 1812. gada, no tiem laikiem, kad «tēvs apņēma māmiņu». Pati pret savām interesēm, jo ļaunas mēles melsa, ka krinoline viņas spiciem kauliem būtu nākusi ļoti par labu. Pārāk pieglaudīgs ampira kostims viņas savītušam stāvam nepiedeva nepavisam kairuma. Arī no vaiga viņa nebija skaista: tumšidzeltenu ģīmja krāsu ierāmēja tumšispīdīgie mati, kas citādi būtu pelēki, ja Faustine rūpīgi nenokrāsotu katru sirmo stīdziņu. Acis, izdzisušas un īsredzīgas ... slēpās aiz lielām, melnām raga brillēm.
Totiesu viņa bija ļoti lepna uz savu vācu dzimumu, ka ne vien īsta vāciete, bet arī īsta baltiete un rīdziniece. Katram vienam viņa varēja uzskaitīt savus senčus no tēva un mātes puses līdz ceturtam augumam un uzrādīt, ka starp tiem daudzi pazīstami Baltijas mācītāji, literāti, tirgotāji un ievērojami amatnieki. Viņai tātad bija pareizi saskaņotas un pēc samēra noapaļotas baltiešu asinis.
Sapratīsim, ka viņa tādēļ liela «kontinuitātes» cienītāja. Katram būs palikt savā šķirā un kārtā, kādā dievs viņu iestādījis. Dievs pats ir to paredzējis, kuriem būs būt kungiem un vāciešiem un kuriem atkal bauriem un latviešiem. Kas pret šo kārtību uzstājas, kas viņu mēģina sajaukt un grib, lai visi jaucas viens caur otru, tad tāds noziedzas pret dieva prātu. Tādēļ, lai arī latvietis bija «viens prasts kuža» un aizskāra viņas estētiskās jūtas, viņa tomēr vēl tādu labāki pacieta nekā tādu, kas gribēja šmaukt vācu ādā, prasts zemnieks būdams, izlikās par vācieti un tā, pēc viņas domām, apkrāpa dievu un cilvēkus.
No visiem šiem renegatiem viņas acīs tikai viens izpelnījās žēlastību. Tas bija viens no Rabemaņa vecākiem komijiem, labības uzpircējs un linu brāķeris Fuchsings, sārts, veselīgs cilvēks, melnu bakanbārzdu un melnām acīm, kuru dēļ Faustine viņu tik dedzīgi cienīja ... Viņa bija šķīsta un jumpravīga kā pirmais sniegs, nekad vēl vīrieša skūpsts nebija aizskāris viņas mīlestībā alkstošās lūpas ... Bet, ja tas reizi notiktu ... ja viņas izslāpušai sirdij būtu lemts baudīt šo nekad vēl nebijušo laimi, tad šo laimes skūpstu viņa nevēlētos ne no viena cita kā no Fuchsinga. Viņai, nabadzītei, nebija ne jausmas no tam, ka Fuchsings veikalā cauras dienas skūpstās ar latviešu un leišu mužikiem un ka iekš tam vien pastāvēja visa viņa lielā vērtība priekš sava principāla. Ja viņa reiz šinī skatā būtu noskatījusies, tad diezin vai arī tad vēl būtu vēlējusies aizskart Fuchsinga lūpas.
Protams, ka viņa savas tieksmes nevienam neizrādīja tā kā Līschena ķēķī; vecā mamzele apraka savās novītušās krūtīs savu saldo un sāpinošo noslēpumu. Viņa jau pati ieskatīja, ka tur nekas nevar iznākt. Gan, protams, Fuchsings jau bija vācu cilvēks un par tādu izdevās, bet tik valoda, kā izturēšanās viņu šai mācītai mamzelei nodeva, ka tas nav īsts vācietis. Tur nekā nevarēja darīt! Jau šis vārds «Fuchsings» ar neparastu galotni vien it skaidri norādīja, no kurienes cēlies pats celms. Un tādēļ, ja viņa pati sevi pieķēra pie kādām slepenām domām, ka viņa un Fuchsings — — tā pati pie sevis satrūkās par tādu pārdrošu, nedabīgu iedomu ...
Pašam Fuchsingam arī ne prātā nenāca, ka tas, tā sakot, ar visām kājām iekāpis Faustines sirdī, un, ja viņš to būtu zinājis, tad diezin vai būtu par to priecājies. Jā, — viņa labprāt gribēja ar viņu runāties, kad tas nāca un gāja pie «rātsera», bet savas cienības robežas viņa nekad nepārkāpa. Viņai bija izdevība savas simpātijas izrādīt citādi. Viņš tepat dzīvoja sētas mājā, kur Rabemanim bija kopējas istabas, kopējs ķēķis un galds priekš saimes ... Vēl vecākos laikos gan tiklab pie amatniekiem, kā pie tirgotājiem zeļļi un komiji ēda
kopā ar pašu principālu un viņa ģimeni. Mācekļiem jeb «buršiem» vajadzēja ierasties pie galda pēc tam, kad jau lielie paēduši. Vienkāršiem puišiem un meitām, ja tie vācu dzimuma, bija tiesība ēst kopā ar buršiem, kuri pēc nosacījumiem nekad un nekādā gadījumā nedrīkstēja būt nevācu dzimuma. Bet par smagu un nedzirdētu apvainojumu būtu ieskatīts tas, ja māceklim liktu ēst reizā pie viena galda ar latviešu puisi vai meitu. Šrāgas un nosacījumi prasīja, ka lai «nevāci» no «vāciem» tiktu stingri nošķirti.
Šis kopējais ķēķis un galds bija nodots kučiera Kreiļa sievas Grietas pārziņā. Un te nu iznāca tas škandals, ka pēdējā bieži vien neievēroja priekšrakstus un savas nevīžības dēļ vai pat aiz stūrgalvības negribēja taisīt nekādu izšķirību starp buršiem un spīķera un bodes puišiem. Un, ja arī paši apvainotie par to nesūrojās, tad tomēr Faustinei acis bija to redzēt, jo, kas attiecas uz šo saimes ķēķi, tad viņa bija kučiera sievas tiešā priekšniece. Viņa vispār bija Rabemaņa mājturības pārzinātāja, un tik istabas meitai, kā jumpravai vajadzēja priekš viņas trīcēt, izņemot kungu ķēkšu Līschenu, kura bija iekarojusi patstāvību savā departamentā un veco mamzeli ķēķī nepavisam necieta. Bet kučiera sievai vecā mamzele tādu vaļu neuzļāva, viņu pastāvīgi bikstīja un urdīja un it sevišķi uz to lūkojās, ka tikai Fuchsingam būtu viss uz to labāko ... Māte par savu bērnu nevar vairāk rūpēties, kā viņa rūpējās par Fuchsingu, par viņa gultu, par viņa veļu, par to, ka viņam tiktu arvien savs labāks kumoss. Un, tā kā viņai pie tam piemita vēl tāda neteicama īpašība pārāk knapināties un taupīt, tad, kas viņam notika vairāk, citiem no tā paša knapā vēl tika atrauts.
Un tad, viņu satiekot, viņa laimīga arvien apjautājās, kā viņš ar savu staciju mierā ... Bet pateicīgu vārdu viņa no tā vēl nebija dzirdējusi.
Te jau viņš arī pats nāca, laikam pie cienīgā kunga. Tas bija ceturtās dienas rītā agri (pēc kungu sajēguma) pēc notikušā. Faustine pati piesteidzās viņu ielaist kā jau arvienu, jo te viņai bija patīkama izdevība ar viņu parunāties. Valodas starp viņiem, kā arī starp pašiem kungiem, pats par sevi saprotams, notika vācu valodā.
«Labrīt, mamzel Švīchelbein,» viņš ienācis apsveicinājās. «Vai rātseris jau augšā?»
«Jau sen, Fuchsing kungs!» Faustine atbildēja. «Rabemaņa kungs ir ļoti darbīgs ... Vakar viņš tik vēlu pārbrauca, bet šorīt jau pats pirmais augšām ... Rēķina, kalkulē, sastāda plānus ...»
«Pieteiciet mani!» Fuchsings pārtrauca. «Man jārunā veikala darīšanās ...»
«Jaā?!» Faustine draudzīgi iesaucās. «Jūs arī esat ļoti darbīgs, Fuchsing kungs ... Rātseris izteicies, ka jūs esat viņa labā roka ...»
Fuchsings līgsmi nodrebēja. Pret atzīšanu veikala lietās viņš bija ļoti jūtīgs, ko, ievērojot viņa vienaldzību pret Faustini, nemaz nevarētu domāt. «Zināms,» viņš apzinīgi sacīja, «otra cilvēka jau viņam tāda nav, kas tā varētu visu izpildīt kā es. Preces iepirkšanu, brāķi, ekspedēšanu, kasi ... kā un kur vien vajadzīgs ... Tātad jūs zināt, ka rātseris par mani labi izteicies?»
«Bet nu vislielākā mērā!» Faustine apgalvoja. «Apropos, kā tad jūs no savas puses? Kā jūs esat mierā ar savu staciju? ... Es domāju galdu un gultu ...»
«Nu, ko tur teikt, jaā,» — viņš vienaldzīgi paraustīja kamiešus. «Ir tā kā kuru reizi . ..»
Mamzele pietvīka. Tad tik vien viņam bija ko teikt ... Viņa biezā āda no vispārējas apkopšanas tātad vēl nemaz nejuta, cik mīkstas viņas rokas ...
«Rupjš klucis,» viņa pie sevis sirdījās. Bet viņam to neizrādīja un turpināja tikpat laipni: «Vai tā sieva arī diezgan labi izvāra?»
«Izvārīts ir diezgan labi, bet dažureiz pats tas vārāmais ir ļoti vārgs!» Fuchsings attrauca. «Nereti pats vilks tur var zināt, vai tā ir zupe vai kas tas ir ... Citreiz, kad esam mazāk pie galda, ēdiens ir diezgan labs ... Arī par veļu man nav ko iebilst ... palags arvien tīrs, spilvenu pārvelkamais. Bet tie jaunie cilvēki skumdē, ka viņiem veļa par daudz savazāta. Tie taisās sūdzēt rātserim ir par ēdienu, ir par veļu ...»
Faustine jutās ķerta ... skaņi un vēlīgi viņa ieklepojās. «Tie bauerjunges to iedrošinās! ... Ielien svešā ādā, sagroza vārdus, izliekas lieli vācieši, bet kužas vien ir ... Priekš viņiem viss tas vēl daudz par labu. Vai tie ko labāku redzējuši?! Joki vien ...»
«Te nav runa par bauerjungiem ... mēs visi esam vāc' cilvēki!» Fuchsings asi attrauca. Arī viņš jutās aizskarts pie savas šķiras goda. «Ja man būtu jāēd un jālozē kopā ar bauerjungiem, es nevienas dienas pie Rabemaņa ilgāk nedzīvotu ... Bet kā jūs apejaties ar vāc' cilvēkiem?! ... Pēc veciem Rīgas nosacījumiem saimei pat lasi nedrīkst dot vairāk kā četras reizes nedēļā, bet jūs mums dodat siļķi ne tikai četrreiz nedēļā, bet divreiz dienā. Siļķe, siļķe, arvien tik siļķe, veca šmalce, saglumējis speķis ... tīra cikoriņu kafeja ar vakardienas rundstiķiem! ... Par ko jūs mūs īsti turat?! Tīrais kauns priekš Rabemaņa firmas ... kauns, es saku ...»
«Bet, Fuchsing kungs!» Faustine viņu nesaprazdama uzlūkoja. «Vai tad jūs par sevim arī to varat sacīt?! ...»
«Par sevim vai kā, bet vāc cilvēkam vajag to, kas viņam pienākas,» viņš cieti noteica. «Mēs neesam nekādi bauerjunges, to lieciet vērā ... Lūdzu mani pieteikt kungam! ...»
Kad viņa vēl vilcinājās un gribēja vēl ko izskaidroties, viņš pats pieklauvēja un iegāja pie «rātsera».
«Ā, Fuchsings, labrīt, labot!» rātseris viņu saņēma, pacēlis acis no saviem rēķiniem. «Nu, jūs šodien beramo lādēsiet. Vai zirgus esat pietiekoši apstellējuši?»
«Labrīt, Rabemaņa kungs!» komijs pietika pie atbildes. «Ir kādu trīsdesmit gabalu no Kazaka, Bārta un mūs' pašu ...»
«Nu, vai pietiks? Stīmeris guļ pie pils, jāpieved no Tilta gala un arī no Bujāniem ... Jā, redzat, Fuchsing, agrāk mēs ar saviem zēģelniekiem varējām dzīvot aprausušies, lādējām tos nedēļām. Bet stīmeris negrib gaidīt ne trīs dienas ... guļamnaudu prasa 400 rubļu dienā ... Jā, jā, nav vairs mūsu vecie, labie laiki ... tagad arī mums, rīdziniekiem, pienācis suta un elektrības gadu simtenis. Tādēļ ar preces piedošanu pastarājieties, lai kapteinis neceļ pret mums protestu.»
«Nav tik bailīgi!» Fuchsings attrauca. «Neesam jau vieni, citās lūkās ber citas firmas ... Vai tad nu pirmā reiza!»
«Jā, jā, Fuchsing, jūs jau to lietu izvadīsiet kārtībā ... Ko es jums gribēju sacīt —? Jaā — Uzpīpojiet cigāru, Fuchsing ...»
Komijs nelikās divreiz sacīties. Viņš zināja, ka tad principālam labs prāts vai arī tas viņam uztic tad kādu intimu lietu.
Arī rātseris vienu uzpīpoja. «Fuchsing, jūs atceraties, es jūs vakar lūdzu pieiet pie Švarcenava Klostera pagrabā ...»
«Aha, dēļ tā jaunā cilvēka, ko jūs tur ieteikuši vietā,» komijs pasteidzās atbildēt.
«Jā, itin pareizi, jaunā cilvēka, kuru man kāds draugs iz Dobeles apkārtnes, kāds barons, kad pie viņa biju medībās, ieteica un lūdza, lai viņam pagādājot kādu vietu —»
«Švarcenavs ar viņu pilnīgi mierā, esot apķērīgs un mudīgs zēns,» Fuchsings viņu pārtrauca. «Ar to valodu gan tā pagrūti ejot ... kļūdījoties arī šur tur, kā jau nu iesācējs ... bet citādi visādi acīgs un vērīgs puika ...»
«Nu redzat, tātad itin lietojams cilvēks!» rātseris ar manāmu prieku sacīja. Un gluži bez kļūdu — nu jā, neviens jau kā meistars nenokrīt no debesīm. Kā kādreiz var dabūt itin derīgus cilvēkus ... Mums jau arī tādu vajadzētu, darba pienāk arvienu vairāk klāt ...»
«Ja mums veikala apgrozījumi tā arvien iet plašumā kā tagad, tad mums ļoti daudz cilvēku no jauna būs vajadzīgs,» Fuchsings paskaidroja. «Bet katru govujāni mēs arī nevaram lietot ... Pie mums vajag lietu prast ... vajag mācīties ...»
«Jā, jā, kā jau teicu, mācīties,» rātseris piebalsoja. «Neviens kā meistars nenokrīt no debesīm ... Hm, hm — —»
Viņš gluži pret savu paradumu sāka domāt un prātot un aizmirsa pavisam, ka te klāt Fuchsings, kurš nevar kavēties vairs nevienu minūti ... «Vai rātserim vēl kas sakāms?» pēdējais beidzot atgādināja.
«Ak tā, Fuchsing, nē, vairāk nekas!» Rabemanis ātri attrauca. «Centīšos pirms biržas ierasties kantorī, bet, ja neesmu, nu — jūs jau zināt ...»
«Labi, izdarīsim ... uz redzēšanos!» Fuchsings izsteidzās pa durvīm, atstādams rātseri prātojot un pārdomājot savus plānus ...»
Faustine, it kā būtu uzglūnējusi, stājās atkal komijam ceļā ... «Fuchsing kungs, vai jūs par to sūdzējāt Rabemaņa kungam?» viņa to piepeši pārsteidza.
Viņš nospļāvās un īgni viņu uzlūkoja, it kā gribēdams sacīt: «Ko tā te pinas pa kājām ...» «Citā reizā, citā reizā!» tas skarbi iesaucās. «Tagad nav vaļas, mamzel!»
Aizskarta Švīchelbein mamzele noskatījās viņam pakaļ. «Varētu gan viņš ieņemties vairāk pieklājības pret dāmām!» viņa nodomāja. «Ko nu no mužika izdabūsi? Bauer bleibt Bauer, kannst ihm kochen süß oder sauer!» (Zemnieks paliek zemnieks, var viņam vārīt saldu vai skābu.)
Viņai ļoti gribējās uz kā izlaist savu īdzību un tā savu sirdi atvieglot. Laika viņai bija, jo viņas audzēknis Kuniberts vēl nebija modināts ... Viņa tādēļ devās uz ķēķi «pacankoties» drusciņ ar Līschenu.
Pēdējo viņa visvairāk kaitināja ar to, ka runāja ar viņu lauzītā latviešu valodā, līdz ar to neieskatīdama viņu par tādu, kas ir vāciete un saprot pa vāciski. Līschenai tas bija sāpīgs dūriens sirdī. Šo izaicinājumu viņa tomēr likās neievērojam un atbildēja, cik jau nu prata pa vāciski ...
«Lieschen!» Faustine, ķēķa durvīs iespriedusies, uzsāka. «To putning, kur agar no rīt uzceļ, agar to knābing slauk! Rahtsherr visu rīt ir pie darb' ... vai't priekš ving ir gatav vien silt gābelfrīštik? ...»
«Weiß nikt!» Līschena atcirta. «Herr Rahtsherr aben nicht geleutet ...»
«Aber jums tok vajag turēt in Bereitschaft!» Faustine pamācīja. «Kad ving zvan, tad ir jādod uz gald ...»
«Werde gleich machen bifštik in Zitronen zauce,» Līschena sacīja.
Ļauns prieks pamirdzēja aiz mamzeles raga brillēm. «Soose, to sak par vācisk ... Līschen, jūs dikt švach par vācisk runēt ... ach, loht mizerabel! ...»
«Das ist mein Zake,» Līschena strupi atcirta, nevēlēdamās šo jautājumu tuvāk aizkustināt.
Bet Faustine neatlaidās. «Kas jau to īste vācēt nav no dzimšen,» viņa skaidroja, «tas to vāc izrunāšan un gramatik grūt var izmācīt ... Unteutsche erlernen das deutsche nie ...»
Līschenai jau bija mēles galā: «Nu, es runāju gan daudz labāki pa vāciski nekā jūs pa latviski.» Bet to sacīt nebūtu bijis gudri, jo tā būtu atzīšanās, ka viņa patiešām īsta rupja latviete. Viņa noprata it labi, uz ko mamzele izgāja. Tomēr arī viņas interesē bija nesaprast latviski un ar to pierādīt, ka viņa ir kas vairāk ...
Faustines jaunkundzi viņa atkal varēja kaitināt caur to, ka viņa no savas puses lauzīja latviešu valodu vēl nežēlīgāk par to, itin kā viņa savā mūžā nekad nebūtu pratusi latviski.
Kad Faustine viņai vēl ko gribēja skaidrot par vācu valodas dabu un likumiem, viņa tai asi atcirta: «Vai't jums ar man ir kas geschäftlich? Aber tad āter... Man loht maz laik' ...»
Faustine nobāla un piesārta ... šī persona uzdrošinājās runāt ar viņu tādā tonī. «Fuchsing sūdzas pie Rahtsherr, ka špeiz nav riktīg izvārīt —»
«Nav man darīšen!» Līschena atcirta. «Priekš Fuchsing špeiz tiek vārīt pēc jūs recept ...»
«Līschen, tā jūs nerunē, es jums verbīte!» mamzele kā odzes dzelta iesaucās ... «Jums vajag lūkot pakaļ to kučer sēv, ka viņ to labāk izdar ...»
«Mamzel Švīchelbein, tā jūs nerunē, es jums ar verbīte!» Līschena deva viņai atpakaļ. «Es ir ferantvortlig tikai par to, kas notiek iekš man ķēķ, par cit neko! Tikai še es vār , kamēr es dien pie Rabeman ... ka es vairs nedien, lait nāk un vār' cit ...»
Faustine saprata it labi, uz ko tas bija mērķēts ... uz viņas nesekmēm vārīšanas mākslā. Kur Faustine vien savu roku piedūra, tur vislabākais materiāls viņai zem rokām pārvērtās par lacekli ... Tā bija viņas vārīgā vieta. Savā mūžā viņa vēl neko gardu nebija pagatavojusi ... Šīs labās īpašības viņai trūka ... citādi viņa būtu bijusi pati pilnība.
«Ne tik vēn kā uz vārīšen, jums arī citād ķēķ būs turēt iekš ordnung,» viņa valdīdamās sacīja. «Viss, kas uz higienisch ... Hinsicht, ka kupfertrauk būt blank pucēt ...»
«Gar man kupfertrauk jūs degun nav nekād daļ!» Līschena atcirta. «Uzrādiet man to mazāko unordnung ... parādiet man to! ...»
Mamzele blenza, ka viņas acis vai urbās cauri raga brillei, gribēdama ko sliktu ieraudzīt ... «Ir tokš!» viņa beidzot gavilēdama iesaucās. «Redz't šito zaļ flek!»
«Vai zin't, mamzel Faustine, — jums varbūt to ac ir zaļ, ne man kupfertrauk!» Līschena pikti atšņāca... «Nebāz jūs sav degun, kur jums nevajag... jums citād viņgš nolūzīs... Es te esmu ferantvortlig, es!» viņa sita pie krūtīm ... «Ja es te vairs nebūš, tad lai nāk cit ... vār un rīkojas ... Mamzel Švīchelbein ... lūdzu, nekavējat man ...»
Viņa rādīja uz durvīm, un Faustine zināja, ka viņai jāatkāpjas. Šādi strīdi jau starp viņām nenotika pirmo reizi, bet izdarīt tur nekā nevarēja! Tikpat kā citkārt Frine, apzinādamās savu skaistumu, nostājās priekš saviem tiesnešiem, tāpat tagad Līschena, apzinādamās savu vārīšanas mākslu, nostājās priekš saviem kungiem. «Lai nāk cita un rīkojas labāki,» tas bija sauciens, kas it visu namu nobiedēja, un tika darīts viss, lai Līschena paliktu atkal atpakaļ. Un tādēļ viņa vēl tikai no cienīgās atļāva sev ko teikt, bet ne zem kādiem apstākļiem no kaut kura cita ...
«So eine Person!» Faustine, iedama projām, norūca, kas no viņas puses bija domāts kā neizsakāms apvainojums. Līschena viņai nepalika parādā un pie sevis norūca: «Vecs spoks! ...»
Pagāja labs brīdis, kamēr Faustine atkal pilnīgi atdabūja savu gara līdzsvaru. Viņai bija savi pulveri, ko tā tādās reizēs ieņēma, un tie ļoti labi noslāpēja errastības. Tad viņa izstaigāja pa visām svabadām istabām, pārlaida skatienu pār rokoko stila mēbelēm, pie kam istabas meita pie uzkopšanas dabūja dzirdēt dažu labu pamācību. Un, tā kā te nebija nekādu pretrunu, bet tā noklausījās uz viņu ar to vislielāko cienību, tas darīja Faustinei ļoti labi, tā ka beidzot galīgi apmierināta tā varēja doties pie Kuniberta, kurš bija jau apģērbts un uz viņu gaidīja.
Ar glītu un labi iemācītu «kratzfūßchenu» tas sagaidīja savu skolotāju. Priekš saviem gadiem Kuniberts bija diezgan prāvu augumu, brūnām acīm un matiem, kas pakausī nokarājās pār pleciem, bet priekšā nocirpti īsi. Melna samta blūze ar ādas jostu pa vidu un lielu, baltu, robotu krāgu pār kamiešiem atgādināja rātskunga kostimu no septiņpadsmitā gadu simteņa. Glīts puisēniņš; paklausīgs un rātns, taisīja savus «kratzfūßschenus» tiklab priekš augstiem, kā zemiem, tāpat kā pret sava tēva viesiem, kā kučieri Kreili, ko Faustine viņu nevarēja atradināt. Lūk, mazais Kuniberts bija pārāk konsekvents un neizprata vēl tik tuvu tās starpības starp tiem augstiem un zemiem, starp vāciem un nevāciem. Bet nu katru dienu tas viņam tapa skaidrots.
Pirms viņam bija jāiztura pārbaudījums par vakar uzdoto uzdevumu, tikai tad viņš drīkstēja redzēties ar papu un mamu un nodot viņiem savu «labrītu».
Eksāmens šoreiz pastāvēja no lasīšanas atmēģinājuma; Kunibertam vajadzēja tekoši nolasīt vakar uzdotos pantus. Faustine lasāmos tekstus mēdza izraudzīt tādus, kas varēja modināt īsta baltu patriota jūtas. Kuniberts lasīja skaņā balsī, rūpīgi uzmanīdams, ka tikai nepāršaujas:
«Das Land den Teutschen geben ist
Vor vielen hundert Jahren» utt.
Tā bija dieva dziesma, kas agrāk tikusi dziedāta vācu baznīcā un izteica, ka pats dievs vāciešiem devis Baltiju kā agrāk jūdiem apsolīto zemi. Tikai, diemžēl, vieni, kā otri nav bijuši bez savu grēku ... Arī baltvāci dzīvojuši pārāk daudz priekos un līgsmībā, nav izpildījuši savus pienākumus pret zemi, kas tiem no paša dieva uzticēta. Mamzele mazajam Kunibertam to visu apskaidroja ... Vāciešiem nekad un nekādā gadījumā nebūs atsacīties no savām pirmdzimtām tiesībām par lēcu virumu. «Was du von deinen Vätern geerbt, erwirb es, um es zu behalten ...» (Ko no saviem tēviem esi mantojis, to iegūsti, lai to varētu paturēt.) Baltijas vācietim vajag būt tikumiskam, dievabijīgam, lojālam, bet tomēr aizstāvēt savas intereses. Viņam nebūs aizmirst arī savus latviešu kalpus un dienestniekus, gādāt par to, ka tiem būtu maize, viņu stāvoklim piemērota. Jo viņš ir prāta būte, kam šī zeme uzticēta ar visiem iedzimtiem ... «Vai tu saproti, mans mazais draugs?» viņa beidzot noprasīja.
«Jā!» Kuniberts rātni atbildēja, jo viņš nedrīkstēja nesaprast.
«Nu, tad iesim pie papa uz labrītu!» Faustine noglaudīja viņa vaigu. «Allons, mon bijou!» (Iesim, mans dārgums.)
«O, mans dēls!» Rabemanis joviali sauca pretim, kad Kuniberts cienīga attālumā taisīja «kracfusi» un sacīja: «labrīt, papa! ...» «Nāc šurp, mans zēn, nāc šurp,» viņš to noskūpstīja un sirsnīgi kratīja pretim sniegto roku. «Tu arījau augšā ...»
«Esam jau savu lekciju uzteikuši, tātad jau strādājuši!» Faustine, kā jau paradusi, sacīja pilnu muti un krūti, kamēr Kuniberts ar cienību un taktu saņēma sava tēva glāstus, pieglauzdamies pie viņa ceļa. Bet ne atkal pārāk elementāri, nepārkūsādams no prieka un ķepurodamies, kā tas daždien pie bērniem parasts ...
«Jā, jā, jūsu cītība ir atzīstama, mamzel Švīchelbein!» Rabemanis sacīja. «Bet lūkojiet attīstīt manam puisēnam vairāk dzīvības, vairāk elementāras straujības ... Es domāju, ka viņam tā jau iedzimta, bet jūs, man šķiet, viņu pārāk novīlējat ... iespiežat viņu pārāk konvencionālās formās ...»
«Rabeman kungs!» viņa to pārmetoši uzlūkoja. «Es taču domāju, ka man nav jāskolo kāds amatnieka vai sīkpilsoņa tips? ... Kunibertam būs reizi jāstaigā tēva pēdās ...»
«Itin pareizi!» Rabemanis attrauca. «Bet tirgotājam taisni vajag būt dzīvam. Še klusas un atturīgas dabas neder ...»
«Es te paturu acīs to apstākli, ka lai Kuniberts dienās būtu cienīgs reprezentants savai tēvu pilsētai!» Faustine svinīgi sacīja. «Tas pašiem pirmiem un labākiem, par kuru vācu dzimumu ne drusciņ nav jāšaubās, tiek uzlikts par svētu pienākumu. Kādēļ ļaudis jūs tagad dēvē par «rātsherru», Rabemaņa kungs? Tautas balss ir dieva balss! Katru brīdi jums jābūt gatavam, ka varat šo pienākumu uzņemties. Un tāpat arī kā īstam patriotam jābūt uz to gatavam dienās Kunibertam!»
Rabemanis paraustīja kamiešus. «Blakus lieta! Ir liels jautājums, vai pēc desmit gadiem mums vēl maz būs tāda rāte? Jūs taču redzat, ka mēs dzīvojam reformu laikmetā. Viss tiek pārvērtēts ... visa vecā vietā stājas jauns ...»
Faustine viņu sodoši uzlūkoja. «Īsts baltu patriots tā nedrīkst domāt. Īstam baltam vajag būt nomodā, lai tiktu uzturēta kontinuitāte, lai zemes iekārtai paliktu viņas īpatnības un savādības, kuras līdz šim bija izrādījušās par noderīgām. Un, ja arī notiktu tas, ka pati iestāde mainītu savu ārējo formu, rātes vietā stātos pēc nosaukuma kāda cita iestāde, tad taču viņas kodolam vajag palikt tam pašam. Viņas sastāvā vajag ieiet tik pārliecinātiem, īstiem baltu vīriem ... Par to baltu patriotiem ir jābūt nomodā! ... Un mums, sievām ... mūsu pienākums ir audzināšanu nostādīt tā, ka lai jaunā paaudze būtu mobilizēta uzturēt kontinuitāti tālāk ... Atļaujos aizrādīt, Rabemaņa kungs,» — un to viņa sacīja ar sevišķu uzsvaru, — «savus audzināšanas principus esmu jo pamatīgi pārrunājusi ar cienīgo kundzi un jūtos pagodināta, ka viņa man piekrīt it visos sīkumos ...»
«Nu jā, labi, var jau būt, bet es domāju —» Rabemanis gribēja vēl ko teikt, bet apklusa. Ja jau mamzele atsaucas uz šo instanci, tad viņš redzēja, ka tiepšanās ir velta, jo «sieva» no savas kontinuitātes neatkāpsies ne par collu. Viņš tādēļ mēģināja aizvirzīt valodu uz citām lietām.
«Nu, kā vispār ar manu Kunibertu esat mierā? ... Vai viņš labi mācās ... uzmana ...?»
«Viņa čaklums pie mācībām man ir jāmin ar uzslavu,» Faustine pasteidzās atbildēt. «Bet pie uzvešanās un vērības ir ko piezīmēt ... Viņam it kā būtu iedzimts — — tīri brīnums, ievērojot taču, ka vecāki īsti baltu patricieši, — viņš nevar iemanīties tās starpības starp dažādiem ļaužu slāņiem. Viņš visiem taisa «honeurus» vienādi, tik jums, kā man un prastiem latviešu cilvēkiem ...»
«Džentelmens!» Rabemanis smaidīdams piebilda.
«Viņa džentelmenisms iet par tāļu,» Faustine turpināja. «Pat ar Kreiļa dzimtu viņš nostājas uz vienādas pakāpes. Pret kučieri un viņa sievu tas vienmēr
tik dziļi paklanās kā pret kādiem grandiem, un ar viņu dēlēnu — man gluži nesimpātisku radījumu, kura gaišie linu mati savēlušies lēkšķainās sprogās kā jēram — tam tiecība rotaļāties kā ar sevis līdzīgu. Cik viegli viņš pie tam var dabūt izsitumus un kustoņus. Man pastāvīgi viņam jāatgādina šī kļūda, un es negalvoju, ka, bez uzraudzības atstāts, Kuniberts nebūs atkal sastopams šī bauerjunges sabiedrībā ...»
Tirgotājs, pieri saraucis, domīgi nolūkojās. «Es, kā zināt, tādās lietās esmu liberāls ... Pirmkārt, mēs taču dzīvē nekur nevaram izsargāties no pieskaršanās ar mazākiem ļautiņiem ... bez tam, man šķiet, Kreiļi ir diezgan tīrīgi ļaudis ... Otrām kārtām, Kuniberts, ar šādu biedri satiekoties, manto to, kas viņam vēlāk var ļoti noderēt, proti, viņš iemācās latviešu valodu ...»
Mamzele nicinoši noraustīja kamiešus. «Ko viņam šī bauru valoda var līdzēt?! Tanī taču nekādas dziļākas domas nav iespējams izsacīt! ... Bet jūs ļoti maldāties, ka arī to viņš varētu mācīties ... Tas puika pats neprot latviski! ...»
«Ko jūs sakāt!?» Rabemanis viņu neticīgi uzlūkoja.
«Bet neviena vārda!» Faustine turpināja. «Mūsu Kuniberts no Līschenas — kaut arī tā citādi gluži neciešama persona — ir iemanījies daudz vairāk. Smieklīgi patiešām! ... Kādēļ viņi savu puiku nodevuši vācu skolā? Es domāju, zirgi taču it labi saprot pa latviski. Priekš sarunāšanās ar tiem šī valoda tiešām noderīga. Es viņam jautāju pa latviski, kā viņu sauc, viņš ieplēš muti! Kuniberts mums nāca par tulku, un viņš man tad atbildēja pa vāciski: Edelberts! ... Nu, ko jūs domājat, — «Edelberts!» ... Es tad tai mātei sacīju: «Vai tad jūs savu puiku nevarējāt krustīt par Pēteri vai Miķeli, kā pienākas, ko jūs ākstāties? ... Ja jūs savu bērnu saucat par Edelbertu, kā tad kungiem savus bērnus būs saukt?!»»
«Hahaha,» Rabemanis iesmējās, uzķerdams to lietu no jautrās puses.
«Es saku: brauks viņš par kučieri, kungs uzsauks: Ē Edelbert, panāc šurp! ... Vai jums pašiem nemetas kauns, to iedomājoties?! ... Un ziniet, šī persona man atcērt: Lika drusku pagaidīt, ka mans Edelberts jums brauks par kučieri! Par ko tad viņam vācu mēle? Un, kad jūs redzētu, kādas bildes viņš taisa ... No viņa iznāks kunstmāleris! ... Bet, mīļā sieviņ, es saku, viņš taču ir dzimis latvietis! ... Kas tad, ja viņš dzimis latvietis, tā atbild, vai tādēļ viņš nevar būt vācu jaunskungs? ... Āre, mūsu cienīgā, — tāda pat pastalu francūzis kā es ... muižas modernieka meita ... kopā augām ... Bet tagad viņa ir lielmāte ...»
«Jā, jā, šī sieva ar savu pārāk lielo vaļsirdību sacēlusi pie mums lielus sarežģījumus,» Rabemanis ieminējās. Un, kad Faustine viņu uz tam svešādi uzlūkoja, tas pasteidzās piebilst: «un pie visa tā nav ne vārdiņa patiesības ...»
«Protams, ka nē!» Faustine apmierināta piebilda. «Un tādēļ cienīgai kundzei jādabū gandarījums. Pie rata ar viņiem ... jūs dabūsiet citus ļaudis! ... Cik tādi kužas viltīgi: Edelberts ... kunstmāleris ... un, ja nu viņš vēl runā vāciski, kas tad lai vēlāk pasaka, ka viņš tikai bauris?! ... Neviens to nevar pateikt ... Tāpēc tad arī dzimtas vācu aprindas pastāvīgi apdraudētas no šādiem iebrucējiem un parvenijiem, kas tad tajās vēlāk uzmetas par vidutājiem, samaitā vecos tikumus un uzskatus ... Nē: katram jāpaliek savā kārtā, kādā tas dzimis ... tas ir taisnības prasījums, un tādēļ vajadzētu likuma, kas šo taisnības prasījumu apsargā ...»
Rabemanis bija savilcis pieri dziļās grumbās un it kā aizskarts iesaucās: «Tātad, pēc jūsu domām, dzimis latvietis būtu sodāms, ja tas dzīvē top par
vācieti! ... Nē, mana mīļā! Tāda likuma mēs mūsu dienās vairs nevaram dabūt ...»
«Atļaujiet man aizrādīt,» Faustine pastāvēja: «es par šo jautājumu esmu izrunājusies ar Rabeman kundzi ... Viņa piekrīt šādam likumam it visos sīkumos — —» «Labi jau, labi!» Rabemanis viņu steidzīgi pārtrauca. «Bet nu atvainojiet, man drīzi jāsteidzas uz biržu! ... Vai manas brokastis gatavas? Pirms tomēr es vēl gribētu drusku parunāt ar Hildegardis ... vai jūs varbūt palūkotos — — Nē, nē, es pats ... pārliecināšos pats! ... Lūdzu, neuzkavējieties ... turpiniet savu atzīstamo audzināšanas darbu, tikai mazliet liberālākā garā ... Mana uzticība jums ir ... Un tu, mans zēn,» viņš glaudīja Kuniberta galvu, «audzi tu man brašs un liels ... liels ... liels ...»
Ar to Faustine bija atlaista ... Kuniberts vēl pataisīja savu iemācīto paklanu, tad viņi abi aizgāja ... Rabemanis it kā uztraukts soļoja pa kabinetu šurpu un turpu un brauca ar roku caur matiem un bārzdu. Jā, ar Hildegardis ... viņam vajadzēja runāt ar savu sievu... Bija pats pēdējais brīdis ar viņu izlīgt ...
Kā zaglis viņš izlīda pa durvīm, izgāja salonam tik klusi cauri, ka nesadzirdēja ne soļu, un beidzot lēni pieklauvēja pie cienīgās buduāra, pusbalsī saukdams: «Hildegardis!»
Trīs dienas viņš bija velti saucis šos vārdus ... nesagaidījis nekādas atbildes, aizgājis pie saviem ikdienas darbiem, ar viņas neredzējies ... Šoreiz viņš sadzirdēja aiz durvīm tikpat maigi un saldi pusbalsī: «Georg!» ...
Tātad šoreiz viņam uzsmaidīja cienīgās žēlastība ... viņš drīkstēja ieiet. — — — — —
Aiz nolaistiem loga priekškarīem zilgans krēslums pilns saldas vijolīšu un odekolonjas smaržas. Tā plūst tur no samērcētā un vairāk kārtām saņemtā baltā plīvura, kas kundzei pie vaiga. Puķainā rīta uzvalkā viņa atgūlusies uz atzveltnes un cieš savas sāpes ...
Rabemanis piesēdās pie viņas uz vēl brīvās maliņas un saķēra viņas mīksto roku, kuru viņa tam labprātīgi sniedza uz skūpsta. «Kā tev iet, mana mīļā? ...»
Saldsmaržas krēslumā šie vārdi atskanēja vēl jo siltāki un mīkstāki ... Viņas siltā roka, kuru viņš turēja savējā, iedrebējās ... «Nu, drusciņ mitējies,» viņa pasmaidīja. «Tu zini, ka nervozas galvas sāpes mani arvien moca, kad aizskartas manas estētiskās jūtas vai man bijušas kādas nepatikšanas ...»
«Mana nabaga cietēja,» viņš skūpstīja viņas pirkstus. «Vienīgais līdzeklis pret to, ja ir vienaldzīgāks un neņem visu tik ļoti pie sirds. Visas šīs dienas esmu bijis par tevi nopietnās rūpēs ...»
«Labais Georg!» viņa dvesa. «Tad patiešām tu tik ļoti interesējies par mani ... domāji tikai par mani? ...»
Viņa to izteica tādā tonī, ka Rabemanim bija grūti izprast, vai viņa domā nopietni, vai arī aiz šiem vārdiem slēpjas smalki aizsegta ironija. Apjucis viņš to uzlūkoja. «Mīļais bērns, kas tas par jautājumu? Vai tev var būt mazāko šaubu, ka tu man esi mīļa un dārga?»
Viņa to kādu laiku mēmi uzlūkoja, tad rūgti iesmējās. «Ja nu tas viss iziet placī... tieku nostādīta par nevācieti, kas iespiedusies vācu aprindās ... morāliski iznīcināta ... padarīta neiespējama ... On, oh, manām draudzenēm nu būs tagad viela! ... Un pie tam es rauju arī tevi līdzi bezdibenā ... jo visa tā blamāža jau krīt arī uz tevi, mans mīļais ...»
Viņa apsedza vaigu, turēdama rokās mutautiņu.
«Ak tu mana sirsniņ, par ko viņa bēdājas!» Rabemanis jautri iesaucās. «Par
visām lietām, — es tur neticu ne vārda! ... Mans dievs un tēvs ... pats gudrākais cilvēks jau var maldīties, kur nu vēl muļķa vienkārša sieviņa ... Viņai varbūt tā liekas, bet tā nav ... Un kas attiecas uz to puiku —»
«Tas puika vienkārši uzsūtīts, lai mūs šikanētu ... lai vilktu visu šo lietu plašumā ... Jā, jā ...»
«Tu domā?! ... Bet, ko tā sieva saka, tur es neticu ne vārda ...»
«Tu jā, — tu netici!» cienīgā piecēlās sēdus. «Bet mūsu vadošās aprindas? Ja viņas to lietu sāk tuvāk iztirzāt?! ... Georg, vai esi apdomājis, kādas tur var celties sekas ...»
«Nu, nu, neskatīsimies jau tik tumši,» viņš attrauca. «Nedarīs nekā ... sargāsies rakņāties! ... Ja gribi stingri izmeklēt, kurš vācietis no dzimumu dzimumiem — deviņas desmitās daļas no mūsu smalkās sabiedrības kļūtu neiespējamas ... Šinī ziņā mēs visi esam kaunīgi grēcinieki un labprāt viens otra grēkus piedodam ...»
«Bet, ja pret kādu saceļas šis lielais grēcinieku bars, tad tas ir pazudis, mans mīļais Georg. Ir uzstādīti stingri atklātības likumi par to, kas pienācīgi un nepienācīgi ... tie mums ir jācienī. ..»
«Pilnīgi pareizi! Atklātības balsis mūs pilnīgi var iznīcināt, it sevišķi šinī pilsētā ar šauro iesmupilsonisko atmosfēru ... Mums jārēķinās, ka tiekam ar šīm atklātības balsīm galā. Bet otra lieta, ko mēs paši par sevi domājam un kā iztiekam ar savu sirdsapziņu. Un te nu katrs ķer cieti savu laimi, kur viņš to dabū, neskatoties uzstādītās «pieklājības» normas ...»
It kā sabijusies par viņa pārdrošo valodu, viņa to nesaprazdama uzlūkoja. «O nē, mans draugs! Ar savu subjektivo spriedumu mēs nedrīkstam atkāpties no vispārības uzstādītām normām. Viņas ir tas tikumiskais pamats, kas satura visu mūsu sabiedrību ... viņas mums jārespektē ...»
Rabemanis sērīgi pasmaidīja. «Es daudz ko savā mūžā esmu darījis, kas pēc šīm uzstādītām normām nav nedz pienācīgi, nedz tikumīgi, bet pie sevis to neesmu ieskatījis par kādu grēku ... Taisni otrādi, — grēks būtu bijis, ja es to nebūtu darījis. Piemēram, tu, mana laime ... tu, mīļā sirds — — — Kā tad būtu bijis, ja es būtu respektējis šīs atklātības normas: «nē, to nevar, tā nedrīkst!» Es tevi ieguvu, kad biji vēl cita vīra laulāta sieva, kaut arī slima un nedziedējama vīra ... Vai atceries mūsu pirmos laimes brīžus Visbadenē? Vai atminies ...»
Laimīga viņa pieglauda savu galvu pie viņa krūtīm. «Jā, jā ... to neaizmirst ... to nekad neaizmirst ...»
«Kas mani pirmo reizi ar tevi iepazīstināja, bija tavs nelaiķis vīrs Žorels,» Rabemanis turpināja. «Ir brīnišķi un neizprotami, ka cilvēks uz cilvēku var darīt tādu iespaidu kā tu toreiz uz mani. Mana sirds iededzās uz tevi pirmā acumirklī ... Tu biji tik kautra un atturīga ... cīnījies ar parastām normām. Nekad tu nebūtu kļuvusi mana, ja es, tāpat kā tu — — Bet es ņēmu savu laimi, un ar savu sirdsapziņu es tiku galā. Mēs nevarējām viens bez otra dzīvot, un citādi tas nevarēja būt...»
Saķērusi viņa roku, tā spieda to cieti pie savām krūtīm. «Georg,» viņa pēc ilgāka brīža klusuma dvesa ... «es to nekad nenožēloju! ... Ja es tiktu nostādīta atpakaļ tanī stāvoklī un man būtu jāiesāk atkal viss no gala, es tomēr citādi nevarētu ... Lai rāda uz mani ar pirkstiem, lai sauc mani par laulības pārkāpēju ... es būtu tā atkal no jauna, ja tu man nāktu ceļā, tu ... jā, tu ...»
Un, aizkustināta līdz asarām, viņa šņukstēja ... glaudīja un paijāja viņa roku ...
«Redzi!» viņš silti tai piebalsoja, «Redzi!... Ja tu nu būtu jautājusi, vai
tas ir pienācīgi un cik tas pieklājīgi? ... Vai arī metusies priekš šīm aprindām pīšļos un lūgusies piedošanu? Ja viņas zinātu, ka Kuniberts nav dzimis laulības gultā, viņas tevi nolādētu ... Tu būtu netikumiska, nekrietna un diezin kas vēl ne ...»
«Nē, nav!» viņa sacirtās. «Dievs ir mans liecinieks, ka tur nekā nebija zema un nešķīsta ... Nekad savu roku neesmu pacēlusi pret sabiedrisko tikumību, — tai būs pastāvēt, un vienīgi uz viņas pamatiem mums būs savus namus celt, — dziļā zemībā es noliecu priekš viņas savu galvu — — bet tur nebija nekā zema un nešķīsta! Taisni tie brīži, kad es ar tevi dzīvoju tanī slepenā grēkā, bija tie šķīstākie un cēlākie visā manā mūžā ... Nekad vairs neesmu jutusies tik augstu pacelta, tik gara bagāta kā toreiz. Mūsu mīlestība man deva it kā spārnus, vilka mani augšup, pāri par ikdienu, pāri par visu, kas zems. Tikai ar svētu bijību varu iegādāties tos brīžus ... tā bija īsta mīlestība pašas mīlestības dēļ ... Neviens skarbāks akords netraucēja mūsu saskaņu ... Viss tas jau nāca tikai vēlāk mūsu laulības dzīvē ... kad bijām ieguvuši viens uz otru likumiskās tiesības ... Ak, jā! Pēc tam dažs labs rūgts piliens iepilējis mūsu laimes biķerī ... jā, jā, mans Džordžiņ ... sen jau tev vairs neesmu tā, kas es tev reizi biju ...»
Viņš palika gluži nemierīgs un nevarēja vairs nosēdēt.
«Ne prātā, mana sirds!» viņš beidzot taisnodamies iesāka ... «tu mana laime tā toreiz, tā tagad. Zināms, es tev piekrītu, ka toreiz bija mūsu ziedu mēnesis, mūsu mīlestība bija jauna un stipra. Varu tev apgalvot, ka toreiz man ir ne prātā nenāca, ka tu katru acumirkli varēji kļūt par bagātu atraitni un par tādu zelta zivtiņu, ko nebūtu apsmādējuši grafi un baroni. Ne acumirkli man tas neienāca prātā! ... Bet citādi it nekas mūsu starpā nav grozījies, varu tev apgalvot ... Tikai tas varbūt — mēs gados esam gājuši uz priekšu, tas ir, «es», gribēju teikt — — Mēs neesam vairs tik karsti, tik strauji, jā ... nespējam vairs viens otram tik daudz dot no savas iekšējās bagātības ... Tas viss var būt! Bet citādi tu man esi vēl daudz mīļāka un dārgāka nekā toreiz, tici man ...»
Un galanti viņš skūpstīja viņas ausis, viņas pirkstus un viņas pieri.
«Lai nu, lai, Džordžiņ!» viņa vēlīgi pasmaidīja. «Kādēļ tad nu tu tā taisnojies? Es jau negribu neko tuvāku zināt par tavām «mazām nerātnībiņām». Man jau arī nav tās morāliskās apziņas, lai nostātos tev par tiesnesi ... Tik tiešām, ka es tevi mīlēju, mīlu vēl tagad, es tev varu arī visu piedot . ..»
Redzēdams, ka viņa atkāpjas, viņš uzreiz tapa daudz lielāks ... «Bet, mīļā, ja tev ir kādas aizdomas, tev tiesība prasīt izskaidrojumus ...»
«Nē, nē, mans mīļais,» viņa lika tam roku uz muti ... «nerunāsim vairs par to! ... Mēs taču it labi pazīstamies ... Man jāatzīstas, Georg, ka es nebūt nebiju tik cēla kā tu ... man bija arī savi blakus nolūki ...»
«O nē, es to nekad neesmu manījis!» Rabemanis attrauca ... «Es tikai mīlēju, es nedomāju ...»
«Jā, es zinu, un mīlestība padara aklu!» viņa to jautri pārtrauca ... «Es gan drusciņ domāju. Ne toreiz, kad tev atdevos, bet vēlāk, kad sniedzu tev roku pie altāra ... To darīju, lūk, tādēļ, ka tu biji īsts ģermāņu kavalieris. Nevienam nevarēja būt šaubu, ka tavās dzīslās tek īstas vācu asinis ... Manu nelaiķa vīru arī visi atzina par džentelmeni no galvas līdz kājām — par viņa senčiem tomēr varēja šaubīties, vai tie īsti vācieši. Tie cēlušies no Kauņas guberņas, un daži pat melsa, ka Žoreli savā laikā saukušies par Žūras ... Ar tevi es galīgi gribēju nodrošināt mūsu nama spožumu ... Es pati, ja tai sievai būtu taisnība, būtu ne tikvien kā latviete, bet vēl leitiete ...»
Pēdējie vārdi vairs nebija sacīti pa jokam, no tiem izskanēja dziļa nopietnība. Rabemanis kodīja lūpas. «Vai zini, ar tiem senčiem ir tā,» viņš beidzot iesāka ... «mēs visi esam cēlušies no viena un tā paša Ādama. Vai tu varī zināt, kas es pats esmu? Visbadenē, kur tu ar mani iepazinies, es biju īsts ģermānis ... labi! Bet agrāk? ... Agrāk es itin labi varēju būt vienkāršs latvietis ... Tas, ka tas puika meklē savu krusttēvu starp šejienes labākām aprindām, tā nemaz nav tik liela neprātība ... Nu, pieņemsim, es būtu nācis no laukiem Rīgā, slaucījis kopā ar «Trīs Rozes» Mārtiņu ielu? Vēlāk es caur kādu gadījumu aizkļūstu uz ārzemēm, tieku par Vācijas pavalstnieku un atgriežos atpakaļ kā īsts vācu lielmanis! ... Vai tas tā nevar zem apstākļiem notikt? ... Neviens gailis man tad vairs nedzied pakaļ, kas es esmu bijis! ...»
«Hahahaha!» cienīgā it kā kutināta sāka pilnā kaklā smiet ... «Tu un ielas slauķis, ak, cik tas jocīgi, nē, Georg, tu patiešām esi «aufšneideris». Cik komiski, mans Georgs frakā un cilindri slauka ielu, nē, pajautrinoši, hahahaha ... Kas tev par skaistu fantāziju, tikpat kā romānā . ..»
«Kas tur ko brīnēties,» Rabemanis noraustīja kamiešus, «ar savu sirdsapziņu es tieku galā ...» ,
«Es jau zinu, es jau zinu,» viņa jautri plikšķināja ar roku pa viņa vaigu ... «katrā laikā tu ar savu sirdsapziņu tiec galā ... Tu esi slaucījis ielu, jā — kādā masku ballē! Jokus pie malas! Tie, kas man to zēnu uzsūtījuši, ir savas bultas gluži garām nošāvuši. Es zinu labāki, kas tu esi un no kurienes tu esi cēlies. Hahaha, cik tas komiski ... Es daudz ko varu ticēt, tikai to vien ne! ...»
«Nu labi, paliec arī tādā ticībā,» Rabemanis beidzot pārspēts padevās. «Īstenībā jau arī nevienu nevar vainot par to, kas viņš ir, jo mūsu varā taču nestāv, vai mēs nākam pasaulē par vācieti vai latvieti ... Prātīgi ļaudis arī tādēļ nevienu nevaino. Tāda parādība sastopama tikai pie mums, šinī no kultūras atpakaļ palikušā zemes stūrītī. Īstenībā jau arī te nav starpība starp tautībām, bet starp šķirām. Tikai cīņa, kas te notiek, maskota ar tautību. Tāpēc, ka ar vācu valodu savienotas visādas labāko aprindu privilēģijas, nemantīgie tiecas pēc šīs valodas, lai līdz ar to iegūtu zināmas privilēģijas. Bet turīgie ir tam pretim. Viņi tura tos ar visiem spēkiem atpakaļ no vācietības. Un tādēļ jautājums ir visai nopietns. Nāks laiks, kad neturīgo nevācu Rīgā būs tik daudz, ka mēs, turīgie vāci, starp tiem pazudīsim ...»
«Pēc manām domām,» Hildegarde domīgi piebilda, «gan svarā krīt ne vien tas, kas mēs esam dzimuši, bet arī par ko mēs esam uzaudzināti un kas mēs esam. Bet kontinuitātes princips mums, baltiem, jācienī. Ja mēs katru vienu uzņemsim savās aprindās, tad svešais elements mūs drīzi vien pašu mājās var nosmacēt ...»
«Bet es saku, ka tā ir pārejoša parādība,» Rabemanis vēl reizi atņēmās. «Rīga nav vairs tā, kas viņa bija priekš piecdesmit gadiem un pēc piecdesmit gadiem vairs nebūs tā, kas tagad. Saimnieciskā attīstība strādā zem mums itin kā kāds apakšzemes spēks un noved mūs dažureiz tur, kur nemaz nebijām domājuši. Vienas tautības nicināšana ir tas aplamākais, kas vien var būt. Simpātiskas un nesimpātiskas personas sastopamas pie it visām tautām ... Redzi, mūsu kučiera sieva ir nepatīkama persona un būtu arī kā vāciete tāda ... Apropos, kā tu domā, ko mēs lai šinī lietā darām?»
«Tu pats to sapratīsi, Rabeman, kas tev šinī lietā jādara!» cienītā stingri noteica. «Ka viņa pazustu no manām acīm! ...»
«Pats par sevi saprotams,» viņš padevīgi iebilda. «Būtu aplami, ja es pielaistu to, ka arī turpmāk tev priekš acīm rīkojas nepatīkama persona. Bet kādā ceļā tas lai notiek, to es gribu pārrunāt. Noblesse oblige! Pie mums vēl nekad
dienestnieks nav no vietas atlaists, ja tas nav pats gājis. Tas pie mums jau kļuvis par principu ...
«Ko tu ar to gribi sacīt?» kundze jautāja.
«Lieta nedrīkst dabūt tādu nokrāsu, ka viņu ķērusi tava atriebība un naids,» Rabemanis atbildēja. «Viņa atkāpjas tādēļ, ka viņu ķērusi tava labvēlība. Vai nu mēs Kreili pārceļam citā vietā, vai palīdzam tam uzsākt fūrmaņa veikalu pašam uz savu roku. Un tādēļ, ka mums ļaužu ķēķa saimnieces vairs nav vajadzīgs, mums arī viņa sievas pakalpojumi paliek nevajadzīgi ...»
Kundze viņu neizprazdama uzlūkoja. «Kā?! Mums ļaužu ķēķa saimnieces vairs nav vajadzīgs? Līschena taču neuzņemsies viena par abiem ķēķiem?! ...»
«Nebūt nē, Līschena paliek savā ķēķī,» viņš attrauca.
«Vai galu galā tu domā savā liberālismā iet pat tik tālu, lai saime ēstu pie mūsu galda? Nē, es izlūdzos ...» Viņa pietvīka kā biete ...
«Nu, neuztraucies, sirsniņ,» viņš to mierināja, «arī to es neprasu. Īstenībā gan vecais patriarkaliskais princips prasa to ... Vēl daudzi tirgoņi un amatnieku meisteri ēd ar savu vācu saimi pie viena galda. Mēs drusciņ jau esam atkāpušies no šī principa, jo Rīgas vēsturē nesastopam atsevišķu galdu priekš saimes. Turpretim ekonomiskās eksistences starpība starp mums un mūsu dienestniekiem jau ir tik liela, ka mums izliekas kā kas bezprātīgs ēst ar viņiem pie viena galda —»
«Jā, ko tad īsten gribi?!» kundze viņu nepacietīgi pārtrauca.
«Gribu galīgi likvidēt veco patriarkalisko saimniecības kārtību,» Rabemanis pasteidzās atbildēt. «Pilsētai kā Rīgai, kurai jau savs dzelzceļš, vairs nevar pastāvēt algas atlīdzība naturālijās. Mūsu laikos viss liekas un gribas pārvēršams skaidrā naudā. Nedosim vairs turpmāk saimei galdu un gultu ... izmaksāsim skaidrā naudā, lai ikviens ēd, ko grib, un dzīvo, kā grib ...»
«Atkal jauninājums,» kundze noraustīja plecus. «Vai tad tie ļaudis tā būs uz mieru?»
«Viņi mums par to vēl pateiksies,» viņš attrauca. «Mēs gan domājam priekš viņiem darot to visu labāko ... tīra veļa, laba barība. Fuchsings tomēr bieži vien sūdzas ir par barību, ir par citu. Un, ja jau viņš nav mierā, tad citi vēl mazāk. Visi sajūt, ka viņu privātā dzīvē iejaucas kāda sveša vara. Ir Līschenai, ir Faustines jaunkundzei izdevība atklāt jauno cilvēku vārīgās vietas, kad viņi nāk un iet. Personīga brīvība ir ikvienam ļoti patīkama. Tu redzēsi, ka mūsu jaunie cilvēki uzgavilēs par šo jauno kārtību un mums tā neizmaksās daudz vairāk.»
«Manis dēļ,» viņa beidzot domīgi piebalsoja. «Galu galā jau tā lieta man gluži vienaldzīga ...»
«Itin pareizi!» Rabemanis turpināja. «Pie tam vēl ļoti izdevīgs gadījums kučiera Grietu ar pateicību atlaist. Viņa no mums aiziet, bet ne ar naidu. Un tas ir no svara. Ar saviem gājējiem un tiem, kas priekš mums strādā, mums jāuztur arvien tā labākā saticība, jo arvien tie mums vajadzīgi. Cilvēks gan viens var ēst, bet viņš nevar viens strādāt. Te tam tūdaļ vajag citu, un šinī ziņā mēs dzīvojam no saviem ļaudīm un ne viņi no mums. Jo mums paliek tas, ko tie pārāk nopelnījuši, nekā viņu dzīve izmaksā ... Bet, ko mēs pārāk esam nopelnījuši, to mēs paturam paši priekš sevis.»
«Tu atkal ej savā liberālismā par tālu,» Hildegardis iebilda. «Man šķiet, ka viss guļ uz mūsu kamiešiem ... Mums jāgādā par visiem un jādod katram savs ...»
Rabemanis atraidoši nogrozīja galvu. «Mēs gan izliekam priekš viņiem, mēs
riskējam, tas ir tiesa, bet visu to mēs ņemam ar augļu augļiem atpakaļ. Viņi turpretim dabū, ja daudz, tad cik tiem vajag ...»
«Ai, ai, ai, tu nelabojamais!» viņa draudēja ar pirkstu. «Man šķiet, ar tik demagoģiskiem principiem tu rātē nebūsi lietojams.»
Rabemanis sarauca pieri. «Ak, muļķības! Es esmu tirgonis un palieku pie savas tirdzniecības. Kas tev to saka, ka es nākšu rātē?»
«Kas to saka?» Hildegardis atkārtoja. «Ir atklāts noslēpums, ka kandidāts uz nākošo svabado vietu rātē ir Lielās ģildes vecākais Georgs Rabemanis.»
Rabemanis smaidīdams atmeta ar roku. «Kandidātu ir ļoti daudz! ... Katram pilsonim ir tiesība skaitīties par kandidātu uz svabado vietu rātē.»
«Bet vēl jo vairāk tiem, par kuru vācu dzimumu nav ne drusciņ jāšaubās,» Hildegardis piebilda. «Kādēļ ļaudis visi jau tagad dēvē tevi par «rātseri»? Tautas balss ir dieva balss ...»
«Maz ko!» viņš paraustīja kamiešus. «Par «rātseri» pie mums dēvē katru reprezentablu cilvēku, tāpat kā katru smalku cilvēku par vācieti. Bet neaizmirsti, mana mīļā, ka še ļaudīm nav teikšana, bet rātei ... Tā kooptē savus locekļus ...»
«Bet ko tu esi darījis, lai pie šīs rātes sastāva un noteicošām aprindām savu ievēlēšanu nodrošinātu?» Hildegardis jautāja. «Vai esi mēģinājis nodibināt ar viņām tik ciešus sakarus?»
«Es domāju, tas nealgojas,» Rabemanis sacīja pieceldamies. «Mēs patiešām no tam nedzīvojam. Drīzāk no tam, cik mans Fuchsings prot uzturēt labu satiksmi ar leišu un latviešu zemniekiem un prot no viņiem izbučot mums pienācīgu peļņu. Turpretim tādas rātes būšanas, tās tikai no mums izdevumus prasa ...»
Viņa piecēlās tam līdzās, cienības pilna kā statuja nostājās viņa priekšā. «Noblesse oblige! Priekš šī mērķa, mans draugs, es nolieku tev visu savu mantu pie kājām. Bet zini: redzēt tevi reiz starp tiem divdesmitiem pie rātes galda, tas ir mans dzīves mērķis, no kura es neatkāpšos. Tādēļ, ka es tevi mīlu, es gribu tevi redzēt Rīgas priekšgalā, lai varētu būt uz tevim lepna. Tas ir mans ideāls, kuru es loloju dienas un naktis ... Visās citās lietās es tev padodos, šinī lietā tu padosies pilnīgi manai rīcībai . ..»
«Kā tu gribi!» viņš atmeta ar roku. «Galu galā man šī lieta vienaldzīga ...»
«Viņa tev nedrīkst tāda būt!» Hildegardis pavēloši iesaucās. «Mēs sarīkosim rautu ... vai zini, pie kāda gadījuma? ... Pie mūsu jaunās vasarnīcas iesvētīšanas Dubultos ... Uz to mēs tad ielūgsim visas mums pieejamās augstākās galotnes, visu ievērojamāko aprindu aizstāvjus ... Mums vajag rādīt, ka esam populāri, un darīt iespaidu caur vieniem uz otriem. Vai zini, ko jau esmu likusi uz savas listes?»
Rabemanis pasmaidīja. «Nu, katrā ziņā vārdu vedošo birģermeistaru Johanu Kristofu Švarcu?»
«Visādā ziņā! Tikai šī kunga lielā vecuma dēļ ir maz cerības, ka viņš mūsu lūgumu izpildīs ... Bet viņa biedris Johans Oto Millers — —»
«Ļoti jovials un patīkams cilvēks! Tikai neaizmirsti manu draugu — biržas komitejas priekšnieku manufakturrātu Adolfu Tilo.»
«Ir jau man paredzēts ...»
«Mazās ģildes vecākais Taube?»
«Arī ... Iz tirgoņu aprindām visi tie, kuriem svars uz rāti. Starp citiem Rīgas tirdzniecības vadītājiem un zvaigznēm Gustavs Daniels Hernmarks ...»
«Respekts pret šo kungu! Rīga viņam daudz pateicības parādā ...»
«No augstāko ierēdņu pasaules viņa ekselence vicegubernators Jūlijs fon Kube.»
«Visu cienību!» Rabemanis palocījās. «Vēl jo vairāk, ka tas ne tikvien kā augsts valdības ierēdnis, bet arī mūsējais, no akciju sabiedrības ievēlēts direktors Rīgas-Dinaburgas dzelzceļa valdē.»
«No vietējās angļu kolonijas: Kummings, Armitsteds, Hills un Robinsons ...»
«Ļoti priecājos ar šiem godājamiem finansistiem — —»
«Bet vēl mums vajaga reprezentantu no tām aprindām, kas Rīgā jaunākā laikā pieplūdušas,» Hildegardis sacīja. «Lai redz, ka mūsu iespaids ir vispārējs! Man ir tādi cienīgi reprezentanti. Richards Tomsons, vēl gluži jauns cilvēks, daiļrunātājs ar temperamentu un šiku, disponējošais direktors kādā eļļas fabrikā ... pie tam kāda ģenerāļa māsas dēls.»
«Nav man tas gods pazīt ... tomēr pilnīgi paļaujos uz tavu garšu un cilvēku pazīšanu ...»
«Tālāk Bernhards Dīrichs, hofrāts, valsts ierēdnis, ļoti inteliģents, literatūras pazinējs ... precējis kādu fon . ..»
«Arī man nepazīstama zvaigzne,» viņš attrauca. «Bet, kā jau sacīts, palaižos pilnīgi uz tevi ...»
«Pārējo sarakstu sastādīšu vēlāk un ar tevi runāšu,» viņa nobeidza. «Vēl ko! Saņēmu vēstuli no Ortrudes. Viņa raksta man, lai viņai atļauju pavadīt vasaras sezonu pie mums jūrmalā. Viņa apnikusi vienmuļīgo panzijas gaisu un grib uz kādu laiku pārtraukumu.»
«All right! Lai notiek ... tas ir, ja tu pate esi mierā ...»
«Taisnību sakot, es arī pate tā vēlos! ... Lai gluži neatsvešinātos no sava bērna, man taču viņu arī kādu laiku vajag ņemt pie sevis ... Redzi, mīļais rātskungs, mēs arī protam attīstīt enerģisku darbību, ko tu tik ļoti cieni ...»
«Rātskungs in spe,» viņš paskaidroja. «Tici man, es uz visu šo lietu lieku pārāk mazu svaru! ... Bet tev, mana mīļā sirds, es nevaru pretoties. Ar savu maigumu un inteliģenci, tu, kā jau parasts, turi mani joprojām savās važās . ..»
Viņa lēni sadrūvējās un viņu mēmi uzlūkoja ... Vai viņa šaubījās par viņa vārdiem? Ai, ko viņa būtu devusi par to, ja būtu varējusi ieskatīties viņa sirdī, vai šie vārdi patiesi domāti?
Piepeši viņš izvilka pulksteni. «Jau tik daudz! Nudien, pie tevis laiks aizrit pārāk īsi ... Man jāsteidzas uz biržu ... Brokastis esmu paspēlējis, laika nav ... Pie tevis pavadīta stundiņa ir patiešām burvīga ... Uz redzēšanos, mīļā sirds, uz redzēšanos, daiļaviņ ...»
Apkampis viņu, tas spieda uz viņas lūpām skūpstu, un viņa to skūpstīja no visas sirds.
«Uz redzēšanos, daiļaviņ!» Un, tā kā pajūgs noliktā laikā gaidīja pie durvīm, tad, apģērbis virsdrēbes, viņš sēdās iekšā, un rati aizripoja.
Smaidīdams viņš pie sevis nodomāja, ka ticis tik labi galā. «Ja sieviete sāk vīst, tad vislabāk nāk cauri, ja runā par viņas daiļumu un maigumu,» viņš pavīpsnāja. «Tad viņa no tumša mākoņa pārvēršas par sauli ...»
Un patiešām ... mīļām, mirdzošām acīm viņa noskatījās aizbraucējam pakaļ ... Bet tādēļ vēl tā it nebūt neņēma katru viņa vārdu par svētu patiesību ... Viņa zināja, cik tas lietderīgi, ka visā mājā bez viņas vairs nebija nevienas skaistas būtes. Tik Līschena, kā Faustine, istabas meita un jumprava, it visas tās bija izlasītas, kā saka, gluži bez kairuma. Viņa droši varēja jautāt: «spogulīt, mans mīlulīt, teic skaistāko, kura šai namā mīt!» Atbilde varēja būt vienīgi: «Tu, balodīt ...»Tomēr ir tad vēl viņai bija tā ap sirdi, ka tā aiz priekiem būtu varējusi
kliegt. Piepeši mājā atskanēja viņas soļi. Piesēdusēs pie klavierēm, viņa izteica savu laimību ar pazīstamo Šumaņa dziesmu:
«Līdziet nu, māsas, pušķot man matus,
Šodien man, laimīgai, kalpojiet.
Vijiet ap pieri ziedošas mirtes — — —»

Viņas daiļā balss, nākdama no sirds, izgāzās pa visu māju kā viens sirsnīgs jūsmu vilnis ... Līschena, ir tāpat Faustine zīmīgi pasmaidīja ... Rātseris ar cienīgo izlīguši ...

Open

Piektā nodaļa
Bija aiztecējuši vairāki mēneši. Ziedonis nāca un gāja, viņam sekoja karstā vasara un nāca jau uz rudens pusi. Bet vēl arvienu daba atradās visā savā krāšņumā, un, lai gan bija augusta vidū, tak kungi vēl nebūt nedomāja griezties no «jūras» mājā ...
Toreiz, kā jau zināms, Rīgā vēl nebija pilsētas stādījumu. Pavasaros te nesmacēja kliederu ziedu smarža, bet oda pēc koku mizām ... vasarās neviļņoja kalves un dārzu puķes, bet dadžu lapas un nātras. Tomēr «prišas luptes», atskaitot iekšpilsētu, Rīgā toreiz bija daudz vairāk nekā tagad, un varēja arī it labi iztikt bez «jūrmalas gaisa». No jūrmalas peldu vietām toreiz bija pazīstami vēl tikai Dubulti, jo jūrmalas priekus sev varēja atļauties tikai paši pirmie un labākie. Satiksme bija ļoti grūta, pirms vienīgi ar zirgiem un laivām, vēlāk ar tvaikonīšiem, kuru bija ļoti maz, un tādēļ tie arī gāja ļoti reti ... Pie tam Dubultos viss dārgs un sālīts, tikpat kā sprikstis. Ja tad zem tādiem apstākļiem katris sušķis amatnieciņš, un pie tam vēl latvietis, būtu nodomājis vasaru pavadīt jūrmalā, Faustines jaunkundze būtu dabūjusi trieku.
Tagad no agrākās Dubultu godības vairs ne pēdas! arīstokrātija sen pārgājusi uz Majoriem, no turienes uz Edinburgu un beidzot vēl uz Bilderliņiem, atstādamas savas agrākās nometnes vidus šķirām un plašākām masām ...
Bet toreiz Dubultos bija tīrs baltiski vācisks gaiss ...
Rabemaņu rauts neiznāca tik ātri, kā nodomāts. Daži no svarīgākiem viesiem bija izceļojuši, un arī pašam Rabemanim bija jāaizbrauc uz ārzemēm dēļ kāda svabada konsulāta Rīgā, un augusta vidū viņš pārbrauca no turienes atpakaļ kā konsuls.
Tūlīt pēc kādas nedēļas tad nu arī Dubultos tika nolikts rauts. Lai tas būtu kas rets un sevišķs, par to konsuls uzdeva gādāt savam draugam Švarcenavam, Pētera tagadējam maizes tēvam. Pēdējais tad jau dienu agrāk izsūtīja uz Dubultiem sulaiņus, starp tiem arī piccolo Persi, tādēļ ka viņam pie šāda glauna, smalka mielasta bija izdevība mācīties daudz smalkus paņēmienus, apdienot pie galda.
Citreiz Pēteris, tagad Persi! Kas viņu vairs varēja pazīt! Agrāk lauku ganelis, notinis kaklu biezu šalli un tauku zābakiem, tagad jaunskungs viksētiem zābakiem, baltu krāgu un šlipsi, vesti izgrieztām krūtīm, pulksteni priekšā ar visādiem bimbuļiem, zilganu fraku ar spožām platierētām kņopēm! ... Mati īsi apcirpti, vaigs arī ēkā un pilsētas maizē izvērties gluži citāds, sārts un tuklis, tikai mazliet pabrūns kā jau zemniekiem ... Un vāciski runā, kā bērtin ber! ...
Klostera pagrabā visi glaunie kungi uz mazo Persi tikpat kā uzburti. No
viņa vien visi gribējās apdienami, dzeramas naudas nežēloja, tā ka naudas viņam kā pelu. Pačinkstina tikai kabatā! ...
Konsula kundze vēl nobrauca drusciņ uz Rīgu pie kunga. Pavāram un ķelneriem viņa nodeva vēl savas ekstrā pavēles. Pie tam viņai ir ne prātā neienāca, ka starp tiem ir tas pats zemnieku puika, kas viņreiz, diezin no kā uzsūtīts, nāca viņu šikanēt un izdevās par radu. Pat Līschena, kura to ar šrubi bija izpērusi, nevarēja un nevarēja atcerēties, kur viņa to kādreiz redzējusi. Bet redzēts vaigs, darī, ko zini! Un pie tam vēl itin pievilcīgs ... Līschena nu gan atrada pievilcīgu ikvienu vīrieša vaigu, ja vien tas bija puiša cilvēks. Bet, tā kā otri abi ķelneri bija pilnīgi izauguši puiši, tad, protams, viņa pie tiem atrada daudz vairāk pievilcības nekā pie tāda gnīdas zēna, kuram vēl slapjš aiz ausīm ...
Lai padarītu, kā pienākas, visus priekšdarbus jau iepriekš, sulaiņi nolēma galdu jau tagad klāt un dekorēt. Uz cienīgās aizrādījumu tas nāca klājams pakavveidīgi lielajā zalonā, tādēļ ka uz verandas visi viesi nevarēja satilpt. Tā kā Faustines jaunkundze bija izgājusi ar bērniem gar jūrmalu pastaigāties, tad visā mājā pate augstākā autoritāte bija Līschena, un, ja ķelneriem ko vajadzēja, tiem bija jāgriežas pie viņas. Un viņi griezās pie tās vietā un nevietā.
«Fräulein Līschen, mums vajag šo, Fräulein Līschen, mums vajag to!» Viņai ļoti patika tā «freilene» ... tādi «artigi» jauni cilvēki ... Un tādēļ arī viņa bija tik laipna un pakalpoja, cik vien iespējams ... deva labprāt vajadzīgos paskaidrojumus. Bet valodas drīzi vien novirzījās pavisam uz citām lietām. Vai «Fräulein» Līschena būšot arī nākošā puķu ballē Vingrotāju zālē? Ko «Fräulein» Līschena vismīļāki dejojot: franksezi vai polku? ... Apaļos dančus ne visai! Pie polkas ļoti svīst, pie valcera galva reibst ... Bet frankseze! ... It sevišķi vēl, ja tāds kavalieris, kas ņēmis danču stundas un prot iznesties manierīgi ...
«Ach!» viņa stāstīdama bieži vien pārgrieza acis un saldi nopūtās ... Un, kad lielie ķelneri, ķerdami pēc kāda trauka vai zervjetes, pārskatījās un saķēra viņas roku vai stilbu, viņa tā satrūkās, ka gribēja vai apkrist, un tikai caur to vien noturējās uz kājām, ka ar visu ķermeni dabūja viņiem pieskarties ... Bet gaidi, ka viņa Pēterim tā raudzīs pieskarties! ... Viņa to ne vien gluži neievēroja, bet pat lika tam noprast, ka viņai vismīļāk būtu, ja viņš nemaz nemaisītos starpā ...
Itin kā viņam būtu kāda note?! ... Vai šie muļķi arī zin, kas viņš par vīru?! ... Pašam konsulim «nefis»! ... Kas šiem to teiks! ... Tik gudris Pēteris arī bija, ka to nevar likt manīt ne cienīgai, ne kādam citam ... Bet jo vairāk viņš sajuta gandarījumu tādēļ, ka ir slepeni ar savu krusttēvu uz vienu roku un sazinās ar to vairāk nekā pate cienīgā. Bet citiem tas nav jāzin! ...
Nemanot viņš no tiem aizlavījās projām. Jo galu galā ir taču labāk brīvā padzīvot, un tad — viņam taču drusku jāapskatās, kā krusttēvs te pa Dubultiem dzīvo? Nekas! Otras tādas vasarnīcas tuvumā vis nav ... un tad vēl pie paša kurhauža! ... Viņas priekšā atrodas krāšņs zaļumu dārzs, kur starp jauniem lapu kokiem pacēlās retas priedes. Bet cik pa apakšu viss skaisti iztaisīts! Zaļas lapenes, raibas šūpotnes, spīdīgas glāžu bumbas, grotes, monumenti un puķu vītnes ... Arī pate māja ar savām raibajām verandām viz tikpat kā stikla pils. Nekas ... smuka dzīvošana gan tādā! ...
Aiz dārza dibenā, mājas otrā pusē, rūmīgs pagalms ar stalli, vāgūzi un citām saimniecības ēkām. Toreiz rīdzeniekiem, kas pa vasaru gribēja piemist Dubultos un bieži ietikt Rīgā, nebija iespējams iztikt bez zirgiem un ekipāžas. Tvaikoņu satiksme ar rata braucējiem «Omnibusu» un «Undini» bija ļoti reta, un, ja nokavē kuģīti, tad gaidi uz nākošo veselas divpadsmit stundas. Tagad pa sezonas laiku dzelzceļa vilcieni iet ik pusstundas. Toreiz par tādu dzelzceļa satiksmi pavisam vēl tikai sāka sapņot, jo patlaban ķērās pie Jelgavas-Rīgas dzelzceļa projekta ar nodomu būvēt no turienes zaru līniju uz Dubultiem. Te tad tādiem vīriem, kam nekrita svarā izdevumi, visdrošākais un ātrākais satiksmes līdzeklis bija zirgi un ekipāža ...
Tā Pēteris nodomāja, un viņa krusttēvam izdevumi nepavisam nekrita svarā. Viņam jau zirgi un ekipāžas bija ... vajadzēja tikai priekš tam te Dubultos staļļa un vāgūža. Lepns uz savu krusttēvu, tas, sabāzis rokas bikšu kabatās, staigāja pa viņa dārzu un svilpoja.
Beidzot tas iegāja kādā lapenē, no kuras varēja pārskatīt ielu, bet pats palikt nepamanīts. Te viņš nodevās slinkošanai, izdomājās šo, izdomājās to un galīgi aizmirsa, ka ir tikai dienestnieks, kas sūtīts te uz darbu ...
Te piepeši no ielas iedrāzās dārzā kāda pusaugu skuķe baltos, ar punktainu muselinu pārvilktos svārciņos, bet tik īsos, ka varēja redzēt viņas ar spicēm izcakotās biksītes, kuras atkal savukārt pēc toreizējās modes bija brangi pagaras.
«Ortrude!» viņam iešāvās prātā, jo bija no krusttēva par viņu dzirdējis ... arī to, ka viņa liela draiska! Un patiešām, viņa, kā nāca, tā ar «švunku» pārlēca pār kādu dārza solu un ievēlās uz maura sapļautā sienā, un tur sāka vāļāties ...
Pēterim dedza ziņkārība redzēt tuvāk, kāda viņa no vaiga izskatās. Drīzi vien viņam bija izdevība to novērot. Viņa bija pienākusi itin tuvu un, atmetusi galvu, lūkojās kādā kokā. Laikam domāja izmēģināt savu kāpšanas mākslu. Tīra ērkšķu vai meža roze ... stingri formētu seju, palīku ērgļa degunu, veselīgiem, sārtiem vaigiem un ar iesārtiem matiem ... Samērā ar saviem gadiem tā bija stipri attīstījusēs augumā. Sejā lasāms kaut kas izaicinošs ... ka viņa katru brīdi gatava sekot savām tiecībām. Aiz šī iemesla jau arī bija tikuse nodota panzijā, lai tiktu noslīpēta viņas straujā, elementārā daba un viņa tur mācītos maigākas manieres ...
Bet grūti gan viņai nācās iespiesties konvencionelā žņaugā ... Nevarēja pat ne iedomāties, ka Kunibertam, kas bija tik godīgs un rātnis bērns, varētu būt tik izlaista māsa. Tagad pat. kur viņa bija nodota mamzeles Švīchelbein pārziņā, viņa tai pie kopējas pastaigāšanās bija vienkārši izbēgusi. Būdama no savas dabas uzņēmīga, tā gribēja arvien uzsākt pate uz savu roku ...
Un tā arī tagad, pretim it visiem pieklājības likumiem un paradumiem, viņa nākošā acumirklī jau bija kokā ... laikam lai pārliecinātos, kas tur augšām strazdu būrī. Tomēr griba laba, bet māka vāja! ...Pēteris te varēja līdzi runāt, jo kāpšanā tas bija tāds meistars, ka tai māju birzē, kur viņš ganos gāja, nebija neviena koka, kuru viņš nebūtu izkāpis. It skaidri viņš redzēja viņas nepareizos ķērienus un mazcienīgi pie sevis nodomāja: «Kur nu tev tāds platbiksis uzkāps kokā!» Un it pareizi ... viena no viņas cakotām biksītēm iepinās sausā zarā, tā ka kāpēja labu laiku atradās izmisušā stāvoklī, jo ne kustēt vairs uz priekšu! Viņa bija laimīga, ka dabūja norāpties vēl zemē ...
To redzēdams, Pēteris nevarēja vairs valdīties un it kā kutināts sāka pilnā kaklā smiet ...
Viņai tas ķērās pie dūšas! ... Kas tas tāds, kas viņu slepeni uzlūko un tad vēl izsmej!? ... Tiklīdz tai zem kājām droša zeme, tā tūdaļ steidzas uz lapeni ...
Ā, tikai ķelnera puika! Kādu brīdi viņi mēmi saskatījās, viņa pietvīkusi un pārsteigta, viņš smaidīdams un ar interesi.
«Du, Du, Laffe ... was machst Du hier!?» viņa beidzot iesaucās. (Tu, pintiķi, tu ... ko tu še darī?)
«Du siehst! ... Schaue zu ...» (Tu redzi. Noskatos ...)
Un viņš to vēl sauca par «tu»! Viņa mēroja no galvas līdz kājām viņa sīko augumu, jo bija gatava uzbrukt ikvienam, kuru cerēja veikt ...
«Esel einer! Merkst Du nicht, daß ich eine vornehme Dame bin!?» viņa grasoši turpināja. (Ēzelis tāds! Vai nemani, ka esmu augstas kārtas dāma?!)
Pēteris viņai rādīja tikai savus baltos zobus. «Heiße nicht Esel ... heiße Percy der Piccolo ...» (Mani nesauc ēzeli ... mani sauc Persi, tas maziņais.)
Viņa tam metās virsū ... Zēnam, taisnību sakot, nemaz nebija nepatīkami, ka viņa to aiztiek, jo viņš it viegli cerēja tikt ar viņas galā ... Bet nekā! Vijīga kā glodene un cerīga kā ērce! Te plēsiens matos, te rāviens aiz ausīm, te kniebiens sānos...
Viņam tīri vai gaisā jāpalecas. Galu galā jau tas viss tikai pa jokiem ... viņu bezgala kutināja smiekli, kas arī kavēja sekmīgu aizstāvēšanos ... Un pēdīgi jāteic: ko tu ar sievišķa cilvēku iesāksi! Saturi viņas rokas ... labi, bet atlaid vaļā, — viņa brūk tev atkal virsū! Tādēļ: bēgt gan kauns, bet ļoti veselīgi! ... Tāpēc tas laida ļekas vaļā ... pa vārtiem ārā uz pagalmu ...
Viņa tam pakaļ ... bet pie vārtiem apstājās un palika atpakaļ dārzā ... tikai viņu turpmāk uzmanīja ... Viņš nosēdās pie ķēķa durvīm ... likās, ka tam steidzīgi jāspodrina paplātes, un necēla vairs ne ausu! Turpretim Ortrudi arvien vairāk sagrāba nevaldāms dzīves prieks ... Ilgi tā nebija dabūjusi krietni iztrakoties, un te nu bija radies tāds dumjš puika ... pašā mērā tāds, ko var pieveikt un paspīdzināt! No Kuniberta tur nebija nekā, tas pārāk mazs un nespēcīgs, pie tam rātnis un padevīgs ... darī, ko gribi, viņš pretim neturas ... Bet te tas rezgalis ... bija iedomājies viņai pretoties, un to viņa gribēja pamācīt ... Viņa tādēļ līda apkārt mājas stūrim, lai uzbruktu viņam no muguras puses.
Arī viņam tā lieta izlikās pievilcīga, jo pajokot ar meitieti ... nu, vai tad viņš nebija puiša cilvēks! Tā paplāšu spodrināšana turpretim pavisam tāda garlaicīga lieta ... ies labāk palūrēt, kur viņa tagad ir ...
Nupat kā dārzā bija. bet tagad iekritusi kā ūdenī...
Kamēr viņš tā pie vārtiem lūrēja, viņa «cabac! ...» skaļi smiedama, no muguras puses viņam virsū ... Ar vienu roku turējās cieti pie viņa kakla, ar otru berza viņa vaigu un degunu ... Fui, tas bija nepatīkami! Pēteris kā mokās ... skat, cik manīga uz niķiem ... dabon nu tu nost viņu no skausta.
Beidzot viņš gan tika vaļā, bet cits jau nekas neatlika kā laist atkal ļekas vaļā ... Viņa pakaļ ... un, ja vien viņas rokas sniedza Pētera ribas, tam vajadzēja sāņus palēkties ... Trīs reizes viņa to apdzina apkārt vāgūzim, tad tas iespruka tajā, gribēdams durvis no iekšpuses aiztaisīt un uz kādu brīdi no viņas paglābties ...
Viņa tam uz pēdām pakaļ ... Nezinādams, kur sprukt, Pēteris pa trepēm augšā uz staļļa augšieni, kur bija siens ... Viņa pakaļ ... un ņem puisi apstrādāt tā, ka spalvas vien put! ...
Viņš saņēmis jau tik daudz kniebienu un dūrienu, ka ir gluži pikts un smejas vēl tikai negribot ... Ja viņš varētu brukt tā virsū, tas būtu citādi, bet viņa kunga bērns ... ko ļaudis teiks, kad tu ķersies viņai klāt ...
Bet te viņš atjēdzās, ka viņus neviens neredz un viņi var izdarīties, kā patīk! ... Viņš tūdaļ pārgāja uzbrukumā, saķēra viņu pa vidu un iesvieda sienā.
Rokas viņai saņemtas cieti pie sāniem, viņa tagad gluži nevarīga, un viņš, apzinādamies savu varu, lika tai priekšā: «Vai būsi tagad mierīga?! Saki, bei Gott, es tevi vairs neaiztikšu . ..»
Nevarēdama panest šādu kundzību un nevarēdama arī pret to neko izdarīt, viņa sprausloja tam acīs ...
«Padodies!» viņš to vēl cietāki piespieda, un, lai atgaiņātos pret nepatīkamo sprauslošanu, tad uzspieda uz viņas lūpām dedzīgu skūpstu ...
Uz reizi, kas bija, kas ne ... It kā karsta elektriska strāva viņiem abiem pārskrēja pār ķermeni ... viņa pieplakusi pie viņa krūts ... acis puspievērusi ... uz reižu klusa un rāma kā jēriņš ...
«Vai padosies?!» viņš tikai vēl izgudrēm jautāja, lai ilgāk viņu tā varētu turēt. «Saki, bei Gott ...»
«Bei Gott!» vina lēni ietrīcējās. «Laß mich los, Percy . ..» (Laid mani vaļā, Persi.)
«Nu, tad labi, tagad miers!» viņš to atlaida vaļā un sniedza kā uzvarētājs roku ... Bet vai, kā viņa pavisam pārvērtusēs ... No nerātnās pārgalvības vairs ne vēsts ... Viņa dziļi piesārtusi un piekaunējusēs un beidzot apslēpj vaigu ar rokām ...
Arī Pēterim pašam paliek neomulīgi, viņš sāk lietu pārdomāt ... Kad tikai ļaudis nesāk par viņiem ļaunu domāt ... Vāļāšanās pa sienu bija tā izjaukusi viņas frizūru, ka viņas galva, kas bija iekrūzota glītās koteletēs, tagad bija izvērtusies par sajukušu pakulu kodaļu ...
Viņš raudzīja cik varēdams lietu glābt un izgrāba ar roku no viņas lokām siena lēkšķes ... Beidzot viņam pamodās sirdī kas, ka viņš pavisam kautrējās ar viņu zem četrām acīm būt un tādēļ steidzās pa trepēm lejā, prom pie sava darba.
Berzdams savas paplātes, viņš likās tā, it kā nekā nezinātu un neredzētu ... Bet acis viņam bija redzēt it labi, ka viņa izlīda no vāgūža un ieblēdījās atpakaļ dārzā ... Tur viņa it kā pētīdama uz viņu noraudzījās, bet tikai no tālienes ... klāt viņam vairs nenāca . . .
Te viņš ievēroja, ka vēl kāda otra dāma pastaigājas aiz sētas uz ielas, tik lepna un cīrīga kā uz drātīm vērta, un palūkojas allaž šurpu, vai viņu arī redz.
Pēterim viņa sāka interesēt ... viņš piegāja tuvāk. Vareni kupla ... bet kuplums cēlās no baļļas stīpas, kuru tā bija iešuvusi savās svārku stotēs. Ap kaklu balts krādziņš ar divām lapām uz krūtīm, oriņas ausīs, galvā lēzena cepure ar plīvura lentu, kura, mezglā saņemta, pārkarājās pār pakaļējo malu. Rokā tā turēja uzsistu rūtainu saules sargu, lai gan saule bija jau aiz meža galotnēm un vairs nemaz nespieda.
Pēterim nāca smieklis. Kas tad tā ir par tādu lepnu dāmu? Redzēts cilvēks ... Ā, Marīs ... Mikumu Marīs ... Viņš steidzās ārā pie viņas ...
Viņa tam lūkojās pretim ar savām brūnajām, valšķīgajām acīm, it kā gribēdama sacīt: «vai tu redzi, cik es glauna ...»
«Marī, tu!» viņš, līgsmi aizkustināts, tai sniedza roku. «Vai tu mani vēl pazīsti ... atceries, toreiz krogū ...»
«Ojā!» viņa dzīvi attrauca ... «Unt vēlāk iekš to restoracion ... kur tu to karmančik pataisīj par dumm' ... Ach, tas tik bij vien špāsē ...»
Pēteris viņu nesaprazdams uzlūkoja. «Kādēļ tu to valodu tā lauzi? Vai latviski vairs neproti? ...»
«Vaich,» viņa dzīvi noraustīja plecus, «kas tur tād bauersprāk ko nesaprast! Aber es tagad runā arī par deutsch ... kad grib hutes valkāt, tad vaj'g saprast par deutsch ...»
«Vai tu mosti!» viņš sērīgi iesmējās. «Tad tu tāda freilene? ... Vai zini, es arī pa vāciski runāju ... cauras dienas runāju ... Pēc sava amata man tā jārunā ... citādi nedrīkst ... Bet vai zini, pa to vāciski esmu tā atrunājies, tā atrunājies ... gribas patiešām saķert kādu cilvēku, ar kuru tā no sirds varētu
izrunāties latviski ... Marīt, mīļā,» viņš saķēra sirsnīgi viņas roku, «runāsim jau nu labāk pa latviski...»
Marīs palika gan tāda savāda, bet negribēja to izrādīt ... «Vaī, kā viņš nesaprot ... es tikai jokoju!» viņa izlikās ... «Saprotams, ka runāsim pa latviski ... tikai pa latviski!»
«Nu labi,» viņš apmierināts pasmaidīja: «tā tu man patīc vislabāki ... Bet kādēļ tad tu to sargu turi uzsistu? Saules jau nemaz nav... Laikam bīsties, ka brūna nenodedzi.»
«Es? ... Es nekā nebīstos ... Bet tā ir mode ... visas dāmas tā ... Un es tagad esmu kaufmaņa meita.»
«Taā!»
«Jā! Tēvs uzņēma bodi Pēterburgas Ārrīgā. Līdz rudenim mēs ar māti te būsim Dubultos ... te mums arī maza bodiņa ... Vai, Pēter, mums iet pārlieku labi. Nauda mums nāk katru dienu, mēs tagad pavisam citādi dzīvojam ... Tēju un kafeju dzeram ik rītus... jāteic, mums tās vairāk nekā uz zemēm skābas putras. Māte saka: kur vienai lauku saimniecei var būt tā dzīve, kas viņai te Rīgā
«Tad jau labi, tad jau brangi ...» Pēteris sirsnīgi attrauca ... «prieks man, ka jums tik labi iet ... Mēs no tās Rīgas tā visi baidījāmies, nezinājām, kas būs un kā būs ... redzi, nu visi te esam un dzīvojam. Man jau arī, vārdu sakot, iet pavisam smalki ...»
«Redzu jau, redzu,» viņa ar labpatiku to uzlūkoja. «Tu esi jaunskungs, kas jaunskungs!»
«Un naudas man ir tagad!» viņš apzinīgi pačinkstināja bikšu kabatā ... «Vadzi, Marīt, to es tev nekad neaizmirsīšu, ka tu mani toreiz cienāji ar gaļu ... Par to man tev kādreiz jāizmaksā ... Vadzi, vai tu nevarētu atnākt pie manis Klostera pagrabā ... tad tik tu redzēsi, kādus ēdienus pie mums ēd! — — Nē, nē, tas neies ... mēs tur tik labi nevarēsim izrunāties! Man pastāvīgi jābūt darbā ... nav vaļas ... Un, lai gan tu arī esi smalka dāma, tad tomēr vēl ne tik smalka, ka te Klostera pagrabā varētu ... Bez tam mēs dāmām vienām bez kungu pavadības nemaz neklājam... Vai zini ko vislabāk? Aiziesim uz Vērmaņa parku. Es pārģērbšos citās drēbēs, nosēžos pie galda kā kungs un lieku, lai citi ķelneri mūs apdien. «Heda, Kelner, hieher ... Kelner!» Tu redzētu, kā es viņus visus iztricinātu! Par ko ne — — par savu naudu ...»
Sagrābis viņas roku, tas to stāstīdams vicināja, un viņa to visu ar labpatiku klausījās un smaidīja.
«Ticu gan, tu jau tagad tāds kavalieris iztaisījies!» viņa piemetināja. «Bet apciemo taču mūs arī. Ai, mēs dzīvojam tagad ļoti smalki! Priekš logiem mums raibi gardiņi, mīksti krēsli, pulierēti galdi, balti galdsegi ... aoh, mēs tevi it labi varam uzņemt ... Mēs tepat dzīvojam blakus. Nu, atnāc taču, Pēter, pie mums ... nu, atnāc!»
Viņa to sacīja tik lūdzošā balsī, tik uztiepdamās, ka viņam palika tīri silti ap sirdi ... It kā nesamanīdams viņš lūkojās viņas brūnajās acīs, kuras vilinoši koķetēja ...
Te piepeši notika kas negaidīts ... kā no zemes izaugusi, Ortrude nostājās viņu priekšā. Frizūra vēl tāpat izplūkāta, uzvalks nekārtībā ... Pietvīkusi un sodoši viņa uzlūkoja Pēteri, kurš, lai gan nekādu vainu neapzinājās, taču stāvēja viņas priekšā kā grēcinieks.
«Pfui, pfui, Percy, mit einer solchen, reiner Mistkäfer ... pfui, Shoking! ...» (Vē, vē, Persi, ar tādu ... tīro mēslu vaboli, vē ... Nejauki! ...) Pārmetošā
balsī, gandrīz pusraudus viņa sacīja šos vārdus, tad naida pilnam acīm uzlūkoja Marī ... «Ach Du! ...»
«Kas tā tāda pustrakā?!» Marīs beidzot atdzērās no pārsteiguma. «Ko viņa grib?»
«Tā ir Ortrude, mana krust — — tā kunga meita, gribēju sacīt, pie kura šodien būs balle,» Pēteris viņai skaidroja. «Vadzi, ej labāk projām, viņa ir ļoti niķīga ... Kniebj un skrāpē kā nelabais ...»
«Ahā, lai tikai viņa pamēģina!» Marīs saslējusēs mēroja savu pretinieci no galvas līdz kājām. Ne par collu viņa negribēja atkāpties ...
Naids Ortrudes sejā pārgāja nicināšanā. «Große Dame will sie spielen ... Crinoline hat sie an! ... Dummes Mistmädchen du ...» (Lielu dāmu viņa grib spēlēt... krinolins tai jau! Muļķa mēslu meita tu.) Ka viņas sāncense piesavinājusies jau lielas dāmas tiesības, jo uz krinolini bija tiesība tikai tādām, bet viņai tāda vēl nav, tas viņu kaitināja visvairāk.
«Was kümmert das deine Nase!» Marīs skarbi attrauca. (Kas tavam degunam par daļu!) «Große Frau, hast tu mal gesehen ... Mistmädchen kann haben Crinoline, Mistmädchen hat Geld ...» (Liela sieva, vai redzēji ... Mēslu meitai var būt krinolins, mēslu meitai ir nauda ...)
Un, gribēdama vēl jo vairāk iedzelt, Marīs, it kā otras nemaz nebūtu, griezās atkal pie Pētera un viņam uztiepās: «Nu, apmeklē taču mūs kādreiz ...»
To Ortrude vairs nevarēja tālāk paciest. «Hinweg von meinem Gehoft!» (Nost no manas sētas!) tā bargi iesaucās, bruka Marīm virsū un grūda to nost no sētas. Bet viņas pretiniece pieķērusēs pie treliņa un nekust ne no vietas. Viņām tā stīvējoties, Marīs krinolīna stīpa tika spiesta un liekta, tā ka viens gals izspērās ārā no stotes. Iekāms Marīs spēja aizkavēt, jau viņas pretiniece to bija ar kāju pieminusi, un stīpa jau līdz pusei bija izkritusi no stotēm ...
«Hahaha!» Ortrude skaudīgā priekā uzgavilēja ... «Hahaha, Modedame ...» (modes dāma) un taisījās savas pretinieces štāti galīgi iznīcināt. Tad Pēteris metās pulkā un izšķīra viņas katru uz savu pusi. «Pfui, Schande, Schande!» (Vē, kauns, kauns!) viņš tagad sodoši uzlūkoja Ortrudi. Dabūjusi izlaist drusciņ savas dusmas un otrai «iekost», viņa gan mazliet sakaunējās, bet tad, iedomādamās, ka viņš aktivi pārgājis viņas pretinieces pusē, iededzās atkal no jauna uz cīņu. Marīs, cik ātri vien varēdama, izlaboja savu avāriju, t. i., iebāza stīpu atpakaļ stotīs, arī no savas puses negribēja palikt parādā. «Laid mani, Pēter, laid,» viņa lauzās tam garām. «Viņa dabūs baudīt manus nagus.»
Ar visiem spēkiem Pēteris viņas abas turēja nost vienu no otras, bet diezin vai uz ilgu laiku tas viņam būtu izdevies, ja kaujas laukam nebūtu tuvojusēs mamzele Faustine ar mazo Kunibertu. Viņi atgriezās atpakaļ no pastaigāšanās ...
Ortrude pirmā atlēcās, arī Marīs ziņkārīgi palika stāvam.
Pienākusi Faustine caur savu raga lorneti uzlūkoja šo trijatni. «Kas te notiek? Mademoiselle Ortrud, vai jūs varat dot kādus paskaidrojumus?» viņa jautāja.
«Tā ir infamija!» Ortrude pietvīkusi vīstīja dūres. «Man grib laupīt manu mūža laimi!»
Tikai Faustine visu notikušo nepavisam nevarēja stādīties priekšā, un tādēļ viņai nebija ne jausmas no visa tā, kas te noticis. «Es jūs nesaprotu, mademoiselle! Kā es atronu jūs šinī sabiedrībā?»
«Mon Dieu, man gan še būs kāds vārdiņš līdzrunājams!» Ortrude attrauca.
«Mums pie pastaigāšanās pa mežu bija nolikta botanizēšana, kā zināsiet!» Faustine nežēlīgi turpināja. «Kā es atrodu jūs šeit?»
«Mans dievs, es jau nevarēju sadzīt jūsu pēdas un biju spiesta griezties atpakaļ uz mājām,» Ortrude pusraudu iesaucās. «Jūs man tik spēji nozudāt ...»
«Vai arī jūs mums ... Katrā ziņā es mamman par to nodošu ziņojumu ... Bez tam jums ieteicu doties pie kamercofes un savest savu frizūru kārtībā. Bet kas tā par sabiedrību?!» viņa nicinoši noraustīja plecus. «Kas tas par puiku tāds?»
«Persi, ķelneris ... izsūtīts še priekš apkalpošanas, jūsu augstdzimtība!» Pēteris rātni, gandrīz militarīski palocījās ...
«Labi, bet tu taču neesi sūtīts še uz ielas?» Faustine viņu asi un caururbjoši uzlūkoja.
«O, gan, jūsu augstdzimtība,» Pēteris turpināja. «Mademoiselle Ortrudei bija vajadzīgi mani pakalpojumi, un, ja viņa mani sauc, es taču nevaru nepaklausīt. Ja vajadzīgs, es pakalpoju katrā vietā un katrā laikā ... Priekš tam taču es esmu ...»
«Jaā, labi sacīts, itin pareizi!» Faustine atbildēja, lielā mērā no Pētera paskaidrojuma apmierināta. «Dienastnieks ir priekš tam, lai viņš saviem kungiem paklausītu. Bet viņam vajaga arī sajust pret saviem kungiem cienību ... it sevišķi pret īstiem vācu kungiem ...»
«O, to es arvien un katrā laikā esmu sajutis!» Pēteris apgalvoja ...
«Jā, jā, es redzu,» Faustine labvēlīgi piebalsoja. «Spriežot pēc tava vārda, gan laikam esi vācu bērns? ...»
«O, man ir ļoti augsti radi,» Pēteris lielījās ... «pat Rīgas patricieši — —»
«Na, na, paliec jau tādā kārtā, kā dievs tevi iestādījis, mans bērns!» Faustine viņu pārtrauca. «Klausi tikai savus kungus un esi labs pret tiem, un tie arī nebūs slikti pret tevi ... Bet kas šī knīpa tāda?» viņa beidzot pagriezās pret Marī.
Ortrude tvīka vien un nevarēja vairs valdīties ... «O, šī ir tā dumjā persona — —»
«Pst!» Pēteris, aizlicis pirkstu priekš mutes, viņu apsauca, un, kad tā samulsa, tas viņas vietā turpināja: «— kura dzīvo tepat kaimiņu sētā. Viņa atnāca pie mademoiselle Ortrudes prasīt padomu, vai tā ir patiešām modē kā viņai tagad. Mademoiselle turpretim atrada, ka tā pavisam nejauki, un gribēja viņai uz pēdām to rēpi noraut ...»
Ortrudei ap lūpām savilkās valšķīgs smaids, viņa Persi tagad pateicīgām acīm uzlūkoja.
«Umhm!» Faustine orientēta apmierināta norūca. «Mademoiselle Ortrudei šinī lietā pilnīgi taisnība ... krinoline ir kas nejauks ... Dievs sievietes piemeklējis par viņu grēkiem ... Bet, ka mademoiselle ielaižas ar katru sarunās un dod vēl padomus, tur viņa aizmirsusi savu augsto stāvokli ... Diezin vai vēl neesi zemnieku bērns? ...»
«Esmu kaufmaņa meita,» Marīs aizskarta atcirta ... «un uz laukiem mans tēvs bija saimnieks ...»
«Tāpēc! Bauru dzimuma, latviete,» Faustine noraustīja plecus. «Bet mademoiselle ir konsula meita, kuras senči no dzimumu dzimumiem ir vācieši ... Viņai tādēļ ar jums, zemiem ļautiņiem, nekas nevar kopējs būt, un, ka viņa to ir aizmirsusi, tas ir smādējami ... Ej, bērns, atpakaļ uz savu māju... te tev nekāds padoms nav meklējams. Kas tev, vienam prastam ļaužu bērnam, jāzin par modi. Krinolines lai valkā augstas kārtas dāmas, jums, bauru cilvēkiem, kad tikai putra un maize ...»
Marīs par tādu apvainojumu jau gribēja saslieties, bet Pēteris, to stumdams projām, klusu mierināja. «Ej, Marīt, ej ... vēlāk pie jums noiešu ...»
«Allez mes enfants!» (Ejiet, bērni!) Faustine mudināja Ortrudi un Kunibērtu, kurš vēlreiz pret visiem pakniksēja. «Un tu, Persi, turpini tā arvienu uz priekšu. Esi paklausīgs pret saviem kungiem, tad viņi tevi neaizmirsīs un tu dzīvē tiksi uz priekšu ...»
Viņi devās katrs uz savu pusi ... Marīs, galvu nolaidusi, uz māju, Faustine ar kungu bērniem uz parādes durvīm un Pēteris pa mazo pusi pie saviem darbiem ...
Galds jau bija uzklāts un izdekorēts. Faustines jaunkundze caur savu lorneti to visu pārskatīja, bet pēc sava paraduma gribēja vēl šur tur dot kādus aizrādījumus. Bet Līschena ķelnerus jau bija samācījusi. «Ja tas vecais spoks nāk un sāk jūs mācīt, tad prasiet viņai tikai padomu, kā tā un tā «gerichte» sagatavojama ... Tad viņa pazudīs pate no sevis ...»
Un tā arī bija. «Mamzele Švīchelbein, vai jūs mums nevarat sacīt, cik mums likt sinepes pie pudiņa zoses? ... Vai nelikt mums pie teļa cepeša drusciņ kordomonu?»
Faustine viņus neizprazdama uzlūkoja. «Tā ir Līschenas darīšana ... absolūti viņas darīšana. Griezieties pie viņas.» Tad devās uz savām istabām un nerādījās vairs.
Pēc paturēta palaunaga Pēterim tika uzdots izkrāmēt vāgūzī noliktās alus kastes un nolikt katru zorti savā vietā, lai to tad vēlāk pēc vajadzības varētu paķert. Porteri, bairīšalu, Kulmbacheru, bukalu un kā nu viņus visus sauca ... Pie tam viņam bija laika pārdomāt savus šīs dienas piedzīvojumus. Vispār ņemot, viņš ar saviem panākumiem bija apmierināts, tikai tas viņam nepatika, ka Marīs tā tika apkaunota un pazemota.
Pēterim drīzi to visu nācās piemirst, jo pie vakara pie parādes durvīm pielaida eķipaža, no kuras izkāpa konsuls ar cienīgo. Kreiļa vairs nebija uz bukas, bet viņa vietā pieņemts krievu kučieris Ivans ar lielām ūsām un oriņām ausīs. «Cienīgā taču dabūjusi savu cauri,» Pēteris nodomāja. Kur Kreilis tagad, to viņa pēcnācējs nezināja pasacīt, un Pēterim arī nebija vaļas daudz klaušināt, jo viņam bija jāstājas darbā.
Zālē viņam bija izdevība uz acumirkli sarunāties zem četrām acīm ar krusttēvu, kurš te pārskatīja, vai viss kārtībā. «Tad arī tu, puis', esi atsūtīts,» viņš to uzrunāja. «Tas ir labi, tas ir brangi! ...No šī vakara tu daudz mantosi, zēn, daudz mācīsies. Tāda sabiedrība reti kad sanāk kopā ... Nu, kā tev tavs jaunais pulkstenis iet?»
«Kā zvērs,» Pēteris lielīja, «četrdesmit astoņas stundas bez apstāšanās. Lielo paldievs jums par to un arī par ancuku ...»
«Nu, nekas, manu zēn ... dabūsim vēl, ja vajadzēs! Mēs dzīvosim ... Tikai nu esi labi acīgs un visu uzmani. Mācies manieres, ka dienās pats proti iznesties ... Un par visām lietām ievēro mūsu norunu! Ne zināt neliecies, ka tu man kas esi ... Saproti!»
«Jā jau, jā,» Pēteris attrauca. «Neesmu jau mazais bērns ...»
Viņš aizdedza kroņa lukturus un sveces, jo sāka jau rasties viesi, un konsuls ar savu cienīgo steidzās tos sagaidīt ...
It kā uz norunu viesi plūda šurpu no visām pusēm, gan ekipāžās, gan kājām, dāmas, kuplas un baltas, sārtas un staltas, kungi gan zelta tresēm, gan melnās frakās... citiem līdzi arī sulaiņi, kuri paliek gaidot. Viesi izklīst pirms pa dārzu, apskata Rabemaņu īpašumu, apbrīno to, uzteic. «Sehr nett,» «sehr hübsch», tā vien dzird ... Drīzi vien rūc kā bišu stropā; kas nejauši sastapušies, priecājas ...
skūpstās arī, tikai kungi ar kungiem un dāmas ar dāmām. Triec pa vāciskam un franciskam, jo tik daudz Pēteris it labi prot izšķirt, kas kurā valodā ... Kungi ar asprātīgām piezīmēm aizskar dāmas un atkal otrādi ...
Un, kad visi sanāk iekšā, kur spoža sveču gaisma zaigo un spīguļo kroņa lukturu glāžu križuļos, dzirkstas dāmu galvas rotas un briljantu krūšu rotas un auskarī, pie tam vēl gaiss pilns vijolīšu un rožu smaržas, tad tas viss Pēteram izliekas kā kāda burvju pasaka. Un pati cienīgā viņam izlikās kā šīs godības vidus punkts un kronis ... mirdz viņas acis, mirdz viņas akmeņi, viņas vaigs kūst no laipnības un laimības. Šovakar viņa pavisam cits cilvēks ... tik labi prot ar vienu, ar otru un ar visiem! Pēc viņa domām, viņa bija šī vakara dvēsele un, ja viņas būtu še trūcis, tad daudz būtu kas trūcis ...
Bet Pēteris nemaz neapzinājās, ka arī viņš pats te ļoti piedienēja un, ja viņš būtu trūcis, tad arī daudz kas būtu trūcis, jo arī viņa spožās metāla kņopes sveču gaismā laistījās, sniega baltais krāgs, šlipse, cimdi, iebrūnais sārtais sejs, tas viss tik «apetitlīgs», ka ikviena no klātesošām dāmām viņu būtu vēlējusies uz savas šokolādes kastiņas vāka ... Pie tam viņš bija tik dzīvs, tik pakalpīgs ikvienam pie aukstā uzkožamā, kas tika iebaudīts stāvus pie bufetes, pret dāmām tik galants, ka nolasīja tām viņu vēlēšanās no acīm.
Kad kungi bija iedzēruši pa ženeverim, uzkoduši kaviāru, gaiļa sekstes un citu, arī dāmas iedzērušas pa lāsītei vīna un liķiera un iebaudījušas, ko sirds kāro, visi sēdās klāt pie klātā galda un nu sākās īstā mielastošana. Galds, kā jau minēts, bija klāts pakavveidīgi, un ikvienam bija ierādīta vieta tur, kur uz kārtes stāvēja viņa vārds, skatoties pēc stāvokļa, no mājas kunga vai kundzes tuvāk vai tālāk.
Viņi sēdēja pašā vidū, viņai blakus ekselence Julijs fon Kube, viņam manufakturpadomnieks Adolfs Tilo, kas reprezentēja biržas komiteju. Viņiem pretim otrā pusē pašā vidū pirmais jeb «vārdu vedošais» birģermeistars Johans Kristofs Švarcs, kas cienīgai par jo lielu prieku ar visu savu lielo vecumu bija ieradies. Pa vienu roku tam sēdēja pats jaunākais birģermeistars Oto Millers, pa otru roku Lielās ģildes eltermanis Lemke. Pārējie rātskungi, ģilžu reprezentanti, ievērojamie pilsoņi un citi viesi, kungi un dāmas, raibā rindā viens aiz otra, visi pa lielākai daļai viens otru pazinās, līdz pēdējiem diviem galda abos galos — jaunekli ar melnām ūsiņām un pusmūža vīru ar melnu bārzdu un raga brilli, tos, izņemot mājas kundzi, neviens nepazina. Starp viesiem vēl atŠadās: birģermeistars Eduards Valters Tīlemans Grims, rātskungi: Eduards Holanders, Gustavs Daniels Hernmarks, Jūlijs Betfīrs, Augusts Frīdrichs Krīgsmans, fabrikanti — Vilhelms Tanks un Kārlis Kristjānis Šmits, Rīgas cementa rūpniecības nodibinātājs, tālāk izslavētais Brandenburgs, Mazās ģildes eltermanis Vilhelms Taube, pilsonis Frīdrichs Brunstermans, visi pa daļai ar kundzēm, pa daļai bez tām, — superintendents Pēlhauss un vēl daži garīdznieki, angļu kolonijas reprezentanti pilnā sastāvā, juristi Roberts Bingners un Eižens Alts, «Rigasche Zeitung» redaktors Dr. Buchholcs un vēl daudzi citi ievērojami vīri. Ar vārdu sakot, bija sapulcētas kopā Rīgas visaugstākās galotnes, tik izlasīta sabiedrība, kāda nebija ilgi kopā redzēta.
Valodas tik dzīvas, smiekli tik sirsnīgi, ka Pēteris tīri būtu varējis papriecāties, ja tikai viņi nebūtu atļāvušies tik zaimojošas piezīmes par tiem bauriem un latviešiem. It sevišķi tie garīdznieki, tie saviem kaimiņiem par latviešiem ļaunu vien stāstīja, cik Pēteris varēja novērot, un tas viņam ļoti sāpēja sirdī. Viņš nemaz nevarēja saprast, kā krusttēvs, pats latvietis būdams, tādu nicināšanu par savu tautu varēja pielaist? Bet, nu redz, vajadzēja slēpties! ... Viņš jau pats to
zināja ... būdams dienestnieks, nedrīkstēja lāga atzīties par latvieti, kur nu vēl kungs, kas grib būt starp citiem kungiem.
Te kāds piešķindināja glāzi. Visi palika klusu. Piecēlās jaunākais birģermeistars Oto Millers, pusmūža vīrs, paplatu vaigu, ierāmētu visapkārt bārzdas joslā, kas izbeidzās zem kailā smakra pakaklē. Brīdis svinīga klusuma, tad viņš iesāka.
«Jūsu augstās eminences, ekselences un magnificences! Mani kungi un dāmas! Viņa magnificences «vārdu vedošā» birģermeistera Johana Kristofa Švarca vietā atļaujiet man sacīt kādus vārdus. Mūsu priecīgai kopbūšanai šodien ir kaut kas tradicionels. Vēsture mums rāda, ka Rīgā visas svarīgākās rātes un ģildes sapulces beigušās ar mielastu. Tādēļ tad sirsnības, draudzības un uzticības parādījumi pie kopēja mielasta ir, tā sakot, pārgājuši rīdzinieku dabā ... un vienīgi tikai tā tas ir īsts mielasts, un īsti mielastot prot tikai rīdzinieks. Šie sirsnības un uzticības pierādījumi, ko mēs tad savstarpēji saņemam, mūs vieno un dara stiprus. Mūsu pilsēta arvien pieaug, pienāk klāt viņiem jauni pilsoņi, kuriem tāpat ir savas intereses un kuri grib izteikties ... Pie kopējiem mielastiem mums ir izdevība ar tiem iepazīties, ar viņiem saprasties un viņus pie sevis saistīt ... Mūsu pilsētas satversme, pēc tam kad tā no ķeizarīenes Katrinas otrās pārtraukta, bet no ķeizara Pāvila atkal visžēlīgi atjaunota, nosaka, ka, ja kāds loceklis iz augstās rātes aizgājis uz viņu labāku dzīvošanu, tad jaunu locekli viņa vietā izvēl pati rāte no pašiem pirmiem un labākiem Rīgas pilsoņiem, kuri sēd uz Lielās vai Mazās ģildes vecāko beņķa ... Šodien mums nu ir tā laime un gods būt viesos pie Lielās ģildes vecākā — konsula Georga Rabemaņa ... vīra, kura namā valda īsti baltu uzskati, vīra, kura ģermāņu dzimums, par ko nevienam nav ne acumirkļa iemesla šaubīties, ir garantija, ka caur viņu arī uz priekšu tiks uzturēta mūsu kontinuitāte.
Mūsu interese ir — un es domāju, ka runāju visiem mūsu augstās rātes locekļiem iz sirds — mūsu interese ir, ka mēs pie nākamā gadījuma un izdevības saistām savas kolēģijas sastāvā mūsu mīļo biedri — uzņēmīgo Rīgas tirgoni konsulu Georgu Rabemani. Tā nav vienīgi mūsu iniciativa, tas ir atklātības spriedums, kuru būsim akceptējuši mūsu tēvu pilsētai par svētību. Paceļu tādēļ glāzi uz viņa veselību ... lai dzīvo mūsu krietnais biedris ... Hoch, hoch ... hoch!...»
Visi kā sastinguši noklausījās šo nozīmīgo runu, kura bija vēl nozīmīgāka caur to, ka to varēja ieskatīt par puslīdz oficiālu ... To tātad jau varēja ieskatīt par drošu faktu. Pats konsuls reižu reizēm piecēlās, par lielo goda parādījumu mēmi aizkustināts palocījās, gribēja ko teikt, bet nevarēja. Un Hildegardis kundze vai kusa no laimības; siltāki un spožāki vairs pati saulīte nevarēja izstarot kā viņas acis uz visām pusēm.
«Hoch, hoch, hoch!» visa sabiedrība piesita glāzes ar nama tēvu un nama māti, kuri mēmi un aizgrābti nespēja saņemt vien visus tos goda parādījumus. Un ne mazāk jutās godināts Pēteris. Ka viņa krusttēvs bija liels vīrs, to viņš jau zināja, bet, ka viņš tik liels āķis ... ne. Un tādēļ arī viņš spēkiem sauca līdzi «hoch!» ... Iejūsminātā sabiedrība gan to nepamanīja, bet vecākais ķelneris. «Vai tu traks esi?» viņš piegrūda tam pie sāniem. «Labāk uzmani, ka kungiem kā netrūkst.»
Kad sirsnīgās gaviles bija aprimušas un viesi izmainījuši savstarpējās sarunās kādus vārdus, piecēlās atkal apmēram tāda paša tipa kungs, tikai drusciņ šaurāku vaigu un sirmāks.
«Viņa magnificencei rātskungam Gustavam Danielam Hernmarkam vārds!» birģermeistars sacīja.
«Augstā sabiedrība!» runātājs iesāka: «Piebalsoju savam priekšrunātājam: par tādu pilsoni kā konsuls Georgs Rabemanis Rīgas pilsēta var novēlēt sev laimes, un mēs, rātes locekļi, justos ļoti pagodināti, iegūstot šādu biedru. Pie šī gadījuma es nevaru atturēties, neminējis to vīru, kuram mums jāpateicas, ka Rīga varējusi tā attīstīties, pieaugt un iegūt no jauna daudz tādu krietnu pilsoņu kā mūsu cienījamais Lielās ģildes vecākais. Es nemaldīšos, ka jūs visi sacīsiet vienā mutē ar mani: šis vīrs ir viņa augstā ekselence grafs Suvorovs Rimņikski firsts Itaļiski, mūsu bijušais ģenerālgubernators, kuram vēl jo tuvu personīgi stāvēt man bija tas gods. Kauču arī mums, rīdziniekiem, laime dabūt viņam tādu pēcnācēju, kāds ir viņa augstā ekselence ģenerālis barons Līvens, par kuru mums pilnīgi garantija, ka tas kā šīs dzimtenes dēls jūt līdzi mūsu pilsētas uzplaukšanai, tad tomēr visa Rīgas attīstība ir cieši saistīta ar firsta Suvorova vārdu. Sākot ar 1848. gadu, kad viņš ieradās pie mums, visas lietas ņēma citu virzienu. Zem viņa augstās protekcijas nodibinājās biržas komiteja, kura nu turpmāk gādāja par šejienes ostas apstākļiem. Kopš 1823. gada pie Daugavas padziļināšanas vairs nebija ne roka pielikta, jūras mute bija aizsērējusi uz 8—9 pēdām. Visiem lielākiem kuģiem vajadzēja pievest lādiņu uz klajas jūras, kas izmaksāja ļoti daudz un bija savienots ar briesmām. Ārzemju rēderi labprāt atturējās sūtīt uz Rīgas ostu, un nodibinājās uzskati, ka Rīga kā ostas pilsēta nekam neder, un valsts centrālā valdība Pēterburgā vairs neturēja pat par vērtu vilkt dzelzceļu no Dinaburgas uz Rīgu, bet projektēja pirmējo savienot ar Liepāju. No šīs līnijas tad Rīgai tuvākā vietā bija atļauts savienoties ar zaru līniju. Tās bija lielas briesmas priekš mūsu tēvu pilsētas, kas apdraudēja viņas nākotni. Šī ziņa priekš manis bija tik notriecoša, mani kungi un dāmas, ka es pie Ņevas krastiem, kur biju nosūtīts šīs lietas dēļ rūpēties, sagulēju divus mēnešus slims. Ka šīs briesmas tika novērstas, ka mums netika atņemts mūsu dzīvības nervs — Dinaburgas dzelzceļš, par to mums ir jāpateicas vienīgi mūsu augstam gādniekam — viņa ekselences gaišībai. Tikai garantējamo būves kapitālu, pie kura sagādāšanas vislielākie nopelni ir mūsu angļu kolonijai,» — viņš palocījās pret dažiem kungiem, kuri palocījās pretim — «ceļu ministrija pazemināja no 12 miljoniem uz 10.800.000 rubļiem. Bet, pateicoties mūsu dzelzceļa saimnieciskās direkcijas cītībai un saprātībai,» — viņš paklanījās pret Juliju fon Kubi, kurš arī palocījās pretim, — «nekādas garantijas vairs nav vajadzīgs, bet akcionāriem iespējams izmaksāt pat prāvu dividendu. Pēc tam kad Dinaburgas dzelzceļš ir devis tik apmierinošus panākumus, patlaban uzsākti priekšdarbi dzelzceļa būvei uz Jelgavu, ko sevišķi iekustinājis mans draugs manufakturpadomnieks Adolfs Tilo. (Savstarpēja palocīšanās.)
Tālāk mūsu augstā aizgādņa nopelns ir, ka mums ir nokārtoti ostas un brāķa noteikumi, ka pie Rīgas var uzbraukt kuģi, kas peld 1 —17 pēdas dziļi, bet Mīlgrāvī pat līdz 20 pēdas dziļi, ka mums pašiem pirmiem bija magnētiskais telegrāfs no Rīgas līdz Dinamindei, kas sevišķi no svara pavasaros un rudeņos, kad varam katru brīdi dabūt ziņas par ledus apstākļiem jūrā. Ka mums tad tālāk tika liegta koncesija uz sava rēķina izbūvēt magnētisku telegrāfu uz prūšu robežām un savienoties ar ārzemju telegrāfu tīklu, to novērst, diemžēl, nestāvēja viņa gaišības varā.
Beidzot es vēl minēšu veco Rīgas vaļņu noārdīšanu, kas atvēra logu jaunam gaisam un padarīja galu lielai nospiestībai un šaurībai iekšpilsētā ... Tāpat caur viņa laipno gādību svabadā zeme palika pilsētas īpašumā. Uz tās pacēlās mūsu jaunais mūzas templis — pilsētas teatris, pacēlās gāzes iestāde, kuras pirmās liesmiņas mūsu pilsoņi jau redzējuši. Drīzi tur redzēsim arī savu politechniku, kura tagad īrētās telpās, bet ir projektēts viņu celt uz pašu zemes. Tādēļ tikai ar cienību varam iegādāties firsta Suvorova Rimņikski Itaļiski vārdu. Rīga ir tā, kas viņa ir, caur savu ilggadīgo ģenerālgubernatoru, kuru man bija tas gods jo tuvu pazīt un pārrunāt personīgi ar viņu visus svarīgākos jautājumus. Sevišķi tajas grūtos laikos, kad pa Krimas kara laiku Rīgas osta bija bloķēta, bija kā izmirusi un viss eksports un imports tika izdarīts ar zirdziniekiem līdz prūšu robežām. Tādēļ lai dzīvo mūsu augstā valdīšana, mūsu administrācija ... Es paceļu glāzi uz viņas reprezentantu mūsu starpā — viņa ekselenci Juliju fon Kubi. Hoch, hoch, hoch! ...»
Atkal tika piesistas glāzes, atkal laimes uzsaukumi, tomēr ne vairs tik sirsnīgi un jūsmīgi ... vairāk formāli un cienīgi, neizvērtās tā kā pirmīt frenetiskās gavilēs ...
Piecēlās kungs, kas sēdēja mājas kundzei blakus ... šķeltu, sarkanu vaigu bārzdu, ordeni kakla lentā, bet citādi ne mundierā, bet melnā frakā ...
«Pateicos viņa magnificencei par laimes uzsaukumu, lai gan še oficiāli nereprezentēju valdības varu. Bet viņa vārdus varu pilnīgi parakstīt. Administrācijai ir tas gods pie pilsētas uzplaukšanas strādāt kopā ar tik cienījamu rāti, ar tik saprātīgiem ģildes priekšstāvjiem un ar tik mērķa apzinīgiem pilsoņiem, kuri ne acumirkli neaizmirst, ka viņi ir balti un ka viņi šīs zemes vēsturiskām tradicijām parādā — uzturēt arī uz priekšu savas atsevišķās īpatnības kā atsevišķs loceklis lielās Krievu valsts kopības ķēdē ... Man ir bijusi tā laime ar mājas kundzi izmainīt domas, un es varu tikai priecāties par to veselīgo garu, kāds šinī namā valda. Konsulu Georgu Rabemani un viņa laulātu draudzeni Hildegardis kundzi īsto baltu ugunskuru sargātājam es varu uzstādīt par paraugu, kādai būs būt īstai Rīgas pilsonībai, un tādēļ uzsaucu viņiem augstas laimes. Rīgas augstā rāte var novēlēt sev augstas laimes, ja tai izdodas iegūt šo pārliecināto baltu locekli. Hoch, hoch, hoch!»
Kad glāžu šķindināšana un gaviles bija aprimušas, piecēlās pats mājas kungs. Pēterim sirds sāka straujāki pukstēt. Cik cienīgi viņa krusttēvs nostājās un cik skaisti caur degunu nokraukojās!
«Jūsu augstās eminences, ekselences, magnificences! Mani kungi un dāmas! No jūsu goda parādījumiem izaicināts, no tiem laipni domātiem vārdiem, kurus mani priekšrunātāji zīmēja uz mani, atļaujos sacīt kādus vārdus. Ja mēs priekš vispārības strādājam, tad nostājamies uz kādas labi pārdomātas un nosvērtas platformas, kas tad mūsu darbiem noder par ciešu mērauklu un vada tos zināmā virzienā. Ja nu man būtu tas gods un tā laime — es atbildu te uz tiem nepārprotamiem aizrādījumiem no visām pusēm — kļūt uzņemtam rātes kolēģijā — — lai gan, pēc maniem uzskatiem, šis gods piekrīt tiem daudziem vīriem, kuri nopelnu bagātāki par mani, — bet man tomēr tiktu piešķirts tas gods, kuru atraidīt būtu apvainot tos, kuri man to parādījuši, un manai balsij arī būtu kāda nozīme pie mūsu pilsētas likteņa, tad mana platforma būtu saņemama maz vārdos: Laissez faire, laissez passer! Ļaujiet ražot un ļaujiet pārdot! Bez kaut kādiem liekiem ierobežojumiem. Veco mūru noārdīšana ir ļoti raksturisks piemērs mūsu tēvu pilsētas turpmākai uzplaukšanai un attīstībai. Ir jānovērš visi kavēkļi darbam, enerģijai, dabiskai attīstībai. Darba un tirdzniecības brīvībai. Pēc manām domām, ir jākrīt cunftēm un innungām tādā raksturā, kādas tās pie mums. (Hernmarks no vietas: Pilnīgi manas domas!) Jāpārveidojas arī pašas rātes konstituēšanas veidam, kuram jānostājas uz demokrātiskiem pamatiem. (Hernmarks no vietas: Gluži manas domas!) Nodokļu nasta jāizdala taisnīgāki uz to kamiešiem, kuriem kas ir. (Hernmarks: Itin pareizi!) Pie mums apliktas ar galvas naudu mazturīgas masas, laikam par sodu, ka viņām nekā nav ... turpretim nodokļi uz īpašumiem, piemēram, imobiliju nodokļa, mums nepavisam nav! ... Tāpat nenokārtots ir vēl iedzimto jautājums, attiecības starp vāciem un nevāciem. Ja mēs liedzam nevāciem ietikt mūsu korporācijās, ja liekam tik lielu svaru uz vācu dzimumu, tad mums jāļauj nevāciem nodibināt pašiem savu kultūru, tā pat jāveicina, jo citādi netiek modināti un attīstīti zemes produktivie spēki mums pašiem par ļaunu. Pēc manām domām, nebūt nav jāprasa, vai kāds ir dzimis vācietis, bet vai tam ir vācu audzināšana, tas grib būt kā vācietis, domā un jūt kā vācietis. Tā tikai mēs stiprināsim savus spēkus, turpretim spaidu sistēma mūs var aprakt nevācu masās ... Mums vispār jārēķinās ar laika garu, jāpiemērojas arī reformām, kuras citādi varbūt nāks pret mūsu gribu no kādas augstākas varas. Protams, ka visa tāda pārgrozība izdarāma, ievērojot stingri mūsu baltu kontinuitāti, ka viss tas labais, derīgais un īpatnējais lai paliktu. Daba netaisa lēcienus, vēsture arī ne ... Viņas prasa sakarus ar tradicijām ... Aizkustināts no man parādītās uzmanības un lielās uzticības, minot mani priekš tik svarīga un atbildīga uzdevuma, kāds ir Rīgas rātes loceklim, es uzdzeru jums, augstām magnificencēm, un uz jūsu augstās kolēģijas pastāvēšanu un zelšanu. Lai dzīvo Rīga un viņas augstā rāte ...»
Tik skaļi un sirsnīgi aplausi vēl nebija bijuši ne pēc vienas runas ... vismaz Pēterim tas tā likās ... Tāpat tas likās arī Hildegardis kundzei, kura pie konsula runas pirmās daļas bija it kā sastingusi, bet pie pēdējās atplauka un staroja aiz laimības, piesita tagad ar vienu, otru un kas vien ar viņu piesist vēlējās. Un nebija neviena, kas nebūtu gribējis piesist viņai un konsulam. Kas nevarēja viņus piesniegt tieši, tie piecēlās no savām vietām un gāja apkārt galdam, tā ka uz brīdi izcēlās kņada un pēc tam dzīvas sarunas.
«Es tikai varu piekrist sēram Rabemanim,» kāds no angļu kolonijas sacīja rātskungam Hernmarkam. «Pie mums Anglijā, kur likumdošana atronas tautas rokās ... labāk sakot, turīgo un izglītoto aprindu, kurām parlamentā pārsvars, nekad negaida, līdz tauta reformas ņem, mēs viņai tās dodam. Caur to mēs arī dodam tādas, kā mums patīk, bet, ja viņa ņem, tad ņem tādas, kā viņai patīk ... To arī Rīgai vajadzētu ievērot ...»
«Jums taisnība, sēr,» Hernmarks atbildēja. «Krievija, kā visas zīmes rāda, nenoliedzami atronas lielu reformu priekšvakarā. Arī Rīga kā viņas sastāvdaļa nevarēs izvairīties no šīm reformām jo vairāk tādēļ, ka dažas mūsu formas pārāk novecojušas. Sen tās vairs nav piemērotas mūsu tagadējiem sabiedriskiem spēkiem. Ir tādēļ no svara, ka neļaujamies pārsteigties, bet, cik paši būsim strādājuši pie reformām līdzi, tādas viņas arī būs ...»
«Vai šinī virzienā jau kas darīts?» anglis jautāja. «Būtu pats pēdējais brīdis ...»
«Ir sperti soļi, sēr!» Hernmarks viņu apmierināja. «Ir izstrādāts projekts, pēc kura rātes vēlēšana ne tikvien kā triju šķiru lieta, bet visu Rīgas pilsoņu tiesība. Bet citādi esam paturējuši acīs, lai pilnīgi tiktu uzturēta rātes kontinuitāte un tās viņas īpatnības, kuras izrādījušās par ļoti noderīgām ...»
«Bet vai ir kāda garantija, ka šis projekts tiks no valdības akceptēts?» anglis jautāja.
«Mūsu garantija,» Hernmarks pasmaidīja, «ir mūsu augstais draugs viņa gaišība firsts Suvorovs, kuram tagad kā pilsētas priekšniekam Pēterburgā augsti sakarī. Ja viņa svaram izdosies izgādāt mūsu projektam apstiprinājumu, tad pret visām «reformām» esam pasargāti ...»
Atskanēja atkal glāžu činkstināšana ... vārds bija Sv. Jāņa ģildes eltermanim Viļumam Taubem. Tas bija jau gluži sirms vīrs un arī nekāds liels runātājs ... «Jauni laiki prasa savas tiesības,» viņš pēc parastā ievada iesāka. «Tanī ziņā konsula vārdi ir neapgāžama patiesība. Bet nebūs aizmirst, ka amatam ir zelta pamats. Un šis zelta pamats ir cunfte, kādēļ mēs pašas cunftes kā ļoti noderīgas nedrīkstam satricināt. Protams, ka pārgrozāmas visas tās šrāgas, kuras vairs nesaietas ar tagadējo likumisko kārtību un laika garu ... Es domāju, ka pilsonisko uzturu (die bürgerliche Nahrung) mēs necunftīgiem pilnīgi nevarēsim aizturēt. Bet piepaturamas ir dzimuma grāmatas meistarīem, ka viņi vācu dzimuma un laulības gultā dzimuši. Tas ir viens no cunftes stiprākiem pamatiem, jo dod mums garantiju, ka mūsu amatnieku aprindās nesaronas vis šādi tādi elementi, fušeri, kas nekā nejēdz. Mēs zinām tad, ka mums darīšana ar īstiem vācu meistarīem, kas savu amatu prot. Otrkārt, mūsu cunftes nav iznīcināmas, tādēļ ka no viņām kopēji sastādās Sv. Jāņa ģilde, kurai ir sava vēsture ... Šī ģilde ir pilsētai devusi pilsonisku elementu, kas ir bijis ļoti noderīgs pilsētas aizstāvēšanā un pārvaldīšanā ...
Konsuļa Rabemaņa ieiešanu augstā rātē Sv. Jāņa ģilde apsveiktu tikai ar prieku, ievērojot viņa liberālos uzskatus, kas attiektos arī uz mums, amatniekiem. Mūsu laikos gan parasts raudzīties uz amatnieku pār pleciem. Mazā ģilde bieži ignorēta, kur viņai bija tiesības. Sevišķi no tā laika, kad, pilsētai paplašinoties, pārvaldīšana vairs nav goda amats, kā tas bija vecos laikos, bet ir vajadzīgas visādas komisijas, kuras atmet arī kādu materiālu atlīdzību, šādās atlīdzinātās komisijās tad amatniekiem vairs nav vietas. (Manāma sakustēšanās.) Mazās ģildes tiesības netiek reprezentētas tai mērā, kā viņas vēsturiskā nozīme to prasa ... Piemēram, pārgrozot Tirdzniecības kases statūtus, — es domāju 100.000 rubļu lielo fondu, kurš reiz Rīgai aizdots bez procentiem no ķeizarīenes Annas Ivanovnas, -— Mazā ģilde vairs nav prasīta, vai viņa ar to uz mieru, lai gan viņai tāpat vēsturiskas tiesības pie šīs kases pārvaldīšanas. (Liela sakustēšanās ... runātājs apstājas.) Nu, atvainojiet, es varbūt aizskaru lietas, kas še šinī sapulcē, kurai familijas raksturs, nepieder ... Bet, ja es paceļu savu glāzi un dzeru uz konsuļa Rabemaņa veselību, kā Rīgas pilsonības reprezentantu, tad es domāju arī to pilsonību, kurai zelta pamats ... Hoch, hoch, hoch! ...»
Atkal glāžu piesišana, tad savstarpējas sarunas, kurās dzirdēja smādējam Mazās ģildes eltermaņa uzstāšanos. «Caur Mazās ģildes ietiepību uz savām formelām tiesībām tiek novilcināta Tirdzniecības kases pārvēršanās par pilsētas diskonto banku,» Hernmarks sacīja savam angļu galda biedrim. «Faktiski viņa nekad nav piedalījusies pie Tirdzniecības kases pārvaldīšanas, viņas tiesība pastāvējusi tikai uz papīra ...»
Tad vārdu dabūja kāds kungs, kura vārdu Pēteris nesadzirdēja, bet par kuru teica, ka tas esot viens no ievērojamākiem baltu atklātības darbiniekiem. Viņam iesākot, iestājās svinīgs klusums.
«Mani augstie kungi un dāmas! Atvainojiet, ka es mūsu apstākļus apskatīšu no citas puses un rādīšu jums ainu, kas spilgti nošķirsies no tām optimistiskām izredzēm, kas te tika izsacītas. Es domāju, ka mums nav iemesla iztēlot savu nākotni tik rožainām krāsām. Mēs nedrīkstam atdusēties uz saviem lauriem, bet mums jāsaņem visi spēki, lai noturētu šo zemi, ko mūsu senči zobenbrāļi un krusta bruņenieki priekš mums iekarojuši. Viņi atņēma šo zemi nekristītiem pagāniem, radīja te kultūru un apsargāja šo kultūru ar zobeņa asmini ... Un, ja mēs savu vācu kultūru šinī zemē gribam uzturēt, tad mums ir jāstāv kā vīriem. Mums briesmas draud no divām pusēm ... no augšas un no apakšas. No augšas draud uzgulties smags lietuvēns uz mūsu iestādēm, tās nospiest ar lozungu: «reformas»,
bet no apakšas iedzimto pulki arvien vairāk nāk pie izglītības un turības, iespiežas mūsu rindās, pārkrustī savus vārdus un top vācieši gan pēc ārējā laķējuma, bet ne tādi sirdī un pēc saviem uzskatiem. Ar savu iespaidu un principiem tie demoralizē arvien vairāk mūsu rindas, atļauj skatīties uz draudošo nākotni arvien mazāk nopietni un rīkoties vaļīgāki — —.
Tādēļ tad ir jāapsveic ar prieku, ka vadošās aprindas top bagātākas par vienu tādu pārliecinātu spēku, kāds ir cienītais konsuls Rabemanis, kuram pie tam vēl plašs skatiens un cieta griba izvest cauri mūsu baltu kuģi pārāk novecojušo formu Skillai un reformu Karībdai. Es viņa taktikai lielumā un apmērā piekrītu: nevāci lai paliek pie sevis, bet mēs, vāci, paliekam pie sevis. Tikai, diemžēl, tas netiek stingri izvests cauri. Piemēram, cunftes dzimšanas grāmatas gan tiek prasītas, bet bieži viltotas, pieņemti par meistarīem nevāci un mācīti amatos nevācu bērni. Ļoti jānožēlo dzimtbūšanas un klaušu atcelšana, kas atsvabināja nevācu zemniekus no savas zemes, atļāva tiem ieplūst pilsētās, caur ko kontrole par katra dzimšanas tiesībām ļoti apgrūtināta ... Attiecoties uz laissez faire, laissez passer principu, es atļaujos piezīmēt, ka šim principam ir gan nozīme starp diviem vāciešiem, bet nevar būt runa par viņu starp vācieti un kādu iedzimto parveniju. (Konsuļa vaiga krāsa, kā varēja redzēt, izmainījās. ..) Tāpat nevar būt runa par cunftu atcelšanu. Ja caur to grib nākt iedzimtiem pretim, tad nevajag aizmirst, ka apetite nāk līdz ar ēšanu. Jo vairāk jūs viņiem padosieties, jo viņu prasījumi ies tālāk ... Tādēļ īsi un skaidri: mums, baltiem, ir sava tiesība ... viņa nav nekāda izdomāta tiesība, viņa vēsturiski izaugusi un nodibinājusēs. Šīs vēsturiskās tiesības, kas tik skaidri un gaiši izsaka mūsu īpatnības, mūsu zemes savādības, kas attīstījušās savādos apstākļos, savādā gaisā — — tās būs mums uzturēt, tās būs mums aizstāvēt! Savas pirmdzimtības tiesības mēs nedrīkstam pārdot par lēcu virumu! ... Paceļu tādēļ savu glāzi un uzdzeru konsuļa kungam kā šo tiesību reprezentantam ... Hoch, hoch ... hoch ...»
Sajūsma bija atkal lieliska. Konsuls mazliet uzbudināts grozīja savu glāzi ... tad piesita ar saviem apsveicējiem un arvien vairāk apmierinājās ...
Tagad bija vārds manufakturpadomniekam Adolfam Tilo. Neliels, kalsens cilvēks, ļoti melnīgsnējs, bet ļoti patīkams «zelšafteris». Visi uz viņa runu sagatavojās kā uz kādu sevišķu baudījumu, jo viņam arvien bija daudz humora pat nopietnās lietās ...
«Ir divas patiesības,» viņš iesāka, «viena aiz zaļā galda, otra dzīvē. Šo pēdējo patiesību mēs, tirgotāji un saimniecības vīri, protam ļoti cienīt ...
Viņa atbalstās uz ļoti vienkāršu materiālu aprēķinu; ja tu vienā lietā ko ieliksi, tad tu arī no viņas ko ieņemsi ... Man Zasulaukā ir govu laidars ... tās «skaistākās govis» nav vācu govis, bet labi paēdušas govis.»
Visi uz reizi sāka kā kutināti smieties un aplaudēt ... «Bravo, bravo, šis joks nav slikts ...» Runātājam bija jāapstājas. — —
«Oriģinels vīrs, patiešām!» kāds no angļu kolonijas sacīja savam galda biedram.
«Jā,» tas atbildēja. «Lai demonstrētu, ka vielas nevar iet zudībā, tas pie savas vilnas vērptuves ierīkojis rezervuāru, kurā uzkrāj netīro, izmazgāto ziepju ūdeni, ar nodomu caur kādu ķimisku procesu pārvērst to atpakaļ par ziepēm. Tās varētu mazgāt atkal no jauna, un tā viņa vienreiz apgrozībā ieliktās ziepes būtu mūžīgas un neiznīcīgas ...»
«Ko jūs sakāt?!» anglis paraustīja kamiešus... «Nu, iespējams tas gan varētu būt, jautājums tikai, cik tas izmaksā ...
Kad jautrība bija aprimusi un iestājies klusums, Tilo turpināja. «Pie cilvēkiem, man šķiet, tas nevar būt citādi. Mēs, izglītotie un labi pārtikušie, neesam tādi tādēļ, ka esam vāci, bet tādēļ, ka mums ir kapitāls. Kādus brīnumus kapitāls dara, to mēs, rūpnieki, vislabāk zinām. Pie Mārtiņa baznīcas durvīm bija agrāk smilšu kalns, kas ļoti apgrūtināja baznīcēnus. Kāds draugs man sacīja: «vai nevarēja izraudzīties baznīcas vietu citur? ...» Es sacīju: «Aizcel projām to kalnu!» Viņš sacīja: «Kas to iespēj? Tādi milži mēs neesam! ...» «Vai gribi saderēt ar mani, ka viņu aizcelšu? ...» Pēc vienas nedēļas kalns bija norakts un aizvests projām, par ko izdevu vairāk tūkstoš rubļus. Milzis, kas šo brīnumu iespēja, bija kapitāls ...
Bet, ja es rīkotos ar savu kapitālu tā kā ar to smilšu kalnu, tad man drīz vien viņa vairs nebūtu. Kapitāls tikai tad ko dara, ja tas var pelnīt un pieaugt. Priekš tam viņam vajag darba spēka. Mums, vāciem, ir kapitāls, bet nevāciem ir darba spēks. Tā ir tā noslēpuma atslēga, ka Rīgā rūpniecība varēja uzplaukt tikai pēc tam, kad tika uz laukiem atcelta dzimtbūšana un klauši. Ievediet atpakaļ klaušas, saistiet cilvēkus pie zemes, ka viņi nevar aiziet, kur tie grib un kur tiem labāki, un es tūdaļ slēdzu visas savas fabrikas. Doktora kungs saka, lai mēs neņemam nevācu mācekļus ... varbūt, ka mazākas darbnīcas bez tiem var iztikt, bet mūs' fabrikas ne. Fabrikants taisni pastāv no saviem strādniekiem, un, jo viņam to vairāk, jo labāk.
Man ir taisni jācenšas šie latviešu strādnieki pie savas fabrikas saistīt. Ja viņam citur būs labāki nosacījumi, viņš aizies no manis. Atnāciet, paskatieties manās fabrikās. Mums ir strādnieku dzīvokļi, mums ir fabrikas skola, mums ir dziedāšanas biedrība, mēs turam visus latviešu laikrakstus un grāmatas. Man ir ļoti patīkami, ka mani ļaudis ir tai pārliecībā, ka es to visu daru aiz laba prāta, bet īstenībā, ja gribu pastāvēt un izsist no sava kapitāla procentus, man ir tas jādara ... Es tādēļ pilnīgi piekrītu savam draugam. Izglītotie un turīgie nevāci mums jāuzņem kā līdztiesīgi vācieši, jo tie stiprina mūsu rindas. Bet lielajam pūlim mums jāpiepalīdz attīstīt pašam sava tautiska kultūra. Kāds zaudējums mums caur to, ja viņiem savas biedrības, tie lasa savas grāmatas un dzied savas dziesmas? Lai dzīvo mūsu pilsētas saimnieciskā attīstība ... Hoch, hoch, hoch ...»
Neviens no šīs runas nebija tā sajūsmināts kā Pēteris ... «Latviešiem pašiem savas biedrības,» viņš nodomāja, «tie dzied savas dziesmas un lasa savas grāmatas ... cik smalki, cik tas vareni!» Tiem, kas tagad piesita glāzes ar runātāju, tiem tas vis tā nebija gājis pie sirds kā viņam.
Tādēļ piecēlās viņa eminence ģeneralsuperintendents, pasmalks vīrs, uz kura gludi noskūtā vaiga bija atlikuši vēl tikai divi bārzdas kušķi pie pašiem deniņiem. Platais, stērķelētais krāgs viņam sniedzās gandrīz līdz ausīm un bija apsiets mezglā ar melnu zīda šalli.
«Augsti cienītā sabiedrība!» viņš iesāka. «Tautību jautājums Baltijā top arvien sarežģītāks un modina nopietnas rūpes. Mūsu taktika līdz šim bijusi nepareiza ... mums iedzimtos ne vien no vācietības nevajadzēja atturēt, bet paveicināt viņu pārvācošanu. Tā tagad ir nokavēta, un latviešu tautiskā attīstība sāk parādīties pret mums kā naidīga pretvara. Latviešu vadība atradusēs līdz šim mūsu, luterāņu, garīdzniecības rokās. Mēs esam radījuši viņai garīgu un laicīgu literatūru, viņas stāvoklim piemērotu avīžniecību. Jelgavā tiek izdotas «Latviešu Avīzes». Rīgā iznāca «Tas Latviešu Ļaužu Draugs». Lapas, kas ieaudzināja ļaudīm pieticību, paklausību pret saviem kungiem un lielu dzimtenes mīlestību. Līdz šim arī šī arāju un kalpotāju tauta ir uzticējusēs pilnīgi mums, paļāvusēs
mūsu vadībai ... Bet tagad mums ceļas pretim jauni aģitatori, kuri mums grib atņemt tautas uzticību, vadīt to pa citiem, bet maz pārbaudītiem, pat kaitīgiem ceļiem. Rīgā, piemēram, iznāk laikraksts «Mājas Viesis», kas pat saviem lasītājiem sniedzis pārtulkotu jaunvāciešu dzejoli «Loreleja», pavisam tādā svešā, neparastā valodā, atmezdams pilnīgi veco konstrukciju un ortogrāfiju... Tā mums ir cēlušies savi «jaunlatvieši». Ir darīts iespaids uz izdevēju un panākts solījums, ka labosies. Bet iznāk Pēterburgā kādas latviešu avīzes, uz kuru redakciju nav bijis iespējams izdarīt nekādu iespaidu. Tā ir tā trakākā kūdīšanas lapa, kāda vien domājama ... musina un rīda pret augsto muižniecību, pret baznīcu un visām vācu iestādēm ... Piemēra dēļ še varat ieskatīties šinī lapiņā, kur redzat, ka suns piekritis pie bizas, un to plosa. Uz ko tas mērķēts, to jūs itin labi sapratīsiet. Velnišķā kārtā šī lapa nonicina, kas vācisks, un ceļ debesīs, kas krievisks. Viņa acīm redzot piekopj mums naidīgu politiku. Starp viņas līdzstrādniekiem kāds Kaspars Biezbārzdis rakņājas pa vēsturi un mēģina atrast tiešus sakarus starp latviešiem un slāviem ... pat Herodota skitus tas mēģina pierādīt par īstiem slāviem. Tur ir kāds nemiera gars Krišjānis Valdemārs, kurš musina latviešus pulkiem aiziet uz Iekškrieviju, nodibināt tur kolonijas, piesolīdams tiem tur nedzirdētus labumus un brīvības ... Pamazām vien šī lapa sadrupina mūsu autoritāti un cienību ... satricina vecos ieskatus un parašas. Ir pienākts, ka šis Valdemārs pat tā pielīdis krievu valdības iestādēm, ka ir licies sevi iecelt par cenzoru, kam šī lapa jāuzrauga, turpretim redaktors ir kāds students Juris Alunāns, gan citādi dievbijīga tēva dēls, kas liekas būt vācietis ... Ir manāma pat cenšanās, ka šie elementi grib nodibināt kādu latviešu biedrību, kas būtu tās lielākās briesmas priekš mūsu mīļās, dārgās dzimtenes ...
Latviešu literarīskā jeb draugu biedrība, kura sastāv pa lielākai tiesai no Kurzemes un Vidzemes mācītājiem, tam visam sekojusi un iesniegusi attiecīgu paziņojumu augstam muižniecības konventam un konsistorijām. Tik daudz ir cerams, ka šī lapa turpmāk tiks padota Rīgas cenzūrai, tātad stingrākai uzraudzībai. Bet ar to vien nebūs līdzēts, ja mēs paši neapzināsimies mērķi, kopotiem spēkiem nemēģināsim apspiest ļaunumu pašās saknēs, nestāvēsim kā mūris priekšā šīm mācībām un neļausim tām izplatīties tautā. Jūs, augstie rātes kungi un direktori, stāvat šai lietai nostāk, jums svarīgākas intereses, ostas izbūves, fabrikas utt., jums nav laika sekot latviešu gara dzīvei tai apmērā kā mums, luterāņu mācītājiem. Bet tādēļ arī jums, augstie kungi, vajaga mums sniegt palīdzīgu roku un mūs pabalstīt, jo, to darīdami, jūs pabalstīsiet paši savas tiešās intereses. Nedodiet rokā nevienu latviešu laikrakstu vai grāmatu ne savam kučierim, ne savam namiķim, ne kādam citam savam saimes loceklim, pirms neesat aprunājušies par to ar kādu Rīgas mācītāju ... Mēs centīsimies vācu laikrakstos izsludināt visus tos izdevumus, ko ikviens bez liekas apdomas var savai saimei rokās dot. Tikai tā mēs paturēsim latviešu tautu savā dabiskā aizgādnībā un viņa būs apmierināta savā tagadējā pieticībā. Bet, ja mums tas neizdodas vai arī ja mēs palaidīsim vaļīgāku roku, tad, vai, mums ...»
Viņš apklusa ... pār visu sabiedrību it kā nospiedošs kapa gaiss ... Ne glāžu šķindēšana, ne augstas laimes ... viņš tos bija piemirsis ... Pēterim tas nepavisam nepatika. .. Ko viņš tur kašķējas tiem latviešiem virsū un pie tam izjauc visu omulību ... Un jaunais cilvēks ar melnajām ūsiņām galda galā sarka un bāla vien ... sēdēja tikpat kā uz adatām ...
Tilo sarunājās privāti ar superintendentu. «Jūsu eminence, man nebija zināms, ka latviešiem ir arī kādi kaitīgi laikraksti,» viņš sacīja. «Runāšu par to lietu ar savu fabrikas meistaru Balodi un skolotāju Caunīti ...»
«Es lūdzu vārdu!» jaunais cilvēks beidzot sacīja.
«Jūsu vārds?»
«Richards Tomsons ...»
«Lūdzu,» birģermeistars pamāja ar galvu.
Visi sakustējās. — «Kas tas tāds?» dzirdēja dāmas jautājam. «Kas ir šis jauneklis? ...»
«Esmu še svešs un izsacīšu uzskatus, kuri varbūt jums izliksies svešādi,» runātājs pēc parastā ievadījuma sacīja. «Nevaru tos tomēr paturēt pie sevis. Kad es iedomājos par latviešu tautas vēsturi, tad nevaru apslāpēt sašutuma jūtas par to lielo netaisnību, kas viņai nodarīta no vācu puses. Šī netaisnība vēl nav izlabota. Visu laiku mēs te runājam un uzskati iziet uz to, ka vācieši ir tie kungi un latvieši tie kalpi. Kādēļ tas tā? Kur palikusi agrākā latviešu arīstokrātija, viņu virsaiši un kunigaikšķi? ... Lai palasāmies Garlība Merķeļa «Laviešus». Tur «Līgo» vakarā virsaitis saņem ziņu: «Dzelžu vīri ir nākuši ... Viņi izmin mūsu druvas, viņi noposta mūsu ciematus, viņi apsmej mūsu dievus un apgāna mūsu svētumus! ...» Vācu priesteri nāca ticību sludināt, bet viņiem sekoja dzelžu bruņenieki, kas paņēma šo zemi ar varu un padarīja viņas īstos kungus par vergiem ... Vāci izlietoja viesmīlību nelietīgi ... viņi bija viltnieki — —»
«Oho!» dažas balsis protestēdamas iesaucās.
«Lūdzu, lūdzu, neuztraucieties!» runātājs apsauca. «Septiņus gadu simteņus latviešu tauta līdz ar visiem saviem virsaišiem iegrūsta smagā verdzībā ... nepelnītā ... Viņiem nodarītās pārestības gaiši un spilgti attēlo Garlībs Merķels un Otons Rutenbergs-Orgiss, kura vēsture patlaban iznākusi ... Tas ir kauna traips šejienes vācietībai un muižniecībai.»
«Oho, — tas ir neatļauti, nepiedodami ...»
«Atļaujiet man izsacīt līdz galam. Ka latviešu tauta atdabūjusi brīvību un savas cilvēciskās tiesības, par to viņai jāpateicas Krievijas ērglim. Tādēļ itin dabiski viņas simpātijas uz Krieviju un visu, kas krievisks ... Es ar to negribu apvainot tos vācu mācītājus un literātus, kas līdz šim strādājuši latviešu gara druvā, kamēr latviešiem pašiem inteliģentu darbinieku trūka. Bet, ja nu tagad tādi ir radušies ... te tika minēti kāds Valdemārs, Biezbārdis, Alunāns ... tad vecajiem darbiniekiem tos ne vien nebūs kavēt, bet piecelties un atdot viņiem savu vietu ... Ikvienam indivīdam un ikvienai tautai būs stāvēt pašai uz savām kājām ... ir nedabīgi, ja viens individs uzstājas par aizgādni otram, bet vēl jo vairāk, ja viena tauta uzmetas otrai par gādnieci. Es domāju, ka mūsu angļu draugi šādu stāvokli ieskatīs par gluži neiespējamu ...»
«Well, well!» angļi, palocīdami galvas, piebalsoja.
«Tādēļ mēs darīsim labi, ja atmetīsim savu neuzticību un aizspriedumus pret latviešu tautiskiem darbiniekiem, bet uzsauksim tiem augstas laimes! Lai dzīvo jaunā latviešu inteliģence! ...»
Kapa klusums ... Tikai Pēteris gribēja ko saukt, bet laikā aprāvās ... Tad arī viņš visu lāgā nesaprata, jo tas kungs runāja tādā diezgan augstā vācu valodā ...
«Erbarmung!» cienīgā noraustīja kamiešus. «Kas viņam noticis?» Visi runātāju uzlūkoja kā svešas zemes putnu. Viņš stāvēja viens pats ... sārtums un bālums mainījās viņa sejā. Tikai kungs ar raga brilli otrā galda galā viņam piesita un pats mājas kungs aiz pieklājības ...»
«Cauri kritis?!» viņš pārlaida skatienu visapkārt. «Nu labi, tad dzeršu pats uz savu veselību ...»
Konsuļa kundze nervozi iesmējās. «Mon Dieu, monsieur Tomson! Kādēļ jūs tā runājāt?»
«Tādēļ, ka esmu latvietis! ...»
«Jūs?! Ģenerāļa māsas dēls un latvietis?! ... Tas tak ir jocīgi! ...»
«Nepavisam! Mēs pat pieredzēsim, ka ģenerāļi būs latvieši un ne tikvien kā ģenerāļu māsas dēli ...»
Bet ilgāki viņiem vairs nebija laika, jo runātāji jau dedza Tomsonam atbildēt. Citiem pa priekšu vārdu dabūja kāds avīzes redaktors.
«Ko te priekšrunātājs izsacījās par inteliģentiem latviešiem,» tas iesāka, «tā ir pavisam neesoša lieta. (Unding.) Kā latvietis var būt inteliģents? Kur ir latviešu vidējās un augstskolas? Kur ir latviešu zinātniskās grāmatas? Tādu nav, tādēļ ka latviešu valodā nepavisam nav iespējams izsacīt kādas augstākas un gudrākas domas — —»
«Atvainojiet, vai jūs saprotat latviešu valodu?» kungs ar mierīgo seju un raga brilli viņu pārtrauca.
«Jā — «brauc mājās» un «panāc šurp». Vairāk arī neko pa latviski nevar izsacīt. Nekādu loģisku un filozofisku domu, tādēļ ka priekš tam trūkst termiņu. Ja latvietis grib tikt pie izglītības, tad viņam tā jāiegūst pa vāciski ... Bet tad viņš ārīgi vairs nav latvietis ... viņa iekšējais saturs ir jau vācisks ... Tā ir redzams, ka, ja viņš grib būt «izglītots», tad tam jāpieslienas vācu kultūrai, jātop par vācieti. Tādēļ arī latviešiem kā tautai nepavisam nav nākotnes, jo, tiklīdz tā izglītosies, tā arī pārvācosies ... Ja tas jau līdz šim vēl nav noticis, tad tā ir mūsu pašu baltu kļūda, kā te jau no kompetentas puses tika aizrādīts, mēs šai pārvācošanai esam likuši ceļā nevajadzīgus šķēršļus. Šī kļūda steidzīgi izlabojama. Velti ir atturēt izglītotus latviešus no sakušanas ar vācietību, tādēļ ka nav iespējams viņus atturēt no izglītības . ..»
Runa tika saņemta ar dalītiem aplausiem. Vienai pusei ļoti glaimoja šāds vācu garīgais pārsvars un vācu kultūras uzvara, bet otrai pusei atkal lāgā negribēja patikt, ka dzimis latvietis pilnīgi var nostāties blakus dzimušam vācietim. Konsuls piebiedrojās aplaudētājiem, bet konsula kundze ar gudru ziņu neizrādīja nekādu prieku, lai nerastos aizdomas, ka viņa nav īsta vāciete ...
«Vārds Bernhardam Dīricham ...» birģermeistars ziņoja ... Tas bija tas pats kungs ar to raga brilli ...
Bet te notika kas negaidīts — viņš iesāka savu runu pa latviski ... Tas bija lielāks pārsteigums, nekā kad gaišā saules laikā būtu iespēris pērkons ... Viena daļa patiešām arī nesaprata šo valodu, it sevišķi angļi. «Uas sogt er?» «Uer ist er?» tie jautenēja.
«Lai neceltos pārpratumi, tad man jāizskaidro, ka mans vārds nav vis Dīrichs, bet Dīriķis — —»
«Ādu maucējs!» kāds, kas latviski prata, ironiski iemeta ...
«Jā, tamlīdz, tikai lūdzu neņemt burtiski ... Runāju latviski, lai pierādītu, ka latviešu valodā var tomēr izteikt vairāk nekā «brauc mājā» un «panāc šurp». Man jāpretojas, ka latvietis tādēļ, ka zinātnisku izglītību smēlies pa vāciski, vairs nevar būt latvietis. Neviens vācietis nepaliek par francūzi vai angli tādēļ, ka mācījies kādu zinātni franciski vai angliski — —»
«Bet vai jūs esat pretim vācu izglītībai?» redaktors viņu pārtrauca. «Vai jūs bez tās varat iztikt?»
«Es neesmu tai pretim, es arī vācu valodai neesmu pretim. To var lietot visur, kur vien praktiska vajadzība un citādi nevar iztikt, tāpat kā krievu valodu. Ikvienam izglītotam cilvēkam jāsaprot vairākas valodas ... tā tas ir pie ikvienas
tautas. Bet pašiem savā starpā, savā ģimenes un mājas dzīvē mums, latviešiem, vajag sarunāties pa latviski. Kas to nedara, bet kādu ārēju labumu dēļ lien vācu ādā, tas ir nicināms spaļu un kadiķu vācietis ...»
Viņš centās ieturēt mierīgu un apdomīgu toni, izsacīdams to visu īsi un ikdienēji, tomēr, kā rādījās, bija mazliet uzbudināts, jo zināja it labi, cik daudz viņš riskē, tā runādams ...
Bet Richards Tomsons no viņa vārdiem tika tā aizrauts, ka gluži aizmirsās un visas sabiedrības priekšā viņu apkampa un noskūpstīja ... «Sveiks, tautiet, sveiks, latvju dēls! Būsim turpmāk pazīstami! ... Es arī vairs turpmāk neslēpšos vācu ādā ... to atstāju «kārklu» un «kadiķu» vāciešiem ...»
«Apžēlojies, Georg, tā jau ārprātība!» konsula kundze iesaucās beidzot, it kā atdzērusēs no lielā pārsteiguma ...
«Man šķiet, te notiek sazvērestība,» kāda no augstākām personām ieminējās ...
Bet Tomsona acis liesmoja gandrīz vairāk nekā Laurim. «Mani kungi un dāmas!» viņš pagriezās pret glauno sabiedrību. «Diezgan ar jūsu zaimiem un nicināšanu ... mēs, latviešu vīri, tos vairs nepieņemam ... Un, kas mūs, latviešus, visvairāk nicina, tie nav angļi un ārzemnieki, kas saprot cienīt cilvēka vērtību ... Mūs nicina tie paši kaunīgie latvieši, ieslēpušies vācu ādā ... Šai reptiļu sugai vajag iznīkt, tikai tad starp vietējām tautībām var nodibināties laba saticība. Kas ir vēl īsts latvietis ... šinī pulkā īsts latviešu draugs ... lai piesit līdz ar mums uz latviešu tautas veselību ...»
Pēterim sirds pukstēja tā, ka draudēja vai pušu sprāgt. Viss, ko tas pie sevis bija neskaidri jutis un domājis, viss tas tik skaidri un gaiši tika izsacīts ... Uzreiz viņam it kā atvērušās acis, un tas saredz pasauli pavisam citās krāsās ... Ne vien zaimi un nicināšana savas tautības dēļ ... vēl jo lielāks pazemojums, ka viņam savu tautību vajag slēpt ...
Un, kad Richards beidzot savā runas kaislībā iesaucās: «Dibināsim latviešu biedrību!... Kas ir vēl latvietis līdz ar mums?! ...» tad Pēteris vairs ilgāk nevarēja turēties, neievēroja nāvīgo sastingumu visapkārt un priekā spulgām acīm pilnā krūtī iesaucās:
«Es, es ... es arī latvietis ... un mans krusttēvs konsuls ... Dibināsim biedrību ... latviešu biedrību — — —»
Bet tad viņš atjēdzās ... krusttēvs bāls stāvēja, ar rokām uz galda atspiedies un uz priekšu saliecies ... Viņš atcerējās konsula vārdus un apzinājās tagad skaidri, ka ir viņu samaitājis ... Bezspēcīgi viņa rokas noslīdēja gar sāniem, bet viņš aizmirsa, ka turēja kompota bļodu, kura nokrita ar lielu troksni uz parketu, un no visa satura palika tikai bezveidīga masa.
«Der Tölpel!» cienīgā, viņu atcerēdamās, ģiftīgi iešņācās un būtu viņu ar savām acīm nodūrusi ... Skaļa pļauka no virsķelnera puses nozibēja pa Pētera vaigu un lika tam atjēgt bīstamo patiesību. Trešais sulainis bija piesteidzies ar trauku un saglāba, cik varēdams, virumu ...
Nospiedošs klusums ilgāku laiku ... visi kā sastinguši akmenī... Tad hofrāts Dīriķis iesāka mierīgu, bet mazliet trīcošu balsi:
«Apstākļi stiprāki nekā personas ... mūsu starpā parādījušās pretrunas, kuras šodien vairs nav izlīdzināmas ... Atļaujiet, ka pārtraucam neomulīgo stāvokli abām pusēm caur to, ka aizejam ...»
«Lūdzam, lūdzam!» vairāk balsis iesaucās it kā uzelpodamas...
«Atvainojiet, bet mēs citādi nevaram!» arī Tomsons no savas puses palocījās ...
Viņiem aizejot, parādījās uz visu vaigiem protesta smīns līdz pat pēdējām robežām, cik to pielaida smalkais pieklājības tonis, kāds tika prasīts un ieturēts šajā sabiedrībā ... Smīns izsacīja tik daudz kā: ne par ko, te jau nav darīšana ar sevis līdzīgiem.
Tomēr Lielās ģildes eltermanis sacīja it aizskartā balsī: «Ja tas nav šīs sabiedrības apvainojums, tad es nezinu, kas tad tas ir . ..»
«Prom ar šo lempi!» cienīgā uzsauca virsķelnerim, zīmējoties uz Pēteri. «Kā es viņu lai vairs neredzētu ...» Viņai nebija neviena cita, uz ko izlaist savas dusmas — —
«Tagad jūs, augstie kungi, redzat, kas jums no šādiem elementiem sagaidāms!» viņa eminence beidzot ieminējās ... «Vai jūs vēl arvien joprojām pret šo kustību gribat izturēties vienaldzīgi? ...»
«Nē, Georg! ... mēs nebūt nevaram uz šo lietu noraudzīties tik vienaldzīgi,» manufakturpadomnieks Adolfs Tilo nervozi iesmējās ... «Nē, nē ...»
Rabemanis nesamanīdams noraustīja kamiešus.
«Ievērojot, ka augstā rāte ar abām ģildēm uz to vislabāko gādājusi par pilsētas likteni,» Gustavs Daniels Hernmarks piezīmēja, «tad šāda nošķirošana man patiešām nesaprotama. Ja saka, ka mums vajadzīgas atsevišķas latviešu vai krievu biedrības, tad tikpat labi var sacīt, ka mums vajadzīgs arī čigānu vai botukudu biedrības ...»
Kāds no Mazās ģildes meistarīem vienkārši sacīja: «Tādiem tikai par «fresi» un vairāk neko ...»
Viņš brīnējās, ka viņa priekšlikums neatrada skaļu piekrišanu ... Viņa magnificence birģermeistars Oto Millers pat atļāvās piezīmi: «Mēs šodien patiešām esam iekļuvuši tādā visai neparastā atmosfērā ...»
«Mans dievs!» Hildegardis kundze histēriski un pusraudus iesaucās ... «Vai tad mums pret to nav nekādas aizsardzības?! ... Vai policija, augstā rāte un valdīšana gluži nespēcīga! ...» viņa sāka histēriski raustīties.
«Hildegardis, apmierinies ... bērns, apmierinies,» konsuls viņu mierināja. «Kas iespējams, tas šinī lietā tiks darīts ... Saņemies! ...»
«Atļaujiet, cienītā kundze, man to lietu!» viņas galda biedrs Julijs fon Kube sacīja. «Varu jums piesolīt, ka dabūsiet gandarījumu, ja valdības iestādes līdz šim varbūt snaudušas, uz priekšu tās vairs nesnaudīs ... Griezīgi viņas spers soļus pret šo kustību un viņu iznīcinās ar visiem pamatiem. Vēl, gods dievam, mūsu rokā ir administrācijas vara ... un, kamēr mums šī zeme būs uzticēta, mēs tādas lietas necietīsim.»
Hildegardis kundze, ātri savaldījusēs, maigi pret viņu palocījās ... «Jūsu augstā ekselence pratīsiet spert īstā vietā īstos soļus! ... Augstā ekselence zināsiet, kas vajadzīgs pie zemes miera un labklājības ...»
«Kas galvenais,» Gustavs Daniels Hernmarks vēl piebilda, «ka starp zemes vadošām aprindām ir pilnīga vienprātība. Neesmu novērojis ne mazākā ziņā, ka Vidzemes muižniecībai būtu ar Rīgas pilsētu kādas interešu pretības ...»
Lai gan pate maltīte bija jau nobeigusies, tad tomēr nu vēl tikai īsti vajadzēja sākties pašai saviesīgai dzīvei ... privāta iztriekšanās pie glāzes šampanieša vai punša, patrumpošana ... parunāšanās zem četrām acīm vienam ar otru. Bet velti! Agrākais omulīgais gara stāvoklis vairs negribēja atgriezties ... Augstie viesi jau sāka izklīst pirms laika. Bija noticis kaut kas traģisks, kas nesaskanīgs, kas pārsteidzošs, un varēja jau sacīt, ka konsuļa Rabemaņa kandidatūra uz rātskunga amatu, kura pirms mielasta bija pilnīgi droša, tagad satricināta tādā mērā, ka par to ir domāt vairs nevarēja ...
Beidzot zālē bēdīgs tukšums un klusums. Hildegardis kundze, aizgājusi uz savām istabām, tur ieslēdzās, un visi konsuļa pūliņi pie viņas pietikt un kādu vārdu parunāt bija velti.
Un Pēteris, viens kā no paradizes izsviests eņģelis, bija ielīdis kādā dārza kaktā, nosēdies pie kāda akmeņu galdiņa un, atspiedis galvu uz rokām, bēdīgi pārdomāja savas tautas likteni. Raudāt viņam bija kauns, bet karstas asaras sūrstēdamas ritēja pa viņa vaigiem ... Vai, vai, kā tas griež sirdi! ... Pavisam velk to čokurā ... Tu domā: dzīve tik patīkama, tik jauka, bet nāk tev tāds rūgts kumoss, ka ne norīt nevarī! ...
Viņš īsti lāgā nevar apķert, kas noticies, nevar apsvērt, kādas tam visam būs sekas ... zin tikai, ka bezdibens atvēries starp viņu un krusttēvu un varbūt arī starp krusttēvu un visu šo smalko sabiedrību. Un viss tas noticis caur viņa vainu, viņš savu krusttēvu samaitājis, un tomēr viņš citādi nevarēja un arī nevarēja sev nekā pārmest ... Ka šie vācieši priekš gadu simteņiem viņa tautai izdarījuši tādas neģēlības, izturējušies kā gatavie viltnieki, to viņš nemaz nebija zinājis ...
Tur viņš skraidīja, viņa krusttēvs, nevarēdams apmierināties ... skraidīja pa dārzu krustiem šķērsām kā mēnešsērdzīgs ... paskatījās uz augšu, aiz zilajiem priekškarīem cienīgās guļamistabā, kur, kā viņš zināja, valdīja lielas sirds- un galvassāpes līdz galējam izmisumam ... Tur viņš skatījās ... nogrozīja allaž galvu un rūgti nopūtās ... Un arī Pēteris nevarēja atvieglot citādi savu sirdi, kas tik ļoti sāpēja, var sacīt, fiziski sāpēja, ka brīžiem izgrūda smagu nopūtu ...
Krusttēvs viņam tā it neviļus uzskrēja virsū ...
«Tu, puiš!» viņš tam čukstoši, bet bargi uzbrēca ... «Pērienu tev vajadzēja ... pērienu tev ...»
Aizrautās sāpēs Pēteris viņu uzlūkoja. «Ne ikkatram jau iespējams ielīst vācu ādā un tapt par «skalu vācieti» ...»
«Taā,» krusttēvs, viņu pārmetoši uzlūkodams, nogrozīja galvu ... «Taā!»
«Jaā!» viņš piecēlās kājās un mēroja viņu ar acīm ... «Kādēļ mani par to nicina, ka esmu latvietis?! ... Par to, ka labie vācieši mums reiz visu nolaupīja un iegrūda mūs verdzībā? ... Un tādēļ lai mēs mūžīgi paliekam tie kalpi un šie būs tie kungi?! ... Es arī tik gudris esmu! ... Lai man dod to naudu, es tāds pat kungs būšu! ... Neparko un neparko ... lai nāk kas nākdams — es nenoliegšu savu tautību un neļaušu sevi nicināt ... Septiņus gadu simteņus mēs esam verdzināti ... diezgan! . , .»
«Tā, tā, tā ...» konsuls pārmetoši un nervozi paraustīja plecus ... «Tā, tā ...»
«Jā ... tikai tā ... un neparko citādi ...» Pēteris cieti noteica ...
«Ach, jā!» konsuls nopūtās, grieza tam muguru un aizsteidzās uz savām istabām ... nerādījās vairs ...

Žēl viņa bija Pēterim, ļoti žēl ... Viņš tāds labs cilvēks! ... Personīgi uz viņu tam taču nebija ne mazākā nieka brēkt. Ja no viņiem abiem vien atkarātos, tie mūžam paliktu tie labākie draugi ... Bet bija kaut kas spēcīgāks par viņiem ... «apstākļi», kā tas latviešu kungs ar to raga brilli teica ... tie bija stiprāki ... vilka viņus katru uz savu pusi un atvēra starp viņiem bezdibeņu ... Un kā vēl krusttēvam klāsies, to viņš nemaz nezin ... Par sevi pats viņš neko nesaka ... zemāku vairs krist viņš nevar, strādnieka cilvēks bijis, paliek ... bet ja krusttēvs tiek izpostīts ... Tas viņam briesmīgi grauza sirdi ... un tad arī viņš nevarēja aizmirst, kas viņa tautai no vāciešiem nodarīts ... Viņš ir latvietis un katram vienam droši sacīs acīs, ka ir latvietis ...

Open

Sestā nodaļa
Vēl vairāk nekā Mikumam pa to īso laiku bija paveicies Laurim Sutumam.
Viņš bija dabūjis darbu pie cunftīgā galdnieku meistara Stemeizena Lielajā ielā, no sākuma gan tikai par vienkāršu dienas strādnieku pie koku apēvelēšanas, ko viņš it labi prata, kā jau bijis muižu amatnieks. Bet, pieticis pie beņķa, viņš drīzi vien amatu tā iemanījās, ka darba glītuma un ātruma ziņā neviens zellis ar viņu nevarēja mēroties. Sevišķi kas attiecās uz koka griezumiem, tas izrādījās par īstu mākslenieku ... Viņa grieztie kroņi un izgreznojumi kļuva pazīstami visā Rīgā, kādēļ Stemeizenam pienāca daudz darba ... Pat magazines maksāja viņam dārgāki un pastellēja darbu pie viņa ...
Bet tādēļ vēl nebūt meistars viņam negribēja maksāt tik lielu algu kā cunftigiem vācu zeļļiem, it labi zinādams, ka viņš spiests strādāt arī par to algu. Kad Lauris ar to nebija mierā un ierunājās par līdzīgu algu ar citiem zeļļiem, meistars sacīja, ka viņam tad vajadzētu palikt par cunftīgu. Lauris pastāvēja, lai viņu ieraksta cunftē, no kā atkal meistars atsacījās, kamēr viņš nav izdevies par vācieti. Vārds Sutums pārāk atgādinot latviešu mužiku. Viņš varot izdoties par kādu vācu vagares dēlu no laukiem, Sutumu likt pavisam pie malas un savu kristāmo vārdu Lauris pārtaisīt par Lauer, tad jau varbūt cunftes amats nešaubīšoties par viņa vācu dzimumu.
Uz to atkal Lauris nebija piedabonams. Grozīt savu godīgu vārdu, ko no tēva mantojis? Nekad! Meistaram atkal bija tas nesaprotami, ka viņš uz savu mužika vārdu tā iebildās, kur taču tas, pats vācietis būdams, piemiedza par to vienu aci. Tā vārds pa vārdam, un viņi saķildojās tā, ka Lauris no darba atstājās.
Meistars bija pārliecināts, ka pēc kādām dienām vai nedēļas tas nāks lūgties, lai ņem viņu atpakaļ, jo ko tad šis ēdīs? Bet magazina, kas bija reizi iepazinusēs ar viņa darbu, meklēja Lauri rokā, aizdeva viņam naudu priekš darba rīkiem, aizdeva priekš materiāla, lai tikai strādā priekš viņas. Un tā Lauris drīzi vien savam bijušam meistaram pretim ierīkoja pagrabā darbnīcu un strādāja pat ar vairākiem zeļļiem. Lai neceltos grūtības, tad veikals bija uzvests uz kāda prūšu zeļļa vārda, bet faktiskais meistars bija Lauris ...
Šis notikums Rīgas amatnieku aprindās sacēla lielu uztraukumu, jo cunftēm tas bija pirmais sāpīgais trieciens ... Klostera pagrabā, kur Pēteris dienēja, arī šad tad ieradās cunftīgie amata meistarī. Tur bija atslēdznieku meistars Cipfelbrinks, tauks vecis kailu galvu, sirmu bakanbārzdu un ļoti sarkanu, grubuļainu degunu; tur bija Stemeizens, sauss un garš; tur bija cunftīgais māldermeistars Orkelbeins, vēl garāks, bet kupri mugurā ... kailu zodu, bet apakšā noaugušu ar bārzdu tikpat kā ar krūmāju, caur ko tas izskatījās, it kā būtu norijis skrodera dzelzi. Viņiem vēl piebiedrojās kolonialtirgotājs Holcenbergs, slaids vīrs sirmu, šķeltu bārzdu un taisnu matu celiņu, arvien smaidošu seju, glums kā zutis! Tā viņi dažreiz nodzīvoja veselām dienām, dzēra, politizēja, spēlēja kārtis un sūdzējās par grūtiem laikiem, lādējās par latviešu bauriem, kuri saplūstot pilsētā un pārplūdinot šejienes tirgu ar saviem fušiera darbiem. Caur šo neķītro konkurenci vienam cunftīgam vācu meistaram jānomocās un tas nekur vairs nevar tikt ...
Visa viņu nomocīšanās pastāvēja iekš tam, ka dažs labs par dienu godīgi nenostaigāja uz savu darbnīcu, bet nodzīvoja visu laiku pa viesnīcām un kneipēm, dzēra māgenbiteru. ēda eisbeinus un omuletas un dažreiz piedzērušies turpat vēl krietni izgulējās un izkrācās, kā tas bija parasts ar Cipfelbrinku.
Tas arī no visiem bija tas ģiftīgākais. Kad viņš dabūja zināt, ka Stemeizenam ar Lauri tā izgājis, tas gānījās tik nelabi par latviešu bēnhāzēm (amatnieki, kas strādā bez vajadzīgās cunftes atļaujas: necunftīgie), ka pat Pēterim, kas jau tā bija radis daudz pār galvu laist, sirds aptecējās. Visapkārt latviešus nievā vien un tik smej ... nē, viņš nespēja vairs klusu ciest ...
«Ko tad jūs īsti gribat no tiem bauriem un latviešiem?» viņš uzstājās. «Kas vēl tādu darbu prot kā Lauris?! Kamēr jūs dzīvojat te pa krogu, viņš strādā vaiga sviedros darbnīcā ... Bet cunftē jūs viņu vis neņemat! ... Vai tas ir pareizi?!»
Par tādu pārdrošību Cipfelbrinks ilgu laiku palika kā bez valodas. «Ach Du verfluchter Smurgeljunge! ... Was kümmert das deine Nase? ... (Ak tu sasodīts šmurguļa puika! Kas tavam degunam par daļu?) Kad iekš cunft grib tikt, tad vajag nolikt savu meisterstück,3 saprot tu ... Un vēn latvieš bauer nekad nevar tikt iekš vēn vāc' cunft ...»
«Latvieši muļķi, ka viņi nedibina paši savas cunftes,» Pēteris attrauca. «Ja visi, kas latvieši, iestātos paši savās cunftēs, tad jūs, vācieši, drīzi vien ar savām cunftēm sakalstu ...»
«Latvēs cunft! ...» Cipfelbrinks aiz brīnumiem un pārsteiguma tikko nedabūja trieku ... «Latvēs cunft! ... Oho puišing! ... Latvēs cunft ... hohohoho! Du Esel einer! (Tu ēzelis viens!) Tā cunft ir tok vēn deutsch innung! ...»
«Nu jā, deutsch innung!» Pēteris atbildēja ... «Bet latvieši lai atkal taisa savas innungas ... Katrs lai paliek pie sava ...»
«Ach Du verfluchter Kerl!» Cipfelbrinks pikts iesaucās. «Vēn latvēs ir vēn bauer ... to nevajag nekād cunft ... To cunft ir ierīkot priekš to deutsch meister ...»
Viņš sāka tā gānīties, ka Pēterim vajadzēja bēgt, tik tik viņš neizrāva no tā kāvienu, ja nebūtu pratis izbēgt ... Un, kamēr viņš latviešus lamāja, viņa šunelis, kas tam vienmēr bija līdzi, viņam riedams piebalsoja.
Šis Cipfelbrinks tad arī galu galā palika par to piedauzības akmeni, pār kuru Pēteris klupa un savu vietu zaudēja ... Gadījums ar to kompota bļodu pie mielasta jau bija pagājis garām nepamanīts. Tie, kas caur viņu būtu varējuši justies aizskarti, to sen jau bija aizmirsuši. Viņš bija pārāk niecīgs spīdumiņš pret tik spožām zvaigznēm, lai tās paturētu viņu atmiņā vai ieskatītu viņu pat par savu pretinieku. Vecākais sulainis, iedevis viņam reizi pļauku, arī bija ar to apmierinājies. Tik daudz «štandes» apziņa tam bija, ka savam biedram bedri neraka. Saplīst un pakļūdīties var ikvienam ... par to jau kungi ir, kas to samaksā! Vismaz principālam viņš par to nekā nebija bildis, un visa lieta drīzi vien būtu apaugusi ar zāli, ja Pēteris tikai pats vien būtu varējis apmierināties.
No sava krusttēva viesībām tas bija gluži pārvērties. Agrāk līgsms un jautrs kā zivs ūdenī, tagad bieži vien tāds domīgs un nemierīgs ... sejā lasāmas mēmas sāpes un pasaules nicināšana. Kopš tas bija dzirdējis Tomsonu un Dīriķi, tie viņam acis atdarījuši, tas nevarēja un nevarēja piemirst savai tautai nodarīto pārestību. Iegrūst ne man, ne tev tautu verdzībā ar visiem viņas virsaišiem un ciltskungiem, kalpināt viņu septiņsimts gadus, tā, pēc viņa ieskatiem, bija ne vien netaisnība, tā bija nekaunība, kuru viņš nekādi nevarēja piedot! Un tad brīnās, ka latvieši nav kungi ... Kur tie lai ronas? ... Un ka vēl vācieši raudzītu savu kļūdu cik necik izlabot ... Bet nepavisam! ... Smej un nicina latviešus joprojām, zobo, nievā, noskatās pār kamiešiem ...
It sevišķi Cipfelbrinks, tas viņu grauza katru dienu ... «Re, re,» tas visiem
rādīja ... «šis grib dibināt latviešu cunfti ... Latvēs cunft, latvēs cunft. ..» Un visi par šādu ideju raudzījās uz viņu kā uz kādu brīnuma putnu ... smēja, vēderus saņēmuši ... vai atkal smīnēja, it kā kas aplamāks vairs nebūtu iedomājams ... Un tā vien! Klausies, kur gribi, neviena laba vārda par latvieti nedzirdēsi ... Pie tam vēl jāstāv mēmam ... nedrīksti ir ne iepīkstēties. Tev vēl jārāda viņiem salda seja ... viņus apkalpojot, jābūt paklausīgam un piemīlīgam ...
Viņa darba vieta zem tādiem apstākļiem viņam izvērtās par īsto elli ... Ja vien viņš varēja kur iztikt vai tika izsūtīts, tad negriezās atpakaļ pus dienām, lai tikai ilgāku laiku varētu nost būt. Prāts uz to vien tikai nesās — uzdabūt kur kādu tautieti un ar to no visas sirds par savu tautas likteni izrunāties ... Viņam nepieciešami vajadzēja kaut kur morāliskas piesliešanās.
Pie Mikumiem viņš īsti to nevarēja atrast ... Gan Mikumiete viņu uzņēma tik silti, ka jāteic, mīļāki vairs nevar uzņemt savu tuvāko radu... Cep tūdaļ pankokus, ceļ tos galdā ar zafti ... kafejas dzer, cik gribi! Bet sāc tu ar viņiem runāt, ko tu dzirdi? Pate tik: «znotiņ un znotiņ! ...»' pats rēķina tikai savu peļņu, un Marīs — — viņa jau meitene mīļa un laba, bet to, kas viņam kremt svēselē, par to viņai nebija ne jausmas! Viņa tikai par savām «jakām» un «cakām», un tad piedabūjusi vecos, lai nopērk viņai «riktīgu» krinolīnu ... Nu ir «riktīga» dāma! ... Runā tu ar viņu par tautas lietu, par senču dieviem, par latviešu verdzināšanu un vāciešu varmācību — — — tikpat vai teicis, vai neteicis! Tas viss viņu atstāj gluži aukstu ... Viņa pāriet tūdaļ uz savām krellēm, savām matu adatām un necēm ... Bet, kas viņai interesē, tā Pēterim ir tīrā nejēdzība ...
Pavisam citādi pie Laura. Dienām viņi varēja runāt par senčiem, par viņu cīņām ar bruņeniekiem ... un par tautas bēdīgo likteni. Viņi iegādājās grāmatas un sāka sīkāki iepazīties ar Baltijas pagātni. Toreiz nu gan latviešu valodā, attiecoties uz to, nekādas literatūras nebija, vienīgie mācītāja Rudolfa Šulca «Tēvzemes stāsti», un tad vēl rakstīti tādā garā, ka itāliešu grēku dēļ dievs viņiem uzstādījis divus ugunsvēmējus kalnus ... Vezuvu un Etnu ...
Bet tos tad arī viņi ņēma iztirzāt smalki! Tiklīdz Pēteris tika kur sūtīts, tas nekad neaizmirsa uz tā paša rēķinuma nostaigāt uz Laura darbnīcu. Tur viņa draugs līdz ar citiem pie sava beņķa čakli strādāja ... dzīslainās rokas atlocījis pāri par elkoņiem ... vienos kreklos, nosvīdis čakli ņēmās, sita, kala, ēvelēja, zāģēja ... Bet, jo kaislīgāks bija viņa darba prieks, jo runīgāki un dzīvāki tas šķetināja valodas par uzsākto jautājumu ... Tikai šad un tad uz brīdi tas palika mierā ... atpūtās vai uzvilka no sava īsā kaļķa pāris kuplu dūmu, bet gars viņam darbojās dzīvi vienmēr un acis sarunā liesmoja. Pēterim tad laiks pie viņa tik ātri aizritēja, ka vēlāk pats sabijās, kad atjēdzās, ka palicis tik ilgi projām ...
Par tiem «tēvu zemes stāstiem» viņiem bija daudz ko runāt, jo tie izmanīja viņu īsto dabu. Vāciešu atnākšana uz Baltiju latviešiem tika iztēlota par īsto laimi. Mūžam viņi citādi būtu palikuši pagāni un nekad nebūtu tikuši pie kristīgās ticības ... Agrāk viņi varbūt šos vārdus būtu pieņēmuši par patiesību, tagad vairs ne ... «To viņi var iestāstīt sievām, mums ne!» Lauris, ugunīgi smiedams, iesaucās. «Mums ne, Pēter, mums ne...»
Un tālāk ... tik žēlīgiem vārdiem izrakstīts, ka tiem «labajiem zobeņa brāļiem» ļaunais leišu kunigaikšķis Mendovs (Mintautis) dara pāri ... Tīri apraudāties var! Bet kas viņiem par to!? Lai dod pa biksām, lai sloksnī tos! ... Ak tad zobeņu brāļi darīja labi, kad tie kā vilki uzkrita mūsu senčiem un nodedzināja viņu pilis? «Lai tik Mendovs dod ... lai slānī!» Lauris kala ar āmuru uz
koku, acīm uguni liesmojot, it kā zem viņa rokas būtu pakļuvis zobeņa brālis un viņš to klapētu mīkstu ...
Bet, pagāni, viņi izgudro atkal citādus niķus, sataisa sabiedrību ar krusta bruņeniekiem, ceļ lieluskungus, padodas poļiem ... rīkojas kā zemes īstie kungi un par latviešiem vairs ne vārda neieminas... Bet tad polis kopā ar krievu kņaziem un leišiem ... ņem šos pie Tannenbergas sveltēt ... ak, ņem lāpīt kažoku! Un vēlāk krievi ... katru dienu ņem vācieti priekšā, ka vai, vai! ... «Jā, krievs,» viņš sacīja, likdams koka gabalu skrūvstiķī... «stipris kā lācis ... Tam ir zeme, tam ir ļaudis ... viņš tevi tikpat kā cimdu saspiež saujā ...» Un viņš grieza skrūvi tik cieti, ka tā ievaidējās un koks iebrikšķējās ... «Redzi nu, dzelžu vīrs, kā krievs tev ielauza ribas! ... Bet visus vajadzēja apsist... visus ...» Un, sagrābis vāli, viņš deva ar to, ka klaudzēja vien, mežonīgi iesmiedamies: «Hahahaha! ...»
Bet darī, ko gribi, no visa tā latviešiem ne kāds labums bijis, ne arī vēl tagad ir. Kā viņi kalpi, tā kalpi ... dzimtcilvēki ... Un vācieši tie kungi! Tiem visas muižas, visas pilsētas ... Un domā: viņi tās ar labu atdos? ... Kā latvieši lai atdabon atpakaļ savas tiesības? «Redzi, visiem latviešiem jāuzstājas kopīgi, Pēter,» viņš sacīja ... «Tad varbūt gan tur kas iznāktu ... Latviešiem vajaga savas biedrības, jā, biedrības ... Tad viņi savas rektes var aizstāvēt tāpat kā tie kungi un vācieši ...»
«Tebe nu,» Pēteris piebilda, jo Lauris jau viņam nepastāstīja neko jaunu. «Tās mums gan vajadzētu ... bet cik mēs Rīgā to latviešu esam?»
«Mēs, Rīgā?» Lauris iesaucās. «Vai tu stulbs ... Ja tikai visi tādi būtu kā mēs divi, Pēter! ... Visi tie Mikumi un Kreiļi un kas viņi tādi ... Bet Mikums domā tikai par saviem piparīem ... Kreilis, cik reizes viņa puiši par dienu izbrauc ... Iestāsti tu viņiem ko ...»
«Tā jau ir!» Pēteris dzestri nopūtās. «Bet mums tomēr viņi jāmodina ... pastāvīgi viņiem jākaļ un jākaļ ... tie jākopo ...»
«Pareizi, Pēter, pareizi. Koks nekrīt uz pirmā cirtiena!» Un tad viņš tam noslēpumaini un klusu sacīja: «Mums jāsanāk te vakaros kopā pie manis ... nevienam nevajag to zināt, kas mums par darīšanu . .
«Man jau zināmi kādi trīs labi tautieši: Ķezbers, Šiliņš un Ādams Spunde. Raudzīšu satikt arī ar pārdaugaviešiem un Balodi un katrā ziņā dabūšu rokā Kasparu Biezbārdi ... Un tu arī teici, ka tur tais viesībās esot bijuši divi kungi, kuri gribējuši dibināt latviešu biedrību ...»
Pēteris uzreiz bija kā elektrizēts. Kā viņš par to nemaz nebija domājis! Tādēļ atvadīdamies viņš svēti nosolījās, ka ātrāk nerimsies, kamēr būs dabūjis rokā Tomsonu un Dīriķi, un tad viņi visi kopā dibinās latviešu biedrību ...
Tā arvien, kad tas, notriekts un iekšēji saberzts, nogāja pie Laura, no viņa tas atgriezās atpakaļ, vēl vairāk spēcināts kā no baznīcas. Viņa krūtis tik cerību pilnas! Lai arī viņa tautas pagātne bija drūma, tad tomēr viņai smaidīja nākotne. Un par šo tautas laimīgo nākotni, — par to vien viņš domāja, par to sapņoja...
Protams, ka prozaiskā ikdiena viņu iztraucēja ik uz soļa no šīs nākotnes poēzijas. Tiklīdz viņš bija pārgājis mājās vien, jau tūdaļ virsķelneris tam ņēma aiz ausīm: «Kur tu, puika, man bumelē ... Pa to laiku var izstaigāt Aleksandera vārtus, ne tikvien Kaļķu ielu ...»
Apzinādamies savu vainu, Pēteris to arī visu pacieta.
Visa tā nepanesamā būšana sākās atkal no jauna. Tomēr viss tas nevarēja padarīt viņu šaubīgu savos mērķos un centienos vai arī atvilkt no sava pienākuma
pret savu tautu ... Otrā dienā tas paņēma patvarīgi brīvdienu, izzagās no mājas un gāja meklēt Tomsonu un Dīriķi.
Tā kā par Tomsonu viņam nebija ne mazākās jausmas, kur viņš dzīvo, tad arī viņam neizdevās sadzīt tā pēdas. Ja jau nezin, kur dzīvo, tad mežā ātrāki kādu saķersi nekā Rīgā. Par Dīriķi viņš tik daudz zināja, ka tas kalpo pilī... un tādēļ, lai arī viņš tur izvandītu visus stāvus, viņam to vajadzēja dabūt rokā ... Nebija viņš vairs agrākais biklais zemnieku puika, kas iedrošinājās tikai caur durvju šķirbu noskatīties ... Viņš tagad gāja droši visur cauri, un dūša viņam pat, ja vajadzīgs būtu, sarunāties ar pašu gubernatoru.
Tādēļ arī it drošu prātu tas izrunājās ar it visiem pogainiem sulaiņiem un ierēdņiem par «deutsch», arī krieviski pa vārdam, cik tas vajadzīgs. Pat pa latviski tas uzsāka, jo bija pārliecībā, ka katram ierēdnim vajadzēja būt tikpat labam latvietim kā Dīriķim. Tomēr drīzi vien viņš dabūja just, ka tas te nav vietā ... viņu uzlūkoja kā kādu brīnuma putnu. Jauns cilvēks, ģērbies pilnīgi pēc modes un runā pa latviski ... Un Pēteris bija apķērīgs diezgan ... ne vārda vairs! ... Tad viņš arī dabūja zināt, ko tam vajadzēja.
Dīriķis gan dienējis tepat Kamerpalatā par grāmatvedi līdz pat pēdējam laikam, bet priekš maz dienām pārcelts uz Pleskavu, kādēļ viņu vairs nevarot satikt ...
Cik nepatīkama arī Pēterim nebija šī vēsts, tad taču par pašu to nepatīkamāko viņam nebija ne jausmas. Dīriķis bija jau iesniedzis statūtus tādai biedrībai, bet tie nebija apstiprināti. Tādas biedrības dibināšana bija uzskatīta par noziedzīgu rīcību. Un tādēļ vien, ka zeme viņam bija tapusi par karstu zem kājām, tas bija meties projām uz Pleskavu.
Pārgājis mājā, Pēteris no sava principāla dabūja lielu brāzienu. No sākuma viņš gan tikai tā palēnām! Viņš bija tai pārliecībā, ka Persis tikpat kā agrāk, no visiem iemīlēts un nepieciešams un to apzinādamies, gribēja zem labākiem nosacījumiem pārcelties uz kādu citu restorānu. «Ja jau tas gribējis, lai tam pieliek algu, tad jau varējis to sacīt, kādēļ tas ejot citur vietu meklēt?!»
Pēteris nu, cilvēks, gribēja būt godīgs un izstāstīja tam visu patiesību. Viņam nenākot ne prātā aiziet, tikai tās latviešu biedrības lietā tas gribējis aprunāties ar kādu kungu ...
Kas? Ko? Latviešu biedrību ... Vai viņš muļķis? Vai tinti dzēris? ... Kādas gan latviešiem vajag biedrības?... Un te nu nāca viss gaismā... Cipfelbrinks jau bija izkliedzis pa visu pilsētu, ka viņš gribot dibināt latviešu cunftes ... Viens otrs no ķelneriem arī sūdzējās, ka Pēteris tiem mānoties virsū ar latviešu biedrību ... Virsķelneris sūrojās, ka viņš bieži bumelējot ... Pret viesiem esot neuzmanīgs un stīvs ... reizēm pat rupjš. No konfektes, kas tas agrāk bijis, tas tagad izvērties par rezgali, kas aizdzenot savam kungam viesus, īsi sakot, Persis palicis neiespējams. Uzvijām vēl tika pastāstīts par veco notikumu Dubultos ...
Principāls grozīja un purināja galvu un sodoši Pēteri uzlūkoja, «Junge, Junge! Tad tādas lietas man par tevi jādzird!? ... Vēl vienu vienīgu reizi — un tad tev bez žēlastības jāiet ...»
Un šī «viena reiza vēl» pienāca ļoti drīzi. Caur Cipfelbrinku. Kādu dienu tas atkal aiz errastībām par «latviešiem, bauriem» un «fušeriem» bija sameties tik daudz «māgenbiterus», ka bija aizmidzies un līdz ar viņu arī tā Mopsis. Kamēr viņi nu abi gulēja «tā taisna» miegu, tamēr kāds nedarbis bija iemālējis Cipfelbrinkam ar ogli ūsas, smakra bārzdu un lielas, melnas acis ... Viņš ne just nejuta ... Mopsis nu, pirmais uzmodies, paver acis, nožāvājas, bet nevar izšķirt, vai tas ir viņa kungs vai ne ... Palaiza rokas, jā, tas pats ... bet no vaiga pavisam svešs. Drošības dēļ viņš sāk riet ... Kad jel pamostos un sāktu runāt! Un te nu škandals gatavs ... Mopsis rej, rej, visi smejas ... Cipfelbrinks nemostas ... Kamēr beidzot ieronas viņa draugi Stemeizens un Orkelbeins ... taisa par tādu izjokošanu traci, runā ar pašu Švarcenavu. «Vai tā ar viesiem var apieties!? Tad jau neviens te nedrīkst ienākt savu grasi patērēt...»
Švarcenavs kā uzkurts ... viņš tādās lietās neprot jokus ... Viesus aiztikt, lai dievs pas' darīt to, ka lai viņiem prāts nenesas uz tērēšanu — viņš grib vai no ādas sprāgt. Atvainojas ... meklē vainīgo ... Kas darījis? Persi ...
Pēteris nu šoreiz bija gluži nevainīgs jēriņš ... nedarbu bija pastrādājis otrs puika, tādēļ ka Cipfelbrinks ļoti «knauzerējās» ar dzeramām naudām. Persis deva savu goda vārdu, ka no tās lietas neko nezin, bet viņam neticēja ... Ka ne, ne! Par nodevēju viņš arī negribēja būt un savu biedru nosūdzēt, lai gan pats ar savām acīm redzēja, ka Kārlis to «skunstiķi» pastrādāja.
«Uz pēdām projām... izdodiet viņam aprēķinu!» Švarcenavs kliedza zili melns. «Tādas «fakses» es neciešu! Marš, marš ... ņem savas lietas un staigā ...»
«Tad iešu jel, iešu!» Pēteris atcirta. «Bez jūsu teikšanas būtu gājis ... Man jūsu dzīve atriebusēs līdz kaklam ... Ne ar striķiem jūs mani neatturētu atpakaļ...»
«Sososo ...» Švarcenavs iesmējās ... «Aber denn gleich ... sogleich ...» (Tā, tā, tā ... Bet tad tūdaļ uz vietas.)
Cipfelbrinkam ļauns prieks laistījās pa visu vaigu. «Ahā, šmurgeljunge tu... tagad dabūsi drusciņ pabumelēt!» viņš Pēteri tītīja. «Dibini nu sev latviešu cunft, Du dummer bauerkerl ...»
Pēteris saslējās, cik liels viņš bija. «Lieciet mani mierā ... ko jūs gribat no mums, latviešiem!» viņš bargi iesaucās ... «Jūs latviešiem viena pirksta neesat vērts. Meistars tāds, ko domā ... viesnīcās vien noguļ. Vai zināt ar, kur jūsu darbnīca atronas ... Ja zeļļi priekš jums maizi nepelnītu, jūs badā nosprāgtu ... Jūs, jūs ...»
Un efekts lielākais tas, ka viņš to visu sacīja pa latviski. Ilgu laiku viņi visi, mutes ieplētuši, it kā sastinguši ledus tilkā. Kas to no tāda knēveļa būtu domājis! Bet Pēteris?! Viss tas, kas tam pa šiem ilgiem laikiem bija sakrājies uz sirdi, kas viņu nospieda un smacēja nost, tas tagad, kur nu reiz dambis bija trūcis, lauzās karstā vārdu strāvā uz āru. Viņš nostājās pret tiem tāpat pozē kā viņreiz Richards Tomsons. Kad tas vēl lielākiem kungiem bija pateicis patiesību acīs, tad jau viņš jutās aicināts šiem ķēmiem to vēl labāki pasacīt.
«Jūs, plukatas vācieši, ko jūs gan domājat?! Kā zagļi jūs mūsu zemē esat ielauzušies, to piesavinājušies un nu esat lieli vīri! Kas jūs par kultūras nesējiem esat ... pavisam izčākstējuši cilvēki ... iekš savām cunftēm vien turaties ... caur to, ka varat mūs, latviešus, apspiest ... Diezin kur, no kādiem prūšiem, velniem, še uzkūlušies? ... Kas jūs te lūdza uz Baltiju? Ja esat vācieši, tad dzīvojiet Vāczemē ... ejiet atpakaļ uz savu «faterlandi» ... Mēs, latvieši, bez jums iztiksim ... mēs iztiksim ...»
«Halt's Maul!» garais Simeons Orkelbeins iebrēcās un piecēlies mēģināja viņam iespert pa «fresi». Būtu dabūjis arī, ja nebūtu pamanījies sāņus ... Bet arī no otras puses Jochems Stemeizens ar savām dūrēm taisījās iet savam biedrim talkā... «Heraus, Du frecher Kerl!» Tikai resnais Cipfelbrinks vēl sēdēja no brīnumiem mēms, muti un acis ieplētis, bet totiesu atkal viņa Mopsis no savas puses pašu laiku taisījās Pēterim klupt lielos ... Viņam tātad nekas neatlika kā
tikai kāpties atpakaļ uz durvju pusi, un varēja savam dievam pateikties, ka pa tām tika beidzot laukā ... Te viņš varēja laist ļekas vaļā ... latatata ...
Tā! Nu vienreiz viņš brīvs, un viņu ar šiem ļaudīm vairs nekas nesaista... Nu viņš var pilnīgi nodoties un strādāt priekš savas tautas lietas ... Otru tādu vietu viņš nepieņemtu nekad un ne par kādu naudu! ... Tā jau ir gatavā elle ...
Bet tie tur iekšā vis tik drīzi nevarēja apmierināties ... «Ich hätt ihm getrennt rechts und links, daß ihn der Deiwel hol! ...» (Es viņam būtu triepis pa labo un kreiso, ka lai velns viņu rauj!) garais Simeons lielījās, un Jochems lepni cilāja savas dūres. «Nu, brāl, tās arī nav sapuvušas ... Kur tās ķer, tur zāle vairs neaug ...»
«Jaā,» arī Cipfelbrinks beidzot atdzērās ... «tas nāk no tiem jauniem laikiem ... Viss vecs tiek aprakts ... reformas, reformas ... mums to vajag, un mums to vajag. Bet te nu redz tos augļus! ... Kas tur no tāda lai iznāk? Razbainieks, slepkava ... vairāk nekas ... Vajag tikai pasacīt kvartaloficierim Krampfam, lai viņu uzmana ...»
«Hm, jā,» Švarcenavs domīgi norūca. «Bet, ka konsuls Rabemans man varēja rekomendēt tādu cilvēku, to es pavisam nesaprotu ...»
«Ach du Halunke einer!» Cipfelbrinks vēl atņēmās ... «Mēs lai ejam atpakaļ uz savu faterlandi ... Ko tikai tādi zemnieku kužas izdomājuši ... Es esmu dzimis rīdzenieks, mans tēvs ir bijis dzimis rīdzenieks, un tāds kuža beidzot nāks un sacīs, lai es eju atpakaļ uz savu faterlandi. ..»
«Mūsu faterlande ir še un citur nekur!» garais Simeons iesaucās. «Mūsu senči šo zemi priekš mums iekarojuši. Bet pārskatījušies viņi ļoti, ka viņi še iedzimtos pagānus nav smalki izdeldējuši it visus ... ar visu sakni. Tad mums būtu no viņiem miers, bet redzi, kas nu ir . ..»
Kāds kungs, kas pie galdiņa lasīja avīzes, paskatījās šurpu pār savu zelta brilli. «Pardon, atļaujiet man izsacīt drusciņ liberālākus uzskatus. Kādēļ viņiem tos bija izdeldēt? Latvieši taču diezgan lietojami ļautiņi ... tikai ja tie paliek savā vietā pie lauku darbiem, par zirgu puišiem, kučieriem, dienderiem. Par latvieti vairs labāka kalpa nedabūsiet -—»
«Bet, kungs, kā jūs tā varat runāt,» Orkelbeins viņu pārtrauca ... «Jūs taču patlaban redzējāt — —»
«Lūdzu, atļaujiet man izteikties līdz galam,» svešais turpināja ... «Tikai nevajaga laist viņus uz augšu. Kā jūs viņus sāksiet skolot un izglītot, tie tūdaļ tiek samaitāti. Tad viņi tūdaļ sazīžas tādas pārspīlētas gudrības, ir dumpīgi un nepaklausīgi pret saviem kungiem un iedomājas, ka paši ir kungi ... Viņi sāk runāt par latviešu inteliģenci un diezin ko ... Tā ir tāda sevišķa sekte, kuru sauc par «jaunlatviešiem». Man šķiet, ka jaunais cilvēks arī bija viens no tiem ...»
To paskaidrojis, viņš pārtrauca sarunu, iebāza atkal degunu avīzē un lasīja to tālāk.
«Ja tas kungs tā domā, tad tā ir svēta patiesība!» Jochems Stemeizens iesaucās. «Es eju vēl tālāk — latviešus nemaz nevajadzētu laist mūsu pilsētā iekšā ... Lai dzīvo uz laukiem un vairāk nekā ... Te viņi salien kā utis kažokā un taisa mums konkurenci ...»
«Pilnīgi manas domas,» Simeons Orkelbeins piebalsoja ... «Mums vajag iesniegt peticiju ģenerālgubernatoram un izdabūt cauri tādu likumu uz bērnu bērniem, ka latviešiem un bauriem nemaz nav brīv apmesties mūsu pilsētā ... Lai pārdod, kas viņiem ir, un brauc atkal projām ...»

Un dūšīgi vien ar alu un māgenbiteru tie skaloja nost savas dusmas par latviešiem, kamēr beidzot palika sēdot ... «Lai dzīvo cunftes ... amatam ir zelta pamats! ...»

Open

Septītā nodaļa
Rāms svētdienas rīts septembra mēneša beigās taisni dienu pēc Miķeļiem. Laiks silts un skaņš, ka katru mazāko troksnīti jo tālu var sadzirdēt, bet no augšas samiglojies, tā ka Rīgas baznīcas torņi ar visiem gaiļiem aizslēpušies neizprotamā tumsā. Viņu neredzamie pulksteņi zvana vienā zvanīšanā, ļaužu barīem plūstot uz baznīcām, bet vēl jo vairāk uz Rātūža laukuma. Šodien no rātsnama balkona tiek nolasīta Rīgas bursprāka jeb tiesības un likumi, tāpat arī pasludināts, ko augstā rāte ievēlējusi no jauna savā sastāvā ...
Tādēļ jau ap plkst. 10 no rīta te ļaužu tikpat kā melnā nakts. Rātskungi ieradās viens pēc otra savos amata ornatos ar baretēm un resnām zelta ķēdēm . . citi ieronas kājām, citi piebrauc ar karīetēm ... Arī policija ieradusies uz laukuma, lai uzturētu kārtību ... jāšus tam izjāj cauri pats policijmeistars fon Grīns pilnā parādes uniformā, pušķainām epoletēm. Tāpat starp ļaudīm maisās viņa «labā roka» — «šneidīgais» kvartaloficiers Krampfs, sarkans vīrietis misiņa pikelhaubi galvā, kas viņam lielā mērā piešķīra marcialisku izskatu un vēl jo vairāk tad, kad, galvu lepni atmetis, tas ar savu ērgļa skatienu mēģina ieurbties ikvienam krūtīs, it kā gribēdams sekot vēl tam, kas notiek otra cilvēka sirdī un smadzenēs. Zagļiem viņš ļoti bīstams un arī tādiem, kam nav tīra apziņa ... ir kaut kas pret augsto rāti un valdīšanu. Turpretim īstiem Rīgas pilsoņiem, it sevišķi Rīgas cunftīgiem meistarīem un sīktirgotājiem, viņš bija tikpat kā brālis, dzēra kopā ar viņiem šņapstus, ja tie izmaksāja, brokastoja uz viņu rēķina un pastāstīja tiem arvien jaunas, interesantas ziņas par policijas resoru. Ja tādu nebija, viņš tai vietā cēla priekšā pikantas anekdotes, par kurām bija gardi ko pasmieties. Viņam bija vērts izmaksāt katrā ziņā, un kur nu vēl tā saldā apziņa: tu varī gulēt naktī mierīgi, jo Krampfs ir par tevi nomodā, apsargā tevi un tavu īpašumu pret zagļiem un ļauniem cilvēkiem ... Bet savai priekšniecībai tas bija tikpat kā nagla! Uzdod tik viņam: to un to subjektu, Krampf, mums vajag dabūt rokā, atvest uz sēžu ... vai arī to personu vajag uzmanīt, tad tāds peles alā arī no viņa vairs neglābsies ...
Starp ļaudīm atradās arī Krauklīšu Pēteris, kā viņš pats tagad saucās. Viņam, gods dievam, ar Krampfu vēl nebija nekādas pazīšanās. Bet tādēļ viņam ne mazāk bija jāuzmanās, jo bija ieradušies viņa ienaidnieki — Andreass Cipfelbrinks, Jochems Stemeizens un Simeons Orkelbeins ar visām gaspažām, tad vēl sīktirgotājs Holcenbergs. Viņš tādēļ turējās tiem aiz muguras, lai tie viņu nepamanītu un, otrkārt, lai varētu noklausīties viņu turpmākos nodomus ...
«Jaā!» Cipfelbrinks svinīgi sacīja. «Rīgas birģelim vajag še ierasties ik Miķeļus un noklausīties savas tēvu pilsētas likumus ... Vai arī pēc tiem tiek darīts?! ...»
«Ko nu, nachbar, tie likumi jau vēl tikai goda pēc,» Holcenbergs atmeta ar roku, «kas gan pēc tiem vairs rīkojas ... Kas attiecas uz tirdzniecību, tad jau nu nepavisam ne. Katrs kuža, kas ienācis no laukiem, ver savu bodeli vaļā un pārdod sveces, ziepes un piparus taisni priekš deguna.»
«Vajag par to lietu parunāt ar augsto rāti,» Simeons Orkelbeins sacīja. «Vajag palūgt Gustavu Danielu Hernmarku, lai viņš paskaidro, kā tas ir ...»
«To jau esmu darījis!» Holcenbergs attrauca. «Izrunājos ar Gustavu Danielu tāpat kā ar jums tagad ... Augstā rāte, es saku: kā tas var būt?! Bursprākā tas stāv tā, bet darīts pēc tam netiek ... Bet Gustavs Daniels norausta kamiešus ... Jā, jūs esat «forštatē» ... Attiecoties uz priekšpilsētām, kāds Klēmanis priekš apmēram sešdesmit gadiem ir izkarojis mazliet atkāpšanos no bursprākas ... Redz, tā mums, tirgotājiem, tagad iet ...»
«Vai tad mums, amatniekiem, arī vairs kas ir?!» Cipfelbrinks ieminējās. «Tā jau ir bada maize, kas tagad vienam amata meistaram. «Bēnhāzes» konkurē ar saviem «fušieriem», fabriques atkal ar savu «štruntu». Vai tagad vairs prasa kodolīgu, labi nostrādātu darbu? Kad tikai lēts un no ārienes spīd ... Jā, agrāk, tad meistars gan varēja maizi paēst, nicht wahr, Trauding?»
Viņš uzrunāja savu otru pusi, miesās pilnu un kuplu sievieti arī bez krinolines ... viņa tikpat maz izskatījās pēc bada cietēja kā viņš pats ...
«Jā, jā,» viņa nopūtās ... «Štruntige Zeiten! ... Früher hat man geschöpfelt, jetzt theelöffelt man nur ...» (Štrunta laiki ... Agrāk smēla ar pavārnīcu, tagad tikai ar tējkaroti.)
«Tie sasodītie latvieši vien pie visa tā vainīgi!» Simeons Orkelbeins iesaucās. «Mums viņi samaitājuši pavisam arodu ... Un padarīt viņiem arī neko nevarī ... Labi redzi, tur strādā mužiks, kuram tas nav brīv, pieej viņam klāt ar policiju, viņš tev pasaka: mēs jau zeltinīši, mums Rīgā breiv pondzelēt ... Un kā viņi pie tādas brīvības tikuši? Krimas kara laikā kāds Zeltiņu pagasta zemnieks Iekļavs 24 stundu laikā apņēmies nokrāsot it visus kroņa lielgabalus. Mēs, cunftes meistarī, paši vainīgi ... kādēļ tad mēs neuzņēmāmies? Domājām, kas bez mums to padarīs. Bet gadījās, kas padarīja. Viņš nu izkaulējis tiesību, ka var turēt zeļļus, cik grib, un visi zelteniešu mužiki, kas tagad nāk iekšā Rīgā, «pondzelē» uz Iekļava firmu. Vai viņi ko labu uzpindzelē, ir atkal cits jautājums, bet lēti jau nu katrā ziņā, un netrūkst arī cilvēku, kas viņiem darbu dod ... Kauns! ...»
«Ko tur, nachbar, ko tagad vairs cunfte nozīmē?» Cipfelbrinks ieminējās ... «Agrāk tas bija citādi. Ģenerālgubernatora Pauluči laikā, ja tad uzrādīja kādu bēnhāzi, tādu fušeru tad uz vietas apcietināja. Viņa darbu apķīlāja un pārdeva uz akciona labdarīgām iestādēm par labu... Agrāk tie esot pat kārti, un tā arī vajadzētu ...»
«Taisnība, jā,» Jochems Stemeizens piebalsoja. «Bet tagad katrs mužiks tev danco pa degunu. Nu, ko jūs sacīsiet, ka man uzstājas par konkurentu cilvēks, kas nemaz to amatu nav mācījies, pilnīgs lauku ķūlis, pie manis pirms strādāja par apēvelētāju. Kādā jaukā dienā viņš no manis atstājas, atver otrpus ielas pats darbnīcu un strādā ar zeļļiem. Publika ņem no viņa, magazina ņem no viņa, bet es nezinu, kur tagad zeļļiem darbu ņemt? Darbs jau no ārienes glums un spožs, bet vai mūsu dienās arī kāds uz to skatās, kāds koks ir ņemts, vai arī līme tura un tamlīdz ... Un jūs arī, meisterin Cipfelbrink, savas meitas ausšteieru jūs pastellējāt pie viņa un nevis pie manis ... Tas nebija labi no jums ...»
«Jā, pie viņa man viss tas iznāk daudz lētāki,» Cipfelbrink kundze aizbildinājās ... «Savi divdesmit, trīsdesmit rubļi taču ir liela lieta, un tad arī manai Klārai jūsu fasona nepavisam nepatīk ...»
«Mana fasona?!» Jochems aizskarts iesaucās ... «jā, jā, madam, es katram modes vējam pakaļ nedzenos ... Pieturos pie tās godīgās fasonas, kāda bija mūsu tēviem un tēvu tēviem. Un, kas attiecas uz lētumu, vai tad mums,
īstiem vācu pilsoņiem, tā uz tām kapeikām jāskatās, ja dodam savam cilvēkam ko nopelnīt ...»
To noklausoties, meistars Cipfelbrinks bija pavisam sasarcis. «Protams, ka ne, mīļo Stemeizen ... uz to mums pavisam nebūtu jāskatās ... Bet kādēļ jūs savām izgatavojamām mēbelēm vairs neņemat apkalumus no manis, bet no fabrikas? Mēs arī protam rēķināt.»
«Jā, bet fabrika man dod uz pusi lētāki, dieva vārds!» Jochems piesarcis aizbildinājās. «Man tak jārēķinās arī ar konkurenci, mīļo Cipfelbrink ...»
«Jā, jā, bet kas to darbu pagatavo? Kas strādā iekš fabriques? Nevāci, ķūļi ... bet pie manis strādā cunftīgi vācu zeļļi ...»
«Vienlīdz daudz, mīļo nachbar,» Stemeizens atbildēja ... «Bet viņi strādā ar mašinām, un ar tām mēs nevaram konkurēt ...»
«Rauj viņu pūce viņu mašinas! Es negribu mašinas ... Es gribu līferēt tādu pat «ķernīgu» rokas darbu kā mūsu tēvi un tēvu tēvi ...»
«Visi jūs man esat labi brāļi, visi!» tagad arī Holcenbergs aizskarts iejaucās valodā. «Kādēļ jūs savas vajadzības neiepērkat pie manis, bet pie Mikentāla? Tas taču gatavais ķūlis un mužiks un tikai vēl šogad ienācis no laukiem. Jūs skatāties uz to, ka viņš jums dod par kādu kapeiku lētāki, bet, kādu preci viņš jums dod, uz to jūs neskatāties ...»
«Na, na, nachbar, nerunājiet jau nu jūs!» Simeons Orkelbeins viņu pārtrauca. «Kādēļ jūs savu māju nedevāt man krāsot, bet Iekļavam? Tā mēs pabalstām savus ļaudis! ...»
«Jā, bet, meistar, cenas ziņā tur nav nekāda salīdzinājuma!» Holcenbergs taisnojās. «Pēc jūsu «anšlaga» man tas joks iznāca otrtik dārgi ...»
«Jā, jā, bet krāsa ... darbs? Vai tāds pondzelētājs var līferēt tādu darbu kā cunftīgs meistars? ...»
«Pie jums strādā tādi pat pondzelētāji ... Viņreiz, kur man bijāt krāsojuši, visa māle atlupusi ... Bet viņš dod īstu šveinfurter grīnu, jo ilgāk stāv, jo zaļāks top ... Ja jau viņš kronim lielgabalus nokrāsojis, kādēļ tad viņš man nenokrāsos māju ...»
Simeonam acis zaļi iemirdzējās ... «Redzi, kādi mūsu ļaudis,» viņš ievainots iesaucās, «redzi, kādi ...»
«St! silencium!» kaimiņi tos apsauca ... Viss laukums ļaužu, kas rūca tikpat kā bišu strops, uz reizi palika klusu ... Uz balkona parādījās augstā rāte ornatos un zelta ķēdēm ... Viens no birģermeistarīem skaņā, svinīgā balsī sāka nolasīt dokumentu:.
Pilsētas patvaļas likumi un tiesības
1. To grib tā Augstā Rāte, ka šinī pilsētā ikvienam būs godīgu muti brūķēt pret kungiem un lielkungiem, sievām un jumpravām, rātskungiem un pilsētām, un lai neviens ar savu muti nerunā, ko tas pēc mūsu likuma ar savu muguru un mantu nevar atbildēt.
2. Jtem to grib tā Augstā Rāte, lai neviens sev tiesu nespriež, nei arī uzstājas par citu apsargātāju ar taisnības iemesliem, pie nopietna soda, pēc lietas apstākļiem arī pie miesas.
3. Tālāk tā Augstā Rāte dara zināmu, ka, ja kāds no pilsētas apķīlāts un to ķīlu sešu nedēļu laikā neizpērk, tad viņam būs to zaudēt.
4. Tālāk, ja kāds birģelis no šejienes aiziet, tad tam būs kārtīgi savu pilsonību uzsacīt un no savas mantības tai pilsētai to desmito dot.
5. Tālāk to grib tā Augstā Rāte, lai ikviens birģelis vai zellis, vai arī kas būdams, ja tas testamentu taisa vai liek norakstīt, pēc pilsētas un baznīcas kārtības ziedotu ko priekš baznīcu un skolu uzturēšanas, jo citādi tā Augstā Rāte nevienu testamentu neatzīs spēkā.
6. Jtem, ja kāds pircis māju, tas pie tās nedrīkst izdarīt nekādas būves, pirms Augstā Rāte viņam to nav atļāvusi.
7. Jtem, nevienam nebūs atdot otram guļošus gruntsgabalus; tam pirms jāpierāda, kā viņš pats pie tiem ticis.
8. Jtem, ikviens, kam priekšpilsētā savs lēņu dārzs vai cits kāds laukums, lai kārtīgi maksā par to nomu, jo citādi tam tas taps noņemts ...
9. Arī nevienam nebūs ņemt otra kokus, kaļķi vai akmeņus, ko tam būs tad sacīt, kam tā manta pieder, vai ķemererim. Ja viņš to nedara, tad tas ir to koku, kaļķu vai akmeņu zaglis ...
Par drošību uz ielām
10. To grib tā Augstā Rāte, lai vakaros pa ielām nedara nekādas trakulības, bet ikviens lai iet bez klaigāšanas un bļaušanas, jeb tas tiks ņemts nopietnā sodā.
11. Jtem to grib tā Augstā Rāte, lai ikviens liekas ar skriešanu ar zirgiem pa ielām un nedara nevienam zaudējumus, jeb tam būs to sajust.
12. Jtem to grib tā Augstā Rāte, lai pa vastlāvjiem un kad notiek kāzas neviens neķekatotos un ar aizklātu vaigu, apgrieztām drēbēm vai arī ieročiem rokā neietu, nejātu un neskrietu apkārt pa ielām, pie augsta soda.
13. Jtem nevienam vīnu pagrabam, alus, miestiņa vai brandvīna krogam nebūs būt vaļā pēc pulkst. deviņiem, pie 30 marku soda.
14. Jtem to grib tā Augstā Rāte, ka puišiem un jauniem kalpiem, kas par algu dien, nebūs nēsāt ieročus. Kas pret to dara, maksā 30 markas soda.
15. To grib arī tā Augstā Rāte, lai ikviens pieskatītu savu uguni, lai no tā neizceļas nekāda skāde, un, ja, no kā lai dievs pasargā, izceltos ugunsgrēks, tad ikvienam vajag steigties palīgā ar spaņiem, cirvjiem un tādiem rīkiem, ar kuriem var glābt.
Par tīrību uz ielām
16. To grib tā Augstā Rāte, ka nevienam nebūs bērt mēslus, gružus un netīrumus Daugavā, Rīziņā vai grāvjos, tāpat ziemas laikā uz Daugavas ledus vai citur, kur pilsētai celtos zaudējumi, pie 20 markām soda, ja kāds pret to darītu.
17. Jtem, nebūs puvešus bērt pie pilsētas mūriem vai arī ārpus tiem, pie 5 markām soda.
18. Jtem nebūs mēslus sviest uz ielām jeb tos tūdaļ būs aizvest projām, pie 10 markām soda.
19. Ja kāds pietekās vai Daugavā laiž kokus, tam nebūs ceļu aizkrustot, jeb viņš tos kokus zaudēs.
20. Jtem nebūs no laivām vai kuģiem bērt smiltis un balastu uz bulverķa, —
to var tikai tad, kad ķemereru kungi atļauj un nosaka, kur, pie liela soda, un, kas balastu ber upē, tas dabūs cietumu vai citu lielu sodu.
21. Ar to grib tā Augstā Rāte sevišķi, ka nebūs turēt cūkas pilsētā, un, kuras noklīdīs uz ielām, tās tiks atdotas nabagiem.
22. Tālāk to grib tā Augstā Rāte, lai neviens ārpus pilsētas pa ielām vai ceļiem nebūvē un nemūrē, pirms nav piesaucis ķemereru vai zemes soģi, pie 30 markām soda.
Par pirkšanu un pārdošanu
23. To grib tā Augstā Rāte, lai neviens bez gabalu precēm nepērk nekādas mantas un nekaulējas, iziedams uz viltību, citādi tas pirkto vai pārdoto mantu zaudēs.
24. Arī nevienam nebūs pirkt preces ārpus pilsētas vai uz ceļa, kas ved uz pilsētu, citādi tas zaudē pirkto mantu.
25. Arī nebūs kavēt nevienu zemnieku brīvi ieiet un iziet no pilsētas un ikvienam dot svabadu ceļu pie sava saimnieka, tomēr, ja rastos kāds zemnieciņš, kam nav saimnieka, tad vajag to laist mierīgi ar visām precēm uz tirgus, pie 20 markām soda.
26. Arī nevienam nebūs kampt no zemnieka preces, kuras, tas ved tirgū, iekāms tās nav nopirktas, pie 10 markām soda, un lai ikviens pērk no zemnieciņa tā, ka tur neiznāktu nekādas sūdzības.
27. Tālāk to grib tā Augstā Rāte, ka lai visi, kuri iziet pa vārtiem, neuzpirktu lopus uz peļņu un neaizdod uz tiem naudu, pie 50 marķu soda.
28. To grib tā Augstā Rāte, lai neviens slakteris jeb miesnieks nepērk lopus, kuri pagriezti uz pilsētas pusi (das zuer Stadtvverts gekehret ist) vai nāk tirgū, pilsoņiem no priekšas 14 dienas pirms un pēc Miķeļiem, bet lai lopi būtu bijuši pirms pieietami birģeļiem, kuri lai izlietotu savas vecās tiesības, pie 20 markām soda.
29. Jtem to grib tā Augstā Rāte, lai neviens no pilsētas uz leju vai pie pašas pilsētas nebrauc ātrāki pie kuģa, iekāms tas nav piestājies pie bulverķa, pie soda, kādu uzliks tirdzniecības kungs (bei wilkührlicher Straffe der Wetthern).
30. Jtem to grib tā Augstā Rāte, lai neviens nepirktu zirgus, kuri pienāk pa jūru, iekāms vēl nav bijis klāt staļļa kungs, jeb tas pirktos zirgus zaudēs.
31. Jtem to grib tā Augstā Rāte, lai neviens nepirktu būvkokus, kas nonāk pa Daugavu, ātrāki, pirms ķemerera kungs nav iepircis priekš pilsētas vajadzībām, jeb tam būs tos kokus zaudēt ...
32. Jtem, lai neviens nepērk būvkokus, kurus tas tūdaļ grib pārdot, jeb tam būs tos kokus zaudēt.
Par uzpirkšanu, pārtikas precēm un zivīm
Tur bija runa, ka nedrīkst uzpirkt žāvētas zivis vai butes, ja kāds pašu pilsētas birģeris nāk un tam priekš sava brūķa vajadzīgs, tas var preci ņemt par to cenu, par ko uzpircējs pircis, un pēdējais nedrīkst runāt pretim, pie 5 dālderiem soda. Tiek atņemti arī liekie zivju krājumi, ja tādi tiek atrasti uz bēniņiem vai pagrabos. Butes un žāvētas zivis drīkst pārdot tikai pie bulverķa un nedrīkst izvest bez pienācīgas atļaujas: citādi zivis tiek atņemtas. Ikvienam, kas preces ievedis, jāpārdod tās pašam un ne caur citu. Nevienam nebūs pirkt
vairāk pārtikas vielu, labību, medu, apiņus utt., nekā tam vajadzīgs priekš sava brūķa, izņemot sīktirgotājus; citādi preces tiek atņemtas.
Bija piedraudēts stingris sods, ja nedos pareizu mēru un svaru, un pat stingri noliegts no šejienes izvest sliktu preci, ja kāds labību pircis, kas no virsus labāka nekā apakšā, tam vairāk nav jāņem pretim kā labā. Kas izved nesvērtus un nebrāķētus kaņepājus (linus), kas nav apskatīti un laisti caur brāķi, tas zaudē pat godu.
Svarīem un mēriem vajag būt pareiziem un ik gadus tikt apskatītiem un salīdzinātiem. Siļķes nedrīkst pārdot citādā pakojumā, kā tās ķertas un sālītas. Mucām vajag būt pēc Rostokas mēra, pareizo lielumu un labi pakotām. Sāls pārdodama un pērkama pēc pilsētas mēra.
47. Jtem Vidzemes pilsētas vienojušās, ka ļaunu (sliktu) sāli nemaz nedrīkst zemē ievest, jeb to būs vest tūdaļ projām.
Tālāk aizliegts visā zemē vērpt pakulu dziju priekš tauvām. Dārglietas, tiklab še pagatavotās, kā arī no ārienes ievestās, nedrīkst ne pirkt, ne pārdot, iekāms tās nav apskatītas no zeltkaļa amata meistara. Vīnus nedrīkst laist pārdošanā, iekāms vīna kungs tos nav apskatījis, pie 30 dālderiem soda. Nedrīkst pirkt un pārdot piedzērušā prātā vai arī pārdot preces, kuru nav un kuras nezin dabūt. To lai neviens neuzdrošinājās pie 20 markām soda no katra simta. Kaitīgos pirkumus rāte neatzīst par tiesiskiem un izskaidro tos par nenotikušiem ...
Viss, kas te tika lasīts, mūsu meistarīem un viņu gaspažām mazāk interesēja. Cipfelbrinks pamanīja savu draugu kvartaloficieri Krampfu, no kura cerēja dabūt kādas jaunas ziņas ...
«Sst, ssst, Krampf!» viņš paklusu sauca, jo dikti runāt pa lasīšanas laiku bija aizliegts. «Kas būs? Vai pēc bursprākas neaiziesim uz Pētera baznīcas krogu uz kādu «štēzeideli» ?»
«Nav tagad vaļas ... citā reizā!» Krampfs ar viņiem sasveicinājās. «Policijai tagad jābūt uz vienām kājām.»
Cipfelbrinks viņu pētoši uzlūkoja. «Kas?! Vai kāda slepkavība notikusi, vai izdarīta kāda zādzība?»
Krampfs atmeta ar roku, it kā izteikdams: tas ir mazs krāms! «Nē ... Nav nekas noticis ... Bet mums rakstīts stingri priekšā meklēt pēc jaunlatviešiem un tos kā arestantus nodot augstai valdīšanai ...»
To viņš sacīja ar tādu svarīgu un noslēpumainu vaigu ... ka meistarī un viņu kundzes ieplēta mutes.
«Jaunlatviešus? Kas tie tādi ir?» Simeona gaspaža Jūla iesaucās. «Vai tie nav tie paši latvieši, kas pie mums?»
«Zināms, ka tie paši ... visi viena un tā pate suga!» Simeons paskaidroja. «It visus viņus vajag ņemt cieti, Krampf ... tie neder ne velnam!»
«Ne visus!» Krampfs svarīgi atteica. «Tas man nav priekšā rakstīts. Kas tad būs zemnieki un kops laukus, ja mēs visus ņemsim cieti! Arī tie, kas pilsētās, pa lielākai daļai mierīgi ļautiņi ... kučieri, sētas puiši, visi labi cilvēki ... Bet tos, kas grib spēlēt par kungiem, negrib dot godu rātei, kungiem un mācītājiem ... un vēl dibināt tādas latviešu biedrības —-— tos mēs ņemsim aiz krāgas. ..»
«Ahā!» nu arī Cipfelbrinkam uzausa gaismiņa ... «Tad tādus, kāds bija Klostera pagraba Persi? Gatavais bandits un razbainieks ... no latviešu cunftēm vien tik runā ... Tādus vajag ņemt cieti, jā ... Krampf, tu viņu uzmani ... Tādus neliešus vajag izravēt ar visām saknēm — —»
Pēterim, dzirdot, ka par viņa ādu jau tiek kauliņi mesti, dūša pavisam saplaka. Viņš atrada par labāku pamanīties labāk tālāk ...
«Bet manu kaimiņu, to Lauri Sutumu, to, Krampf, vajag uzmanīt!» Jochems svarīgi iesaucās. «Tas dzied tādas savādas dziesmas ... vilks lai no tām tiek gudrs! Lielās pirkt Rīgas pili ar visiem vāciešiem ... un diezin ko ...»
«O, jemine!» Cipfelbrinka Traudiņa iesaucās. «Kur tad šis to naudu ņems?»
«No jūras dibena, jā, jā, tā viņš lielās,» Stemeizena gaspaža Jetchena viņu pārtrauca. «Un, ka būšot nopircis, tā mūs, vāciešus, dancināšot uz sarkaniem ķieģeļiem ...»
«Ko jūs sakāt, uz sarkaniem ķieģeļiem?!» Jūla Orkelbein ieplēta acis ...
«Uz sarkaniem ķieģeļiem!» Jetchena atkārtoja, katru vārdu uzsvērdama ... «Un, jo vācieši augstu lēkšot, šis tik pakuršot uguni ...»
Visa sabiedrība nevarēja beigt kamiešus vien raustīt. «Kas par mežonīgu ideju... Kas par rupju, necienīgu vēlēšanos ... Einfach schamlos,» gaspaža teica, «vācieši lai tikai piesargot savu ādu ...» Bet meistarī vienbalsīgi nosprieda, ka tādiem tikai vajadzētu krievu kokus ...
«Pēc visām šīm ziņām,» Krampfs izvilka savu kabatas grāmatiņu, «ja tas nav «jaunlatvietis», tad es nezinu, kas tad viņš ir ... Piezīmēsim viņa vārdu un palūkosimies tam drusciņ uz pirkstiem! Viens putniņš man jau ir pa pusei slazdā... kāds Kaspars Biezbārzdis ... Patlaban Jāņa baznīcā, bet, tiklīdz dievkalpošana nobeigsies, to stiepšu uz Jumpravu ielu. Nē, mani balodīši, augstā valdīšana neļaujas ar sevi jokot ...»
«It sevišķi vakaros, tad tur pie tā mana kaimiņa dzīvo, ka skan vien!» Jochems denuncēja.
«Umhu, umhu!» Krampfs ņēma to vērā. «Tikai tā nelaime, ka vakaros ļoti esmu aizņemts ar to teātri. Augstai rātei nācis ausīs, ka kāds aktiers dzied par viņu injurijas — dziesmas jeb kuplejas, kuras nedz augstā rāte, nedz cita kāda iestāde cenzējusi ... Man ir uzdevums šo pretlikumību izzināt, un, ja tiek pienākta, tad vainīgo tūdaļ novest uz policiju.»
«Ahā!» visi brīnējās. «Kas tas tāds varētu būt? Vai Buterveks? Tas gan dzied tādas jocīgas kuplejas.»
«Es nezinu vēl tos sīkumus, kurš un kā tas de facto ... To pierādīs izmeklēšana. Bet nu man jāiet ... citādi tas putniņš man no Jāņa baznīcas var vēl aizlaisties ... Neizspruksi ... no maniem nagiem neizspruksi ... uz redzēšanos, draugi! ...»
Viņš aizgāja, un meistarī ar savām kundzēm sāka atkal klausīties, jo patlaban nāca panti, kas viņiem ļoti interesēja.
Par zeļļiem un svešo tirgošanos
52. Arī nevienam nebūs še piesavināties pilsonisko uzturu (bürgerliche Nahrung), kas nav ieguvis birģeļa tiesības, pie augsta soda.
53. Tiem, ja kuri citādā ceļā un caur sievas īpašumu še ir birģeļi, šinī pilsētā nebūs dzīvot citādi kā viesiem, pie 50 dālderiem soda, un ikvienam būs redzēt, kam tas savā mājā dod pajumti, ka viņam par savu viesi vēlāk nebūtu jāatbild.
54. Arī nevienam birģelim ar saviem zeļļiem nebūs uzturēt vairāk kā divas bodes, pie 20 markām soda.
55. Nevienam viesim, kas nav birģelis, nebūs atvērt pilsētā bodes, nedz arī tajās turēt kādas lietas pilsoņiem priekš pirkšanas.
56. Arī nevienam nebūs būvēt ne priekš pārdošanas, ne izvešanas pa jūru, ja tas nav še piemītošs birģelis, pie 10 dālderiem par katru lastu.
57. Arī nevienam viesam nebūs pieņemt jaunus kalpus, kuri pilsētā vai ārpus tās piekopj pilsonisko uzturu, pie 50 dālderiem soda, tiklīdz tas notiek.
58. Jtem nevienam birģelim nebūs pārdot zeļļiem dzīvojamās mājas, pie 20 dālderiem soda.
59. Jtem nevienam birģelim, ne zellim nebūs izdot dzeramas naudas (ungelde) šķīperiem, zuiderzejiešiem (holandiešiem), leišiem vai krieviem pāri par tām, kas ir noliktas: svaru naudas, nesēju naudas vai arī kas tās par naudām nebūtu, pie 20 markām soda.
60. Jtem nevienam zellim nebūs pirkt sāli vai siļķes uz kuģiem un ievest tās savās bodēs vai pagrabos, bet tās tiem jāsaņem no birģeļu pagrabiem, kā arī nevienam birģelim nebūs pārdot no zeļļiem un svešniekiem piegādātu un pagrabā vēl nebijušu sāli, pretējā gadījumā tie zaudē preci.
61. Nevienam nebūs skotu (der Schottschen) (kā tos sauc), arī lieldienieku (der Osterlinge) vai citu svešnieku specerejas un preces še noguldīt vai pārdot tās olektīm vai mazu svaru, bet tās visas lielumā pārdot birģeļiem un tirgotājiem, izņemot brīvai pārdošanai nolikto laiku — 14 dienas pavasarī un 14 dienas rudenī ap Miķeļiem, pēc kura laika viņiem pārējās preces būs nodot pakūzī, tās pārdot lielumā vai vest atkal projām.
62. Jtem tiem nebūs pret pilsētas brīvībām pašiem būt sava ugunskura, bet tiem jādzīvo pie birģeļiem ērbeģos un jāēd pie viņu galda, pie cieta soda.
63. Jtem mūsu ostā pa jūru iebraukušiem šķīperiem un svešniekiem būs pārdot savas preces 14 dienu laikā vai arī, ja tie gribētu aizbraukt, tiem jāmaksā par šo laiku pie valdīšanas pus muita.
64. Svešiem faktoriem un liģeriem, kuri še paliek pa ziemu, jānoliek zvērasts, ka neieguldīs naudu precēs, bet izturēsies pēc tirdzniecības kārtības ...
65. Faktoriem savas izrakstītās preces jāpārdod vairumā birģeļiem, nav jāpiekopj monopols, preces nav ilgāki jātura par 14 dienām, nav pirkšanas cenas jāpaaugstina, nav faktoreja jāpiekopj pa ziemas laiku, ne arī jāiegulda sveša nauda.
Par solījumiem, pilsoņu peļņām un viesībām
66. Ja kāds pierunājis kādu sievu vai jumpravu uz laulību bez viņas drauga ziņas un gribas, tam nevienā no šīs zemes pilsētām viņai nebūs darīt nekādu kaiti; un, ja kāds, sieva vai vīrs, tiktu pienākti pie slepenas laulības, tas, raugoties pēc lietas stāvokļa, sodāms pēc mūsu pilsētas likumiem.
67. Tā kā notiek tas, ka daži saderinās un salaulājas ar saviem tuviem asinsradiem pret visiem likumiem, vecām parašām un ieradumiem, tad tā Augstā Rāte nopietni caur šo pavēl, ka, no šīs dienas sākot, lai neviens neuzdrošinās saderināties un salaulāties tuvāku ar savu asins radu kā ceturtā loceklī, jo citādi tas par sodu zaudēs savas pilsētas iemītnieku tiesības.
68. Arī tā Augstā Rāte liek brīdināt tos, kas gribētu še uz priekšu apmesties, lai tie pēc še teicamā paraduma neliekas pirms baznīcās uzsaukties, iekāms nav ieradušies pie Augstās Rātes un nav ieguvuši no viņas birģeļu tiesības. Ja kāds tam pretim darīs, tad Augstā Rāte to neuzņems par birģeli.
69. Tālāk to grib tā Augstā Rāte, ka ikvienam birģelim būs turēt savas bruņas līdz ar augs un apakš šaujamiem rīkiem, tā ka tas notes laikā var līdzēties. Jtem vēl 6 ādas spaņus.
70. Jtem ar viesošanos, dārglietu nešanu, nedēļu gulēšanu, bērnu nešanu baznīcā un ar jumpravām lai ikviens turas tā, kā tas stāv rakstīts rātūzī barību un drēbju likumos.
Par amatiem
71. Tā grib tā Augstā Rāte, ka tie, kas nodarbojas ar amatu, lai dara tā, ka tas tiem ļaudīm neiznāk par grūtu, pie soda ar amata zaudēšanu.
72. To grib tā Augstā Rāte, lai namdarī un mūrnieku meistarī vairāk darbus nepieņem, kā spēj padarīt, pie liela soda.
73. Un, ja kāds otram solījies strādāt un to netura, ko solījies, tam būs par to ciest ar 30 markām.
74. Arī nevienam namdarīm nebūs aiztikt vai aptēst pilsētas būvkokus, pirms tam nav atļauja no ķemerera, pie 50 markām soda.
75. Arī to grib tā Augstā Rāte, lai ikviens beķeris, kas cepj veģus, pie kviešu maizes turētu arī rudzu un barības maizi, un tam būs cept taisnīgi, jeb tas zaudēs maizi un amatu.
Par nevāciem, item mājas kalpiem un meitām
76. To grib tā Augstā Rāte, ka nevienam nevācim nebūs pirkt un pārdot tirdzniecības preces, nedz arī ar to nodarboties, jeb tas zaudē preces un 30 markas.
77. Nevienam nebūs ar nevāci biedroties, nedz turēt ar tiem kopā kādas saviesības un saiešanas, pie soda (noch geselschaft oder Mascopev mitt ihnen habenn, bey Poen).
78. Arī nevienam nevācim nebūs miestiņu vai alu brūvēt un to pārdot, ne arī miestu izkroģēt, pie soda.
79. Arī dienestniekiem nebūs būt kambarīem un pagrabiem ārpus savu kungu mājām.
80. Tālāk tad nebūs svabadām sievām un meitām dzīvot pašām savos dzīvokļos un savā saimniecībā, bet salīgt algā, pie cieša soda...
Te uzreizi liela ļaužu kņada ... Veda kādu apcietināto no Jāņa baznīcas uz Lielo Jumpravu ielu, kur toreiz atradās policijas virssēdeklis. Arestants kailu, paplatu, bet paīsu vaigu, neliels pusmūža vīrietis, labi iesirms.
Ļaužu pulki uz Rātūža laukuma sakustējās ... Neviens vairs neklausījās uz bursprākas lasīšanas, bet visi vienā kamolā vēlās apcietinātam līdzi, tā ka no soļu speršanas cēlās tāds troksnis, ka vai visa Rīga dunēja. Arī mūsu meistarī un viņu gaspažas tika rauti līdzi un dzirdēja, ko ļautiņi sacīja. Viņš esot aizstāvējis mazo ļautiņu tiesības, bet caur to sarīebis kungiem un nu tikšot sūtīts uz auksto zemi, kur mūžīgi ledus kalni. «Nabadziņš,» sievas sūkstījās, «nabadziņš ... Nu viņš vairs šīs saules neredzēs . ..»
Arī Pēteris skumjām acīm lauzās ļaudīm klāt, līdz dabūja viņu tuvumā redzēt ... Tik žēl, tik žēl ... rokas vilkās dūrēs, bet darīt neko nespēja ...
Piepeši, kā no zemes izaudzis, viņa priekšā parādījās Lauris. Vaigā mēmas sāpes . . acis liesmoja. «Viņu apcietināja! ... Paņēma mums viņu ...»
«Ko tagad darīt?!» Pēteris sagrauzts jautāja.«Vakarā atnākt uz pagrabu ... Mikums arī ... visi ...»
Viņš pats devās ļaudīm līdzi ... arī Pēteris skatījās uz to pusi ... bet ko tur darīt?! Palīdzēt taču tur nekā nevarēja...
Piepeši viņš apstājās ... No rātūža balkona patlaban tika pasludināts jaunievēlētā rāts locekļa vārds ... Pēteris klausījās tikpat kā uz stīgas, tik ļoti tas tam interesēja ... Bet pavisam svešs vārds ... viņa krusttēvs tas nebija ...
«Ko? Ne konsuls Rabemanis?» Cipfelbrink gaspaža brīnējās ... «Visa pilsēta taču runāja, ka viņš ...»_
«Mana radeniece mamzel Švīchelbein, kas tur dien iekš mājas, man par to jau agrāk stāstīja,» Simeons paskaidroja. «Uzskati starp augstiem kungiem mainījušies. Viņš atzīts par liberālu ... Būdams ārzemnieks un nepazīdams šejienes apstākļus, tas tiecas uz visu tā kā tur, kur tikai viena tautība ... Bet mums te arī latvieši un mužiki ...»
«Konsuls Rabemanis mums nekādu labumu nebūtu darījis,-» Cipfelbrinks ieminējās ... «Viņš ir pret cunftēm ...»
Rātskungi no balkona pazuda ... Ļaudis sāka nošķirties un izklīst uz visām pusēm ...
Tauku svece vienkāršā koka lukturī izplatīja dzeltenu, spocīgu gaismu plašās pagraba telpās, no kurām dzeltenajā apvārksnī tikai viena daļa bija saredzama, bet lielākā daļa aizstiepās drūmā tumsā, kur saplūda viss nezināmais. Te Lauris ar saviem biedriem mēdza sapulcēties, un, tā kā toreiz Rīgā latviešiem atklāti tas nebija brīv, tad viņiem tas bija jādara slepeni. Un tādēļ viņi bija sagatavojušies arī uz to, kur sprukt, ja uznāktu virsū policija. Pagraba telpas atradās līdzās Laura darbnīcai sētas pusē. Pa kādu tumšu gaņģi dibins stūrī varēja iztikt pagalmā un no turienes pa mazajiem vārtiņiem ārā uz blakus ielu. Ar to visi sapulces dalībnieki bija jo smalki iepazīstināti, lai vajadzības gadījumā zinātu, kur sprukt. Tātad savā ziņā sazvērestība, un tādēļ sazvērnieki arī savā starpā norunāja, ka neteiks nevienam, kas pieder pie viņu pulciņa, ne kur tie nāk un kur tie iet, un ko tie runā, ne savām sievām, ne meitām, ne mātēm.
Vienā pagraba galā atradās vienkārši sasists galds un tam visapkārt soli. Tur sēdēja pirmie sapulces dalībnieki: Lauris, Pēteris, Mikums un Kreilis, kas tagad bija pats smago fūrmaņu saimnieks. Mēmi klusēdami, tie gaidīja uz saviem biedriem. Lai gan tie izrādījās diezgan dūšīgi, tad tomēr varēja manīt, ka ir nospiesti ... It sevišķi Kreilis reižu reizēm ņēma sveci un ar to aizkūpināja savu kaļķi ... kuplus dūmus laizdams, blenza drūmajā tumsā, kur bija sakrautas dēļu čupas un vēl citādi koka gabali, kas Laurim vajadzīgi priekš darbnīcas, bet tie, cik tos vājā sveces gaisma ķēra, izplatīja garas, spocīgas ēnas ...
«Kur tad šie nu paliek tik ilgi?» viņš reižu reizēm ieminējās, nevarēdams mierīgi nosēdēt.
«Vai tev jau deg?» Lauris viņu apsauca. «Ja vien būs dabūjuši ziņu, tie arī būs ...»
Kreilis apklusa, bet tad atkal ieminējās: «Blēņas vien no visa tā ir! ... Vācieši ir kungi un latvieši vienkārši ļautiņi ... Mēs viņus nekad nepārspēsim ...»
«To pašu jau arī es saku,» Mikums viņam piebalsoja. «Tauki arvien būs virsū un ūdens apakšā ...»
Laurim acis uzliesmoja. «Ak jūs miega mices, ak jūs miega mices! Kas viņiem nekaiš būt kungiem, kad viņiem tik ticīgi kalpi kā Kreilis un Mikums ...
Bet mums vajag nostāties ar viņiem uz vienādām tiesībām ... Mūsu senči tāpat bijuši virsaiši un ciltskungi ...»
«Jā, jaā —» Kreilis garī novilka ... «bet, ja es dabonu pa zirgu un cilvēku trīs rubļus par dienu, kādu tiesību tur man vēl vairāk vajag ...»
«Un ja es tik varu pārdot savas preces ... tas tas lielākais,» Mikums nospļāvās.
Par šādu viņu tūļību Pēteris tā sašuta, ka dedza tikpat kā uguns. Nē, patiešām, tas cilvēku varēja kaitināt. «Ak jūs mazticīgie ... jūs šaubīgie! ... Kalnus mēs, latvieši, varētu apgāzt, ja mums būtu tikai tik daudz kā viens sinepu graudiņš ... Ak jūs gļēvuļi ... kaunieties par savu mazdūšību! ...»
Kreilis un Mikums vēl gribēja ko piebilst, te pašlaik pie durvīm pieklauvēja ... Divreiz īsi no vietas, trešoreiz pēc ilgāka laika, kā jau bija norunāts.
«Kas tur?» Lauris piecēlās un piegāja pie durvīm.
«Epata — atveries!» otrā pusē atskanēja norunātā parole, uz kuru varēja iekšā laist ...
Ienāca neliels pusmūža vīrietis sārtu seju ... Tas bija Tilo fabrikas meistars Mārtiņš Balodis ... Viņu sabiedriskā dzīve Pārdaugavā bija gluži apsīkuse, pēc tam kad viņu kora vadonis skolotājs Caunīts bija miris un arī pats fabrikas kungs pienācis, ka viņu bibliotēkā tomēr ievietotas visas tās grāmatas, kuras ģeneralsuperintendente bija apzīmējis par kaitīgām.
Mēmi viņš apsveicinājās un nosēdās pie citiem.
Atkal: bum — bums — — bums! ...
«Kas tur?»
«Epata — atveries!»
Ienāca kalsens jauneklis dzeltenām ūsiņām un spanku. Tas bija skolotājs Ādams Spunde. Viņam līdzi vēl kāds otrs. — — Pēteris negribēja savām acīm ticēt — viņa krusttēva vecākais zellis Fuchsings!
«Atvedu te jums jaunu biedru,» — Spunde sonorā, dziļā balsī sacīja. «Līdz šim turējies par vācieti, bet tagad pamodies kā no dziļa miega. Uz viņu mēs varam palaisties ...»
Atkal mēms klusums ... Visi, nervozi uztraukti, gaidīja uz pārējiem.
Atkal pārreiz klauvieni, atkal: «epata, atveries...» Ieradās vēl kāds Ķezbers un kāds Silings ...
«Tautieši un biedri!» Spunde, kurš par citiem bija tas inteliģentākais, beidzot iesāka. «Tā kā pārējie biedri diezin vai būs dabūjuši ziņu, tad nekavēsim laiku un pārrunāsim mūsu lietas.»
«Jā, jā, jā,» visi bija ar to uz miera ...Tad Spunde izvilka no kabatas kādu papīri un sāka to noslēpumaini lasīt. Bija kāda dziesmiņa, kas tagad ievietota visās ābecēs, bet tad bija nedzirdēta revolucionāra dziesma.
«Kad atnāks latviešiem tie laiki,
«Ko tagad citas tautas redz?
«Kad zudīs tumsas spaidi baigi,
«Kas tagad tautas acis sedz?
«Kad pūtīs vējš, kas spirdzina
«Un tautas kroni mirdzina? ... utt.»
Visi sazvērnieki kādu laiku mēmi saskatījās, un visi saprata to ... Visi zināja, kādēļ tas tā, un visi gandrīz korī dvesa: «... Mums vajag savas biedrības — mums vajag savas latviešu biedrības ...»
«Jā, tās mums vajag!» Laurim acis uzliesmoja. «Bet kā lai mēs pie tās tiekam?! Kungi un vācieši mums stāv priekšā. Vai zināt, šodien te vajadzēja būt pie mums vienam vīram ... Kasparam Biezbārdim. Bet viņa nav ... Viņš arī nebūs ... Viņš šodien tika apcietināts.»
«Apcietināts!» daži no viņiem nobāla. Viņu izmisušās sejas liecināja, ka tie nožēlo, ka pavisam te atnākuši. Apcietināts! ... Kādu brīdi mēms klusums ...
«Cik sen vēl viņš runāja pie Caunīša kapa!» Balodis nošļucis ieminējās. «Latviski runāja ... un teica: kamēr vien Rīga pastāvēs un būs latviešu tauta, tavs vārds arī nezudīs ...»
«Un tas bija viņa noziegums, ka viņš tā runāja,» Lauris piebilda. «Tādēļ vien tikai tas tika apcietināts un tikšot sūtīts uz auksto ledus zemi ... plānā uzvalciņā ... ar to, kas mugurā ...»
«Žēl gan!» Spunde skumji ieminējās ... «Būtu vismaz kādreiz pie mums ieradies ... dzirdētu, ko, viņš saka?»
«Ko viņš saka, to varu jums pasacīt!» Lauris spulgošām acīm iesaucās. «Vakar ar viņu izrunājos ... Mēs, latvieši, netiksim pie savas biedrības, viņš saka, kamēr še vācieši būs par kungiem. Mēs arī nedabūsim savas tiesības, viņš saka. Pie kā lai mēs sūdzamies? Ģenerālgubernators ir vācietis, gubernators ir vācietis, vicegubernators ir vācietis. Pilsētas rāte ir vāciska ... kriminal- un civiltiesas vācu tiesas ... Pie kā lai mēs griežamies pēc savas taisnības? Mēs te nedzīvojam krievu valstī, bet Vācijas provincē ... Mēs pat nedrīkstam uzdoties, ka esam latvieši, jo topam par to vajāti ...»
«Pilnīgi pareizi,» Pēteris aizrautu balsi apstiprināja. «Tādēļ arī mans krusttēvs ir vācietis, ja ...»
«Un tādēļ mums labuma nebūs, viņš teica,» Lauris turpināja, «kamēr mēs dzīvosim vāciešu ēnā ... Mums jātiek no tās ārā! Mums jādabū sakarī ar krieviem ... jāraksta krievu avīzēs ... Mums jāsniedz sūdzības raksti par nekārtībām un jāattēlo šejienes apstākļi augstiem krievu kungiem Pēterburgā ... Tikai krievu ērglis var nobīdīt no mums šo vācu slogu un atdot mums mūsu cilvēciskās tiesības ... Tikai pie krieviem un ar krieviem jums jāturas! Un tādēļ, viņš teica, ar simtiem un tūkstošiem parakstiem mums tādus rakstus vajag sūtīt uz Pēterburgu, lai iet vai līdz pašam ķeizaram ...»
«Līdz pašam ķeizaram!» Pēteris sajūsmināts iesaucās ... «Lai Aleksanders Otrais dabū zināt, kādas cūcības vācieši pie latviešiem izdarījuši! ...»
Arī citi tam piekrita. Bet tad Spunde domīgi piebilda: «Tīri labi! Bet kā mēs tos parakstus dabūsim? Ne ātrāk, kamēr mēs pašu tautu iekustināsim un pamodināsim. Mums tādēļ jāizmanto gadījums.»
Tam atkal neviens nebija pretim. Gadījumu vajag izmantot. Bet ko tagad darīt?
Spunde: «Tā dziesma, ko es nolasīju, jānoraksta daudzos simtos eksemplāros un jāizplata tautā starp lauciniekiem-iebraucējiem un arī mūsu pašu pilsētniekiem, par kuriem zināms, ka tie latvieši. Fuchsings to varētu izdalīt starp iebraucējiem lauceniekiem ... tā paklusu ...»
Fuchsings: «Kādēļ ne, to var izdarīt! ...»
Pēteris: «Bet tad arī to dziesmu: «Melnie kraukļi dibināja savā starpā biedrību» ... Ai, kā Cipfelbrinks par to errosies ...»
Spunde: «Var arī to ... Bet mums jāizmanto Biezbārža apcietināšana, lai ļaudis tālu un platu dabū par to zināt ... Mums jādabū tie tiktāl, lai tie paši sāk domāt ...»
Balodis: «Es zinu, ko mums vajadzētu! ... Tā kā Biezbārdis tiek sūtīts uz ļoti aukstu zemi un viņam nav kažoka, tad uzaicināsim ļaudis, lai samet viņam priekš kažoka ...»
Spunde: «Tas īsti neies! Uz to mums nav likumiska tiesība ... mūs var notiesāt. Bez tam tie ļaudis nemaz nezin, kas tas tāds un kāds tas izskatās ... Bet mēs varam izdot viņa ģīmetnes, tās pārdot ... to mums nevar liegt ... Tad mums ikvienam ir iespējams parādīt: redziet, tāds un tāds izskatās tas vīrs, kas karo par jūsu tiesībām ...»
Šo priekšlikumu it visi apsveica ar prieku. Tika arī sastādīts darbības plāns, Spunde apņēmās ģīmetnes pastellēt, Balodis tās izplatīt starp fabrikas strādniekiem, Fuchsings starp iebraucējiem lauceniekiem, Mikums starp saviem pircējiem un vēl citi, kur tas būtu vajadzīgs ...
Piepeši blakus darbnīcā kņada ... soļi ... Laura sievas balss jaucās ar citām balsīm ... Visi uz reižu klusu kā pelītes ... Te ienācēji beidzot bija atraduši durvis un sāka klauvēt ... pavisam citādi nekā biedri ... notuļus vien ...
«Kas tur?» Lauris iesaucās, gaidīdams uz paroli ...
Tie nezināja ne «epata», ne «atveries», tikai bungoja pa durvīm, ka tās vai līgojās. «Likuma vārdā atdarīet! ... Policija ...»
Visi uzreiz nobāla un daži pat aiz bailēm iekungstējās: «Mēs esam zuduši!»
Lauris tomēr nezaudēja galvu, un Pēteris arī bija viens no drošākiem. «Žigli ārā tur pa sētas pusi,» Lauris biedrus raidīja ... «mēs abi paliksim. Tu, Pēter ... sāc krāmēties gar kokiem ... Žigli ārā viens pēc otra! ...»
Viņi nelikām divreiz teikties ... nozuda kā akā tumšajā kaktā un no turienes prom sētā ... Pēteris, grāvēdamies ar kokiem, sedza viņu soļus, un policija lauzās gar durvīm ... «Atdarīet, atdarīet ... likuma vārdā ...»
Kad Lauris dzirdēja jau sētas vārtiņus nokraikšķam un viņi bija drošībā, tas gāja taisīt vaļā durvis. «Pagaidiet, pagaidiet ... kas tad tur tā ālējas?!» Un ar tā visnevainīgākā cilvēka seju tas atdarīja durvis ...
Pa tām ievēlās pirmais Krampfs, turēdams savu kailo zobenu Laurim pret krūtīm, aiz viņa vēl kādi trīs vachtmeistarī resp. gorodovoji ... visi ar kailiem zobeniem ...
«Ko jūs te dar'?!» Krampfs šņāca, pie kam viņam acis sprēgāja uguņus tikpat kā kaķim ... «Kur tie citi palika?»
«Kādi citi?!» Lauris brīnējās ... «Esam divi ... es un mans māceklis ... Jāsameklē priekš rīta koki . . »
Ar kaķa acīm Krampfs pētīja pagrabā pēc kā aizdomīga ... pēc izejas, pa kuru tie būtu varējuši izsprukt. Bet dibins kakts bija tumšs kā elle, ka viņam pašam bija bail līst tur tālāk, bez tam Pēteris čakli vien krāmēja ceļam kokus priekšā ...
«Neliedzies, kur tu viņus noslēpi?!» Krampfs Laurim stingri uzsauca. «Kas tev vispār te par darīšanu? Kokus meklē?! Tas tikai izgudrēm! ... Kokus viņš meklē ... svētdienas dienā ... hahaha ...»
«Hahaha!» arī citi policisti, Lauri mazcienīgi uzlūkodami, smēja.«Nu, ko tad es varu darīt, ka man tik daudz darba!» Lauris attrauca. «Ja nesameklēšu kokus tagad, tad laikam zeļļiem rīt gulēt ļaušu ...»
«Izrunas, draudziņ, izrunas!» Krampfs tītīja. «Un kas tie par zeļļem? Vai tev meistara papīri ir, ha? «Böhnhase» . . aizliegta šmugele ...»
«Papīru kabatā man nav,» Lauris atteica, «bet, ja gribat tur pārliecināties darbnīcā ... tur viņi ir! ... Un, ja jūs domājat, ka te kāds apslēpies, jūs jau varat pagrabu pārmeklēt! ... Pēter, met mieru ... lai kungi pārmeklē telpas . ..»
«To mēs darīsim bez tavas teikšanas!» Krampfs spītīgi iesaucās. «Un lai tie arī peles alā būtu ielīduši, no maniem nagiem tie neizspruks ... Stumpf, jūs ar kailu zobenu nostājieties pie durvīm ... nelaidiet nevienu iekšā, ne ārā! ... Un jūs, Dumpf un Rumpf ... mēs pārmeklēsim te šo spelunku ...»
Pie tam viņi sāka ar saviem šābļiem tā badīt un bakarēties pa koku kaudzēm, ka, ja kāds tur būtu bijis apslēpies, tam patiešām būtu izgāztas acis vai nocirsts deguns. Tikpat kā vanags Krampfs pie tam pētīja it visos stūros un kaktos, vai tikai neuzietu, kas noderētu par corpus delicti, ka te noziedzība notverta in flagranti.
Te tas pamanīja kādu aprakstītu papīru un, to pacēlis, tikpat kā indianietis no prieka iekaucās ... Jo viņš ne vārda nevarēja salasīt, tam vajadzēja būt pa latviski. «Rumpf, Rumpf!» viņš sauca. «Jūs protat pa latviski ... izlasiet, kas šeit stāv! ...»
Rumpfs, paņēmis papīri, sāka burtot. «Kad atnāks latviešiem tie laiki ... ko tagad citas tautas redz — —»
«Nu ir dumji!» Pēteris nodomāja! «Spunde izmetis savu dziesmu ...»
«Pietiek, diezgan!» Krampfs atņēma atpakaļ papīri. «Tā lieta ir skaidra kā diena ... jūs esat jaunlatvieši, mani putniņi! Par to jums augstai valdīšanai būs jādod atbildēšana ... Projām, marš, marš uz policijas valdi! ...»
Viņš bija cerējis, ka nu varēs triumfēt, ka viņi metīsies pīšļos pie viņa kājām un lūgsies žēlastības ... Bet abi pavisam ar tādām stīvām mugurām ...
Tas viņu lielā mērā kaitināja ... «Projām, marš, uz pēdām! ... Dumpf, sieniet viņiem rokas uz muguru ... Es tamēr sastādīšu protokolu ...»
Viņi devās visi darbnīcā, kur Krampfs pirms sastādīja protokolu un apskatīja darbnīcas patenti. «Par to tev vēl nāksies atbildēt pie vetgerichtes ... bet tā ir blakus lieta ... Bet, ka tu esi jaunlatviešu špicbuks, tas tev, brālīt, lauzīs kaklu!»
Laurim acis uzliesmoja. «Lūdzu, kungs, nelamāties! Sauciet mani, kā gribat, tikai par špicbuku vien ne ...»
Krampfs neatbildēja un noskaities rakstīja protokolu, ka zoss spalva čirkstēja vien ...
Viņš nežēloja, bet lika uz papīri visu, ko vien zināja. Iznāca arī uz to traci Laura sieva no dzīvokļa, bērns uz roku, un sāka savukārt vaimanāt. «Lauri, Lauri, ko tu dauzies, ko tu darīes! Paņems nu tevi projām ... saules vairs neredzēsi! ... Ak tu mans dievs, ak tu mans dievs ... nevarēji strādāt un būt ... Ko te nokulies!? Ko nu iesākšu viena ar to bērnu . ..»
«Jā, jā, sieviņ, jums taisnība!» Krampfs viņai piebalsoja. «Labāk jūsu vīrs būtu lūdzis dievu un strādājis ...»
«Kaunies, sieva, pīkstēt!» Laurim acis ieliesmojās. «Mazais Ernestels nepīkst, un tu pīksti! ... Nāc šurp, mans dēls, tu man esi brašs, tu nesaki ne vārda ... jā.»
Viņš paņēma to uz savām rokām un no viņa atvadījās. «Tavs tēvs ir taisns cilvēks, kuram neviens neko nevar padarīt! Katrā laikā riktīgs Krievijas pavalstnieks! Ko vācietis saka, tas man nav jāzin ... Neraudiniet sievas, kungi, ja iešana, tad iesim ... Anna, neraudi ... ne mata viņi man nevar aizskart pēc krievu ķeizara likumiem.» Viņš atdeva tai bērnu ...
«Sieniet viņiem rokas uz muguras!» Krampfs pavēlēja. «Vedīsim tos putniņus drošā vietā!»
Policisti taisījās sava priekšnieka pavēles izpildīt. «Kādēļ tad siet?!» Lauris ieminējās. «Iešu tāpat, nemaz nepretošos ...»
«Es arī nē!» Pēteris piebilda. «Kad jau jāiet, mēs iesim! ...»
Krampfs beidzot pielaidās. «Nu, manis dēļ! Ņemiet viņus vidū, Dumpf un Stumpf. Rumpf, jūs ejiet pa priekšu un es no pakaļas ... Vorwärts ...»
«Uz priekšu, marš!» arī pats Lauris komandēja. «Tikai, sieva, neraudi! Vēl nevienu dienu bez maizes neesi bijusi un nebūsi arī ... Vorwärts, uz priekšu, marš ...»
Kā lielus noziedzniekus policisti ar kailiem zobeniem veda viņus pa Lielo ielu uz Iekšrīgas pusi ...
Sirdis viņiem tik pilnas un tik savādi pukstēja ... Viņi gāja pretim nezināmam liktenim. Taču pašiem viņiem nav sev ko pārmest. Tikai tā vien un ne citādi!
Un, it kā gribēdams atvieglot savu iekšējo uztraukumu, Lauris pusbalsī iesāka dziedāt: «Kad atnāks latviešiem tie laiki, ko tagad citas tautas redz ...» Pēteris viņam piebalsoja, un drīzi vien skaņas plūda spēcīgi no viņu krūts, tā ka ļaudis uz ielas apstājās vai atkal aiz ziņkārības skrēja viņiem līdzi. Šāda nekaunīga pārdrošība Krampfu vai apstulboja, ka tas ilgu laiku nezināja, ko darīt ...
Beidzot tas apzinājās savu varu. «Klusu, jūs pintiķi! Velns, pērkons, vilki deviņi ... Vai nezināt, ka bursprākā aizliegts pie stingra soda pa ielām trokšņot un bļaustīties ...»
Kad Pēteris savu ietrīcināto sirds stīgu nevarēja tik ātri apturēt, tas krietni vien dabūja pa kūkumu. Tāpat arī Lauris apklusa. Ko darīsi, valdīšanai jāpaklausa!
Kad tie bija sasnieguši Aleksandra tiltu, Krampfs komandēja: «Stoi! Jūs, Stumpf un Dumpf, vediet viņus tālāk uz policiju ... Bet pieskatieties, ka noziedznieki pa iekšpilsētas šaurajām ieliņām jums neizbēg ... jūs par viņiem atbildat ar savu galvu ...»
«Kā pavēlat!» tie viņam atdeva pienācīgo godu.
«Gaidiet tur, kamēr ieradīsies policijmeistars Grīns!» tas turpināja. «Es arī pats drīzi būšu klāt ... Rumpf, mēs tagad dosimies uz pilsētas teatri.»
«Kā pavēlat!» Rumpfs atbildēja.
«Uz priekšu, marš!» Stumpfs, tagad vecākais pēc činas, komandēja. Viņi devās atkal uz priekšu pa Kaļķu ielu, ka zābaki klaudzēja vien ...
Viņu režims tagad tomēr bija drusku lēnāks, jo tie dabūja paklusu izmainīt kādus vārdus.
«Pēter,» Lauris sacīja ... «ja tev prasa par jaunlatviešiem vai ko, tad saki, ka it nekā nezini ... Tu it nekā nezini, un vairāk neko! ...»
«Gan jau zināšu!» Pēteris attrauca. «Ko viņi mums padarīs! ...»
Kas par viņu pašu ... nieks .. . kad tikai citi biedri drošībā ...— — —
Beidzot viņi sasniedza Lielo Jumpravu ielu un tajā, rātūzim pretim, pelēku mūra māju, kurai pie ieejas divi resni mūra stabi. Toreiz te atradās pate galvenā policija.
Ne vārda neteikdami, policisti viņus ielaida pa durvīm ... cietumā gan nebāza, tāpat ielaida kancelejas telpās ... Dežurējošais vachtmeistars, kurš, ietinis galvu mētelī, gulēja uz ādas zofaja, iztraucēts berzēja acis. Viņa zināšanā nu Stumpfs un Dumpfs nodeva noziedzniekus un paši devās pie miera.
Pēterim sirds sita piecpadesmit, un Lauris vilka un vilka špickas, kūpinādams savu kaļķi, kurš tam bieži dzisa. Varēja redzēt, ka viņi arvienu top nemierīgāki. Lai arī tev, cilvēks, skaidra sirdsapziņa, par arestantu tevi tomēr ieskata, un kas tur viss nevar iznākt ... Viss tas gaiss un tā apkārtne tāda nospiesta un smacīga.
Vachtmeistars, tirpinādams kājas, soļo un soļo pa istabu un allaž viņus pētoši uzlūko. Blakus telpās policijas glabāšanā nodotie un ieslodzītie ālējās un dziedāja ... Tādēļ viņi palika pavisam tādi domīgi un klusi ...
Te atskanēja atkal priekšas gaņģī soļi ... vesela trape ... Durvis atdarījās, un pa tām ievēlās Krampfs ar Rumpfu vidū ar kādu aktieri, lielu, melnu mēteli, triko biksām, kuplu cepuri ar gaiļa spalvu, ar visu šmiņķi un masku, kā varēja noprast, patlaban izceltu no lomas. Pēterim un Laurim, kuri tādu putnu nekad nebija redzējuši, bija lielie brīnumi.
«Tā!» Krampfs, novilkdams savu mēteli, sacīja. «Apsēdieties un uzgaidiet, kamēr nāks izmeklēšana ...»
Aktieris palocījās un ar patosu vācu valodā sacīja:
«Tā teica Bruts ... un Bruts ir goda vīrs! ...»
Krampfs piesēdās pie galda un sāka stādīt protokolu, kurā jo sīki apzīmēja apcietinātā vainu. Aktieris pa tam staigāja apkārt pa istabu, taisīja visādus žestus, plātīja rokas un iesaucās daždažādus citātus. Un, kad Krampfa spalva sāka jo čirkstēdama tecēt un viņa vaigā pie tam parādījās griezīgais sarkasms, aktieris, uz viņu rādīdams, smagu patosu iesaucās: «Der Page (Knabe) Krampf (Karī) fängt an fürchterlich zu werden!» (Puisēns Kārlis (Krampfs) sāk palikt bīstams.) (Fr. Šillera «Don Karloss».)
Pēteris no visa tā nekā nesaprata un pie sevis nodomāja: «Ko viņš tur buras?!»
Pēdīgi parādījās arī pats policijmeistars — palkavnieks Grīns pilnā uniformā ar zvaigzni pie krūtīm. Visi policisti godbijīgi piecēlās, un viņš nosēdās turpat blakus telpās pie galda, kur protokoli jau stāvēja viņam gatavi priekšā ...
Ātri viņš tos pārlasīja, tad norūca: «Hm, jā!»
«Friedrich Butterweck!» viņš sauca. «Vediet viņu iekšā ...»
Aktieris tika nostādīts viņam priekšā un dziļi palocījās ...
«Jūs esat Frīdrichs Buterveks?» policijmeistars viņu caururboši uzlūkoja no galvas līdz kājām.
Aktieris palocījās vēl zemāku. «Runā, kungs, tavs kalps klausās ...»
«Aktieris no šejienes teatra?!»
Aktieris vēl dziļāku palocījās. «Es stimmt!» (Saskan.)
«Cik man zināms, diezgan ievērojams un iecienīts aktieris ...» policijmeistars turpināja.
«Dem Mimen flicht die Nachwelt keine Kränze!» aktieris ar paklanu sacīja. (Aktierim nākošās paaudzes nevij vaiņagus.)
«Pēc sava aroda komiķis ... drasti-komiķis?»
«Sein oder nicht sein? Das ist die Frage.» (Būt vai nebūt, tas ir še jautājums.) (Hamlets.) aktieris ar patosu sacīja.
«Lūdzu skaidrāki izteikties!» policijmeistars drusciņ sapīka. «Jūs esat dziedājuši ļoti zaimojošas kuplejas par augsto rāti un viņas rīcību. Ko jūs uz tam atbildat?»
«Majestät, gestatten Sie Gedankenfreiheit!» (Majestāte, dodiet domu brīvību!) («Don Karloss.») aktieris dziļi palocījās.
«Vienlīdz daudz,» policijmeistars atbildēja. «Bursprākas pirmais punkts nosaka, ka būs lietot godīgu muti pret augstām personām, starp citu pret augsto rāti ... Bez tam kuplejas nav bijušas cenzētas un likumiskas?! ...»
Aktieris palocījās. «Die Botschaft hör' ich wohl, allein mir fehlt der Glaube!» (Gan dzirdu vēsti, bet trūkst man ticības.) (Gētes Fausts.)
«Dežurējošais policijas ierēdnis jūs pie tam in flagranti pieķēris. Liegšanās te jums neko nelīdz. Tātad atzīstieties... ko jūs par augsto rāti dziedājāt?»
Aktieris piepeši saķēra pieri un sāka stostīties. «Ich — kann — mich nicht — besinnen » (Nevaru atcerēties.)
«Kā? Jūs nevarat atcerēties? Tas viss noticis vēl tikai priekš kāda pusstundas laika. Krampf, kā ir tā lieta?»
«Jūsu augstdzimtība,» Krampfs nostājās apsūdzētam aiz muguras ... «Noticis patlaban ... protokols vēl itin svaigs ...»
«Tādēļ,» policijmeistars uz aktieri sacīja. «Jūsu neatcerēšanos tādēļ nepavisam nevar ņemt nopietni.»
«Ich — kann — mich — nicht — besinnen — absolut nicht —» aktieris trauca, pieri satvēris, «Ich habe grün vor Augen und Krampf im Nacken... Spiegelberg, mir graut vor dir!» viņš ar patosu norādīja uz Krampfu. (Nevaru atcerēties, pavisam nevaru. Man zaļš priekš acīm un krampis pakausī. Spīgelberg, man šausmas no tevis.) (Šillera «Laupītāji».)
Krampfs bija kā no mākoņiem izsviests un arī pats Grīns, uz kura vaiga drīz parādījās smaids. «Mani sauc Grün, tas tiesa, un manu palīgu tur jums aiz muguras: Krampf. Ja jau tā, tad būs jādod jums laika atcerēties. Tikai lūdzami mitējieties ar tādām kuplejām, ja negribat vairāk ar šo vietu iepazīties. Tāpat, lūdzu, par šo tagadējo notikumu netaisiet nekādas kuplejas, saprotiet ... Pie mums likumi tanī ziņā ļoti stingri. Varat iet ...».
Aktieris palocījās arī pret apjukušo Krampfu. «Die schönen Tage von Aranjuez sind hin ... (Skaistās Aranžuecas dienas ir prom.) («Don Karloss».) Adio! ...» Un projām viņš bija.
«Neko darīt, Krampf!» policijmeistars noraustīja plecus. «Ar tādiem aktieriem un komiķiem ir grūti karot ... Kas tur vēl par lietām? Sauciet viņus priekšā! ...»
«Lauris Sutums un Pēteris Krauklīts ...»
Policijmeistars viņus bargi un caururbjoši uzlūkoja. «Jūs esat noturējuši aizliegtu, slepenu sapulci?»
«Nekā nezinu, cienīgs lielskungs,» Lauris atbildēja.
Grīns asi viņu uzlūkoja, it kā gribēdams ieskatīties viņa sirdī. «Jūs esat jaunlatvieši, neliedzieties?!»
«Nekā nezinu, cienīgs lielskungs!» Lauris atbildēja.
«Es saku, neliedzieties ... runājiet taisnību! Vai atzīstaties, ka esat jaunlatvieši?»
«Mēs nemaz nezinām, kas tie jaunlatvieši tādi ir!» Pēteris atbildēja. «Mēs tikai zinām, ka esam krievu ķeizara pavalstnieki ...»
Policijmeistars viņu lielām acīm uzlūkoja. «Jā, jā, tie mēs visi esam! ... Bet krievu ķeizara pavalstniekus tāpat kar, ja tie rīkojas nepareizi ... Sakiet, ko jūs tik vēlā laikā darījāt pagrabā? ...»
«Tas kungs jau redzēja,» Lauris pasteidzās atbildēt. «Mēs krāmējām kokus ...»
«Hm, hm,» policijmeistars pārdomādams norūca un sāka studēt atkal protokolu ... uzlika savu degunkniebi ... ņēma atkal to nost ... tad atkal viņus asi un caururbjoši uzlūkoja.
«Par jums ienākušas ziņas, ka esat bīstami cilvēki ... musināt zemas kārtas cilvēkus pret kungiem un vāciešiem ... tīkojat dibināt latviešu cunftes un biedrības ...» Viņš sita dūri uz galda, ka vai visas rakstāmas lietas uz augšu palēcās ...
«Tas jums neizdosies, es saku ... Un tad jūs esat lielījušies, ka nopirksiet Rīgas pili, nota bene, ar visiem vāciešiem ... Pasakiet, ar kādu nolūku? Ko jūs ar Rīgas pili darīsiet? ...»
Laurim, lai gan tas izlikās ļoti nobiedēts, bija grūti apspiest smaidu, kas viņam vilkās ap lūpām ... «Nekā nezinu, cienīgs lielskungs! Kur tad es, nabaga vīrs, varu nopirkt Rīgas pili ... Kur tad es to naudu ņemšu ...»
Policijmeistaram pašam bija jāieskata, ka viņam taisnība ... Viņš tādēļ, uzlicis degunkniebi, studēja atkal tālāk protokolu.
«Par to naudu, jūs esat sacījuši, kas jūras dibenā!» viņš iesaucās, redzami apmierināts, ka noziegumam var atrast pavisam citu, daudz vairāk motivētu pamatu. «Jums tātad ir zināma kāda apslēpta manta, kuru jūs esat noslēpuši! Manta, kas jūras dibenā, pieder kronim, vai saprotat?! Vai jūs zināt, kāds jums par to draud sods?! Vai jūs zināt?!»
«Es nekā nezinu!» Lauris atbildēja. «Ne es kādu naudu esmu atradis, ne man tā ir. Ja jau man būtu, tad taču jūsu palīgs, mani kratot, arī būtu atradis kādu podu ...»
«Hm, dīvaini,» policijmeistars atkal domīgi norūca un iedziļinājās tālāk protokolā ...
«Oho!» tas uz reizi bargi iesaucās, uzlēca kājās un viņus caururbjoši uzlūkoja, «jūs esat draudējuši, ka dancināšot vāciešus uz sarkaniem ķieģeļiem. Un, jo tie aiz sāpēm augstu lēks, jo lielāku jūs kursiet uguni ... Tas ir pretlikumiski ... spīdzināšana ar iepriekšēju nodomu ... factum culposum et dolosum ...» (sodāma un ļaunprātīga darbība).
«De facto et absque jure,» Krampfs svinīgi piebilda. (Patvarīga un pretlikumiska darbība.) «Pēc veciem Rīgas likumiem par to bez žēlastības tiek uzkārts.»
«Hm, ko nu jūs teiksiet!» policijmeistars dusmīgi šņāca.
«Bet es nekā nezinu, cienīgs lielskungs!» Lauris atbildēja. «Kur tad man, nabaga vīram, tāda vara?! Pat ja es gribētu tādas lietas strādāt, vai tad jūs man to atļautu? ...»
«Jums taisnība,» policijmeistars, brīdi apdomājies, apmierinājās ... «Ja jums tas kādreiz ienāktu prātā,» tas sita ar savu linejalu uz galda, «tad mēs jūs pamācītu ... Arestantu rotu jūs dabūtu ... Bet jūs esat jaunlatvieši? Vai arī to gribēsiet noliegt?»
«Nekā nezinu,» Lauris atbildēja. «Nemaz nezinu, kas tas ir?!»
«Jūs nezināt?!» Krampfs gavilējoši iesaucās... «Pasakiet, kā šī dziesma iekļuva jūsu pagrabā? ... Palasiet, kas tur stāv? Un kur viņa radusēs, ja jūs paši viņu neesat uzrakstījuši?»
«Ja, was ist denn das?!» policijmeistars paņēma papīri un sāka to lasīt. ««Kad atnāks latviešiem tie laiki, ko tagad citas tautas redz? ...» Hm ... Ja, — wo ist da eigentlich das Gesetzwidrige?» (Jā, kur īstenībā te tas pretlikumiskais?) Viņš pavisam bija tāds piekausēts, ka nevarēja dabūt apsūdzībai cik necik dibinātu pamatu. «Kādi laiki jums, latviešiem, pienāks? A? Izskaidrojiet man to ...»
«Nekā nezinu, cienīgs lielskungs ...»
Policijmeistars noraustīja plecus. «Jūs ar to gribat sacīt, ka neesat šo dziesmu rakstījuši?»
«Nekā nezinu, cienīgs lielskungs ...»Policijmeistars drusku padomāja. «Nu, paraksti savu vārdu! ...»
Lauris paņēma spalvu un ar trīcošu roku uzvilka tādus ķebuļus.
«Paraksti tu arī savu!» policijmeistars griezās pie Pētera ... Pēteris arī paraksta ... viņam gan tā skrīve drusciņ citāda, bet ne tuvumā nelīdzinājās dziesmai, kura rakstīta sevišķi skaistu rokas rakstu.
Vēl reizi policijmeistars rūpīgi salīdzināja rokrakstus. «Vai jūs zināt, kas to dziesmu rakstījis?»
«Nekā nezinām, cienīgs lielskungs ... Nevaram iedomāties ...»
Policijmeistars padomāja. «Nu, tad labi, par to tiks uzsākta izmeklēšana ... Bet piesargieties man jūs, ja tiksiet ķerti! ... Ja izrādīsies, ka esat jaunlatvieši, jūs bez žēlastības tiksiet nodoti vicegubernatoram priekš izsūtīšanas uz «pasiliju». Nekādu nemieru un naidu jūs nedrīkstat celt ... ne pret kungiem, ne vāciešiem ... Tagad varat iet! ...»
«Paldies, cienīgs lielskungs, paldies!» Lauris tencināja un Pēteris arī... «Es jau domāju ... mēs taisni cilvēki un krievu ķeizara pavalstnieki — ja iet pēc krievu ķeizara likuma — kas gan mums ko var darīt bez vainas ...»
«Nu ... uz to tik lieli neesiet!» policijmeistars draudēja. «Vēl tā lieta nav galā! ... It sevišķi jūsu amata papīri nav kārtībā, tādēļ mēs lietu padosim tālāk, kur jums būs jāiet vēl pie izmeklēšanas ... Varu tikai jums teikt: izturieties prātīgi! ...»

Kad viņi bija aizgājuši, Krampfs ilgi vēl nevarēja apmierināties ... klepoja ... vandīja papīrus un zvērēja savā sirdī: «Es tiem šmurguļiem jaunlatviešiem parādīšu ... es viņiem parādīšu.»

Open

Astotā nodaļa
Lauris un Pēteris pirmajās ugunīs gan tika ar veselu ādu cauri, bet viņu pārbaudīšanas dienas nu tikai sākās. Krampfs, tā sakot, bija pār viņiem nomodā. It negaidot tas izlīda tāpat kā no zemes, pilnā mundierā, zobens pie sāniem, brilles uz acīm, mape padusē, un noprasīja: «Vai jums meistara patente ir? ... Uz kāda pamata jūs te strādājat? ...»
Tas atkārtojās jo biežāki, jo plašāki Laura veikals uzziedēja, pienāca klāt jauni pastellējumi vai strādnieki.
Tādās reizēs tad viņam stājās priekšā vecākais zellis, uz kura vārda veikals bija norakstīts. «Lūdzu, cienīgā augstā valdīšana,» tas pa vāciski sacīja, «tā ir mana firma, un te būs mana meistara grāmata ...»
Žigli viņš tad noņēma rāmi, kas karājās pie sienas, atknibināja vaļā glāzi un, izņēmis aiz tās atronošo attiecīgo dokumentu, pasniedza to policistam.
«Augusts Gothilfs Gerle!» tas lasīja, pārbaudīdams gan lietpratēja acīm papīri, gan arī uzskatīdams no galvas līdz kājām viņa īpašnieku.
«Stimmt!» Gerle, pielicis roku pie cepures, palocījās.
«Saksonijas pavalstnieks? ...»
«Stimmt! ... Viņa ķēnišķīgās armijas unteroficieris ...»
«Nekrīt te svarā! ... Kur ir jūsu pase? ...»
Tagad Gerlem bija drusciņ ilgāk jāpameklējas ... Steidzīgi tas vandījās un čamdījās pa savu drēbju kulīti, kas tam bija piekārta zem krekla kaklā, līdz beidzot varēja tam pasniegt vajadzīgo dokumentu.
«Viss iekš k(h)ārtīb! ... Iekš man firm viss iekš k(h)ārtīb ... k(h)atar laik!» tas lielīgi piebilda, kamēr Krampfs pārbaudīja papīrus.
Krampfam patlaban bija jāatzīst, ka te nav kur pieķerties. Cik liels viņš katrreiz atnāca, tik mazs tas atkal aizgāja, jāteic, tīri kā ar ūdeni apliets. Gerle
viņu tāpat reprezentabli izvadīja pa durvīm, kā sagaidīja, izrunājās pa vāciski. «Man liels prieks, ka mani apciemojāt! Ieteicu sevi jūsu augstdzimtībai ...»
Bet, tiklīdz Krampfs bija pa durvīm laukā, tas runāja pavisam citu valodu. Viņi apsmēja to kā lielāko muļķi ... «Ach tu vēn dumm Büttel, to Krampf! Viņš domā, k(h)ad tam blank knop ēkš svārkem, t(h)ad viņ ir vēn general! K(h)ad viņš (p)būt pie mums iekš Sachsen! Oh, t(h)ad tik viņš sav mācīb d(h)a(p)būt ... Anno 1848. mēs iekš Drez(d)en viss to k(h)nopain Büttel sadzin iekš to Elbe ...»
«Nu, nu!» Lauris piebalsodams iesaucās. «Kālab tad jūs šos slīcinājāt?»
«K(h)ala(p)b?!» Gerle atņēmās ... «Vait' tu domā, ka iekš Sachsen ar var tā: «p(h)arād sav pas!» T(h)o tikai še var pie jums iekš Rußland ... Pie mums iekš Sachsen ir cit Rechte. Pie mums pats kēnigs nevar d(h)arīt to, k(h)as pret t(h)aut ... Tad mēs t(h)ais barīkad un šauj, ka paukš vēn! ...Oh ... anno 1848. tas bija «tanc». Viss Drez(d)en (p)bij iekš aufštand ... Ja to König grib (p)būt König no Sachsen, t(h)ad viņ netrīkst d(h)arīt to, k(h)as pret to Sachsen ...»
«Tāpēc!» Lauris sūkstījās. «Jums ķēniņš dzīvo turpat Drezdenē, jūs ar viņu varat sarunāties katru dienu... Kur mēs?! dievs mums augstu, ķeizars tālu... Mums, latviešiem, ķeizars gribētu dot ir zemi, ir visādas brīvības, bet kungi un barūnas tam stāv priekšā ...»
«T(h)apēc, ka jūs ir dumm bauerjung un neprot sev recht aizstāvēt ...» Gerle attrauca. «Priekš graf un baron jūs nezin, k(h)ād pukel taisīt ... Satiek jūs kād «pfaf», jūs tulit bučo t(h)am rok! ... Pie mums iekš Sachsen? Ne virsū t(h)ādem švarcrok nesk(h)atās ... Pie mums k(h)atrs g(h)odīgs cilvēks par «pfaf» un «junker» nosp(h)ļaujas ...»
«Taisnība tev, Gerli, taisnība, par daudz taisnība!» Lauris viņam piebalsoja. «Bet iestāsti to mūsu ļaudīm ... Kungi un mācītāji paši viņus pie tam pieradinājuši, un tā viņi lokās un laizās, ka tīri sirds vai aptekas, to noskatoties ... Kā tur mēs varētu līdzēt, mīļais Gerli, kā tur līdzēt? ...»
«Ēkš Sachsen mēs g(h)an zināt, kā līdzēt,» Gerlis atbildēja ... «Mēs stājas visi uz p(b)arīkad ...»
Vispār — Laurim Gerles uzskati ļoti patika un Pēterim vēl vairāk. Pēdējā acīs Gerle bija tīrais ideāls. Viņš zināja tik daudz stāstīt par svešām zemēm, ka viņu nevarēja beigt klausīties. Viņš arī nemēģināja pacelties pār latviešiem kā kas labāks, nekaunējās no latviešu valodas. Taisni otrādi, centās cik varēdams mācīties un runāt pa latviski. Lai nu gan ar to izrunu dažreiz gāja šā tā, taču neviens to viņam ļaunā neņēma, bet saprata viņu it labi ...
«Vai visi vācieši nevarētu būt tādi!» tā Pēteris ar Lauri dažreiz pārrunāja. «Ja visi tā domātu un darītu, tad mēs drīzi vien saprastos un vārda pilnā ziņā varētu būt vienas zemes bērni ... kā mācītāji tagad raksta un sludina no kancelēm ...»
Gerle bija vīrs gadu piecdesmit, vidēja auguma, ar lielu kārpu uz deguna, no ārienes diezgan labi uzturējies, jo viņa melnās ūsas un mati metās vēl tikai drusciņ kā iesirmi. Tomēr personīgi laimīgs viņš nejutās. To varēja manīt no visas viņa izturēšanās. Bieži vien tas iegrima drūmās domās un kļuva tik melankolisks, ka Pēterim metās viņa žēl un viņš labprāt tam būtu līdzējis, ja vien būtu varējis.
Varēja it skaidri noprast, ka viņš savā mūžā bija redzējis daudz labākas dienas. Pēteris, kas centās iepazīties tuvāku ar viņa dzimteni un pagātni, no viņa arī
zināja, ka tas precējies. Gaspaža viņam palikusi Saksijā. Viņš to savā laikā precējis ar septiņsimts dālderiem. Tad saņēmuši «virtšafti» (viesnīcu). Viņi labprāt abi mīlējuši dzert «brantveinu». Bet ne par velti, kā to Gerle atcerējās it skaidri un Pēterim stāstīja: «K(h)ad es dzer to prantvein, tad es maksā sav g(h)aspaž to ferding, un k(h)ad man g(h)aspaž dzer to prantvein, tad viņa man maksā to ferding... B(h)et, k(h)ad tas g(h)ads pag(h)alam, tad (h)astondesmit tāler trūkst... K(h)ā tas var (p)būt, k(h)ā tas nevar (p)būt?!»
«Itin vienkārši!» Pēteris iesmējās. «Jūs to vērdiņu devāt viens otram, bet vairāk netika kā viens vērdiņš ...»
Gerle neizprazdams domīgi nogrozīja galvu. «Mēs maksā blank un bār ... dzer tikai par t(h)īr naud ... Bet ar to virtšaft mēs pēc trīs g(h)ad p(b)ij pag(h)alam ...»
Vai nu tas, vai kas cits nesaskanīgs viņa mūžā, — pēc tam, kā bija izgājis par vanderzelli, tā vairs nebija atgriezies atpakaļ uz savu faterlandi pie savas gaspažas. It sevišķi svētdienās, kad bija vairāk laika par to pārdomāt, tas bija gluži sagrauzts cilvēks. Tad viņš nemanot uzlīda uz bēniņiem, uz kurieni veda trepes taisni no darbnīcas, kas šinī vecā, jocīgā ēkā bija iebūvētas vienā mājas pusē pagrabā. Tur uz bēniņiem atradās drusciņ siens priekš kazas un arī ēveļu skaidas, un tur nu Gerle mētājās un valstījās kā slims. Īsi sakot, svētdiena bija viņa pelnu diena. Ne tas mazgājās, ne uzģērbās, ne arī rādījās uz brokasti un pusdienu.
Laura sievai, kas bija kārtīga saimniece, tādas lietas nepatika ... «Slaistās te cauras dienas kā tāds celms!» viņa sūrojās savam vīram. «Ne viņš zin paņemt rokā dieva vārdu, ne aiziet uz baznīcu ...»
«Liec jau nu viņu mierā!» Lauris to aprāja. «Mums taču gluži vienalga, kā tas iztiek ar savu dievu ... Ir taču visādas ticības: lutera ticība, turku ticība ... Un citiem vēl pavisam sava ticība! ...»
«Lai nu kā,» Anna attrauca, «bet katrs taču pieder pie kādas ticības, un katrs iet savā baznīcā... Bet kad tu to prūsi redzi baznīcā?!»
«Viņa darīšana!» Lauris nobeidza valodu ... Blakus minot, Gerli nekas tik nāvīgi neievainoja sirdī kā tas vārds «prūsis». Viņš pats prūšus nāvīgi ienīda, ne vēl gribēja par prūsi būt. Tomēr savā pelnu dienā viņš par to nekādas ierunas necēla. Un, ka viņš nemīlēja baznīcu, tā jau bija taisnība. Viņš tai, kā sacīt, gāja apkārt ar lielu līkumu. Tikai divas reizes savā mūžā, kā viņš pats izteicās, tas esot bijis baznīcā — vienreiz iemucis, no negaisa glābjoties, otrreiz ar suņiem kaujoties. Ļaudis viņu īsti neizprata, domāja, ka viņam ir kāda burvība, bet īstenībā viņš grieza baznīcai ceļu tādēļ, ka bija caur un cauri dieva noliedzējs.
Tas bija tas vārīgākais punkts, kādēļ viņš pie citiem Rīgas meistarīem nevarēja darbu lāgā dabūt. Tiem bija sava «Baznīcas kārtība», pēc kuras tie cieši uz to lūkojās, lai neviens zemes loceklis neaizmirstu savu dievvārdu. Kas svētdienās negribēja apmeklēt dieva namu, tas droši vien nedabūja pusdienu, un atraut to nācās viegli, tādēļ ka visi ēda pie tā paša saimnieka galda. Lauris, protams, uz tādām lietām negrieza vērību, un pašai palika tīri žēl, ka cilvēks visu dienu nodzīvo bez ēšanas. Viņa tam ar Pēteri uzsūtīja ēdienu uz bēniņiem. «Uznes drusciņ tam prūsim, ka nenomirst badā ...»
Tādās reizēs Pēteris mēģināja iespiesties drusciņ dziļāk viņa gara dzīvē ... Viņam dedza izzināt Gerles dvēseles sāpes, pret kurām tas labprāt viņam būtu padevis kādu padomu.
«Varbūt labāki būtu, kā saimniece saka, kad jūs ietu baznīcā,» viņš beidzot
ieminējās, uzlūkodams nelaimīgo Gerli, kurš, gara sagrauzts, drebēja kā drudzī. «Varbūt paliktu ap sirdi vieglāki ...»
«B(h)aznīcā! ?» Gerle satrūkās... «P(h)ar ko?!»«Nu, savas dvēseles dēļ!» Pēteris piebilda. «Tā jau teic, ka cilvēkam esot nemirstīga dvēsele ... Miesa gan nomirstot, bet dvēselei būs jādod atbildēšana par saviem darbiem pastara tiesā ...»
Gerle neticīgi nogrozīja galvu. «K(h)as pag(h)alam, t(h)as pag(h)alam, tas nav pijis, ne pūs (nav bijis, ne būs).
To viņš izsacīja ar tādu pārliecību, ka Pēteris palika itin šaubīgs. Var būt, ka arī viņam taisnība ...
«Tas ir vien pasak, no «pfaf» un «junker» izdomāt,» Gerle vēl piebilda. «K(h)ad mēs ir pag(h)alam, t(h)ad mēs ir pag(h)alam ...»
«Jā, jā,» Pēteris pie sevis nodomāja, «tie kungi un mācītāji, tie daudz ko izdomā ... To pašu tēvu zemes vēsturi ...»
Bet Gerlem ar to nepalika labāki. Tikai viens līdzeklis bija, kas sagrauzto daudzmaz uzdzīvināja. Pēteris lasīja viņam priekšā grāmatas, un viņš tad tikpat kā kādus brīnumus klausījās ... Izrādījās, ka Gerle nemaz neprot lasīt un viņa redzes aploks vispār ļoti aprobežots, neraugot uz visu viņa ateismu. Laikam tādēļ, ka nebija neko mācījies, vai arī caur to, ka dzēra bieži «brantvein», kas bija izskalojis viņa smadzenes. Daudzas lietas, kas Pēterim bija skaidras, Gerlem bija galīgi sarežģītas un tīstījās tumsā, tā ka Pēterim vajadzēja daudz pūļu, kamēr viņam ko ieskaidroja.
It sevišķi par Baltijas iekarošanas vēsturi no vācu puses Gerle vēl nekā nebija dzirdējis. Ka bruņenieki un baznīcas kungi še tā rīkojušies, latviešu tautu apspiezdami, to viņš atzina par lielu «šveinerei», bet apmierinājās ar to, ka tie nebūs bijuši īsti vācieši, — sakši jau nu ne pavisam, — bet tikai prūši ... Preußische Halunken! Tādi vēl tagad ir prūšu junkuri un melnsvārči ... Tātad viņš Pēterim līdzēja lamāties par kungiem, mācītājiem un prūšiem, cik tīk, turpretim pret vāciešiem ne ... «T(h)o vāc t(h)aut ir vēn lab(p) t(h)aut ... tikai viņ trūkst vienīb(p).» Toreiz vēl vācu valstiņas nebija apvienojušās vienā kopējā vācu valstī, bet šāda apvienošanās bija toreizējā vācu karstākā ilgošanās .... viņš noteikti atraidīja no vāciešiem kā tādiem it visus apvainojumus.
Tā starp Pēteri un Gerli nodibinājās savā ziņā gara radniecība un saprašanās ... it sevišķi svētdienās zellis bez puikas nevarēja iztikt. Ja Pēteris bija pie viņa, tad viņam šī «pelnu diena» pagāja daudz vieglāki. Pēteris arī viņam sāka arvienu vairāk uzticēties un ievadīja to pat dažos sava pulciņa noslēpumos, kas par nožēlošanu beidzot bargi atriebās visai lietai ....
Tā viņi nodzīvoja svētdienu ... pirmdienas rītā Gerles gara stāvoklis gluži izmainījās. Tad viņš bija agri augšā, nomazgājās, noķemmējās, apvilka savas labākās drēbes un devās tūdaļ pāri uz tuvāko vīnūzi, kur gaidīja uz ielas, kamēr to atslēdz vaļā... Ticis tikpat kā pie avota, viņš tad meta «prantvein» pēc «prantvein», uzkoda spirtā ceptas «knak» un «jakts» desas, uzdzēra bairīšalu un tad atkal un atkal «prantveinu», līdz kamēr sāka dziedāt un lielīties. Viņš tad stāstīja par «Königreich Sachsen» un «barīkādēm», lamājās par «dumme Russen». Ja kāds ierunājās pretim, tad izlamājās ar to un pie gadījuma arī izkāvās, uz ko Gerle bija diezgan veikls. Ja negadījās neviena, kas runā pretim, viņš noņēmās pats ar sevi, uzlielīja sevi par lielu mākslinieku, stipru, skaistu, runāja pats ar sevi, kamēr galva sāka slīgt uz leju un tas turpat pie letes aizmigās. Izkrācies meta atkal no jauna uz lampu, kamēr beigu beigās kāds gadījās, ar kuru krietni
dabūja izplēsties. Reti kad viņš pārgāja uz mājām bez zilām brillēm ap acīm. Viņu noturēt pirmdienās mājās nebija iespējams ne ar labu, ne ar ļaunu. Viņš bija tad tik «kraķēlīgs» kā pats nelabais, tā ka, taisnību sakot, bija labāki, ja viņš tālāku nost no mājas.
Grūtas dienas ar viņu sākās otrdienās, kad viņš sāka atkal strādāt. Nekad vēl nebija noticis, ka viņš pirmdienās būtu strādājis un otrdienās no darba izpalicis. Bet tādēļ tas vēl nebūt nebija skaidrā prātā ... saīdzis, nokāterējies tas pachmiļīdamies uzmeta no jauna uz lampu un bija tik kašķīgs, ka netaupīja ne draugu, ne ienaidnieku. Viņš meklēja strīdu, kur tik vien varēja. Vispirms viņam bija tāda vājība, ka necieta, ja otrs par viņu vairāk māk un zin. Otra viņa vājība bija ļoti vājš acumērs, bet otrdienās tam tāda nemaz nebija. Citās dienās Pēteris viņu parasti uzmanīja, kad tas ko taisījās zāģēt vai skaldīt, ka tikai neiznāk par īsu vai šauru. Caur to bieži vien viņš to aizkavēja no koku samaitāšanas. Bet dievs lai žēlīgs, ja viņš otrdienās par to būtu ieminējies, lai gan tad viņa aizrādījumu visvairāk vajadzēja. Tad tūdaļ kaušanās uz līdzenas vietas ... Pēteris to bija iemanījies un viņu tādēļ nemaz neaiztika ... Lai Lauris pats viņu gana un vada ...
Gerle tomēr ir tad vēl Pēteri nelaida mierā. Viņš ieskatīja to par mācekli un gribēja ar viņu apieties kā ar mācekli. Īsts cunftīgs zellis nevarēja dzīvot, ja tas nevarēja māceklim paraut aiz ausīm un iedot tam pa duņķim ribās. Un Laurim citu mācekļu nebija. Arī Pēteris nebija māceklis, nebija te iestājies mācībā, bet piemita tikai pie Laura kā viesis. Bet par tādām ikdienējām lietām kā darbu un peļņu viņš pēdējā laikā nemaz nedomāja. Viņam daudz lielāki nolūki un cēlāki mērķi: vest savu tautu pie apziņas, modināt viņu no miega, lai tā nodibinātu pate savu biedrību. Cik dažu labu reiz, kad ko vajadzēja izdarīt, viņš noskrējās gar biedriem cauras dienas ne ēdis, ne dzēris, bet, ja tam atlika laika, viņš, cilvēks, neslinkoja, šiverējās darbnīcā, kur vien pietika.
Par to Gerle viņu ieskatīja par mācekli un prasīja no viņa visu, ko prasa no mācekļa. Viņš lika tam pucēt savus zābakus, tīrīt drēbes, kas dažreiz bija ļoti nolāčotas un novemtas, tālāk uzlika tam par pienākumu sagriezt ar tabakas nazi viņam tabaku, tīrīt viņa īsās pīpes un, kad tās piebāzis, tad padot viņam uguni. No sākuma to Pēteris izdarīja visu it labprāt, neapzinādamies pie tam vēl nekādus spaidus, jo, būdams no savas dabas ļoti izpalīdzīgs, tas pakalpoja ikvienam labprāt, ja vien varēja. Bet, tiklīdz tas izmanīja Gerles untumus un zemo dabu — — Pēteris nu nebija tas vīrs, kas ļāva otram dancot sev pa degunu — — viņš atvilkās pamazām atpakaļ un pret savu draugu atsala ... Viņš ierīkoja tā, ka kritiskās dienās, otrdienās, tad tas nemaz nebija sastopams mājās, jo izdarīja savas darīšanas priekš tautas.
Tas Gerlim atkal nebija pa zobam. Viņš ēdās Pēterim virsū, ka tas izgājis bez atļaujas. «K(h)ur tu man pij?!» tas viņu bargi sagaidīja. «P(h)a štadt tu man bumelē, Krote Du!» (Krupi, tu.) Un teju teju ņemt Pēteri aiz ausīm.
«Kur es biju, vai manu dieniņu!» Pēteris vairījās. «Darīšanās biju! Kas tad cits spers soli priekš tautas, ja es neiešu.»
«T(h)u tikai zin k(h)ā ēsīt un slink(h)um lāpīt!» Gerle viņam uzmācās. «Noch einmal, ein einziges Mal, Du dummer Bengel!» (Vēl tikai vienu reizi, vienu vienīgu reizi ... tu muļķa puika.)
Pēterim diezin kā būtu klājies, ja Lauris nebūtu stājies viņa pusē. «Gerle, liec viņu mierā!» tas apsauca savu meistaru. «Pirmkārt, viņš nav nekāds māceklis, viņš ir mans viesis ... un, otrkārt, kāda tev skāde, ja viņš staigā apkārt?!»
«K(h)ad viņš to handverk grib mācīt, t(h)ad viņ to būs mācīt no grunt!» Gerle bargi uzstājās. «K(h)ad drusciņ iekrābstas, fušer vien paliek ...»
«Kad viņš to amatu gribēs iemācīties, viņš to iemācīsies arī,» Lauris atbildēja. «Bet viņam tagad pavisam cits uzdevums ... Augstu viņš stāv pār mums abiem, Gerli!»
Zellis viņu izbrīnējies uzlūkoja. «K(h)ā tā?! Šis dummer Jung!» (Šis muļķa puika.)
«Sauc viņu, kā gribi, bet augstu viņš stāv pār mums abiem!» Lauris atņēmās. «Mēs pret viņu esam niecīgi zemes tārpi. Mēs strādājam par atlīdzību, sevis labā, priekš vēdera ... Bet Pēteris strādā priekš vispārības, strādā tautas labā un neprasa: kas man par to būs? Kam tas labums būs? Mums un mūsu bērniem būs tas labums.»
Gerle apmierinājās un sāka par to lietu pārdomāt. «Jā, jā,» viņš beidzot garī novilka, «k(h)ad ir profesor, t(h)ad ir profesor, k(h)ad ir handverker, tad ir handverker ... Aber tā ... nich Fisch, nich Fleisch ...» (Ne zivs, ne gaļa.)
Uz kādām dienām Pēterim bija miers, bet tad Gerle sāka atkal ēsties viņam virsū. Nesaprotamā kārtā viņš pēdējā laikā bija tapis pavisam cits cilvēks, gluži nepanesams, un pie tam vēl pastāvīgi lamājās: «latvēs bauerfolk» kā īsts Rīgas vācu cunftes meistars.
Lauris ar Pēteri sāpīgi novēroja šo pārmaiņu un klusu saprazdamies pārrunāja savus apstākļus.
«Te jau zelts var atnākt no ārzemēm,» Pēteris sacīja, «ir tad pie mūsu apstākļiem tas izvērtīsies par maitu! Kādi apstākļi, tādi cilvēki ...»
«Tā jā, Pēter,» Lauris nopūtās, «tā mums, latviešiem, iet! Nevaram un nevaram tikt vaļā no vācu verdzības ...»
«Tas tādēļ, ka mums nav nekādas tiesības,» Pēteris atbildēja. «Mums nav pat tiesības strādāt, vācietim ir tiesība slinkot. Latvietis var prast savu darbu kā, viņš nevar būt meistars ... Atnāk kaut kāds prūsis, kas nekā nejēdz, kam nav pat acumēra, tas te tas lielais meistars. Te mums uzstājas par pavēlētāju un kakla kungu.»
Viņš izteica pēdējos vārdus ar sevišķu rūgtumu. levērojot, kā Gerle pēdējā laikā uzvedās, viņam bija dusmas uz viņu ... patiešām dusmas.
Gerle balti vien noskatījās, viņš saprata it labi, uz ko tas zīmēts ... Ka viņam nav acumēra, tas viņu ļoti ievainoja sirdī, bet patiesība tā bija! Vēl necik sen tas bija samaitājis dārgu ozola koka gabalu, nogriezdams to par īsu ... Pēteris labi viņam to aizrādīja ... dzīvoja, ar viņu strīdēdamies. Viņš palika pie sava, bet par īsu bija! Tomēr zaudējumu viņš vis neatlīdzināja ... ko tu meistaram darīsi?
Pēterim ar to tautas lietu gāja diezgan bēdīgi. Pēc tam kad Krampfs viņu sapulci bija iztraucējis, lielā daļa biedru bija kļuvuši vēl šaubīgāki un pret tautas lietu pavisam atsaluši. Bija grūti tos dabūt vēl uz kādu sapulci, lai lietu pārrunātu. Pēterim tad vajadzēja uzmeklēt katru vienu atsevišķi un tā personīgi ar katru izrunāties par turpmākiem soļiem.
Lietas vadītājs bija Ādams Spunde, pie kura Pēteris bieži nostaigāja. Tam bija skola Kalēju ielā, mazām, šaurām glāžu rūtīm. Viņš sazinājās arī ar izsūtīto Biezbārzdi. Pa ziemu un rudeni ar Biezbārža ģīmetņu pārdošanu gāja diezgan labi. Laucenieki stipri pirka, arī pilsētnieki, tā ka Spunde reižu reizēm nosūtīja
Biezbārzdim prāvas sumiņas naudas. Krampfs skaidri zināja, kas notiek, no visām pusēm viņam par to bija pienestas ziņas, bet viņš kā nevarēja, tā nevarēja dabūt rokā jaunlatviešu sazvērestības pavedienus.
Beidzot viņš bija nācis uz pēdām Spundem, kuru tas nu sāka stingrāki uzraudzīt. Bieži vien viņš noturēja pie tā kratīšanas. Viņa aizdomas pavairoja vēl jo vairāk tas, ka Spundem bija ļoti glīts rokas raksts, kurš pie tam vēl bija ļoti līdzīgs tam, kurā bija norakstīta dziesma «Kad atnāks latviešiem tie laiki ...», kas tika atrasta Laura pagrabā. Krampfs sūtīja iekšā protokolu uz protokola, un lieta bija jau nonākusi līdz vicegubernatoram Kubem, kurš bija noņēmies jaunlatviešu kustību kā kaitīgu pastāvošai vācu kārtībai iznīcināt ar visām saknēm. Spunde tika bieži citēts pie viņa uz nopratināšanu ... Tā rokraksts tika reižu reizēm no ekspertizes pārbaudīts, tikai vēl pats Spunde stūrgalvīgi liedzās ...
Bija pienācis jau atkal pavasars. Pēteris jau vairāk nekā gadu Rīgā nodzīvojis un tik daudz pieredzējis un piedzīvojis! Tagad viņam bija jāizpilda svarīgs uzdevums: atlikušās ģīmetnes, kuras atradās vēl pie Spundes un kā par brīnumu nebija vēl kritušas Krampfa rokās, vajadzēja nogādāt drošākā vietā. Pēteris nu gāja aprunāties ar citiem biedriem, jo, ievērojot, ka arī pie Laura Krampfs dauzījās katru dienu un arī vēl Gerle pēdējā laikā sāka taisīt niķus, tad arī ģīmetnes turēt bija ļoti nedroši. Kur nu tās likt?
Tilavieši neņēma tās pretim, aizbildinādamies, ka arī tiem bijusi kratīšana. Arī fabrikas administrācija tiem stingri skatoties uz pirkstiem un esot piedraudējusi, ja vien pie kāda atradīšot mazāko nieku, tad tūdaļ pa vārtiem laukā. Un neviens taču negribot savu vietu zaudēt un galu galā par niekiem! Pēterim gan tas ķērās ļoti pie sirds, ka viņi šo lietu ieskatīja par tik niecīgu, bet ko tu darīsi!
Viņš nogāja pie Mikumiem — tas pats dievs! Marīs tāda iepūtusēs, pate vecā arī tāda kā atsalusi. Par «znotiņu» jau nu gan vēl sauca, bet tikai pa garu laiku ... par pankoku cepšanu vairs ir neieminējās ... Pēteris manīja gan, kādēļ. Viņš nebija vairs agrākais jaunskungs, kuram drēbes bija jaunas, zābaki laistījās vien, kabatas pilnas naudas! Bez vietas dzīvodams, tas bija izdevis pēdējo kapeiku, un spalva bija pavisam apdilusi ... Zābaki nošķiebušies, biksēm apakšgali nospuruši, žakete spīdēja vien ... Vairāk tam arī nebija kā tas, kas mugurā, jo pēdējo visu bija ieķīlājis un nodzīvojis ... Ja jau nauda nenāk iekšā, iziet viņa tad iziet ļoti ātri ...
Ierunājās šis ar māti, vai nevar pieņemt, pieglabāt tās bildes? Šī nezinot sacīt, lai runājot ar vīru. «Nē, nē, mēs nevaram!» bija Mikuma atbilde. «Mēs negribam. Savu tiesu, kas man bija, esmu izčakarējis, man diezgan! ... Ko tur tādus niekus ... met labāk tās blēņas pie malas! Tev labuma tur nav par grasi ...»
Pie tam viņš it kā sānis nolūkojās uz viņa nodilušo spalvu ... tas bija tāds zaimojošs smaids ... It kā viņam kāds ar adatu būtu iedūris, Pēteris uzlēca kājās un, kā ar aukstu ūdeni apliets, devās projām ...
Varbūt ka Kreilis pieņems pie sevis? Bet viņu pašu pa dienu nevarēja sastapt mājās, tas brauca puišiem līdz ... Ar viņa Grietu runāt būtu velti, tādēļ Pēteris viņai prasīja, kad šis varot satikt pašu Kreili?
«Ko tev vajaga no mana vīra?» Kreilene viņam cieti noprasīja. «Ja esi te nācis ar savām «latviešu biedrībām» un niekiem, tad eji vien savu ceļu ...»
«Ne taisni biedrības dēļ ...» Pēteris piesarcis stomījās. «Gribēju ar viņu tāpat runāt.»
«Kas tev par runāšanu?» viņa attrauca. «Kas tev ar manu vīru var būt, ko es nevarētu zināt?! Teic tūlīt ... es tad redzēšu ...»
«Redziet, tur jums vajadzētu izdarīt tādu mazu pakalpojumu ... pieņemt pie sevis uz kādu laiciņu tās bildes ...» Viņš attēloja tai lietas stāvokli ...
«Nē, nē, mums nevajaga nekādas bildes,» viņa attrauca, «mēs negribam nekādas bildes. Mans Edelbertiņš pats labākas bildes uztaisa ... tu tikai gribi mūs ievest tintē ...»
Viņa lepni paskatījās uz glāžu verandu, kura zeltmatim Edelbertam noderēja par mākslas darbnīcu ... Viņš tur patlaban strādāja, «mālēja» visādas rozes un eņģeļu galvas.
«Vai, cik skaisti!» Pēteris iesaucās. «Vai nevaru pie viņa ieiet?»
Bet sieva nostājās viņam ceļā ... «Nē, nē, nevajag ... Tu viņam sagrozīsi galvu ... Mans Edelberts tā kā tā nebūs latvietis.. viņš ir «kinstleris» ...»
«Vai tad kinstleris nevar būt latvietis!» Pēteris attrauca. «Vai, un kā vēl! Vāciešiem tādu ķinstleru ir dučiem, pie latviešiem viens pats ... Lūk, kas par godu! ...»
«Ej tu ar saviem latviešiem!» sieva viņu nedraudzīgi atraidīja ... «Tos Laurus tu gan ievedīsi nelaimē, to es viņai pašai jau sacīju ... Tu tikai nevīžo strādāt un plijies cilvēkiem virsū ar saviem latviešiem un biedrībām.»
To sacīdama, viņa tam aizcirta durvis aiz deguna ...
Arvien rūgtāks kumoss nabaga Pēterim! «Kas tie par cilvēkiem!» Viņš nodomāja. Ko Gerle par viņu sacīja, uz to viņš neklausījās, — bet, kad viņa paša tautieši viņu tā apvainoja, tad tas gan citādi dūrās sirdī! Tie paši cilvēki, kuru labā viņš pūlējās, bija aizmirsis pilnīgi sevi, savu peļņu un maizi, noskrējis savus pēdējos apavus, tie viņam meta priekšā, ka viņš nevīžojot strādāt un plijoties viņiem virsū sevis labā. Sāpīgāki viņu vairs nevarēja ievainot ...
Un, kad jau visi grūda viņam virsū, viņš arī pats sāka dusmoties uz sevi ... Kādēļ tad viņš bija tāds muļķis, kas par savu kabatu nemaz nedomāja?! Vai viņš tāpat nevarēja peļņās braukt un ar siļķēm tirgoties? Iedzīvoties mantā jau nemaz nav tik grūti ... ja tikai uz tam nesas prāts ...
Tā Pēteris beidzot pārnāca mājās gluži cerību tukšu krūti, iekšēji sagrauzts un nelaimīgs ... Kad ģīmetnes neviens nepieņēma, viņš Spundi arī nevarēja atstāt briesmās. Viņš pārnesa mājā paciņu un, nevienam neteicis, uzlīda uz bēniņiem un aizbāza tās aiz spāres. Neviens to nemanīja ... tikai Gerle ... Bet viņš noņēmās cieti, tiklīdz kā saķers kādu, tā skapēs tās tūdaļ projām.
Tiklīdz tas ķērās pie darba rīkiem, Gerle, kā jau parasts, sāka atkal viņu grauzt. «Aber t(h)u man to handverk grib nozagkt bez mācīb naud?! ...» viņš tam uzbrēca. «Vait' zin, kas ir Recht? Recht ir to, ka vajak pie cunft ierakstīt iekš grāmat, k(h)a ir riktīg deuče jung ... Unt t(h)o handverk vajag izmācīt gründlich ... Entweder oder ... es neļauj nekād fušer sav firm p(b)lamiren ...»
«Ko nu tik daudz dziedat pa tukšu!» Pēteris īdzīgi attrauca ... «Kas tad jums te fušerē??! ... Paši fušierējat ... Visu mūžu esat mācījušies, un jums tomēr nav acu mēra ...»
Gerle palika kā uz muti sists. «Zoo ... zozo ...» Spļāva, vīrs, baltu vien. Kā rādījās, tam grūti nācās norīt savas dusmas un tādēļ gaidīja tikai uz izdevīgu acumirklī atriebties ...
Un tas pienāca it drīzi ... Kad visi bija piesēduši pie palaunaga galda, tas piegāja pie Pētera un uzklapēja tam uz muguras. «Wegk von hier ... wegk! ...»
«Kādēļ?!» Pēteris izbrīnējies jautāja. «Vai jūste gribat sēdēt šinī vietā?»
«Vēn lērling nevar ar Gesell pē vēn gald ēsīt» Gerle lepni paskaidroja. «Ēsī uz mūr, oder pak(g)aid, kamēr gezell paēsī...»
Pēteris piesarcis piecēlās, juzdamies dziļi apkaunots ... jo patiesībā jau arī viņam nebija nekāda tiesība sēdēt pie šī galda, jo nebija pat ne māceklis ... nekas viņš nebija ...
Laurim acis uzliesmoja, viņš tikko spēja valdīties. «Gerli!» viņš drebošu balsi sacīja. «Simtreiz tev esmu sacījis: liec viņu mierā! Viņš nav nekāds māceklis ... viņš ir mans ģimenes loceklis. Tikai man vienam teikšana, kur viņam sēdēt, saproti! ... Pēter, nāc atpakaļ savā vietā ...»
Bet Gerle ar visu krūti pretim ... «Aber nich für was! T(h)u man nevar pavēlēt ēsīt pē vēn gald ar vēn mužik, k(h)as nav vāciet ... ar vēn prast latvēs p(b)auerkerl! ... Es ir vēn cunftīg vācu gezell, saproties! ...»
«Gerli, tu esi vientiesis!» Lauris rūgti iesmējās. «Es tāpat esmu latvietis, mana sieva ir latviete, citi zeļļi ir latvieši. Tad jau tu ne ar vienu no mums nevarī ēst pie viena galda ... Nu, tad ēd viens pats! ...»
«Nevar ar, jā, saproties!» Gerle pretim. «Es vēn cunftig vācu zel ... aber to latvēs, fui — stinkt! ... Laute Schweinekerls! K(h)o viņ lēn, to latvēs p(b)auer, uz to pilsēt un ņem nost to cunftīg vāc meistar to d(h)arb? Vait' viņ nevar uz zemēm ardt und ecēt ... kopt sav cūk ... Prekš tam to latvēs p(b)auer ir lab deszgan ...»
Arī saimniece bija tā pārsteigta, ka negribēja savām ausīm ticēt. «Ak tu mī, kas tad viņu tā samācījis? ...» Bet Pēteris bija tā sašutis, ka viņš trīcēja. «Gerle!» viņš, dūres vīstīdams, iebrēcās. «Par mani jūs varat sacīt, kas jums tīk, bet, ja aiztiksiet manu tautu, tad tik tiešām, kā še stāvu, pa aci jūs dabūsiet ... Kas jūs par vīru esat tāds, ka jūs mūs drīkstat tā nicināt?! Jūs pats dažreiz tā nošļerpējis, ka vēmiens nāk, ar jums sēžot kopā pie viena galda ...»
«Jā, jā, Gerli,» Lauris valdīdamies piebilda, «tu apvaino visu mūsu tautu ...»
«Hahaha!» Gerle nicīgi iesmējās. «Latvēs t(h)aut, hast Du gesehen! ... Kur viņ ir literatur, k(h)ad viņ ir t(h)aut ... kur ir viņ gelehrt?! T(h)ād cūk t(h)aut jūs, latvēs, ir, jāā ... cūk t(h)aut ...»
«Diezgan!» Lauris viņu bargi pārtrauca. «Tagad man tā lieta līdz kaklam! ... Ņem savas panckas un ej, bet tūdaļ uz pēdām ...»
«T(h)o firm ir uz man vārd!» Gerle sita sev pie krūtīm. «Es par t(h)o firm ir ferantvortligs ...»
«Projām, mopsi, uz savu faterlandi, man tavas firmas nevajag!» Lauris aizkaitināts iesaucās ... «Tu šļerpīgais prūšu nabags, es tevi stāvus nomērdēšu.» Un, saķēris viņu pie krūtīm, viņš sāka to purināt, ka tad tam zaļš metās ap acīm ...
Gerle palika uzreiz it maziņš ... «Lauer, Lauer, bist Du verrückt!» viņš čērkstošā balsī sacīja ... «Laß los, Lauer ...» (Lauri, Lauri, vai tu traks esi! Laid vaļā, Lauri.)
Lauris viņu dusmīgi atgrūda no sevis. «Ja tu tāds suns esi, tad ej, kur esi nācis ...»
«Es jau iet, es jau iet!» Gerle tagad izlikās itin vienaldzīgs. «Ja tikai t(h)u var bez man iztikt, es aiziet tūdaļ ...»
«Iztikšu!» Lauris attrauca. «Tik liels uzaudzis, bez tevis esmu izticis. Ja neesi kā cilvēks, varī iet, kas tev nākas, tūlīt dabūsi ...»
«Ja doch, ja,» Gerle piebalsoja.
Izvilcis savu kabatas grāmatiņu, Lauris apskatījās, cik Gerlem vēl nāktos ...
«Kā redzu, tad tev jau labu tiesu esmu izdevis uz priekšu ... Pašķiņķoju visu, bet taisies, kā tieci ...»
«Ja doch, ja ...»
Tagad iejaucās lietā Laura sieva, kura nebija tā uzbudinājusies un tādēļ pārskatīja labāk lietas stāvokli ... «Lauri, ko nu kulies ... liec taču viņu mierā! Aizdzīsiet projām meistaru, ko tad iesāksiet . ..»
«Sieva, tu esi negudra!» Lauris attrauca. «Lai tad tur vai kas! Uz deguna dancot neļaušu un savu tautu gānīt, neparko... Tad jau labāk ēdu ūdeni un maizi ...»
«Jā jau, jā!» sieva skumdēja. «Kad tikai nu jums par labu iziet! Bet vecs sakāms vārds māca: nedzen dievu kokā ... pēc ne lūgdams zemē nenolūgsi ...»
«Nelūgšu!» Lauris attrauca. «Nevajaga. Neparko ...»
Tā kā Gerlem nebija daudz vairāk kā mugurā un vēderā, tad arī viņam nebija daudz ko savā čemodānā pakāt, un drīzi vien viņš bija gatavs uz iešanu. «Nu t(h)ad atjē, auf Wiedersehen! ... Es jau iet... es te nepaliek ...» Un, kad bija izgājis ārā uz ielas un jutās drošībā, tad vēl pie loga iesaucās: «Atjē, tu latvēs cūku t(h)aut, atjē, Schweinekerls ...»
Pēterim neviļot roka savilkās dūrē. «Ak tu lupata tāds! ...»
«Tā mums iet, Pēter,» Lauris aizskarts sacīja. «Tā mums iet! Lai tur šāds prūsis, lai tur tāds prūsis, arvien mums vajaga sava kakla kunga ... Kad mēs, latvieši, pieredzēsim labākus laikus ...»
«Tad, kad mums būs savas biedrības,» Pēteris atbildēja. «Tikai tad mēs izdabūsim jaunus likumus un labākas tiesības. Tad arī latvieši varēs būt meistarī un nebūs vairs atkarīgi no šādiem tādiem vācu dienas zagļiem.»
«Kad tad tas būs? Kad pūcei aste ziedēs!» Anna viņam pikti uzkliedza. «Ko tu te melsies ar savām biedrībām. Pie visa šī trača vainīgs vien esi! Klausi tikai tu, Lauri, tam zēna trakumam, tad tu gan tālu tiksi! Tik smuki bija ierīkots, nevarēja strādāt ...»
«Nu, nu, Anna!» Lauris viņu mierināja, «vai tad nu mums īsti galvu noraus. Un kā tu varī sacīt, ka Pēteris vien tas vainīgais. Cik vainīgs viņš, tik vainīgs arī es esmu ...»
«Gādājiet tikai pie laika citu meistaru,» sieva sacīja. «Citādi es tur nekā laba neparedzu.»
To viņi it labi zināja. Uz Gerli vien viss tas veikals turējās, un, ja viņš projām, tad vajag cita meistara. Bet kur tādu lai izrauj? To viņi nezināja sev pateikt, bet citādi ir beigas. Tādēļ, jo vairāk viņi lietas stāvokli pārdomāja, jo vairāk tiem dūša sašļuka ...
Zeļļi bija jau ņēmuši svētvakaru, bet Lauris ar Pēteri vēl arvien kala un cirta, it kā ko paredzēdami. Un nebija arī ilgi jāgaida. Nebija viņi vēl savu darbu beiguši, kad jau parādījās durvīs Krampfs ar mapi padusē un aiz viņa pāris vachtmeistaru.
«Kas te ir meistars?» viņš stādīja parasto jautājumu. «Uz kāda pamata jūs še strādājat?»
«Meistars mazliet izgājis, nav mājā!» Lauris pasteidzās pazemīgi atbildēt.
«Kur ir meistara parādīšana?» Krampfs turpināja. «Kā sauc jūsu meistaru? Uzradiet man viņa meistara grāmatu ...»
Lauris tikai tagad ievēroja, ka rāmis pie sienas aiz glāzēm tukšs. Notriekts viņš to uzlūkoja un nemācēja atbildēt ...
«Kur ir meistars?» Krampfs palika arvien bargāks. «Kā sauc jūsu meistaru? Kas ir par šo darbnīcu atbildīgs? Uz vietas sastādīšu par jums protokolu.»
Lauris redzēja, ka te izgrozīties velti. Un patlaban jau arī Gerle nāca līdz ar Jochemu Stemeizenu. Uzreiz nu Laurim atvērās acis, kam viņam par visu to jāpateicas. Abu vaigi laistījās skaudīgā priekā. Jochems it kā smieties vien gribētu, bet kaunējās, Gerle kā Judass iecirtis galvu krūtīs un negribēja lāgā rādīt acu. «Herr Komissarīus,» Gerle pa vāciskam griezās pie Krampfa, dziļu jo dziļu locīdamies, «man jums jāziņo, ka es par šo firmu vairs neesmu atbildīgs. Es negalvoju vairs par to, ka te tiek izvests labs, cunftīgs darbs ...»
«Tad jūs tas meistars?» Krampfs noprasīja. «Kā jūs sauc?»
«Augusts Gothilfs Gerle, meistars līdz šim pār šo darbnīcu, jā! ... Bet tagad vairs ne ... Redziet, man nepas ... te vienīgi nevāci, muļķa latviešu zemnieki ...»
«Tātad darbnīca šimbrīžam bez meistara?» Krampfs iesaucās.
«Bez meistara, jā,» Jochems steidzās paskaidrot. «Šis jau vienīgais te bija tas cunftīgais. Visi citi te ir «bēnhāzes», latvieši, pie tam to amatu nemaz nav mācījušies ...»
«Ahā!» Krampfs bargi iešņācās tikpat kā kaķis, kas patlaban grib spļaut. «Jūs nelikumiskā kārtā sev piesavināties «bürgerliche Nahrung». Tā ir pretlikumiska rīcība ... par to jums augstai rātei būs jādod atbildēšana! ... Es jūsu darbnīcu aizzēģelēšu ...»
«Bet rīt pie dienas varu jums stādīt priekšā citu meistaru!» Lauris spītīgi sacirtās ... «Bez tam man pašam ar vienu beņķi brīv strādāt. To man neviens likums neaizliedz.»
Krampfs jautājoši uzlūkoja Jochemu, jo pats viņš patiesībā nezināja, kā tas likums ir.
«Jā, ar vienu beņķi jums brīv strādāt, tas tiesa,» Jochems paskaidroja, «bet vairāk ne. Un arī izkārtni jums nav brīv turēt uz vārtiem, to tūdaļ vajag ņemt nost ...»
«Jā, jā, jums tikai brīv turēt tās izkārtnes, jūsu vēderam vien tikai vajaga, citam ne!» Laura sieva jaucās pulkā ... «Kas tas, velns, par likumu un valdīšanu! ... Vienam ir brīv viss, otram nav brīv nekā ...»
«Ko nu, sieviņ, tik daudz runājat,» Jochems atbildēja, «likums paliek likums! Redziet, tā augstā valdīšana ierīkojusi tā, lai visi varētu dzīvot. Jums, zemniekiem, ir uz laukiem zeme, varat lopus kopt un audzināt, maize jums izaug bez bēdu! ... Bet mums, vācu amatniekiem, pilsētās taču arī vajag, no kā dzīvot ... Mums tādēļ ir dota cunftes tiesība ... Un katru taču nevar pielaist strādāt, kas to amatu nav pamatīgi izmācījies ... Kālab tad nepalikāt uz laukiem? Vīrs varēja art un ecēt, jūs dārzus ravēt un govis slaukt ... Varējāt savu maizīti nopelnīt godīgi ...»
«Jā jau, jā, to jūs tik gribat!» Anna saniknota ieķērcās. «Mums, latviešiem, priekš jums, vācu nabagiem, būs mūžam būt tiem žurgas bridējiem. Mums nav brīv nodarboties ne ar amatu, ne ar ko labāku ... Amatu pamatīgi nav izmācījies, paskaties tikai ... Kad pie jums par pusvelti strādāja, tad bija izmācījies ...»
«Klusi nu, Anna, klusi!» Lauris, pats drusciņ apmierinājies, savu sievu mierināja. «Ne jau tādēļ mums neļauj strādāt, ka savu amatu neprotam, bet tādēļ, ka protam to labāki nekā dažs labs cits.» Zīmīgi viņš paskatījās sānis uz Jochemu Stemeizenu ... «Zinu jau, zinu, kaimiņ, kam mums par to visu jāpateicas ...»
«Man ļoti žēl, kaimiņ,» Jochems noraustīja kamiešus, «bet likums, redziet, jāievēro. Jums nu gan tagad ies pagrūti ...»
«Nebīstieties par mani, kungs!» Lauris spītīgi attrauca. «Lai nu gan jums labprāt tiktos — — bet tik daudz, cik man, sievai un bērniem priekš maizes vajadzīgs, es ar savu vienu beņķi vēl arvien nopelnīšu ... Bet, pie joda, — kas jums gar visu to daļas?!» viņam acis piepeši uzliesmoja. «Vai jums pie manis kāda darīšana, ja drīkstu zināt!? Ja ne, tad lūdzu! ...»
Viņš rādīja bargi ar roku uz durvīm.
«Oho, jūs te gribat mums imponēt ar savām rupjībām!» Krampfs mazcienīgi paraustīja plecus. «Tas kungs te man līdzi kā eksperts ... izturieties pret viņu ar cienību ...»
«Piedodiet, kungs, to es nezināju,» Lauris savaldījās. «Bet es domāju, mēs te aizņemam lietas, gar kurām jūsu ekspertam nav nekādas daļas ...»
«Mums ir gan daļas!» Krampfs šneidīgi viņam uzkliedza. «Gar visu mums ir daļas! ... Klusu tagad ... atbildiet tikai uz to, ko jums prasa ...»
«Piedošanu, kungs!» Lauris apklusa.
«Redz, tādi ir tie jaunlatvieši!» Jochems atņēmās ... «Ka tikai viņiem maz, maz, tā tūlīt krūtīs.»
«K(h)atav p(b)and!» Gerle piebalsodams nospļāvās. «So' ne Aas, aut Hauen ...» (Tāds maita, uz kaušanos.) Viņš nevarēja aizmirst, ka Lauris viņu bija sagrābis pirmīt.
Krampfs nelikās to dzirdam, bet «šneidīgi» turpināja savus amata pienākumus. «Vai jums te nav mājā atkal kādas jaunlatviešu dziesmas? Ģīmetnes no revolucionārām personām? Jūs zināt, ka tas stingri aizliegts ...»
«Es nekā nezinu, kungs!» Lauris mierīgi sacīja ... Turpretim Pēteris manāmi satrūkās, kas Krampfam nepalika apslēpts ...
«Hmumh!» tas norūca caur degunu ... «Nu, tad labi ... pārmeklēsim drusciņ ...»
Tika nostādītas atkal vaktis, ka neviens nevar ieiet un iziet, un tad Krampfs ar saviem palīgiem sāka atkal pārmeklēt dzīvokli, tad darbnīcu, pie kam viņa kaķa skatienam nekas nevarēja iziet nepamanīts ...
Neko nevarēja atrast, kas būtu varējis radīt kādas aizdomas ...
«Vai tas viss, kas pieder pie jūsu dzīvokļa?» Krampfs pēdīgi jautāja. «Vai nav jums vēl kādu blakus telpu: pagraba, vāgūžu, staļļu?»
«Te jau tās mūsu telpas visas ir», Lauris mierīgi atbildēja.
«Tad vairāk jums telpu nekādu nav?!» policists vēlreizi stingri noprasīja.
«O, doch,» Gerle iesaucās ... «vēl mums ir bodens ...»
«Ahā, kur tas ir?! Parād šurp! Ak tā, tepat pa trepi uz augšu... Nu, ies' pārmeklēt.»
Pēterim pārgāja «švīks» pa kauliem. «Nu būs dumji,» viņš nodomāja.
Policisti skaidri manīja, ka viņam kas slēpjams, un tādēļ ņēma meklēt vēl cītīgāki. Viņi badīja ar saviem šābļiem pa sienu un jumtu, kamēr uzgāja aiz spāres iebāzto pakiņu. Gavilēdami viņi ar savu laupījumu steidzās lejā.
«Kas tas?!» Krampfs uzprasīja. «Kas tur ir iekšā? ...»
«Es nezinu,» Lauris mierīgi atbildēja. Viņš patiešam arī nezināja, jo Pēteris to visu bija izdarījis uz savu roku, ar viņu nemaz neaprunājies ...»«Redzēsim!» Krampfs, aiz ziņkārības degdams, sauca ... «Redzēsim ...» Ātri viņš atrāva vaļā nosieto paciņu ...
Biezbārža ģīmetnes... vai vesels simts! «Koo!?» viņš iesaucās. «Vai tas nav tas pats revolucionārs, kuru mēs pa Miķeļiem arestējām? Kā šīs ģīmetnes te pie jums gadījušās? ... Oho ... jums te ir slepena sazvērēšanās ...»
Izbrīnējies Lauris uzlūkoja gan Pēteri, gan savu sievu, kura tvīka vien, jo redzēja, ka nebūs vairs labi ...
«Runājiet ... atbildiet!» Krampfs bargi iesaucās.
Pēteris ilgāki vairs nevarēja klusēt ... sirds viņam sita piecpadsmit ... «Tās bildes ir manas, augsti kungi ... es viņas tur noliku! Ja gribat, ņemiet mani par to cieti, sodiet mani, bet, kas tiesa, tas tiesa ...»
«Āh!» Laurim pārvēlās pār lūpām... tagad lieta viņam bija skaidra. Viņa ģīmja panti uzreiz izmainījās ... «Ej nu, Pēter, ko niekojies!» viņš savu biedri pārtrauca. «Kur nu tu bildes ņēmi un kur nu tu viņas tur liki? Tas ir mans īpašums ... Un savu mantu es varu glabāt, kur gribu, vai nu pagrabā vai uz istabas augšu ...»
«Skat, kāds trakums, kāds trakums!» Anna iekunkstējās ...«Bet kāds sakars jums ar šo jaunlatviešu revolucionāru?» Krampfs Lauri tincināja. «Kā jūs nākat uz tam — glabāt viņa bildes?»
«Uja, nav jau ne pulveris, ne pistungas!» Lauris atbildēja ... «To es nezināju, ka man nav brīv pirkt bildes un pušķot savu istabu.»
«Tā, tā, tā!» Krampfa acis sprēgoja uguņus, «jūs pirkāt bildes pušķot savu istabu! Bet kādēļ jūs viņas slēpjat un bāzāt aiz spāres? No kam jūs viņas pirkāt? ... Izskaidrojiet man to!»
«No kāda cilvēka ... Es viņu nepazinu ...»
«Bet es jums, augsti kungi, varu liecināt, ka saimnieks nekā no tās lietas nezin!» Pēteris jaucās atkal pulkā. «Es biju tas, kas bildes pārnesa ... es viņas tur apslēpu ...»
«Pēter, nemuļķojies! Tās bildes ir manas, es viņas nopirku ...»
Šāda tiepšanās un vainas uzkraušana sev Krampfu tīri sajauca. Kurš no viņiem abiem varēja būt tas vainīgais? Jeb vai grābt viņus rokā abus divus? Viņš saskatījās atkal ar Jochemu Stemeizenu ...
«Ja ņemam to puiku,» tas paklusu sacīja, «tad lielais strādās kā strādājis. Bet, ja paņem to lielo, tad šefte cieti ...»
Tagad Krampfs saprata. «Tad tu tās bildes pirki, tā, tā!» viņš griezās pret Lauri. «Bet tas tev jāpierāda, mīļais draugs. Līdz tam tu nāksi mums līdzi ... paturēsim tevi drusciņ drošībā.»
«Par ko viņu?!» Anna tagad stājās Krampfam ceļā. «Āre, kur vainīgais ir, kas atzīstas, ņemiet to cieti! ... Ko jūs no mana vīra gribat?!»
«Klusu, bāba!» Krampfs viņai uzkliedza. «Vai tu mani mācīsi, kā man jārīkojas? Pagādā labāk vīram veļu, jo viņu tik drīzi neredzēsi ...» Un, uz policistiem pagriezies, tas pavēlēja: «Ņemiet viņu savā vidū, viņš tiek arestēts ...»
Sieva, apķērusies vīram apkārt, sāka kliegt un brēkt ... «Es tevi nelaidīšu, nelaidīšu! ... Lai sit mani nost, lai dara, ko grib, es tevi, vīriņ, nelaidīšu ...»
Velta bija Laura mierināšana ... Sāka kliegt arī mazais Ernestelis, tā ka izcēlās ellisks troksnis. Policisti visiem spēkiem pūlējās sievu no vīra atdabūt nost, te arī Pēteris cēla traci no savas puses. Arī viņš stājās Laurim priekšā un sauca: «Ņemiet mani cieti, vai saprotat, mani! ... Viņš ir nevainīgs.»
«Nost, puika, nemaisies pa kājām!» policists sašutis viņam iegrūda duņķi ribās un, kad tas vēl nepratās, tad sagrāba to aiz krāgas un aizsvieda tantarīski kaktā ... «Ar «štripi» dabūsi, ja neklausīsi ...»
Bāls un uztraukts Pēteris palika stāvot, mute vaļā ... elsa vien ... bet līdzēt neko nespēja ...
Tikai ar lielām mokām policistiem izdevās sievu no vīra atraut un viņus abus
izšķirt. Pārbrēkusies Anna vēl tikko klusu elsoja. «Tevi nogalinās, tevi apēdīs ... tevi pazudinās . ... vai dieviņ, vai dieviņ ...»
«Neko man nepadarīs!» Lauris beidzot tika pie vārda. «Mana lieta ir taisna, nekāda grēka es neapzinos, lai nāk kas nākdams.»
«Tā ir, kad palaiž muti!» Jochems tēvišķi piebilda. «Nebūtu bijis pirmīt rupjš pret mani, policijas ekspertu, tas viss tev varbūt būtu pagājis garām ...»
«Ak jūs domājat, ka es tagad klusēšu?!» Lauris attrauca. «Es tagad tikai vēl sākšu runāt ... Es prasu taisnu tiesu un izmeklēšanu ... Par ko mani tagad ņem cieti un laupa man brīvību?»
«Tādēļ, ka esi pienākts pie noziedzīga darba ... glabājis noziedzīga revolucionāra ģīmetnes ...»
«Revolucionāra noziedznieka? Kādēļ noziedznieka? ... Tādēļ, ka viņš aizstāvēja Krievu valsts intereses pret vāciešu intrigām? ... Tādēļ, ka viņš mums, latviešiem, kā krievu ķeizara pavalstniekiem prasīja krievu ķeizara pavalstnieka tiesības? Tādēļ, ka viņš prasīja, lai atceļ jūsu nosūnojušās priekštiesības, jūsu netaisnās tiesas un partejiskās administrācijas iestādes? Lūk, tādēļ jūs viņu notaisījāt par noziedznieku un izraidījāt viņu no dzimtenes zemes. Patvarību, ko tagad izdarāt pie manis, jūs dibināt uz vēl lielāku noziegumu ... Paši jūs esat tie noziedznieki ...»
«Klusu! ... Vai tu gribi kritizēt ģenerālgubernatora rīcību? ...»
«Viņš ir vācu kalps ... pats vācietis un dara netaisnību ...»
«Klusu, es saku! Man ir tā vara tevi dzelžos kalt ...»
«Jums ir tā vara, bet ne taisnība! ... Var jau būt, ka es savu taisnību nedabūju ... jūs mani pazudināsiet ... simtus un atkal simtus no mūsējiem pazudināsiet un izpostīsiet, bet vēsture par jums spriedīs taisnu tiesu! ... Nāks laiks ... nāks laiks . ..» viņa acis neomulīgi mirdzēja ... «šī netaisnība nāks pār jums un jūsu bērniem ...»
Pēteris aiz uzbudinājuma un sajūsmas skaņi vilka elpu, viņa acis dedza un asinis dzīslās drāzās joņiem! ... Anna vairs neraudāja, šausmu pilnām acīm savu vīru uzlūkoja it kā sastingusi. Un Krampfs it kā aizelsies iesmējās. «Hahahaha ... Na, to es visu atzīmēšu protokolā ... Dosimies ceļā ... uz priekšu, marš ...»
«Dosimies! ... Uz redzēšanos, Anna un Pēter ... un tu, Ernestiņ ... ļaujiet man vēl drusku atvadīties no sava dēla ...» Un, pacēlis to uz rokām, viņš to vēl beidzamo reizi iztirināja ... «Dzīvo vesels un audzi liels, mans zēn ... tu to pieredzēsi! ... Nāks laiks ... nāks laiks ...»
Puika domāja, ka viņu «vicā» un ar viņu jokus dzen ... Par tādu kuražu tas tik skaļi iesmējās, ka viss ķermens noraustījās: «Hahahaha ...» Lauris nolika viņu atkal zemē un atgriezās ... «Iesim, kungi ... ir laiks ...»
Viņa soļi nodunēja priekšnamā, tad uz ielas arvien tālāk un tālāk ...
Ilgu laiku istabā valdīja kapa klusums ... Anna piecēlusies pie sienas klausījās ... skaitīja sava aizejošā vīra soļus ...
«Kā varons ... viņš aizgāja kā varons!» Pēteris beidzot, kā no miega pamodies, aizrauts iesaucās. «Kaut mums daudz tādu būtu kā Lauris, kaut mums daudz tādu būtu ...»
Sieva uzreiz skaļi iekunkstējās. «Ko nu ēdīsim, no kā dzīvosim! ... Ak tavu trakumu, tavu trakumu ... Tik smuki bija ierīkots, nevarēja strādāt ...»
«Bet, Ann, apmierinieties taču!» Pēteris lūkoja viņu mierināt. «Redziet, tā kā Lauris. Kad arī drusciņ jāpacieš, bet tas taču notiek tautas labā.»
«Tautas labā, jā!» viņa to mēdīja. «Kad ņemšu slotas kātu, tad es tev tādu
tautu iedošu ... Ak tu pagāns, maita tads, tu vien viņu nelaimē iegrūdi caur savu trakumu.»
Pēterim uzreiz viss spars kā ar roku atņemts, itin kā viņu kāds pie zemes būtu notriecis. «Zināms, es jau gan vainīgs biju,» viņš atzinās, «bet vai es domāju, ka tik ātri ... Ja es to būtu zinājis ... vai jūs domājat, ka es varētu gribēt jūsu ļaunu ... Es taču vēl te esmu» — «un varu jums līdzēt,» viņš gribēja sacīt, bet pats satrūkās iedomājoties, ka nogājis pie gala, un apklusa.
«Tu jau te vēl esi, jā, mana nelaime, lieks ēdējs uz kakla!» viņa pikti attrauca. «Bet tu domā gan, ka tavā rīklē vēl ko grūdīšu ... ar koku tevi pa durvīm izvadīšu. Nebūtu tu, aptautotā nelaime, uzkūlies, mēs tik smuki dzīvotu ... Tavu trakumu ... tavu trakumu ...»
Katrs vārds Pēterim bija tikpat kā āmura trieciens ... Viņa prāti nostājās domāt ... Viņš tikai sajuta, ka viņam galva džinkst, asins dzirkstēdamas joņo pa dzīslām un ap acīm metās it kā tumsa ... Ja nebūtu bijusi tik stipra krēsla, sieva būtu sabijusies no viņa izskata. Vairāk nelaime nevar izteikties, kā tā bija lasāma viņa vaigā ...
Nesamanīdams viņš spaidīja rokās savu apaļo džokeja cepurīti tik cieti, ka tā tīri pazuda viņa saujā. «Bet, mīļā saimniec ...» vārdi viņam nāca skaņi un kaklā spraukdamies ... «es taču nemaz nedomāju — — — jūs apgrūtināt ... Ardievu, Ann ...»
Nekādas atbildes ... Viņa neko neatsauca ... neko neņēma atpakaļ ... bet visā viņa mūžā vēl neviens viņu nebija tik dziļi un nāvīgi ievainojis.
Nākamā acumirklī viņš bija aiz durvīm, un vēl no pakaļas viņam atskanēja viņas gaudas: «Ko ēdīsim, no kā dzīvosim ... Tik smuki bija ierīkots ... nevarēja strādāt ...»
Ārā bija samiglojies, un mitrais gaiss mazliet rasināja viņa sakarsušo pieri ... Viņš gāja uz priekšu, vienalga kurp, tikai projām, projām no šejienes ... Žēli viņš pie sevis nodomāja ... «Kādēļ visi cilvēki nevar būt tā kā Lauris ... kāpēc viņa nav kā Lauris?! ...» Tas viņam tikpat kā nazis griezās dvēselē ...
Viņš gāja un gāja, līdz viņam sitās ausīs ragu mūzikas skaņas. Viņš bija sasniedzis Vērmaņa parku. Pavasara sezona bija jau atklāta, un spēlēja kara muzika. Bet, tā kā bija vēl diezgan dzestrs, tad ļaužu bija pamaz.
Nosēdies uz kāda sola, tas mēģināja sakārtot savas domas un izšķirt grauzošo jautājumu, kas viņu draudēja saurbt. Vai viņš bija vai nebija vainīgs? Viņam nostājās dzīvi priekš acīm raudošā sieva ... viņas bezcerību stāvoklis, kamēr viņas maizes pelnītājs smok cietumā, — tā bija rūgta patiesība, kuru viņš sev nevarēja noliegt ... Bet vai visa tauta, kas smok tumsā un apspiestībā, ir mazāk nelaimīga, ja visu atstāj pa vecam un nedara nekā? Vienlīdz daudz, kā tad varēja sacīt, ka tikai viņš tas vainīgais, kur netaisnība kliedza taisni uz debesīm. Jeb vai tā sieva nemaz nezināja, ko tā savās sāpēs izsacīja? ... Tomēr viņam tas ķērās klāt un grauza sirdi ... Viņam nostājās priekš acīm Lauris. «Nāks laiks ... nāks,» viņš par to pārliecināts, bet nāks arī laiks, kur viņi visi ieskatīs, cik ļoti tie viņam pāri darījuši ...
Viņi bija cietuši, jā, bet ko tad viņš priekš sevis ieguvis? ... Viņam nebija kur nolikt savu galvu ... Muzika apklusa ... ļaudis visi bija jau aizgājuši, un sargi izdzēsa pēdējos gāzes lukturus. Viņi apstaigāja gaņģus un, kur vēl kādu redzēja uz sola, to dzina projām ... Un nebija jau arī iespējams te ilgāki palikt, jo lietus arvien vairāk sāka smeldzināt ...
Viņš devās uz priekšu bez padoma — kurp? Kaut kur viņam taču jālūko pa nakti piespiesties. Tur zem kolonādēm? Viņu dzīs projām. Tepat blakus
kuplie maulbērkoku krūmi, kas ziemu ar visām lapām bija zem segas un tādēļ kā biezs, ar ēnu caurausts deķis tina noslēpumainībā, kas zem viņu zarīem.
Pēteris vērīgi klausījās, vai sarga neviena nav tuvumā ... Ar vienu lēcienu viņš pašāvās sāņus no grantētā ceļa un palīda zem krūma. Savilcies čokarā, viņš nu, cik labi varēdams, sarītinājās uz naktsguļu ...
Mitrā zeme, spiezdamās pie viņa sakarsušiem deniņiem, darīja tam labu. Viņam uznāca tāds salds nogurums ... viņš iedomājās, ka būtu toreizējā saldā snaudā uz silto krāsni, kad nāca uz Rīgu. Viss viņam vēl pārlidoja priekš gara acīm: kā tas nāca uz Rīgu ... Jozis ar leišiem ... krusttēvs ... smalkās vakarīņas Altonavā ... tad spožās dienas Klostera pagrabā ... lielās viesības ... Viņš atcerējās tā kā tagad, kā iesvieda Ortrudi siena bendelē un turēja viņu cieti ... sajuta viņas karsto dvašu ... Marīs vilstošās acis ... Mikumietes gardie pankoki ... viss tas saplūda viens caur otru, un visu to viņš zaudējis, uzstādamies par savu tautu. Un kam tas labums? ... Nevienam ...

It kā pati daba apraudātos par šo zaudēto paradizi, lietus čabēdams krita lielām lāsēm uz lapām ... Pētera elpas vilcieni tapa arvien dziļāki un skaņāki, līdz tas vārda pilnā ziņā pie dabas mātes krūts bija iegrimis miega mātes klēpī...

Open

Devītā nodaļa
Pēterim pamostoties, viņu kratīja drebuļi tā, ka visi zobi klabēja. Ilgu laiku viņš nevarēja atjēgties, kur atronas. Bet saules lāses spiedās cauri biezajai lapu segai un atgādināja viņam patiesību ... viņš iegādājās savu bēdīgo likteni ... Tikai viņš jau bija radis tam padoties, un sirds vairs tik griezīgi nesāpēja kā vakar.
Pirmais darbs nu bija tikt atkal laukā no pakrūmes brīvā dieva pasaulē. Ar gudru ziņu viņš palūrēja zem lapām, vai apkārtnē nav daudz ļaužu, kas varētu būt šim notikumam par lieciniekiem. Viņš līda ārā uz to pusi, kur domāja, ka nav neviena, tomēr divi jaunkungi, griezdamies no stūra, viņam lienot, tikko neuzkāpa virsū. «Vo, vo, Žorž!» viens no tiem, ar baltu vesti un riekšavu visādu križuļu pie resnās talmi ķēdes, iesaucās: «Redz, kur viens izlien no pasekņa! ...»
«Jaā,» otrs, ar ziemišķu cimdiem un nūju ar kaula rokturi, smiedamies piebilda ... «Īsts Žano von der Dünakante . ..»
Pēterim asins saskrēja vaigos un tur durstīja ... bet viņš neatskatījās ne atpakaļ, gāja tikai prom ... ārā uz ielas, kur citi ļaudis, un iejaucās starp tiem ...
Mīļi un silti saulīte glaudīja viņa sastingušos locekļus, drīzi vien tiem iedvesdama atkal siltumu un jaunu dzīvību ... Bet pats viņš nezināja, ko tas grib darīt, kurp tas grib iet, un devās pa Kaļķu ielu taisni cauri uz Daugavas malu ...
Tā zila vizēja viņa priekšā, maziem, apzeltītiem grubulīšiem ... Nē, nē, slīcināties — tādu muļķību gan viņš nedarīs! ... Priekš tam viņam pārāk enerģijas un dzīvības kaulos ... Lūk, kāda dzīvība uz šīs zilās, smaidošās Daugavas. Lādējot laivas un kuģus, ļaudis iet un kustas tikpat kā skudras ... Un, kā šie visi pārtiek ... ir paēduši un apģērbušies, tā arī viņš iztiks ...
Pirms tas drāza pāri pa plosta tiltu uz savu veco maizes vietu — Opermaņa vīnūzi un apjautājās, vai tur nevajaga pudeļu skalotāja ... Nevajadzēja ... viņa vieta aizņemta.
Viņa vecā darba vieta! Pilna kā arvienu ... Komijs spēj tikai dot ... Paretam tikai kāds galdiņš tukšs ... ir pati telpa piesūkusies alus un brandvīna smaršas ... Viņš pārlaiž vēl skatienu apkārt ... visi tie kakti viņam pazīstami ...
Pie kāda galdiņa sēž daži planku nesēji ... atskrējuši uz mazpusdienu ... iedzer savu pudeli alus un šņabi. Nosvīduši, āda nodegusi tumši brūna ... tērpušies sarkanos vai raibos parķa kreklos, kuriem visiem uz muguras melni, slapji plankumi, kuri citiem pat kūp ...
«Ehē draugs, tevi ar vienreiz redz!» kāds no viņu vidus Pēterim sauca draudzīgi pretim. «Vai neiedzersi šņabi?» tas, pacēlis glāzi, rādīja.
Pēteris viņu pētoši uzlūkoja, mēģinādams atcerēties, kur to redzējis.
«Vai neatmini, rau, pērngad, kad visi nācām uz Rīgu ... Es, rau, ir tas puisis no suitiem ... Andrejs ...»
«Ahaha!» Pēteris atcerējās ... «Tur jau otris ar vēl bija no ventiņiem ...»
«Didžs ... tas, rau, uz kuģiem strādā. Es pie planku nešanas ... ruļeniekos ... Dzersi to šņabi?! Tev, rādās, iet ne visai! ... Vai varbūt negribi ko uzāst? ... Es izmaksās ...»
«Paldies! Negribu tavu labu sirdi apsmādēt, bet pašlaik paturēju dūšīgu brokastu un šņabi dzert uz ēdienu, tas nelon ...»
«Nu tad es izdzārs pats,» suits sacīja un ielēja glāzi rīklē ... «Mums zierga dārbs ... bez savu krietnu šņabi un pudeli alus nevar izturat ... Savu divi rubļu par dienu gan izrauj ... Nu, kā tad tev lēcas?»
«Nu, nekas!» Pēteris atbildēja ... «Es arī labprāt stātos robā ... Vai nevar pie jums? ...»
«Zierga dārbs, kad es tev saku! Tu nevarēsi turāt ... Suitos jau ķāva tik daudz nevar pavilkt, kas man uz muguras jānās ... Tad drīzāk, kad tu tiec pie Didž' uz kuģiem . . Tur varbūt kur vieglāk, pie striķ vai kur ... Nu, ardievu, draugs ... jāiet atkal pie dārb ... Nu, kad kādreiz satiksim, tad sadzārsim labi pa draugam ...»
Viņš līdz ar saviem biedriem devās uz savu koku placi, un arī Pēterim cits nekas neatlika kā iet atpakaļ uz Rīgu un padomāt, ko tālāk ...
Visgarām plosta tiltam gan lielāki, gan mazāki zēģelnieki ieņēma lādiņu ... Pašā Rīgas malā lādējās pat daži tvaikoņi ar labību. Andrejs teica, ka te esot vieglāki, bet vilks viņu zin! Maisu nesēji, uz muguras pārsējuši tukšu maisu, saķēruši savu nastu, teciņus vien skrien pa laipu uz kuģi augšā, cits citam kājas mīdami nost! Pa vaigiem, tā sakot, zupa tek ... mati vienā ūdenī! Ja tas vēl bija saucams vieglāks darbs, tad cik tad smagi īsti tam Andrejam jāstrādā?
Nelūkojot uz visu to, tas saņem dūšu, uzkāpj uz kuģa, uzmeklē sviķi un uzprasa, vai nevar dabūt darbu viņa komandā?
Bet tas nebija pareizais ceļš, kā viņš to iesāka. Ja viņam strādnieku tik notīgi vajadzēs, tad viņš tevi pats saķers uz ceļa: vai negribi strādāt? Bet, ja viņam tāda note nav, tad vajag sviķi pirms ar šādu vai tādu iemeslu aizdabūt uz vīnūzi, piesēst ar viņu pie viena galda, izsaukt šņabi un alu un iesākt tad to lietu aplinkus ...
Tādēļ jau arī sviķis, redzēdams, ar ko viņam darīšana, tikai pasmējās. «Ko, darbu gribi? Var gan būt, bet tad tev no rīta agrāk vajag piecelties ... Līdz šo laiku jau guļ tikai jaunikungi, bet nevis darba strādnieki ...»
Pēteris piesarka. «Ā, es jau sen augšā,» viņš taisnojās, «bet biju citā vietā aprunāties ...»
«Kas tad tu par darba strādnieku?!» kāds strādnieks, to noklausījies, ieminējās. «Tu jau tikai skrīveris esi ... bet labākas spalvas tev vajag ...»
Pēterim šāda pārsmiešana nosāpēja sirdī, bet viņš arī nebija uz mutes kritis ... «Ūjā, pie darba jau nācu, ne baznīcā ... Kāda tad katram darba strādniekam tā spalva? ...»
«Nu, ej tālāk, ej ...» sviķis piebilda ... «nebūs jau nekā ...»
«Ka ne, ne, dievs ar jums!» Pēteris nodomāja un devās no kuģa zemē ...
Vēlreiz viņš atskatījās uz šo smago jūga darbu un atzina, ka strādniekam pilnīga taisnība. Viņa prāts patiešām nesās vairāk uz skrīvi nekā uz šādiem lielgabala darbiem. Saprotams, gadījumā viņš jau arī nebītos no smagāka darba, bet kādēļ tad viņam bija jānāk uz Rīgu, ja tam cauru mūžu te būtu jākuļas par maisu nesēju ...Tad jau viņš turpat Bērzmuižas ļaudīs varēja izstaipīt vēderu diezgan.
Nē, nē, tas nebija nekas priekš viņa ... Viņam jāapskatās pēc kā cita ...
Te viņam iešāvās prātā Fuchsings ... Tas viņam varbūt varēja dot labu padomu vai ieskapēt piemērotu robu ... Bez tam arī Fuchsingam jāpaziņo, kas noticis ar Lauri, un jāaprunājas, ko darīt tālāk.
Tādēļ viņš devās uz Rabemaņa kantori, kur savu domu biedru cerēja sastapt. Tas arī tur patlaban bija, bet līdz ar to Pēteris negribēdams uzskrēja virsū pašam konsulam.
Pēdējais pa to laiku, kamēr Pēteris viņu nebija redzējis, bija stipri nosirmojis ... Vaigā pāris dziļu grumbu vairāk ...
It kā negribēdams savām acīm ticēt, tas Pēteri ilgi uzlūkoja. Viņa krustdēla garderobe, kas jau tā nebija gluda, pa nakti pie dabas māmuļas krūts bija stipri cietusi ... no lietus un mitruma ierāvusēs ... Vienam piedurkņu galam pat spīdēja cauri kreklis ... kamašas nošķiebušās, bikses nostērbelējušās ... Arī nemazgātā mute un nesukātie mati vēl jo vairāk pavairoja traģisko iespaidu ... Ar vārdu sakot, Pēteris nebūt neizskatījās pēc tāda, kas «ticis uz zaļa zara» ...
«Na, kā tad tev iet ar tām latviešu biedrībām un cunftēm?» konsuls beidzot ieminējās, bet viņa balsī izskanēja vairāk nožēlošana un ziņkārība nekā pārmetums, kas ļauni domāts. Pēterim tas izklausījās tā, it kā viņa krusttēvs būtu tas cietušais un ne viņš ...
Nodūris galvu, viņš neatbildēja ... Lai gan nekādu ļaunu darbu neapzinājās, tomēr krusttēva priekšā sajutās kā vainenieks ...
«Es domāju, tu varēji atstāt tādas lietas tiem, kuri nevīžo strādāt!» konsuls arvien vairāk pieaugošā balsī sacīja ... «Jaunam cilvēkam tā noieties, — tas ir kauns! ... Cik ilgi tu ar saviem zābakiem vēl domā iet? ...»
Pēteris uzlūkoja savus purnu galus ... Sev par lielām izbailēm — viņš ievēroja to tikai pirmo reizi — tas manīja, ka tie taisās patlaban rādīt zobus ... Izmisis viņš nolūkojās, bet atbildes nekādas nemācēja dot ...
«Redzi nu!» konsuls piebilda, bet viņa vaigs pieņēmās arvienu vairāk bargumā. «Es gribēju, lai no tevis iznāktu cilvēks, bet kas no tevis ir iznācis?! Saperlot, puika, saki man, vai gribi pieņemt prātu?! ... Tu iesi pie Švarcenava, nolūgsies viņu un iestāsies atpakaļ savā vietā! ... Bet nekādas muļķības vairs ... vācietis, latvietis, biedrības un diezin kas vēl! ... Saproti, ko es ar tevim runāju ...»
«Saprotu, bet nekā nebūs!» Pēteris sacirtās. «Pie Švarcenava atpakaļ neiešu. No darba nebīstos ... lieciet man akmeņus skaldīt, ja gribat, bet vācietim par vergu ne mūžam! ...
«Fuchsing, vai jūs dzirdat!» konsuls sašutis un pārsteigts iesaucās ...
«Jā, konsula kungs!» Fuchsings atsaucās.
«Vai jūs dzirdat to puiku! ... Neviens no tevis neprasa, lai tu esi vācieša vergs. Bet, kas par tavu darbu samaksājis, tas arī neliks tev brīvā stāvēt, vienalga, vai vācietis vai latvietis ... īstenībā ne tu, bet tā nauda strādā ... Un tādēļ neviens, kas tev dod darbu un maizi, neļaus sev dancot pa degunu ... Par to, ka esi latvietis vai vācietis, tev neviens nedos ne rubļa, ne pusrubļa ... piecas kapeikas
arī nē ... ja ko spēsi un pratīsi, par to tev samaksās ... «Vergs», ko tu domā, kas tās par izrunām! ... Vergs ir tas, kam nekā nav, kas arvien no otra atkarībā, kas neko neprot un nevīžo ... kas izšķiež savus spēkus kādai fiksai idejai ... Un tā tas ir ar tavu latvietību ... tev jābūt par katru cenu latvietim, un tu citādi vairs nemaz nevarī! ... Tas viss ir nieki ... ar to vien, ka būsi latvietis, tu vēl nebūsi paēdis ... Saproti mani!»
Pēterim asaras sacirtās acīs. Krusttēva vārdi bija tik loģiski, tik pārliecinoši, un tomēr viņš sajuta, ka nevar un nedrīkst tiem piekrist... «Saprotu jau, saprotu!» viņš attrauca. «Bet kādēļ es nevaru būt latvietis ... Dodiet man darbu, un es strādāšu, ka vai pirksti notrūkst, bet savu tautu es nepārdošu! Es negribu būt latvietis ne par rubli, ne par pusrubli ... no brīva prāta es tāds gribu būt ... Es nepaliktu par vācieti arī tad, kad jūs man simts tūkstošu rubļu dotu ...»
«Tā, tā, tā,» krusttēvs viņu stingri uzlūkoja, «tikai tāda dziesma un nekā vairāk! Ko es tev viņreiz teicu, tas tev pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā ... Nu, manis dēļ, bet strādā! Ej pindzelē linu pakas, strādā pie pucmašinas, vienalga, kur, ej kokiem mizas grūst, bet strādā ... Neplāties ar savu tautību, bet strādā! ... Plātīšanos atstāj tiem, kuri nevīžo strādāt ... Iedomā, ka tev nevar līdzēt nekāda tauta, bet cik tu pats ražīgs un darbīgs ... Ai, ai, zēn, kas tikai no tevis iznāks! ... Še būs ... iegādājies sev zābakus! ... Bet tāds tu manās acīs vairs nerādies ...»
Viņš nolika uz galda lielāku naudas gabalu. Pēterim tā tik ļoti būtu vajadzējis ... viņš jau uz to sānis paskatījās, bet tad sacirtās un aizgriezās ... «Paldies, neņemšu!»
«Neņemsi?!» konsuls viņu lielām acīm uzlūkoja.
«Neņemšu!» Pēteris iecirta galvu krūtīs. «Labāk latvietis ar godu nekā vācietis ar zābakiem ...»
«Fuchsing! ...»
«Jā, konsula kungs! ...»
«Jūs dzirdat! ... Tā ir raksturiska laika parādība ... Aģitatoru un musinātāju centieni sarīdīt vietējās tautības še atraduši auglīgu zemi ... Zināms gan, mums še tikai darīšana ar nepieaugušu zeņķi, bet viņš nebūs tāds vienīgais, un, ja lieta iet tādā tempā tālāk, tad mēs varam piedzīvot jaukus laikus . ..»
«Es nezinu,» Fuchsings noraustīja kamiešus. «Dažs gan ņem it pilnu muti ar to tautību, bet diezin, vai tā ir ... Es patiešām nezinu ...»
«Es arī nē! ... Es zinu tikai to, ka jauni cilvēki, kas grib strādāt, katrā laikā tiek meklēti ... Protams, katram ir sava vaļa, un katris par sevi atbildīgs ... Ej un darī, ko par labu atzīsti! ... Vienu lietu tikai tev lūdzu: kamēr tev nav godīgu drēbju mugurā un apavu kājās — manās acīs nerādies ...»
To teicis, viņš atgrieza savam krustdēlam muguru un iegāja savā kabinetā, atstādams Pēteri tikpat kā nopliķētu ... Citi komiji zīmīgi nosmējās, it kā saprazdamies saskatījās un nogrozīja galvas. Turpretim Fuchsings, iebāzis degunu grāmatās, nelikās viņu ne zinis! ... Viņam nekas cits neatlika kā iet . ...
Izgājis uz ielas, viņš domāja šurp, domāja turp ... nevarēja izprast: vai viņš vainīgs, vai krusttēvs vainīgs, vai pasaule vainīga? Vienalga, kā, bet viņam taču jārauga, kur savu galvu piespiest. Jeb vai galu galā tam vēl vajadzēs iet atpakaļ uz Bērzmuižas ļaudīm art un ecēt? ... Tad labāk visu ko nekā to! ... Ja citādi neies, tad labāk ies pie Kreiļa un lūgs, lai viņš to pieņem par smago fūrmani ... Vai ies arī kaut kur pie kāda meistara un iestāsies no tiesas amatā ...
Bet viņš ir latvietis ... kas viņu ņems pretim? Pēc cunftes likumiem nevācus nav brīv pieņemt par mācekļiem ... Te viņam uz līdzenas vietas jānoliedz sava tautība ... Un to viņš nespēj ... lai dara viņam, ko grib, viņš to nespēj! ... Kā konsuls varēja sacīt: «neviens tev nedos rubli, ne pusrubli par to, ka esi latvietis! ...» Par to, ka latvietis, gan nedos ... Bet, kad esi vācietis, tūlīt dos! ... Tad ir visi ceļi vaļā ... Kā tad šis pats tika pie tās lielās mantas un bagātības? ... Tikai caur to, ka prata ielīst vācu ādā! Nu tagad zin citus mācīt ... Ko šis gan tagad citu teiks: kādos vilkos esi iegājis, tādos jākauc! ... Ak, dusmas viņam uz savu krusttēvu! ... Kā cilvēks var būt tik divkosīgs un tad ar tik veiklu mēli laist otram miglu acīs?! Bet ko tu darīsi! Vienā ziņā jau viņam taisnība... Kam kabata klausa, tas arvien tas gudrākais; kam tā tukša, tas paliek tas muļķis, lai arī būtu diezin cik gudris ...
«Sst, ssst! Pēter!» kāds viņam aiz muguras sauca.
Viņš atgriezās atpakaļ ... Fuchsings! ...
«Vai nenāksi man līdzi uz pusdienu?» tas aicināja ... «Tev jau tagad naudas nebūs ...»
«Paldies,» Pēteris atbildēja, «paturēju patlaban stipru brokasti ...»
Visu rītu Pēteris lielījās ar savu stipro brokastu, bet patiesībā no vakardienas, kad notika tracis, nebija bāzis ne kumosiņu mutē.
Tik daudz jau arī Fuchsings nomanīja, kā viņam visvairāk vajadzēja. «Nu, nāc, nāc, par daudz jau nebūs! Man ar tevim jāizrunājas par visiem tiem pēdējā laika notikumiem ...»
«Nu labi, kad tu vēlies ... bet ēstgriba man nekāda lielā nav ...» Viņš izlikās tā, it kā viņam kurpe ne mazākā ziņā nespiestu ...
Runādami viņi gāja uz māju pusi ... «Tātad tev vecais šodien sadeva vēju,» Fuchsings atcerējās, «tādu es viņu ilgi nebiju redzējis ... Iedūšojies! ... Kopš pēdējām rātes vēlēšanām, kad tas izkrita cauri, tam bijušas lielas nepatikšanas ... Bet klausies, ar to tautu tu nesaki vis tā katram acīs ... Varī jau būt kas būdams, bet paturi to pie sevis! ... Tā lietai daudz vairāk var līdzēt, nekā atklāti plātoties. Ja vecis zinātu, ka es esmu tāds pat latvietis kā tu. es negalvoju, vai viņš mani nepadzītu no vietas ...»
Pēteris saslējās. «Kas tad šis pats gan, ja ne latvietis!» viņš attrauca. «Domā, ka šis ielīdis vācu ādā — —»
«Nu labi, jau labi!» Fuchsings viņu pārtrauca. «Pietiek, ja mēs to zinām ... Izkliegsi to pasaulē, naids vien būs ...»
Viņi bija sasnieguši mēbelētās istabas, kur Fuchsings dzīvoja. Korteļa saimniece izsniedza arī pusdienas.
Ieiedams savā numurā, Fuchsings teica, lai šodien tam dod divas porcijas, jo viņam viesis ... Viņš bija pie diezgan labas omas ...
Bet uz reižu tas nelabi sapīka. Uz sofā galdiņa, kas bez pāris krēsliem, skapja, kumodes un gultas bija viņa istabas lielākais greznums, tas atrada vāzē ieliktu košu, sārtu rozi ...
«Kas to te nolika?!» viņš stingri noprasīja saimniecei, jo, kā rādījās, tad viņam šī balva nepatika ...
«Tā pate briļļainā dāma, kas jau arvienu,» saimniece atbildēja.
«Kāpēc jūs viņu laidāt iekšā?» Fuchsings sirdījās. «Vai es jums neteicu ...»
«Tur nevarēja neviens neko izdarīt,» saimniece atvainojās ... «Jūs pats ar' viņu nebūtu varējis aizdabūt projām ... Un kas tur par nelaimi? ... Tik koša puķīte ... Atdodiet man viņu, ja paši negribat ...»
«Še, ņemiet!» tas sniedza viņai vāzi ... «Bet pagaidiet, kas te?!»
Viņš izvilka no puķēm papīrīti, uz kura stāvēja: «Die ersten Blüten gönn'
ich dem Freunde ... Faustine.» (Pirmos ziedus novēlu draugam ... Faustine.) Arī saimniece, ziņkārīgi piebāzuse degunu pret papīri, smīnēja ...
«Nu, ejiet, ejiet ... nesiet pusdienu!» Fuchsings tai nelaipni uzsauca, saplēzdams smalkās druskās papīra strēmelīti. Un, kad bija izvadījis saimnieci pa durvīm, viņš vēl atņēmās: «Kā nelaimes ar to veco spoku ... vai dievs nevarētu tādu pieņemt? Karas kaklā kā negudra ...»
«Švīchelbein mamzele,» Pēteris iesmējās. «Bet tā taču grib īstu vācu vīru. Viņa, lūk, Gerlem būtu īsti pēc zoba ...»
«Vilks tos sievišķus zin, no viņiem ne velns nevar tikt gudris! ... Bet nu pie mūsu lietas ...»
Īsiem vārdiem Pēteris apstāstīja, kas noticis ar Lauri un kā izturējušies Kreiļi un Mikumi ...
Fuchsings, to visu noklausījies, norūca: «Dumji! Bet kā tad ar tevi pašu? Ko tu iesāksi?»
Pēteris nemācēja neko noteiktu atbildēt ... «Es jau ņemtu visu pretim, kāda vieta vien gadītos ... Bet negrib un negrib ķerties ...»
«Nu, paēdīsim, padomāsim,» Fuchsings atteica. «Sēdīsim klāt ...»
Pēteris nelikās divreiz sacīt, jo, patiesībā sakot, neraugot uz viņa «stipriem brokašiem», ja tam vēl ilgāki būtu jāgaida uz ēdienu, tas viņam būtu nācies ļoti grūti ...
«Pie Brikmaņa esot dabūjama kāda komija vieta,» Fuchsings pēc brīža ieminējās. «Tā es padzirdēju ... katrā ziņā šodien būs izsludināts «Rigasche Zeit'gā». Taisni viņa vīnūzī tepat pie Daugavas tirgus. To vietu tu it labi varētu izpildīt ... tā jau tava šefte.»
Pēteris klusēja, bet, jāteic tomēr, vīram taisnība. «Labi jau būtu,» viņš piesarcis stostījās ... «bet, kad, jāteic, vairs nav zābaku kājās, kā to lai izdara?!»
«Hm, hm, jā!» Fuchsings norūca. «Noplucis tu gan esi uz nebēdu... Tādu tevi neņems pretim ... Bet pastoi! Varbūt varī uzvilkt manas drēbes un zābakus ... Mēs jau varam izlīdzēties ... tās tikai vajadzīgas, kamēr tevi pieņem ... vēlāk pie letes vecās drēbes atkal labu labās ... Es reiz pat kādam zellim palienēju savas drēbes uz precībām, arī bija noplucis pavisam, bet dabūja sievu un dzīvoja vēlāk itin labi ... Kādēļ nē, cilvēkam jau var izpalīdzēt ...»
Šis padoms nebija slikts ... Paēduši viņi pat ņēmās drēbes uzprovēt ... Fuchsings deva Pēterim savas strīpainās bikses un pelēko žaketi, un vesti ... Ērtas jau nu gan drēbes bija ļoti! ... Pēteris gan žņaudza siksnu, cik cieti vien varēja, tomēr biksām kā palika, tā palika vēders ...
Pēteris ieskatījās spogulī. Ja būtu bijuši šēzu svārki, tie būtu nokarājušies viņam pār gurniem tāpat kā toreiz Jozim. Bet, tā kā patlaban bija uznākusi modē žakete, tad to tik labi nevarēja manīt . . „ Tomēr jau pilnīgs gan it visur, to varēja tikai tā izskaidrot, ka tās jaunās modes tādas pakuplas, ko it sevišķi varēja sacīt par vasaras paleto ... Turpretim hūte, baltais krāgs un šlipse, tie jau nekas ... arī veste piegulst it labi, ja vairāk pievelk štripi ... Bez tam vēl Fuchsings palienēja viņam pāris klocriņķu, tad vēl kabatas pulksteni ar resnu talmi ķēdi ar visiem križuļiem — kāds jau Pēterim savā laikā bija bijis — viss tas Pēteri cēla lieliski ... Un, tā kā vēl no pēdējiem piedzīvojumiem viņa vaigs bija tapis nopietnis, mazliet ar spalviņām noaudzis, tad nevarēja sacīt, ka tas kāds puika; tas bija vīrs, kuram varēja ko uzticēt ...
Ar labpatiku Fuchsings viņu kā savas iniciativas ietērpu uzlūkoja ... «Ja es būtu Brikmanis, es tev uz pēdām to vietu dotu ... Es gribu saderēt, ka tu viņu arī dabūsi ... Tikai savu gudrību tu tūdaļ citiem neizstāsti ... nerunā par tautu,
ne par ko ... Kad tu ko zini, paturi pie sevis — kad tu ko dzirdi, paturi to pie sevis ... Noskaties, noklausies, saproti un zini, ko tas nozīmē, bet paturi to pie sevis ... Zini pats rīkoties, kādu stāvokli ieņemt, bet citiem savu gudrību neizklāsti ...»
«Labi, labi, ievērošu to visu, jo tu taču esi mans draugs!»
«Pats par sevi saprotams! Bet nu man jāiet uz veikalu ... Tātad tu atpūties ... sagatavojies uz rītdienu, ka varī izkonkurēt savus sāncenšus ... Viens jau tu uz to vietu nebūsi ... Še arī drusciņ naudas, un, vaļu turēdams, aizej pie kāda kurpnieka un liec, lai tas cik varēdams saglābj tavus zābakus ... Gan tad drīzi dabūsi jaunus ... jo es galvoju, ka tu to vietu dabūsi ...»
«Lai notiek no tavas mutes dieva ausī!» Pēteris smiedamies sacīja, no viņa atvadoties. «Bet vienu lietu: tikai konsulim nesaki ne pušu plēstu vārdu . ..»
«Es taču nebūšu «damlīgs», ja iešu to paust ... Vai tu gribi, lai savu vietu pazaudēju ... Mani nemāci ... zini tikai par sevim ...»
Viņi izšķīrās, un Pēteris atkal it kā no jauna atplauka ... Lauris un Fuchsings, tie abi labi cilvēki, bet katris savējā vīzē. Viens viņu mācīja runāt, kur nevarēja klusēt, otrs klusēt, kur nevarēja runāt ... Kā viņam tagad klātos bez Fuchsinga, to viņš tiešām nevarēja pateikt ...
Izpucējies ar Fuchsinga apģērbu un saviem izlabotiem, pārlaķētiem zābakiem, Pēteris otrā dienā jau ap brokastu laiku ieradās Brikmaņa dzīvoklī un prasīja pēc kunga.
«Laikam dēļ tās komija vietas nākat?!» kalpone viņu saņēma. «Kungs vēl guļ ... atnāciet pēc kādas pusstundas ...»
Vērīgi viņa uz to vēl noskatījās. «Varat, ja gribat, arī tepat uzgaidīt ...
Ja jau tā, tad Pēteris atrada par labāku uzgaidīt ... Jo, atnāc pēc pusstundas, cits jau priekšā ...
Gaidīšana jau arī nemaz nebija tik slikta. Uz mīksta, ar ādu apvilkta sofaja viņš atlaidās tikpat kā kungs ... Sirds gan mazliet pukstēja, vai tikai to vietu dabūs ... Varbūt, ka Brikmanis jaunlatvieti nepieņem. Viņš iegādājās Fuchsinga pamācības ... neviens to nedabūs zināt, ka viņš ir jaunlatvietis ...
Pēc maza brīža ienāca vēl kāds otrs kandidāts ... kā redzams, arī ļoti «nogājies». Ūsas pavisam nokarājušās, vaigs bāls un nosvīdis, un krūts cilājās kā plēšas. Kamašām ielāps uz ielāpa, veša melna kā zeme, un apdilušais kamgarna uzvalks spīdēja tādā mērā, it kā viņu būtu kāds aplaizījis ...
Pie tam viņš uz kājām pavisam nebija drošs, gāja grīļodamies un turēdamies, un acis it kā piemiglojušās blenza ... No visa tā varēja spriest, ka viņš gluži tukšā dūšā nebija.
Nosēdies Pēterim pretim uz krēsla, viņš to pētoši uzlūkoja. «Arī uz to vietu gaidāt?!»
«Jaā!» Pēteris atbildēja. «Jūs arī?»
«Es!?» svešais nostenējās... «Pus mūžu esmu jau nodzīvojis aiz kabaku letēm ... Suņa maize ...»
Pēteris neatbildēja, bet pie sevis nodomāja: «kādēļ tad šie visi tādi apaļi ...»
Svešais atkal uz viņu žūrēja un žūrēja. «Kas tad līdz šim bija par šefti?»
«Ķelneris,» Pēteris vienaldzīgi atbildēja.
«Var redzēt!» svešais viņu ar līdzcietīgu smaidu uzlūkoja. «Nav vēl ārdēts!
Laikam vēl nemaz nezini, kā iet komijam tādā vienkāršā kabakā. Vai ir kāds papiross? ...»
«Nav!» Pēteris atbildēja.
«Dod papirosu, un es tev došu labu padomu ...»
«Kā nu viņš man te plijas virsū,» Pēteris nodomāja un sacīja: «Man nav ... es jau teicu ...»
«Gaunerējas! ... Ja man būtu, es neaizliegtu ...»
«Nu, ka netic! ... Es nemaz nepīpoju ...»
«Un tad grib būt vīnūža komijs? ... Vot lieta! ...»
«Nu, kāpēc tad ne! Vai tad es pirmais, kas nesmēķē? ...»
«Vīnūzī tevi izceps dūmos tikpat kā žāvētu šķiņķi ... Nav vis tādi dūmi, kādus esi radis restorānā ... Havana, Mirandas ... Makorka, graša cigāri, prasta lapu tabaka ... Nu, vienalga, jaunais cilvēk, došu tev tāpat to padomu: paliec labāk, kas esi bijis ...»
Pēteris neatbildēja.
«Tu domā, ka es aiz skaudības saku, tādēļ ka esi mans konkurents?! Es to vietu tā kā tā nedabūšu, un, ja dabūšu, tad ilgāki nebūšu kā mēnesi ... bet to es tev saku pa draugam: ja kas negrib paīsināt savu dzīvību, garīgi un miesīgi negrib palikt par kropli, tad lai neiet par vīnūža komiju . ..»
«Bet kādēļ tad jūs paši par tādu ejat?» Pēteris jautāja.
«Es? — Vai es ko citu vairs varu? Labprāt ko citu strādātu, ja mācētu ... ietu labprāt par ķelneri, ja man būtu tās manieres, ja manas kājas nestu manu ķermeni ... manas krūtis necilātos kā plēšas ... Pats es nezinu, vai tas ir brušlags vai dilonis? ... Bet reiz es izskatījos pavisam citāds... biju tāds «šmeisis»! Kā sāku pumpēt to alu, tā sāka pampt! Vēders man izvērtās tāds kā meldera govei. Stāvi nu tu man cauras dienas uz kājām, ne brītiņa apsēsties! Tam to, tam to ... steigšus vien rauj vaļā pudeles ... lej glāzēs ... ņem nost, skalo, slauki ... vaiga sviedros ... un uz tām divām nabaga kājām vien! Līkas viņas paliek, izliecas uz āru, turēdamas lielo miesas svaru ... Un sevišķi ziemās! Durvis vaļā vien, apakšā pie grīdas caurvējš un sala, augstāk piekūpināts karsts un svīst ... Tad viņām jācieš, šīm nabaga kājām! Bufečikam, kas ilgākus gadus kalpojis, nav kāju vairs nevienam, tikpat kā vecam fūrmaņu zirgam ... Tās pilnas reimatisma un ģikts ... un viss tas krīt atpakaļ uz krūtīm ... šīm nabagu plēšām . . »
Viņš to cēla priekšā ar tādu drūmu traģismu, ka Pēteris sāka klausīties arī ar interesi.
«Jā, jā, draugs,» svešais atņēmās, «ja tu dzīvosi, tu pats to atradīsi un sacīsi: ko Koška teica, tur nav ne vārdiņa melots. Un ko tu pie tam dzirdi? Tās prastākās valodas, jēlus lamas vārdus it visās valodās ... lāstus. Ikviens dzērājs maksādams jūtas, ka tam tiesība sacīt komijam kādu prastību. To naudu paņem tālāk principāls, bet prastība paliek man! Un kas man no principāla par to? «Tu esi zadzis, tu esi zadzis un zadzis!» Lai gan viņš nesaka to acīs, bet liek to manīt ... Tu varī būt cik godīgs, nodot viņam kasi, tā sakot, līdz pēdējai kapeikai, bet: tu esi zadzis! ... Esi izlējis no pusstopa par maz, esi izlējis par daudz ...»
Pēterim palika vīnūža komija tīri žēl šinī personā ... Bez tam tas bija viņa arods, ar kuru tas labprāt gribēja sīkāki iepazīties ... «Kur tad nu tā maize ir bez garozas!» tas iebilda ...
«Bet nav viņa nekur tik cieta?» Koška apgalvoja ... «Jā, jā, vīnūža komijs! Ja tas nepasteidzas nomirt vai neuzstrādājas par vīnūžnieku, beigts viņš ir ...
Cilvēka drupas ... to tu redzi no manim ... To es tev saku kā draugam, lai tu zini ... žēl tikai, ka tev nav papirosu ...»
Pēteris jau palika domīgs ... ko svešais draugs tam stāstīja, tas izlikās ļoti ticami. Viņam patiešām bija žēl, ka nevarēja to pacienāt ar papirosu ... Viņš gribēja jau aizbildināties: «esmu tāpat nodedzis,» — bet aprāvās, jo iegādājās Fuchsinga vārdus: citam savu gudrību neizdot! Šis cilvēks jau arī bija tīrais muļķis, ka viņš visu tā izklāstīja. Vai tam pašam caur to tika labāki? Nepavisam ... cits viņam tagad it viegli var aizlikt kāju priekšā. Un tad, pieņemsim, ja tādam vīnūža komijam iet slikti, viņš jau nesaistīsies uz visu mūžu ... velns mušas ēd tikai notes brīdī ... ja rādīsies, ka neiet, viņš jau var sacīt ardievu un uzsākt ko citu ... Un, treškārt, vēl jau viņš to vietu nepavisam nav dabūjis! Ir tādēļ vēl par agru bēdāties, ka viņš neizturēs ...
Ienāca vēl kāds konkurents, bet tas bija pavisam citādu plauku. Glaunas, pelēkas drēbes, spoži, laķēti zābaki ... mati īsi apcirpti, ūsas pomadizētas, vaigs gludi noskūts, tuklu pakakli un balts kā piens! Un kur tad vēders, ko slēpa baltā veste, un kur tad križuļi, kas karājās pie viņa pulksteņa ķēdes! Pētera jau bija tīrais bērns pret tiem ... Pirksti pilni riņķu, resnu jo resnu ... īsi sakot, te bija dzīvs pretstats Koškas iztēlotam vīnūža komija tipam. Vienīgi uz kājām, cik Pēteris varēja novērot, tas nebija tā kā visai drošs ... Bet to varēja ievērot arī tikai tad, kad taisni pasaka: skaties — viņam nav kāju ...
Padevis tikai tā pa garu laiku labdienu, tas, abus konkurentus nemaz lāgā neievērodams, piesēdās, smalki nokraukojās caur degunu, izvilka no sudraba etvija papirosu un to aizpīpoja ...
Koška kāri noskatījās, kā dūmu riņķi klīda pa gaisu ... «Vai nav priekš manis ar' kāds papiross?» tas beidzot ieminējās.
Glaunais viņu ironiski uzlūkoja ... «Ir gan! ... Lejā pilna bode ...»
«Bez tam arī tavā sudraba etvijā kādi ... Vai tie nav lietojami?»
«Ātri gribēji?! Laikam slimus meklē?... Hahahaha...» Pie tam viņš to lielīgi uzlūkoja, činkstinādams savā bikšu ķešā sīku naudu.
«Ka ne, ne ... nevajaga arī. ..» Koška sapīcis atvilkās atpakaļ ... «Pasaulē jau varētu tīri labi dzīvot, ja cilvēkiem būtu sirds ...»
«Nu, Štrunt ar, vienu jau tev var dot . ..» glaunais beidzot par viņu iežēlojās un pasvieda tam vienu papirosu ... «Še, uzpīpo arī un nesaki, ka neesi pīpojis ...»
«Ā,» Koška, ievilkdams kāri dūmu, it kā atplauka ... «Tā mums, biedriem, jāturas ... Varu par to tev padot labu padomu ...»
«Štrunt tavs padoms var būt!» glaunais apzinīgi žvadzināja savu pulksteņa ķēdi... «Tad jau viņš tev pašam ko ģeldētu ...»
«Man gan nē, bet manam dēlam, ja man tāds būtu ... To es drīzāk noslīcinātu nekā dotu vīnūzī par komiju ...»
Glaunais atraidoši un apzinīgi noraustīja plecus ... «Tā ir Štrunt gudrība ...»
Ienāca vēl viens konkurents ... Tas bija garš un pasauss, kuplām ūsām un ciķelbārzdu, džokeja cepuri galvā un zaļu, iekantētu žaketi ar karošu koku (strīpi) uz muguras kā meža kungam. Tad vēl ādas soma pār pleciem, rokā spīdīgas ādas manšetes ar baltām kņopēm un tādas pat arī uzmauktas uz zābaku lieliem, kuri bija pāri biksēm. Tas rādījās būt ļoti laipns un jovials, jo apsveicinoties smiedamies sacīja: «Kungi jau gaida ... Kā redzams, būs šerpa konkurence ...»
Nosēdies viņš noslaucīja sviedrus un smaidīdams skatījās visapkārt ... Tad uzlūkoja ciešāk savu pretim sēdošo glauno biedru ... «Vai neesam jau kur agrāk redzējušies? Lūdzu jūsu goda vārdu ...»
Tuklais izvilka savu biezi piebāzto deņķelbuku, ne ar naudu, bet dažādiem papīriem, un pasniedza no tā otram vizitkarti.
Džokejs lasīja: «Starpingks! Ā!» un aplūkoja viņu vēlreiz. «— Vai mēs jau agrāki nebijām pazīstami? Vai jūs nebijāt agrāk pie Ramberga? Jaā! Es atkal pie Eichbauma ... lūk, še būs mans goda vārds ...»
«Kurmingk!» Starpingks lasīja ... «Ļoti priecājos! ... Vai jūs arī tagad bez vietas? ...»
«Es biju ņēmis atvaļinājumu ... izbraucis uz laukiem ... Tur ļoti interesanti! Trumpo, iedzer, brauc pie skuķiem... Visi tik laipni un pazemīgi: lielskungs un lielskungs ... Zināms, nauda, tā gan ar viņiem iziet . ..»
«Štrunt, nauda!» Starpingks attrauca... «— — Rīdzeniekam nauda netrūkst ...» Apzinīgi tas izlaida kuplu dūmu un činkstināja bikšu kabatā sīku naudu ...
«Netrūkst jau nu gan!» Kurmingks atbildēja. «Bet tie laucenieki lieli «freišlukeri» ... Ja iznāk kopīgi kāda iedzeršana, tad nemaksā ne akli! Jātur vienam pašam viss. It sevišķi kad izbrauc ar viņiem kopā uz gada tirgiem ... divdesmit pieci rubļi, tas iziet kā nieks ...»
«Štrunt!» Starpingks atmeta ar roku. «Es pagājušos Lambertos ... tas tur iekš to Lielo Bērzi... izdzēru ar viņiem gandrīz vienu bodi gluži sausu ... Sievišķiem sarkano vīnu un peperkokus, tēviem atkal nullšnapšķi un bairīti! Uzsaucu šeņķerim: «liec tikai galdā! Vai tev vēl ir kāds slapjums? Oder, ja nav, tad pasaki: «man nav!» Un, beidzot, cik es samaksāju par to joku? Štrunt piecdesmit rubļu!... Viens pats visu samaksāju ...»
«Jā, jā, jā,» Kurmingks viņam piebalsoja. «Mužiki pie tam pieraduši, ka rīdzinieki izmaksā ... Bet izdzīve ar tiem skuķiem gan feina ... Ciemojas no vienām mājām uz otrām ... uzņem tīri kā brūtgānu ... Nu, ja jau grib, var iznākt arī... Ar tūkstoš rubļiem var jau taisīt feinu partiju ... ieiet kādās mājās znotos ... Meitas tādas apaļas, brašas ...»
«Kas, Štrunt, znotos!» Starpingks atcirta. «Ja es gribētu uz laukiem ieiet meitās, to es varu katru stundu. Man jau ir skapēts vairāk vietās ... meitas vai kūst ... vecie tik mīlīgi, ka tin viņus ap pirkstiem ... Bet es negribu! ... Gribu vēl tāpat Rīgā padzīvot ... Jā, kad dabū kādu bagātu saimnieku meitu ar naudu, tā ir cita lieta! ... Tad ņem viņu uz Rīgu un ar to naudu iesāk te kādu šefti ...»
«Ir tomēr uz laukiem arī feini!» Kurmingks sacīja. «Kas viņiem nekait dzīvot, viss paaug pašiem. Un kas tie par fleķiem ... Manam radeniekam pat, māja kā muiža ... Tas tur pa Lielupi uz augšu iekš Neu Bergfried ...»
«Abar manam brālim ir muiža netāl no Behrs-Ziepelhof, tas tur ir iekš Kurzemi!» Starpingks iesaucās ... «Divdesmit braucamu zirgu, visas ēkas ar dakstiņu jumtiem un kur tad govu laidars ... Ienāk nauda par pienu, par teļiem, par sivēniem, bet tas ir Štrunt ... Jo kur tad kvieši ... aug sagriezušies! ... Mana brāļa muižu sauc » Viņš minēja to vārdu.
Pēteris pavīpsnāja, jo, tā kā viņš bija no tās puses, tad pazina tās vietas smalki ... Kas nu par muižu, tādas pat mājeles un pie tam noplīsušas. Ēkas sagājušas zemē ... zirģeļi tikai trīs, un tie paši kā ādas ... Bet redzi, ko viņš iztaisa! ... Lai nu cilvēks arī teic, vai tad viņam kāda skāde ...
«Feini, feini, jā,» Kurmingks līgsmis trauca līdzi ... «Uz laukiem ir feina dzīve ... Tikai tās naudas viņiem pamaz.»
Arī Koškam, noklausoties viņu lielīgās valodās, uznāca jautrība. Zīmīgi viņš ar Pēteri saskatījās un nosmīnēja ... «Feini, viss feini!» viņš piebilda. «Tomēr stīvi mēs visi paliksim, līkām kājām un bez brūslaga arī neiziesim ... Bet nauda
paliks Brikmanim, Opermanim, Reimersam vai kā nu viņus visus tos principālus sauc ...»
Abi glaunie šo ironisko piezīmi neievēroja vai arī negribēja ievērot. Viņi darbojās ap savām pulksteņu ķēdēm un klusēja ...
«Redzēs nu gan, kuram no mums šodien tas numurs kritīs?» Kurmingks pēc brīža ieminējās.
«Štrunt!» Starpingks attrauca. «Nav jau nekas liels. Trīsdesmit pieci tikai par mēnesi ... blakus ienākumu nekādu ...»
«Pusstopi tik cieti iemēroti, ka, ja drusciņ pārskrien pār roku, tad iznāk «unteršuss»!» Koška jaucās pulkā. «Nevar izskapēt no tā tik daudz šņabu, cik ieskaitīt...»
«Štrunt!» Starpingks atmeta ar roku. «Man ir bijušas daudz labākas vietas ... Es Brikmani pazīstu, ar viņu vajag ļoti «genau». Viņš Strēlnieku biedrībā «schützenkönigs» ... esmu bijis ar viņu kopā uz jakti ...»
«Jaā!» Kurmingks dzīvi iesaucās ... «Tad jūs ar viņu satiekaties . ..Un uz jakti vēl?! ...»
«O, esmu bijis kopā ar vēl daudz lielākiem zvēriem!» Starpingks atbildēja.
«Jaā!» Kurmingku tā lieta dzīvi interesēja ... «Vai jūs labs šāvējs esat? ... O, es esmu kaislīgs medinieks.»
«Ko jūs domājat, es ne!» Starpingks attrauca. «Tiklīdz izbraucu uz savu muižu, flinte tūdaļ plecos, suns pie sāniem un tad tik iet ... Smalka flinte, dubultstobru, damasēta ... ar enklodi uz 200 soļiem ņem cauri pusotra colla dēlim kā Štrunt ... Un forštēera suns, es saku, kas par viterungu! Reiz rudenī izskrēju uz irbēm ... Stāv šis ... purns un aste taisni ... Neredzu ... uzvelku abus gaiļus un uzsaucu: «Herwarth, pi!» Šis, kā ceļ, tā uzreiz «spurkš», viss bars gaisā ... Es flinti pie vaiga, nomērķēju un: paukt, paukt! Trīspadsmit irbes uz katra šāviena ... trīspadsmit uz katra ...»
«Goddam!» Kurmingks it kā elektrizēts iesaucās. «Trīspadsmit irbes uz viena šāviena! Vai tas var būt?!»
«Nu, vienpadsmit adar desmit jau droši?» Starpingks apgalvoja. «Pilna taša ... Bet tas Štrunt! Reiz es ar Behrs-Ziepelhof meža kungu biju kopā uz klaberjakti ... Nāk man briedis taisni virsū ... es žigli savu damasēto flinti pie acs, nocīlēju un: «knaukš!» Kājas vien notirina... Riktīgs briedis, ragi trim žuburiem ... Bet paliek pie zemes kā saplacis ...»
«Vot deivel!» Kurmingks sajūsmināts mirdzošām acīm iesaucās ... «Es arī esmu šāvis stirnas buku, bet briedi vēl nekad ne ... Jā, feini gan, feini! ... To tikai var uz zemēm ...»
Te aiz durvīm, kuras pusveru, atskanēja kņada ... nedroši soļi un balsis ... Kāds malēniešu zemnieks pa tām arī pabāza savu kuplo, neskūto galvu, bet to ātri atrāva atpakaļ. «Diezin, Mārc, voj māhs nenošauj tik pelši?! Voj te maz dzīvo Brikmaņa lielskungs ...»
«Ko nu boidās ... ies taisni cauri un izrunās ... kas ir, ir ...» kāds otrs, jauns zemnieks, viņu mudināja. «Lūk, še kur uz dūrēm jau viņa voards ...»
«Jā, jā, bet kad tas kāds cits lielskungs ar tādu pašu voardu?» vecis iebilda. «Vor gandrīz sajāmt cieti: sok, ko tu še meklē? ... Āre ... voar novest tev uz policiju ...»
«Ak tu mūžs, ko nu boidās,» otrs drošināja. «Pavej, kur jau cit cilvēk ar ir. Kad jau vedīs, tad vedīs mūs' visus ...»
Stumšus viņš iestūma vecāko pa durvīm, tā ka tas beidzot saņēma dūšu un, tupšus paklanījies, ieminējās: «Augsti kungi, vai tad še tas lielskungs Brikmanis dzīvoj? ...»
«Jā, jā, šepat jau vien!» Kurmingks paskaidroja.
Laucinieks atkal stāvēja, muti ieplētis, jo bija tai pārliecībā, ka Brikmanis tepat sēž, bet nezināja, kur griezties. Starpingks viņam tomēr izrādījās par citiem tas kundziskākais. «Ak tad jūs tas lielskungs Brikmanis,» viņš tupšus pret to paklanījās un gribēja tam pieklupt pie rokas ...
«Lai stāv roka, lai stāv!» Starpings uzstājās kunga lomā. «Ko tev labi vajaga?»
«Te jau, lielskungs, jums atvežu ... tis jau Jorģa dēls Mārcis!» vecis klaņojās ... «Voj tis jums vorēs to šepti izpīrēt? ...»
«Kas par šefti?!» Starpingks kundziski noprasīja. «Ahā, gribi nodot viņu par komiju ... Nu, Štrunt ...»
Jaunais, arī diezgan ķeramu galvu un melnām ūsiņām, līda uz priekšu, kaunīgi smiedams ...
«Nu, kā domājat, varēsim viņu pieņemt?» Starpingks jokodamies griezās pie Kurmingka.
Pēdējais, uzlicis savu panseneju, kandidātu tuvāku aplūkoja, «Vai skrīvēt, rēķināt proti?!»
«Voi troks!» tas it kā saslējās. «Kā ta nemoaku! ... Mazo einmaleins, lielo einmaleins, soskaitīt, otskaitīt ... kā tik tīk ...»
«Malacis!» Kurmingks pavīpsnāja. «Naudu arī pazīsti? ...»
«Nou jou vokarējais ... ir jau uz tirg's ar jēriem andelējies . ...»
«Tis jau beij draudzes skolā primus,» vecais paskaidroja ... «Ir arī šam skrīve smolka ... kā ledus ...»
Tagad Koška viņu savukārt sāka pratināt. «Vai ir droša roka, ka nepārlej glāzei pāri!» tas iesaucās — nevarēja izprast, vai pa jokam vai nosirdījies. «Proti riktīgu mēru izliet?!»
«A, vai tad nu art un ecēt vien saprašu!» Mārcis it kā pats par sevi saprotamu atbildēja.
«Varī vīru pie sienas piespiest, kad nemaksā!» Koška dusmu mirdzumu acīs iesaucās.
«Vor gan! Ir jau nogs savā reizē ...»
«Ar vienu roku saķert pie spranda un izsviest pa durvīm, kad nav vairs naudas? ...»
«Vor, vor ... Tik sapuv's jau nou ...»
«Tis jau ritan saķer ar vienu rok pie rumb's un apsviež to riņķē!» vecis paskaidroja. «Kaimiņu Jēpi viņš liek kā maku. Uz loušanos jau viņš gon ...»
«Uz krustiem, biksēs ... kā tik tīk!» Mārcis bramanīgi piebilda.
«Nu, ko tad tur vairāk sacīt!» Koška nobeidza. «Izmaksāsi labu papirosu? Tad ielikšu pie kunga priekš tevis labu vārdu ...»
«Cigarī ar, ja vajadzīgs!» Mārcis attrauca. «Ja tikai ir iznākums...»
«Nu, Štrunt ar, cik lielu algu tad tu gribi?» Starpingks beidzot viņam noprasīja.
Uz to Mārcis nebija sagatavojies un nezināja, kādus prasījumus stādīt ... Viņš sāka kasīties aiz auss ...
«Nu, prosi, prosi kungam, cik domā nāmt?!» vecais biedris to mudināja.
Bet viņš nevarēja īsti apņemties. «Kā tad ar koasti?» tas lūkoja novilkt valodu uz blakus lietām ...
«Nu, putras jau tev nedos strēbt kā uz laukiem. Dabūsi ceptus čūskulēnus ar rundstiķiem ...»
«Voj vāhjš!» Mārcis ieplēta acis.
«Kaņepu sviestu jeb grūsteni, kā jūs saucat, arī ne! Mēs ēdam tai vietā varžu kurkuļus, bundžās ietaisītus ...»
«Voj vāhjš!» Mārcis izbrīnējies ieplēta acis.
Visiem bija gardi smiekli, izņemot Pēteri, kuram vaigi dedza vien...
«Lielskungs jau tev štuko, Mārc,» vecis piebilda ... «Tie jau ir nāhgi! ... Un varžkurkuļi arī ikri, ko lielskungs ēd ... Lai tikai man tādus doču ...»
«Es jau zin, nemāc tu mani!» Mārcis gudri attrauca, bet jau tā paklusi ... «Bet, kad ir līgšan', tad tok vojag zināt, uz ko turāt ...» Un, pagriezies uz Starpingku, tas izgudrēm sacīja: «Jā, lielskungs, kad nou putras un grūsteņa — — grout gon!»
Tagad visi sāka pilnā kaklā smieties ...
Abi malēnieši it kā apjukuši skatījās, nevarēdami izprast, kādēļ tad kungi par viņiem smej ... Tas taču patiess vārds, ko Mārcis sacīja ... «Par ko jūs smeij, Brikmaņa lielskungs? ...»
Pēteris vairs ilgāk nevarēja valdīties. «Neļaujiet jel sevi muļķot!» viņš iesaucās. «Te nav neviens Brikmanis, kas jūs var pieņemt ... visi tādi pat vietas gribētāji kā jūs ... Kuru no mums pieņems, tas atkarājas no Brikmaņa, bet neļaujieties taču no saviem konkurentiem izmuļķoties! ...»
Malēnieši izkrita kā no mākoņiem ... «Pavej nu, Mārci! ... Tu domā gudri, bet Rīgas kungi ir gon vēl slīpētāki ...»
Bet Starpingks īgni un mazcienīgi nolūkojās uz Pēteri. «Tu viņiem kāds «formunts» esi? Štrunt ar! Vai tu jo droši zini, ka tevi pieņems? ...»
«Es nekā nezinu!» Pēteris atcirta. «Vienalga, vai pieņem mani vai jūs, bet savus tautas brāļus mums nenākas pulgot un nicināt ... Tas nav smuki un godīgi ...»
«Tautas brāļi!? Mužiki tavi tautas brāļi? Tu viņiem tas «afikats»? Štrunt ar! ... Tādus muļķa puikas es jau daudz esmu redzējis ...»
«Es arī tādus kā jūs!» Pēteris atcirta. «Mužiki mēs visi esam, visi tie paši zemes arāji ... Padzīvos viņš kādus gadus Rīgā, būs tāds pats kungs ar baltu vesti kā jūs ... Mēs visi cenšamies pēc kā labāka ... tādēļ jau visi uz Rīgu nākam. Un, lai mēs, latvieši, pie kam tiktu, tad mums visiem kopā jāturas, vienam otrs jāpabalsta, bet nevis jāvelk caur zobiem un jākručko ...»
Koška viņu lielām uzlūkoja kā kādu brīnuma zvēru ... «Malacis ... vai, kāds malacis ... Mosti, kāds malacis ...»
«Patiess voards gon, ko viņš sok!» arī vecais malēnietis piebilda. «Mums, latviešiem, gon vajadzētu voirok turēties kopā ... Āre, kā žīds, čigāns, krievs, vācietis ... tie visi krīt viens par otru ... Bet latvietis nekā!»
«Kas bauris pats, lai tas turas ar mužikiem kopā!» Kurmingks atmeta ar roku. «Man vajag feinākas zelšaftes ...»
«Ak štā, tad mēs tev par prostu!» Mārcim beidzot atausa gaismiņa. «Ka ne, ne, nevajag ar ... Voi man dieniņas! ... Diezin vai tev iekš to toš ir kāds pliks vērdiņš ... bet es tev nopirks piecdesmit jērus uz viet's, ja tīk ... Nāc, tēvoc, ko te klimst ... Šeptēsies labāk uz tirg's ...»
Viņi aizgāja, savā starpā dzīvi sarunādamies par rīdzinieku niķiem ... «Bet man tik drīzi vis nepiemānīsi!» Mārcis lielījās ... «Nou vokarējais . ..»
Pēteris turpretim pret saviem līdzcenšiem bija nostājies naidīgā stāvoklī. Viņš tomēr par to neko neiztaisīja un būtu tiem labi samazgājis galvu, ja tie vēl būtu
ko sākuši. Bet pašulaik no dibens istabas iznāca Brikmanis ... Šķeltu bārzdu, gludi noskūtu smakri, sirms, bet sārts ... Zem baltās vestes labi kopts vēders ... Labsirdīgu un valšķīgu smaidu ap lūpām. Jādomā, ka pie šī kunga ļaudis varētu dzīvot nosūnojuši vai simts gadus, bet tā nebija vis! Viņš pārāk bieži savus komijus mainīja ...
«Kurš no kungiem bija pa priekšu?» tas griezās pie klātesošiem ...
«Es, Brikmaņa kungs, gaidu jau kādu stundu!» Starpingks iesaucās... «Es te biju pirmais,» Koška trauca. «Es ar, es ar!» Kurmingks sauca pa vidu. «Es biju viens no pirmajiem ...»
Pēteris, kas pēc taisnības bija pats pirmais, pie sevis nodomāja: «Kas jau kaunu neprot, tas badu nemirst! ... Bet lai nu, lai ...»
«Kungi, ar visiem uz reizi es nevaru runāt!» Brikmanis smaidīdams sacīja ... «Tikai pa vienam un pēc kārtas ... Kādas jums references?» tas griezās pret Starpingku. «Kur līdz šim dienējāt?»
«Pie Ramberga ... Kādu laiku gan biju bez vietas ... Bet mēs jau agrāk pazīstamies, Brikmaņa kungs ... Esam bijuši kopā uz pīļu medībām Babītezerā ...»
Ap Brikmaņa lūpām savilkās sarkastisks smaids. «Tā! Tas man liels prieks! ... Vai jūs toreiz ar pie Ramberga bijāt?»
«Jā, ņēmu atvaļinājumu uz dažām dienām.»
«Ilgi pie Ramberga bijāt?»
«Kādus piecus gadus ... Štrunt! Vīnūža šepti es pazīstu tikpat kā savus piecus pirkstus ...»
Tas nebija nekas priekš Brikmaņa ... Viņam taisni tāds iedzīvojies zinātnieks bija, no kura tas gribēja tikt vaļā ... «Nu, redzēsim!» tas sarunu ar Starpingku nobeidza ... «Parunāsim vēl ar tiem citiem kungiem ... Pienāciet pēc kādām dienām ...»
«Jaā, var!» Starpingks švītīgi atbildēja ... «Man jau nekāda liela note nav ... Štrunt! ... Nav jau diezin kāda vieta ... atjē! . . ,»
Aiziedams tas vēl švītīgi palocījās, bet sirds tam grauza, ka izkritis cauri. — Nenovēlīgu skatienu tas vēl uzmeta savam konkurentam Kurmingkam, jo, pēc viņa ieskatiem, cits neviens nebija cienīgs ieņemt to vietu ...
«Kur jūs līdz šim?» Brikmanis griezās pie apskaustā ...
«Pie Eichbauma ...»
«Vēl tagad?»
«Jā ... Bet man tur nepatīk ...»
«Kādēļ?»
«Viņš prasa, lai izlej no pusstopa 28 stojakus vai 44 spicglāzes ... Es to nemāku ...»
Brikmanis ātri pārlaida šim kandidātam skatienu un viņu novērtēja. «Ā, tad mums nekas neiznāks!» tas beidzot sacīja. «Pie manis vajag izliet 29 stojakus vai 48 spicglāzes ...»
«Maza kaza!» Koška iesaucās, nemaz nenogaidījis, kamēr principāls ar Kurmingku galā ... «To es izdabonu svilpodams ...»
«Svilpodams?» Brikmanis apskatīja tuvāku šo kandidātu ... To izdabonot, vajadzēja pielikt visus gara spēkus ... ja svilpodams, tad tur bez niķu nav ...
Kurmingks apjucis kratīja savu ādas tašu ... «Tātad nebūs nekas ... ardievu!»
«Ardievu!» Brikmanis nosauca tam vel pakaļ, turēdams acīs nākošo kandidātu Košku. Tā spalva viņam nepavisam nepatika, tikai viņš labprāt būtu zinājis,
vai tam pārāk slikti klājies jeb vai tas ir uzdzīvotājs. Pirmais apstāklis runātu viņam par labu, bet otris, — cauru maisu nekad nepiepildīsi! Tādam labi neklājas pat tad, kad viņš zog ...
«Kur līdz šim vietā?» viņš tam uzprasīja.
«Pie Reimersa ...»
«Cik tur pie Reimersa liels zalogs?»
«Zalogs?!» Koška ieplēta acis. «Par ko zalogs? Par to, ka es dabūju līkas kājas, es lai maksātu zalogu?»
«Pie manis zalogs tiek prasīts trīssimti ... Lētāki nav ...»
Pikts dusmu stars izšāvās no Koška acīm ... «Vai jūs domājat, ka es esmu tinti dzēris, Brikmaņa kungs! Tad jums vajaga meklēt mužikus, āre, to malēnieti, kas te bija ... Ja man būs trīssimti, tad es pats tos zināšu izlietot, ne jums tos došu ...»
«Nu tad ardievu!»
«Ardievu, bet, ja man būtu vara, es jums visiem to ģifts pārdošanu noliegtu. Tā ir ģifts ... ģifts, jā ... to es esmu izbaudījis pats pie savām īkstīm ... Ardievu, asins sūcēji un ģiftētāji ...»
«Esiet pieklājīgāki, jeb es saukšu savu puisi!» Brikmanis iesaucās ...
«Nav vajadzīgs ...» Koška sacīja aiziedams ... «Labāki jūs caur to netiksiet...»
Tagad nu vīnūžniekam attlika tikai vēl viens kandidāts — Pēteris.
Kur viņš līdz šim dienējis?
Pēteris nu izteica visu taisnību ... Bijis Klostera pagrabā ... mācījies par ķelneri, bet sanācis ar principālu dumpī. Ne par šo, ne par to ... gluži niecīgām, pie veikala nepiederošām lietām. Vīnūža dzīvi viņš pazīst ... agrāk pudeles skalojis ... palīdzējis apkalpot, bet veikalu vadījis nav un kasi pārzinājis ...
Brikmanim, kā rādījās, tas patika it labi. Gan viņa cilvēku pazinējai acij nevarēja palikt apslēpts, ka Pēterim viņa spalva nav īsta, bet lienēta ... Bet tas jau viņam nerunāja par sliktu ... Vienkārt, ja viņam aizdod drēbes, tas pierāda, ka ir cilvēks, kas viņam uzticas. Otrkārt, var redzēt, ka viņš nekāds uzdzīvotājs nav... Ja nu viņš bijis spiests pat drēbes lienēt, tad šis apstāklis liecina, ka viņam gājis slikti ... aiz kāda iemesla, tas te nekrīt svarā, bet viņam ir gājis slikti ... Un, ja cilvēkam ir gājis slikti, tad viņš ir satricināts un pazemīgs, bet tamlīdz arī apzinīgs un taisnīgs ... Viņš domā tad par to, ka visi cilvēki lai varētu dzīvot... lai arī viņa principāls varētu dzīvot ... «Lai nu kā,» viņš pie sevis nodomāja, «bet šis cilvēks man nezags ...» Un, treškārt, viņš, lai gan pazina veikalu un tā teķnisko pusi, tad tomēr nepazina komiju aizkulišu dzīvi, nevarēja būt pazīstams ar viņu niķiem un stiķiem un tādēļ ir vēl daudz par muļķi priekš zagšanas ...
Tā viņam šķita tā labā puse pie šī kandidāta. Ļaunā puse tā, ka viņš tāds pasīks un diezin vai spēs dzērājus lāgā savaldīt, kad tie taisa škandalu un nemaksā ... Dažreiz tie pat jāapstrādā ar pipku, un diezin vai viņš to spēs ... Bet kur visus labumus vienkopus dabūsi, un pie labas enerģijas, kuras šim jaunajam cilvēkam netrūkst, ir daudz kas iespējams ...
«Nu labi, jaunais cilvēks, pamēģināšu ar jums!» tas beidzot sacīja. «Pieņemu jūs vienu mēnesi uz provi, tad vēlāk redzēsim, ko spējat ... Jums jāzin, ka manā Daugavmalas vīnūzī nav viegli ... tirgus laikā pilns, ka murkšķ vien, sauc pa visiem kaktiem un malu malām, bet no rokām ātrāk nevarat laist ārā, kamēr nav nauda rokā, jo citādi visi aiziet nesamaksājuši ... Kam jūs dodat tā vai uz stenku, tad vajag zināt, kā rokā dabūt, jo viss iet uz jūsu galvu un atbildību ... Viss tas
jums caur praksi būs jāpierāda, ka to spējat ... Ka jums nav zaloga, ko ielikt, tas gan, zināms, liels traucēklis ... tādēļ jums kase būs jānodod katru vakaru ... Nu, vienalga, pieņemu jūs ... trīsdesmit pieci rubļi mēnesī... ēdiens pie maizes galda un istabiņa augšā ... Ieronieties pie vakara savā jaunā darba vietā, tad noņemsim aprēķinu no jūsu priekšgājēja un varēsiet saņemt veikalu ...»
Protams, ka Pēteris par tādu negaidītu iznākumu bija dziļi aizkustināts. Viņam tagad Brikmanis bija tas krietnākais un cēlākais vīrs uz pasaules. Un tādēļ arī no visas sirds viņš spieda tā roku. «Pateicos jums ļoti, Brikmaņa kungs, ka taisni man dāvājāt savu uzticību ... Gribu jums rādīt, ka neesat man to velti dāvājuši ...
«Jā, jā, jaunais cilvēks,» Brikmanis smaidīja, «bet tikai darbiem ... Vārdi te mazāk no svara ... Izteikt vienu lietu taču daudz vieglāk nekā izdarīt, vai ne?»
«Var jau būt jums taisnība ... savu sirdi jums nevaru parādīt; bet es patiešām tā domāju un jūtu ...»
«Nu labi arī tas! ... Tikai neaizmirstiet šodien pie vakara ierasties uz dienesta ... Darba drēbēs, protams ... Jauna kunga dienas nu beigušās ... tagad jūs sagaida darbs un pienākums ...»
Viņš izvilka un apskatīja savu zelta pulksteni. «Man tagad nu jāiet ... darīšanas gaida ... Uz redzēšanos ...»
«Ardievu!» Pēteris sacīja, ar plakstieniem mirdzinādams lejā slapumiņu, kas bija iekrājies acu galā. — Nākošā acumirklī viņš bija uz ielas ...
Pēterim tik viegli ap dūšu, tik līksmi ap sirdi! Kā jau, kad cilvēkam notiek viņa griba. Vietas viņam vajadzēja, un vietu viņš dabūja. Viņš aizmirsa pat paša principāla aizrādījumu, ka uzņemas grūtu amatu ... par to viņš nemaz nedomāja ... Viņam dedza krūtīs tikai viens: laba griba savu uzdevumu krietni izpildīt!
Un pateicīgi viņš iegādājās Fuchsingu, bez kura, kā tas tagad skaidri atskārta, viņš ne mūžam šo vietu nebūtu dabūjis! «Jā, kad ir draugi ... un vēl tāds draugs,» viņš priecīgi nodomāja, «tad cilvēks var gan pie kā tikt ...» Kā viņam par to atlīdzināt? Šimbrīžam jau tas nevarēja vairāk kā tikai aiznest viņam pirmajam to priecīgo ziņu ...
Nu, saprotams, ka viņš novēlēja labas laimes un izdošanos ... Ja Pēterim vēl kā vajadzētu, tad viņš gatavs pakalpot.
Bet Pēteris lūkoja iztikt, kā nu varēdams, jo dzīvot uz cita kabatu arī nav nekāda aprēķina ... Zābaki viņam bija jau izlaboti, savas paša apdilušās drēbes tas lūkoja, cik nu labi varēdams, nospodrināt, aizšuva cauros elkoņus, apvīlēja biksēm apakšgalus ... pie to «šefti» apģērbs vēl labu labais! Tikai pulksteni tas no Fuchsinga izlūdzās vēl tālāk, kamēr tiks pats pie sava — jo laiks viņam pastāvīgi jāzin — un tad arī — lielāks cienības labad — vienu no tiem klocriņķiem.
Tā kā Fuchsingam bija vēl otris pulkstenis, tad viņš atļāva arī, un tādu lietu kā riņķu viņam vai cik rezervā, tādēļ tad viņam vienalga, vai gredzens Pēterim uz pirksta vai kumodē ...
Laikus jau pirms nosacītās stundas viņš devās ceļā, jo viņam rūpēja savu jauno vietu tā no lieka apskatīt ...
Nogājis tur, tas izsauca pudeli alus, nosēdās ar to pie kāda galdiņa un izlikās tā, it kā būtu kāds šīs iestādes nejaušs apmeklētājs ... Laiku kavēdams, tas vēl aizpīpoja papirosu un gaidīja.
Viss tas ārējais ierīkojums un telpas nebija viņam nekas jauns ... tāpat viss
kā pie Opermaņa. Tāpat lete, aiz tās bufete glāžu durvīm, aiz kurām redzamas veselas rindas pudeļu ar smalkiem šņabjiem, vīnu un nullšņapšķiem, citas zeltītām etiķetēm, citas vēl neiztītas, ievīkstītas sārtos vai zilos papīros, tad veseli kalni cigāru un papirosu paciņu. Šim glāžu skapim blakus vesels strēķis ieplakanu mučeļu vairāk lietojamā šņabja pēc grādiem, kapara stopi, pusstopi un mazākie mēri, trekterīši, lejamas rokas pudeles, kas atrodas uz plaukta virs mucām, vairāk vai mazāk nolietas ... Viesu telpās tāpat dzeltenbrūni krāsoti galdiņi ar tādiem pat krēsliem bez lēnēm, grīda tāpat izkaisīta ar collu biezu zāģu skaidu kārtu. Bez tam vīnūža telpai blakus vēl otra plaša telpa, kur atrodas biljarda galds un sakarā ar ķēķi maizes galds ... Turpretim aiz letes biezi drēbju priekškarī sedza vēl kādas durvis, kas veda uz kabinetu priekš labiem draugiem patērētājiem, kuri vēlējās iemest un iekost tā, ka tos lai visa pasaule neredzētu ...
Viesi ienāca un izgāja tikai pa retam, jo pate lielākā drūzma te bija tikai priekšpusdienā pa tirgus laiku. Kad tirgus nošķīrās, tad palika maz ko darīt; atlika tikai tie viesi, kuri pie gadījuma ienāca. Tā arī tagad tikai pāris miesnieku zeļļi bumboja biljardu, skaļi vāciski triekdami; ja vienam krita, tad otris lādējās, ja vienam neveicās, tad otris priecājās ... Maizes sieva mierīgi sēdēja blakus savam galdam, it kā savu preci pārdevusi. Aiz letes komijs, tāds parastais un no Koška attēlotais kabaku komija tips ... spīdīgu, bālu seju, tukliem vaigiem un šaurām acīm ... it kā samiegojies ... Bet mierā tas nebūt nestāvēja. Tiklīdz retajiem viesiem bija ielējis šņabi vai padevis pasaukto alu, tas tūlīt izvilka no krūšu ķešas savu piezīmju grāmatu un, apmērcis zīmuļa galu mutē, tur zīmēja un rēķināja ... Kad bija ticis pie iznākuma, tad izņēma no kases pāris rubļus naudas un ielika tos savā makā ... Bet jau pēc brītiņa padomāja, rēķināja atkal no jauna un saskaņā ar jauno iznākumu iebēra atkal no kases kādus rubļus savā makā. Pēterim tas izlikās diezgan neizprotami.
Beidzot ieradās arī pats Brikmanis raibu puķainu vesti un rievainu drēbju hūti ar kņopi pašā vidū.
Pēteris, principālam ienākot, piecēlās ... Komijs patlaban bija iegājis blakus pie bumbotājiem.
«Vai jūs, jaunais cilvēks, še pēc manis prasījāt?» Brikmanis Pēterim uzprasīja.
«Nē! ... Neatradu par vajadzīgu ...»
«Labi ... jūs lietu saprotat!» principāls ar labpatiku sacīja. «Neliecieties arī turpmāk neko zināt ... pirms man jātiek ar veco komiju galā ... Ja ko vēlaties, tad pasauciet, es samaksāšu ...»
«Nav vajadzīgs,» Pēteris atmeta ar roku, «es tāpat jūs netraucēšu...» Un tikpat nevainīgu vaigu kā agrāk tas sēdēja tālāk pie savas alus pudeles ...
«Nu, Kausiņ, iztaisīsim aprēķinu!» Brikmanis uzsauca komijam, kurš atgriezās pie letets. «Kur ir grāmata?»
«Tūlīt!» tas atbildēja un izvilka no kādas atvilktnes šauru grāmatu, iekš kuras tad atradās arī visa tā «buchhalterija» ... Tur bija atzīmēts, kad un cik alus mucu piegādāts, cik stopu lielas, kad papirosi pirkti, kad šņabis piegādāts ... Kādā citā vietā atkal, cik uz parāda izdots ... Tad viņi ņēma saskaitīt, cik vēl pudeļu alus uz lēģera, cik papirosu, cik cigāru un cik šņabu pudelēs un mucās ... Tam nolūkam mucās pa spundi tika bāzti garī skali, kuriem tad tajā vietā, cik tie bija no brandvīna slapji, aizgrieza robu. Tā ka Brikmanis tādas revizijas izdarīja diezgan bieži, tad mučeli vēl nemaz nepaguva izdzert, kad bija jau otra revizija, tā ka viņi tad rēķināja robu no roba, bet varēja uz mata pasacīt, cik degvīna vēl mucā un cik tas pārdots ... Savelkot nu visu kopā, cik preces pēc
daudzuma izdots, cik tās vēl ir un par kādu cenu tās vajadzēja pārdot, varēja arī «ungefähr» aprēķināt, cik naudas vajadzēja ienākt un, salīdzinot šo posteņu ar ienākušām sumām, pasacīt, vai labi vai slikti andelēts, vai kā viņi to apzīmēja, vai taisīts «īberšuss» vai «unteršuss» ...
Brikmanis rēķināja un rēķināja, raustīja kamiešus, reižu reizēm sāpīgi nolūkojās, — kā neštim, tā neštim! «Piecdesmit rubļu «unteršuss»!» viņš beidzot sacīja.
«Kur tas var būt!?» komijs izbrīnējies sacīja. «Pēc mana rēķinuma netrūkst nekas ... Āre, redziet, uz alus tik un tik, uz smēķi tik, uz šņabi tik un tik naudas man vēl kasē ...»
Viņš noskaitīja Brikmanim priekšā kases naudu ... Nu tikai Pēterim uzausa gaismiņa par to, ko tas pirmīt tur strādāja. Viņš «štimēja kasi». Tā ka lai iznāk pēc viņa aprēķina! «Bez saviem maziem niķiem jau tur nav,» Pēteris nodomāja, un, tā kā tādas lietas aizskāra viņa taisnības jūtas, tad viņa simpātijas svērās Brikmaņa pusē ...
«Uz šņabja vajag būt tik un tik, mīļais Kausiņ,» Brikmanis aizrādīja. «Redziet, izdots tik un tik pusstopu ...»
«Itin pareizi! Un par pusstopu mēs ņemam tik un tik, par kortelīti tik ... Vai tad neiznāk? ...»
«Ejta nu, Kausiņ, ko jūs rēķināt! Kur tad «ībermērs?» Vai tad jūs pusstopiem un kortelīšiem vien pārdevāt? Kur tad glāzītes? Cits izdzer tikai pusē, cits trešu tiesu, cits tikai pie lūpām pieliek, it sevišķi kad nāk strīpā un sāk saukt pēc kārtām. Jūs uzpildiet pāri pilienus virsū, un glāze pilna atkal ... Kur viss šis «ībermērs» palicis?! ... Nu, labi ar — lai katris izdzertu savu glāzi līdz pēdējai surbiņai, kas nekad nenotiek, tad jau vēl arvien jums vajag izliet no pusstopa savas 46—48 glāzītes! ... Kur tas te iznāk? ...»
«Nu jā, Brikmaņa kungs, kad jūs tā rēķināt, tad jau jūs diezin ko varat izrēķināt!» komijs taisnojās. «Cik tad te to ļaužu ir, kas dzer glāzītēm? Nav jau te Vērmaņa parks, Klostera pagrabs, Švarcenavs ... Tirgus bābas, mužiki un miesnieki, tie ir tie īstie šņabīšu dzērāji, jā? «Tā tikai tāda sevis apkrāpšana,» tie teic, «bet ieliec riktīgu mēru ribās, tad zin, kas ir! ...» Kur jūs te tādus ļaudis ņemsiet, kas izpirks brandvīnu un atstās savu glāzi neizdzertu? ...»
Brikmaņa vaigā bija sāpīgs smaids ... rūgti viņš smēja ... «Tad ir brīnuma lietas gan! ... Bet, cikreiz es te esmu bijis, nekad neesmu redzējis citādi dzeram kā tikai glāzītēm ...»
«Glāzītēm gan, bet kā viņi to dara! Nopērk kortelīti, ielej pudelē un lej no tās glāzēs ... Āre, tur tas «ībermērs» paliek! Meklējiet nu ībermēru ...»
«Kādēļ tad tas tiek pieļauts!?» Brikmanis stingri iesaucās. «Te taču nav šņaba kantoris, te ir vīnūzis. Ja kāds lej no viena mēra otrā, tad tas nozīmē, ka viņš še tirgojas, bet es domāju, ka mēs tokš maksājam tos papīrus? Vai neesmu jums teicis: neatļaujiet to ...»
«Neatļaujiet, nu neatļaujiet! Tad viņi iet pie Švābi un dzer, kā tīk ... Tam pašam destilatura ... un jūs tad varat skatīties ... Nē, nē, Brikmaņa kungs, ja jūs par šņabīšiem uz mani ko domājat, tad jūs grēku pelnāt ... Un uz alu, tur man iznāk taisni paspēle! Nu parēķiniet paši ... pudele alus man ieskaitīta astoņas kapeikas, bet par pusrubli mēs dodam astoņas pudeles. Bet tirdzinieki un arī laucinieki pēdējā laikā ieņēmušies tā: sametas vairāki kopā un sauc alu tikai pusrubļiem. Saka: «kādēļ es maksāšu astoņas kapeikas par pudeli, kas man nekait dzert par pusrubli astoņas pudeles ...» Āre, to jūs nemaz nerēķināt ...»
«Ko nu jūs man stāstāt, Kausiņ, es taču neesmu mazs bērns... Jums neiznāca
tik daudz, jūs laikam savu naudu klāt maksājāt? Stāstiet to muļķim, ne man! Es pats savā laikā esmu bijis labs — — gribēju sacīt: man ar savu principālu tas nekad nenāca priekšā ... Nu, ko mēs tik daudz runāsim! ... Sevi cauri izdzīt es neļaušu ... Man ir paraksts, ka esat apņēmušies no pusstopa izliet tik un tik, es varētu uz to pastāvēt un atvilkt «unteršusi» no jūsu zaloga. Bet es negribu! Vai es jūs izmācīšu?!... Lai māca jūs pasaule... Še, ņemiet savu naudu un ejiet ...»
«Paldies par naudiņu!» komijs sacīja, slepus mēli nokārstīdams. Pēterim tas nepatika. Viņam teju teju bija prāts atklāt savu novērojumu, kas strīdīgo jautājumu lielā mērā noskaidrotu, bet tad iegādājās Fuchsinga gudro pamācību: «kad tu ko redzi un zini, tad paturi to pie sevis ...» Un, otrām kārtām, komijs jau varbūt naudu bija agrāk kasē ielicis, mainīdams vai kā, un tagad to atņēma atpakaļ. No cilvēka nevajag domāt tik ļauni, jo cik viegli var kādu nepatiesi apvainot! ... Un, ja jau kungs tik augstsirdīgs, ka viņam tos grēkus atlaida, tad ko tad viņš tur vēl ies muti klabināt ...
Komijs saņēma savu zalogu un savu algu, brīnējās un skatījās, kur tad viņa pēcnācējs! Vai tad vecais vairs nevienam neuzticas un pats sāks kroģēt! ... — Jo Pēteris it nevainīgs joprojām sēdēja pie savas alus pudeles, it kā tas nezinātu ne rīta, ne vakara ... Bet aizgājējs drīzi vien noprata, ka tā izlikšanās vien un ka tas jau tas pats vien ir! Nelaipnām, skaudīgām acīm viņš to uzlūkoja. Un, kad bija ardievojies no Brikmaņa, tad piegāja arī viņam klāt un, ironiski smaidīdams, spieda tam roku. «Ardievu, «malaci», tātad tu tas ... Nu starojies ... lai dievs tev palīdz mēnesi izdzīvot ...»
Tā pieķerts, Pēteris piesarcis noskatījās, kamēr tas izgāja pa durvīm. Viņam tā kā pārmetums, ka izēdis otru no vietas. Kur nu viņš ies?
Brikmanis gan zina — kur. Tā kā viņam nauda, tas ies cauri un raudzīs noslīcināt savas «kreņķes». Uz pāra dienām atdabūjis savu brīvību, tas dzīvos uz nebēdu! Tāpat kā viņš citreiz, kad nebija vēl vairāku vīnūžu īpašnieks Brikmanis, kas skaitījās pie vāciešiem, bet nabaga latviešu puika un komijs Tiltiņš ...
Viņš paņēma pirkstos divas mazas glāzītes, nolika tās uz galda, pudeli konjaku un trauciņu ar citrona bonboniem. «Panāciet nu šurpu, jaunais cilvēks!» tas Pēteri aicināja. «Iespricēsim to jauno amatu ... to es no savas puses izmaksāju ...»
«Paldies,» Pēteris atbildēja, «bet neesmu nekāds dzērājs ...»
«Nu, nu, savu glāzīti pa godam, ar sātu un mēru, to jau var!» Brikmanis apstiprināja. «Ka plencējas, tas arī man nepatīk, bet, ja neviens nemaz nedzers, no kā tad mēs, vīnūžnieki, lai dzīvojam?»
Viņi izdzēra ... «Tā! ... nu uz veselību ... lai mums ilga dzīvošana! Man jau patiktos, kad mēs varētu sadzīvot nosirmējuši ... Mums tikai vajag saprasties un iedomāties vienam otra stāvokli ...»
«Protams, to mums vajag ...» Pēteris atbildēja.
«Man ir seši vīnūži,» Brikmanis turpināja. «Ja nu man taisa katrā mēnesī piecdesmit rubļus «unteršuss», cik tas iznāk gadā? Cik tas iznāk pa visiem sešiem vīnūžiem? Vai tad es varu dzīvot? ... Nē, tad man jāizput ... Ja es to pieļautu, līdz matiem es būtu iekšā ... Nu, dzersim vēl uz otru kāju ...»
Viņi iedzēra ...
«Jā, jā, cilvēki, cilvēki mūsu laikos! Kontrolē tu viņu, cik gribi, ja nav cilvēks, nekā tu neizkontrolēsi?! ... Es arī pats savā laikā esmu bijis komijs, bet es tā ne! ... Es rēķināju tā: ja kungs varēs cauri nākt un dzīvot, tad arī man būs!... Bet kas tagad to apdomā?! Domā: Brikmanim ir seši vīnūži, tam nāk naudas gubām ... no tā tik nu var plēst un raut bez kāda rēķinuma ... Nav tā ... Ir jau zināms, kur tā nauda visa paliek ... Pilsētas nodokļi, patentē, lokāla īre, personāla algas, par alu jāmaksā, šņabi, papirosiem ... Iziet tā viss līdz nagiem ... Un tad vēl pašam jādzīvo, familija jāuztura, bērni jāskolo ... Jaā! Mūsu laikos dzīvot ir skola ...»
«Laiki grūti gan!» Pēteris nopūtās. «To jau pats redzu ...»
«Kas komijam?» Brikmanis atmeta ar roku. «Viena galva, viena bēda, galds gatavs, dzīvoklis, atnāk pirmais, paņem savu naudu! Tas nezin vis, kādi āži dažureiz principālam ap dūšu badās ... Protams, ir jau arī viņam savas izdošanas, drēbes, apavi, galvas nauda, ir arī sava rinda jāizsauc, kad nāk strīpa. Tā šefte to prasa dažureiz, kad dzeršana negrib iet uz priekšu ... Tad vajag uzspicēt ... es izsaucu savu kārtu, cits parādā nepaliks. Bet var jau ar. Es vairāk neprasu, lai man no pusstopa izlej četrdesmit astoņas glāzītes ... Bet iznāk daudz vairāk, kad dzērāji nāk strīpā, jo tie glāzes tad pa druskai nodzer un vajag tikai uzpilināt vien ... Es taču pie katras glāzītes nevaru klāt izstāvēt un negribu arī! ... Un, kad kundes piecas sešas reizes ir maksājuši pusglāzīti par pilnu, vai tad nevar tiem arī reiz – pieliet pusglāzīti par velti ... Vai nav taisnība, ko? ...»
«Taisnība!» Pēteris atbildēja.
«Nu, alzo! Bet kādas dažs netaisa cūcības ... Cits no glāzītēm salasītās atliekas, kuras esmu atvēlējis priekš izmaksāšanas fūrmaņiem un gorodovojiem, piegrūž pie tās pašas pudeles un izdod par skaidru naudu. Cits pielej pie šņaba vienkārši ūdeni, lai viņam iznāk vairāk ... Cits nopērk kantorī pa pusstopam un pārdod savu brandvīnu un ne manu ... Teic tu viņam ko, viņš tik taisns kā dievkociņš! Sirms es esmu palicis, galvu lauzīdams, kā tādus niķus aizkavēt, bet ko es tur varu izdarīt ... Vairāk nevaru kā viņu atlaist no vietas, nāk otrs, rīkojas tāpat, dzen atkal to projām, un tā tas iet arvien joprojām ... Itin kā es sava prieka dēļ to darītu! ... Bet citādi nevaru, darī, ko gribi ...»
Viņš norija rūgtumu, un Pēterim arī tur nebija ko pretim sacīt.
«Jā, jā, jaunais cilvēks,» Brikmanis turpināja, «cilvēkam vajag būt godīgam ... godīgums tas lielākais ... Strādā pēc savas sirdsapziņas un nebaidies nemaz par to, ka tikai tavs principāls nenopelna par daudz! ... Iedomājies, ka tu būtu tas kungs, ko tu teiktu. Nē, nē, Brikmanis nav suns, viņš ļauj katram dzīvot. Viņš citu negrib kā tikai to, kas tā taisnība ... vairāk ne kā to, kas tā taisnība ...»
«Es jau arī!» Pēteris itin piesarcis atbildēja. «Varat par mani apjautāties Klostera pagrabā. Viņi var sacīt par mani šo vai to, bet kasi es esmu nodevis arvien līdz pēdējai kapeikai ...» Viņam patiešām neomulīgi, ka par viņu tā var šaubīties ...
«Nē, nē, es jau tev ticu,» Brikmanis to apmierināja ... «es ticu ikkatram, kamēr tas mani nav piekrāpis ... Mums ir jātic ... kur tad mēs aiztiksim, ja cilvēks cilvēkam vairs neticēs ... No citiem esmu arvien noņēmis parakstu, cik tiem no pusstopa izliet ... no tevis tādu neprasu ... Ja nav pats cilvēks, tad tur nekāds paraksts nelīdz ... Tādēļ strādā tikai pēc savas labākās sirdsapziņas un būs labi ... Iedzersim vēl vienu; visas labas lietas ir trīs ... Jurģen, nāc tu arī!» viņš aicināja maizes sievu. «Tas ir mūsu jaunais komijs ... Ka tikai tu viņam labi dotu ēst un man nebūtu jādzird par tevi sūdzības ...»
«Ak tad tas tas mūsu jaunais jaunskungs!» sieva iesaucās, Pēteri saldi uzlūkodama. «Nu, tad jau lai iet uz jūsu veselību ... Par ēšanu jau nebēdājieties ...
gan mana Matilde jums paraudzīs to labāko ... Un, ja gribat pastarpām ko, varat katrā laikā izmeklēties pie mana maizes galda, ko sirds jums kāro ...»
«Ar to vien nav līdzēts, ja uz tava maizes galda vecs un saskābis vien būs!» Brikmanis iesaucās. «Nu! ... Zini, kā mūsu līgumu: arvien labu un svaigu preci ...»
«Tikai labu un svaigu,» sieva attrauca. «Vai tad pie manis ir bijis citādi ... Uz veselību ... gan jau, jaunskungs, jums izkalpošu ...»
«Tā!» Brikmanis aizkorķēja pudeli un nolika atpakaļ. «Tagad, jaunais cilvēks» — viņš ieskatījās viņa pasē, — «Pēter Krauklīt tevi sauc — — saņem atslēgas. Te ir kases atslēga ar desmit rubļiem maiņas naudas, te bufetes atslēga ... vajadzīgie trauki un mēri visi te ir! ... Te tāfele priekš pierakstīšanas, ja kādam vajag uz krīta. Bet daudz gan neielaidies, domā, ka pats esi par to atbildīgs, ja viņš nesamaksā ... It sevišķi piedzērušam nedod uz parādu, tāds nekad neatmin un vēlāk lamājas, ka esi rakstījis viņam ar dubultu krītu ... Jā, kad viņam ir nauda, tā ir cita lieta ... nedosi tu viņam, dos viņam Švābe un citi ... Bet uz parāda, — lai viņi dod, ja tiem tīk! ...»
Viņš apskatījās visapkārt, vai vēl nav aizmirsis uz ko aizrādīt ... «Un te vēl... gumijas stripe ...» viņš pavicināja to rokās, «laba priekš kārtības uzturēšanas ... Kādreiz piedzēruši pārāk trokšņo, ķešas citiem virsū un aizdzen dažreiz tās labākās kundes. Tādiem uzklāt kādas reizes pārliekam veselīgi ... Bet tu tāds pasīks, tu labāk pasauc vachtmeistaru (gorodovoju), pret kuru dzērājiem ir lielāks respekts ... Vakaros netaisi veikalu cieti par agru un no rītiem vaļā par vēlu ... Rīkojies nu ar dieva palīgu ... Ja tu pret mani būsi labs, es arī pret tevi nebūšu suns ...»
Viņš sniedza tam roku kā savam labākam draugam, un Pēteris to arī sirsnīgi kratīja. Viņš jau kungam nevar savu sirdi parādīt, bet, ja tas tam varētu iekšā redzēt, tas arī sacītu, ka viņš tikai uz labu domā ...
Brikmanis aizgāja ... Pēteris nu palika pirmais pavēlnieks un kungs pār visu šo veikalu ... Tā bija tāda savāda apziņa krūtīs! Tomēr Brikmanis viņam par tiem komijiem bija pieteicis pilnu galvu, ka viņam tīri vai neomulīgi bija par tādu būt... Vai tad viņi, pagāni, uz to zagšanu un blēdībām vien tā ir!? Tas nav patīkami! ... Ja man nepatīk, es to pasaku un iemu projām, bet zagt —tā ir tāda kauna lieta! ...
Viņam nebija vairs laika par to lietu ilgāk prātot, jo sāka nākt jauni viesi, kuri bija jāapkalpo ... Un, tā kā tas Klostera pagrabā bija radis šiverēties, tad tādu apkalpošanu tie ļaudis te nebija redzējuši. Tie noskatījās uz viņu ar lielām acīm ... Atkal jauns komijs, bet diezgan patīkams cilvēks! ...

Saņemot naudu, Pēterim gan vēl viena lieta iešāvās prātā. Ir visādas izšķirības starp vāciešiem un latviešiem, cunftīgiem un necunftīgiem, bet, ja nauda nāk, tad tur nav nekādas izšķirības! Baura rublis tikpat labs kā vācieša, un zilberšeines nav ne cunftīgas, ne necunftīgas ... Ir tikai zilberšeines, un visi pēc viņām cenšas ... Dīvaina lieta! ...

Open

Desmitā nodaļa
Laiks ritēja uz priekšu. Pagājuši vairāki gadi. Rīga pieņēmusies vēl jo vairāk plašumā ... viņas iedzīvotāji skaitās jau pāri par simts tūkstošu. Veikalniecība atkal par lielu soli attīstījusies, satiksme tapusi dzīvāka.
Manījusies arī pārvaldība. Vāciskā ģenerālgubernatora ģenerāļa barona Līvena vietā nāca īsi viens pēc otra vairāki krievi: Baranovs, Šuvalovs un pēdīgi Albedinskis.
Tie tad arī uz vietējo tautību jautājumu skatījās citādi. Vismaz tie nenostājās uz baltiešu redzes stāvokļa, ka latviešu tautiskā kustība, kura vērsās pret Baltijas vācietību un viņas privilēģijām, apdraudētu krievu valsts kārtību un būtu tai naidīga. Taisni otrādi ... Krievu ģenerālgubernatori ieskatīja šo kustību par ļoti vajadzīgu un vēlamu. Valdemārs un viņa laika biedri — Bernhards Dīriķis, Brīvzemnieks un Andrejs Spāģis krievu nacionālā presē, it sevišķi Aksakova un vēlāk Katkova vadītā «Moskovskije Vedomostji», bija vērsuši diezgan krievu augstākās birokrātijas uzmanību uz Baltijas vāciešu, sevišķi feodālās muižniecības separātiskiem centieniem. Tā kā viņu nosūnojušās privilēģijas nesaietas ar Krievijas valsts likumiem, tie par varī cenšas uzturēt savu veco tiesisko kārtību un uz tās pamatiem izbūvēt tālāk jaunu, kura nodrošinātu viņiem priekšstāvību uz visiem laikiem. Tamdēļ tie ar visiem spēkiem cenšas uzturēt Baltijai joprojām viņas vācisko raksturu, jā pat vācietību vēl jo vairāk nostiprināt. Šiem priekš krievu valsts nevēlamiem centieniem kā spēcīgs dambis stājās ceļā latviešu tautiskā kustība, ko arī ieskatīja krievu augstākā birokrātija, vēl jo vairāk, kur šī kustība ļoti pieticīga un viegli apmierināma.
Baranovs un Šuvalovs, kuri bija Baltijas ģenerālgubernatori tikai īsu laiciņu, izturējās pret šo «kaitīgo» latviešu kustību diezgan vienaldzīgi. Turpretim viņu pēcnācējs Albedinskis, kurš drusciņ jau vairāk paguva iedziļināties vietējos apstākļos, taisni pavēlēja it visas lietas, kas atradās izmeklēšanā, attiecoties uz «jaunlatviešu kustību», izbeigt un likvidēt. Tas bija sāpīgs trieciens karstajam baltu patriotam — vicegubernatoram fon Kubem, kurš ar tik stingru roku bija vadījis izmeklēšanu pret šo, pēc viņa ieskatiem, tik kaitīgo kustību. Daudz netrūka, ka viņš — pēc savām domām — to būtu iznīcinājis līdz pamatiem, un viņam tika izņemti no rokām ieroči ... Savu varas stāvokli tas arī pēc tam paturēja tikai dažus gadus, jo augstākai birokrātijai iekrita acīs viņa vicegubernatora savienojums vienā personā ar Rīgas-Dvinskas dzelzceļa direktora amatu. Tā kā viņam bija jāizšķiras vai nu priekš viena, vai otra no šiem amatiem, tad viņš izšķīrās priekš pēdējā ... Bet, kamēr vien tas bija vicegubernators, tas palika sev uzticams kā nāvīgs latvietības ienaidnieks un pat vēlāk, kad tika nodibināta Rīgas Latviešu biedrība, viņš to pirmos pastāvēšanas gados centās novest pie slēgšanas.
Tātad «jaunlatviskā kustība», kura samērā ļoti maz bija izplatījusies un bija, tā sakot, jau nospiesta pirmos dīgļos, nu tika drusciņ pie elpas. Biezbārzdis dabūja atvēli griezties atpakaļ uz dzimteni, tāpat atnāca atpakaļ arī Bernhards Dīriķis, kurš pat bija nodomājis izdot Rīgā latviešu nedēļas laikrakstu tādā virzienā kā «Pēterburgas Latviešu Avīzes». Viņš bija iesniedzis koncesiju un gaidīja atļauju savam «Baltijas Vēstnesim». Tāpat darbīgais Andrejs Spunde, kurš gan bija atstāts tepat, bet tika turēts zem policijas uzraudzības, tika no tās atsvabināts un atdabūja pilnu brīvību. Tātad līdz ar to itin dabīgi starp Rīgas latviešiem pamodās atkal apslāpētie centieni nodibināt savu biedrību, un kādu laiku Pēterim Krauklītim bija lemts būt par šo centienu vidus punktu.
Visiem pravietojumiem par spīti, ka tas pie Brikmaņa nedzīvos, viņš tomēr vēl arvien pie tā dzīvoja. Un ne vien dzīvoja, bet bija pa pusei «principals» par savu «šefti».
No sākuma viņam bija diezgan grūts stāvoklis, jo Brikmanis viņu pārāk cieti kontrolēja. Tas Pēterim bija tas rūgtais kumoss. Rīkojies, cik taisni gribi, viņš tevi tomēr tura aizdomās! Bet pēc notikušās revizijas principals bija laipns kā saulīte, izmaksāja arvien parastos trīs konjakus, runāja par godīgumu un «cik tas
lieliski, ja cilvēks ir krietns». «Tā mēs arvien būsim labi draugi ...» Pēteris, lūk, bija taisījis smalku «īberšusu» ...
«Tāda draudzība!» Pēteris rūgti nodomāja. «Tikai tad, kad tas izmērojis mani ar skalu, tas atzīst manu godīgumu un krietnumu ...» Beidzot tas nevarēja nociesties un spēra vaļā: «Vai zināt, Brikmaņa kungs? Es varu rīkoties priekš jums cik labi, jūs tomēr domājat: viņš zog!»
«Nē, nē, nekādā ziņā!» Brikmanis taisnojās ... «Dievs sodi, es tā nedomāju ...»
«Nu, tad jūs domājat: viņš zags! Kam citam šīs garās, plašās valodas?! ... Vai zināt, tas cilvēku pazemo ... Es nesūdzos ne par ko, bet šīs lietas dēļ, kā rādās, man būs no jums jāšķiras ...»
It kā sabijies Brikmanis viņu ar platām acīm uzlūkoja. «Jaunais cilvēks, vai tā jūsu nopietnība?! ...»
«Mana svēta nopietnība!» Pēteris stingri noteica. «Es nevaru to paciest, nu! Bet man ir kāds priekšlikums, un, ja jūs to pieņemat, tad mēs varēsim iztikt arī bez tām skalu mērošanām ... Tas ir, šis priekšlikums jūsu interesē daudz vairāk nekā manā ...»
«Lieciet dzirdēt ... lieciet dzirdēt jūsu priekšlikumu!» Brikmanis nepacietīgi iesaucās ...
«Cik jūs no sava vīnūža mēnesī varat ieņemt, to jūs tagad zināt ... tas ir tas visaugstākais mērs, ko jūs tagad ieņemat ... Atskaitiet no šīs sumas nost izdevumus par preci, un atlikums iztaisa jūsu bruto peļņu ... Labi! Šo sumu esmu gatavs maksāt, jūs par to man dodiet lokālu, inventāru un papīrus ... Jūs paliekat vīnūžnieks-īpašnieks joprojām, esat savu peļņu pat nodrošinājuši, bet risks viss būs mans ... Vai es ieņemu vairāk vai mazāk, ar to tad man jāzinās ...»
Brikmanis Pēteri lielām acīm uzlūkoja ... kā viņš pats uz tam nebija nācis? ... «Jaunais cilvēks, tas jau ir ģeniāls priekšlikums! Man mana nauda būtu droša un atkristu nost viss tas kreņķis ... Jā, jā, bet kur man tā garantija —?»
«Es jums varu dot drošību, ja vēlaties,» Pēteris sacīja.
Neticīgi Brikmanis viņu uzlūkoja, tad sāka vērīgi cauršķirstīt grāmatu. Viņš taču zināja, ka viss bija ieskaitīts līdz nagiem, kur šis nu vēl varēja drošību ņemt?! Kad tikai nav kādi niķi! ...
«Tas ir, naudas man pavisam nav,» Pēteris sacīja, «bet man ir kāds labs draugs, kas būtu gatavs par mani galvot . ..»
«Ā, tā ir cita lieta! ... Kas šis draugs tāds ir? ...»
«Tas ir Fuchsings, viens no darīšanu vedējiem konsula Rabemaņa kantorī,» Pēteris paskaidroja.
«Ā, Fuchsing kungs!» Brikmanis ar vislielāko cienību iesaucās ... «Es viņu tā no tālienes pazīstu ... Nu, protams, viņa paraksts man tikpat kā skaidra nauda ... Vai tas tev draugs, jaunais cilvēks?» viņš vēl it kā izbrīnējies piebilda.
«Ko tad jūs domājat, vai es no kādas nieka familijas,» Pēteris apzinīgi atbildēja. «Pats konsuls Rabemanis —» viņš gribēja sacīt: «ir mans onkulis,» bet laikā apķērās un nobeidza —: «liek uz Fuchsinga lielas lietas ...»
«Uz to cilvēku arī var likt!» Brikmanis uzsvēra. «Ja viņš galvo, es esmu uz miera ...»
«Protams, ka viņš uz miera, jo esmu jau ar viņu par to runājis,» Pēteris piemetināja. «Tātad, Brikmaņa kungs, jūs zināt, zem kādiem nosacījumiem es pie jums vēl turpmāk palieku ... Ja ne, tad es aiziemu pie Švābi...»
«Nu, es padomāšu,» Brikmanis aiziedams sacīja ... «Varbūt gan mēs satiksim ...»
Brikmanis bija pārāk veikalnieks, lai viņš, lietu labi nepārlicis un nepārrēķinājis, noslēgtu līgumu, kur varēja cerēt vēl pieplēst kādu nieku klāt. Un, ja vēl tāds stingrs noraksts, ka katrs iztrūkums tiek segts, un pie tam vēl tāds galvenieks, kas zaudējumu spēj segt ... Un tādēļ, kad viņš atkal atnāca pie Pētera par to lietu aprunāties, tas sacīja: «Principā es tavu priekšlikumu, jaunais cilvēks, pieņemu, bet mēs visi esam maldīgi cilvēki ... Mēs to iznākumu gan esam tā aprēķinājuši, bet mēs varam arī pārrēķināties ... Drošības dēļ tādēļ pieliksim klāt kādus desmit procentus ...»
Pēteris palika domīgs. «Bet, ja nu neiznāk, kas tad? ... Tad man jādzīvo bez algas ...»
«Nu, gan jau iznāks ... tā mēs nemaz nevaram nomērot,» Brikmanis viņu drošināja. «Iedomājies, mīļais, ka to, kas tev pāri paliks, tu man vis nedosi ... Te ir uzzīmēti mani prasījumi, zem kuriem es zemāk nepielaidīšos ... Ja tavs draugs grib šo papīri līdzi parakstīt, tad no pirmā varī saņemt veikalu uz sava rēķina ...»
Tagad nu Pēterim vajadzēja izlūgties laiku lietu pārdomāt. Viņš aprunājās ar Fuchsingu, kurš domāja, ka kontraktu vajagot tomēr pieņemt, bet tad noslēgt to uz vairāk gadiem. «Katru gad' ,» viņš sacīja, «Rīgai pieved arvien vairāk labības, ar katru gadu tiek vairāk izvests uz ārzemēm un celtas jaunas fabrikas ... Vajag prast kalkulēt! Rīgai vajaga lieliski augt, un līdz ar to celsies arī tavi apgrozījumi un tava peļņa. No sākuma varbūt ies knapāki ... bet vēlāk var nopelnīt ...»
Galu galā Pēteris ar Brikmani vienojās uz vairāk gadiem un no nākošā pirmā pēc inventūras uzņemšanas saņēma pats veikalu uz sava rēķina ... Pirmo mēnesi tam gan iznāca tā tikai līdzi nagiem, bet tad atlikums pastāvīgi sāka augt ...
Un Pēteris jau bija arī cilvēks, kas prata kundes pievilkt! Taisns, godīgs, šņabi un alu turēja labu un deva pilnīgu mēru. Pats laipns apkalpotājs, uzmanīgs, smalks, bet neuzbāzīgs, neplijās nevienam virsū: «ē, sauc nu tu, tagad tava kārta!» Lai katrs dara, kā viņam tīk, sauc vai nesauc, tērē daudz vai maz, viņam tas gluži vienalga. Pret katru vienādi smalks un pieklājīgs, ar katru labprāt pasmējās un jokoja, vienalga, vai tas nu būtu notērējis vairākus rubļus vai tikai dažas kapeikas ... Tādēļ tad arī ikviens, kas reizi bija pie viņa iegriezies, arī turpmāk labprāt pie katra gadījuma pienāca. Pie Krauklīšu Pētera ikviens jutās omulīgi ...
Viņa lielākie kundes, no kuriem tas visvairāk dzīvoja, bija tirdzinieki. Bet malēnietis Mārcis un viņa tēvocis Krustiņš arī bija tagad tirdzinieki, «šeptējās» tepat uz tirgus ar gaļu un brauca arī bieži uz laukiem ... Viņi jau Pēteri pašu pazina kā labu cilvēku, bet, kad bija vēl iepazinušies ar viņa labo alu un brandvīnu, tie savas magarīčas citur nedzēra kā vien pie viņa. «Aizies pie Krauklīti,» viņi sacīja, «tur ir labs alus un stingrs brandavs ...» Kā īsti draugi viņu sauca to par «tu» un juta līdzi viņam visās lietās tikpat kā savēji. Ka tikai viņam būtu vairāk noiešana! Ko viņi paši vien būtu nodzēruši, tas bija nieks, bet viņi vilka arī citus sev līdzi. Viņi popularīzēja, tā sakot, viņu pa visu tirgu un pat uz laukiem, nemitīgi aizrādīdami, ka, ja kad grib iedzert savu lāsi, tad tas vislabāk lon pie Krauklīša Brikmaņa vīnūzī ... Un visi, kas šim aizrādījumam paklausīja, arī paši dabūja pārliecināties: «tā ir gan!»
Tālāk pie viņa pienāca arī kuģu strādnieki, starp kuriem tam bija atkal labs paziņa — ventiņš Didžis. Tas aizrādīja ikvienam savam darba biedram uz
Krauklīša «šerpto» šņabi ... Ieliec vienu stojaku pa krietnam ribās ... deg vien! Tas ar saviem biedriem, ja vien bija izdevība, iegriezās labprāt pie Pētera un pievilka viņam daudz viesus ... It sevišķi vēlāk, kad Didžis tika par «sviķi», t. i., tādu priekšstrādnieku, tas citur algu neizdalīja un kompāniju neturēja kā tikai pie Pētera. Protams, ka viņam tad arī bija tiesība turēt Pēteri par draugu un stāvēt ar viņu uz «tu» un «tu» ...
Tālāk Pēterim bija vēl kāds draugs — suits Andrejs, kas iznēsāja viņa slavu starp kokstrādniekiem un «nosčikiem». Tā kā koku dzirnavas atradās otrpus Daugavas, tad Andreja partija gan te stenku neturēja, tas viņai iznāca par tālu, bet svētdienās un brīvlaikos, kad uzvilkās svētdienas drēbes un izgāja uz pilsētu, tie katrā gadījumā tad iegriezās pie Pētera.
Tuvākos vīnūžos, kur tie piegāja katru dienu, viņi dzēra uz stenku, pie Pētera tikai par skaidru naudu. Bet stenku viņi bieži vien palika parādā, it sevišķi, ja daudz bija sadzēruši. Tad aizgāja uz citu krogu un nerādījās vairs nemaz ... Pēterim turpretim no viņiem nekādu zaudējumu necēlās ... viņš, tā sakot, noņēma citiem to kreimu ...
Kreilis bija iestājies fūrmaņu amatā, un arī tas labprāt iegriezās pie Pētera. Vienkārt, aiz vecas draudzības kā pie sava biedra un tautieša un, otrkārt, aiz tīra praktiska aprēķina. Jo kurš tad negribēs labu preci un pilnīgu mēru un vēl par to pašu naudu, par ko citi dabū diezgan šaubīgu «tavaru». Bez tam pie Pētera bieži varēja satikties ar citiem ļaudīm. Balodis un citi pārdaugavieši bieži vien pārskrēja darīšanās pāri uz pilsētu. Viņi tad pienāca pie Pētera savu lāsi iedzert, pastāstīt, kā šiem iet, un izzināt, kā iet pa šo pusi. Neaizmirsa pienākt arī Mikums un viņa sieva un meita, tās tagad par Pēteri interesējās tikpat kā māte un māsa.
Pētera šņabis bija tik stingrs un krietns, ka viņa slava bija izplatījusies pat vācu aprindās. Tā kā arī pats Brikmanis skaitījās par vācieti, tad jau agrāk viņam bija pienākuši viesi no vācu aprindām, bet ne tik lielā skaitā kā tagad. Un, neraugot uz visām principielām starpībām un tautību pretestībām, ļaudis, kuriem ar Pēteri bija bijušas lielas diferences. Gerle nāca svinēt pie viņa savas zilās mandagas un nodzēra savu naudu te. Tāpat arī — kas pavisam neticami — ieradās cunftīgie meistarī: Andreass Cipfelbrinks ar savu leibmopsi, Simeons Orkelbeins un Jochems Stemeizens. Kādēļ tad arī ne! Dzērieni te tikpat labi kā Klostera pagrabā, bet uz pusi lētāki. Ar ēdienu arī varēja iztikt, uzbrēc maizes sievai, un viņa tev iztaisa, kā vien vajaga. Lētāki daudz nekā Pētera baznīcas krogū un galu galā labāki ... Tāpat biljarda galds — trīs kapeikas no partijas ... bumbo, ja gribi, vai visu dienu! Un tas šinīs grūtos laikos vienam cunftīgam meistaram bija no liela svara. Viņam, kuram cauras dienas jānodzīvo pa viesnīcām, bija gan jāredz, kā tas vieglāki tiek cauri ... Tas bija tas iemeslis, kas viņus veda šurpu.
Pēteris pa tiem gadiem bija pieaudzis, izbriedis un pārvērties tā, ka meistarī viņu vai nu nepazina, vai arī nelikām pazīstam ... Viņi pie tam arī, kas attiecas uz latvietību, bija kļuvuši daudz liberālāki. Jo Cipfelbrinks kādā dienā pats atzinās saviem biedriem, ka pieņēmis kādu zemnieku puiku mācībā, bet citi jau arī to pašu darot ...
«Kur tagad mūsu laikos to vairs var izmeklēt,» Simeons atmeta ar roku. «Ja es gribēšu vācu dzimuma mācekļus vien izmeklēties, tad man tiem jābrauc pakaļ uz Vāczemi ... Un galu galā jau arī tie latvieši tādi pat vien cilvēki ir ... Daudzi no viņiem izglītoti tāpat kā mēs, runā vāciski, ka prieks ... kāda tur vairs tā izšķirība ...»
«Vai zināt ko?!» Jochems Stemeizens iesaucās. «Īstenībā mums it visiem vajadzētu turēties kopā kā vienas zemes bērniem, tik vāciešiem, kā latviešiem. Mēs patiesībā esam visi vienas dzimtenes bērni, visi esam rīdzinieki. Mūs visus vajadzētu vienot un kopot mīlestībai uz kopēju zemes stūrīti. (Pa vāciskam viņš to sauca «die gemeinsame Scholle».) Bet ko mēs? Mēs ķīvējamies un ķildojamies, griežam paši savā miesā, un atnāk ārzemnieki, tie mums noņem no deguna tos labākos kumosus. Visas tās labākās vietas dabū viņi ...»
«Tev taisnība, Jochem!» Cipfelbrinks attrauca. «Aizej tu pie pilsētas kases kolēģijas un pieprasi, lai viņa tev dod kādu labāku vietu pie pilsētas, neticu, ka tu to dabūsi! Vienalga, vai tur vajaga inženiera, architekta vai techniķa — kas ir tas, kas to naudu paņem? Auslenderis, prūsis, saksis, švābs, tikai ne mūsu pašu rīdzinieks! Un pat ja kāds labāks amata darbs pastrādājams, mēs to nekad nedabūsim. Tur ar vienu tiks izsaukts kāds no ārzemēm, un tas to naudu paņems ... Tikai viņi tie gudrie, mēs tiekam ieskatīti par muļķiem ...»
«Uz priekšu tas tomēr būs citādi, jūs redzēsiet!» Simeons pasteidzās iebilst. «Tādēļ taisni mums Rīgā dibināta politechnika, lai mums būtu savi inženieri un architekti. Gustavs Danijels Hernmarks man to teica! Es par šo lietu ar Gustavu Danijelu esmu izrunājies garī un plaši tāpat kā tagad ar jums. Viņš saka: «tas nenormāli, ka mums pašiem nav savu mācītu spēku un mēs tik lielā mērā esam atkarīgi no ārzemniekiem. Un tādēļ mums vajadzēja savas politechnikas ... mūsu politechnika mums tādus spēkus dos ...» Tie ir Gustava Danijela vārdi ...»
«Es politechnikā vairs neiestāšos un par profesoru nemācīšos!» Andreass Cipfelbrinks sarūgtināts attrauca. «Bet savu godīgu amatu es saprotu un varu to izpildīt ... Tādēļ mums vēl nemaz nevajadzētu darīt bagātus auslenderus ... Bez biksēm un zābakiem viņi te atnāk, šie svešie lupatas, ar caunu kažoku un augstām galošām atgriežas atpakaļ uz savu tēviju ... Bet mēs, dzimtie rīdzinieki, nomocāmies visu mūžu un tomēr nekur netiekam ...»
«Tā jau iet, nachbar!» Jochems rūgti nopūtās. «Neviens pravietis netiek godāts savā tēvijā ... Visi mūsu lielie vīri ir ārzemnieki. Vajag pilsētas teātrim aktieru, tos paraksta no ārzemēm, vajag muzikantus — no ārzemēm! Inženieri un direktori ir ārzemnieki, preses vīri un pilsētas vadītāji cēlušies no ārzemēm. Pats Gustavs Danijels ir ārzemnieks un tikai vēlākā laikā pieņēmis Krievijas pavalstniecību. Un kas tad nekaiš to pieņemt, kad var rīkoties pa Rīgu tikpat kā savās mājās? ... Jā, jā ... ārzemnieks pie mums ir viss, mēs paši nekas ...»
Andreass Cipfelbrinks īgni iesmējās. «Viņiem pašiem tur nav ko rīt, tādēļ viņi klīst te šurpu pie mums! No kartupeļiem un augu ievārījumiem vien viņi dzīvo. Ja tāds «auslenderis» ēd speķi, tad tie viņam ir augsti svētki! Vai viņi gaļu tur var nopirkt, savā bada zemē? Bet mums, paldies dievam, vēl arvien ir savs kumoss gaļas ... atliek vēl priekš māgenbitera un glāzes alus ... Vai ne, nachbar? Bet nelīstu tie «auslenderu» lupatas mums uz kakla, mums ietu vēl daudz labāki ...»
Gerle, priekšā pie letes dzerdams, to visu dzirdēja, un tas viņam briesmoti grauza sirdi. Arvien zilāks un zilāks tam tapa deguna gals, un tas sāka raut vaļā par visu to krievu būšanu. «Kad neb(h)ūt to auslender, jūs visi ēkš Rußland stāvēt kā Ochsen am Berge!» viņš, ļauni smiedamies, iesaucās. «Jūs vis te ir ven dum b(h)and! ... Mēs, auslenderi, zachši, mēs jums to kultur nesī... Ko jūs no mums noskatī, t(h)as jums (h)ir! ... Jūs visi esat gerade tikpat dum kā prūši ... to kunst jūs nozog no mums, zachšem ... jūs vis te ēkš Rußland esattikai dummes Vieh ...»
Viņš to runāja pie sevis «monologa», bet zīmēts tas bija uz meistarīem blakus istabā.
«Halt's Maul, du Ochsenkerl!» garais Simeons, nevarēdams vairs ilgāki uzklausīties, tam uzbrēca. Un Jochems draudoši vēl papildināja: «Daß du von mir nicht führ's Fresse kriegst ...»
Bet Gerlem tas bija tikpat kā uguns pakulās. «Daß du selber nicht kriegst! Attackiere ich dich? Ich trinke mein Schnaps und mein Bier ... Meister ... špās' ... cunftig meister! Jūs cunft aber nav nek(h)ād cunft... tā ir Dreck cunft ... es spuk uz jūs cunft ... Pie mums ēkš Königreich Sachsen, tur ir richtig meister und richtig cunft ... Jūs vis ir tikai pauer un mužik un dum k(h)ā zābak.»
Meistarī apkusa, ar viņu ņemoties ... tikai Cipfelbrinka mopsis viens turēja kanti un rējās Gerlem pretim. Bet arī tas bija velti, un tādēļ viņa kungs to apsauca: «Mops, sei ruhig!» Kad nu Gerle tad pārāk sāka ķengāties un kašķēties citiem virsū, tad bija divi ceļi, kā viņu apmierināt ...
Pēteris tad viņam vai nu uzgāza pašrocīgi kādas reizes ar Brikmaņa ieteikto «štripi» — pret šo krievu būšanu Gerle sajuta patiešām trakisku respektu — un viņam mute tad uzreiz bija cieti! ... Vai arī Jochems vai Simeons ieminējās: «Görle, machst Du noch ein Schnaps und Bier?»
«Ei, warum denn nicht!» Gerlem tādas lietas nekad nevarēja būt par daudz ...
Meistarī tad lika viņam uz sava rēķina pasniegt kortelīti šņaba un pāra pudeles alus. Gerle tad uzvilka pavisam citu meldiņu ... «Has taisnip', tas taisnip , ēkš Rigā ir to feināko meister un solidāko cunft! Bei Gott! Ekš Rigā un ēkš Königreich Sachsen ... Nie es iesī no Rigā prom ... nie! Un to latvēs', tā ir vēn fein taut ... vēn gebildet taut ... Viņai tik vajag savi cunft un savi (b)piedrīb' ... Es atron recht un billig, ka latvēs ir sav (b)piedrīb ... Fein Bürger ēkš Rigā, fein ...»
«Ach du Lupat einer!» Cipfelbrinks pie sevis nosmējās. «Nu, Jochem, Simeon, taisīsim vienu preferansu uz biljardu?»
«Taisīsim!» tie atbildēja ... Un tā tas gāja dažreiz caurām dienām.
Bez tam Pēterim pienāca vēl cita smalkāka publika, tā ka aiz letes atronošais kabinets aiz biezajiem drēbju priekškarīem gandrīz nekad nebija bez viesu. Labu tiesu tādu pievilka Fuchsings, kurš pēc sava stāvokļa un ienākumiem gan varēja apmeklēt labāku restorānu. Bet viņš labprāt pienāca arī pie Pētera. Kad bija viens, tad, protams, tikai uz īsu brīdi. Viņš tad aizgāja aiz letes, ielēja sev tādu šņabi, kādu tas vēlējās: zakuskai paņēma no maizes galda jakts desu, kuru pārgrieza gareniski pušu un pats uz šķīvja spirtā uzcepa. «Percy, trinkst du mit!?» viņš tad Pēteri pa vāciski aicināja. Pēteris pa lielākai daļai nedzēra ... tad viņš dzēra viens pats ... uzvilka pats sev alus pudeli, paņēma papirosus, kādus vēlējās, pats sarēķināja, cik viņam nācās maksāt, un ielika naudu kasē un aizgāja ...
Bet dažureiz tas atveda sev līdzi arī citus viesus; tad viņš ar tiem uzturējās ilgāki kabinetā un likās tad sevi apdienēties ... Viņš te pieveda lējēju meistarus no Rozenkranca fabrikas — Veitmani un Zadi, drēbnieku meistaru Lilienfeldu, enkurnieku aldermani Rozi, kuri tad te bieži vien pienāca ... Ieradās šad tad arī Andrejs Spunde un atveda sev līdzi pa tautietim. Balodis no Pārdaugavas atveda sev līdzi fabrikas meistaru P. Hānu, Mārtiņa baznīcas skolotāju Ratminderu, meseri Jāni Zilberfeilu, kurš atkal sev vilka līdzi citus meserus un liģerus, kā Tidemani, Levendi, Reklienu u. c. Dažreiz viņi te sagadījās kopā viss bars, un tad gāja vaļā dzīvas sarunas un iedzeršana pēc kārtas ... Tad arī Pēteris pats
labprāt gribēja būt viņu pulkā un apkalpojumu uzņēmās Koška, kurš, tiklīdz tam nebija vietas — un tās tam bija tikai ļoti reti — piemita pie Pētera, pārzināja biljarda galdu un palīdzēja pie apkalpošanas. Un to tādēļ, ka ieskatīja Pēteri par savu draugu ... Tad jau, kā sacīts, gāja vaļā dzīvas sarunas, kuras vērsās it dabīgi uz latviešu lietu un biedrības darīšanu ... Tātad Pētera vīnūzis it nemanot izvērtās par vietu, kur sapulcējās visi pirmie Rīgas apzinīgie latvieši, un, ja tie viens otru gribēja satikt, tad vajadzēja atnākt tikai uz tejieni ...
Saprotams, ka līdz ar to vairojās lielā mērā Pētera ienākumi un vairojās arī peļņa. Drīzi vien viņa atlikums pie visa brīva iztaisīja 100—150 rubļu mēnesī un pieauga ar katru mēnesi lielāks ... Pēteris to nemaz nebija cerējis. Viņam pret Brikmani bija tīri neomulīgi, it kā viņš tam nodarītu kādu pārestību. Viņš jau nodomāja labprātīgi palielināt nodevu savam principālam, bet pirms par to lietu aprunājās ar Fuchsingu.
«Kāpēc tad!» tas viņu aprāja. «Apskati taču savu kontraktu ... Vai pārpalikums pēc tā paliek tev vai Brikmanim?»
«Kontrakts gan ...» Pēteris iebilda ... «bet es domāju, ja Brikmanis zinātu, ka man tik daudz atliek, viņš man to nekad nedotu ...»
«Protams, ka ne, bet tas tev viņam nav jāsaka,» Fuchsings Pēteri pamācīja. «Tā taču pilnīgi veikala lieta. Tu ne vien strādā, pūlies, bet nes arī risku un tādēļ saņem atlikumu ...»
«Jā, jā,» Pēteris iebilda, «bet, ja mēs tā domājam cilvēcīgi, tad jau man ar simts rubļiem mēnesī arī pietiek. Kur es tik daudz naudas likšu?»
«Kur Brikmanis viņu liks?» Fuchsings attrauca. «Tad tu nemāki naudu aiznest uz šparkasi? Paglabā vien savu naudu ... gan tā tev būs vajadzīga... Zaldātu gadi arī tev vēl stāv priekšā ...»
Tas jau bija tas, kas grauza viņa sirdi un padarīja viņu nemierīgu. Viņam gan liels atspaids bija tas, ka tas savai mātei kā vecākais dēls bija maizes devējs, — sūtīja tai arī patiešām katru mēnesi naudu, — un caur to viņam bija priviliģēts stāvoklis un cerība tikt vaļā ... Bet tikai cerība, jo kara klausības nastas toreiz bija izdalītas citādi. Viņš gan tika ieskaitīts trešā šķirā, bet rekrūšus toreiz nedeva viss apriņķis kopā, tos deva katrs pagasts atsevišķi samērā ar savu dvēseļu skaitu. Maziem pagastiņiem samērā ar savu dvēseļu skaitu bija jādod maz rekrūšu, lieliem pagastiem daudz. Tādēļ tad itin dabīgi puiši, kas rekrūšu gados, izrakstījās no lieliem pagastiem un pierakstījās maziem. Maziem pagastiņiem tādēļ puišu arvien atlika, lieliem pietrūka. Bet parāds bija jāatlīdzina nākošu gadu. Notika bieži, ka parāds iekrājās tik liels, ka bija jāķeras pie otras un pat pie trešās šķiras. Lozes tad nebija jāvelk tā kā tagad, tikai vienu gadu, bet daudzus gadus no vietas — dažreiz pat līdz trīsdesmitam dzīvības gadam. Ja vienu gadu tika vaļā, tad vēl arvienu nevarēja būt drošs, vai otru gadu nenodos. Bērzmuižas ļaudis bija liels pagasts, un puišu tur allaž trūka ... Tādēļ viņš diezin ko būtu devis, ja viņam tie krievu gadi būtu pāri ...
Lūk, Marīs vilstošo acu dēļ ... Tagad, kur Pēterim tik labi gāja, Mikumietes atsalums sen jau pret viņu bija atkusis ... Tagad viņa to sauca atkal par «znotiņu» un tā īsti no sirds, jo Marīs tagad sen iesvētīta, liela meita, kuru, jāteic, katru dienu var laist pie vīra ... Tādēļ arī tiklab māte, kā meita, ja vien tām bija kāda darīšana iekšpilsētā, iegriezās labprāt pie Pētera, kurš caur šādu apciemojumu jutās lieliski pagodināts. Viņš nosēdināja tās pie galdiņa aiz letes vai arī kabinetā un pacienāja tās kā nu kuru reizi — dubultķiršu, naļifku, bišofu vai pat sarkano vīnu ... Uzkodai peperkūkas vai konfektes ...
Tas tikai tad bija «amizieris» un iztriekšanās... Vecā smaidīja vien un
skaldīt skaldīja: «Nu, znotiņ, kad atnāksi pie mums ... Marīm tagad mājās klavieres ... Viņa tik smuki māk spēlēt: «Visi putni jau ir klāt, visi tuvi, tāli ...» Stundas ņem ... pie tādas vecas freilienes ... Tēvam prasīju: cik tad dosi Marīm pūrā ... šis saka: piectūkstoši jau būs jādod . ..»
Bet jaunie uz viņas vārdiem negrieza ne mazāko vērību ... Marīm acis uz Pētera vien tikpat kā dedzīklas, pat, dzerot vīnu, tā pār glāzes malu uz viņu raudzījās, pārgalvīgi smaidot ... Viņa tikai pastāvīgi ar viņu «neķēties» vien, kā vecā sacīja. Slepus viņa tam svieda vai nu ar korķi, vai papīra gabaliņiem, vai atkal, ja viņš gribēja ņemt kādu priekšmetu, tā steigšus viņam to nogrāba no priekšas, pie kam viņu rokas arvien aizskārās un viena ar otru cīkstojās ... Marīs Pētera pirkstus būtu saspiedusi pavisam plakanus, ja vien būtu spējusi ...
Un tad visādas valodas! Grib viņš pudeli vilkt vaļā, viņa ar pieliek savu roku pie velkamā. «Krauklīt kungs, es jums palīdzēšu!» (Kamēr viņa izaugusi jaunkundze, tie atkal «jūsmās».) «Kāpēc jūs purināties, Krauklīt kungs? ...» «Vai jums auksti, Krauklīt kungs?» «Kāpēc jūs tik trūvīgs?» «Vai jums sirds sāp?» «Vai jūs esat iemīlējušies?» «Jaā! ...» «Kāds ir jūsu ideāls, Krauklīt kungs? ...» Un tā vien! Pavisam tukšas valodas ... Pēteris dažreiz pie sevis pārdomāja ... tukši vārdi bez mazākā satura, bet tomēr viņam tik patīkami ar viņas tā noņemties un tenkāties ...
Protams, ka arī viņam netrūka mutes pretim dot ... «Jā, es esmu iemīlējies lieliski ... Mans ideāls ir tautu meita ... īsta latvju zeltenīte ...» Un, kad viņš ņēma viņas pirkstus spiest, tad tā aiz sāpēm iekliedzās ... atlaida vaļā, pavisam plakani un balti ... Bet viņam pret sāpēm zāles ... viņš žigli šos pirkstiņus pievilka pie savām lūpām un noskūpstīja. Un patiešām, viņai nesāpēja vairs, tā atkal pārgalvīgi iesmējās, viņam lēni iesita ... un tā amizieris bez gala ...
Maizes galda Matilde tādās reizēs bija nelabi uztraukta ... nezināja, kur šauties, ko iesākt, kur palikt ... Lai gan kundes sauca viens šo, otrs to, viņa iedrāza kabinetā ar lupatu, it kā tai te kas jāslauka ...
«Kas tev te par darīšanu?!» Pēteris viņu strupi saņēma. «Mums tevis nevajaga ... ir jau viss noslaucīts ...»
Viņa spītīgi sacirtās ... negribēja klausīt, slepšus uzmezdama Marīm nāvīgi naidīgu skatienu ...
Pēteris savilka uzačus. «Nu, taisies, ka tiec! Ko tu te lien cilvēkam acīs tāda kā lūžņa?! Nomazgājusi labāk muti un izķemmējusi galvu...»
Kad viņa vēl nepratās, viņš saķēra to pie rokas un izstūma laukā ...
«Kas tad tā tāda ir?» Mikumiete ziņkārīgi jautāja, un trakulīgā Marīs uzreiz tāda klusa ...
«Mūsu maizes galdnieces meita,» Pēteris mazcienīgi atmeta ar roku ... «Pie mācības jau varbūt arī iznāktu cilvēks ... bet tā! ... Briesmīgi izlaista, slinka, netīra ... cūka ... Māte gan sit, bet ko tur izsitīsi ...»
Mikumiete vērīgām acīm uz Matildi noskatījās ... «Meita jau ir gan ... kā lāva ... ka tikai savu augumu būtu apkopusi ... Kreklis kā zeme, jaka ļēp vien ... Vai ... tas jau gan par kaunu, rādīties tādai priekš tik daudz ļaužu ...»
«Matil', vai dzirdi!» Pēteris stingri pavēlēja. «Ej uzkopies ... Nomazgājies un apvelc tīru veļu, tad nāc veikalā ... Citādi jūs abas ar māti aiztriekšu ... Nemaz nav kauna ... iet savēlušās un nopinkojušās ...»
Saviebdama seju un it kā slepeni viņu mēdīdama, tā pazuda aiz kādām durvīm ...
«Nu, tad sāksim nu iet, meit,» Mikumiete mudināja ... «esam tik lielu laiku notergavojušās ... Nu, znotiņ, kad tad pie mums atnāksiet?»
«Apmeklējiet gan mūs, Krauklīt kungs!» Marīs glaimi lūdzās ... «Jūs tik ilgi neesat pie mums bijuši ... Jums jāieraksta kaut kas iekš manas klades ...»
«Jā, un lai viņa jums ko uzspēlē,» Mikumiete papildināja. «Manu Karlēnu jūs vairs nepazīsiet ... man pāri pa galvu ... Iet tagad ģimnāzijā ... mācās ne tikvien pa vāciski, bet arī franciski ... Tā tik ir valoda ... čumuru čumuriem ... Priri žaku darmavoh ... Kārlēns lasa pa franciskam, ka skan vien ... Mazais Albertelis nu arī ar skubu vien jālaiž skolā ... Nu, atnāciet taču ...»
Pēteris nosolījās. Pie tuvākās izdevības, vai nu svētdienas priekšpusdienu vai citu kādu dienu, kad Koška paliks viņa vietā, viņš nokāps pie tām ... Tad vēl pie atvadīšanās viņš mātei nobučoja roku un ar meitu izmainīja zīmīgus skatienus ... un viņas aizgāja ...
Viņš patlaban taisījās noņemt no galda paplāti ar tukšajām glāzītēm, kad pie viņa ienāca Matilde ... nomazgājusēs, noķemmējušās ... baltu jaku ...
Pēteris īgni saviebās. «Ej, ko tu te pinies pa kājām! Tu zini, ka es to nemīlu.» Bet savā runā viņš apklusa ... Meita kā bilde, skaisti noaugusi, daiļiem ģīmja pantiem, sārtu, baltu seju ... veselīga un spēka pilna ... degdama aiz mīlas ilgām ... Ar labpatiku viņš uz to noraudzījās ... patiešām kairinoša parādība ...
Viņa lēni to manīja un iedrebējās ... «Vai pans tagad ar mani mierā?»
«Tādai tev arvien vajadzētu būt», viņš apmierināts sacīja pavisām citā balsī... «Tā tu man it labi patīc ... ikvienam patīc, kas ienāk veikalā ...»
«Patīku vairāk nekā tā brūnā paņa, kas nāk? ...»
Viņa Pēteri ar šo jautājumu pārsteidza, ka tas apjuka un piesarka līdz ausīm tikpat kā biete ...
Pēkšņi viņa nometās priekš tā uz ceļiem, sagrāba viņa roku un to apbēra karstiem, kaisliem skūpstiem ...
Tā viņa arvien mēdza darīt, un tas taisni bija tas, kas Pēteri no viņas atgrūda ... Kaut viņa jel daudzmaz būtu atturīgāka ... viņam rieba šāda uzmācība ...
«Atstāj nost!» viņš to no sevis atgrūda ... «Tu zini, ka es to nemīlu ...»
«Bet viņu tu mīli?!» tā izaicinoši iesaucās, un viņas acis kaisli kvēloja... «Viņu, pan ...»
«Viņas arī es nemīlu, nevienas es nemīlu!» Pēteris, iedzīts spraugās, meloja ... Bet tad viņš piepeši atjēdzās un iesāka pavisam citā balsī. «Bet kas tev par daļu?! Ko tu gribi? ... Viņu tu neņem mutē, saproti! ... Viņa godīga mātes meita, bet tu padauze ...»
Bet viņa nebūt nejutās sadragāta ... Kvēls skatiens tikpat kā nazis iedūrās Pēterim sirdī, un, pārgalvīgi smiedama, viņa uzlēca kājās ... «Redzēju, redzēju ... skatīju savam panam sirdī...» Tam sekoja kaisli, sidrabtīri smiekli ... Prom viņa bija ... atskanēja tikai viņas sajūsminātie traļļi, bet ar tādu temperamentu, tādu daiļskaņu, iekšēju sakustinājumu un mākslas gaumi, ka Pēteris sastindzis uz viņas klausījās, it kā atrazdamies kādā burvības varā ... Tā tas gāja ikvienam, kas viņu dzirdēja ... Vēl iz ķēķa dailēs aizgrābtās skaņas, kas plūda iz viņas nevaldāmās, aizrautās un pārkūsājušās krūts, gaisu tricinādamas, pildīja drūmās kabaka telpas ...
Bet drīzi viesi sāka plūst straumēm ... sirēnas vilinājumus pārspēja rupjais krogus troksnis ... Pēterim tik jocīgi ap sirdi ... Mekaniski viņš sniedza viesiem prasīto, steidzīgi lēja šņabus tik veikli un droši, ka ne piliens nepārlija pār malu, vilka alus pudeli citu aiz citas, ka nopaukšķēja vien un zili dūmi nokūpēja gaisā ... naudu ātri saņēma un izdeva, tik droši, ka ne kapeikas ne vairāk, ne mazāk, bet
galvā pavisam citas domas ... «Ja viņa piestātu pie teatra, tā būtu liela māksleniece ...»
Matilde patiešām bija apdāvināta ... viņas gaitā daudz cēluma un cienības. Ja tā gribēja reiz uzcirsties, tad arī uztaisījās par tādu dāmu, ka dažai labai smalkai dāmai bija jāiet priekš viņas gulēt ... Viņa prata ģērbties ar garšu ...
Viņas māte, maizes sieva, bija pārlatvojusēs leitiete ... kas tēvs bija, to viņa nezināja ... Laikam katrā ziņā kāds no augstākas kārtas, kas kādā vājā brīdī bija sevi aizmirsies un noslīcis par dziļu savas kalponītes apkampienos ... Vismaz māte tā reiz izsacījās ... Matilde tātad bija karstas mīlestības bērns, un viņas asinīs vienojies žamaišu kaislīgais romantisms ar kāda dzimuša patricieša vai nobiļa eleganci un pārgalvīgo nolaidību.
Un viņa ziedojās pate tālāk mīlestībai, kad uzcirtās un izgāja, tad dienām nenāca mājās, tika redzēta kopā ar svešiem vīriešiem un dažreiz ļoti smalkiem kungiem. Viņa laikam piekopa mīlestību kā zaru veikalu. Jo «štātes», lai gan viņa to nekopa un nesaudzēja, viņai bija vairāk nekā dažai labai ... Cik māte viņai spēja piedot ... un kur viņa to citādi varēja ņemt, ja ne tā ... Viņa nebija vairs godīga meita, un tas Pēterim grauza visvairāk ... Tādēļ viņa velti ubagojās pēc viņa mīlestības un skūpstu vietā dabūja tikai duņķus ...
Bet atraidīta un apsmādēta mīlestība, tā kvēlo vēl jo karstāk ... Viņa Pēterī nāvīgi iemīlējusies un nedomāja rimties, kamēr savu mērķi sasniegusi ...
Viņa to sen jau būtu pavedusi, bet Pēterim tanī ziņā bija dzelžu raksturs ... Šādas vilstošas kārdināšanas viņš pārspēja kā vīrs. Fuchsings, kurš par viņu visādi gādāja, tikpat kā vecākais brālis, rūpējās arī par to, lai Pēteris iepazītos ar tām lielpilsētas vietām, kuras sauc par Zodomu un Gomoru ... «Kultūras cilvēkam,» viņš sacīja, «vajag visu zināt ...»
Pēteris arī turēja līdzi ... Viņš negribēja būt kāds «lūzis» un «memmes dēliņš», kas, sargādamies no visiem tādiem vilinājumiem, iebēg aizkrāsnē. Viņš tiem droši grieza krūtis pretim. Bet tālāk viņš negāja kā līdz zināmai robežai. Viņš dzēra līdzi, izmaksāja, jokoja, dejoja, bet dabūt viņu dziļāk šo māju noslēpumos, kaut kur «sānis» vai «trepēm augšā», bija velti! ...
Par sevi pašu Pēteris ar savu likteni bija pilnīgi uz miera. Gan tie sievieši viņam drusciņ mācās virsū, bet citādi tas bija spirgts un vesels, un naudas tam arī netrūka. Principāls viņam parādīja tādu cienību kā vēl nevienam priekš viņa ... nerunāja ne vairs par cilvēka «krietnumu», ne «godīgumu», paņēma savu naudu, sadzēra kopā trīs konjakus un ar to beigts! Un, kas tas labākais, viņam bija draugi! ... Ja cilvēkam ir draugi, tad viņš nekad nevar krist. Fuchsings, Koška, Mārcis, Didžis, Andrejs, — un visi tie labie cilvēki, — visi viņi krita par viņa interesēm ...
Bet, kad tas iedomājās par savas tautas likteni, tad te vēl tikpat kā nekas nebija sasniegts, un tas viņam ļoti sāpēja sirdī! Nekas nebija grozījies uz labo pusi ... mērķis tālāk kā jebkad. Tā pate morāliskā beztiesība, tā pate latviešu nicināšana visapkārt ... kas cik necik jau kas bija vai pie kā bija ticis, tas latvietis vairs negribēja būt. Dažs labs pret savu gribu bija spiests noliegt savu tautību, un pats pie sevis viņš sarka vien, ka pats dažu labu reizi bija klusējis par to, ka ir latvietis ... Un arī nekādas cerības uz labāku izredzi. Neviens jau nekā negribēja darīt ... Kamēr viņš zaudējis visuzticamāko no saviem draugiem un
visdedzīgāko no tautiešiem, viss apstājies uz vietas ... Lauris bija tas uguns, kas visiem iedvesa dedzību un sparu, kurš uzpurināja no jauna ikvienu, kas daudzmaz gribēja gurt! Pašus šaubīgākos un bailīgākos viņš vilka sev līdzi uz mērķi ... Nu viņa vairs nav starp tiem ... visa darbība uz reizi apklususi, un visi miegaini un apkusuši! Domā vairs tikai par sevi un ne vairs par vispārējo tautas lietu ...
Ai, ka viņš būtu še, viņa Lauris, un redzētu, kā viņam tagad iet! ... Nu jau vairāk gadi, kamēr tas izsūtīts, uz kurieni, to Pēteris nezināja. Viņa sievai, kā tas jau zināms, tas pirmajā laikā nedrīkstēja acīs rādīties. Tad viņu pašu pienākums Brikmaņa vīnūzī piesēja tik cieši pie letes, ka ne soli nevarēja no mājas iziet. Vēlāk, nācis pie elpas un jaudas, tad gan viņš nodomāja Annu uzmeklēt un pabalstīt ... jo, kad jau viņa teica, ka caur viņa vainu, tad ko tad darīs! — Bet viņas nevarēja sadzīt. Gan viņa vēl kādu laiku darbnīcu esot turējusi, bet tad atdevusi un aizgājusi projām, uz kurieni, tas nezināms. Žēl viņam ļoti! Varbūt ka tā kāvās ar galējo trūkumu un nabadzību? ... Varbūt ka viņa aizgājusi arī pakaļ savam vīram izsūtīšanā? ...
Dažreiz viņš tik ļauns, tik ļauns uz Lauri! Vai tas viņam nevarēja rakstīt?! Jel kādas pāra rindiņas! Viņš taču varēja iedomāties, ka, ja Pēterim kas ir, tas gatavs dalīt puskumosu ... Bet pašam viņam vajadzēja atzīt, ka ļaunojas velti! ... Kas tad Laurim deva zināt, ka viņš ir komijs Brikmaņa vīnūzī? Tad viņš jau sen būtu atrakstījis ... Bet kur tad toreiz bija viņa adrese? Vērmaņa parkā zem krūma, kur tas toreiz bija nakti pavadījis ...
Tu brīnums, — it visi dabūjuši atvēli atgriezties no izsūtīšanas ... Biezbārzdis mājā, Dīriķis esot ieradies ... Tikai no viņa nekādas vēsts! Vai tad viņš lielāks grēcinieks kā tie citi? ...
Nē, nē, viņi, kas te mājās, arī ilgāki nedrīkst snaust ... tiem kaut kas jādara priekš kopējās lietas. Citādi viņi nebūtu Laura piemiņas cienīgi ... Un tādēļ viņa pirmais apciemojums Mikumiem bija veltīts, starp citu, priekš tam, lai atjaunotu vecos sakarus un pievestu tos no jauna pārējam draugu pulciņam.
Mikumi dzīvoja diezgan smalki, kā vieni kungi ... apdzīvoja kādas piecas sešas istabas. Viņiem bija pat salons ar mīkstām grīdsegām un polstētām mēbelēm, visādām bildēm, «nipzachēm» un albumiem. Tur atradās arī Marīs klavieres ... Pēterim bija viņas smalki jāapskata. Marīs uz tām parādīja savu mākslu, ko bija no vecās «freilenes» iemācījusēs, uzspēlēja tekoši šļumerpolku, skaitīdama taktu: «vien un div' un trīs un četr un ...» Viņa pat uzdziedāja kādu dziesmiņu klavieru pavadībā ...
To viņai nevajadzēja darīt! Pēterim negribot viņas balsu un dziedāšanu vajadzēja salīdzināt ar Matildes «traļiem», no kuriem tas šķita dzirdot tikai karīkatūru. Nebūtu viņš tik pārāk dziļi ieskatījies Marīs tumšajās, vilstošās acīs, viņas dziedāšana tai būtu nākusi par ļaunu! Bet nu, — viņš apsvēra, arī citas viņas labās īpašības, kuru Matildei pavisam trūka, un viņai to piedeva, pie sevis nodomādams: «nevar taču dzīvot no tādas dziedāšanas vien ...»
Viņam vajadzēja apskatīt arī plašo ēdamo istabu ar niedru pītiem krēsliem ... Vecajiem bija sava guļamā istaba, zēniem sava, Marīm atkal sava. Tad vēl māte lika, lai Kārlis viņam izrāda savas grāmatas ... To bija liela paka ... Lai palasa viņam priekšā ko par «franciskam» ... Tas tad arī lasīja, kā bērtin ber! Pēteris nu gan no tam neko nesaprata un nevarēja arī spriest, bet tik daudz tas varēja nojaust, ka Kārlis ir cītīgs zēns un ļoti čakli mācās. Mācās tā, ka tas gandrīz viņam ķeras pie veselības. Jo pastāvīgi tas bubināja, skatīdamies savās grāmatās, un no tām neatstāja. It kā viņam cita pasaule vairs nemaz nebūtu! ...
Mirdzošām un lepnām acīm māte viņu uzlūkoja. «Mans dēls jau mācās! ...
Nu, neuzturēsim jau arī viņu ... Ved, meit, ciemiņu uz savu istabu un patriecieties tur ... es tamēr paraudzīšu cieņu . ..»
Viņi aizgāja turpu. Marīs parādīja viņam savu albumu, kurā visi viņas paziņas un draudzenes bija ierakstījuši pa pantiņam ... Viņam arī vajadzēja ierakstīt savu, un, tā kā cita nozīmīgāka nezināja, tad ierakstīja tur pantiņu: «Kad atnāks latviešiem tie laiki, ko tagad citas tautas redz ...»
Bet mazais Albertiņš arī bija starp viņiem. Marīm par lielu nepatikšanu, jo traucēja viņu amizieri ... Viņš Pēterim taisījās par lielu draugu, sēdēja viņam klēpī un gribēja rotaļāties ar tā pulksteņa ķēdi. Marīs tādēļ aizmānīja viņu ar viltu projām, sacīdama, ka māte tam došot peperkokus.
Lētticīgais klausīja arī... viņi tagad palika vieni ... Trieca un jokoja, kā jau parasts. Marīs uzsāka savu aiztikšanu un trakošanu, un Pēteris nepalika parādā. Tā jārēdamies, tie abi iekrita gultā ... Toreiz tas nebija nekas ļauns. Latviešu jaunībai vēl nebija pazīstamas grāmatas par smalku uzvešanos. Pat saviesībās visu ļaužu klātbūtnē puisis ar patīkamu meitu, mīļi saķērušies, valstījās pa gultu, un neviens tur neatrada nekā piedauzīga. Neba nu Pēteris ar Marī citādi ... vai nu jārēdamies tie gultai ceļu grieza ... Pēteris pat, savu meiču tajā iesviedis, lauzās viņu nobučot.
Marīs pretojās visiem spēkiem. «To tik ne... to tik vien ne!» Vai nu no tiesas, vai izlikdamās, kas to lai zin? Lai izvestu savu nodomu, Pēterim vajadzēja sagrābt viņu vēl ciešāki un piespiest pie krūts vēl stiprāki ... Nolaupītais skūpsts, kurš dedzīgi uz viņas lūpām tika spiests, arī tikpat dedzīgi tika atbildēts un izvērtās beidzot tik karsts un lipīgs, ka viņiem abiem sirds vai kusa ...
Ar to viņiem pietika ... Tie zināja tagad, kas tie viens otram, ka mīl viens otru tik karsti un neizsakāmi un ka pieder viens otram visu mūžu ... Ne vārdiņa viņi par to viens otram nebija bilduši, un tas jau arī būtu bijis lieki. «Mīļais Pēter, laid mani augšā,» ar to bija izteikts viss, uz ko viņš atbildēja: «upā! ...»
«Bērni, nāciet nu pusdienā!» māte iz ēdamistabas aicināja. Tēvs arī bija atnācis.
Tie ātri noslaucīja savus piesārtušos vaigus un sakārtoja savas frizūras. «Iesim, Krauklīt kungs, lūdzu!» viņa to, citiem dzirdot, mudināja, itin kā viņa tam būtu pavisam sveša un it nekas nebūtu noticis. Pat māte, kurai tik laba izmaņa, nevarēja ne iedomāties, kas viņiem aiz ādas ...
Mikums pats arī par viņa apciemojumu bija ļoti priecīgs un spieda tam sirsnīgi roku ... «Ilgi neesam redzējušies ... kā tad nu laba iet? Nu, sēdīsim, sēdīsim klāt ...»
Viņi piesēdās pie galda, pie kam Mikumiete jau pasteidzās uzlikt Pēterim uz šķīvja tos labākos kumosiņus ... Tā te tāda cisciņa, tas būs labs ... te tāds krūšu gabaliņš ...
«Paldies, mam, paldies.» Pēteris tencināja. «Vai, ne tik daudz ...»
«Vai, mam, lai Krauklīša kungs ņem pats, kas tam tīk!» Marīs māti pamācīja ... «Pilsētā jau nav tāda mode ...»
«Lai nu, lai, meit, es vēl pa to pašu lauku modi ... Ēdiet nu, radiņi ... nekaunieties ...»
Pēteris divreiz nelikās sacīt ... ēdiens iztaisīts, ka vai pats lien dibenā. Arī citi tāpat, tā ka kādu brīdi atskanēja tikai nažu un dakšiņu klaudzēšana.
«Tā teic, ka mums esot atkal jauns ģenerālgubernators?» Mikums beidzot ieminējās. «Diezin vai nu būs labāki ...»
«Varbūt ka kungiem būs labāki,» pate attrauca, «mums, latviešu cilvēkiem, tur vienalga, vai tas ir šāds vai tāds ...»
«Būs gan labāki, mums tikai pašiem vajag censties,» Pēteris, ticis pie vārda, piebilda. «Bet, ja mēs savas tiesības nemeklēsim, mums tās neviens nedos ...»
«Tu domā, ka mums vajaga tās biedrības ...» Mikums papildināja.
«Es tā domāju,» Pēteris atbildēja.
Iestājās brīdi klusums. Mikumietei, kā rādījās, bija kas uz sirdi, ar ko viņa negribēja nākt laukā. Viņa reižu reizēm ieklepojās, tad ieminējās:
«Nevajag trakot, nevajag trakot! Ka neiziet tāpat ka Laurim ... Saņēma cieti un izputināja pavisam ... Un kas tad mums, znotiņ, tur jāsitas zemē priekš pasaules! ... Lai pasaule pate par sevi zin ...»
«Bet, ja neviens nekustēsim,» Pēteris iesilis attrauca, «tad tas tā paliks mūžīgi un latvieši pie savām tiesībām netiks ...»
«Lai netiek!» māte sacīja. «Vai tad mēs tagad nedzīvojam? ... Tāpat dzīvojam ... Mums, paldies dievam, sava maizīte ir ... lai tie meklējas, kam tās nav ...»
Pēteris, dziļi piesarcis, nolūkojās uz savu šķīvi ... «Bet, ja visi tā domās, kas tad rūpēsies par tautas lietu ... Tas te nav pēc maizes ... vienalga, bagāts vai nabags, mums visiem vajag kopā turēties ... Tiem, kuriem kas ir, taisni tiem vajag stāties priekšgalā un vest tautu pie apziņas ... ja tie nedarīs, kas tad lai to dara? ...»
«Krauklīša kungam taisnība!» Marīs gāja Pēterim palīgā, «ja vāciešiem, krieviem un citām tautām ir savas biedrības tad mums, latviešiem, arī vajag savas ...»
Par šo morālisko pabalstu Pēteris viņai uzmeta siltu, pateicīgu skatienu. Bet māte vēl arvien nebija pārliecināta, «jā, jā,» viņa sacīja, «bet vēl neviens no biedrībām nav paēdis! Katram jāzin taču pirms par sevi un tad tikai par pasauli ... Ja noņems krievos, vai tad biedrība glābs? Āre, par to vajadzētu parūpēties ... Kā tad stāv ar tiem zaldātiem?»
«Nu, kā stāv,» Pēteris atbildēja, «mātei par maizes devēju jau norakstīts esmu ... pirmā šķirā neesmu. Ja jau tikai puišu nav pārāk liels trūkums, tad jau gan ceru izkulties ...»
Priekš Mikumietes tas bija par maz. «Vajadzētu drusciņ «pamakarēties», jau iepriekš nodrošināties,» viņa pamācīja. «Ar naudu var daudz ko izdarīt ... Vajadzēja jau agrāk no pagasta izrakstīties un ierakstīties kādā citā biedrībā ... Āre, tepat Mangaļos jau esot tāda. Simts rubļu tikai jāiemaksā ... ja tevi nodod, biedrība izpērk, tu esi bez bēdu! ... Var arī pačakarēties pie ārstiem. Iedod viņam kādu simtu, pāri simtu, viņš tevi pataisa par slimu, izraksta tev tādu liecību, un tu esi cauri ...»
«Jā, jā, ar naudu var visu!» Mikums piebalsoja. «Bet mūsu pagastā jau tā arī tika cauri: tika norakstīts par saimnieku vai atkal ieprecējās kādās mājās par saimnieku... Bija viens brālis no lozēm cauri, rakstīja par saimnieku atkal otru ... Bet dažreiz šis, kā norakstīts par saimnieku, mājas otram atpakaļ vairs nedod ... Cits atkal apprecēja kādu vienīgo meitu, tika norakstīts mātei par maizes devēju un bija vaļā ... Katrs jau taisās un makarējas, kā viņš var ...»
Pieri savilcis, Pēteris visu to noklausījās. «Es tur makarēties neko negribu,» viņš beidzot atbildēja ... «Nu, labi ... es izmakarēšos, ar naudu aizsmērēšu acis, bet kas tad aizies manā vietā ... Tāds pats latvietis, mans tautas brālis! ... Un tādam, kam pavisam nav naudas, tam zaldātos vēl grūtāki. Bet tā ... lai iet pēc likuma ... Ja man loze kritīs un man tomēr jāiet, tad jau vienalga: vai es eju vai cits aiziet ...»
Par šādu lielu toleranci pat Marīs uztraucās, ko varēja redzēt no sārtiem plankumiem viņas vaigā ... Bet māte pavisam aizskarta. «Kā tā nu var runāt! Zaldātu
gadi nav vis nekādi prieka gadi ... Kas no viņiem var tikt vaļā un to nedara, tas gan grēku pelnījis ...»
«Bet vienam jau tā kā tā jāaiziet,» Pēteris atvainojās ... «Kādu grēku tad tas pelnījis? ... Vai tad nu noraus kaklu, ja zaldātos nodos ... pārnāks jau atkal reiz mājās ...»
«Jā, jā, taisnība!» Mikums galu galā piebalsoja. «Ko nu, siev ... cik tad nu tie gadi ilgi? Agrāk, kad bija jādien divdesmit pieci gadi, tad tas bija citādi. Bet tagad ... neesi vēl labi apskatījies, jau mājā atkal ... Jā, jā, par to tautas lietu ... nu, kas tur liels — dibinās ar to biedrību ... Es skatos uz to, ko tā augstā valdīšana saka ... ja viņa atļauj, es turu līdz ...»
«Ja tas pēc likuma, kādēļ tad viņa neatļaus,» Pēteris attrauca. «Iesniegsim lūgumu rakstu, pieliksim klāt statutes ... tad jau mēs redzēsim. Sanāksim visi kopā pie manis ... cieti norunāsim. Bet mums taču vienreiz tai lietā kas jādara ...»
«Nu, zināms,» Mikums piebilda. «Mums pašiem tos soļus vajag spert ... kas tad cits priekš mums ies ... Nu labi, labi, padod man tikai ziņu ... es būšu ...»
Sarunas neveda pie tāda gala iznākuma, kādu Mikumiete vēlējās ... It kā aizvainota viņa klusēja, un tādēļ valodas arī bija diezgan nospiestas un grozījās ap ikdienējām lietām, kā laiku un tamlīdz ... Kad nu arī Mikumam pēc maltītes vajadzēja iet atpakaļ uz veikalu, tad arī Pēteris atvadījās un taisījās uz iešanu ...
Māte tad nu gan rādīja atkal laipnu vaigu un lūdza Pēteri, lai tas atnāk atkal! Marīs pat teicās, ka tai Iekšrīgā darīšana, un tā viņi varēja iet uz turieni reizā ... Pēterim tas, protams, bija ļoti tīkami ...
Marīs iedama bija tāda klusa un nopietna ... pārdomāja visu, kas runāts ... netrakoja ne ar valodu, ne ar darbiem ...
«Pēter, es nesaprotu,» viņa beidzot ieminējās. «Tu gribi dibināt tādu latviešu biedrību ... Vai tad mums, sievietēm, arī tur būtu kāda darīšana? Vai arī mēs priekš tās tautas varam ko darīt, dzirdi?»
«Jums, sievietēm, taisni liela loma!» Pēteris attrauca. «Jums vajag būt īstām latvietēm un gādāt, ka jūsu bērni uzaug par latviešiem. Tas ir nepareizi, ka mēs vietā un nevietā pļurkšķam pa vāciski ... Pa latviski mums visur vajag runāt ... bodēs un magazinās prasīt pa latviski: dodiet man to un to! Baznīcā iet latviešu dievkalpošanā. Atklātās vietās, viesnīcās runāt un prasīt tikai pa latviski ...»
«Jā, bet, ja labas drēbes mugurā, kā tur lai runā pa latviski?!» Marīs iebilda. «Noturēs tevi vēl par prastu ...»
«Taisni tādēļ vajag runāt pa latviski!» Pēteris pastāvēja ... «Lai tie kundziņi tad redz, ka latvieši nav tik vien kā kužas un prasti ļaudis ... Ja mums, latviešiem, pašiem būs savi mācīti vīri un savas smalkas dāmas, tad it visi sajutīs pret mums cienību! Bet tā viņi domā: ko tie, prasti bauri ...»
«Esmu kādreiz mēģinājusi magazinās prasīt pa latviski,» Marīs turpināja, «bet tad uz tevi skatās kā uz kāda brīnuma zvēru ... Dažā vietā nemaz neatbild ... Dažā iegrūž sliktu preci ...»
«Uz to nevajag skatīties! Mums ir jāpaliek pie sava un pašiem ar apziņu jāatzīstas, ka esam latvieši. Kādēļ par mums, latviešiem, var smieties, ka mēs runājam pa latviski? Tad jau var smieties arī par ozolu, ka tam ir ozola lapas, par lakstīgalu, ka tai lakstīgalas dziesmas un ne papagaiļa ... Un tādēļ katrai latviešu sievietei vajaga iet ar labu priekšzīmi pa priekšu. Tikai tādu es varu mīlēt un cienīt ... Ja es kādreiz ņemšu sievu, es precēšu tikai īstu latvieti.»
Marīs, klusu saprazdamās, spieda viņam roku ... cieši jo cieši, un viņš spieda pretim ... «Pēter, zini ... es tagad citādi nerunāšu kā tikai pa latviski un latviski ...»
«Tas ir labi, Marī, tā tu man patīc! Es tevi arī cienīšu kā īstu tautieti ...»
Kad viņi bija sasnieguši Vērmaņa parku, viņš ieminējās: «Vai zini ko, iztaisīsim labu joku! Iesim, nosēdīsimies uz lielā paviljona un prasīsim pa latviski, lai mums dod ko iedzert ...»
Runāts, darīts ... Tie uzgāja augšām, apsēdās pie kāda apklāta galdiņa, un Pēteris pamāja ar roku sulainim. Tas bija drīz klāt, — zalvjeti padusē, paklanījās: «Womit kann ich dienen?»
«Atnesiet man zeideli alus un glāzi sarkanā vīna!» Pēteris apzinīgi pavēlēja ... «Bet žigli! ...»
Bet sulainis palika stāvot kā stabs ... «Wie mein' Sie? Glas Bier unt Wein ...»
No viņa norautās galotnes vien jau varēja redzēt, ka tas ir skaidrs latviešu cilvēks, tikai negribēja saprast pa latviski ...
«Zeideli alus un glāzi sarkanvīna,» Pēteris vēlreiz atkārtoja. «Vai jūs saprotat pa latviski? ...»
Sulainis viņu lielām acīm uzlūkoja, tad aizgāja un nenāca vairs atpakaļ ...
Pēteris gaidīja un gaidīja, bet, kad nesagaidīja, tad sita ar savu nūju pa galdu, ka skan vien ... «St ... st! Kelner, hierher ... Kelner!»
Kā pa vāciski sauc, tā viņi nāk ... Piesteidzās otris un tāpat ar kalpīgu vaigu gaidīja uz viņa pavēlēm ...
«Zeideli alus un glāzi sarkanvīna ... jau reizi teicu ...» Pēteris atkārtoja pa latviski ... «Nu, pasteidzieties reiz! ...»
«Sprechen Sie deutsch ... ich versteh' nicht lettisch ...» sulainis atbildēja.
«Es maksāšu pa latviski un tādēļ arī gribu dzert pa latviski,» Pēteris vēlreiz paskaidroja. «Zeideli alus es gribu un glāzi sarkanvīna.»
Sulainis noraustīja kamiešus, aizgāja tālāk uz otru stūri un apstājās. Ja Pēteris nemaldījās, tad tas bija Kurmingks.
Pēteris nu no visas tiesas sāka palikt ļauns un sita ar savu nūju pa galdu, ka skan vien ... «Ē sulain, šurpu, sulain! ...»
Visa publika sāka tapt uz viņiem vērīga, bet sulaiņi, sabāzuši galvas kopā, smīnēja un nenāca neviens šurp ...
Pēteris, cilvēks, gribēja vai pārskaisties ... viņš sāka ālēties un kliegt ... «Ķelner, piķis un zēvele! Vai apkalpošanas te nemaz nav?! ... Vai te par savu naudu jālūdzas? ... Ķelner, šurpu ... ķelne—ē—r! ...»
Bet nevienu dabūt tuvumā! Beidzot kāds vecs vecis ar sirmu bakanbārzdu un ļoti perfidu seju iznāca no citu pulka un, jokaini smīnēdams, viņam tuvojās. «Jūs alu vēlaties, draugs,» tas sacīja skaidrā latviešu valodā ... «Lūgtu, aizejiet tur uz mazo paviljonu ... jums tur iedos ...»
Mazais paviljons bija priekš prastiem ļaudīm, bet arī tur ne labprāt runāja pa latviski ...
«Es pateicos!» Pēteris atkliedza, jo viņš saprata it labi, ko vecais ķelneris ar to gribēja teikt ... «Es neesmu nekāds fūrmanis! Es gribu dzert te pie apklāta galda ... es varu to samaksāt, vai saprotat . ..»
«Jā, jā, bet šī vieta ir tikai priekš kungiem, draugs,» sulainis aizrādīja.
«Taā!» Pēteris uzstājās. «Kas es esmu? Par ko jūs mani ieskatāt? Vai jūs domājat, ka man naudas nav?!» Viņš izvilka no krūšu kabatas savu resno deņķelbuku un atrāva to uz galda vaļā ... Papīra naudas kā biezs ... pat vairāki simtnieki ... «Ko jūs uzdrošinājāties? Kas es jums par draugu? Kur mēs cūkas esam kopā ganījuši? ... Es esmu kungs, un jūs esat ķelneris, saprotiet to! Es jūs samaksāju, un jums vajag mani apkalpot . ..»
Marīs smaidīja vien par Pētera «griezīgo» uzstāšanos, un vecis samazgātu galvu atvilkās atpakaļ pie citiem. Perfidais smīns viņa vaigā bija nozudis, un tai vietā bija lasāma apbrīnošana, gan visvairāk pret Pētera biezo naudas maku. Arī citiem ķelneriem tas ļoti imponēja, mutes ieplētuši, tie noraudzījās šurpu ... «Hat aber Geld wie Mist!» Bet kustēties tomēr neviens nekustējās. Vai nu tiem bija dotas tādas pavēles, vai arī paši nesamanīja, ko darīt ...
Pēteris klapēja un trokšņoja vēl arvien tālāk ...
«Saimnieks ... kur ir saimnieks! ... Atsauciet man saimnieku! Es neiešu projām, kamēr nebūšu dabūjis par savu naudu, ko paģēru ...»
Apkārtējā publika, kas visa bija vai nu vācieši, vai «kaunīgie» latvieši, tikai tagad īsti noskārta, ap ko lieta grozās. Vairāki kungi bija ļoti uztraukti par tādu Pētera uzstāšanos. Te, uz lielā paviljona, viņš iedrošinājās runāt pa latviski un gribēja pat vēl godīgiem ķelneriem uzspiest šo bauru valodu. Kā latvietis te vēl vispār drīkstēja ierasties ... Tādēļ bija dzirdamas visādas aizskartas piezīmes ... «Abführen lassen!» ... «Dummes Volk!» «Wo steckt denn eigentlich der Krampf?» «Aha, ein junglettischer Agitator ...»
Beidzot atskrēja elsdams pūzdams arī pats dārza nomnieks Ertaks ... glauns kungs ar šķeltu bārzdu. Vācieši viņu ļoti lielīja kā laipnu un viesmīlīgu nama tēvu. Bet tagad tas pavisam uzbudināts un nosvīdis ...
«Um Gotttes willen, was wollen Sie eigentlich,» tas, apspiezdams savu uzbudinājumu, Pēteri mierinādams uzrunāja ... «Verstehen Sie kein deutsch? ... Verlangen Sie auf deutsch, und man wird Ihnen schon verabfolgen.» (No dieva puses, ko jūs īsti gribat? Vai jūs vāciski neprotat? Paģēriet pa vāciski, un gan tad jums dos ...)
«Es protu gan vāciski, Ertak kungs, tikpat labi, kā jūs protat latviski,» Pēteris, neievērodams viņa aizrādījumu, atbildēja skaidrā latviešu valodā. «Bet tā ir mana darīšana, kādā valodā es runāju un saucu ... Jūs taču esat prātīgs vīrs, Ertak kungs, nu, sakiet, kā tāda lieta var būt! Ja es pa latviski varu samaksāt, tad taču man tiesība arī pa latviski saukt . ..»
«Ja, ja, ich verstehe Sie!» Ertaks atbildēja. «Was verlangten Sie! Schnaps ... Bier? ... Ein Seidel Bier und ein Glas Wein ... Kelner, bringen Sie sofort ...»
Ķelneris lēkšus taisījās izpildīt sava kunga pavēli, bet Pēteris atcirta ... «Nē, nē, nepūlieties velti! Es neņemšu pretim ne piles, kamēr nebūsiet mani apkalpojuši tanī valodā, kurā es pavēlu ... Ja jūs būtu ārzemnieks un nesaprastu pa latviski, tad es labprāt runātu ar jums pa vāciski ... Bet jūs esat tāds pat latviešu cilvēks kā es, bet kaunaties no savas tautības un lienat vācu ādā. Tas nav godīgi un arī veikala ziņā jums pašiem nāk par ļaunu. Es negribu nekā ...»
«Soo!» Ertaks viņu lielām acīm uzlūkoja ... «Dann brauchen Sie nichts ... vvollen nur krakehlen ... Ich bitte sehr! ... Gehen Sie doch, wo Sie lettisch bekommen konnen ...» (Taā! Jums tātad nekā nevajag... gribat tikai kasīties. Es ļoti lūdzu! Ejiet jel tur, kur varat dabūt pa latviski.)
«Nu, pats par sevi saprotams, Ertak kungs,» Pēteris atbildēja. «Vai tad jūs patiešām domājat, ka mēs tik ļoti pēc tā jūsu alus un vīna esam izslāpuši?! Par naudu taču tādas mantas it visur var dabūt ... Kamēr še pie jums notiek tāda cūcība, tāda nodevība pret latviešu tautu, tamēr mēs ne kājas vairs nespersim uz jūsu verandas un mūsu draugi un pazīstami arī ne ... Lūdzu, cienītā jaunkundze ... iesim! ...»
«Soo!»
«Jā!»
Palocīdamies kā īsts kavalieris, viņš piedāvāja Marīm savu elkoni, un arī viņa savā gaitā bija lepna un stīva, tikpat kā uz drātīm vērta ... Tā viņi, lepni galvas pacēluši, aizgāja ...
«Was ist da, was gab es da?» Ertaka pazīstamie viņu apstāja ... «Ach, vwas macht man!» tas paraustīja plecus. «Der junge Mensch scheint mir verschroben zu sein! ...» (Kas tur ir, kas tur bija? — Ak, ko lai dara? Tas jaunais cilvēks, man liekas, ir pārskrūvēts ...)
Turpretim uzbudinātā publika ne tik drīzi apmierinājās ... Kungi vēl ilgi dzīvi sarunājās, un dāmas raustīja kamiešus ... «Tie bauri un latvieši jau traki palikuši!» kāds vecs kungs norūca bārzdā ... «Pat uz lielā paviljona viņi grib sēsties mums līdzi. Tas nāk no tām lielām brīvībām, kas viņiem tiek dotas ... Dzimtbūšanas laikos tādas lietas nepavisam nebūtu iespējamas . ..»
Patiešām ne! ...
Pēteris ar Marī, ne vārda nerunādami, gāja uz priekšu. Lai gan tie bija rīkojušies pilnīgi ar apziņu un pēc sirdsapziņas, tad tomēr tie jutās iekšēji tikpat kā nopliķēti. Viņi taču ar savu labu nodomu nekā nebija panākuši ...
«Bet tu gan viņiem sadevi it visiem krietni!» Marīs beidzot ieminējās.
«Es pats esmu bijis ķelneris ... es zinu, kā tās lietas dara,» Pēteris atbildēja. «Tad jau nebūtu vērts, ja es neprastu citus ķelnerus iztirdīt ... Bet tāda izturēšanās no viņu puses ... Tā ir vairāk kā nekaunība ... tā ir nelietība ...»
Pēdīgi viņi atsveicinājās un izšķīrās. Marīs aizgāja savās darīšanās, un Pēteris atpakaļ uz savu veikalu ...
Viņš nevarēja un nevarēja norīt šo rūgto kumosu ... Mājās pārnācis, tas atrada priekšā Fuchsingu ... Aiz letes pēdējais iebaudīja viens savu parasto šņabi un cepa zakusku.
«Cik ilgi mēs tā gulēsim un snaudīsim!» Pēteris pietvīcis uzrunāja savu draugu. «Pats pēdējais brīdis ko darīt, lai tiekam pie savas biedrības ...»
«Jā, jā, man jau nekas nav pretim!» Fuchsings attrauca. «Man tas nav nekas jauns ... saki tikai tiem citiem ...»
«Ne tikvien kā biedrību, mums vajag arī savus veikalus,» Pēteris vēl turpināja. «Mēs pirksim tikai tur, kur mūs' pazīs un sapratīs mūs valodu ...»
«Būs arī reiz tādi laiki, vai domā, ka ne!» Fuchsings attrauca, «ja tas lonēs, būs latviešu diezgan! Būs tādi kungi latvieši, no kuriem tu ne domāt nedomā ...»
Pēteris atviegloja savu dūšu ar to, ka izstāstīja viņam visu notikušo ... «Tā ar mums, latviešiem, vēl apietas Rīgā!» viņš rūgti nobeidza.
Fuchsings, gudri smaidīdams, to visu noklausījās. «Kā tu arī varī būt tik dumjš un prasīt Vērmaņa parkā alu pa latviski. Tas nav veikalnieciski! Droši vien tu dabūtu pēdējās samazgas ... Tu varī būt latvietis, bet kas citam tas jāzin. Bet, ja tu glaunās magazinās prasīsi preci pa latviski, tu beidzamo braku dabūsi! Vai arī nemaz nedabūsi ... Redzi nu, kā tev izgāja! ...»
«Jā, kad es vienīgais uzstājos, kad ir mums arī tādi latvieši, kas domā citādi!» Pēteris Fuchsingu cieti uzlūkoja. «Tad jau nevar neko izdarīt ... viena bezdelīga vasaru netaisa! Bet, ja mēs visi, mēs, vīri, mūsu sievas un mātes, visi tā uzstātos, runātu un paģērētu pa latviski, tad ar mums tā vis nedrīkstētu rīkoties ... Ja esam latvieši, tad lai esam latvieši līdz galam ...»

Fuchsings saprata šo pārmetumu un domīgs pasmaidīja ... «Labs ir tas, kas ir mūsu interesē ... Labāk pa vāciski labu preci nekā pa latviski sliktu! Katra valoda ir laba un savā vietā. Ar latviešiem runā pa latviski, ar zirgiem un suņiem pa vāciski ... Ar kungiem eo ipso pa vāciski jārunā! Tā tu arvien labāki tiksi cauri ... Ardievu, Persi, uz redzēšanos! ...»

Open

Vienpadsmitā nodaļa
Nākošu sestdienas vakaru Brikmaņa vīnūzī sāka rasties daudz labāku viesu, kurus Pēteris visus raidīja kabinetā. Tur priekšā bija jau Mikums un Kreilis, Ķezbers un Šiliņš, Mārcis un Krustiņš un vēl citi, kas visi sēdēja pie lielā, apklātā galda un sauca katrs savu kārtu ... Tomēr, kā rādījās, šoreiz tie iedzeršanas dēļ vien nebija ieradušies, viņu nākšanai bija savi dziļāki cēloņi. Nāca vēl arvien jaunas personas klāt, pazīstamas un nepazīstamas ... Savstarpēji viņi apsveicinājās un pārrunāja dažus dienas jautājumus, bet tikai tā garām ejot, jo visi sagatavojās uz ko svarīgāku.
«Vai taisnība, kā teic, ka Igauņos un Piņos esot liels bads?» Kreilis ievaicājās. «Mans dēls teic, ka tas stāvot vācu avīzēs ...»
«Lotviešu avīzē or,» Mārcis papildināja ... «Iekš «Mojas Viesi» ...»
«Kas latviešu un vācu avīzēs stāv, tam visam nevar ticēt,» Šiliņš iesaucās. «Bet tas stāvot arī «Gubernementas avīzēs» un krievu avīzēs ... Trūkums Piņos esot tik liels, ka ļaudis ēdot sūnas un graužot priežu mizas ... Salna viņiem visas druvas nomaitājusi ...»
«Tās priežu lubas viņi maļot un berot klāt pie miltiem,» Ķezbers papildināja ... «Traki pavisam ...»
«Vajakis, kā tad šiem tā noaudzis?!» Kreilis noraustīja plecus ... ««Pie mums Kurzemē un Vidzemē gan tādas lietas nedzird.»
«Kā nu ne,» Mikums iebilda, «esam jau arī mēs ēduši kroņa maizi ... Atminos vēl itin labi, kad biju tāds puika ... Dienām bez maizes dzīvojām ... Mana māte, toreiz kalpa sieva, mūs, četrus bērnus, izvilka ar sieriem ... Kā brēcām pēc maizes, tā deva mums sieru ... Vēlāk tad pienāca kroņa milti ... maize rūgta kā žurku mēsli. Un nevarēja nomaksāt vien ... maksāja, maksāja gadiem ... cits vecs palika maksādams ...»
«Lai dievs pas' bada briesmas,» kāds cits piebilda. «Bet, kā dzird, tad būšot lasīt žēlsirdīgās dāvanas ... Ikvienam būšot jādod sava artava ... lielam un mazam ...»
«Tas ir itin prātīgi!» atkal kāds cits iesaucās. «Labāk es tur dodu savu artavu nekā priekš tās misiones iekš tās zemes, tās Āprikas ...»
Ieradās Fuchsings, Andrejs Spunde un vēl citi, savstarpēji apsveicinājās, un, kas vēl nepazinās, tie iepazinās. Tur bija mums jau pazīstamais Mārtiņš Balodis līdz ar Tilo fabrikas meistaru Pēteri Hānu, Jāņa skolas skolotāju Johanu Ratminderu Zasulaukā, Mārtiņa skolas skolotāju Jāni Kaktiņu un Mārtiņa baznīcas ērģelnieku Klasonu. Jānis Zilberfeils bija atvedis līdzi meseru amata grāmatvedi Pēteri Tidemani, meseri Vendi un vēl kādu jaunu cilvēku, kuru neviens nepazina un kurš, kā rādījās, nebija latvietis. Atnākuši bija Jāņa draudzes skolotāji Miķelis Krausberģis un N. Cirīts. No Poduraga bija ieradies Sīmanis Tīberģis, no Baltās muižas Aleksanders Rēže, šīs muižas nomnieks. Tālāk bija klāt enkurnieku aldermanis J. Roze, fūrmaņu vecākais Krastiņš, lējēji Veitmanis un Zade no Rozenkranca fabrikas, drēbnieks Lilienfelds, Kristaps Bergs un vēl citi. Andrejs un Didžis arī bija ieradušies, bet, kā no darba nākdami, netīrām, nosmērētām drēbēm un tādēļ apzinājās, ka lāgā nepiedien pārējai sabiedrībai. Viņi palika turpat ārā aiz letes, tikai lūdza Pēteri viņiem paziņot, kas iekšā tiek nospriests.
Bet tie, kas iekšā, tie nebija nemaz tik lepni. Kad Pēteris viņiem to pateica, tie sacīja: «Lai tikai nāk iekšā, lai nāk iekšā ... lai strādnieks vai kas ... mēs visi esam latvieši! ...»
«Cik priecīgs es esmu,» J. Ratminders iesaucās, «ja satieku Rīgā kādu
latvieti! Un lai viņš būtu diezin cik noplīsis un diezin cik nabags ... Kaut jel mūs, latviešus, visus varētu dabūt zem vienas cepures! ...»
Pēteris izgāja un biedriem to paziņoja. Bet viņi tomēr vēl kautrējās ... Visi baltiem elsķiniem un viksētiem zābakiem kā kungi, ko tad nu šie, tādi noplukuši, ies pulkā ... Palikšot jau tepat pie letes ... ko nu kungiem acīs līdīšot? Gan jau viņi dabūšot zināt visu, kas nospriests, un arī tam piekritīšot ...
Tagad vēl Jānis Zilberfeils iepazīstināja ar jauno cilvēku, ko bija paņēmis līdzi. Tas bija kāds vācu tautības ierēdnis Kleins, ar kuru tas bija iepazinies kādās vācu aprindās, ar kurām tas sagājās. Viņš bija piedāvājies apgādāt un sastādīt statūtus, ja būtu dibināma kāda biedrība. Zilberfeils viņu atvedis līdzi, lai gadījienā, ja viņa pakalpojumu būtu vajadzīgs, tas būtu klāt pie rokas ... Uz citu pieprasījumu viņam tomēr šīs telpas bija jāatstāj. Pēteris viņu ievadīja biljarda istabā, kur tas sāka amizēties ar maizes mātes Matildi.
Kad nu beidzot visi bija sanākuši, Spunde arī tagad kā vecākais un saprātīgākais piedzīvojumos sarunas atklāja. «Kādēļ mēs, tautieši, esam kopā, tas mums visiem zināms. Apstākļi tagad tiktāl grozījušies, ka mums, latviešiem, ir cerība dabūt no valdības atļauju dibināt savu biedrību. Bet vēl starp augsto valdīšanu un mums stāv vācu policija, kura mūs vēl arvien ieskata par šaubīgiem cilvēkiem. Citā vietā tāda kopā sanākšana priekš mums būtu vēl arvien liels risks ... Bet te, pie mūsu biedra Pētera Krauklīša, mums ir ļoti izdevīgi ... Uznāk mums Krampfs virsū un prasa, ko mēs te darām, mēs dzeram savu glāzi alus un vairāk neko nezinām ... Tātad, biedri, ziniet, kā vajadzības gadījienā jārīkojas ... Tagad nu mums vajadzētu pārrunāt, kādai tai biedrībai vajadzētu būt, un otrais — to ceļu, kā pie tādas biedrības tikt ... Es lūdzu izteikties ...»
Iestājās brīdi klusums, jo neviens negribēja nākt ar saviem ieskatiem klajā vai arī neprata tā «tik labi savas domas izlikt vārdos».
Tad Pēteris iesāka: «Mums, latviešiem, nepieciešami ir vajadzīgs savas biedrības. Apdomājiet, par ko mūs ieskata? Par mūsu naudu mūs nicina un zaimo. Ja mēs viesnīcās vai tirgotavās ko prasām savā valodā, tad mēs par savu naudu to nevaram dabūt. Un, ja nu mums tā klājas, rīdziniekiem, tad vēl jo sliktāki iet zemnieciņiem, kuri iebraukuši no laukiem. Tiem arvien iegrūž to sliktāko, tos nosmej un izvelk caur zobiem, it kā tie būtu kāds joku priekšmets. Un skaidri redzi, komijs tas pats latviešu cilvēks, tikai latvietis latvieti nepazīst vai negrib pazīt ... Mums tādēļ, latviešiem, pirmkārt, vajag savas biedrības un, otrkārt, mums vajag pašiem savu veikalu, kur mēs, latvieši, paši varam pirkt! ... Kāds labums tur būtu? Labums būtu tas ... tautietis tautieti mācītos pazīt, un nauda mums paliktu pašiem!»
Pēc šīs runas jau bija ievērojams sakustinājums. Atskanēja vairākkārt balsis: «Pareizi ... itin pareizi ...» «Mums vajag savas biedrības un savu veikalu.»
«Tas nu gan prātīgs vārds!» Kreilis beidzot izpūta kuplu dūmu ... «bet priekš tam vajadzīgs naudas!»
Šādas domas tomēr neatrada piekrišanu.
«Vai, cik Rīgā latviešiem naudas!» Pēteris Hāns iesaucās. «Ja mēs to visu tikai dabūtu vienkopus! ... Kur viņa ir? Vācu rokās viņa ir! ... Vienprātības mums trūkst, jā, vienprātības ... Ja katris latvietis dotu tikai vienu rubli, mēs varētu nopirkt visu Vidzemi ...»
«Vismaz mēs nodibinātu savu biedrību un savu veikalu,» Fuchsings piebilda ... «Tas mums dotu kādus labumus ...»
«Tos labumus mēs vēl nemaz nezinām,» Mikums šaubīgi sacīja. «Vai jūs domājat, ka tur liela peļņa no tādiem veikaliem?!... Preces maksā naudu...»
«Tu esi pats kaupmanis, Mikentāl,» Balodis iesmējās, «tu bīsties no konkurences ... Bet varētu jau nodibināt tādu naudas biedrību ... Kam nauda ir, tas to ieliek, un cits atkal ņem un maksā procentus ...»
«Rau, rau, tā būtu prātīga lieta!» Mikentāls piekrizdams iesaucās. «Ja es varētu kur naudu aizņemties, es tūlīt savu šefti paplašinātu ... Pelnīt var ...»
«Kāpēc ta ne!» Kreilis piebilda. «Es piepirktu vēl klāt zirgus un raspuskas ... Kad darbs ir, iznāk aprēķinums . ..»
«Naudu jau, protams, var lietot katris,» Bergs piebilda. «Var nopirkt vai uzcelt māju ... arī atmaksāsies ...»
«Tas viss, draugi, ir vēl nākotnes jautājums,» Spunde pavīpsnādams sacīja. «Pirms mums, latviešiem, jāizdabū cauri tāda tiesība, ka mēs varam sanākt kopā, ja vajadzīgs, katru dienu, un pavadīt savu laiku derīgi un tīkami ... Mēs tad varam gādāt par savu izglītību, noturēt visādas priekšā lasīšanas, izdot driķē derīgas grāmatas un sarīkot teātrus, kurus tauta par lētu naudu var apmeklēt ...»
«Koo?!» Mārcis izbrīnējies iesaucās. . . «Par teatriem vēl noudu moksāt! ... Mēs uz tirg's teātrus dabū redzēt diezgan bez noudas.»
«Tas jau pavisam cits teatris, Mārci,» Pēteris ņēmās viņu pamācīt. «Ko tu uz tirgus redzi, tās ir tikai prastības un lamāšanās, no kurām tu nekā nemācies ... Bet te tu varēsi daudz ko mācīties ...»
«Nē, nē, es jau soku tik, ko es domāju,» Mārcis attrauca. «Es to lietu saprotu tā ... var būt jau, ka tāds teatris ir vērts noudas.»
«Un kā vēl!» Pēteris turpināja. «Vai tu domā, ka vācieši citādi turētu tādu lielu namu un izdotu par to tik daudz naudas ... Redzi, viņiem ir savs teatris, bet arī mums, latviešiem, tāda vajag ...»
«Ka tas tā, Pēter, tad es jau esmu uz miera!» Mārcis viņam piekrita ... «Ikurāt, ja vācieši to vor', tad mēs ar to vor' ...»
«Tātad es redzu, ka ar tādu biedrību visi mierā,» Spunde sacīja. «Tagad tikai atliek jautājums, kā lai tos statūtus apgādā?»
«Vai mēs nevarētu griezties pie Bernharda Dīriķa?» Balodis ieminējās ... «Viņš tagad Rīgā ir ...»
«Viņš neuzņemsies,» Aleksanders Rēže paziņoja. «Mūsu iedoms jau sen bija dibināt tādu biedrību, kur tie gadi, kad jau to nospriedām pie manis Baltā muižā. Bet statūtus mums neapstiprināja. Teica, lai pieslienamies Latviešu draugu biedrībai Jelgavā.»
«To mēs nekad nedarīsim!» Pēteris iesaucās ... «Tie jau ir tie paši kungi un mācītāji, kas mūs apkaro ...»
«Mēs ar to nedarījām!» Rēže atbildēja. «Bet tagad Dīriķis nodevies pavisam citai lietai ... Viņš grib izdot Rīgā laikrakstu, kas būs tāds pat kā agrākās «Pēterburgas Latviešu Avīzes» ...»
«Ā, tas būtu ko vērts!» visi gandrīz reizā iesaucās.
«Koncesione viņam jau ir,» Rēže tālāk paskaidroja. «Drīzi lasīsiet «Baltijas Vēstneša» pirmo numuru ....»
Priecīgais uztraukums par šo ziņu ne tik lēti gribēja mitēties ... «Bet kā tad būs ar tiem statūtiem?» Spunde beidzot iesaucās, kad visi bija aizmirsuši lietu. «Kas tos sastādīs? Būs jādod tam pašam Zilberfeiļa vācietim...»
«Es tam protestierēju!» Šiliņš iesaucās. «Vācietim neparko ... Jā, krievam, tas citādi ...»
«Vai jums kāds krievs ir zināms?» Spunde jautāja.
«Man neviens nav zināms,» Šiliņš attrauca, «bet vācietim mēs nevaram
uzticēties ... Vācietis mums nekad labu nevēlēs un apvedīs mūs ap stūri. Vācieši visi ir blēži...»
«To vis nesaki!» fūrmaņu vecākais Krastiņš viņam pretojās. «Āre, toreiz, kad vēl dzīvoju Aleksandera ielā pie grafa Kellera un biju tur par mājas puisi, āre, kad tad mēs gribējām dibināt biedrību, vai, kā tad mums grafa dēls, jaunais studente, nāca par palīgu ... Viņš mums pilnīgi turēja līdzi un sacīja, ka mums, maziem ļautiņiem, vajagot savas tiesības izcīnīt. Āre, Ķezbers jau arī atmin ...»
«Jā, jā, taisnība!» Ķezbers apstiprināja. «Tas bija gan cilvēks ... Un, kad Krampfs mūs toreiz gribēja novest uz policiju, viņš vien mūs izglāba ... Man Šķiet, ka šis tāds pat kā grafa dēls. Tāds vācietis, kas mums labu nevēlēs, tāds mums nemaz tuvumā nerādīsies ...»
Pēc šāda paskaidrojuma uzskati grozījās lielā mērā Kleinam par labu ...
«Nu, vajadzētu viņu pasaukt un apprasīties, cik tad viņš par tiem statūtiem īsti grib?» Kreilis ieminējās ...
Arī citi tam piekrita, un Spunde lika ieaicināt šo vācu jaunkungu iekšā ... Tas bija slaids jauneklis gaišiem matiem un dedzīgām acīm, gandrīz par jaunu priekš tāda svarīga uzdevuma. Bet viņš bija ļoti glauni ģērbies, un pirksti pilni vizuļošu riņķu, tādēļ Matilde bija uz viņa kā uzvērta, un arī mūsu tautiešu uzticību šī viņa spožā āriene nostiprināja lielā mērā ... un vēl jo vairāk tas, ka tas bija ierēdnis pilī...
«Kleina jaunskungs,» Spunde viņu uzrunāja. «Pirms mēs jums tos statūtus uzdodam, mums vajag zināt, ko tas maksā?»
Visi gaidīja tikpat kā uz adatām, ko viņš teiks. Bet viņš ar savu atbildi ne tik ātri gribēja klajā nākt. Vienu roku iebāzis bikšu kulē, ar otru turēdams cigāru; no kura izpūta kuplu dūmu, vienu aci pa pusei piemiedzis, ar otru vērīgi lūkodamies, tas likās pārdomājam. «Tādi statutes prasa daudz darba, kamēr tos izstrādā ... Un vai jūs domājat, ka katram tos jau apstiprina? ... Tur vajag bišķiņ tā!» viņš izrādīja ar roku.
«Nu jā, zināms, bez tam jau neiet,» Kreilis piebilda. «Drusciņ vajag pasmērēt ...»
«Un kā vēl!» Kleins iespieda roku sānos. «Un, ja vēl no sākuma nezin, kur, tad lieta ir samaitāta uz visiem laikiem. Tur vajag zināšanas. Vai jūs domājat — ja es nebūtu pilī un man nebūtu ar visiem darīšana, es tādas lietas nemaz neuzņemtos.»
«Jā, jā, bet cik, cik tad?!» Spunde nepacietīgi gaidīja uz atbildi.
Kleins vēl likās pārdomājam un galvā pārrēķinām ... «Vai zināt, es jums taisīšu lēti ... redziet, man pašam tā lieta interesē ... jūtu viņai pilnīgi līdzi ... es jums taisīšu par trīssimts rubļiem ...»
Visi uzreiz klusi kā pelītes. Trīssimts rubļi toreiz Rīgā bija daudz vairāk vērti nekā tagad, un tādēļ gan vajadzēja drusku padomāt. Bet, otrām kārtām, tāds nopietns darbs un priekš viņiem tik daudz vērts ...
«Vai lētāki nevarētu?» Mikums iebilda. «Tā ir liela nauda ... Mums ir viens, kas uzņemas lētāki ...»
Tie bija salti meli, un arī Kleins to it labi izmanīja. Viņš tikai nelikās to manām un drusku padomāja. «Var jau būt ... kāds darbs?! Tas jau gan statutes iztaisīs, bet vai arī izdabūs cauri? Jā, kad jūs paši par to gādājat, tad tā ir cita lieta ...»
«Nē, nē, ko mēs tur zinām, mēs palaižamies pilnīgi uz jums!» Pēteris iesaucās. «Tikai jums pašiem vajag būt pilnīgi pārliecinātam, ka tā lieta ies un jūs tās statutes izdabūsiet cauri ...»
«Sicher!» Kleins ar džentlmenisku vienaldzību atbildēja. «Es nekad neuzņemos to, ko nevaru cauri izvest ...»
«Un jūs pilnīgi galvojat, ka mūsu biedrība tiks apstiprināta?» Pēteris valdīdamies slēpa savu prieku.
«Sicher!» Kleins pasmaidīja, it kā tā būtu nieka lieta.
«Bet trīs simti, tas nu gan, jaunskungs, par daudz,» Mikums kaulējās ... «Es sacīšu uz vārdiem ... divi simti piecdesmit ...»
Kleins uz viņu tik lepni un mazcienīgi paskatījās sāņus, ka Pēterim karstas asinis saskrēja vaigos ... «Ko nu diņģējies, Mikentāl, tur nav vārdam vietas!» viņš savu biedru apsauca. «Vai mūsu tautas lieta trīs simts rubļus vien vērta. Es tūkstoš rubļu par to nežēloju ...»
«Kāpēc tad?!» Fuchsings atkal viņu pārtrauca. «Ja var par trīs simti, kādēļ tad vajag tūkstoš? ... Īstenībā vajadzētu dot tikai mazu rokas naudu un pārējo, kad lieta izvesta cauri ...»
«Atvainojiet!» Kleins pret viņu džentlmeniski palocījās, dēmonisku smaidu ap lūpām. «Es par tik mazu atlīdzību varu uzņemties tikai tad, ja dabonu visu to naudu uz reizi ... Pa mazām daļām man tas nav iespējams. Būtu labāki, ja jūs parunātu ar kādu citu ... Es labprāt atkāpjos ... dodu jums pilnīgi svabadas rokas ...»
«Nē, nē, mēs paliekam pie jums... tur nav vārdam vietas!» Pēteris iesaucās, bīdamies, ka tikai Kleins neatsakās un biedrība viņam nepaiet garām. «Rakstiet vien kvītu ... Bet tikai pierakstiet to klāt, ka galvojat mums par drošu iznākumu un ka biedrība mums pēc tāda un tāda laika tiks apstiprināta.»
«Labi!» Kleins atbildēja ar tādu vaigu, it kā tas viņam būtu visai mazs nieciņš. «Sacīsim, — pēc trim mēnešiem jums biedrība būs rokā ...»
Viņš piesēdās rakstīt kvītu.
«Bet mums tās naudas vēl nemaz nav,» Spunde sacīja. «Tā mums jāsamet ...»
Visi uzreiz palika klusu ... cits citu pētoši uzlūkoja: kurš tad nu iesāks? Fuchsings domāja, ka jāuztaisa un jālaiž apkārt tāda liste ... bet Pēteris uz pēdām izvilka savu deņķelbuku un nolika uz galda simtnieku. «Tas būs no manas puses,» viņš sacīja. Fuchsings gan viņam mina ar kāju, kas nozīmēja tik daudz: netrako, netrako! Bet, kad Pēteris nepratās, viņš, izvilkdams no kabatas savu maku, sacīja: «Vai tev vajag sīkākas naudas, Persi? Es izmainīšu ...»
«Nē, nē,» Pēteris attrauca. «Es to visu lieku uz tautas altāra ...»
Fuchsings tad arī vairāk neteica ne vārda, izņēma no sava maka divdesmitpiecnieku un nolika to blakus Pētera simtniekam ...
Tas bija liels atvieglinājums Mikumam un Kreilim, kuri pēc Pētera simtnieka nezināja, ko darīt ... Vajakis, vai nu viņiem arī būs jādod simtnieks ... Viņiem jau sāka svīst ... Bet tā, kad cits jau devis mazāk, viņi noliek it piesarkuši blakus savu divdesmitpiecnieku ...
Cits deva pa desmit, cits pa pieci, cits vēl mazāk, kā nu katrs varēja. Bet suma vēl arvien sanāca divkārt tik liela, nekā vajadzīgs. Nolēma iecelt kasieri, kas lai to naudu uzglabātu turpmākām vajadzībām.
Spunde lika priekšā Fuchsingu, Fuchsings Pēteri, un Pēteris uzstājās ar tādu sparu priekš Mikentāla, ka tas tika ievēlēts ...
Tas tad nu arī, apzinīgs par savu amatu, izmaksāja Kleinam naudu, bet neaizmirsa vēl piekodināt: «Tā kā nu tikai mums tās statutes izraksti labi smalki! Nenoknapini ... labāk uzlaid vārdu vairāk, nekā atrauj ...»
Ja viņš naudu deva, tad viņš arī paturēja tiesību ko sacīt un saukt par «tu» ...
Un Kleins atkal no savas puses, ja nauda nāca, daudz uz to lietu neskatījās. «Nebaidieties, būs visas rechtes atzīmētas: dziedāšana, priekšā lasīšana, viss, kas vien vajadzīgs ... Pēc trim mēnešiem viss būs rokā ... varbūt vēl ātrāki ...» Un tad kā īsts džentelmens aiziedams palocījās pret visu sapulci ... «Pateicos, kungi, par naudu . . centīšos izpildīt savu pienākumu ...»
Viņš atstāja šo sabiedrību ļoti paceltā rožainā gara stāvoklī. «Zilberfeil, tu esi malacis, ka tu mums tādu āķi pievedi!» Kreilis tam draudzīgi uzsita uz kamieša. «Ja tas mūsu lietu neizvedīs cauri, tad neviens to neizvedīs ...»
«Kā tev, jāteic, tāds neizvedīs, kuram visi stūri un kakti pazīstami,» Mikums viņam piebalsoja. «Vai tu tur domā ielīst, kur viņš tev ielīdīs. Es saku: tagad mums tā biedrība tikpat kā rokā ...»
Un Pēterim tik priecīgs prāts un krūts tik pilna, ka viņam gribējās kliegt un saukt tāpat kā toreiz, kad tas sēdēja savam krusttēvam priekšā uz bukas, braukdams no Altonavas ... «Evā, draugi, uz to iedzersim! Tagad iet viss uz mana rēķina ... uzdzersim uz mūsu jauno biedrību! ...»
Šis priekšlikums atrada piekrišanu. Jo kādēļ tad nedzert, kad biedrība tikpat kā droša un nama tēvs tik viesmīlīgi izmaksā ... Viņi būtu dzēruši arī par savu naudu, bet viņš «ne par kādu naudu» naudu neņem pretim. Un tas lieliski nostiprināja ticību uz jauno biedrību ... Jo vairāk tie iemeta, jo vairāk tiem likās, ka izšķīst pēdējie kavēkļi viņu tik ilgi kārotai biedrībai ... Gadījies ir cilvēks, kas latviešus taisni mīl ...
Vienīgi Fuchsings bija citādos ieskatos. «Es vēl nekā nesaku! Varbūt ka viņš mīl latviešu naudu vairāk nekā pašus latviešus ...»
«Ei Saša, tu arvien visu redzi tumši!» Pēteris pārmetoši iesaucās. «Tici taču! Kur tad mēs pasaulē aiztiksim, ja cilvēks vairs cilvēku neticēs ... Viņš taču tik droši apsolīja ...»
Bet Fuchsings tikai gudri nosmīnēja.
«Tu, Persi, cilvēkus vēl nepazīsti! ... Arvien nevar ticēt ... Taisni, ja kāds tik daudz apsola, es viņam mazāk ticu. Kas tad viņš tāds ir? Vai ministris? Varbūt ka viņam ar padodas, bet es nekā vēl nesaku ...»
Pēteris pavisam saviebās. «Ja es tevi tik tuvu nepazītu, tad man būtu jādomā, ka tu nemaz neesi latvietis no sirds ... ka tu nespēji latviešiem līdzi priecāties ... Bet ko mēs runāsim ... gan jau tas izrādīsies ...»
Te viņam nejauši iešāvās prātā, ka Kleins pirmīt tik lieliski sviedās klāt maizes sievas Matildei ... Tā bija tagad nozudusi līdzi ar viņu ... Vai tikai viņam nopietnība!
Blēņas! Pēc tādas vieglas mantas nu gan viņam, tādam glītam cilvēkam, nav nekāda note ... Tādu muļķīgu iedomu dēļ patiešām nav iemesla nodoties kādām tumšām domām un aptumšot gaišās izredzes ...
«Iedzersim, draugi... lai glāze staigā! Nodzīvosim īsti jautru vakaru... Lai dzīvo jaunā biedrība ... Lai dzīvo Latvija, lai dzīvo Baltija! ...»
Lai dzīvo!
Viņi iztukšoja vēl dažu labu kausu, līdz pienāca brīdis, kad veikals bija jāslēdz ... Smagām galvām un vieglām sirdīm viņi tad izšķīrās ...
Pēc kādām dienam Kleins pienāca pie Pētera vīnuzī un pastāstīja, ka jau patlaban ķēries pie darba. Par šādu prieka vēsti Pēteris viņu uzņēma kā patīkamu
viesi ... pacienāja to ar smalku šņabi un labu uzkodu, kuru Matilde pagatavoja ... Zakusku jaunais vācietis atrada par ļoti teicamu, bet pašu nesēju nemaz nelikās redzam, it kā viņš to nekad nebūtu pazinis. Tas, vienkārt, izgaisināja Pētera aizdomas, it kā viņam ar Matildi varētu būt kāds sakars, un, otrkārt, lielā mērā nodibināja viņa cienību pret šo jaunekli, kura rokā, tā sakot, stāvēja nākamās latviešu biedrības liktenis, vai tai būs būt vai nebūt ...
Un džentelmens Kleins bija caur un cauri ... Pēterim tik ar lielām mokām izdevās piedabūt, ka tas pieņem kādu kārtu no viņa. Ja ne citādi, tad viņš sauc savu pretim, viņš negrib «gaunerēties» ... Pētera labo prātu uz sevi viņš algoja ar to, ka apmeklēja Brikmaņa vīnūzi biežāki, gan viens, gan līdz ar citiem draugiem. Viņi tad bumboja biljardu — Kleins bija sevišķi smalks spēlmanis — dzēra konjakus un citus smalkus šņabjus, tērēja smuki un maksāja, ja tik vien bija nauda ... Bet iztrāpījās arī reizes, kad tās nebija. Tad tas ar kautrīgu smaidu griezās pie Pētera un atzinās, ka šādu vai tādu iemeslu dēļ nācis ar savu kasi par īsu ... Vai viņam tēriņu nevarētu pierakstīt?
«Jā, jā,» Pēteris tam priekrita ... «tas nieciņš ... tur jau nav vārdam vietas.»
Viņš tīri vai jutās pagodināts, ka var Kleinam izpalīdzēt un vēl jo vairāk, kur tas strādāja priekš tautas ...
To Kleins arī it labi noprata un tādēļ turpmāk arvien biežāk un biežāk nāca ar savu kasi par īsu... Vecu parādu tas vairs nekad nemaksāja, jauns nāca arvien klāt, tā ka beidzot strīpa bija gara ... Pēterim jau lieta sāka izlikties šaubīga, bet kā nu aizliegsi? ... Jādod vien! Laiks pa tam jau krietni bija gājis uz priekšu, patecējuši noliktie trīs mēneši, pienākusi pirmā sala, uzsnidzis pirmais sniegs, bet no apstiprinātiem statūtiem vēl ne vēsts!
Pēteris tad nu sāka apjautāties, kā tad ar to lietu stāv?
«Tikpat kā jau darīts!» Kleins apgalvoja. «Tikai tur vēl tāds mazs āķītis ... vēl tur priekš kādām markām vajaga kādu rubļu desmit... Par nožēlošanu, man pašam iegadījušies daži steidzīgi neparedzēti izdevumi, tā ka acumirklī neesmu pie kases. Vai jūs man nevarat aizdot? ... Es domāju, tika jau samests vēl kāds fonds priekš turpmākām vajadzībām.»
Pēterim tika neomulīgi, ka viņš pat kautrējās acu pacelt ... «Tad jums jāgriežas pie mūsu kasiera kopmaņa Mikentāla,» viņš atbildēja.
«Atvainojiet, es to kungu labi nepazīstu,» Kleins diaboliski pasmaidīja. «Vai nebūtu iespējams, ka jūs to naudu man aizdodat no savas kabatas un vēlāk no viņa iekasējat? ... Redziet, caur to tā lieta tiek pasteidzināta . ..»
Tas bija tāds iemeslis, ka Pēteris nevarēja aizliegties ... Ja jau priekš tautas lietas vajadzīgs, viņš gatavs upurēt pēdējo kreklu no muguras ...
Bez tam Kleins patiešām bija visādi smalks un patīkams cilvēks, ka Pēteris viņu bija tīri iemīlējis. Kad tikai viņam tai biedrības lietā nebūtu arvien aizšāvušies priekšā tādi āķīši, tā ka viņš pie Pētera bija sadzēris ne vien daudz uz krīta, bet arī izpumpējis daudz naudas.
Citādi jau viņš cilvēks ļoti ... sevišķi sieviešiem tīkams tērzētājs un ļoti attapīgs un veikls uz tādām vieglām sarunām. Kā viena dzirkstele. Piemēram, kad viņš bija pie Pētera un tur ieradās vecā Mikumiete ar Marī, un ierunājās ar viņu, tad visa viņa izturēšanās bija tāda, ka Mikumiete mēdza sacīt: «Gaužām «artīgs» jauneklis! Viņš tev visu tā izrunājas, izskaidro ... tev priekšā, pakaļā ... nolasa no acīm, ko tev vajag, un to pasniedz ... Kas tas ir tāds par cilvēku? Kāda viņam ienākšana?»
Pēteris par to nekā nezināja sacīt, un tā laikam arī bija tā vienīgā vājā puse, ko Mikumiete pie Kleina atrada. Tādēļ, neraugot uz visu viņa artīgumu, tā pret viņu
ļoti vēsa un atturīga. Bet Marīs gan ļoti ar viņu gribēja triekties ... to ar valodu visādi aiztika. Bet Kleins bija diezgan smalkjūtīgs. Ar vienu acu uzmetienu tam pietika, lai izzinātu, ka Pēterim pie šīs meičas drusciņ lielāka interese, un tādēļ to tik smalkā kārtā iztaisīja, ka valodas bija jāpārtrauc, un viņš pats pazuda ...
Kas tur Marīm ... Viņai tas tīri vienaldzīgi! Viņai savs Pēteris, ar kuru varēja trakot, it sevišķi citu klātbūtnē ... Kad viņi vieni, tad no trakulības ne vēsts! ... Tad viņi klusi un nopietni, it kā ne pieci nemācētu izskaitīt. Skatījās apkārt vien kā zagļi, jo tādos brīžos Pēteris viņai mēdza laupīt tos skūpstus. Arvien un arvien no jauna! Viņa gan pretojās visiem spēkiem, bet vēl nekad nebija noticis, ka viņš nebūtu dabūjis to, kas viņam nācās ... Un skūpstu karstums liecināja, ka viņi zin, kas tie viens otram ... ka tie ar sevi skaidrībā.
Kad viņa tad nosēdās aiz letes uz Pētera krēsla, saules vai lietus sargu rokā, kā nu kurā gadskārtā, diega puscimdos, badīdama ar to grīdu, tad lepna kā uzvarētāja viņa pārlaida skatienu pār šīm telpām. Ikviens tad viņas sejā varēja lasīt: «Še es tā nākošā valdeniece! Man vienai un vienīgi vienai par viņu ir teikšana ...»
Un visi arī viņas tiesības cienīja un viņas skatienam padevās, izņemot vienu: maizes sievas Matildi. Tā viņai atbildēja ar tikpat spītīgu, izaicinošu skatienu ... Šai svešai, brūnai knīpai vajag zināt, ka arī viņa vēl pasaulē. Un Marīs arī instinktivi izjuta, ka viņai te darīšana ar sāncensi, pie tam vēl ar ļoti bīstamu un slīpētu. Jo Matilde izlikās tā, it kā tas, pēc ko Marīs vēl tagad cenšas, viņai jau būtu rokā ...
Tas bija rūgtais piliens Marīs laimes biķerī! Viņas sāncense, protams, par to nelikās bēdājot, trallināja un pogāja tikpat kā lakstīgala, ar savu sudrabtīro, bet dziļas kaislības pilno balsi it visus apburdama un piespiezdama savu konkurenti pat negribot uz viņu tikpat kā bez elpas klausīties. Bet, cik daiļa arī nebija viņas balss, dziesmas vārdi ievainoja Marī līdz sirds dibinam.
«Mans brūtgāns ir jātnieks
Un jātnieks stalts.
Tas zirgs ir gan ķeizara,
Tas jātnieks ir mans ...»
Mātei nebija ne jausmas par to dramu, kas norisinājās Marīs sirdī. Bet arī Mikumiete par vienu lietu labprāt būtu gribējusi tikt skaidrībā: vai Pēteris ir ņēmējs vai ne?! Viņai gan likās, ka viņam ar Marī vilktu, bet lieta neiet nemaz uz priekšu ... Tas viņu padarīja nepacietīgu ...
Viņa tādēļ ar Pēteri mēģināja arvien ierunāties par tādām nopietnākām lietām, piemēram: kā tad šim ar tiem zaldātiem? Vai esot cerības izkulties? Pēteris pa tam jau bija dabūjis skaidrību. Kā vienīgais dēls savai mātei un maizes devējs viņš tiek cauri ...
Nu kā tad — vai viņš nedomājot pats savu vietiņu pieņemt?
«Nu,» Pēteris atbildēja, «pēc norunas jau man vēl pāris gadu pie Brikmaņa ... Ar mani viņš mierā, un man jau arī visai slikti neiet ...»
«Jā, jā, pie cita par kalpu!» viņa iebilda. «Tas nav tā ... Plēsies, jāteic, priekš cita. Ja plēšos priekš sevis, tad zinu, kas man ir ...»
«Sava iztikšana man arvien ir!» Pēteris atbildēja. «Drēbes man ir, paēdis esmu, savs naudas kapeiks arīdzan! ... Ko tad man vairāk vajaga? ...
Atkal brīdi klusums, jo sarunu priekšmets bija izsīcis. Reižu reizēm viņa saldi
ieklepojās, tad beidzot, it kā dabūjusi jaunu sparu, steigšus iesāka. «Mēs jau, Krauklīt kungs, tā ne. Mūsu Marīm it viss sagādāts, kas priekš dzīves vajadzīgs ... pūrs, jāteic, pielocīts kārtu kārtām ... Ir jau pieteicies kāds ... kā teic, tad varen izticis cilvēks. Izvedīgs ... pašam savs vīnūzis ... Nu neba jau Marīs tukšā iziet ... pieci tūkstoši, tie mums stāv nolikti priekš meitas. Ja viņa iziet pie vīra,katrā laikā dabū tos līdzi .. Bet svešam, nezināmam cilvēkam mēs savu bērnu negribam uzbāzt ... Tur vajag labi izzināt! ...»
Viņa skatījās cieši uz Pēteri, jo tas taču nu tik skaidri bija teikts, ka skaidrāki vairs nevarēja ... Bet viņš tik smejas un nesaka nekā ...
Viņai pietrūkst, ko runāt. «Vai, cik salds un smeķīgs dzēriens!» tā reižu reizēm liek pie lūpām ķiršu glāzi, it kā nu vēl tikai tagad būtu nākusi pie tāda atraduma.
Beigu beigās viņa kā apvainota un aizskarta apklusa... Pēteris citādi tik laipns apkārt, ielej vēl vienu saldu šēlķinu, bet uz to valodu viņu nevar uzdabūt ... Tad jau laikam viņam prāts uz citu pusi ...
Tā laiks bija patecējis, un ne pie kādas gudrības viņa netika ... «Meit, mums nu jāiet,» viņa skubināja. «Iesim! ...»
Neraugot, ka Pēteris viņai tik laipns apkārt, viņa atvadoties pret to bija ļoti vēsa un rūgti piezīmēja: «Iesim nu, iesim, meit' uz mājām ... cik gudras esam atnākušas, tik gudras aizejam ...»
Cik patīkams viņai arī nebija Pēteris — jāteic, tik mīļš kā pašas bērns, — bet, ja jau viņš neprotas, tad lai ņem Marī tas otrs! Ko lai dara? ...
Pēterim nebija ne jausmas no tam, kas sagatavojās un kas tas otrs tāds bija.
Starpingks, viņa agrākais konkurents, tāpat pēc viņa parauga — kas vispār bija nācis modē — bija pieņēmis vīnūzi uz mēnešiem un labi nopelnījis. Vai nu viņam daudz vairāk kas kā Pēterim, kurš arī nebija pavisam tukšenieks, — vai maz vēl tik daudz bija kā viņam, — bet Starpingks bija daudz uzņēmīgāks un neturēja savu sveci zem pūra. Viņam arī labāki piestāvēja principāla loma, jo tas mīlēja labāk komandēt nekā tikt komandētam. Viņš tādēļ bija uzņēmis vīnūzi atsevišķā mājiņā pie agrākā Krāmu jeb Utu tirgus, kas toreiz atradās Daugavmalā. Šo lokālu tad pēc viņa apkārtnes tautas mutē dēvēja par Utu krogu, bet noiešana tur bija laba ...
Jau sen viņa ideāls bija noprecēt bagātu sievu, bet tagad nu viņam pavisam citāds pamats uzstāties. Tagad viņš ar pilnu sirdsapziņu varēja pameklēties pēc bagātām tēva meitām un taisīt izdevīgu partiju. Un tad tikai viņš vēl īsti parādītu, ko visu var ar naudu iesākt ... «Naudas,» viņš mēdza sacīt, «nekad nevar būt par daudz ... Tās jo vairāk, jo labāk . ..»
Starpingks tādēļ ļoti ievēroja turīgāko mātes meitu vārda un dzimuma dienas un nenāca tur nekad tukšām rokām ... Tā nejauši tas bija sastapies ar Marī, svinot kādu viņas draudzenes dzimuma dienu, un meitēns viņam ļoti bija iekritis acīs. Un, kad tas vēl dabūja dzirdēt, ka tai iet līdzi pieci tūkstoši, tad bija uz viņu tikpat kā uzmedots... Tāda nauda, ko ar to visu nevarētu iesākt!? Savu vīnūzi tas bija pa labai daļai uzņēmis ar lienētu naudu, un tādēļ tā viņam noderētu ...
Neraugot uz visu to, arī Marīs pati viņam vilka! Viņas nemitīgā, kustīgā nerātnība un dzīvība, viņas pārgalvīgā nebēdība, viņas pastāvīgā «neķēšanās» un vārdu cīņas, lai gan tukšas un bezsaturīgas, tomēr no Starpingka redzes stāvokļa asprātībā pats pēdējais vārds — tas viss lika šī vecpuiša sataukušai sirdij iedrebēties ... Viņš iekš Marīs iemīlējās līdz ausīm un dedza, ka tikai dabūtu viņu
nobučot, bet kur šo rokā dabūsi! Viņa tik vijīga un žigla, ka paresnajam kavalierim no tādām lietām bija jāatsakās ...
Viņa mīlestība vēl jo vairāk pieauga, kad tas nāca lietai tuvāku un izrādījās, ka viņam uz Marī nav diezin kādas izredzes. Viņš apmeklēja Mikentālus un negāja tur ar tukšu roku. Aiznesa tur savu pudeli «naļifkas» priekš sieviešiem un savu pudeli «nullsnapšķa» priekš nākamā sievas tēva ... Izlikās, ka viņš gājis pavisam citu darīšanu pēc, bet viņam bija līdz kāds vecāks kungs, kas pa to laiku, kamēr viņš pats «amizierējās» ar meitu, runāja par rozēm, sniegu, laiku, kamanu ceļu, dančiem un iemīlēšanos, — kas pa to laiku aprunājās klusu ar māti: ko tad šī par to lietu domā?
Atbilde: «Cilvēks nekas, patīkams, es ar viņu būtu pilnīgi mierā ... Bet mūsu bērns vēl gluži jauns, un nav zināms, uz kuru pusi viņam tas prāts nesas ... Spiest mēs savu bērnu negribam un droši pateikt arī nevaram ... bet tā vien liekas, ka viņai vilktu viens ... Zināt, Krauklīša kungs no Brikmaņa vīnūža ... Viņi abi pakopus uzauguši ... viņiem tās valodas briesmoti sapas! Kas jau nu ir, tas jau nu ir, mēs jau neko negribam slēpt. Var jau būt, ka viņai vēlāk tas prāts apsviežas citādi, bet šimbrīžam jau nu gan nekas nebūs ... Lai runā viņš pats Marīm. Redziet, vecākiem cilvēkiem šinīs laikos grūti izprast, kā tiem jauniem tas prāts ... Es tur nekā nevaru pateikt ... Citādi jau man nekas ... untlīgs, patīkams cilvēks ... sava vietiņa arī, kā dziržu ... Ja jau nebūtu tas Krauklīšu Pēteris, es jau ar mīļu prātu ...»
Kad «labais vīrs» to visu Starpingkam izteica, tas tapa pavisam tāds modīgs un sērīgs. Viņas asprātība un jautrība uzreiz kā ar roku atņemta, un Marīs viņu tīri vai izzoboja ... Vai viņš «trūvējot» pēc savas mīļākās? ... Gluži neapzinoties, tā viņu aizķēra līdz sirds dibenam. Bet neba viņa tik ļauni domāja, viņa tikai nezināja, kas noticies. Viņš vairs neprot atbildēt neko ... norīstās tikai vien...
Ai, kā tas viņam grauza sirdī! Visur ar savu drošu uzstāšanos tas bija gājis kā uzvarētājs, katris viņam pagrieza ceļu, un viņš arvien bija tas pirmais. Un te nu nāk kāds «Krauklītis» vai «Kauķīts» un nostājas viņam priekšā ... otrreiz jau viņam izjauc rēķinu. Tur jau pavisam no lomas jāizkrīt ... Un skuķe patika viņam tik ļoti, tik ļoti ... viņš aizgāja tikpat kā slims ... Nē, nē, no tāda puņķutapas gan viņš neļausies izcūkoties, Štrunt! Cīņa vēl nebija pamesta. Pie gadījuma viņš gribēja aplūkot savu sāncensi drusku tuvāk un viņu labi iztrīcināt. Viņa godkārības dzenulim uzstājās vēl trešais mērķis, blakus labai naudai un smukai sievai arī izcelt savu konkurentu no sedliem.
Pēterim nebija ne jausmas, kādi dusmu un skaudības mākoņi sagatavojās pār viņa galvu. Viņam jau tā tā biedrības lieta darīja raizes ... netiek un netiek nekur uz priekšu. Kleins atkal patlaban pie viņa ieradies. Atkal tur cēlies vēl tāds mazs āķītis, atkal vajag kādu aktu nodokli un stempelmarkas, un atkal tas nācis ar savu kasi par īsu. Ar divdesmit pieci viņam pietiktu, un lieta būtu cauri. Bet citādi varot iznākt ļoti nepatīkama novilcināšanās. Divdesmit piecu rubļu dēļ — tas taču nebūtu to vērtē! ...
Pēteris piesarcis klausījās ... Viņš tik daudz jau devis ... patiešām tā tauta iznāk priekš viņa par dārgu ... Viņš nemaz nesamanīja, kādu atbildi šim cilvēkam dot ...
«Vai pie mūsu kasiera jau bijāt?!» viņš ievaicājās.
«Atvainojiet,» Kleins pa pusei sāpīgu, pa pusei diabolisku smaidu attrauca, «viņš man "gluži svešs cilvēks... pavisam nesimpātisks kungs. Tik intimās lietās es griežos tikai pie labi pazīstamiem ...»
Patiesībā viņš meloja, jo arī Mikumu tas uz tā paša rēķina bija pāra reizes
nopumpējis. Tikai bija nācis pie atraduma, ka ar to iet daudz grūtāki nekā ar Pēteri.
Kad Pēteris vēl vilcinājās, viņš turpināja: «Esmu tos statūtus par lētu apņēmies, tā ir tā lieta! Man iznāk liels zaudējums. Bet es par to neko nesaku. Es taču pats visai tai lietai simpatizēju. Apdomājiet, ja mēs šo lietu dabūnam cauri, tad esam pastrādājuši tādu darbu, ka mūsu vārdus bērnu bērni daudzinās ... Un kas tur nieka divdesmit pieci rubļi! ... Nu, norunāsim tā: pēc divdesmitā, kad saņemšu algu, es jums to naudu atdošu ... Bet tai lietai es neļaušu iekrist ūdenī... nekad ...»
«Nu labi,» Pēteris beidzot sacīja un meklēja kopā naudu, «šoreiz vēl jums došu, bet tad pēdējo reizi ... Iekāms biedrība mums nebūs rokā, ne graša vairs ... Kur tas laiks, kad pēc norunas jau vajadzēja būt ... Parūpējieties taču ...»
«Maza lieta!» Kleins atmeta ar roku ....«Kad man tā nauda, lieta viens, divi, trīs cauri ...»
Te iebruka vīnūzī pa durvīm divi glauni kungi, viens tuklis ar «šupenpelci» un augstām oderētām galošām, otrs kalsens ar ciķelbārzdu un pelēku baranķena cepuri. Tas viens bija Starpingks un tas otrs Kurmingks, acumirklī bez vietas ...
Bramanīgi tie drāza cauri lielajai letes istabai uz blakus atronošo biljarda istabu. «Ē kelner, bufečik, marķiera še nav!» Starpingks, atvēzējis savu kažoku, iesaucās. «Štrunt! ... Divus konjakus, divus Mirandas cigārus! ... Alu arī dzersim, Fredi? Vēlāk! ... Nu labi ... divus konjakus un divus cigārus, bet živai! Nesnauž tur pie bufetes ...»
Pie tam viņš lepni nočinkstinaja kabatā sīku naudu, un viņa sejā varēja lasīt: tie ir vīri, kas to var! ... «Fredi, izgrūdīsim kādu partiju,» tas sacīja savam biedram. «Ko mēs ņemsim līdzi? Lai iet divi konjaki un divi cigāri ...»
Pēteris turpretim runāja vēl arvienu ar Kleinu un nebūt nesteidzās ... liekas, ka viņš to nemaz nebūtu dzirdējis. Jo, lai gan viņam nebija ne mazākās jausmas, kādēļ Starpingks nācis, bet manīja it labi cauri viņa provokatorisko toni ...
«Nu, kas ir, vai ir vai nav?!» Starpingks dauzīja ar keiju grīdu... «Ja nāk miegs, aizslēdz pirms to krogu cieti, tad varī izgulēties ... Ē bufečik, vai kurlis esi?! Konjakus un cigārus ...»
«Koška!» Pēteris uzsauca savam draugam, izdodams viņam ar to mutisku pilnvaru. «Apkalpo taču tos kungus ...»
Koška jau atkal nebija slinks. Viņš jau bez teikšanas to būtu darījis, bet viņam bija diezgan smalkas nāsis izost, uz ko tas izgāja, un tādēļ bez teikšanas nekustēja.
«Ko kungiem vajaga?!» tas jautāja ironisku padevību. «Cik konjaku? Cik alus? Cik cigāru?»
«Divus konjakus un divus cigārus!» Starpingks viņu mazcienīgi uzlūkoja. «Cikreiz man būs jāsaka? Bet feinus ... To labāko zorti, kas tev ir ...»
«Šampanjerkonjaku!» Kurmingks, izgrūzdams vārdus caur nāsīm, papildināja «Kognak viekss ...»
«Vai tad šim tas ir!» Starpingks nicīgi pasmējās. «Štrunt ar ... »
«Ko tad jūs domājat?» Koška viņu lielām acīm uzlūkoja. «Mēs jau neesam Utu krogū, kur nekā nevar dabūt.»
Starpingks pārsteigts baltām acīm uz viņu noskatījās ... Cirtiens tātad bija trāpījis ...
«Jā, ko tad kungi īsti dzers?!» Koška nepacietīgi iesaucās. «Šampanjerkonjaku! konjak vjē ... Vai arī to pašu kartupeļu čisčiņu ... Lētāk iznāks, ko?!»
Starpingkam bija pat piespiesti jāpasmaida ... «Štrunt ... dod to labāko zorti, kas tev ir ... Bet lokies ... Balles arī vajaga uzstādīt ...»
Koška jau nu ķelneris bija uz pekām ... deva visu, lai tikai kungi sauc ... Apkalpoja arī viņus pie biļarda galda, nemitīgi ar sevi sarunādamies: «Vai tad es nu nieka kungus apkalpoju? Dzerama nauda būs ... Iedzeršana būs ... Dzīvosim tupu rāpu kā pa Utu krogu ...»
Bet Starpingks to negribēja dzirdēt. Izdzēris savu glāzi, tas saviebās un nicinoši to uzlūkoja. «Gatavais Štrunt! ... Un ir ar glāze? ... Ne piņģerota lielumā ... uz mēles nav ko uzliet ...»
«Mēs jau neesam Utu krogū!» Koška attrauca. «Tur iževici dzer ar ķipjiem kartupeļu provi ... Pie mums nāk kungi ...»
«Nu, Štrunt arī... liec balles, ko babelē!» Starpingks uzsauca... «Dzeltens vidū ... jā, pļuks! Kas tas nu par biļardu, Štrunt ... Bantes cietas kā koki, bumbas kā izdiluši rati, pavisam sagrabējusi būšana! ... Ko nu, puikam nodod rokās vīnūzi, kas tur var būt ... Ir gan tas Brikmanis nolaidis savu vīnūzi ... Tīri kauns ...»
«Vajag tik prast spēlēt, biļards ir labs,» Koška palika pie sava ... «Pie mums ķeijas galus smērē ar krītu, Utu krogū bada griestos ...»
Starpingks, proti, tā darīja. Tas «Utu krogus», kā redzams, viņam nemaz nepatika, jo balti vien uz Koškas noskatījās. Bet ko tādam kleram darīsi! Viņš labāk to nemaz neievēroja un piegrieza visu vērību spēlei. «Sarkans vidū, dzeltens stūrī, dublē, šašarom ... Ak, krīt ... un ja vēl nebūtu tāds Štrunt biļards ...»
Viņš ņēma partiju pēc partijas, Kurmingks ne domāt viņam līdzi tikt ...
«Sasauc, sasauc, kungi, par tukšu nespēlē,» Koška mudināja. «Pie mums nav tā kā Utu krogū, kur cits citam acīs skatās; pie mums, kad divi spēlē, septiņiem vajag dzert...»
«Dzeltens vidū, atkal!» Starpingks likās to pavisam nedzirdot, bet tad uzsauca pats uz savu iniciatīvu. «Ē, padod alu, šņabi arī un uzkožamos ... paciņu Bafrā, to labāko zorti... Štrunt, Katrina šurp vai turp ... Cik man jāmaksā? ... Te būs nauda ...»
Viņš izvilka savu biezo deņķelbuku, izrāva no tā simtnieku un nosvieda. Laikam gribēja Pēteri ar to izbaidēt. Bet tam maks tikpat labi «spikots», tas izvelk savu un izmaina kā nieku. Koška iznes viņam un piezīmē: «Pie mums jau nav tā kā Utu krogū, pie mums sīkas naudas, cik vajadzīgs.»
Tas sasodītais Utu krogus! Starpingks spēlēja noskaities, bet krist viņam krita gan.
Kurmingks beidzot nolika ķeiju. «Ar tevi jau nav vērts spēlēt, tu jau spēlē tikpat kā marķieris ...»
«Kas marķieris, Štrunt! ... Vai ņemsi trīsdesmit priekšā?»
«Ā, tā ir cita lieta», Kurmingks piesolījumu pieņēma ... «Tad tu mani par Jani nevarī pataisīt ...»
Viņi laida atkal tālāk, bet tas pats dievs. Beidzot Kurmingks galīgi atteicās ... «Nav patiešām nekāda nolūka, ja nav līdzīga pretnieka ...»
«Man pretnieku!» Starpingks bramanīgi iesaucās. «Man tāda Rīgā nav... Kas grib te iekš visu Brikmaņa vīnūzi, un lai viņš būtu šāds klers vai tāds — izspēlēt ar mani uz biļarda?! ... Vai ir kādam dūša? ... Ja ir, lai nāk šurp, izpucēšu tikpat kā vecu flinti!»
Neviens neatsaucās... pat Koška tikai sarkastiski smīnēja: Iedzēris glāzi alus, viņš vēl reizi atkārtoja, izaicinoši zīmēdams uz leti, kur stāvēja Pēteris ...
«Kas tura man pretim, ja ir vīrs? Nu, Štrunt, rubli partiju... Ak kleri, vieni kleri ...»
Te Kleins, kas, Pēterim par lielu pārsteigumu, naudu saņēmis, nebija vis gājis tūdaļ projām, bet palicis noskatīties viņu spēlē, piegāja piepeši pie plaukta un, izmeklējis tur vienu ķeiju, sacīja: «Pamēģināsim mēs abi, draugs!»
«Tad tu, vācieti, gribi ņemt no manis stundas?!» Starpingks pašapzinīgi iesaucās. «Tiem kleriem bail? Štrunt, lai notiek! ... Tātad rubli no partijas bez tam vēl divdesmit kapeikas priekš tēriņa ... Pieņemts ...?»
«Olreit! Zecējiet ārā ...»
«Nu, tad tik raugi šurp naudu ... ak, kā krīt ...» Un spēlēšana gāja vaļā. Vai nu Starpingks pārāk saņēmās, vai Kleins pārāk nolaidās, no sākuma pirmais noņēma vairāk partijas no vietas. Par to viņš tad arī sāka lieliski plātīties. «Ar manim biļardu spēlēt, jaunskungs! ... Dzeltens vidū, sarkans stūrī, atkal Karline... redz, kur lasās ... Partija atkal! ... Štrunt, ko nu sauks? Kas tagad nāk līdz? Konjaks, alus, cigāri? Liec galdā, marķier, liec galdā ... jaunikungi samaksās ...»
Koška jau nebija slinks paklausīt, tā ka galds drīzi vien lūza no dzērieniem. Protams, ka tad arī pats nesējs varēja nodzerties līdzi, cik tik tīk. Un Starpingkam sekste auga augdama. «Ko nu ar puikām? ... Un ja vēl Brikmanis nebūtu tā nolaidis to galdu! Štos partiju reizi no reizes ...»
Bet tad lapa sāka griezties piepeši uz otru pusi. Starpingks laikam sāka drusku gurt, un Kleins tagad nu vēl īsti parādīja savu mākslu. Nevienu balli tas neizlaida ... tiklīdz tika klāt, tā partija cauri ... Starpingkam jāvelk rubulis pēc rubuļa ... viņam jau sāka svīst ...
«Kas tad nu, vai nu mute cieti!» Koška skaudīgu prieku iesaucās. «Skat nu, kā te vīram krīt! ... Velc tikai nu ārā to otru Katrinu ... mēs saskaldīsim ... Karline uz Karlini ... atkal vidiņā ... ak, cik smuki krīt ... Redz, tā vajag stundas dot ...»
«Lai pārskrien, lai pārskrien,» Starpingks sevi mierināja ... «pienāks arī mana reiza ... Štrunt! Katrina šurp vai turp ... netrāpa jau nabagu ...»
Un Kurmingks apzinīgi piebalsoja: «Tie ir vīri, kas to var ...»
Starpingkam patiešām drīzi vien nācās skaldīt otru Katrinu ... «Nekas, vēl jau makā turas tāds bišķis,» viņš, sevi mierinādams, atbildēja uz Koškas tītījumu. «Štrunt — tas priekš manis nieks. Nav jau tāds knēvelis, kuram nav ne plika vērdiņa pie dvēseles ... Man katrā laikā makā savi trīs, četri simti un zelta pulkstenis arī no simta —»
«Un par kažoku arī dos kādu rubļu desmit,» Koška, viņu aplūkodams, vērtēja tālāk ... «par galošām arī dabūsi uz pristiņa pāris rubļu ... Ak, ta nu kungiem paklīst sīka nauda ... nu varēs Utu krogā samīt uz veciem kažokiem ...»
Tas Starpingkam beidzot bija par daudz. «Utu krogū, Utu krogū!» viņš to mēdīja ... «Štrunt, kas tev par daļu?! Utu krogus tāds pats krogus kā šis Gnīdu krogus un vēl labāks ... Tu te cilvēkus riesi, kas ko patērē? Atstāj nost no mūsu dzēriena ... Štrunt, te tev nav nekāda darīšana! ...»
Bet Koška par to nemaz nesatrūkstas. «Pie mums nav tā kā Utu krogū, pie mums dzēriens pieder tam, kas vinnē ... Pateiciet viņam paldies, ka viņš arī jums, paspēlētājam, atļauj drusku pasmeķēt ... Kungs, vai brīv iedzert!?»
«Olreit, ko nu tik daudz prasi!» Kleins vienaldzīgi atbildēja, noņemdamies ar spēli.
«Tā! Prozīt ... uz veselību ... Divi spēlē, septiņi dzer, nav pie mums tā kā Utu krogū ...»
«Ak tu klers, ak tu klers!» Starpingks sāpīgi nopūtās ... «Nu, nav jau vaina ... varu samaksāt ... viens pats varu visu samaksāt ...»
Kleins viņu uzaicināja spēlēt kontra uz tēriņu, un Starpingks atteikties nevarēja. Viņš jau nespēlēja slikti un būtu arī varbūt kādas partijas vinnējis, ja Koška viņu nemitīgi nebūtu grauzis un pastāvīgi uztraucis. Bet tagad viņam vairs negāja it nekā. Arī Kurmingks, viņa draugs, atrada par vajadzīgu piezīmēt: «Vadzi, draugs, tu jau vairs nemaz nespēlē feini ...»
«Štrunt!» Starpingks attrauca. «Nelaime spēlē, laime mīlestībā ... Tas ir drusciņ vairāk ... Šādu tādu puiķeli izcelt no sedliem, tas man nieks! ... Es arī māku paņemt pieci tūkstoši ...»
«Vo, vo, vo, spēlē uz to laimi mīlestībā,» Koška iesaucās ... «Prozit, uz tiem pieci tūkstoši jau var iedzert ... Droši vien dabūsi to Glāzmankas žīdieti ar tiem pieci tūkstoši ...»
Uzreiz Starpingks nosvieda ķeiju. «Es nespēlēšu vairs ... Katriņa šurp vai turp ... es visu varu samaksāt, bet, kad tāda ļurbošanās, tad ne ... Štrunt, tad jau neviens cilvēks te nedrīkst ienākt ko patērēt ... Vai Brikmanis zin, kas te par būšanu ?!»
«Atvainojiet,» Kleins diaboliski pasmaidīja, «mēs taču norunājām tās partijas kontra nospēlēt! ...»
«Tās vecās nospēlēs un tad vairāk ne!» Starpingks paņēma atkal koku... «Nu, ilgi jau tas klers te nedziedās ... Ja man pieci tūkstoši, tad es ar māku to vīnūzi pieņemt ... Štrunt ... ies tālāk!»
Viņi nobeidza savu spēli ... Tā kā sanāca liela sturme jaunu viesu, tad Koškam vajadzēja stipri piepalīdzēt Pēterim, un tas nedabūja vairs ar Starpingku āķēties... Un, kad palika atkal plānāks un Pēteris atkal paskatījās, kā -ir, viņi bija jau projām.
«Tas te bija nācis mūs muļķot, bet nu izmuļķoja pats sevi!» Koška viņam smiedamies sacīja. «Vairāk nekā simts rubļu Kleins viņam noņēma skaidrā naudā un kur tad viss tēriņš ... Vajag arī ... Kā viņš pats izteicās, tam esot bagāta sieva paziņā ... nu ir palicis pavisam traks ...»
Pēteris ar labpatiku visu noklausījās, un ne prātā viņam nenāca, kas tā tāda bagātniece varētu būt. «Bet kur Kleins?» viņš piepeši iejautājās ...
«Aizgāja! ... Sametās ar to mergu ar acīm un aizgāja ...»
«Ar Matildi!?»
«Jā.»
Pēteris uzreiz palika tāds ērmots. «Koo?! Un ne ardievu nepateicis! ... Nu, kad viņam tik daudz naudas, viņš jau man to divdesmitpiecnieku varēja atdot ...»
«No viņa tu naudu atdabūsi?!» Koška pārsmiedams iesaucās. «Nu tad drīzāki no suņa desu un no zostēviņa auzas ... Tas puisis tev zin, kur naudu lietot ... Man rādās, šis vācietis ir liels bauerfengeris.»
Viņš to izteica it kā Kleinam par atziņu, bet Pēterim tas bija tikpat kā nazis sirdī. «Nu ir falši!» viņš nodomāja. Lietas apstākļi tam skaidri nostājās priekš acīm. Nav riktīgs cilvēks, viņš nav ... Ar biedrību nekā nebūs ... nav vērts ne domāt ... Jo kam nopietnas darīšanas būs priekšā un vēl tik steidzīgas, vai tam vaļas klerot apkārt un dauzīties ar skuķiem ... Kad tu izčibētu! Jo vairāk viņš par to lietu domāja, jo vairāk viņam vajadzēja skaisties ...
Vēlāk atnāca Fuchsings. Viņš nomanīja, ka Pēteri moca kāds iekšējs nemiers. Ne acumirkļa tas nevarēja nostāvēt uz vietas, it kā to kāds ar adatām badītu.
Vārdos tāds skops un saīdzis, kā jau kad cilvēks nācis pie nepatīkama atraduma un ir ļauns pats uz sevi ... Ka Kleins viņu lietā ko izdarīs, tur nebija vairs ko cerēt, bet Fuchsingam viņš to nedrīkstēja teikt un nedrīkstēja arī atzīties, ka maldījies ...
«Persi, kas tev kait?» Fuchsings viņu reižu reizēm uzrunāja. «Tu šodien pavisām tāds sabozies.»
«Galva sāp!» Pēteris atbildēja. «Pastāvīgi te tais dūmos un tvanā ... Izklaidēties arī nekur nedabū ...»
«Tev taisnība ... Cauras dienas šādā «vozduchā» dzīvojot, var arī slims palikt ... Un laukā pie pirmā sniega tik skaists kamanu ceļš ... Trapēm vien ļaudis šodien brauc uz Kudrē ... Vai mēs arī neaizlaidīsim?»
«Varētu! Vai arī kur citur ...» Pēteris atbildēja. «Es patiešām vairs nevaru nostāvēt uz vietas ...»
«Nu labi, izbrauksim pastaigāties ... brauksim, kur pagadīsies.»
Runāts, darīts. Pēteris izņēma no kases naudu, atstāja tikai maiņas tiesu, nolika Košku savā vietā un tad ar Fuchsingu izgāja.
Laiks bija rāms un mīksts, ielas spoži baltas, un pajūgu pogas žvadzēja no visām pusēm. Pirmo svabado fūrmani, kuram daudzmaz labāks zirgs, tie grāba cieti un sēdās iekšā.
«Uz kurien?» fūrmanis jautāja.
«Pabrauc tepat pa pilsētas labākajām ielām,» Fuchsings sacīja ... «vēlāk tad redzēsim ...»
Pajūgs šļūca pa glumo ceļu uz priekšu tikpat kā pa taukiem, tikai šur tur ap stūriem vai citādi pasveroties, paslīdēdams sāņus. Slieču šņākšanai pa vidu zirgu pakavi, knik, knik, knik, knik ... šī skaņa Pēterim ko tamlīdzīgu atgādināja ... Fuchsings, pacēlis galvu, aplūkoja Rīgas mājas. «Redz, kas par varenu namu!» tas iesaucās, kad viņi brauca garām Komersas viesnīcai. «Būs, laikam, pate lielākā visā Rīgā. Bet maksājuši viņi te par gruntsgabalu «štats kasei» dzīvu naudu ... Četrdesmit rubļu par kvadratasi ...»
Fūrmanis atgriezies arī iejaucās valodā. «Par to naudu, ko te maksā par asi, uz laukiem var nopirkt veselu pūra vietu par dzimtu.»
«Jā, par to mēs dzīvojam Rīgā, draugs», Fuchsings atbildēja. «Ar kuģiem vien izved par gadu par 27 miljonu rubļu preču, par 15 miljoniem ieved. Pilsētai līdz kādu 800.000 rubļu gadā ienākšanu. Jau pērngad, 1867. gadā, Rīgai bija vairāk par 102.000 iedzīvotāju ...»
«Jā, jā, tas ir pulka!» fūrmanis piebalsoja. «Bet kur nu laidīsim?»
«Laid te pa Suvorova ielu uz Pauluči ielu, ārā uz Lielo ielu,» Fuchsings aizrādīja.
Kad viņi brauca pa Pauluči ielu garām Vērmaņa parkam, Fuchsings aplūkoja otrpus ielas tukšos, neapbūvētos gruntsgabalus, kuri izstiepās līdz politechnikai, kuru patlaban cēla. «Redzi, Persi, ja mums kādreiz būs latviešu biedrība, te mums viņu vajadzētu celt. Te mums būtu pašā vidū. Visiem vienādā attālumā — Aleksandera vārtiem, Jāņa vārtiem, Smilšu kalniem, Sarkandaugavai, Pārdaugavai ... Kur tad latvieši citur ir kā pilsētas malienās ... centrā jau viņu nav ...»
«Jā, ar to biedrību,» Pēteris piesarcis rūgti iesmējās ... «Diezin, kas ar to būs.»
«Nu, vienreiz jau nu būs!» Fuchsings piebilda. «Vai nu taisni šoreiz, bet vienreiz būs ... kad būs pienācis tas laiks ... Viņi nevarēs to vairs aizturēt ... Redzi, katrai lietai vajag attīstīties ...»
Fuchsings nemaz nezināja, cik sāpīgu vietu tas Pēterim aizķēra, runādams
par latviešu biedrību ... Par to tikpat kā vairs nepavisam nevarēja runāt. Viņš jau patlaban gribēja Fuchsingam izstāstīt, kā akcijas stāv, bet tas viņu pārtrauca:
«Lūk, mūsu veča rezidence! ... Dzīvo viņš tikpat kā mazais dieviņš Francijā ...»
Viņi patlaban pabrauca garām konsula Rabemaņa mājai ... Pēteris to zināja bez viņa teikšanas; to, ko viņš te bija piedzīvojis, tas draugam vēl arvien slēpa ... Sērīgu smaidu viņš to visu atcerējās.
Viņi bija jau sasnieguši Lielo Pumpi, kur tagad atronas jaunā Ģertrūdes baznīca ... «Vai zini, Persi, ko?!» Fuchsings ātri iesaucās... «Aizlaidīsim līdz Kudrē (Coudray) viesnīcai! Apskatīsim, kādas firmas tur izbraukušas ...»
Pēteris bija uz miera, un fūrmanis laida knaši uz priekšu. Tie bija jau ārā iz pilsētas uz klajuma, kur tikai vēl kāda reta māja. Metās jau krēsla ... Viņi sastapa lielas braucēju rindas, gan fūrmaņos, gan privateķipažās ... Iekšā sēdētāji, pa daļai abēja dzimuma, bija ļoti jautri, skaņi sarunājās, trokšņoja, dziedāja ... lika brīžiem kučieriem pieturēt vai braukt soļiem un paši svaidījās ar mīksto sniegu. Pa lielākai daļai viens jaunskungs pret vienu jaunkundzi vai divām jaunkundzēm. Tas viss savienots ar lielu kņadu, iekliegšanos, kad labi trāpīts, atriebšanos, bēgšanu, gūstīšanu, mūžīgiem smiekliem, ar vārdu sakot, te atklājās īstā vīna vai šampanieša pārgalvība.
Fuchsings daudz no šiem ļaudīm pazina un, smaidīdams un galvu locīdams, ar tiem sasveicinājās. Viņš sastapa daudzas pazīstamas firmas.
Toreiz Rīgas firmas vēl nebija tiktāl atkāpušās no agrākās patriarkaliskās kārtības kā tagad un, starp citu, bija pilnos ziedos tas paradums,ka pie pirmā sniega šefs ar visu veikala personālu izbrauca kopīgi pastaigāties. Šāds pastaigāšanās galamērķis agrāk bija Altonava, bet toreiz tai jau stipri konkurēja Kudrē viesnīca uz Pēterburgas šosejas, kura atradās aiz tagadējās «Feniksa» fabrikas. (Šimbrīžam tādas izbraukšanas vēl notiek, gan daudz mazākā mērā, drusciņ tālāk uz «Villa Novu» un Šmerli.) Nebija nevienas daudzmaz pieklājīgas firmas, kas saviem ļaudīm šo prieku nebūtu novēlējusi. Tika visu cauru dienu ēsts, dzerts un dancots uz veikala rēķina.
Kudrē viesnīca bija pilnīgi tam mērķim ierīkota un pa galvenai tiesai no tam vien dzīvoja. Bija liela zāle, kurā spēlēja kamermūzika, un visi, kas vien vēlējās, varēja piedalīties pie dejas. Tāpat bija liels daudzums lielāku un mazāku atsevišķu istabu, kur visi tie varēja apmesties, kuri neapmierinājās ar vispārējo viesu istabu. Pa lielākai daļai izbraucēju pulciņi pie ēšanas un dzeršanas noņēma katris savu istabu, bet pie dejas visi pulciņi sagāja kopā. Vai arī tādi, kas gribēja būt pilnīgi par sevi, paņēma lielāku istabu un dejoja tur pie līdzpaņemto harfenistu muzikas.
Šādiem izbraukumiem piemita ļoti romantiska nokrāsa. Pat šefi, kas ikdienējā dzīvē bija bargi un nepieietami, še iesilušā prātā bieži vien sadzēra ar savām pārdevējām un kasierēm tubrālības ... Ja atkal vīrieši vien brauca, tad šādām sabiedrībām drīzi vien piesitās «ļaunas» sievietes, kas tos pavedina uz neceļiem. Tādēļ tad arī bieži brauca līdzi pašu cienīgās un viņu meitas, kuras tad savukārt iemīlējās savu tēvu komijos un kantoristos. Tādās reizēs tad pie šādiem izbraukumiem notika tās lielākās «siržu zādzības». Un, ja izredzētais daudzm az bija cilvēks, tad vecāki arī daudz neliedzās, pieņēma jaunos cilvēkus par saviem
znotiem un veikala kompanjoniem, un vēlāk tie attīstījās par tādiem pašiem principāliem. Caurmērā dzīve toreiz, ja arī ne bagātāka, tad tomēr bija daudz vieglāka un drošāka nekā tagad. Konkurence vēl nespieda tik smagi, un ļaudis arī nebija norobežojušies tik cieši mantīgos un proletāriešos ... ja tikai tie vienas tautības. Bet patlaban arī Rīga bija sasniegusi to laikmeta sliegsni, kur tas tapa citādi ...
Viņi beidzot pieturēja pie zili pelēkas koka mājas ar izrobītām zimzām un lika fūrmanim uzgaidīt. Bija jau sadegtas ugunis. No lielās zāles skanēja pretim mīkstas vijoļu un flautu skaņas klavieru pavadībā ... Beidzamie izbraucēju pulciņi izlaida pēdējo hopsā valsi, lai dotos atpakaļ uz pilsētu. No citām istabām un no koridoriem plūda pretim ēdienu smarža, jaukta ar smalku cigāru un vīna tvaikiem, kas ziemas laikā izdarīja sevišķu kairienu uz nerviem. Ķelneri vēl arvien steidzās, ka ļipas vien kustēja, jo bez lielākām sabiedrībām bija izbraukuši vēl atsevišķi pārīši, kuri pa vienam vai vairākiem tādiem kopā gribēja paturēt kopējas vakarīņas un uzdzīvot.
Fuchsings, kuram tās vietas pazīstamas, gāja pa garo koridoru zālei blakus uz priekšu, vai nevar te sadzīt kādu tukšu istabiņu, kur apmesties un pastellēt vakarīņas. Meklēdams pēc vienas tādas, tas atrāva vaļā kādas durvis, kuras ķelneris aiz pārskatīšanās nebija pieslēdzis, bet istabiņā bija ievietojies kāds mīļš pārītis.
Pie bagātīgi apkrauta galdiņa, uz kura pat netrūka ledus kubliņa ar «uzstādītu» šampanieti, kāds jauns vīrietis ar jaunu dāmu dzīvoja labu dienu. Pārsteiguma brīdī tā viņam sēdēja taisni uz klēpja un bija apķērusēs ap kaklu.
«Jēzus Marīja... pans!» viņa izbijusēs uzšāvās un atlēcās no tā nost... Matilde ...
Arī viņas kavalieris uzlēca kājās un tāds jocīgs un apjucis viņu uzlūkoja. «Atvainojiet, mēs te ieturam mazas vakarīņas ...»
«Jā, jā, mēs jau redzam,» Fuchsings attrauca, «piedodiet, ka iztraucējām. Bet tas nebija ar nodomu ... iesim, Persi ...»
Bet Pēteris nekust ne no vietas. Viņam acis sāka zvērot, ķermenis trīcēt, bargi tas uzlūkoja gan Matildi, gan viņas kavalieri. «Kleina kungs!» viņš ar mokām izdabū, jo balss negrib lāgā klausīt un smacē viņu nost ... «Kleina kungs!» spilgti skan tukšajā koridorā. «Vai tā jūs strādājat priekš mūsu lietas?! ... Ak jūs?! ...»
Kleins patiešām jutās neomulīgi un nesaprata, kā lai šo savu soli attaisno. «Ko es tur varu darīt, ka jums neapstiprina!» viņš beidzot atcirta ... «Jā, kad jūs nebūtu jaunlatvieši, tad gandrīz ... Es darīju visu, ko spēju, bet jaunlatviešiem nedod ...»
Bet no vaiga tam varēja nolasīt, ka tas tikai mānījās un nekā nebija darījis.
«Taā!» Pēteris uztraukts drebēja. «Un ko jūs visu laiku apgalvojāt?! Ko jūs man vēl priekš dažām stundām teicāt? ... Un kādēļ jūs naudu ņēmāt, kad jums tas nebija iespējams? Atbildiet man to! ...»
Viņš sita draudēdams ar dūri uz galda, ka šķīvji vien lēkāja, un viņu smalkās vakarīņas draudēja aiziet pie velna ...
Kleins kodīja lūpas. «To nieka kapeiku dēļ ... par to jums nav vērts skaisties ... Varu jums tās atdot ...»
«Kleina kungs!» Pēteris skaldīja galdiņu tikpat kā malku. «Jūs esat šubjaks, krāpnieks, nelietis ... Un viņa ... viņa ... fui ...»
«O, nemaz!» Kleins uzreiz sāka citā balsī un ciniski iesmējās ... «Lūdzu neuztraukties ... Ja jūs domājat, ka jums uz šo dāmu lielākas tiesības, tad jau mēs to citādi varam izdarīties ... Kas tā gan par izturēšanos ...»
«Muļķības,» Fuchsings iebilda. «Persi, nāc iesim ...»
«Jūs neģēlis, jūs ...» Pēteris, to neievērodams, kliedza ... «Jums acīs iespļaut ...»
«Mans kungs!» Kleins saslējās. «Esiet tik laipni un atstājiet mūs! ... Jeb es saukšu ķelneri ... Jūs esat pavisam neizglītots zemnieku klucis ...»
«Tu vācu pļukata ... žuliks!» Pēteris smēla, bet Kleins veikli izvairījās sānis. Viņš nostājās grasošā pozicijā, jo Pēteris mēģināja otrreiz ...
«Jēzus Marīja!» no vienas puses Matilde metās starpā, un no otras puses Fuchsings viņu turēdams mierināja: «Persi, Persi, netaisi dumjības ...»
«Laid mani, laid!» Pēteris lauzās no viņa tikt vaļā ... «Es viņu nožņaugšu ... es viņu ...»
Bet Fuchsings saņēma viņu arvien cietāki un cietāki, ka tas noķepurojās vien ... «Apžēlojies, Persi, kam šādu kņadu ... to lietu mēs vēlāk nokārtosim itin mierīgā garā ... Jūs, Kleina kungs, mums izkrāpto naudu atmaksāsiet ...»
«To mēs vēl redzēsim!» Kleins attrauca. «Lūdzu tikai nelietot nepiederīgus izteicienus ... Es neko no jums neesmu izkrāpis ... To nieka kapeiku dēļ — — Vai zināt, man vajag tikai teikt Kubem vienu vārdu, un jūs šīs saules vairs neredzēsiet ...»
«Oho!» Fuchsings iesaucās ... «Tad tāds jūs esat goda vīrs ...» Bet tālāk tas ar nevarēja ar viņu debatēt, jo vajadzēja saņemt visus spēkus, lai noturētu savu satrakoto biedru. «Laid mani, laid ... es viņam ... man nāve vai viņam ...»
Redzēdams, ka citādi galā netiks, Fuchsings to paņēma kā bērnu uz rokām un iznesa pa durvīm. «Mēs par to lietu vēl runāsim!» Tas uzmeta Kleinam grasošu skatienu. Vācietis uz to atbildēja, strauji aizcirzdams durvis un tās no iekšienes aizslēgdams.
Bet uztrauktais Pēteris arī vēl tagad Fuchsinga rokās ķepurojās tikpat kā tiepumīgs bērns. Draugs noprata, ka še viņu apmierināt būtu veltīgs darbs. Viņš tādēļ to nesa tieši uz kamanām ... Sulaiņi un daži viesi noskatījās viņiem pakaļ, kas tie par ērmiem!
Ievīstījis viņu kamanās un uzlicis cepuri taisni, tas uzsauca: «Brauc, kučier ... atpakaļ uz Rīgu.» Un nākošo acumirkli viņi, pogām žvadzot, pilniem rikšiem vien šļūca turpu, no kurienes nākuši ...
Vēsais gaiss darīja labu Pētera sakarsušai pierei, un maz pamazām Fuchsingam izdevās viņu apmierināt un pārliecināt, ka viņa dusmas veltas ... «Vai es tev jau to iepriekš nesacīju? ... Tas taču bija sagaidāms.»
«Teici jau, teici!» Pēteris rezignēja. «Bet kā cilvēks tā var rīkoties ...»
«Tu redzi, ka var ... un ar uztraukšanos tu pie tam neko nevarī grozīt ... Tas tikai dara karstas asinis un nelīdz neko ...»
«Tev taisnība, pats to ieskatu, ka mana izturēšanās ir aplama ... Bet, ja es tikai vien varētu, šim cilvēkam es diezin ko nodarītu ...»
«Tā tu viņam nemūžam nepietiksi,» Fuchsings sacīja. «Ja tu kādam gribi pietikt, tad tam nevajag zināt, ko tu par viņu domā ... Bet nu esi prātīgs! Brauksim uz Klostera pagrabu un paturēsim labas vakarīņas ... Tev nepieciešami vajadzīgs izklaidēties ...»
Bet pie īstas omulības un izklaidēšanās viņi netika. Pēteris lēja konjaku uz konjaku, bet viss tas aizgāja tikpat kā aiz ādas. Savā mūžā viņš vēl nekad tik daudz nebija sadzēris, bet nekāda iespaida uz viņa gara stāvokļa ... pat lāga apreibt tas nevarēja. Arvien un arvien sāpīgais dzēlums sirdī. Pat ja tas notikumu
bija piemirsis, šis dzēlums viņam atgādināja, ka tas ko piemirsis ... Ka biedrība iekritusi atkal ūdenī... un vēl ko citu, bet par to viņš nekā negribēja zināt ...
Tikai ap pulksten vieniem naktī tas pārradās mājās un devās uz savu istabiņu ... Ķerdams pēc durvju kliņķa, tas uzķēra siltu cilvēka miesu ...
Ātri tas uzvilka uguni ... Matilde! ...
«Tu!» viņš iešņācās ... «Ko tu še meklē?! ...»
Kā glodene viņa pie tā uz ceļiem, saķer "viņa roku un to karsti, karsti skūpsta ... Viņš jūt ko karstu un slapju ... bezgala žēlums sagrābj viņa sirdi ...
Bet tad viņam skaidri priekš acīm, kā viņa sēž Kleinam uz klēpja ... Sašutums un riebjums nomāc žēlo stīgu ... «Nost, nost ... kuņa ... apēdi mūsu biedrību ...» Viņš to sit, grūž no sevis nost, bet viņa arvien karstāk līp un glaužas klāt, un kaisli čukst: «Sit man ... sit, sit... darī man sāpes ...»
Tad viņš to no sevis atrāva, ka vai kauli nobrikšķēja, un aizsvieda to kā kādu vecu kankaru istabas vidū ... Iekāms tā paguva atjēgties, viņš bija jau savā istabā un durvis nokraikšķēja ...

Še tumsā vēl tikai dažas skaņas, grūti izprast, vai smiekli vai vaidi ... Tad viss klusu ...

Open

Divpadsmitā nodaļa
Pagājušas atkal vairāk nedēļas, un Pēteris notikumu jau pa pusei aizmirsis. Visu laiku viņš nodevies tiktāl saviem vīnūža darbiem, ka gar citu vairs necēla ne ausu. Neizdevība darīja arī iespaidu uz viņa biedriem, kuri tagad ieradās pie viņa arvien retāk. Pret to «tautas lietu» bija iestājies atkal tā kā nogurums un vienaldzība.
Tas bija 1868. gada sākumā. Jauns gads bija uzsākts ar labām cerībām, bet neviens nezināja, ko viņš nesīs. Nevienam nenāca prātā, ka latviešu arājam tas būs viens ļoti grūts gads. Tiklīdz Vidzemē, kā Kurzemē cauru vasaru nenolija ne pilītes lietus, aiz liela sausuma meži dega un no dūmiem bija piekūpuse visa «dieva zemīte». Ziemas labība gan vēl cik necik padevās ... salmos gan īsa un smalcina, bet graudi bija labi. Turpretim vasarājs, kā sēts, tā palika. Tikai šur tur rets labības pudurītis sarkanajā tīrumā, šur tur kāda reta vārpiņa ... Rudenī tad arī izkaptij nebija nekāda darba, bet saimes izgāja un retos pušķīšus noplūca ar rokām. Dažs saimnieks pa visu savu tīrumu salasīja uz mata tik daudz pūru, cik bija izsējis, un, kas salasīja otru graudu (divreiz tik daudz, cik izsēts), tas varēja teikties laimīgs ...
Bet gada sākumā, kad baltā sniega sega sedza zemi, neviens to vēl nezināja. No jaunā gada jau arvien sagaida, ka tas būs labāks par veco. Un vecais bija sitis dziļas rētas kaimiņiem igauņiem un somiem, ar aukstām miglām nosaldēdams viņu druvas un atstādams tos bez maizes. Pagājušā gada neraža nu tikai vēl šā gada sākumā sāka rādīt savas draudošās sekas. Avīzes, lielās un mazās, visnotaļ ziņoja, ka šīm kaimiņu provincēm jāiet bojā, ja valsts un sabiedrība nenāk tām palīgā. Sāka lasīt labdarības dāvanas priekš bada cietējiem, un arī Rīga šinī ziņā negribēja palikt citiem pakaļ. Bads Igaunijā un Somijā jeb, kā toreiz sacīja, Piņos bija svarīgais punkts uz dienas kārtības un visu mutēs.
Sastādījās komitejas, tika izlaisti uzsaukumi, bet tikai vācu un krievu valodās. Ar tiem nu lāgā nevarēja pietikt lielajām ļaužu masām, kuras sastāvēja no latviešiem. Viens otris latvietis, kas vāciski prata, savu artavu arī neliedza, bet pret lielo vairumu lūdzēji ar saviem uzsaukumiem bija mēmi, un šo masu kabatas tad arī palika mēmas pret tiem. Šo nedabīgo apstākli bija ievērojusi arī Rīgas «augstā rāte». Ja arī latvieši paši viņas acīs nebija pilnvērtīgi un vāciem līdzi stādāmi, tad tomēr latviešu kapeikas bija tikpat pilnvēitīgas un labas kā vācu, tikai jautājums bija, kā pie tām pietikt? Augstā rāte te velti galvu lauzīja, jo latvieši bija tā norāti un iebaidēti, ka nebija neviena cilvēka, kas viņus varētu priekš šīs labdarīgās lietas organizēt. Jo tik daudz, cik luterāņu mācītāji varēja, tas bija ļoti maz, un tos grašus, ko dievbijīgie baznīcēni iemeta upura makā, tos baznīcām pašām vajadzēja.
Runāja, ka arī administrācija nolēmusi dāvanu lasīšanu, cik varēdama, paveicināt. Bez komitejām vēl dažām atsevišķām personām, kuras atklātībā caur saviem nopelniem sabiedrības labā pazīstamas, piesūtīšot apstempelētas listes priekš dāvanu lasīšanas bada cietējiem.
Kādu vakaru pie Pētera ieradās Spunde un Fuchsings un uzaicināja viņu sev līdzi pastaigāties ... Tā kā Koška varēja palikt Pētera vietā, tad pēdējais arī paklausīja. Un no šīs pastaigāšanās tie beidzot iegriezās Klostera pagrabā ...
Te tāpat visu mutēs lielais posts Igaunijā un Somijā — un kā šo postu segt? To dzīvi pārrunāja pie galda kāds ierēdņu pulciņš turpat blakus mūsu draugiem. Tāpat runa bija par kādu no administrācijas izlaižamu sarakstu, kurā būšot minētas visas tās personas, kurām uzticēta naudas vākšana.
Patlaban tiem pienāca vēl kāds jauns biedris, un tas sacīja, ka nākdams nupat guberņas tipogrāfijā dabūjis šo jaunizlaisto sarakstu. «Neesmu vēl tajā ieskatījies,» tas sacīja, «bet tavam vārdam tur arī katrā ziņā vajag stāvēt, Hīmiller. Tu taču tik daudz esi darbojies sabiedrības laukā . ..»
Ar šiem vārdiem tas griezās pie kāda sava biedra, mazliet patukla pusmūža cilvēka ar šķeltu bārzdu, kā jau toreizējā mode prasīja.
«Katrā ziņā,» kāds otrs piebalsoja. «Hīmillers jau nodibinājis tik daudz biedrību, ka vairāk nav ko dibināt. Bet par priekšnieku viņš nevienā nav ticis ... to godu viņam paņēmuši arvien citi.»
No šiem vārdiem izskanēja mazliet tā kā ironija. Par Hīmilleru uzrunātais to neievēroja. Paņēmis no sava drauga papīru, tas ar lielāko interesi, gandrīz ar drudžainu nepacietību skatīja to cauri ...
Vēlreiz un vēlreiz, bet, kā rādījās, neatrada to, ko meklēja ... Viņa vaigs kļuva arvien garāks un saviebās. «Tas ir kas!» viņš tā kā aizskarts nolika lapu un izdzēra glāzi alus.
«Ko, nav?!» viņa biedris izbrīnējies iesaucās. «Nevar būt!... Ja kādam ir tiesība uz šādu uzticību, tad tev pašam pirmam ....»
Tam arī citi piebalsoja un domāja, ka Hīmillers tikai labi nebūs saredzējis ...
«Patiešām nav!» viņa biedris beidzot pats pārliecinājās, bet bija par to vēl vairāk aizskarts nekā pats Hīmillers ... «Un tas par to, ka tu tik lielā mērā esi ziedojies atklātības interesēm. Tad nu gan var sacīt: «nepateicība ir pasaules alga!»»
Arī visi citi, kā rādījās, juta viņam līdzi, jo, pēc viņu domām, tā bija liela netaisnība. «Es domāju, Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība arī tava dibināta ...»
«Mana, jā, — esmu nodibinājis vismaz kādas desmit biedrības,» Hīmillers atbildēja. «Dziedāšanas biedrības, palīdzības biedrības un citas ... Bet ko tas līdz! Šinī svarīgā brīdī man jāstāv dīkā, kamēr citi strādā ...»
Un, it kā gribēdams noskalot savas nepatikšanas, tas ieņēma atkal malku no sava zeideļa ...
«Vai zini, Ivan, ko?!» kāds no viņa biedriem ieminējās. «Tev vajaga nodibināt kādu palīdzības komiteju starp latviešiem. Par šo lietu, cik man zināms, interesējas pati augstā rāte. Es runāju necik sen ar rātskungu Augustu Hollanderu.
Viņš bija ļoti nemierā par to, ka latviešu elements, pēc viņa domām, pats tas lielākais Rīgā, no palīdzības gluži izslēgts. Būtot ļoti vēlams, ja rastos kāds cilvēks, kas arī latviešus organizētu uz tādu palīdzības sniegšanu.»
«Latvieši?! Kas tie ir tādi, tie latvieši?!» Hīmillers kā elektrizēts iesaucās. «Mūsu kalpone ir latviete ... Vai vēl ir kur kādi citi latvieši? ...»
Tas bija jautājums, uz kura ne tikvien kā viņam trūka atbildes. «Tas diezgan grūti izzināms,» priekšā licējs atbildēja. «Viņi savu valodu maz lietojot, tie latvieši ... runājot pa vāciski tāpat kā mēs. Kā lai viņus pazīst? Un nevienam taču nestāv uz pieres, vai viņš latvietis vai vācietis.»
Hīmillers tapa nepacietīgs. «Jā, jā, bet vai tad neviens nezin, kur ar viņiem var satikt, tiem latviešiem? Vienalga, kad viņi runā vāciski. Ja viņu te Rīgā tik daudz dzīvo, tad taču viņiem vajag kur būt. Kā ar viņiem dabūt sakarus? ... Švarcenav kungs,» viņš griezās pie saimnieka, «vai jūs man nevarat dot kādas ziņas par latviešiem? Vai te pie jums nepienāk kādi latvieši?»
Jā, kas to gribēs sacīt. «Nezinu vis!» tas atraidoši atbildēja. «Varbūt, ka Daugavas malā jūs kādus sastapsiet ... pie manis nav! ... Priekš gadiem man gan bija kāds ķelnera puika, tas runāja par latviešu cunftēm. No sākuma bija it godīgs un paklausīgs bērns, bet vēlāk izvērtās tāds stūrgalvis un razbainieks ... Nevienam ceļa negrieza ... Nē, pie manim nav ...»
Pēterim tumšas asinis saskrēja vaigā, dzirdot par sevi tādu ne visai glaimojošu atsauksmi. Bet, augdams liels, tas bija tā pārvērties, ka viņa agrākais principāls to vairs nepazina, un tādēļ viņš labāk cieta klusu.
«Tas, ko jūs te minat, tas būs bijis viens no tiem jaunlatviešiem,» kāds no Hīmillera draugiem raudzīja saimnieku atspēkot. «Tie gan, kā man stāstīts, esot lieli dumpinieki. Bet tie īstie vecie latvieši esot ļoti labi un saticīgi ļaudis ... Kā man stāstīts, tad viņus varot sastapt starp tiem četriem amatiem: enkurniekiem, fūrmaņiem, meseriem un liģeriem ... Bet noteikti es nekā nezinu sacīt . ..»
«Patiešām žēl!» Hīmillers iesaucās. «Dzīvojam vienā pilsētā un nepazīstamies ... Ir gan apstākļi! Un te taču patiešām varētu ko darīt. Žēlsirdīgu dāvanu priekš trūkuma cietējiem tik ļoti vajadzīgs, un latviešiem, kā jūs paši sakāt, nav vēl nevienas komitejas ...»
«Jā, jā, ir jau taisnība,» kāds no viņa biedriem domīgi piebilda. «Bet lielas lietas tu, Hīmiller, pie tiem latviešiem nepanāktu. Kā tu ar viņiem sapratīsies, nemācēdams viņu valodu?»
Te jāpiezīmē, ka visas šīs sarunas notika vācu valodā.
«Tā būs mana darīšana!» Hīmillers attrauca. «Ar zīmēm sarādīšos, ja citādi neies. Sakiet tikai man, kur viņi ir, gan es tad iztikšu ... Gādājiet man tikai šurp tos latviešus ... karaļvalsti par latviešiem! ...»
Viņš no tās lietas bija tā aizgrābts, tā ka tīra uguns un liesma, un tomēr ne viņa draugi, ne arī cits kāds viņam te ko varēja līdzēt ...
Mūsu draugi vairs ilgāki nevarēja nociesties. «Atvainojiet!» Spunde pagriezās pret Hīmilleru. «Mēs jums varam pasniegt jo tuvas ziņas par latviešiem ...»
«Jūs, mani kungi?!» Hīmillers par šādu negaidītu vēsti tikko spēja valdīt savu prieku. «Jūs varat man ko sacīt par latviešiem? O, tas ir jauki! Bet kā, kur? Kur es viņus varu satikt? ...»
Spunde pasmaidīja. «Nu tad vispirms apskatiet labi mūs visus trīs! ... Mēs visi esam latvieši! ...»
«Jūs, mani kungi?!» Hīmillers izbrīnējies iesaucās... «Jūs esat latvieši?»
«Jā, visi trīs!» Spunde atkārtoja, un Fuchsings smaidīdams palocīja galvu un Pēteris tāpat.
«Atvainojiet, ar ko man tas gods?» svešais sniedza tiem pretim roku. «Mans vārds ir Ivans Hīmillers, ierēdnis regulēšanas komisijā ...»
«Mans vārds Andrejs Spunde, skolotājs, un še mani draugi: viesnīcas pārzinis Persi Krauklīts un prokurants Aleksandrs Fuchsings ... Visi trīs mēs esam dzimuši latvieši, bet protam arī vāciski ...»
Šāda atzīšanās pārsteidza it visus, kas sarunu dzirdēja. Tie uz šiem latviešiem patiešām noraudzījās kā uz kādiem brīnuma putniem ... «Vai es neteicu?» viens no Hīmillera biedriem iesaucās. «Kā to var sacīt, ka tie ir latvieši, ja viņi runā tik labi vāciski ... Tādi pat vācieši kā mēs ...»
«Atvainojiet, mani kungi,» Hīmillers aizgāja no saviem biedriem, piesēzdams pie jauno paziņu galda. «Man jāaprunājas te ar latviešu kungiem. Ķelner, hedā ... četri zeideli šurp! ... Man patiešām liels prieks ar jums iepazīties, mani kungi, patiešām liels prieks ...»
«Mums ne mazāk prieks, ka varam jums pakalpot!» Spunde liecināja. «Un vēl jo vairāk, kur jūs — cik mēs no jūsu valodām dzirdējām — līdz šim nemaz nezinājāt, ka tādi ļaudis kā latvieši pavisam pasaulē ir ...»
«Man jāatzīstas, ka patiešām tā! Vēl ne reizes man ar latviešiem nav bijusi darīšana. Bet sakiet man, no kam tas nāk, ka latvieši, kuri taču, kā man saka, zemē esot tas vairākums, ir tomēr tik grūti sastopami? Un kāpēc nekur nedzird latviešus savā valodā runājam?»
«Tur ir gara vēsture, kuru jums uz tik ātru roku nevaram izskaidrot. Tas tādēļ, ka latviešiem vēl nav pilnas pilsoņu tiesības ... tie netiek ieskaitīti par vāciešiem līdzīgiem, bet par zemākiem radījumiem ...»
«Nu, nu!» Hīmillers neticīgi iesaucās. «Kas par jums to varētu sacīt?»
«Tas gan ir novecojis uzskats, bet vācu aprindās tāds vēl pastāv,» Spunde turpināja. «Zemes iekarotāji — vācieši zemes iedzimtos — latviešus bija padarījuši par saviem kalpiem un dzimtcilvēkiem. Caur to septiņus gadu simteņus cauri bija novilkta cieta robeža starp vāciem un nevāciem. Vieni nozīmēja kungus, otri kalpus. Tagad nu gan dzimtbūšana atcelta un, juridiski ņemot, vācietis kā tāds nav ne kungs, ne latvietis kā tāds kalps ... tomēr vecie uzskati un aizspriedumi tiek kultivēti tālāk ...»
«Vācietim būt ir tikpat kā privilēģija,» Pēteris paskaidroja tālāk. «Tādēļ daudzi no mums, sevišķi tie izglītotie un turīgākie, labprāt skaitās par vāciešiem. Mēs gan cenšamies pēc vienlīdzības un taisnības, bet grūti mums iet, jo mums maz izglītotu un turīgu ...»
«Vadošās vācu aprindas ir tam pretim, ka latviešu plašākās masas tiktu pie pilnīgas izglītības, kas dibinās uz tautisko apziņu,» Fuchsings no savas puses papildināja. «Tās grib latviešus audzināt padevīgā un kalpīgā garā pret saviem vācu kungiem ... Un, kuru tās nevar atturēt no izglītības un turības, to tās labprāt uzņem par vācieti.»
«Tādēļ, lūk, izglītotu un turīgu latviešu tik maz,» Spunde nobeidza. «Kurš gan negribēs, lai to pieskaita kungu šķirai? Kuram gan patīkami, ja to tura par neizglītotu un prastu? ... Lūk, še jums noslēpuma atslēga ...»
«Interesanti, patiešām interesanti!» Hīmillers attrauca. «Par visu to man nebija ne mazākās jausmas! ... Bet vai tad jūs nekā nedarāt, lai savas morāliskās tiesības izkarotu?»
«Līdz šim mums trūkst biedrošanās brīvības, kas to visu kavē,» Spunde tālāk paskaidroja. «Pie biedrības nodibināšanas jūs mums varbūt varat būt ļoti palīdzīgi. Savi laikraksti mums. latviešiem, jau ir, biedrības nevienas! ... Jelgavā iznāk «Latviešu Avīzes», kurām 3500 ņēmēju... Bet tās tiek vadītas taisni
mācītāju un vācu garā, lai, kā jau Fuchsing kungs izsacījās, mēs, latvieši, paliktu mūžam vācu kalpi ... Rīgā mums ir vēl otrs laikraksts — «Mājas Viesis», ja nemaldos, tam pāri par 6000 ņēmāju. Tas nes ļoti jaukus tulkotus stāstus un tādēļ ļoti iecienīts. Pareizām tas aizstāv arī latviešu intereses, bet ne tādā mērā, kā tas būtu vajadzīgs. Grib savienot nesavienojamo ... aizstāvēt latviešu intereses, bet nesarīebt pie tam vācu kungiem ... Pie labākās gribas tas nav iespējams ...»
«Tātad tāda laikraksta, ar kuru jūs varētu būt ar mieru, jums nav neviena?» Hīmillers piebilda.
«Bija gan mums tāds Pēterburgā. Tas ieņēma ļoti noteiktu stāvokli pret Baltijas lielgruntniecību un garīdzniecību, šejienes vācietības aizstāvi. Šim laikrakstam bija pār par 6000 lasītāju, un tas tautā sacēla diezgan dzīvu kustību. Bet caur Baltijas baronu gādību tas tika slēgts. Viņa vietā mums vēl nav cita, bet mums cerība pie tāda tikt tepat Rīgā ...»
«Patiešām interesanti!» Hīmillers priecājās. «Tad jau jums vesela kultūra! ... Gribu patiešām mācīties pazīt latviešu vīrus un ziedot spēkus latviešu lietai ... Sveiki, mani kungi, piesitīsim! Un, ja jūs atļaujat, tad ar visiem spēkiem gribu censties, ka jūs lai tiekat pie savas biedrības ...»
«Lūdzam, lūdzam!» viņi visi trīs vienā balsā iesaucās.
«Pateicos! Šī dāvanu vākšanas organizēšana ir ļoti izdevīgs gadījums ... No tās var izaugt biedrība ... Kur ir vēl citi jūsu tautieši? Degu aiz nepacietības ar viņiem iepazīties ...»
«Šādos smalkos lokālos jūs viņus gan nesastapsat,» Spunde atbildēja. «Bet, ja jūs gribētu mums atnākt līdzi pie Krauklīša kunga līdz Brikmaņa vīnūzim, tur gan! ... Tur jūs varbūt sastapsiet kādu no to amatu vecākiem, par kuriem bija runa un kuri sastāv no latviešu elementa ...»
«Ar lielāko prieku, jā, to gribu darīt!» Hīmillers attrauca. «Būtu grēks, ja es šo izdevīgo gadījumu neizlietotu ... Aizkāpsim turpu ... izdzersim savu alu un iesim! Hedā, kelner ... cik jāmaksā? ... Še būs ... Atvainojiet mani, kolēģu kungi ... Man jāiet drusciņ darīšanās ...»
Viņi devās ceļā un pēc nedaudz minūtēm sasniedza Brikmaņa vīnūzi. Tur viņi patiešām atrada priekšā enkurnieku aldermani Rozi, Mārtiņu Balodi no Pārdaugavas, Mikumu un Kreili ...
Spunde Hīmilleru ar tiem iepazīstināja, bet jau pa vāciski, tādēļ, ka svešais citādi neprata. Mikums ar Kreili atkal neprata to vāciski diezin kā, un tie tad no sākuma atradās puslīdz neziņā. Hīmillers ar dziļu cienību noraudzījās uz šiem latviešu vīriem, bet tie uz viņu visai ziņkārīgi, un Kreilis Pēterim klusu iejautājās: «Kas tad tas tāds ir?»
«Tas ir viens augsts tiesas kungs no pils,» Pēteris atbildēja ... «Tas tagad mums apņēmās tos statūtus tai biedrībai izgādāt un riktīgi izdarīs ...»
Mikums viņu neuzticīgi uzlūkoja. «Bet cik tas izmaksās ... Tagad nu vajag nolīgt gruntīgi. Un naudu ātrāk ne, kamēr darbs rokā ...»
«Nē, nē, Mikentāl, šoreiz jūs varat paļauties,» Fuchsings ieminējās. «Šoreiz būs riktīgi ... Viņreiz tas švauksts, kas mums piedāvājās, vēl nevienu biedrību nav nodibinājis. Bet te ir vīrs, kas nodibinājis desmit biedrības ... tad jau vienpadsmitā viņam tikai špicka! ...»
Hīmillers griezās pie Spundes pēc paskaidrojuma: «Ko tad viņi runā?»
«Viņi runā, ka jūs iztaisītu mums priekš biedrības statūtus, cik tas tad izmaksātu?»
«Cik izmaksātu?» Hīmillers izbrīnējies ieplēta acis. «Par statūtu projektu, kuru var norakstīt no jau esošiem statūtiem?! Nē, tas neko nemaksā ...»
«Bet lūdzu, mēs taču nevaram jūsu pūles par velti ... jūs izmantot,» Pēteris iebilda.
«Tas neko nemaksās,» Hīmillers cieti noteica. «Tur nav nekādu pūļu ...»
«Pagājušā reizā mums izmaksāja krietni daudz un tad vēl nekas neiznāca,» Pēteris paskaidroja. «Trīs simts rubļu un vēl reižu reizēm priekš markām — —»
«Tad jūs esat krituši kāda bauerfengera nagos,» Hīmillers viņu pārtrauca. «Tādas lietas es nemīlu! ... Mums par to vēl nav ko runāt, mums jālūko pirms komiteja organizēt ... Bet, ja vajadzēs biedrības statūtus, tad sakiet tiem kungiem to: Hīmillers neļaus ņemt sevim to tiesību pakalpot latviešu tautai! ...»
Fuchsings to nu paskaidroja Kreilim un Mikumam, kuriem nu tā dūša metās pavisam citāda. Tie nebūt vairs nerādīja pret svešo to atturīgo vēsumu kā no sākuma.
«Ja viņš tā runā,» tie sacīja, «tad tā ir cita lieta! Tad var redzēt, ka viņš ir viens riktīgs vīrs ... nedara to tā kapeika dēļ ...»
«Bet nu pie lietas!» Hīmillers beidzot ieminējās ... «Mums jāuzstāda darbības plāns ... Ar runāšanu vien nebūs līdzēts, mums jārauga arī kas darīt. Kas lai lūguma rakstu paraksta? Redziet, mums jāsapulcina visi tie ievērojamākie vīri, kādi latviešiem vien ir ... Vai jums bez šiem kungiem vēl nav kādi literāti vai mākslinieki?»
«Ir mums arī savi mācīti vīri,» Spunde paskaidroja. «Piemēram, hofrāts Bernhards Dīriķis, Pēterburgas skolotāju institūta audzēknis, tagad sevišķu uzdevumu ierēdnis pie kamerpalatas. Tālāk filoloģijas dakteris Kaspars Biezbārzdis, visu mūžu nokalpojis kroņa ģimnāzijā, labākais valodnieks, kāds mums ir. Reizi jau licis administratīvā kārtā izsūtīts ... Tad mums vēl ir architekts Jānis Baumanis, kas visā Rīgā populārs caur to, ka bija reiz uzkāpis uz Pētera baznīcas gaiļa. Vēl mums ir smalki mācīts vīrs — fabrikas direktors Richards Tomsons.»
«Bet vai viņi uzņemsies?» Fuchsings iebilda. «Visi tie jau reiz izmēģinājušies ar biedrības dibināšanu, visi velti mēģinājuši ... dabūjuši savu triecienu no vācu administrācijas ... Tādēļ tie tagad tādi ievilkušies ...»
«Ar šiem vīriem mums katrā ziņā jāstājas sakarā,» Hīmillers atbildēja. «No viņu zaudējumiem mums jāmācās, jāizzin viņu neizdevības cēloņi ... Varbūt ka tur tik daudz nebija vainīga administrācija kā varbūt kāda formas kļūda. Tie mums ir ļoti vajadzīgi priekš mūsu lietas ...»
«Ja jau viņi mums ko varēs līdzēt, tie arī neatrausies,» Spunde paskaidroja.
«Nu, tad labi! Bet vēl vienu... Neviens atklāts pasākums nav iespējams bez preses pabalsta. Tāds arī mums jānodrošina. Jūs sacījāt, ka Rīgā jums te ir sava latviešu avīze un pie tam ļoti izplatīta. Šis avīzes vadītājs mums arī jālūko saistīt pie sevis ...»
«Tad mums jāgriežas pie Ansa Leitāna, «Mājas Viesa» redaktora-izdevēja, Spunde attrauca. «Tas ir tas, kas tos jaukos stāstus tiem mīļiem latviešiem tulko. Viņš nebūs arī tam pretim, ja varēsim viņu pārliecināt, ka mūsu darbība nebūs sevišķi vērsta pret vācu kungiem ...»
«Ī, un kādēļ?!» Hīmillers sacīja. «Mēs strādāsim tikai pozitivi ...»
«Tad viņš nāks,» Spunde turpināja ... «Bet nu mums jānorunā, kas stāsies ar šiem vīriem sakarā un kas viņus pie mums atvedīs ... Es pats runāšu ar Bernhardu Dīriķi ...»
«Ar Richardu Tomsonu es varētu tikties,» Fuchsings piedāvājās ... «Es ar viņu tad parunāšu ...»
«Un pie architekta Baumaņa es vēl šodien pieiešu,» Roze sacīja. «Viņš cēlies no mums, enkurniekiem, un dzīvo Zaķu salā ...»
«Tad jau iznāk itin parocīgi,» Spunde piebilda. «Bet ar Ansi Leitānu, kā ar to? Man nebūs pie viņa sekmju, tādēļ ka esmu stāvējis izmeklēšanā ... Persi, tev jāuzņemas ...»
«Ja jau cits nevar, nu labi,» Persis piekrita.
«Tad ar to būtu kārtībā,» Hīmillers sacīja. «Bet kad mēs sapulcēsimies un kur? Es domāju, mums būtu jāsanāk pēc trim dienām ...»
«Vai varētu te, Persi?» Spunde jautāja. «Ko tu uz to lietu domā?»
«Labāk pie Klenerta,» Fuchsings piebilda. «Tur ērtāka pieiešana ...»
«Tad visi tam piekrīt?» Hīmillers noprasīja. «Labi, — aizparīt, 19. februārī, nu, teiksim, pulkstens 8 vakarā pie Klenerta ... Rīt tūdaļ meldēšos pie augstās rātes, ka uzdevumu organizēt latviešus uz dāvanu lasīšanu priekš trūkuma cietējiem es ņemos uz sevi ... Vai nebūtu viņa jālūdz, lai viņa uz mūsu sapulci sūta arī savu delegātu? Tas visai lietai piedotu tādu svinīgu nokrāsu ...»
«Katrā ziņā to vajadzētu,» Spunde piebalsoja. «Ja tikai augstā rāte ir tik laipna, mēs būsim ļoti pagodināti ...»
Te jāpiezīmē, ka pie šīm sarunām varēja piedalīties tikai tie, kuri visvairāk saprata pa vāciski ... Tiem, kas neprata, vajadzēja visu pārtulkot latviski, un tas nebija tik ērti ... Tādēļ tie arī neko daudz nerunāja ...
Viņi pārrunāja vēl šo to par vispārējām lietām. Izrādījās, ka Hīmillers bija ļoti jautrs cilvēks, liels triecējs un nesmādēja arī savu glāzīti. Pie tam nāca kārta pēc kārtas, jo neviens negribēja palikt parādā. Konjaks, ko Pēteris cēla priekšā, bija teicams un vismaz uz pusi lētāks nekā Klostera pagrabā ...
Viņš trieca, un tie, kas pa vāciski prata, atkal pretim ... Tikai Mikums un Kreilis, tie tur daudz nekā nesaprata, un prasīt arvien, kas tas ir, tas atkal pārāk neveikli. Gluži kā mēms sēdēt arī nevar... Tādēļ tie noskatījās Hīmilleram labi no acīm, ko viņš domā, nopietni vai jautri, un tad arī no savas puses pa vārdam piebilda: «Also! ...» «Ja, ja ...» «Das is fein ...» «Dunderweter ...» «Gottschwehrnudar ...» «Hohohoh! ...» Un smējās pilnā kaklā, ka vai asaras bira, itin kā viņi saprastu it visu, ap ko lieta grozās... Bet, kad Hīmillers pārgāja uz nopietnu toni, tad viņi piebalsoja atkal nopietni ... «Doch, doch ...» «Ja, ja ...» «Hm! so, so! ...»
Tā jaunajam latviešu draugam šķita, ka viņš ar tiem izrunājās tā no sirds ... Un tādēļ šķiroties viņam pie šīs tautas it viss izlikās rožainās krāsās ... Vareni ļaudis šie latvieši! Un kas pie viņiem vēl tā viena laba īpašība ... vairāk vai mazāk tie saprot vāciski ... Iztriecies tikpat kā ar saviem ļaudīm ...
Ielicis Košku atkal savā vietā, Pēteris jau no paša rīta devās uz Ernsta Plates «driķu namu», kur «driķēja» «Mājas Viesi». Viņš prasīja pēc redaktora Ansa Leitāna.
Viņam atbildēja, ka redaktors vēl nav atnācis ... Lai uzgaidot ...
Pēteris sēž, gaida un novēro. Turpat blakus drukātavā dzīva rosība, mašinas burkšķ, plates šaudās no vienas puses uz otru ... Ātri skalu nagi apsviež apkārt papīra loksnes, un sievietes nemitīgi liek iekšā jaunus bogenus, un mašina, nikni ierūkdamās, tos norij ... Priekšā kantorī sievas pērk gaiļa ābeces un dziesmu grāmatas ... prasa ar rupjākiem burtiem un diņģējas. Te ienāk no drukātavas kantorī kāds vīrietis zilu blūzi un melnām, nosmulētām rokām un, tuvodamies veikala vadonim, saka: «Manuscriptum für «Mājas Viesis»!»
Veikala vadonis nepatīkami saviebjas, tad uzsauc puikām, kuri turpat kaktiņā sagaida pavēles: «Vai pēc manuskriptiem jau kāds bija?»
«Es biju, bet nav nekā!» kāds puika attrauca.
«Aufwarten!» veikala vadonis cieši noteica burtlicim, kurš nozuda atkal aiz durvīm ...
Bet pārvaldnieks tādēļ vēl nebeidz dusmoties, skatās pulkstenī, nepacietīgi grozās savā krēslā, reižu reizēm izgrūž ar smiekliem jauktu nopūtu: «Tvhh!»
Ieronas pats Plates kungs šķeltu bārzdu, cienīgs, bet laipns, apsveicinās ar visiem... «Was giebt es Neues, Rink?» (Kas ir no jauna, Rink?)
«Für «Mājas Viesis» vwieder keine Manuscripte da!» Rinks aizskarts iesaucās. «Menschen stehen müssig, Maschinen ruhen ...» (Priekš «Mājas Viesa» atkal nav manuskriptu. Cilvēki stāv dīkā ... mašinas guļ mierā ...)
«Was macht man, Rink ... wird wohl unwohl sein.» Plates kungs iebilst ... «Irgend wie müssen wir uns durchhelfen ... schick mal nach ...» (Ko lai dara, Rink, būs nevesels. Kaut kā jau mums jāizpalīdzas ... aizsūti pakaļ.) «Junges, vai kāds bijis pēc manuskriptiem? Ko redaktors dara?»
«Skaita pātarus!» bija atbilde.
«Nun schau mal, er betet ...» Plates kungs mierinoši uzlūkoja savu veikalvedi ... «Beten müssen wir aile ...» (Nu, palūk, viņš lūdz dievu ... Dievs mums visiem jālūdz.)
«Ja, ja, aber auch arbeiten!» Rinks enerģiski nosaka. «Das späte Kommen muss endlich aufhören . ..» (Jā, jā, bet arī strādāt! Šai vēlai nākšanai reiz vajag mitēties.)
«Neuztraucies, Rink!» principāls mierīgā balsī piebilda ... «Miers baro! ...» Te viņš pamanīja Pēteri. «Vai jūs uz mani gaidāt? Ar ko jums varu pakalpot? ...»
«Var jau būt, ka arī jūs mums varētu līdzēt,» Pēteris atbildēja ... «Redziet, mēs, latvieši, gribam dibināt biedrību, bet mums trakoti vajag izglītotu vīru ... Un, tā kā jūs drukājat latviešu avīzes un grāmatas un arī esat mūsu tautietis, tad es domāju — —»
«Tas ir, dzimis latvietis es gan nau,» Plates kungs viņu pārtrauca. «Bet es starp latviešiem esmu uzaudzis. Es gādāju latviešiem par veselīgu gara barību, spiezdams tiem rakstos dziesmas, garīgas un laicīgas grāmatas. Arī «Mājas Viesi» es drukāju.»
«Un par to es taisni gribu runāt,» Pēteris iesaucās. «Es nācu lūgt, lai jūs piestātos pie mūsu pulciņa un mums ar savu avīzi palīdzētu —»
«Tad jums jāgriežas pie tā «Mājas Viesa» apgādātāja (izdevēja) Ansa Leitan kunga», Plates kungs viņu pārtrauca. «Tam vienīgi ir tā darīšana ... Ko viņš saka, tas ir. Redziet tagad pat, ja viņš mums nedod tos manuskriptus, mēs nekā nevaram drukāt ... Citādi es jums jūtu pilnīgi līdzi un novēlu jums sekmes, bet teikšana par to ir tam Leitāna kungam ...»
«Jā, jā, ka es dabūtu ar viņu parunāt un jūs arī pie tās lietas piedalītos,» Pēteris piebilda. «Ja mēs visi, jūs un viņš ...»
«Jā, jā, parunājiet par to lietu ar Leitāna kungu, aizejiet pie viņa,» drukātavas īpašnieks viņu nevaļīgs pārtrauca. «Jūs zināt, kur viņš dzīvo? Nē ... Ķemerejas ielā Nr. 3, Dēna mājā ... Puika jums parādīs ... Junge, kam tagad krīt iet pēc manuskriptiem? Ferdinandam ... Paņem cepuri un noved šo kungu pie Leitāna. Bet neaizmirsti palūgt arī manuskriptus priekš «Mājas Viesa» ... Tātad, ja gribat, draugs, tad puika jūs pie viņa novedīs ...» Viņš beidzot sniedza roku uzatvadīšanos ...
Pēteris sniedza roku pretim, jo viņam jau nekas cits neatlika kā atvadīties un iet puikam līdzi ... Bet mazliet aizskarts viņš gan jutās, jo izmanīja it labi cauri, ka Plates kungs no viņa tikai grib tikt vaļā un dziļāku valodās neielaižas.
Iedams viņš nodomāja sekošo: «Ja jau tu patiesi tā jūti mums līdzi un gādā mums par garīgo barību, tad jau tu varētu mums pilnīgi strēbt to zupi līdz un palīdzēt bēdas ciest. Gredzens jau vis nenokristu, ja atnāktu tu arī uz sapulci un parunātu par to lietu: tas ir tā un tā ... un arī padotu savu padomu. Bet viņš tikai kratās nost ... Laikam par prastu ... domā, kas tur liels no tiem latviešiem! ... Aha, brālīt, būtu atnācis uz sapulci, redzētu, ka mums arī gudri, mācīti vīri ... Runā it visās mēlēs un iebāzīs tevi vēl maisā ... Bet, ka jau nu cilvēks negrib, ko nu plīsies viņam virsū ...»
Viņi gāja diezgan stingriem soļiem, bet, tiklīdz bija nogājuši līdz tai mājai, kur Leitāns dzīvoja, puika uzreiz grozīja savu taktiku. Viņš negāja vis droši cauri, bet piepeši pie durvīm apstājās ... vēroja, tā sakot, kāds namā valda gaiss ...
Pēteris drīzi vien dabūja pārliecināties, kādēļ puikas ne labprāt nāca pēc manuskriptiem, lai gan tas savā ziņā gods — būt ar redaktoru darīšanās. Šo pienākumu viņi jau gan būtu izpildījuši ar lielāko prieku, bet vārds te vēl bija sakāms Leitāna laulātai draudzenei, un viss tas varēja notikt tikai tai mērā, cik viņa tam ļāva notikt ...
Viņa zināja, ka vīrs ir manta, un prata arī šo mantu cienīt. Viņam bija ļoti vārga veselība, un viņa ar smalku novērotājas aci sekoja tam, kad tas drīkstēja strādāt un kad viņam vajadzēja atdusas. Ansis Leitāns, citādi ļoti darbīgs un kārtīgs cilvēks, tikai dažu labu reizi piemirsa, ka nav nodevis manuskriptus pietiekoši, bet to atgādināt viņam nekādi nebija iespējams. Jo viņa gaspaža, ja tā reiz atzina, ka viņš nav traucējams, ne par kādu naudu pie viņa nepielaida, ne arī viņam pati ko sacīja. Viņa vienkārši sūtīja puikas uz mājām. Turpretim Rinks tur drukātavā, tas stūrgalvīgi palika pie tā, ka manuskriptus vajag dot, it sevišķi vēl, ja burtličiem nebija ko darīt. Ik stundas tas sūtīja puikas pie Leitāna apprasīties, vai tie tiks doti, vai pat vēl puikas pilnvaroja prasīt tādus uz pēdām.
Bet Leitāna kundze to ieskatīja par ielaušanos savā māju dzīvē, puikas strupi noraidīja un, ja tie vēl nepratās, tad ķēra it vienkārši pēc ieroča — šrubes vai pavārnīcas, kas nu kuru reizi pie rokas — un piespieda puikas it vienkārši bēgt. Te vēl jāatzīmē, ka puikas pie redaktora varēja pietikt vienīgi caur ķēķi, kur tiem katrā gadījumā bija jāiet garām viņa kundzei, un tādēļ tiem būtu bijis iespējams pie viņa pietikt tikai pār viņas līķi ...
Zem šādiem apstākļiem bieži vien izcēlās manuskriptu krize, kura nobeidzās tikai tad, kad Ansis Leitāns pats no sevis atminējās, lika manuskriptus piesūtīt vai aiznesa tos pats uz drukātavu ...
Bet ne arvien Leitāna kundze bija tik nepieklājīga. Ja vien, pēc viņas ieskata, viņas vīriņa veselības stāvoklis bija tāds, ka no tā varēja ko prasīt, vai arī viņš pats jau manuskriptus bija nolicis un pieteicis, lai puikām iedod, tad tiem ar viņu bija ļoti patīkami darīšanās būt. Tad viņa iznesa manuskriptus bez vārdiem: «kas jādod, jādod!» noglaudīja puikas, sauca tos par bērniņiem un, ja tā vēl bija pie sevišķi laba prāta, tad pacienāja tos ar pankokiem un citiem gārdumiem. Tikai iepriekš bija grūti pasacīt, kāds būs iznākums.
Tādēļ tad arī Ferdinands tagad mēģināja izdibināt, pie kāda prāta gan redaktora kundze varētu būt. No ķēķa nāca pretim patīkama pankoku smarža, ko viņš ieskatīja par labu zīmi, jo kalkulēja, ka redaktoram ir ēstgriba un tādēļ viņa veselības stāvoklim vajag būt apmierinošam. Bet droši neko nevarēja sacīt, jo ar pavārnīcu tas bija dabūjis arī tādās reizēs ...
Nu kad jau, tad jau! Dūšu saņēmis, tas drāza iekšā ...
Leitāna kundze, rīkodamās gar pannu, atskatījās atpakaļ un it kā sabijusies nospļāvās... «Tpvh, tpvh, tu pagāns... ko tu te meklē?! Nāksi atkal manu vīriņu mocīt ... Ārā!»
Te jau viņai bija arī pavārnīca rokā, un puika būtu dabūjis arī, ja nebūtu pratis pašauties sāņis ... Tomēr viņš nebūt nelaida ļekas vaļā, kā tas tādās reizēs bija parasts, bet pārliecināts un drošu seju nekustēja ne no vietas kā jau tāds, kam ir neapgāžama taisnība un pārāk dibināts iemeslis ...
«Nē, nē, tas nav pēc manuskriptiem! Plates kungs man lika atvest šurp te šo kungu ...»
Kundze to tagad tikai vēl ievēroja, un Pēteris jau arī tikko vēl tagad nāca pa durvīm. Viņa nosarka ... paguva tikai iegrūst puikam mazu duņķīti ribās; «Rakarī, kādēļ tad tūdaļ neteici ...» tad pārgāja tūdaļ citā tonartā, laipnā un saldā: «Ko, ko, bērniņ?!»
«Tas kungs nāk tādās ļoti svarīgās avīzes darīšanās,» puika apzinīgu vaigu skaidroja tālāk. «Pats Plates kungs viņu te šurpu sūtīja. Neviens tai lietā nevarot neko teikt, tikai vienīgi jūsu kungs ...»
«Ak tā, tad jūs gribat ar manu vīriņu runāt?» Leitāna kundze griezās pret Pēteri tik laipni, cik vien iespējams. «Jā, jā ... visi jau pie viņa nāk svarīgās darīšanās ... Mazu lietiņu lūgšu jūs uzgaidīt ... lūdzu tepat blakus istabā ... Mazlietiņ ... lūdzu, piesēžiet ...»
Pēteris apsēdās, un durvis uz ķēķi palika vaļā. Kādēļ jāuzgaida, to viņš drīzi vien noprata. Aiz dibins istabas durvīm, kuras bija cieti, viņš dzirdēja harmoniku pavadījumā dziedam dziesmu: «Es tevi teicu, žēlīgs tēvs ...» Dziedātājs cits nevarēja būt kā Ansis Leitāns, un tādos brīžos viņa gaspaža to negribēja traucēt, lai tur būtu arī cik svarīgas darīšanas ...
«Apsēdies tu ar, puisīt,» kundze sacīja uz skrejpuiku, kurš nezin kādēļ vēl ķēķī stāvēja. «Apsēdies un atpūties, mīļais bērns!»
Viņa pat to noglaudīja. Īsi sakot, viņas laipnības saulīte jo bagātīgā mērā izlējās pa visu namu, un nezinātājam būtu jādomā, ka viņa citāda nemaz nevarētu būt ...
Bet Ferdinands arī nebija uz galvu kritis, viņš zināja, ka dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta. «Bet manuskriptu gan arī mums vajag,» tas tagad nāca klajā ar savu īsto nolūku. «Burtliči stāv un gaida ... Rinka kungs ļoti dusmīgs ...»
«Jā jau, jā, mīļais bērns, dabūsim ... pagaidi tikai ... Parunāšu kungam ... Nu, vai tev jau tāda note ... še, še ... uzkod.»
Viņa zināja drošu līdzekli, kā puikam muti aiztaisīt, un iespieda tam saujā lielu, gārdu pankoku ...
Tā jau cita lieta! ... Tad arī zin, par ko gaida ... Un tagad nu gaidīja divi ... Pēteris istabiņā gaidīja ar nepacietību, kaut jel dziesma drīzi beigtos un viņš tiktu pie slavenā redaktora — Ferdinands ķēķī gaidīja, omulīgi tiesādams savu pankoku, un no vaiga tam varēja lasīt apziņu, ka ir pareizi darījis!
Beidzot dziesma apklusa ... tikai sekoja svēta, sirsnīga nopūta ... Tagad kundze atvēra durvis: «Ansīt, te viens svešs kungs grib ar tevi runāt ...»
«Lūgtu, lūgtu,» tas atsaucās ... «Lai viņš ienāk ...»
Nākamā acumirklī Pēteris stāvēja ar viņu aci pret aci ...
Tad tas bija tas slavenais Ansis Leitāns! Cik daudz tas par viņu jau dzirdējis, cik daudz jau no viņa lasījis! «Puķu kurvītis», «Genoveva», «Sveidleru Marīja», «Kara lielskungs Eistaķius», «Priežu kalna roze» — tos visus viņš zināja no galvas, un tie visi bija no Ansa Leitāna ... Tulkots vai sarakstīts, tas
toreiz netika izšķirts. Tagad viņš to redzēja vaigu vaigā, bet cik maz tur bija ko redzēt! ... Mazs, sakaltis vīriņš, kuprītis, pusaugu bērna lielumā ... Pats tas apzinājās savu miesīgo niecību un, negribēdams izrādīties tik maziņš, Pēterim ienākot, apsēdās krēslā un māja viņam tāpat apsēsties ...
«Kādu pakalpošanu varu jums izdarīt, ka mani ar savu apciemošanu godināt?» tas iesāka, — samērā ar to laiku diezgan veiklā stilā.
Pēterim bija jāsaņemas, lai viņam tikpat ātri un īsi atbildētu. «Redziet, mēs, latvieši, esam nodomājuši dibināt tādu biedrību un lūgtum jūs ar savu avīzi mums palīgā nākt ...»
«Latvieši savu biedrību?!» viņš izbrīnējies pacēla acis ... «Vai tas ir brīv? Es negribu to, kas nav atļauts ... negribu no aizliegta koka augļiem baudīt ...»
Šī pārāk tiešā atbilde Pēteri mazliet sajauca. «Tas ir, tāda īsta biedrība tā nemaz nebūs ... tikai tāda komiteja priekš dāvanu lasīšanas ... Ar augstās valdīšanas atļauju! ...»
«Tikai ar tās ... neko mums nebūs darīt bez viņas,» Leitāns piebalsoja. «Arī mūsu avīze iznāk ar paša augstā kunga un ķeizara vēlēšanu ... Tikai ar viņa ziņu mums būs strādāt dievam patīkamus darbus, viņam par godu un cilvēkiem par svētību ...»
«Un tas darbs, ko mēs gribam darīt, ir pilnīgi tāds!» Pēteris ātri iemeta ... «Redziet, mūsu brāļiem igauņiem un somiem ir bads. Bet mums, latviešiem, nav nevienas kumisiones, kas dāvanas priekš viņiem lasa ... Vai tad mūsu pienākums tāpat nav — žāvēt to bada cietēju asaras ... palīdzēt saviem tuvākiem bēdās? ...»
«Jums taisnība, jaunais draugs,» Leitāns domīgi piebilda. «Par to arī tas Veirich mācītājs no Jāņa draudzes runājis ar manu mīļo gaspažu ... Tas uzaicinājis arī citas godīgas un kristīgas sievas, lai tās zem viņa uzraudzības un vadības tādu komiteju sastādītu ... Vai arī pie jūsu nodoma ir klāt kāds mācītājs?»
«Mācītājs — ?!» Pēteris garī vilka un mazcienīgi nogrozīja galvu... «Nav tur nekas liels no tādiem mācītājiem ...»
Ansis Leitāns palika šaubīgs un viņu neuzticīgi uzlūkoja. «Kad tikai jūsu pulkā nav kas pret kungiem un mācītājiem? ... Tad diezin vai varēšu! ... Man savā laikā jau diezgan nācies stāties priekš augstām tiesām un dot atbildēšanu par to, ko mani palīgi bija ierakstījuši pilnīgi bez manas ziņas ... Bet nevienu reizi neesmu ticis sodīts ... nevienu reizi ...»
Tumšas asinis saskrēja Pēterim vaigos. «Bet, ja tas mācītājs nenovīd mūs' tautai nekādas tiesības un kavē latviešus pie gaismas nākt? Vai tad arī mums būs tā viņam pilnīgi padoties un sacīt visās lietās: jā un amen! Mums taču vajag apzināties arī savu pienākumu pret savu tautu. Ja mēs paši, latvieši, savas tiesības neaizstāvēsim, kas tad tās aizstāvēs?»
Ansis Leitāns atkal drusku pārdomāja. «Es esmu latvietis, nevis skunstīgs, bet īsts latvietis visā savā dzīvē un būšanā. Es esmu latvietis bez kādas tautiskas māžošanās, bez kumeļa trakuma. Un tādēļ es negribu nekādu ķildu ar mūsu kungiem un līdziedzīvotājiem vāciešiem ... Miers baro, nemiers posta! Un es negribu, kas ir pret dieva iestādītu kārtību un viņa kalpiem. Un, tā kā pie jūsu biedrošanās nav klāt neviena mācītāja, tas man liek domāt — —»
«Bet mums ir klāt viens augsts tiesas kungs no pils, kas pats to lietu uzņēmies», Pēteris iesilis viņu pārtrauca. «Mums būs klāt arī pats birģermeistars ... Nedomājiet, ka tas notiek bez kādas sazināšanās no augstās valdīšanas puses ...»
«Koo?!» Leitāns pārsteigts ieplēta acis ... «Tad birģermeistars arī būs pie jums ...»
«Vismaz viens rātskungs kā delegāts no augstās rātes,» Pēteris svarīgi noteica. «Tas mums ir apsolīts. Augstā rāte tam piekrīt un ir ar mums vienis prātis, ka tāda komisione dibināta tiek ...»
«Nu, redziet!» Leitāns aizkustināts iesaucās, un asaras viņam tīri spiedās acīs ... «Redziet, āre! Nebrāķēsim savus kungus, nekliegsim vis katram neapdomim līdzi, ka viņi slikti ... Vai tā vaina nav pie mums pašiem? Daudz es arī savā avīzē esmu pret viņiem uzņēmis ... Varbūt ka man arī misējies ... mēs visi esam cilvēki ... Esmu cīnījies, kur mūsu tautas labums un gods to prasīja ... bet tagad es gribu dzīvot mierā ... Nē, nē, jaunais draugs, tie Rīgas kungi nav vien smādējami kungi ...»
«Mēs nesmādējam nevienu, kas nav smādējams,» Pēteris attrauca. «Tas kungs, kas to lietu apņēmies, ir viens goda kungs! Viņš mani pie jums ir sūtījis, un viņa vārdā jums lūdzu: ko būs man viņam atbildēt? Vai būsiet starp mums 19. februārī, pulksten 8 vakarā Klenerta restoracijā?»
Leitāns vēl tomēr nevarēja apņemties un bungoja ar pirkstiem pa galdu: šāda tieša atbildes noprasīšana viņu tīri vai uztrauca ... «Es par to lietu vēl neesmu runājis ar savu avīzes driķētāju, kas gudris kungs visās lietās ir — —»
«Jūs domājat Plates kungu?!» Pēteris iesaucās. «Viņš taču pats mani pie jums sūtīja. Ko Ansis Leitāns teiks, tas būs! Bet arī viņš pats jūtot mums līdzi un gādāšot joprojām latviešiem par derīgu gara barību ...»
«Nu tad ——» redaktors apņemdamies cīnījās it kā pēc elpas, «— —nu tad ... galīgu atbildi jums vēl nevaru dot , bet tam tiesas kungam un birģermeistaram jau droši varat sacīt: kur labi un dievam patīkami darbi tiek strādāti priekš tiem mīļiem latviešiem, tur arī Ansis Leitāns grib arvienu klātu būt ...
Lai notiek dieva vārdā! ... Un lai dievs pašķir jūsu ceļu, jaunais draugs ... Man jāiet pie maniem grūtiem dienas darbiem ...»
Ar to audience bija nobeigta ... Pēteris atvadījās un smaidīdams un apmierināts devās uz mājām ...
Hīmillers nebija par tukšu runājis, viņš attīstīja ļoti dzīvu darbību. 19. februārī notika šaurāka sapulce, kura ievēlēja pagaidu priekšniecību: par priekšnieku — enkurnieku aldermani J. Rozi, par kasieri meseru amata grāmatvedi P. Tīdemani, par sekretāru pašu lietas aizkustinātāju Ivanu Hīmilleru. Bet dienu pēc tam jau notika plašāka sapulce, kurā bez tiem četriem amatiem, kuri jau minēti un par latviešiem apzīmēti, proti, enkurnieki, fūrmaņi, meseri un liģeri, bez šo amatu reprezentantiem un preses aizstāvja Ansa Leitāna piedalījās vēl citi, kas par latviešiem skaitījās un par lietu interesējās. Šinī sapulcē bija arī klāt rātes delegāts — rātskungs Augusts Hollanders, vēlākā birģermeistara Eduarda Hollandera brālis.
Viņam ienākot, visi piecēlās kājās. «Sēžiet, bērni, sēžiet!» tas māja un nelikās mierā, kamēr visi atkal apsēdās.
Sapulcē bija klāt arī malēnieši Mārcis un Krustiņš ... tie tādu rātskungu redzēja tikai pirmo reizi un tādēļ nevarēja beigt uz viņu skatīties. Mikums, kam reizi bija bijusi darīšana rātūzī, bija tur redzējis kādu rātskungu, bet tam bija ap kaklu liela, resna ķēde ar medali. Bet tas tāds pat kā visi cilvēki.
Paklusu viņš Kreilim jautāja: «Kā tas tā?» «Viņam arī sava ķēde ar medali kabatā, nebaidies,» Kreilis atbildēja, «bet katrā vietā viņš tev neies to radīt. Jā, pie tiesas galda, tas ir citādi, bet te vienā vīnūzī — tas viņam nepas ...»
Bet pats viņš zināja, ka šis rātskungs ir īsts, cik īsts var būt, un ar tādu sēdēt pie viena galda — — pie tāda goda ne ikkatris tiek ... Un tādēļ Kreiļa pašapziņa lieliski auga ... cienības pilns tas braucīja savu kuplo bārzdu ...
Rātskungs izskatījās cauri sanākušo sapulces dalībnieku sarakstu, prasīja par šo paskaidrojumus priekšniekam un sekretāram Hīmilleram, sarunājās arī pa vāciskam ar architektu Baumani un Richardu Tomsonu, un tiem jau iet pa vāciski kā skaldīt skalda ... un tā, atradis visu kārtībā, tas gribēja atkal aiziet...
Rīkotāji viņu tomēr tā neatlaida un lūdza, lai tas ar kādiem vārdiem griežas pie visas sapulces un paskaidro viņai to pašu, ko tiem teicis. Viņa magnificence Augusts Hollanders to tad arī darīja un pie tam vēl latviešu valodā.
«Mīļie bērni! No tās augstās valdīšanas ir izgājusi uzaicināšana lasīt žēlsirdīgas dāvanas priekš tiem bada cietējiem tās zemes to igauņu un piņņu. Visi piederīgi to tautu, kas še Rīgā dzīvo, "tad nu ir cēlušas sev komisiones priekš lasīšanas to dāvanu ... Tādēļ tad arī tā augstā rāte ir ieskatījusi par derīgu, ka arī tā latviešu tauta, kas cēlusēs no tās arāju kārtas, bet še Rīgā bez tiem kalpotājiem lielā skaitā ieņem tos amatus to enkurnieku, fūrmaņu, meseru un liģeru, arī celtu savu komisioni, kas tās mīlestības dāvanas no saviem tautas brāļiem pretim ņem un no sava vidus vīrus izlasa, kas par to lietu pārrunāšanas un apspriešanas notura. Tāpat tai augstai rātei nav pretim, ka notiktu tādas izrīkošanas, par kurām nauda ņemta tiek, un to atlikumu, kas palicis pāri, atskaitot tās izdošanas, nodotu tiem trūkuma cietējiem. Uz to visu tā augstā rāte, ja augstā valdīšana viņai to prasītu, gatava izdot savu atesti, ka augsti tā pate ar to visu uz miera iraid un no savas puses tai padarīšanai nekādus šķēršļus neliek. Tāpat tā augstā rāte gatava to lietu pabalstīt, ciktāl tā izrādītos no augsti tās pašas atkarīga ... Tas, bērni, jums par zināšanu no tās augstās rātes puses, un lai dievs jūsu ceļus pašķir jums pašiem par prieku un mūsu trūkumu ciezdamiem zemes līdzbrāļiem par iepriecēšanu ...»
Sapulcējušies šos vārdus noklausījās, kājās stāvēdami, un dziļo klusumu, kas pēc tam iestājās, Ansis Leitāns pārtrauca: «Mīļie draugi! Tai augstai Rīgas rātei par viņas labprātību un žēlastību pret mums, latviešu kārtas cilvēkiem, izsauksim trīsreiz: urā, urā ... urrā ...»
Un viss koris pakaļ ... tā kā pērkona grāviens atskanēja trīsreiz: «urā, urā ... urrā ...»
Pēc tam enkurnieku aldermanis un arī šīs komitejas priekšnieks J. Roze paziņoja, ka enkurnieku amats atļauj komisionei priekš savām sēdēm savas telpas Dāna mājā pie tirgus plača, kur tad notiks sanākšanas ikkatru vakaru un varēs jauni biedri pieteikties ... Šī ziņa tika saņemta ne mazāk ar gavilēm, tad šodien izšķīrās ...
Oficieli un ārēji sapulces darbība priekš šīs dienas bija nobeigusēs, bet iekšēji dalībnieku krūtīs tā darbojās vēl arvien tālāk... Visi apzinājās, ka piedzīvojuši ko lielisku, līdz šim vēl nebijušu, kas viņus visus kopēji cēla, lai gan atsevišķi katram par sevi viņiem tur nebija nekāda labuma. Un tādēļ, uz mājām ejot, visi notikušo dzīvi pārrunāja, it sevišķi rātskunga vārdus.
«Skaties, kādā činā nu latvieši tikuši!» Kreilis sacīja Mikumam, ar kuru tam bija jāiet pa vienu ceļu. «Paši rātseri nāk pie mums un saka, lai tikai dibinām biedrības un turam sapulces. Kad tas ir bijis?! ... Redz, tas tādēļ, ka mēs tai zemē esam visvairāk . ..»
«Jā, jā, jauni laiki!» Mikums ne mazāk vairs jaudāja savu prieku un aizkustinājumu slēpt. «Pats redzēju, kad šis gāja projām, citi šim taisās pie rokas ... Šis nekā! Spiež tāpat roku, atsveicinājās, bet bučot neļauj ...»
«Jā, jā, skaties, kādi laiki,» Kreilis piebilda, «pat kungi vairs nedod roku bučot! Un kā lai arī?! Lai nu mēs kā, bet mūsu priekšnieki, kas mums šodien bija... vai tie nav tādi pat kungi?! Pirkti svārki mugurā, gredzenu pilni pirksti un pa vāciskam runā, ka skan vien! Kā tev, jāteic, kungs kungam roku bučos ...»
Mikums tomēr ne labprāt gribēja nostāties zemāki. «Nu, kas, vai tad mēs neesam cilvēki?! Savu maizīti paēdam ... iztikšana mums ir! ... Tikai tās skrīves mums trūkst un tās vācu mēles, tad mēs esam tādi pat kungi kā viņi ... Vai tu domā, kam tā baltā krāga un spožie zābaki, ka tam jau kas tai kabatā ir? Parādu pilna kule! ... Nekā, brāl, es tev dažu labu vācieti atpērku ar visām viņa panckām.»
«Nu tu brīnums!» Kreilis piebalsoja. «Lai tikai katram vācietim būtu tā iztikšana, kas mums ... Skolas mums vajag, mācīt savus bērnus! ... Bet tā, ka tie izmācīti paliek mums pašiem un nepāriet vāciešos ... Āre, mans Edelberts?! Kad tas uzvelk savus samta svārkus, kas to var sacīt, ka tas nav liela kunga dēls ... Bet latviski neprot ne vārda ... Viņš tev tik svešs, ar pusvārdiem vien varī sarunāties, ar zīmēm ... It kā viņam nēbūtu nekas no manis ... atnācis būtu pavisam no citurienes, un es taču varu pazvērēt, ka tas ir mans miesīgs bērns! ... Vadzi, ir tā savādi ap sirdi ...» un Mikumam likās, it kā viņa acis būtu mitras ... «un par to man ar savu Grietu ir bijusi tā lielā plēšanās. Viņa saka, ka latvietis nevar kungs būt ... tikai vācietis var ...»
«Kā nu nevar, vai manu!?» Mikums iesaucās. «Latvieši tagad arvien iet uz augšu, gan redzēsi ... un kungi ies atpakaļ ... Ja tikai mums nauda ... lai mēs paši arī neesam smalki, mūsu bērni būs smalki! ... Un tādēļ maniem puikiem... lai tikai es, to Marī vajag izlaist pie vīra ... študieri viņiem būs dabūt ... Ja viņam tā študiere un tad vēl nauda, nāc tad tu viņam klāt ...»
«Jā, jā, tagad es redzu, ka latvieši arī var būt kungi,» Kreilis domīgi piebilda ... «Agrāk to gan neredzēju ...»
Un, tāpat kā viņiem, tā arī par šo lietu daudz ko runāt bija citiem sapulces dalībniekiem ... Tie tāpat dzīvi atstāstīja savām sievām un paziņām to, kas noticis Klenerta restoracijā ... Jauni laiki pienākuši ... latvieši cēlušies ...
Bet tie piedzīvoja vēl ko negaidītu ... Pēc divām dienām, 22. februāra sapulcē, Hīmillers paziņoja, ka ģenerālgubernators — ģeneraladjutants Albedinskis caur civilgubernatoru fon Lizanderu un tas atkal caur Rīgas policijmeistaru Kozlovu piesūtījis oficiālu atļauju «Palīdzības biedrībai priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem» noturēt savas sēdes, lasīt dāvanas un sarīkot visādus koncertus, rīkojumus, kā arī noturēt visādus priekšlasījumus, no kuriem ieņēmumi nāk bada cietējiem par labu ... «Latviešiem nu ir tikpat kā sava biedrība, lai gan tikai uz laiku, kamēr bads būs, jo biedrības mērķis ir šo badu remdināt ...»
Tie, kas jau agrāk bija cīnījušies pēc biedrības un zināja, cik grūti tās lietas iet, nemaz negribēja savām ausīm ticēt, cik patīkama arī viņiem šī ziņa nebija.
«Patiešām ... melns uz balta!» Pēteris, aiz prieka drebēdams, sauca ... «Še stempels, datums un paraksts ... Hīmillera kungs, paldies jums, paldies ...»
Aizkustināts viņš tam spieda roku un būtu tam vai ap kaklu kritis, ja tie būtu tuvāki pazīstami ...
«Ko nu ar «paldies» vien, tas nav nekas!» Mikums piemetināja. «Es lieku priekšā Hīmillera kungam par viņa pūlēm izmaksāt trīs simti ...»
Viņš pats ar labu priekšzīmi gāja pa priekšu un nolika uz galda divdesmitpiecnieku. – Citi, vairāk vai mazāk likdami, sekoja viņa priekšzīmei, un drīzi vien uz galda sakrājās liela naudas čupa.
Bet Hīmillers smaidīdams nogrozīja galvu un piedāvājumu atraidīja. «Tās naudas nevajag man, tās naudas vajag tiem bada cietējiem. Un vēl daudz vairāk, nekā te ir! Mums tādēļ vajadzēs izlaist drukātus uzsaukumus, izplatīt tos ne vien te Rīgā pa baznīcām, bet piesūtīt arī lauku draudzēm un pagastu vecākiem. Latviešu laikraksti būs tik laipni tos pārdrukāt ...»
«Tās arī manas domas,» Spunde piebilda, «un tādēļ mums no sava vidus ir jāizvēl komisija, kas to sastāda ...»
«Pie tam jāskatās uz to, kas prot veikli ar spalvu rīkoties,» Hīmillers turpināja. «Jāpieaicina arī vēl citi klāt, kas latviešu valodu labi pārvalda un var tā jūtīgi un īsti no sirds rakstīt ...»
Ar dzīvām gavilēm šo priekšlikumu pieņēma. Komitejā ievēlēja Hīmilleru, Andreju Spundi, Ansu Leitānu, architektu Jāni Baumani, Richardu Tomsonu un Bernhardu Dīriķi, kura paša gan nebija klāt, bet kuru nolēma pieaicināt, tādēļ ka tas sevišķi labi pārvaldot latviešu gramatikas likumus ...
«Kā, vai tad mums citiem tur vairs nekāda teikšana un darīšana nebūs?» Mārcis tā kā aizskarts iejautājās. Uz tirgus ār gaļu andelēdamies, viņš jau labi bija iedzīvojies un tādēļ nekur negribēja palikt otram aiz muguras.
«Būs mums katram sava darīšana, draugi!» priekšnieks Roze paskaidroja. «Mūsu pienākums dot naudu un pievest jaunus biedrus, kuri mūsu sēdēšanās, kas notiks ik vakarus, tiks uzņemti mūsu pulkā par pilntiesīgiem ... Mēs, Mārc, esam tie saimniecības vīri, viņi tie zinātnieki ... Katris mēs esam savā vietā ...»
Maza piezīme. Šī šķirošana nebija Rozes paša izgudrojums, bet patapināta no vāciešiem. Rīgas vācu patricieši savā starpā nošķīrās saimniecības vīros resp. tirgoņos un literātos. Abas grupas pēc iespējas centās iedabūt savus reprezentantus rātē, tā ka tur drīzi vieniem, drīzi otriem bija pārsvars ...
Bet Mārcis jau tikai tā ierunājās, jo te nekādu plaismu vēl nebija ... Labāku vienprātību kā to, kas valdīja starp viņiem, pat Ansis Leitāns vairs nevarēja vēlēties. Un «zinātnieki» arī spoži izpildīja savu pienākumu. Drīzi vien iznāca drukā viņu sastādītais uzsaukums, kas dzīvi tika pārspriests un pārrunāts un, starp citu, skanēja tā:
«Kas ar gārdu muti maizi ēd un ar prieku to rokā tur, — tas lai arī apdomā, kā tam tas maizes kumosiņš smeķētu, kas to jau vairāk dienas nav baudījis; lai tas tās mātes sirdi izdibina, kuras bērniņi, līdz atmostas, sauc: «memiņ, dod ēst — dod mums maizi!» Bet viņa, savu vaigu ar priekšautu noslaucījusi, asaru pilnās acis uz debesīm paceldama, saka: «bērniņi, gaidiet vēl — gan dieviņš par to gādās!» Tādēļ, brāļi, palīdziet, cik spējat, lai caur jūsu roku paša dieva bagātā žēlastība pie tādiem apbēdinātiem notiek. Ar šādiem vārdiem lūdz, pie jūsu sirds durvīm pieklauvē tā Latviskā palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem ...»
Šis uzsaukums tika izlaists 30.000 eksemplāros un atstāja lielu iespaidu uz plašām ļaužu masām. Vīri, to lasot, skuma un sievas raudāja. Apraudājās Mikumiete, apraudājās Marīs, un pat Kreiļa sieva, kura no dabas bija ciets cilvēks, raudāja tikpat kā izkults bērns ... Jaunajai biedrībai ienāca naudas dāvanas bagātīgā mērā, ienāca arī drēbju gabali ...
Caur šo dāvanu vākšanu latviešu dzīvē bija radusēs tik dzīva kustība un jaunā biedrība bija tai mērā visu mutē, ka Rīgas mācītāji, kuri līdz tam bija ieskatījuši sevi par vienīgiem latviešu vadoņiem, jau sāka bīstīties, ka nezaudē savu iespaidu. Tādēļ tad arī Jāņa baznīcas mācītājs Veirichs pasteidzās organizēt nodomāto dāmu komiteju, kura lai strādātu zem viņa vadības un uzraudzības. Šīs komitejas pirmā priekšniece bija Ansa Leitāna gaspaža Katrina un locekles:
A. Šēnberg, A. Martinson, Pakalniek, Dītrich, Narring, Ratminder, Ozoling un Zilberfeil kundzes un Emilija Lak jaunkundze. Šī komiteja diezgan lielā mērā apvienoja toreiz latviešu mātes un meitas, arī Mikumiete ar savu Marī tur piestāja, bet viņai nebija ne tuvu tā nozīme, kas Hīmillera dibinātai palīdzības biedrībai bada cietējiem. Jāpiemin, ka no pirmās izauga Rīgas Latviešu Labdarības biedrība un no otrās Rīgas Latviešu biedrība.
Tātad jaunā palīdzības biedrība, lai gan viņas nodibinātājs neprata ne vārda pa latviski, izvērtās par īstu latviešu vidus punktu un vienotāju. Pieslējās tai arī tie, kas agrāk bija norāti un nedrīkstēja kustēt, piemēram, Bernhards Dīriķis un Kaspars Biezbārdis. Un arī citādi cilvēki, dabūjuši par to zināt un aizkustināti no viņas jūsmīgā uzaicinājuma, stājās iekšā barīem.
Kādu vakaru, starp citu, ieradās arī kāda pusmūža sieva, pie gala noraudājusies, un veda līdzi savu vīru, brūni sarkanu vaigu un darba vīra sastrādātām rokām.
«Vai te ir tie kungi, kas tās dāvanas pretim ņem?» viņš jautāja ... «Pierakstiet mūs arī tai biedrībā! ...» «Ak tu nabaga cilvēciņi, tie igaunīši,» viņa piebilda. «Ne viņiem maizītes, ko ēst, ne putriņas, ko strēbt... Tik žēl nabadziņu, tik žēl... Dosim jau, Jēkab, veselu simtu ... mums dievs ir līdzējis ... Koo? Lai paliek vēl tas mašins un dampe, griezīsim vēl tāpat ar pilčikiem ...»
«Jā, jā, mīļo Katrin, dot jau var,» Jēkabs atbildēja, «bet cik tev pilčiki neizmaksā? Iedomājies, četrdesmit pāru katru dienu! Bet, kad tev mašins un dampe, tas viss krīt nost ... Varēsi tad daudz labāk iedot to simtu ...»
«Nu, dosim jau, Jēkab, priecīgu devēju dievs mīļo!» Katrina pastāvēja... «Tad jau es labāk no savas mutes atrauju, bet redz, viņiem nav ne sausas garoziņas, ko grauzt ... Kā tur drukāts stāv: bērni brēc: «Mem, dod mums maizes ... mums gribas ēst ...» Ak tu kungs, ak tu kungs ... cik tas ir briesmīgi ...» Viņa sāka šņukstēt un slaucīja ar jakas stilbu asaras no acīm.
Jēkabs turpretim neuztraucās un apsveicinājās pa tam ar savu draugu Kreili un citiem paziņām.
Kad Katrina bija drusku apmierinājušās, viņa jautājošām acīm to uzlūkoja: «Skaitīsim to simtu?»
«Skaiti ar!» Jēkabs atmeta ar roku. «Atliks jau arī vēl priekš to mašinu un dampi ...»
Katrina, kura turēja to maku, noskaitīja uz galda simts rubļus, un viņi abi aizgāja ...
«Kas tad tie abi bija?» citi iejautājās Kreilim, kas viņus pazina.
«Jēzus draudzes pērminderis Jēkabs Dombrovskis ar savu sievu Katrinu,» Kreilis atbildēja. «Agrāk bija enkurnieks ... strādāja ar ķeksi uz Daugavas, bet ej nu tu viņam klāt! Tagad viņam koku placis no desmit pūrvietu, strādā kādi desmit pāri pilčiku ... Viņa pate jau tam lielais piepalīgs tai šeptē ... it visur priekšā un pakaļā! ... Tad jau arī var ... tie ir labi iedzīvojušies ...»
«Ko tu tam darīsi, kam dievs palīdz,» Mikums piebilda. «Iet jau mums visiem uz roku, brāl... Es pat ... esmu iesācis tīri no nenieka. Bet tagad arī pašam sava māja, un atnāc paskaties, kā man bode piekrauta ... Līdz griestiem! Un tev pašam, brāl! Vai tu varī kliegt? Cik tad sen, kad brauci pats ar to vienu raspusku, bet cik zirgu tev tagad?!»
«Cik tad nu ir?!» Kreilis ar labpatiku nosmīnēja. «Dividesmit zirdziņi... Ir jau vēl lielāki ekspeditori ... Kazaks ... Barts ...»
Katrā ziņā viņš ar savu stāvokli bija mierā ... Tāpat varēja apmierināties jaunā palīdzības biedrība, jo tādu ļaužu viņai pienāca lielā daudzumā.
Bet vēl jo vairāk visa Rīga bija kā uzkurta, kad tika izlaisti drukāti uzaicinājumi, ka tā Latviskā palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem «gādās par priekšlasīšanu, koncertiem un teatra izrādīšanu».
«Priekšlasīšana būs:
1. 10. mercī no guberņas lopu ārstes J. B. Rozenberg «par mēnesi».
2. 17. mercī no fabrikas direktora R. Tomsona «par dabu un dabas zināšanu».
3. 24. mercī no Dr. Bosse «par veselības kopšanu».
4. 7. aprilī no K. Štālberg «par jūru un viņas iedzīvotājiem».
5. 5. maijā no skolotāja Matvin «par bērnu audzināšanu vecāku mājās».
Koncertes tiks noturētas:
1. Garīga koncertē pirmā lieldienā Jāņa baznīcā zem J. Purrat vadīšanas un
2. Laicīga koncertē 9. maijā, debess braukšanas dienā, Turnhallē.
Teatera izrādīšana latviešu valodā būs 2. jūnijā. Izrādīs Stendera lustes spēli «Žūpu Bērtulis», kas drukāta 1790. gadā.»
Tas viss bija «zinātnieku» darbs, to pašu, kas sastādīja uzsaukumu dāvanu sniegšanai bada cietējiem ... Kā redzam, tad tie kooptējuši klāt vēl citus locekļus un sprauduši sistemātisku programu latviešu izglītošanas laukā. Protams, ka notika vēl dzīvas domu izmaiņas viņu starpā, iekāms šī programa tika sastādīta. Pret priekšlasījumiem nevienam nebija ko iebilst, tādēļ ka tie «prātam var būt par pamācīšanu un pacilāšanu». Arī koncerts baznīcā nekas, «jauks un patīkams darbs, kas pušķo dievkalpošanu!» Bet, tā kā arī pārējos rīkojumus gribēja sarīkot saziņā ar to Veirich mācītāja dibināto dāmu komiteju, tad no šīs puses cēlās stipras ierunas pret laicīgo koncertu un teatra izrādīšanu. Starp šīm dāmām bija stipris hernhutiešu elements, kas laicīgas dziesmas nosodīja par blēņu dziesmām un teātri ieskatīja vienkārši par velna skolu, ar kuru kristīgiem dieva bērniem neklājas pīties! Ar to vajadzēja rēķināt. Bez tam arī Ansis Leitāns personīgi bija pretim teatra izrādīšanām, kas pēc viņa ieskatiem bija tikai tāda māžošanās. «Vai tikai tas tiem mīļiem latviešiem kādu labumu nesīs?!» tas pret to kādā sēdē uzstājās. «Esmu par to lietu runājis ar Veirich mācītāju, kas arī par to ļoti šaubās ...»
Bet Richards Tomsons, kas bija uzņēmies teatra vadīšanu, bija ne vien dzimis diplomāts, bet arī lielisks runātājs, kas prata pārliecināt. Dāmu komitejai, kuras priekšniece bija Katrina Leitān, viņš bija tik patīkams, pakalpīgs un padevīgs, ka tās ne vien beidzot piekrita šai izrādīšanai, bet deva pat savu biedreni Emiliju Lak jaunkundzi viņam priekš Bērtuļa sievas Annas lomas. Un, kad jau Katrina bija piekritusi, tad arī Ansim vajadzēja padoties ...
Tātad uzstādītā rīkojumu programa tika izvesta pilnā apmērā, neraugot, ka laiks priekš tam, ko mēs saucam par «sezonu», bija sen garām. Pirmie latvieši Rīgā uzsāka savus rīkojumus vēlu pavasarī un vilka cauri gandrīz līdz siena laikam. Kas tad viņus no tam kavēja? Villas jūrmalā tiem vēl nebija, uz savām muižām tiem ar' nebija jābrauc, un cik tās «prišās luptes» vajadzēja, tās tepat Rīgā bija diezgan. Līdz tam viņu vienmuļīgā dzīvē neizšķīrās neko daudz ne ziema, ne vasara, un tādēļ tad arī pirmos saviesīgos baudījumus tie ņēma pretim pilniem malkiem. Tādēļ tad arī panākumi bija necerēti, ļaužu kā melna nakts, piekrišana liela. Neraugot uz visām mazām ieejas cenām, sanāca vēl diezgan prāvs atlikums. Par priekšlasījumiem nu gan, samērā ar mūsu laikiem, bija jāmaksā diezgan daudz, 15 kap. no personas. Bet teatris bija ļoti lēts, pirmā vietā maksāja 60 kap., otrā 40 kap. un trešā 20 kap.
Kādēļ ļaudis gāja uz priekšlasīšanām, tur bija vairāk iemeslu. Viena daļa
nāca paša priekšmeta dēļ, gribēdama mācīties, bet tā bija pate mazākā daļa. Lielais pulks ieradās tādēļ, ka tas bija kas jauns. Nekad vēl tie nebija dzirdējuši citu priekšā lasām kā mācītāju no kanceles un nekad par citu kā par dieva vārdiem. Te gan arī visi klusi sasēduši, tikpat kā baznīcā, bet runāts tiek pavisam par citām lietām. Tad vēl viena liela daļa — pate apzinīgākā — gāja tādēļ, ka tas brīv. Kur citreiz tas latviešiem bijis dzirdēts?! Un, kad jau ķeizars tādu brīvību devis, tad to vajag arī izlietot ... Vēl viena daļa — jaunie ļaudis — gāja tikai izskatīšanās dēļ. Jaunas meitas krīt puišiem acīs, un, ja ir patīkamas, tie taujā tūdaļ pakaļ, kas tā tāda un kas tā tāda?! ... Un atkal, ja viņām kāds patīkams, gan viņas izzin to, kas tas tāds un kā viņu sauc! ...
Ļoti daudz jau bija pazīstami. Piemēram: Mikumi bija ar visu familiju, un, kur jau Marīs, tur Pēteris arī! Starpingks gan arī gribēja, bet tas netika klāt ... viņš tad gan sacenzdamies noveda veci uz bufeti un pacienāja to ar konjakiem un krietniem cigāriem, bet ar meitu amizierējās Pēteris.
Marīm bez tam bija savas draudzenes un pazīstamas ... Kreilene bija paņēmusi līdzi savu meitu Grieteli, kura saucās par Gretchenu, un savu māsas meitu Lavizi alias Louvizi, no laukiem, kāda gruntnieka meitu. Edelberts nebija nācis, tādēļ ka viņš nekā laba pa latviski neprata. Grietele bija baltvaidze, sārtlūpe, gluži mātes dabā, sprigace, dūšīga uz valodām, kā skaldīt skaldīja. Arī māsīca no laukiem meita tikpat kā brūklene. Vai tad nu brīnums, ka tādām puiši drīz vien piesitās! ... Turpat jau bija ieradušies arī Pētera draugi, Mārcis, kurš uz tirgus andelējās, Andrejs, kurš arī patlaban kā dabūjis podračika vietu, un Didžis, kurš mazākus kuģus lādē uz sava rēķina kā īsts «štauers» un tādēļ nebija bez ienākumiem. Tie nāca gan runāt un apsveicināties ar Pēteri, bet drīzi vien iepinās valodās ar viņa daiļajām kaimiņietēm, un starpbrīdī Mārcis ar Didži, sarunājušies jau, lika atnest peperkokus un kvasu sieviešiem par atspirdzināšanu. Arī Starpingks no otras puses bija piesūtījis sarkano vīnu. Sūti vēl, kad tev ir! Pēteris tātad tika cauri bez visiem liekiem upuriem, bet Marī uz mājām tomēr pavadīja viņš ...
Te tad nu noritēja dzīvas valodas starp jauniešiem, tikai ne par priekšlasījuma tematu. Ne arī viņi bija kādi uzmanīgie klausītāji. Pēteris gribēja gan, bet Marīs tam nedeva miera. Beigu beigās izrādījās, kad visi pulciņā gāja uz mājām — kavalieri ieskatīja par savu pienākumu dāmas pavadīt — un lietu pārrunāja, ka tad no Mikuma un Kreiļa familijas un viņu piekritēju bara tikai vienīgi mātes un mazākie bērni bija ko mantojuši. Lielām meitām un puišiem viss pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā ... Tēvi atkal pa bufeti vien nodzīvojuši. Viņi tagad nu visu lekciju klausījās savu sievu atstāstījumā kā jaunu patiesību.
Nevarēja sacīt, ka arī viņas būtu pilnīgi apmierinātas. Mikumiete nepavisam negribēja ticēt, ka uz mēneša patiešām tā varēja būt, kā tas kungs stāstīja. Kalendarī viņš taču riktīgi nobildēts ... cilvēka vaigs resnu degunu un apaļām acīm. Labi ieskatoties pašā mēnesī, gan likās, ka nebija gluži tā, jo likās, ka tur stāvētu vīrs ar nēšiem, un tā arī veci ļaudis stāstīja. «Bet tas kungs, tu dzirdi,» viņa stāstīja savam vīram, «saka, ka tas esot tik tālu, ka vajadzētu braukt 300 dienas ar dampratiem, kamēr tur notiktu. Un tad tur esot kalni un lejas tāpat kā uz zemes un tādas dziļas dziļas bedres, un iekš tām bedrēm atkal bedres, un iekš tām atkal ... Vai tas varētu būt?!»
Kārlēns gan raudzīja viņas šaubas izgaisināt, jo skolā tā taisni mācot. Bet Mikumiete vēl arvien uz to lietu skatījās šaubīgi.
«Un gaisa tur nemaz neesot un skaņu nemaz nedzirdot,» tā stāstīja tāļāk. «Ja suns rej, tad redzot tikai muti plātām, bet balsa nemaz ...»
«Blēņas!» Kreiliene attrauca. «Kas tad tur uz mēneša ir bijis un to apraudzījis? Kāpēc tad pie mums, kad suns rej mēnestiņā, var dzirdēt ...»
Tā caur šiem apstākļiem arī abi vīri tika iemaisīti lietā un sāka prātot. «Es jau gan domāju, ka mēnesis būs lielāks daudz, nekā izskatās,» Kreilis ieminējās. «Pie tā lielā tāluma ... es domāju, ka viņš būs vismaz tik liels kā siena vezmis ...»
«Vai nu prāts ... tik vien!» Mikums iesaucās. «Iedomājies tās tūkstošām un tūkstošām jūdžu, cik viņš no mums nost ... Pus tik liels kā Rīga tas jau nu gan būs droši ...»
Kārlēns zināja pamācīt, ka mēnesis esot tāda pate zeme kā mūsējā ... tikai apmēram 50 reiz mazāka ... Skolā tā mācot ...
Vecie neviens tam lāgā negribēja ticēt, tomēr pretoties arī nevarēja ... «Jā, jā, var jau būt, bet kas var zināt ...»
Turpretim meitenes uzķēra visu no jocīgās puses un ņēma tikai ņirgāties. Viņas tikai bija paturējušas galvā to vietu: kas iemīlējies, tas skatās mēnesī un nopūšas ... Tā kā bija patlaban ļoti jauks mēnestiņš, tad Marcis izgrūda ļoti smagu nopūtu.
Uz to smiekli! Bet viņš patiešām bija ieķēries tai Kreiļa Grietelē ... viņa to manīja no tam, ka viņš cieti jo cieti spieda viņas roku ... Un Didžis atkal aiz kautrības nopūtās pret Lavizi un Pēteris pret Marī ... amizieris un smiekli bez gala ... Vecenes smaidīdamas piemetināja: «Vai dieviņ, kā nu pūš! ... Vai tad nu tik smagi iet!»
Nu beidzot jau bija jāšķiras un katram jāiet uz savu malu... Bet pēc izšķiršanās jaunie bija tādi klusi, laikam viens par otru domāja ...
Nākošā priekšlasījumā atkal it visi bija kopā. Richards Tomsons lasīja «par dabu un dabas zināšanu». Tagad, uz mājām ejot, bija daudz vairāk ko runāt. Par to mēnesi viņi negribēja daudz strīdēties ... bijis tur neesi, varbūt ka arī taisnība, bet par tādām lietām, kuras tu, cilvēks, pats ar savu aci redzi, te jau tu nu gan, draugs, neiestāstīsi! Viņš saka, ka pasaulē nekas no jauna neronoties klāt un nekas nezūdot, tikai pārvēršoties ... Joki vien! Kreilis it labi zināja, ka siens un auzas, ko tas saviem zirgiem deva, izauga katru gadu no jauna un tātad rodas gan ... Un, kad zirgi tās bija apēduši, tad nebija vairs nekā ... Ja nu mēsli ... to tikai maza čupiņa, bet kur tas cits palicis? Taču gājis pazušanā ....
«Tad jau gan būtu labi, kad cukurs, milti un siļķes, kuras es pārdodu, man nezustu!» Mikums nosmējās. «Tad jau būtu dzīve tikpat kā Lejputrijā. Bet, tiklīdz preci esmu pārdevis, tā projām ir, jāpērk atkal jauna ... Un kur tad nu paliek malka, ko iebāz krāsnī? Kas tev tur paliek? Laba sauja pelnu. Un izlej ūdeni smiltīs un raugi tad to sasmelt! ... Redzēsi, kas tev paliek pāri! Ko nu, tās tikai tādas kungu gudrības un vairāk nekas ...»
Krustiņš, Mārča rada gabals, kas tagad arī bija līdz, ņēma tomēr priekšlasījumu aizstāvēt ... «Tas ir gudris kungs! Stendera «Augstās gudrības grāmatā» tu arī neatradīsi to, ko viņš tev izstāsta ... Redz, to lietu vajag ņemt otrādi! ... Viņš, rau, saka, ka tas pārvēršas iekš citu, bet tā matērija — tā paliek ... I tas ūdens, ko tu izlej, tas tad pāriet iekš tvaikiem un iekš gaisa . ..»
Mārcis, kuram arvien bija neomulīgi, kad Krustiņš gribēja būt par viņu gudrāks, stājās viņam pretim... «Ej, ko nu stāsti?! Materijs, materijs, tev jau nav apķeršanas, kas tas materijs ir ... Ja es ķeru ūdeni rokā, tad es taču tur ko saķeru, jā? ... Bet ķer gaisu un tvaiku, ko tu tur saķersi? ... Tad jau tu vēju varētu sist ar dūri ... Āre nu ... Kur nekā nav, tur nekā nesaķersi ...»
Tā ka tas bija ļoti sarežģīts jautājums, ko arī Kārlēns nevarēja labi izskaidrot, un tādēļ tas palika neizšķirts un katris pie sava ...
Tātad, neraugot, ka viņi, tāpat kā visi citi, no priekšlasījumiem rādījās būt sajūsmināti, sita plaukstas un sauca «bravo», viņiem tomēr ar visu to atlika vēl daudz pret tiem ko iebilst ... Viss tas tomēr nekavēja viņus cītīgi apmeklēt nākošos, «jo brīvību, ka tādas lietas var, vajag izlietot kungiem par spīti», kā Kreiļa sieva izsacījās ...
Vēl mazāk viņus tieši apmierināja «garīgā koncertē» Jāņa baznīcā. Balsis gan bija labas, bet katrs dzied savu, un tas izklausījās tīri kā leišu ļēļošana. Kreiļa Grieta sacīja: «Atminu vēl tīri labi no savām jaunām dienām, kad biju uz laukiem. Tad arī mēs, meitas un puiši, sanācām lielāks pulks kopā un uzdziedājām ... Bet visi riktīgi vienu balsi un bija vairāk, ko dzirdēt ...»
Jau vairāk piekrišanu atrada «laicīgā koncertē» 9. maijā, debessbraukšanas dienā, Vingrotāju zālē, tādēļ ka dziesmas bija jautrāka satura un citas viņiem pazīstamas. Bet, kad 2. jūnijā turpat notika «latviskā teatera izrādīšana», pie tam pirmo reizi Rīgā, un izrādīja «Žūpu Bērtuli», tad tas pēc viņu ieskatiem bija kas lielisks. Joki bez gala! Iznāk Žūpu Bērtulis vien, nopinkojies, savēlies, tev jāsmejas, vai gribi vai negribi. Un tāpat arī par citiem ... Uz gada tirgiem arī dažreiz dabūja noskatīties kumēdiņus, bet tik jocīgus nudien ne! Un kur tad apmeklēts! Lai tagad kāds pamēģina Rīgā 2. jūnijā cietās telpās sarīkot teatra izrādi, un nezinu, kādus tam vajadzētu līdzekļus, lai tas varētu ievilkt iekšā kādu cilvēku ... Bet toreiz ļaužu kā melnā nakts! Un pašam Ansim Leitānam, kurš ar savu Katrinu pirmās rindās sēdēja piesarcis, vajadzēja liecināt, ka viss izgājis jauki un pa godam un, paldies dievam, ienākums arī it labs! ... Tikai viens cilvēks ar šo izrādi bija pavisam nemierā, tas bija pats teatra vadonis Richards Tomsons. Fuchsingam, kuram tas bija draugs, viņš bija izteicies, ka tūdaļ ķeršoties pie spalvas un pārcelšot vai sarakstīšot latviešiem kādu piemērotāku lugu. Šo jau esot kauns izrādīt, cik zemu tā latviešus vērtējot ... tos nostādot par tādiem «s— bambuļiem».
Saprotams, ka caur šādiem latviešu rīkojumiem nevienam nekādi zaudējumi necēlās, un neviens cilvēks to arī ļaunā neņēma, ja vien tas pret latviešiem bija daudzmaz bezpartejisks. Vācu patricieši gan sirdī sajuta slepenu nemieru, bet bija par lepnu to izrādīt. Viņu avīze «Rig. Zeitg.» bija ļoti apmierināta, it sevišķi par Tomsona priekšlasījumu, kurš bijis «izteikts viegli saprotamiem vārdiem un tomēr dziļš» ... Viņa pat izteica vēlēšanos, lai no jaunās palīdzības biedrības attīstītos Latviešu mācības biedrība, piezīmēdama, ka latviešiem taču tik daudz esot jāmācās ... Bet birģeri un cunftīgie amatnieki, tie gan jau sāka pacelt savas balsis ...
Un Krampfs, tas bija ne dzīvs, ne miris ... Tad tādas lietas viņam vajadzēja piedzīvot! Kā policijas delegātam viņam bija jāieronas uz viņu «priekšlasīšanām» un pašam ar savām ausīm jānoklausās, ka tie runā par tādām augstām lietām, par mēnesi, dabas zināšanām un tamlīdz, ka tur vai galva jātura cieti! Un priekš kam tādas augstas gudrības?! Kalpiem, dienderiem, arājiem? Vai tiem nav diezgan, ka zin: trph, še vaga! ka maiss pareizi uz muguras guļ vai atkal zirgs pareizi aizjūgts ... un vairāk neko. Un tad viņi vēl tos vārdus grozīja tā savādi, pavisam citādi, nekā latvieši līdz šim runājuši. Sirds viņam tīri žņaudzās cieti par tādu nekaunību ... Bālām, sakniebtām lūpām viņš visu to noklausījās un reizēm pat uzšāvās kājās, jo bija aizmirsis īstenību un gribēja teju teju jau visus šos «jaunlatviešus» no vienas vietas stiept uz «sēžu» ...
Bet tad atcerējās ... kabatā jau viņam bija prikazs, ka viss tas atļauts un likumīgi ...
Nebija vairs viņa priekšstāvis palkavnieks fon Grīns, ar kuru varēja izrunāties, savus uzskatus izsacīt un arī tos aizstāvēt. Tagadējais policijmeistars Kozlovs ar viņu nekādās valodās neielaidās ... Reizi, saņēmis tādu prikazu, ka tam jāiet uz latviešu priekšlasījumu, tas devās taisni pie policijmeistara, viņam to brīnumu parādīja un iejautājās: «Разве это возможно?» — Bet policijmeistars viņu uzlūkoja kā vēl lielāku brīnumu. «Как невозможно? Если разрешено генералгубернаторов, так непременно...»
Neatrazdams pie savas priekšniecības saviem ieskatiem vairs pabalstu, Krampfs zaudēja gluži savu agrāko griezīgumu. Viņš bija sevī noslēdzies, īdzīgs, nervozs, īsi sakot, neprata vairs, kā pasaulē dzīvot ...
Reiz tas nāca mājā no tādas «priekšlasīšanas». K. Štālberģis bija runājis «par jūru un viņas iedzīvotājiem» un piestāstījis tam galvu ar tik gudrām lietām, ka tam pašam tā dūca vien, kur nu vēl tiem nabaga ļautiņiem! Viņš tādēļ iegriezās Pētera baznīcas krogū uz kādu «štēzeideli», lai daudzmaz noskalotu dusmas un nāktu pie «štimmunga» ...
Tiklīdz tas piestājis pie letes, viņam sauc aiz muguras. «Ssst, sst, Krampf! Komm doch zu uns ...»
Paskatījies atpakaļ, tas ieraudzīja vienā stūrī piesēdušu pilnu galdu. Andreass Cipfelbrinks, Simeons Orkelbeins, Jochems Stemeizens un sīktirgotājs Holcenbergs, visi ar savām gaspažām. Pie jauka laika tie labi izstaigājušies pa pilsētu un izskatījušies, kā tagad Rīga stāv, un iegriezušies še ...
«Krampf, was ist da mit die Letten 1os?!» Andreass viņam uzprasīja, iekāms tas vēl nebija apsēdies. «Vai tad viņiem valdīšanas nemaz nav? ...»
Ko viņš tur varēja sacīt? Ja jau viņa priekšniecība to atzina, tad jau viņam šāda rīcība bija jāaizstāv. «Nu, kas? Pret likumu taču tur nekas nav? ...»
«Nav nekas pret likumu?» Cipfelbrinka kundze, par tādu Krampfa atbildi pārsteigta, iesaucās. «Jā, kam gan tādas lietas vajadzīgas?! Mana kalpone tur bijusi: kādas gudrības tur nav stāstītas par mēnesi un dabu, un visu ... Ko mācītājs sakot, to nevarot katrreiz par pilnu ņemt ... Ko viņi sakot, tas esot tikai tas ... Un lai šie nekaunoties nemaz, ka esot latvieši ... šie esot tādi pat cilvēki kā vācieši ... Iedomājieties tik ... un kādēļ tas viss vajadzīgs? ...»
Nevarēdams neko pie tam grozīt, Krampfs izgudrēm uzstājās viņiem opozicijā. «Nu taču tiem ļaudīm arī vajag ko mācīties,» viņš iebilda.
Traudchena Cipfelbrink, tāpat Stemeizen gaspaža un Jūla Orkelbein par šādiem uzskatiem nevarēja valdīt savu sašutumu. «Aber wozu denn! ... Wie die Obrigkeit das Ailes zulässt?! (Bet kādēļ tad! Kā valdība to visu pielaiž?) Kam šiem dumjiem bauriem un kužām kādas priekšlasīšanas, teatrus un balles? Lai tie tiek pavedināti uz slinkumu un lepnību ... Āre, kā Holcenberg madāma saka: Mikentāliete pastellējusi savai meitai baltu mulles kleiti ... Baltu mulles kleiti! ... Ko tad būs vilkt mugurā rātskungu cienīgmātēm un freilenēm, kad jau tādas sāk baltā mullē staigāt?! ... Vai tad tur nav nekāda likuma, kas to aprobežo? ...»
«Kā ne?!» Andreass Cipfelbrinks attrauca. «Rīgas likumi nosaka it skaidri, ko drīkst vilkt mugurā pilsoņu sievas un cik dārgu rotu drīkst nēsāt amatnieka sieva. Un par to pāri nav brīv iet kalpam un nevācim ... Bet veci likumi jau tagad vairs netiek ievēroti.» viņš rūgti piebilda. «Tagad jauni likumi un jaunas tiesības ... Visiem latviešiem tagad brīv visādi «tejateri» un forlezungas ...»
«Bet vāciešiem taču tāpat savi teatri un forlezungas,» Krampfs atļāvās šādu piezīmi ...»
Meistaru gaspažas gribēja viņu vai ar acīm saēst... «Ko?! mūs pielīdzina prastiem mužikiem?! Wir, Deutsche, wir sind gebildet ... wir haben es nötig,
wir brauchen es ... Aber wozu das dem dummen Volk?» (Mēs, vācieši, mēs esam izglītoti ... mums tas vajadzīgs, mēs varam to lietot ... Bet kādēļ to tai muļķa tautai?)
«Kā tu, Krampf, tā pavisam varī runāt?» Cipfelbrinks aizskarts iesaucās ... «Ja jūs tā gribat rīkoties, tad mums no Rīgas jābēg projām ... Dzīvojiet tad vien ar saviem latviešiem ...»
«Ja tas ilgāk tā vēl iet uz priekšu,» Holcenbergs viņam piebalsoja, «tad godīgam vācu cilvēkam arī nav ilgāk dzīvot Rīgā iespējams ... Ejiet tagad paskatieties mana kaimiņa Mikentāla skatu logā! ... Agrāk nevāciem nemaz nebija brīv ar tirdzniecību nodarboties, bet viņš lepni ar zelta burtiem uzmālē uz glāzes: «Pie tautieša!» Viņš atklāti atzīstas, ka ir latvietis, un danco mums uz deguna ... «Pie tautieša» ... — lieliski ... Un tad vēl mūsu ļaudis iet tur un pērk tā nieka kapeika dēļ, kas tur lētāk ...»
«Tagad jau pavisam nesamana, kā dzīvot!» Jochems Stemeizens savukārt iebilda. «To dumpinieku Lauri gan izdzina no Rīgas, bet patentmeistarī tagad kaļ un teš pa visām malām ... Pie cunftes tie nepieder ... un paprasi, kas tie ir? Tie ir latvieši ...»
Un Orkelbeins piebilda: «Mūsu arodā jau cunftīgus strādniekus tu varī ar uguni meklēt. Tagad ne tikvien zeltinieši, bet visi bauri pasākuši tā: atstāj arklu un ecēšu un nāk uz Rīgu pindzelēt ... Un «spaß», kādēļ tad arī ne, kad jau pate valdīšana tos pabalsta ... atļauj tiem visādas priekšlasīšanas un diezin ko vēl ne ... Tad jau iznāk, ka viņi par to Rīgu kungi, ne mēs! ... Jā, jā, draugi, mums pie laika jātaisās, ka tiekam no Rīgas projām ...»
«Nu, ko jūs tik daudz runājat!» Krapfs ilgāki vairs nevarēja noturēt savu izlikšanos un mieru. «Vai tad es to neredzu?! Bet vai es te esmu tas kungs un noteicējs? Ko man pavēl, tas man jāklausa ... Bet ilgi tas tā nevar iet ... ilgi tas tā neies ... Ja jau viņiem tādas biedrības uzļauj, tad pasaulei jāapgriežas uz otriem sāniem ...»
Brīdi klusums ... viņa draugi to lielu laiku mēmi uzlūkoja. «Runā tu tā,» Cipfelbrinks beidzot ieminējās ... «tad mēs tevi saprotam ...»
«Pagaidiet tikai,» Krampfs vēl atņēmās. «Paies tikai Igaunijā un Somijā bads — un tas taču neilgs mūžīgi — un visas rektes būs viņiem atkal nost! ... Es tad neredzu vairs ne mazāko iemeslu, kādēļ tad viņiem to visu vajadzētu uzvēlēt. Mēs atgriezīsimies atkal pie vecās kārtības, jūs redzēsiet ...»
«Tas būtu arī pats beidzamais brīdis!» Cipfelbrinka gaspaža Traudchena sacīja ... «Es nezinu, kā arī augstā rāte varēja būt tik vieglprātīga un viņus pati uzvedināt uz tādu biedrošanos bada cietējiem par labu. Ja nu bija tāda vajadzība, tad jau drīzāk varēja tiem uzlikt tādu nodokli priekš tam...»
«Aber, Traudchen, tas bads taču nevilksies mūžīgi, tu taču dzirdi, ko Krampfs saka,» Cipfelbrinks viņu mierināja. «Tā ir tikai pārejoša parādība ...»
«Jā, jā, kas tur var zināt, kas viss nenotiek?» Traudchena tomēr vēl šaubījās. «Iedod tu velnam vienu pirkstu, un viņš tev paņem visu roku... Pret tādām lietām vajaga uzstāties pie laika ... Tā ka tu ej eltermanim uz kakla, lai tas viņiem viņu priekšlasīšanas vairs neļautu Sv. Jāņa ģildē noturēt ... Ja viņi grib, lai iet uz Lielo ģildi ...»
«Nedabūs arī vairs, par to varī būt droša!» Andreass attrauca. «Bet ko mēs te tik daudz runājam par tiem latviešiem?! ... Dzersim labāk savu glāzīti un būsim omulīgi! ... Vēl taču mēs paši esam Rīgā tie saimnieki! ... Jo, ja labi apskatāmies, draugi, ar mums salīdzinot, latvieši ir vēl tālu aiz kalniem ...»

Viņi nerunāja par to vairs, bet nodzīvoja kopā jautru, omulīgu vakaru...

Open

OTRA DAĻA
Trīspadsmitā nodaļa

Latvieši paši zināja, ka tie atronas vēl tālu «aiz kalniem», bet viņi tur aiz kalniem negribēja palikt. Tie noprata it labi, ka «palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem» varēs rīkoties tikai tik ilgi, kamēr Igaunijā būs bads, un tas tur nebūs mūžīgi. Bet biedrība viņiem tā patika, ka viņi to sev gribēja nodrošināties uz visiem laikiem.
Ivans Hīmillers bija ļoti noderīgs spēks, kurš prata ļoti labi juridisko pusi, — sastādīt noderīgus statūtus ... Toreiz vēl nebija normalstatutu vai kādu citu paraugu, kur pieturēties ... Lietas īstais kustinātājs un virzītājs bija atkal architekts J. Baumanis, kurš saziņā ar nelielu pulciņu, to starpā arī Pēteri, strādāja pie jaunās biedrības lielā slepenībā. Viņa dzīvoklī Iekšrīgā, Peldu ielā, bija notikušas vairāk šaurākas sapulces, līdz 4. jūnijā, t. i., divas dienas pēc «Žūpu Bērtuļa» izrādes, statūti bija jau tiktāl, ka tos varēja iesniegt Vidzemes gubernatoram, lai tas viņus stāda priekšā augstākām iestādēm dēļ apstiprināšanas.
Liktens viņiem bija labvēlīgs, ka toreiz gubernators bija fon Lizanders, kurš neieskatīja par savu uzdevumu aizstāvēt vācu muižniecības intereses kā viņa priekšgājējs fon Etingens. Lizanderu dzimta agrāk bija kalpojusi par mazākiem ierēdņiem un bija velti pieklauvējusi pie Vidzemes muižniecības dēļ indignata. Pats toreizējais gubernators, agrāk par zemāku ierēdni būdams, bija izbaudījis diezgan baltiešu brīvkungu, grafu un baronu augstprātību, tā ka iespaidus no tās viņš nespēja aizmirst arī vēlāk, par gubernatoru būdams. Tagad viņi nu gan labprāt to būtu uzņēmuši savā sabiedrībā, bet viņam tās vairs nevajadzēja. Un viņš tiem to lika ja arī ne taisni sajust, tad tomēr vismaz manīt. Viens šāds pierādījums bija tas, ka viņš latviešu biedrības izcelšanos drīzāk paveicināja nekā aizkavēja, lai gan, blakus minot, par vicegubernatoru vēl arvien bija Jūlijs fon Kube.
Pirmais statūtu projekts bija izrādījies pārāk trūcīgs un nepilnīgs, kādēļ gubernators ar savu padomu nāca palīgā. Viņš projektu ar savām piezīmēm atsūtīja atpakaļ un aizrādīja, kas būtu pārstrādājams, pirms to iesniedz no jauna. Tas tika izdarīts un jau 20. jūnijā iesniegts pārlabotais statūtu projekts ar šādu pavadrakstu:
Augsti cienītam Vidzemes gubernatora kungam.
Apakšā parakstījušies iedrošinājās Jūsu augstai Ekselencei šādu lūgšanas rakstu par laipnu ievērošanu priekšā celt.
Kas jau līdz šim par nepieciešamu vajadzību šejienes Latviešiem izrādījās, tas jo skaidrāk parādījās, kamēr Latviešu palīdzības biedrība darīšanās stājās, īpaši vēl pie tām trūkumu ciezdamiem par labu noturētām priekšlasīšanām, ka šejienes Latviešu iedzīvotāju pieaugušiem locekļiem, kas visai maz mācības baudījuši, atronas uz jo zema izglītības stāvokļa, trūkst tā palīdzība,
ka varētu pie pilnīgākas izglītības piekļūt un tālāki attīstīties, jo, Krievu un Vācu valodu nemācēdami, viņi nevar iemantot tos labumus, kas Krievu un Vācu biedrībās tiek gara attīstīšanai pasniegti, tāpēc apakšā parakstījušies, līdz ar mācītiem Latviešiem atzīdami, ka tikai tad šādam trūkumam varētu izlīdzēt, kad biedrību dibinātu, kas līdz ar savu pastāvīgu nolūku trūkuma laikā trūkuma ciezdamiem palīdzēt arī gādātu par prāta cilāšanu, tiklības izkopšanu un glītākas viesīgas saiešanas tiem uz zema stāvokļa būdamiem, iesniedz Jūsu Ekselencei šo statūtu projektu par šādu biedrību, lūgdami, lai Jūs, augsti cienītais gubernatora kungs, būtu no tam pārliecināti, ka tāda tai statutu projektā pieminētās biedrības dibināšana to no šejienes Latviešiem līdz šim tik sāpīgi sajustu trūkumu izpildītu visiem par labumu un svētību.
Mēs lūdzam Jūs, augstā Ekselence, it pazemīgi, ka Jūsu augstā Ekselence laipni palīdzētut šo statutu apstiprināšanu izgādāt un mums par to savā laikā paziņotut.
Jūsu Ekselences visu padevīgākie kalpi J. Roze, J. Bauman, P. Tīdeman, Ivan Hīmiller.
Rīgā, 20. jūnijā 1868.
Statūtus pavisam bija parakstījuši kādi trīsdesmit seši, visi pazīstamākie darbinieki igauņu palīdzības biedrībā ... Izdarījuši savu, viņi nelikās ne zinis, kas tiem padomā, bet pukstošu sirdi gaidīja, ko nākamās dienas nesīs ...
Vasara, ļoti sausa un karsta, patecēja, pienāca velgais rudens, un Rīgas latviešus kā zibens pie skaidras debess pārsteidza šāds priecīgs notikums. 25. oktobrī tanī pašā gadā iznāca «Baltijas Vēstneša» parauga numurs. Kāds mazs pulciņš gan zināja, ka tādam vajadzēja iznākt, jo Bernhards Dīriķis par to vienam otram bija sacījis, bet nezināja neviens ko noteiktu, kad tas iznāks, tādēļ ka redaktors-izdevējs, bīdamies, ka vācu muižniecība un garīdzniecība viņa nodomu neizjauc, bija lietu turējis ļoti lielā noslēptībā. Turpretim lielais pulks, tas nezināja ne rīta, ne vakara, bet parauga numurs nāca rokā it visiem, jo, kā jau tādās reizēs parasts, tas tika izlaists ļoti lielā skaitā un izplatīts par brīvu. Bet vēl jo vairāk visus pārsteidza pati pirmā ziņa, ko avīze nesa.
Pašā priekšā no iekšzemēm stāvēja:
«Jaunā Latviešu biedrība. Tā ziņa nupat ir atnākusi, ka 12. Oktoberī Pēterburgā ir apstiprināti tikuši Rīgas Latviešu biedrības likumi. Šī biedrība ir nodomājusi gādāt par apgaismošanu caur dažādām darīšanām, kā: zinātnības kopšanu, lētu grāmatu apgādāšanu, skatu spēlēm, dziedāšanu, viesīgu saiešanu v. t. j. pr. Par viņas darbošanos «Baltijas Vēstnesī» būs arvien tās tuvākās ziņas atronamas.»
Šī vēsts tika saņemta ar skaļām gavilēm. Kur vien divi latvieši sastapās, tur viens otram stāstīja: «Vai zināt ko no jauna! Mums, latviešiem, ir atvēlēta Rīgā sava biedrība. Līdz šim mums bija viena tāda, bet tā bija tikai priekš igauņiem, bija dota mums tikai uz īsu laiku. Bet nu mums atvēlēta biedrība priekš pašiem latviešiem, uz bērnu bērniem ... strādās tikai priekš pašiem latviešiem un dos viņiem lielus labumus . ..»
Un, ja kas vēl par to nebija dzirdējis un gribēja šaubīties, tam tas tika uzrādīts avīzē melns uz balta ... Un palūk, kas vēl še rakstīts: «no valdības šovasar ir apstiprināts Ainažciemā, jūrmalā, pie Salaces latvisku jūras skolu celt ...» Domā, latvisku... nevis priekš kungiem un vāciešiem, bet priekš latviešiem!
Pieci simti kronis ik gadus došot, un priekš pirmo ieriktēšanu divi simti jau atsūtīti ... Mācība tikšot dota bez maksas visiem par brīvu ...
«Vai redzi, kā ķeizars mūs, latviešus, atminējis! Dod mums biedrību, dod mums skolas ... visu tāpat kā vāciešiem. Jauni laiki pienākuši. Latviešiem būs visas tās pašas rektes, kas vāciešiem, un vēl vairāk. Kungi jau nu gan kārpīsies pretim, bet nelīdz niķis! Ja jau viņš pats to vārdu teicis, viņam tu acis neaizbāzīsi ...»
«Nē, nu vairs ne,» otrs ar labpatiku piebalsoja. «Viens tur runājis ar to pašu kungu, kas to «Balto Vēstnesi» drukā, ar Bernhardu Dīriķi. Tur Pēterburgā mums esot kāds tautas brālis Valdemārs — āre, agrāk viņš no Pēterburgas latviešiem sūtījis ceitungas — — tas mums visas tās rektes gādājot . .. Nemitīgi tas gājis augstai valdīšanai virsū, ka latviešiem vajag tādas kuģu skolas dot, lai viņi brauc pa jūru, un, skaties, beidzot iznācis arī. ..»
«Jā, jā, man ar' viens paziņa stāstīja, kas par to lietu labi zin,» trešais iebilda. «Valdemārs par varī krītot par mums, latviešiem, un mums tās tiesības gādājot ... Bet par to kungi viņu bezmaz gribējuši nogremdēt. Vienreiz jau nekas vairs nav trūcis ... Uz sinatu jau viss bijis notaisīts gatavs ... Valdemāru vajag izsūtīt uz Ledus zemi. Pastellēti jau melnie rati, ar ko viņu sūtīt projām, vēl tikai vajag pašam parakstīt. Valdemāram nu visu to kāds no kambarsulaiņiem, kas sarunu dzirdējis, pasvilpis ... Šim arī drusciņ pazīšanās ar paša vecā brāli Konstantinu, kam visa tā darīšana par jūru. Tas pietiek šim un izstāsta visu, kā ir un ka slikti jau nu būs. «Vai zini,» lielfirsts attrauc, «varbūt, ka vēl var līdzēt. Parunāšu ar brāli. Un gaidi mani tai dienā, kad izkāpšu pie Sinata pils no ratiem, uz sēdi iedams ... Ja es tevi vienaldzīgi vai nemaz neuzskatu, tad taisies kā pazūdi, tad labi nav ... Bet, ja es tevi tā labi cieti un bargi uzlūkoju, tad varī būt drošs, ka tev netiks aizskarts ne mats.»
Valdemārs pie trepēm gaida ... izkāp Konstantins no ratiem un viņu tik bargi uzlūko, ka gribētu vai ar acīm saēst ... Gaida augšā arī viss sinats ... trūkst tikai vēl ķeizara un viņa brāļa. Kad tie ieronas, visi pieceļas ... šis pamāj, lai nosēžas, un, apsēdies krēslā, ņem to rakstu lasīt, bet tā nopietni, ka jau šie brauka ūsas un apakš sevis nosmīn vien ... Nu jau pagalam ir! Ķeizars izlasījis ķers jau pēc spalvas un parakstīs, bet ko šie redz —? Cīp —! skrīp —! pārvelk pār papīri krustu un noliek to nost! Nolaiž nu visi degunus ... ko tu darīsi Valdemāram?!»
«Jā, jā, jauni laiki, brīvības laiki!» visi priecājās ... «Krievu ērglis mūs tagad ņēmis zem saviem spārniem ...»
Ne mazāk prieka vēsts sajūsmināja pašus interesentus, jaunās biedrības dibinātājus un jau esošās palīdzības biedrības biedrus. 28. oktobrī tie saņēma oficiālu paziņojumu. 10. novembrī Vingrotāju zālē tika iesaukta pirmā pilna sapulce, kurai «vispirms tika zināms darīts, ka tā senkārotā vēlēšanās vienu īstu Latviešu biedrību celt nu ir piepildīta» ... Tad stājās pie runas vīru un priekšniecības vēlēšanas. Par priekšnieku izvēlēja Bernhardu Dīriķi, par 1. priekšnieka vietnieku — Richardu Tomsonu, par 2. priekšnieka vietnieku — Jāni Baumani, par mantzini Pēteri Tīdemani, par rakstvedi ģimnāzijas skolotāju J. P. Kraukli ... Hīmillers tika ievēlēts runas vīros, tāpat arī Pēteris, Mikums, Kreilis, Spunde, Dombrovskis, Zilberfeils, Fuchsings un citi.
Latvieši paši par saviem ieguviem grūti varēja savu prieku valdīt. «Nu ir labi, nu ir jauki!» tā vien viņi runāja ... Vācu amatnieki un sīkpilsoņi ar Cipfelbrinku priekšgalā ieplēta acis: «Koo?! ... Vai tas var būt?!» Patricieši neko nesacīja, bet pie sevis nodomāja: «Kad tikai nu viss izietu par labu?! ...» Un Krampfs?
Tas nemaz nevarēja parunāt. Pirmie vārdi, ko viņš izgrūda, bija: «Tā ir intriga! Dievs sodi, tā ir intriga! ...»
Biedrība noīrēja sev pastāvīgas telpas Ārrīgas Kaļķu (tagad Tērbatas) ielā Nr. 9, Blosfelda namā, par 400 rubļiem gadā. Tā kā tur atradās restoracija, kas bija katram pieietama, un vēsts, ka še apmetusies jaundibinātā biedrība, izplatījusies pa visu pilsētu, tad te arvien valdīja liela ļaužu drūzma, jo daudzi nāca izzināt, kas ir, un daudzi nāca pierakstīties. Pašā pirmā sapulces dienā 103 kandidāti pieteicās par biedriem. Kas vēl bija palicis atstatu, noskatījies un bijājies, ka tikai latvieši visi par tādu pārdrošību nedabū nostaigāt uz «cibuku zemi», tagad redzēdami, ka tādas bailes nedibinātas, nāca stājās pulciņā ... Nāca un pieteicās par latviešiem ļaudis, par kuriem nevienam nebija ne prātā nācis, ka tie varētu būt latvieši. Izrādījās, ka ir tik daudz latviešu, kas ir tikpat kungi kas kungi. Bet arī visi no likteņa norātie un smagi piemeklētie nāca prasīt no jaunās biedrības kādu padomu vai palīdzību.
Sēdes sākumā notika ik vakarus, jo arī pašiem biedrības darbiniekiem šī lieta bija jauna un patīkama, tomēr darba bija tik daudz, ka to nevarēja ne veikt. Tā kā biedrības telpas nebija diezin cik plašas, tad dažu labu reizi ne vien tās bija pārpildītas, bet arī ārā uz ielas ļaužu stāvēja kā «melna nakts». Viens otram prasīja padomu, kā pie tiem biedrības kungiem iekšā pietikt un kā izdabūt no viņiem kādu palīdzību, vai atkal sprieda un prātoja, vai iestāties tanī biedrībā par biedri vai ne ... Lielais pulks jau nu pastāvīgi par to bija neziņā, bet, kas bija apņēmies, tas lauzās ļaužu drūzmai cauri iekšā pie kungiem un likās pierakstīties.
Tā, Pēterim ejot kādu vakaru uz biedrību, tur atkal pie durvīm stāvēja šāda liela ļaužu drūzma. Kāds vecs vecis, līks un kalsens, sirms kā seskis, velti mēģināja tikt iekšā ... «Ļautiņi, te taču ir tā jaunā latviešu biedrība? ...»
«Ko nu spiedies?!» citi viņu noraidīja. «Ko tu tur, tāds vecs nabags, darīsi? Tur jau nekādas palīdzības nedabū ...»
«Tā ir mana darīšana, ko es tur darīšu!» vecis strupi atcirta. «Vai te ir tā vieta?»
«Jā, jā, vecais draugs,» Pēteris sacīja, «nāciet tikai man līdzi ...»
Viņš iztaisīja ļaužu drūzmā ceļu un ieveda veci iekšā ... Bet, apskatot to pie uguns, viņam palika tīri neomulīgi no tā spīdīgām nolāpītām mančestera biksēm un noļēpušās lāčausainās cepures. Kur viņš šo noslēpumaino seju jau kādreiz redzējis ... šo spico smakri? Ā, tas jau vecais «Trīs Rozes» Mārtiņš ... tas pats, kas viņam sniedzis pirmās ziņas par krusttēvu, «rātseri» Rabemani, ar kuru tas pats reizi slaucījis kopā ielu ...
Bet viņš Pēteri vairs nepazina ... ne iedomāties nevarēja ... Acis gluži izdzisušas ... arī pārsmejošais smīns vaigā caur to vairs nevar izteikties ... «Cik tad' maksā, kad pierakstās pie to biedrību?» viņš noslēpumaini, gandrīz čukstoši jautāja . ..
«Pusrubulis iestāšanās nauda un rubli biedru nauda,» Pēteris atbildēja.
Vecis izvilka no savas bikšu kabatas lupatu ar sīku naudu, pa lielākai daļai vara pieckapeikām, kuras saņēmis kā dzeramu naudu, un sāka tās skaitīt ... Bet viņam lāgā neveicās, un tādēļ tas griezās pie Pētera: «Lūgtu, kungs, atskaitiet man no tās naudas rubli piecdesmit kapeiķas! ... Man pašam tās acis tādas patumšas ...»
Šī lupatā ietītā nauda nu gan nebija visai pievilcīga, bet nauda tā tomēr bija, un Pēterim jau pa lielākai daļai ar šādu nosmulētu naudu bija darīšana ...
Noskaitīt priekš viņa bija nieks. «Te ir rublis piecdesmit kapeiku,» viņš iebēra vecim saujā un atdeva otrā rokā lupatu ... «Viss cits ir pāri ...»
«Nu tagad lūgtu mani pierakstīt pie to Latviešu biedrību!» tas saka ... «Viņa dos mums lielus labumus ...»
Tā kā viņš nekādus paskaidrojumus neprasa, tad viņam tādi ar netiek doti. Viņa vārds tiek pierakstīts, karte izdota, un viņš aiziet.
Ceļā pie durvīm viņam atkal daži mēģināja aizstāties ceļā, gribēdami no viņa tuvāk izzināt, kā tas ir bijis un kā tad tā biedrība sastāv. Bet viņš neko daudz neielaižas ... «Viņa mums, latviešiem, dos lielus labumus! ... Vairāk es nezinu ... vairāk es nekā nezinu ...»
No viņa vairāk ko izdabūt bija velti...
Bet iekšā priekšnieki, tie arī ar katru atsevišķi neko nenododas, tiem daudz darba, jo nāk citi, kas tāpat grib pierakstīties. Pēc vecā nabaga nāk stalts kungs ... noņem hūti, krāga priekšā. Palokās:
«Ist hier der lettische Verein, meine Herren?! Ich möchte gerne ihrem Vereine beitreten. Was kostet der Jahresbeitrag?» (Vai še ir tā latviešu biedrība, mani kungi?! Es labprāt gribētu jūsu biedrībā iestāties ... Cik maksā gada maksa?)
Dīriķis kā priekšsēdētājs viņu caur savām kuplajām uzacīm uzlūko un atbild pa latviski: «Še ir Latviešu biedrība, kuras darīšanu valoda ir latviska ...»
«Nun ja, ich bin ja auch ein Lette,» svešais atbild ... «Deshalb möchte ich gerne ihrem Verein beitreten ... Oder wäre es nicht möglich?» (Nu jā, es jau arī esmu latvietis. Tādēļ gribētu labprāt jūsu biedrībā iestāties. Jeb vai tas nebūtu iespējams?)
«Tādā gadījumā jums būtu jārunā pa latviski,» Dīriķis atbild. «Ja jūs gribat izlikties par vācieti, tad jums labāki piestāt pie kādas vācu biedrības ...»
Pēterim sirds deg, viņš nevar nociesties un iemet: «Še pie mums var iestāties tikai apzinīgi latvieši un nevis kādi puskoka lēcēji ... Kas pa vāciski grib buldurēt, tas lai iet pie vāciešiem ...»
Svešais piesarkst, bet jūtas drusciņ aizskarts ... «Es jau var latviski runāt, bet es domā, ka latvietis arī vāciski var runāt, ja tas prot ... Āre, te jau tie biedrības kungi tāpat runā pa vāciski . ..»
Un patiešām, priekšnieku kungu lielum lielā daļa trieca savā starpā pa vāciski, nerunājot jau nemaz par Hīmilleru, kurš pa latviski neprata ... Bija daži, kuri vāciski nemaz labi neprata, bet tomēr trieca ...
«Bet tas nav labi, ka viņi tā dara!» Pēteris, iededzies svētās dusmās, šo svešā ierunu atraidīja ... «Kungi, neaizmirstiet, ka še ir Latviešu biedrība un kādēļ šī biedrība no augstās valdīšanas mums dota! Ja gribat buldurēt pa vāciski, tad varat iet uz «Mussi» vai citām vācu biedrībām. Priekšnieka kungs, es lieku šo lietu uz dienas kārtību nākamā runas vīru sapulcē ...»
«Tiks ievērots!» Dīriķis atbildēja. Lai gan viņš to neizrādīja, tad taču varēja manīt, ka Pētera skarbā uzstāšanās viņam ļoti patika ...
Visi uzreiz apklusa, tikai Hīmillers vēl iejautājās, ap ko lieta grozās. Kad viņam to paskaidroja, tas reižu reizēm uz Pēteri noskatījās un, ja tam ko vajadzēja, tad tikai vēl čukstoši to pa vāciski izsacīja ...
Bet lielais vairums ļautiņu, kuri griezās pie biedrības kungiem, jau nu pa vāciski ne runāja, ne arī prata, tomēr ar tiem atkal sava nelaime. No biedrības kungu lepnā, cienīgā izskata apstulboti, tie sauca tos par «lieliem kungiem» un krita tiem pie rokas tāpat kā pie komitejas nodibināšanas rātskungam Hollanderam. Dīriķis un Tomsons, kuri izskatījās tie cienīgākie un pie kuriem tad
ļautiņi arī griezās, dažreiz tikko tik paguva rokas atraut, un dažreiz tās pat tika noskūpstītas ...
Tad Tomsons, kas bija starp viņiem tas lielākais runātājs, ņēmās šādus ļautiņus pārmācīt. «Tā neklājas, tautas brāļi, tas ir cilvēka necienīgi! Roku laizīšana ir verdzības palieka. Mēs, latvieši, esam tagad brīvi cilvēki. Aleksandrs 1. mums devis brīva cilvēka tiesības, un Aleksandrs 2. mums devis tiesību uz šo biedrību. Mums tādēļ vajag būt apzinīgiem ... Mēs arī esam tādi pat latvieši kā jūs ... mēs visi esam viens ...»
«Kur nu viens?!» dažs labais vēl šaubījās ... «Jūs esat kungi, bet mēs latviešu cilvēki ...»
«Latvietis tāpat var būt kungs,» Tomsons attrauca. «Mūsu laikos vairs neprasa: kā dēls tu esi, kalpa vai saimnieka? Kādas tautības: vācietis, krievs vai latvietis? Tagad prasa: ko tu proti, un kādi ir tavi darbi?»
«Mēs jau tai biedrībā gribētu tādēļ ierakstīties, lai varētu dabūt no viņas kādu palīdzību,» vēl citi ieminējās.
«Mēs sniedzam tikai tādu palīdzību, kas noder priekš gara pacilāšanas,» Tomsons atbildēja. «Mēs gribam vest tautu pie gaismas un attīstības, lai tā varētu stāvēt uz savām kājām un pati par sevi gādāt ... kļūt arī tamlīdz pie laicīgās labklājības. Bet, kas neprot pats stāvēt uz savām kājām, tam neviens nevar līdzēt ... Un, kas to grib mācīties, to mēs labprāt gribam uzņemt par biedri savā biedrībā ...»
Bet lielais vairums tad palika šaubīgi un domīgi. «Ko mums līdz tāda gaisma un attīstība, kad mums ir šaura pārtikšana? Mēs labāk gribētu kādu žēlastību un kādu piepalīdzību.»
Un, galvu kasīdami, tie aizgāja ...
Tomsons tad tādās reizēs ļoti uzbudinājās un ļoti skuma. «Nesaprot mūs,» viņš sacīja, «nesaprot tauta vēl mūsu biedrības mērķus un nozīmi ... Mums nepieciešami vajadzēs dibināt blakus palīdzības biedrību priekš šiem daudziem, tādu, kā ir Cerības biedrība ...»
Bet bija arī liels daudzums ļaužu, kuri domāja pavisam citādi un taisni tāpat kā viņi. «Jā gan, mums vajaga stāvēt pašiem uz savām kājām, jā gan, mums pašiem par sevi vajag atsvabināties no saviem vācu kungiem un aizbildņiem ... Septiņi simti gadus latviešu tauta to nav redzējusi un gulējusi dziļā tumsības miegā ... bet tagad mums acis ir atdarītas ... mēs esam pamodušies ... Mēs gribam būt īsti apzinīgi latvieši un gribam tādēļ ierakstīties par biedriem tanī latviešu biedrībā ... Mēs liekam labprāt savu rublēnu vai pusotra rublēna uz tautas altāra ...»
Šādi ļaudis mūsu biedrības vīriem ļoti patika ... Tie visi arī bija taisni tādi cilvēki, kuriem jau diezgan laba pārtikšana.
Pienāca nākamā runas vīru sapulce. Vēl ir kāda stunda pirms noliktā laika, bet liela daļa jau sanākuši. Tie, gaidīdami uz pārējiem, savā starpā dzīvi sarunājas par laiku un tamlīdz, un arī par dārgām pārtikas cenām. Tas tagad Rīgā bija sevišķi sajūtams, un tādēļ viņi prātoja, vai tās uz priekšu vēl celsies vai kritīs ...
«Es domāju, ka celsies,» Mikums sacīja. «Te «Baltijas Vēstnesī» stāv no Cēsu kreizes, ka jau tagad tur vietām stipris labības trūkums sajūtams.» Lasa: «Dažas draudzes jau pa tūkstošiem pūru labības pērkot, spriezdamas, ka cena jo ilgāk, jo lielāka tikšot.» Nogroza galvu: «Kad tikai nepienāk vēl lielāki bada gadi! ...»
«Nav vairs tik bailīgi, kad mums tagad nāk klāt tas eizenbānis,» Kreilis attrauca. «Āre, Jelgavas dzelzceļš, tā tur stāv, kā Kurzemes gubernijas avīze rakstot, tikšot vests tālāk līdz Ventai ... Un tad atkal aiz Dinaburgas — — nu palasi, palasi ...»
Mikums lasīja: «Kad vēl tas atlikušais gabals no Rosļavas līdz Orlai tiks gatavs, tad varēs vienā iesēdumā no Rīgas aizlaisties līdz pat Melnai jūrai...»
«Nu redz!» Kreilis attrauca. «Kur tev tad bads vairs var būt? Nebūs mums noaudzis, atvedīs no Krievu zemes un Melnās jūras ... Tādi eizenbāni ir liela lieta! ...»
«Jā, jā!» Fuchsings piebalsoja. «Priekš Rīgas tiem liela nozīme. Necerēsim jau nu uz badu vien. Būs arī reiz labi noaudzis, un visa tā bagātā raža tad tiks sūtīta šurpu uz Rīgu ... Mēs to sūtīsim tālāk uz ārzemēm un nopelnīsim ...»
«Un tai «Baltijas Vēstnesī» viss stāv iekšā?» kāds no runas vīriem iesaucās. «Vai traks! Būs vēl gudrāka avīze nekā tas «Mājas Viesis» ...»
«Prasi!» kāds cits iemeta. «Bet tādēļ jau tas «Mājas Viesis» saviem lasītājiem nemaz negribot izsludināt, ka tāds «Baltijas Vēstnesis» pavisam iznācis.»
«Tāpēc jau arī «Baltijas Vēstnesī» ielikta tāda mīkla,» kāds cits iemeta. «Kāpēc pirmodienas avīze nav uzņēmusi tās viņai piesūtītās sludināšanas par piektdienas avīzes iznākšanu? Atbilde: tāpēc, ka viņai katrai sava smaka ... Redz, tā pirmdienas avīze, tas ir tas «Mājas Viesis», un tā piektdienas avīze, tas ir tas «Baltijas Vēstnesis» ...»
«Tur jau tas «Baltijas Vēstnesis» to «Mājas Viesi» neganti uzvilcis,» kāds cits uzsāka tīri sūroties. «Rakstījis, ka Engelantē viens suns apodis savam kungam divas avīzes un pienesis to īsto ... Bet zīmēts tas uz «Mājas Viesi» ...»
«Ak, kas mums tur daļas gar viņu strīdiem,» Pēteris iejaucās lietā. «Mums tik jāievēro tas, kas vienā un otrā laikrakstā labs atronams. Man ļoti patīk tas raksts no Richarda Tomsona: «Zemnieks».»
«Ak tā, tas te,» Mikums ieskatījās avīzē un sāka lasīt, ne visai tekoši, allaž pieturēdams:
«Patlaban klauvē aiz durvīm un klaus' — balss atskan: «Esiet sveicināti, cienījamie lasītāji!» — Vīrs, kas līdz šim pie galda, avīzi lasīdams, sēdēja, paceļas un, durvis atvēris, lūkojas, kas gan šo tā nepazīstami sveicina. Bet klaus', ko tas ierauga, te stāv pelēkos svārkos tērpies vīrs, kas gan ne stalti lielīdamies, bet droši kā celms uz zemes stāv. Lasītājs, to redzēdams, izsauc: «Ak tā, zemnieks,» un grib atkal durvis aiztaisīt ... Te uzreiz atskan atkal it savādā balsī un tik skaņi, ka vispār sētā dzirdams: Lasītājs, lasītājs, neaizdarī savas durvis! Neaizdarī, pirms tu šo vīru esi labi aplūkojis. Neskaties uz viņa paša austiem svārkiem, bet uz tām rētainām rokām. Tās gan neir tik mīkstas un baltas kā dažam pilsētniekam, bet par to nekas, šo roku varī droši vien spiest. Šī ir tā, caur kuras spēku un kustēšanu daudzi ir atspirdzināti. Maz gan ir atronami, kas pie apklāta galda, maizes riecienu rokā turēdami, apdomā, cik daudz sviedri ir pilējuši, cik daudz rūpes ir pavadītas, kamēr tas maizes gabaliņš ir mūsu rokā ticis un, no zemes un pīšļiem pārvērsts, par tik saldu kumosu palicis, ka nu ar gardu muti varam maltīti turēt ...»
«Vai nav tiesa?» viņš apstājās. «Vai viņam nav taisnība?»
Patlaban ieradās Tomsons ar Dīriķi.
«Pārspriežam patlaban tavu rakstu par tiem zemniekiem,» Pēteris to uzrunāja, jo viņam bija tagad tas gods ar Tomsonu, Dīriķi un visiem citiem lieliem tautas vīriem saukties par «tu» ...
«Aha,» Tomsons pasmaidīja, «varu jums tuvāk paskaidrot. Mūsu politikai
vajag iziet uz to, lai mazgruntnieki, latviešu zemnieki tiek pie turības un izglītības. Viņi arī tie, caur ko latvieši celsies. Pilsētās mēs, latvieši, neraugot visus mūsu panākumus, esam tomēr ļoti vāji saimnieciskā ziņā. Kas tad, piemēram, Rīgā mēs, latvieši, esam? Lielais bars strādnieki, lielāki vai mazāki kalpotāji, saimnieciskā ziņā no vācu principāliem atkarīgi. Man šodien mans kungs var pasacīt: Tomson, man tevis vairs nevajag, un es varu iet akmeņus skaldīt.»
«Taisnība gan!» Pēteris domīgi piebilda. «Mans Brikmanis man ar' jau sacīja: «Kas par biedrībām, kas par skriešanām? Uzpasējat labāk šefti ...»»
«No tirgotājiem un mājas īpašniekiem tikai retie skaitās par mūsējiem,» Tomsons turpināja. «Gan liels pulks no viņiem ir latvieši, bet tie par tādiem nekad neatzīsies, iekāms mums nebūs saimniecisks un izglītības spēks ... Bet uz laukiem, tur latvieši ir kompakta masa, vesela zemkopju šķira. Ja tā nāk pie turības un izglītības, tad mēs esam spēks ...»
«Jā, jā!» Mikums piekrizdams palocīja galvu. Viņam glaimoja, ka arī viņš reiz bijis uz laukiem zemkopis.
«Lauku saimnieki iepērk savas mājas par dzimtu,» Tomsons iesilis turpināja, «kroņa zemnieki jau tagad tikpat kā gruntnieki! Ja viņi tad pareizi savu zemi kopj, kā pienākas pēc dabas likumiem, kā to prasa ķimija un agrarzinātne, ja viņiem pie savas enerģijas vēl klāt lietpratība, tad viņi var pārspēt pat lielgruntniekus ... Tad viņiem pašiem nemaz nevajag strādāt, bet tie var braukt ar pāris zirgu kā lielikungi. Un šādas latviešu muižniecības mums arī vajadzīgs, ja gribam kultūras cīņā pārspēt vāciešus. Viņiem ir muižnieki, arī mums vajag organizēt savus spēkus ... un mūsu muižniecība būs latviešu zemkopji ...»
Arī Kreilis piekrizdams palocīja galvu. «Gudrs cilvēks ... skat, kā viņam tas viss izrēķināts ...»
«Tādēļ mums viņi jālūko saistīt pie savas biedrības, jācenšas pacelt viņu izglītības līmenis,» Tomsons dedzīgi turpināja. «Mums jāatron mērķis, uz kuru iziet mūsu visu kopējie centieni. Es domāju, ka savas biedrības gada svētkus mums vajadzēs nolikt uz 19. februāri, t. i., to dienu, kad Krievijas zemnieki tika atsvabināti no dzimtbūšanas ... Šī diena mums dod iemeslu izteikties par mūsu laucenieku likteni un iegūt viņu simpātijas ... Mums sava darbība jāizplata arī uz viņiem ...»
«Mums arī jau tā krīt svinēt gada svētkus 19. februārī,» Dīriķis paskaidroja. «Tai dienā pirmoreiz sanākusi palīdzības komiteja priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem.»
«Vēl jo labāki!» Tomsons attrauca. «Tad šī diena mums kā izredzēta arī priekš mūsu plašākiem mērķiem. Mēs, pilsētas latvieši, kā tādi esam atkarīgi no mūsu laucenieku brāļu labklājības. Jo labāki tiem ies, jo lielākas būs mūsu ienākšanas. Mēs varēsim dzīvot no viņu vajadzībām ... Viņiem vajag zemkopības rīku un mākslas mēslu, mums vajag ar tiem tirgoties vai tos ražot ... Ar Fuchsinga kungu mēs jau esam to lietu pārdomājuši un gribam nodibināt kaulu miltu fabriku uz akcijām.»
«Atvainojiet!» J. Baumanis mazliet smaidīdams iebilda. «Es nepretojos tam, ka tiek organizēti laucenieki, gruntnieki, bet arī mēs, pilsētnieki, varam vairāk ko darīt. Tas ir nepareizi, ka, pilsētās ienākuši, meklējam tikai kungus, kalpojam apakš cita ... Bet mums vajag censties pēc patstāvības, pašiem uzņemt veikalus, pašiem būvēt mājas, pašiem ko uzsākt! Tad mēs būsim arvien par sevi noteicēji. Mums, latviešiem, vajag vairāk uzņēmības gara. Tagad grunti var pirkt vēl par smiekla naudu, bet, pilsētai pieaugot, grunts cena pacelsies līdz 25 rubļiem par asi. Redz, ko tur var vinnēt naudas! Un, ja mēs ko darām, būvējam vai ceļam,
tad mums ir izdevība nodarbināt savus tautas brāļus ... Tādēļ es domāju, ka mūsu biedrībai vajadzētu iet ar labu priekšzīmi pa priekšu un būvēt pašai savu māju ...»
«Birks mums piedāvā kādu gruntsgabalu pie Vērmaņa parka, Pauluči ielā,» Dīriķis paskaidroja. «Tas mums šīs dienas sēdē uz dienas kārtības ...»
«Par to, ko latviešiem vajag, atļaujiet arī man sacīt kādu vārdu,» vēl kāds no toreizējiem ievērojamākiem vadoņiem, K. Štālberģis, piemetināja. «Ja labi ņemsim, tad ir jau latviešu diezgan, kuriem nauda un rocība. Saprast viņi arī saprot ko. Bet viņiem trūkst ārēja un iekšēja smalkuma, trūkst uzstāšanās. Mugura tik lunkana pret vācu kungiem, tādēļ ka tiem nav iekšēja satura. Mums tādēļ vajaga gādāt ne vien par literatūru, bet par labu un klasisku literatūru ...»
«Kā tā!» Pēteris iebilda. «Mums taču ir jau savi dziesminieki, Dinsberģis, Mālberģis, Šēnberģis ...»
«Ir mums tie,» Štālberģis turpināja, «bet viņu dziesma nav brīva dziesma. Tur ļoti daudz klāt kalpīga un šaura. Mums vajag darīt pieietamus lielos vācu dziesminiekus Šilleru un Gēti, tālāk angļus Bairenu un Šekspiru, frančus Moljeru un Rasinu, spāniešus Kalderonu un Lopi, itāliešus Danti un Petrarku. Es pats jau no angļu rakstnieka Bairena esmu tulkojis kādu gabalu, ko par «Manfred» sauc, un gribu ar to latviešus iepazīstināt caur kādu izrādīšanas mākslu, ko par «deklamacioni» sauc ... To kādreiz mūsu biedrībā gribu priekšā celt ...»
«Jā, jā, bet kad jūs sakāt, ka viņi vācieši?» Pēteris domīgi iebilda ... «Mēs taču esam pret vācietību ...»
«Dziesminieki, kā Šillers un Gēte, ir gara firsti, kuri pieder ne tik kā vāciešiem, bet visai cilvēcei,» Štālberģis paskaidroja. «Bez tam vācieši ir tikai šie divi, bet es esmu nodomājis izdot arī cittautu rakstniekus un esmu jau uzsācis parakstīšanu, ko par «subskripcioni» sauc. Tas ir tā: ikkatra vārds, kas to grāmatu gribētu, tiek pierakstīts, tā nauda tam iepriekš jāiemaksā, un, kad tā grāmata iznāk, tad viņš to dabū ... Bet, lai šo plānu sekmīgi varētu izvest, tad mums vajadzīgs pašiem savas drukātavas, pēc kādas radusēs vajadzība arī «Baltijas Vēstneša» drukāšanai. Mēs par to lietu ar Dīriķa kungu jau esam runājuši: tāda drukātava būtu dibināma uz galvām, t. i., katrs priekš tās iemaksā tik lielu naudu, cik grib, un no tās peļņas tad dabū to samēru, cik liela viņa dalības nauda. No augstās valdīšanas man ir jau tā atļaušana dota no jauna gada tādu grāmatu drukātavu ierīkot. Kas pie tās grib piedalīties, tos te tūdaļ var šinī listē uzzīmēt ...»
Viņš izvilka papīri un nolika to uz galda, un palika nogaidošā poziturā ...
Pēteris neteica ne vārda, ierakstīja savu vārdu, pievilka klāt simtu un nolika tad uz galda. Arī citi sāka raudzīt makus ...
Kreilis ieklepojās. «Bet vai tad mums par to naudu kāda procente arī būs?»
«Visa skaidra peļņa, kas iznāks gada galā, tiks uz to iemaksātu naudu izdalīta,» Štālberģis paskaidroja. «Jo vairāk jūs iemaksājat, jo lielāka būs jūsu peļņa.»
«Un vai tur kāda pierādīšana par to arī tiek dota?» Mikums noprasīja.
«Jā. Tiek izrakstīts tāds papīrs, ko par «akciju» sauc. Tajā tiek ierakstīta tā suma, kuru jūs esat uz to drukātavu iemaksājuši, ar manu parakstu, tā ka, ja jums pircējs ronas, jūs to papīru varat pārdot tikpat kā skaidru naudu. Bet arī pie sevis paturot, jums tam papīrim arvien naudas vērtība ...»
«Nu, ja tā, tad cita lieta,» Mikums sacīja. «Tad es arī piedalos ...»
«Es arī,» Kreilis sacīja un Fuchsings, un Mārcis, un Andrejs, un Didžis, un
citi ... Īsā laikā sanāca liela čupa naudas, gandrīz tik daudz, cik priekš drukātavas atklāšanas bija vajadzīgs ...
Štālberģis pēc sava aroda bija burtlicis, bet jau agri bija iemīlējies klasiskā literatūrā un aiz kaislīgas mīlestības uz to atnāca uz Rīgu, nodomādams nodibināt priekš sava mērķa drukātavu. Viņam tas arī izdevās, un viņa drukātavā arī vienu gadu tika drukāts «Baltijas Vēstnesis» ...
Citi šaubīgākie vēl jautāja, ko tad Dīriķis par to lietu domā. Viņam gan nebija nekādu lielu runas dāvanu, bet bija izpelnījies nosaukumu: «Mūsu Mozus». Turpretim Richards Tomsons, kas lietu prata izlikt jaukos vārdos un bildēs, tika dēvēts par «Aronu».
«Pret visiem šiem projektiem kā tādiem,» viņš sacīja, «man nav ko pretim bilst. Mums tikai no svara, cik tie varēs tikt izvesti patiesībā un dzīvē noturēties. Un to varēs tikai tādas lietas, kas gulsies uz mūsu patiesām vajadzībām un apstākļiem, kam nebūs klāt nekā piedomāta, bet kas patiesībā tā ir. Mēs nekā ar joni neuzpūtīsim, mūsu būšanām jāattīstās lēnām un pamazām. No mazuma mums jāizaug lielumā, no šauruma plašumā, no sekluma dziļumā ... Stāsimies pie mūsu dienas kārtības ... sēde ir atklāta ...»
«Krauklīša priekšlikums, lai biedri nerunātu pa vāciski ... Ko jūs te vēl gribat piebilst, Krauklīt kungs?»
«Es gribu piebilst to: nav pielaižams nekādā ziņā, ka mēs buldurējam pa vāciski!» Pēteris iesilis iesaucās. «Kā te dažreiz iet, tad nevienam, kas to nezin, nevar ienākt prātā, ka še ir latviešu biedrība ...»
«Kas vēlas vēl šinī lietā vārdu?» Dīriķis pēc brīža klusuma jautāja.
«Lūdzu!» Richards Tomsons sacīja. «Man tikai Krauklīša kungam jāpiebalso. Mums ir jānoņemas tā: kur var iztikt bez vācu valodas, tur citādi nerunāt kā vien pa latviski. Kādēļ mums biedrība tad pavisam vajadzīga, ja latvieši caur viņu pa vāciski vairāk runā nekā agrāk? Man jāliecina, ka mums te citam no cita šī valoda pielīp ... Un, kas neprot tekoši runāt, tas vismaz iepin dažus vārdus pa vāciski, cik tas prot ...»
Tā bija taisnība. Liels daudzums tādu cilvēku kā, piemēram, Mikums un Kreilis, par kuriem taču nebūtu ko bīties, ka tie pārvācosies, sāka ākstīties un pīt savā runā iekšā vācu vārdus: «unt», «also» un vēl citādi ...
«Grad' manas domas,» Mikums arī tagad piebalsoja.
«Tātad es uzstādu par principu,» Tomsons turpināja, «ka biedrības telpās pielaižams runāt pa vāciski tikai ar tādiem ļaudīm, kuri neprot citādi ... Manis paša ir ievesti daudz biedri, kuri gan jūt mums līdz, bet latviski tie neprot ...»
«Es tam pretojos,» J. Baumanis oponēja. «To nekādi nevar pielaist. Tā kā mūsu biedrība saucas «Latviešu biedrība», tad šis vārds vien jau norāda, kādā valodā še jārunā un ka tiem, kas nav latvieši, še nav vietas ... Savā mājas dzīvē, savā familijā, savās privatdarīšanās mēs varam darīt, kā mums tīk, runāt šādā vai tādā valodā, bet biedrībā mums šos privātos svārkus vajag novilkt. Te mums vajag iedomāties, ka esam latvieši, un runāt tikai pa latviski.»
«Bet kur tad lai paliek mūsu Hīmillera kungs?» citi iejautājās. «Viņš pa latviski neprot ...»
«Biedrībā viņš arī savu lomu izpildījis un mums neko vairs nevar līdzēt,» Baumanis atbildēja. «Viņš mums citādi var būt noderīgs, kā tur «Baltijas Vēstnesī» sludināts.»
Tur bija sludināts:
«Še daru zināmu, ka esmu kantori ierīkojis, kur zemes ļaudīm pases un arī pārrakstīšanu no zemēm uz pilsētu apgādā, tāpat arī no vienas draudzes pie otras, un priekš tādām darīšanām var manā kortelī pienākt:
darba dienās:
no rīta plkst. 8-10,
pēc pusdienas plkst. 5—7;
svētd. un svētku dienās
tikai pusdienas laikā, pēc beigtas dieva kalpošanas, līdz plkst. 2.
Tie, kas ārpus pilsētas dzīvo, savas apstellēšanas un jautāšanas lai grāmatā raksta un zem manas adreses uz Rīgu man piesūta.
Sekretārs Ivan Hīmiller.»
«Tagad uz dienas kārtības punkte par biedrības namu,» Dīriķis risināja tālāk dienas kārtību. «Te biedris Birks piedāvā biedrībai savu grunstgabalu, ko tas pircis no Rīgas pilsētas pie Vērmaņa dārza. 320 kvadratasu lielu zemes gabalu viņš nopircis par 8000 rubļiem, tātad par 25 rubļiem asi. Pēc kontrakta viņam 10% , t. i., 800 rbļ., jāiemaksā un pārējā nauda ik gadus 6%, no pirkšanas kapitāla 28 gados jānolīdzina. Savu kontraktu viņš gatavs atstāt biedrībai ... Kas te vēlas izteikties?»
Brīdi klusums, jo ikviens šo lietu pārdomāja ... «Liela nauda!» Mikums beidzot sūkstīdamies iesāka. «Divdesmit pieci rubļi par asi ... Uz laukiem jau par to var nopirkt puspūrvietas ...»
«Tā jau, jāteic, to zemi var ar naudu apklāt,» Kreilis viņam piebalsoja.
«Tā kā viņš pilsētai pats tik daudz maksā, tad lētāk dabūt nav iespējams,» Dīriķis paskaidroja. «Varam tikai piedāvājumu pieņemt vai atraidīt ...»
«Es domāju, mums vajag to pieņemt!» Fuchsings uzstājās. «Vieta ļoti noderīga, pašā latviešu centrā ... Mūsu biedrībai tikai tad būs iespējams īsti uzzelt, ja viņa būs patstāvīga un tai būs pašai sava māja ...»
«Taisni manas domas!» architekts Baumanis dedzīgi iesaucās. «Uz šī zemes gabala varam jo plašu māju celt un, lai būve iznāktu lētāki, tad vienu stāvu pagrabā ierakt. Restoracijai tas nekait, un mums Latviešu biedrībā būtu tāds pat pagrabs kā zem Lielās ģildes Klostera pagrabs ...»
«Jā, bet tāda būve jau maksās ļoti daudz naudas!» Kreilis iebilda. «Kur mēs to ņemsim?»
«Ja mēs esam vienprātīgi, tad viss ir iespējams!» Baumanis attrauca. «Cik esmu pārrēķinājis, tad būves izdevumi sniegsies uz 33.000 rubļiem. Pie labas gribas mēs, biedri, tos paši varam samest. Dombrovskis un Ošs jau piesolījuši lielākas sumas, viņu priekšzīmei sekos citi. Atdošanu varam iekārtot tā: katru gadu, cik biedrība var atmaksāt, šī suma starp dalības zīmēm tiek izlozēta. Kuriem vinnests krīt, dabū atmaksu, citi gaida tālāk, kamēr pēc gadiem dabū visi ... Es lieku priekšā šādu kārtību pieņemt un iecelt būvkomisiju ...»
«Pirms mums jātiek skaidrībā par pašu pricipu: vai gruntsgabalu pirksim un māju celsim vai ne,» Dīriķis paskaidroja. «Par visu citu tad varam spriest vēlāk ... Vai piekrīt mājas celšanai? ...»
«Jā, jā, jā!» pārliecinātas balsis atskanēja no visām malām un stūriem. «Mums vajag pašiem savas mājas, sava biedrības nama. Tikai tad biedrībai būs iespējams izpildīt sprausto mērķi.» Pat Mikums un Kreilis savus uzskatus vairs neuzturēja ... Tātad piekrišana bija vienbalsīga ... «Ja tikai mēs esam vienprātīgi, mums viss ir iespējams!» Tā visi vienā korī sauca.
Ja tikai esam vienprātīgi! Un vēl tanī pašā dienā tie taisīja nolēmumu, kurš uz visiem laikiem izslēdza biedrības ķelnerus no biedru skaita. Jo atrada, ka nav iespējams, ka sulaiņi skaitās par tās pašas biedrības locekļiem kā kungi, kurus tie apkalpo ...
Tā latvieši Rīgā visrožainākām cerībām sagaidīja 1869. gadu. «Baltijas Vēstnesis», kura redakcija bija ievietojusēs Dzirnavu ielā Nr. 69, iznāca kārtīgi divreiz nedēļā un tika drukāts K. Štālberģa drukātavā, kas arī atradās turpat Dzirnavu ielā ... Tā kā šī laikraksta redaktors bija arī tamlīdz Latviešu biedrības priekšnieks, tad abi gāja tik cieši roku rokās, ka otrs vecākais laikraksts «Mājas Viesis» par to bija tīri vai greizsirdīgs un izturējās pret biedrību pavēsi. Abi laikraksti, lai gan konkurenti, tomēr vēl nekādu naidu necēla. «Baltijas Vēstnesis» rakstīja vairāk par tautiskām lietām, bet «Mājas Viesis» to mēģināja atsvērt ar kuplām ārzemes un iekšzemes ziņām.
Latviešu biedrība arvien vairāk attīstījās un pieauga, lasīja vēl arvien dāvanas priekš trūkumu ciezdamiem, kuri bija pienākuši klāt arī tepat Augškurzemē, Subatē un Leišos. Jau 1868. gadā bija salasīti 1606 rbļ. 18 kap., no kuriem priekš izdalīšanas nodots 1300 rubļi. Tam blakus biedrība, cik vien spēdama, tīkoja veicināt latviešu kultūras dzīvi. Vispirms dziedāšanu. Tā kā biedrībai pašai sava kora nebija (pirmais koris nesaskaņu dēļ starp kora vadoni I. Puratu un biedrības priekšniecību bija iznīcis), tad viņi uzaicināja laucinieku korus iebraukt Rīgā un uzstāties biedrības koncertos. Kā pirmais to ceļu parādīja «Līgo koris iz Kurzemes vidienas», Brambergiem, skolotāja J. Fogelmaņa vadībā. 40 dziedātāju stiprs, tas uzstājās 6. janvārī 1869. gadā Vingrotāju zālē un mantoja lielu piekrišanu. Arī teatris tika piekopts, par ko sevišķi rūpējās Richards Tomsons, vadīdams izrādes un gādādams par lugām, lai latviešiem netiktu celtas priekšā tādas prastas lugas kā «Žūpu Bērtulis». Viņš bija pārtulkojis kādu Holteja tautas lugu, kurai devis latviešu nosaukumu «Mika». Kopā ar otru tamlīdzīgu lugu «Vecais Jurka» tā tika izrādīta pa biedrības gada svētkiem, ne mazāk sajūsmināja kā «Žūpu Bērtulis» un ne mazāk par to bija ko smieties.
Tajā gadā notika arī kāds ievērojams notikums latviešu valodas ziņā. Ģimnāzijas skolotājs Sproģis Viļņā izdeva latviešu tautas dziesmas latviešu un krievu burtiem, arī krievu tulkojumā: pavisam kādos 2000 pantos. Tie bija tikpat tīri un skaidri kā jau tagad tautu dziesmu panti, tīrāki vēl nekā tā valoda, ko tauta toreiz runāja. No tās toreiz stipri atšķīrās rakstu un laikrakstu valoda, kura bija ļoti neveikla, stūrainām formām, ģermānismu pilna. Toreiz vārda pilnā ziņā latviešiem bija divas rakstības: vienā tauta runāja, otrā rakstīja. Bet rakstītāji caur šo izdevumu nāca pie ieskata, ka viņiem vēl ļoti daudz trūkst, un tādi tika ierosināta latviešu valodas kopšana. Kaspars Biezbārzdis bija mācīts valodnieks, bet savos paņēmienos pārāk ekstrēms. Latviešu tagadējās rakstu valodas nodibinātājs un pārradītājs Kronvalda Atis, kura toreiz jaunradītie vārdi un galotnes tagad kļuvuši par latvju tautas neatņemamu sastāvdaļu, gan sāka darboties resp. parādīties atklātībā vēl tikai kādu gadu vēlāk, tādēļ pirmais latviešu ortogrāfijas iekustinātājs Latviešu biedrībā bija Aleksandrs Vēbers jeb Varaidošu Zanderis. Vēl ģimnāzists būdams, tas lika pirmos pamatus jaunajai, vēlāk tā sauktai Zinību komisijas ortogrāfijai. Turpretim laikraksti, neizņemot pat toreiz moderno «Baltijas Vēstnesis», lietoja dubultniekus un tos vēl tikai atmeta nākošā gadā, bet
Ansis Leitāns «Mājas Viesī» arī tad vēl nepiekāpās, izskaidrodams dubultniekus par «latviešu tautas neatņemamu īpašumu» ...
Mostoties šādai interesei pret valodu, pie jaunās biedrības tika nodibināta zinātnības komisija. Tai Bernhards Dīriķis nodeva 150 rubļus lai tos izdala godalgās «Baltijas Vēstneša» līdzstrādniekiem, vienu 70, otru 50, trešo 20 rubļus lielu. Citādi honorāri netika maksāti, un tas bija viss, ko latviešu rakstnieki un publicisti ārpus avīzes redakcijām dabūja. Pirmo godalgu ņēma Richards Tomsons. Vēlākos gados izmaksājamā suma tika paaugstināta uz 200 un pat 300 rubļiem, bet atsevišķu godalgu lielums samazināts, lai būtu vairākiem, ko dot ... Jo bieži vien šinī «laupījumā» dalījās arī kārtējie redakcijas locekļi ...
Šī zinātnības komisija tad arī sāka rūpēties par seno ierašu un tautas gara mantu krāšanu, izlaizdama uzaicinājumu, ka tautiešiem
«pieder uzrakstīt tautas augumu, apģērbu, mājas būšanu, ko ļaudis mēdz ēst, kā dzīvo svētdienās, kā darba dienās, kā ar familiju dzīvo, kā tur viesības, tas ir: kristības, kāzas, bēres un citas dzīrās, kādas tautas pasakas, kādi sakāmi vārdi, kādas tautas ziņģes un kas vēl pie tautas būšanas, īpašībām un ieradumiem pieder. Tad vēl kādas ēkas tie būvē, kādas drēbes tie valkā un kāda tiem mode katrā apgabalā. Vai tauta mudīga vai kūtra pēc atzīšanas un mācības dzīties, un vai tā labprāt saderas ar citām tautām jeb tās ienīst ...
Latviešu biedrība caur šiem rakstiem klaudzina (uzaicina) pie latviešu pašu sirds durvīm ...»
Par visu to vadošās vācu aprindas un muižniecība vēl neko nesacīja, jo tas jau nerunāja pretim viņas interesēm. Gan viņai uzkrita sekošais. No Maskavas bija ieradies Rīgā kāds jauns advokāts Fridrichs Veinberģis, par kuru tika sacīts, ka tas rakstot «Baltijas Vēstnesī» un ņemot dalību Latviešu biedrībā. Iedams un nākdams uz augsto rātes tiesu, tas apsveicinoties deva roku arī latviešu ministerijaļiem. Vācu patricieši par to pirms ļoti uztraucās, jo tas bija kas neparasts, bet beidzot apmierinājās, taisīdami slēdzienu, ka pat studēts latvietis — un šinī gadījumā pat izveicīgs jurists — atronas vēl tomēr uz tā paša līmeņa, kur tiesas sulainis. Latvieši ir kalpotāju tauta, un tādēļ nav brīnums, ka tie, kas vairāk mācījušies, ziedojas priekš saviem tautas brāļiem un gādā par viņu redzes aploka paplašināšanu. Tā vācu vadošās aprindas izskaidroja sev demokrātismu, kas izgāja no toreizējās Latviešu biedrības, un, kamēr vien viņas darbība attiecās uz pašiem Rīgas latviešiem, tie ieskatīja to par visai vēlējamu parādību. Viņiem varēja būt tikai patīkama tāda pamācīta un saprātīga kalpotāju šķira.
To liecināja arī sekošais piemērs. Šopenhauera idejas par lopu ciešanām bija nonākušas arī Baltijā, un it visos lielākos un mazākos punktos tika dibinātas lopu aizsargu biedrības. Rīgā tādu nodibināja Vidzemes muižniecība kopā ar šejienes patriciešiem. Un, kad tie nu gribēja iepazīstināt arī savus kalpotājus ar šīm idejām, tad domāja, ka Latviešu biedrība priekš tam ir tā īstā adrese. Kungi griezās pie Latviešu biedrības priekšniekiem, lai tie notura viņu kučieriem un govu meitām priekšlasījumus un izdala nodotās godalgas par ticīgu lopu kopšanu.
Tiktāl gāja viss jauki, bet, tiklīdz kungi manīja, ka Latviešu biedrība cenšas vilkt latviešus uz augšu tādēļ, lai tie ar vāciešiem varētu dalīties zemes priekšrocībās un labumos, tad uzskati tūdaļ grozījās. It sevišķi viņiem nepatika tas, ka biedrība mēģināja pulcēt ap sevi lauceniekus gruntniekus, kā tas notika viņas pirmos gada svētkos, 19. februārī, kur bija ieradies arī kā goda viesis gubernators fon Lizanders, kurš pacēla glāzi: «Lai dzīvo Latviešu biedrība!» Te pie goda mielasta piedalījās ļoti daudzi lauku delegāti, bet arī Richards Tomsons, kurš toreiz atrādās savas popularītātes un slavas augstumos, turēja spīdošu runu, cildināja latvju zemkopjus kā tautas kodolu, cildināja Krievijas valdnieku liberālismu, kuri devuši latviešiem brīvību. Brīvlaišanas dienu, 19. februāri, kurā arī visa Krievija atsvabināta no verdzības jūga, viņš lika priekšā iezīmēt un godināt ar to, ka tai par piemiņu tiek dibināta kāda augstāka skola ar nosaukumu Aleksandera skola, kura lai sevišķi latviešu zemkopju šķirai sniegtu lielāku izglītību, kas tai pienākas.

No vācu stāvokļa raugoties, šāds priekšlikums bija lielā mērā aizdomīgs, vēl jo vairāk, kur priekš šī mērķa sāka lasīt naudu. Kāds palkavnieks fon Šreifelds, Tomsona mātes brālis, kā teic, pirmais nodeva šim mērķim piecdesmit rubļu. Tam sekoja citi ziedojumi un dāvājumi kā pirmie sākumi no Latviešu biedrībai uzticētā, bet līdz šim vēl neizlietotā Aleksandera skolas kapitāla.
Uz šādiem soļiem Baltijas muižniecība un viņai pakalpīgā luterāņu garīdzniecība nevarēja noskatīties vienaldzīgi. Pirms viņas noliedza Latviešu biedrības nozīmi, tās gribēja sacensties ar to pozitivā ziņā, sarīkot arī no savas puses zemnieku brīvlaišanas godināšanu, bet tad, kad tā notikuse Vidzemē, proti, 26. martā. Tā kā toreiz bija patecējuši taisni 50 gadi no dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē, tad varēja svinēt viņas 50 gadu jubileju. Tā kā Baltijā dzimtbūšanas atcelšana bija notikuse daudz agrāk nekā Krievijā, tad varēja lietu nostādīt tā, it kā Baltijas lielkungi paši to būtu gribējuši un valdībai tikmēr plijušies virsū, kamēr tā viņu lūgumu arī ievērojuse. Te ļaudīm pie šī gadījuma varēja it labi aizrādīt, ka tiem par savu atsvabināšanu jāpateicas ir ķeizaram, bet jāpateicas bez tam vēl saviem lielkungiem, kuri ķeizaram nav devuši ne peles alā mieru, kamēr tas tad arī šo brīvestību devis.
Baroni tad arī patiešām ar mācītājiem noturēja brīvlaišanas svētkus it visās draudzēs, pirms ar dievkalpošanu baznīcās, tad ar ļaužu un nabagu ēdināšanu muižās. «Mājas Viesim» visu gadu bija ko drukāt šo svētku aprakstus. Kungi pie tam tika slavēti uz nebēdu. Tā baroni ar šādiem aplinkiem ceļiem sev cītīgi vien «bravo» sauca. Dažam labam vajadzēja atmost, ka tas nemaz nebija zinājis, ka viņam tik labi kungi!
Bet kas tas lielākais, muižnieki ar šo dienu gribēja demonstrēt pret 19. februāri. Tie tādēļ gribēja iezīmēt 26. martu uz visiem laikiem ar kādu piemiņu. Dikļu barons fon Volfs lika priekšā dibināt pie Tērbatas universitātes stipendiju priekš latviešiem, kas studē teoloģiju. Citi runāja par kāda pieminekļa celšanu. Ja nu viņiem izdevās dabūt zemnieku piekrišanu, tad lieta dabūja tādu izskatu, ka visa zeme ar to mierā, un Rīgas Latviešu biedrība ar savu 19. februāri paliktu kaunā.
Uz kāda tirgotāja K. Grinberga ierosinājumu 13. martā sanāca Valmieras mācītāja muižā tāda delegātu sapulce, kura gribēja izteikt visas zemes domas. Bija ieradušies bruģukungi, draudzeskungi, rātskungi, birģeri, bet zemnieku maz. Aizkustināja jautājumu par pieminekļa celšanu, bet ne pie kāda gala panākuma netika ... Grinbergs tādēļ dabūja atļauju sasaukt vēl otru tādu sapulci un šoreiz pagasta aizstāvjus, pagasta vecākos, lai gan tikai vienīgi no Valmieras apriņķa. Šī sapulce sanāca 29. jūnijā Valmierā. Bija ieaicināti arī biedrību delegāti, lai tie dotu kādus padomus (priekšlikumus). Pie sapulces piedalījās arī visi trīs Rīgas Latviešu biedrības priekšnieki, B. Dīriķis, Richards Tomsons un J. Baumanis. Kā varēja noprast, tad viņiem bija mazliet sazināšanās ar sapulces sasaucēju, un Richards Tomsons ar savām spožām runas dāvanām panāca to, ka muižnieku uzstādītais priekšlikums izgāzās galīgi cauri. Par brīvlaišanas piemiņas dienu pieņēma
19. februāri, kuru nolēma godināt ar to, ka piebiedrojās Rīgas Latviešu biedrībai pie Aleksandera skolas celšanas.
Tas briesmīgi sakarsēja asinis baltu patriotiem. Polemikā starp «Baltijas Vēstnesi» un «Mājas Viesi», kurš viesmīlīgi atļāva savas telpas muižniecības interešu aizstāvim, notika tad pirmais denuncējums pret Rīgas Latviešu biedrību no tās puses. Pēc statūtiem tai neesot brīv tādas sapulces sasaukt un tādus padomus dot. Viņas statūti nosakot, ka tā grib gādāt par derīgu laika kavēkli un pamācīšanu Rīgas latviešiem, bet kāda daļa tai gar lauceniekiem un skolu celšanu tiem?
Slepus muižniecības aģenti izplatīja baumas, ka ar 19. februāra svētīšanu un 26. marta noliegšanu ir vērsts uzbrukums ne vien pret Vidzemes muižniecību, bet arī vispār pret luterānismu ... Latviešu biedrības vīru nodoms esot luterāņu svētdienu vietā ievest krievu svētdienas.
Bet drīz vien parādījās arī atklāti šāds uzbrukums, kas tika dots no ārzemēm, bet kuru tad ar labpatiku pārdrukāja Baltijas un Pēterburgas vācu avīzes. Aizbēgušais baltu patriots Jūlijs Ekhards žurnālā «Grenzboten» bija ievietojis šādu notici, kuru «Baltijas Vēstnesis» pasniedza saviem lasītājiem sekošā tulkojumā:
«Rīgā ir iestājusēs viena no jaunlatviešu nemieru cēlējiem vadīta Latviešu biedrība, kura iekš savas darbošanās tīko iet pret to no Vāciešiem un Luteriešiem celtu Latviešu Draugu biedrību un gādāt Latviešu tautu jaunajai Krievijai pievest. Tā seklākā brīvprātība turas še kopā ar nemācību, par kuru vēl tik šo dumpja cēlēju bezkaunība pārāka ir. Bez tās jaunās latviešu avīzes, kas no viena pie šīs biedrības piederēdama locekļa tiek izdota, iznāk Rīgā arī viena Krievu avīze, kuras vadītājs ir tas, kas Maskavas avīzēm pastāvīgi no Rīgas ziņas piesūta, kā saprotams, savu vārdu pie tam neteikdams ...»
Ar šo signālu pietika, un it visa vācu sabiedrība tagad vienā balsī sāka kliegt, ka «no tiem jaunlatviešiem dibinātā biedrība ir vācietības un luterānisma ēdēja», īsā laikā Rīgas Latviešu biedrība bija vācu acīs riebeklis ... Pie tam arī atsevišķo locekļu izturēšanās par sevi bija diezgan izaicinoša, it kā latvieši piepeši lauztu ar savu pagātni un apzinātos kādu lielu spēku un varenību. Uz priekšu, brāļi, naigi, naigi, mums pieder nākamajie laiki! ... Bet vācieši arī nejutās tādi, kas nestu uz pieres nīkšanas zieģeli. Taisni tajos gados vācietība spēji izplauka saimnieciskā ziņā. Dinaburgas dzelzceļam pienāca klāt vēl otrs uz Jelgavu, uz kura arī daždien bija saskaitīti vairāk par 1100 pasažieru. 1868. gadā Rīgas izvedumi pār jūru ar visu neražu pārsniedza 27 miljonu rubļu un ievedumi pāri par 10 miljonu un bija lielāki nekā gadu agrāk. Tādēļ Rīgas tirgoņu šķira, kura ar maziem izņēmumiem bija vāciska, pie šādiem apgrozījumiem lielā mērā uzplauka. Angļi un retie krievi starp viņiem pieslējās vāciešiem. Arī cunftes meistarīem galu galā negāja nemaz tik slikti un varbūt vēl labāki nekā agrāk. Tāpat arī lauku muižnieki, kuri agrāk klaušu laikos bija tik nabagi kā baznīcas žurkas, tagad caur augstām zemnieku nomām un pārdošanas maksām uz reizi bija tapuši par lielkapitālistiem un, pat izšķērdīgi dzīvojot, nespēja savu lielo mantu notērēt. Tātad uz visas līnijas uzplaukstošais vācu elements ne mazākā ziņā nebija spējīgs saprast latviešu vajadzības un prasības, bet bija lielā mērā pārgalvīgs un netaisns, īsi sakot, pie savām īkstīm tas vēl nesajuta, ka uz priekšu vajadzētu būt citādi nekā līdz šim, un tādēļ bija ikvienas pārgrozības pretinieks.
Ar vārdu sakot, vācu prese nostādīja Latviešu biedrību par vācietības un luterānisma ēdēju, par tādu elementu, kas necienī ne kungus, ne mācītājus. Bet biedrības vadītāji bija veikli politiķi un pierādīja, ka cienī gan kungus un mācītājus,
ja tie viņiem ko labu darījuši. Protams, ka tādus viņi atrada tikai vēsturē, piemēram, Garlibu Merķeli. Lai pierādītu, ka latviešu tauta ir pateicīga tauta, Latviešu biedrība sarīkoja izbraukumus pie Merķeļa kapa uz Katlakalnu.
Pirms notika tikai vienkāršs apciemojums 17. augustā, bet 31. oktobrī tanī pašā gadā latviešu Rīga izbrauca otrreiz turpu un uzcēla uz viņa kapa pieminekli. Vienkāršu lauku akmeni ar dzelžu krustiņu galā. Izdevumus sedza, izdodot Merķeļa ģīmetnes, kuras pārdeva kādas 25.000. Oktobrī, atpakaļ braucot, viesi varēja iegriezties jau jaunā Latviešu biedrības nama apakšējās telpās. Agrāk runas vīru sapulcē aizkustinātais projekts bija jau tiktāl izvests patiesībā, lai gan augšējās telpas varēja pagatavot vēl tikai līdz nākamiem gada svētkiem.
Bet varēja jau arī pa apakšu dzīvot diezgan. Laužu bija uzkrītoši daudz; biedrībai vien līdzi uz Katlakalnu bija nobraukuši 1400 bez tiem, kas paši savās laivās brauca un bija jau tur priekšā uz vietas. Tāpat pirmajos gada svētkos bez tiem 200 dalībniekiem, kas piedalījās pie mielasta, Vingrotāju zālē bija sapulcējušies 500 cilvēki un uz galerijām atkal 500 ... Vāciešiem bija jāatzīst, ka te sagatavojas kāds spēks, ar kuru tiem nākas rēķināt ... It visur un it visur viņu mērķiem un nodomiem stājās ceļā šī jaunā biedrība. Un pie tam tās runas, kas tika turētas! Richards Tomsons atkal sajūsmināja tautu, ka tā vai asarām acīs gavilēja ... Norādīdams, ka svētku dalībnieki uz Katlakalnu visi braukuši pret straumi, tas sacīja, ka arī Latviešu biedrībai esot jābrauc pret straumi, pastāvīgi pret straumi ... Bet savu mērķi viņa tomēr sasniegšot! ... Savu runu viņš nobeidza ar sekošiem vārdiem:
«Lai katram ir latviešu brīvība dārga,
Tad nepostīs biedrību auka tik bārga!»
Tiem laikiem neparasti strauja skaņa, kuru pastāvošās kārtības piekritējs, – Mājas Viesis», lūkoja apsegt ar sekošiem samierināšanās vārdiem:
«Miers un saticīb' kur valda,

Tur ir visiem dzīve salda ...»

Open

Četrpadsmitā nodaļa
Pēteris visus šos notikumus, tā sakot, bija dzīvojis līdzi un Marīs līdz ar viņu, un Kreiļu Grietele līdz ar Marī, un Mārcis līdz ar Grieteli. Kopā vien viņi visi bija turējušies visus tos izrīkojumus, teatra izrādes, gada svētkus, izbraukumus. Pie tam Pēteris ar Marī kopā vien, kopā vien, ne viens lāgā ar citu grib dancot, ne otrs ... runājās, galvas kopā sabāzuši, un tomēr — — ar to precību viņiem ne naga melnumu arī nebija gājis uz priekšu.
Taisni otrādi! Viņi pavisam aizmirsuši par tādām lietām runāt, ir domāt ... Pēterim bija tik daudz ko interesēties par tām biedrības lietām, ka viņam patiešām priekš cita neatlika vairs laika. Marīs atkal no savas puses to ieskatīja kā pašu par sevi saprotamu, ka Pēteris pieder viņai, un, kad viņa to dabūs, tas ir vēl tikai laika jautājums. Par sevi jau viņi būtu bijuši pilnīgi mierā. Bet tur jau vēl viens interesējās līdzi, tā bija māte, un tā par visu to vēl ļoti šaubījās, kamēr tie nebija riktīgi salaulāti ... Viņai vienkārši šķita tā, ka Pēteris ir vai nu garās iesmas drāzējs, tāds, kas nekad neapprecēsies, vai arī tas tikai Marī tura par nerru. Tā gan veca varēs palikt, uz viņu gaidīdama!
Otram pārim, tam veicās pavisam citādi, un tas bija tas, kas Mikumieti dziļi ievainoja. Marīs bija jau stipri pāri par divdesmit un vēl arvienu sēdēja bešā turpretim Kreiļu Grietele, ne pilnu astoņpadsmit, aizgāja viņai priekšā.
Līdz 24. jūnijam, kad lika jaunajam Latviešu biedrības namam pamatu, vēl nekas nebija. Bet tur pie tām ceremonijām viņi atkal visi bija kopā. Roku pa rokai arī pie viņiem nonāca piemiņas medalis, kas, grunti rokot, bija atrasts līdz ar trim cilvēku galvas kausiem, smalki izstrādātām šķērēm un dunci ar raga spalu. Uz medaļas vienas puses bija redzama saule pilnā spožumā un no viņas starīem radīta varavīksne. Drusciņ zemāku — abās pusēs vīna dārzi, vidū -— tīrumi un pļavas. Pašā apakšā vārdi «Apo 14., 17», augšā — «Gott giebt Sonne und Regen». Un medaļa otrā pusē:
1772
Das 3 VIRTEL
JAHR
Der Segensreiche
Und angenehme
Sommer und Erndte
In Feldfrüchten
Und gesunde Lufft.
Das: † Brod kos 6. KR.
In Saxen. 8. Pfen.
Joh. Ehr. Reich. F.
Fein. Zinn.
Par to bija visiem daudz ko prātot. Burti tādi ērmoti, stils savāds, tā ka mūsu jaunieši būtu grūti ko izpratuši, ja Fuchsings, kas labi saprata vāciski, tiem visu nebūtu paskaidrojis tuvāk. Tas esot piemiņas medalis 1772. gada audzelībai. Tad bijuse bagātīga pļauja un veselīgs gaiss. Maize maksājuse 6 kreicerus, sakšos 8 feniņi, kas vēl arvien mūsu naudā iztaisa ap 3½ kapeikas.
Grietelei sevišķi interesēja tā medaļa ... «Svētīgais un patīkamais ... lauku augļos un veselīgs gaiss ...» Kad viņa tur burtoja, sārtās lūpas kustēja un viņa svētā nopietnībā tur stāvēja, tad Mārcim uz reizi it kā sirdī būtu aizdedzies, palika tāds modīgs ... Neko vairs todien daudz nerunāja, tikai pret Pēteri izmeta tādus aizdomīgus vārdus: «Ak, tā nav nekāda dzīve ... labāk jāprecas ...» Un, kad nu vēl nāca tie izbraukumi uz Katlakalnu, viņš bija tā saskatījies, ka nezin vairs, kur likties! Atnāk tāds piesarcis pie Pētera, liek ietīt pudeli nullšnapska baltā zīda papīri un saka: «Nāc, brālīt, līdz man uz Kreiļiem! ... Izved tu man to lietu kārtībā ...»
Pēterim jau nu tur nekas nebija pretim, bet viņam tā kā nebūtu īsti vaļas, un ieminas: «Āre, vai tad nu jau deg?! Pagaidi līdz svētdienai! ...»
«Nē, nē, ilgāk ne stundu, ne acumirkli!» Mārcis enerģiski iesaucās. «Kamēr neesmu skaidrībā, man nav nekur miera ...»
Pie tam viņš Pēteri uzlūkoja tik nepacietīgi, viņa acis tik drudžaini mirdzēja, ka Pēteris nodomāja: «Ko lai dara? Draugam jāizpalīdz ...»
Viņi devās turp ... Mārcis vēl nav padevis labi dievapalīgu, jau mātei klāt pie rokas ... «Ko tur melot, ko tur slēpt ... vienas lietas dēļ jau esam nākuši ... Vai laidīsiet pie manis Grietu?»
Kreilene jau pēc savas dabas nemaz nebija tik laipna, bet, vai zināt, šāds
nejaušs pagodinājums un pārsteigums! «Vai manu dieniņu, vai manu!» viņa atbild ... «Grietele jau vēl tīrais bērns ...»
«Citu neņemšu,» Mārcis pastāvēja. «Grieteli vai nevienu ...»
«Ak tu manu, ak tu manu!» māte brīnējās un priecājās ... «Ko tad tēvs saka? Vai Grietele jums jau to «antvorti» devuse?»
Jā, kas tad šai to prasīja? Viņi gan bija runājuši daudz ko, balamutējušies un bijuši, jo viņai mute un viņu arī lai neviens nedomā aizrunāt. Bet runāt par to, tur viņš it kā uz mutes sists ... Taču tik muļķis tas nebija, lai neredzētu, ka Grietele pēc viņa griezās diezgan ...
Tas jau arī izrādījās, kad māte šai noprasīja, ko šī domā. Piesarkst, aizliek roku priekš acīm, izbēg ārā, un tu no viņas neko nevarī izdabūt. Var jau redzēt, ka tai nepatīkami nav, bet nevar apņemties ... Lai atnākot Marīs ... gribot dzirdēt šīs padomu.
«Nu jā, jā,» māte saprazdama gudri nosaka. «Kliņģeris jau nav, ko uz reizi var apēst... Viss mūžs kopā jādzīvo ...»
Kamēr māte aizsūta pēc Marīs, brūtgāns ar precenieku apsveicinājās nu ar pašu Kreili un sāk lietu virzīt uz priekšu.
«Nu, Kreili, ko domā par Mārci?» Pēteris uzsāka, tīdams laukā no papīra savu nullšnapšķi. «Cilvēks viņš labs un kur tad patriots?! Vai esi dzirdējis viņu kādreiz pa vāciski runājam?»
«To jau nevar vis teikt!» Kreilis atrūca. Mārcis gan daudz par to vāciski neprata ... bet bija jau daudz tādu, kas vēl mazāk prata un tomēr runāja! Kā kuram tas prāts ...
«Un iztikšana sava ir!» Pēteris turpināja. «Te Rīgā iepircis grunti ... uz laukiem sava māja ... Un ar jēriem uz tirgus viņš arī taisa labu šefti ...»
«Ar jēriem, vēršiem, cūkām, kā tik tīk!» Mārcis arī pats drusciņ piepalīdzēja. «Cilvēks, kas jau dzīvs, nav kritis ...»
Kreilis tomēr klusēja un it kā ko gaidīja. Vai nesacīs, cik tās naudas grib? Ka nekā nesacīja, viņš pats iebilda: «Zirgu un krietnus ratus jau varu iedot līdzi ... pie andeles ļoti vajadzīgi ... Un arī viss cits, kas pie dzīves vajadzīgs ...»
Mārcis nu tikai vēl dabūja just, ko viņš domā. «Vai dieviņ, Kreili, par to tu nemaz galvu nelauzi ... Manis dēļ dod viņu man tā, kā ir ... ja tīk, bez lindraku ... Pats es savu sievu ieģērbšu zīdā un iekalšu zeltā ... Man, paldies dievam, ir ... Es jau neprecu tavu mantu, es precu tavu meitu ...»
«Nu, ko tad tur vairāk runāt, tad jau tā lieta pilnīgi skaidrībā,» Kreilis attrauca. «Ja tikai tas meitēns vēl. ..»
Viņi pildīja glāzes un iedzēra uz labu izdošanos. Pa tam bija atnācis Marīs, kas atkal lūkoja Grieteli izdibināt. Pieņēmuse tādu īstu vecas, padzīvojušas sievas vaigu, viņa sacīja:
«Āre, kā bērns, Grietiņ! Nu saki taču, vai viņš tev patīk vai ne? ...»
Grietele, vēl arvien kaunēdamās, negribēja acu rādīt un kautrējās atzīties ... «Patikt jau viņš man patīk, bet, ja tas Krauklīšu Pēteris mani ņemtu — —»
Marīm nogāja «švīks» pār kauliem, viņa kodīja lūpas ... «Ko tas garlaicīgais cilvēks! ... Ja tas būtu precētājies, viņš jau sen būtu apprecējies ... Uz to ir gaidīt velti ...»
Kad Grietele to dzirdēja, viņa sacīja: «Nu, labi ar ... tad es iemu pie Mārča.»
Un līdz ar to viņai novēlās tikpat kā smags akmens no krūtīm ... Nu var
runāt un jokot atkal, būt pārgalvīga ... Deva Mārcim roku ... trieca, un abi it kā atdabūjuši valodu, un katru acumirkli tas viņai patīk labāki.
Tā gan ir ... tā izšķiršanās tikai tā grūtā ... Bet, kad tas ir noticis, tad savs patīk arvien labāk ...
Sekas nu bija tās, ka tūlīt pie mācītāja un pēc četrām nedēļām kāzas! Bet nu kādas, kā reti redzētas. Bija lūgti ne vien radi un pazīstamie, bet arī ievērojamākie biedrības vīri. Kreilis pat gribēja ielūgt arī savu bijušo kungu, konsulu Rabemani. Bet tur cēlās grūtības, jo, vienkārt, asumi starp latviešiem un vāciešiem bija ievērojami lieli un, otrkārt, Kreilene nekādi nebūtu varējuse saprasties ar konsula cienmāti, vēl jo vairāk tagad, kur viņa vairs nebija kučiera sieva, bet pate cienmāte. Un galu galā jau viņiem tādu draudzēšanos ar vāciešiem varēja iztulkot tā, ka tie nav nekādi īsti tautieši, bet tikai tādi «kārklu vācieši». To tādi ļaudis kā Pēteris un Mārcis nekad nebūtu pielaiduši ...
Bet nu iznāca ir tad vēl liels traucējums viņu tautiskā apziņā ... Kreiļi piederēja pie Doma draudzes, un tātad laulībām jānotiek pa vāciski ... Pēteris nu savam draugam sacīja: «To tu, Mārc, nekad nepielaid! Ja jau paši apzinīgie tautieši tā darīs, tad ko lai par citiem saka?! ...» Mārcis arī no ; sākuma ne dzirdēt, bet nu, — kur tā mīlestība liela, tā pāspēj visu! ... Edelberts neprotot ne vārda pa latviski, tā māte paskaidroja, tādēļ jau nevarot citādi kā pa vāciski ...
«Jā, jā,» Mārcis pastāvēja, «bet vai Edelbertu laulās? Grieteli laulās ...»
Galu galā, ko taču darīsi?! Vai nu tādēļ šķirsies?... Bet Pēteris tomēr sarīkoja pretdemonstraciju ... Pie kāzu galda viņš nolasīja kādu dzejojumu no nezināma autora par īstu latvieti. Rindiņas toreiz cirkulēja tāpat rokrakstā, bet vēlāk parādījās «Baltijas Vēstnesī» un skanēja sekoši:
Kas īstens latvietis?
Kam spēks un dūša sirdī mīt,
Nav bail no pretnieka,
Kam zobens labā rokā spīd,
Pie sirds kam tēvija,
Kas samanīgs
Un uzticīgs
Pret ienaidnieku dodas,
Vai gods vai nāve rodas,
Tas īstens latvietis!
Kas droši brīvu dziesmu dzied
Ar garu priecīgu,
Prot svētas liesmas sirdī liet
Pret mūsu naidnieku,
Kas nebaidās
Un nekaunas,
Kur vajag aizstāt tautu,
Kad to ar zemē rautu,
Tas īstens latvietis!
Kas bārgu gaisu nebaidās,
Kaut šaudās zibeņi,
Caur bangām iet bez bailības,
Jā, pat caur uguni,
Kas naidniekam
Jo niknākam
Griež krūti taisni pretī
Un nepadodas lēti,
Tas īstens latvietis!
Kas mūsu tēvu dievam tic
Un pie tā turas ciet,
Un verdzību kas apspiest līdz,
Kamēr tas kapā iet,
Kas patiesīgs
Un nešaubīgs
Sniedz roku saviem biedriem
Un rūpējas ar sviedriem,
Tas īstens latvietis!
Kas attiecas uz pēdējā pantā minēto «tēvu dievu», tad, ievērojot dziesmas garu, jādomā, ka te būs domāti «tēvu dievi», bet pārvērsti vienskaitlī atsevišķo apstākļu dēļ, lai nesodītu varētu to izteikt.
Pēteris to visu nesa priekšā ar sajūsmu un uzsvaru, tā ka sajūsmināja visus līdz asarām un gavilēm.
«Izvedīgs cilvēks tas Krauklīšu Pēteris,» tā vien visi par viņu izteicās, it sevišķi meitu mātes. Slavēts jau nu gan arī tika Mārcis. «Riktīgs ņēmējs ... viņš tev cieti nodomājis un neatlaižas ... To Kreiļu Grieteli viņš nu gan gandrīz par jaunu nokampa ... pāris mēnešus vien pie Tīdemaņa madāmas pabija ... Redz, Mikumietes Marīs, tas jau iet otru gadu. ..»
Še jāpiemin, ka Tīdemaņa kundze bija toreiz tā pirmā un vienīgā, kas Rīgā turīgo latviešu meitas dresēja drusciņ smalkumā ...
Tātad Mārcis gan arī tika apbrīnots, bet Pēteris vēl vairāk. Tikai Mikumiete šinī vispārējā priekā nepiedalījās. Un, kad viņai vēl ieminas: «Nu, kā tad ar to jūsu Marī? ... Kad tad tai tā goda diena būs? ...» tad viņa atmet tikai ar roku ...
«Ko nu, mīļie, runāt,» viņa tā kā aizskarta atbildēja. «Vienam cilvēkam man par to visu jāpateicas ... Sen jau mans bērns būtu nokampts, ja viņš tam priekšā nestāvētu ...»
Kas šis cilvēks bija, tas jau visiem zināms ... Arī tagad Pēteris bija piedots Marīm par brūtgāna brāli... Viņi abi viens pie otra, joko, smej, sabāž galvas. Kas to var teikt, ka tie nav brūte un brūtgāns?! Un patiešām jau arī Pēteris nevarēja iedomāties, ka tas varētu precēt arī kādu citu sievieti un ne Marī ... Un to jau visi cilvēki runā sen ... Kurš tad viņai lai tuvojas? Bet mātei viņš vēl arvienu nav bildis ne pušu plēstu vārdu ...
Kad viņš tad nu ieklīda starp tām meitu mātēm, tās viņu ņēma patincināt ... «Ko tad nu jūs, Krauklīša jaunskungs, gaidāt? Vai tad jūs savu īsto vēl neesat izraudzījušies? ...»
Bet viņš tikai slauka sviedrus un smejas. «Ne tik ātri! ... Kas man nekait tā ... apaļam puiša cilvēkam?»
Viena otra gan lūkoja viņam attēlot laulības lielos labumus, bet viņam nekā
iestāstīt ... «Viena galva, viena bēda ...» Viņš tikai atmet ar roku un atkal projām pie citiem ...
«Viņam jau ar to tautas lietu liela darīšana,» citi mēģināja to atvainot. «Vai nu tas mazuma laika prasa ...»
«Lai nu kā,» Mikumiete pie sevis nodomāja, «kad laika nav, bet laiku jau var arī ņemt ... Un, ja viņš arī vēl tagad pa kāzām Marīm nekā nebūs teicis, tad ir beigas ...»
Kad nu goda diena bija pavadīta un viņas abas atgriezušās mājā, Marīs jau izģērbies un likās gulēt, māte vēl ienāca pie viņas istabiņā ... Viņa saldi ieklepojās «ehem ...», tad ieminējās: «Vai Pēteris ko runāja?»
«Nē,» viņa atbildēja, «nav neko teicis ...»
«Smuki gan!» māte pēc brīža skundēdama iesāka. «Gadiņš paiet pēc gadiņa ... pienāks tev divdesmit pieci ...»
Marīs izjāņojies žāvājās un nesacīja nekā. Kā rādījās, tad viņai tas vēl nemaz sirdi negrauza ...
«Jā, jāapskatās ... mums jāapskatās pēc cita!» māte atņēmās. «Es domāju, būs jādod ziņa tam otram ...»
Marīs atbildēja ar klusēšanu ...
«Ar viņu nieki vien būs,» māte turpināja, «kur tas laiks, ka nav pie mums nemaz rādījies ...»
Marīs jau atradās miega mātes klēpī un šņāca ... Mātei nekas neatlika kā doties ārā ...
Iespaidu tomēr uz meitu viņa bija darījusi ... Tik māte, kā meita uz priekšu bija pret viņu kā atsalušas un pie tā nemaz vairs nenāca ... Matildei nāsis bija jo smalkākas to pirmai novērot ... Viņa kļuva arvien drošāka un uzbāzīgāka ...
Bija jau pagājušas atkal vairāk nedēļas, kad kādā dienā pie Pētera vīnūzī ieradās Fuchsings. Stāvus aiz letes iedzēris savu parasto šņabi un iekodis, viņš paklusu teica: «Persi, vai zini, mūsu vecais grib ar tevi satikt? ...»
«Konsuls?!» Pēteris pārsteigts iesaucās. «Nu, nu, ko tad viņam no manis vajag?»
«Laikam gribēs tev sacīt ko tai biedrības lietā,» Fuchsings atbildēja ... «Kamēr vācu avīzēs parādījies tas Ekarda raksts par mums un milzīgā publika Katlakalnā rādījusi, ka mums piekrišana, ir mūs' vecis, ir dažs labs cits sēž tikpat kā uz adatām. Tev nevajag aizmirst, ka starp jaunlatviešu vadoņiem tiek daudzināts arī tavs vārds ...»
«Vai tad viņš man domā to aizliegt?» Pēteris iejautājās ...
«Priekš tam viņš ir par smalku! Tieši viņš tev nekā nesacīs, bet aplinkus gan dos kādus mājienus. Rīgas patricieši un augstā rāte, redzēdami, kādu lielu un dziļu iespaidu Latviešu biedrība atstāj uz ļaudīm, sāk palikt nemierīgi. Viņi labprāt gribētu to kustību uzdabūt uz savām sliedēm, un tādēļ uzmani ... tie meklē sakarus ar vadoņiem ...»
«Švaki tas viņiem izdosies! Mans Brikmanis jau arī šodien pūta vien ... Vai, kā tas cilvēks uzbudināts ... Vai jūs no tās jaunās Latviešu biedrības nevarat atteikties, vai nevarat atteikties?! ... Iedomājieties, ja nāk zināms, ka jūs esat mans komijs?! Es tad esmu nostājies frontē pret augsto rāti... Es tad ar jums kontraktu neparko neatjaunoju ... neparko ...»
«Un ko tu viņam uz to atbildēji?» Fuchsings jautāja.
«Nav vajadzīgs, es sacīju! Vai jūs domājat, ka jūsu vietas dēļ ļaušos saistīties.»
«Itin pareizi, ja Brikmanim nav tevis vajadzīgs, tad tev jau vēl mazāk viņa. Bet še nu ir citādi ... Mūs' vecais tev nekad tā neuzmāksies, darī, kā atrodi par labu! ... Te būs tā vēstule, ko viņš man lika tev nodot ...»
Pēteris to ātri atplēsa. Tur vācu valodā bija rakstīts:
«Mīļo Pēter!
Ja Tu būtu tik laipns atnākt pie mums svētdien uz pusdienu, tad es Tevi iepazīstinātu ar savu familiju.
Tev labu vēlēdams,
Georgs Rabemans.»
Viņš parādīja Fuchsingam, kurš priecīgi iebilda: «Ak tad svētdien! Tad es arī tur būšu. Viss veikala personāls esam ielūgts pie vecā uz pusdienu ... Tas mums katru gadu vienreiz tā ...»
«Nu tad jau labi,» Pēteris smiedamies sacīja, «būs man arī jāaiziet ...»
«Atnāc, jā!» Fuchsings piekrita. «Būs ļoti interesanti! ...»
«Nu, redzēs, galīgi apsolīt nevaru,» Pēteris sacīja. «Galu galā jau tā lieta ļoti vienaldzīga un mazsvarīga ...» .
Fuchsings aizgāja, bet nebija vis tik vienaldzīga un mazsvarīga lieta! Reižu reizēm viņš pārlasīja sava krusttēva Vēstuli. Ka viņš tam krusttēvs, to viņš Fuchsingam vēl nebija teicis, bet tas laikam to tagad manīja un klusu saprata. Par vārīgo lietu viņš negribēja runāt. Ar krusttēvu viņš ilgi nebija redzējies ... Kāds gan viņš tagad izskatās? Bet, ja viņš gribēja būt godīgs un atzīties, tad viņam par pašu krusttēvu interesēja vēl vairāk viņa «familija» ... Un no šīs «familijas» atkal visvairāk Ortrude ... Tā skuķe, kuru tas citkārt bija vāļājis pa sienaugšieni un skūpstījis un kura, ko tas pat vēl tagad ar lielu gandarījumu iegādājās, bija nāvīgi iekš viņa iemīlējusies ... Kāda viņa gan tagad? Katrā ziņā liela izaugusi un skaista ... Kā viņi tagad viens uz otru skatīsies, ko viens otram sacīs? ... Šādas domas viņam sagādāja dažu labu nemierīgu stundu ... Un, lai gan viņš atmeta ar roku un negribēja nemaz par to domāt, tad taču šīs domas zagās arvien atpakaļ un tinās vairāk ap Ortrudi nekā ap pašu krusttēvu ...
Un vēl jo vairāk viņam pukstēja sirds, kad pienāca svētdiena un viņš devās turpu. Tik lielu rūpību viņš vēl nekad nebija piegriezis savam apģērbam kā tagad ... nekad tik augstu savus kuplos matus atķemmējis ... Glīti ietērpies kā kavalieris, drošu skatienu kā pasaules uzvarētājs, viņš sasniedza Lielās un Lielās Kalēju ielas stūri ... pie sevis tikai pasmiedamies par tādiem vāciešiem ... tā viņam gluži vienaldzīga būšana ... Un tomēr sirds zem puķainās vestes pukstēja ... pavisam nelabi pukstēja ...
Pa tam stūra mājā konsula ģimene posās uz viesu saņemšanu, šoreiz, labāki sakot, uz «plebeju pabarošanu», kā viņi klusībā šādus godus pie sevis dēvēja ... Tie «viesi», kas šodien tik laipni un sirsnīgi tiks saņemti, ļoti maldīsies, domādami, ka nama māte patiešām arī savā sirdī sajūt šos siltos laipnības starus, ko viņa pār tiem izlej bagātīgi. Labprātīgi viņa tikai uzņēmusies tādu pienākumu, ko tā ieskata kā upuri tradīcijām un sava vīra interesēm ... Un viņa prot to
izvest tik smalki, ka viņi to ne manīt nemana, cik augsti tā pār viņiem ir nostājusies un cik zemu tie zem viņas ...
Hildegardis kundze prata viesības dot. Viņas princips bija: «katram savu!» un «katram par sevi!» ... Viņa savus viesus iedalīja trijās kategorijās ... Pirmā kategorija sastāvēja no augstās rātes kungiem, valdības ierēdņiem un pat gubernatora vai ģenerālgubernatora, ja tiem labpatika ar savu klātbūtni viņus pagodināt. Tādās reizēs tad tika pieņemts mācīts pavārs un algoti sulaiņi prieks apkalpošanas. Visam vajadzēja būt uz to smalkāko un akurātāko. Tad viņa pati sēdēja goda vietā un reprezentēja namu, kā tas jau bija redzams viesībās priekš gadiem jūrmalā. Arī Ortrude, kamēr tā bija pilngadīga, atradās tādās reizēs starp viesiem. Turpretim Kuniberts bija vēl bērns un tikai retos gadījumos tika viesiem priekšā stādīts. Tādas viesības bez tam notika reti.
Otras šķiras viesi viņiem bija tie vistuvākie ... draugi un pazīstami, kas stāvēja ar viņiem uz vienāda mantas stāvokļa un izglītības līmeņa. Tādas viesības tad bija ļoti sirsnīgas un dzīvas, un pie tām piedalījās arī nepilngadīgais Kuniberts. Te varēja svabadi iztriekties kā līdzīgs ar līdzīgu un gara stāvoklis dažreiz bija ļoti «animēts». Šāda jautra sabiedrība nekad nebūtu saderējusi kopā ar pirmās šķiras parādes maltītes viesiem, un tādēļ tos abus vajadzēja šķirt ...
Trešās šķiras viesi, kas atkal tika ielūgti par sevi, bija ievērojamākie no veikala personāla, tāpat mājenieki, piemēram, Faustine Švīchelbein, kura reizēm piedalījās arī pie otrās šķiras viesiem, bet tas tādēļ neizslēdza viņas tiesības būt arī šinī sabiedrībā ... Tālāk vēl mazāki un pazīstami no amatnieku un sīkpilsoņu aprindām, ļaudis, kuriem gan uzsmaidīja konsula Rabemaņa laipnā draudzības saulīte, bet kurus viņi tomēr neskaitīja par sevis līdzīgiem. Tādās reizēs tad gan pats konsuls sēdēja līdzi pie galda un «spēlēja laipno nama tēvu», bet māte un meita tad «neļāvās ņemt sev to tiesību» savus viesus pašrocīgi apkalpot. To viņas izdarīja ar sevišķu grāciju, un priekš tam viņām bija sevišķi daiļi kostimi un priekšauti. Un pie šādas cēlas un sirsnīgas apkalpošanas mielastot patiešām bija baudījums ... Vismaz viesiem tas nevarēja ienākt prātā, ka viņas tikai tādēļ tos apkalpoja, ka negribēja ar viņiem sēdēt pie viena galda ...
Hildegardis kundze tad arī uzlika katrreiz tādu vaigu, kāds bija vajadzīgs ... Pie pirmās šķiras mielastiem tā bija reprezentabla nama kundze, no galvas līdz kājām nopietna un cienīga. Pie otrās šķiras viesību galda tā bija asprātīga jokotāja un izveicīga tērzētāja, kas neļāva jautrībai ne uz mirkli rimt. Pie trešās šķiras tā bija rūpīga un gādīga nama māte, kas skatās, ka it visi būtu paēduši un padzēruši.
Tā arī tagad māte un meita jau agri pirms mielasta rīkojās un palīdzēja Līschenai ķēķī pie ēdienu sagatavošanas. Ķēkša vēl arvienu te dzīvoja un pa tiem gadiem bija gan zaudējusi daudz no sava vaigu sārtuma, bet toties mantojusi atkal pie miesas apmēra. Arī Faustine mēģināja piedalīties pie šiem sagatavošanās darbiem, jo domāja, ka, cienīgai pie sāniem vienu un to pašu darbu strādādama, būs aizsargāta pret Līschenas varmācībām. Bet kas to deva! Līschena meklēja tikai pēc iemesla un viņu grauza, kā jau grauzusi, tā kā iemeslu nebija grūti atrast, jo mamzelei Faustinei toreiz, tāpat kā tagad nebija ne mazākā sajēga no ēdiena sagatavošanas. Viņa no savas ienaidnieces dabūja dzirdēt tādas piezīmes, ka tai bija jābēg ...
Daudz labāki neklājās Ortrudei, kurai tāpat nebija nekādas prašanas un tā darīja visu tik vārīgi, kā bez roku. Ķēķī Līschena bija tas «šefs» un valdīja ar daudz stingrāku roku nekā pati cienīgā pār visu namu. Tiklīdz Ortrude bija
izdarījusi ko aplamu, tai bija jādzird nesaudzīgas piezīmes, kā «duma jēra» utt. Un dievs lai nedod, ja Ortrude Līschenu vēl gribēja mācīt ar savām pansijas ķēķa teorijām, kuras pēc ķēkšas ieskatiem nekam nederēja ... Tad viņa to nosauca pat par «dumu zosi», kura gribot viņu mācīt ... Lai ejot vien projām, šī viņai tikai «maisot» vien! Ortrude jau aizskarta griezās pie mātes pēc palīdzības: «Mamma, Lieschen wird grob! ...» Bet cienīgā likās, ka visu to nemaz nebūtu dzirdējusi, un saldā padevībā panesa ķēkšas despotismu ...
Lai Līschena nesaprastu, viņas uzsāka runāt pa franciski, sagaidīdamas šīs dienas notikumus ... Arī Kuniberts, tagad gadus divpadsmit, slaids puisēns un kādas zemākās klases ģimnāzists, iznācis ķēķī, glaudās gar māti un māsu ...
«Maman, kā papa nācis uz tādu jocīgu iedomu ielūgt šo nepazīstamo radenieku?» Ortrude iejautājās. «Viņš teica, ka man vajagot ar to iepazīties, tas esot ļoti interesants cilvēks ...»
Viņa patiešām bija iztaisījusies par skaistuli, sārtu seju, palīku ērgļa degunu, gaišām cirtām, neizsakāmas krāsas, vai sarkans vai dzeltens, un stāvām, spēcīgām krūtīm.
«Papam tur būs savs dibināts iemeslis, mans bērns,» māte sonorā balsī atbildēja. «Dzīvē ar daudz ko nesaprotamu jāaprod ...»
«Ja tas tik interesants cilvēks, kādēļ tad papa viņu neuzlūdz tad, kad te visi viņa mīļie un tuvie viesi?» Ortrude turpināja. «Ja viņš to lūdz kopā ar savu veikala personālu, tad taču viņš nevar būt mums līdzīgs?»
«Viņš turas kopā ar latviešiem, šis jaunais cilvēks,» māte paskaidroja. «Viņš pat viens no tās jaunās biedrības vadoņiem, kas tagad nodibināta ... Ar mūsu vācu paziņām tas tādēļ nekādi nesaderētu kopā ...»
«Es nesaprotu,» Ortrude pētīja tālāk. — «Kā tad tas papa «nefis» nokļuvis starp latviešiem? Papa taču še ieceļojis no ārzemēm ...»
«Redzi, bērns, tā ir tāda ļoti sarežģīta būšana ... Kāds no papa brāļiem jau agrāk atceļojis uz Kurzemi, bijis tur par muižas pārvaldnieku un apprecējis latvieteni ... Tā kā viņš miris, tad atraitne palikusi viena un uzaudzinājusi savu dēlu par latvieti. Caur to mēs ar šo jauno radenieku esam nonākuši dīvainās attiecībās ... Pēc asins radniecības viņš stāv mums ļoti tuvu, pēc tautības turpretim ar mums pat naidīgā stāvoklī...»
«Tas bija ļoti negudri no onkuļa darīts, ka viņš precēja latvieteni!» Kuniberts saslējās ... «Es ienīstu latviešus, un visi mani biedri viņus ienīst ...»
«Bet, Kunibert!» Ortrude iesmējās. «Ko tad viņi tev darījuši?! ...»
«Ad olet! Viņi ir lempīgi un neizglītoti,» Kuniberts atņēmās. «Pie tam mūsu patriots Ekards par jauno latviešu biedrību liecina, ka tā seklākā brīvprātība tur turas kopā ar nemācību, par kuru vēl tikai šo dumpja cēlāju bezkaunība pārāka ir ...»
«Mans bērns,» viņa noglaudīja tam vaigus. Tu te vēl nevarī līdzi spriest! ... Kā papa saka, tad nav neviena absolūta latvieša, vācieša, zviedra vai krieva ... Neraugot jau to, ka it visas indoģermaņu tautas cēlušās no vienas vienīgas saknes, arī tie latvieši, kas agrāk bija mežoņi, pa lielākai daļai izmiruši ... Astoņpadsmitā gadusimteņa sākumā ziemeļu karam, kā zināms, Baltijā sekoja mēris ... Pēc tam ļaudis ieceļojuši no poļiem, sakšiem un zviedriem. Sakši, kā zināms, ir vācieši, un poļi un zviedri nav latvieši ... Starp latviešiem dzīvodami, viņi tikai par tādiem pārvērtušies ... Iedomājies, ja tev būtu jādzīvo uz zemēm vienīgi starp latviešu zemniekiem, tu itin viegli varētu izvērsties par latviešu zemnieku ...»
Kā redzams, tad konsuls savai cienīgai par Pētera radniecību bija ko sacījis,
varbūt arī tikai puspatiesības, un šī atkal sacīja puspatiesību tālāk saviem bērniem. Bet, ka viņš par to vispār drīkstēja paust, tas vien jau lika nojaust, ka uzskati vācu aprindās stipri grozījušies. Līdz ar latviešu tautiskās apziņas mošanos liels procents vairāk vai mazāk izglītotu cilvēku bija pārgājuši atpakaļ latviešos, vēl jo vairāk, kur agrāk, kā mēs jau redzējām, vācu dzimums tika rūpīgi «pīķēts» un mesti ārā no īstām vācu aprindām visi šaubīgie elementi, par kuriem varēja domāt, ka tie ir cēlušies no latviešu bauriem. Bet drīzi vien vācu politiķi apķērās, ka viņu ir ļoti maz un ka tiem steidzīgi vajadzīgs vairot vācu aprindas, ja arī uz priekšu zemē grib paturēt vadošo lomu. Kamēr agrāk centieni izgāja uz to, pie šaubīgiem nostrīdēt, ka viņi ir pavisam vācieši, tur tagad ar visādiem līdzekļiem un izskaidrojumiem lūkoja pierādīt, ka viņi ir tādi. Vispār teorijā vācieši vēlējās, ka latviešu tautas celms lai būtu tuvu rada ģermāņiem. Kad Kaspars Biezbārdis, piemēram, mēģināja pierādīt, ka latvieši stāv tuvāku slāviem nekā ģermāņiem, tas sacēla lielu opoziciju pie vācu ideologiem, Širena un citiem ...
Jaunākā tautas sakušanas vēsturē tika piegriezta sevišķa vērība ieceļošanai Baltijā pēc ziemeļa kara un mēra. Varbūt ka tāda gan ir notikusi, ievērojot, ka vēl tagad veci ļaudis uz laukiem zin stāstīt, ka viņu vectēvs stāstījis, tā tēvs vai māte cēlušies no sakšiem, zviedriem vai poļiem. Lūk, ar to bija pierādīts, ka nevar droši zināt, vai ir latvietis ... Vai tad ir brīnums, ka asins tiecas atpakaļ pie savējiem un pie pirmās izdevības tāds cilvēks pāriet atpakaļ vāciešos. Un tad jau arī nav tik daudz no svara, kas cilvēks dzimis, bet kā tas audzināts un kādi viņa uzskati. Ja cilvēks ir tiktāl izglītojies, ka viņš vairs nevar iztikt bez vācu kultūras, tad kas viņam to var liegt? Valdošās vācu aprindas tādēļ par katru cenu ikvienu izglītotu cilvēku centās saistīt pie vācietības ... Kur lai viņš citur paliek, kam lai pieslienas? Jo, ka izglītots un turīgs var būt arī latviets, tas lāgā nesagājās ar tā laika ieskatiem, pie kam taču turīgiem un izglītotākiem saimnieciskās intereses bija vienas un tās pašas ... Tikai demagogi, kas spekulēja uz popularītāti pie masām, vai atkal naivi teoriju vergi — no kādiem pēc vāciešu ieskatiem sastāvēja biedrības vadoņi, — varēja domāt citādi.
Tā konsuls to bija izskaidrojis savai cienīgai, tā viņa to skaidroja tālāk saviem bērniem ... «Var būt, ka jauno cilvēku ar mīlu un labu var atdabūt atpakaļ uz pareiza ceļa ...»
Ortrude neticīgi nogrozīja galvu. «Jā, kā lai to izdara? Ko mēs lai iesākam ar tādu neizveicīgu, stūrainu zemnieku lempi ... varbūt no kultūras drusciņ aplaizītu, bet tādēļ vēl jo iedomīgāku?! ...»
«Es viņam roku nedošu!» Kuniberts iesaucās. «Es ar latvieti nekādās darīšanās negribu ielaisties.»
«Tu darīsi tā, kā papa vēlas, mans mīļais Kunibert,» māte paskaidroja gan mīkstā tonī, bet stingri un noteikti ... «Ej uz savu istabu, mans mīļais, tu mūs še traucē darbā ...»
Kuniberts aizgāja. Viņas naski rīkojās tālāk, šad tad griezdamās pie Līschenas pēc aizrādījumiem un padoma, pilnīgi padodamās viņas rīcībai ...
Kad viss bija gatavs, sāka jau ierasties pirmie viesi: Fuchsings, pirmais grāmatvedis Hartmanis un citi ... Pats konsuls ar kundzi gāja tiem pretim un sagaidīja tos kā jau «mīļus viesus». Un beidzot uz mata noteiktā laikā ieradās arī Pēteris ...
Sirsnīgi konsuls satvēra viņam abas rokas, uzlūkodams viņu no galvas līdz kājām. «Tas ir labi, jaunais cilvēks, tas ir labi, ka tu atnāci ...»
Arī Pēteris rūpīgu sirsnību uzlūkoja viņu. Bārzdā daudz vairāk sirmu pavedienu, ap acīm daudz vairāk krunku, vaigs daudz plānāks un bālāks nekā agrāk. «Nevarēju šadu mīļu lūgumu atraidīt,» tas atbildēja. «Pateicos par parādīto laipnību ...»
«Tev taču reiz jāiepazīstas tuvāk ar manējiem,» konsuls turpināja ... «Hildegardis, še ir tas nefis, par kuru tev stāstīju, tas lielais latviešu nacionālists ... Tev vajag parunāt ar viņu labu vārdu, lai viņš mums, vāciem, arī vēl drusciņ atstāj no tās Rīgas un Baltijas ...»
Vaļsirdīgu skatienu Pēteris palocījās pret cienīgo un noskūpstīja tai rātni roku. Arī viņas acis laipni staroja, tomēr neraidīja to siltumu Pētera sirdī... likās kā kaut kas mākslots ... «Tik lielas taču tās nacionālās starpības nebūs, ka mēs nepavisam nevarēsim saprasties ... Jūs taču mums, vāciešiem, arī dosiet kādas tiesības, jo galu galā esam taču no viena un tā paša Ādama ...»
To viņa žēlīgi sacīja, mazliet ar ironisku piegaršu ...
«No mums, latviešiem, tik daudz nebīstieties, cienīgā kundze,» Pēteris smaidīdams sacīja. «Mēs esam kultūras cilvēki ...»
«Nu, vai redzi, Hildegardis,» konsuls ar labpatiku piebalsoja. «Vai es nesacīju! ... Kultūras cilvēki gan, manu zēn, bet šo kultūru jūs esat mantojuši no vāciešiem ... Kunibert, mans dēls, nāc ... še tevi stādīšu priekšā tavam brālēnam ...»
Kuniberts paklausīja, godbijīgi pakniksēja, bet stīvi un atturīgi, itin kā viņam tas būtu uzspiests. Neuzticīgi viņš savu brālēnu uzlūkoja ... nē, tas nekad nebūs viņa brālēns!
Ne Pēteris, ne arī krusttēvs šī mazā kavaliera spītību neievēroja ... «Kur Ortrude?» konsuls sauca... «Ā, tu jau nāc... mūsu gaidītais viesis ir te...»
Ortrude patlaban nāca no otras istabas. Viņa uz šo satikšanos bija jau sagatavojusies, cerēdama, ka viņai būs darīšana ar kādu ērmu putnu, uz kura tā noskatīsies no augšienes ... Un arī Pēterim sirds strauji pukstēja un vaigi sāka silt, it sevišķi manot viņas jovialo, zobgalīgo smaidu ... Bet tad viņa piepeši apjuka un līdz ausīm piesarka — — tas jau bija tas pats Persi, ar kuru viņa, maza meitene — —
«Tas ir, Ortrud, mans nefis, kas pārgrozījis savu vārdu pēc latviešu skaņas,» konsuls skaidroja. «Viņš tāpat dzimis vācietis, — Rabemanis —» kad Pēteris piesarka un gribēja pretoties, viņš tam meta ar acīm, lai pieņem to, — «bet no Rabemaņa tas iztaisījis Krauklīti, kas, pa vāciski tulkots, būtu tik daudz kā «der kleine Rabe» ...»
«Kleiner Rabe,» Ortrude, pārspējusi savu apjukumu, pārgalvīgi smējās un sniedza viņam roku ... «Esmu patiešām pārsteigta, ar jums satiekoties ...»
Krusttēvs pasmaidīja, ka starp viņiem abiem attīstās tāds sirsnīgs tonis un viņi apsveicinās tīri kā veci pazīstami. Bet viņam ir ne prātā nevarēja ienākt, ka starp tiem abiem jau reizi noritējis romāns un ka viņi patiešām nav viens otram tik sveši...
«Ortrud, izrunājies ar viņu, šo jaunlatviešu šovinistu!» konsuls sacīja. «Izprasi viņam visu ... zem kādiem apstākļiem viņa jaunlatvieši ar mums, vāciešiem, gribētu turēt mieru ... Var būt, ka varam iztikt bez cīņas ...»
Viņš pagriezās pats pie citiem viesiem un atstāja viņus vienus «Mēs, latvieši, gribam dzīvot saticīgi ar citām tautībām,» Pēteris, pārvarēdams savu nospiestību, māsīcu smiedamies uzlūkoja, pie kam viņa balss no drebošā
uztraukuma ievirzījās arvien vairāk dabiskās sliedēs. «Mēs atzīstam ikvienas tautas īpatnības, bet prasām arī savai tautībai vienlīdzīgas tiesības . ..»
«Hahaha!» viņa kautrīgi iesmējās, un tas, ko viņš sacīja, tai pagāja garām nepamanīts ... «Man patiešām toreiz nevarēja ienākt prātā, ka jūs man būtu brālēns ... Un atkal, ka jūs tagad tik nejauši sastapšu ...»
«Jā, jā, atceros, mums reizi jau bijušas darīšanas,» viņš atvieglots pavīpsnāja, ka viņa pati uz tam nākusi. «Kā būtu, Ortrudes jaunkundze, ja es jūs tagad ņemtu pie vārda?»
«Ak, muļķības!» viņa piesarka, bet atkal pati it kā par to dusmojās, jo tas taču bija ļoti nesvarīgs. «Kas bērnībā viss nenāk priekšā! jūs bijāt ļoti varmācīgs, Persi ...»
«Jūs man devāt uz tam spīdošu paraugu, Ortrudes jaunkundze ... Jūs mani, ar vārdu sakot, spīdzinājāt ... Tas jums, vāciešiem, guļ dabā ... Es tikai sacēlos un nokratīju jūsu jūgu, pēc kam mēs itin labi sapratāmies. Un tā tas ar mums, latviešiem un vāciešiem, vispār,» — viņa acis piepeši uzliesmoja. — «Jūs mūs spīdzināt un apspiežat, kā vien mācēdami. Un mēs tāpat sacelsimies, nokratīsim savu jūgu un jūs pārspēsim ... Pēc tam jūs mūs sapratīsiet ...»
Pie šīm atmiņām Ortrude likās ļoti aizskarta un iekšēji saslējās. Bālām lūpām viņa smagi elpoja. «Tikai jau nelieciet nekādu svaru uz tādām muļķībām! Es nevaru iedomāties, ka es pilnīgi varētu saprast vīrieti, kurš nav īsts vācietis, nav — — —» Pie sevis viņa vēl paturēja: «nav manis līdzīgs, bez stāvokļa un izglītības — —»
Pēteris sajuta it labi šo dzeloņu. «Apmierinājieties, jaunkundze, es patiešām uz to nelieku nekādu svaru. Jo arī es nevaru iedomāties, ka es varētu saprast sievieti, kura nav īsta latvju zeltene, kurai sirds nepukst priekš tautas un tēvijas, kurai sveši mani centieni un ideāli ...»
Atkal Ortrudes vaigu krāsa mainījās. «Tātad vēl arvienu tā meitene, kas toreiz...?» viņa gandrīz zaimojoši un ļauni iesaucās... «Viņa ir jūsu sirds valdiniece ...»
«Arvien vēl tā!» viņš, drusku piesarcis, godīgi atzinās. «Un es nezinu, kāda pasaules vara gan varētu tai viņas priekšrocību ņemt ...»
«Tad jūs esat iemīlējušies? ...»
«Ja drīkstu atzīties, jā ...»
«O, tas ir interesanti, ļoti interesanti ...»
Viņa pavisam apjuka, jo bija noticis citādi, kā domāja. Kā izglītota patriciete tā bija domājusi augstu pār viņu nostāties ... pār šo bauri, kurš neprata ne pa vāciski runāt bez kļūdām. Un tomēr — viņai bija jāsajūt, ka tas par viņu pārsvarā ... Kas tad deva viņam tādu morālisku spēku? Vai viņa nesaudzīgā dzīšanās pēc mērķa? ...
Māte manīja, ka viņai šī saruna neomulīga, un arī Kuniberts redzēja, ka viņa sarka un bāla vien ... Māte viņu smalkā kārtā ataicināja nost un lūdza viesus pie galda. Kuniberts pa tam piesteidzās māsai un viņai glaudās klāt. «Vai viņš tevi apvainoja, mās ... tevi pazemoja? Es to nepieļaušu ... es viņu pārmācīšu ...»
Viņa skaņi iesmējās. «Ej nu, bērns! Viņš stāv zem manis pārāk zemu, lai varētu mani apvainot vai pazemot ...»
Brālis apmierināts ieņēma savu vietu pie galda ... Vietas bija nodalītas tā, ka konsulam, kas ieņēma goda vietu, pa vienu roku sēdēja Kuniberts, pa otru — grāmatvedis Hartmanis ... Citas vietas bija izdalītas puslīdz vienaldzīgi, bet vai
nu tas bija likteņa nodoms, vai ironija: Fuchsingam nācās sēdēt atkal pretim Faustinei Švīchelbein jaunkundzei. Tā pa to laiku bija zaudējusi dažu labu zobu un kā sieviete vairs nekrita svarā, bija, tā sakot, galīgi savītusi ... Bet griezt viņa grieza vēl arvienu savas šaudīgās acis uz Fuchsingu ... gan sodoši, gan lūdzoši ... mēģināja viņu, tā sakot, valdzināt ar savu acu valodu ... Māte un meita, kā jau zināms, vietas neieņēma, bet palika viesiem kā apkalpotājas aiz muguras ...
No sākuma visi naski rīkojās ar savām karotēm, nažiem un dakšiņām un valodu vēl nekādu nebija. Tikai konsuls jautājoši uzlūkoja savu kundzi, kas nozīmēja tik daudz: «Kā tev patīk mans viesis?» Atbilde bija lēna lūpu pašķiebšana, ar ko bija izteikts tik daudz kā: «ne visai!»
Faustine, redzēdama, ka ar acīm Fuchsingam neko nevar padarīt, iesāka ar muti. «Ach jūs ļaunais cilvēks, jūs ... Jūs taču esat ar «bildungu», kā jūs varējāt tiktāl aizmirsties un iestāties šinī bauru biedrībā ...»
«Ļurbu biedrībā,» Hartmanis itin vienkārši noteica. Fuchsingam saskrēja asinis vaigos, bet viņš likās to nedzirdam. Arī pats konsuls, kurš pats nekad nesacīja rupjības, bet dažu labu reizi priecājās, ja Hartmanis izteica to, ko pats domāja, šoreiz sarāvās un sēdēja tikpat kā uz oglēm. Būtu nepatīkami, ja izceltos konflikts.
«Sakiet, kas tur ir par biedriem!» Faustine iesaucās un līdzēja tā Fuchsingam tikt garām nepatīkamai piezīmei ... «Pačuki vien, maisu nesēji, strādnieki, kučieri ... Atvainojiet, Fuchsing kungs, agrāk jums par latviešiem bija pavisam citi ieskati ... Ne ar striķi jūs nebijāt piedabonami tur, kur latvieši ...»
«Kā tā?» konsuls iesaucās ... «Ilgus gadus manā kantorī strādādams, Fuchsing kungs bijis darīšanās tikai ar leišiem un latviešiem.»
«Jā veikala dēļ... jūs jau arī, konsula kungs, ar viņiem tirgojaties,» Faustine attrauca. «Bet viņš tos tādēļ necēla vis par saviem tautas brāļiem, ar tiem nefraternizēja ...»
Konsulam acis zobgalīgi iemirdzējās. «Jūs patiešām būtu viņus apskaudusi, ja būtu bijusi par liecinieci, cik reizes Fuchsing kungs ar viņiem skūpstījies . ..»
«Bet, konsul kungs!» Faustine aizskarta iesaucās ... «Kāda man tur daļa un tiesība? ...»
«Tiesības tiek iekarotas ...» konsuls pavīpsnāja. «Bez tam, mamzel Švīchelbein, es konstatēju tikai faktus. Ja jūs to varat noskatīties aukstām asinīm, tad lūdzu pavadīt kādu dienu pie mums kantorī ... Gan skūpstīšanās, kas man jāpiezīmē, mūsu dienās notiek arvien retāki ...»
«Ak jūs ļaunais!» Faustine piesarkusi uzlūkoja konsulu un apklusa.
Fuchsinga piere bija tumši samākusies, «Veikala labā mēs esam raduši izlietot visus savus spēkus un neskūpstāmies sava prieka pēc, konsula kungs,» viņš it kā aizskarts attrauca ... «Bet man ir jāatbild Švīchelbein jaunkundzei. Es patiešām uz latviešiem agrāk esmu skatījies citādi ... tāpat kā daudzi simti un tūkstoši citi no maniem tautiešiem ... Mēs esam snauduši ilgā miegā! Bet nu esam pamodušies un uzsākam jaunu laikmetu kā tauta. Kas man par to var taisīt kādus pārmetumus? Tas lai pārmet arī krievam, ka viņš krievs, un vācietim, ka tas vācietis ...»
«Bet es jums saku, ka tā