Sieviete

CollectionA. Gulbja apgāds
TitleSieviete
Additional informationAtkārtots izdevums. Pirmizdevums 1910. gadā Augusta Golta apgādā.
PublisherA. Gulbja apgāds
Formatbook
Work typeoriginal work
Classification
Author
Publisher
Files
Linked works
Publishing year/ place1920 (Date is approximate)
Rīga
Rīga
Open

Sieviete

Pirmā daļa

Guberņas rentejas ierēdnis Apse pamodās, kad pulkstens aiz sienas ēdamistabā sāka sist. Pusmiegā viņš skaitīja... un nevarēja saskaitīt. Bet tomēr beigās zināja, ka četri. Četri... viņš vairāk reižu domās atkārtoja šo skaitli. Tad vienreiz izrunāja balsī tā, ka pats varēja dzirdēt, un tūliņ saprata. Pulkstens četri pēc pusdienas, jāceļas augšā: puspiecos Mariannas kundze aicinās pie galda.

Apse lēnām izcēlās gultā sēdus. Salika rokas pār galvu un gari un gurdeni nožāvojās. Sakārtoja virs zābakiem sakāpušās bikses un nožāvojās atkal. Tad pacēlās, piegāja pie loga un uzvilka zilo aizlaižamo. Apmākušās, bet tomēr diezgan gaišās ziemas dienas baltums, novakara krēslas drusku apmākts, iesitās vēl miega gļēvajās acīs. Piemiegtām acīm Apse vienaldzīgi paskatījās pāri ielai viesnīcas „Pakrēslī" tukšajos logos, paskatījās trīs stāvus zemāk, kur pa ielu naski ņirbēja gājēji un braucēji. Veikli apgriezās riņķī un nostājās pie guleniski piekārta spoguļa apvazātā zelta rāmī.

Pagaŗie brūnie mati bij izjaukti un izbužināti. Izjauktus un izbužinātus tos Apse gan parasti nēsāja. Bet tāds izjaukums nebij nejaušs, ne ari tik vienkāršs. Pusstundas uzmanīga darba tas ik rītus prasīja. Un izvilcis aiz spoguļa aizbāzto birsti, ķemmes, pomades rullīti un dažus citus rīkus, sāka sakārtot matus vajadzīgā nekārtībā.

Šodien viņš rīkojās gar matiem ilgāk kā citām reizēm, kaut gan nezināja pats, uz ko taisās, izies kur novakarē, vai nē. Matus sakārtojis, ķēras pie ūsām. Tās arvienu tika ieturētas tādā pat stilā kā mati. Tumšas un kuplas, viņas pa laikam izskatījās kā steigā un pagaidām pieglauztas — viens gals vairāk uz augšu, otrs uz leju. Pie sejas nebij nekas ko kārtot. Ja tikai apakšlūpu mazliet pastūma uz priekšu, tad Apses ģīmis izskatījās izklaidīgs, nevērīgs pret to, kas tuvumā, vai ar ko sarunājās, bet šī izklaidība katram ļāva uzminēt, ka Apses domas un dvēsele saistītas pie kaut kā brīnum tāļa, svarīga un noslēpumaina.

Sejas nokārtošanu pabeidzis, rīkus atkal noslēpis, Apse tā vispārīgi paskatījās uz savu attēlu spogulī. Atkāpās drusku tāļāk un kā pārsteigts paskatījās vēl reiz. Izskatījās brīnum labi. Apsēm pašam ar' likās, ka viņš aizņemts no kā tāļa, svarīga un noslēpumaiņa. Pašam ārkārtīgi patika šis veselīgais, vaigu galos sārtais ģīmis ar mazliet gurdenu, rezignējošu skatienu. Bij dzirdējis — nepazīstamie viņu noturēja par kādu dzejnieku vai mākslinieku, un tas viņam patika. Tik ļoti patika, ka visur, kur tikai pamanīja klavieres, sēdās klāt un galvu pēc iespējas atliecis, nospēlēja tos trīs, četrus gabalus, ko nezin kā un kur iemācījies.

Piepeši Apse atģidās, ka staigā kreklā un sāka aplūkoties pēc svārkiem. Nebij vairs tur, kur nolika. Nekur istabiņā nebij. Apse, pārsteigts, gribēja jau sākt brīnīties, kad ieraudzīja pusviru durvis uz kaimiņa istabu, un saprata. Uz pirkstu galiem piegāja pie durvīm un palūkojās. Kaimiņš Grīns, vācu valodas un ticības mācību skolotājs privātā proģimnazijā, ar vienu celi uz krēsla atmeties, elkoņus uz rakstāmgalda atspiedis, zodu plaukstās atbalstījis, lūkojās kādā grāmatā. Kreisās rokas pirkstos viņam rēgojās apdzisis papiross, turpat uz galda vaļā atvērta stāvēja Apses papirosu etvija, bet uz otra krēsla nevīžīgi nomesti gulēja Apses svārki. Grīns bij tā aizņemts, ka nedzirdēja durvis paveramies, nedzirdēja izmīto grīdu klusi iečīkstamies — palēcās tik', kad dabūja spēcīgu, ormanisku pļauku pa izspīlēto gurnu.

„Žuļiks — ko!" Apse iesaucās māksloti dusmīgi, skaņu „o" pa paradumam stipri stiepdams kā jau tāds, kam vairāk nākas runāt svešā valodā. Bet tūliņ sāka skali smieties, Grīna vaibstu kutināts.

Grīns bij uzcēlies kājās, atliecis atpakaļ galvu ar vidū pāršķirtiem, pieeļļotiem, galvai cieši piesukātiem dzelteniem matiem, caur kuŗiem pakausī stipri vien jau plaiksnīja cauri ādas bālganums. Pa laikam iesārtā seja, kur nevarēja saskatīt nevienas vienīgas spalviņas, acumirklī palikusi vēl sārtāka. Apaļās, mīkstās lūpas jocīgi savalbītas, ūdeņa-zilās piemiegtās acis nervozi mirkšķinājās. Kā arvienu uztraukumā, pakaklē viņam papriekšu redzami paraustījās, pirms kā lūpas pavērās un bij dzirdama balss.

„Nu nu..." viņš ātri izbēra sīkā bērna balstiņā. Jo dusmīgāks viņš, jo sīkāka palika balss. „Kas tas nu par joku! Prastības, vairāk nekas."

Pagriezies nospļāvās — tik' tāpat ar lūpām vien. Bet roka pie tam aiztaisīja un mēģināja novilkt no galda mazu grāmatiņu. Liela, tukla roka, līdz pirkstu galiem noaugusi retām sarkandzeltenām spalvām. Likās, viss, kas uz sejas trūka, divkāršā mērā saaudzis uz rokām.

Bet Apse pamanīja rokas slepeno rīkošanos.

„Kas tev tur?" viņš ziņkārīgi iesaucas un savam abām klupa Grīna rokai virsū.

„Nu nu — kas nu!" šis īgni attrauca un neļāvās. „Liec nu mierā — kas par muļķībām!"

„Par—rād!" Apse nelikās mierā, līdz izrāva mazo burtnīciņu — tikai stūris vien palika Grīna pirkstos. Ar labo roku atturēdams uzmācīgo ticības mācības skolotāju, Apse atlieca kreiso, pacēla un lasīja svinīgā balsī, katru balsienu par sevi nodalīdams un uzsvērdams: „Das kleine Witzblatt... Das kleine..."

Lieli smiekli aprāva viņam valodu.

«Pedagogi... vai—i kur pedagogi! ... Jaunā paaudze — kā lai tā izaug... kā lai izaug, kad visi audzinātāji dekadenti... Ticības mācības skolotājs ... un ar' dekadents! Ak, laiki!... Witzblatt'u lasa... Ha, ha, ha!"

Uz beigām smiekli vairs neskanēja ne tik skaļi, ne ari tik sarkastiski. Ka Grīns lasa desmitfeniņu lapeles, bij sen zināms, tāpat tas, ka viņš ārkārtīgi tās slēpa un negribēja, ka par to runā. Pamazam skolotājs apspieda savu apjukumu un samulsumu.

„Nu nu... ko tu zini?" Viņš pēc iespējas nicinoši atsacīja, mērķēdams uz Apses vārīgāko vietu. „Vai tu esi lasījis?"

Apse drusku aprāvās. Viņš nekad nekā nelasīja, bet nezin kāpēc jutās stipri aizskarts, kad viņam par to ieminējās.

„Pedagogi — ai — ja!" viņš vēl mēģināja turēties un uzsita burtnīciņas vākam, uz kura kāda garkakle šansonete vai baletdancotāja slaistīja triko iespīlētus ikrus. Bet smiekls nu iznāca pavisam mākslots.

Izlietodams acumirkli, Grīns izrāva viņam burtnīciņu.

„Dod šurp, ko niekojies." Un savīstījis, iebāza bikšu kabatā.

Apse ņēma no krēsla savus svārkus ar uzšuvām un dzeltenām pogām.

„Klausies," viņš ģērbdamies pagriezās atkal pret Grīnu, — „kāpēc tu zodz?"

„Papirosus zagt nav grēks," tas attrauca, pamazām laipnāks tikdams. „Man jau pirmiņ aptrūka, bet nākdams tomēr aizmirsu paņemt. Negribējās tevi modināt, biji tik cieši aizmidzis, — paņēmu ar visiem svārkiem."

Apse draudzīgi pamāja ar galvu. Paņēma no etvijas papirosu, aizpīpoja pats un aizdedzināja Grīnam ar'. Un kad tas, gludens un solids, visjaunākās modes uzvalkā nosēdās pie galda, viņš pagriezās pie loga.

Neskatoties uz to, ka tik labi pazina skolotāja vājības, Apse sajuta pret to tādu instinktīvu cienību. Cienību prasīja viņa apaļais augums ar nosvērtām, kategoriskām kustībām un it kā kam pastāvīgi draudošiem vaibstiem. Cienīgi izskatījās ari rakstāmais galds ar zilu burtnīcu grēdām, ar gumiju apjoztu skolotāja kabatas kalendāri, ar diviem sudrabotiem sējumiem Davida dziesmu izskaidrojumu un vēl šādām tādām mācības grāmatām. Kaktā atslējies brūns grāmatu plauktiņš, uz kura kārtīgiem žūkšņiem sarindoti gulēja seši pedagoģiskā žurnāla gada gājumi, bet no pašas virsas aklām acīm raudzījās Ģetes un Šillera miniaturbistes. No sienas lūkojās vecā Pestalocija bilde nekrāsotā ozolkoka rāmī...

Apse nokāsējās, pārgāja pār istabu. Atnāca atpakaļ, acumirkli paskatījās Grīnam pār plecu laiski koriģējamā burtnīcā. Nožāvojās.

„Nezin ... vai Grunduls ... un Pūpols jau mājās?"

Grīns pacēla galvu, bet nepaguva atbildēt. Varēja dzirdēt, ka aiz otrām, aizvērtām durvīm veras citas — veŗas un atkal aizsitas. Dzirdami smagi, šļūceniski soļi. lenāca politechnikas students — garš, mazliet sakucies, sauss, pelēks un dzīslains, bieziem, melniem, apcirptiem matiem, lielām, melnām, izjukušām ūsām, drūms un smags.

Apse komiski-svinīgi paklanījās.

„Sveiki!" students norūca ūsās. Apsi viņš nemaz nelikās redzot, piegāja Grīnam cieši klāt. Tāds viņiem no senlaikiem paradums. „Lai zaļo pedagoģija!" Viņš pacēla žūksni burtnīcu un nometa atpakaļ uz galda, kur putekļu mākonis pavērpās gaisā.

Studenta seja nepārmainījās. Bij pelēka un drūma. Varēja domāt — nupat, nupat savilksies krunkās un lielas, apaļas asaras kā pa kāpeniem lēkās uz leju. Joks iznāca pavisam neizdevīgs un sājs. Ko smieties nebij, drīzāk tad jānosarkst un jānovēršas. Taču Apse skatījās un smaidīja. Un viņam bij patīkami, ka šis lielais, drūmais cilvēks viņu liek mierā.

Grīns vēcināja ar roku putekļus nost.

„Grunduļi bizo..." viņš jokoja pretīm, bet ari pavisam bez humora. Viņa balsī atkal stipri aiztrīsējās nervoza stīga. „Uz sliktiem laikiem, vai..."

Grunduls ar kreiso roku klapēja viņam uz muguras.

„Labi, mans dēls, sēsties. Tu savu peršiņu esi smuki izmācījies. Tā vajag."

„Tā vajag, tā vajag!" Apse smējās, arvienu vairāk iesildams.

Ar labo roku Grunduls paņēma no galda sudraboto grāmatu. Tāpat ar pirkstu pašķīra, pacēla, atliecās taisni un sāka lasīt ar pārspīlētu, neīstu patosu.

„Liels bij viņa grēks un smaga tā sodība. Bet viņš atmeta savu augstprātību un savu lepnību, zemojās pīšļos, atvēra savu muti, runāja, sacīja un teica..."

Ar pirmo teikumu durvis atkal pavērās un mudīgi iemetās iekšā neliels cilvēciņš, šķidru, dzeltenu bārdiņu un gaŗiem priekšzobiem. Tie viņam rēgojās pāri apakšlūpai un tāpēc likās, ka viņš vienmēr ņirgātos. Patiesībā gan viņš ari smējās gandrīz vienā gabalā. Šoreiz viņš jau pa durvīm ienāca no turēšanās piepūstiem, piesārtušiem vaigiem. Smiekli laistījās zilajās ačelēs, kūsēja kaklā, kustējās visos locekļos. Viss, ko students darīja vai runāja, viņam izlikās ārkārtīgi gudrs un asprātīgs.

Ilgi viņš nevarēja noturēties. Smiekli spruka vaļā. Viņš smējās aizvilkdamies, locīdamies, kaklu staipīdams, te vienu, te otru roku pie gurna piesizdams. Viņa smiekli kā vilnis aizrāva ari citus. Apse iesmējās tūliņ, gandrīz reizē, papriekšu valdīdamies, klusāk, tad arvienu skaļāk un skaļāk. Beigās sāka smieties ari pats zobojamais. Tikai students nesmējās. Grāmatu nolicis, viņš paņēma papirosu no vaļējās etvijas un taisījās pīpot.

„Ak tu viens! Ak tu viens!" mazais cilvēciņš aizelsies iesaucās un meklēja pa kabatām lakatu, ko noslaucīt nosvīdušo pieri.

„Nu, Pūpoliņ, dēliņ!" Grunduls padraudēja viņam ar pirkstu. Abi ar Grīnu sāka pamazām uzvilkt to.

Pūpolu izzobot neizdevās tik labi. Nosmējās visi četri, bet drīz apklusa.

Apklusa un puslīdz tā kā pagrieza cits citam muguru.

Savādas parašas nezin kā un kad bij nodibinājušās Mariannas kundzes četru pansionaru kopdzīvē. Lai ari katrs dzīvoja par sevi nošķirtā istabiņā. — Apse ar Grīnu ielas, Grunduls ar Pūpolu sētas pusē — tomēr pašpirmā dienā sajuta, ka nevar tā dzīvot, pilnīgi šķirti cits no cita. Satikās un iepazinās pie kopēja pusdienas galda, sarunājās un iedraudzējās.

Savāda bij šo četru jauno cilvēku draudzība.

Visi četri piederēja pie tā saucamās inteliģences — pie tās sabiedriskās grupas, kas dzīvo no kaut kādiem citiem līdzekļiem, ne saviem miesas spēkiem. Tādiem pa laikam daudz brīva laika — tā ari Mariannas četriem pansionariem. Vispirmais no rītiem, pusdeviņos, aizgāja Grīns. Visbeidzamais pēcpusdienā trijos pārnāca Apse. Studentam Grundulim un ari Pūpolam, kas patlaban lika mājskolotāja eksāmenu, jādomā, būtu ļoti daudz darba. Bet taisni viņi abi strādāja vismazāk. Grunduls, kad bij mājā, stundām gulēja uz kušetes, rokas zem galvas savilcis, drūmu seju skatījās griestos un pīpoja papirosu pēc papirosa. Pūpols ikdienas rakstīja pa desmit bilžainu pastkaršu un vēstulītes bāliem, puķotiem kuveriem. Bet visbiežāk viņi brīvlaiku pavadīja visi četri kopā, viena vai otra istabiņā.

To dziņu, kas viņus visus vilka kopā, Grunduls sauca par sabiedrisko instinktu. Viņš bij izlasījis kādu dabas zinātnisku brošūru un varēja pamatīgi izskaidrot šā instinkta izcelšanos un nozīmi. Šī pati brošūra Grundulim nodibināja gudrākā reputaciju biedru starpā un bij par cēloni viņa nebūt neslēptai, gan mērenai augstprātībai. To viņš it sevišķi lika manīt, kad Apse, kapriozakais no visiem, negribēja ticēt Grunduļa sabiedriskiem instinktiem un strīdējās, ka tikai aiz gaŗlaicības viņi tā turoties kopā. Slepenībā Apse neturēja labu prātu uz Grunduli tā vadoņa lomas pēc, bet pacieta, tāpēc ka abiem pārējiem biedriem bij dziļi iesakņojusies pārliecība par Grunduļa_ zināšanām un asprātību. Apse bij godkārīgs cilvēks, kā visi, kas nevien aiz gadījuma, bet pēc dabas ierēdņi. Viņš neizrādīja, bet tomēr turēja sevi daudzējādi pārāku par citiem. Vispirms — viņš bija ārkārtīgi lepns uz savu koleģiju sekretara činu. Zelta zvaigznītes nākamā čina uzšuvai viņš glabāja galda atvilktnē, rūpīgi zīda vatē un trijos papīrīšos ietītas. Otrkārt, viņš turēja lielas lietas no savas smukās sejas un dzejiskā izskata. Katru dienu viņš pie savas tualetes pavadīja tikpat daudz laika, cik Grīns pie burtnīcu koriģēšanas. Reizēm viņam ienāca prātā, ka viņu ieskatīs kāda ģenerāļa vai augstāka ierēdņa meita, kas tik bieži nāca rentejā, ka viņš apprecēsies, taisīs lielisku karjeru, dzīvos uz bulvara septiņās istabās, brauks sava paša eķipažā un katru pusdienu dzers puspudeli sarkanvīna par trim rubļiem pudelē. Tad viņš nevarēja mājā norimties. Līdz vēlai naktij staigāja pa ielām, cieši lūkojās acīs visiem, kas nāca kaŗa vai civilmundierā. Un citām reizēm, sevišķi kad pārnāca no teatŗa mājās, viņam likās, ka viņš pats ari rakstnieks vai dzejnieks, ka nupat celsies, sēdīsies pie galda, uzrakstīs lugu, romanu vai dzejoli, bet rīt to lasīs visa pasaule un visās avīzēs rakstīs par viņu. Tādās reizēs viņš stāvēja pie loga un acu nepagriezis skatījās «Pakrēšļa" jumtā un bij ļoti dusmīgs, kad viņu uzrunāja vai traucēja. No rentejas mājās nākdams viņš tad nopirka numuru „Novoje Vremja". Pāri dienu tas mētājās pa viņa galdu, tad nezin kā uz reizi atradās ķēķī, Mariannas kundzes iecirknī un izlietošanā.

Grīns bija viszolidakais un noslēpumainākais no visiem. Viņš neatrāvās satiksmei, neizvairījās jokiem, bet piedalījās tā kā negribēdams, lai nekad netiktu pārkāpts zināms intimitātes un pieklājības mērs. Viņš ari tika turēts par vistikumīgāko. Viņa kāri uz pikantiem vācu žurnalīšiem turēja tikai par joku. Kad redzēja, ar kādu nopietnību un stingrību viņš izturējās pret saviem privatskolniekiem, tad neviļus vajadzēja sajust cienību pret pedagoģisko zinātni un viņas kalpiem. To ari diezgan lielā mērā sajuta Pūpols, kas ari pats sagatavojās skolotāja darbam un nu jau trešo reizi lika mājskolotāja eksāmenu. Un ja viņš tik visai labprāt piekrita pret Grīnu vērstiem jokiem un zobgalībām, tad tikai tāpēc, ka viņam likās, ka Grīns ar to tiek it kā pazemots, viņam pašam kā tuvāks un aizsniedzams.

Īstenībā gan Pūpols uz visiem trim pārējiem skatījās mazliet kā no apakšas, un visi trīs pārējie skatījās uz viņu mazliet kā no augšas. Pašā pirmajā dienā tādas attiecības bij starp viņiem nodibinājušās un pastāvēja vienmēr. Tomēr, kas Pūpolam trūka pašam par sevi, to atsvēra nauda, kuŗas viņam vienmēr bij papilnam. Viņa tēvs bij paturīgs tirgotājs kādā mazā nomales pilsētiņā. Sākumā dēls strādāja tēva veikalā, bet pa četriem, pieciem gadiem viņam tā apnika veikals un pilsētiņa, ka pameta visu un gandrīz vai bēgšus atbēdza šurp. Nezinādams un nevarēdams citu ko, sāka gatavoties uz mājskolotāja eksāmenu. Četrus, piecus gadus jau gatavojās, divas reizes izkrita cauri un patlaban lika trešo.

Kad viņš mācījās, to neviens nezināja. Dienas, lielāko daļu viņš pavadīja uz ielas, vai kur citur. Taisnību sakot, viņu varēja satikt visur. Te viņš bij pilsētas parkā, te uz tilta, te stacijā. Visu, kas pilsētā notika, viņš zināja ne sliktāk kā dienas avīžu reportieri. Viņš zināja, kur patlaban ceļ jaunu namu, kur izlabo trotuaru vai ūdens vada trūbu, zināja, kas kuŗa veikala logā, ko izrāda kuŗā teatrī un kinematogrāfā. Mājās viņš vai nu rakstīja bilžainas pastkartes, vai staigāja pie biedriem no vienas istabas otrā. Pamazām bij tā iekārtojies, ka visvairāk uz viņa iniciativi biedri sapulcējās kopā. Nejauši, kā šodien, iznāca tikai retumis.

Bet cits viss ikkatru dienu gluži tāpat kā šodien. Sanāca un sāka zoboties. Ne aiz šā, ne aiz tā, tikai tāpat vien. Nezin, kad un kā nodibinājies ieskats, ka inteliģentiem cilvēkiem tā piederas. Mēbelētu istabu pelēkā vientulībā viņiem likās, ka ar šādu asprātību un zobgalībām it kā spītē bagātās normālās pilsonības smalkajam tonim un remdenai pieklājībai. Jo pagaidām viņi visi nez' kāpēc iedomājās stāvam augstāk par ikdienas pilsoņiem, pilsoņu dzīvi un centieniem. Līdz nopietnam strīdam vai sanaidošanai viņi reti kad notika. Par daudz pazina viens otru, par maz visiem bij īstas asprātības un dziļi dzēlīgas zobgalības. Un ja ari kāds saskaitās, pārējie par visiem samierināja atkal. Pie pusdienas galda — tur tika izlīdzinātas beidzamās nesaskaņas.

Gandrīz ikkatru dienu viņi pārdzīvoja ļoti nepatīkamu brīdi. Kad bij izjokojušies, izzobojušies un salabuši, tad piepeši aptrūka valodas. Nevienam vairs nebij ko sacīt. Katrs pūlējās kaut ko izdomāt, kaut ko atcerēties, bet nevarēja. Tāpat ari šodien. Stāvēja sagriezušies, cits citā noskatīdamies. Apsēm nu vēl bij ko darīt: pogāja ciet savus svārkus. Bet Grīns trinās gar galda malu, it kā viņam gurni niezētu, Grunduls pakšināja pirkstiem pa Dāvida dziesmu izskaidrojuma vākiem un pavisam izmisušu seju mēģināja ko svilpt caur ūsām, bet Pūpols, acis piemiedzis skatījās vecajam Pestalocijam sejā un visiem spēkiem pulējās nodzīt muļķīgo, instinktivo smaidu.

Durvīs parādījās Mariannas kundze, gludi sasukātiem melniem matiem un baltu spiču cepurīti galvvirsū, pašauru pieri un paplatiem, pabrangiem vaigiem, mazlietiņ dubultotu pakakli, paprāvu kāru muti, strupu degunu un brūnām, smaidīgām acīm.

„Lūdzu kungus pusdienā!"

Četri pansionari uzreiz kā atdzīvojās. Triekdami, čalodami aizgāja uz ēdamistabu dzīvokļa viņējā galā, blakus Apses istabai. Pavisam dzīvoklim bij sešas istabas. No ieejas durvīm cauri stiepās koridors. Pa kreisi tam ķēķis ar mazu aizkārtni Mariannas kundzes gultai, Grunduļa un Pūpola istabas; otrā pusē — Grīna, Apses un ēdamā istaba. Šī beidzamā laikam kādreiz, citu īrnieku laikos, lietota par zāli: greznākām, mazliet zeltītām tapetēm, diviem logiem, pec šablonas izkrāsotiem griestiem, zaļi krāsotu rozeti vidū un lētu, stikliņiem apkārtu trīsžuburu griestu lukturi ar saplaisājušiem, nezin kad vairs lietotiem gāzes cilindriem. Starp logiem nostādīts melns, izķēmota renesanses stila trimo. Spogulim katrā pusē pa postamentam; uz viena pods ar nokūlājušos efeju, uz otra palme apkaltušiem lapu galiem.

Mariannas kundze bij ļoti ieņemta no savas ēdamās istabas. Kamēr pansionari sasēdās ap galdu istabas vidu, viņa apstaigāja istabu. Pie logiem mazliet pakārtoja šķidro iedzelteno aizkaru, pārvilka trimo galdiņam ar pirkstu pāri un palūkojās, vai nav putekļi, ar to pašu pirkstu pabikstīja palmes podā, vai zeme nav pārāk izsusējusi, tad nostājās pret sienu un aizgrābta skatījās eļļas krāsas bildē ar smago zeltīto rāmi, kas liecās apkārt briesmīgi zilai jūŗai un nolauztām priedēm stāvā sviesta-dzeltenā kāpā.

Pansionari, nosēdušies, pārsteigti saskatījās.

Galds nebij, kā citām reizēm. Dzelteniem plankumiem izrotātais rūtaiņais galdauts noņemts un uzsegts cits, tikko kā no kumodes ņemts, vēl skaidri saredzamiem locījumiem. Kas uz tā virsū, viss ari vai nu gluži jauns, vai tikai svētkos un citos svinīgos gadījumos lietojams. Šķīvjiem zeltītas strīpiņas gar malu riņķī apkārt, spodras, rūpīgi noberztas alfenida kaŗotes, naži un dakšiņas niķelētiem spaliem, katram zalvete un stikliņš rīku uzlikšanai. Bet it sevišķi uzkrītoši izskatījās sudraba sālnīca blakus cepeša bļodai un stikla šķīvis ar četrām glāzēm un prāvu karafi, pilnu iedzeltena šķidruma.

Grīns trokšņaini sasita plaukstas.

„Sakat, ļautiņi! Tas jau tīrais goda mielasts!"

Grunduls grozīja galvu un kaut ko ŗūca ūsās.

„Skaidri kā svētkos!" iesaucās Pūpols.

Apse, vieglu izbrīnētu smaidu sejā, paņēma kaŗoti, aplūkoja un nolika, paņēma nazi, aplūkoja, paberzēja spalu pie galdauta, nolika; pavilka sālnīcu, pagrozīja, pavilka katru trauciņu par sevi.

Visi četri paskatījās uz karafi, tad reizē pagriezās pret Mariannas kundzi. Bet tā izgudrēm nelikās nekā manam. Viegli smaidīdama skatījās savu bildi.

„Ko tas nozīmē, Mariannas kundze?" Apse nopietni ieprasījās. „Vai nu otrreiz lai svētam jūsu dzimumdienu?"

„Laikam, laikam!" Pūpols uztraukts iekliedzās.

Mariannas kundze klusiņām pasmējās un pakratīja galvu, bet no bildes nenovērsās.

„Kungi, cik jūs aizmirsīgi. Nav taču šogad pirmā reize."

„Kā nav? Kuŗa reize?" — Pansionari nevarēja saprast.

„Pagajušo gad' tak ari šo vakaru svētījam."

„Pagajušo gad'?" Grīns brīnījās. „Šovakaru? Kas tad šis ir par vakaru? — Kungi, kas atceras?"

„Divdesmit devītais novembrs ... Darba diena... Nekādu svētku nav ..."

„Es tikai to zinu," Grunduls drūmi teica kā stipri apvainota cilvēka balsī, „ka šodien sestdiena un divdesmit devītais novembrs. Rīt trīsdesmitais ... Andreja diena..."

„Pag!" Grīns pārtrauca. „Vai kāds te varbūt nav Andrejs?"

Visi labi zināja, ka Andreja starp viņiem nav.

„Nekā nesaprotu ..." Grunduls noŗūca un paraustīja plecus. Acis viņam pamazām iedegās un nevarēja novērsties no karafes ar četrām glāzītēm.

Mariannas kundze svinīgi piegāja pie galda.

„Ai, ai, atmiņa! ... Vai zināt, kungi, jūsu aizmāršība mani ļoti apvaino. Vai tad to nu tik grūti paturēt prātā, ka mans vīrs mira Andreja vakarā, un ka mēs nu katru gadu viņa piemiņai..."

„... iedzeŗam!" Grunduls iekliedzās un uzsita kulaku uz galda. „Velns lai parauj! ... Tas ir — pardon — lai dzīvo jūsu labā nelaiķa piemiņa. Jūsu nelaiķa labā piemiņa... Tā ir prātīga iedoma, Mariannas kundze! Tas ir laulātas draudzenes svēts pienākums. Jums tas dara godu, Mariannas kundze. Kaut mums kuram katram gadījusies tāda sieva, kas vēl trīs gadus vēlāk atminas vīra miršanas dienu ... Atvainojat, jums gan laikam šovakar ļoti skumji ap sirdi..."

Un nezin kāpēc, piecēlies viņš sirsnīgi spieda Mariannas kundzes roku. Un pēc viņa ari pārējie viens pēc otra nāca un spieda Mariannas kundzes roku. Kamēr kundzes labā roka sniedzās pansionariem pretīm, kreisā sameklēja mazā baltā priekšautiņa stūri un spieda pie acīm. Un visiem sāka palikt mīksti ap sirdi...

Mazliet sērulības nekait šādā sabiedrībā un šādos gadījumos. Bet tikai ne par daudz. Tad izjūk vidējās jūtu noskaņas mērs un uzmācas neomulība, kā pēc stipra uztraukuma, asām zobgalībām — kā pēc visa, kas spilgts un traucējošs.

Grunduls tūliņ skaidri noprata, uz kuŗieni tiecas acumirkļa ritums. Nevarēja ļaut atkārtoties tam, kas jau reiz piedzīvots.

Atkāpies, viņš steidzīgi, pārāk steidzīgi, sāka no karafes piepildīt glāzītes.

„Kungi, pie galda! Nopūtas un asaras lai paliek līdz Leonorei latviešu teatrī."

Viņš sasita ar biedriem, pacēla glāzīti un acumirklī kā sastinga ar dziļu, stāvu grumbu pierē. Pārējie, viņā lūkodamies, ari kavējās.

„Uz ..." Grunduls aplaida skatu riņķī apkārt. „Uz nelaiķa Andreja veselību!" Un tik ātri grūda glāzīti pie mutes, ka tā nokrakšķēja pret viņa iedzeltenajiem, spēcīgajiem, skaistajiem zobiem.

Apse smaidīja ar visu seju un, piekrizdams, nošņācās caur degunu. Pūpols skaļi iesmējās — tā, it kā tam kāds ar pirkstu spēji piegrūdis kutelīgā vietā sānos.

Ticības mācības skolotājs jutās aizskarts savā tīrajā reliģiskajā smalkjūtībā. Acumirkli tā kā domāja, tad sakustējās, kā kad taisītos likt glāzīti atpakaļ galdā.

„Nu, nu... kas tas nu par joku! Kaut cik taču ari robežas vajag zināt. Dzīvie savā starpā var šā vai tā. Bet kādēļ aiztikt mirušos. Mirušo piemiņai jābūt svētai... Un ko Mariannas kundze lai domā... un jūt."

„Immergrīn, sēsties!" Grunduls viņu rupji pārtrauca. „Tev stundu rādītājā misējies: bībelstāstu šodien nav. Un par Mariannas kundzi nemaz nerūpējies ..."

Kā spējas jausmas aizķerts, viņš piepeši pacēla gaisā dakšiņu ar prāvu gaļas gabalu.

„Kungi... vai nav savādi...? Nē, tiešām! Kāpēc gan Mariannas kundze nesvēta sava vīra dzimuma, bet nāves dienu? Ko? Izskaidrojat man, kungi!"

Grīns, acīmredzot, nesaprata, uz ko Grunduls zīmē. Vilcinādamies izdzēra, nosēdās. To viņš nojauda, ka Mariannas kundze tiek aizskarta. Zolidi paraustīja plecus, pirms atkal ķērās pie naža un dakšiņām.

„Tādi joki man liekas nevietā. Īstenībā gan joka nemaz nav."

Grunduls viņā neklausījās. Piemiegtām acīm lūkojās Mariannas kundzei sejā. Nogrozīja galvu.

„Nabaga vīri! Nožēlojamie vīri!"

Apse smaidīja savu dzejiski novērtēto smaidu. Pūpols smējās lielus sirsnīgus smieklus.

Mariannas kundze ne smaidīja, ne smējās. Bet raudāt ari vairs neraudāja. Stāvēja galdgalā un valganām acīm mīļi-mīksti lūkojās. Un ļoti glīta viņa izskatījās savā melnajā uzvalkā ar mazo balto priekšautiņu, ar balto tukli-paplato seju un šauro melno matu vīlīti pierei riņķī apkārt. Apaļais drusku dubultotais zods viegli gūlās šauriņā, sīki cakotā gāza apkaklītē. Apģērbā, žestos un kustībās bij kontrasts aiz kontrasta, viens pievilcīgāks par otru. Smagi-maigais, rudenāji-nobriedušais skaistums likās lielākais kontrasts viņas četrdesmit gadiem, viņas deniņos mazlietiņ jau iesirmotiem matiem ...

Viņa vairs nebij ne skumja, ne jutās aizskarta. Zināja, ka šiem jaunajiem cilvēkiem patīkami, ka viņa te stāv — tāda laipna, svaiga un uzmanīga. Un viņa stāvēja, un viņai bij patīkami.

Grunduls ielēja pa otram lāgam. Paturēja karafi roka un skatījās pa galdu apkārt.

Mariannas kundze piecēlās un ari skatījās.

„Trūkst kā?"

„Trūkst. Vēl vienas glāzītes vajadzētu. Lūdzu, pasniedzat."

Grīns saŗauca pieri, kā jaunu aizskārumu sagaidīdams. Pūpols mirkšķināja acis un cīnījās ar jaunu smieklu vilni.

„Kam to?" Mariannas kundze sakustējās, bet tūliņ atģidās. „Ā — priekš manis! Nē, nē. Jūs zināt, ka es alkoholiskus dzērienus nedzeŗu. Nevaru dzert man stingri noliegts. Man jāsargās no visniecīgakiem uzbudinājumiem. Nervi pavisam pagalam ..."

Kā demonstrēdama savu slimību, aizvēra acis, atlieca galvu un nodrebinājās. Bet tūliņ atkal atvēra un sāka smaidīt savu parasto, rāmo smaidu.

Pansionāri uzcītīgi ēda un dzēra, kā daždien cilvēki, kam princips: pēc iespējas daudz par to pašu maksu. Bet Mariannas kundze, glaimota un aizkustināta, laipni un pateicīgi skatījās uz Grunduli un stāstīja par saviem nerviem.

„Tagad esmu drusku spēcīgāka. Bet kad vīrs bij dzīvs ... ik pārnedēļas histerija. Briesmīgas mokas. Visus locekļus rāva vai gabalos. Pāra stundu pēc tam biju nesamaņā. Nezin ko ar mani neizdarījās, kamēr atdzīvināja... Grīna kungs jau gan vēl atminas. Viņš jau toreiz bij pie mums pansijā ..."

Grīna kungs, pilnu muti gremodams, locīja galvu.

„Tagad man daudz labāk. Tas no mierīgas dzīves. Mans nelaiķis bij cietas dabas cilvēks. Viņš nevarēja saprast sievieti... sievietes dvēseli... Ach, ko es ari neesmu pārcietusi! ... Bet nu man daudz labāk. Tikai briesmīgi jāuzmanās. No vismazākā uzbudinājuma man jāsargās. Jūs neticēsat, kungi, bet skaists laiks... pavasaros ... es nemaz nedrīkstu iziet no mājas. Saule spīd... putni dzied... lapas... zaļums...un viss - esmu tik jūtīga, ka baidos no ģīboņa. Jūs, vīrieši, šajā ziņā esat daudz laimīgāki."

Vīrieši, tiešām, izskatījās laimīgi. Ēst bij beigts, karafe nokritusies pāri pusē. Iepildīja, sasita un izdzēra. Citi dzēra līdz dibenam, vaļsirdīgi, steidzīgi, nemaz neslēpdami, cik ļoti gaumē. Tikai Grīns no sākuma tā kā kautrējās — ņēma beidzamais, ikreiz atstāja pāra pilienu glāzes dibenā. Bet pamazām ari viņš palika atklāti kārāks, mudīgāks, arvienu mazāk dzeltena šķidruma atlikās glāzītē. Mariannas kundzes nervi pansionarus, kā likās, interesēja visai maz.

Apklususi, brīdi palūkojusies, paklausījusies, Mariannas kundze sāka nest ķēķī pusdienas traukus.

„Karafiti vēl nē," Grunduls teica, karafi abām rokām aptvēris. „Tur vēl ir ..." Tā bij viņa vecā vājība: viņš arvienu izlikās kārāks uz degvīnu neka bij. Bet tas jau te gan piederēja pie sadzīves pamata paradumiem, ka katrs lūkoja izrādīties citāds kā patiesībā bij...

Sasita un iedzēra.

Nolūkojis brīdi, kad Mariannas kundzes nebij klāt, Pūpols pārliecās galdam pāri.

„Kas bij, kungi?" viņš čukstēja mazliet šļupstēdams, acis mirkšķinādams un pār visu seju smaidīdams. „Vai nepaiesimies šovakar?"

Tas tika izrunāts un uzklausīts kā slepeni norunāta, viņiem vien saprotama parole. Beidzis, Pūpols aizturēti, bet zīmīgi un aizgrābti iesmējās. Apse, galdā skatīdamies un smaidīdams, aizkāsējās. Grīns sarauca svētu seju un atraidoši pakratīja galvu. Grunduls ar īgnumu un ilgi nolūkojās Pūpolā, kā puikā, kurš izpļāpājis to, par ko lielie zem sevis domā.

„Kur tad tu iesi?" viņš sarkastiski atcirta, uzsvērdams vārdu tu. „Uz kurieni tad tu taisies? Liels gājējs ... Ieliec tik spalvas kātā jaunu spalvu: tev šovakar eksāmens diktātā un Krievijas ģeogrāfijā ... Gājējs."

Pūpols apjuka, mazliet pat piesarka.

„Nav, nudie' nav!... Vajadzēja būt, bet man stāstīja ... esot atlikts ..."

Apklusa, manīdams, ka neviens netic. Acumirkli nolaidies domāja, tad atkal pacēla galvu, paskatījās pēc kārtas visiem acīs. Un acīs un ap muti viņam laistījās smaids, kāds raksturīgs agrā jaunībā samaitātiem cilvēkiem.

„Velns lai parauj eksamenus!" viņš atkal smējās. „Noliks citā reizē. Dabūšu apliecību, ka biju nejauši saslimis ... Un ja ari nē — velns lai... Kad nē nē!... Liela manta tāds mājskolotāja diploms. Nav ko žēlot, kad skolotāja garoza izkrīt no pirkstiem ..." Viņš uzsita dūri uz galda. „Suns lai viņu ēd! It kā pasaulē citādi nemaz nevarētu dzīvot."

Citi, likās, nopietnāku domu aizņemti, viņā klausījās maz. Pūpols ar saviem eksāmeniem visiem sen palicis vienaldzīgs un apnicis. Tikai Grīns, pa laikam lepns uz savu augsto uzdevumu, nicinoši paraustīja plecus.

„Kas nekā nesaprot, tas labāk lai nerunā." Tad pagriezās vairāk pret Grunduli — it kā tas bijis iniciators. „Es principā neatzīstu tādu... tādu paiešanos. Tā ir pret manu tikumisko sajūtu. Cilvēks, kam nopietns darbs un dzīves uzdevumi, kam jel kaut kas ir svēts... Bez tam man šovakar privātstunda. Es nepiedalos."

Grīns izvilka pulksteni un skatījās tajā.

„Bez tam mums biļetes uz Tikumības veicinātāju biedrības dāmu komitejas koncertu —" Apse piebilda.

Grunduls palika mierīgs, kaut ari zināja, ka no viņa gaida izšķirošo vārdu. Atbraucīja matus no pieres.

„Tas neko nekait. Man ar' vēl jāpiebāž papirosi ... Visu izdarīsim. Pulkstens vēl tikai pieci. Ar tikumisko koncertu iesāksim ..."

Neizrunāja līdz beigām. Viņa seju savilka savāds, atbaidīgi-cinisks smīns.

Viņi visi sapratās pusvārdos.

Durvīs atkal parādījās Mariannas kundze. „Grīna kungs, jūsu skolnieces atnākušas."

„Ja? — Es tūliņ."

Grīns paņēma salveti, rūpīgi noslaucīja lūpas un pieri. Pamanīja aiz naga mazu melnumiņu, izberzēja to ari. Uzcēlās, pie spoguļa sakārtoja svārkus, apgriezās un gāja. ledams vēl ar vienu roku paraudzīja matus labajā, ar otru kreisajā pusē.

Mariannas kundze palaida skolotāju gaŗām, tad ari pati atkal pazuda aiz durvīm.

Grunduls iegāja Apsēm līdzi.

No Apses papirosu paņēmis un aizpīpojis, Grunduls lieliem soļiem, ļodzīdamies staigāja pa istabu. Apse, kāju uz stiebru krēsla uzlicis, spodrināja zābaku. Blakus istabā caur durvīm bij dzirdama Grīna sīkā, dzeļošā balss.

„Pedagogi..." Apse pameta galvu uz to pusi. Viņa balsī, žestā un skatienā bij nicināšana, gandrīz izsmiekls.

Grunduls apstājas, sāka klausīties.

Balss, kā likās, palika arvienu skaļāka un dzēlīgāka. Laikam gan skaidroja vācu gramatiku. Bet saprast nevarēja gandrīz nekā.

Grunduls klusiņām piegāja, klusiņām mazlietiņ pavēra durvis. Tūliņ varēja skaidri dzirdēt un saprast. Redzēt ari varēja.

Ļoti ieinteresēts, ari Apse uz pirkstu galiem pienāca un piespieda vaigu pie stenderes.

Grīnam uz galda jau dega lampa. Pats viņš sēdēja sāniski sagriezies, vienu roku uz galda, otru krēsla atzveltnei pārlicis. Pirkstā viegli vizoja zelta gredzens ar milzum lielu zaļu akmeni. Skolotāja seja pilna ārkārtīgas pašapziņas un audzinātāja kategoriskās stingrības. Acis kā sastingušas, kā ledū sasalušas, kā tumšākas tapušas.

Šīs sasalušās acis nenovērsās no abām, gandrīz vienāda lieluma pusauga meitenēm, kuras stāvēja gabaliņu atstati no galda. Brūnās kleitiņās, melniem priekšautiem, gludi sasukātām galvām — viena īsāku, bet otra gaŗu un resnu bizi ar sarkanu lentu galā — abas stāvēja saņemtām rokām un lēnām un stostīdamās atbildēja uz skolotāja jautājumiem. Lielākai sejā redzams neapdāvināta bērna uztraukums un kustībās nervoza, bezmērķīga ķerstīšanās. Mazākā atbildēja sliktāk, bet bij rāmāka un pašapzinīgāka, kā jau glīta meitene, kam slinkums mācīties, tāpēc ka galva tik pilna visādām domām, ka vācu gramatikai pietrūkst telpas. Vairāk uz vienas kājas sagāzusies, rokas aiz muguras saņēmusi, viņa ar mierīgu smaidu pētīja skolotāja ledus acis un pedagoģisko seju.

Divi pansionari lūkojas pa durvju šķirbu. Piegrūda viens otram un lūkojās atkal.

„Palūkojies uz to mazāko... uz to, kas viņā pusē ..." Apse čukstēja. „Ugunīgs skuķis, vai nē?"

„J—ja ..." Grunduls noŗūca. „No tās dienās iznāks lietas koks."

Paveras durvis no koridora. Pūpols trokšņaini nāca iekšā.

Abi biedri klusinādami steidzas tam pretī.

Tad visi trīs novietojās pie durvju šķirbas. Pūpols lūkojās no durvju puses, Apse gaŗ stenderi; Grunduls, pret Apsi atzvēlies, skatījās viņam pār plecu.

„Ak tu nolāpīts!" Pūpols ņirgājas. „Kas par svētu seju!"

„Ja," Apse atsaucās. „Un pie tam viņam bikšu kabatā ,Das kleine Vitzblatt'."

„Tiešām?"

„Tiešām. Pats pirmiņ redzēju, ka iebāza. Gribēju vēl noņemt."

„Rakars tāds!" Grunduls jocīgi-draudoši dūca. „Pēriena vajadzētu."

„Cst!" Pūpols atkal apsauca. „Lūk, lūk, kā viņš skatās! Liekas, vai apēst gribētu tos skuķus..." Un raustīdamies smējās, muti saujā apslēpis.

„Un neviens nezin, kas viņam bikšu kabatā... un kas galvā ..." Grunduls teica. Tad spēcīgi iegrūda Pūpolam mugurā. „Ko, Pūpoliņ, — nav slikti būt par skolotāju — a? Nē, ej gan šovakar uz eksāmenu... Š! klusāk, zēni, klusāk!" viņš apsauca otros divus, kas sāka palikt pārāk trokšņaini.

Otrā istabā bij dzirdējuši. Lielākā, bailīgākā meitene sāka iesāņus caur pieri lūkoties šurp un nosarka. Mazākā drusku pavirzījās uz priekšu un ari skatījās. Paskatījās ari pats skolotājs — vienreiz, otrreiz, tad piecēlās, smagiem, svarīgiem soļiem pienāca, aizvēra durvis ciet.

„Cuka!" Apse, par tiesu noskaities, lamājas.

Pūpols pieliecās, mēģināja lūkoties pa atslēgas caurumu. Bet neizdevās: caurumā no otrās puses bij iebāzta atslēga.

Trīs biedri izklīda istabiņā. Pastaigājās, pāri vārdu pārmainīja, tad, kā norunājuši, visi reizē sagāja pie loga.

Istabiņā gandrīz pavisam tumšs. Bet lampu nededzināja. Tā tumsā gandrīz ikvakaru laba skatīšanās. Pa logu pievilcīgs skats. Otrpus ielas vakaros reizēm aizdegas viesnīcas logi, reizēm tur aizmirsa nolaist aizkarus, un tad bij pārskatāma visa istaba. Viesnīcai no senlaikiem šaubīga reputācija, un ne bez iemesla. Reizēm Mariannas kundzes pansionari redzēja, kā kāds iebraucējs švīts, krekliņos nometies, izmēģināja jaunnopirktos ūsu apsienamos vai bikšu lencas. Reizēm atkal resna lauku mamma izģērbās un gāja gulēt. Bet citreiz ienāca familijas svētām saitēm atrāvies padzīvojis cienīgs pilsonis ar kādu klejojošu skaistuli — lakstojās un padzīvoja jautru stundu. Dažreiz pansionari pat sazīmēja kādu no saviem paziņām, un sajūsmai un smiekliem tad nebij mēra. Tā pavisam cita bauda, nekā aplūkot šāda pat žanra pastkartes vai „Witzblattu". Zināms, ne visai bieži viņa nāca. Pa lielum lielākai daļai otrā pusē visi logi rūpīgi nolaistiem aizkariem - it sevišķi, ja šajā pusē kāds gaišs — un Mariannas pansionari varēja tikai redzēt, kā vieglas ēnas šaudījās gaišajā plankumā. Tad viņi sapīkuši izklīda pa savām istabām.

Šovakar „Pakrēslī" tikai viens pats logs gaišs — un tas pats aizsegts. Bālgani spīdēja preti četrkantaiņais laukums, un pat ne ēnas viņā nevarēja saskatīt. Sakarsētai fantāzijai nebij kur pieturēties, tā klīda tukšā gaisā, pamazām atdzisa un atslāba.

Trīs biedri īgni atgāja no loga.

Grunduls aizgāja ietaisīt papirosus. Apse aizdedzināja lampu un stājās atkal pie savas tualetes. Pūpols ielikās Apses gultā; kājas saslēja un sakrustoja uz kājgala, rokas saņēma pār galvu. Skatījās griestos un smaidīja nezin par ko: par piedzīvoto un redzēto, vai par sagaidāmo ... Divi lieli dzelteni zobi rēgojas cauri retajām dzeltenām ūsām.

Pēc kādas pusstundas bij dzirdams, ka Grīns nobeidza stundu un izgāja, laikam izvadīt meitenes uz trepēm. Labu brīdi viņu nedzirdēja atgriežamies. Pūpolam tas izlikās aizdomīgi. Viņš izcēlās no gultas un pabāza galvu koridorā.

Koridorā bij gluži tumšs. Tikai no pavērto durvju šķirbas šaura gaismas strīpa gulēja uz grīdas, un no Grīna durvju atslēgas cauruma maziņš, apaļš plankumiņš spīdēja uz pretējās sienas tumšbrūnajam tapetēm.

Viņā galā, stūrī pie trepju durvīm varēja dzirdēt tā kā grabinam, tā kā apspiesti smejamies. Bet Pūpols nedabūja lāgā ne apklausīties, ne izprast. Palika klusu. Tad žigli pavērās un aizvērās ķēķa durvis, un tīri tāds kā Mariannas kundzes augums vienu acumirkli bij redzams gaišajā, dziestošā spraugā. Tūliņ atskanēja Grīna smagie soļi un sīkā balstiņa:

„Nu nu ... paver durvis, lai var redzēt..." Un savējās vērdams, viņš nopukojās: „Koridorā nevar lampu pakārt... Tausties kā akls pa tumsu. Nevienā labākā pansijā tādas nekārtības nav ..."

Bet Pūpols brīdi palika vaļējās durvīs. Tādas kā aizdomas, tādas kā šaubas bij sacēlušās viņā. Nekā neizdomājis un neizpratis viņš aizgāja un ieskatījās ķēķī.

Mariannas kundze sēdēja pie ķēķa galda un tīrīja zivis vakariņām. Mugurā viņai tas pats pirmītējs uzvalks, tikai virs tā strīpains priekšauts riņķī apkārt. Laipni, bet tomēr vienaldzīgi viņa pacēla galvu un paskatījās.

„Jums kas vajadzīgs?"

„J-ja ..." Pūpols drusku nokaunējies stostījās. „Petrolejas nav lampā... Nē, ne petrolejas ... Sērkociņi nozuduši. Gribēju lūgt, vai nebūtu iespējams ..."

Mariannas kundze pasmējās — mīksti, kā arvien, mazliet zobgalīgi.

„Kas par ceremonijām! Te ir. Nākat, paņemat paši: man rokas netīras ..."

Pūpols vilcinādamies gāja pēc sērkociņiem. Kastiņu rokā, viņš apstājās Mariannas kundzei aiz muguras. Svešādā uzbudinājumā viņš aplūkoja saimnieces pilnīgo augumu ar augstām, zem priekšauta spēji izceltām, vienmērīgi elšošām krūtīm, spēcīgo balto kaklu un atrisušās smalkās matu pūkiņas uz tā, tuklās, līdz elkoņiem kailās, zvīņām aplipušās rokas ... No viņas vēsmoja svaigas zivju smakas un rosmarina smaršas maisījums. Pūpolam mutē palika sausi, kaklā spiedās. Sērkociņu kastiņa izkrita zemē. Viņš liecās pēc tās un neveikli aizskāra ar pieri Mariannas kundzes plecu.

Mariannas kundze pagrieza galvu atpakaļ. Pasmaidīja.

Skaistie zobi balti novizēja — gluži kā zvīņas uz rokām.

Kā noreibis, drūmi sabozies, Pūpols aizgāja uz savu istabiņu ...

Saimniecei līdzspriežot, Mariannas kundzes pansionari sastādīja šā vakara plānu. Vispirms — izbraukums uz ārpilsētas ezera slidotavu, tad — drusku pasteigtas vakariņas un pēc tām, pulksten deviņos, tikumības veicinātāju koncerts. Uz to Mariannas kundze ari taisījās līdzi. Pagaidām vairāk netika minēts. Un ko tad vēl vairāk? Vienam vakaram taču pietika atlikulikām!

Sāka ģērbties. Apsem un Grundulim bij uniformas mēteļi — vienam gluži jauns ar karakula apkakli, otram apnēsāts, izrautu pogu visredzamākajā vietā. Pūpols apmetās mākslinieka pelerinu ar milzīgu apaļu saktu pie kakla un uzlikās savu apaļo, cieto platmali. Grīns uzvilka ķeizarmēteli ar bebrādas apkakli, kas tam sniedzās līdz pašām zābakzolēm un, brītiņu padomājis, izņēma no rakstāmgalda atvilktnes uniformas cepuri. Tiesības to valkāt viņam nebij, bet viņš nevarēja atturēties kārdinājumam un nu jau trešo gadu lāgu lāgiem izlepojās ar to. Biedri jau apraduši ar šo viņa vājību un nezobojās vairs. Kā mīlinādamies viņš noglauda mīksto, zilo samta loku un sajūsmīgi noraudzījās uz spodrajam kokardēm. Pūpols stāvēja pa gabaliņu, skaudīgi skatījās un nodomāja drīzumā ari iegādāties cepuri ar samta loku un kokardēm ...

Skaļi triekdami Mariannas pansionari izgāja pa durvīm. Pūpols šoreiz gāja pats beidzamais. Ari klusāks bij kā citi: tāda kā smaga nekustīga doma gulēja viņam galvā. Pustrepē viņam piepeši ienāca prātā, ka vajadzētu atvadīties no Mariannas kundzes — tā joka pēc, lai ir ko pasmieties. Klusiņām viņš atsviedās un, galošām mīksti švīkstot uz cementa kāpieniem, steidzās atpakaļ augšā.

Durvis tāpat kā atstāja — tikai pievērtas. Pūpols iegāja iekšā. Ķēķa durvis ari vaļā, bet Mariannas kundze ķēķī nebij. Tikai lampa dega uz galda un viņas spīdumā it ka gozējās šķīvī saguldītas izšķērstās un notīrītās zivis.

Pūpols griezās uz ēdamistabu. Bet nez' kā pameta acis pa vaļējām durvīm Grīna istabā. No ķēķa lampas, pamazām sašaurinādamās un dzisdama, bālgana gaismas strīpa stiepās līdz pat āra sienai. Un tur, pa pusei gaismas strīpā, pa pusei tumsā, gar logu aizrāvusies, galvu gar stenderi pašāvusi, stāvēja Mariannas kundze un nekustēdamās skatījās uz patlaban kā aizdegto „Pakrēšļa" logu, gar kuru kustējās cilvēki.

Pūpolam kā karsta šalta pārlija visam augumam. Vienu acumirkli viņam bij tā, kā jāskrien klāt Mariannas kundzei, jāapķeŗas, jāspiež sava galva viņējai cieši blakus pie loga rūts. Bet tad kas cits ieviļņojās viņa apziņā. Viņš apgriezās, klusiņām pievēra ķēķa durvis, lai saimniece lampas gaismā nebūtu redzama no viņas puses, klusiņām izšmaucās atkal laukā. Ceļgali viņam viegli trīsēja biedriem pakaļ steidzoties; nervu sīkākās cīpsliņas kaisa savādā saldā tvīkumā, krūtis līgojās aizturētos smieklos.

Sniga rets, lēns sniedziņš, kad Mariannas kundzes pansionari izgāja uz ielas. Valganas pārslas kā sīki taurenīši laidelējās ap gāzes lukturiem un viegli vizoja sildīdamies. Tīkami mīksts miklums vēsoja sejā. Bez trokšņa pa trotuariem kustējās cilvēku ņudzeklis. Pa līdzeno ielas uzkalni svilpdamas slīdēja kamanu slieces. Zvārgulīši midzinoši džinkstēja. Mīksta sniega pika, tērauda pakavam atrāvusies, nošalca braucējam gar galvu, sasvīduša zirga smaka iesitās nāsīs. Pa tuvējo šķērsielu aizbrauca tramvaja vagons — vijolētas zibeņa lentas švirkstēdamas tinās ap visiem četriem riteņiem.

Apse pasvilpa ormani. Piebrauca reizē divi — katrs no savas puses. Apse atraidoši meta ar roku. Aulekšiem pieskrēja un uz vietas apstājās trešais, divjūga. Čalodami, cits citu celdami, trīs biedri sasēdās kamanās. Pūpols uzmetās uz dēlīša kamanu pakaļā.

Ormanis, kā negudrs, uzkliedza zirgiem. Uguns nostiepās kamanu sliecei gar trotuaru aizslīdot. Ormanis ir lielpilsētas labākais psichologs. Nekļūdīdamies viņš ikreiz izprot savu pasažieru gara stāvokli. Mariannas pansionari smējās skatīdamies, kā nelielais čigāna tipa cilvēks ar melnu bārdu un ogļu melnām acīm priekšā saliecies kapāja zirgus un laiku pa laikam brīdinādams iesaucās: „hop!"

Slieces svilpa pa ielas uzkalni, reizēm noslīdēdamas vienā, reizēm otrā pusē. Sniega pikas skrēja gar galvu, vējš šalca ausīs.

Kā burvju panoramā baltas un dzeltenas ugunis skrēja gar abām pusēm atpakaļ. Nekādas citas skaņas nedzirdēja, ielas sprauga starp augstajiem namiem bij pilna satrakotu zvārguļu spiedzoņas. Kamanām ap stūri spēji sitoties, Pūpolu tikko nenosvieda no dēļa. Tikko, tikko izvairījās tramvaja vagonam, tikko neuzbrauca virsū kārtībniekam, kas stāvēja nosalis, kaklu mēteļa apkaklē ierāvis. Tikko neapgāza zemnieciņu, kas grieza un nevarēja pagriezt kungiem ceļu un izmisis vēcināja roku ielāpainā piedurknē, kad ormanis šāva viņam ar pātagu taisni sejā. Tikko nesamina mazu puikiņu ar lielu kasti ragutiņās, kas iekļuva starp tramvaju un viņiem ...

Ormanis tikai uzkliedza zirgiem.

Kungi smējās kā negudri.

„Ech! Vaļai!" Apse iekliedzās, pavisam atlaidās sarkanu samtu izsistā sēdeklī un uz acumirkli aizvēra acis.

Labu laiku viņi visi četri sajuta tikai, ka bīstami ātri šaujas uz priekšu, bet nesajēdza, vai brauc, vai laivā pa viļņiem šūpojas, vai sēd dzelzceļa vilcienā, vai balonā laižas augstu gaisā pāri pilsētai un cilvēkiem. Kā arvienu, šajā sajūsmas plūdumā bij daļa no visām šīm sajūtām. Cilvēka jūtas, prāts un griba griezās karstā reibinošā viesulī.

Pamazām pārskrēja viesulis. Braucēji sāka aplūkoties. Saredzēja un novēroja daudz ko. Piecpadsmit minūtēs viņi šovakar redzēja vairāk, kā citreiz veselā stundā.

Aulekšojošais divjūgs pievilka uzmanību. Jau no tālienes to vēroja, lūkoja uzminēt, saskatīt. Braucēji, vieglie un vezumnieki, pa gabalu grieza pie malas. Citreiz tik bargais tramvaja mašinists platu, glupju smaidu bakurētaiņā sejā, iztapīgi pieturēja nevietā un pagaidīja, kamēr viņi pārbrauc. Ar tādu pat smaidu kārtībnieks pievirzījās pie malas un lika roku pie cepures. Kam jāsteidzas, tie tāpat ejot grieza galvas un lūkojās pakaļ, cik tāļu vien varēja saredzēt. Kas tāpat vien pastaigājās, tie apstājās un skatiem tāļu pavadīja līgsmos braucējus. Dažs kā sveicinādams locīja galvu, dažs vēcināja roku un smējās.

Braucēji sveicinājās ar pazīstamiem un nepazīstamiem. Sasaucās aprautiem, nesakarīgiem teikumiem. Smējās bez mitēšanās. Tie nebij parastie, noskaņotie, apcirptie, konvencionālie pilsoņu smiekli. Tie plūda kā strauts, kas pirmajā pavasara atkusnī kā neprātīgs uz galvas krīt no stāva radžu krauja, lejā sašķīstot tūkstoš putu vērpatās un ar skaļi virmojošu troksni pilda visu ieleju...

Pret kādu viesnīcu kamanas piepeši apstājās. Vai braucēji deva zīmi, vai ormanis pats pieturēja, par to laikam neviens nebija lāgā skaidrībā. Bet braucēji ar tādu skubu lēca no kamanām, it kā tas viņiem jau sen bijis nodomā, it kā te viņu ceļa mērķis.

Brīdi ormanis palika viens uz ielas. Sabrauktie zirgi dīžājās, bet ormanis viņus maz vēroja. Skatījās tikai uz viesnīcas durvīm, pa kuŗām sagāja kungi, un ko gaidīja. Noņēmies skatījās, un viņa melnigsnējā sejā bij redzama augoša nepacietība. Bet kad pavērās durvis un tajās parādījās sulainis ar paplātē saliktu šņabja glāzi, pudeli alus un prāvu sviestmaizi, ormaņa apaļās, spīdīgās lūpas novalbījās smaidā un melnās acis kāri iedegās.

Pēc kāda stundas ceturkšņa brauca tāļāk. Ormanis sēdēja stīvi sastiepies un bez žēlastības kapāja zirgus. Braucēji, turpretīm, saļodzījušies kā nu kuŗais. Apse, rokas mēteļa kabatās sabāzis, pārliecās kamanu malai tāļu pāri. Grīns, ķeizarmēteli vaļā, sēdēja galvu lepni atmetis, uniformas zepuri pakausī atstūmis. Grunduls, uz priekšu sakucies, bez mitēšanās bikstīja ormanim mugurā. Pūpols, smiedamies, šļūca pa savu dēlīti no viena gala uz otru.

Pabrauca gaŗām diviem tukšiem tramvaja vagoniem, kas stāvēja sliežu galā. Pārskrēja dzelzsceļa pārbrauktuvei. Vienā pusē spīdēja trīs lielas dzeltenas acis, otrā, augstu gaisā mirdzēja maza, apaļa, zaļa uguntiņa. Kamanu slieces nokauca uz tērauda sliedēm, pārbrauktuves šķērskoka ķēde nožvadzēja gaisā...

„Ech! Vaļai!" Apse iebrēcās.

Kamanas šāvās pa platu, gandrīz tukšu šoseju. Vienā pusē un otrā kauca fabriku svilpji. Gar šosejas malām kā melna strīpa sāka kustēties nokvēpuši fabrikas ļaudis. Bij savāda, neaprakstāma bauda, sajusties uz platās, līdzenās šosejas, mīkstās, sarkanu samtu izsistās kamanās, vidū starp divām strīpām melnu cilvēku, kas klusu iznira no tumsas un tumsā nogrima nezin kur tāļu aiz muguras. Smiekli nāca noskatoties, cik mudīgi ņirbēja smagās nošķiebtās tupelēs vai kalošās autas kājas un cik tomēr lēnām viņi pakļuva uz priekšu. Un kurp viņi tā steidzās, sarkaniem aizsainīšiem rokās un tukšām pudelēm svārku kabatās? Uz aukstu, nekurinātu bēniņu istabu vai pagraba dzīvokli tāļu ārpilsētas nomalē, kur logam pretī rēgojās nejēdzīgs, noķepējis ugunsmūris, vai netīra, kūstoša sniega grēda ... Vai viņi maz varēja iedomāties, kas par dzīvi, kas par dzīves prieku šajā pašā brīdī viļņojās aiz priedēm ezermalā? Vai viņi bij spējīgi saprast tādu dzīvi un tos ļaudis, kam tā pieejama?

Bet pamazām sāka apnikt šīs nebeidzamās, melnās lentas, kas viegli līgodamās, bet spītīgi klusas slīdēja gar šosejas malām atpakaļ uz pilsētu. Likās, šie cilvēki negrieza nekādas vērības uz brašajiem uzdzīvotājiem. Cik tumsā varēja noģist, dažs tīši grieza galvu prom uz otru pusi. Kaut kas apvainojošs, kas draudošs bij šajā drūmajā klusēšanā.

Varbūt tā nemaz nebij cilvēku ņudzoņa... Varbūt melna čūska slepeni līda gar malu un vēroja izdevīgu acumirkli, lai pārliektos ceļam pāri, zibeņa ātrumā desmit līkumos aptītos riņķī...

Braucēji sasēdas taisnāk. Saspiedās ciešāk cits pie cita.

Sāka palikt tā kā neomulīgi.

Tikai ormanis, kā pirmiņ, kapāja zirgus.

„Celu, ķesas!" Grīns piepeši skaļi iebļāvās no dusmām pārvērstā balsī.

Divi strādnieki jau pasen ceļam šķērsu pārgājuši, neizpratnē apstājās malā.

„Kas ir?" viens atsaucas rupji, mazliet uztraukts. „Kāpēc lamā?"

Ormanis, kliedzienu izdzirdis, ar spēcīgu rāvienu apturēja zirgus. Pieliecies lūkojās uz priekšu.

„No ceļa nost, lopi!" ormanis kliedza, kaut gan uz ceļa neviena nebij.

„Kāpēc lamājas?" ta pati balss atsaucās, bet nu jau skaņāk, draudošāk, dzirdami augošās dusmās.

„Kas lamājas?" Grīns atkliedza, gluži aizsmacis. „Pats lamājies... Kā tu, lops, drīksti!" Un viņš taisījās kāpt laukā no kamanām.

„Vazājas pa ceļa vidu ..." ormanis gāja saviem kungiem talkā. „Skaidri kā akls. Pakļūs zirgiem zem kājām, sabrauks — tad es būšu vainīgs. Utis tādi!"

„Muti turi!" cilvēks ielas malā kliedza pretī un atbīdīja otru, kas, laikam, to gribēja aizturēt. „Laid... Tad es tak neļaušos no katra ormaņa lamāties."

„Lupata!" Grīns, gluži pārskaities lamājās. „Vai tu zini, kas ar tevi runā?" Viņam gribējās pieiet tuvāk, parādīt savu ķeizarmēteli ar bebrādas apkakli un uniformas cepuri. Tad nekauņas saplaktu... Bet, nez' kā pagriezies, viņš ieraudzīja, ka taisni pretī, otrā pusē apstājies melns pūlis un aug arvienu lielāks. Likās pat, ka lēnām virzās tuvāk... Žigli viņš iemetās kamanās atpakaļ.

„Brauc!" viņš spēcīgi iegrūda ormanim mugurā.

Zirgi izstiepās. Pūlis pavadīja braucējus izsmiekla saucieniem un svilpieniem.

„Lupatas!" Apse vel nošļupstēja un pameta ar galvu atpakaļ uz svilpējiem. Tad atķērās, izrāva no kabatas revolveri un četras reizes izšāva gaisā. Gribēja bāzt atpakaļ, bet, apdomājies, izšāva vēl vienu reizi.

No šāvieniem visiem atkal radās duša un sajūsma.

Iebrauca mežā. Piesnigušās priedes izskatījās domīgas un noslēpumainas. Un dusmīgas, vai vienaldzīgas: neatbalsoja ne zvārguļu džinkstoņu, ne braucēju kliedzienus.

Bet tūliņ ari caur brūnajiem stumburiem paspīdēja elektriskas ugunis. Paspīdēja un nodzisa, paspīdēja no jauna un nedzisa vairs. Pēc pāra acumirkļiem ormanis apturēja pie skujām un mētru vītnēm apvītiem vārtiem. Balta stikla bumba no gaŗa staba gala gaiši apspīdēja plašu sniega laukumu. Aiz dēļa sētas skanēja vieglprātīgi-vilinošs valsis. Bij dzirdama slidu šļūkoņa pa glumo ledu...

Skrējēju vēl nebij daudz. Platais, glumi noslaucītais ledus laukums tumši vizēja. Ērmīgi šādā klusā ziemas vakarā skanēja jautra muzika pāri plašajam ezera klajumam. Tāļu, tāļu no viņas puses, kā izbijusies, kā mirkšķinādama lūkojās šurp iesarkana uguntiņa. Četri biedri nosēdās vaļējā dēļu un skuju būdā un paprasīja četras glāzes karsta punša. Dzēra, lūkojās skrējējos, taisīja aušīgas piezīmes un skaļi smējās.

Arvienu vairāk balto pārslu saka griezties elektriskā gaismā. Bet uz tām te neviens neskatījās.

Vienas kamanas pēc otrām pieturēja pie slidotavas. Ledus laukums pamazām palika pilnāks, kustīgāks, dzīvāks, trokšņaināks un līgsmāks. Ģimnazistu mēteļi, balti tūristu kamzoļi, sprogaiņas apkaklītes jaucās raibā mudžeklī. Melnās zeķēs iespīlēti lieli ņirbēja pārgalvīgā dejā. Slidas laistījās kā atlūzušas, vēja dzenātas vieglas sloksniņas. Simtējādas smaršas jaucās smagajā ziemas gaisā...

Apse ar Pūpolu nevarēja nociesties. Izdzēra, piecēlās un aizgāja noīrēt slidas. Grunduls ar Grīnu paprasīja vēl pa glāzei.

Kad viņi izgāja un atkal sēdās ormanī, pie vārtiem reizē pieturēja trijas smagi piesēdušās kamanas. Un mežā džinkstēja vien. Likās, tur tuvojās vēl vai simts pajūgu reizē.

Atpakaļ nevarēja tik ātri braukt. Vienmēr jāgriež ceļš pretimbraucējiem. Zirgi, kā likās, mazliet noguruši. Bez tam ormanis ar' nemaz vairs tā necentās — ne vairs sēdēja tik taisni, ne kliedza. Likās, sapīcis par to, ka kungi pie slidotavas aizmirsuši ari viņu pacienāt.

Braucēji sēdēja klusāk kā šurpbraucot. Apse ar Pūpolu slidotavā sasvīduši mazliet sala. Bez tam, pirmais izdzīves sajūsmas vilnis bij pārskrējis. Gan dzīslās vēl kūsēja daudz neiztrakota, drusku ieviļņota jaunības spēka, bet tas pa laikam meklē izteiksmes dažādību un apgurst prieka vienmuļībā.

Mazliet gaŗlaicīgs likās atpakaļbrauciens. Un bezgala gaŗš likās ceļa gabals pa tumšo šoseju viņpus dzelzceļa sliedēm. Viens, otrs slepus nožāvojās.

Visi uzelpoja vieglāk, kad uzbrauca atkal uz dzīvas, spoži apgaismotas ielas. Bet tagad viņus vairs neinteresēja apuguņotie logi, garāmslīdošās namu rindas un cilvēku drūzma uz abiem trotuāriem. Viņu skati meklēdami maldījās mudžeklī un pakavējās tikai tur, kur ņirbēja balta vai pelēka ziemas cepurīte un uzrocis. Ar smalku instinktu viņi jau pa gabalu uzzināja, kuŗa sieviete veca, kuŗa jauna. Vecās viņiem bij nebij pasaulē. Bet ja pagadījās jauna un pievilcīga, tad četri acu pāri to pamatīgi nolūkoja no galvas līdz papēžiem. Un sievietes sajuta šos skatus; apstājās, vai tāpat ejā pagriezās, kā hipnotizētas skatījās pretī un nevarēja novērsties. Daža sarka, varēja redzēt — skaitās. Aši pasviedās uz otru pusi, bet pēc brītiņa slepus vai atklāti skatījās atkal.

No sākuma četru braucēju acis mazlietiņ, mazlietiņ tā kā ieliesmojās. Kā fosfora blāznums atplaiksnījās un apdzisa aiz gurdenajiem plakstiņiem. Apdzisa un iedegās no jauna. Iedegās un lēnām pletās visam ģīmim pāri. Piesārta vaigi, mutes ar valganām kārām lūpām palika pusviru.

Kā svešādi smaidoša maska aizvilkta katrai sejai priekšā. Jeb ... varbūt maska bij noņemta un nu rādījās ikviena īstā seja? Īstenībā te nebij četras sejas, bet tikai viena pati, četrējādiem vaibstiem mazliet savādāki noskaņota. Tā pati uguns dega visu četru acīs, tas pats smaids ikviena sejā.

Pamazām arvienu karstāki iekvēlodamās, uguns izplūda pa visām dzīslām. Viss vīrieša augums dega mežonīgā, dzīvnieciskā kārē. Pa dienu viņa guļ cilvēka būtnē, kā čūska saritinājusies un viltīgi paslēpusies. Dienas trokšņa un saules gaismas viņai bail. Bet kad satumst nakts, kad suņi sētā sāk gaudot un zaķi klajumā žēli sasaucas, tad viņa mostas, tad viņa gozējas elektrisko uguņu spožumā un šļāc dedzinošu ģifti cilvēka asinīs ...

Mariannas kundze smaidīdama atvēra pansionariem durvis un tūliņ aicināja vakariņās.

Viņa nu izskatījās vēl pievilcīgāka kā pirmiņ. Uzvilkusi dzeltenpelēku zīda kleiti ar palielu, retām, caurspīdīgām spicēm segtu dekoltē un ar platu zaļgansudrabotu jostu ap vidu. Rokas līdz elkoņiem kailas, mati augsti sasukāti, ausīs ievērti mirdzoši, klusi skanoši bumbulīši.

Pansionari bij pavisam aizgrābti. Neatlaidās, līdz kamēr Mariannas kundze, pretī savam paradumam, sēdās ar viņiem reizē pie galda. Un tad sacentās, viņu apkalpodami, viņai glaimodami.

Savāds gaiss, savāds siltums bij ēdamistabā. Visi viņi peldēja kā ar karstu vilni. Vaigi kaisa, acis mirdzēja.

Mariannas kundze viegli smaidīja un skatījās galdautā. Un ja ari pacēla galvu, viņas acīs nekas nebija lasāms. Tās bij kā ar zilganu migliņu pārvilktas. Viņa noklausījās visus parupjos un visus divdomīgos jokus, un tikai reti iemeta pa vārdiņam. Un balss viņai tāda smaga, tāda kā iesmakusi.

Vakariņas patlaban bij galā, kad Mariannas kundze, atģidusies, piecēlās.

„Pūpola kungam telegrama. Pavisam biju piemirsusi."

Pansionari tapa uzmanīgi. Pūpolam labu bridi aizmirsās kumosu norīt.

„Vecais atkal būs saslimis..." viņš stostījās. „Viņš jau beidzamā laikā uz gultas vien vairāk.. Viņa sejā un balsī bij mazāk žēluma kā sapīkuma. Tāds jauks vakars, un te ne aiz šā, ne aiz tā — telegrama...

Gandrīz sirdīgi viņš izrāva Mariannas kundzei salocīto papīrīti.

Biedri ziņkārīgi skatījās un gaidīja.

„Hm ..." Pūpols noņurdēja un pakasīja pakausi. „Māsa iebraukšot... Citādi nebūs: vecais atkal slims. Jau viņureiz runājās, tā kā speciālistu ārstu no šejienes ..."

„Blēņas ar visiem specialistiem!" Grunduls atsacīja. „Kam tauku par daudz, tam nekāds speciālists nelīdzēs."

„Nav par daudz..." Pūpols samulsis teica. „Drīzāk jau par maz. Izdilis, sakaltis kā žagars. Trešais gads jau kā kāsē ..."

Paskatījās atkal papīrī. «Pusvienpadsmitos ... Būs no koncerta jāaizbrauc uz vokzali priekšā... Kā jūs, kungi, domājat?"

Bet kungi nedomāja nekā. Viņi bij jau aizmirsuši Pūpolu ar viņa tēvu un māsu.

Pulkstens nosita pusdeviņus.

Sāka posties uz koncertu. Kad istabā palika klusu un labi ieklausījās, tad varēja dzirdēt, ka lejā žvadzēja zvārgulīši un ormanis sirdīgi kliedza uz zirgiem. Laikam apnicis gaidīt.

Visas durvis uz koridoru vaļā. Ko vienā istabā runāja, tas visās pārējās bij dzirdams.

„Kungi!" Mariannas kundze, ģērbdamās, skaļi sauca no sava kakta. „Āra durvju atslēgu visi paņemat līdzi."

Brīdi klusums. Tad Grīns ierunājas: „Kamdēļ tad to?"

Viņu durvis taisni pretī vienas otrām. Viņi panāca, zīmīgi saskatījās, sasmaidījās un atkal novērsās.

„Kas par jaunu modi!" Grunduls atsaucās. „Es viņu nekad neesmu ņēmis līdzi. Un ja pametu, ko tad? Vai es iešu viņu diezko glabāt?"

„Tad iekšā ar' netiksat!" Mariannas kundze jautri atčivināja pretī. „Nē, paņemat vien. Nezin kad kurais nākamnakt pārrodas mājās ..."

Un šķelmīgi nosmējās zem sevis.

Pūpols, par visu aizgrābts, ko Mariannas kundze šovakar darīja vai runāja, smējās līdz.

Bet Apse gribēja izrādīties aizskarts.

„Atvainojat, kundze..." spogulī lūkodamies, kravati kārtodams, viņš pat mazlietiņ cienīgi paklanījās. „Tādas divdomības es nesaprotu. Tas ir es viņas saprotu... bet nezinu, kas jums dod iemeslu ..."

„Liecies nu ar saviem iemesliem mierā!" durvīs iestājies, Grunduls viņu pārtrauca. „Un slipsi ar' liec mierā. Tik' būs, kā saburzīs. Velc mēteli — ir laiks: pulkstens ceturksni priekš deviņiem. Tikumiskās dāmas sāk precizi."

Kad Apse bij iereibis, viņā ikreiz modās činovnieka uzpūtība. Tad viņu aizskāra pansijas familjarais sadzīves veids.

„Ko-o?" viņš atsaucās, svešādi stīvi pastiepdams.

Grunduls īgni vīpsnāja caur ūsām. Viņam tas bij lielākais baudījums, kad Apse skaitās. Grīns skaitās pārāk viegli un pārāk bieži; Pūpolu nepavisam nebij iespējams sakaitināt. Ar šito cita lieta.

„Ģērbies, koleģiju sekretar!" Grunduls rupji uzbrēca. Tīšam izlikās vairāk iereibies kā bij. „Greznojas kā brūte ..."

Šoreiz strīds tika pārtraukts pašā sākumā. Koridorā atskanēja Mariannas kundzes tumšā, valganiskanīgā balss.

„Kungi, braucam!"

Tik visai patīkami bij paklausīt šai balsij! Tik labprāt gribējās, lai viņa vēl ko pavēlētu vai aizliegtu.

Acumirklī visi četri pansionari, saģērbušies, bij koridorī.

Mariannas kundze izlaida visus uz trepēm, atgriezās pati, aizgāja pa koridoru un ieskatījās pēc kārtas visās istabās. Nodzēsa tad savu lampu un, izgājusi, rūpīgi noslēdza durvis.

Pansionari stāvēja turpat trepju gala, mauca cimdus rokās, slēja apkakles augšām.

„Nu, kungi — kāpēc neejat?"

Mīļu smaidu Mariannas kundze ieskatījās visiem sejā.

„Lūdzu, lūdzu... Jūs pa priekšu ..." četras balsis atsaucās cita par citu.

„Tā-a?" viņa valšķīgi nostiepa. „Varu ar'."

Graciozi pacēlusi kleitas šlepi, viņa veikli, kā jauna meitene, sāka kāpt pa trepēm lejā. Baltās kurpēs, baltās kalošās un baltās zeķēs tērptās kājas mudīgi ņirbēja pa kāpieniem uz leju. Sudraba sprādzītes mirdzēja, zīda apakšdrēbes mīksti švīkstēja... Četri pansionari, cits citu grūstīdami, cits citam priekšā iedami, steidzās viņai cieši pakaļ. Acu neviens nenovērsa no glītās saimnieces. Likās, tikai šovakar pirmo reizi viņi to bij ieraudzījuši. Un katrs slepenībā vēlējās, kaut viņai kas noticis ... kaut melnais, greznais uzrocis nomucis un ripojis pa trepēm uz leju, kaut kaloša nošļukusi, vai nokritis mazais, mīkstais, smaršojošais mutautiņš! Tad skrietu klāt, tad steigtos pakalpot, tad varētu pieskārties viņas tuklajām, līdz elkoņiem caurspīdīgos cimdos tērptām rokām...

Pustrepē pie savām durvīm zvanīja chirurģisku slimību ārsts, Dr. Viļenko. Pagrieza savu melnīgsnējo seju ar rūpīgi sasukāto aristokratisko bārdu, tad pagriezās pats, smaidīdams sveicināja un paklanījās. Vēsi, bet pieklājīgi pacēla cieto platmali ari pret pavadoņiem.

Mariannas kundze, tāpat smaidīdama, atbildēja sveicinājumu un vēl naskāk sāka tecēt pa trepēm lejup. Bet pansionari nelikās slaveno ārstu redzot. Dusmīgi un sabozušies aizgāja gaŗām. Apse, rokas mēteļa kabatās sabāzis, kā netīšām vēl aizskāra to ar elkoni...

„Kā nu mēs te sasēdīsimies?" Mariannas kundze smējās. Tad valšķīgi pielika: „Vai man labāk neiet kājām ? Tāļu nav ..."

Pansionari to uzņēma nopietni un enerģiski protestēja.

Mariannas kundze grozīdamās smējās.

„Jūs mani saņurcīsat. Es jūs pazīstu: jauni vīrieši pret vecām dāmām palaikam izturās nevērīgi."

„Mariannas kundze!" četras balsis reizē iesaucās. Apse raustīja plecus, Grunduls atmeta ar roku. Pūpolam asaras sakāpa kaklā.

Mariannas kundzei patikas šitāda ķircināšanās. Viņa palika it kā nopietna.

„Ja es sēstos, tad vienam no jums jāpaliek kājām."

„Sežaties jūs — mes visi četri iesim kājām," Apse kategoriski noteica.

Pārējie, kā redzams, tam pilnīgi piekrita.

Beigās tomēr sasēdās visi.

Mariannas kundze nosēdās Grīnam uz ceļiem. Brītiņu ķircinājās, bet tomēr sēdās. Droši, smagi, ar visu svaru nolaidās, un Grīns, cik labprāt ari neturēja, tomēr stipri sajuta viņas smagumu.

Sieviete bij kamanās ... Vīrieši palika runīgi. Smadzenes bij it kā noskaidrojušās. Ikdienas apmāktība, paviršība domās un runā zudusi. Kā strauts čaloja valodas, kā dzirksteles šķīlās sentences, kā egles malka sprēgāja joki un atjautas.

Sieviete bij kamanās ... Vīrieši sacentās. Pavirši noklausoties varētu domāt, ka viņi savstarpīgi omulīgi pļāpā, viens otru pabalstīdami. Bet dziļāk ieklausoties bij saprotams, ka nejēdzīga, savstarpīga greizsirdība kā apslēpta ģifts šļācās no katra teikuma, no katra vārda.

Sieviete bij kamanās ... Vīriešiem uguns arvienu karstāk sāka ložņāt pa dzīslām. Viss labākais un viss zemākais cilvēkā pamazām pārauga pāri konvencionelajam, praktiski nosvērtam mēram un sajuka neapzināmā, nejēdzīgā, chaotiskā dziņu viesulī.

Sieviete bij kamanās ... Vīrieši tikai ar mokām noturējās pieklājības, mazākais, mērenas vaļības robežās.

Uztrauktiem instinktiem, savilktu uzmanību, dzirkstošiem mirkļiem sekoja viens otra kustībām un žestiem un neatlaidīgi uzmanīja savu dzīvniecisko tieksmju priekšmetu.

No šā acumirkļa sieviete šovakar tapa par viņu kategorisko imperativu, par viņu likteni... par viņu lietuvēnu! Viņi labi zināja savu likteni: kā tauriņiem viņiem bij skriet ap uguni un apdedzinātiem spārniem vienam pēc otra krist zemē. Bet nebij spēka ne gribas atturēties ...

Un viņa? ... Viņa sēdēja smagi nolaidusies, ne ko daudz runāja, ne uztraucās. Retumis tikai iemeta pa kādam nenozīmīgam vārdam, pa tukšai bezsatura piezīmei. Neapkluzdama smējās klusus, mīkstus un paglupjus smiekliņus.

Pūpols noreibis stāvēja uz sava dēļa. Dīvaiņi sakucies, ceļus piespiedis kamanu atzveltnei. Rokas viņam tirpa misiņa turāmās cilpās. Kā hipnotizēts nevarēja acu nogriezt no Mariannas kundzes.

Viņa sēdēja Grīnam uz ceļiem laiski izlaidusies. Balts pūkains vilnas lakats apņēma viņas galvu, lielās, mīkstās krunkās nolaidās uz pleciem un muguras. Jo mazāk varēja saredzēt viņas miesas īstās formas, jo dzīvāk fantāzija visu skatīja un iztēlojās. Pūpols redzēja, ka Grīns, nekautrēdamies, abām rokām aptvēris Mariannas kundzes augumu, vilka sev klāt. Un tas tik ļoti saskanēja ar viņa ķeizarmēteli, bebrādas apkakli un uniformas cepuri! Un viņa nepretojās — nemaz! Sēdēja izlaidusies un smējās mīkstu smiekliņu. Pūpolam pat likās, ka Grīns, apkārt pasniedzies, bāza roku aiz viņas kažoka. Un viņa nepretojās ... Sēdēja un smējās tik!

Rūgtums sažņaudza Pūpolam kaklu. Greizsirdības saģiftēts, gļēva žēluma atmiekšķēts naids iedūrās līdz pašai sirdij. Pirmā acumirklī viņam likās, ka Mariannas kundzes žēl. Bet tad atģidās, ka žēl pašam sevis. Žēl, ka viņam jāstāv še uz dēlīša kamanu pakaļā, ka viņš tas jaunākais un neievērojamākais no visiem četriem. Žēl, ka viņam nav bebrādas apkakles un uniformas cepures... ka Mariannas kundze viņam nesēž uz ceļiem ... Žēl viņam palika, ka nebij gājis uz eksamenu.

Iedomājās, ka slimības apliecību droši vien neizdabūs, ka vairāk pie eksamena netiks pielaists, ka savu laiku netiks pie mājskolotāja diploma, pie vietas un pie uniformas cepures ... Tikko neizdarīja muļķību un nenolēca uz stūŗa, kur bulvars nogriezās uz ģimnāzijas pusi. Sakoda zobus, atspieda asaras atpakaļ kaklā un noturējās.

Divi šveicari plaši atvēra stikla durvis. Drūzmā spaidīdamies, cits par citu Mariannas kundzi apkalpodami, pansionari nolika drēbes apakšā, garderobē.

Platās, lēzenās, strīpaiņu segu izklātās trepes spilgti apgaismotas. Abi spoguļi trepju līkumos, kristala rāmjiem, dekorēti mirtēm, lauru kokiem, palmēm, oleandriem un filodendroniem. Dāmas, kāpdamas, skatījās spoguļos; ar vienu roku nesa garās šlepes, ar otru kārtoja matus, auskarus un kakla rotas. Kas tikai drusciņ dekoltē, tās stiepa kaklus un lieca krūtis, lai labi novērotu kā vajag — vairāk vai mazāk. Kas vairāk, tās garāmgriezdamās liecās un sāniski aplūkoja kailos plecus un muguru. Skolas skuķi paīsām kleitiņām, liekulīgi nevainīgām sejiņām tekalēja augšā un lejā, pa pāriem bāza galvas kopā, sačukstējās un saujā smējās par pretimnācējiem. Visas telpas pilnas dažādu parfimu un dabisku puķu smaršu maisījuma, cilvēka miesas izgarojumu un viegli zilganai migliņai līdzīgu tabakas dūmu.

Mariannas kundze kāpa pa trepēm augšā. Vienā pusē viņai divi pavadoņi, un otrā divi. Bet te viņa bij vairs tikai viena starp daudzām. Te dāmu bez skaita, vecas, pavisam vecas, jaunas un bērni. Bij nesmukākas par Mariannas kundzi, bet bij ari daudz smukākas. Un viņa juta, ka še viņa pati konkurente starp citām, un smaidošu muti, bet dzēlīgām acīm aplūkoja katru, kas gāja pa priekšu, vai nāca pretī. Un redzēja un sajuta, ka te viņa nekādi nav pirmā... Te bij ārzemju modisteņu griezti un piemēroti uzvalki, pret kuriem viņas vienkāršais dzeltenpelēkais zīds palika kā ēnā. Te laistījās rieksta lieluma briljanti, pret kuŗiem viņas pāris zīlītes gredzentiņā un brošā pavisam pazuda. Te kakli, kā no svaiga marmora cirsti un rokas kā no alabastra liektas... sejas kā ābeļu ziedi, acis kā uguns zilgani nodedzinātas tērauda plāksnes. Kā mazi mākonīši pie vakara debess izpeldēja skaistuļu galvas dzintardzeltenu, pelnu pelēku un zeltamirdzošu matu rotā... Kā krēslā te palika Mariannas kundzes tuklā, ikdienišķā saimnieces seja ar mazlietiņ dubultotu pakakli un deniņos iesirmiem matiem. Te smiekli skanēja kā kapara zvārgulīši, tinkšķēja kā sīki sudraba pulksteniņi, skanēja, kā vēja vārstītas stikla zvīņas ... Mariannas kundzes zemā, mīkstā balss te izklausījās pārāk vienmuļīga un aprasta.

Bet viņai tomēr bij četri kavalieri! Vairāk, kā tai visneģēlīgāki skaistajai šajās telpās ... Kāpdama viņa palūkojās sānis uz labo, uz kreiso pusi... palūkojās un nošļuka.

Nebij vairs tie, kas pirmiņ kamanās ... Ne puse vairs no tās uzmanības un siltuma! Skatījās kur kuŗais pūlī, pretīmnākošās, papriekšejošās sievietēs. Sejās un vaibstos un kustībās bij tā pati sajūsma, tā pati instinktīvā, glūnošā pieglaudība, tā pati alkstošā, maskotā, nenoslēpjamā kāre, bet skati izklaidīgi maldījās pūlī.

Viņi meklēja, pētīja, salīdzināja, izvēlējās ... Mariannas kundze sajutās hors concours. Saprata, ka, varbūt, labi tā: ar kuru no šīm skaistajām, greznajām dāmām viņa varētu izturēt salīdzinājumu? Varbūt, bij labi, ka viņa ari te palika atsevišķi, cienīgas, nopietnas mājas mātes lomā, kam jāgādā par četriem jauniem, aušīgiem cilvēkiem ...

Varbūt, — bet tomēr mazs, ass dzeloniņš dūrās viņas tuklajā sirdī.. Viņa aizskarti nokāsējās.

Pansionari necēla ne ausu.

Redzamas jau grezni dekorētās zāles vaļējās durvis. Vēl acumirklis, un raibais čaukstošais, čalojošais vilnis apņems viņus, varbūt visam vakaram izšķirs ... Mariannas kundze nometa mutautiņu. Rosmarina smaršas mākonītis noplūda gar pansionaru deguniem. Smaidīdami viņi ostīja.

„Savītušas rozes smaršo ..." Apse ieminējās.

Mariannas kundze viegli pietvīka. Maza, čakla meitenīte, gaŗāmskriedama, noliecās, pacēla lakatiņu un steidzās pakaļ.

„Lūdzu, kundze, jums nokrita lakatiņš."

„Ā ..." viņa dzestri novilka un laipni smaidīdama palocīja galvu. — „Pateicos, bērns ..."

Savīstīja mutautiņu saujā mazā kamoltiņā. Uzmeta lūpas un spītīgi iecirta zodu.

„Brīnums, cik greznas dāmas ..." Pūpols aizgrābti un bijīgi čukstēja Grunduļam ausī.

Tam skati kaisa vien, bet grumba pierē palikusi vel dziļāka kā citām reizēm. Viņš noturējās savā ciniķa lomā. Paraustīja plecus.

„Tikumība mīl zīdu un briljantus ... tikai ne visur. Tu neskaties daudz uz drēbēm. Drēbes ir tikai priekš tā, lai labāki izceltu to, kas paliek neapsegts. Nu — kā tev tas patīk?"

Pūpols pasmējās, roku mutei priekšā aizlicis.

Zālē vēl nebij daudz cilvēku. Vairākums grozījās pa koridoriem un restoracijas telpās.

Mariannas kundze ar saviem pansionariem apstaigāja zāli, aplūkoja dekorējumu un riņķī apkārt nostādītās laimes akas, čigānu teltis, puķu būdas un tamlīdzīgus ierīkojumus. Tikumības veicinātāju dāmas nebij taupījušas fantaziju, ne ari skopojušās, lai izgudrotu un ierīkotu pēc iespējas vairāk galdu, aiz kuriem pašām nostāties visdažādākos, fantastiskākos un dārgākos kostīmos un izgreznojumos. Naivāks cilvēks viegli varēja aizmirst, ka atrodas tikumības veicinātāju koncertā; par daudz še izskatījās pēc masku balles, karnevāla vai modisteņu mākslas izstādes.

Aplūkojuši, uzmeklēja savas vietas devītā rindā. Mariannas kundze palika runājoties ar kādu pazīstamu dāmu, pansionari aizgāja uz restoracijas telpām. Gŗūti bij atrast neaizņemtu galdiņu cilvēku pilnajā, šaurajā istabā. Tikai kad iespieda sulainim divdesmit kapeikas saujā, palaimējās.

Viņiem ierādīja gaŗa galda galu istabas dibenajā stūrī. Gluži pa prātam viņiem te gan nebij, bet vajadzēja apmierināties: šovakar te nevarēja izvēlēties.

Sasēdās, paprasīja ko iedzert un uzkost. Sameta krietni vien, pamazām palika sārtāki, runīgāki, jautrāki. Noskanēja zvans, vēstīdams sākumu, aizvērās zāles durvis. Četri biedri nesteidzās. Ielēja vēl, izdzēra, tad sāka celties. Pusdzertās pudeles atstāja uz galda, krēslus piegāza par zīmi, ka ieņemts.

Uz estrades jaukts koris dziedāja par vakara mieru. Dziedātājas baltos uzvalkos, baltiem cimdiem, nošu lapas patāļu turēdamas, acis nemirkšķinādamas, svētsvinīgām sejām tikai drusciņ drusciņ vien plātīja mutes. Diriģenta plikais pauris piesarcis spīdēja elektrisko lampu gaismā. Reizēm diriģents saguma pavisam maziņš, bet reizēm atkal paslējās veselu galvu garāks, nekā pats gaŗākais starp basistiem. Un līdz ar viņu grima un cēlās, cēlās un grima apdziedamais vakara miers.

Dziedātājās skatīdamies, sačukstēdamies, kājām parketu švīkstinādami, četri biedri meklēja savus krēslus. Te pulciņā sagrupēdamies, te strīpā izstiepdamies, virzījās pa vidus celiņu, līda pa rindu starpām, skatījās krēslu atzveltnēs uzkārtos numurus, nāca atpakaļ un līda citur ...

Piepeši Grīns juta, ka kāds viņu saņem aiz piedurknes. Aizskarts viņš dusmīgi atrāvās; bet pagriezies redzēja, ka tā Mariannas kundze, pār priekšējo rindu pārliekusies. Patlaban ari piesteidzās kārtībnieks. Viņi laimīgi nosēdās, kad publika sāka plaukšķināt pirmai dziesmai. Žigli sasēdās un tūliņ spēcīgi plaukšķināja līdzi.

Pēc vakara dziesmas nāca viegla, skaļa tautas dziesmiņa. Redzams, tikumības veicinātāju dāmas mīlēja kontrastus. Tie arvienu ļoti patīkami, bet koncertos it sevišķi: nepaliek gaŗlaicīgi un neapnīk.

Publikai ar aplausiem labdarīgos koncertos nepieklājas skopoties. Dziedātāji ļoti laimīgi nogāja no estrades. Diriģents, pastāvīgi ozdams, aiznesa lielu buķeti līdzi.

Uznāca gaŗa, sausa jaunkundze, saskrūvētiem, apdrupušiem matiem un tādā pat saskrūvētā, apdrupušā balsī dziedāja āriju no „Hugenotiem". Trīs biedri sačukstējās. Grīns sēdēja viņā pusē Mariannas kundzei un pieliecies čukstēja tai ausī kritiskas piezīmes. Viņš bij pilnīgi nemuzikalisks, bet turēja par savu pienākumu spriest. Pie tam viņš neizlaida no acīm pazīstamo mūzikas kritiķi, kas sēdēja otrā rindā, vaļēju kabatas grāmatiņu un skaistu zīmuli rokās; tas brīdi klausījās ar vienu ausi, tad pagrieza otru, noliecās uz priekšu un atkal paslēja šķidro bārdiņu gaisā, pierakstīja, paklausījās un pierakstīja atkal. Kad viņš pagrieza galvu sāņus, tad varēja redzēt, ka sejas mainīgie vaibsti atskaņo visu sausās jaunkundzes dziedāto āriju. Grīns mēģināja taisīt pakaļ viņa žestus un bij pārliecināts, ka saka uz matu to pašu, ko mūzikas kritiķis ierakstīja savā kabatas grāmatiņā.

Grunduls no vistāļākā krēsla sāka slepus novērot Mariannas kundzi un Grīnu.

Sausā jaunkundze nodziedāja trīs piedevas un tad tikai nozuda.

Uznāca drukns pusmūža klavieŗu virtuozs. Veikli un enerģiski nospēlēja grande polonaise, pacēlās, paklanījās, aizgāja un ne par ko nebij vairs uzplaukšķināms uz estrades. Muzikas kritiķis piecēlās kājās, pagriezās un smaidīja klačojošai publikai visusaprotošu, visupiedodošu smaidu.

Parādījās dziedātājs, jauns, blonds vīrietis, apcirptām ūsām. Balss viņam nebij ne stiprāka, ne labāka kā katram vidējam koristam. Bet totiesu viņam bij glīts stāvs, ļoti cienīga izturēšanās, veste ar milzīgu izgriezumu un žilbinoši balts, mākslinieciski ielauzīts uzkrekls. Bez tam viņam tēva brālis muziķis, komponējis slaveni-pazīstamu bēŗu maršu — tāpēc visas labāko familiju dāmas gāja pie viņa dziedāt mācīties un aicināja viņu uz visiem labdarīgiem koncertiem. Nekustēdamies, ne vaibstu sejā nepārgrozīdams, auksti un precizi viņš nodziedāja „Karaļmeitu" un piedevas.

Zālē bij jau gandrīz pavisam kluss. Tikai galerijā vēl šur tur rimdamies skanēja reti applausi. Te piepeši atskanēja mežonīgs „bravo". Priekšējās rindās ar rāvienu griezās atpakaļ, pakaļējās cēlās stāvus. Izbrīnojušies, sapīkuši skatījās devītā rindā uz studentu apdilušā tužurkā, melniem, izjukušiem matiem, sāpīgi savilktu seju. Tas plaukšķināja kā negudrs, kājām dauzīja parketu un nerimās. Un pie tam skatījās nez' kur pavisam sāņus.

Pārsteiguma un protesta šalciens atskanēja zālē.

Kārtībnieki sakustējās un paskatījās cits citā.

Mariannas kundze tumši piesarka un paslēpa seju mutautiņā.

Pūpols labu brīdi raustīja Grunduli aiz piedurknes.

„Vai tu rimsies! Kas tā par modi! Visi skatās uz mums."

„Ko? Ko skatās?" viņš apjucis un nesaprazdams atsaucās.

„Uz mums... uz tevi. Ko tu kliedz ka negudrs un dauzies kājām."

Grunduls, ka atmodies, aplaida izklaidīgu skatu riņķī apkārt.

„A ... velns lai viņus visus parauj..."

„Ko tu tā bļausties?" Pūpols atkal ieprasījās, kad publika sāka norimties, un skatījās studenta pelēkajā, dīvaiņi saviebtā sejā.

„Es tikai viņus ... gribēju iztraucēt..."

Pūpolam savādas šalkas pārskrēja pār muguru. „Kādus viņus? Ko tu muldi?"

Grunduls ļauni paskatījās uz Mariannas kundzi un Grīnu. Atģidās un atmeta ar roku.

„Tas ... mākslinieks ... Lai tikai dzied: samaksāts ir. Vai šie nevar papūlēties tikumības labā!. Smiekli..."

Atkal atskanēja aplausi. Uz estrādes uznācis klanījās iecienīts vijoles mākslinieks. Tas piedalījās bez honorāra, tāpēc dāmas un tuvākie dalībnieki papūlējās, mazākais, aplausiem atalgot viņu.

Bet Pūpols nevarēja ilgāk palikt. Nervoziem pirkstiem viņš jau ceturto reizi vilka pulksteni no kabatas. Jau pāri desmitiem ... Jābrauc uz vokzali māsai pretī. Paliecās uz vienu pusi, uz otru, pasūdzējās par savu nelaimi, bet neviens viņā neklausījās. Vilcinādamies piecēlās un uz pirkstu galiem izgāja no zāles.

Trepes cilvēku tukšas. Tikai lejā stāvēja divi kārtībnieki, un iecirkņa uzraugs, piešiem žvadzinādams, staigāja gar stikla durvīm no vienas uz otru pusi. Klusā telpa pilna parfimu un dekorativo augu smaršas. No augšas apmākti, sēri skanēja vijole ... Bezgala gŗūti aiziet no šīm plašajām, siltajām telpām.

Saīdzis un nepacietīgs Pūpols atrāva stikla durvis. Ziemas nakts miklums vēsmoja sejā. Sadrebēdamies viņš uzslēja pelerina apkakli. Nevarēja ieraudzīt ormani bezgala gaŗajā rindā, kas stiepās no vienas šķērsielas līdz otrai. Beidzot tomēr atrada pašā rindas galā. Ormanis, sēdeklī sakucies, rokas pamīšus piedurknēs sabāzis, snauda. Saīdzis, pikts, — nemaz nevarēja ieskaidrot, ka atkal jābrauc.

Klusu zem sevis lamādamies viņš apgrieza un, nemaz neskatījies, vai kungs iesēdies vai nē, uzcirta zirgiem.

Kad piebrauca pie vokzales, vilciens jau bij pienācis. Melnā straumē pār cementa trepēm plūda lejā pasažieri, saiņiem, čemodāniem, groziem un maisiem apkrāvušies.

Skriešus, spraukdamies, rupji grūstīdams Pūpols devās uz platformu. Taisni barjeras vārtiņos sastapa māsu.

Slaika, pasīka meitene, pabāla, kā nobēdājusies, kautrīga, nāca vienmēr apkārtskatīdamās un ieraudzīja brāli tikai tad, kad tas saņēma viņai aiz elkoņiem. Iekliedzās no pārsteiguma un prieka, pastiepās uz augšu un vairākas reizes nobučoja to.

Mute viņai pavēsa, deguna gals pavisam salts. Likās, viņa stipri sala plānā mētelītī un apnēsātā rudens cepurītē. Rokas kailas sabāztas pelēkā uzrocī. Nobučoja brāli un tūliņ sāka runāt. Īstenībā nevarēja noprast, vai viņa papriekšu sāka runāt, vai raudāt. Varbūt reizē ... Pūpols saīdzis klausījās un domāja savu.

Tēvs esot pavisam slims. Asinis vien spļaujot. Iekārojis vēl specialistu ārstu. Tāpēc braukusi. Gaidījuši viņu, bet nebraucis. Kāpēc viņš nebraucis? ... Zinājis tak. Veikals jau otro nedēļu kā slēgts. Kreditori uzmācoties ... Māte raudot viena gabalā — ar' gandrīz vairs neceļoties no gultas ...

Viņas sīkā, čivinošā balstiņa no sākuma bij klusa. Bet pamazām palika stiprāka un stiprāka. Likās, kādā mērā auga raudas, tādā cēlās ari viņas balss, lai pārkliegtu, noslāpētu. Pārāk ilgi viņa viena pati skatījusies tēva un mātes ciešanās un nesusi visas ģimenes postu. Viss, kas dvēselē sakrājies, tagad kā plūdi lauzās uz āru.

Pūpols bij mīkstsirdīgs cilvēks. Viņš mīlēja savus piederīgos — cik vispār var mīlēt no pašas agras jaunības izlutināts un izlutinājies vāja rakstura cilvēks, vieglprātīgs un samaitāts. Žēl viņam tēva un mātes. Māsas raudas viņu dziļi aizkustināja: pašam asaras sasūcās acīs.

Bet viss šis negaidītais, nejaušais, nejēdzīgais pārāk brutali traucējoši ielauzās viņa dzīvē. Kā visi šīs sugas cilvēki, viņš tā bij pieradis pie savas nekārtīgās, izklaidīgās dzīves, ka par visu ko nepatīkamāk sajuta savas šī vakara sajūsmas traucējumu. Viņš tā kā instinktivi pretojās tam, negribēja paļauties, reizē skuma un skaitās. Ļoti nepatīkami ari tas, ka māsa, nevērodama cilvēku pūli, runāja un raudāja pilnā balsī, it kā kad viņi divi vien būtu pasaulē. Tuvākie, izbrīnījušies, nolūkojās uz viņiem.

Abiem elkoņiem grūstīdams viņš spraucās pūlim cauri. Kaut jele drīzāk tikuši uz ielas! Kaut jele māsa palikusi mazliet iepakaļis — bet nē! min vai uz kājām.

„Nu rimsties jel, Elza!" viņš galvu atpakaļ pagriezis, steidzīgi nočukstēja. Un ar biklu, konfuzu, nevarīgu smaidu pameta acis uz grupu lepnu dāmu, kas nicinoši noskatījās uz viņiem.

Kad iznāca ārā, tūliņ uzelpoja vieglāk un palika ari tā kā jautrāks. Ielas troksnis pa daļai pārskanēja Elzas gaudas.

Bet viņa pati ari, lielpilsētas trokšņainās burzmas pārsteigta un pārmākta, pamazām apklusa. Lielām, vēl asaru pilnām acīm skatījās dīvaiņi ņudzošā, maz pazīstamā lielpilsētas pasaulē.

Zvārguļiem žvadzot pie vokzales trepēm piebrauca divjūga ormanis.

Elza pierāvās pie malas, tad meta līkumu kamanām apkārt. Pūpols satvēra viņu pie rokas, iebīdīja iekšā. Viņa negribēja sēsties mīkstā sarkana samta sēdeklī, domāja, ka brālim misējies, cēlās augšā. Iepīcis, Pūpols turēja viņu ciet un bikli vēroja atkal, vai netop smieklīgs.

„Nu, sēdi tak, ko aušojies!"

Zvārguļi atkal saka žvadzēt. Kamanas ātri šāvās pa gludi nobraukto vokzales laukumu.

Elza vienā pusē, otrā, taustīja mīksto sēdekli.

„Samts vai plīšs..." viņa pārsteigta ņurdēja. „Divi zirgi priekšā... Vai tu vienmēr tik lepni brauci?"

Pūpols ierāva galvu dziļāk mēteļa apkaklē.

„Nē — vairāk ar vienjūgu... Tikai šovakar tā iznāca. Bijām izbraukuši visi."

„Tu brauci ar divjūgu... Un mums nav ko ārstam par zālēm maksāt."

Ārkārtīgi nepatīkams tāds pārmetums... Bet Pūpols nevarēja ticēt, ka tēvam vairs nav naudas. Zināms, divus gadus viņš jau mājās tikpat kā nebij bijis, tikpat kā nekā nezināja par vecāku veikalu un mantas stāvokli. Bet viņam nekad nekā nebij trūcis. Un nu uzreiz i ārstam neesot ko maksāt! Viņš nevarēja iedomāties. Negribēja iedomāties!

„Bijām visi izbraukuši," viņš, nezin kāpēc, stāstīja māsai. Laikam tikai tādēļ, lai novērstu sarunu uz citu priekšmetu. „Uz ezera slidotavu izbraucām... Jauks laiks ... tagad drusciņ vējš, bet pirmiņ bij pavisam silts ... Un Andreja vakars. Mariannas kundzes nelaiķa vīrs miris Andreja vakarā. Mariannas kundze..."

Viņš pasmējās savu vieglo smiekliņu un sāka gari un nesakarīgi stāstīt māsai par Mariannas kundzi.

No sākuma Elza izklaidīgi klausījās. Bet pamazām palika arvienu neuzmanīgāka un uztrauktāka. Apmulsusi skatījās uz vienu, uz otru pusi.

„Bet mēs jau nemaz nebraucam uz tavu dzīvokli?" viņa piepeši pārtrauca brāli.

Pūpols ar cimda virspusi pabružāja degunu.

„Nē, uz dzīvokli ne ..." Un acumirkli neveikli klusējis, iesaucās: „Ak ja, pavisam aizmirsu tev sacīt, ka mēs visi esam koncertā ... Mariannas kundze vis ... Es tikai uz brītiņu ... tev atbraucu pretī. Viņi gaida mūs."

„Es neiešu!" Elza kategoriski noteica. „Un tev ari tagad neklājas. Liec lai brauc uz dzīvokli."

Tāda iedoma Pūpolam izlikās tikpat kā ārprāts. Tukšā, vēsā istabā viens ar šo skuķi, kas atkal raudātu un bezgala stāstītu par to, ka tēvs slims un naudas nav ko ārstam maksāt... Visu nakti nevarētu gulēt. Ne uz acumirkli neizietu no prāta krāšņi dekorētās telpas, skaistas dekoltētas dāmas, reibinošā parfima smarša un draugi pie pudelēm apkŗauta galda restoracijas stūrī. Nē. Nē! ...

„Nevar," viņš karsti atteica. „Nekā neizskatīsies. Biedri gaidīs."

Viņi jau brauca gar snaudošo ormaņu rindu.

„Un kas tad, ja gaidīs? Lai gaida! Liela bēda laikam. Tu sēdēsi koncertā, bet tēvs tikām varbūt nomirst..."

Viņas balsī jau atkal dzirdamas asaras.

Pūpolam bij ļoti bail, kad tikai viņa atkal nesāk raudat un kliegt. Viņš mēģināja to mierināt, pats nejēgdams ko dara un runā.

„Es jau zinu... Man jau ar' žēl. Nedomā, ka es ... es vienmēr par tēvu domāju. Tēvs man arvienu sapņos rādās. Es tev izstāstīšu, kādus ērmīgus sapņus sapņoju ... Nāc nu, nāc."

Puslīdz ar varu viņš to izcēla no kamanām un bīdīja iekša pa stikla durvīm.

„Nē, nē," viņa stīvējās pretī.

„Vai tu klusēsi!" viņš nobijies un pārskaities čukstēja tai ausī. «Policisti sāk klausīties."

Patiešam: iecirkņa uzraugs apstājās pret pavērtajām durvīm un aizdomīgi klausījās.

Elza apklusa un ļāvās. Viņai bij bail no policijas.

Iegāja, klusi noģērbās un atdeva virsdrēbes garderobjerei.

Bet pa trepēm augšā kāpjot ieskatījās spogulī. Skaidri ieraudzīja savu kalsnējo, bāli saraudāto seju, pavalkāto brūno vilnas kleitiņu un melno kaliko priekšautiņu — un iedomāja atkal savu nelaimi. Un pavisam maziņa sajutās šajās augstu, velvētās telpās, novārgusi un nabadzīga šajā greznumā. Kā mazs bērns, apakšlūpu zobos iekodusi, pirkstiem nervozi priekšautiņu plucinādama bez elpas cīnījās pretī asarām, kas spiedās krūtīs, kāpa kaklā, sūcās acīs, tveicēja seju un visu augumu purināja sīkiem kutinošiem drebuļiem.

Pūpols reizu reizām sāņus pameta seju uz māsu. Siltajā, omulīgajā namā atgriežoties, viņam galvā atkal manāmi sakapā dzēruma reibonis, kas āra svaigā gaisa un ielas burzmā bij pa daļai izklaidējies. Ar visu to viņš sajēdza, ka šī noskumusē, nabadzīgi ģērbta meitene viņu te kompromitē.

Viņam ārkārtīgi gribējās tikt atpakaļ zālē pie biedriem un pie Mariannas kundzes. Bet tikdaudz sapratas viņam vēl bij, ka māsu nedrīkst vest. Tādēļ savaldījās ari pats.

Abi ar māsu nosēdās bufetes istabā pie aizņemtā galda gala. Elza ierāvās pašā kaktiņā. Platām acīm lūkojas uz bufeti, kur divas milzīgas palmas stiepa savas lapas pāri stikla cepurēm segtiem uzkožamiem un alus pildāmam krānam tepat vai līdz greznajam ozolkoka plauktam ar spoguļa dibensienu, pret kuru elektriskā gaismā vizēja sarkanas, zaļas un dzeltenas, pudeles. Ikreiz ierāvās dziļāk svā stūrī, kad kāds no frakotiem sulaiņiem pienāca tuvāk.

Svešs viņai še viss, un viņa bij visam sveša.

Pūpols lēnām lēja no pudeles glāzē, ielējis, brītiņu tā kā padomāja, tad paķēra un kāri izdzēra. Un viņa vaibstos un visās kustībās bij redzamas profesionela dzērāja slāpes, kas nav apremdināmas, bet aug ar katru izdzertu glāzi. Izdzēris atspieda elkoņus galdā un abām plaukstām atstutēja galvu. Saīdzis, drūms, nekustīgs, bet visaugstākā mērā nepacietīgs, iekaisušām acīm raudzījās galdautā.

Pie tam viņš kāri klausījās, kas zālē notiek. Kad bufetes telpā nebij nekāda trokšņa, tad drusku varēja dzirdēt, kā dziedāja koris un zolisti, kā skanēja klavieres un vijole. Tumši, apspiesti skanēja, reizēm pieaugdami, reizēm pavisam nokluzdami un izdzisdami. Pūpolam šīs skaņas likās nākam no kādas tālas burvju valsts; tās sauca un viļināja un iededzināja nervus un asinis ilgu ugunī.

Starpbrīdī viņš neizturēja. Kad aprimās plaukšķināšana un zāle sāka rūkt un šalkt kā vētras ieviļņota jūŗa, viņš pameta māsu vienu, aizgāja pie biedriem, kas atkal klaiņoja pa zāli apkārt, satikdamies un amizēdamies ar pazīstamām un nepazīstamām jaunkundzēm.

Elza sēdēja sarāvusies. Tikai pa brīžam tā kā satrūkās un sāka uzmanīgi klausīties. Viņai likās, ka lāgu lāgiem rūkoņu pārskan brāļa smiekli.

Tad viņa notrīsēja, abām rokām pieķērās pie galda malas un paskatījās apkārt tādu skatu, it kā kāds viņu grūstu nost no krēsla.

Starpbrīdim beidzoties Pūpols nāca atpakaļ. Tumši sasarcis, līgsms un smaidīgs. Lielie zobi rēgojās caur ūsām. Skaidri manāms: tikko norimušies, tikko aizturēti smiekliņi drebināja visu viņa augumu.

Jo klātāk nāca, jo palika vienaldzīgāks. Nosēdās, paskatījās uz māsu, pamazām atkal tika drūms. Pēc brīža paskatījās vēl reiz un tad jau viņa skatos bij manāms īgnums un dusmas par to, ka viņa ar savu saraudāto seju un noplukušajām drēbēm, ar savām nelaimes vēstīm jauca viņam šī vakara sajūsmu.

Kad koncerts beidzās un rūcošais vilnis sāka gāzties restoracijas telpās iekšā, Pūpols, pamazām atkal sajūsmīgāks, dzīvāks un uzmanīgāks ticis, manīja, ka to rausta aiz piedurknes.

Elza bij uzcēlusies kājās. Zods viņai redzami trīsēja kā no aukstuma, platās, baiļu pilnās acis vērās uz zāles durvīm.

„Iesim nu!" viņa stostījās. „Es te ar šitādām drēbēm nevaru palikt... Atvadies no saviem biedriem."

Viņš, saīdzis un dusmīgs, klausījās, un acumirkli nevarēja atķert, ko teikt.

Bet te jau ari nāca Apse un Grunduls. Pūpola māsa viņiem bij jau pazīstama. Viņi sasveicinājās ar to familjari, mazliet parupji, mazliet nepieklājīgi gorīdamies, mazliet par skaļu runādami. Bet tā jau te izturējās visi. Tikumības veicinātāju koncertā tā jau kopš gadiem parasta lieta.

Elza, redzēdama, ka brāļa biedri negriež nekādas vērības uz viņas uzvalku, mazliet tā kā apmierinājās. Bet sirds dziļumā tomēr kaisa apvainojuma un pazemojuma sajūta: viņa apzinājās tik pārāk vienkārša, prasta un niecīga pret šīm dekoltētām, grezni izģērbtām un izrotātām lielpilsoņu dāmām. Šī apziņa ir ikvienas sievietes grūtākā, nepanesamākā.

Bet abu svešo jauno cilvēku izmeklētās laipnības glaimota, viņa pamazām aizmirsās, palika runīgāka un jautrāka. Pa pusei bērns vēl, viņa savā naivumā nesaprata, kas slēpjas aiz vīriešu divdomīgiem glaimiem, kas spiguļo dzēruma reibā un instinktu uzbudinājumā kaistošās acīs. Viņa pievirzījās tuvāk, sarunājās ar brāļa draugiem un lūkojās burzmā.

Kamēr zālē izkŗavāja krēslus, bufetes istaba bij stāvgrūdām pilna. Dāmas kā negribīgi, kā spiestas, grozījās pa dzērājiem apsēsto galdu vidu, sarauktiem deguniem atvēcinājās no papirosu un cigāru dūmiem, vilka cimdus rokās un atkal nost, kā neviļus slēja kailos elkoņus gaisā, kārtoja matus, ļāva gredzeniem vizuļot elektriskā gaismā un aprocēm noslīdēt tāļu uz rokas apaļā tukluma.

Kungi sēdēja ap galdiem, dzēra, skatījās sievietēs, runāja, smējās un reižu reizēm iečukstēja viens otram ausī. Dzert bij pienākums: šī vakara bufetes peļņa ari nāca biedrības kasē tikumības veicināšanas nolūkiem. Un tādēļ dzerts tika ārkārtīgi daudz, ar savādu skubu un mākslīgi uzbudinātu kāri, kā sacensībā, kā par lielību ... Var jau būt ar', ka visi šie cilvēki dzēra tāpēc, ka dziļi apzinājās šī vakara labdarīgo nolūku. Dzēra visi un visu — no vienkārša lēģeralus sākot, ar dārgiem ārzemju vīniem beidzot. Resns vīnužnieks un bankas direktors savā restoracijā vakar vakarā ārprātīgās dusmās grūstīja, pļaukāja, neģēlīgi lamāja, beidzot izsvieda uz ielas un lika vest uz policiju paklīdušu, nodzīvojušos kaktu apikatu, tāpēc, ka tas nevarēja aizmaksāt piecas kapeikas par izdzerto alus glāzi. Šovakar viņš ar patiesu, neviltotu labsirdību jau trešo zelta desmitnieku svieda galdā. Patukšs, paputējis piena bodnieciņš, kas šorīt tirgū kāļus pirkdams pusstundu kaulējās dēļ divām kapeikām, līgsmi spieda sulainim divdesmit kapeikas dzeramnaudas saujā un pacienāja savu madāmiņu ar limonādi par trīsdesmit kapeikām pudelē ...

Nav taisnība, ka cilvēki ļauni un samaitāti. Tikai vajag zināt, kā sakarsēt viņu apledojušās sirdis, kā iekustināt ierūsējušo domu un jūtu mechanismu. Tad ari viņu maki atdarās un skanošais metāls bagātīgi ripo ļaunuma un samaitāšanas apkarošanai un tīras tikumības veicināšanai...

Tikumības veicinātāju biedrības dāmu komiteja rokas vien berzēja. Paredzams līdz šim nekad vēl nesasniegts ienākumu mērs. Pamazām — ak ja! pamazām pilsēta sāk pacelties no savas tikumiskās vienaldzības un pagrimšanas!

„Bet kur tad Grīns?" Pūpols, velti apkartskatījies, prasīja.

Apse, Elzai ko čukstoši stāstīdams, steigā atmeta ar roku.

„Tur, zālē... Uz balli viņam brūte ar' atbraukusi." Un, vēl vienu glāzi ar brūnu šķidrumu pielējis, piebīdīja to Elzai. „Dzeŗat, jaunkundze!"

Elza atvēcinājās abām rokām.

„Nē, nē!" viņa izbijusies sauca, it kā viņu patlaban vai žņaugtu. „Es nedzeršu! ... es nekad nedzeŗu."

„Bet šovakar iedzeŗat tikumības veicināšanas labā," Grunduls palīdzēja. „Es ar' citādi ne piles neņemu mutē ... pat ūdeni dzeŗu ar mēru ... Bet šovakar jādzeŗ. Tas ir svēts pienākums. Ko jūs domājat: varbūt veselas dvēseles izraušana no velna nagiem atkarājas no tā, vai jūs dzerat glāzi vīna, vai ne ... Dzeŗat, Elzas jaunkundz."

Abi smējās. Elza ari tā kā pasmaidīja, bet tomēr purināja galvu.

Smiedamies Pūpols gāja zālē. Viņam gribējās redzēt, kā Grīns izturas pret savu līgavu, un ko dara Mariannas kundze.

Mariannas kundzi viņš ieraudzīja pirmo. Bij nostājusies aiz kāda galda pazīstamai komitejas dāmai par palīgu. Smējās un jokojās ar pircējiem, bij asprātīga, jautra, izskatījās diezgan glīta, bet Pūpolu diez' kāpāc vairs nesajūsmināja. Viņa jūteklība bij atslābusi, instinkti kā izkliedēti. Tomēr viņš piegāja un, ilgi kaulēdamies un visvisādi jokodamies, par divdesmit kapeikām nopirka svina papīrītī ievīstītu šokolādes zivtiņu.

Tad, atcerējies, žigli atvirzījās nost un nomalē nostājies, acīm meklēja Grīnu un viņa līgavu.

Tur jau viņi abi gāja nebeidzamā pāru rindā, kas, polonēzi gaidīdama, lēnām virzījās zālei riņķī, kamēr orķestrs uz vaļējas skatuves stīgoja un skaņoja instrumentus.

Pūpols palūkojas tuvāk Grīnā un smieklus valdīdams, ķēra ar roku pie mutes.

Tas izslējies, taisns, stīvs un nekustīgs, kā no koka izgriezts. Kājas ceļgalos nelocīdams, cēla augstu gaisā un lika visu pēdu reizē uz parketa — gluži kā zaldāts parādes maršā. Sejā ledaiņi vēsmoja rigoristisks cēlums, apzinība un cienība. Tikai drusciņ vien kustināja lūpas, tikai mazlietiņ pacēla galvu runājot. Aizgāja Pūpolam gaŗām, pārlaida viņam pāri svešu aukstu skatu. Un pirkstu viņa elkonī vārīgi ieskarusi, viņam aizgāja līdzi viņa līgava — sausnēja brunete, turīgas pārvācojušās latviskas atraitnes vienīgā meita. Acis uzmetot tūliņ redzams, ka no viņas Grīnam šis stīvums un vēsums. Viņai šīs īpašības iemita divkārtīgā mērā. Viņa neskatījās ne pa labi ne pa kreisi, tik taisni uz priekšu vien, nesmaidīja, nerunāja ne vārda, tikai reizēm palocīja galvu. Bet, varbūt, nelocīja ari, skaidri saredzams nebij. Zīda drēbju čaukstoņā un sarunu čalā skaidri varēja dzirdēt paukšam viņas tievos, cietos papēžus.

Nolūkojies un zem sevis klusiņām nosmējies, Pūpols griezās atpakaļ bufetes istabā. Gaŗāmiedams pamanīja, ka Mariannas kundze ko uzmanīgi vēro. Viņas sejā pie tam bij redzama it kā rūpju vai īgnuma pilna uzmanība, varbūt ari mazs uztraukums. Sekodams viņas skatiem, Pūpols uzgāja, ka viņa skatās uz Grīnu un viņa līgavu. Padomāja brīdi, paraustīja plecus un griezās prom.

Bufetes telpā pie galda pieiedams viņš tūliņ nomanīja, ka abi biedri ar Elzu labi iedraudzējušies. Sēdēja viņai cieši blakus, katrs no savas puses klāt pieliecies skatījās viņai sejā — saskatījās ari paši un samirkšķinājās.

Un viņa — patlaban dzēra no glāzes brūno šķidrumu. Neveikli, atņemdamās dzēra. Vaigi viņai atkal piesārtuši, seja, gan vēl kautrēdamās, kaut kā iekšēja vēl aizturēta, tomēr mēģināja smaidīt. Lāgu lāgiem šī bālā, kalsnējā seja atmirdzēja kā pāri skrejošā saules spīdumā. Dīvains, brīnišķi pievilcīgs nevainīga bērna naivais smaids šajā grezno dāmu pūlī, šajās tabakas dūmu, cilvēku miesas izgarojumu un smaržu pilnajās slāpējošās telpās. Abiem lielpilsētas uzdzīvotājiem acis valgi kaisa un tapa savādi glūnošas, mēles palika stīvākas.

Zālē jau gaudoja dejas muzika. Apse pacēlās, aizgāja. Pacēlās, aizgāja Grunduls. Bet viens pēc otra atgriezās atpakaļ. Tur viņiem viss sen aprasts un apnicis. Šis mazpilsētas skuķis bij daudz interesantāks.

Kad sāka spēlēt kādu vecāku, pazīstamāku deju, viņi uzaicināja ari Elzu. No sākuma tā vairījās, tāpat kā pirmiņ no vīna glāzes, un palīga lūgdama skatījās uz brāli. Bet tas viņu bij jau aizmirsis. Skatījās pūlī, klausījās dzērāju jokos un visur pieskaņoja savu sīko idiotisko smiekliņu. Tad viņa vilcinādamās piecēlās, kautrēdamās pieķērās Apsēm pie elkoņa un aizgāja zālē. Grunduls ari piecēlās, acumirkli apstājās un smagi nolaida roku Pūpolam uz pleca.

Tas salēcās.

Papriekš iesmējās, domādams, ka atkal joks, bet ieskatījās Grunduļa sejā, aprāvās. Tā bij drūma, varbūt mazliet drūmāka kā citām reizēm. Bet acis ... Acīs kvēloja mežonīgs, neizprotams naids, riebums, apnikums, nogurums ... Bet, varbūt, tas nejauši uznācis ārprāts. Pūpolam likās, ka tas pieliecies ari zobus grieztu ...

„Ko tu kaujies?" Pūpols atrāvās. Grunduļa roka noslīdēja no pleca.

Acumirkli Grunduls stāvēja kā neziņā. Tad acis tā kā izdzisa, piemiedzās, tajās parādījās atkal vecā vēsā zobgalība. Viņš atliecās, atpurināja matus atpakaļ no pieres.

„Iesim dancot!" viņš aicināja. Un tūliņ pagrieza Pūpolam muguru un iegāja zālē.

Tur kā viesulis grieza riņķī baltas, dzeltenas un gluži melnas lapas. Visa plašā zāle ņirbēja, ka acis apžilba skatoties un galva gāja riņķī. Gaiss pilns ziboši krāsaiņām konfeti plāksniņām, pa parketu veselām strūklām slīdēja un jaucās zilzaļas-sarkanas papīra ripiņas.

Grunduls atslējās pret rievaiņu kolonu zāles malā. Galva viņam noreibusi, kājas ceļgalos gņūza — it kā viņš te jau kādu pusstundu griezies riņķī. Ausīs šalca tas pats neprātīgais, aklais izdzīves prieks, kas sagrābis nesa visu šo cilvēku pūli.

Viņš nekā nemeklēja un negaidīja. Pats lāgā neatjēdza, kamdēļ viņš še. Bet piepeši ieraudzīja Apsi ar Elzu tuvu gaŗāmejam. Apse bij bāls, aizkusis, viegli grīļojās. Elza, tumši piesārtusi, ātri elsoja, bet, kā likās, bij apmierināta.

Gandrīz skriešus Grundulis steidzās pie tiem. Gandrīz raušus izrāva Apsēm Elzu un sāka griezties. Palaikam bij slikts dejotājs, bet šovakar viņš par to nedomāja. Nedomāja par takti, par citiem dejotajiem, nedzirdēja muziku. Tikai juta savās rokas, pie sevis cieši klāt pievilktu lunkanu augumu, karsta elpa sitās viņam sejā, divas zvaigznes mirgoja acīs. Viņa jūtas, prāts un griba viss viņa augums līdz beidzamai cīpslai, līdz vistievākai nervu stīdziņai bij sievietes varā. Sarkani garaiņi kāpa no mutuļoša kaislību katla, tveicēja visus jūtekļus un apmāca smadzenes. Ausīs neatlaidīgi dunēja dobja dimdoņa: sievietes sirds sita unisonā ar viņējo ... Varbūt kur tāļu, tāļu, augstu debešos vai dziļi zemē dimdēja vara zvani — ātri, aizraudamies, ugunsgrēku, plūdus vai kalna gruvumu vēstīdami...

Kad Grunduls galīgi nokusis, instinktīvi apstājās, piesteidzās Apse. Un tā viņi pa kādām trijām dejām rāva Elzu viens otram no rokām un dejoja pārmaiņus. Viņa bij aizkususi, nomocīta. Sārtums no vaigiem nozudis, acis mazliet iekritušas. Un tomēr viņa apmierināti un uzticīgi smaidīja. Aizmirsusi savu nelaimi, aizmirsusi savas apnēsātās drēbes. Pati pāragri atmodinātu sievietes instinktu varā.

Kad viņi beidzot atgriezās bufetes istabā, Elza pati tikko vairs spēja noturēties kājās. Abi kavalieri viņu veda, katrs aiz savas rokas. Veda un pļāpāja seklas un divdomīgas asprātības. Un visi smējās, kam viņi gāja gaŗām.

Kamēr viņi dejoja, bij šis un tas svarīgs atgadījies. Grīna līgavai pēc polonēzes palicis nelabi, tāpēc viņš to pārvadījis mājās. Mariannas kundze ar savu paziņu komitejas dāmu ari nezin kur un pēc kā aizbraukušas; solījusies drīz atgriezties. Kāds drusku pavairāk iereibies viesis apgāzis galdiņu ar visām pudelēm, glāzēm, šķīvjiem un nažiem, par ko gandrīz izcēlusies plūkšanās starp sulaiņiem un sagāzēja aizstāvjiem. Pats svarīgākais notikums bij ar Pūpolu: gandrīz pilnīgi piedzēries, viņš sēdēja uz galdu sakucies un snauda.

„Nu, dēls, vai jau tā?" Grunduls kliedza viņam gandrīz pie pašas auss. Uzlika roku uz pakauša un nolieca viņam pieri līdz pašam galdam.

Pūpols ar pūlēm atslējās taisni, paplēta apmiglotās acis, paskatījās kur gaisā, Grundulim gaŗām, un savilka slābos vaibstus žēlā smaidā.

„Tas jau ir pilnā!" ari Apse ieaurojās pilnā kaklā, pie galda turēdamies un sēzdamies.

Pūpols mēģināja paskatīties ari uz viņu atsmaidīja tāpat kā Grunduļam. Tad kā caur miglu, kā caur mežu sāka lūkoties māsā, lēnām mirkšķināja acis, šļebināja lūpām — laikam gribēja ko teikt. Bet tad sakņupa atkal.

Elza nosēdās pirmītējā vietā. Bufetes istabā tabakas dūmi, alus un etiķa smaka elpu rāva ciet. Līdz galda otrajam galam lāgā nevarēja saskatīt. Elza, kā brīnodamās, kā aizmaldījusies, kā mozdamās un nevarēdama, kā palīga meklēdama aplaida lielās, skaidrās acis riņķī apkārt. Paskatījās brālī un sarāvās kā no spēja, asa dūriena. Bet redzēdama Grunduļa un Apses zobgalīgās sejas, pasmaidīja ari pati. Īstenībā, viņa smaidīja jau sen. Nezin no kurienes radies ārējs, žēli nekustīgs smaids kā maska noklājies pār viņas seju un nebij nost nodabūjams.

Apse apsēdās savā krēslā, bet nu pievirzījās tuvāk klāt, pavisam klāt. Ar plecu pa pusei atslējās pret Elzu, kāju piekļāva viņas ceļgalam, kamēr roka nogūlās uz viņas krēsla atzveltnes. Runādams paliecās uz priekšu, ūsām aizskāra viņas matus un pūta alkohola smirdošu elpu viņai sejā.

Grunduls vēl ņēmās ap Pūpolu, kad steidzīgs un aizkusis ienāca Grīns un nosēdās viņa pirmītējā vietā. Nosēdas, ielēja un izdzēra un ielēja atkal.

„Jūs mani atvainosat, kungi... un dāmas..." viņš, aizelsies, ierunājās. „Bet man atkal jāiet."

Biedri, brīnodamies, paskatījās viņā.

„Jāiet un ... un nekā tur nevar darīt. Anželika aizmirsusi garderobe uzroci. Jāaizved ..."

Tā bij Anželikas parastā metode. Te viņa kur aizmirsa uzroci, te kalošas, te saules sargu, te cepures adatu... Un līgavainim bij jāskrien un aizmirstais priekšmets jāpārnes mājā. Grūts, pārbaudījumu pilns Grīna līgavaiņa liktenis.

No kāres, ar kādu viņš tukšoja glāzi pēc glāzes, no viņa kustībām, vaibstiem un balss manāms, cik ļoti žēl viņam šķirties no biedriem un no cilvēku un omulības pilnajām telpām, cik nepatīkami vēsā vējā pa tumšo un tukšo ielu ar līgavas uzroci skriet uz patāļo dzīvokli.

„Velns lai parauj visus uzročus!" Apse uzsita ar dūri uz galda.

„Un visas līgavas!" Grunduls pielika un aizsprauda Pūpolam zalveti aiz svārku apkakles.

No tuvējiem galdiņiem atskanēja atzinīgi smiekli šim asprātīgam jokam.

Grīns ari pasmējās, bet tad pēkšņi apklusa, palika nopietns, acumirkli vēlāk — tepat jau dusmīgs. Izslēja krūti Grundulim pretī.

„Vai tu to zīmē uz manu līgavu?" viņš bargi ieprasījās.

„Ko zīmē!" šis atsaucās, imitēdams pavisam piedzēruša balsi un žestus. „Zīmēt es neprotu. Tikai jokus taisu, lai citiem būtu ko pasmieties ... Un iedzeŗu ..." Viņš piesita Grīna glāzei. „Sveiks, pūdel!... Saki, vai patīkami būt par pūdeli?"

Grīns atrāva glāzi no mutes, nolika uz galda. Acumirkli stīvi skatījās Grundulī. Tad stipri iekliedzās, kaut ari dusmas viņa balsī izmanīt nevarēja.

„Ko tu iedrošinies? Ko!"

„Neko..." Grunduls mierīgi ielēja sev un piesita atkal. „Lai dzīvo likumīgas laulības saites un visi tikumīgie brūtgāni! Prozit!"

„Tā ir nekaunība!" Grīns spiedza, uzcēlās kājās un piedevām vēl uzsita ar dūri uz galda. „To es necietīšu, ka kāds nekāds piedzēries puika aiztiek manu līgavu. Nē, to es necietīšu... Es aizeju..."

Kaimiņi palika uzmanīgi.

Apse ari uzsita uz galda.

„Netrako, pedagog. Sēsties. Tu neiesi nekur, saproti! Kad iesim, tad iesim visi reizē. Sēsties, dzirdēji!... Krietns cilvēks nepamet biedrus bēdās ... un priekos jau ne tik."

Grīns vilcinādamies nosēdās.

„Bet tā taču nevar..." viņš ņurdēja, bet tomēr bij redzami apmierināts, ka var palikt tepat. „Kapēc viņš aiztiek manu līgavu? To es necietīšu. Jokiem ar' ir robežas."

Grunduls patetiski atmeta ar roku.

„Jūs maldaties, pedagoga kungs. Jūs dziļi maldaties: jokiem nav robežu. Sāpēm ir robežas, dzeršanai ir, dzīvībai ir — tikai jokiem vien nav. Viss paiet, viss viss zūd, — un tā tāļāk — tikai joki paliek. Prozit! Lai dzīvo joki!"

Tad, piepeši ko iedomājies, noslēpumainu seju pārliecās galdam pāri. „Kāds tavai līgavai garderobes numurs?"

Grīns neuzticīgi sarāva uzačus.

„Kas tev atkal prātā?"

„Joks. Gan jau redzēsi..."

Šaubīdamies, studentā neuzticīgi raudzīdamies, Grīns pateica numuru. Grunduls tūliņ izgāja no bufetes.

Ari Grīns bij jau krietni iereibis. Atgāzās krēslā, neviļus pieskārās Elzai, paskatījās, plati un kāri pasmaidīja. Paskatījās otrreiz vēl ciešāk, pievirzījās tuvāk klāt un, gluži kā Apse, piespieda savu kāju Elzas ceļgalam. Viņa sejā, skatā un žestos nebij vairs ne zīmes no aukstās, pedagoģiskās stingrības, viņš bija palicis lunkans, kārs un uzbāzīgs.

Vienu roku aizlika Elzai aiz muguras uz krēsla atzveltnes, otru noguldīja uz viņas ceļgala. Tāpat kā Apse no viņas puses, paliecies skatījās Elzai acīs un tepat vai glauda savu glumo ģīmi pie viņas vaiga.

Sākumā Elza tvīka un kaunējās. Vairījās no abu vīriešu skatiem un aizskārumiem, no viņu glaimiem un divdomīgiem jokiem. Bet spiesta dzēra glāzi pēc glāzes un ātri pavisam noreiba. Pamazām palika vienaldzīgāka. Pamazām nozuda kauns, sievietiskais lepnums un nelaimes apziņa; milzīgs neaptveŗams, saldējošs tukšums viņas iekšienē pletās arvienu platāks.

Vīrieši palika arvienu uzmācīgāki. It kā sacentās vaļsirdīgā nekaunībā, skatiem un smaidiem uzmudināja viens otru.

Zili tabakas dūmi tinās ap šiem cilvēkiem, kas līgsmojas un tērēja naudu zemāko šķiru tikumības pacelšanas labā... Zālē, tikai pa īsiem starpbrīžiem norimdamās, gaudoja dejas muzika.

Gandrīz līdz nesamaņai nodancojušies pāri atšķīrās no viesuļa grieztā pūļa, nosēdās nomalē iedzert un amizēties. Glāžu šķindēšana, apspiesti smiekli un spiedzieni skanēja no visiem kaktiem.

Pūpols sēdēja uz galda sakucies un cīnījās ar savu galvu. Smagi tā liecās lejup, līdz deguns atdūrās nolaistītā galdautā. Tad viņš atsvērās atpakaļ, brīdi turējās taisni, blisināja miklās aizvilktās acis, it kā ko pūlētos saskatīt, un snauda atkal. Aiz svārku apkakles aizbāzta zalvete nokārās viņam pār muguru, pogas caurumā iesprausta sinepju smeļamā karotīte, no kabatām katrā pusē rēgojās laukā pa resnam alus pudeles dibenam ... Kas uz viņu paskatījās, tas smējās.

Atgriezās bufetes istabā Grunduls, rokas Anželikas jaunkundzes uzrocī sabāzis, ap kaklu boa's veidīgi aplicies nezin kur dabūto trauku slaukāmo dvieli. Nākdams gorījās un ērmojās, spiedza sīkā balstiņā, taisīja knikšus un visādi mēģināja izrādīt nervozu, untumaiņu jaunkundzi.

Pienācis, kniksēja pret biedriem un sīkā balstiņā spiedza.

„Ach, cik man švaki! Lūdzu vienu konfektīti! vienu pašu citron' konfektīti... Ach!"

Un diviem pirkstiem saķēris glāzi, meta to kā konfekti pie mutes. Pārlaistījās, nolija uz krekla, uz biksēm.

Pūpols virināja slābās, aizvilktās acis un mēģināja smaidīt.

Tad Grunduls izgudroja jaunu joku. Iemaucis alus pudeli uzrocī, tā ka kals vien bij laukā, dzēra no tā un pastāvīgi kaut ko pļāpāja par konfektēm un limonadi.

Bet viņā vairs neklausījās un neskatījās, nesmējās par viņa jokiem. Pārāk biezi bij tabakas dūmi, par daudz riņķī apkārt joku, smieklu un visādīga trokšņa.

Te piepeši viņš palika stāvot pudeli paceltā rokā, pavērtu muti, smaidu sejā. Tā, it kā neredzama zibeņa bulta pēkšņi aizķērusi viņa nervu centru, dīvaiņi sastindzinājusi visus viņa locekļus, uz acumirkli apturējusi organisma sīkākās vibrācijas. Uz acumirkli — varbūt tikai uz pusacumirkli. Tad viņa plaši ieplestās acis sāka samiegties, it kā grima dziļi aiz gaŗajām skropstēm un viņā iedegās mežonīga uguns. Roka ar pudeli notrīsēja un instinktivi pacēlās vēl augstāk. Viņš spēji pārliecās galdam pāri un gribēja sist. Bet Pūpols, kam viņš smagi uzspiedās, atgrūda to atpakaļ.

„Neniekojies!" viņš nobijies izsaucās un bailīgi vērās uz pudeli, kas nu jau pāri pusei izlīdusi no uzroča.

Grunduls viņu neredzēja un nedzirdēja. Redzēja tikai, ka Grīns mīksti kā zalktis piekļāvās Elzai un gaŗi un kāri, lūpām piesūkdamies, nobučoja viņas kaklu. Redzēja, ka Elza, ne visai izbiedēta, laikam tīri instinktivi, palieca galvu nost uz otru pusi. Un no otras puses Apse, īsi un karsti, nobučoja viņas vaigu.

Ka Elza pēc tam kā izbrīnējusies paskatījās uz vienu, paskatījās uz otru, un ka divas mazas mirdzošas asaras nopilēja viņai klēpī — to Grunduls neredzēja. Viņš atkal bij atjēdzies dzēruma reibonī un savā joku taisītāja lomā. Skaļi iesmējās un smagi uzsita ar plaukstu Pūpolam uz muguras, tā ka piere atdūrās galdā.

„Ko snaudi, brāl! Mosties — izgulēsies mājās. Iedzer labāk. Ko nokavēsi, būs pašam par zaudējumu. Paskaties, kā kaimiņi amizējas. Prozit, kolēģiju sekretar! Sveiks, pedagog! ... Vesela, jaunkundz!... Kā jūtaties? Jauki, vai nē?... Veikli kavalieri, vai nē?"

Elza skatījās platām acīm, pūlējās ko atcerēties, ko izprast.

„Pateicos ..." viņa bez jēgas nomurmināja.

„Man pateicaties?... Par ko man?... Paskatāties ļautiņi, kas par jokiem ... Saviem kavalieŗiem pateicaties. Ja kam ir kāds nopelns, tad tikai viņiem..."

Viņš aplaida skatu riņķī. Bet neviens viņa neskatījās un neklausījās.

Dvieli ap kaklu, uzrocī iemauktu alus pudeli viņš nozuda pūlī. Skaļie smiekli un ķērcošā balss reižu reizam bij sadzirdama iztālēm.

Grīns ar Apsi, noreibušo skuķi knaibīdami un pārmaiņus bučodami, dažreiz atrāvās un iztraucēti sāka skatīties apkārt. Kaimiņi nepiegrieza viņiem ne mazāko vērību, Pūpols snauda uz galda sakucies. Bet no zilā dūmu mākoņa neskaidri saredzama uz viņiem raudzījās drūmi saraukta seja ar mežonīgi izspūrušiem matiem un šaurām, naidā kvēlošām acīm.

Pēc kādas stundas pārradās Mariannas kundze — nosalusi, sārta un laipna. Teicās tikai Elzas dēļ iegriezusies un tūliņ gribēja braukt uz māju.

Grīns ar Apsi novadīja savu jaunkundzi pa trepēm lejā. Grunduls gāja Mariannas kundzei blakus. Uz katra kāpšļa stājās, griezās pret kundzi, ņēma aiz piedurknes, gribēja ko sacīt. Bet nekā nepasacījis, sāka atkal iet.

Mariannas kundze, smaidīdama, skatījās priekšējos.

„Pilnā?"

„Līdz acīm ..." Grunduls rupji atsaucas. „Ij aiz ādas vairāk neaizlies."

„Un skuķis, liekas, ar'?"

„Ar' piedzēries... kā cūka."

Mariannas kundze pasmējās.

Grunduls noklausījās, tad iesmējās tā, ka visas velves nolīgojās.

„Joki, vai nē?... Joki ir tas svarīgākais dzīvē... Lai izput viss, kad tik joki paliek ..."

Kad Elza bij saģērbusies, kungi saka izvadīt dāmas pa durvīm un sēdināt kamanās.

„Bet jūs?" Mariannas kundze vaicāja. „Jūs vēl nebrauksat?"

„Rūmes nav!" Apse izasaucās. „Mums ormanis otrreiz atbrauks pakaļ."

„Mums jāaizved uzrocis Anželikas jaunkundzei," Grunduls paskaidroja.

„Pūpols mums ari vēl augšā aizmirsies ..." Grīns, ļodzīdamies, iesaucās. Mariannas kundzi no muguras puses apķēris, pogāja tai priekšā kažoku ciet.

„Nu — pielūkojat, ka atkal par daudz vēlu nepārnākat mājās!" Mariannas kundze draudēja ar pirkstu.

„Nebēdajaties ..." Grunduls pieliecas viņai tuvu klāt. „Būsim agri... no paša rīta..."

„Atslēgas pašiem ķešā," Apse noteica.

Ormaņi, pamodušies, skatījās iereibušos kungos, pusbalsī sprieda par tiem un ņirgājās.

Mariannas kundze ar Elzu aizbrauca.

Trīs biedri griezās atpakaļ. Pie stikla durvīm nez' kā visi sadūrās. Apstājās un skatījās cits citā.

„Nu..." Grīns viltīgi pamirkšķināja acīm.

„Kas nu ir?" Apse atsaucās. Vairāk neviens nekā neteica, skatījās viens otram sejā un sapratās.

„Nu ir beigas... tas ir..." Grunduls atkal izlikās vairāk piedzēries, nekā patiesībā bij. „Skuķis nu ir projām ... Žēl — a? A, pedagogi..."

Ar visu savu gaŗo augumu uzgula Grīnam. Rupji, ormaniski piespieda to pie stikla durvīm. Jo smagāk uzgula, jo nejaukāka palika viņa seja. Rokas savādi raustījās. Tā vien likās, ka viņš grib grābt Grīnu aiz kakla.

Grīns gorījās, tusnīja un kā no apakšzemes ko nesaprotamu sauca. Stikla durvis no spiediena paspruka vaļā. Abi viņi ieklupa trepju telpā. Grunduls tūliņ sāka kāpt pa trepēm augšā, kā nekas nebūtu noticis. Grīns sakārtoja uzvalku, gāja nopakaļ, ņurdēja ko zem sevis, bet sevišķi aizskarts neizskatījās. Varbūt, izlikās tikai...

Pūpols, ka par brīnumu, bij krietni atžirdzis. Nosēdas taisni un varēja atkal no jauna iedzert.

Grīns, Apse un Grunduls, ormani atpakaļ gaidot, dzēra viena gabalā. Visi jau bij tajā dzēruma pakāpē, kad iekšas liekas aizdegušās, kad katra izdzerta glāze liekas acumirklī izgarojam kā uz karstiem akmeņiem, kad slāpes top jo lielākas, jo vairāk dzeŗ. Dzēra vairs tikai alu. Tukšām pudelēm ātri pierindojās viss galda gals.

Runāja maz, tikai dzēra. Un visiem sejās bij manāma tāda kā steiga, kā kāds noslēpums, ko gribētos otram stāstīt, bet kautrējās. Saskatīdamies viņi sapratās. Stāvēja visi ap galdu, pabālām sejām, viegli trīcošām rokām, tumšu uguni acīs.

Kaut ko ari ormanim nosūtīja lejā. Ilgi strīdēdamies, izrādīdamies, ka visu atmin, samaksāja rēķinu un, cits citu pieturēdami, gāja lejā. Grīns izvairījās no Grunduļa un gāja ar Apsi. Grunduls apķēries Pūpolam ap vidu, tomēr vairāk tikai pats turējās, ne viņu veda.

Ormanis, izsnaudies un nosalis, atkal brangi sameties, bij labā dūšā. Kungus ieraudzījis, piegrieza pie durvīm tā, ka uguns nostiepās gar trotuara malu.

Sasēdās viens otru celdami, pieturēdami, grūstīdamies, parupji un banali saukādamies. Pūpols vairs nebij uz pakaldēļa stāvētājs. Viņu ietupināja vidū tā, ka galva tikai mazliet pacēlās pār citu ceļgaliem. Grunduls viņu spēcīgi atspieda pret Grīna ceļgaliem un visu laiku turēja tā.

Zvārguļi sāka žvadzēt.

Ielas bij krēslas un tukšas. Parādes durvju alkovos snauda naktssargi voiloka zābakos, resnām paegļu rungām rokās. Pa treliņu vārtiem līda uz ielas un atkal atpakaļ badā aizmirējušies rūzaini runči. Paretumis kur no nama krēslas izlīda nosalusi, novārgusi sieviete un ērmīgiem žestiem mēģināja sev piegriezt braucēju uzmanību. Tā, alkohola apdullināta un nokausēta, tomēr bij ļoti sajūtīga pret sievieti. Nevienai četri pansionari nepabrauca gaŗām, neaiztikuši. Rupjiem, nekaunīgiem vārdiem un profesionēliem teicieniem kā jēlām dubļu pikām viņi apmētāja sievieti.

Smējās paši, bet skaļāk par viņiem smējās ormanis. Sāka griezties atpakaļ, jaucās viņu sarunā un pamazām palika visai familjars.

Sniegs vairs nesniga. Bija rāma nomākusies ziemas nakts. Izdzisušie logi un stikla durvis pamazam pārvilkās ar pelēku sarmu: laikam palika aukstāks. Torņa pulksteņi sita pusstundu ... Pusdivi, vai pustrīs.

Vispirms bij jānodod Anželikas jaunkundzei uzrocis.

Ormanis pieturēja tuvā šķērsieliņā pie divstāvu koka namiņa. Augšā, trepju logā vēl bij uguns. Laikam gaidīja.

Svinīgu seju Grīns traucās laukā no kamanām. Mēģināja un nevarēja droši nostāties. Šaudīgu, neklausīgu roku ķēra pie kakla, taustīja mēteļa pogas, pūta un skurināja uzroci.

Grunduls ar' izkāpa.

„Cienītie kungi," viņš patetiski izsaucās un roku pacēlis mēģināja noturēties uz trotuāra kants. „Cienītie kungi! Es domāju, būtu liela necienība pret augsti cienījamo, bagāto... un skaisto Anželikas jaunkundzi, ja tādu dārgu atradumu ļautum viņas pavisam cienījamam līgavainim vienam pašam nest. Es lieku priekšā izvēlēt deputaciju ... Savu balsi es nododu sev, un ... vienbalsīgi ievēlēts, stājos strīpā ... Muļļas, kāpjat!"

„Lai iet!" Apse ar Pūpolu skaņi iesmējās un traucās laukā.

Grīns bij pavisam uztraukts.

„Tšš! klusāk! ... Ko jūs bļaujat kā traki!" Viņš mudīgi paspieda balto podziņu pie durvju stenderes un rokām mādams, žestiem klusinādams un apsaukdams nāca biedriem preti. „Vēl izdzirdīs ... Nekāpjat, paliekat... Nenākat, es saku!"

„Ko? ..." Pūpols gaŗi vilka. „Par ko lai es nenāku? Es esmu ievēlēts ..." Mēģināja iet, bet labāk palika un atspiedās pret kamanu atzveltni.

Apse tikai smējās vien.

„Ātrāk!" Grunduls komandēja. „Kas īsāks, lai stājas priekšā. Gaŗākie pakaļējās rindās ... Grīn, vai tev zīda spilvens ir, uz kā pasniegt dārgo lietu... Nav? — Varbūt sudraba paplāte? ... Ari nav!? ... Grīn, tu esi pazudis cilvēks! ... Meties zemē — uz vienu celi zemē ... un tad sniedz ..."

Augšlogā uguns izdzisusi. Apakšnamā virs parādes durvīm balti laistījās četras mazas rūtītes. Dzirdams, ka slēdza.

Durvis mazlietiņ pavērās un palika sarga-ķēdē. Spraugā varēja pa daļai saskatīt kalpones samiegojušos dusmīgu seju.

„Anželikas jaunkundzei..." Grīns runāja pavisam skaidra cilvēka balsī, nopietni un ar cienību un sprauda uzroci šķirbā. „Sveicinat jaunkundzi un pasakat, ka ātrāk nevarēja dabūt. Bij jāgaida pēdējam, līdz kamēr visi viesi projām."

„Labu nakti jaunkundzei... no visiem Mariannas kundzes pansionariem..." Grunduls kliedza, Grīnam gaŗām aizliecies, muti pie pašas durvju šķirbas piebāzis.

Kalpone laikam nobijās no studenta izspūrušiem matiem un nosarmojušām ūsām. Aizgrūda durvis un slēdza ciet. Varēja dzirdēt: divreiz atgrieza atslēgu un mēģināja vēl trešo.

„Dusi saldi, meitiņ!" Grunduls nosauca, muti durvīm piespiedis. Sabungoja vēl ar kulaku pa tām. Tad gāja uz kamanām.

Smiedamies un grūstīdamies sēdas atkal.

„Lops!" Grīns kā pļauku iešāva Grundulim seja un demonstrativi pagriezās nost.

„Ļoti pateicos par komplimentu, pedagoga kungs ..." Grunduls dziļi paklanījās. Ilgi pīpoja papirosu un nevarēja aizpīpot. Dziļi, līdz pat plaušām ierāva pāri dūmu, nospļāvās, tad atkal pagriezās pret Grīnu, kas klusēja sabozies, galvu bebrādas apkaklē ierāvis.

„Jūs, pedagoga kungs, lai uz bībelstāstu stundu braukdami?"

Apse ar Pūpolu piegrūda viens otram.

Grīns palika kā bijis.

„Tev šovakar atkal gribas kasīties ..." viņš māksloti vienaldzīgi teica. „Mani tavi joki neaizskar. Turpini vien... Apse ar Pūpolu ļoti amizējas ..."

Bet nebij vairs laika. Ormanis pieturēja.

Braucēji izkāpa pie nelielas, zaļi krāsotas divstāvu koka mājas. Divas rindas logu cieši aizslēģotas, bet pa slēģu virsdaļas redelēm spīdēja uguns. Nebij neviena tumša loga. Brūnas bezroktura durvis cieši noslēgtas. Virs tām spīdēja lampas stikla bumba. Te bij klusa nomales ieliņa. Neviena braucēja, ne gājēja neredzēja. Bet gar malām divās garās melnās rindās stāvēja ormaņi.

Papriekš durvis tikai mazlietiņ pavērās. Pa šķirbu brīdi skatījās drukns, baku rētains, dusmīgs un, kā likās, neizgulējies cilvēks. Tad viņš nesteigdamies atvēra durvis, ielaida viesus, un atkal ilgi slēdza un bultēja. Tāpat nesteigdamies viņš noņēma viesiem mēteļus un sakāra citiem virsū. Abas sienas šaurā priekšiņā nokārtas mēteļiem un cepurēm, no kurām lielākā daļa ar kokardēm. Pa apakšu garā izjauktā strīpā gulēja milzums kalošu, seklo un dziļo, vietējo un ārzemju fabrikatu.

Cauri durvīm spiedās raksturisks, chaotisks troksnis. Tarkšķēja klavieres. Dimdēja dancotāju zābaki. Noskaņojies kvartets vilka sēru mazkrievu dziesmas motivu. Smējās, ķērca, auroja, skandināja kā metāla traukus, kā saplīsušu zvanu ...

Kalpotājs atvēra durvis. Mariannas pansionarus apdvesa atmosfera, līdzīga tai, kāda bij tikko pamestā izrīkojuma zālē. Tikai vēl karstāka, tveicējošāka, parfimiem, cilvēka miesas izgarojumiem un vaļā palaistām kaislībām reibinoša. Kāju pār sliegsni sperdams cilvēks te aizmirsa, ka viņš cilvēks, aizmirsa savu sabiedrisko stāvokli, činu, izglītību, pienākumu un slavu — kā savu cepuri priekšiņā, aizmirsa visu, ko citur tik jūtelīgi sargā, ar ko lepojas vai kautrējas. Sajuta tikai savas dzīvības elementārākās, aklākās tieksmes, kas iet kā viesulis bez ceļa, bez nolūka ...

Maza, grezna priekšistaba. Taisni preti durvīm, brūnām, zeltabārkstotām draperijām aizvilktā izgriezumā bufete. Aiz tās grozījās padzīvojusi, paresna, ļoti vienaldzīga sieviete. Labajā pusē, blakus logam, spogulis gravētiem kristāla rāmjiem un aiz tā galds un sarkani polstēts divans ar dažiem krēsliem. Uz divana atlaidusies gaŗa blonda sieviete, galvu pret magonēm izšūtu spilveniņu atspiedusi, zilas zīda zeķēs un baltās kurpēs autās kājas gala atzveltnei uzcēlusi. Laiski pīpoja papirosu un skatījās, kā dūmi, lēni virpuļodami cēlās augšām un tinās ap zeltīto trīsžuburu lukturi, kur elektriskas ugunis dega sarkanām lilijām līdzīgos stikla ziedos. Viesiem ienākot viņa nolaida kājas zemē, tā kā zeķes tika redzamas līdz pat zeltazvīnaiņām apsējām, kailo elkoni atstutēja galdā un vienaldzīgi skatījās nācējos.

Līdzās durvīm stāvēja apaļš zaļa marmora galdiņš, apbružātām grāmatām un žurnāliem apkŗauts — gluži kā aptiekā, konditorejā vai kāda bulvāru ārsta uzgaidāmā istabā. Pie galdiņa sēdēja sieviete, resnāka un tumšāka par to otro, šķirstīja Velhagena un Klasinga mēnešrakstu un kuru bildi uzgāja, to, gluži kā bērns, cēla pie pašām acīm un ilgi un rūpīgi apskatīja.

Divanam pretējā sienā vaļējas, brūnām portjerām mazliet aizsegtas durvis. Tur paprāva zāle trijiem kristalrāmju spoguļiem un puskailu sieviešu nobildējumiem. No turienes ari nāca klavieŗu skaņas. Četri, pieci pāri grieza valsi. Kad viņus tā pavirši uzskatīja, tad varēja domāt, ka te kāda turīga pilsoņa zalons, kur radi un pazīstami sanākuši nosvinēt mājas mātes vārda dienu un padejot. Bet kad paskatījās tuvāk vīriešu apvilktās acīs un sieviešu biezi nošmiņķētās sejās, kad nolūkojās, kā viņi kļāvās viens pie otra, kā vīrietis reizām pasvieda sievieti uz augšu un kā tā tad tirināja kājas un spiedza, tad pat nepratējam pamazām tika skaidra šīs mājas nozīme un viņas apmeklētāju nolūki.

Blakus bufetei maziņas, tikko pamanāmas, tāpat brūnām portjerām aizvilktas durvis. Pa tām, kā likās, kaut kur no augšas nāca nejauka čala. Tur skanēja apreibušu vīriešu smiekli un dziesmas un aizsmakušu sieviešu ķērkšana. Atsevišķi nekas nebij izprotams; tikai to varēja noskārst, ka tur liels pūlis. Pa durvtiņām reižu reizēm ieskrēja aizelsies pāris: dekoltēta un nosmiņķēta sieviete, mākslīgi uzspodrinātām acīm, kokainu, platu smaidu sejā, un vīrietis, iereibies, pietvīcis vai bāls, gurdenām kājām un kvēlaiņām acīm. Iegāja zālē, izdejojās, izgriezās un aizgāja atpakaļ pa mazajām durvtiņām.

Mariannas pansionari sasveicinājās ar jaunkundzēm.

Tās izturējās pieklājīgi, pastīvi, kautrīgi, kā tikko no augstākas skolas izlaistas pilsoņu meitas.

It sevišķi atturīga un vēsa bij blondā. Nāca smiekli viņā nolūkojoties un atminoties, kā viņa te tikko gulēja, katrā ziņā ar nolūku tā, lai būtu redzamas viņas zeķes.

Visi nostājās pie bufetes, izdzēra pa konjakam un uzkoda mazās, dzeltenās, skābās konfektītes. Divdesmit piecas kapeikas glāzīte konjaka — smuka naudiņa ... Te daudz dzert nevarēja, tas jau zināms no agrākiem laikiem.

Trīs biedri nozuda pa mazajām durvtiņām. Grīns palika šepat. Ari še viņš neaizmirsa, ka līgavainis. Anželika tagad gulēja mājās ar dūnu pēli apsegusies un varbūt patlaban sapņoja par viņu. Tāda mīļa un jūtīga ... Katrā ziņā sapņoja ... Grīnam tā patikās šī iedoma, ka viņš labu brīdi pakavējās ar to un tad, pavisam aizkustināts, nosēdās uz divana blondai blakus.

„Jums, jaunkundz, gan laikam gaŗlaicīgi?" viņš ieprasījās, nezinādams cita ko teikt.

Redzams, jau reižu desmit jaunkundze šovakar bij dzirdējusi šo jautājumu. Grīns vēl pa lāgu nebij beidzis, kad viņa jau atbildēja negaidīti, rupjā, vīrietiskā balsī:

„Ir garlaicīgi, bet ko lai dara... Mums tāda klusa māja."

„Klusa māja ..." Grīns iekšķīgi pasmējās.

„Kāpēc jūs neejat dejot?" viņš prasīja.

„Nav kavalieŗa..."

Grīns brītiņu padomāja, tad aplika viņai roku ap vidu. Vēl padomāja, tad ierunājās:

„Jūs labi dejojat?"

Viņa piepeši iesmejas lielu, skaļu, atklāti cinisku smieklu.

„Ļoti labi. Visu, ko jūs vēlaties. Un jūs?"

Grīns jutās aizskārts.

„Kāpēc jūs tā smejaties? ... Nepieklājīgi. Paši sacījāt, ka jums klusa māja..."

Skolotājs jaunkundzei redzami sāka apnikt.

„Pacienā, mīlulīt..." viņa piepeši ierunājās māksloti saldā, profesionalā balsī, atlaidās uz Grīna rokas un ieskatījās viņam acīs ...

Viņš saoda tabakas un zobu skalojamā pulvera smaršu. Jaunkundzes nejaušās intimās kustības un balss viņu it kā apvainoja. Nebij radis, ka ar viņu tā apietas. Bet visvairāk viņu aizskāra uzaicinājums pacienāt. Viņš bij skops, visur kaulējās līdz beidzamam, bet še it īpaši. No laika gala viņam tāda pārliecība, ka jaunkundzes gluži ne par ko plēš lielo naudu.

Viņš piecēlās un aizgāja pie otrās jaunkundzes pie mazā, apaļā galdiņa. Blondā, apvainota, nosauca tam pakaļ kādu vārdu šejienes žargonā, kura nozīmi viņš lāgā neizprata. Bet no balss sprieda, ka tam vajaga būt visaugstākā mērā ciniskam. Nosarka un piesēdās otrai jaunkundzei cieši līdzās. Skatījās Velhagena un Klasinga mēnešrakstā.

„Vai jūs lasāt ari, vai bildes vien skataties?"

Izrādījās, ka šī neprata latviski. Vāciski ari ne. Runāja krieviski, tādā savādā izloksnē.

„Sakat, kas šis par kungu?" viņa prasīja un ar pirkstu dūra acīs Beļģijas karalim Leopoldam.

„Tas... tas" Grīns mēģināja saskatīt un izlasīt nobrūžātu parakstu zem bildes. „Es jums tūliņ teikšu ..."

Bet jaunkundze vairs neskatījās uz bildi, vienu aci piemiegusi lūkojās Grīna apaļajā, gludajā galvā ar taisni pāršķirtajiem matiem, kas stipri oda pēc dadžeļļas, un valdīja smieklus — tos raksturiskos prostituetes smieklus, kas sejā nav redzami, kas raustās tikai plecos un krūtīs.

„Vai jūs esat aktiers?" viņa piepeši ieprasījās.

„Ko? Ko jūs runājat!" Grīns izlikās nedzirdējis. Šajā jautājumā viņš atkal nez' kāpēc jauda apvainojumu.

„Pie manis te reiz nāca aktiers..." jaunkundze stāstīja. „Gluži tāds kā jūs. Mīļš zēns bij... Katrreiz man ko atnesa. Bilžainas grāmatas nesa, konfektes ... vienreiz pat vijolītes atnesa. Tas bij pa Lieldienas svētkiem ... Viņš arvienu dziedāja — viņam bij smuka balss... Vai jums ar' ir smuka balss? Padziedat."

Grīns cienīgi paraustīja plecus.

„Es neesmu aktiers."

Jaunkundze apšķīra vēl vienu lapu. Tad aiztaisīja burtnīcu, nometa uz galdiņa, mīkstu vēsu roku aplika Grīnam ap kaklu. Pievilka viņa galvu sev klātāk.

„Pacienā, mīlīt..." viņa čukstēja tam ausī. —

Saskaities, Grīns uzcēlās kājās. Visnepatīkamākais viņam bij atkārtotais prasījums. Pavedināt viesus uz pacienāšanu, to šī nama saimniece jaunkundzēm uzlikusi par pirmo pienākumu. Aplinkus, uz dzērieniem, viņa pelnīja vairāk nekā tieši. Dzīvais inventārs ātri nolietojās, apmainīšana un jauniegādāšana maksāja daudz. Bufete še vislabākā

Sapīcis, Grīns aizgāja pie bufetes, uz pirmītējā konjaka rēķina paņēma no rozā stikla kārbiņas dzeltenu konfektes graudiņu, iemeta mutē un sūkādams soļoja pa istabu.

Viņam ārkārtīgi nepatika šo namu parašas. Te nebij ne činu, ne sabiedriska stāvokļa starpības. Te netika ievērotas viesa personīgās tieksmes un raksturs. Visi vienādi... Īsti sociālistiska kārtība! ... Tikai kam naudas ārkārtīgi daudz, tas te uz acumirkli varēja sacelt furoru, pievilkt sev vispārēju uzmanību un ievērību. Bet līdz ko naudas maks tukšs, viņš no sava izcila stāvokļa noslīga vispārējā līmenī.

Grīnu vienmēr aizskāra un apvainoja jaunkundžu nekautrīgā vaļība un uzbāzība. Viņam gribējās, lai tas visas saprastu, ka viņš nav liekams vienā rindā ar pārējiem šī nama viesiem. Ka viņš še tikai nejaušs apmeklētājs, varbūt ieradies kādā sevišķā nolūkā, kādu pētījumu vai novērojumu dēļ. Viņam gribējās, lai tic, ka viņš neielaižas dzīvnieciska instinkta dzīts, kā citi vīrieši, bet kā sevišķu laipnību paradīdams, kā ziniski eksperimentēdams. Gribējās, lai jaunkundzes redzētu viņa zolido nopietnību un žēlīgo, aizbildniecisko smaidu viņa gludajā sejā... Bet it nekur un nekad nemanīja ne mazāko zīmi, ka viņa persona še tiktu pareizi apsvērta, saprasta un cienīta.

Vēss, sarkastisks izlikdamies, viņš iegāja dejas zālē. Sirms, šausmīgi izdilis cilvēks, gluži kailu galvas kausu, sēdēja stūrī pie grezna, bet apdauzīta pianino un gariem dzelteniem miroņa pirkstiem dauzīja kauliņus. Cik dzīvi un kustīgi bij pirksti, tikpat nekustīga, sastingusi izskatījās viņa seja ar skaistām vienaldzīgām acīm un stipri apcirptām ūsām. Ieblakus viņam uz maza galdiņa, virs nošu gubas, pusnodzerta alus pudele un pilna glāze. Pa īsajiem starpbrīžiem viņš trīcošu roku paņēma glāzi un cieši sakniebtām lūpām kāri iesūca pāri malku.

Zālē pavisam tikai divi krēsli — laikam, lai neaizņemtu dejotājiem telpu. Uz viena sēdēja resns, padzīvojis kungs, papliku galvvirsu, baltu vesti ar lielām perlamutra pogām un resnu talmizelta pulksteņa ķēdi ar veselu breloku puduri. Uz viena ceļgala viņam jaunkundze sarkandzelteniem matiem, pasārtu, raibumiem nosētu seju un kaklu. Abi aizkusuši, elsa, skatījās viens otrā un bez balss smējās. Uz otra sēdēja jauns, ļoti bāls, kā likās slims cilvēks, gludu seju un palīku žīda tīpa degunu. Uz ceļiem viņam jāteniski tukla jaunkundze, strīpaiņā matrožu kamzolī un aizkņopētām piedurknēm. Glaudīja viņu un cēla zodu uz augšu, bet tas, tīšām vai netīšām, vienmēr slīga uz leju.

Pārskatījis zāli, Grīns lēnām virzījās gar sienu riņķī, aplūkoja bildes, paskatījās visos trijos spoguļos, pataustīja vizošos kristalrāmjus. Viņu neviens nelikās redzot. Visi te bij pāros, un gar citiem nevienam nebij daļas.

Pie durvīm atnācis un pret stenderi atspiedies, viņš pūlī pamanīja Grunduli. Tas griezās, uzmanīgi muzikā klausīdamies, laikam takti līdzskaitīdams. Smieklīgi noskatīties, cik neveikli viņš cēla savas lielās, smagās kājas.

Grīns nesmējās, skatījās Grunduļa jaunkundzē. Tā bij padzīvojusi sieviete, tā ap divdesmit pieci gadi. Sīka, gracioza auguma, tāpēc še spēlēja pusaudzi meiteni: brūnā paīsā ģimnāzistes kleitiņā, melnu priekšautiņu, gaŗu brūnu bizi ar sarkanu lentu galā. Dejoja sīkiem solīšiem, kniksēja un bez mitēšanās smaidīja māksloti naivu, gandrīz idiotisku smaidiņu. Šis smaids padarīja ārkārtīgi nesimpātisku viņas bālo seju, kur biezai šmiņka kārtai rēgojās cauri vecuma un paguruma zīmes.

Kur viņš tādu izrāvis? — Grīns zem sevis nobrīnojās. Grūti atrast citu, kas būtu tik konzekventi pretēja viņa paša augumam, izskatam un dabai.

Uz acumirkli Grīns ari Apsi pamanīja pūlī. Bet tūliņ tas atkal pazuda. Pāri bez mitēšanās nāca, griezās un gāja, te parādījās, te izzuda no acīm.

Grīns stāvēja un lūkojās. Ar katru acumirkli viņam auga interese. Viņš sāka sajusties īsti omulīgs. Skatījās, kā pa spīdīgo parķetu viegli slīdēja mazas kājiņas, tērptas baltās vai zeltītās kurpītēs, vai melnos spīdošos zābaciņos sudraba podziņām. Likās, it kā šie zābaciņi, glumi glaudīdami un viegli kutinādami, slīdētu pār viņa augumu. Juta, ka vieglas, karstas trīsas izskrien pa visām cīpslām. Manīja, ka viņa jūtekļi tvīkst un galva sāka iet riņķī.

Bet pamazām dejas zāle palika klajāka. Vecais muzikants, līdz nāvei noguris, izmisis reižu reizām paskatījās atpakaļ. Bet kamēr vēl bij viens pāris, viņam jāspēlē. Un klusi viņš atkal noliecās pār saviem kauliņiem. Žirgti, kā uguns sausos egles zaros, sprēgāja pārgalvīgā dejas muzika. Sen izdzertā pudele un tukšā glāze viegli grīļojās uz nošu gubas.

Griezās kāds nodzēries, saskrambāts korporelis ar meiteni, kuŗai, no pirmā acu uzmetiena spriežot, nebij vairāk par gadiem divpadsmit. Bet tuvāk palūkojoties tika redzams, ka tā tikai maska, kā visas citas šaja namā. Varbūt šī sieviete bij samaitāta ap divpadsmito dzīves gadu un tā palikusi tajā augumā. Gaŗumā viņa no tā laika varbūt nemaz nebij augusi, bet resnumā viņas locekļi piebrieduši līdz vidējam pieaugušas sievietes apmēram. Viņai bij ārkārtīgi skaista seja, pelēkas, domīgas acis un tumši, īsi apcirpti mati. Ģērbusies pseidogrieķiskā, vaļējā, zila atlasa uzvalkā, ko tikai uz kreisā pleca saturēja kopa savāda apaļa brūna sakts. Dejā griežoties atlasa uzvalks pašķīrās un tika redzamas viņas apaļās, spēcīgās kājas. Sarkano liliju spilgtajā gaismā viegli vizēja labi koptās miesas iesārtais baltums...

Grīns ilgi lūkojās un nemanīja, ka viņam karst, ka viss augums pilns tūkstoš šaudošu liesmiņu, ka kājas it kā līp pie zemes, bet visā augumā tāda sajūta, ka varētu pacelties gaisā, virpuļot, vīties, griezties līdzi sievietes miesas viļošam, mānošam, sārtajam baltumam ...

Dejotāji gāja pa durvīm. Grīns, pats nezinādams ko dara, instinktivi virzījās tiem pakaļ. Ka hipnotizēts, acis nevarēja novērst no mazās pseidogrieķietes.

Priekšistabā viņi neapstājās. Saķērušies izgāja pa mazajām durvtiņām. Kad Grīns izlīda, aiz portjerām sarkanā krēslā nebij neviena cilvēka. Taisni virs galvas tumši dega gaŗena puķota ampele. Lēzenas, pašauras, mīkstu tepiķi noklātas trepes uz augšējām telpām bij cilvēku tukšas. Te bij slāpējoši karsts. Šaurā telpa pilna cilvēku sviedru smaršas. Augšā troksnis pierimies. Tikai dobju, apspiestu dūkoņu varēja sadzirdēt.

Grīns paspēra kāju uz pirmās trepju pakāpes. Bet tad, kā spēcīgas rokas spēji grūsts, atrāvās, apgriezās, gāja atpakaļ pa mazajām durvtiņām.

Priekšistaba tukša. Tikai bufetniece sēdēja garlaicīgu, vienaldzīgu seju un tamborēja. Uz Grīnu viņa ij nepaskatījās.

Priekšiņā kalpotājs, stiebru krēslā sēdēdams, iesnaudies. Kā pirmiņ, nesteigdamies uzcēlās, piegāja pie lielās drēbju grēdas. Noņēma Grīna uniformas cepuri un pasniedza. Noņēma mēteli, nopurināja bebrādas apkakli, palīdzēja kungam uzvilkt. Noliecās un acumirklī no sajukušās strīpas izvilka Grīna kalošas. Likās, nenolūkojis, neievērojis, kā suns pēc smakas vien, uzzināja, kas kuŗajam pieder. Grīns iedeva viņam piecpadsmit kapeikas. Ilgi gan grozīja pirkstos, bet beidzot tomēr deva.

Aizbrauca ar to pašu ormani, bet piekodināja tam, cik iespējams ātri braukt atpakaļ.

Tikko ormanis, atbraucis, nezin kur izrautu šņabja puspudeli sūkdams un lādēdamies grieza zirgu mala, trīs Mariannas kundzes pansionari patlaban nāca laukā.

Trokšņaini, sapīkuši, gandrīz reizē visi trīs izklupa uz ielas. Neviens vairs nevarēja stingri nostāvēt kājas. Visvairāk grīļojās un plātījās Apse. Mēteli vaļā, cepuri pakausī, pastāvīgi ko nesaprotamu rūkdams, viņš lauzītā līnijā virzījās uz kamanām.

„Tu, lops!" viņš iekliedzas, ieraudzījis, ka ormanis dzer no pudeles. „Kā tu drīksti dzert — a?"

Ormanis, nesteigdamies, aizrija iesūkto malku, tad drusku atņēma pudeli no mutes.

„Smiekli..." viņš rupji atcirta. „Par ko es nedrīkstēšu! Pats par savu naudu dzeŗu. Visu nakti lai es te salstu uz ielas. Kas tad jums... jūs dzīvojat pa siltu istabu. Būtu jel nabaga fūrmani ar' atminējušies. Bet kas nu to dos ... Naudas ar' varbūt nav ... Smalki izkāsti..."

Apses kulaka mugura ķerts, viņš aprāva valodu.

„Lops!... Cūka!" Apse, pārskaities, lamājās. „Es tev mācīšu, kā pret kungiem jāuzvedas... Leitis nolādētais!" viņš izsita tam pudeli no rokas. Pudele pameta virpuli gaisā un pret luktuŗa stabu saplīsa smalkas drumslās.

Ormanis, pa paradumam, ķēra pātagu. Tomēr atģidās, savaldījās. Tikai pagriezās atpakaļ un paskatījās baltām, nejaukā naidā pārgrieztām acīm. Un nomurmināja ko zem sevis.

„Ko!" Apse kliedza ķērcošā balsī un smagi atkrita sēdeklī. „Tu lamājies — a? Tu drīksti...?"

Viņš saka grābstīties pa kabatām, izvilka revolveru un sauju vaļēju patronu. Lādēja revolveru un pastāvīgi atkārtoja:

„Tu lamājies — a? ... Tu drīksti... ?"

„Ko? ... Lamājas ..." Grunduls grīļodamies nāca uz kamanām. „Dod pa kaklu ..."

Pūpols, iznācis, balstījās pret ēku, gorījās un meklējās pa kabatām. Sākumā grābstīdamies runāja biedriem līdzi, bet pamazām palika steidzīgāks, ķerstīgaks, nervozāks un pavisam kluss.

Beidzot par visu ielu atskanēja viņa izmisusē, raudulīgā balss.

„Biedri... naudas maks... !"

Biedri ari apklusa un saka ausīties. „Nu?... Kas ir?"

„Naudas maks pagalam..."

„Kā — pagalam?"

„Pagalam... nozagts!" Nu jau viņa balss pavisam raustījās asarās.

Ormaņi ņirgājās. Visvisādas zobgalīgas piezīmes nāca no abām rindām.

„Ko nu muldi... Pats esi kur iegrūdis ... Pameklē tik'."

Pūpols vel brīdi meklēja.

„Nav — nu... Tās nolādētās šļuras man viņu izvilkušas ... Visi trīsdesmit rubļi pagalam ..." Viņš raudāja lielām asarām.

„Velns lai parauj!" Apse iebrēcās un trausās laukā no kamanām. Kā arvienu pēc nakts orģijas, viņš bij saīdzis, ārkārtīgi viegli uzbudināms. Kūstošā tieksme pēc tam vīrietī ikreiz pārvēršas aklā. neizprotamā naidā pret prostitueti.

„Iet, prasīt rokā..." Ari Grunduls saka uzbudināties.

Visi trīs piegāja pie durvīm, virs kurām sīkdama dega balta lukslampas bumba. Rokām un kājām dauzījās un kliedza viens pār otru. Durvis neslēdzās. Neviens viņiem neatbildēja. Tas viņus satracināja vēl vairāk. Ar katru acumirkli viņi vairāk aizmirsās. Nejēdzīgais troksnis palika arvienu lielāks.

Visvairāk ālējās Pūpols. Sarkaniem, piepūstiem, asaru strīpotiem vaigiem, aizsarkušām, aizpampušām acīm, putām uz lūpām viņš auroja vienā gabalā. Vienkārši auroja aizkaitinātā dzīvnieka balsī — nevienas skaidras, cilvēciskas skaņas, neviena sakarīga, saprotama vārda tur nebij. Nemitēdamies abiem kulakiem rakstā velēja durvis un atrāvās tikai uz acumirkli, lai pāra reižu iespertu ar zābaka papēdi. Apse dauzīja ar revolvera spalu. Grunduls ķerstījās gar durvju veŗamo malu.

Piepeši durvis ātri, klusiņām, mazliet pavērās. Spraugā uz acumirkli parādījās bakurētaiņā, vienaldzīgi-ļaunā seja. Apakšā, kur neviens neskatījās, pašāvās resna, smagā zābakā tērpta kāja un sāpīgi ķēra Grunduli. Tikpat ātri un klusinām durvis atkal aizvērās un aizslēdzās.

Iestenēdamies, nagiem gar sienu skramstīdams, Grunduls saklupa ceļos. Bet tūliņ gan cēlās augšā — kluss, kā izbrīnījies. Paskatījās uz biedriem, izklaidīgu skatu pameta riņķī apkārt.

Bet Pūpols un Apse palika gluži traki no dusmām.

Pūpols, zobus griezdams, gaŗi locīdams gaudoja kā vilks. Apse izšāva. Lode spindzēdama izurba jumta reni un aizskrēja gaisā. Šāviena sadūšināts, Pūpols ķēra no ielas zirgu samītās, mēslainās sniega pikas un svieda baltai uguns bumbai virs galvas. Zināms, trāpīt nevarēja.

Dusmās un troksnī viņi nedzirdēja spiedzošos svilpienus, kas jau labu brīdi skanēja pa tuvējām šķērsieliņām. Policijas kārtībnieku uniformas un naktssargu resnās rungas un sarkanās sejas pamanīja tikai tad, kad bij no visām pusēm ieslēgti.

Mazāk sapratas, vairāk instinkta dzīti, saklupa kamanās. Bet ormanis ij nedomāja bēgt. Viens kārtībnieks saņēma zirgiem pie galvas, citi nostājās kamanām riņķī un tā lēnām sāka kustēties uz policijas iecirkņa pusi.

Ormaņi smējās vēderus turēdami un aizvadīja braucējus ciniskām zobgalībām. Plaši atvērtās durvīs stāvēja drukns, bakurētains cilvēks un vienaldzīgi noskatījās. Aiz viņiem rēgojās kaudzēm sakārti mēteļi gar abām koridora sienām un apakšā izjaukta strīpa kalošu.

Trīs biedri ari kamanās vēl ālējās. Lamāja kārtībniekus, gānījās paši. Apse sāka atkal savu revolveru cilāt. Bet Grunduls atņēma viņam to un noslēpa kur kamanās.

Ālējās un trokšņoja ari iecirknī. Tikai pateicoties Apsem labi pazīstamam pristava palīgam, viņus neapcietināja, bet pēc protokola sastādīšanas izraidīja laukā. Meklēja ari revolveri, bet nedabūja. Kamanās pačamdīt tiem neienāca prātā.

Gaismiņa jau svīda, kad viņi iegriezās savā ielā. Pamazām visi bij noguruši un palikuši klusāki. Bet pie durvīm atkal izcēlās skandals ar ormani. Tas prasīja piecpadsmit rubuļus, bet braucēji negribēja vairāk dot, kā desmit. Kad viņi griezās uz durvīm, ormanis, gluži traks no dusmām, nazi izrāvis klupa tiem ceļā.

„Noduršu..." viņš šņāca. „Samaksājat, utes nolādētie!"

Grundulim bij kabatā Apses revolvers, tomēr viņš nobijās tā, ka nevarēja no vietas pakustēties. Drebošu roku iegrūda kabatā, izvilka sauju papīra un sudraba naudas un pasvieda aizkaitinātam ormanim.

Gurdeni, attāļinādamies, kā migdami nožvadzēja zvārguli.

Biedri sagāja iekša.

Ilgi viņi kāpa pa krēslajām trepēm. Bezgala gaŗas un stāvas tās bij. Nesadegusi gāze un ogles smirdēja. Kājas it kā lipa pie pakāpieniem, ceļgali gņūza. Galva reiba, bij gŗūti un nelabi. Jo tuvāk nāca dzīvoklim, jo lielāks un smagāks auga riebums pret to, pret sevi — pret visu, ko skāra jutekļi, jūtas un doma ...

Pirmais uzrāpās Pūpols. Brītiņu gar atslēgu darbojies, pamanīja, ka durvis nemaz nav aizslēgtas. Pārāk piedzēries, lai par to brīnītos. Iegāja iekšā un gar sienu turēdamies virzījās uz savu istabu. Tāpat viņam pakaļ virzījās Apse.

Bet Grundulim ar visu reibumu izlikās savādi, ka durvis vaļā. Un vēl savādāki tas, ka, āra durvīm vaļā veroties, Grīna durvis vērās ciet... Viņš to redzēja gluži skaidri un nešaubījās. Tikai tagad atminējās, ka Grīns viņiem tur bij nozudis. Atminējās vēl daudz ko no agrākā slepus novērotā, nepārdomātā un neizprastā.

Savāds karstums izskrēja pa dzīslām. Viņš pavēra Grīna durvis un pabāza galvu pa tām. Logam aizlaists tumši-zils aizkars priekšā. Istabiņa pustumša.

Bet tomēr Grunduls saskatīja, ka Grīns gultā griezās ar seju pret sienu un vilka segu pār galvu. Grunduls instinktivi palocīja galvu, it kā sevī kaut kādu klusu spriedumu apstiprinādams, klusu un rūpīgi aizvēra Grīna durvis un griezās uz ķēķi. Ķēķa durvis bij pusviru. Grunduls palocīja galvu. Atvēra un iegāja iekšā. Te logs bij rīta pusē, baltu aizkaru aizsegts, tāpēc gaišāks. Visu varēja puslīdz skaidri saredzēt.

Mariannas kundze, vienā kreklā, sēdēja uz gultas malas, rokām katru savā pusē atspiedusies. Līdz ceļiem kailās baltās kājas iegrimušas lāčādas paklājā tā, ka pēdas pavisam pazudušas. Vienā rokā un plecā bij redzamas palaga vīļu iespiestas šņīpas. Mati izjaukti un izpūruši. Acu plakstiņi gurdeni, acis un seja neizgulēta miega un savādas saldas luteklības pilna.

Nemaz nebij uztraukta, ne izbrīnējusies par Grunduļa spējo iebrukumu. Nožāvojās, salika rokas par galvu, saldi izstaipījās.

„Ā ..." viņa nostiepa savā zemajā, mīkstajā, drusku it kā aizsmakušā balsī. „Mani jauni kungi tikai tagad vēl nāk mājās... Žagarus gan vajadzētu ..."

Grunduls neskatījās uz viņu, bet istabā apkārt. Uz krēsliem, uz kumodes un tāpat zemē nekārtīgi izsvaidīti, kā steigā norauti mētājās Mariannas kundzes apģērba gabali. Kā dumjš, viņš piegāja, pacēla garu baltu zeķi un aplūkoja to.

Mariannas kundze sāka skaisties.

„Ko jūs te meklējat?"

„Neko..." viņš nomurmināja. Piegāja, pieliecies ieskatījās Mariannas kundzei taisni acīs. Viņa seja bij drūma, kā nedzīva, mati izlīduši no cepures, ūsas nošļukušas mutei pāri. Atliekdamies viņš uz maza naktsgaldiņa pamanīja Grīna papirosu etviju. Vaļā atvērta, ar trim neizpīpotiem papirosiem, tā tur stāvēja līdzās Mariannas kundzes kabatas pulksteņa kārbiņai. Bet aiz tās dzeltena Sibirijas akmeņa kļavlapas veidīgais pelnu trauciņš pilns nopīpotiem papirosu galiem ...

Grunduls atkal apstiprinādams palocīja galvu.

Mariannas kundze noprata, ka viņš piedzēries. Pasmējās.

„Ejat nu labāk gulēt... Jūs nevarat lāgā kājas nostāvēt... Ak, žagarus, žagarus..." Tad, pamanījusi Grunduļa skatu, pielika: „Jums pīpot gribas? Ņemat vien. Tie Grīna... mēs te vakar... sēdējām un pļāpājām ..."

„Paldies ..." Grunduls kā bez jēgas nošļupstēja. Paņēma vienu papirosu, iesprauda apkaltušajās nejūtīgās lūpās un griezās uz durvīm.

Koridorā viņam visas nakts reibums sagula smadzenēs. Papiross izkrita no mutes. Viņš sāka grīļoties un, tāpat kā Apse ar Pūpolu, pie sienas balstīdamies vilkās uz savu istabiņu.

Izvilka no vienas mēteļa iekškabatas pudeli konjaka un nolika uz galdiņa, no otras izvilka otru un ari nolika. Izvilka Apses revolveri, bet, drusciņ rokās pagrozījis, iebāza atpakaļ. Tad, tāpat mēteli mugurā, cepuri galvā, kalošām kājās, atzvēlās šķērsām uz kušetes. Mugura atbalstījās pret sienu, galva saliecās uz priekšu, cepure nošļuka uz pieres. Kājas, sakrustotas, virs kamašām sakāpušām biksēm, tālu pār istabu izstieptas.

Smagie acu plakstiņi aizvērās, bet ne pavisam. Maza šķirbiņa palika vaļā. Pa to melni tvīkstoši redzokli nekustēdamies vērās nezin no kurienes cēlušās dzeltenā plankumā griestos.

Bet pamazām dzirkstošās acu šķirbiņas sāka tā kā apmigloties, kā pildīties. Tad skropstu galos lēnām sasūcās lielas, spodras piles un rīta spožumā vizēdamas nobira ūsās un uz mēteļa. Nobira un sasūcās atkal...

Mariannas kundze torīt agri posās. Svētdienā pēc vīra nāves viņa ikgadus gāja pie dievgalda. Tas viņas svinīgākais un svarīgākais gājiens. Dziļi dievbijīga un mazlietiņ māņticīga, viņa visādi centās uzturēt labas un draudzīgas attiecības pret nelaiķa vīra dvēseli. Viņai nezin kāpēc likās, ka ar šo gājienu tam izdara vislielāko pakalpojumu, kādu viņš var vēlēties, vai prasīt.

Apteksne uz šo rītu bij paziņota par stundu agrāk. Taču darba viņai bij mazāk, nekā citām dienām. Tikai Grīna istaba uzkopjama — pārējie pansionari necēlās. Grīns taisījās pavadīt Mariannas kundzi.

Mariannas kundze ģērbās un posās gandrīz tikpat rūpīgi, kā toreiz, kad ar savu nelaiķa vīru gāja pie laulībām. Sprogāja matus, seju un rokas ieberzēja ar smaršojošu krēmu un tad viegli noputināja ar rīsa pulveri, lai izskatītos interesanti bāla. Auskarus nelika, gredzenus nomauca no pirkstiem. Uzvilkās melnu kleiti, melnus zābakus sudraba kņopītem, melnus cimdus, uzlikās mazu, melnu, graciozu cepurīti...

Aizgāja ēdamistabā pie lielā spoguļa. Grozījās, aplūkoja sevi no priekšas, aplūkoja pār plecu. Iedomāja, ka nākošā divdesmitā, kad pansionari samaksās, jānopērk otrs spogulis, ko nostādīt pie otras sienas pretī, lai sevi reizē var apskatīt no priekšas un no mugurpuses.

Lūkojas un domāja, ka nelaiķis šodien ieraudzīs viņu šitādu... Saviebs atkal savu plato, dumjo muti muļķīgā smaidā... Un atkal viņa acīs taukaiņi, viltīgi atmirdzēs pazīstamā vēlēšanās ... Un žēlums par to, ka viņa tik svēta, tāļa un neaizsniedzama... Un greizsirdība par to, ka viņa tik skaista, dzīva un citam pieejama, bet viņš — nomiris, nesmuks un nemīlēts ...

Klusiņām saldi iesmējās un koķeti atmeta galvu atpakaļ. Un nemaz nesatrūkās, kad divas glaudīgas rokas to no mugurpuses saķēra ap krūtīm. Karsti elpojoša mute liecās pie kakla.

Bet Mariannas kundze acumirklī atģidās.

„Nē, nē ..." viņa kategoriski atraidoši čukstēja, atliecas nost un tad pavisam izraisījās. „Šorīt nē... Iedomā, kas šodien par dienu."

Grīns nemaz nejutās aizskarts. Ari pats palika visai nopietns. Palocīja galvu, padomāja, drusciņ nopūtās. Piegāja pie spoguļa, drusciņ pakārtoja matus, sagrieza slipsi.

Turpu viņi brauca braukšus. Grīns zem kamanu segas turēja Mariannas roku savējā, brīžam spieda, brīžam ar pirkstu kutināja delnu. Un brīžam viņas mute savilkās smaidā. Bet tikai uz īsu acumirkli. Viņa tūliņ atkal palika nopietna, drusciņ skumīga, drusciņ domīga, drusciņ melancholiski rezignējoša.

Pa visu pilsētu dimdēja baznīcas zvani. Pa visiem trotuāriem plūda melnas cilvēku straumes. Pilsēta steidzās aiznest dievam, kas dievam pieder. Un simtām acu jūsmīgi kustinātas, noskatījās uz diviem ārkārtīgi nopietniem, redzami dievbijīgiem cilvēkiem, kas svētas domas domādami aizbrauca gaŗām uz dievnamu.

Kamanas viegli slīdēja pa mazlietiņ pielaidušos sniedziņu. Zvārgulīši žirgti džingstēja. Pār jumtiem līgoja lielo zvanu dimdoņa. No trotuāriem raudzījās sajūsminātas mīlas acis. Mīksti un mīļi palika ap sirdi...

Jauks tāds brauciens uz mīļo baznīcu!

Baznīcā ērģeles jau spiedza preludiju. Šis ērģelnieks bij no labākas sugas ļaudīm un stingri šķīra latviešu dievkalpošanu no vāciskās. Vai nu dusmīgs par to, ka jau priekš deviņiem jāceļas, vai rēķinādams, ka latviešu ausīm, sapratai, muzikas sajūtai un dievbijībai tā vajadzīgs, spēlēja griezīgām, pļerkstošām, kā šķērsujuku samestām skaņām. Kā vesels tūkstots izmērdētu kaķu, viņas ložņāja ap stāvajām gotiskajām velvēm, skrāpējās nagiem, atņirgtiem zobiem ņerkstēja un kauca. Bet baznīcēni cēla augšup rāmus skatus, dziļā pārliecībā, ka tas par viņu grēkiem un ka tā vajadzīgs.

Mariannas kundze ar Grīnu ilgi tupēja uz ceļiem pie sava sola zemē. Grīns gan jau sen bij tēva reizi noskaitījis, bet kad Mariannas kundze necēlās, necēlās viņš ari. Pirmo dziesmu dziedādams aplaida acis apkārt un pamanīja korī savas vakarvakara skolnieces. Palika vēl labāk un patīkamāk ap sirdi, apzinoties, ka viņš te sēd, varbūt ari no citiem stūriem savu skolēnu aplūkots, par dzīvu paraugu un uzmudinājumu.

Kad Mariannas kundze aizgāja pie dievgalda, viņš lūkojās tai pakaļ, kamēr vien tā drūzmā nepazuda. Viņam bij tik svēti un mīļi ap sirdi, ka asaras sakāpa acīs. Vēl reiz paskatījās uz augšu, kur no kora uz viņu lūkojās skolnieces, nokāsējās un ar sparu un sajūsmu iekrita tikko sāktā dziesmā: Ak debes-maizīte, kas uzsvērs tev' ar naudu... Visus septiņus pantus viņš nodziedāja līdzi tik skaņā un intonetā balsī, ka no priekšējiem soliem griezās apkārt un skatījās viņā.

Un kad Mariannas kundze pa šauro ieliņu drūzma lēnam naca atpakaļ — sēri-nopietna, apmierināti-laimīga, svaigi-skaista, valgām acīm un mazliet šķelmīgi ievilktiem lūpu kaktiņiem, viņu pārņēma tāds viegls, uzbudinošs prieks, ka viņš tikko noturējās neskrējis tai pretī.

Viņš apzinājās, ka bij liels grēcinieks — ak! viņš jau nemaz neslēpa savus pārkāpumus ... Bet ari to viņš sajuta gluži skaidri; lai ko noziedzies, lai ko vēl noziegtos — te bij piedošanas un salīdzināšanas vieta. Te apklusa viss nemiers, visas šaubas un bailes, un cilvēks priecīgs varēja iet uz māju. Šurp viņš gribēja bieži atnākt... arvienu, arvienu!

Laukā ejot ērģeles gaudoja vēl griezīgāk kā sākuma. Bet tad uz reizes aprāvās, acumirklī it kā apdomājas un tad sāka žužināt klusiņām, maigi, kā šupuļa dziesmā ... Baznīcā sāka nākt vācu draudze.

Uz platām granita trepēm Grīns sastapa līgavu ar viņas māti. Viņš ar Mariannas kundzi bij kāpienu vienā galā, viņas otrā. Tomēr viņi saredzējās. Kā iedzelts, viņš norāva cepuri, pagaidīja brītiņu, kamēr noiet starpā aizstājušies ļaudis un tad ar nemākslotu cienību dziļi paklanījās. Viņas abas palocīja galvas un Grīns skaidri redzēja: ja nebūtu uz baznīcas trepēm, līgava viņam žēlīgi uzsmaidītu...

Viņš ar Mariannas kundzi nokāpa zemē, līgava ar savu māti uzkāpa augšā pa platajām granita trepēm.

Bet visiem par galvu dimdēja baznīcas zvans...

Grunduls ilgi sēdēja pret sienu atzvēlies. Brīžiem acis aizvērās un viņš, pusmiegā, pusnomodā, maldījās pa visvisādiem nejaukiem murgiem. Šausmas viņu māca. Brīžiem drebuļi kratīja visu augumu, mugura palika slapja, piere norasoja aukstām sviedru lāsēm. Bet viņš tomēr necēlās un nemainīja savu stāvokli, pat nepakustējās.

Pašam neapzinoties, acis atkal atvērās un viņš stīvi lūkojās uz dzelteno plankumu griestos. Pamazām tas palika biezāks un tumšāks un sāka tā kā plesties. Kā atmodusies milzu blakts sāka uz visām pusēm staipīt tievās ņirbīgās kājas. Atraudamās un atkal izstiepdamās tās paņēma līdzi daļu no neiznīcināmās tumšdzeltenās plāksnes, tapa resnākas un garākas. Kā izdegusi, dzeltenmelnā oglē pārvērtusies staraina zvaigzne pārsedza visus griestus. Bet auga vēl vienmēr. Asgalīgie taustekli sniedzās gar sienām uz leju, noplūda pāri visām tapetēm. Kā šķēpi no visām četrām sienām pa grīdu šaudījās cits pret citu, līdz sajuka šausmīgā, chaotiskā cīņas mutulī. Visa istaba bij pilna dzeltenas tumsas. Kā vāji caurredzams palags tinās Grunduļam ap galvu, aizspieda muti, līda degunā un ausīs. Galva pilna nejauka, šļakstoša cīnās trokšņa, mežonīgi izsalkušu kliedzienu, apmierinātas asinskāres gaviļu un samīdīto mirēju vaidu ...

Grunduls uzlēca kājās, pārbrauca roku pār seju. Acis palika skaidrākas, murgi nozuda. Galvā bij tukši un skanīgi. Skanīgi un vārīgi. Tāda kā jausma, kā pamirušu šausmu piesūkusies gaida visās cīpslās. Likās nupat nāks sitiens ... salta zibeņa dzirkstele izskries galvai cauri, saraustīs smadzeņu audus un sīkās asiņu dzīsliņas ... Pelēka masa acumirklī piesūksies pilna sarkana smaguma un tas viņu nogāzīs zemē ...

„Paģiras..." Grunduls zem sevis noteica, bet domāja citu. Piegāja pie galdiņa, atkorķēja abas pudeles un iedzēra, tāpat kaklu mutei pielicis. Pulkstens sāka sist. Grunduls skaitīja: desmit... Bet domāja pavisam citu...

Kakls no ilgā saliekuma bij stīvs un sāpēja. Likās uzpampis, ciets un auksts. Grunduls aptaustīja. Un viņam likās, ka aizskar kādu svešu un vienaldzīgu priekšmetu, ne paša miesu.

Konjaka pudeli rokā, viņš atlikās atkal uz kušetes.

Kāri, bet tomēr kā atturēdamies, nesteigdamies, lēnam dzēra un manīja, ka pamazām atkal noreibst. Bet parastais neskaidrums nekāpa galvā. Viņš domāja savu domu — dīvaiņu domu, bez sākuma un beigu. Bet domāja apzinīgi, loģiski, kaut ari tikai aizmetinājumiem, uztvērumiem, bez slēdzieniem un bez noteikta virziena. Kā aizšauta, vētras mētāta kaija, domas kūlās. Pāri svina smagas nakts debesis, bet no apakšas zalganmelnie viļņi kārām, izslāpušām mēlēm sniedzās pēc viņas.

Grunduls piecēlās. Smagām kājām, tomēr tikai drusku vien grīļodamies, izgāja koridorā.

Zināja, ka Mariannas kundzes nav mājā. Laikam šorīt dzirdējis, ka viņa taisījās uz baznīcu. Varbūt ari nebij... bet zināt viņš zināja.

Viņš pavēra ķēķa durvis, papriekš paskatījās, pēc iegāja iekšā. Apteksne, laikam, tikko aizgājusi. Trauki stāvēja glītās rindās, rūpīgi nobersti un notīrīti. Smaršoja, kā smaršo visos tīri turētos, rūpīgi izvedinātos ķēķos. Cepta sviesta un grauzdēta cukura salds aromats viegliņām kutināja nāsis.

Bet Grunduļam tas bij vienaldzīgi. Uzmanīgi, klusiņām, ka baidīdamies iztraucēt, viņš piegāja, kur aizkārtnē aiz puķota aizkara stāvēja Mariannas kundzes gulta. Uzmanīgi atvilka aizkaru, tā kā gaisma no loga aiztika tumšo spraugu.

Brīdi viņš stāvēja kā sastindzis un nemirkšķošām acīm skatījās. Dzeltena oškoka gulta ar jumtveidīgi-slīpi izgrieztiem galiem, pārsegta debeszila zīda, vatētu, lapu un sirdsveidā izliektām strīpiņām nošūtu segu ar fantastiski izrobotu palaga spiču ieloku gar malu, neaugstu no grīdas. Vienā gultas galā divi tukli spilveni sniegbaltiem pārvelkiem, otrā, uz zilās segas nomesti, gari bezpirkstu balles cimdi.

Grunduls pievilkās, noliecās pār gultu, elpu aizturējis brītiņu klausījās. Kā kad baltie, tuklie spilveni zinātu ko stāstīt... Atģidies atliecās, atskatījās. Ko viņam še vajadzēja?

Ja... Viņam gribējās paskatīties, vai Grīna etvija vēl tepat... Nebij. Ari pelnu trauciņš tukšs, nospodrināts. Tikai mazs matu pinkulītis uz tā nomests — laikam kā Mariannas kundze šorīt ķemmējusies ... –

Grunduļa seja piepeši pārvērtās. Palika otrtik pelēka, grumbaiņa un veca, kā parasts. Lūpas sakniebās, acis ļauni piemiedzās. Stīviem tērauda pirkstiem viņš saplūkāja pinkulīti. Katru matu par sevi saraustīja mazos gabaliņos, brīdi aplūkoja uz delnas, tad ar spēcīgu, dusmās degošu elpu aizpūta gaisā. Aizputēja, kā mazs, mirdzošs mākonītis. Daži matu spalīši nobira atpakaļ uz rokas, un Grunduls rauša tos nost, berzēja ar otru roku un pie drēbēm, it kā tās būtu nokarsētas adatiņas, kas asi duras miesā un dedzina.

Grīna istabā viņš nepaskatījās, bet zināja, ka tā ari tukša. Apses durvis ciet, bet koridorā varēja dzirdēt, kā viņš tur gulēdams krāca.

Grunduls iegāja Pūpola istabā.

Pūpols gulēja uz kušetes, ar plānu strīpainu segu un mēteli līdz kaklam sasedzies. Augšgalā tikai redzama lakatu apsieta galva, un lejas galā no apsegiem rēgojās laukā kaila, šaura zābaku sakropļota kāja ar aplauzītiem, netīriem nagiem.

Uz krēsla, galdiņa galā, sarāvusies, galvu rokās iespiedusi, sēdēja Pūpola māsa un raudāja. Stipri raustīdamās, bet bez asarām un bez balss raudāja. No švītraiņās sejas, apkaltušām lūpām un sarkanām, piepampušām acīm redzams, ka viņa jau ilgi, ilgi tā sēdējusi un raudājusi. Varbūt nemaz nebij gulēt gājusi... Gultiņa izskatījās neaiztikta.

Pamanījusi ienākam Grunduli, mežonīgi izspūrušiem matiem, kā nepanesamās mokās sarauktu seju, mēteli mugurā, cepuri galvā, kalošām kājās - viņa satrūkās. Tomēr ne pārlieku. Savas iekšējās cīņas vai sāpju tā aizņemta, ka ārējais tikai mazliet aizskāra viņas jūtekļus.

Grunduls atsēdās uz gultas malas.

„Nebīstaties neko, Elzas jaunkundz ..." viņš sacīja skaidrā, bet svešā balsī. „Šodien es neesmu piedzēries ... Tas ir — šorīt es atkal esmu piedzēries ... Bet ne tā, kā vakar ... Šodien ir pavisam cits."

Kā savas balss izbijies, viņš pieliecies skatījās uz Elzu. Un sastapa viņas klīstošo, pārmērīgās dvēseles sāpēs vibrējošo, bezlaika uzmodinātas, apvainotas un pazemotas sievietes skatu. Noslēpumaini drūmas bij šīs lielās acis. Iz viņām raudzījās mirējs bērns un dzimstoša sieviete — viens nelaikā miris, otrs nelaikā dzimis, abi sāpju saraukti, samaitāti, sakropļoti.

Kas ass un nenorijams iespiedās Grunduļam kaklā. No šī acumirkļa viņš sāka runāt zemā, iesmakušā balsī.

Klusēt viņš nevarēja. Viņam bij jārunā. Viņam likās, ka viņš nepielūdzama tiesneša priekšā, ka tas tā kā tā visu redz, ka viņam sava paša labā jāizstāsta viss.

Smadzenes strādāja savādi. Kā kādā nomales kinematogrāfā, atmiņā uzmirdzēja vibrējošas, spilgti, pārāk spilgti apgaismotas bildes. Uzmirdzēja, bet tajā pašā acumirklī sāka tumst, nākošās, tuvojošās bildes pakrēslī. Pilnīgi neapdzisa, tikai saļodzījās, kontūras komiski, karikaturiski samainījās, saplūda un pret pelēko ņirbošo fonu pēkšņi izradās jauna bilde, tikpat spilgta, tikpat vibrējoša.

Viņš runāja. Bet mēle nepaguva attēlot to, kas notika smadzenēs. Pats šīs dīvaiņās skrejošās panorāmas pārsteigts, bieži palika pusvārdā. Apklusa, tad sāka no jauna, pavisam ko citu un no citas vietas. Dzīvi un strauji iesāka, pamazām palika lēnāks, valoda sāka mesties, mežģīties, aptrūkt...

„Jūsu brālis ir neģēlis ..." viņš sacīja iesmakušā, bet tāļu sadzirdamā balsī, elkoņus uz ceļiem atstutējis, plaukstām galvu apņēmis, grīdā skatīdamies.

„Mēs esam lieli draugi... mēs izliekamies par draugiem, bet īstenībā viņš man svešs un pretīgs kā blaugznains klaidoņa suns, kas uz ielas pieskrien klāt. Bet tā mēs visi cits pret citu ... Neviens nav labāks ... Nav neviena godīga cilvēka..."

Viņš atņēma rokas no sejas, pieliecies cieši, kā tuvredzīgs skatījās uz Elzu.

„Ko jūs tur gājāt? Kā jums tur vajadzēja? Kādēļ jūs sēdējāt ar viņiem pie galda? Kam jūs dzērāt, kad viņi deva? Vai jūs neredzējāt glāzē ģifti? Visur ģifts: acīs, mēlē, pirkstos — visur vīriešu būtne ir ģifts pilna. Viņi jūs aiztika saviem netīriem pirkstiem, savām smirdošām lūpām ... Jūs esat saģiftēta ... Pazudis cilvēks ... Nolādēts cilvēks ..."

Dobjš sāpju kliedziens izlauzās Elzai pār lūpām. Ne vājprātīga cilvēka muldoņu — pravieša balsi viņa dzirdēja. Nu skaļi un skaidri izdzirdēja to, kas pašai visu laiku dobji dunēja apziņā. Viņa aizspieda acis abām rokām un sakņupuši dauzīja pieri pret galdu.

Bet Grunduls atkal skatījās grīdā.

„Nebūtu Grīns... es būtu. Katrā ziņā būtu — tāpat kā viņš. Bet tomēr man vajadzēja ar pudeli pārsist viņam galvu. Taisni pa vidu, pa balto tauko celiņu. Kā maiss viņš apveltos un viņa angļu fasona uzvalks mirktu melnu, netīru asiņu peļķē ... Mariannas kundze gaudotu... kā vilku māte, kam atņem bērnu."

Viņš izberzēja acis un spēcīgi nopurināja galvu. Cepure sabruka uz pieres.

„Balti spilveni... zila, lapām un sirdīm izšūta zīda sega... Mazs matu pinkulītis ..." Viņš aizrāvās, kā asaru nomākts. „Bet uz galda Grīna papirosu etvija... un pelnu trauciņš, pilns nopīpotiem papirosu galiem ... Es jau sen nopratu ... bet negribēju ticēt... Nevarēju ticēt..."

Uz acumirkli viņš it ka atjēdzas. Paskatījās atkal uz Elzu.

„Atvainojat, es esmu piedzēries. Pats nezinu, ko runāju ... Bet šodien nav tas, kas vakar ... Nebaidāties...

Kāpēc jūs nu raudat? Ko tas palīdz... Kādēļ jūs braucāt šurp?" Spējās dusmās viņš trieca ar dūri pret gultas malu. „Jūs ... nolādētā ... jūs nelaimīgā! Vai tad jūs neredzat, kas še par vietu! Liekulība, mānīšanās... tukšums... nešķīstība ..."

„Pedagogs... jaunās paaudzes audzinātājs! Morales mācītājs! ... Bet uz nepieaugušām meitenēm glūn. Un pie tam viņam vēl līgava... Un es ... es lienu un pa durvju šķirbu lūkojos... Un grūžu citiem pie sāniem ... un saujā smejos ... smejos un lienu atkal... Tāpēc ka esmu tāds pats. Tāpēc, ka mana miesa līdz beidzamai cīpsliņai ģifts piesūkusies ..."

„Šodien mēs ejam baznīcā... bet vakar kur bijām? ... Ha, ha, ha! ... Atvainojat, jaunkundz, bet joku te divreiz tik, kā nopietnības. Vai tad jūs nevarat iedomāties, kāpēc mums vakar bij ilgāk jāpaliek koncertā? Vai jūs tiešām nezinat, kur šādi izdzīves vakari arvienu nobeidzas. Nevar būt... Jūs tikai izliekaties, ka nezinat! ... Vai veselu spaini parfima uz galvas uzlējusi... Veca, bet iztaisās par skuķi skolas gados ... Tfu! vēmiens griežas ...

Tas ar to sarkano, baku rētaino seju Cik smagi speŗ! cik sāpīgi speŗ..."

Viņš piepeši iekrita uz mutes gultā, aizspieda ausis abām rokām, it kā kāds cits, ne viņš pats visu to būtu stāstījis.

Elza, drusku savaldījusies, atkal uz rokām atspiedusies, ka hipnotizēta skatījās platām, nemirkšķošām acīm, pavērtu, dziļās elsās raustošos muti.

„Dubļi... riebīgi dubļi..." Grunduls čukstoši atsāka, gluži pelēku, kā pamirušu seju, bet rokām sirdīgi žestikulēdams, kā no kā nostkratīdamies. „Un kādēļ es brienu pa viņiem?... Astoto gadu jau studēju... un vēl nebeigšu! Mana nabaga māte mirst badu, brālis bez krekla staigā... Es dzeru un taisu jokus... Uz lekcijām jāiet — — es taisu jokus, lai būtu ko pasmieties ... kādam ticības mācības skolotajam, kādam koleģiju sekretarīšam ... Kādam memmes dēliņam, kas nekā nav mācījies un nekā neizmācīsies... Kas es par cilvēku biju, kad atnācu! ... No viena papirosa apreibu ... Dienām urbos savā ķimijā — — pirmā kursa students, jau taisīju patstāvīgus mēģinājumus, par kuriem profesori brīnījās ... Un kas nu no manis ... Beigts esmu, pavisam beigts ..."

Atskanēja savāds troksnis. Laikam viņš grieza zobus.

„Paša vaina... nē, paša vien ne. Viņi ari ir vainīgi visi... Visi velk lejā ... kā svina gabals kaklā pakārts, velk dubļos. Kas es tagad varēju būt par cilvēku... Bet nē! — man vajadzēja sacensties ar šitiem ģeķiem ... Gribējās būt gudrākajam šajā idiotu barā. It kā gudrākais idiots nebūtu idiots! Vienu brošūru izlasījis, nezināju kā plātīties ... Iekšķīgi sarku pats, bet nerimos, tāpēc ka viņiem patikās, kad tik gudri runāju. Drūms un kluss cilvēks esmu no dabas. Bet man bij kauns no savas sejas — te kaunās no visa, kas īsts — — Izrādījos, it kā man viņa tikai pa jokam tāda. It kā man pastāvīgi aušības un joki prātā..."

Viņš pacēlās, pienāca Elzai tuvāk. Rokām atspiedās uz galda, pieliecās.

„Tādēļ ka viņa... tādēļ ka Mariannas kundze mīl jokus un jautras sejas ... Muļķis — es domāju... sen visu manīju, bet cerēju... Idiots beidzamais!... Tagad pat, gribu un nevaru no vienām domām tikt vaļā. Kā grauzēja tārps urbjas galvā... Es viņu ienīstu, kā savas dzīves lāstu... savām rokām es viņu nožņaugtu ... Muļķe ... netikle ... Un tomēr esmu gatavs uz vēdera līst viņas priekšā... skūpstīt viņas netīro svārku vīli... Lai viņa min kāju uz manas galvas ..."

Piepeši viņš tā kā atmodās. Atrāvās no galda, acumirkli klusi skatījās Elzā. Un balss viņam atkal, kā pirmiņ, bij sveša, neskaņa. Un svelošas dusmas skanēja viņa balsī, kvēloja acīs.

„Ko jūs nācāt šurp? Jūs, vieglprātīgais, ārprātīgais cilvēks! Vai jums nebij vietas turpat nomalē, klusā, mierīgā mazpilsētas kaktā, papiņa un mammiņas aizvējā? Ko tad jūs te domājāt sagūt? Nu ko?... Sakat, ko?"

Izskatījās tā, ka viņš taisītos tai dūrēm gāzties virsū. Bet viņai, par brīnumu, nemaz nebija bail. Lielām, skaidrām acīm viņa skatījās Grundulim sarauktā sejā un juta, ka ar visu nelaimi un visām sāpēm viņa tomēr dvēselē spēcīgāka kā šis lielais, satriektais cilvēks. Riebums pret viņu atvilkās kur sirds dibinējā kaktā. Viņu pārņēma žēlums.

„Apmierinaties ..." viņa rāmi teica. „Jūs neesat īsti veseli."

Viņš skatījās un neticēja, ka ta vel viņu pašu žēlo...

„Man ir paģiras, tas tiesa... Un jauns reibums man ir - tas ari tiesa... Es viņu izgulēšu. Bet jūs..."

Viņš aprāva un cieši skatījās viņā.

„Ejat labāk izguļaties ..." viņa skubināja.

„Ja, ja..." Grunduls, nedomādams, atņurdēja un tikai skatījās viņā kā brīnumā.

Viņa paceļas kājās.

„Iesim... es jūs aizvedīšu."

Viņa gribēja to ņemt zem rokas, bet vecais riebums pārmāca atkal. Nē, to viņa nevarēja. Par daudz netīrs viņš bij. Likās, no apvalkātā mēteļa, no dubļainām kalošām — no visa viņa auguma nāca nelaba smaka.

„Nākat," viņa aicināja un gāja pa priekšu, kā kad viņš pats nezinātu ceļa atpakaļ uz savu istabiņu.

Grīļodamies, drīz vienā, drīz otrā sienā atturēdamies, viņš pa koridoru steidzās tai uz pēdām pakaļ. Un viņam ari likās, ka pats viņš aizmirsis, kur jāiet.

„Sežaties!" Elza sacīja, viņa istabas vidū nostājusies un uz kušeti rādīdama.

„Ja, ja..." viņš nevarīgi nomurmināja un mudīgi apsēdās.

Nesaprašanā viņa lūkojās uz to.

„Bet papriekšu tak varējāt noģērbties..."

„Ja, ja..." viņš atkal mudīgi attrauca un noliecās, it kā ko grīdā aplūkotu.

Viņa ar' pieliecās tuvāk.

„Jūs raudat, Grunduļa kungs! Kāpēc jūs raudat?"

Viņš, laikam, nedzirdēja. Lielas, skaidras lāses no garajām skropstām cita pēc citas mudīgi pilēja zemē.

Elza brīdi stāvēja un skatījās. Un pamazām viņai atkal uznāca riebums pret šo nevarīgo, sakņupušo, raudošo vīrieti. Nekas sievietei nav tik pretīgs, kā nespēcīgs vīrietis. Viņa apgriezās un gandrīz skriešus izskrēja laukā.

Aiz Apses durvīm bij dzirdama miegaina kāsēšana. Viņa notrīsēja vispāri augumam un, brāļa istabiņā iegājusi, aizslēdza durvis.

Pūpols gulēja, kā gulējis. Smagā, neizgulētā reibonī nebij pakustējies. Netīrā kāja tāpat kā pirmiņ rēgojās no apsegas laukā. Elza gribēja iet, uzmest tai kādu drēbes gabalu virsū. Bet nevarēja — riebās... Kā mironis — — viņa nodomāja un novērsās.

Kušetes galā kaut kas bij nomests. Viņa noliecās: brāļa naudas maks. Noģērbjoties, laikam izkritis. Viņa paņēma, attaisīja, izlūkoja viņa saturu. Trīsdesmit rubļu papīra naudā un vēl daži vaŗa gabali. Viņa lūkojās uz saņurcītiem, notraipītiem papīriem un pamazām atkal nogrima sāpju pilnā gŗūtsirdībā.

Grunduls pasniedzās pēc konjaka pudeles un ievilka krietnu malku. Asaras tūliņ mitējās. Un tā viņš ar maziem starpbrīžiem dzēra, kamēr pudele bij tukša. Vēl tukšu viņš to reizes trīs, četras lika pie mutes, līdz atģidās, ka tukša. Nometa uz grīdas un pasniedzās pēc otras. Dzēra atkal.

Bet smadzenes pa tam strādāja nemitēdamās. Aprautas, nesakarīgas domas kā vētras dzenāti un izkaisīti putni vīciņoja pa galvu. Kā viesulis šņāca ausīs un palika arvienu briesmīgāks. Nervu sīkākās cīpsliņas trīsēja, raustījās, samezglojās kā no tuva, milzīga ugunskura..

Dzirdēja, ka pārnāca Grīns ar Mariannas kundzi.

Dzirdēja viņu soļus, balsis, durvju virāšanu un citu troksni. Bet domāja vien savu. Cēla tikai pudeli pie mutes, bet neiedzēris atkal nolaida.

Piepeši nometa pudeli zemē, piecēlās kājās un klausījās. Brūnais šķidrums guldzieniem tecēja no pudeles laukā un tievā strīpā plūda pa grīdu projām. Viņš lūkojās uz to, un viņa acis iedegās. Un klausījās. Nekas nebij dzirdams, bet viņš tomēr dzirdēja. Taisni tāpēc dzirdēja ...

Klusiņām viņš izgāja koridorā un plaši atgrūda ēdamistabas durvis.

Grīns ar Mariannas kundzi sēdēja aiz galda cieši blakus. Abi sārti, svaigi, apmierināti un laimīgi. Durvīm veŗoties viņš, mazliet satraucēts, atņēma roku no viņas vidukļa. Paskatījās uz Grunduli un pasmējās par viņa jocīgo izskatu.

„Tu jau atkal ceļā?"

Ne vārda neteicis, pat lāga nepaskatījies, Grunduls izvilka no kabatas Apses revolveri un izšāva. Lode ķēra spoguli. Nošņirkstēja, noskanēja sīkām stikla adatiņām grīdā sabirstot. Melns caurums ar fantastiskiem stariem rēgojās pretī. Un Grunduls ieraudzīja savu augumu un seju kā tūkstoš nažiem sagraizītu un riebīgi saķēmotu.

Komiski pārgrieztām acīm, vaļējām mutēm Grīns un Mariannas kundze skatījās uz viņu.

Viņš izšāva otrreiz. Lode izurbās galda malai cauri un saplēsa Grīnam jaunās angļu fasona bikses. Kā nopļauts, ticības mācību skolotājs atmuguriski nogāzās uz grīdas. Izšāva trešo reizi. Mariannas kundze iebrēcās un saķēra labo roku, no kuras sarkana straume šļācās uz balto galdsegu.

Grunduls pagriezās uz iešanu. Tad, it kā atminējies, ielika revolvera stobru mutē, un nospieda gaili... Salta zibeņa dzirkstele izskrēja galvai cauri, saraustīja smadzeņu audus un sīkās asiņu dzīsliņas. Pelēkā masa acumirklī piesūcās pilna sarkana smaguma un tas viņu nogāza zemē.

Otrā daļa

Zem stacijas apsnigušā stikla jumta trešās klases vagons gandrīz pavisam tumšs. Agrs vēl: četrdesmit minūtes līdz vilciena noiešanai — ļaužu vagonos vēl maz. Pirmie nācēji izstaigāja visu krēslo telpu no viena gala līdz otram, vērodami, meklēdami un salīdzinādami aplūkoja pēc kārtas visus netīros, nobružītos solus, it kā te kāds būtu labāks par citiem.

Pūpols, kā nāca pa durvīm, tā iegriezās šaurā aizdurvju spraugā un gandrīz krišus nokrita uz vienīgā sola. Bieza sarmas kārta iekšpusē aizsegusi logu. Pa nemitīgi virājamām durvīm vilka nepatīkams saltums ar apslāpētu, tomēr ārkārtīgi riebīgu klozeta smaku. Pūpols nekā nevēroja. Ievirzījās stūrī pie loga, samauca cepuri uz acīm, rokas ievīstīja savā mākslinieka pelerinā ar lielo apaļo saktu uz krūtīm, kājas ar netīrām kalošām izstiepa līdz pretsienai un tūliņ sāka snaust. Šķidrā sapinkājusies bārdiņa izliecās uz augšu pāri apkaklei. Caur slapjām ūsām rēgojās neapslēpjamie dzeltenie augšas priekšzobi. Plakstiņi, kā mīksti izbružātas lupatas, noļuva pāri acīm līdz pat tumšzilajiem apakšacu gredzeniem. Prāvais kumpainais deguns sīca svilpstošu šņācienu.

Klusiņām, tāpat nekā nevērodama, Elza nosēdās brālim līdzās. Pa gabaliņu — tā kā trešajam vēl bij vietas starpā. Kā ko gaidīdama, kā ko domādama, kā pūlēdamās atcerēties sēdēja mazliet uz priekšu sakņupusi, rokas no uzroča neizvilkusi, pusviru muti. Platām brūnām acīm lūkojās aizsalušā logā.

Vagons pamazām pildījās. Pa durvīm nemitīgi spraucās iekšā pasažieri, troksnis palika arvienu skaļāks un dažādīgāks. Nu jau vairs nemeklējās, sēdās, kur tikai manīja brīvu vietu. Pūpoliem blakus viens pēc otra nosēdās vēl divi — saspieda viņus cieši blakus. Aiz muguras atzveltņa otrā pusē klaudzināja un bružājās. Virs galvas plauktā kŗāva maisus, saiņus un kurvjus. Atšķetinājies virves gals izlocījās augšā un nokārās šajā pusē lejā, tepat līdz Pūpola galvai.

Elza raudzījās tukšā logā un nemanīja, ka tas pamazam paliek tumšāks. Izgāja cauri kalpotāji ar trepēm, aizdedzināja gāzes radziņus zem spodrā stikla kupola. Vagonā tapa tā kā siltāki un mīlīgāki. Vilcienam piestājās lokomotive. Vagoni skanēdami, klaudzēdami sagrūdās un sadrebēja. Elza it kā pamodās un ari notrīsēja. Atminējusies izvilka rokas no uzroča. Tas nokrita zemē un aizripoja līdz sienai. Viņa to nepamanīja. Stulbām acīm skatījās linjētā, zilu zīmuli aprakstītā telegramas papīrā.

Daudz tur nekā nebij. Un kas tur bij, to viņa jau sen zināja no galvas: „Nevajag ārsta. Tēvs nomira. Braucat. Māte ..."

Pusotras rindas... Bet kā viņas sāpēja, satrieca un salieca! Kā līki atskabargaiņi dzenoli šie zilie burti līda krūtīs un dzēla, kur tikai slepenāks un vārīgāks. Kā asi ņirbīgi spali sabira acīs un sīvs slapjums tur sasūcās no viņiem. Bet laukā nekas nespiedās. Brūni, nekustīgi acu redzokļi mirka spīdīga slapjuma un viņos atplaiksnījās stulbas bezmēra mokas un izmisums. Bālā seja no ilgām sāpēm un raudām palikusi kā sastingušiem vaibstiem, nekustīga un neglīta. Melnā filca cepurīte nošķiebta galvā. Bize pa pusei vaļā atrisuši. Sarkanā lentiņa atsējusies, nostiepusies pār plāno, apdilušo mētelīti.

Blakus sēdētaja vārīgi piedūra Elzai. Viņai uzrocis nokritis — teica vāciski, žīdu izloksnē. Un kad Elza neklausījas, atkārtoja latviski. Un kamēr Elza pievāca uzroci, ziņkārīgas acis no sāniem kāri lūkojas svešiem burtiem aprakstītā papīrītī. Adīta, bumbuļaina vilnas lakata ierāmēta kalsnēja seja par varu mēģināja simulēt līdzcietību.

Vilciens bij sācis kustēties. Ugunis skrēja gar logiem un apdzisa tumsā. Elza vienaldzīgi skatījās logā un koda apakšlūpu zobos, valdīdama raudas, kas krūtis plēsa pušu. Brālis, klanīdamies, skaļi šņāca.

„Jums gan lai lielas bēdas?" Elzai pie pašas auss atskanēja parastā žīdu izloksnē.

Viņa tikai instinktīvi palocīja galvu.

„Laikam mammiņa slima?" kaimiņiete turpināja pratināt.

„Tēvs nomira..." Elza cik dzirdami nošļupstēja un rādīja telegramu.

„Oh—oh ..." kaimiņiete gari nopūtās un līdzjūtību izrādīdama ilgi locīja galvu. Ka runāja tikai aiz ziņkārības un sev laiku kavēdama, tas gandrīz nemaz nebij manāms. „Ko nu bez papiņa... Bez papiņa ir grūt... Es zinu, man pašai ar' vēl mazai nomira. Es zinu ..."

Gluži klāt pieliekusies, viņa pūta Elzai virsū iepuvušu zobu un nekoptas mutes smaku. Elzai kļuva vēl sliktāki un gŗūtāki, bet viņa nezināja, kā atkratīties no nelūgtās līdjūtības. Atrauties tāļāk, atliekties nebij iespējams: brālis sēdēja otrā pusē, un tam ciešāk piedurties viņai riebās tāpat.

„Tas jaunskungs jūsu brālis?" kaimiņiete, smaidīdama, pamāja ar galvu.

„Laikam..." Elza atteica, lāgā nedzirdējusi, lāgā nesapratusi. Tad piepeši atģidās un piesarka. „Ja, tas ir mans brālis."

Kaimiņiete, smaidīdama, palocīja galvu.

„Ja, ja, — to tūliņ var redzēt." Un viņas balsī bij izmanāma sevišķa labvēlība, vai pat cienība.

Elza ari palūkojās.

Vai tad to tiešām tūliņ varēja redzēt, ka tas viņas brālis? No vakar vakara viņai bij kauns no sava brāļa. Atminējās, kā viņš piedzēries gulēja uz galda, citu izzobots, izsmiets, izķēmots, kā viņš šorīt gar sienām taustīdamies un turēdamies pārnāca mājās ... Atminējās vēl daudz ko ... Notrīsēja. Labu laiku sēdēja kā nemaņā — skatījās, klausījās, bet ne redzēja ko, ne dzirdēja.

Atjēdzās, bet acu nevarēja nogriezt no brāļa sejas.

Kas tas bij, kāpēc ļaudis varēja cienīt šo samaitāto, palaidnīgo jaunekli, kam pat tēva nāve neķērās pie sirds? Nogurusi, sagulēta dzērāja seja ... Caur slapjajām ūsām rēgojās lielie dzeltenie augšzobi...

Ar varu viņa atrāva acis no šīs sejas. Bet tad pamanīja šķībi nomītās, netīrās kalošas ... Tik netīras un riebīgas, ka izlikās neticami, ka tās segtu dzīva cilvēka miesu. Viņa atminējās kādas citas, tikpat riebīgas ... Pēkšņi uzcēlās, kāpdama kaimiņietei un otram blakus sēdētājam pār kājām, izgāja ieliņā.

Trīs, četri sēdvietas neatraduši pasažieri, drūmām, ļaunām sejām, kur kurais atspiedies, stāvēja un garlaikodamies klausījās sēdētāju sarunās. Viņu kājas bij labi saredzamas, bet galvas tikai kā caur miglu rēgojās zilu machorkas dūmu virmulī. Elpu rāva cieti šajā smirdīgi-slāpējošā atmosfērā.

Elza kāsēja — pati neapzinoties kāsēja, bet stāvētājiem gaŗām spraucās uz priekšu. Mina uz kājām, streipuļoja, bet tomēr spraucās. Spraucās un kāri lūkojās sēdētāju rindās.

Tūliņ aiz viņu mugurām bij jautra kompanija: vesela rinda iereibušu laucinieku. Aitādas kažokos, lielām sprogainām apkaklēm, veci un pusmūža, bārdaini un bez bārdām, bet visi sarkani pietvīkuši, uzbudināti un ārkārtīgi runīgi. Nemitīgi runādamies, cits pret citu locīdamies, rokām plātīdamies, viņi laida riņķī pusdzertu monopola pudeli un ikkatru dzērāju apveltīja saucieniem un asprātībām, no kuram ari nepiedzērušam ausis aizsvilās.

Elza, pārsteigta, apstājās. Citam tur nebūtu ko skatīties, bet viņas sirds sāka sist neizprotami ātri. Abām rokām viņa pieķērās pie atzvelteņa stūra un skatījās.

Pajauna sveša sieviete nez' kā ieklīdusi starp jautrajiem pasažieriem. Ar savu pudeli tie sniecās viņai pāri, no siekalām nosūkāta kakla laistīja baltas piles viņai klēpī, grūstīja un gumzīja viņu. Nejauši pienākusi, Elza nesaprata, par ko viņi runāja, bet to redzēja, ka visi vīrieši uz vienu roku pret sievieti.

Tas katram redzams: viņi izsmēja sievieti, tīši kaitināja un pazemināja. Ari tās asprātības un prastības, ar kuŗām viņi viens otru veltīja, aplinkus bij vērstas pret sievieti.

Sieviete tāpat piesarkusi, kā vīrieši. Asarām acīs, uzbudināta viņa žestikulēja ar seju un rokām, skaļu, mazliet jau iesmakušu balsi mēģināja aizstāvēties, izskaidrot, pārkliegt. Bet viņā neklausījās. Visi vīrieši uz abiem pretējiem soliem bij uz vienu roku. Tīši izlikās pārpratuši, izgudrēm prašņāja, valšķojās un gandrīz nemitīgi smējās mežonīgā korī. Tikai pie paša loga kāds svešs, melnigsnējs zeņķis, likās polis vai tatars. Redzams, tas nesaprata nekā no tā, kas tika runāts. Bet tomēr interesējās, tomēr klausījās, tomēr ar skatiem, vaibstiem un kustībām dzīvoja līdzi. Un kad gārdzošais smieklu koncerts atskanēja šaurajā piepīpotā telpā, ari viņa biezās, taukaiņi-spīdīgās lūpas pavērās, pazibēja balti zobi un melnās acīs, kā vilcēnam, iedegās zaļas uguntiņas.

Elzas apziņā kas iedegās pret šo svešo, nekaunīgo puiku. No iedzērušos laucinieku bara viņas dvēseli aizskāra pārskrejošs riebums — kā liels sikspārnis taukiem, lipīgi-saltiem spārniem noglaudās gar kailām krūtīm un aizlaidās... Bet no šī zēna viņa ilgi nevarēja acu novērst. Rokas instinktivi savilkās dūrēs. Ar kādu kāri viņa asiem nagiem iecirstu spīdīgajās lūpās — dziļi, dziļi, tā ka sarkana sula izsūktos un nokrāsotu baltos zobus ...

Ar varu viņa atrāvās un gāja tāļāk. Kaut kas dega viņā un negribēja dzist...

Otrā nodaļā bij dažādāki, klusāki un rāmāki pasažieri. Pie loga, uz mazā plauktiņam līdzīgā galdiņa sveces galiņu uzlipinājusi, pār grāmatu noliekusies, sēdēja skolniece Elzas gados. Tikai pilnīgāka bij, sārtiem vaigiem, un strupu, resnu bizi. Lasīja, pieri plaukstā atbalstījusi, elkoni plauktiņā iespiedusi. Viņai blakus, pakausi pret atzveltni atspiedis, snauda pasirms kungs, redzams, viņas tēvs. Bet pretējā sola šaigalā sēdēja jauns cilvēks kalsnēju seju, smeilu bārdiņu, mērnieka uniformā. Viņam pret plecu maigi atbalstījusies ļoti jauna, nesmuka sieviete, no dzeltenas makulatūras papīra tūtes laiski ņēma saulpuķu sēklas, saviļāja mutē un čaumalas izspļāva pretsēdētājiem uz kājām. Bet mērnieks to, likās, bij pavisam aizmirsis, skatījās gaŗām. Un viņa skatam sekodama, Elza novēroja, ka viņš skatās uz skolnieces kailo roku ar spīdīgajām pūkiņām un ādai viegli caurredzamam žuburotām dzīsliņām. Varēja noprast: viņa sajuta šo skatu, lāgu lāgiem pacēla acis no grāmatas, žigli pavērās tēvā, un tad pa delnas apakšu gaŗi un māksloti paskatījās uz mērnieku.

Elza spēji griezās uz izeju. Pa pusei ar nolūku, pa pusei instinktīvi gaŗāmejot stipri paliecās uz mērnieku un ar elkoni spēcīgi aizķēra viņa plecu. Zeltīta pagona šņirkstēdama saliecās — nospraukstēja — kaut kas plīsa vai notrūka. Mērnieks sirdīgi atrāvās, atliecās. Bet ieskatījies bālā simpātiskā meičas sejā ar platām, svešādā tvīksmē starojošam acīm, uz reiz atkusa, glaimīgi-glaudīgi pasmaidīja, pameta ar galvu, atvainojās.

Nekā vairāk nelūkodama, Elza steidzās uz izeju. Kājas viņai dega uz šīs dubļiem biezi nomītās grīdas. Ari galva tvīka, kaut gan seja bij bāla, bez vienas asins pilītes. Ķerstīgu, steigā neveiklu roku atrāva durvis un izgāja uz vagona platformas.

Slēgta platforma, trijām stikla durvīm — uz abām pusēm un uz nākamā vagona savienotāju tiltiņu. Gaišs, tukšs un ļoti salts. Elza piespieda pieri pie zaļās, valgani saltās sienas, brītiņu vēlāk piekļāvās ar visu augumu. Sakostiem zobiem spiedās klāt un ar neizrpotamu baudu sajuta, ka asas saltuma adatas līda satvīkušā miesā, izstaigāja pa visiem muskuļiem, salasījās roku un kāju pirkstos, sprēgāja tur un durstīja ugunīgām sāpēm.

Riteņi raksta klaudzēja pa sliedēm. Stikla durvis drebulīgi grabēja. Brīžam bij dzirdams, ka lokomotīve elsa kā sakaitināts, aizkusis zvērs. Brīžam logos sarkani un šaudīgi uzliesmoja: mašinists čuguna durvis pavēris, meta ogles zvēra liesmojoša rīklē. Šaurā telpa, no griestiem līdz grīdai pilna ātri skrejoša, dimdoša, apdullinoša trokšņa.

Bet Elzu šis troksnis neapdullināja. Cauri tam viņai ausīs skanēja vīriešu zaimīgie smiekli un neģēlīgie, nekaunīgie joki. Elza cieši aizmiedza acis, bet tomēr redzēja dzērumā satvīkušās, ņirdzīgas sejas un lipīgi glaimīgi-glaudīgo vīrieša smaidu... Ilgi viņa tā stāvēja kā ļaunā sapnī, kā nejēdzīgā halucinācijā sastingusi. Spēcīgi, krampīgi drebuļi paņēmieniem vien sāka kratīt visu viņas augumu. Zobi knikšēdami sitās kopā. Viņa atrāvās, otrādi atbalstījās pret sienu, bet neattapās iet iekšā.

Nevarēja to iedomāt. Lūkojās nu pa durvju stikla augšmalu laukā, kur tāļumā lāgu lāgiem pazibēja maza sarkana uguntiņa. Un tā vien viņai likās, ka ies, klusiņām pavērs durvis, nostāsies uz augšējā kāpšļa, un ... Un laidīsies zemē ... peldus, kā vasar no krasta dzirnavu ezerā... Un vēsa, spēcīga straume uzķers viņu un nesīs platiem, spēcīgiem spārniem ... Tāļu, bezgala tāļu, nesīs ... Mīksti, balti-villaini mākonīši glaudīsies gar vaigiem, savādās šalkās pamazām notirps dvēsele un visas sajūtas ... Ātrums aizņems elpu un viņas nedzīvais augums, bez sāpēm, bez grauzdējoša nemiera, bez apziņas šūposies nezināma, nenovēršama spēka rokās ...

Kā atmodusies, viņa platām acīm palūkojās savā apkārtnē. Kaut jel uz vienu īsu acumirkli varējusi atraisīties no sevis, no dzēlīgās domas, no tā neasā svārpsta, kas lēnām, bet nemitīgi griezās viņas dvēselē. Nežēlodama, viņa spēcīgi atsita pakausi pret sienu. Zobi knaukšķēdami sasitās, ausīs kā plīstošs stikls nodžinkstēja, bet apziņa palika skaidra kā bijusi.

Konduktors gāja cauri. Mazu, spožu lukturiņu pacēla augšā un aplūkoja vientuļo pasažieri. Spodribalts četrkantīgs stikliņš dzēla meičas bālajā sejā. Laikam viņa izskatījās slima.

„Kādēļ jūs te stāvat?" atskanēja rupja, laipna balss. „Te auksts un velk. Vietas nav? — Es priekš jums pagādāšu otrā klasē."

Nekā uzmācīga ne nepieklājīga nebij vienkāršā, vientiesīgā cilvēka laipnībā. Un tomēr Elza vēroja ko aizdomīgu šajā vīrieša gādībā. Smadzenes strādāja apbrīnojami ātri. Viņa apsvēra katru dzirdēto vārdu, ikkatrā balsienā, ikkatrā skaņā meklēja ko slepenu, ko ļauni aprēķinātu. Caur pieri lūkojās dienesta nospiestā, noviļātā cilvēkā. Baku rētaiņā, neglītā sejā mēģināja saskatīt to pašu pazīstamo atbaidīgo vīrieša vaibstu.

Brīdi palūkojies, konduktors aizgāja pa gala durvīm. Durvīm sāņus paslīdot auksta vēja šalte uzlija Elzai. Viņa sarāvās un tā kā pagriezās uz ieeju. Bet no turienes patlaban nāca laukā mērnieks.

„Vai jaunkundzei še nav auksti?" viņš bez kādiem aplinkiem uzrunāja Elzu un graciozi atzvēlās pret otru sienu iepretim. Mazās, kustīgās ačeles viegliņām smaidīja, smeilā, gludi apcirptā bārdiņa runājot spurinājās kā ņipras zivtiņas aste. „Vai jaunkundze tāļu braukdama?" Un tā tāļāk. Likās, viņam bij vesels rezervuārs tūkstoš vagonos glumi noberzētu fražu, un kad sviķis atgriezts, tad nevarēja sagaidīt galu šim apnicīgi čalojošam plūdumam. Ka jaunkundze ne vārda neatbildēja, tas viņam bij vienalga. Ar tādām lietām viņš droši vien pārāk apradis.

Elza neklausījās, bet skatījās. Un redzēja riebīgu kustoni, kas lēnām līda klāt un vienu pēc otras uzmanīgi izstiepa lipīgās ķetnas ar asiem nagiem. Bailes viņai nebij. Ar savādu augošu interesi viņa vēroja rāpuļa uzmanīgās kustības un tajā pašā laikā viņā auga un veidojās kāds vēl neskaidri apzināts nodoms, kāda apņemšanās, kas aizņemtu visu viņas būtni, kas domas un jūtas un gribu... un visu nospiestu savā kalpībā. Ko sacīja tas pustrakais students? Students?... Vai tā tikai nebij viņas pašas doma? Tā jāizdomā ...

Bet nepaguva. Pārtrauca... Kā lielā tālumā dobji nodunēja lokomotives svilpiens. Vilciens tuvojas stacijai. Platforma sāka pildīties izkāpējiem pasažieriem. Starp tiem Elza pamanīja ari sievieti no laucinieku kompānijas. Abām rokām tā turēja smagu skalu kurvi un, kā likās, vel vienmēr nevarēja apspiest savu uztraukumu. Gluži tuvu paņirbēja ari mērnieka pavadones neglītā seja. Burzmā nozuda abi.

Kad platforma atkal palika tukša, Elza iegāja atpakaļ vagonā. Tur nu bij daudz klusāki, bet vēl dūmaināki un slāpējošāki kā pirmīt. Ieliņā vairs nestāvēja neviens. Pirmītējās kaimiņietes vairs nebij vagonā. Tās un viņas pašas vietā nu sēdēja divi zaldāti, plintes starp ceļgaliem ieņēmuši. Brālis gulēja. Likās cieši aizmidzis: cepure pavisam nobrukusi uz acīm, mute vaļā, kājas ar netīrajām kalošām neglīti izplestas...

Elza nosēdās uz īsa viensēdekļa soliņa pie pašām durvīm. Samauca rokas dziļi uzrocī, ierāvās kaktiņā un aizmiedza acis. Tā viņa nemierīgā, murgu pilnā pusmiegā, pusnomodā nogulēja visu pārējo ceļa gabalu.

Maz pasažieru izkāpa klusajā lauku pilsētiņā. Izkāpa, steigšus izgāja stacijas ēkai cauri un izklīda šaurajās, līkās ieliņās. Elza ar brāli klusu gāja savu ceļu.

Gaiša, sarmota ziemas nakts. Mēness peldēja baltā aukstā miglā, gabaliņu riņķī apkārt to krāsodams viegli sarkanu. Zemo namiņu jumti viegli vizmoja. Šaurie ķieģeļu trotuari nosarmojuši un slideni.

Tikai desmit soļu varēja redzēt uz priekšu miglā. Šur tur kā nezin no kādas slēptuves izpeldēja cilvēka melnums un tūliņ atkal pazuda. Visi vārti cieši noslēgti, logi aizslēģoti. Tikai retumis kur pāri augstai dēlu sētai sarkani paspīdēja un apdzisa kāds jumta lodziņš. Brīnišķi tukšs un kluss. Kā miroņu pilsētā... Elzai piepeši ienāca prātā nesen lasītais. Viņa paskatījās uz savu līdzgājēju: Drūms, sabozies, rokas zem pelerina savilcis. Un viņai diez' kāpēc iepatikās dīvaiņa ilūzija. Tas ari mironis — viņa sev teica — tikai izliekas par dzīvu, lai krāptu un muļķotu ļaudis. Savādas, pus tīksmīgas, pus atbaidīgas tirpoņas skrēja pa locekļiem ta mironim blakus ejot miroņu pilsētā...

Bet patlaban ari bij klāt. Divas lielākās pilsētas ielas te krustojās. Uz viena stūra aptieka ar milzīgu šķībi piesistu ērgli virs durvīm. Uz otrā, pretējā, Pūpolu māja — zema ķieģeļu ēka, ieliekušos jumtu un diviem baltiem skursteņiem vienā malā.

Pie durvīm, virs kurām piekārta veikala izkārtne, viņi nemaz negāja. Ap stūri piegāja vārtiem. Likās, aizslēgti tie nebij — krietni piespiežot, abas puses varēja krietnu gabalu atbīdīt uz iekšu. Tomēr vaļā nevērās. Izšķiebušies, saplaisājuši, izdilušiem robiem, tie likās ar auklu aizsieti no iekšas.

Pūpols ātri saskaitās. Sāka raustīt vārtus, dauzījās dūrēm un zābakiem, lamājās. Iekšpusē ņerkstīgi ierējās šunelis — ierējās un apklusa. Bet kad dauzīšanās pie vārtiem nerimās, laikam izlīda no savas guļu vietas un gari vilkdams rēja bez apstājas.

Beidzot kur mājā pamirdzēja uguns. Čīkstēdamas vērās durvis. Vecā kalpone smagās tupelēs īgni ņurdēdama šļūca uz vārtiem ...

Apkārtskatīdamās Elza gāja pār pagalmu. Svešs, kā nezin kad redzēts, viņai izlikās uzkalni nosalušais laukumiņš ar dzīvojamo māju vienā un šķūni otrā malā. Mēness blāzmā un miglā viss te izskatījās pārvērties, tikko, tikko sazīmējams — vecāks, postīgāks, nepatīkamāks.

Uguntiņa dega kur kalpones kaktiņā. Visa māja bij pilnīgi tumsā. Ceļu zinādami, brālis un māsa izstieptām rokām taustījās uz priekšu. Durvis atveŗot mikls, gulētāju elpas piesvīdis siltums sitās pretī no vecāku guļamistabas. Durvīs abi palika stāvot un mēģināja tumsā ko saskatīt.

„Durvis... durvis taisat ciet!" izdzirda nevarīgu, sagulētu balsi. „Te jau tā tik briesmīgi salts..." Un kad durvis bij aiztaisītas, tā pati balss turpināja. „Uz galdiņa špickas ... aizdedzinat lampu."

Elza aiztaustījās līdz galdiņam, sagrābāja sērkociņus, uzrāva. Sarkana plīvoša liesmiņa apgaismoja lielo, pustukšo, izjaukto istabu. Šķībā lampa bez kupola, bet ar kupola stīpu un apsūbējušu cinka kāju nemaz negribēja degt, un kad aizdegās, tad dega sprakšēdama un sīki sīkdama. Bruņu vaska drēbi apklātais galds netīrs un nenokopts. Vispāri tam izbārstītas ēdamā paliekas. Dziļā melnumaiņā šķīvī gulēja divas applūkātas reņģes. Resnvēderaina etiķa pudele vaļā, un no tās asa smaka izplatījās visā istabā.

Māte gulēja gultā — resna, sārta un vienaldzīga — kā vienmēr. Kā vienmēr, gulēja līdz kaklam vatētā segā ietinusies, raibā katūna jakā tērptās rokas uz krūtīm salikusi. Aizdusā smagi šņāca un skatījās šaurām, nemierīgām acīm.

Elza krišus nokrita uz gultas malas un saļima pāri mātei. Ilgi aizturētas raudas sāka raustīt viņas augumu. Viņa spieda muti uz mātes krūtīm un velti pūlējās apspiest skaļās elsas. Māte lēnām pacēla smago, silto roku, nolaida uz meitas galvas un, pirkstus vien vairāk kustinādama, paglaudīja izspūrušos matus.

„Kam tu, meit... cepuri nenoņemi..." viņa sacīja, ar pūlēm vārdus meklēdama un izrunādama. Elza juta, ka viņu it kā atstumj. Velti valdīdamās uzcēlās un atkrita vecā stiebru krēslā. Elsas raustīja viņas augumu un neatstājās.

Dēls pa to laiku bij noņēmis cepuri un pelerinu. Velti lūkojies, kur to uzkārt, nometa uz kāda lieka krēsla. Tad pamanīja, ka māte it kā gaidīdama lūkojās uz viņu. Vilcinādamies, apjucis, lāgā nezinādams ko darīt, kā izturēties, viņš piegāja pie gultas un nosēdās tāpat kā pirmiņ Elza. Pieliecās, nobučoja mātei roku.

Bet māte spēji sakustējās, aplika abas rokas dēlam ap kaklu, pievilka cieši, cieši klāt un čukstēja trīsošā, aizgrābtības asaru pārplūdušā balsī: „Dēliņ ... manu dēliņ ..." Un tā vai desmit reižu. Dēlam bij neērti un nepatīkami. Riebās ilgi gulējušās, nemazgātās slimnieces izgarojumi un smacīgā elpa, ko tā pūta viņam sejā un uz kakla. Mēģināja vieglītēm atraisīties, bet māte neatlaidās.

Elza noskatījās šo neglīto komediju. Raudas viņai pamazām pārgāja, tikai sausas elsas vēl plosīja krūtis. Uzcēlās un atģērbās, ne tāpēc, ka sajustu vajadzību noģērbties, bet vairāk tikai instinktivi vairīdamās no šī neizturamā skata.

Tad viņa atkal sadzirda mātes balsi un uzmanīja.

„Tēvs ... lielajā istabā ... Zārkā vēl nav ielikts ... Ejat, bērni, paskataties. Paņemat lampu un ejat..."

Brālis ar masu saskatījās.

Viņai viena alga — iet vai ne. Pašai ienāca prātā: kāpēc tēvs, tēva nāve un viss, kas ar to sakarā, viņai tik vienaldzīgs? Nē, gluži vienaldzīga viņa nebij. Tikai sāpes tēva dēļ iejuka un pazuda simtējādo sajūtu virulī, kā sniega pārsla ievērpjas puteņa virpulī. Brālis stāvēja pret gultas galu atspiedies, rokas bikšu kabatās sabāzis. Viņa sejā skaidri bij saredzamas bailes un riebums.

To pamanījusi, Elza tūliņ apņēmās.

„Ņem lampu, iesim!" viņa kategoriski noteica.

„Ņem, Arnoldiņ, lampu..." ari māte piebalsoja.

Viņam cits neatlikās. Negribīgi viņš paņēma lampu un gāja pa priekšu.

Bij jāiet visai mājai cauri uz otru pusi. Četras vai piecas durvis jāveŗ. Pie katrām Pūpols apstājās, ar vienu roku, vilcinādamies, bīdīja vaļā, ar otru, steigšus, grūda lampu melnajā spraugā. Pabāza galvu, palūkojās un tad tikai pats gāja iekšā.

Elza nāca nopakaļis. Nesacīja neviena vārda, bet juta tikai, ka tā kā labāk un vieglāk vien paliek, redzot brāļa gļēvulīgo mazdūšību. Zems, nožēlojams izvirtulis!

Pie lielās istabas durvīm apstājies, viņš nemaz negribēja taisīt vaļā. Pamīņājās, pavirzījās nosāņus.

„Nevar ..." viņš meloja nodurtām acīm. „Laikam aizslēgtas ... Pamēģini tu."

Bet Elza jau sen redzēja, ka atslēgas nav durvīs, ka tās pat nav aiztaisītas, tikai pievērtas, tā ka gar stenderi redzams apdilušās bultas spīdīgais gals.

Rokas priekšautiņā savijusi, viņa stāvēja un ļaunām, drūma izsmiekla pilnām acīm skatījās brālī.

„Ver tikai vaļā..."

Viņam cits neatlikās. Saņēmies, atrāva durvis un iegāja lielajā istabā. Iegāja un sarāvās tā, ka lampa skanēdama sadrebējās. Kā pie grīdas pienaglots palika stāvam.

Elza iestājās durvīs. Līgojošās lampas gaismā vienā acumirklī visu pārskatīja. Uz brīdi aizmirsa visu, tikai ziņkārīgi vērās krēslajā, aukstajā telpā.

Taisni durvīm pretī uz galda nolikts tēva līķis. Līdz kaklam baltu palagu pārsegts, izskatījās ārkārtīgi garš un tievs. Seja zilgani dzeltena; likās, no miesas tur ne kripatiņas nebij atlicies. Tikai kauli, ādu pārvilkti. No sāniem skatoties pieres kauls, deguns un zods asi izlauzti izslējās uz augšu. Mute likās savilkusies parastā sausā smīnā.

Līķim blakus šaī pusē nolikts vaļējs, vēl tikai ēveļskaidām pildīts zārks — grezns, melnas drēbes draperijām, zeltītām kājām un bagātīgiem dzeltena skārda apkalumiem. Vāks piesliets turpat kājgalā pie sienas. Uz tā virsas piesists tāpat zeltīts krucifikss, bet galā dzeltena skārda vaiņags ar uzrakstu iekšpusē: „Ruhe sanft". It sevišķi šis vāciskais uzraksts saistīja Elzas uzmanību. Tik dārga latviska zārka laikam pilsētiņā nebija varējuši dabūt. Bet, varbūt, ņēmuši tādu ar nolūku, lai izskatās smalkāk...

Istaba ērmīgi piekārta un piemētāta dažādām lietām. Laikam, glābjot no apķīlātajiem, tās no veikala še sanestas. Gandrīz taisni virs tēva galvas karājās priekškaŗamu atslēgu virtne un bunte dzeltenu sedulku siksnu. Zem galda izrūsējis skārda spainis un trīs lāpstas baltiem kātiem ...

Ko nesaprotami murminādams, Pūpols kāpās atpakaļ. Ļodzījās. Redzams, viņam grūti nācās kājās nostāvēt. Lampa rokās līgojās. Liesma plīvojās, cilindrs piekvēpa gluži melns.

Elza viņu bīdīja atpakaļ.

„Vai nu projām jau... Pieej tak tuvāk, labi apskaties."

Bet Pūpols nebij atturams. Sirdīgi atgrūda māsu otrā istabā un aiztaisīja durvis. Velti atslēgu nograbstījis, steidzas projām. No lampas cilindra sarkan-melns dūmu stabs vērpās gaisā.

Elza, nopakaļ iedama, visas durvis taisīja ciet...

Kad pusstundu vēlāk viņa tumsā gulēja savā vietā uz vecā dīvāna, pie otrās sienas mātei pretī, šīs dienas un šī vakara iespaidi izklaiņojās un izgaisa kā ziemas migla, kad uzpūš sīvs ziemeļa vējš, kad gaiss paliek skaidrs un skanīgs un tikai kokiem zaru zariņi apvelkas ar baltu, pūkainu tērpu. Divkāršā spožumā atausa pašas dziļā posta un nelaimes atziņa un viņa cieši pieplaka zem sāpju svara. Apgriezās uz mutes un koda zobos saņurcīta palaga vīli, lai negribēts skaļš vaids neizlauztos pār lūpām.

„Kā dzīvs ..." māte smagi elsa. „Tik smuki guļ, gluži kā dzīvs ... Nemaz nevarētu ticēt, ka nomiris. Kā iemidzis... Tik viegli aizgāja — gluži kā miegā aizmiga..."

Dvesdama un kāsēdama, gaŗi un plaši ņēmās attēlot tēva nāvi un visu, kas ar to sakarā. Novirzījās sāņus uz visādiem sarežģījumiem un nepatikšanām. Uz parādiem, ļaužu valodām, sagaidāmo ūtrupi un nākotnes plāniem... Ar lielu līkumu atgriezās uz tēva bērēm un tīri aizgrābta, mazāk dvesdama un mazāk kāsēdama, izrunājās par tām riņķu riņķiem. Tā, par šīm bērēm, bij viņas mīļākā doma, aiz kuras viņa aizmirsa pati savu slimību, galu galā aizmirsa pat to, kam tās tika rīkotas...

Piepeši viņa aprāva valodu un sāka klausīties.

„Elziņ, bērns — vai tu... Tu raudi?" Bet tūliņ atjēdzas un žēli-mīkstā balsī pielika: „Ak ja... izraudies vien. Es jau ari raudāju, raudāju... nu nevienas asaras vairs nav atlicies ..."

„Ne, mamm, tu nezini..." atskanēja raudam noslāpēta balss.

„Zinu, bērniņ zinu ... Izraudies vien ... Tad sirdij paliek vieglāk..."

Varēja dzirdēt: Elza nogrūda apsegu, uzcēlās sēdus.

„Nav taisnība..." Viņa neraudāja vairs. Runāja cieti un tikai reizēm sausas elsas pārrāva viņu vārda vidū. „Es esmu raudājusi, raudājusi, raudājusi... arvien grūtāk paliek, smagāk un sāpīgāk. Es; nevaru vairs! ... Es vairs nevaru izturēt... Man bail, ka nepalieku traka... vai gala nepadaros..

Viņā pusē bij dzirdama pārsteigta, apjukusi murmināšana.

„Uzklausies, māt... Es nezinu, vai tu sapratīsi mani... Nē, tu sapratīsi — tev jāsaprot! Visu dienu es esmu gājusi kā ar kalnu uz pleciem. Lūpas asinīs esmu sakodījusi, lai svešu ļaužu priekšā neizkliegtu to, kas mani moka... Lai ielas vidū neapstātos un kā bez prāta nekliegtu tukšā naktī... Es tagad pati nesaprotu, kā es nenolēcu no platformas zem vagona riteņiem ..."

Viņa aizrāvās uztraukumā un šausmīgās atminās. Aizturēja elpu: tur, no viņas puses, atskanēs, izbaiļu kliedziens, kā atbalss viņas dvēseles neapturamajam saviļņojumam.

Viņa klausījās. Bet sadzirdēja tikai lēnu, gaŗu nopūtu. Smagas lūpas ko miegaiņi nošļebināja ...

Galu galā viss viens, vai māte atbild vai ne. Tikai dzirdēt viņai vajadzēja. Dzirdēt un saprast.

„Tu pirmiņ apmīļoji viņu ... Arnoldu ... Vai tu zini, kas viņš ir? Vai tu zini, kādu dzīvi viņš tur dzīvo? Nekā tu nezini — neviens mēs nekā nezinājām ... Domājām, ka viņš godīgi dzīvo, mācās .... liek savu mājskolotāja eksāmenu ... Bet es vakarnakt noskatījos. Nu es zinu ... nu es pazīstu ... Tas ir tik riebīgi — tik neizsakāmi riebīgi! Sliktāk kā lopi viņi dzīvo... Kādi viņi pārnāca mājās! Piedzērušies, novārtījušies, netīri... tik briesmīgi netīri ... Šorīt nošāvās viens — students, taī pašā panzijā, kur Arnolds. Ienāca pie manis, nenoģērbies, mētelī un kalošās, pusārprātīgs. Runāja kā pa miegam, kā pa sapņiem, bet es sapratu. Pirmo reiz dzirdēju par tādām lietām, bet sapratu. Vēl vairāk sapratu nekā viņš stāstīja... Ak — šausmīgi! Kā viņš tur gulēja netīrām kalošām kājās ... mute vaļā, cepure aizripojusi pa grīdu, bet mati mirkst melnu asiņu peļķē ..."

Pēdējie vārdi skanēja ka no apakšzemes. Viņa bij aizsegusi seju rokam, ka acis sargādama no briesmīgās ainas! Tikai pēc laba brīža sāka atkal.

„Viņa man nav žēl: viņš bij tiktāļu nogrimis palaidnībā un netiklībā, ka cits viņam neatlikās. Viņam, mazākais, bij vēl griba nonāvēties. Tiem citiem nav tikdaudz ... Man viņu neviena nav žēl. Savām rokām es viņus nožņaugtu vienu pēc otra... Kad tu zinātu, māt, kas vakarnakt... Tev jāzin, māt... tu dzirdi? — Viņš mani aizveda uz koncertu — taisni no vokzales. Es negribēju, bet viņš mani ar varu piespieda. Viņi visi toreiz jau bij piedzērušies. Un pa to laiku, kamēr tēvs še mira, mēs tur dzērām un dancojām ... Vai tu dzirdi, māt? ... Es negribēju, bet viņi mani piespieda... piedzirdīja un piespieda. Es biju piedzērusies, māt, kājās nevarēju nostāvēt... Viņi mani piedzirdīja ... bučoja ... Kāds skolotājs, kam pašam līgava, un kāds ierēdnis, tajā pašā panzijā... Alkohola smirdošām, lipīgām mutēm viņi mani bučoja — ne vienu reizi... varbūt simtu ... Un viņu pirksti zem galda aizskāra ... knaibīja mani... Ai, māt! Kad tu zinātu, kā man deg visas maliņas, kā viņu asie nagi pleš manu miesu... Es esmu sagānīta, es neturējos pretī, es biju piedzērusies. Es nevarēju turēties pretī, es biju apreibusi pirms vēl dzēru... Bet viņš ... Arnolds ... gulēja uz galda, piedzēries kā lops, ne redzēja, ne aizstāvēja mani... Māt, kur lai es tada palieku. Es nevaru dzīvot... es esmu pagalam!" ...

Viņa iestenējās nejaukā balsī, kā kustonis, ko žņaudz nost. Šis briesmīgais, spiedzošais brēciens bij sadzirdams visā mājā. Viņa pati sabijās no tā. Atrāvās, elpu aizturējusi, visā augumā drebēdama, klausījās.

Ne mazākais troksnītis nekur nebij sadzirdams. Bet viņa paša plosījās jūtu sabangotais plūdums, ausīs šalca, — visa pasaule viņai likās pilna šļakstoša nemiera.

„Māt... māt..." viņa kunkstēja un klausījās atkal.

Pie pretsienas gulta ieņirkstējās. Māte gari nopūtās. Tad ko nesaprotamu nočukstēja.

Māte gulēja cietā miegā...

Smaga roka nolieca Elzai galvu līdz pat ceļiem. Bez asarām, klusi viņa elsa zem smagās nastas. Zobus sakodusi turējās pretī. Atslējās stāvu un platām acīm skatījās tumsā.

Un pamazām viņai sāka likties, ka riņķī apkārt ieņirbētos tumsa... It kā mazas zaļganas punktiņas aizdegās un dzisa, dzisa un atkal aizdegās. Lēkādamas virzījās uz viņas pusi, dzisdamas mīksti švīkstēja. Riņķī apkārt švīkstēja, no visām pusēm līda uz viņu. Bet tad viņa piepeši sarāvās un sastinga. Ne uguntiņas bij, ne švīkstēja. No muguras puses liels pinkains zvērs mīkstām ķepām, asiem, ierautiem nagiem pa grīdu lēnām šļūca uz viņu. Pamazām izstiepās asi, līki nagi, lēnām iedegās briesmīgās apaļās acis ... Svelošu elpu viņa juta uz kakla un uz visas miesas ... Nervu sīkākās šķiedriņas bij savilktas kā skanīgi linu diegi. Sirds sita lēnām, dobji, skanoši, kā pašlaik stādamās. Piere norasoja aukstiem sviedriem.

„Māt..." viņa iekunkstējās. It ka uzmodās pati no savas pārvērstās balss.

Ārprātīgās izbailes pamazām tā kā norima. Elza lūkojās tumsā un zināja, ka viņa te viena. Klau! — tur aiz sienas gar neaizslēgtām durvīm mironis staigāja gļēviem, šļūceniskiem soļiem ... Šajā pusē gulēja māte, vēl ciešāki nekā mironis ... Viņa bij viena ar savām bailēm, ar savu apsmieklu un izmisumu, ar savu neatviegloto sāpju nastu. Neviena, kas viņu uzklausītu un mierinātu. Mūžam viena...

Spēji šī vientulības jausma viņu atrāva no bezdibeņa malas. Kas svešs, liels un varens atausa apziņā. Kā spēcīgs kareivis, zilu tērauda zobenu rokā, pāršķīra uz pusēm melno, ņirbīgo pūli, ar vienu elkoni uz vienu, ar otru uz otro pusi atbīdīja visus atpakaļ, uz cīņu gatavs un izaicinošs pats nostājās priekšā. Draudoši blāvi laistījās zobens, saltā naidā liesmoja acis, varenie muskuļi stringa briestošā spēkā.

Klusu bij palicis Elzai riņķī apkārt. Klusu viņā pašā ... Viņa apgulās uz muguras, apsedzās līdz kaklam, platām acīm skatījās biezā tumsā. Elpoja rāmi, kā no vētras brāzieniem aizvējā tikusi. Bet atriebīgs, briestošas cīņas kāres pilns naids piezīdās viņas dvēselei, izkusa asinīs, pievijās miesas sīkajām cīpsliņām — saldēja un dedzināja nelaikā uzmodinātas jaunavas būtni...

Kad viņa rītu uzcēlās, māte vēl kŗāca. Uzcēlās, saģērbās, izgāja uz ielas. Un katrs pazīstams, kas satika, līdzcietīgi prasīja: vai viņa neesot slima bijusi? — Viņa purināja galvu un gāja tikai gaŗām. Neatskatījās un neredzēja līdzcietīgos skatus un galvas locījumus, ar kuriem viņu pavadīja. Tikai kā sapnī atcerējās šos cilvēkus, ar kuriem vēl aizvakar un katru dienu priekš tam bij satikusies un runājusi. Svešas izlikās šīs sejas, dīvaina viņu valoda, nejēdzīga viņu līdzcietība, nepanesama viņu uzmācība. Svešāds un neaprasts rādījās viss riņķī apkārt. Tā vien likās, ka viņa ilgus gadus kur svešumā pārlaidusi un nu tikai pārnākusi mājā. Tikai kad kāds nez' kā ieminējās: jūs esat par pieciem gadiem vecāka palikusi — viņa it kā atdzīvojās un piekrita. Ja, tas viens pārvērtības iemesls: pagājušo nakti viņa bij palikusi par pieciem gadiem vecāka. To viņa apzinājās gluži skaidri.

Bet daudz kas vēl nebij skaidrs. Daudz kas vēl tikai jausmā un nojaudās. Bet straume jau ceļu ierāvusi. Visiem atvariem vajadzēja tecēt — visam vajadzēja savienoties spēcīgā neaizturamā plūdumā.

Un viņa gāja no pilsētiņas laukā. Pa cieti nobraukto ziemas ceļu gāja garajā, slīpajā kalnā, kur gurdeni izmocīti čīkstēdamas griezās vecas vējsudmalas. Kalnā apgriezās un nāca atpakaļ. Gāja ātri, it kā kur steigdamās, sniegā skatīdamās, rokas uzrocī nervozi bružādama. Un vienmēr viņas acīs dzirkstēja briestoša, slepena un slepeni dzeļoša doma.

Un daudzreiz atpakaļ nākot viņa centas atkal sastapt to pašu vīrieti, ar ko pirmiņ bij runājusi.

Sievietes viņai bij vienaldzīgas. Ar paviršu skatu viņa aizgāja tām gaŗām, un desmit soļu pagājusi, bij jau aizmirsusi to, ar ko satikās. Bet ar vīrieti viņa palika ilgi. Platām, nemirkšķošām acīm skatījās vīrietī, nolūkoja viņa gaitu, viņa augumu un atsevišķu locekļu kustības. Vēroja viņa seju, vingrināto vaibstu rotaļu un dresētos smaidus. Cauri vīrieša acu mainīgajam, mānīgam spīdumam ielūkojās viņa dvēselē — viņa melnajā, netīru domu un dzīvnieciskas tieksmes pārpildītā dvēselē.

Nekur viņa neredzēja brīvu, spēcīgu cilvēka būtni. Nožēlojami gūstekņi, kas nemaz vairs nemēģināja saraut savu kaislību valgus. Viņiem nebij citas gribas, kā viņu dzīvnieciskās dabas tieksme, un viņu spēks bij tikai spējš pirmatnējā instinkta sastringums — salmu uguns, kas ātri uzliesmoja un ātri dzisa, un riņķī apkārt plīvoja tikai izdegušas plēnes un grūta gruzduma smaka. Ikkatram vārdam, ikkatram mirklim cauri viņa izmanīja vienu vienīgo nebeidzamo vēlēšanos. Kā glums, salts pavediens tā stiepās no resna zirnekļa paunas un tinās ap sievietes miesu un dvēseli. Bezgala viņai riebās vīrieša tuvumā. Tomēr aizskarta vairs nejutās un nebēga. Pazemota un apvainota, sagānīta un notraipīta viņa apzinājās viņējā nelaimes naktī. Ko tagad novēroja un izjuta, tas tikai atbalss, tikai ēna no viņējiem briesmīgajiem pārdzīvojumiem. Viņa runāja maz, un ja sacīja vārdu, tas izskanēja tik auksti, dzeļoši un apvainojoši, ka vīrietis apklusa, aizskarts pamīņājās, pacēla cepuri un lūpu uzmetis devās projām. Tomēr sevišķi ļaunā neņēma viņas asumu, ne ari daudz brīnījās par viņas savādīgumu. Ļaudis to saprata savā kārtā: tēva nāve, mātes slimība, veikala bankrots — kā tur jauns, nepiedzīvojis meitēns lai neapstulbst.

Viņa gāja — katru dienu. Ēst aizmirsa, novājojās un novārga. Dzimtas nelaime viņai bij pilnīgi vienaldzīga. Māte un brālis likās svešāki par svešiniekiem. Kā dziļā atvarā viņa grima pati savā nelaimē un sāpēs. Kā spēcīga straume viņu tur aizķēra nežēlīgs, nesaudzīgs, atriebīgs naids un rāva uz priekšu. Viņa paļāvās. Viņa nespēja un negribēja turēties preti. Viņai nebija cita spēka un citas gribas. Kur zaļam dzīvības kokam nobraucītie pusplaukušie pumpuri iemīti dūņās, tur saritinājusies nogulās melna čūska un zaļi-sarkani zvērojošām acīm gaidīja...

Māte gulēja gandrīz vienā miegā un palika arvien smagāka un nevarīgāka. Retu reizi tikai pamodās un pāris vārdu parunāja. Bet ari tad, kā likās, nebij gluži skaidrā. Gandrīz acumirklī atkal aizmiga, gulēja resna un nekustīga, zilgansārtu seju un sēcošām, aptūkušām krūtīm. Acu plakstiņi kā ar ūdeni piepūtušies, zilganbāli. Dvašai nelaba smaka, tā kā cilvēkam ilgāku laiku viņas tuvumā neizturāmi.

Brālis pēc pirmās dienas tūļošanās un gaŗlaicības, atkal bij atradis nodarbošanos — to viņš atrada visur, kur vien gāja. Viņš rīkoja tēvam bēres. Īstenībā gan pats rīkojās maz, bet visur bij klāt, kur kas tika rīkots. Gāja klausīties, kur baznīcas skolā skolotājs-ķesteris mācīja bērniem pie kapa uz balsīm dziedāmo „Svētīgi tie aizgājuši". Bij lūkoties, kur ugunsdzēsēji ķiverēs, cirvjiem un virvju buntēm pie sāniem, iemēģinājās parades gājienā un kur pa vakariem viņu orķestrs mācījās saspēlēt sēru maršu. Divreiz dienā iegriezās pie šuvējām, kas pagatavoja Sadraudzīgās biedrības kaŗogam pārvelkamo krepu. Uzkāpa ari pilsētas valdes telpās, kurās vīkša nelaiķa domniekam pieminas mielastu. Un tā kā viņu visur ievēroja un no vira prasīja dažādus aizrādījumus, viņš sajutās ļoti labi, tapa žirgts un puslīdz jautrs. Bieži iegriezās pilsētiņas labākajā restoranā, devīgi izmaksāja veciem pazīstamiem un vēlu nāca mājās.

Bēru dienā bij nelāga laiks. Pūta stiprs dienvidrīta vējš un līņāja atkala. Ugensdzēsējiem zābaki slīdēja uz apledojušās ielas un ķiveri nemaz tā nemirdzēja, kā bij rēķināts. Slīdēja ari muzikanti un nekādi nevarēja trāpīt taktī, kaut gan kapelmeistars, sarkans un izmisis vēcināja ar instrumenta plato galu tā, ka tievais knaukšķēja vien gar zobiem. Sadraudzīgās biedrības krepā ieliktais karogs kā melni apsvilusi desa locījās pāri bērinieku galvām. Divi vīri turēja karoga kātu apakšā, četri saceltām rokām, augšā, bet tas tomēr noliecās ij uz vienu, ij uz otru pusi.

Tomēr cilvēku bij ļoti daudz. Pieplūda pilna kapsēta. Pūpols stāvēja pašā kapa malā, saliecies, galvu pelerinā ierāvis. Reizu reizēm vilka laukā no bikšu kabatas mutes lakatiņu, izbružāja vienu, otru aci. Un tur patiešām bij ko slaucīt! Dzeltenie zobi bēdīgi rēgojās cauri šķidrajām ūsām, bārdiņa nervozi trīsēja. Viņš, patiešām, bij skumīgi sajūsmināts no sērīgās muzikas, no līdzcietīgiem skatiem un gaŗām nopūtām, no visas bēdīgās ceremonijas. Un publika skatījās viņā un čukstēja, ka viņam tēva ļoti žēl un ka viņš vispāri izturās visai ceremonijai ļoti pieskanīgi.

Bet Elza stāvēja aiz pirmās rindas. Platām, kārām acīm skatījās vīriešos un klausījās, ko riņķī apkārt čukstēja. Un publika īgni skatījās viņā. Domāja, ka viņai tēva nemaz nav žēl un ka viņa izturās pavisam nepiedienīgi.

Kad sākās līķa runa, viņa pavērās runātājā un noņēmusies skatījās. Runu viņa nedzirdēja, vēroja tikai runātāju. Redzēja platu vaļēju muti, redzēja cieti sakniebtu ar izstieptām, noslēpumaini čukstošām lūpām. Redzēja baltas, augšup pagrieztās acis, un redzēja atkal svēti piemiegtas, smilšu čupā nodurtas. Redzēja uzbudinājumā saviebtu, un atkal klusā jausmā noskaidrotu seju ... Viņš savu lomu labi iemācījies — Elza nodomāja. Sabijās no savas necienīgās domas. Aprāvās un mēģināja saklausīt sevī veco godbijību un sajūsmu priekš tā, priekš kā visi nolieca galvas. Priekš tā, kas bij ieaudzēts un sen iezīdies miesā un asinīs. Bet nevarēja saklausīt. Auksti un rāmi strāvoja asinis pa dzīslām. Visā miesā brieda tas pats vienīgais draudošais, izaicinošais spēks. Tas iznīcināja it visu, kas viņam bij ceļā. Kā satrunējis, pārplēsts uzvalka gabals pagātnes mantojums samīts gulēja pie viņas kājām ...

Pūzdams, asaras slaucīdams runāja baznīcas skolas skolotājs un ķesters. Liels labdaris nelaiķis bijis skolai. Elza atminējās: tēvs šad un tad deva par velti kādu mārciņu krīta. Neglīts smīns parādījās uz viņas sejas un tie, kas tuvāk stāvēja, saŗauca degunus. Pēc runas dziedāja nosalušu, izklaidīgu bērnu koris.

Pakāpās ugunsdzēsēju kapelmeistars, skaļi un svinīgi iesāka, aizrāvās, sāka kāsēt, gandrīz sviešus nosvieda vaiņagu ar platu, zeltā izrakstītu lentu un nozuda aiz gaisā saceltiem misiņa instrumentiem.

Panāca priekšā Sadraudzīgās biedrības reprezentants, gaŗi, gaŗi slavēja nelaiķa nopelnus pilsētas saviesīgas dzīves pacelšanā un tautiskās kopsajūtas attīstīšanā. Un visu laiku kā apsvilināta desa viņam pār galvu locījās krepā ietītais biedrības kaŗogs.

Elza iedomājās zilgano līķa seju ar smeilo degunu un izlauzto pieres kaulu. Nedzīvs, atbaidīgs likās viss, ko redzēja un dzirdēja riņķī apkārt. Un no uzņemtiem iespaidiem viņas atziņā patvarīgi radās dīvaiņas kombinacijas un slēdzieni.

Te visur tikai vīrieši rīkojas. Tāpēc viss tik neīsts, nedzīvs, nekrietns un gaŗlaicīgs. Tāpēc ka ikkatrs vīrietis dziļi samaitāts, nekrietns un samaitājošs. Visur dzīvē tikai vīrieši vien rīkojas. Sieviete ir nolikta skapī blakus pīpei un degvīna pudelei. Un ja viņu biežāk cilā, tad tikai tādēļ, ka viņas īpašnieks no viņas prot izspiest sev vairāk baudas nekā no pīpes un degvīna pudeles. Un visa tā glumā laipnība, un visi tie skaistie vārdi, un visa tā dzeja, ko kā smaršu zāles kvēpina sievietei apkārt — viss tikai viņa paša, vīrieša, dēļ. Viņam patīk iluzija: viņš neesot dzīvnieks, divkāja tēviņš, kas kalpo un klausa vienīgi savam instinktam. Viņš pūlas radīt sev iluziju. Viņš esot izsmalcināta būtne, kam miesiskais tikai līdzeklis uzņemt garīgo ... Un sievietes ļaujas apmuļķoties. Viņas klus, viņas ir mēmas, viņas ļaujas ieslēgt sevi skapī pie pīpes un degvīna pudeles... Nekur pasaulē nav manāma sievietes dvēsele un sievietes spēks. Viss vīrieša nagos, viss zem vīrieša zābakiem ... Tāpēc viss tik neīsts, nedzīvs, nekrietns ...

Pat līdz ceremonijas beigām Elza nenostāvēja kapsētā. Kad sāka tumst, viena pārnāca mājās.

Nākošās nedēļas vidū nomira māte. Svētdien paglabāja ari to — vienkārši, bez kādām ceremonijām un greznumiem.

Pūpols raudāja pilnā balsī. Lielas asaras viņam pilēja retajās ūsās un uz pelerina. Elza stāvēja zobus sakodusi, klusa un bāla.

Kad viss bij aprakstīts un sarēķināts, tad izrādījās, ka tirgotāja Pūpola mantinieki nemanto nekā, un ka parādu devēji vēl zaudē daļu no aizdotās naudas.

Pūpols — vieglu rokas somiņu zem mākslinieka pelerina, Elza — rokas uzrocī sabāzusi — — tā vini atkal atnāca uz staciju. Pūpolam nebij ne kapeikas, bet Elzai vēl iznāca priekš divām biļetēm.

Mariannas kundzes pansijā viena istaba bija brīva: tā, kur agrāk dzīvoja students Grunduls. Kundze bij mierā ar parastiem noteikumiem to atdot Elzai. Elza nekaulējās. Mariannas kundzei bij diezgan laba sirds, savus pansionarus viņa pārāk neplēsa. Elzas istaba tika vēl sevišķi uzposta. Logam aizkāra jaunus tilla aizkarus, kušeti pārvilka ar jaunu dzeltenu puķotu katunu, gultai uzsedza citu segu. Ari samaksu Mariannas kundze apņēmās pagaidīt kādas dienas, kamēr Elza sameklēs vietu.

Un to sameklēja ļoti drīz. Vai tas bij gadījums, vai sevišķa likteņa labvēlība, vai abi kopā — to nevarēja izprast. Viņa iestājās par kanclista palīgu dzelzsceļa valdē ar trīsdesmit pieciem rubļiem algas mēnesī un piecām darba stundām dienā. Kad par sevi un brāli samaksāja Mariannas kundzei, pašai atlikās vēl daži rubļi...

Bet Pūpols sākumā ari pats uzcītīgi meklēja vietu. Kā no rīta gāja, tā krēslā, dažreiz ari tumsā pārnāca mājās. Skaidru galvu, mazliet rezignējošu seju, mazliet apjucis un ari mazliet iepīcis. lenāca pie māsas, nosēdies tūliņ sāka plaši iztēlot, kur šodien bijis, kas solīts, kādas cerības viņam tur un kādas tur.

Elza vienaldzīgi klausījās. Domāja savu domu. kā likās gaidīja ko.

Un sagaidīja.

Kādreiz brālis pārnāca drusku iereibis. Drošāks, atklātāks, neslēpa tā savu uzbudinājumu. Nokāsējās, spītīgi atmestu galvu nostājās Elzai priekšā.

„Es tev esmu brālis, ja?" viņš svinīgi iesāka.

Elza mierīgi, auksti paskatījās grāmatai pāri.

„Domāju gan."

„Ja, tas es esmu, to tu nevari noliegt. Un to tu ar' nevari noliegt, ka acumirklī esmu bez vietas un nekā nespēju nopelnīt."

Elza mazdrusciņ paraustīja plecus.

„Kāpec man to noliegt. To katrs zin."

„Ja, to zin gan katrs..." Pūpols piesarka no uztraukuma. „Bet ari to katrs zin, ka man ir māsa, kas pelna, un ka man viņa nepalīdz ..." Viņam pat asaras saskrēja acīs, tādu netaisnību apzinoties.

„Kā tad es lai tev palīdzu?"

„Kā — viņa prasa kā! To tak katrs bērns saprot ... Vai tu jel vienu rubli pa šīm nedēļām esi iedevusi?"

„Neesmu? Bet kas par tevi samaksāja Mariannas kundzei?"

Pūpols mazliet pierāvās. Gaŗajiem priekšzobiem iekoda apakšlūpā. Bet tūliņ atkal saslējās.

„To zināms... To es ieskaitu par aizdevumu, kā sākšu pelnīt, tūliņ atdošu. Bet es tak nevaru no vienas ēdamās reizes līdz otrai mājās vien sēdēt. Jāiziet, jāsatiekas... Un kad ar pazīstamiem satiekas, tad... tad ir kādas kapeikas jāizdod ... Tu tak pati labi saproti, ka bez tā nevar. Un man ne pusrubļa nav ķešā. Kauna lieta! Patiešām kauna lieta! Kā šodien pat: satiekamies, ieejam, pasaucam... Piecdesmit četras kapeikas katram iznāk — kad dzeramnaudu sulainim nerēķina... Bet man nav! Grābstos pa kabatām kā ners un meloju: maku aizmirsis mājās...

Elza palika vēsa un mierīga, kā bijusi. Pielika tikai pirkstu rindas vidū tai vietai, cik tāļ aizlasījusi. Pacēla galvu un paskatījās tādu skatu, ka Pūpolam sametās neomulīgi un viņš sāka mīņāties.

„Par uzturu es priekš tevis samaksāšu — kamēr pati spēšu. Bet vēl dzirdīt tevi, tas man nenāk ne prātā. Diezgan tu esi dzēris, visu mūsu dzimtas mantu apdzēris un izputinājis. Mirsti nost, ja bez piedzeršanās dzīvot nevari, vai pelni pats. Darbu es tev pagādāšu."

„Nu pagādā! Cita jau es ar' neprasu..." viņš nošļupstēja, asaras valdīdams. Iesteidzās sava istabā un gaužām asarām noraudāja.

Nākošas dienas novakarē Elza ienāca pie brāļa. Nolika viņam priekšā uz galdiņa žūksni aprakstītu papīru lokšņu un tikpat daudz baltu.

„Pārraksti līdz rītam," viņa strupi, kategoriski noteica. „Te pāra stundām darba."

Un apgriezušies izgāja.

Pūpols platām acīm skatījās. Pārrakstīt... Divas stundas no vietas sēdēt un rakstīt... Tas lai būtu viņa darbs!... Bet varbūt par to labi samaksā? ... Vieta neradās, un nebij ne mazākās izredzes, ka viņa kādreiz rāsies. Naudas vajadzēja kā ēst...

Bet kā Elza uzstājās! Viņa ar to apgājās kā ar skolas puiku ... Kā ar savu kalpu ... Tikai tā niecīgā parāda dēļ, ko viņš drīz atmaksās! Nē, tas bij apvainojoši un pazemojoši! Varētu jau pārrakstīt — divas, trīs stundas pasēdēt galu galā nemaz nebij tik liels ... Bet lai viņa izturās citādāk, lai viņa palūdz. Padosies vienreiz, tad ir uz visiem laikiem. Tad vienmēr komandēs un kalpinās ... Tīri jāsmejas: tāds skuķis! Tāds nejēga, kas vēl apmaldās iekšpilsētā! — Nē, lai tik' pagaida vien...

Viņš negāja vakariņās. Apgulās un visu vakaru nerādījās. Neviens viņa nemeklēja. Viņš domāja, ka Elza katrā ziņā ienāks paraudzīties, vai viņš raksta. Nesagaidīja un sapīcis aizmiga.

Rītā pulkstens vēl nebij septiņi, kad Elza to raustīja aiz krekla piedurknes.

„Tūliņ celies!" viņš ar mokām acis plezdams un saldi staipīdamies izdzirda skarbu, pavēlošu balsi. „Vakar neesi rakstījis — līdz deviņiem papīriem jābūt gataviem."

„Ej pie velna ar visiem saviem papīriem!" Pūpols atkliedza un apgriezās ar seju pret sienu.

„Uz dzelzsceļa valdi man ar viņiem jāiet," Elza atteica, kā pirmiņ. „Vai tu gribi, lai mani uzdevumu neizpildīšanas dēļ padzen no vietas? Na, kā vēlies. Iestāšos par šuvēju gatavu drēbju magazinā — tu zini, šūt es protu ļoti labi. Bet par sevi tad zini pats. Kā vēlies ..."

Karsti viņam sametās no iedomas vien, ka paliktu gluži viens, un neviena nebūtu, kas par viņu gādā. Viņam bija tāda sajūta kā bērnam, ko māte taisās pamest starp svešiem cilvēkiem.

„Dienā pārrakstīšu ... lai viņi stāv ..." viņš ņurdēja tikko saprotami, muti spilvenā iespiedis. „Man galva sāp ..."

„Galva tava paša ziņā," Elza kā ar cirvi atcirta. „Bet papīriem līdz deviņiem jābūt pārrakstītiem ... Kā vēlies."

Viņa gāja laukā... Pūpols neticēja. Pacēla galvu, Ja, prom gan ... Izliecās no gultas un īgni nospļāvās.

Kad Elza pēc stundas cetukšņa pabāza galvu pa durvīm, Pūpols, nemazgājies, nesukājies sēdēja pie galda un sakucies rakstīja. Sejā viņam rēgojās neizgulēta miega īgnums un dusmas, acu skropstes raustījās vien. Spalva tarkšķēdama lēkāja pa papīri.

„Glīti, palūko tikai, ka ļoti glīti!" Elza brīdināja.

Viņš gan sakustējās un gribēja rupji atkliegt, bet savaldījās un rakstīja vien, it kā nekā nebūtu dzirdējis.

Un tā ik katru stundas ceturksni Elza pabāza galvu un palūkojās pa durvīm. īsi priekš deviņiem viņa savāca pārrakstītos papīrus, pārskaitīja, sabāza savā mapē un aizgāja.

Vakarā, pārnākusi, viņa noskaitīja brālim uz galda priekšā četrdesmit kapeikas sīka sudraba un vaŗa naudā.

„Par šā rīta pārrakstījumu —" viņa teica. „Un te būs jauns darbs. Nu drusku vairāk. Tikai lēnāk vajaga rakstīt un rūpīgāk. Jo glītāk, jo labāk. Sāc laikāk, tad nebūs tā jāsteidzas."

Sarkans no dusmām viņš atgrūda naudu.

„Četrdesmit kapeikas! — vai es nabags esmu..." viņš kliedza.

Elza paraustīja plecus.

„Nebrēc jel. Paša nopelnīts.' Par pārrakstījumu vairāk nemaksā. Ja nu negribi ņemt, es uzglabāšu priekš tevis."

Pūpols atbīdīja māsas roku.

„Liecies mierā... Pats ari varu paglabāt... Bet to es tev saku, ilgi es tā nepaļaušos. Tas tak skaidrs izsmiekls ... Četrdesmit kapeikas ...!"

No rītiem Elza savāca pārrakstītos papīrus un vakarā pārnesa brālim pusrubli sīkas naudas.

Tā tas nu gāja dien dienā. Pa vakariem Pūpols klusu sēdēja un pārrakstīja. Pa dienu klaiņāja apkārt, un nekad viņam kabatā nebij vairāk par pusrubli. Pelerins nodila, zābaki sāka nošķiebties — Pūpols nevarēja izdomāt, kā tikt pie jauna apģērba.

Mēģināja aizņemties no saviem pansijas biedriem. Grīns aizbildinājās, ka pašam neesot. Apse tikai smējās vien un zoboja Pūpolu. Nekāda glābiņa viņam nebij aiz biedru zobgalībām. Viņš skaitās uz tiem, uz sevi, bet visvairāk uz Elzu.

„Tu mani pataisi par ģeķi un nerru!" viņš reiz iebrēcās un svieda viņai papīrus atpakaļ acīs. „Es strādāju kā algādzis, kā vergs... Un tomēr man jāiet nošķiebtiem zābakiem un noplīsušām drēbēm!"

„Par pārrakstīšanu vairāk nemaksā. Mēģini ietaupīt no tā paša. Un ja nevari — sēdi mājās. Diezin, kur tev ar' tā jāiet."

Pūpols gluži aizmirsās no dusmām.

„Par cietumnieku ar' tu mani vēl gribi pataisīt! Nekā — to es nepieļaušu! Nē, nepieļaušu — nemaz ir nemēģini."

Izskrēja laukā un aizsita durvis ar tādu sparu, ka visa māja nolīgojās. Vēlu pārnāca mājās, ar savādu sarkastisku smaidu sejā nosēdās un nepilnas stundas laikā visu pārrakstīja. Spalva tarkšķēja kā eceša ciņainā plēsumā, tintes bumbulīši sprēgāja uz visām lapām.

Tomēr panākuma tur nebij nekāda. Elza pārnesa papīrus atpakaļ mājās, izbāra, piedraudēja un piespieda pārrakstīt otrreiz. Bij jāpārraksta tie un vēl ari jaunatnestie. Divkāršs darbs, grūts un apnicīgs !

No tās reizes Pūpols vairāk nemēģināja izlocīties. Sēdās tikai klāt un rakstīja. Pamazām sadrupa pirmējā spītība kā trausls prauls, kas neiztur stipra spiediena. Pamazām viņš atradinājās no tik pierastās vaļības, pamazām pierada visur klausīt Elzas rīkojumiem. Taču pilnīgi apmierināties viņš nevarēja ar to, ka tā pavada, ar ko līdz šim rīkojās viņa svārstīgās dabas nejaušība un gadījums, nu bij nokļuvusi svešās, cietās rokās. Elza viņam atnesa jaunus zābakus, nopirka pajaunu, vēl puslīdz glītu mēteli — liels prieks viņam bij par to, bet tikai pirmajā brīdī. Viņš sabozās atkal.

Ik izdevīgā brīdī viņš gāja pie biedriem sūdzēties. Veco attiecību starp viņiem vairs nebij. No tā laika, kad Pūpolam aptrūka naudas, kad viņš sāka staigāt nošķiebtos zābakos un apdilušā pelerinā, Grīns ar Apsi ārpus mājas viņu necieta vairs savā sabiedrība. Ar smeldzošu skaudību un žēluma asarām acīs Pūpols nolūkojās, kur biedri aizgāja līgsmā nakts izdzīvē.

Taču mājas viņi Pūpolu ieredzēja diezgan labi. Zināms, zobojas par viņu, saukāja par tupeļu varoni, par amacones zirgu puisi un vēl kā. Atņemdamies smeļas par viņa ļauno likteni, kā dubļu pikām apmētāja viņu ciniskiem jokiem. Bet Pūpols pierada ari pie tā. Pie visa viņš varēja pierast. Kad Elza bij mājās, viņš klausīgi izpildīja viņas pavēles, uzmanīja katru viņas žestu. Kad tā izgāja, smējās par biedru jokiem un palīdzēja nogānīt māsu.

Sava starpā Grīns ar Apsi tikai ar dzēlīgām zobgalībām un cinismu runāja par Elzu. Tāpēc ka tiešā satiksmē viņi atsitās kā pret akmeni. Pašpirmajā vakarā pie ēdamgalda viņi samirkšķinājās acīm, zīmīgi nokāsējās un vēl zīmīgāki sasmaidījas. Atminēdamies viņējo koncerta vakaru, gaidīja, lai ari Elza atsaucas, ka viņai toreizējie notikumi vēl prātā. Ceturkšņa stundu dzēla viņu uzmācīgiem, nekaunīgiem mirkļiem. Bet Elza tikai reiz pacēla no glāzes vienaldzīgās, ledaiņās acis. Ne vaibstiņš neparaustījās viņas kalsnējā, baltajā sejā. Ar spīdošu niķeļa karotīti labajā rokā grieza cukura gabaliņu glāzē riņķī, kamēr kreisā mazliet pacēlās. Vientiesīgi, bet graciozi pastiepās gluds rādītāja pirkstiņš ar ziedaiņu, iesārta pusmēnestiņa apliektu nagu.

„Grīna kungs, jūs aplejat galdautu ..."

Tas salēcās, kā pliķi dabūjis. Patiešām, aizmirsies, īpašas domas aizņemts, piešķiebis glāzi un sīka šalte no tās izlija uz galda. Steigā ķēra glāzi un uz otru pusi izlaistīja vēl vairāk.

Nepārprotama, dzeļoša ironija pazibēja Elzas skatā. Ticības mācību skolotājs uz acumirkli apjuka, sapīka, sarāvās. Sāka skanoši malt ar karotīti. Brīdi katrs klusu strēba no savas glāzes.

Bet abi vīrieši nevarēja apmierināties apziņā par pirmo neizdevušos manevri. Viņu patmīlība bij vārīgi aizskarta. Viņi nebūt nedomāja atkāpties, tikai klusībā pārlika nākamā uzbrukuma plānu.

Sabāza galvas kopā. Sačukstējās un smējās. Bet Elza ļoti nopietni pētīja tamborētās galdsegas rakstus. Pirkstiņš veikli slīdēja pār fantastiskām figūrām un izlocījumiem. Lūpas mazlietiņ kustējās — varēja redzēt, viņa skaitīja valdziņus, rēķināja uzmetumus, robiņus, ielokus ... Ne mazākā apjukuma nemanīja viņas sejā, tā bij mierīga, vienaldzīga un vēsa.

Šis vēsums pamazām iededzināja vīriešus.

Apse trokšņaini sakustējās ar visu krēslu. Brīdi atkal bij klusu, tad Elza spēji un lepni pacēla galvu.

„Jūs, Apses kungs, man uzmināt uz kājas," viņa teica cietā, tāļu skanošā balsī, un atvirzījās mazlietiņ nost no galda.

Mariannas kundze patlaban nāca ēdamistabā.

„Bet Apses kungs!" viņa apsauca tādā balsī, kādā runā ar nerātnu skolas puiku.

„At-atvainojat..." Apse nomurmināja, pietvīka ugunssarkans. Atrāvās gabaliņu nost, noliecās pie savas, tikko pielietās glāzes un apbrucināja lūpas.

Kamēr Mariannas kundze bij iekšā, klusēja. Bet līdz ko aizvērās ēdamistabas durvis, Grīns sakustējās. Biedra apvainojums ari viņu bij ķēris. Abi vīrieši sajutās aizskarti savās tiesībās, izsmieti un pazemoti. Un no kā? No skuķes, ko viņi reiz bij bučojuši, cik patikās, ar ko bij visādus jokus dzinuši, ar kuru būtu varējuši darīt visu ko! Tas taču nebij saprotams. Un paciešams ari nē!

„Vai jūs, jaunkundz, atminaties viņējo vakaru?" Grīns ierunājās ar māksloti maskotu ironiju.

„Kādu viņējo vakaru, Grīna kungs?"

„To — tikumisko dāmu koncertā?"

„Atminos, kā nē. Jūs neatminaties?"

„Es? Nē ... Tas ir, to vakaru es atminos, bet kas tajā vakarā notikās, to pavisam esmu aizmirsis."

Apse visu laiku biedri pabalstījis ar galvas locījumu un zolidarisku smīnu, tagad pārspīlēti skaļi iesmējās.

„Es ar'! es ar'! Nekā vairs neatminos."

Elza rūpīgi noslaucīja muti ar zalveti un sagrieza taisni lentiņu galvas virsū. Paskatījās uz vienu, paskatījās uz otru.

„Tāpēc ka bijāt piedzērušies. Labāk ari ir, kad skaidrā prātā neatminas, ko piedzēries darījis. Kad cilvēks vāļājas dubļos, tad pat cūkas nosarkst."

„Bet jūs bijāt līdz ar mums — — " Apse iespiedzās.

„... dubļos —" Grīns nobeidza, galvu dziļi palocīdams.

Elza krūtīm uzgula galda malai, pārliecās pāri, vīriešiem preti. Tiem pārskrēja drebuļi no šī naidā zalgošā skata. Apjukuši viņi nodūra acis galdā.

Un aizturētu elpu gaidīja ko.

Bet nekā sevišķa nesagaidīja.

„Es atminos ... Es raudzīšu nomazgāties ..."

Viņas balss bij klusa, gandrīz mīksta. Un tomēr viņā skanēja kas slēpts, bet nenoslēpjams. Kas savu spēku lepni apzinošs, draudošs un nenovēršams. Kā lokana zibeņa čūska izlocījās tāļos, melnos mākoņos un zeme zem kājām nodrebēja dobjā, nedzirdamā pērkoņa gŗāvienā.

Kā hipnotizēti abi vīrieši vērās Elzas sejā. Un līdzi tai pagriezās, kur galdam blakus, balti izberstā grīdas plankumā četras dēlu starpas rēgojās tumšsarkanas. Un abiem reizē parādījās students augšpēdu zemē, izjauktiem matiem, pakausi virmošā melnā asiņu peļķē ...

Nelabu atmiņu, varbūt ari nelabas jausmas nomākti, viņi brīdi sēdēja sarauktām pierēm. Tad piecēlās un klusu izgāja.

No tās reizes viņi tikai savās istabās ņirgājās un zobojās par Elzu, bet pie kopēja pusdienas un vakariņu galda sargājās. Ne tikdaudz Elzas valodā, kā visā viņas augumā — kustībās, žestos, sejas vaibstos, skatā bij kas atraidoši ass, kas kā nātre asi dzeļošs, kam jāsargās piedurties. Kā no baltas ogles, ho viņas pirksti jāsargā. Viņa bij novilkusi strīpu starp sevi un citiem pansionariem. Un viņiem nebij dūšas spert kāju tai pāri. Piedurties viņi tai nedrīkstēja, kā burvja lokam, ko aiztiekot jāmirst. Tuvojoties kusa viņu griba un gribas spēks kā mīksti saviļāta sniega pika, ko spiež pret sakarsētu tērauda plati... Viņiem atlikās tikai apmierināties nespēcīgiem, slepeniem, ciniskiem zaimiem.

Bet kad tā bij nodibinājusies visiem zināma un izjūtama starpa starp Elzu un abiem vīriešiem, viņa pamazām sāka palikt citāda. Laipnāka, pieļāvīgāka, runīgāka, jautrāka. Sākumā Apse ar Grīnu gribēja vēsi atturēties, bet nevarēja. Nekā viņi nespēja pret šo savādo kalsnējo, bālo jaunavu. Ar savu jautrību un asprātību viņa tos aptina kā ar smalku zirnekļa diegu, un tik stiprs bij šis pelēki vizošais pavediens, ka viņiem bij jāiet, kur tos veda. Pamazām viņi ielaidās. Un atkal Mariannas kundzes ēdamistabā skanēja skaļas sarunas, joki un smiekli. Mariannas kundze, jau pavisam norūpējusies par savu pansionaru nesaticību, palika atkal jautrāka un smaidošu seju bieži rādījās ēdamistabas durvīs, paklausījās, klusu nosmējās dzirdētiem jokiem un klusiņām atkal aizvēra durvis.

Apse ar Grīnu ilgi sprieda par šo dīvaiņo pārvērtību. Bet nekā īsti nevarēja izprast. Norunāja, ka Elza, laikam, patiesībā ļoti tikla meiča, vēsām asinīm un apaļu akmeni sirds vietā. Bet pārmaiņām diezgan interesanta. Un abi viņi sacentās pieklājīgā laipnībā.

Zināms, aiz muguras, savās istabās, viņi vēl ilgi nevarēja norimt nezobojušies un neizsmējuši Elzu. Bet pamazām ari te noklusa. Pa paradumam gan mēģināja vēl, bet abi juta, ka nenāk vairs no sirds, ka liekuļo, ka vienam no otra tā kā kauns. Un norimās.

Dienu mūžu viņu klusākās domas, viņu intimākās sajūtas, viņu izvirtusē fantazija bij pie sievietes. Pirmatnējā instinkta valgā uz sievieti tiecās viņu gļēvā griba, kas verdziskā kalpībā pamazām izvērtas par elementāru aklu iegribu — visa viņu būtne tiecās uz to. Šī būtne ar laiku tā sašaurinājās, ka vienīgi dzīvais viņā palika vīrietiski-dzīvnieciskais dzimuma elements. Sievietiskais to pievilka tā, kā magneta pakavs pievelk dzelzs skaidiņu. Sieviete kā atsevišķs, īpatnējs cilvēks te mazāk no svara, sievietes personiskās īpašības tikai vairāk vai mazāk ieliesmināja mūžam kvēlošo ogli. Bet kvēloja viņa un nekad neapdzisa sievietes dzimuma vispārējā atmosferā.

Šie vīrieši nevarēja atrauties sievietes pārspēkam. Tas bija viņu liktenis. Kā liecās sieviete, tā viņi liecās. Kā lai neliecas smilga, kad vējš pāri skrien ? ...

Grīns ar Apsi juta, ka Elza nebij pret viņiem pilnīgi atklāta. Nojauda, ka aiz laipnības un bezbēdīgās jautrības slēpjas kas neizprotams, bet slepeni draudīgs un bīstams. Un tomēr nevarēja atturēties, tomēr padevās, tomēr arvienu vairāk iedraudzējās un pamazām aizmirsa visas šaubas un aizdomas...

Krēslā Apse ar Grīnu stāvēja Grīna istaba pie loga, katrs savā pusē, un skatījās, kur viņā pusē cits pēc cita aizdegās viesnīcas „Pakrēslī" logi. Kur aizdegās lampa, tur tūliņ pelēks bārkstains aizkars noslīdēja stiklam priekšā. Un tikai melnas, šaudīgas ēnas bij vairs saredzamas uz pelēka fona. Apnikuši, sapīkuši biedri skatījās un gaŗlaikojās.

Nograbēja durvis. Viņi ir nepaskatījās. Zināja jau: Pūpols. Ap šo laiku viņš, darbu beidzis, ik vakaru ienāca.

Ne vārda nesacījis, Pūpols piespiedās Apsem blakus pie sienas. Pār biedra plecu lūkojās logā. Sākumā bij ļoti ziņkārīgs, bet drīz nolaidās un sāka žāvoties.

„Nekā nevar redzēt..." viņš gurdi, nevīžīgi noteica. „Muļļas... Visus logus aizklājuši!"

„Cst!" Grīns noslēpumaini apsauca un paliecas vairāk.

Apse ar Pūpolu ar' saka skatīties uzmanīgāk.

Apakšā, pie viesnīcas durvīm, pieturēja ormanis. No kamanām veikli izlēca slaids kundziņš karakula apkakles mētelī un apaļā, cietā platmalē. Izlēcis, izstaipīja kājas un galanti palīdzēja izkāpt resnai, smagai dāmai ar kuplu strausa spalvu boa aizsegtu seju.

Viesnīcas duvīs, smaidīgs un lokans, parādījās šveicars spožām pogām, apzeltītu apkakli un piedurknēm.

Pūpols, ka kutināts, idiotiski iesmējās.

„Nu būs — —" viņš iesāka un nepabeidza.

„Klusu!" Apse viņam ar elkoni piegrūda sānos. Ari Grīns norājoši žestikulēja. It kā no turienes viņus varētu redzēt un dzirdēt.

Visi trīs skatījās aizturētu elpu.

Patiešām! Lūk, viesnīcas ēkas galā, otrā stāvā, melnā loga kvadratā zili pazibēja. Vienreiz, otrreiz pazibēja, tad sērkociņš aizdegās. Aizdegās, vienu acumirkli apgaismoja nelielu istabu raibām tapetēm, baltu podu krāsni un vairākus tumšus priekšmetus, starp kuriem bij trīs, mazākais divi cilvēki. Bet tūliņ uguns aprāvās un šaudīgā gaismā bij saredzams tikai viens pats cilvēka augums, kas rīkojas ap puķota kupola lampu.

Bet nākošā acumirklī viesnīcas istabiņa palika pilnīgi gaiša. Šveicars spožām pogām, apzeltītu apkakli un piedurknēm izgāja. Palika tikai resnā dāma un slaidais kundziņš. Viņa, apskatīdamās, griezās istabas vidū riņķī. Viņš aizslēdza durvis, atgriezās, noņēma dāmai boa un nometa uz galda. Plātījās rokām, laikam runāja. Dāma, smiedamās, radīja baltus zobus. Labi bij redzams viņas baltais kakls un pieklājīgais dekoltē.

Apse ar Pūpolu instinktivi, pašiem nemanot, bij sadevušies rokas un spieda viens otram. Bet piepeši visi trīs reizē apklusa un it kā sastinga. Likās, slaidais kundziņš tuvojās logam. Ja — nāca, paceļas pirkstu galos, izstiepa roku ... Trīs biedri kā vienā mutē iesaucās, brīdinādami pacēla rokas. Bet nekā ... Klusu viesnīcas logam noslīdēja pelēkais aizkars. Un tikai melnas, izplūdušas ēnas vairs redzēja kustamies uz pelēkā fona.

„Mm ... lopi!" Apsem neviļus izspruka.

„Labvakar!" viņus piepeši nepatīkami iztraucēja skaļa, laipna balss. „Jeb vai te nav neviena? Tumšs, redzēt nekā nevar."

Pieliekusies, kā patiešām nekā nesaredzēdama, Elza nāca uz priekšu.

Apse ar Grīnu apjukuši atņēma sveicinājumu un virzījās nost no loga. Tikai Pūpols palika, gar stenderi aizrāvies.

„Atvainojat, ka traucēju," Elza vaļīgi turpināja. „Meklēju savu brāli. Tas pats taču laikam ir — tur pie loga?"

„Ja..." viņš atsaucās, kā pie nedarba noķerts puika. Nosarka, saskaitās pats par sevi. „Ko tev vajag?" viņš rupji ieprasījās, savu apjukumu slēpdams.

„Man vajag papīrlīmes. Še tev piecpadsmit kapeikas, aizskrej uz aptieku. Bet žigli!"

Vilcinādamies, saskaities, Pūpols paņēma naudu. Negribēja, bet tomēr ņēma. Negribēja iet, bet tomēr tūļodamies gāja uz durvīm.

Grīns pa to laiku bij aizdedzinājis lampu.

Elza kā ar lielu ziņkārību lūkojās apkārt.

„Jums glīta istaba. Pirmo reiz te ienāku."

„Redzat nu, cik jūs lepna!" Grīns galanti jokoja. „Bet ja nu reiz ienākuši, tad esat tik laipna, cik līdz šim bijāt lepna — apsēžaties."

„Lūdzu apsēžaties," Apse piebalsoja. Abi divi reizē piesteidzās krēslam un bīdīja to uz Elzas pusi.

„Lūdzu... Būsat mana viešņa."

Elza likās neredzot komisko situāciju, ne abu pansijas biedru vēlīgi laipnās, neuzticību un aizdomas slēpjošās sejas. Nosēdās un vienmēr vēl skatījās istabā apkārt.

„Oh, kas jums grāmatu!" viņa brīnījās, uzacis un plecus sarāvusi. Viņas balss skanēja tik neliekuļoti sirsnīgi, ka Grīns, glaimots, gluži aizsvila.

„Nav jau nekas liels..." viņš, savu prieku slēpdams, vienaldzīgi teica. „Bet tikpat pa gadiem sakrājas kāds mazumiņš. Mana profesija tāda, ka bez grāmatām iztikt nevar. It sevišķi, kas zīmējas uz teoloģiju ..."

„Ak tad jūs tik' tā — vajadzības pēc?"

„Nē, nē ... Zināms, vajadzības pēc ar' bet ne tāpēc vien. Es no mazām dienām mīlu zinātni... un literaturu... un mākslu. Ja, literaturu un mākslu ..."

Viņš caur pieri palūkojās Elzā. Bet viņas seja bij vientiesīga un laipna. Viņš nokāsējās un pamazām palika atkal pašapzinīgs un solids.

„Zinat, skolotāja uzdevums, tas prasa daudz prāta un sirds... daudz zināšanu un daudz sajūsmas. It sevišķi mūsu laikos, kad jaunā paaudze tik lielā mērā aizraujas no sociālistu viltus mācībām, bet reliģija un tikumība..." Viņš pēkšņi it kā aizrijās, aprāva un nodūra acis grīdā. Un tūliņ atkal izaicinoši saslējās.

Bet Elza brīnišķīgā kārtā nemaz nemanīja to dūksnāju, pa kuŗu Grīns kūlās. Kaklu sastiepusi, naivā ziņkārībā skatījās uz vienkāršām ģipša miniaturbistēm virsējā grāmatplauktā.

„Ģete un Šillers!" viņa aizgrābti iesaucas. „Cik skaisti!"

Grīns pašapzinīgi smaidīja un noglauda pieeļļotos, vidū pāršķirtos, galvai cieti piesukātos matus. Ar otras rokas plaukstu pārvilka gludai sejai.

„Ja ... man ir mazliet garšas tādās lietās ..

„Vai jūs ... mīlat ari šos dzejniekus?"

„Jaunkundzi kā jūs vēl varat tā prasīt? Vai tad velti viņu bistes rotā manu grāmatplauktu! Kas tad mums vēl ir no lielajiem ... lielajiem ... ģēnijiem, ko stādīt viņiem blakus? Šekspirs, Homers — zināms ... Bet pēc manām domām, šiem diviem neviens nav pielīdzināms ..."

Viņam reti kad nācās latviski runāt par tādām lietām. Vajadzīgo izteicienu viņš lāga nezināja. Tomēr runāja uz labu laimi un juta, ka iet gluži labi. Jaunkundze izskatījās ļoti aizņemta. Acis sprigstēja vien.

„Cik jūs interesanti runājat par tādām lietām ... Ja, ko es jums, Grīna kungs, gribēju lūgt. Kā vācu valodas skolotājs jūs man varētu paskaidrot. Pati ne par ko nevaru izprast..."

Viņa zīmīgi paskatījās uz Apsi, kas, sarunā nepieaicināts, mazliet aizskarts, gabaliņu atstatu staigāja pa istabu tumšiem, izbužinātiem dzejnieka matiem un ūsām, melancholiski sarkastiska dzejnieka seju, rokas bikšu kabatās sabāzis.

Grīns saprata jaunkundzes skatu: tā gribēja palikt vienatnē ar viņu. Glaimots, sava vīrieša apziņā ļoti pacēlies, ari viņš stingri un zīmīgi paskatījās uz Apsi. Nokāsējās un paskatījās vēl reiz.

Apse nelikās manot, staigāja vien. Pirmo reiz viņš piedzīvoja, ka jaunkundze Grīnu ievēroja vairāk, nekā viņu. Tas viņu dziļi apvainoja un sāpināja.

Taču apdomājies, pēkšņi apgriezās un izgāja savā istabā. Tur viņu ilgi dzirdēja klaudzošiem soļiem staigājam un svilpojam bezbēdīgas meldijas.

Grīns ar Elzu pavadīja kopā patīkamu brīdi. Paskaidrojamam vācu valodas teikumam viņi abi drīz bij pāri. Sarunājās par daudz interesantākām lietām. Grīns nevarēja nobrīnīties vien par Elzas simpātijām pret pedagoģisko profesiju un vispār audzināšanas jautājumiem. Pamazām gluži iesila un runāja tik sajūsmīgi, kā savās labākajās katķisma stundās.

Elza klausījās, smaidīja, interesējās, jautāja un ari pati sajūsminājās. Grīnam radās liela cieņa pret savām skolotāja spējām.

No tīras pedagoģijas pārgāja uz literaturu, un tur Grīns gluži vai pavisam aizmirsās. Izklāstīja visu, kas palicis atmiņā no kādas nejauši pagadījušās latviešu grāmatiņas, vai avizes pielikuma. Daudz jau nu tur nebij, patiešām ne! Grīns pats to sajuta un izveicīgi mēģināja papildināt no sevis, kur trūka. Reizēm pameta gan bažīgu sāņus skatu uz Elzu. Bet tā sēdēja smaidīgu seju un sprigstošām acīm.

Pie durvīm klauvēja. Ienāca abas Grīna privatskolnieces. Kniksēja, teica labvakaru. Lielākā, kautrākā, bailīgi nolūkojās uz Elzu, bet mazākā, ņiprākā, pakniksēja ari tai un smaidīja.

Grīnam tāds traucējums pavisam nebij pa prātam. Ar manāmu sapīkumu viņš griezās pie meitenēm. Bet tad piepeši juta, ka Elzas roka mīksti, kā taurenītis, nolaižas uz viņa pleca.

Smaidīgs, vēlīgs un lunkans viņš atgriezās.

„Vai nebūtu atļauts paklausīties?" Elza glaimīgi ieskatījās skolotājam acīs.

Tas saliecās padevīgā līkumā un izkusa.

„Bet lūdzu, jaunkundz — kāpēc nē! Lūdzu, lūdzu!"

Sāniski pagriezies, vienu roku uz galda, otru krēsla atzveltnei pārlicis, Grīns sāka stundu. Pirkstā vizoja gredzens ar milzum lielu zaļu akmeni. Seja pilna ārkārtīgas pašapziņas un audzinātāja kategoriskas stingrības! Acis kā sastingušas, kā ledū sasalušas, kā tumšākas tapušas.

Brūnās kleitiņās, melniem priekšautiņiem, gludi sasukātām galvām, meitenes stāvēja ieblakus un pārmaiņus atbildēja uz skolotāja jautājumiem. Lielākā, kalsnējākā, atbildēja lēnām, stostīdamās, ķerstīdamās, rokas nervozi žņaudzīdama. Mazākā tikai atmeta pār plecu atpakaļ resno brūno bizi ar sarkano lentu galā, nolūkojās skolotājā un svešajā jaunkundzē, nenosarka un nesamulsa, ari ja nezināja atbildēt.

Elza uz viņu vien vairāk skatījās. Smaidīja tai preti, laipni palocīja galvu, reizēm mazlietiņ pamirkšķināja acīm. Meitene pamirkšķināja pretim un viņas apaļajā sejā redzami raustījās bezbēdīgs smiekls. Ne vārda nerunājušas, viņas bij jau iedraudzējušās.

Prom ejot viņa atkal ar uzsvērti zīmīgu laipnību atvadījās no Elzas. Pie durvīm vēl atgriezās, pameta ar galvu un pasmaidīja.

„Māsas?" Elza iejautājās.

„Māsas," Grīns atbildēja. „Paturīgu vecāku bērni, bet neapdāvinātas ... Anna un Lidija..."

„Mazākā?"

„Tā Lidija. Aušīgs meitens."

„Bet glīts. Ka jūs domājat, man liekas, tur izaugs skaista jaunava."

Grīns paraustīja plecus.

„Tas man vienaldzīgi. Es tikai rūpējos par savu skolnieču sirds un prāta izkopšanu... dvēseles izkopšanu, ja..."

Elza likās uztraukta.

„Bet Grīna kungs! Kā jūs varat domāt par dvēseli vien un miesu atstāt novārtā? Ir tak tāda paruna... vai gudra vīra izteiciens — es nezinu... veselā miesā mājo vesels gars. Un skaista dvēsele mājo skaistā miesā. Vidus laikos, tad domāja tikai par dvēseli, bet miesu vārdzināja un mocīja. Mūsu laikos tak par cilvēku citāds uzskats. Mūslaiku atziņa teic, ka cilvēks nesastāv no divām naidīgām daļām, bet ir viena pati nedalāma būtne, divu daļu, miesas un dvēseles harmonisks savienojums ..."

Pati bij mazliet nokaunējusies, mazliet apjukusi no gaŗā zinātniskā, frāžainā teikuma. Bet tūliņ atkal savaldījās.

Grīna gludā seja vispāri smaidīja. Zilās acis kāri zibēja. Viņš nervozi pabružājās uz sava krēsla un mazliet pakārtoja savu jauno angļu fasona uzvalku. Bet tad uzreiz palika atkal nopietns.

„Mani reliģiskie ... uzskati mazliet citādi..."

Elza pārliecinoši piedūra savējo viņa mīkstajai, pasarkanu spalvu apaugušai rokai. «Reliģiskie uzskati te nekrīt svarā. Neviena reliģija cilvēkam neaizliedz priecāties par daiļumu dabā un cilvēkā un baudīt viņa iespaidus. Puķes, ziedoša ābele un skaisti bērni taču tāpēc vien ir pasaulē, lai cilvēks viņos lūkodamies pats taptu skaistāks un bagātāks... Es brīnos par jums, Grīna kungs: jums ir tik dziļa dvēsele, jūs tā mīlat daiļuma mājvietu — dzeju un dzejniekus ..."

Grīns bij tapis neparasti dzīvs, kustīgs un sajūsmīgs. Pat mazlietiņ piesarcis bij.

„Jūs mani pārprotat, Elzas jaunkundz," viņš to pārtrauca. „Nedomājat, ka es esmu akls, ka es neredzu ... Es sajūtu daiļumu visur, kur viņš tikai atrodas ... Bet redzat, pret skolniecēm tā nevar. Skolotājam jāizturās ļoti korekti. It sevišķi mūsu dienās, kad jaunatnes tikumiskais līmenis tā kā tā jau nogrimis visai zemu... Skolotājam jābūt ļoti uzmanīgam..."

„Ah — ja! uzmanīgam! Tas tiesa, uzmanīgam jābūt. Tāpēc jau vēl nav jāpaliek neuzmanīgam. Galvenais ir — sajūta, daiļuma sajūta ... Es, piemēram, nevaru paiet gaŗām nevienam vīrietim ... pat zēnam nē, nenolūkojusi viņa seju un augumu. Un nekaunos! Vai tas kas ļauns, ja es meklēju daiļuma baudu, kur tā atrodama. Jāuzmanās — zināms ... Lidija nemaz ar' vairs nav bērns. Gadus četrus, piecus būs jaunāka par mani, bet jau kā pa pusei pieaugusi sieviete. Palūkojaties tik. kādas viņai pilnīgas, attīstītas formas. Gluži tā liekas, ka viņa vecākā māsa."

Grīns neviļus iesmējās.

„To, jaunkundz, es jums pa priekšu esmu redzējis ..."

Tomēr, kad Elza gāja pa durvīm, viņš neuzticīgi noraudzījās tai pakaļ.

Ko tas nozīmē? Kā lai saprot viņas negaidīto pārvēršanos? Kādēļ nu viņa uzreiz meklē tik intimu satiksmi ar viņu?

Un viss, ko viņa nupat runāja ... Tik pikants, tik vilinošs, tik saldu bezkaunību modinošs... Kā uguns pie smalkām, sausām skaidām. Asinis čalodamas strāvo, kā virmošs ūdens katlā ... Cik savādi, cik brīnum citādi tas viss skan sievietes mutē! Reibina kā stiprs, saldens vīns ...

Bet vai tomēr aiz visa tā neslēpjas kas cits? ... Aizdomīgi... Bet tomēr viņam negribējās gudrot. Tik patīkami bij paļauties tam, kas viņu kā silts vilnis viegli pacēla un nesa...

Grīns iesmejās, aizmiedza acis un tīksmigi izstiepās savā krēslā.

Apse pabāza galvu no savas istabas. Vieba sarkastisku smīnu, bet tas tomēr nespēja noslēpt aizskārumu, pazemojumu un nepacietības sajūtu. Ienāca, nostājās istabas vidū, sabāza rokas bikšu kabatās, izsmejoši skatījās Grīnā.

„Nu?" viņš teica. Un šajā vienā vārdiņā bij izskanēt dzēlīgai zobgalībai, dziļam nicinājumam, bet līdz ar to aukstai vienaldzībai.

Taču Grīns tur izdzirda cauri ari aizskartu iedomību. No tās pats palika vēl apzinīgāks un lepnāks.

„Nu?" viņš vienkārši, viegli atsaucās. Atspieda galvu plaukstā, ar uzvarētāja smaidu skatījās Apsē.

„Labi amizējāties?" Apse sakustējās: sapīkumā balss neskanēja un neskanēja tā, kā viņš vēlējās.

„Ļoti labi. Nu?"

„Varbūt tā ar'..." Apse ar rokam un žestiem izradīja skūpstu.

„Šoreiz vēl ne ..." Bet tad Grīns piepeši atģidās. „Bet kas tev par daļu? Liekas, tavās intimās lietās es nekad neesmu maisījies — esi tik labs, nemaisies tu manās ar'."

Tas bij diezgan skaidri teikts. Skaidri noprotams: Grīns to lietu ņēma nopietni.

Apse palika kluss un maz vairs nāca biedra istaba. Protams, ne aiz kādas delikātas sajūtas, vai uzmanības, bet aiz aizskartas pašmīlības.

Viņam jau galu galā pilnīgi viena alga. Viņam jau nevajadzēja šīs vēsās, atskabargainās skuķes ... Bet tikai brīnījās. Nevarēja saprast, kā viņa ielaižas ar šo nolaizīto pedagogu. Par viņas garšu, par viņas izvēli, par to viņš brīnījās. Un vai tad viņa nemaz neredzēja, kas Grīnam ar Mariannas kundzi... un līgava viņam ari vēl!... Nē, tas bij pārak komiski!

Pie kopēja ēdiena galda viņš nebeidzami zobojās smalkām, izmeklētām divdomībām. Bet Elza nebūt nenoliedza un neslēpa savas simpātijas pret Grīnu. Vaļīgi smējās un zobojās preti un pat no īstām rupjībām nejutās aizskārta. Grīns bozās, sākumā rādīja biedram aukstu un augstprātīgu seju, bet drīz apķērās un smīnēja tik lepni, savu pārākuma apziņu rādīdams. Mariannas kundze notālēm klausījās, sēri smaidīja un slepeni meta uz Grīnu pārmetošus mirkļus.

Bet viņš tikai saskatījās ar Elzu un, kā likās, sapratās. Karsts vilnis viņam noplūda visam augumam pāri. Viņam bij viena alga, ko Apse runāja, ko skatījās Mariannas kundze.

Katru vakaru Elza nāca pie viņa. Nosēdās abi pie gaišās lampas un stundām pļāpāja. Saskatījās un sasmaidījās abi, kad aiz sienas atskanēja Apses klaudzošie soli un māksloti jautrā svilpošana. Sasmaidījās un salieca galvas tuvāk. Nolaistā pusbalsī runāja par intimām lietām, no kurām jau tā vien palika silti un reibīgi. Neceremonialais tuvums un intima čukstēšana viņus applūda kā silta straume. Grīns skaidri sajuta: viņi nebij vairs katrs uz sava krasta. Viņi šūpojās melnā vilnī, viņu skati mūžam meklējās, viņu rokas sadūrās, viņu elpa saplūda, viņu dvēseles sakusa, viņu miesas aizdegās viena no otras ... Ņirbīgi smeldzošā jausmā Grīns gluži nobeidzās. Palika manāmi vājāks, nervozāks, nolaidīgāks tā apģērbā, kā visā pienākuma izpildīšanā. Kā saldenu ģifti šī kalsnējā jaunava sīkiem pilieniem pilināja viņa asinīs. Viņš reiba, viņš tvīka, viņš kvēloja un izplēnēja savas rijīgās fantazijas ugunī... Tikai īsu mirkli kā pamodās, ar šaubām un nejaušu baiļu trīsu paskatījās uz savu draudzeni. Bet tas pārskrēja kā aizmaldījusies rīteņa pūsma vasaras dienvidū... Viņš aizmirsās atkal, sniedzās atkal pie vizuļoša kristāla trauka, no kura saldena ģifts sīkiem pilieniem lāsoja viņa slimajās asinīs.

Viņa vienmēr bij klāt, kad atnāca skolnieces. Iedraudzējās ar tām, it sevišķi ar Lidiju. Pat par daudz sevišķi. Viņa pievilka to sev klāt, jokojās, rotaļojās, bučoja. Istaba skanēja no viņu bezbēdīgajiem smiekliem. Otrā meitene, sarkdama un bālēdama, atstāta, aizskārta un apvainota stāvēja notālēm un skaudīgi skatījās.

Ari Grīns, nemanot un neapzinoties palika arvienu laipnāks pret Lidiju. Atprasot pats piepalīdzēja atbildēt. Un ja tā pavisam nezināja, palaida pa jokiem, vai jocīgi domātu un saprastu rājienu. Meitene pamazām izmanīja savu priviliģēto stāvokli, palika slinkāka, paviršāka, bezbēdīgāka, ķircinājās un koķetēja ar skolotāju.

Tādā pat mērā, kā Lidija Grīnam palika interesantāka un pikantāka, otrā māsa tika pretīga un neciešama. Līdz pagriezās uz to, viņa skats tapa ass un ļauns, seja cieta un nežēlīga, balss skarba un nicinoša. Nekad viņa nevarēja atbildēt pa prātam. Skolotājam ikreiz bij ko piezīmēt un pārlabot, un piezīmes ikreiz bij dzelošas un aizskarošas. Uzbudināta meitene ienāca un asarām acīs ikreiz aizgāja. Stundas viņai likās kā nezin kāda mocība. Viņai uzreiz sāka sāpēt galva, un arvienu biežāk Lidija nāca viena pati. Tādos vakaros vācu valoda palika kur bijusi. Trijatā viņi nojokojās un jautrā aušībā palaida visu vakaru.

Elza iepazinās ari ar meiteņu vecākiem. Ar Grīna līgavu viņa jau sen sagājās. Un visur labprāt uzņēma un iemīļoja vienmēr jautro, vienmēr kustīgo un asprātīgo jaunavu. Viņa tā prata piemēroties ikkatras dzimtas parašām un interesēm, ka nelikās svešiniece, bet pašu piederīgs. Arvienu viņai bij kāds sīkāks uzdevums no saviem paziņām, arvienu kaut kas jāapgādā vai jāpadara, ko tikai viņa viena varēja. Arvienu kur jāpalīdz, kur bez viņas iztikt likās neiespējami. Viņa šajās dzimtās likās nepieciešama. Rītos, darbā iedama, viņa uz acumirkli aizskrēja turp. Un bieži vien Lidijas māte vai Grīna līgava ar savu mammu zvanīja pie Mariannas kundzes pansijas durvīm. Un bieži vien Elzas mazajā istabiņā skanēja sieviešu steidzīga, šalcoša pļāpāšana.

Grīnam tas nepavisam nebij pa prātam. Viņš bozās un tikai ar pūlēm varēja noslēpt savu sapīkumu. Mēģināja pat aplinkus pārmest Elzai viņas nevajadzīgo, traucējošo viesmīlību. Bet Elza skaļi smiedamās skatījās viņam acīs un bezbēdīgi atjokojās.

Drīz Grīns aprada ari ar šo Elzas jauno iedomu. Sevišķi tāpēc tik drīz ka pret viņu viņas glaimīgā laipnība, uzticība un pikantais siltums pastāvīgi auga. Viņš vairs nešaubījās, nedomāja. Bez pretimturēšanās ļāvās tai mīkstai, stiprai saitei, kurā viņa to turēja un veda.

Reiz, no skolas nākdams, viņš uz stūŗa pie avižu pārdevēja nopirka un pārnesa līdz trīs burtnīcas „Witzblatt'a". No visiem šīs sugas žurnalīšiem šitais viņam patikās vislabāk. Visus izmēģinājis un pārliecinājies, viņš atgriezās un nu jau pulka gadu turējās pie tā. Bij pagadījies interesants saturs, tā tekstā, kā ilustrācijās. Mazākais, viņam likās, ka sen tāda nav lasījis. Ar savādu, tikai viņa sugas cilvēkiem pazīstamu saviļņojumu un saldu aizgrābtību lampas gaismā sakucies viņš sēdēja pie mazajām grāmatiņām.

Kravate mazlietiņ nošķiebusies, svārku piedurknei no mēteļa pielipusi balta kokvilnas pūkiņa, vienā kājā bikses uzkāpušas zābaka stulma pakaļpusei virsū. Grīns nemanīja nekā. Sēdēja pār grāmatu sakucies un tvīkstošām acīm sūca viņas saturu.

Piepeši sajuta, ka tāda kā silta elpa aizskar viņa kaklu. Jau divas, trīs reizes tā kā manīja, bet vieglāk, un negrieza vērību uz to. Nu atrāva acis no grāmatas, pacēla uz augšu.

Aiz krēsla, pirkstu galos, stāvēja Elza un pār viņa plecu pārliekusies skatījās grāmatā. Un viņam tur patlaban uzšķirtā lappusē bij šansonete starp šampanieša pudelēm un dažādiem sieviešu apģērba gabaliem vecam nodzīvojušam bonvivanam klēpī...

Viņš palēcās, kā karsta ūdeņa šaltes ķerts. Aizkunkstējās, abām plaukstām apsedza grāmatu.

Bet viņa ņēma tā platās, spalvaiņās rokas savām mazajām, vēsi baltajām un vilka nost.

„Nē, nē ..." viņš šļupstēja bez jēgas un bez valodas. „Tas tāpat... Skolā noņēmu. Skuķi bij ienesuši klasē..."

„Paļaujat." Viņa tomēr dabūja visas trīs grāmatiņas savā varā. „Liekas, ļoti interesanti."

Nobīdīja viņu sāņus un pati nosēdas viņa vietā.

„Nē ... nē ..." viņš, atiedams, stostījās. „Es tikai gribēju ... man bij jāizskatās cauri... Tādas lietas ... skolā ..."

Elza ar neslēptu ziņkārību šķīra lapu pēc lapas. Vērīgi aplūkoja ilustracijas, ātri pārskrēja tekstu zem tām. Izšķīra vienu grāmatiņu, palika zem elkoņa un ņēma otru.

Grīns nevarēja viņā skatīties. Uztraukts, samulsis līdz nejēdzībai, lieliem soļiem staigāja gar istabas viņējo malu uz priekšu un atpakaļ. Un skaidri juta: Nu viss beigts! Nu jaunkundze, apvainota, saskaitusies pacelsies, aizies un vairs nenāks. To viņa nepacietīs — nē, to viņa nevarēs paciest! Kā uz nelaimi, šo burtnīciņu saturs tik pārāk piedauzīgs.

Piepeši viņš izdzirda klusu, apturētu smieklu. Dūšu saņēmis pagriezās, pameta mirkli uz galda pusi.

Jaunkundze sēdēja vēl tāpat. Vēl tāpat lapoja plānā burtnīciņā. Seja gan bij mazliet piesārtusi, bet tomēr vēl laistījās neslēptā ziņkārē. Grīns aiz brīnumiem palika stāvam, neticēja savām acīm.

„Joki.. Elza pasmējās atkal. „Jocīgas bildes! Tad tā ... Bet es dažā vietā neizprotu... Ko jūs tur stāvat pie durvīm? Nākat, sēžaties. Paskaidrojat man..."

„Viltība!" — viņam iešāvās prātā. „Grib izdibināt, ko es ..." Piere viņam norasoja aukstiem sviedriem. Nu pagalam viss, kas nāca tik pamazām, tik vilinoši, tik reibinoši... kas likās jau klāt, tepat ar roku aizsniedzams ...

„Nē ..." viņš stostījās un atspiedās pret sienu.

„Nu nākat jel!" viņa vientiesīgi sauca. „Jūs ilgāki pilsētā dzīvojuši, jums tādas lietas vairāk nācies dzirdēt... un redzēt. Man pirmo reizi gadās ... Tīri pieklājīgi tas gan nav, — vai nē! — bet tomēr interesanti ... Un lielam cilvēkam, kam prāts, taču nekas nekait."

Vilcinādamies, šaubīdamies Grīns nāca. Vēl nevarēja ticēt viņas pārliecinošai vientiesībai. Nākdams bažīgi skatījās, kā meklēdams saskatīt slepenas cilpas, kas uzķersies kaklā, savilksies tā, ka vajā tikt vairs nebūs iespējams.

Ar labo roku viņa, neskatīdamās, pierāva lieku krēslu sev blakām. Kreisā, balta, slaidiem pirkstiem, ziedaiņiem nagiem, nervozi nepacietīga gumzīja bilžaino lapu. Klusi, aprauti iesmējās atkal kā negribēdama, bet iekšējo saviļņojumu nevarēdama atturēt.

Un kad viņš, vilcinādamies, nosēdās uz krēsla maliņas, un uztraukumā to pašu nemanīja zem sevis, viņa ar savu krēslu un grāmatiņu pievirzījās klātāk. Viņas elkonis, kam tikko sniedzās pāri plānās jaciņas aproce, mīksti piekļāvās viņa rokai. Tur karsta straume lija viņa augumā un piepildīja visas cīpsliņas.

Siltu elpu viņš sajuta uz savām plaukstām, iesarkanās spalvas kustējās un viņš skatījās kā kādā brīnumā.

Bet tāda kautrība nebij viņa raksturā — tikai acumirkļa nespēks. Pamazām viņš attapās un atkal sataustīja līdzsvara cieto punktu zem kājām. Un atkal viņš bij agrākais galantais bonvivans, kuŗa izvirtušo būtni ārpusē pārklāja smalku sabiedrisku parašu un kulturelo melu krāsaiņie plīvuri.

Interesantus paskaidrojumus viņš zināja dot Elzai. Un pie tam viņa izteiksmes veids bij puslīdz pieklājīgs — tā viņš varētu runāt ari lielākā dāmu sabiedrībā. Tikai retumis paspruka kāds vārdiņš, samiedzās kāds vaibstiņš, paklīda balsī kāda skaņa... Attinās vaļā kāda kŗoka krāsaiņā plīvurā un acumirklī bij redzams augoņiem pārklātas, pūžņojošas, savītušas miesas pelēks plankumiņš.

Bet Elza to nevēroja. Likās pagalam aizgrābta un aizmirsusies jaunu pieredzējumu un sajūtu pasaulē. Grīnam likās, ka viņas vientiesīgā mazpilsētas bērna dvēsele, kā pelēks naktstauriņš, lielpilsētas uguņos nejauši iemaldījies, apstulbis skrien no vienas uguns uz otru, nogurst, bet nevar atturēties elektrisko lampu vilinošajam spīdumam. Tik neizsakāmi patīkami, tik tveicējoši, reibinoši saldi sekot šim naktstaureniņam ap sen pazīstamajām ugunīm un redzēt, kā no mīkstajiem spārniņiem birst sudraba putekļi un līp pie valganiem krāsaiņiem stikliem.

Neticami naiviem, vaļsirdīgiem jautājumiem, neslēptu, iekarsētu ziņkāri, Elza ievadīja Grīnu arvien dziļāk un dziļāk viņa īstajā pasaulē, kur citādi viņu dabūja redzēt tikai paši tuvākie draugi. Viņš vairs nekautrējās. Juta, ka ari šī jaunava tikai aiz sabiedriskas vajadzības, vai aiz iedzimtas un ieaudzinātas kautrības atturīga un vēsa, un ka aiz liekuļota vēsuma paslēpta īstas bakchantes dvēsele. Atminējās pirmējo satikšanos viņējā koncerta vakarā un šajās atmiņās jausma palika par stipru pārliecību.

Kad jaunuzšķirtā lappusē parādījās pikants pārītis, viņš ilgāk nevarēja noturēties. Iesmējās saldu krūšu smiekliņu, paliecās tā, ka Elzas mati piedūrās viņa pierei. Aplika viņai ap kaklu iesarkani spalvoto roku...

Šajā pieskārienā izpaudās viss vīrieša iekšējais saviļņojums, visa viņa instinktu tieksme. Mīksts, lipīgs sikspārnis nometās uz Elzas kakla... Viņa atrāvās tā, ka klaudzoši uzgrūdās galdam. Lampas kupols, šķiebdamies, nošķinda pret cilindri. Zīmulis ripoja pa zaļo vadmalu. Sāka džinkstēt tintes pudelei vaļīgi uzliktais vāciņš. Viņas seja acumirkli palika sniega balta, kā kad neredzama roka par to būtu pārbraukusi un izspiedusi beidzamo asiņu pilīti. Un otrā acumirklī asinis ar šalti sasitās atpakaļ sejā, tā pietvīka tumši sārta. Acis nelabi iezvērojās, rokas sāka trīsēt.

„Jaunkundz, kas jums?" Grīns, pārsteigts, murmināja.

Bet viņa jau bija attapusies. Pulējas savaldīties.

„Nekas ..." viņa, aizsmakusi, iesmejas. „Jūs mani sabiedējāt... Nekas."

Un apsēdas atkal, taču mazlietiņ atstatāki. Rokas paslēpa zem galda, lai neredzētu, kā tās trīs.

Skatījās atkal grāmatiņā, meklēja sarunas pavedienu, mēģināja tikko notikušajam tā paiet gaŗām, it kā tas nemaz nebūtu noticis.

Bet nevedās vairs. Bij palikusi izklaidīgāka, un Grīns bij izklaidīgs. Īstenībā viņam apnikušas bilžainās grāmatiņas. Viņa instinkts prasīja dzīvu sievieti. Un visu laiku, kamēr Elza vēl tovakar palika, viņš iesāņus skatījās uz to.

Viņas seja to interesēja mazāk. Sievietes seja ir mainīga kā apriļa laiks. Tai piesūcies, vīrietis ir kā valgā piesiets. Tā mainās, pārgrozās, atplaukst un dziest, un līdz ar to ceļas un krīt un pārveidojas vīrieša sajūtu pieskaņa. Bet tas ir nepatīkami. Vīrietis kāro paļauties vienam vienīgam karstam vilnim, kas to bez apstājas nes no krasta arvienu dziļāk selgā...

Sievietes augums savā formu saskaņā, savā trīsošā, briestošā, dzīvā plastikā ir kā karsts vilnis, kas vīrieti bez apstājas nes no krasta arvienu dziļāk selgā. Viss kopīgais, spēcīgais iespaids tur atkarājas no sīkām atsevišķu locekļu formas impresijām. Kā smaršaiņi silti pilieniņi tās bez apstāšanās krīt vīrieša apziņā, pamazām uzbudina un trenc joņos viņa mūžam nomodā esošo, mūžam izsalkušo, nekad nepieēdināmo instinktu.

Grīns mielojās pie vilinošas jaunavas briestošo, elastīgo locekļu skaistuma. Tas nebij novazāts ielas skaistums, kuŗa kairinājumus var izmantot tikai aizmiegtām acīm, visu iedomas un atmiņas spēju raidot darbā. Tas vilināja, kā smaršu mākonis no baltas ievziedu gŗavas, spīdēja kā bāla uguntiņa krēslas laukā, no kuŗas nevar acu novērst. Ātriem, karstiem skatiem viņš lāgu lāgiem pārskrēja visam jaunavas augumam, tad atkal, atrāvies, aplūkoja atsevišķus locekļus. Baltās, vēsās rokas ziedaiņiem nagiem un sidrabotu pūkiņu vispāri ādai līdz pat elkoņiem. Taisno kaklu zilgani zaraiņām dzīsliņām abās pusēs. Apaļos, rāmi nolaidenos plecus un tikko pamanāmo krūšu izliekumu. Muguras un vēdera simetriski līdztekošu ieliekumu un vidukļa spējo, negaidīto iežņaugu...

Vislielākā mērā sapīcis viņš atgriezās, kad pie durvīm pieklauvēja. Viņa saucienā bij dusmas un draudi.

Ienāca Lidija — viena pati. Māsa saslimusi. Ārsts aizliedzis veselu nedēļu celties no gultas.

Grīns palika laipnāks. Sāka stundu un ar labvēlīgu, pamudinošu smīnu lūkojās, kā meitene koķeti mīņājās, pārmaiņus balstījās uz vienas, uz otras kājas, sabāza rokas aiz priekšauta lencēm, izlieca krūtis, atmeta smago bizi atpakaļ pār plecu, sprigstošam, izaicinošām acīm skatījās skolotājā.

Elza palūkojās Grīnā un iesmējās. Savāds, asi žvadzošs, instinktīvi nejaušs bij viņas smiekls. Viņa nevarēja norimties, uzcēlās, pastaigāja pa istabu, slepus mirdzošām acīm novēroja abus. Apgriezās un gandrīz skriešus izskrēja pa durvīm.

Pašas istabiņa bij tumša. Taustīdamās viņa aizgāja līdz gultai, uz mutes smagi iekrita tajā. Bez elpas un bez apziņas brīdi tā nogulēja. Tad apgriezās uz muguras, savija rokas zem galvas. Tvīkstošām acīm lūkojās nekustīgā tumsā un domāja garu, smeldzošu domu. Gulēja un domāja, līdz galva palika karsta, elpa spriedās krūtīs un pār visu augumu lāgiem skrēja nervozas trīsas ...

Aiz sienas bij dzirdama spalvas sprakstēšana: tur brālis pārrakstīja papīrus. Lāgiem kā no liela tāļuma skanēja Apses svilpšana. To pārtrauca meitenes skaņa balstiņa un Grīna smiekli.

Elza gulēja maziņa, saŗukusi, nogurusi, sāpju, grauzošu šaubu, pašpārmetumu sakaitētiem nerviem un dzēlīga naida pilniem locekļiem ... Lāgiem viņai uznāca tādi pārejoši vājuma brīži... Bet tad viņa iedomāja ko, un šī jaunā iedoma ar tādu strauju spēku pārplūda viņas jūtekļus, apzinu un gribu, ka viņa iesmejas, aprāvās un iesmējās vēl reiz. Spēcīga un žirgta atkal izcēlās no gultas ...

Ikkatru vakaru viņa neatlaidīgi sēdēja Grīna istaba. Skatījās abi bilžaiņās grāmatiņas, arvienu atklātāk un drošāk runāja par viskautrākajām lietām. Elzu aizskart Grīns vairs neiedrošinājās.

Savādi... Viņš juta, ka pilnīgi šīs jaunavas varā, ka tā ar viņu dara pēc patikšanas, galīgi samaitā viņu. Ar savādu tīksmi viņš sajuta šo garīgo vaņģniecību, un ne reizes viņam nepamodās velēšanās atsvabināties. Ari to viņš juta, ka Elza viņa instinktu pamazām liec sev gaŗām. Pamazām, bet neatlaidīgi un noteikti liec to uz citu pusi, vada viņa fantaziju pa nestaigātām, bīstamām, bet toties vilinošākām kalnu tekām ... Apreibis, aizmiegtām acīm viņš gāja un nevēroja bezdibeņus, kas savas melnās rīkles pleta uz viņu.

Piektdienas vakarā Elza bij kā spārnos. Savāds drudžains iekaisums liesmoja viņas acīs, pirksti nervozi ķerstījās. Un tāpat nervozi ķerstījās viņas valoda. Un ikkatrā viņas vārdā, skatā un pakustējienā bij atklāti izaicinošs, pamodinošs cinisms, no kura Grīns aizdegās un palika gluži vai bez prāta.

Kad atskanēja Lidijas klauvējiens, Elza noslēpās aiz durvīm. Slepus uzklupa meitenei un sabiedēja to. Un abas viņas saķērās, plosījās, virpuļoja pa istabu, spiegdamas iekrita gultā, uzcēlās, uzgrūdās kušetei, uzgrūdās galdam, uzgrūdās Grīnam.

Tas stāvēja pie galda atspiedies, rokas bikšu kabatās sabāzis, bālāks nekā parasti, kaistošām acīm un trīcošām lūpām.

Kad sāka stundu, trīsas bij manāmas ari viņa balsī. Pats lāgā nezināja, ko runāja, muldēja kā pa miegam, ķerstījās rokām, trinās uz krēsla.

Lidija stāvēja vienu soli atstatu, sāniski rakstāmgalda stūrim piezvēlusies. Sprigstošām acīm, pietvīkušu seju, ātri un strauji elsodama. Mati izjukuši, nostaipījušies pāri pierei un mazām, sārtām austiņām. Bize pa pusei atrisusi, plecam pāri uz priekšu nolīkusi; sarkanā lentiņa, kā sastingusi uguns mēlīte, nostiepās pāri viduklim līdz ceļiem. Jaciņas apkaklītei aizmetinājums notrūcis, podziņa atpogājusies, spraugā redzama sniegbalta cakota kakliņa sloksnīte. Vienai zeķei apsainis nomucis, zeķe grumbuļaini sašļukusi uz leju, gar brūnās, īsās kleitiņas apakšmalu spīd sārti-balts miesas plankumiņš ...

Elza, rokas uz muguras salikusi, staigāja pa istabu. Neskatījās Grīnā un viņa skolniecē, tikai pa reizei klusi iesmējās un dūca caur zobiem kādas vieglprātīgas meldijas motivu. Aiz sienas bij klusu: Apse jau vairāk dienu no vietas tikai pusnaktī vai vēl vēlāk nāca mājās.

Kad Grīns beidza, Elza atkal nosēdas un pievilka Lidiju sev klāt.

„Tu jau esi izspūrusi ka vēja plucināta vārna," viņa smējās. „Nāc, es tevi sakopšu."

Un viņa atpina tai bizi pavisam vaļa.

Meitene pārgalvīgi smējās un strauji papurināja galvu. Kā brūns vilnains, virmojošs mākonis noplūda pleciem pāri līdz pat ceļiem. Elza sapina to resnā, gludā bizē un sarkanu lentas cilpiņu iesēja galā.

„Kuŗa meita staigā šitā ar atpogātu jaku..."

Viņa sapurināja Lidiju, tā kā vēl viena podziņa atspruka vajā... Pakutināja kakla dobītē, pakutināja caur smalko spiču trīsstūraiņajiem caurumiņiem, tad palēnām pogāja ciet. Smējās abas vienā gabalā.

„Palaidne! Lūk, kā viņai zeķe nošļukusi!"

Un viņa noliecās Lidijai pie kājas.

Meitene smējās un tvīka. Nelāvās, rāva nost kāju. Brūnā kleitiņa plivinājās, zābaciņi ar spīdīgām podziņām ņirbēja, caur šķidro zeķi vieglītēm vizoja ādas bālganums ...

Grīns sēdēja un skatījās kā hipnotizēts. Nemanīja pats, ka pasarkanu spalvu pārklātās rokas trīsēja kā stipras elektriskas strāvas caurskrietas. Nemanīja, ka kaisa acis, ka mute pavērusies vaļā un no kaktiņiem siekalas sūcās uz leju.

Neatjēdzās vēl, kad viņas abas, čalodamas, smiedamās un bučodamās izgāja pa durvīm. Skatījās tukšā gaisā un redzēja tur ko ... Acis viņam kārīgi spīdēja, krūtīs šņāca smaga elpa, no mutes kaktiņiem uz leju sūcās siekalas ...

Sestdienas vakarā viņš velti gaidīja Elzu. Tā, tikko pārnākusi, aizsūtīja brāli kur projām ilgākās darīšanās. Pārģērbās pati, un ari izgāja. Visā viņas augumā bij manāma savāda nervoza steidzība, savāds uzbudinājums, nemiers un nepacietība.

Vispirms viņa nogāja pie Grīna līgavas un tās mammas. Tās jau viņa agrāk bij sagatavojusi. Šodien Grīnam vārda diena — viņa gribēja to pārsteigt ... Viņš nekad nesvētīja savu vārda dienu un droši vien ari šodien neatminējās. Turīgās dāmas bij iegādājušās dažas dāvanas un ar lepnumu izrādīja tās Elzai. Viņa gandrīz nepaskatījās uz dāvanām, bet lielīja ļoti. Un rīkoja tikai uz iešanu.

Pa ceļam viņa uzskrēja pie Lidijas mātes. Tai ar' bij jānāk līdz. Kundze laiku stīvējās. Bet Elza runāja tik pārliecinoši, pieveda tādus pierādījumus, ka pretoties nebij iespējams. Vilcinādamās uzvilka mēteli un kalošas, aizgāja vēl palūkot savu slimo, vecāko meitu.

Lēnām visas četras sievietes tuvojās Mariannas kundzes pansijai. Elza lāgu lāgiem skatījās pulkstenī un rīkoja iet vēl lēnāk. Beidzot, kad jau nebij vairs tāļu, viņa iedomājās, ka ari puķes vēl vajadzētu Grīnam aiznest. Un visas četras iegriezās šķērsielā, kur bij puķu veikals.

Elza kāpa pirmā pa trepēm. Žestiem un ar savu paraugu rādīja, lai iet uzmanīgi un klusi. Dāmas smaidīja par tādu bērnišķību, bet tomēr padevās viņas naivi-dedzīgiem rīkojumiem.

Klusītiņām Elza atslēdza āra durvis, ielaida viešņas un mudīgi sabīdīja pie Mariannas kundzes ķēķī. īsos vārdos tai tapa paziņots nodomātais svinīgais pārsteigums. Mariannas kundze, smaidīdama, piekrita un ar' ātrumā uzposās, lai piedalītos.

Elza teica: jāpalūkojoties, vai kāds svešs neesot pie Grīna kunga. Izgāja un durvis cieši aizvēra aiz sevis. Četras dāmas palika, sarunājās pusbalsī un gaidīja.

Gaidīja un sāka jau gaŗlaikoties. Bet te jau ar' klusiņām pavērās durvis un tajās parādījās Elza. Dīvaiņi bij viņā noskatīties. Seja balta kā izbalināta drēbe, platās acis drudžaini kaisa, rokās un visā augumā manāma tvīkstoša, trīsoša nepacietība. Un nebij saprotams, vai viņa smējās, vai taisās raudāt.

Dāmas saskatījās, paraustīja plecus un gāja. Uz pirkstu galiem, klusiņām, noslēptu, svinīgajam acumirklim uzglabātu smaidu seja — Elza gāja pa priekšu un rādīja paraugu.

Taču pa Grīna durvīm Elza negāja pirmā. Aizrāvās gar stenderi, klusītiņām atvēra durvis un žigli sabīdīja dāmas citu pēc citas iekšā. Grīna līgavu ar buķeti pirmo, pēc tam Lidijas māti, tad līgavas mammu un Mariannas kundzi. Pati, beidzamā, palika citām aiz muguras.

Tas patiešam bij ārkārtīgs, ārprātīgs pārsteigums.

Grīns sēdēja savā vietā. Sejā vēl rēgojās sastindzis, kārs smaids un lūpas tik lēnītiņām vēl vilkās atpakaļ no Lidijas vaiga. Abām rokām lunkani aptvēris, viņš turēja meiteni sev uz ceļgala. Izjauktiem matiem, no pleca nošļukušu priekšautiņu, ieplēstu jaciņas piedurkni tā dūrēm bij atspiedusies skolotāja krūtīs un pa daļai nokaunējusies, pa daļai viļināta turējās pretī ...

Ilgs, sastindzis, bezelpas klusuma acumirklis. Tad trīs vai četras sievietes gaŗi iebrēcās. Krāšņā buķete nokrita zemē. Līgava sagrīļojās un taisījās krist. Mamma izmeta zemē trīs, četrus vīkstoļus un ķēra meitu ...

Grīns spēcīgi atgrūda meiteni, tā ka tā tikko nenokrita. Uzlēca kājās, atskatījās, kā meklēdams izeju, kā meklēdams kādu spraugu, kur noslēpties. Kaut peles ala bijusi, kur ielīst...

Bet nebij nekā. Un viņš stāvēja nolaistām rokām un nejauši, neapzinoti paceltu galvu. Sejā viņam atplauka un dzisa, dzisa un atkal atplauka tumšisarkani plankumi. Un šķobījās nevarīgs, žēls, glups, asaru caurspīdēts smaids.

Tikai pusacumirkļa ... Kā zvēra mātīte Lidijas māte klupa viņam klāt. Smagu pliķi iesita taisni sejā, dūrēm dauzīja krūtīs, nagiem saskrāpēja pasarkani spalvotās, mīkstās rokas, ar kurām viņš instinktīvi aizsargājās, žēli smaidīdams un zem sevis ko nesaprotamu murminādams. Satracinātā sieviete ķērca nelabā balsī, lamājās un nerimās. Un kad Grīns beidzot aizvirzījās aiz rakstāmgalda stūra, viņa paķēra niķeļa linejālu un svieda ar to, paķēra smago kantaiņo tintes pudeli un svieda ... Trāpīja pašās krūtis. Melnas šļakatas izlija pār angļu fasona uzvalku. Kā melna muša liela pile nometās uz vaiga kaula turpat zem acs. Viss sniegbaltais uzkrekls un gaišraibā kravate nogrima melnos plūdos. Sīka straumīte sūcās pa svārku stūri lejā, nesteigdamās tecēja uz biksēm un uz grīdas.

Tikai tad atmetās satracinātā sieviete. Atskatījās un skrēja pie sava bērna. Lidija bij atvilkusies aiz lielajām, pie sienas pierāvusies, acis aiz priekšautiņa aizslēpusi. Likās, viņa drusciņ raudāja ... Bet lāgu lāgiem gar priekšautiņu pazibēja valgans, ziņkārīgs skats. Viņa piekļāvās mātei, paslēpās pie viņas krūtīm un no glāstiem un skūpstiem izkusa lielās asarās un skaņās raudās.

„Neraudi, meitiņ ..." māte mierināja un, atelsusies, ari pati sāka skaņi raudāt. „Mēs viņu... šito neģēli... tiesai... Katorgai viņš neizbēgs."

Izdzirdis par katorgu, Grīns kā atjēdzās. Sarāvās, panāca pussoli uz priekšu, salipušām lūpām mēģināja ko runāt, bet sadzirdama bij tikai nesaprotama, nesakarīga murmināšana.

Lēnām, nedzirdamiem soļiem, Elza pienāca viņam tuvu.

Rokas uz muguras saņēmusi, galvu mazlietiņ atmetusi, garu, nekustīgu, dzeļošu skatu vērās Grīnā. Viņas seja bij mierīga, ārkārtīgi mierīga. Tikai aiz pavērtām lūpām, kā instinktīvā, kaislā iekšējā smieklā zibēja asi balti zobi un acīs šaudījās zaļganas liesmiņas. Visā viņas augumā bij smaids, nenoslēpjams lepnums, triumfējoša uzvaras apziņa, savāda ģiftīgisaldena tīksme.

„Grīna kungs ..." viņa iesaucas. Pagaidīja brītiņu un atkārtoja drusku stiprāki.

Viņas balsī skanēja tik zaimojošs, iekšējā priekā plūstošs izsmiekls, ka Grīns sakustējās kā asa vēja aizķerts. Stulbām, nejēdzīgām acīm paskatījās Elzā un nokāra galvu. Viņš nesaprata ... acumirklī nevarēja atģist. Par daudz strauji viņam viss sabruka virsū. Bet tomēr nojauda ko ... Un gludajā sejā paraustījās naida izšķobīti vaibsti.

Līgava panāca Elzai priekšā.

Nostājās Grīnam pretim, neskatījās viņā. Trīsošu roku mauca gredzenu no pirksta un nevarēja nomaukt. Nomauca un nikni nosvieda Grīnam pie kājām — skanēdams novērpās mirdzošais rinķītis, tad apgulās. Norāva zelta aproci un nosvieda. Atmetināja lentas veidā saliektu saktu, nosvieda. Ar bezgalīgu riebumu un nicinājumu beidzamo reizi īsi paskatījās līgavainim sejā, nospļāvās un apgriezās. Cēli paņēma mammu zem rokas un izgāja pa durvīm. Iedama vēl paspēra ar kāju buķeti pie malas.

Nemitīgi bārdamās un draudēdama aizgāja Lidijas māte ar meitu. Klusiem, nedzirdamiem soliem izgāja ari Elza. Tikai Mariannas kundze vēl bridi palika. Varēja redzēt, ka mainīgas, pretējas, savstarpēji apkaŗojošās domas un sajūtas cīnījās viņā. Te viņa pārmetoši-žēlu smaidu skatījās uz Grīnu, te atkal bažīgi vērās tintes traipiem piegānītā grīdā. Ko sacīt, viņa neattapās. Brīdi vilcinājusies izgāja.

Grīns, laikam, nemaz nepamanīja, ka palika viens.

Liels tintes plankums rēgojās grīdā. Tam blakus, uz sāniem apgāzta, gulēja kantaiņa tintes pudele ar atlauztu vāku. Drusku tāļāk izstiepies niķeļa linejāls. Riņķī apkārt izkaisītas spīdēja zelta rotas lietas.

Bet pie durvīm, kaktā, samīta smaršojoša, krāšņa buķete.

Apse ar Elzu satikās koridorā. Mājā bij klusu. Pūpols, savā istabiņā, sakucies pārrakstīja dzelzsceļa valdes papīrus. Lejā uz trepēm pamazām noklusa smagi soļi: tur kalpotāji aiznesa Grīna mantas.

Apse pavirši sveicināja un gribēja iet sava istabiņā. Bet Elza to atturēja. Laipna pienāca tuvāk.

„Vai jūs zinat, uz kurieni Grīna kungs aiziet?"

Apse, bijušo atminēdams, lepni saslējās.

„Jūs nē?"

„Es nē. Viņš jau beidzamā laikā tikpat kā nemaz nerādījās mājās. Neesmu ar viņu runājusi pēc tā... pēc tā skandala."

„Brīnums ..." Apse brīnījās. Visam pazemojumam, apvainojumam un greizsirdībai, no kā visu laiku cietis, viņš tagad lika uzsvērti skanēt savā balsī.

„Jums to vislabāk vajadzēja zināt. Jūs tak bijāt tik lieli draugi."

Elza, ka pārmetumu pelnījusi, nolieca galvu.

„Viņš man izlikās tāds ... interesants ..." viņa naivi stostījās. „Es tik maz pazīstu lielpilsētas dzīvi un ļaudis ... Kas to varēja domāt..."

„Kas to varēja domāt!" Apse sarkastiski smējās. „To varēja katrs, kas kaut cik prot domāt... Bet sievietes jau palaikam nemīl domāt."

Viņa kaunīgi smaidīja.

„Tas nu gan taisnība, ka sievietes vispār maz domā. Prāts — tā vīrieša dabas īpašība, sieviete pastāv visvairāk tikai no jūtām ... Tā stāv rakstīts ikvienas avīzes sestdienas pielikumā, un tā ir neapgāžama patiesība. To es tagad pati redzu."

„Bet es redzu ari to, ka jūs līdz ar viņu esat lieliski izblamējušies. Ja, izblamējušies. Visa pilsēta runā par Grīna skandālu un visur jūs tiekat līdzi minēta. Kā nē! Ir tāds sakāms vārds: pasaki man, ar ko tu saejies, tad es teikšu, kas tu esi... Man arvienu prasa par jums."

„Nu esat tik laipni —" viņa pacēla uz to maigas, sapņainas acis — „aizstāvat jūs mani. Neprecētai sievietei ir tik nepatīkami nākt ļaužu valodās ..."

Apse piepeši sakustējās un visu laiku nevarēja gluži norimt. Pagrieza acis gaŗām, lūkojās kur tukšā gaisā.

„Zināms ... es jau aizstāvu ar'... Bet ko es daudz varu ... Tādās lietās darbs tikai iekustināt, tad ies pats no sevis ..."

„Ja, ja ..." viņa domīgi noteica, acu no viņa nenovērzdama. „Tikai iekustināt darbs ..."

„Es, zināms, aizstāvu ..." viņš to pārtrauca, pats vārdu meklēdams. „Un uz priekšu vēl vairāk ..." Tad, iedomājies, uz reiz sāka stāstīt. „Grīns aizbrauc uz zemēm ... nez' kādā tur pagastā par skrīveŗa palīgu."

„Ā — laikam, laba vieta?"

Apse iesmējās. Un smiekla mazlietiņ bij dzirdams ļauns prieks par biedra likteni.

„Varena! Pieci rubļi algas mēnesī, maize un putra par brīvu ..." Viņš iesmējās vēl reiz. Piebalsodama, ari Elza iztapīgi iesmējās. „Te, pilsētā, viņš bij pagalam... amats pagalam, draugi pagalam ... Labi vēl, ka tiktāļ nolūdzās, ka nenāca zem tiesas ... tad būtu pavisam vāji. Bet tur viņš ari ilgi neizturēs. Tāds darbs un tāda dzīve nav priekš viņa. Un pieci rubļi algas mēnesī! Tur neiznāk angļu fasona uzvalkam katrai sezonai, ne ik pārnedēļas jaunai kravatei ... Tur viņš nedzīvos."

„Ko tad?" Elza ar lielu ziņkāri klausījās visu, ko Apse apslēptā priekā runāja.

Apse paraustīja plecus.

„Vai es zinu... Atstāsies ... klīdīs ... mētāsies pa pasauli. Šāds cilvēks ir kā bezlaika no pērkļa izmests putnēns. Kādu laiku viņš kuļas, līdz nonīkst. Izaugt viņam nav iespējams ..."

„Žēl..." Elza domīgi noteica. Bet balsī bij dzirdams, ka viņai nemaz nav žēl, ka slepens prieks viļņojas viņā, ka silta, spirdzinoša tīksme plūst viņas apziņā.

Likās, ari Apse bij ko sadzirdējis.

„Nu... " viņš atsāka citādā balsī. „Gluži bez jūsu ziņas ar' viss tas nenotika..."

„Kas nenotika?"

„Nu — viss tas skandāls. Jūs tak bijāt tik lieli draugi — katru vakaru kopā... Bet pēc tam ir satikušies vairs netikāt."

„Bet, Apses kungs, ko jūs gan domājat par mani: ar tādu cilvēku!"

„Es saprotu, bet... tomēr ... Tur vēl kaut kas bus bijis... Viņš pats ari domāja, ka jūs viņu iegrūduši."

„Es!... Bet tas jau ir... tas jau ir pavisam muļķīgi!... Kā tad es? Ko tad es? ... Jūs, Apses kungs, tak nopietni neticēsat tādām blēņām?"

Viņa bija pavisam iekarsusies. Vaigi mazliet piesārtuši, acis ņipras, viss augums graciozi kustīgs. Likās, viņai pārlieku svarīgi, vai Apse tic, vai ne.

Apsem glaimoja tāda uzmanība. Koridora krēslā Elza izskatījās ļoti pievilcīga. Bet viņš atminējās, cik viņas dēļ nesen bij pazemojuma un greizsirdības mocīts, un auksta dusmu šalte viņam atkal pārskrēja.

„Ko nu es..." viņš iesaucās, balsī un žestos naivi atklādams savu slēpjamo iekšējo ievainojumu. „Kas man tur par daļu! Jūs jau bijāt lielie draugi..."

Apsviedās un ieskrēja savā istabā. Aizsita durvis ar tādu sparu, ka pa visu māju vēl ilgi džinkstēja un dunēja.

Elza, smieklus valdīdama, iekoda apakšlūpu zobos.

Gāja brāļa istabiņā un viņas seja laistījās lielā iekšējā priekā.

Pūpols sēdēja un rakstīja. Viņš jau tā bij pieradis pie sava darba, ka bez strīdēšanās un skubināšanas sēdās klāt. Izskatījās gan nošļucis, padilis, noguris, bet ne spītīgs un nemierā. Garie priekšzobi bēdīgi rēgojās caur reto, savēlušos bārdiņu. Gļēvā bezgribas būtne zem pastāvīga spiediena pamazām bij pārvērtusies par apzinīgu, sveša spēka kustinātu mechanismu.

„Nu — raksti?" Elza laipni ierunājās. Roku brālim uz pleca, paliecās un ieskatījās rokrakstā.

Tas palika tramīgs.

„Drusku misējās ..." Vāju pirkstu ar garu, netīru nagu vilka pār papīri. „A vietā ierakstīju U... Ar nazīti smuki izkasīju — nepamanīs jau. Es tik veikli protu izkasīt... Tāda nelaime: loksne patlaban pilna un te uzreiz tāds misējums ... Skaidri kā lops — rakstu un neredzu ko ..."

„Nepamanīs ..." Elza mierināja. „Izkasīšanā tu esi gan meistars."

Viņš uzreiz atplauka no tādas neparastas uzslavas. Paskatījās uz māsu, ieraudzīja viņas laipno, smaidošo seju, un palika pavisam laimīgs. Iesmējās glupu smiekliņu un nervozi trinās uz sava krēsla.

„Vai nē!" viņš priecājās. „Tādu tu vari meklēt, ar' nedabūsi. Un cik glīti viss norakstīts ..."

Viņai jau sāka apnikt šī tukšā lielība.

„Še —" viņa izvilka rubli un nolika brālim priekšā — „vari iziet pastaigāties. Kas tur vēl atlicies, to es pati pārrakstīšu."

„Paldies ..." viņš uztraukts, sajūsmināts murmināja. „Man šovakar bij... es jau gribēju tev .. .**

Steidzīgi rāva mēteli mugurā, ar piedurkni spodrināja apdilušo, apaļo platmali.

„Tikai nepaliec pārak ilgi!" Elza piekodināja un nosēdās brāļa vietā.

Paņēma spalvu, uzrakstīja pāri rindu. Tad nometa atkal uz galda. Salika rokas pār galvu, atgāzās krēslā, gaŗi un tīksmīgi izstaipījās kā saldas smaršas apreibināta. Sejā, pievērtajās acīs, baltajās, līdz elkoņiem kailās rokās — visā vaļīgi izlaistā augumā bij redzams gurdens tvīkums.

Pamazām viņa iesila. Pamazām sāka kvēlot vaigi un visa miesa. Karsti kaislības mutuļi plūda viņas asinīs. Viņa nevarēja norimties. Uzcēlās, pārgāja istabai, apstājās, padomāja un gāja atkal. Staigāja un smējās klusus, ļaunus smieklus.

Juta, ka iet pa bīstamu, stāvu krauju. Bet nebaidījās, nežēloja ne sevis, ne tos, kas viņai paklausīgi sekoja šajā pārgalvīgajā ejā. Tikums, mīlestība, piedošana ... Tikai tukša skaņa aizskāra viņas ausis un apziņu. Dzīvība ... Tikai aklā, rijīgā, nepieēdināmā naidā viņa apzinājās dzīvības vērtību.

Kā uguns sausos zaros; viņš ēzdams tika jo vairāk izsalcis. Akli traucās no zara uz zaru un neievēroja, ka tā iznīcina ari pats sevi.

Viens bij projām! ... Viens pagalam! ... Viņa pazemojumā un nelaimē viņa mazgāja savu aptraipīto miesu, viņa nāvē atdzima viņas samītā dvēsele. Bet vēl nebij diezgan — vēl nebij miera, ne pilnīga gandarījuma apziņas. Salkums vēl nebij apmierināts ... Otrs vēl staigāja paceltu galvu, notikušo aizmirsis, savu noziegumu aizmirsis, uzbudinādamies par lietām, kam nebij it nekādas nozīmes. Redzams, viņš nemaz nezināja, ko padarījis. Nu ... varbūt atminēsies ... varbūt atminēsies vēl.

Elza nesmējās vairs. Mutuļošā kaislība atkal norimusies, tikai salda tīksme atkal sildīja visu augumu. Tas bij taisns izslējies sasniegtā apziņā un vēl darāmā nojaudā un spēka sajūtā. Mazās rokas dūrēs savilktas, sejā ar iesārtiem vaigu galiem ļauns, sastindzis smaids, acīs aukstas, zaļganas liesmiņas...

Pie vakariņām Elza ar Apsi bij divi vien. Pūpols vēl nebij pārnācis. Mariannas kundze nu vairs tikai reti ienāca, arvienu bij domīga un skumja.

Apse dzēlīgi zobojās. Bez aplinkiem iztirzāja Elzas intimo sakaru ar Grīnu. Nelieliem aplinkiem izsacīja rupjas aizdomas ... Un par visu smējās skaņus, neīstus smieklus.

Elza nestrīdējās, neturējās pretī, nemēģināja izskaidroties. Klusēdama, galvu nodūrusi lēnām maisīja savu tējas glāzi un smaidīja skumju, savas vainas apzinošu smaidu. Uz beigām, kad Apse savā norājēja lomā tika jau pavisam ekscentrisks, viņa palika nopietna, pat mazlietiņ piesarka. Un skatījās tik lūdzoši, tik naivi sirsnīgi.

Apse triumfēja. Nu bij laiks, lauzt šo iedomīgo meiču! Nu tā bij pilnīgi viņa varā. Viņš sadragās to un tad atkal apžēlos un pacels. Un tā būs laimīga, pateicīga un padevīga, zinādama, ka viņš to varēja pavisam noveikt un iznīcināt...

Viņš pašapzinīgi nokratīja savus skaistos izjauktos dzejnieka matus, noglaudīja ūsas un lepni aizgāja, neturēdams par vajadzīgu Elzai labu nakti pasacīt.

Elza noskatījās viņam pakaļ. Un kad viņa istabas durvis atkal dārdoši aizsitās, viņas mute savilkās nesmukā, ļauni-slepenā smīnā.

Koridorā viņai uzgrūdās brālis. Tas meimuroja no vienas sienas uz otru, grūstījās un nevarēja atrast durvis. Dziļa riebuma pārņemta viņa to spēcīgi atgrūda.

Viņš smejas idiotisku smiekliņu.

„Ko nu grūsties, mās ... Vai tad es vainīgs ... Tavs rublis... Ekur pagāna rublis ... Velns, kas tās durvis aiznesis!" ...

Elza pavēra durvis un iebīdīja brāli iekšā — ar elkoni, kuŗu jakas piedurkne sedza: pliku roku tam pielikt viņai riebās. Juta kaut ko, un savādas ziņkāres dzīta iegāja brālim pakaļ.

Nemitīgi smiedamies, vienā, otrā sienā atdurdamies viņš klaiņoja pa istabu. Seja viņam bij zilganbāla kā līķim. Acis apsarkušas un pusviru. Šķidrā bārdiņa izšķēlusies un izjukusi, ūsas slapjuma pilnas. Kalošas nejauki nobradātas. Kravate nošķiebušies, uzkrekls vienā malā izkāpis no vestes, Mētelis atpogāts un zem tā ciniski rēgojās vēl kāds vaļā aizmirsts apģērba gabals.

Elza juta, ka pakrūti sāk spiest. Novērsās un izspļāva riebuma siekalas. Bet mutē tūliņ sasūcās atkal. Viņa pūlējās elpot ar muti, lai nesaostu nejauko tabakas un ielas smaku, kas no viņa nāca tada mērā, it kā viņš tajā būtu izmazgājies. Un tomēr saoda.

„Lops... kur tu esi bijis?" viņa rīstīdamas sacīja.

Viņš klausījās un, likās, nevarēja saklausīt. Šļebināja lūpām un blisināja acis. Un pamazām tajās sasūcas lielas asaras.

„Kur es varu aiziet..." asarām rīstīdamies viņš sacīja. „Kur par rubli var tikt... Pieklājīgā vietā nelaiž iekšā... Man jāiet uz Pārdaugavu... Ar fabrikas strādniekiem, kuģiniekiem un zaldātiem man jāiet kopā..."

Sāka atkal meimurot pa istabu, nemitīgi ko murminādams un žēlodamies. Apaļā, cietā platmalīte novēlās no galvas un būkšēdama aizripoja līdz durvīm.

Elza stāvēja, skatījās un klausījās. Daudz bezkaunību viņa bij novērojusi un dzirdējusi, bet ka tik atklāti, bez jebkādas kautrēšanās runā par tādām lietām, kā par paēšanu un apgulšanos — tas viņai gadījās pirmo reizi. Atritinājās viņā melnā čūska, sīva šņākšana skanēja ausīs un apziņā.

„Es esmu beigts cilvēks ..." viņš žēli gaudās. „Uz ielas manis neviens vairs nepazīst... ar līkumu iet gaŗām. Vai es esmu vainīgs, ka man nu naudas nav ... Kad bij, visi lipa klāt... Vai par rubli var tikt pieklājīgā vietā! ... Vēl sliktu slimību dabūšu..."

Elza apgriezās un gāja laukā. Pirmos soļus spēra palēnām, bet tad sāka gandrīz skriet. Paspēra sāņus brāļa platmalīti un izskrēja koridorā. Atvēra, aizvēra un aizslēdza savas istabiņas durvis. Istabas vidū atmetās, elpu aizturējusi klausījās, vai viņš nenāk pakaļ. Koridorā bij klusu. Tikai aiz sienas kas būkšinājās un murmināja.

Nolādētais... nolādētais dzimums!

Elza juta, ka dabūtu histēriskus krampjus, ja vēl reiz būtu tas jāredz un jādzird. Nolādētais vīriešu dzimums! ... Gan jau viņa zināja vīriešu netiklību, bet viņas naids vairāk tikai izauga no pārliecinošas jausmas, nekā no redzētiem faktiem. Un atbalstījās tikai uz atmiņā uzglabātiem, kāres pilniem, lipīgiem skūpstiem, ciniskiem aizskārumiem un jēlām valodām. Tik kailu un smirdoši-riebīgu viņa vīrieša netiklību redzēja pirmo reizi.

Un tas esot viņas pašas brālis!

Salti drebuļi pārskrēja viņas augumam.

Viņa nevarēja... Viņa nevarēja glābties no briesmīga augoša naida pret šo vīriešu dzimumu! Kā svelošas ģifts tā pilna viņas būtne līdz pašiem matu galiem... Un kad uz acumirkli aprima, viņa juta, ka apkārt lido liels, mīksts sikspārnis lipīgiem plēves spārniem ... Un modās atkal. Un iedegās atkal...

Kā mānija, kā ļauna slimība viņu pārņēmusi. Viņa aizmirsās savu sāpju smeldzē un smeldzošā baudā. Cits viss pamests, noputējis, nekustināts. Uz galdiņa mētājās nezin kad iesākts, nepabeigts un nosmulēts rokdarbs. Uz krēsla atšķirta, sasēdēta, sagumzīta grāmata. Plauktiņā dažas jaunas, nesagrieztas, violetā un dzeltenā brošējumā. Pie gultas zemē nomesta caura, aizlāpīta zeķe ...

Viss pamests, necilāts aizmirsts!

Pamazām Apse aprimās. Elza neturējās pretī, un tā viņa sarkasmam un asprātībai aptrūka vajadzīgā uzbudinājuma. Bez tam ari Elza izrādīja tik nepārprotamu vēlēšanos salabt un iedraudzēties.

Nu, pret to viņam nekas nebij. Viņš jau ar mieru... Gan likās, ka līdz šim viņam pret to bijis tikai vienaldzīgs nicinājums. Bet ja viņa tā vēlējās, ja gatava padoties un atzīt viņa pārākumu... Zināms, tas bij upurs no viņa puses: viņa tak pazīstamo acīs tā kompromitējusies ar to Grīnu... To viņa nekad nedrīkst aizmirst.

Likās, to viņa nebij aizmirsusi. Nepretojās, padevīgi smaidīdama, dažreiz galvu palocīdama atzinās, piekrita viņa pārmetumiem. Redzams, viņa negribēja, bet tomēr smējās viņa asprātībām, viņa dzēlīgajam sarkasmam. Un pastarpām mēģināja pielabināties, izpelnīties viņa labvēlību un laipnību...

Apse sāka nomanīt: viņa to slepus apbrīnoja ... Kad viņš nāca, viņa to slepus aplūkoja, kad viņš gāja, viņa to pavadīja ilgu pilniem skatieniem. Un kad viņš bij nopircies jaunu kravates adatu, vai izsukājis jaunu sprogu uz pieres, viņa tūliņ pamanīja un neslēpa, cik viņai patīkami un cik viņa aizgrābta. Viņa apbrīnoja Apses uniformu, iejūsminājās par viņa gurdi-rezignējošo dzejnieka izskatu.

Sendienām viņš kāroja, lai sievietes apbrīnotu viņu, iejūsminātos par viņa skaistajiem matiem un dzejisko izskatu... lai visas viņā iemīlētos. Ar publiskām sievietēm ciniski rupjš un varmācīgs, satiksmē ar labāko familiju dāmām viņš bij neizmanīgs un bailīgs. Tāpēc, neskatoties uz visai izdevīgām ārējām īpašībām, labu panākumu pie sievietēm viņam nebij. Un tomēr viņš tā ilgojās pasiva Don-Žuana lomas!

Bet nu, laikam, sākās ... Elza palika arvienu pieglaudīgāka, viņas acis runāja arvienu siltāku un nepārprotamāku valodu. No tās pamazām izkusa viņa mākslīgā ironija un vienaldzības tērpa. Viņš palika laipnāks, saudzīgāks un pieglaudīgāks.

Bet ar to vien vēl nebij diezgan. Vīrieša un sievietes sakaram ikreiz jāpamatojas uz kaut kādas atsevišķības. Reiz izlietota jūta un izmantota jūtu vara ir zaudējusi savu iespēju. Jauna tieksme vij jaunas saites ... Pāra dienu Elza tomēr izturējās diezgan nenoteikti — kā iekšēji svārstīdamās, kā šaubīdamās, kā nevarēdama izvēlēties. Vēroja Apsi, klausījās viņa asprātības tik uzmanīgi, ka pat aizmirsa atbildēt.

Pamazām, laikam, izprata... Saka palikt pavisam jūsmīga, sentimentali-sapņaina... Pie galda tikai lāgu lāgiem pacēla iekšējā tvīksmē gurdās acis. uz Apsi, nodūra atkal, melancholiski smaidīdama klausījās viņa valodā, kā tāļā plīvošā mūzikā. Un katrs vaibstiņš rādīja, cik viņai labi un tīksmīgi... Novakaru krēslā stundām gulēja uz kušetes, rokas zem galvas savijusi. Platām, sērīgām acīm skatījās, tukšā gaisā. Apse, gaŗāmiedams, neviļus apstājās aiz pusviru pamestām durvīm. Neskaidri redzēja laiski izlaidušos augumu ar saņurcītām, kairinoši saŗauktām drēbēm. Izdzirda tumšā, apspiestā, jūsmīgā, balsī dūktu ielas romanci vai romantiskas operas motivu...

Pārbrauca roku pār matiem un seju. Kā aizdedzies ieskrēja savā istabiņā. Pastaigāja gar vienu sienu, gar otru, piestājās pie loga, nekā neredzēdams, palūkojās „Pakrēšļa" ugunīs, pēkšņi apsviedās un iznāca atkal koridorā. Nokāsējās un piedauzīja pie Elzas durvīm.

„Vai atļauts ieiet?" viņš prasīja mazlietiņ trīsošā balsī.

„Lūdzu ..." skanēja klusa, sapņaina balss.

Kad Apse jau bija iekša, Elza nesteigdamas cēlās, dedzināja lampu.

„Nededzinat!" Apse mēģināja aizkavēt. „Krēslā romantiskāki."

Elza saldi smējās.

„Kad mēness būs, tad nededzināsim ..." Un uzlika lampas kupolam sarkanu apsegu. Maiga, rožaiņa gaisma pieplūda istabiņu.

Elza sēdēja galdiņa viņējā galā, elkoņus galdā atbalstījusi, plaukstām galvu apņēmusi. Palūkojās Apsē un nodūra acis galdā. Apse apsēdās uz kušetes. Kur pielika roku, tur sajuta viņas siltumu ... Aizmirsa tik visai ilgi asināto sarkasmu, palika pats melancholiski-jūsmīgs. Žēl, ka Mariannas kundzei nav te klavieŗu: viņš piesēstos, spēlētu to serenādi, ko viņa pirmiņ dūca. Pats dziedātu līdzi, un drusku vēlāk, varbūt, ari viņa...

Ilgi tas tomēr tā nevarēja palikt. Šāda sentimentala jūsmība ir kā salmu uguntiņa — viegli aizdegas, ātri dziest. Tā tomēr ir tikai priekšsajūta, tikai iekurs tam smagajam, cietajam dedzināmam materialam, kas guļ ikkatra vīrieša seksuelā dabā. Tas mūžam tiecas aizdegties, spoži ieliesmināties un beigās ilgi kvēlot baltām oglēm.

Nāca kāds starpgadījums, kas neļāva ieviļņotam plūdumam apsīkt gaŗlaicībā un apnikumā. Uzbudināja abus un dzina vien tāļāk pa ierauto ceļu...

Trīs nedēļas pēc Grīna aiziešanas, ieradās jauns pansionars Līcīts. No izskata ļoti ikdienišķīgs, pūlī nepamanāms cilvēks — ļoti jauns, gaišiem matiem, gaišām, vēl neizaugušām ūsām, gaŗām, neveiklām rokām, kalsnēju, krietni saliektu augumu. Un tomēr bij neikdienšķs cilvēks: viņš bij dzejnieks. Viens no jaunākā laika zemnieka dēliem, no kāda tukša lauku nomales kakta saviem spēkiem izkūlies saules gaismā, nu iesilis un aizgrābts un aizmirsies — kā cīrulis pirmajā spožajā pavasaras dienā. Viens no tiem, kas vientulībā pārcilāja visus smagākos dzīves problemus, ierakās visdziļākos cilvēka būtnes noslēpumos un attēloja tos apskaidrotā dzejā. Bet sabiedrībā ik acumirkļa sadūrās ar paraduma un vienkāršas pieklājības nodibinātām formām, pūlējās un nevarēja piemēroties, manīja pats savu neveiklību, no kā palika vēl neveiklāks un smieklīgāks.

Līcīts gribēja, lai viņam dotu ēst vienam pašam, atsevišķi. Bet Mariannas kundze uz to neielaidās. Tad viņam ari atsevišķi jāmaksājot. Vairāk maksāt Līcīts nevarēja, un tā nu Mariannas pansionari ēda četratā.

Jaunais pansionars vēl nebij atnācis, kad Apse jau palika greizsirdīgs. Atminējās, kā Elza ar Grīnu sajūsminājās par dzeju un mākslu un baidījās vēl nopietnākas konkurences. Nodrošinādamies, pirka latviešu antoloģijas, Poruka un Saulieša rakstus, pat avizi pasūtīja. Darbā iedams bāza grāmatu mēteļa ārkabatā — ar labo vāku uz ārpusi, lai nebūtu redzams latviskais virsraksts. Pat ēdamā istabā nāca ar grāmatu rokā. Lasīja, sajūsminājās, slavēja, runā pastāvīgi citēja. Elza sajūsminājās līdzi un citēja.

Bet drīz izrādījās, ka no Līcīša personiskās konkurences nav daudz ko baidīties. Pie ēdamgalda tas bij pārāk neveikls un neasprātīgs. Kad runāja savā nodabā, tad gan ikkatrā vārdā bij dzirdams savāds, šajās telpās neparasts smagums tā, it kā viss ieliekamais saturs netilptu vārda plānā formā un lauztu to pušu. Bet ko tikai Apse sāka zoboties, Līcīts it kā pazaudēja pamatu zem kājām. Apjuka, sarka, stostījās, nezināja kur skatīties, kur likt rokas un kājas. Pat Pūpols palika uzmanīgs un neveikli lūkodamies smējās priecīgi. Tad Apse zobojās vēl asprātīgāk. Brīžam gluži aizmirsa, ka viņam pašam smuki izbužināti mati, uz kuŗiem pat Līcīts godbijīgi lūkojās, ka viņam pašam gurdeni-rezignējošs dzejnieka izskats...

Aizmirsās — bet tikai brīžam. Tīri instinktivi viņš nojauta, ka Līcīti nesamulsina viņa asprātība un zobgalības. Kad viņš viens iegāja Līcīša istabā, kur tas sakņupis rakstīja, viņu pašu pārņēma tāda ērmota sajūta. Nosēdās krēslā, un ilgi nevarēja sadomāt, ko teikt. Lūkojās uz rakstnieku ģīmetnēm zaļos un brūnos rāmjos, uz stāvu piekŗautu grāmatplauktu, uz avizēm un vaļējiem žurnāliem galdā, uz lieliem un maziem, aprakstītiem un baltiem papīra gabaliņiem nomētātu galdu, un sajuta svešādu, nekad nepazītu dvēsmu. Un kad kalsnējais jauneklis nolika spalvas kātu, tīksmīgi atliecās krēslā atpakaļ un zilām, mirdzošām acīm laipni paskatījās, Apse pats it kā mazlietiņ apmulsa.

Mēģināja runāt par šo, par to, bet lāgā nevedās. Tikai kad valoda pagriezās uz latviešu rakstniecību, Līcīts it kā atdzīvojās. Palika runīgs un daiļrunātnīgs, uztraucās par tīriem niekiem, strīdējās, it kā pašam sevi būtu jāaizstāv, vai kam personīgi jāuzbrūk. Par Apses citatiem viņš tikai laipni pasmaidīja. Ar slepenām bailēm Apse nomanīja, ka šis cilvēks zin vai visu, kas latviski sarakstīts un sadzejots ... Nē, tādā ziņā viņš ar to nevar konkurēt. Nebij taču laika — viņš mēģināja sevi pārliecināt. Bet tūliņ atminējās savu galveno nolūku — un cieši pievēra durvis uz koridoru, lai Elza nekā nedzirdētu.

Pamazām viņš sāka saprast: tikai sievietes tuvums samulsināja šo naivo jaunekli. Tik patīkami bij noskatīties, kā tas uztraucās un sarka, kad Elza uz to cieši paskatījās. Tad viņš tikai īsti apzinājās savu sadzīves cilvēka pārsvaru. Bet ari šai apziņai pamazām kas nepatīkams sāka jaukties vidū. Tā vien likās, ka šajā sarkstošā naivumā atplaiksnītos kas tāļš, sen aizmirsts, sen pazaudēts, un tomēr dārgs un neatminams. Un jo skaņāk smējās, jo jūtamāks palika apziņā šis svešais, nepazīstamais. It kā spēks nespēkā... kas tamlīdzīgs ... Viņš nevarēja izprast un skaitās.

Un slepus vēroja Elzu. Tā vien likās, ka ari viņa izmanīja šo sveši vīrietisko spēku šajā nespēcīgajā naivumā. Viņš skaitās ari par Elzu. Un izdevīgā brīdī, ar izsmieklu sejā un balsī, apjautājās, ko viņa domājot par šito dzejnieku.

Elza palika tā kā domīga.

„Par viņa dzejnieka vērtību maz varu spriest," viņa nopietni sacīja, „bet tā liekas ļoti krietns jauneklis."

Apse mazlietiņ pietvīka.

„Krietns — tas pārak nenoteikti. Jus gribējāt sacīt: nevainīgs?"

„Ja... varbūt tā... Vai ari — nesamaitāts ..."

„Tas nu atkal pārāk noteikti. Nesamaitāta, kā zinat, nav neviena cilvēka. Dzejnieks nemaz nevar būt nesamaitāts: lai rakstītu par tādām lietām, vajaga piedzīvojumu, izbaudījumu ... prakses, vienu vārdu sakot. Viņš tikai ir naivs, nevainīgs ... īsti ņemot padumjš ... Nevienam no šitādiem dzejnieciņiem nav diez' cik prāta. Raksta tikai, raksta, bet ko - pats nezin. Kas man no tā tiek, ko viņš raksta? Kam man jāzin, ko viņš raksta ..."

Šo beidzamo vārdu viņš atkārtoti izrunāja ar tādu nicinājumu, it kā tas apzīmētu visnekrietnāko, visneģēlīgāko, ko cilvēks kādreiz dara. Un izrunājis vēroja, kādu iespaidu atstājis Elzā.

No viņas nekā daudz nevarēja izprast. Kā piekrizdama viņa gan nolieca galvu. Tomēr palika tāda pat domīga... Viņai bij ko domāt par šo naivo, nesmuko, neinteresanto dzejnieku! ... Apse tikko noturējās, dusmās neapgriezies, atkal durvis neaizsitis aiz sevis. Bet tā jau būtu gļēvulība! Atklāta atsacīšanās no cīņas, atkāpšanās, padošanās...

Nē! priekš tā viņš par spēcīgu un lepnu... Gaŗu, sodošu skatu viņš nolūkojās Elzā, bet nesacīja to, ko domāja.

Laiciņu novēroja Līcīti, noklausījās Elza, atkal palika mierīgāks un pašapzinīgāks. Elza nez' ka un kad bij sākusi interesēties par teatri... Laikam jau zem Līcīša iespaida: tas gāja ik pāra vakaru, un mājās par to vien vairāk runāja. Apse pamanīja: pats ari rakstīja tādu kā teatŗa gabalu...

Reiz Apse, tikko no rentejas pārnācis, iegāja pie Elzas. Viņam bij svinīgs un noslēpumains izskats. Piegāja, smaidu slēpdams, ceremonieli palocījās.

„Man ir tas gods Pūpola jaunkundzei piesolīt biļeti šī vakara izrādei..." Pus joka, pus nopietnības bij viņa balsī. Tomēr, kā arvienu, viņa galvenais nolūks bij — uzsvērt savu sadzīves cilvēka smalko veiklību pretīm Līcīša neveiklībai. Nolika uz galdiņa zaļu papīrīti un palocījās atkal.

Patiešām, skaists viņš izskatījās ar savu patumšo seju, kuplām ūsām un izjauktiem matiem, ar savu jauno uniformu un mīkstiem lakādas zābakiem.

Palocījās un gaidīja.

Elza pēkšņi sakustējās. Apse skaidri saprata: no pārsteiguma un prieka. Sakustējās un pasmējās.

„Pateicos ... Bet kā nu tā... Kā jūs priekš manis..."

Mazlietiņ apvainots izlikdamies, Apse heroiski atmeta ar roku.

„Par to nav ko runāt. Zināms, ja jūs negribat... vai jums mani pakalpojumi nepatīkami..."

„Ak nē, Apses kungs!" viņa iesaucās sajūsmas trīcošā balsī. „Es negribu teikt, cik tie man patīkami. Es taču tā mīlu teatri! Bet... jūs zināt, cik trūcīgi es dzīvoju... Nevaru pieļaut, ka jūs priekš manis uzņemtos lielus izdevumus. Šoreiz — ja... Pateicos — ļoti, ļoti pateicos! Bet turpmāk esat prātīgāki."

Viņa sirsnīgi spieda Apses roku.

Apse staroja lepnā priekā.

„Vienu lietu es no jums izlūdzos, Elzas jaunkundzi uzticību. Ja jums kādreiz... materiela vajadzība ... tad sakāt tikai man! Mani ienākumi pietiekoši ... Par tādām blēņām, kā par teatŗa biļeti, nav ko runāt. Ja tikai jūs gribat man parādīt tādu laipnību ... atļaujat pavadīt jūs..."

„Ar lielāko prieku! ar lielāko prieku..." Elza dzīvi atsaucās. „Bez pavadoņa jaunkundze teatrī izskatās kā apmaldījusies? Vai nē, Apses kungs?"

„Gluži kā apmaldījusies," viņš aizgrābts smējās.

Tovakar viņš ar Līcīti bij ļoti laipns. Ne zobojās, ne citādi aiztika. Viņa balsī un skatos bij labvēlīga pārākuma apziņa un žēlojoša augstsirdība.

Ar tādu pat apziņu viņš ievadīja Elzu puspilnajā teatŗa zālē. Viņu laida mazlietiņ iepriekš, pats gāja nopakaļis. Un vienmēr neuzkrītoši uzmanīgi palika nosvērtā tuvā attāļumā no viņas tā ka nepiedūrās viņas kājām un tā ka svešs neiespiedās viņiem starpā.

Nesteigdamies, pilnam izbaudīdami šī brīža jaukumu, viņi pārgāja zālei no dibena līdz pirmajai rindai. Nesteigdamies nosēdās, palūkojās uz vienu, uz otru pusi, parunāja ko tukšu un nevajadzīgu un sāka lūkoties priekškarā.

Savāda sajūsma viņus pārņēma tā sēdot, tā lūkojoties un apzinoties, ka tūkstots cilvēku gluži tāpat sēd un lūkojas. Kā tuvāki viņi tika viens otram... Elza stipri paliecās uz Apses pusi. Viņš neliecās, tikai pavīpsnāja. Viņš taču bij pasivs Don-Žuans!

Bet te jau ari priekškars cēlās augšā.

Pirmajā starpbrīdī Apse piecēlās kājās. Atspiedās pret orķestra barjera malu un sapņaini skatījās zālē. Ar viegli viļņojošu tīksmi manīja, ka daudz sieviešu skatās uz vigu, uz viņa dzejiski izbužinātiem matiem un jauno uniformu ar dzeltenām pogām un zvaigžņoto apkakli. Pamanīja, ka ari Elza skatās sēri jūsmīgām acīm, sajūsminājās ari pats un tikko novaldīja lielīgu, augstprātīgu smaidu. Novaldīja gan — vienkārši, sapņaini skatījās zālē.

Tad, atminējies, sāka lūkoties vērīgāki. Ja... tur jau bija viņa lielais dzejnieks! Sienmalī, stāvvietā, nabadzīgu studentu un skolnieku pūlī! Apse iekšēji skaļi iesmējās. Laikam gan kā neka par puscenu ieticis ... Nabadziņš — lai nu trīs stundas no vietas stāv kājās! Kāda skaudība gan viņam tagad pret tiem, kas sēd, un vēl pirmā rindā sēd. Bet neizrāda. Izliekas kā kad viņu nemaz neredzētu, nez' ko tur dedzīgi strīdās ar savu blakus stāvētāju. Ar savu bēdu brāli...

Apse tikko, tikko neiesmējās. Bet pašlaik no dāmu istabas nāca gaŗām pazīstama jaunkundze un bij jāsasveicinās. Viņš tīšām aizturēja pazīstamo jaunkundzi, smiedamies sarunājās ar to un slepus vēroja Elzu. Novēroja, un nevietā iesmējās vēl stiprāk ... Skaidri varēja redzēt Elzas sejā nepacietību un greizsirdību ...

Par daudz tāļi viņš šaī spēlē negribēja iet. Atsveicinājās no pazīstamās jaunkundzes, nosēdās savā vietā.

„Kas tā bij par jaunkundzi?" Elza tūliņ ieprasījās un pagriezusies skatījās, kur svešā sēdās.

Apse, smīnēdams, plucināja ūsas.

„Tā? ... Tāpat... drusku pazīstama ..."

„Na... tad ta' gan drusku. To jau var redzēt, cik drusku..."

„Patiešām gan, jaunkundz! Otro reizi viņu tikai satieku..."

Un viņiem sākās rātns, intims strīds, kur vārdiem mētājās kā krāsaiņām stikla bumbiņām. Un juta, ka viņus tuvina ij šis strīds, ij svešā jaunkundze. Pacēlās priekškars, bet viņi, galvas tuvu sabāzuši, klusu sarunājās un paskatījās tikai, kad uz skatuves stiprāk kliedza.

Sarunādamies Apse uzlika roku uz Elzas krēsla atzveltnes. Atģidās, sabijās, gribēja ņemt nost. Bet tad, spējas iedomas mākts, paturēja vien tāpat.

Un viņa nemaz neņēma ļaunā. Atzvēlās labi atpakaļ, tā ka abi pleci silti un mīksti piekļāvās viņa rokai. Viņš notrīsēja un pirkstiem krampīgi aptvēra kantaiņo, līkumoti izgriezto koku ...

Starpbrīdī, kad zālē atkal palika gaišs, no muguras puses izskatījās tā, it kā viņš to turētu apķēris.

Pašam viņam ari bij taisni tāda sajūta. Mazliet kā kauns, kā neveikli, bet salda tīksme pārplūda un nomāca visu. Elza bij jautra, neko nekautrējās, jokojas un skatījās viņam taisni acīs. Viņš iesila arvienu vairāk.

Kamēr izrādīja nākošo cēlienu, viņi atkal sačukstējās un smējās. Elza pavisam atlaidās savā krēslā. Mīksti mati kutināja Apsem pirkstus. Reizes divas viņš manīja pie savas rokas viņas kailo, valgani-silto kaklu. Un kad viņš beidzot atņēma pagalam notirpušo roku, viņa atspieda elkoni uz viņa ceļgala un plaukstā atbalstīja galvu. Taisni priekš acīm viņam bij viņas brūno matu kopa ar vijoletu lentu izpītu ķemmi galvvirsū un tādu pat lentu resnās bizes galā. Viņš redzēja viņas mazo austiņu un viņas sejas profilu un nodomāja, ka viņa še, zāles krēslā, vēl pievilcīgāka kā mājās. Še, ļaužu burzmā, viņa daudz drošāka un pieļāvīgāka. Nodomāja un pavisam noreiba acumirkļa tīksmē un nākamās laimes nojaudā.

Trešā starpbrīdī Elza nelaida Apsi ne soli no sevis. Kā iesilusi, kā iereibusies skatījās viņā, aiztika viņa roku, pataustīja viņa dzeltenās pogas. Kā aizmirsusies reizēm atspieda elkoni uz viņa ceļgala... un viņš nevarēja acu novērst no viņas baltas, šmaugās rokas, kur īsā piedurkne ar melnām, vieglām spicēm ik acumirkli slīdēja uz leju. Ik acumirkli viņa to sabraucīja uz augšu — bet slīdēja atkal.

Beidzamā starpbrīdī Apse tomēr izgāja un atgriezās ar skaistu, pusotra rubļa dārgu saldumu kārbu. Un par lielu prieku dabūja pārliecināties, ka viņa jaunkundze ārkārtīgi saldumu kāra un liela pazinēja. Pacienāja viens otru, ēda abi, jokojās, smējās un nevarēja norimties.

Pēc izrādes Apse bufetes telpās pasūtīja lepnas vakariņas. Ēda abi ļaužu pilnā trokšņainā telpā un izdzēra pudeli salda, četrus rubļus dārga ungāru vīna. Sēdēja pie maza, apaļa, balti apsegta galdiņa, tā ka viņu ceļgali reizēm viegli sadūrās. Apkalpoja viens otru, viens otram acīs skatīdamies sasita sārtizaļganās vīna glāzītes, dzēra un vēl dzerdami pār malu skatījās viens otrā un acīm un vaibstiem smējās.

Pret balto kolonu atslējies stāvēja sulainis. Uzmanīgs, pakalpīgs, ar vēlīgu smaidu nogurušajā sejā skatījās abos. Ap tuvējo gaŗo galdu divās rindās sasēdušies dzēra un trokšņoja politechnikas studenti. Pašiem viņiem bij divas ārkārtīgi nesmukas jaunkundzes un viena vecāka, ļoti glīta dāma. Un tomēr viens otrs pazagšus pagriezās un skaudīgi palūkojās uz Apsi un Elzu. Jaunkundzes manīja. Vēsām, vienaldzīgām acīm palūkojās apbrīnotajā pārī, palika vēl bālākas un sausnējākas. Saskatījās pašas, saŗauca degunus, sabāza galvas kopā un dzēlīgi sačukstējās.

Elza skaļi iesmējās.

„Prozit! Uz jūsu veselību, Apses kungs!" Atmeta galvu, sprigstošās, izaicinošās acis aplaida riņķī laužu pilnā, trokšņainā telpā.

Otrā pusē divi vecāki kungi dzēra alu. Sarunājās par praktiskām lietām, bet runājot skatījās jaunajā pārī un laipni smaidīja.

Nāca gaŗām jauni cilvēki — gaŗi un zīmīgi nolūkojās Elzā. Nāca jaunkundzes — skatījās Apsē un viņu skati runāja saprotamu valodu.

Un šajā cilvēku drūzmā viņi pirmo reiz sajuta, ka sader kopā, ka citiem patīkami viņus kopā redzēt, un ka pašiem prieks. Liels, nesaprotams, plaši plūstošs, silti viļņojošs prieks.

Apse bij gluži kā piedzēries. Runāja bez mitēšanās. Tikdaudz skaistu acu aplidots, kārots un apskausts, tapa asprātīgs, apķērīgs un neredzēti pievilcīgs. Viņa valgi tvīkstošās, apmiglotās acis ne acumirkli nenovērsās no pretimsēdētājas. Un aiz bālganās migliņas viņās pamazām arvienu redzamāk iedegās kāra, izslāpusi, nenodzēšama uguntiņa.

Elza manīja un sajuta, un ļāva lai deg. Lai deg šī sprakstošā uguntiņa sejā, uz kakla, uz pleciem un krūtīm ... Viņa bezbēdīgi un kārdinoši atliecās. Un tomēr zināja, ka katrā acumirklī spēj aizpūst dzeltenās dzirkstis un nodzēst sarkano liesmu. Aiz mākslotās, bezbēdīgās sajūsmas bij noslēpta modrīga, nenokausējama un neaizmidzināma uzmanība.

Uz māju braucot viņa manīja, ka Apses roka gar sēdekļa atzveltni lēnām lien aiz muguras. Tāpat kā pirmiņ teatrī. Un tomēr viņa juta, ka nav tā, kā pirmiņ, bet pavisam citādi. Tur šī roka bij kautra, piekāpīga, neuzmācīgi silta mostošā, viegli vilinošā tīksmē. Te viņa līda kā odze, akli varmācīga, stulbas iekāres pilna.

Elza atrāvās no atzveltņa un no Apses rokas.

„Neliekat roku tā!" viņa cieti sacīja. „Man tā slikta sēdēšana ..."

„Blēņas!" viņš šļupstoši smējās. „Es jūs tā saturēšu, ka nekāda sliktuma nemanīsat."

Un lunkani pirksti uzmācīgi urbās viņai zem rokas gar viņējiem sāniem.

Viņa atrāvās vēl vairāk, atliecās, sagrāba un atlieca viņa roku. Kauliņi noknaukšķēja nezin kuŗajam...

Acumirkli viņš klusēja, pārsteigts no viņas spēka un nesaprotamās nepielaidības. Bet tad atminējās visu nupat piedzīvoto un izjusto, un māksloti bezbēdīgi iesmējās.

„Blēņas, jaunkundze! Sēdat vien. Es taču neko..."

Un viņa roka atkal liecās viņas viduklim apkārt.

Bet Elza atpogāja ceļiem pārsegto segu.

„Es iešu kājām ..."

„Nu, nu, nu..." Apse sabijās un atrāva roku. „Es taču tikai pa jokam ... Vai tad jokot nemaz nav atļauts?" — Atrāvās pats pēc iespējas tāļāk stūrī. „Es nesaprotu ..." viņš īgni murmināja un sapīka arvienu vairāk. „Tur — cilvēkos, jūs tā ... bet divatā nedrīkst ir roku pielikt."

„Kā es tur?" viņa skaņi iejautajās. Pieliecas un skatījās Apsem acīs.

Viņš sakustējās, gribēja ko teikt, bet neattapās. Tikai pagriezās nost un sabozies sēdēja klusu.

Bet Elza drīz sāka runāt. Sāka no citas vietas, par citām lietām. Sākumā Apse tikai iemeta pa vārdam, bet drīz ieinteresējās, aizmirsās un atkal runāja skaļi. Un Elza skaļi smējās, un viņas smieklā skanēja sava spēka un nelokāmas, neuzvaramas gribas lepnums.

Trokšņaini viņi uzgāja pa trepēm un atslēdza durvis. Koridorā čukstēdami klusināja viens otru. Bij jau labi pēc pusnakts. Mājā tumšs un klusu. Dzirdams tikai, kā Pūpols savā istabiņā dārdoši skaļi kŗāca.

Bet Apse pieliecās pie Līcīša durvīm un klausījās. Dzirdēja, kā tas grozījās pa savu guļas vietu un smagi nopūtās. Nabags — laikam nevarēja aizmigt. Apse tikko novaldījās, ar roku aizspieda muti un iesteidzās savā istabā. Pa tumsu ilgi grābstīja sērkociņus, nevarēja atrast, tāpat tumsā atkrita uz kušetes, spieda muti saujā un raustījās vien no aizturētiem, apslāpētiem smiekliem ...

Šī aizgrābtība nepārskrēja, kā daža laba cita bij pārskrējusi. Elza viņu turēja kā valgā. Dienas nāca un aizgāja, aizgāja ziema un palēnām nāca pavasars — viņš netika vaļā. Staigāja kā miglā, kā murgos, kā reibumā. Un juta, ka ar katru dienu sapinas ciešāk, slīgst dziļāk un dziļāk.

Pati no sevis viņa daba tik ilgi nebūtu izturējusi šo nemitīgo, augošo jūtu plūsmu. Viņa nervi nebūtu pacietuši tik ilgu spēcīgu sastringumu. Viņa lokanā, gļēvā būtne būtu atslābuši gurdenā rezignācijā, vai noliekusies uz citu pusi. Bet viņa sistemātiski tika dzīta un noturēta šajā virzienā. Ik acumirkļa te bij Līcīts pie viņiem, aiz viņiem, starp viņiem... Un Apsēm pa reizei likās: Elza vēl vienmēr svārstījās starp viņiem abiem ... starp diviem vīriešiem ...

Tas taču tik saprotami un ticami. Vienā pusē pievilcīgs, skaists vīrieša augums, izdaiļota, apbrīnota vīrieša miesa. Otrā garīgs pārspēks — kā vijoleta fosfora liesmiņa uzmirdz tikai retumis, vistumšākā naktī, bet tad valdzina ar brīnišķu, burvīgu spēku. Un viņa vēl tik jauna. Un daudz lasījusi, romantisku iedomu pilna ... Vēl viņā cīnās sveši elementi ar īpatnējiem. Vēl viņas tīri sievietiskā daba nav izveidojusies un nodibinājusies. Vēl viņa padodas pretišķiem ārējiem iespaidiem.

Apse neatlaidās un neatvēsa. Pirmatnējas dzīvnieciskās tieksmes degviela — greizsirdība viņu karsēja un dzina uz priekšu. Viņš nevarēja atkāpties priekš šitā dumjā zemnieku zēna! Bij drošs par savu uzvaru. Bet tomēr klusi smeldzoša nemiera pilns, vērīgs, asredzīgs un dažādām domām pilnu galvu.

Pats nemanīja, kā viņā bij iemitinājies tāds savāds naids pret šo neveiklo jaunekli. Kaklā viņam ikreiz spriedās, kad to pamanīja. Un kad redzēja to ar grāmatām un avizēm ieejam vai iznākam no Elzas istabas, sīki drebulīši pārskrēja vispāri augumam.

Viņš pūlējās noslēpt to, kas iekšā viļņojās. Smaidīja, vēlīgi locījās, bij asprātīgs, runīgs un pakalpīgs. Un bieži svilpoja aušīgas melodijas ...

Viņš stāvēja Līcīša istabā pie loga un svilpoja aušīgu meldiju. Neglīti sakucies, Līcīts pie lampas ko steidzīgi rakstīja. Rakstīja un par kaimiņu nelikās zinis.

Piepeši Apse pie loga aprāva meldiju un iesmējās. Apklusa un pēc brīža iesmējās atkal.

„Ko tu smejies?" Līcīts, neskatījies, ieprasījās.

Apse neatbildēja. Īsi iesvilpās un iesmējās atkal.

„Ko taču tu smejies?" Līcīts palika nervozs un nepacietīgs.

„Nāc, paskaties!" Apse aicināja.

Vilcinādamies Līcīts pieceļas un pienāca pie loga.

„Kas tur?" Viņš paliecās, skatījās un nekā nevarēja saskatīt. Lejā, lukturu gaismā, ņudzēja gājēji un braucēji. Nekā smejama tur nebij.

Apse lūkojās Līcītim sejā. Un uzķēris tā skatu vērsa pāri ielai uz „Pakrēšļa" viesnīcu. Un viņa paša sejā pie tam bij savāda, aizturēta, entuziesmēta uzmanība.

Līcīts skatījās pāri, redzēja rindu apgaismotu, aizsegtu logu, un vairāk nekā. Paraustīja plecus un gribēja jau nogriezties.

Piepeši viņš pamanīja, saduga, acumirkli platām acīm skatījās, tad tumšsārti piesarka. Tā piesarka, ka asaras saskrēja acīs.

Viens no viesnīcas logiem bij vaļā. Lampa, neredzama, gaiši dega kur blakus logam un apgaismoja mazo, neglīto istabiņu. Vienā pusē pie sienas gulta ar sarkani spalvainu apsegu, otrā kušete ar kaudzē samestām virsdrēbēm. Pretim logam pie apaļa galda vīrietis un sieviete blakus. Viņš — pajauns, nodzīvojies, papliku galvvirsu, svārkus novilcis, ar vienu roku sievieti apķēris, ar otru lēja alu glāzēs. Viņa — ārkārtīgi resna, padzīvojusi, augstu sagrieztiem matiem, bez jakas, resnās rokas uz galda nolikusi, noļuvušās krūtis pret tām atspiedusi, smēķēja papirosu. Un lāgu lāgiem viņš izņēma tai papirosu no zobiem un lika pilno alus glāzi pie mutes. Viņa atplēta muti, drusku atgāza galvu un dzēra. Tad viņš nez' ko tur knaibījās tai apkārt, un smējās abi viņš sēdus palēkdamies, ļodzīdamies, viņa — mechaniski, iedīdīti, viegli kratīdamās.

Apse, aizvilkdamies, smejas ka negudrs.

„A? Smalks pāris, vai ne! Ak tu bestijas gatavie!"

Bet Līcīts sagrāba auklu, sirdīgi rāva vienreiz, otrreiz. Aizkars noslīdēja logam priekšā.

„Mulķības!" Apse pārsteigts iesaucās. „Lai taču stāv. Vērts paskatīties. Tur vēl tikai pats sākums. Nolūkosim turpinājumu." Un taisījās vilkt aizkaru augšā.

Bet Līcīts kategoriski aizstājas priekša.

„Lai stāv. Es negribu."

„Ā!" — Apse mēģināja atkal sarkastisku smaidu. „Vai nu tu patiešām tik svēts esi? Raksti taču par visādām lietām — jādomā... vēl ko labāku esi redzējis ..."

Līcīts bij lieliski noskaities.

„Cik es svēts vai nesvēts — tā ir cita lieta. Bet pa durvju šķirbu, gar stūri lūkoties es negribu. Un savā istabā citam ar' neļaušu... Tas bābu amats... Ej, glūni pats pa savu logu!"

Apse māksloti, vienaldzīgi iesmējās.

„Ak, cik smalkjūtīgs! Bet mani jau nedomā apmuļķot, es tā kā tā zinu. Labāk jau atzīsties, ka tev ar' gribas drusciņ paskatīties, un ka tūliņ līdīsi pie loga, līdz es būšu laukā. Nu atzīsties ..."

Bet nenogaidījis Līcīša atbildes, viņš gāja uz savām durvīm. Sametās neomulīgi no kaimiņa pārvērstā izskata, bez tam — ārkārtīgi gribējās redzēt, kas tur pāri pretīm notiek.

Līcīts brīdi pastāvēja kā sastindzis. Tad atģidās, uzrāva mēteli un izsteidzās laukā. Ārējais uztraukums bij mazliet pierimies, bet iekšienē viss viļņojās un negribēja rimties.

Pēc kāda laiciņa viņš atgriezās. Savāda apņēmība un noteiktība bij izmanāma viņa gaitā un redzama sejā. Tāpat kā nācis, viņš piedauzīja pie Elzas durvīm. Neatbildēja. Piedauzīja vēl reiz un, brītiņu pagaidīja, pavēra durvis.

Istabiņa tukša un nekārtīgi piemētāta. Tā, it kā viņas iemītniece būtu steigšus taisījusies un steigā visu tāpat pametusi.

Līcīts aizgāja, pavēra Apses durvis. Ari Apses istabā nebij neviena. Tikai istabas vidū stāvēja nonēsāts zābaku pāris un uz galda juku jukām samesti jaunākās sistēmas ūsu apsienamie, birstītes, pomades bundžiņas, mateļļas un parfima pudelītes.

Līcīts palūkojās vēl ēdamistabā, tad caur ķēķi aizgāja uz Mariannas kundzes aizkārtni, kur saimniece patlaban ko šuva. Beidzamā laikā mazliet kā novājojusi, mazliet nobēdājusies, mazliet nogaŗlaikojusies kundze vēlīgi paskatījās uz savu kluso pansionaru.

Viņš tikai nu īsti apķēra, kāpēc nāca un apmulsa.

„Atvainojat... ka traucēju ..."

Mariannas kundze laipni pasmaidīja.

„Nemaz netraucējat. Man patīkami, ka ienācāt: gaŗš laiks. Varat piesēsties tur uz tā krēsla."

„Pateicos ..." viņš murmināja. „Es tik'- gribēju ... vai jaunkundze ... Vai Pūpola jaunkundze nav mājās?"

Mariannas kundze atvēsa — bet neizrādīja.

„Tikko aizgāja... Ar Apses kungu uz krievu teatri."

„Atkal!" Līcīšam neviļus paspruka.

Kundze paraustīja plecus.

„Ja. Ik pāra vakaru iet. Nesaprotu, kur viņiem tā nauda rodas. Kad būtu vēl tikvien, kā tās ieejas biļetes — lai nu ar' pirmās vietās ... Bet uzdzīvo. Pēc pusnakts ikreiz nāk mājās. Cik tas nemaksā ..."

„Ja, ikreiz tikai pēc pusnakts ..." Līcīts, tikai to vien dzirdējis, dzīvi atsaucās. „Kas tā par dzīvi! Nesaprotu, kā godīga jaunava tā var ielaisties. Viņš to pavisam novedīs no ceļa."

Mariannas kundze sirdīgi dūra adatu — tur, kur bija jau sašūts. Pacēla galvu un, klausīdamās, sacīja klusāki:

„Aiztaisat durvis."

Un kamēr viņš aiztaisīja un domīgs nāca atpakaļ, viņa runāja klusā balsī, bet mazliet uztraukta.

„Viņš — nē ... Bet viņa to novedīs no ceļa. Viņa ir viltīga un ļauna ... Izliekas laba un laipna, bet vienmēr tāda kā slepena naida pilna. Es nezinu, bet man tā vien liekas, ka pie jūsu priekšgājēja... pie Grīna nelaimes viņa ar' vainīga... Jūs taču zināt, kā Grīnam... ?"

„Kāpēc viņa vainīga? Kā viņa varēja?"

Mariannas kundze nervozi atvēcinājās rokām.

„Es nezinu! To es nezinu ... Es nekad nejaucos savu pansionaru dzīvē — tas ir pret manu pārliecību un pret manām interesēm. Man nav jāzin, kur viņi iet, ko dara... Bet tāpat jau neskatīdamies šo to redz. Un negribēdams šo to noklausās. Nezinu, kas viņiem tur bij, bet to es saku, to esmu gatava apzvērēt: bez viņas vainas viss tā nenotika!"

Gŗūtās atmiņās viņa atbalstīja uz rokam tuklo zodu. Acis bij asaru pilnas.

„Neiet man vairs lāgā," viņa skumji sacīja. „Manai pansijai nav vairs vecās slavas. Ar tādu negodu — ar tādu nedzirdētu skandālu aizgāja Grīns... Pūpols vazājas pa visprastākiem kabakiem — katru dienu kompromitē mani un manu pansiju. Un to jūs man varat ticēt: ka Pūpols tā nogājies, tas ari tikai viņas pēc, tikai māsas pēc! Kāds agrāk bij pieklājīgs, patīkams cilvēks! Bet tagad viņa to pataisījusi par savu kalpu, par savu vergu... Man patiešām bail no viņas ... Kā viņa reizēm skatās! Kā viņa te parādījās, tā sāka iet slikti... Brīžam uznāk tādas ērmīgas domas ... tāda dumja jausma: vai tikai Grunduls... tas students ar' viņas dēļ nenošāvās..."

Viņa sarāvās un uz acumirkli aizvēra acis — laikam, lai nebūtu jāskatās briesmīgā atmiņu ainā.

Līcīts klausījās, nesaprata un neticēja.

„Jūs pārspīlējat, Mariannas kundze. Nē — jūs runājat pavisam aplam. Jums pārāk dzīva iedomu spēja, jūs fantazējat, kā visas sievietes. Jūs esat netaisna pret Elzas jaunkundzi. Viņai ir savāds, oriģinels, spēcīgs raksturs un dziļa, īpatnēja dvēsele. Man liekas, viņa ir tīra kā bērns... Tāpēc es nesaprotu viņas... simpatijas pret to tukšo ierēdnīti. Nē, to es nevaru saprast, bet baidos ..."

Mariannas kundze izberzēja acis ar priekšauta stūri. Pārmetoši un īgni paskatījās uz Līcīti.

„Ak, nebaidaties par viņu, bet drīzāk jau paši par sevi! Tīra kā bērns, spēcīgs raksturs! ... Taisnība gan, par jums viņa spēcīgāka. Katru viņa, ja gribēs, aplieks ap savu mazo pirkstiņu... Lūk, to es nesaprotu: ko jūs visi viņai tā skrienat pakaļ? Ko jūs viņai tā līpat klāt? Vai tas medus tur patiešam tik salds? Tik ārkārtīgi skaista viņa nav — vidējās kvalitetes... Diez' cik skolota ari nē. Drusciņ jaunības svaiguma — un jūs kā odi tinaties tur apkārt! Kaunēties tādiem vīriešiem vajadzētu... Man tikai tā vien liekas, ka atkal kas notiks ..

„Nu — raidat mūs visus laukā," Līcīts teica skumji smaidīdams un domādams savu.

Mariannas kundze palika atkal vesaka, vienaldzīgāka.

„Kā tad laukā? Man taču no jums jādzīvo... Nē, kas man par daļu! Es nejaucos savu pansionaru dzīvē. Lūdzu, nestāstāt nevienam, ko mēs nupat runājam. Sievietes taču pa laikam daudz pļāpā. Un pļāpā to, ko nemaz nedomā ..."

Viņa ievēra izšmukušo diegu adata un saka atkal nadzīgi šūt.

Līcīts aizgāja uz savu istabu. Augoša nemiera vajāts sēdēja pie galda, galvu rokās sažņaudzis. Domas aizvērpās un trūka, trūka un atkal aizvērpās.

Galva tvīka savādā apjukumā. Nekā viņš nevarēja izdomāt.

Aiz divām sienām, ēdamistabā, pulkstenis nosita vienpadsmit... nosita divpadsmit... Nenāca, kā nenāca. Ķēķī nošķinda trauki un palika klusu. Visā mājā bij klusu. Pūpols, pa paradumam, krāca savā istabā.

Nosita vienu. Pagāja vēl labs brītiņš. Līcītim petroleja lampā izdegusi. Sāka tumst, istabiņa pildījās ar riebīgu smaku.

Ari ārā troksnis gandrīz pavisam aprimis. Tikai retumis padzirda gājējus skali runājamies un tāļumā kādu braucam. Uz loga aizkara lāsmaiņi spīgoja vientuļo luktuŗu iesarkanā gaisma. Vējš klabināja jumta skārdu un noteku trūbas.

Atkal brauca. Pakavu un gumijas riteņu maisīts troksnis izlīda kur no pēcpusnakts klusuma un nāca tuvāk. Arvienu tuvāk, arvienu tuvāk. Līcīts aizmirsa visu, skaļi pukstošu sirdi sāka klausīties.

Pienāca pavisam tuvu. Apstājās. Māja nodrebēja, apakšas āra durvīm spēcīgi aizkrītot. Uz trepēm lēni, švīkstoši soļi, klusas valodas, klusi smiekli...

Slēdza koridora durvis.

Līcīts, ārkārtīgi uztraukts, piecēlās, pagāja istabas vidu, klausījās. Netik vien ar dzirdi — ar visiem jūtekļiem, ar visu būtni viņš vēroja un uzķēra ikkatru klusāko skaņu.

Koridorā klusi sarunājās. Labu laiciņu tur ņirkstēja kalošām atsvabināti mīksti zābaki un švīkstēja zīda drebes. Aizmirsies, visu aizmirsis, Līcīts klausījās caur durvīm un nevarēja saprast, kas tur notiek. Bet fantazija tēloja mulsinoši-atbaidīgas ainas.

Veselu stundu gaŗš viņam likās šis pāris minušu starpbrīdis.

Beidzot viņš izdzirda Apses saldeno, rezignejošo balsi:

„Labu nakti, Elzas jaunkundzi"

Un Elza atsaucas:

„Labu nakti, Apses kungs!"

Ā... tā tad, tomēr gan vēl kungs un jaunkundze ...

Līcīts klausījās, vai nedzirdēs skūpstamies. Apses durvis atvērās un aizvērās. Aiz sienas dzirdami soļi. Atvērās vēl vienas durvis un aizvērās.

Ilgāk Līcīts vairs nevarēja norimties. Izgāja koridora un bez piedauzīšanas atvēra Elzas durvis. Atvēra un aizvēra, palika turpat pie tām.

Elza stāvēja pie spoguļa ar muguru pret durvīm. Mētelis laikam bij jau novilkts koridorā — baltā apakšuzvalkā, gaŗiem, baltiem, caurspīdīgiem cimdiem augšup izliktās rokās, viņa lēnām vilka laukā cepurei caurizspraustās sudraba adatas ar zaļām, vizuļošam zīlēm galos — divas viņai jau rokā, patlaban darbojas ap trešo.

Spogulī viņa redzēja Līcīti ienākam. Bet neuztraucās, neapgriezās apkārt. Darbojās vien gar savu cepuri.

Cepuri noņēmusi, nometa to uz krēsla. Adatas nolika uz galda. Tad tikai vēl atgriezās pret Līcīti.

„Es gribēju... pāri vārdu ..." viņš stostījās.

Viņa tikai tā pavirši uz to paskatījās. Vienu pēc otra novilka cimdus, bezrūpīgi nometa cepurei virsū. Grezna zelta aproce nomuka līdz plaukstas resnumam. Kad viņa atkal pacēla roku, tā slīdēja atpakaļ līdz stilba viducim. Noņēma kaklam un krūtīm aplikto, mēteļa saņurcīto gaza lakatiņu, svieda uz cimdiem. Bet sakustinātais gaiss uzķēra vieglo audumiņu, kā mazu, atklīdušu mākonīti, ņirbīgi šūpodams panesa istabas vidū un izstieptu atstāja uz grīdas.

Tad Elza uz acumirkli aprimās, paskatījās ciešāki uz Līcīti, bet nesacīja nekā. Varbūt, viņa tīšām tā nostājas, lai viņš to labāk varētu redzēt.

Bet viņš jau redzēja sen. Redzēja viņas dārgo balto zīda uzvalku ar gaŗo šlepi, ar sudrabzvīnaiņu jostu, ar saspiestu, savītušu sarkanu rozi pie krūtīm. Redzēja mazo balto zābaciņu, kas atrisušām saitēm lūkojas no drēbju apakšmalas. Plakani-ovalo medaljonu zilā, kailajam kaklam apsietā lentiņā, kas dusēja krūšu dobuliņā, kā pasakā zelta oliņa spīdoliņa baltā tāšu pūku pērklītī. Tievos auskaru riņķīšus ar maziem zibošiem briljantiem. Čūskas veidā izliekto, krāsaiņiem akmeņiem izraibināto adatu augstu sasukātos, sasprogotos matos ...

Ar vienu mirkli viņš pārskrēja visam tam. Skatījās Elzas dzestrajās acīs un aizkusuma pabālā sejā. Skaidri un nepārprotami viņš redzēja tur tikko pārlaisto izbaudījumu atspulgu. Grezni ģērbti ļaudis, trokšnaiņa burzma, glaimi un glaimiem iekustināta daiļuma pašapziņa... no visa dvēseles dziļumā sakrājusies cieta nogulumu kārta un blāvi atspoguļojās rāmajā līmenī.

Acis gurdenas, bet pilnas salda tvīkuma. Mute pusviru, lūpas lēnas un gļēvas, bet aiz tām rinda kāru, sīku baltu zobu. Līcītis pienāca tuvāk. Vīna un savītušu rožu smarša viņam iesitās nāsīs.

„Ko jūs gribat?" viņa auksti un skaļi prasīja.

„Vai jums ir acumirklis laika?" viņš prasīja un mēģināja noslēpt balsī dzirdamo uzbudinājumu. „Ja jūs esat nogurusi, ja gribat gulēt... es varu citā reizē."

Un tomēr juta pats, ka ne par ko neies projām, ka tagad pat, šajā pašā acumirklī viņam jārunā.

„Kā jūs gribat?" viņa atkārtoja apvainojoši skaļi un nicīgi.

Bet Līcītim tagad bij viss viena alga.

„Es nu jau lielu laiku vēroju jūs ... Ik pāra vakarus jūs ar Apsi ejat teatrī, koncertos ... un visādos izrīkojumos. Sēžat pirmās vietās, lepnas vakariņas ēdat, divjūga ormanī braucat... Tagad pat jums tāds uzvalks ... tādi greznumi... Cik tas nemaksā! Kur jums priekš tā rodas līdzekļi?"

Viņa palika mierīga un gurdena, ka bijusi. Tikai īgns nicinājums mazlietiņ paraustīja uzacis.

„Jums kāda daļa? Ko jūs gribat?"

Līcīts noģida, ka viņam nav nekāda daļa. Noģida, ka viņa patētiski domātā uzstāšanās atkal iznāk nevietā un neveikla. Skaitās, bet tomēr neatlaidās.

„Nekā es negribu — ticat droši! Bet es pārāk labi zinu, no kurienes tas viss nāk..." Viņš pamāja uz viņas augumu. „Tāpēc es runāju. Tādēļ mans pienākums runāt, atvērt jums acis, ja pati negribat skatīties..."

Elza īsi, aprauti, no sirds iesmējās.

„Savāds pienākums!"

„Katrs bērns var saprast," Līcīts turpināja paceltā balsī, „ka tāds ... bez sevišķa nolūka sievietes dēļ neizdos beidzamo kapeiku, netaisīs parādus, ko nekad nespēs samaksāt. Tāds tukšs uzdzīvotājs, tāds bonvivans, kā šis ... Nedomājat, ka tā izturās pret jaunavu, ko vēlas par sievu. Nedomājat, ka viņam nopietni nodomi..."

„Atļaujat — es tā nemaz ari nedomāju."

Līcīts acumirkli palika pusvārda pavērtu muti.

„Ja ... bet tad ... tad es nesaprotu."

Varēja redzēt: viņai atkal gribējās smieties, bet savaldījās. Vēsi, viltīgi viņa nolūkojās nervozajā jauneklī.

„Jūs daudz ko nesaprotat, Līcīša kungs. Par visām lietām, jūs nesaprotat, ka esat ārkārtīgi bezkaunīgs. Jūs uzmācaties ar saviem padomiem, kur viņu nemaz neprasa. Jūs apvainojat... Bet, varbūt, jūs atvaino tas, ka esat dzejnieks — es nezinu, bet tāpēc esmu ar mieru izrunāties ... Kur palika mūsu sarunas pavediens?... Ak tā! ja: jūs lamājat manu draugu par uzdzīvotāju — tas franču vārds ir lieks, tas nozīmē to pašu... Ar to jūs nolamājāt ari mani. Mēs esam ļoti labi iepazinuši viens otru. Mums ar viņu vienādi uzskati, vienādas tieksmes, puslīdz vienāda sajūta. Katrā ziņā mēs esam divi ļoti vienādi cilvēki."

Līcīts tikko varēja valdīties. Elza vel nebij lāga beigusi, kad viņš jau sāka.

„Jūs gribat teikt... jums ari tikai kāre izdzīvoties?"

„Es saku!"

„To ... to es no jums nebiju domājis ..."

Viņš pēkšņi nokāra galvu un saluma ka zem smagas nastas.

„Tas tāpēc, Līcīša kungs, ka jūs vispār maz domājat, bet tikai iedomājaties. Dzejnieka fantazija pārvalda un rīko visu jūsu būtni. Kad nosēžaties uzrakstīt četrpantu dzejoli, jums liekas, ka jāsastāda nezin kādas gudrības pasludinājums. Kā pa apsvīdušu logu jūs raugaties uz pasauli un cilvēkiem. Tāpēc esat vienpusīgs un netaisns pret citiem. Bet galvenais — pret sevi esat liekulis: staigājat maskā un nerādāt savu īsto seju."

„Es — maskā?" Nicinoši, aizžņaugtu kaklu, viņš iesmējās.

„Ja, maskā!" Viņa pienāca tuvāk, nostājās tam taisni priekšā. „Ko jūs dzejojat, ko jūs runājat par sievieti — viss tas tāds vēss, tīrs un viegls, kā sniegpārsliņu deja. Jūsu apdziedātā sieviete ir tāds pasaku brīnums, tāda romantiska princese. Zemes virsū tādas nav — nav ne ar vienu simtdaļu tai līdzīgas. Bet ļaunākais tas, kā jūs paši zināt, ka nav, jūs melojat! Ne pasaku princeses jums vajadzīgs... Nē! Tik jauns, ne tik muļķis jūs neesat. Tāpat kā katram vīrietim, jums prātā dzīva, reala sieviete. Aiz mākslotā vēsuma un šķīstības jūs paslēpjat rijīgu kāri pēc sievietes. Caur sniegpārsliņu deju jūs iekarsušām acīm skatāties kailas sievietes miesu. Nevarēdami to aizsniegt, paliekat dzejiski skumji, pesimistīgi un rakstāt gaŗas, raudulīgas rezignacijas. Tikai šī vienīgā tieksme vīrietī patiesa un dabiska. Cits viss ir māņi un vilts."

Dziļi apvainots un sāpināts Līcīts ilgi noskatījās Elzā.

„Ja ari viss būtu taisnība, ko jūs par vīrieti sacījāt tomēr spriedums par mani... par dzejniekiem vispār, netaisns un aplams. Ne māņi un vilts — mūžīga patiesība ir ilgās pēc daiļuma un šķīstuma... sapnī par pasaku princesi. Sapņi iet dzīvei pa priekšu. Vēsture pamazām materializē sapņus, ieveido tos dzīves plastikā... Bet lai nu tas ... Sakat taču, kāpēc jūs, sievietes, nepieskaņojaties vīrieša sapņiem, bet viņa rupjai dzīvnieciskai-fizioloģiskai dabai?"

Viņai uzacis atkal paraustījās.

„Ne-pie-ska-ņo-ja-ties ... Cik smuks un zīmīgs izteiciens! Patiešām: mēs, sievietes, pieskaņojamies ... mums jāpieskaņojas. Tāds mūsu liktenis, tāda mūsu daba. Bet ir taču dabiski, ka mēs pieskaņojamies tai stīgai, kas vīrietī visstiprāk skan. Un visstiprāk skan tā — kā jūs paši ļoti zīmīgi teicāt — dzīvnieciski-fizioloģiskā. Tā — ja atļauts nedzejiski salīdzināt — ŗūc kā resns sarkans sirsenis, kamēr tā par to pasaku princesi sīc kā maza pusmirusi mušiņa. Palūkojaties kulturas vēsturē, un jūs redzēsat, ka šī skaņa pamazām palikusi stiprāka, kailāka, uzmācīgāka, un mūslaiku dzīves operetes orķestrī tā desmitkārt pārkliedz visas stīgas un instrumentus. Un mēs... ko nu mēs, vīrieša vadītas un veidotas! Mums atliek tikai — pieskaņoties. Mēs tāpat alkstam izdzīves, spēcīgu jūtekļu kaires, fizioloģiska reiboņa. Dzīvnieciskais instinkts pārvalda mūsu dabu."

Līcīts jau sen vairs neskatījās. Stāvēja grīdā nolaistām acīm un juta, ka viņas seja, viņas acu mirdzums, viņas žesti un visas kustības apliecina viņas valodu. Kas tā bij par svešu, izaicinošu, kairinošu un neaizsniedzamu sievieti! Kā no heteras, no viņas dvēsmoja savītušu rožu, parfima, vīna un miesas izgarojumu smarša. Riebās — galva viņam reiba, krūtīs dzēla asas sāpes, grīda slīdēja no kājapakšas laukā. Tomēr viņš stāvēja un juta, ka gatavs tā veselu mūžību stāvēt.

„Bet instinkts nav akls, kā zinātnieki aplami māca —" viņa, pēc maza brīža, atsāka — „it īpaši sievietes instinkts nē. Kā labi iedīdīts suns, griež degunu pa gaisu riņķī un izošņā to labāko medījumu. To jūs man varat ticēt, Līcīša kungs, jūsmība, dziļdomīga vientulība un dzejoļi te nekrīt svarā... tas ir, ja ari krīt, tad to bez žēlastības uzsveŗ vīrietiski-spēcīgāks augums, smuka seja, melni mati un vaļsirdīga, nepārprotama drosme .... labu nakti, Līcīša kungs!"

Elza aizgriezās pie galdiņa. Noņēma aproci, nolika, noņēma medaļjonu, aizgāja pie spoguļa un sāka darboties ap matiem.

Līcīts izgāja smagiem soļiem.

Noģērbās, nolikās gulēt. Tinās apsegā, bet nevarēja aizdzīt aukstuma sajūtu. Ja — lāgiem viņam likās, ka salst, un viņš nosedzās pavisam ... Istaba nejauki smirdēja nesadegušas petrolejas gazes.

Viņam likās, ka šī nejaukā smaka no viņa paša. Viņam bij tāda sajūta, it kā kāds tam uzgāzis riebīgus mēslus un saslaukas uz galvas. It kā tikko izkāpis no smirdošu samazgu peļķes, kur līdz kaklam bij iekritis... Mati slapji, krekls līp pie miesas — kur pieduŗas, slapjš un glumi-riebīgs.

Pamazām norimās simtējādo sajūtu virulis. Apziņā palika skaidrāki, bet ari smagāki un sāpīgāk. Pirmo reizi mūžā viņš sajuta tik briesmīgi smagas dvēseles sāpes.

Labu nakti, Apses kungs ... Kā dzēlīga lapsene spindza viņam ausīs. Un tūliņ ar nepanesamu izsmieklu atbalsojās: Labu nakti, Līcīša kungs ... Uz mata vienādi teikumi, bet cik savāda noskaņa katram, cik savāds saturs. Tagad bij skaidri: viņa to paspēra ar kāju — Apse viņai mīļāks. Kā viņš to jau agrāk nesaprata! Kam bij tur vēl līst, pazemoties, ļauties sejā spļaut!

Ak — tikai šovakar viņam pirmoreiz atausa jausma, kādēļ! Līdz šim... ja — kā pa apsvīdušu logu sevī skatījies. Nebij pazinis vienkāršo, cilvēcisko, greizsirdības caurausto mīlestību, kas nemanot iedegusies pret šo samaitāto, augstprātīgo jaunavu. Sapnī dzīvoja, līdz viņas kājas spēriens to uzmodināja.

Un viņa izvēlējās to otro ... Ierēdni dzeltenām pogām un mākslīgi izjauktiem matiem. Viņš tikai imitēja dzejnieku, un bij viņai mīļāks, nekā īsts dzejnieks! Dzeja... Viņš atminējās, ko viņa par to teica, tumsā tumši piesarka no dusmām, kauna, apvainojuma un bezspēka sajūtas.

Bet tad viss personiski-sīkais un vieglais izklīda ka spēcīga vēja straumē pa piepeši vaļā atrautu logu. Kas lielāks, stiprāks un neaptveramāks no sajutu chaosa pacēlās apziņā.

Viņa neticēja dzejnieka fantazijas sniega pārsliņu dejai. Visas apsegas rāva nost, rādīja kailumu visā viņa netīrā, neglītā uzmācībā. Viņa mēģināja pazemot, dubļos noraut visu vīriešu dzimumu. Ja te nav dvēseles pārsvara par dzīvniecisko dabu, skaidrības un tīra baltuma, tad nav nekur! Un kas tad ir cilvēks un viņa veidotā un viņu veidojošā dzīve? Kur tad ir mala šiem netīrajiem, smirdošiem ūdeņiem? Kur tad ir cieta zeme, kur droši kāju nolikt?

Nē! Viņai nebij taisnība. Nevarēja būt! Nedrīkstēja būt!

Bet... Vai tad patiešām caur sniega pārsliņu deju viņam dažureiz nerādījās Elzas augums ... balta miesa... apaļas rokas ... balts kakls ... Vai savos jaunekļa sapņos viņš daudzreiz nebij viņu turējis savās rokās, glāstījis, skūpstījis? ... Sapņi... Ja, viņš taču pats tikko teica, ka sapņi iet pa priekšu dzīves īstenībai. Sapņos izteicas cilvēka dabas īstākās, dziļākās tieksmes.

Tā tad: tāds pats kā citi! Tā tad: tikai ēnu deja, kur viņš bij domājis varoņu cīņu spēcīgiem, asiem ieročiem ... Migla un pašapmānīšanās ... Kur nu lai vairs rodas spēks un pārliecība darbam? ...

Ilgu laiku viņš bija kā slims. Strādāt nevarēja, mierā norimties, gulēt ari nē. Bezdarbībā vāļājoties, sevis analizē un pašpārmetumos nomokoties, viņš ari visu dzīvi ap sevi, visu tuvāko pagātni uzrakņāja no vienas vietas.

Un ko tur atrada, visu kŗāva sev uz pleciem. Nasta ar katru dienu palika smagāka — viņš salīka un novārga zem tās.

Elzas tagadējā, aukstā izsmiekla pilnā izturēšanās skaidri rādīja, ka viņš bijis tikai rīks viņas rokās, laiciņu vajadzīgs un lietojams, tagad ar kāju sāņus pasperts. Lāgā neizprata savu lomu, bet tomēr nojauta, ka zema un apkaunojoša tā bijusi.

Aizskartā lepnumā, kaunā un dusmās izstāstīja Apsēm, ko Elza tovakar runāja. Bet iespaids iznāca pavisam otrāds, nekā bij sagaidījis. Apse, entuziesmēts, smējās un nevarēja norimties. Palika vēl drošāks, atklāti ciniskāks. Un Elza palika atklātāka, pielaidīgāka. Līcītim sāka likties, ka atkal viņš tiem pakalpojis, ne kaitējis ...

Kas tā par riebīgu komēdiju, ko viņi te nekautrēdamies spēlēja visu priekšā!

Līcītim apnika, viņš nopietni sāka aplūkoties pēc cita dzīvokļa. Bet Mariannas kundze, to manījusi, uztraucās. Tāds pieklājīgs, kluss pansionars, nav ikdienas dabūjams. Sāka atrunāt un pārliecināt Līcīti. Ik katru dienu pāra reižu ienāca viņa istabiņā, nosēdās, vieglām, skumjām acīm lūkojās viņā, runāja tumši sanošā, laipnā balsī. Un viņam pamazām palika tā kā labāki. Nemanot palika brīvāks, vaļsirdīgāks. Pa daļai izstāstīja sava nemiera iemeslus. Un viņa to mierināja. Tik visai vienkāršiem, nemeklētiem argumentiem viņa pamazām atkal nodibināja līdzsvaru viņa sašķobītā dvēselē.

Viņš pierada pie tās. Tā viņam palika nepieciešama. Ar nepacietību viņš klausījās, kā šķinda trauki ķēķī, gaidīja, vai. nedzirdēs mīksto drēbju švīkoņu koridorā. Pirmo reiz mūžā īsti izmanīja sievietes veldzinošo, dzīvinošo iespaidu.

Apse ar Elzu saskatījās un smaidīja ...

Vasara atnesa lielas pārmaiņas Elzas un Apses izdzīves veidā. Elektriskās ugunis pilsētā apdzisa no žilbinošās tuvās saules kvēles. Aizslēdzās teātru un citu izrīkojumu zāles. Pilsētnieki plūda ārā zaļā dabā. Un kur viņi gāja, tur ieradās sesonas izpriecas iestādes un ierīkojumi, kas centās pieskaņoties vasaras atmosfērai un zaļumnieku īpatnējai jūtoņai. Tā bij mākslotas bezbēdības un pārgalvības, imitēti dabiskas vaļības un atpūtas sajūsma, kas nu pārņēma ļaudis un viņu pajautrinātājus. Tā nebij jautrība, kas paceļ un atspirdzina — tās pašas izsmalcinātas, tīksmīgas kulturēlas izvirtības jauna faze ... Bet par to neviens nedomāja.

Apse nedomāja it neko. Līdzi vasaras laikam viņš bij tapis karstāks, trakgalvīgāks. Paaugstināts činā un iecelts par rentejas kasiera palīgu. Dabūja daudz lielāku algu un šķaidīja naudu kā negudrs.

Gandrīz katru dienu viņi ar Elzu kur izbrauca. Piedalījās smalkāku zaļumnieku kompānijās, vai brauca divi vien. Brauca ar kuģīti, pa dzelzceļu, ar ormani. Reizi nedēļā apbrauca visas ievērojamākās izpriecas vietas pilsētas apkaimē. Pāra vakariem brauca uz jūrmalas peldu vietām, klausīties slavena somu kapelmeistera koncertus, vai piedalīties jūrmalas dāmu rīkojamos puķu svētkos. Pāra vakariem brauca uz pilsētas vasaras teatri, noskatīties pikantā franču posē, noskatīties sesonas jūtoņai piemērīgi aranžētu baletu, noklausīties caurredzami divdomīgas kuplejas un komiskas deklamācijas.

Joki, aušības, trakulīga pārgalvība visur, kur viņi gāja. Kur viņi ieradās, tur vispārējā uzmanība tūliņ pievērsās viņiem. Apskauda stalto, skaisto ierēdni, apbrīnoja viņa glīto, pikanti-vaļīgo dāmu, kas vienmēr nāca jaunā uzvalkā un jaunās rotās. Tiem abiem vajadzēja būt bagātiem, ļoti bagātiem...

Laikam Apse bij ļoti bagāts ... Katra Elzas iedoma tika izpildīta. Kas viņai iekārojās — Apse visu samaksāja. Un viņai iekārojās daudz kā. Un daudz Apsem nācās maksāt... Kur viņš to naudu ņēma, par to Elza nelikās interesējamies. Taču uzmanīgi vēroja, ka pie viņa arvienu biežāk sāka nākt žīdu tipa cilvēki mapēm padusēs, ilgi sprieda un strīdējās Apses istabiņā un aizgāja, Apses laipni līdz durvīm pavadīti. Reiz viņa koridorā pamanīja ari pazīstamas kases šveicaru.

Apse bij ļoti galants: ne pušplēsta vārdiņa neieminējās par savām naudas lietām. Tikai palika tāds kā nervozāks, nepacietīgāks, kad Elzas iedomas un iekāre nemitīgi auga. Mazliet nobālēja, kad viņai uzradās atkal kāda lielāka vajadzība.

Starp vasaras beigām un rudens sākumu Elzai uzradās pavisam liela vajadzība. Vietējo augstmaņu klubs rīkoja balli, uz kuŗu ari Apse diezin kā bij dabūjis ielūgumu. Apse negribēja iet, bet Elza ar varu uzstāja. Un viņš ar laiku bij atradis rīkoties pret viņas gribu un iedomām. Viņš pieļāvās.

Bet Elzai nu atkal vajadzēja jauna uzvalka un vēl šo to. Greznāka un dārgāka uzvalka, kādu jel kad nēsājusi. Apse stostījās. Viņam acumirklī... tā neiznākot... steidzami maksājumi un vēl kas ...

Viņi ēda pusdienas pilsētas lepnākajā viesnīcā. Plašā, greznā telpa bij cilvēku pustukša, silta un klusa. Salda, viegla smarša kāpa no vaļējās vīna pudeles. Trīsošu roku Apse pielēja glāzes, izdzēra savu, atzvēlās tāļu krēslā.

„Jūs mani nomokat, Elzas jaunkundz," viņš teica, sērīgi smaidīdams.

Viņa pacēla platas modes cepures segto galvu, piemiegtām, sapņainām acīm cieši paskatījās viņa.

„Kā es jūs moku, Apses kungs ?"

Viņš lūkojās uz viņas slaido, vēl tikko veidojošos, neaizskārto augumu, smagas gŗūtsirdības apslēpta kāre iedegās viņam asinīs, aizspieda kaklu.

„Un jūs to nezinat? Ak, nežēlība ir katras sievietes dabā..."

Un arvienu vairāk uztraukdamies, aizmirsies viņš sāka runāt. Runāja saraustīti, ķerstīdamies, vārdu meklēdams. Tomēr saprotams bij, ko viņš gribēja teikt. No izskata, no balss skaņas — no visa bij saprotams.

Šādā stāvoklī viņš ilgāk vairs nevarot izturēt. Ikkatru dienu viņi esot kopā — visur kopā. Ne vairs dzēlīgas divdomības — ļaudis sen jau atklāti runājot par viņu sakaru. Un, kā par apsmieklu, nekāda sakara starp viņiem neesot, viņi tikpat kā sveši viens otram. Viņš jūtoties kā ģeķis, kā ners ļaužu priekšā. Viņš negribot — nē, viņš ilgāk tā vairs negribot.

Lēnām, caur zobiem sūkdama, Apsē klausīdamās, Elza izdzēra savu glāzi. Un kad sāka runāt, viņas balss bij salda un smaršīga kā tikko izdzertais vīns. Apse gluži noreiba. Rūpes izgaisa kā migla saulei uzspīdot. Viņš dzirdēja un saprata tikai vienu: papriekšu balle, papriekšu tur ... un tad ... Vai viņa sacīja, vai viņš pats izmanīja — — tad varēs sākties... Tad sāksies tas, pēc kā viņš visu laiku ilgojies... Ko Elza sacīja par naudu: lai viņš neskopojoties, ja vajadzēšot, viņai esot mantojums, kuru katru dienu saņemams — to viņš neklausījās.

Viņš pasauca pudeli šampanieša, lēja to un saldo vienā glāzē, ālējās kā negudrs.

Tovakar uz māju braucot, viņš atkal apķēra Elzu ap vidu. Nu viņa nepretojās. Viņš pievilka to sev cieši klāt. Viņa nepretojās ... Viņš iekšēji uzgavilēja: uzvaras stunda tuvojas.

Citā vakarā, pa trepēm kāpjot, viņš nobučoja Elzai kaklu. Viņa neko neiztraucās, drusku tikai atliecās un padraudēja ar pirkstu.

Ap pusnakti viņš grābstījās ap Elzas durvīm. Un sirsnīgi brīnījās, ka tās aizslēgtas. Bet, atminējies Elzas solījumu, pasmaidīja un aizgāja atpakaļ savā istabiņā. Lai kvēlo ogles, drīz viņas uzpūtīs baltās liesmās.

Augstmaņu ballē Elza bij viena no greznākajām un pievilcīgākajām dāmām. Iepazinās ar personām, no kuŗām ikdienišķie, vienkāršie cilvēciņi trīsēja un drebēja, bij brīva, vaļīga un apburoša. Viņu aplidoja, kā tauriņi aplido tikko uzziedējušu puķi. Kāds no viņas resora augstākajiem priekšniekiem laipni apvaicājās par viņas materialo stāvokli un ieminējās par paaugstināšanu un prāvāku algu. Apse staigāja sabozies, greizsirdības grauzts, savāda nemiera dzīts.

Kad viņi beidzot vēlā naktī iesēdās mīkstos ormaņa ratos, viņš vairs nevarēja savaldīties. Dzīvnieciskais alkums, greizsirdības mokas — viss saplūda kopā un aizdegās karstā kaislības kvēlē. Viņš strauji apķēra Elzu, vilka pie sevis, glauda sev klāt un glaudās pats pie viņas. Bez jēgas un sakara čukstēja viņai ausī, viņas kaklu un seju apdvēsa ar svilinošu, alkohola smirdošu elpu.

Viņai bij gŗūti atvilkt elpu, nevarēja atsvabināties no viņa spēcigajām rokām. Viņa notrīsēja vispāri. Viņš sajuta šīs trīsas un saprata pa savai vīzei. Iesmējās aizsmakušu smieklu, caur plāno, caurspīdīgo drēbi lipīgām, kārām lūpām bučoja viņas plecu.

Tāpat, cieši apķēris, viņš to uzvadīja pa trepēm. Tumšajā koridorā apkampa un mēģināja nobučot uz lūpām. Bet tumsā nevarēja attikt. Saņurcīja viņas uzvalku, nošķieba cepuri, izjauca matus. Ilgi nelaida vaļā, un Elza juta, ka uzbudinājumā trīsošās rokas, kā taustīdamās, kā piesūkdamās, kā iepriekš izmēģinādamas slīd pār viņas locekļiem.

Aizkusis, elzdams Apse beidzot atkrita pret savām durvīm.

„Es tūliņ nākšu..." viņš šļupstēja, atmuguriski turekli tvarstīdams.

Bet Elza noslēpumaiņi pieliecās viņam klāt.

„Tu nenāc..." viņa čukstēja. „Ej sava istabā, pagaidi — es pati iešu pie tevis ..."

Viņš gavilējoši-ciniski iesmējās, iestreipuļoja pa savam durvīm. Un varēja dzirdēt, kā viņš steigšus ģērbās nost un ģērbdamies smējās.

Elpu aizturējusi Elza acumirkli klausījās.

Uz pirkstu galiem skriešus viņa iesteidzās savā istabiņā. Uzrāva uguni. Steigšus sāka ģērbties nost. Izrāva adatas no cepures, nosvieda uz galda tā, ka viena palēcās un nokrita zemē. Nosvieda cepuri uz krēsla. Izņēma spīdošās matadatas, norāva medaljonu un aproci. Sāka pogāt jaku vajā, bet netika līdz pusei — spēcīgi rāva, sīkās, apaļās stikla podziņas skanēdamas izkaisījās pa grīdu. Noraisīja korsetu, novilka zīda svārkus un kuplās, spicēm izšūtās apakšdrēbes. Atrāva baltos zābaciņus, nokratīja no kājām. Novilka baltās, garās zeķes un pameta istabas vidū. Savāda drudžaina steiga bij viņas kustības. Ikkatrs muskulītis, ik miesas šķiedriņa bij savada, nedabiska stringuma savilkta. Nevaldāma, gavilējoša uguns laistījās viņas sejā un acīs.

Piepeši viņa aprima, aizturēja elpu, klausījās.

Apses durvis iečīkstējās... Brīdi bij klusu, tad viņa izdzirda aizsmakušu, dvešošu balsi.

„Elza..."

„Tūliņ!" viņa apspiesti atsaucās. Tad, ko iedomājusi, aizgāja basām kājām un pavēra savas durvis.

„Tūliņ!" viņa atkārtoja. Pamanīja pretējā durvju šķirba mežonīgi izpūrušu galvu un rijīgas acis un tūliņ noslēpās. Zināja, ka viņš tomēr viņu tādu redzējis. Dzirdēja, kā viņš dvezdams aizvēra savas durvis. Īsi viņa iesmējās un sāka ģērbties. Pāra acumirkļos bij atkal gatava. Stāvēj atkal savā apnēsātā brūnā uzvalkā, nošķiebtos zābaciņos, melnu rudens cepuri galvā. Tikko valdītā lepnā priekā aplaida acis grezniem apģērba gabaliem piemētātā istabā.

Nopūta lampu, uz pirkstu galiem gāja laukā. Gāja klusi un ar savādu prieku juta, ka dārgie drēbju gabali viegli čaukstēdami ļumst zem kājām. Koridorā apstājās un klausījās. Brālis savā istabā pa paradumam zemnieciski krāca. Bet Apse smējās — apspiestu, histeriski-nevaldāmu smieklu ... Klusiņām Elza izgāja, aizslēdza durvis un teciņus devās pa trepēm lejā.

Mīkstiem viļņiem viņu apņēma silta vasaras beigu nakts. Viegli vizoja melnie, gludie asfalta trotuāri, šķidru mākoņu segta mēness apspīdēti. Mīksti bij iet, viegli elpot.

Galvu atmetusi, vaļēju muti Elza elpoja velgano nakts gaisu. Gāja klusu, steigdamās, bet iekšēji smējās ilgu, skaļu smieklu.

Kā upe šie instinktivie smiekli siltiem viļņiem plūda dvēselei pāri. Izskaloja tur cieši nogulušos netīrumu slāņus un plūdināja projām melnā pagātnes jūrā. Mazgāja miesu tīru no lipīgo pirkstu un lūpu traipiem. Ar katru soli viņai palika vieglāk, tīksmīgāk, svētlaimīgāk.

Viņa ieelpoja velgano nakts gaisu un viņai likās, ka lieliem malkiem dzeŗ no dziļa, spirdzinoša atriebības kausa. Rijīgais naida zvērs atbaŗots. Viņas liktenis piepildīts.

Kāds viņš tur palika: izspūrušiem matiem, zalgošām acīm, trīsošām rokām!... Ha — Tantala mokas! ... Lai mokās. Lai sajūt, kā atriebjas sagānīta, samīta sieviete. Lai viņš viens cieš par sava dzimuma noziegumiem ...

Elza palūkojās stacijas fasādes apgaismotā pulkstenī. Vēl vairāk kā stunda līdz vilciena noiešanai. Saprata, ka stacijā tik ilgi uzkavēties nav droši. Aizgāja gaŗām. Klīda pa šaurām izmirušām ielām. Kāpa pāri aprūsējušām dzelzceļa sliedēm. Gāja pa nebruģētiem laukumiem, pa tukšu preču vagonu ēnu, pa spraugu starp augstiem sarkanu ķieģeļu šķūņiem, pie kuriem vāļājās blandoņi un bezpajumta prostituetes. Reižu reizēm viņai tuvu gaŗām nolīgojās kāds draudīgs skrandains augums, tuvu pieliecās spurains, riebīgs ģīmis un bailīgi-nekaunīgas, apsarkušas acis vēroja viņas seju.

Bet viņai nebij bail. It kā visas pasaules pārspēku viņa sajuta savos locekļos. It kā uzvarējusi milzu cīņā, pēc kuŗas viss tagadējais un apkārtējais radās neievērojami sīks un niecīgs.

Tikai kāpjot atkal pa stacijas granita trepēm, viņa skaidri atminējas nupat notikušo. Ha! — lai viņš gaudo ka ar kaulu kairināts un piekrāpts suns! Lai skrien ar galvu sienā! Lai kož pats savās miesas!... Bet rītu būs rentejas revizija un kasieŗa palīgam jānodod rēķini... Ja, reiz par visu jānodod rēķini...

Kad Elza pec piecām dienām pārbrauca atpakaļ pilsētā, bij jau noticis

Brālis, nobijies, nevarīgs, nošļucis, skatījās uz viņu platam, nejēdzīgām acīm. Līcīts vienaldzīgi, pārspīlēti stipri kāsēdams, nepaskatījies aizgāja garam. Mariannas kundze, saraudātām acīm, izbiedēta un dusmīga bruka viņai virsū.

Viņa esot vainīga. Viņu ar' policija meklējusi. Viņa tiekot līdz apvainota. Viņas dārgās drēbes un rotas lietas apķīlātas ... Mariannas kundze ieskaitās un uztraucās arvienu vairāk. Elzai neesot ne dieva, ne sirdsapziņas. Tīšā prātā grūžot cilvēkus postā. Pansijai jau tā bijusi slikta slava. Nu izputināšot galīgi...

Elza mierīgi noklausījās visus pārmetumus. Izrunājas laipni un pamatīgi, un ja ari pilnīgi nepārliecināja saimnieci, taču kaut cik apmierināja. Kā vairums sieviešu, ari Mariannas kundze pa daļai aprimās jau no mierīgi, vēsi teikta vārda vien.

Elzai vēl nopietnas lietas stāvēja priekšā. Nepiesēdusi, lāgā nepaskatījusies viņa gāja uz zināmo valdības iestādi.

Tur viņu saņēma bargi. Viņa esot līdzzinātāja pie kroņa naudas izšķērdēšanas. Viņa esot pavedusi, pamudinājusi. Tādos sakaros, kā viņai bijuši ar apcietināto Apsi, tas esot pats par sevi saprotams... Viņa palika mierīga, ka bijusi: bij radusi katrā vietā pienācīgi izturēties. Par sevi, saprotams, viņai tur neesot nekas — viņa paskaidroja. Tādu sakaru, kādus domājot, viņai ar apcietināto neesot bijis. Tas esot viegli pierādāms. Tikai labi iepazinušies, vienā pansijā kopā dzīvodami. — Bet viņi vienmēr redzēti kopā. Arvienu uzdzīvojuši. Viņa arvienu gājusi greznās drēbēs un dārgās rotās. Cik tad viņa pati pelnījusi? Apse atzinies, ka naudu priekš viņas iztērējis ... Viņa neliedzās, ka šad un tad saņēmusi no kasieŗa palīga dažas dāvanas. Bet atraidīt būtu bijis ļoti apvainojoši. Un viņai ne sapnī nenācis prātā, ka viņš pērk par zagtu naudu. Viņa to turējusi par bagātu, labi algotu ierēdni. Ka viņš naudu tikai priekš viņas tērējis, neesot taisnība. Lai ievācot ziņas, cik viņš pa šo laiku notērējis visās smalkākās atklātās mājās. — Bet kāpēc viņa tad naktī bēgusi, ja neapzinājusies vainīga? ... Bēgusi? Viņai ne prātā nenācis bēgt. Viņai jau trīs nedēļas kā atļauts piecu dienu atvaļinājums. (Viņa uzrādīja attiecīgo papīru.) Ar rīta vilcienu braukusi tāpēc, ka gribējies laikā nokļūt uz kapu svētkiem savā dzimtenes pilsētiņā. Tur viņai guldīti tēvs, tur māte ...

Protams, viņai neticēja. Līdz vakaram viņu paturēja. Bet izmeklējot visi viņas izteicieni apstiprinājās. Vakarā viņu atlaida mājās.

Mariannas kundze negribēja lāgā ticēt, kad viņa atkal pārnāca. Bet tad gandrīz uz reizes pārliecinājās, ka Elza nevainīga. Ja jau tiesu iestādes viņu atlaida, tad viņa ari nevarēja būt vainīga.

Veselu nedēļu Elza dabūja staigāt te uz vienu, te uz otru iestādi. Bet aizdomas pamazām konsekventi saplaka un beidzot tas pats ierēdnis, kas viņu pirmo reiz tik bargi bij saņēmis, pakalpīgi un laipni izvadīja pa durvīm.

„Atvainojat, jaunkundz," viņš palocīdamies teica. „Jūs jau paši redzat: tāds dienesta pienākums."

Viņa tikai saprotoši pasmaidīja un koķeti pamāja ar galvu.

Bet uz ielas iznākusi, kā pārsteigta apstājās.

Sarkana rudens saule apžilbināja acis. Gaiss apbrīnojami silts, mīksts un skanīgs. Kā glauzdamies nāca rudens, it kā mānīdamies, lai ļaudis ticētu, ka nav jau nekādas pārmaiņas, ka viņš nav sliktāks ne nelaipnāks kā nelaiķe vasara. Alejas vīksnas stāvēja kupliem, retām, dzeltenām lapām raibotiem kroņiem. Mazajā skvērā nesen kā apcirptā, atzēlusē, tikko nolaistītā zālīte mirdzēja tik svaigi zaļa, it kā tīši pastiprinādama šo vasaras ilūziju. Zaļā paklāja vidū smējās baltu, sudraba mirdzošu ģeorģinu grupa.

Un Elza smējās, pašai nemanot un neapzinoties. Labu laiku smējās klusi, mazāk balsī, vairāk tikai ar acīm, seju un visu augumu. Tikai kad smiekli palika īsti skali, viņa ieklausījās, atģidās un apklusa. Tramīgi atskatījās un sastapa garāmejoša, barga, korpulenta kunga kritisku skatu.

Savaldījās. Atmestu galvu, pašapzinīgu seju, sprigstošām acīm gāja mājās. Aizmirsusies, nogrimusi lepnā priekā, piepildītas atriebības baudā un ilgi salkuša, atēdināta naida apmierinājumā, viņa neredzēja neviena cilvēka, neatņēma pazīstamo sveicinājumus.

Mājā bij ļoti klusu. Mariannas kundze aiz ķēķa durvīm vārīgi šķindināja traukus. Brālis rakstīja pār papīriem sakucies.

Laipni viņa noliecās pie tā, uzlika roku tam uz pleca. Un nejuta nekāda riebuma, pieskaroties plankumainajam, retiem matiem un blaugznām nobirušam apģērba gabalam. Acumirkļa sajūsma plūda visam pāri.

„Labi veicas?" viņa prasīja.

Nonīkušais, ietramdītais cilvēks nezināja, kā uzņemt šo sen nepiedzīvoto laipnību. Sāka trīties uz sava krēsla, ķerstīja spalvas kātu ar vienu, otru roku.

„Labi gan ..." viņš ātri atsaucās. Iesāņus māsā paskatījies, sāka smaidīt žēlu, iztapīgu smaidiņu. „Labi... Tikai šito drusku ... drusku nosmērējās.. Kā susināju, tā drusku pagrūdās un tūliņ traips. Izkasīt nevar: par lielu ..."

„Ja, priekš izkasīšanas par lielu..." Elza smējās.. „Bet še tev rublis, izej pastaigāties."

Kā grūzts viņš bij augšām no krēsla. Steigā nometa spalvas kātu uz aprakstītās loksnes. Ripodama slapjā spalva zīmēja veselu rindu vienādu, treknu traipu. Aizgrābti murminādams Pūpols saģērbās un aizsteidzās.

Elza nesmējās vairs. Viņai bij savāda viegla sajūta, it kā milzīgs tukšums nemanot izplestos iekšienē. Un savāds tukšs klusums. Tā, kā kad vasaras pēcpusdienā debess nemanot pārklājas ar tumšipelēku segu, kad cilvēks paliek kluss, kluss putniņš koka pazarēs, kluss sienāzis zālē ... Visi skatās un gaida, vai dūmaka tik, ko izklīdinās pirmā spēcīgā vēja pusma, vai balta zibeņa švītra pāršķels pelēko autu un negaiss brāzīs.

Elza paskatījās pa logu. Jumti kvēloja sarkanā saulē. Viņa nesaprata. Sajūtās un apziņā bij klusa, pelēka krēsla. Viņa it kā ko gaidīja.

Domīgi izgāja koridorā. Otrā galā iznāca Mariannas kundze, saģērbusies, koķetu, rūtaiņu saules sargu rokā.

„Labi, ka jūs mājā, Elzas jaunkundz. Man jāiziet, un vairāk neviena nav. Kad apteksne zvanīs, lūdzu ielaižat. Ja? Jūs tak nekur neiziesat?"

„Nē!" Elza kā pa sapņiem atsaucās. Tad atģidās, un nezin kāpēc, uztraucās. „Nē, nē!" viņa steigšus un skaļi atkārtoja.

Mariannas kundze aizgāja.

Ar piespiestu uzmanību Elza noklausījās, līdz lejā noklaudzēja durvis un soļi apdzisa. Bet ari tad vēl stāvēja un domāja. Īstenībā, ari domāt nekā nedomāja. Neizprotami tukši bij galvā. Viņa atminējās visu šodien notikušo, atminējās spožo sauli, zaļo zālīti un baltās ģeorģines. Bet tā, it kā ne viņa, bet cits to visu redzējis. Kā noklīduši, noguruši putni zem svina smagām debesīm no dūmakas vienā pusē iznira un otrā klusu nogrima aprautas domas, redzes, dzirdes un sajūtas iespaidi.

Viņa apskatījās brāļa istabiņā — it kā ko meklētu. Iegāja ķēķī, iegāja Līcīša istabā. Tur katra lieta savā vietā. Tikai uz īsu brītiņu atstāts, katrs priekšmets, likās, ar nepacietību gaidīja savu saimnieku. Lūk! Līcīša grāmatas zeltītiem sējumiem slepus smaidīdamas no plaukta lūkojās uz durvīm ... Lūk! brūnā rāmī Blaumanis caur brillēm mirkšķina tuvredzīgās acis ...

Visi gaida... Visi gaida...

Pēkšņi viņa apgriezās, izgāja koridorā, apstājas pie Apses istabiņas durvīm. Elpu aizturējusi klausījās. Klusu — tikai pulkstens kaut kur tikšķēja. Pavēra durvis un uz pirkstu galiem iegāja iekšā. Spēra soli pār sliegsni un sarāvās: kā dobji un skaļi te klaudzēja! ... Cik stipri te tikšķēja sienas pulkstens ... aiz sienas, viņā pusē, bet vismazākais troksnis te divkārši atbalsojās ...

Istabiņa izvandīta un izjaukta. Dzelzs gultiņa, kušete, galdiņš un krēsli — viss sagrūstīts juku jukām. No Apses lietām nevienas pašas vairs: viss apķīlāts, aprakstīts, aizvests... Tikai pret spoguli zemē pamesta pomades bundžiņa un melna gumijas ķemme izlūzušu robu viducī. Kā atplestu muti viņa raugās uz durvīm un gaida ... Un ari gaida! ...

Ko viņa gaida?... Pārsteigta, izbrīnījusies Elza skatījās uz melno gumijas plāksniņu. Kā hipnotizēta, nevarēja acu no tās novērst. Vai smējās, vai viebās raudās šī vaļējā mute ar īsi apdrupušiem melniem zobiem!?... Slepenas šausmas sāka uzmākties ... Juta, ka tur tāļu, tāļu, viņas būtnes neapjaustos dziļumos iesprakšķ maza, maza zilgana dzirkstele ... Pamazām iekaist nervu sīkākie diedziņi, ieviļņojas visi jūtekļi, no mainošās aukstuma un karstuma strāvas ievibrējas miesas beidzamā cīpsliņa. Kā neatturams vilnis cēlās uz augšu, spiedās pret sirdi, dzina asinis pret sirdi, dzina asinis šausmīgā ātrumā pa dzīslām, kā ar pārplīsušu zvanu zvanīja ausīs...

Bāla, sviedriem norasotu pieri, ieplestām acīm Elza acumirkli stāvēja. Juta, ka kaut kas kāpj, kaut kas nāk, kaut kam jānotiek. Bet nekā nevarēja saprast, nezināja — smiesies vai raudās ...

Likās, vai vesela stunda tā pagāja. Tad Elza pamazām sāka it kā mosties. Atģidās, paraudzīja ar roku ... Ja ... vaigs bij slapjš. Viņa raudāja.

Viņa raudāja.

Bet to tak nevarēja ticēt. Viņa pacēla roku, gribēja paraudzīt vēl reiz. Bet divas lielas, karstas piles ātri viena pēc otras nokrita uz rokas. Un viņa redzēja vēl, ka citas bira uz drēbēm, un plakdamas un rasinādamas slīdēja zemē ...

Viņa raudāja...

Tad balts zibeņa pavediens izvijās pa piedumējušām debesīm, un tapa redzams viss, kas līdz šim bij tumsā un noslēpumā...

Viņa sagrīļojās un atkrita — uz istabas vidū pastumtas kušetes. Aizmiedza acis, aizspieda ausis rokām. Viņa negribēja redzēt, negribēja dzirdēt! ... Nē — viņa negribēja raudāt! Pusstundu atpakaļ viņa smējās, nemanīja zemi zem kājām, neredzēja neviena uz ļaužu pilnas ielas. Un tagad ... tūkstots tēlu ņirbēja gar acīm, atmiņu svina svars lieca viņu ritenī... viņa raudāja.

Nē, nē! Viņa negribēja raudāt!

Nebij iemesla raudāt. Viņa bij sasniegusi savu — atriebusies nāvīgākajiem ienaidniekiem. Grīns un Apse pagalam ... un brālis — tas pamazām nīka. Ari tam neizvairīties no sava likteņa ... Apse pagalam smieties viņai laiks, bez savaldas smieties ... atņemt elpu un smieties atkal. Viņa jau neraudāja! Ja asaras, tad tas bij prieka asaras ...

Abām dūrēm viņa berzēja acis. Rokas palika slapjas. Un dega kā ugunīs... Tā nedeg prieka asaras. Tas bij kas cits ...

Labu brīdi viņa maldināja pati sevi, negribēja atzīties. Tomēr ari neatzīdamās zināja, kas tas bij, kas uznāca tik spēji un negaidīti. Žēluma un sāpju asaras. Vientulības, briesmīgas, smeldzošas atstātības asaras. Ari viņa gaidīja viņu pārnākam. Kā nomoda murgos dzirdēja viņa soļus koridorā, kā neprātā klausījās viņa glaimīgo valodu. Un pie tam skaidri zināja, ka viņa nav un ka viņš nepārnāks.

Kā spēja, smaga sitiena apreibināta un pamazām atjēgdamās, viņa sēdēja saceltiem elkoņiem, galvu plaukstam apžņaugusi, lielām, stulbām acīm skatījās grīdā.

Nepārnāks vairs ... Ārā dzirkst sarkana rudens saule, bet viņam jāsmok tumšos, sapelējušos mūros...

Bet kas tur ko žēlot! — viņa iekšēji izmisusi iebrēcās. Tas jau bij viņas nolūks. Priekš tā taču viņa ļāvās pazemoties, visu laiku viņam spēlēja riebīgu komediju, lai tad uz reizi aizlaistu melnu priekškaru acīm priekšā... Bet dedzinošs žēlums auga un auga. Krūtis plēsa pušu pašpārmetuma sāpju pāriplūstošs mērs. Viņa smagi ievaidējās, asa dzeloņa ķerta, kas spiedās arvienu dziļāk miesā, sirdij cauri.

Pie āra durvīm zvanīja. Dzirdi aizskāra drebulīgās skaņas, bet apziņai noslīdēja gaŗām. Tikai savas sāpes viņa vēroja, tikai klausījās savu sabangoto jūtu chaosa nerimstošo šalkoņu. Vēroja savas augoši dzelošās sāpes.

Lēnām svešais, nesaprotamais, neticamais no nojaudu ņirbīgās krēslas pacēlās spilgtā, rāmā atziņas gaismā. Šaubām te nebij vietas, pašapmānīšanās neiespējama.

Viņai bij žēl Apses. Kas viņas būtnē dzēlās tūkstots asām adatām, bij sāpes par salauzto, iznīcināto vīrieti, viņas atriebības un naida upuri. Neprātīgs un neģēlīgs likās izdegušais naids. Bezgala riebīgs viss, ko līdz šim visu laiku darījusi un domājusi. Smirdošs viss, ko izjutusi un izbaudījusi velnišķi ļaunā tīksmē. Un velts ... pavisam velts! Viņa domājās pa stāvu teku ejam uz ledū vizojošu kalngalu — nu stāvēja rūgstoša purva malā. Purvā, līdz mutei rāvaiņos, smirdīgos dubļos ... Smacīgi tvaiki ņēma elpu ciet.

Pie āra durvīm atņemdamies trīcēja elektrisks zvans. Brīdi aprāvās, tad atskanēja kaulaiņas dūres klauvējieni... Elzai bij viena alga.

Atminējās pirmītējos smieklus, nevarēja saprast ... Nē, ne viņa — tas bij cits, kas viņā smējās. Svešs, naidīgs Apsem un viņai, viltīgi iezadzies un noslēpies viņas dvēselē, viņas būtni sagrābis, kā vaska piku to veidoja dzelzs nagiem. Gavilēja par savu spēku... smējās par Apsi un viņu pašu. Abi viņi bij blakus iemīti dubļos, un neviens otram nevarēja palīdzēt.

Ka ārprātīga viņa žņaudza galvu un smilkstēja.

Koridorā atskanēja soļi un balsis. Divējas, trijās durvis paveras un trokšņaini aiztaisījās. Beidzot Mariannas kundze ari te pabāza galvu.

„Nu lūk!" viņa dusmīgi un pārmetoši teica. „Te jūs sēžat, bet apteksne lai veselu stundu zvana un dauzās pie durvīm. Vai tad tik grūti pacelties un atslēgt?"

Sarāvās un apklusa no Elzas stulbā skata un saviebtās sejas.

„Kas jums? Slima esat?"

Pienāca tuvāk, paliecās, skatījās.

„Galva sāp?"

„Sāp ..." Elza sadrebējās, un viņai patiešām likās, ka galva sāp. „Briesmīgi sāp. Visas smadzenes jauc laukā."

Mariannas kundzei sapīkums ar reizi nozuda. Mīļa sievietiska gādība un rūpes atplaiksnījās viņas glītajā sejā.

„Nākat, bērns, uz savu istabu, atgulstaties. Ko jūs te ..."

Elza paklausīgi piecēlās, Mariannas kundzes apķerta un saturēta gāja uz savu istabiņu. Un kad viņu tā veda, tad tiešām likās, ka viena pati viņa nevarētu paiet, ka kājas bez spēka, ka būtu jāsaļimst uz grīdas. Svina slogs smagi lieca viņas kaulus. Un tik tīkami bij, ka otrs viņu atbalstīja un veda!

Pirmo reizi mūža viņa tuvu, tik dziļi sajuta otra cilvēka būtni. Mate, tēvs... brālis... viss tas bij daudz tāļāks...

Mariannas kundze viņu rūpīgi noguldīja. Samērcēja dvieli etiķa atšķaidītā ūdenī, aplika viņai ap galvu. Viņa ļāvās. Izstiepusies, nekustēdamās gulēja vaļējam acīm un skatījās uz augšu.

Ik ceturkšņa stundu Mariannas kundze nāca apraudzīt. Viņa gulējā nekustēdamās un skatījās uz augšu.

„Nepāriet?" Mariannas kundze vaicāja, mīļi pār slimnieci noliekusies. „Jūs paliekat arvienu bālāka un sliktāka. Vai nepaaicināt ārstu?"

Bet Elza atraidoši pakustināja galvu.

„Tas no nepatikšanām un rūpēm..." Mariannas kundze gudri runāja. „Man jau ar' tā katru reizi. Nervozitate ... Bet vai zinat ko: ar gulēšanu nebūs nekas. Labāk izejat, pastaigājaties, varbūt pāries. Man nepāriet, bet jums varbūt pāries. Katram jau savādāki..."

Un atkal Elza paklausīgi ceļas un gāja pastaigāties.

Varbūt ka galva sāpēja — varbūt nē. Viņa to nevarēja izšķirt un nedomāja par to. Viņas būtne bij pilna vienas vienīgas domas. Kā nebeidzams, mezglains pavediens tā vērpās un šķetinājās. Viņa zināja savas dvēseles mīklas uzminējumu, bet neticēja tam. Gāja pa ļaužu pilno ielu, vērīgi skatījās pretimnācēju sejās un gribēja izlasīt tur apstiprinājumu, vai noliegumu. Vai tas bij ārprāts, vai patiesība?

Bet ielas gājēju dzīvās, līgsmās sejas bij mēmas priekš viņas. Kā notiesāta, kā nāves spriedumu sevī noklausījusies, viņa no pirmās šķērsielas atgriezās un smagi kāpa pa trepēm atpakaļ.

Gulēja atkal gulta izstiepusies un skatījās griestos.

Noticis ... Atslēgas salauztas, stienis atliekts, smagās durvis līdz galam vaļā ... Vēji gaudo pa tām, asi krusas graudi cērtas ... aprimst... Sarkana rudens saule tur lej savu zeltu ... Kāds staigā mīkstiem, nedzirdamiem soļiem ...

Mīlestība...

Viņai nebij neviena tieša pierādījuma, bet viņa vairs nešaubījās. Juta ar visu savu dziļāko sievietisko būtni. No kurienes tā varēja rasties? ... Viņa atminējās: kā žubīte nolaižas zarā, tā tu nāc un esi klāt... Nē, ne kā žubīte! Kā vanags stipriem švīkstošiem spārniem un kvēlošām acīm nolaižas garākās egles galotnē, no kura aizbēg un paslēpjas visi sīki putniņi...

Viņa izstiepās un aizvēra acis. Notrīsēja savadi svešā, sāpju un reibuma cauraustā tīksmē.

Silts vilnis noskalojis visu nekrietno, kas pielipis dvēselei, visu netīro, ar ko vīrieši kāriem skatiem un netikliem aizskārumiem notraipīja miesu. Viss tas kā caur filtru cauri sūcies, kur sievietes būtnes slepenā dziļumā sakrājies balti-kvēlošiem kristāliem. Un visa miesa nu kaist svešas kaislības ugunī.

Mīlestība... Mīlestība!

Bet tad jau akla pašapmānīšanās bij šis ilgstošais, nežēlīgais naids. Neprāts sistemātiskā iznīcinošā atriebības cīņa ... Nevajadzīgi visi upuri... Lai! Sīks, tāļš un vienaldzīgs viņai tagad tas.

Bet piepeši atmiņā atkal kas uzmirdzēja... Ari viņš viņas noveikts, dubļos samīts!... Ak, aklais neprāts! ak, briesmīgs noziegums... Viņa apsviedās uz mutes, iekodās spilvenā, abām rokām iegrāba matos. Viņa raudāja bez asarām. Vaidi apslāpa spilvenā.

Aiz durvīm kas ilgi grābstījās. Ienāca brālis. Krēslā tikko varēja saredzēt viņa izplūdušo, grīļojošos siluetu. Viņš mīņājās pie durvīm un murmināja.

„Mās," viņš stīvu mēli runāja, tad pārlaboja: „Mīļo mās ... Tu man esi laba māsa ... ļoti laba. Ko es, lupata, bez tevis iesāktu... ķēms gatavais. Tu mani apģērb... un baŗo... kā vienu puķīti laukā, kā ... Tu esi... priekšzīmīga māsa ... Dod man vēl vienu rubli."

Elza paskatījās uz durvīm. Svešs un vienaldzīgs viņai šis cilvēks. Un kamēr viņa meklēja pa kabatām, viņš nokāsējās un virzījās tuvāk.

„Tas pirmais tāpat vien izgāja..." viņš smējās glupju smiekliņu. „Satikos ar pazīstamiem ... šeņķī tik daudz pazīstamu ... Iedzērām ... Bet es tā nevaru ... es esmu intel— inteliģents cilvēks — ja... Man vajaga ... Es esmu rafinēts baudu cilvēks ... Man vajag daiļuma..."

Viņa dzirdēja to kāro, netīro, kas skanēja brāļa gļēvajā šļupstā. Bet viņai bij viena alga. Pasniedza viņam naudu.

Kā aizslāpis, viņš izķēra tai balto ripiņu. Aizgrābts auklēja to vienā saujā, otrā. Smējās un murmināja. Bet tad, gandrīz uz reizes, palika kluss un ļauns. „Vienu rubli!" viņš piepeši nikni ieķērcās. „Ko es lai ar vienu pašu rubli iesāku? Simtnieku dod — tad tu redzēsi, kas es esmu... Ak tu domā, es nekas neesmu? Man nekā nevajag?... Vienu rubli, kā nabagam! ... Bet pati staigā zīda drēbēs... Vai tu esi labāka nekā es? Tu domā... es nezinu, no kurienes tev tas nāk? ... Slampa, es saku!... Kas mani šitādu pataisīja?... Rubli man!... Še, man nevajag!"

Atvēzējies viņš svieda naudas gabalu zemē. Bet tūliņ ķēra atkal rokā. Dzinās pakaļ, kur tas pa grīdu ripoja projām, klupa, līdz atkal saķēra. Aizkusis, nezin ko murminādams, izstreipuļoja laukā.

Elza nolūkojās viņam pakal. Svešs, vienaldzīgs viņai šis cilvēks ... Viņa to tādu pataisījusi... viena alga. Grīnu viņa noveica ... viena alga. Mariannas kundze saka, ka Grunduls ar' viņas pēc ... Viena alga!

Tikai viens vienīgais priekš viņas bij pasaulē: viņš, Apse... Bet tas smaka mitros, sapelējušos mūŗos ... viņas pēc!

Viņa uzcēlās, steigšus uzvilka mētelīti. Bet paskatījās pa logu un bezspēkā atslīga atpakaļ uz gultas malas. Ārā nakts. Sarkani dega ugunis pretējā nama pagalma logos. Kad ugunis logos, tad visas durvis ciet. Jāgaida, — ilgi jāgaida: līdz rītam. Tad ies, visu izstāstīs. Visu vainu uz sevis ņems un agrāk nerimsies, līdz viņš būs atsvabināts. Viņa vietā ies cietumā un cietīs sodu.

Visu gaŗo nakti viņa palika nomodā.

Izdomāja visu savu dzīvi cauri. Pa cīpsliņai, pa diedziņam, pa matiņam izvēra savu miesu. Savu dvēseli, kā saujā pasmeltu ūdeni pa sīkam pilienam laida pa pirkststarpām pret sauli un redzēja, kur kas piemaisīts un lieks.

Izmisās, vai ārprātīga palika no tā, ko redzēja, no jaunās, nesaliecamās un neatbīdāmās atziņas ... Viņa nebij labāka nekā šie vīrieši! Viņa varēja iemīlēties šādā tukšā, izvirtušā cilvēkā! ... Laikam taču ārīgais, vīrieša miesa viņu pievilka. Ari viņā tas pats dzīvnieciskais dzimuma instinkts tas stiprākais un vadošais... Bet tad jau smirdošu melu pilns katrs vārds, ko viņa pa šo laiku runājusi... Tad jau viņiem bij pilnīga tiesība aplūkot viņu kāriem skatiem, lipīgām lūpām skūpstīt, knaibīt netīriem, netikliem pirkstiem! Ak, tad jau nekā vairs nebij tīra, tikla un neaiztiekama!

Viņai bij briesmīgs riebums pret sevi.

Bet viņa nevarēja citādi. Viņa sajuta sev virsu smagu likteņa roku.

Nē — ārīgais vien tas nebij. No ārīgā un caur to pamazām un slepeni rosījies kas iekšējs, simtkārt stiprāks par ārējo. Sen viņa to manījusi augam ... Nu viss savijies, redzams un jūtams un nesaraujams. Liktenis ... Daba... vārda viņa nezināja.

Vienā naktī viņa nojauca, ko veselu gadu bij cēlusi. Nežēlīgu roku aplauza pašas stādītu, dzeloņaini zaroto koku. Asiņainiem pirkstiem izplūkāja sīksto, zaļo zēlumu. Dziļi uzvandīja sacietējušo zemi; un karstā tvīkā, jaunas, dzimstošas dzīvības sāpēs un gavilēs, to pārklāja jauni, spēcīgi brūni asni.

Viņas būtne kaisa jaunā, nepazītā spēkā. Augošā nepacietībā un darbības kārē viņa gaidīja rītu.

Bet pazīstamās iestādēs, kur viņa nu atkal gāja, neticēja. Noklausījās viņas atzīšanos, ka viņa vienīgi vainīga, ka viņa pamudinājusi Apsi, ka viņa ar varu un viltu to piedabūjusi. Viss, ko agrāk stāstījusi, meli. Viņa rīkojusies pašaizsargāšanās instinkta dzīta, bet nu viņai pamodusies sirdsapziņa ...

Viņai atbildēja ar laipnu, saprotošu smaidu.

Viņa uztraucās arvienu vairāk. Starp ticamām jauca pavisam neticamas un neiespējamas lietas. Cik pārliecinoši un pareizi izrādījās viņas agrākie izteicieni, tik nenormāla, neīsta bij tagadējā uzstāšanās.

Viņai laipni ieteica nekavējoši griezties pie nervu ārsta.

Salauzta, līdz nāvei nogurusi viņa pārnāca mājās. Cauriem vakariem gaudoja un nebij apmierināma. Aizmirsa darbu, aizmirsa ēšanu, aizmirsa miegu. Līcīts nerādījās no savas istabas. Mariannas kundze saraudātam acīm, nobēdājusies, staigāja ar etiķī samērcētu dvieli, bet nevarēja nekā līdzēt.

Bet pamazām pārgāja ari šis viesulis. Plīvošā liesma apdzisa, tikai zem pelniem klusi gailējās ozola ogles.

Atsvabināt Apsi nebij iespējams, to viņa nu skaidri redzēja. Tad, mazākais, viņa gribēja atvieglināt viņa ciešanas izmeklēšanas cietumā.

Un viņa gāja, meklējās, klaušināja, iepazinās, izzināja ... Reiz izraidīta, viņa nāca otru, trešu reizi. Līda kā suns un nežēlojās, ja kāds iespēra ar kāju. Dīvaiņā mulsā viņai likās, ka cieš viņa dēļ, un jo gŗūtāk un sāpīgāk viņai, jo vieglāk viņam. Beidzamo kapeiku iztērēja. Un atkal sajutās it kā laimīga, kad dienu iztika ar sausu baltmaizes gabaliņu, bet Apsi zināja labi apgādātu.

Bij tumša, lietaiņa diena, kad Apsi tiesāja.

Noplīsušā uniformā, izrautām pogām, spuraiņu bārdu un gariem matiem apaudzis, izbeidzies, īgni-vienaldzīgs viņš noklausījās gaŗo apsūdzību. Flegmātiski atkārtoja to pašu, ko jau nez' cik reižu bij sacījis — visu vainu uzkŗāva Elzai Pūpol. Drūmi, nokārtu galvu noklausījās spriedumu: pusotra gada un tiesību zaudējums ...

Elzu Mariannas kundze ormanī aizveda uz māju.

Divas nedēļas Elza sagulēja uz gultas. Kad atkal sāka staigāt, ieraudzīja uz galdiņa paziņojumu, ka nekārtīgas pienākumu izpildīšanas pēc atlaista no vietas. Pēc visa pārlaistā un pārciestā tas viņai izlikās pavisam vienaldzīgi. Ar Mariannas kundzes piepalīdzību viņa iekļuva par pierakstītāju kādā vietu apgādāšanas kantorī. Darba te vairāk un algas tikai divdesmit pieci rubļi mēnesī — bet ari tas viņai bij viena alga.

Mariannas kundze bij ar mieru dot viņai tikai istabiņu un karstu ūdeni tējai. Tad varēja atlaist lētāk. Tikai ar brāli nezināja ko iesākt.

Bet reiz Elza, apņēmusies, iegāja pie Mariannas kundzes.

„Darat ko zināt ar viņu," viņa teica. „Es priekš viņa vairāk nemaksāšu."

Un Mariannas kundze darīja, ko zināja: lika viņam izkravāties. Apmulsis, nelaimīgs, asaraiņām acīm, nobālējušo cieto platmali rokās viņš ilgi grozījās pie Elzas durvīm, bet iekšā nākt tomēr nedrīkstēja.

Elzai bij viena alga.

Viss viņai viena alga. Tikai tam vienam, notiesātam, viņa dzīvoja. Ne acumirkli viņai tas neizgāja no prata. Diena viņa par to domāja, naktī sapņoja gan smagus, mocošus, gan mulsinoši-skaistus sapņus. Šajos sapņos pagātnes piedzīvojumi un izbaudījumi sajaucās ar tagadnes sāpēm un nākotnes saldi- šausminošu jausmu.

Ka suns viņa līda ikkatrās durvīs, ikkatrā vārtapakšā. Ar kalpiski-padevīgu smaidu noklausījās izsmieklu un prastu gānīšanos. Un tomēr pietika, apgādāja, beidzamo kapeiku atdeva Apsem.

Un jo gŗūtāk klājās, jo apmierinātāka viņa sajutās. Skaitīja dienas un rēķināja laiku. Gaidīja kādu brīnumu, kādu nejaušu gadījumu, aiz kuŗa viņš tiktu laukā pirms nosacītā laika. Atzīmēja kādu dienu un pilnīgi pārliecināti, trīsošu, tvīkstošu sirdi gaidīja. Aizgāja diena, aizgāja cerība... Elza noraudājās un gaidīja atkal.

Vai viņa strādāja, vai gāja, vai sēdēja, vienmēr iedomājas Apsi. Iedomājās viņa mazo, tumšo, piepelējušo istabiņu, un kā viņš tur dzīvo. Redzēja, kā viņš staigā, ka atsēstas, kā ēd, kā noliekas gulēt. Beidzamo sīkumiņu viņa iedomājās, dzirdēja viņa balsi, redzēja viņa vaibstus un kustības.

Reizēm viņa iedomājās, kā nakts tumsā pārkāpj cietuma sētas mūrim, kā pieslien trepes un pieliek pie Apses kameras lodziņa. Pāra plaukstu plats, kantaiņam, sarūsējušām restēm aizžogots caurums, apputējušām, zirnekļu apvilktām rūtīm... Ārā tumsa, ap galvu sikspārņi laidelējas. Iekšā vājš, plīvošs gaišumiņš ... Bet viņa tomēr redz ... Viņš pienāk, pakāpjas ... tikai viņa sejas augšējā daļa redzama loga caurumā. Melnie mati izjaukti, acis uztraukumā mirdz, lūpas kustas, bet neviena vārda sadzirdēt ... Viņa raud, liecas tuvāk, visā spēkā spiež pieri pret kantaiņām restēm, bet nedzird. Un nevar iedomāties, ne saprast, vai viņš ko saka, vai nekā. Vēl atjēgusies viņa raudāja pāri pusnaktij, tādēļ ka nevarēja iedomāties, ko viņš tai sacītu.

Citreiz viņa nosēdās pie cietumnieka gultas. ledomājās šauru, čīkstošu, ķirpju izēstu priežu dēļu gultiņu, baltu pakulu palagu un izgulētu strīpaiņu segu pārklātu. Mati viņam izjukuši uz tīra spilvena, kam pārvelkā sarkanu diegu iešūti burti: E. P. Katrā ziņā — E. P Bez tiem viņa, diezin kāpēc, šo ainu nekad nevarēja iedomāties ... Viņa sēd uz gultas malas, elpu aizturējusi skatās, kā mierīgā miegā trīs viņa acu skropstas un kā viegls smaids pārskrien skaistajai sejai, kā balta mākonīša ēna pārskrien saules iztveicētai zemei. Viņa kalsnējo roku tura savējā un glauda viegliņām, viegliņām ... lai viņš sapņo, ka dzeltens taurenītis uz tās nolaidies, ka silts pavasara vējiņš kaisa ābeļziedu pārslas ...

Un citreiz viņa atkal iedomājās, ka iziet ārā uz ielas. Pilna savāda paredzējuma, slepenas gaidas, apspiesta uztraukuma... Tomēr izliekas vienaldzīga, neskatīdamās iet. Aiziet līdz pirmās šķērsielas stūrim, nogriežas ... Pa gabalu mana jau, bet neliekas redzot. Pūlas savaldīt sirdi, kas krūtis plēš pušu. Griež galvu uz otru pusi, izliekas mierīga un vienaldzīga ... Bet — pašķiras ļaužu burzma ... un viņi satiekas. Diezin kur izklīst un pagrimst laužu pūlis... tikai viņi divi vien pasaulē. Viņš stāv mazliet novārdzis, mazliet nobēdājies, mazliet kaunīgs, sēri smaidīdams caur pieri skatās viņā ... Viņa turas, turas — bet pamazām un nemanot slīgst viņam pie krūtīm... Jūt viņa karsto roku apkārt savam augumam ... Viņa lūpas aizspiež muti tā, ka dvaša aizraujas un samaņa zūd...

Tad viņa smējās ilgus, klusi-svētlaimīgus smiekliņus, tā ka Mariannas kundze iebāza galvu pa durvīm un bažīgi palūkojās.

Labsirdīgā, vientiesīgā kundze nevarēja saprast savu pansionari. Cietsirdība, dīvaiņās iedomas un nejaušās beziemesla asaras un smiekli to pavisam uztrauca un padarīja vēl nervozāku. Reizes divas, trīs pienāca Pūpols. Bet Elza viņu aizraidīja ar tādu niknumu, kā vislielāko ienaidnieku. Kad Mariannas kundze taisījās izīrēt agrāko Apses istabiņu, Elza prasīja to sev. Un pārkravājās tajā, kaut gan te, ielas pusē, jāmaksā rublis vairāk mēnesī.

Vēlāk Mariannas kundze dabūja vēl vairāk pabrīnēties. Kad apteksne stāstīja, neticēja. Bet iegāja pati un redzēja savām acīm. Elzas istabā bij divas gultas ... Augstu uztaisītas, trijiem tukliem, sniega baltiem spilveniem ar pārvelkā sarkanu diegu iešūtiem burtiem E. P.... Bet apteksne apgalvoja, ka gultas tā tikai stāvot — jaunkundze pati guļot uz kušetes. Istabiņa bij savādi svinīgi ierīkota un uzposta. Mariannas kundze lāgā nesaprata, kas te sevišķs. Bet neskaidrās atmiņās modās tas laiks, kad viņas vīrs vēl bij dzīvs.

Mariannas kundzei modās savāda, neizskaidrojama neuzticība un rūpes. Gribēja prasīt Elzai, bet kautrējās. Tāda pārlieku savāda vienmēr un visur bij šī bez laika nobriedusē jaunava. Noslēpumaini klusa, vientuļa.

Bet pašai viņai ari bij daudz ko domāt par savas pašas saimniecību. Līcīts pēkšņi uzsacīja un izkŗavājās. Trīs istabas nu tukšas. Nu bij jāmeklē jauni pansionari, cik drīz vien iespējams.

Tomēr tik drīz tas vis nebij iespējams. Sākās savādi, nepieredzēti juku un nemiera laiki. Fabrikas stājās, strādniekos bij nomanāms savāds uzbudinājums, policistu patruļas caurām naktīm jādelēja pa ielām. Tirgotāji bažīgi lūkojās pa pārdotavu stikla durvīm. Avizes ziņoja par nesaprotamu kustību, nedzirdētām sadursmēm, neticamiem notikumiem. Un visur bij manāms, ka dzīvie šķiebās laukā no stiprām, ilgi brauktām sliedēm. Cilvēki nāca un gāja un mainījās; neviens nevarēja pasacīt, vai rītu viņš vēl būs turpat, kur šodien.

Mariannas kundzes pansijā iemetinājās jauni dzīvotāji. Agrāko Līcīša istabiņu noīrēja trīs jauni cilvēki, tādi kā poļi, kā mazkrievi. Viens no tiem gāja politechnikas studenta uniformā, pārējie divi teicas esot nez' kādi kursisti. Agrākās Elzas un brāļa istabiņas pagaidām apmetās kāda izbiedēta, no laukiem atbēgusi pusmuižas rentnieka ģimene.

Neaprasti, nepatīkami Mariannas kundzei bij jaunie pansionari. Pansijas vecu vecās tradicijas mina kājām, bij nekārtīgi trokšņaini, nāca un gāja kā krogā. Nekautrīgi, uzmācīgi rupji, tie pirmā dienā izvedināja pa visiem logiem laukā pansijas silti tīksmīgo, kluso, familjari-intimo gaisu. Mariannas kundze staigāja saŗauktu seju, ar pūlēm tikai noslēpa savu nemieru.

Ari Elzu traucēja šis neparastais troksnis. Viņa skaitās un uztraucās, kad traucēja viņas domas un aizbiedēja viņas iedomu tēlus. Kad koridorā satika kādu no jaunajiem, melnīgsnējiem cilvēkiem, vai kādu no muižas rentnieka bērniem, gandrīz skriešus aizsteidzās gaŗām un ieslēdzās.

Visa pasaule viņai bij vienaldzīga, pat riebīga. Kā spēcīgs, silts vilnis viņu nesa viņas sapņi un refleksijas. Tā bij viņas pasaule.

Smagiem svina zābakiem aizvilkās diena pēc dienas. Mainījās gada laiki un temperatura. Elza nejauda it nekādas pārmaiņas. Bij pilnīgi nejūtīga pret ārējo iespaidu maiņām. Vēroja tikai laika gauso gaitu un gaidīja. Bezgala gaidīja...

Katrs pulksteņa tikšķiens kā ar asu adatu aizskāra viņas smeldzošos nervus. Brīžam likās, ka viņa pamesta uz kādas vientuļas salas, ieslēgta apburta lokā, kur laiks apstājies un dzīvība sastingusi. Dārdoši garam ritēja dzīve — kā izsmiekls, kā dedzinoša viela svaigā, vaļējā brūcē.

Bet tomēr aizgāja ari šie pusotra gadi...

Nevarēja lāgā ticēt, kad pienāca gaidītā diena... Nu viss pagājušais likās ka viena vienīga, slimības un ļaunu murgu pilna nedēļa. Nekas nebij pārgrozījies — vai — tikai ļoti maz pārgrozījies ... No agra rīta viņa bij kājas. Rīkojās, posās, taisījās un nevarēja sataisīties. Kas sakārtots, to neviļus izjauca atkal. Kas noņemts, neviļus atkal nolikās vecā vietā.

Pēc ilga, ilga laika šodien atkal nostājās pie spoguļa. Vienaldzīgi ieskatījās tajā. Maz kas bij pārgrozījies... Seja tikai mazlietiņ kalsnējāka un neglītāka, pierē divas padziļas grumbas, acis drusku iekritušas, lūpas savādi, nesmuki sakniebtas ... Bet tas nekas. Par to viņa nedomāja. To viņa tik tikko pamanīja.

Kas liels un bezgala svarīgs aizņēma visu viņas būtni.

No agra rīta viņa stāvēja iepretim cietuma vārtiem, dzeltenas kazarmas pakrēslī. Marta saule un vējš kausēja beidzamās sniega paliekas no ielas. Putodams netīrs ūdens šļācās rensteļu aizrestētos caurumos. Melnais strazds aizskrēja, nometās liepas galotnē, mēģināja svilpt un aizskrēja atkal.

Līdz pusdienai Elza nostāvēja kājās. Bet tad piepeši manīja, ka zeme sāka slīdēt — atkrita un atbalstījās pret netīro dzelteno sienu. Acumirklī viņa nesaprata, bet tad iedomājās, ka laikam kājas notirpušas. Atsēdās uz šauriņa zemas sētiņas koka, ar roku apķēra apaļo stabiņu un turējās.

Sirds viņai nodrebēja ikreiz, kad pavērās cietuma durvis. Acis nogura un pa brīžam nejaudāja vairs nekā saskatīt. Sarga zaldāts, gar cietuma sienu staigādams, aizdomīgi nolūkojās uz viņu.

Saule laikam aizlīda aiz kāda augsta nama jumta. Pēkšņi palika pelēki, vēsi un nepatīkami. Riebīga gar cietumu stiepās šaura iela, slapja, zirgu atkritumiem un visādiem gruvešiem nokaisīta.

Nu beidzot iznāca Apse ...

Mazliet sakumpis cilvēks, lielu melnu bārdu... Rokas nodilušas tužurkas kabatās sabāzis, galvu iecirtis, iznāca un turpat apstājās. Paskatījās uz vienu, otru pusi, padomāja, tad pagriezās šurp. Nāca maziem, nedrošiem soliem, kā mēģinādams, kā atradis iet.

Tas nebij... Nebija tas, ko viņa pusotra gada savās iedomās un sapņos skatījusi un glāstījusi.

Un tomēr bij... Tikai gaŗām skriedama vilšanās sajūta viegliem spārnu galiem aizskāra sirdi, tā ka tā vārīgi notrīsēja. Pārāk dziļa un strauja bij

Elzas mīlestība. Dvēsele instinktivi traucās _uz šo vīrieša būtni — svešais izskats un noplukušās drēbes viņu nespēja aizturēt. Apreiba, aizmirsās viesulaiņa prieka un svelošu sāpju saplūdumā.

Apse gāja pa viņu pusi, galvu nokāris, rokas svārku kabatās sabāzis. Laikam pavisam aizņemts no āra gaisa, svabadības un aizmirstiem ielas iespaidiem. Uz šo pusi galvu nepagrieza.

Tirpstošām, līkstošām kājām Elza, iešķērsu ielai pāri, gāja viņam pretī.

Viņš tā kā pamanīja, bet neko ... Skatījās trotuarā un kā brīnodamies lēnām un apdomīgi cēla kājas. Tikai kad viņa pēkšņi no ielas uzkāpa uz trotuāra viņam turpat priekšā, viņš ieskatījās ciešāki, sarāvās un tā kā piestājās. Tā kā taisījās celt roku pie cepures, bet aprāvās un gribēja iet gaŗām.

Bet viņas seja, viss viņas izskats bij tāds, ka gāŗām paiet nebij iespējams. Viņš apstājās un skatījās ļaunām acīm.

Elza bij bāla kā mironis. No gabala varēja redzēt, kā viņas lūpas trīs. Tvarstīja viņa roku — viņš, negribēdams, izvilka to no kabatas un paļāva. Viņa to saķēra savām abajām, glāstīja un paijāja. Raudāja un smējās un gāja viņam cieši blakus.

„Kā es tevi gaidīju... Kā es tevi gaidīju!" — Vairāk viņa nekā nevarēja izrunāt.

Viņš gāja sadrūvējies un klusēdams. Redzams, nesaprata tagadējo situāciju — varbūt šaubījās, varbūt neticēja, varbūt atminējās bijušo... Un ar katru acumirkli palika drūmāks, ļaunāks un neuzticīgāks.

Piepeši viņš sadzirda ko, kas izklausījās kā: piedod ... Un uz savas gļēvās rokas sajuta sausas, karstas lūpas. Īgni atsvabinājās. Nokāsējās. Laikam meklēja vārdu un nevarēja atrast.

Piepeši viņš apstājas pie kādas restoracijas durvīm.

„Man jāiet tur..." viņš pamāja ar galvu un cēla kāju uz kāpšļa.

Elza pameta acis uz restoracijas noplukušo izkārtni, uz nosmulētām, izdilušām durvīm, nokāra galvu, bet nesacīja nekā. Kāpa viņam nopakaļ.

Apse plaši atvēra restoracijas durvis. Machorkas dūmiem, kāpostu un alus desu smaku piesūcies gaiss sitās pretim. Kur dibenā nejauki spiedza sabojājies polifons.

Restoracija gandrīz ļaužu tukša. Apse nosēdās dibenā, atspiedās uz rokas un ziņkārīgi lūkojās apkārt. Pamanījis, ka pārdevējs aiz bufetes stingri raugās šurp, palika nemierīgāks. Sāka meklēties pa kabatām.

Elza noprata, kas viņam vajadzīgs. Izvilka savu plāno naudas maku, nolika viņam priekšā. Neskatīdamies viņš to paņēma un saujā sažņaudzis aizgāja pie bufetes. Lielīgi ko parunāja un atgriezies nosēdās atkal.

Atnesa divas pudeles alus un divas glāzes. Drusku vēlāk atnesa porciju ceptas cūkgaļas ar brūnu, biezu mērci un kāpostiem. Apse iedzēra un sāka ēst, ēda un iedzēra atkal. Apēdis cūkas galu ar kāpostiem, paprasīja vēl ko. Ēda un iedzēra. Atminējās, pielēja ari Elzai glāzi, neskatīdamies pastūma uz viņas pusi.

„Dzer!" viņš pilnu muti uzsauca.

Trīsošu roku Elza pielika glāzi pie lūpām. Mudīgi nolika atpakaļ galdā un izslaucīja asaras no acīm. Rūgti-riebīgs šis brūnais šķidrums ...

Visu laiku viņa skatījās Apsē. Viņš kāri, steigdamies, aizgūdamies, kā ilgu laiku neēdis, norija kumosu pec kumosa. Neveikli rīkojās ar dakšiņām, brīžiem aizmirsa tās, ņēma tāpat rokām. Pirksti viņam spīdēja no taukiem, bārdā palika desas ādas strēmeles, maizes drupatas un alus putu burbulīši. Viņš dzēra ka ilgu laiku slāpis, katru glāzi līdz dibenam. Un kaklā viņam prasti un riebīgi gurkšēja...

Elza skatījās Apsē un juta, ka pamazām izklīst un izgaist viņas iedomu ainas un tēli. Rupji riebīga īstenība rēgojas pretī. Kā toreiz priekš pusotra gada, žēlums viņu pārņēma. Viņa pamira aizturētās sāpēs un nevarēja iesākt valodu.

Apse dzēra un pasauca vēl. Pamazām palika ļaunāks, bet ari dzīvāks un kustīgāks. Caur pieri šad un tad palūkojās Elzā.

„Dzer!" Viņš pagrūda glāzi uz viņas pusi, tā ka alus izlaistījās pār galdu. Viņa balss skanēja rupji un ļauni.

Bet Elza nedzēra. Redzēja, kā viņš pamazām iereibst. Un kad viņš bij iereibies, tad nevarēja nekā... Bet viņai bij jārunā. Viņš nedrīkstēja iziet no šīs telpas, nedzirdējis, kādi viņai nodomi. Viņam tas jāzin ...

Un viņa sāka runāt. Apmulsusi, atkārtodama un vārdus meklēdama runāja, nervozi trinās uz sava sēdamā un lūkojās grīdā. Kur bij palikušas viņas tūkstoškārt izdomātās domas, izmēģinātā, nosvērtā loģika, pārliecības spēks, pārliecinošā sajūsma un drosme! Viņa sajutās tukša un nespēcīga.

Bet tomēr runāja. Viņai bij jārunā. Kā stipri sagriezta tērauda atspere viņu dzina uz priekšu.

Viņa beidza. Pati lāgā nemanīja, kā beidza. Neskatījās uz Apsi, sēdēja klusu un gaidīja. Un likās, ka visā restoracijā nav neviena cilvēka, ka uz ielas — ka visā pasaulē viss noklusis un gaida.

Viņai likās, ka šis dīvainais klusums ilgst vai veselu stundu. Varbūt Apse nebij sapratis? Varbūt viņa pārāk nesaprotami un neskaidri izteicās?... Viņa nekā vairs neatminējās.

Piepeši viņa izdzirda: Apse dzēra lieliem malkiem. Viņa pacēla galvu. Viņš dzēra stipri atgāzies un pāri glāzei skatījās viņā. Gļēvās, apsarkušās acis bij bez izteiksmes, valgi spīdošas, tukšas.

Klaudzoši viņš uzsvieda tukšo glāzi atpakaļ galdā. Ar rokas virspusi noslaucīja ūsas un bārdu. Paskatījās atkal Elzā un iesmējās. Papriekš vairāk tikai ar acīm, muti, sejas vaibstiem, tad skaļi — locīdamies, plecus raustīdams, bārdu kratīdams.

„Ah—hā ..." viņš gari novilka un mēģināja savaldīties. „Tad nu tādas lietas ..."

Smiekli pamazam palika sīkāki un klusāki. Pārsteiguma un vienkāršas jautrības vietā tur pamazām ieskanējās aizdomas, nicinājums, naids un mostošas sāpes.

Apklusa pavisam. Palika sabozies un ļauns. Noslēpts ienaids un riebums atplaiksnījās viņa sejā.

„Tā tad... Tu man piesolies... Liels gods — necerēts un nepelnīts gods... Bet es pateicos par to! Ja man kādreiz sievas vajadzēs, tad gan pats zināšu ... Ļoti pateicos!"

Situācijas jocīgumu iedomājies, iesmējās atkal, bet tūliņ aprāvās. Palika uzmanīgāks. Redzams, viņam bij aizdomas par kādu jaunu viltību. Pēc maza brītiņa sakustējās. Caur spuraiņo bārdu varēja redzēt, ka viņš piesarka.

„Kā tu vispār iedrošinies!" viņš iekliedzās. „Ko tu nāc man priekšā! Redzēt es tevi negribu... Izgudrojusi ... Ak, tu domā, es tāds muļķis esmu ... es nekā nesaprotu! Velti, jaunkundz: šoreiz manis nepiemānīsi. Къ чoрту!... Lauz ar citiem savu kaklu! ... Vēl pudeli alus!"

Viņš trieca dūri uz galda, tā ka noskanēja vien.

Ar asarām cīnīdamas, viņa glauzdamas, salauzta, nevarīga uzlika savu roku viņējai.

„Nedzer nu vairs ..." viņa lūdzās.

„Mierā!" viņš iebrēcās, atrāva roku un atvēzījās. Viņa instinktivi aizvēra acis un gaidīja sitienu sejā. Bet viņš tomēr savaldījās. Palika klusāks, redzēdams, ka viņus atkal sāk uzmanīt. „Tu man aizliegsi dzert — ķēms tāds! Vai es vēl diezgan ilgi neesmu badu cietis, smacis mitros, netīros mūŗos, kopā ar visādiem vazaņķiem, zagļiem un žuļikiem ... Un kāpēc? Par ko? Kas mani iegrūda? ... Ech! — saplēst es tevi gribētu, kājām samīt..."

Salti tirpuļi viņai skrēja pār visu augumu. Patiešām — viņa juta, ka asi nagi plosa viņas miesu un smagi, naglām kalti papēži min viņas kaulus.

„Es zinu, ka esmu vainīga... Es zinu, ka esmu noziegusies ... Pret tevi briesmīgi noziegusies — vēl briesmīgāki pret savu mīlestību..."

„Mī-le-stī-bu?" Apse zaimojoši novilka, katru balsienu kā izspļaudams no mutes. Viņa seja savilkās ciniskā izsmieklā.

Elza slābi nokāra galvu.

„Tu netici... Tu to nevari ticēt. Bet es pierādīšu ... Tādēļ jau es gribu... Desmitkārt es izpirkšu to, ko pret tevi noziedzos. Tu nezini, kāda es esmu, tu mani nepazīsti... Tu pazīsti tikai manu viltoto, izķēmoto dabu. Bet tu brīnīsies, kad redzēsi. Nevienam nebūs tādas sievas kā tev ... Visā pasaulē tādas nebūs ..."

„Къ чoрту!..." viņš iebrēcās, glaimots un kutināts. Un pielika vēl vienu ciniski-bezkaunīgu vārdu. Ar šausmām viņa nomanīja, ka viņš pa šo laiku vēl vairāk samaitāts, palicis vēl seklāks un garīgi tukšāks ... Un tomēr... Viņa nevarēja piecelties un aiziet. Viņai jāpaliek pie viņa. Kā nesaraujami pavedieni, dziļi miesā griezdamies, tinās ap viņiem un arvienu ciešāki savilka tos kopā.

„Tu redzēsi..." viņa vel reiz atkārtoja un vairāk nezināja ko teikt.

„Pudeli alus ..." viņš atkal iebrēcās.

„Nedzer nu vairāk!" viņa lūdzās.

„Ko—o?" viņš stīvu mēli ievaicājās, pa vecam paradumam „o" svešādi, taisni stiepdams. „Tu man dzert aizliegsi? Tu mani zem tupeles gribi dabūt? Nē, jaunkundz! Tā kā es gribu, nekā tu... Pag', lai tik es tevi dabūju pirkstos — tu man dancosi! ... Bet nieki vien ir. Tas nekad nenotiks! Es tevi neņemšu — lauz savu kaklu ... Maita gatavā... Iegrūda mani, izpostīja — nu šī priekš manis esot laba diezgan ... Nieki! Es varu dabūt valsts padomnieka vai ģenerāla meitu ar des... ar piecdesmit tūkstošiem ..."

Elza skumji klausījās nesakarīgo pļāpāšanu.

Tukšs, vientiesīgs kā bērns! Vēl maldās veco sapņu pasaulē un neredz, ka visas ugunis tur viņam izdzisušas, visas durvis ciet. Neredz, ka cits viņam neatliek, ka izstaigās, izmeklēsies, pārliecināsies, nāks pie viņas un lūgsies.

Viņiem jāpaliek kopā — tāds viņu liktenis.

Pēdējo pudeli iztukšojis, Apse streipuļodams gāja ārā. Nošķiebtiem zābakiem rausa slapjā grīdā izkaisītās zāģu skaidas, ilgi grābstījās un nevarēja satvert durvju turekli.

Smaga, smeldzoša kauna pilna Elza stāvēja viņam aiz muguras. Svešo cilvēku ņirgāšanās viņai dziļi dzēla. Bet nesacīja neka, tikai pameta īgnuma un nicināšanas pilnu skatu un izgāja Apsem pakaļ.

Apse nelikās viņu redzot. Laikam gribēja izvairīties. Viņa gāja nopakaļus un ar bezgalīgām sāpēm skatījās viņa saliektajā, grīļojošā augumā. Zināja, ka tālu bez viņas neaizies.

Tāļu viņš neaizgāja. Pamazām palika lēnāks, it kā apjuka ļaužu drūzmā. Apstājās ielas vidū un nesaprašanā skatījās uz vienu, uz otru pusi.

Viņa piegāja tam blakus un pasauca ormani.

Iesēdas abi, brauca. Ratos mīksti šūpots, Apse atkal palika omulīgāks. Viņā atkal pamodās vecais cilvēks.

Pamodās veco atmiņu jausmas. Pamodās vecā, vaņģniecībā ilgi slāpētā kāre pēc sievietes. Sieviete bij ratos ... Iesmakuši smiedamies, viņš bāza roku tai aiz muguras.

Elza sarāvās no šī netīrā aizskāruma. Bet iedomāja, ka drīzā laikā viņš būs viņas vīrs, un ļāvās. Acumirkli paļāvās un notrīsēja riebumā un tīksmīgi-sāpošā paredzējumā.

Lēnām, tā kā gļēvā roka nemanīja, viņa atvilkās nost ratu stūrī un klusi raudāja.

Trešā daļa

Nesteigdamās Elza sakŗavāja papīrus pulte. Aiztaisīja vāku, elkoņus atspieda nodeldētā, tintes plankumiem noraibinātā vaska drānā, plaukstām apņēma galvu. Acis vērās ciet bet ne aiz miega: visi locekļi smaga gurdenuma pilni.

Vietu apgādāšanas kantoŗa īpašniece Fleišera kundze atgriezās no loga, aizšķīra lielo grāmatu uz letes, pacēlās no krēsla un lēnām gāja uz dibenu. Nokāsējās, tukliem pirkstiem noglauda dzelteno jostu, sagrozīja pensneju uz sārtā, gaļīgā deguna. Nostājās Elzai pretī.

„Tad jūs nu iesat?" viņa sacīja un nokāsējas vel reiz.

„Ja, nu iešu."

Elza paskatījās uz apaļo pulksteni pie pretējās sienas. Neredzēja, ka tas rāda pusdivus. Neatminējās ari, ka nodomājusi iet jau vienos. Lieca mazos pirkstiņus pāri acīm tā, ka pie deguna tie sadūrās. Sadūra abus kopā un lieca atkal atpakaļ.

„Vai nevarat vel palikt pusstundu?" Fleišera kundze sacīja.

„Nē ... jāiet."

Elza atņēma rokas no galvas un mechaniski apraudzīja matadatas.

Fleišera kundze paskatījās atpakaļ logā. Melnās acis nemierīgi ņirbēja aiz iezilganiem briļļu stikliem. Maza, dzeltenā kurpē auta kāja pakšķināja purnu uz grīdas. Pirksti nemitīgi slīdēja gar pultes gludo dēli.

„Vēl tikai pusdivi." Viņa pameta ar galvu uz pulksteni.

Elza piecēlās.

„Lai... Šodien man jāiet." Tad it kā atģidās, atkratījās no grūtām domām, cieši paskatījās Fleišera kundzē. „Tikpat jau neviens nenāk."

„Nenāk gan ..." Fleišera kundže piekrita. „Nevienam nevajag: tagad uz ielas visiem meitu diezgan." Aprāva un caur pieri pameta biklu skatu uz Elzu. Pēc tam skatījās atkal logā un saprotoši-nicinoši pavīpsnāja. „Es ari drīz iešu. Slēgšu veikalu ciet un iešu: tikpat jau neviens nenāk... Vēl pusstundu varējāt palikt..."

Nekā pavēloša, pat stingra nebij Fleišera kundzes balsī. Ne tikai vēlēšanos vien — kā lūgumu nu varēja izmanīt viņas valodā, kas citreiz bij tik strupa un sausi noteikta. Citreiz Elza bez vārda runas būtu palikusi — vai tad kas liels: pusstunda! Bet šodien viņas griba kā svešā varā, kā valgā, kā tievā, stiprā pavedienā.

Tikko dzirdējusi un izpratusi Fleišera kundzes sacīto, vienaldzīgu, nekustīgu seju, kā tālē vērstām lielam acīm, Elza papurināja galvu. Lēnām, bet ar stipri izmanāmu apņēmību visās kustībās, piecēlās, paņēma no uzkaŗamā cepuri, uzlika galvā, mechaniski piesprauda ar adatām. Uz augšu saceltas viņas rokas, pret rudens gaismā palso logu ārkārtīgi vājas, baltas un caurspīdīgas, sniecās laukā no jakas šaurajam, brūnajām piedurknēm. Tāpat pusmechaniski viņa uzvilka mētelīti un aizmeta augšā divas pogas.

Fleišera kundze, pienākusi, šo to pakārtoja viņas apģērba.

„Jums laikam ar' uz kādu sapulci jāiet," viņa sacīja. Nicīgi-saprotošais smaids atkal novijās viņai ap muti un noņirbēja aiz briļļu iezilganiem stikliem. Bet tūliņ atkal viņa bij vienaldzīga un laipna. Taču mazu uzbudinājumu nevarēja apspiest. Atkal paskatījās logā un runāja. „Tagad jau visur sapulces - kur tik' kāda zāle, tur sapulces! Dievs viņus zina, cik ilgi tā ... Ejat vien, ja gribat, es neliedzu. Es savus apakšniekus neapspiežu. Es no dabas esmu tāda..."

Elza dzirdēja, bet nesaprata. Locīja galvu un gāja uz durvīm.

„Nerūpējaties nemaz ..."

Fleišera kundze gāja viņai līdz stikla durvīm līdzi. Un arvienu dzirdamāks tika mazs uzbudinājums viņas balsī.

„Es domāju, jūs par mani nekā slikta nevarat sacīt. Darbs — zināms ... bet tagad jau vēl bez darba neviens nevar maizi ēst, — varbūt, ja nu... Alga ... cik es spēju, tik maksāju, — man jau ir, kas vēl lētāk strādā. Un citādi... es nezinu, var jau būt... Bet to es zinu, cits tā veselu mēnesi nebūtu cieties, kā es, kad jūs slima gulējāt."

Par to slimību viņa atkārtoja vēl otrreiz.

Beidzot Elza, kā likās, saprata. Roku uz durvju turekļa, pagriezās atpakaļ.

„Nerūpējaties nemaz," viņa atkārtoja pirmītējo. Bet nu viņas balss skanēja apzinīgi un pārliecinoši. „Man nav ne par ko žēloties. Ar savu darbu un algu esmu gluži mierā."

Fleišera kundze it ka atplauka.

„Ari es ar jums arvienu esmu bijusi mierā... ļoti mierā... ļoti. Es domāju, mēs vēl dzīvosim. Vai tad nu bez gala ilgs šitais trakais laiks ..."

Elza jau bij aiz durvīm. Bet, ko iedomājusi, atgriezās un pa spraugu sniedza roku.

„Ardievu, Fleišera kundze!"

Kundze mazliet kā saduga no šī neparastā atsveicinājuma, taču acumirklī atģidās un silti satvēra sniegto roku.

„Uz redzēšanos, Apses kundze, — uz redzēšanos!"

Vadīdama viņa Elzai nopakaļ izgāja krēslai trepju telpai cauri, pabāza galvu vaļējās durvīs, paskatījās uz vienu, otru pusi.

Ārā bij vējains vēlina rudeņa laiks. Dūmiem piejaukta migla kūpēja šaurajās iekšpilsētas ieliņās. Renstelēs un pasienās mirka sniega palieku čaugas. Trotuari slideni apledojuši. Gājēji spēra mazus šļūceniskus solīšus un abām rokām turēja lietussargus pret vēju.

Elzai vējš pūta mugurā. Iet bij ļoti viegli. Tā ari bez lietsarga varēja iztikt. Tikai rokas mazliet sala. Instinktivi viņa tās samauca pamīšus piedurknēs.

Jo tāļāk gāja, jo sirdīgāk vējš gulās mugurā. Glauda pie kājām apnēsātos brūnos svārkus un mētelīti, kam, nezin no kurienes, uzmeties balts, pūkains diegs. Atgāza atpakaļ melno salmu cepuri un pieglauda kaklam. Sirdīgi plūkāja noplukušo, kuplā mezglā sasieto lentu. Un kad palūkojās vērīgāk, tad mezgls izskatījās pēc tauriņa, kas izbailēs raustās un līp pie melnās salmu cepures un izmisis kūļā aizlauztu spārnu...

Šķidru, notrusējušu brūnu matu pinkas līda no cepures laukā un kuļājās ap seju. Reižu reizēm Elzai bij jāvelk rokas no piedurknēm un jāglauž mati aiz ausīm. Un katru nākamo reizi viņa manīja, ka rokas palikušas zilākas un stīvākas.

Viņa nogriezās uz platas ielas un apstājās. Kā melna, lēni līgojoša, straume plūda pretī laužu drūzma. Nāca kā lēna, dziļa upe, grauzdama akmeņa krastus abās pusēs. Bez viļņu, līdzena slīdēja pa plato gultni, un gala nevarēja saredzēt. Tur, gaŗās alejas viņā galā, kur augsti, kaili nami kā pelēki un iesarkani akmeņu kluči slēdzās cieši kopā, iz šauras, melnas plaisas izvira šī cilvēku straume. No akmeņa tecēja ūdens ...

Vējš gulās Elzai mugurā. Tomēr viņa apstājās, atņēma elpu, ka kad no piesmakušas istabas klajā iznākot spirgta rīteņa pūsma ieskrien mutē. Iemirdzējās platas, zilos dobuļos dziļi iegrimušās acis. Novalkātai, neglītai sejai pārskrēja brīvs, ņirbīgi-starošs smaids. Uz acumirkli viņa aizmirsa sevi, savienojas ar tāļi un dziļi plūstošu dzīvību.

Neparasti klusi bij platajā, taisnajā ielā. Šur tur kāds iemaldījies ormanis, maliņā novirzījies, turēja zirgu pie galvas. Durvju nišā ierāvies kārtībnieks smaidīja konfuzu, iztapīgu smaidiņu. Un tomēr brīnišķs, valdzinošs un aizkustinošs dzīvības prieks un spēka apziņa izmanāma drūzmas lēnā, drošā gaitā. Elza stāvēja viena, lūkojās un juta, ka ari viņu velk līdzi. Kā stipra, mīksta saite apvijas viņas sirdij un gribai un velk līdzi.

Bet tikai vienu acumirkli. Kaut kas viņā it kā uzmodās un piedūra ar cietu, asu pirkstu. Viņa atģidās un pierāvās maliņā. Kā spuraiņa skabarga apziņā spiedās pretstats starp viņu un šo laužu drūzmu. Šie ļaudis zināja, kāpēc viņi te visi kopā. Kā sausas pagales aizdegās viena pie otras un visas dega baltā ugunī. Viņa nezināja nekā. Drūmā, slepenā jaudā pagura sirds un visi locekļi. Nekur viņai nebij pabalsta, viņa juta, ka ar katru acumirkli paliek vientuļāka.

Nekā viņa vairs neredzēja. Kā melna lenta tinās gar acīm. Viņa sala, trīsēja, spiedās cieši klāt pie saltā mūra, trīsēja vēl vairāk, bet nemanīja nekā. Ari to nemanīja, ka iela uz reiz palika klaja, ka uz tās sāka retumis pakšķēt ormaņu pakavi, ka kārtībnieks, bez smaida un ļauni sabozies nostājās savā vietā. Atjēdzās tikai, kad resns pilsonis gumijas lietus mētelī un atslēgu rokā uz durvīm steigšus gaŗāmspraukdamies aizķēra viņu ar elkoni.

Lēnām viņa aizgāja pa ielu alejā. Un atkal vējš gulās mugurā, atgāza cepuri atpakaļ un glauda pie kakla. Šķidru, notrusējušu brūnu matu pinkas līda no cepures laukā un kūļājās ap seju.

Alejas gobām norauta un aiztrenkta beidzamā lapa. Kailie zari, izmisuši locīdamies, purināja nost rupjas lāsu krelles. Pakšķēdamas tās bira uz celiņa un saplīsa sīkās drumslās. Sekli, sīksti dubļi lipa pie kājām. Rokas piedurknēs pamīšus sabāzusi, Elza pagāja līdz pirmai šķērsielai, iegriezās, ar pūlēm atrāva milzīgas nama durvis, uzkāpa pa divām trepēm. Apstājās pie durvīm, uz kuŗām piesists ārsta plakāts.

Labu brīdi Elza stāvēja un skatījās uz plakātu. Krēsls, bet salasīt varēja gluži labi. No diviem līdz četriem... viņa izlasīja divas, trīs reizes. Nezin, vai jau bij divi... Instinktivi viņa pieķēra roku tur, kur agrāk glabājās mazs, melns tērauda pulkstenītis, kaut gan zināja, ka tā nav tur vairs... Padomāja brīdi un nokāpa atkal lejā.

Apmēram stundas ceturksni pakavējas uz ielas, tad uzkāpa atkal un piezvanīja. Četri pacienti jau priekšā. Jāgaida. Elza nosēdās stūrī aiz durvīm pie krāsns. Un kad viņu apņēma viegls siltums, tad tikai īsti atģidās, cik ļoti bij nosalusi. Drebēja un spiedās pie krāsns.

Sildījās un klausījās, kur blakus istabā skanēja balsis. Viena uztraukta, sūdzoša, otra rāma, mierinoša. Uztraukto viņa tikai kā pa miegam dzirdēja, kā pa sapņiem, tikai ārsta pazīstamo rāmo balsi klausījās. Neviena vārda nevarēja saprast, bet viņa tomēr klausījās ar piespiestu uzmanību.

Kā nesaprotami uztrauca šī rāmā, laipnā balss. Kautkas draudīgs, nenovēršams un neizbēgams likās slēpjamies aiz šīs nesatricināmās laipnības ... Saklausīt un saprast Elza gribēja. Savādā apjukumā viņai likās, ka ārsts runā ar viņu pašu, kā labinādams un mierinādams tikai sagatavo to spriedumam, kas viņu trāpīs kā smags cieta koka sitiens pierē...

Viņa sarāvās. Kā sargādamās drusku pacēla roku. Viņai bij bail, viņa gribēja bēgt, noslēpties. Pacēlās kājās, tramīgi paskatījās apkārt.

Nebij manījusi, ka istaba palika tukša. Kur tāļu vērās un atkal aizsitās ciet durvis. Pieņemamā istabā balsis apklusušas. Un no turienes iznāca kalpone baltā, viducī apjoztā priekšautā. Smagajām durvīm pavēra vienu pusi, pati palika sāņus stāvot. Nesacīja nekā, tikai zīmīgi skatījās uz Elzu. Un nu viņa saprata, ka nu viņas reize.

Gurdām, grīļojošām kājām viņa gāja. Pa vaļējo durvju spraugu jau iztālēm varēja redzēt plauktu ar savādi spodriem stikla cilindriem un līkām trūbām. Drebuļi viņai pārskrēja no šī salta spodruma, kā sīkas asas stikla skambas sadūrās sirdī. Ceļi liecās māņticīgās bailēs no šīs istabas.

Portjeru bārkstis mīkstiem vilnas bumbulīšiem iesita acīs. Nekā neredzēdama, viņa palika turpat pie durvīm, mechaniski sataustīja sāņus ko cietu un atspiedās pret to. Likās, pagāja ilgs laiks, līdz kamēr acis atkal noskaidrojās. Viņa atvirzījās nost no krēsla, pie kura bij atspiedusies.

No kakla līdz papēžiem baltā pārvelkā ietērpies, ārsts stāvēja pie mazgājamā galdiņa un dvielī slaucīja rokas. Brūnā, iesirmā bārda ap muti drusciņ kustējās, kā kad viņš ko klusām runātu. Laipnas acis caur brillēm lūkojās ienācējā.

„Sēžaties, lūdzu..." viņš teica parupjā, rāmā balsī un pameta ar galvu uz krēslu pie rakstāmā galda. „Sēžaties!" — Un kad viņa vēl tā kā stomījās, pienāca, saņēma pie rokas un nosēdināja.

Pats gāja otrpus galda, sēdās un ņēma pierakstāmo grāmatu. Bet visu laiku nenolaida acis no pacientes. Pašķīra grāmatu, tad piepeši pameta to, uzlēca kājas, pārliecās galdam pāri, viņai gandrīz gluži klāt.

„Apses kundze?" viņš iesaucās.

Viņa kaut ko atmurmināja. Ne vārda nevarēja skaidri izrunāt.

„Ja, kā tad..." ārsts pats apliecināja un pāra reižu palocīja galvu. „Tāpēc es skatos ..." Viņa balss palika arvienu skarbāka un ļaunāka. „Bet sakāt, cilvēks, kā jūs iedrošinājāties... Kā jūs drīkstat celties no gultas! Kā jūs drīkstat iet uz ielas! Mazākais, divas nedējas jums vēl bij jāpaliek. Bet jūs ... jūs noguļat vienu un ceļaties..."

„Vienu dienu tikai..." Elza sacīja svešā balsī. „Ilgāk nevarēju: Fleišera kundze ..." Kā smagi nogrēkojusies, nodūra acis grīdā.

Ārsts sasita rokas.

„Nu, tas nav izturāms!" Viņš pārskrēja pār istabu. „Ta ir tada nolaidība... tāda vieglprātība ... tāda... Nē — policijas uzraudzības tādiem cilvēkiem vajadzīgs. Vai es jums diezgan skaidri un noteikti nesacīju: vēl divas nedēļas jums jāpaliek gultā, mazākais divas nedēļas ... Ko, vai es neteicu?"

„Teicāt, bet Fleišera kundze ..."

„Velns lai parauj Fleišera kundzi! Te krīt svarā cilvēka dzīvība, ne kaut kāda Fleišera kundze! ... Vai jūs zināt ar', vieglprātīgais cilvēks, ka jūs šito neklausību varat samaksāt ar savu dzīvību! Ar savu dzīvību, saprotat! Kāda jūs izskataties! Vai tad jūsu vīrs neredzēja, ka jūs esat gultā piesienama, ja citādi nebijāt valdāma?"

„Mans vīrs ..."

„Jūsu vīrs ir lops! Tā, saprotat... Nekā negribu dzirdēt..."

Viņš pārskrēja atkal reizes divas istabai pāri.

Savādi... Elza mazliet kā atspirga no šīs bargās, rupjās valodas. Tik daudz īstas, cilvēciskas gādības skanēja šajā skarbumā, ka sirds norimās un pati tiecās tai pretī.

„Es atnācu..." viņa, vārdus meklēdama, atsāka. „Jūs varbūt atceraties ... Toreiz negribējāt skaidri sacīt. Bet es gribu zināt... man vajaga zināt ..."

Ārsts atsēdas un pārvilka plaukstu pār seju.

„Es atceros ... Toreiz es nevarēju skaidri nosacīt: toreiz jūs bijāt slimi līdz matu galiem, desmitēju slimību simptomus pie jums varēja atrast... Bet vai tas jums nu tik nepieciešams? Sastiprinājaties vēl kādu nedēlu — tad ..."

„Man vajag zināt..."

„Vajag... bet dažreiz, kundze, ir labāk, kad nezin to, ko vajag. Miesā jūs vēl esat pārāk vāja... Nervi jums sen pagalam ... Jūsu stāvoklī ne saprāts, ne griba valda cilvēku, bet slimīga fantazija. Atvainojat, bet es neticu, ka jūs tagad jau esat spējīga pareizi visu saprast un apsvērt. Sastiprinājaties, tad."

„Tā tad jūs domājat... to, kas jums sakāms ... nemaz nedrīkstat teikt..."

Viņa runāja, pati lāgā neapzinādamās ko. Klausījās, kā zobi klabēdami sitās kopā, kā salti drebuļi atkal grūdieniem skrēja augumam pāri.

„Nu redzat: jūs atkal pārprotat un pārspīlējat. Te jau tūliņ redzams, kādā eksaltētā gara stāvoklī esat... Bet, kā nu gribat... Lūdzu, atģērbjaties."

Ilgi un pamatīgi viņš to izmeklēja. Visādiem ērmīgiem instrumentiem rīkojās ap viņu. Te ārsta siltās, veiklās rokas, te salts, glums priekšmets piedūrās viņas miesai. Viņa iekšēji sarāvās no katra pieskāriena. Zobus sakodusi cietās, bet nevarēja norīt riebumu, kas auga arvienu lielāks, kāpa kaklā un sīvas asaras sadzina acīs. Aizmirsa un nevarēja saprast, ka tas ārsts — tikai vīrieti redzēja ap sevi rīkojoties. Nepārvarams riebums pret vīrieti viņā auga arvienu lielāks.

Nervozi ķerstīga viņa ģērbās. Nosalušiem, notirpušiem pirkstiem kabināja podziņas un āķīšus. Lielām, izmisuma un ļauna paredzējuma pilnām, sastingušām acīm lūkojās ārstā.

Tas ilgi, ilgi mazgājās, ilgi, ilgi slaucījās, radīja bezrūpīgu seju, tikai nerunāja... Kāpēc viņš nerunāja? ... Ja... nu, beidzot, viņš griezās apkārt, nāca, nosēdās, atspieda galvu plaukstā ...

„Ja ..." viņš sacīja. Un pēc tā viena vārda klusēja atkal vai veselu mūžību. „Citu jums nevaru sacīt, kā viņreiz... Jums ari nākotnē nav ne mazāko cerību."

Elza piepeši saļuma uz galda un seju rokās paslēpusi sāka raudāt skaļi, histēriski raustīdamās.

Ārsts pārgāja pār istabu un nosēdās atkal.

„Apmierināties, kundze," viņš sacīja, mazliet trīsošā balsī, bet nevērīgi, kā pats sava mierinājuma nevērtību apzinādamies. „Šādos gadījumos tomēr tas ir tas labākais, ja bērns nomirst tikko piedzimis ..."

Viņa aizspieda ausis un raudāja vēl skaļāk.

„Mans mazais ... mīļais ..." viņa neglīti spiedza.

Kalpone uzmanīgi pavēra durvis. Ar niknu rokas mājienu ārsts to izraidīja laukā.

„Tas ir tas labākais, es saku," ārsts uzsvērti cieti atkārtoja. „No šāda bērna nav prieka ne vecā — — ne mātei, ne viņam pašam. Nīkuļo, vārguļo, līdz pēc dažiem gadiem tomēr mirst."

Dziļi iekritušam acīm, asaru strīpotiem vaigiem, Elza sēdēja salikusies.

„Es gluži labi zinu" — ārsts turpināja — „ko sieviete cieš bērna pec, ko viņai nozīmē zaudēt cerību pēc bērna. Bet lai nu kā bērns ir otrs radījums, atsevišķa dzīvība, bet ikkatram cilvēkam savējā ir vistuvāk. Kundze, domājat vairāk par savas pašas dzīvību. Jūs esat slima — es saku, nopietni slima. Ne no dzemdēšanas un kas ar to sakarā - tas ir nieks, es jau redzu, to jūs pārcietīsat. Bet tas cits — tā lielākā kaite... Es nesaku, ka tai nav līdzams — oh, medicina tagad daudz ko spēj. Zinātnei jūs, kundze, varat uzticēties — ja tā nepalīdzēs, tad neviens. Bet tad jums jāārstējas — nopietni, izturīgi. Rūpēm par savu veselību tad jāstāv jūsu dzīves uzdevumu pirmā vietā. Šī slimība ir fanatisks, viltīgs ienaidnieks, viņa nenāk atklātā cīņā ar cilvēka organismu un medicinisko zinātni, bet visvairāk uzbrūk slepus, pa tumsu, pa svešiem aizmuguras ceļiem. Neesam to vēl pilnīgi atsituši vienā vietā, te jau laužas otrā. Nostādam savu spēku vienā vietā, bet viņa parādās pavisam citā. Ar vienu vārdu sakot: gŗūta cīņa... Taču nebaidīsimies cīņu. Un kas nebaidās sākt, tas uzvar. Sāksim — pamēģināsim..."

Ārstam acis aiz brillēm savadi iemirdzējās. Viņš paņēma grāmatu, atšķīra. Iemērca spalvu tintē.

„Vispirms par jūsu slimības cēloņiem ... Piedodat, bet es esmu spiests jūs izvaicāt. Jo vaļsirdīgāka un patiesāka jūs būsat, jo labāk priekš jums pašiem. Es laikam nemaldīšos, ka jūsu vīram te galvenais nopelns ... Es viņu redzēju ... Sakāt, vai jūsu vīrs ari ārstējas?"

„Viņš!" Elza piepeši iebrēcās nelabā balsī un izslējās stāvu. „Viņš ... Viņš ... Nokava manu bērnu un nokaus mani pašu!"

It kā kad mugurā kas pārlūzis, viņa spēji saklupa atkal uz galda. Piere dobji atsitās pret neaso malu. Bet tūliņ atkal viņa atliecās sēdus. Zilgana svītra bij šķērsu pierei vispāri.

„Dzeŗat!" ārsts piebīdīja viņai glāzi un uzcēlās.

Un kamēr viņa paklausīgi, bet mechaniski un nevarīgi kā bērns dzēra, viņš atkal divas reizes pārgāja pār istabu, apstājās, nolūkojās viņā un gāja atkal.

„Es domāju tā..." viņš sacīja, kad Elza lika izdzerto atpakaļ galdā. „Tagad jūs ejat mājās... Aizgājusi, tūliņ liekaties gultā. Silti apsedzaties, īsti silti... Vakarā, vai rīt no rīta agri es pieiešu." Viņš pavēra durvis, pasauca kalponi, pieliecās tai un sacīja paklusu: „Novedat šo kundzi lejā, bet uzmanīgi — viņa ir slima. Ormanī iesēdinat — katrā ziņā! Kājām viņa lai neiet."

Viņš palīdzēja Elzai apģērbties un visu laiku nemitējās ar saviem padomiem. Pats atslēdza āra durvis, vēl uz trepēm sauca pakaļ:

„Neaizmirstat: tūliņ gultā! Silti sasedzaties!"

Kalpones pabalstīta, Elza gāja pa līkumotām trepēm lejā. Dzirdēja, ko ārsts no augšas sauca. Dzirdēja durvis aizveŗamies, dzirdēja savus un pavadones soļus savādi švīkstam uz cementa kāpieniem. Mutē viņai bij negribīgi izdzertā ūdens sāļā, rūgtenā garša.

Bet par to viņa nedomāja. Domas aizklīdušas kur tāļu, tāļu. Tā putns uzlaižas augstu, augstu piedūmējušā gaisā, līdz saredzams tikai pelēks ņirbīgs punkts... un nevar zināt, vai viņš nāk uz leju atpakaļ, vai ceļas augstāk gaisā.

Nē ... uz leju viņš nāca ... Pamazām Elza atģidās no satricinājuma. Atraisījās no kalpones un diezgan stingri izgāja pa āra durvīm.

Pie pašām durvīm pieturēja tramvaja vagons. Pūlis noplukušu ļautiņu cits citu grūstīdami spiedās uz priekšējās platformas.

Elzai piepeši kas ienāca prātā. Kamēr kalpone sāņus pagājusies, māja ormani, viņa aši iekāpa vagonā. Uzkāpa uz priekšējās platformas un pierāvās stūrītī. Nozvanīja. Vagons atkal sāka kustēties. Ārsta kalpone, atgriezusies, rokas vien papleta. Apskatījās, ieraudzīja, mēģināja tā kā skriet vagonam pakaļ. Atmetās un uztraukti žestikulēdama kaut ko skaidroja nupat aši piebraukušam ormanim.

Vagons dunēdams šāvās pa pelēku, miglā iemirkušu namu spraugu. Tikai apakšējie stāvi bij skaidri saredzami. Augšējie izgaisa miglā. Drūmi un vienaldzīgi nolūkojas pelēkie mūri uz cilvēku ņudzekli viņu spraugā. Vīrieši un sievietes te gāja juku jukām. Visvairāk vīrieši. Lietus mēteļos ielīduši, lietus sargus izpletuši, plaši ieplētušies viņi aizņēma trotuaru. Sievietes spraucās gar maliņu gaŗām.

Vēja sagrieztas un izplosītas, jau pa gabalu grieza ceļu...

Elza īgni novērsās no ielas ņudzekļa. Kā pagriezās pret vagona stikla durvīm, tā palika. Nevarēja nogriezt acis.

Divi cilvēki stāvēja kājās pārpildītā vagona vidū. Vīrietis, ar labo roku augšā turamā cilpā ieķēries, ar kreiso pieturēja sievieti, roku galanti tai ap pleciem aplicis. Vīrietim Elza tikai ašu mirkli uzmeta, lūkojās uz sievieti.

Kur taču viņa jau redzējusi šo apaļo seju ar pikanti, pārgalvīgi smaidīgiem vaibstiem, brūnām, svelošām acīm un tumšiem, bieziem matiem? Tik pazīstams likās šis pazemais augums ar pilnīgiem, drusku par daudz pilnīgiem locekļiem, tā ka viņu veidojuma linijas skaidri sazīmējamas uzvalkam cauri... Nevarēja nogriezt acis no šīs sejas. Vai koķetā cepure uz to meta savu ēnu, vai tas bij kas cits?... Ja, tas bij kas cits... Daudz piedzīvojušas un pārcietušas sievietes instinkts nojauta, kas tas bij... Nelaika kaislību ugunīgais pirksts tur zīmējis savus rakstus. Kā kad sulots asns sāk novīst agrinā sausumā un kvēlē ... Pats viņš to vēl nemana; žirgti plēš pušu tīmekļa šķidro autu, riež zarus — bet tomēr jau smaršo pēc vītuma ...

Elza lūkojās un atcerējās: tā Lidija, Grīna agrākā skolniece. Tā, kuŗu viņa... Viņa aprāva nejauko domu un pagrieza acis uz vīrieti. Atkal tikai ašu mirkli uzmeta. Kas tur redzams, to viņa jau pirmiņ redzēja, jau pirmiņ pazina...

Grīns!... Modernā mētelī, zilā, visjaunākā angļu fasona uzvalkā, dzeltenām pusamerikaņu kamašām kājās, spīdīgi niķelētu spieķi augšpaceltā rokā, apaļu, cietu platmalīti galvā. Drusku noliesējis un nozilējis, bet lunkans un galants, kā agrāk. Īsts dendijs! Tikai skats tāds savādi nemierīgs, šaudīgs un smaidīgs, slepens un lienošs, auguma maigajām kustībām un veselīgam smaidam nepieskanīgs.

Sīvas sāpes iedzēla Elzai sirdī. Viņa redzēja un saprata, ka šī jaunava pilnīgi vīriešu varā. Pusplaukuma tārpa iegrauzts zieds ... Tikpat kā redzēja šīs jaunavas likteni. Un skaļi un bargi viņā ierunājās ilgi nedzirdēta, tīši slāpēta sirdsapziņas balss.

Visus šos gadus viņa slēpa no sevis, un tomēr baidījās par Lidijas likteni. Tajos retos, bet nenovēršamos brīžos, kad dvēsele pamostas no dziļas ikdienas snaudas un runā tūkstoš balsīm, viņa asi sajuta pašpārmetuma dzeloni. Ja šī sieviete noklīda, tad tikai aiz viņas vainas. Savā aklā naidā un neprātīgā atriebības kārē viņa neapsvēra cīņas līdzekļus. Nelaikā atmodināja sievieti, sagānīja, iegrūda izvirtuļa vīrietim rokās ... Viņš aizgāja, bet nu ir atnācis un atradis savu... Savedēja!... Tas zemākais un riebīgākais, par ko sieviete var tikt... Viņa kalpoja vīrietim viņa, kas vēl vienmēr dega naidā pret šo dzimumu un sakostiem zobiem cīnījās ar to un pati ar sevi! ... Aiztrūka elpas. Viņa ķēra ar pirkstiem aiz jaciņas apkaklītes. Maza pelēka podziņa nokrita uz vagona kāpšļa, pašūpojās un novēlās zemē...

Vagons spēji pieturēja. Elza atkrita pret sienu. Smiedamies un jokodamies tāpat paslīda viss priekšējās platformas pasažieru pūlis un cieši piespieda viņu. Viņa pamanīja: ka tie divi pa otru galu izkāpj laukā. Viņa atspiedās, visiem spēkiem grūda, bet tik drīz nevarēja atsvabināties. Vagons jau sāka kustēties, kad viņa nolēca no kāpšļa.

Grīns ar Lidiju stāvēja pie ormaņa ratiem. Viņš, to nu ar kreiso roku ap elkoni saņēmis, labajā vidū aptvertu spieķi šūpodams, tuvu pieliecies kaut ko runāja. Viņa, vienu kāju uz ratu kāpšļa, svārkus pieņēmusi, smējās un droši skatījās viņam acīs. Tad viņš noliecās un zilganām lūpām kāri piesūcās viņas violetā cimdā tērptai rokai. Piepeši abi satrūkās.

Noplukusi, nodzīvojusies sieviete pienākusi klāt — pavisam klāt — tā kā stiepa roku, kā gribētu ko runāt, kustināja lūpas un dziļi iekritušām acīm tā ērmīgi, nepatīkami skatījās. Un arvienu vēl liecās tuvāk.

Lidija atrāvās un žigli iekapā ratos. Grīns ļāva spieķim noslīdēt līdz tureklim, sagrāba ciešāk, bet apdomājies, pacēla platmali. Balts, pliks galvvirss vien nospīdēja.

Rati iegriezās šķērsielā. Grīns apgriezās un pa slapjiem akmeņiem laipodams gāja uz tramvaja piestātni. Nostājās tur, lūkojās pēc atpakaļbraucēja vagona. Tā skatīdamies pamanīja atkal noplukušo sievieti, kas viņus bij satraucējusi, un nu pa trotuaru lēnam gāja prom. Paskatījās vienreiz, otrreiz, sakustējās, kā kaut kā iedomādamies vai atcerēdamies. Tīri negribīgi kāpa pienākušā tramvaja vagonā. Palika uz pakaļējās platformas, skatījās atpakaļ, kamēr vien vēl varēja manīt. Un viņa mutes kaktiņus savilka tāds kā slepens smīns.

Elzai bij tāļu ko iet. Trīs piestātnes par agru izkāpusi. Vējš pūta kā pirmiņ, glauda viņai svārkus pie kājām, atgāza cepuri atpakaļ. Bet līņāja drusku mazāk.

Kādos velvētos vārtos Elza drusku atpūtās. Bij tā savādi. Tā likās, ka iekšā siltuma un spēka diezgan, ne saltuma ne nespēka viņa īsti nesajuta. Bet manīja tomēr, ka ceļi ļimst, ka viss augums nevarīgi ļogās, ka zobi reizu reizēm ieklabas, ka rokas paliek arvienu zilākas... Tā kā plaisa atvērusies starp viņas iekšieni un ārpusi. Tā, ka tas, kas ārpusē, viņai tikai sveši vērojams, atskarstams, bet ne vārīgi sajūtams — tāļš un vienaldzīgs.

Brītiņu pastāvējusi, viņa gāja tāļāk. Domāja par to, ko nupat redzējusi. Un jo vairāk domāja, jo stiprāk sirdī dzēlās asais dzelonis.

Desmitējādas domas vienā minūtē izskrēja caur viņas slimajām, uztrauktām smadzenēm. Viņa izdomāja, kā glābt šo jaunavu, kas viņas pagrūsta slīdēja bezdibenī. Izdomāja, atmeta un sāka no jauna. Īstenībā gan tas viss notika tikai pusapziņā, bez viņas gribas un skaidra nolūka. Un visu laiku, kamēr domāja, kaut kur apziņas dzīlē slapstījās jausma, ka viss velti... ka nekas vairs nav iespējams. Nav iespējams atsaukt akmeni, kas pa stāvu krauju veļas uz upi lejā ...

Nekas vairs nav iespējams. Ko cilvēks reiz darījis, tas paliek — nav tāda spēka, kas atsauktu un iznīcinātu vienu vārdu, ko cilvēks runājis. Nav iespējams izdzēst vienu pēdu, ko cilvēks zemē ieminis. Nav atgriežams laiks un kas viņu piepilda. Rats veļas tāļāk ... velti sadragātie stiepj rokas pakaļ un sauc. Viņu rokas par īsām, viņu kliedzieni izskan tukšā gaisā.

Kā dzirklēm pārcirpa Elzas domu pavedienu. Asaru valgām acīm, saldama un trīsēdama viņa lūkojās savas atziņas draudu bargā vaigā. Kā hipnotizēta nevarēja novērsties. Nevarēja atraisīties un aizmirst. Sirds vāji pukstēja no bailēm bargā tiesneša priekšā.

Viņa iegāja pa kapsētas vārtiem, izstaigāja pa trim, četriem līkumotiem celiņiem un apstājās pie mazas, nesen kā uzbērtas, nenolīdzinātas un neapkoptas dzeltenu smilšu kopas. Ne krusta, ne uzraksta — nekā te nebij. Tikai ar lielām pūlēm, sargam piepalīdzot, viņa to vakar bij uzgājusi.

Stāvēja saņemtām rokām, nokārtu galvu. Un pamazām dzeltenais smilšu paugurītis aizņēma viņas uzmanību. Un pamazām pirmītējie iespaidi it kā atkāpās, nogulās kur apziņas dziļumā, lai slimo nervu vibrāciju aizskarti atkal izceltos.

Tur, zem šī paugurīša, aprakta daļa viņas dzīvības — daļa no viņas pašas. Maza dzīvībiņa, kuŗas mūžs bijis tikai pāŗa minūtes garš... Kā maziņš, zelta dzeltens taurenītis paņirbināja spārniņiem, bet tūliņ nokrita un palika zemē... Maza apaļa liesmiņa atrāvās skalam un acumirklī apdzisa, melnas tumsas rītā... Viņa aizelsās, apmiglotām, bet redzīgam acīm lūkodamās ņirbīgi mainīgā ainā.

Ne tikai to — vēl ko citu viņa redzēja. Varbūt ari neredzēja, varbūt nojauta... varbūt... Savādi, sveši darbojās viņas pārkairinātie, nogurdinātie dvēseles spēki. Spēcīga vēja pūsma nesa viņu, vieglu pūku... tikai to viņa manīja, ka slīd — neredzami no kurienes, nesaprotami uz kurieni.

Mazs dzeltens taurenītis paņirbināja spārniņiem un nokrita zemē. Un no neaptverama tukšuma izlīda plata dubļaina kāja, uzgulās un nospieda...

Raudoši sanēdamas sabirza spārniņu vieglās zelta plāksniņas ... Atšķīrās maza apaļa liesmiņa, pacēlās gaisā. Bet tuvu atvērās melna, nejauka mute un uzpūta riebīgi smirdošu dvašu. Apdzisa, nozuda kā nebijusi...

Un apziņā palika tikai šī dubļainā kāja un melnā, smirdošā mute... Un slāpējošu sāpju caurausts žēlums pēc sava bērna. Vārgu, mātes miesās jau riebīgas slimības saēstu un sakropļotu, un tomēr dzīvu viņa to nepaguva paņemt rokās ... nespēja toreiz. Pat redzējusi netika! Tagad liekas, ka nevajadzēja vairāk: tikai paskatīties!... Tikai drusku paņemt rokās, pašūpot, pielikt, lai mazs silts deguntiņš pieskaras vaigam... lai acīs ieplūst dvašiņa, tik vārīga un mazsajūtama, kā kad ods spārniņiem ņirbinādamies tumsā peld tuvu gaŗām.

Gaŗām ... Neko viņa savā mūžā tā nebij gaidījusi kā šo bērnu. Tik šajās gaidās bij varējusi visu panest un pārciest. Likās, ka cieš tikai viņa, sava gaidāmā bērna dēļ. Un kad viņš būs atnācis — viņas mazais, mīļais draugs! — tad viņi abi turēsies kopā. Tad viņiem abiem būs viegli un labi. Tad dzīve paliks silta, pukstošas dzīvības pilna. Tad naidam un sāpēm, pazemojumam un riebumam — visam būs savs nolūks un nozīme ...

Nu vairs nebij nekā! Salts tukšums riņķī apkārt. Bet, varbūt, taisni te nu bij viņas vieta un viņas būtnei stiprs pamats? Viņa apskatījās. Kapsēta ... Kaps pie kapa, krusts pie krusta ... Tāļāk kaili koki, piemirkušiem, vēja žvīgotiem zariem, un pāri tiem melni, izdzisuši fabriku skursteņi.

Nemaz vairs baiga neizlikās šī vieta, kā citreiz. Bijis tikai kur atspiesties. Bet nekā nebij. Zemi kapi un izļobīti krusti...

Nevērodama, tomēr pa tiem pašiem celiņiem viņa gāja atpakaļ.

Izgāja uz ielas un apstājās. Kaut ari uz visu, kas ārpusē, viņa lūkojās kā no lielas tālienes, taču acumirkli palika uzmanīgāka.

Gaŗām viņai skrēja cilvēki, lieli un mazi, vīrieši un sievietes, iekaisušām sejām, uztraukti, aizelsušies — visi uz vienu pusi. Uz to pusi, kur melns pūlis ielencis un apturējis trīs tramvaja vagonus. Tur rokām vēcinādamies kliedza un draudoši viļņojās. Cilvēku troksnis pārskanēja vēja drūmo šalku. Trīs kājnieku kārtībnieki un divi zirgos veltīgi mēģināja atspiest ātri augošo pūli, atsvabināt vagonus un atsvabināties paši. Viņu draudus noslāpēja smiekli. No viņu uzstāšanās jau bij redzams, ka ari paši viņi necer nekāda panākuma. Šodien iela piederēja tiem, kas pa viņu staigā. Visiem vajadzēja to atzīt. Visam, kas zelta vai tērauda, vajadzēja apstāties, lai reiz tiktu saprotams, ka dzīvam cilvēkam pieder zelts un tērauds un vara pār tiem. Visiem trokšņiem vajadzēja apklust, lai jaunā atziņa runātu skaļā klusuma balsī.

Elzas apziņai tā pārslīdēja tā, kā nejaušs saules stars pārslīd aizsalušā ezera spogulim. Kādreiz ari viņa bij jutusies dzīva, dzīvu cilvēku vidū, iztālēm bij pamanījusi to, uz ko tiecās visa zeme. Bet nu ari tas gaŗām. Viņai nebij itnekāda sakara ar šiem cilvēkiem. Tie viņai vienaldzīgi un sveši. Viņa - viena pati, viena pati!

Viena pati gāja pret vēju, bet viņai pretī, pa vējam, skrēja aizkusuši, uztraukti cilvēki. Greznākās mājās, aiz zīda priekškariem pa pusei slēptas, uz ielu raudzījās bālas, naidīgas sejas. Laiciņu likās tā dīvaiņi, ka viņa viena pati tā iet... gluži viena visiem pretī, bet no grezniem logiem uz viņiem visiem raugās bālas, naidīgas sejas ...

Laiciņu viņai likās, ka nedara to, ko šajā acumirklī vajadzētu. It kā kad īstā vajadzība un viņas cēloņi būtu kur citur, ne viņas būtnē ne kur ārpusē, bet dziļāk, daudz dziļāk ... Bet tikai īsu brītiņu. Viņas dvēsele bij novārdzinātas miesas un sagrauztu, slimīgi-uzbudinātu nervu varā. Viņa aizmirsa visu citu, sajuta un apzinājās tikai nāvīgi-smagu nogurumu, riebumu un lēnas, dedzinošas sāpes. Tās sirdi plēsa pušu, sausi durstīja acis un neatlaidīgi ložņāja pa visiem locekļiem.

Viņa iegriezās savā šķērsielā un vieglāk atvilka elpu. Te vējš bij sāņis, tā nemanīja, tāpēc likās daudz siltāki. Tikai reti gājēji te pagadījās pretī — un tas ari bij patīkami.

Pa viņu nama durvīm veikli iznāca divi cilvēki. Elza bij vēl labu gabaliņu, tomēr pazina. Viens, — modernā mētelī, apaļu, cietu platmali galvā, pusamerikaņu kamašām kājās, spīdīgi niķelētu spieķīti rokās — tas bij Grīns. Atkal Grīns! Ko viņš, kā nelaime, šodien visur rādījās priekšā! Zobi viņai nikni sagriezās ... Otrs — Apse, viņas vīrs. Tas likās svešs, kaut ari pazīt viņa to nešaubīgi pazina. Uzmanīgāki paskatījusies, viņa ievēroja, ka ari tam mugurā gluži jauns mētelis, laikam tikko pirkts, jauna, apaļa platmale un dzelteni cimdi. Tā viņš tai likās vēl riebīgāks nekā vecajās skrandās.

Abi vīrieši gāja galvas kopā sabāzuši, runādami, pie kam it īpaši Apse žestikulēja ar rokām un galvu. Gabaliņu pagāja pa šo pusi, pa viņējo trotuaru nāca atpakaļ un nozuda viesnīcas „Pakrēslī" durvīs.

Elza bij apstājusies. Nesaprazdama nolūkojās dīvaiņajā manevrī. Nekā neizpratusi, gāja uz sava nama durvīm. Un jau pēc desmit soliem bij aizmirsusi visu redzēto.

Uzkāpa pa trepēm, atslēdza durvis. Koridorā viņai Mariannas kundze nāca pretī, — mazliet uztraukta, mazliet piesarkusi, kā kādā nedarbā pārsteigta. Pūlējās izrādīties tā, kā nekas nebūtu, bet viss tas bij viņas sejā un augumā skaidri redzams.

„Šodien tik agri mājās?" viņa laipni prasīja. Un ari šai laipnībai bij ko slēpt, uzrunātās uzmanību novērst uz citu pusi. Bet Elza gluži labi atminējās, ka Mariannas kundze visu beidzamo laiku bij pret viņu īgni klusa un nelaipna, ka vēl šorīt piedraudēja nesamaksātās īres pēc.

Viņa kaut ko atbildēja saimniecei un gāja uz savu istabiņu. Bet tā iztapīgi nāca nopakaļ.

„Ļoti vāja jūs šodien izskatāties —" viņa žēloja. „Laikam nosalusi. Briesmīgs laiks šodien ..." Tad pārlēca uz citu. „Vai jūs nākdama ko satikāt?"

„Nē — neko ..." Bet tūliņ viņa ko iedomāja, slepšus pameta skatu uz saimnieces rūpēs novecojušos, saldskāba smaida savilkto seju. „Ak tā... ja. Laikam gan ..."

„Apses kungu — ja. Un ko jūs domājat: Grīna kungs! Ilgu laiku neredzēts, negaidīts! — Jūs tak redzējāt Grīna kungu ar'?"

„Ja..." Elza atteica un klausījās, kur blakus istabā kaimiņi nemierīgi staigāja.

„Tagad viņam atkal labi." Mariannas kundze smaidīja platu smaidu. „Glīti uzģērbies, izveicīgs un patīkams. Teicās mūs vēl apmeklēt... Jūs tak ar' reiz bijāt labi paziņas."

Elzai saimnieces pļāpāšana sāka palikt nepanesama. Tikko dzirdēja, tikko saprata, ko tā runāja, tomēr sirds atkal tapa smaga.

„Tas jau tik sen..." viņa klusu atteica. Noņēma patvāri no krēsla un nolika zemē. Attaisīja krāsns durvtiņas, rušinājās, meklēja sarkanas ogles šā rīta kurējumā.

Mariannas kundze, pieliekusies, ari skatījās krāsnī.

„Ja jums nava... Ā, maz jums tur ir, un tādas sīkas vien. Atnākat uz ķēķi, es aizlienēšu ... Stāstīja ... Kur viņš pa šo laiku izdzīvojies! Visu Krieviju izbraukājis. Nesen kā no Narvas pārradies."

„Ko tad šis tā braukā?"

„Nu tā... darīšanas. Viņam tāds dienests esot!" Mariannas kundze apklusa un klausījās, kur Elzas kaimiņi sarunājās nesaprotamā valodā. Pieliecās Elzai tuvāk. „Jūs saejaties tur — ar tiem ... Vai neesat ko manījuši?"

„Ko tur varētu manīt. Jauni ļaudis — skolnieki ..."

Noslēpumaiņu, baiļu pilnu seju Mariannas kundze pieliecās tuvāk.

„Skolnieki — tā viņi gan saka. Bet kas to lai īsti zin... Stolci — tie, kas šodien no šejienes izkŗavājās, baidījās no viņiem. Beigās tikai pateica, ka tāpēc vien aizejot... Viņi tur uz laukiem tā iebiedēti ... Grīns pirmiņ ... Bet vai tad patiešām nekā neesat manījuši!"

Elza neklausījās. Gar patvāri rīkojoties viņai galva bij noreibusi un palika nelabi. Atminējās ārsta brīdinājumu, aizgāja un apgulās gultā. Bet apsegties aizmirsa. Istabiņa gan nebij vēsa, bet tomēr drebuļi viņai purināja visu augumu.

Iegulusies pār pagalvi atpakaļ, kā brīnodamās paskatījās uz Mariannas kundzi. Ko viņa tā uztraucas?

Mariannas kundze, uz aizslēgtām durvīm neuzticīgi skatīdamās, klusiņām virzījās tuvāk. Runāja čukstoši.

„Nemiers un posts visās malās. Pilsēta visādu šaubīgu subjektu pilna. Vai mēs zinām, kas šitie pat tādi! Kas zina, kur viņu skola, ar ko nodarbojas, uz ko rīkojas. Nekā nav, tikai grāmatas un viena aizslēgta lāde — vienmēr aizslēgta! Nezin kāpēc tā slēdz, ko tur glabā... Es jums, Apses kundze, nevaru izstāstīt, kāds man visu laiku nemiers, cik man nelaba sirds. Jūs gulējāt slima, bet slimība nav nekas. Daudz gŗūtāk veselam, kad dienu ēst nesmeķē un naktī nenāk miegs. Tā vien tikai liekas: ienāks, nositīs, aplaupīs ... vai bumba sprāgs un visu uzspers gaisā... Nu gan jau sāk uzmanīt — vai nu ilgi ļaus tādiem cilvēkus biedēt..."

Elza dzirdēja balsi, bet nesaprata. It kā aizsnaudās un pusnomodā domāja: kam viņa tā uztraucas? Kāpēc visi tā uztraucas?... Atmiņā paņirbēja pirmiņ skatītā ielas ņudzekļa attēls... Kurp viņi visi tā traucas? ... Nekā ārpus sevis viņa tagad nevarēja iedomāties, ne saprast. Pat tas, ka viņa sala, ka zobi knikšot sasitās, likās kur ārpusē, nesajūtams, vienaldzīgs. Viņa sajuta un apzinājās tikai savas dvēseles runīgo sāpi.

Likās, ka viņa zemā, smacīgu tvaiku pilnā alā, kurai tikko dārdēdams aizvēlies priekšā nepakustināms klints bluķis. Zināja, ka izejas nav, ka pamazām jānosmok, vai jāmetas melnā bezdibenī, kas atplēstu rīkli kur priekšā glūn.

Apmiglotām acīm viņa skatījās istabā. Neizprotami skatus pievilka četri balti plankumiņi krāsotā, izmītā grīdā. Tur, no šejienes ar roku sasniedzama, agrāk stāvēja viņas gulta. Tīru segu un cakotu palagu pārsegta, diviem tukliem sniegbaltiem spilveniem galvgalī, neaiztikta — tāda kā bij toreiz, kad viņa gaidīja... Kad naktīm bez miega sēdēja un iedomās tēloja sagaidāmo kopdzīvi ar iemīļoto cilvēku. Netīra, sajaukta, riebīga rēgojās vēlāk, kad viņa tina galvu novalkātā segā, aizturēja elpu un izlikās aizmigusi, bet klusās šausmās tomēr dzirdēja, ka vīrs, pēc pasnakts pārnācis, tikai pa pusei noģērbies, pa tumsu grābstījās šurp. Cauri visām segām viņa sajuta tā lipīgi-miklos pirkstus un saoda alkohola un vēl kā riebīgāka smirdošu elpu... Trūkumam un postam neatturāmi augot, šī gulta palika arvienu tukšāka un biedīgāka. Viens piederuma gabals nozuda pēc otra, līdz beidzot aiznesa pašu gultu. Un. palika tikai četri balti plankumiņi krāsotā, izmītā grīdā. Viņai nebij žēl. Viņai likās, ka tur aiznes viņas pazemojuma, apvainojuma un sāpju vienīgo liecinieci. Viņa bij sākusi to ienīst, viņai riebās tai pieskarties. Beidzamo laiku, sievas vārīgā laikmetā, viņa gulēja kaktā uz nodilušās, čīkstošās kušetes. Viņai likās, ka šī netīrā gulta aptraipīs to nevainīgo dzīvību, kas pukstēja zem viņas sirds. Savu bērnu viņa gribēja pasargāt. Tam nebij zināt, pa kādiem dubļiem brien cilvēki. Bij priecīga, kad aiznesa veco gultu: ar to aiznesa viņas nelaimes gadus un to netīruma slogu, kas dvēseli spieda nost.

Bet šovakar viņa juta, ka nekas nebij aiznests. Kā muklaiņā purvā viņa gulēja savā postā — jo mēģināja brist, jo dziļāk grima. Ilgi viņas novārdzinātās, uztrauktās smadzenes darbojās ap šo sajukušo ainu. Kā bērns, viņa neatlaidīgi meklēja tās īsto pamatu. Un beidzot it kā uzmodās: viņa gulēja sava vīra gultā!

Visu slimības laiku te bij nogulējusi! Savu nabaga bērnu dzemdējusi tur, kur vīrs, piedzēries un noskrandojies, vāļājās un kŗāca ... Nolādētais liktenis! Kā viņš zobojās! Kā viņš ar cilvēka sāpēm un izmisumu dzina netiklus jokus!

Viņa uzcēlās. Bet acumirkli palika sēdus. Karsti kaistošā nespēkā saļima uz gultas malas. Taču juta, kā pamazām sastiepjas atslābušie enerģijas pavedieni. Viņa uzcēlās, kājas pa grīdu šļūkdama pārgāja istabai, atgulās uz kušetes.

Istabā pamazām sabiezēja krēsla. Patvāris uzvārījies, un nu skumji sīkdams lēnām dzisa. Oglēm birstot no aizkritušiem restu caurumiņiem reizu reizēm izlēca sīka dzirkstelīte un apdzisa, grīdu nesasniegusi. Gar griestiem plīvoja šķidri garaiņi, apakšā gaiss pilns slāpējoša ogļu deguma.

Elza manīja, bet nedomāja par to.

Ari uz kušetes viņa nevarēja ilgi nogulēt. Nevarēja norimties, ne aizmigt. Kur piedūrās, tur spieda un riebās. Lipīgi netīrs likās viss, kur piedūrās. Nepatīkams viss, uz ko pagriezās gurdenās acis. Ikkatrai lietai te sava pagātne, savi pieredzējumi un piedzīvojumi. Ikkatrai bijusi sava loma viņas posta liktenī. Neviena drauga te viņai nebij, neviena, kas paceltu atmiņā ko gaišāku, pie kā tīk atgriezties un kavēties. Likās, ikkatra lieta te niknā riebumā lūkojās uz viņu.

Pamazām jau viņa izprata: tikai pašas novārdzinātās miesas un slimo nervu vaina. Aizmirsies beidzamais jaukais brītiņš, kas kādreiz piedzīvots. Pagātnes skaistums nodzisis kā saules zelts aiz melna mākoņa. Pasaule likās tukša, tumša un auksta. Likās, ka melnas, lipīgas ēnas lēni lien no malu malām, ka auksti, glumi pirksti glauž viņas locekļus.

Viņa neizturēja un uzcēlās atkal. Nepanesami pretīgi sajuta pati savu būtni. Kur drēbes pieskārās, āda likās lipīga un neizsakāmi vārīgi sajūtīga. Visa miesa kā novalkāta, lieka, nostnometama...

Šajā acumirklī viņa atminējās, ko pirmiņ sacīja ārsts. Skaļi, saprotami ikkatrs viņa vārds skanēja atmiņā. Skaidri viņa redzēja ārsta uztraukto seju un žestus un saprata to, ko pirmiņ tikai nojauda.

Pirmiņ sirdi plosīja sāpes tikai par to, ka viņas bērns miris, par to, ka viņai nekad vairs nebūs bērna. Tagad šīs sāpes palikušas svešākas un tāļākas. Vēl reiz spēji un skaļi pamodies dzīvības instinkts dzina izbaiļu šermuļus pār viņas augumu.

Vai tad patiešām jānosmok? Vai nevienas izejas nebij no šīs posta alas?

Stīviem, nežēlīgiem pirkstiem viņa rāva uzvalku vaļā — dažā vietā nospraukšķēja, daža plīsa. Gabalu pēc gabala norāva un pameta zemē. Cieši pielīda klāt nelielam sienas spogulim un neprātīgam, stulbām acīm ilgi skatījās.

Un kaut ari no pirmā acu uzmetiena redzēja, taču īsti ieskatījās un sāka saprast tikai pēc laba brīža.

Skelets — salīdzinot ar to, kāda viņa agrāk bij. Asi izliekti kauli, zilgani cīpslotu ādu pārvilkti. Sausas, ļoganas kājas, tievas, plakanas rokas asiem elkoņiem un gaŗiem pirkstiem. Tukšas, noļukušas krūtis, kakls zilām dzīslām un dziļš iedobums starp kaklu un krūtīm.

Bet tas nebij tas, ko Elza skatījās. Tikai vienu vietu viņa redzēja ... To, kur ap kaklu it kā vaiņagā liecās lielākas un mazākas sarkanas pūtes baltiem galiem un uz abām pusēm noslēpās padusēs ... Tas bij...

Acis iegrima vēl dziļāk zilajos dobuļos un šausmīgi iezvērojās. Zobi šņirkstēdami sagriezās. Krūtīs elpa saspiedās un tikai pēc laba brīža izlauzās izmisušā, īsi aprautā dzīvnieciskā brēcienā... Tā sarkanā strīpa viņu žņaudza nost. Kā čūska tā savilkās arvienu ciešāk ...

Acumirkļa ārprātā viņa abām rokām ķēra gar kaklu, grāba, gribēja noraut, nomest, samīt... Kaulainie pirksti nogrābstīja tukšu gaisu, nagi aizķēra nelīdzenu ādu — drusku iesāpējās ... Sarkanā vaiņagā iešņīpājās tumšas strīpas — viss palika tumšāks un uztūka resnāks, izspiedās divas prāvākas, viena mazāka asiņu lāse un šaurām sloksnītēm notecēja pāri asi izceltiem priekšplecu kauliem ...

Elza aizsedza seju rokām, īkšķa cietos apaļumus spieda acu dobuļos ar tādu spēku un nesaudzību, ka tur mīksti nogurkstēja. Un kad viņa atkal stāvēja nolaistām rokām un sakņupušu augumu, vēl labu laiku nekā nevarēja saredzēt cauri sarkanai miglai.

Tas bij... Visas asinis riebīgas slimības dīgļu pilnas. Visos miesas audos graužas nenonāvējami nikni inzekti. Ikkatra šūniņa sīvas ģifts pilna. Drīz sasūksies mugurkaula un galvas smadzenēs... ārprāts, lēna, neizbēgama nāve ...

Nāves izbailes un izmisums ar neredzamu, kaulaini-aukstu roku viņai žņaudza kaklu ciet. Durstošas tirpoņas skrēja pa visām dzīslām. Viņai likās, ka viņa krīt, ka viss riņķī apkārt ļogas, nejauki, skurbinoši griežas, sajūk un izplūst. Nāve viņai pazibsnīja apziņā.

Bet pārgāja. Tikai acumirkļa nevarība bijusi. Kājas atkal samanīja grīdu, acis noskaidrojās. Kalsnējs, nodzeltējis sievietes tēls svešādām acīm no spoguļa raudzījās viņā. Neizturāms, šausmains skats ... Elza ķēra nomesto apģērba gabalu. Noliekties bij viegli: likās, kāds grūstu, mugura gņūza. Bet gŗūti nācās atkal stāvu atliekties. Ikkatrs loceklis kā par sevi atraisīts, neviens nepabalstīja otru un visi kopā ļima atpakaļ. Un tomēr drēbes tik vārīgi sajūtami, vēsi-lipīgi skārās klāt, likās rupji asas un smagas. Acis nenogriežas no vienas vietas: kur sarkanais vaiņags liecās kaklam apkārt un abiem galiem paslēpās padusēs ...

Izspūrušiem matiem, nekārtīgi aizpogātu jaku, grīļojošām kājām viņa stāvēja turpat. Galīgi novārgusi un nogurusi, savu nelaimi pilnīgi apzinādamās. Tomēr vēsu, spēcīgu vilni manīja ieplūstam dzīslās. Dvēsele sacēlās uz beidzamo cīņu. Dzīvības instinkts viņā pamodās.

Atmiņā pacēlās pārdzīvoto, skaisto brīžu ēnas. Iedomā tēlojās nedzīvotās dzīves pilnības valdzinošās ainas. Strauja dzīvības dziņa kā uguns iedegās asinīs, kā rīta vējš šalca ausīs, kā āmurs pret tērauda plati skanēja ātros sirdspukstienos.

Dzīvot! ... rokas sažņaudzās dūrēs, tā kā nagi spiedās delnā. Dzīvot! ... zobi ņirkstēdami sagriezās.

Kā vētras trenkāts putns, viņas doma kūleņoja un pērās smagā brūnā miglā. Vēl bij izeja no šī posta. Kaut kur bij, tikai jāatrod... vajadzēja būt.

Neviļus Elza pameta acis pa logu. Ārā līņāja, kā pirmiņ. Viņā pusē, „Pakrēšļa" logā paņirbēja tā kā Grīna kailā galva... Kas viņai gar to daļas! Tagad viņai kas svarīgāks.

Aizgāja un nosēdās atkal uz kušetes. Pa vecam paradumam atspieda elkoņus uz ceļgaliem, plaukstām apņēma galvu un domāja. Pa vecam griba stipra, saprātīga, nepārsteidzīga un neatlaidīga.

Istabā jau stipri manāma krēsla. Stūŗos sienu lauztās līnijas un tapešu raibumi saplūda kopā un izveidojās savādā pelēkā pusapaļumā. Garaiņi pie griestiem sabiezējuši, rāmi un vienaldzīgi nostiepušies, palikuši gandrīz melni, kā pa ilgiem gadiem noputējis zirnekļu audums. Kā briesmu stāsts vecā, aizmirstā, pussagruvušā tornī...

Aiz sienas sadzirdamas paklusas valodas un soļi. Iztalēm, no ķēķa, skanēja trauku šķindoņa. Pāra reižu likās, ari āra durvis vērās. No ielas ne mazākais troksnītis nebij sadzirdams; tikai vējš atņemdamies šalca tukšajā spraugā.

Elza nekā neklausījās.

Kaut kur ārā aizdegās ugunis. Sarkana, nemierīga gaismas strīpa caur logu pārskrēja griestiem, drebulīgi pašaudījās, sarāvās un palika kā līdz pusei pastiepts, strups asiņains rādītāja pirksts. No abām pusēm garaiņi mīkstā, lēnā vilnī vēlās tam virsū un izkusa tumša sarkanumā.

Elza neka neredzēja.

Vējš klabināja loga ārpuses skārda apkalumus, un sīkdams līda pa izdilušu rāmju spraugām istabā. Kā atlauzts tauriņa spārns, maigi spurkšķēdams kūlās pret gultas galvgali atplēsts, atlupis tapešu gabaliņš. Istaba bij saltas elpas pilna.

Elza nekā nesajuta.

Tad lejā uz ielas bij sadzirdams troksnis. Varbūt piebrauca, varbūt pienāca pūlis cilvēku. Nu jau uz trepēm... nu zvanīja pie durvīm. Elza klausījās ar vienu ausi. Turēja ciet aizvērto domu pavedienu. Vēl nebij izdomāts, vēl nevarēja atlaisties ...

Savāds troksnis tuvojas viņas durvīm. Pavērās, ienāca — drīzāk ieklupa... Pie durvīm mīņājās, elsa, ņurdēja. Skaidri saredzams nebij nekas.

„Jūs esat ...?" Elza sadzirda balsi, kas likās tāda kā pazīstama. Īstenībā, viņa redzēja ari pa tumsu, zināja kas tur un nebrīnījās. „Aizdedzinat taču uguni!"

Nesteigdamās Elza cēlās, gāja uz galdiņu, bet nesvarīgs un nesteidzams viņai likās tas, ko darīja. Steidzami un bezgala svarīgi bij izdomāt līdz galam sākto domu. Sērkociņš uzliesmoja, lampa aizdegās. Cilindri likdama viņa apdedzināja roku, bet sāpju nesajuta un nesarāvās. Aizdedzinājusi, vēl brīdi sēri lūkojās kur projām, tad tikai pagriezās uz durvīm.

Ja... Brālis tur bij — vienos kankaros, saveltu bārdu, uztūkušu seju, pret sienu lempīgi atzvēlies, piedzēries. Viņu turēja Līcīts — vecāks, vīrišķīgāks kā viņlaik.

Līcīts turēja piedzērušo un īgni skatījās uz Elzu. Viņas redzamā izklaidība un vienaldzība to, laikam, stipri aizskāra. Kas skatos, tas izskanēja ari viņa balsī.

„Nu... kur mēs viņu noguldīsim?"

Elza paskatījās uzmanīgāk un redzēja, ka brālim patiešām acis ciet, ka viņš pusnesamaņā, ka patiešām kur noguldams. Bet ieklausījās viņa laisko, piedzērušos ņurdēšanu, un vecais riebums atkal uzmācās.

„Kur viņu te liksim?... Kādēļ jūs viņu vedat šurp?"

„Vai tad viņš te nedzīvo?"

Elza paraustīja plecus.

„Viena alga," Līcīts dusmīgi teica. „Jūsu brālis, jums par viņu jāzin. Palīdzat aizvilkt līdz tai kušetei."

Bet tā kā Elza nemaz netaisījās nākt, saņēma piedzērušo stingrāk zem rokas un sāka vest. Tikai pašās beigās Elza aizstājās viņiem ceļā.

„Tur nē! Tad jau labāk gultā ..."

Noguldījis, Līcīts atkāpās, nopurinājās, izvilcis kabatas lakatiņu, slaucījās. Ari viņa sejā redzams, riebums.

„Nesaprotu," viņš runāja, Elzai gaŗāmskatīdamies, „kā jūs viņu tā varat palaist. Pagalam noklīdis, nodzēries. Ar žuļikiem, zagļiem un visādiem huļigāniem vienā miteklī. Negadījies man pieiet, viņš tagad gulētu turpat, kur citi viņa brāļi. Tagad visus ūķus tīra..."

Viņš aprauti iesmējās.

Elza skatījās uz brāli.

„Vai tas nav viena alga, kur guļ?" viņa domīgi sacīja.

Līcīti nepatīkami aizskāra šī sveša, vienaldzīga balss.

„Liekas, jūs nesaprotat manis!" viņš asi iesaucās. „Tagad nav laiks aplamus jokus dzīt. Tagad ir tāds laiks, kad jāuzmanās, ja tīšām negrib ar savu dzīvību spēlēties. Es domāju, to neviens negrib ....

Dzīvot katrs grib..."

Viņš norāva valodu un pirmo reiz gaismā īsti paskatījās uz Elzu. Tā strauji sakustējās, paliecās viņam preti. Viņas pelēkā, kalsnējā seja tā kā atplauka, acis palika žirgtākas.

„Katrs grib — vai nav taisnība!" viņa ātri ierunājās. „Un katram ir tiesība uz dzīvību? Nevienu nedrīkst pamīt zem kājām, neviena dzīvība nav patvarīgi iznīcināma, līdz viņa pati beidzas, nāvē? Vai nav taisnība?"

Līcīts lāgā nesaprata, par ko viņa runā. Tā vien likās, ka viņai kas cits prātā. Viņas sejā atplaiksnījās savāds uztraukums, lielās, nedabiski spodrās acīs laistījās uzmācīgs jautājums. Bet likās, ka ar brāli tam nav nekāda sakara: brāli viņa likās pavisam aizmirsusi.

Spēji atkal pamodās vecais niknums, kas pret šo sievieti viņā visus šos gadus nebij aprimies. Līcīša balss skanēja skarbi un dzeloši.

„Nespējnieki un nīkuļi vienmēr atsaucas uz dzīvības vērtību, uz dzīvības neiznīcināmības likumu. Tā ir vārgulības un nespēka morāle. Spēks iet savu ceļu un pastumj nost to, kas viņam ķeras pie kājām, kas viņu grib aizturēt, aizkavēt, tad ta ir viņa dabiskā nāve."

„Zem spēcīgā kājām..." viņa pusbalsī vientiesīgi atkārtoja. Tad pakratīja galvu. „Tā ir veca gudrība ... Bet viņa neder... viņa nav pilnīga... Zem spēcīgā... Bet ja nespēcīgais samaitā nespēcīgo, ja ļaunais saēd ļauno ..."

„Tad tā ir nīkulības pašiznīcināšanās! Tas ir vienkāršākais līdzeklis, kā sabiedrība atkratās no saviem slimiem elementiem."

Grīdā stīvi raudzīdamās, Elza brīdi dziļi domāja. Tad pakratīja galvu.

„Tas, laikam, ir beigu cēliens. Bet šis slimais elements tak ari reiz bij vesels. Kāpēc viņš palika slims? Kāpēc viņš nokļuva slimā, un ne veselā varā, ja veselais tas stiprākais!"

Līcīts sāka uztraukties. Viņš tagad bij cildenā sajūsmā, un tā necieš pretrunas, neatzīst citas jūsmas. Visam vajag plūst līdzi tai straumei, uz to pašu pusi.

„Ja, veselais vienmēr tas stiprākais!" viņš skaļi atkārtoja. „Un kas pakļūst slimā varā, tas pats nekad nav bijis vesels. Tas ir slims, tikai nav apzinājies savas vājības... Slims ir katrs, kas neapzinās savu stāvokli. Bet ir laikmeti, kad valda spēks un veselība, tad top spēcīgi visi, kas no dzimšanas nav mirēji. Kad atskan, taisnības un patiesības balss, tad sabiedrībā mostas apziņa..."

Elza izklaidīgi, mazliet kā brīnēdamās paskatījās istabā apkārt. Ko viņš runā... Pa daļai viņa saprata. Viņš, laikam, nāca no kādas sapulces. Laikam viņa valoda bij tik atbalss no nesen runātā un pārdzīvotā. Bet kāda daļa viņai gar to! Sveši un tāļi viņai citi — dzīvotāji un mirēji. Tikai savas pašas nelaimi viņa apzinājās, tikai dēļ savas dzīvības uztraucās.

Sievietes kaunu un cilvēcisko lepnumu aizmirsusi, viņa pienāca tuvāk. Platām, kaistošām acīm, kā glābiņa lūgdamās, skatījās Līcītim sejā. Runāja aizgūtnēm, vārdus neapsvērusi, kroplaiņos, saraustītos teikumos samētājusi.

„Es apzinos savu stāvokli... Līcīša kungs ... briesmīga ir šī apziņa... Kāpēc man tas tā... Es vēl neesmu divdesmit piecus gadus veca... Es tikko vēl sāktu dzīvot bet beigas jau! Mans bērns ir pagalam ... man nekad vairs nebūs bērna! Kāpēc?! ... Vai tad es esmu tā lielākā noziedzniece pasaulē? Slima, salauzta... nāvei nolemta..."

Viņš, laikam, zināja viņas nelaimi. Acumirklī tumši piesarka. Acis viņam nejauki iezvērojās. Kā ļauns, nežēlīgs prieks skanēja viņa valodā.

„Ā! Tagad nu jūs atjēdzaties! Bet vai atminaties, Apses kundze — vai atminaties, ko es jums toreiz sacīju. Sargāties, es sacīju, no tādiem bonvivaniem, no tādiem sieviešu mediniekiem. Es visu to jau paredzēju — to katrs varēja paredzēt! Es jūs brīdināju, bet jūs ..."

Viņa palocīja galvu.

„Ja, jūs mani brīdinājāt."

Un ar izmisušam gaidām lūkojās Līcīšam sejā. Acīm, ar visu augumu, gaidās tiecās uz viņu.

Līcīts aizsvila vēl vairāk.

„Bet jūs neklausījāt! Ak ja, jūs jau nevarējāt klausīt! Jūs pieskaņojaties tai stīgai, kas vīrietī skan visstiprāk. Jums ari bij tādi pat nolūki kā Apsēm. Jūs ari gribējāt izdzīvoties!"

„Ja, ja..."

Ar balsi, žestiem un visu augumu viņa steigšus apstiprināja Līcīša sacīto. No vietas nepavirzījās, neatliecās, gaidīja.

Nevaldāmā īgnumā viņš novērsās, bet tūliņ atkal atgriezās.

„Nu, un izdzīvojāties!... Ko tad nu jūs vēl gribat? Toreiz tik pašapzinīgi un gudri zinājāt runāt — ko nu uztraucaties? Viss taču notika pēc jūsu prāta. Manis neklausījāt, bet Apsi. Nu jums ir..."

Viņas pārmērīgā uzmanība un gaidas nu sāka atslābt. Seja kā sakrita, palika pelēka un neglīta. Acis pamazām dzisa. Laikam viņa nojauta, ka te ne palīdzības, ne skaidrības nebūs.

„Ja, bet kāpēc...? Jums toreiz bij taisnība; ar jums es būtu laimīgāka. Jūs bijāt vesels un stiprs. Ja... jūs bijāt tas stiprākais — sakat, kāpēc es pakļuvu viņa, ne jūsu varā?"

Viņš iesmejas sažņaugtu smieklu, bet smiekliem cauri skanēja kas cits.

„Jūs man prasat? Ko tad es zinu? Paprasat pati sev. Jūs tak pati izvēlējāties nelaimi — laime jums nepatikās. Jūs tak pati tā gribējāt!"

„Pati, ja... Bet kāpēc es tā gribēju! Kāpēc man bij jāgrib!"

Viņa jau vairs neskatījās uz Līcīti, negaidīja atbildes, ne izskaidrojuma. Aizsedza seju rokām, sagrīļojās, saklupa uz divana. Notrusējušu matu pinkas nokārās uz zemi pierei pāri. Asie pleci redzami raustījās zem iznēsātās brūnās jakiņas.

Līcīts gribēja vēl ko sacīt. Acumirklī viņš nezināja ko atbildēt uz Elzas pēdējo jautājumu. Manīja ari, ka ne viņam, bet kur gaŗām, tālienē, tas mērķēts. Juta, ka Elza nav sagaidījusi no viņa to, ko gaidīja — sajutās aizskarts savā paštaisnībā un lepnumā. Katrā ziņā gribēja atbildēt, izskaidrot — kā ar cirvi atsist katru taisnošanās mēģinājumu. Sāka ko runāt, bet pats lāgā nesaprata. Piepeši sajuta savu nespēku un apklusa smagā kaunā un žēlumā.

Brīdi viņš cīnījās pats ar sevi, bet nespēja un padevās. Salūza visus šos gadus saldētais naida ledus, karsta straume pārplūda krastus. Pats nemanīja, kā bij nokļuvis pie Elzas.

„Apses kundze... Elza!" viņš pieliecies čukstēja. Kā glāstīdams, kā sildīdams abas rokas uzlika viņas pleciem.

Pa pirkstu starpām viņa paskatījās, sarāvās un atžilba no viņa kūstoši-glāstošā, maigā skata. Divas spodras asaras viņam slīdēja pār vaigiem. Viņu dzēla šīs asaras un šis maigums. Nejauks izsmiekls viņas nelaimē ...

Viņa atņēma rokas no sejas un atrāvās pati.

„Nost! Ko jūs darāt! ... Ejat prom!"

Niknā riebumā vienu pēc otras nogrūda viņa rokas. Atvirzījās tālāk uz kušetes viņējo galu. Arvienu dziļāk ieskatījās viņam acīs un viņas sejai pārlaidās izmisuma un riebuma pilns smīns.

„Sargat savas rokas... Sargāties! Es esmu lipīgas slimības apsēsta..."

Viņam no šīs balss pārskrēja šermuļi. Viņš stāvēja pa gabaliņu, nevarēja ne acu no viņas nogriezt un raudāja.

Bet viņa to bij jau aizmirsusi. Tā, it kā kad tā te vairs nemaz nebūtu istabā. Ko viņa kāroja, ko viņai tagad vajadzēja, bij uzliesmojis un apdzisis kā vārgs uguntiņš vējā.

Atkal tumsa, asas sāpes, izmisuma alkas pēc skaidrības un dzīves. Smagāk un smagāk tās sagulās virsū.

Visu laiku kur attāļāk vērās durvis. Blakus istabā un koridorā čīkstēja steidzīgi soļi.

Brīdi bij klusums, tad atkal nodārdēja āra durvis un atkal koridorā čīkstēja soļi. Pazīstami soļi.

Elza pacēla galvu. Līcīts stāvēja ka stāvējis.

„Ko jūs gaidāt? Ejat!" viņa tam uzsauca un klausījās. Pati nesaprata, kādēļ tik vērīgi klausījās vīra soļus un ko gaidīja.

Un kad Līcīts, neatsveicinājies apgriezās un izgāja, viņa tikpat vērīgi klausījās vīra ļempīgo balsi un gribēja saklausīt nezin ko.

Apse ienāca ātriem, nevienādiem soļiem. Elza tūliņ redzēja, ka viņš piedzēries. Seja viņam bija bāla, novājojusi un nodzeltējusi. Melnā bārda šķidra un sapinkojusies. Galvā apaļa platmalīte, mugurā jauns moderns mētelis, rokās gaišdzelteni ādas cimdi un spieķis ar niķelētu turekli. Bet uz apakšu rēgojās laukā nodriskātas bikses un izblīdušas, dubļiem sabristas kamašas.

Vēl durvīs viņš saskatīja sievu. Panāca tuvu, apstājās un pūlējās nostāvēt mierīgi. Gribēja izrādīties laipns, pieklājīgs un galants. Savādi bij noskatīties, kā senā jaunības laika smalkās manieres jaucās ar profesionela dzērāja un sliņķa huļigana kustībām.

„Tas tur... bij Līcīts?" Bārdā smaidīdams viņš pameta galvu atpakaļ uz durvīm.

„Ja, bij."

Elza skatījās vīram seja un klausījās viņa balsī.

Redzēja un dzirdēja un saprata - bet tomēr skatījās un klausījās gaŗām, kur tālienē.

„Nu — ko šis?"

Viņa klausījās, gaidīja un uztraucās atkal. Varbūt viņš sacīs ... Pasacīs vienu vārdu, un viss būs skaidrs un saprotams. Zinās, kāpēc šī nelaime, un ar to atraisīsies un tiks brīva. Balta uguns aizdegsies tumsā, viņa atkal redzēs ceļu un sajutīs dzīvības prieku ... Dzīvot...!

Kad viņa neatbildēja, Apse piedodoši palocīja galvu.

„Vecs kavaliers..." Un pasmējās glupju smieklu.

Viņai iesāpējās asāk. Bet ātri pārskrēja un aizmirsās. Viņa skatījās un gaidīja.

Apse nez' kā pagriezās uz otru pusi un ieraudzīja Pūpolu gultā. Sakustējās, paskatījās vēl reiz un iesmējās skaļāk.

„Palūk! Tur ar' viens! ... Kas tad tev šodien par viesībām — ko? Brāļa jaunskungs ..."

Piegāja, pieliecās, paskatījās gulētājam sejā, no visa spēka ieknieba rokā, atliecās un iesmējās vēl skaļāk.

Elza ar' pirmo reizi vērīgāki paskatījās uz gulētāju.

Blandoņa tīps. Novalkātos garos, līdz augšai aizpogātos apaļstūru svārkos tērptais augums iešķērsu gultā iezvēlies. Kreisā kāja ar visu dubļaino tupeli gultā, labā ar ceļgalā izplēstām biksēm izliekusies pār malu. Pelēku, mezglā sasietu lakatiņu aptītais kakls pagalvja augšup saliekts. Nobālējusē, sagumzītā platmalīte nobrukusi uz acīm. Piere un acis nemaz nebij redzamas. Seja uztūkusi, nozilējusi. Bārda netīra, savēlusies un sapinkājusies. Mute pusviru. Caur slapjajām ūsām rēgojās divi lieli dzelteni zobi un vidū tiem trešā izlūzušā zoba melna sprauga. Šī mute ar diviem lieliem dzelteniem zobiem un izlūzušā zoba melno spraugu it kā smaidīja veco, nevarīgo, žēli-idiotisko smaidu.

„Celies nu, dēls!" Apse parāva aiz ūsām, tā ka galva sagriezās vēl vairāk; un cepure nojūma līdz pat degunam. Zods atspiedās pret krūtīm, mute aizvērās un nesmaidīja vairs. Dzērāja augums bij šļaugans un slābs, bez sajūtas un spēka.

Elza vairs neskatījās brālī, bet uz vīru. Skatījās un gaidīja.

„Es tik' par to brīnos, kur viņš vēl rauj, ar ko piedzerties." Apse nosmējās un atgriezās. Pamanīja Elzas savādo, uzmācīgo skatu un palika nemierīgāks. Pienāca tuvāk un nostājās, krūtis izliecis.

„Redzi..." Piedūra pirkstus sev pie krūtīm. „Kā man stāv šis mētelis — a?"

„Labi," viņa atteica un skatījās tikai viņam sejā.

„Zināms, labi!" Viņš atkal novērsās. „Tāpēc ari maksā četrdesmit piecus rubļus... Kas tas ir — četrdesmit pieci rubļi! Domā, man naudas nav!?"

Viņš grūda roku mēteļa kabatā, izgrāba sauju sudraba rubļu, uzbēra uz galda. Grāba otru otrā kabatā, izbēra uz galda sauju sīkas sudraba naudas un dažus vaŗa gabalus. Cimdā tērptā roka nejēdza stingri saturēt: pāris gabalu izbira zemē un skanēdami ripoja pa grīdu.

Apse ta ka noliecas uzcelt, bet tad piepeši, kā grūsts, atslējās, niknām acīm pavērās sievā.

„Na... ko tu tā glūni? Ko tu glūni un nerunā... Ak, tu domā, es nekas vairs neesmu, es dzērājs esmu, vazaņķis, dienas zaglis... Tu domā! Vai man naudas nav! ... Ko tu vēlies: zīda kleiti, jaunu cepuri — es tev visu varu nopirkt... Visu, ko tik' tu vien vēlies ..."

Bet tad, atģidies, aprāva valodu, apklusa un sāka klausīties uz kaimiņu istabas durvīm.

„Cst!" viņš klusināja, it kā viņa visu laiku runājusi. „Tā kā tur tiem neviena vārda... it nekā! Saproti — a?"

Elza vairs negaidīja nekā. Skatījās sāņus, vīram gaŗām.

„Tu esi — —" viņa skaļi iesāka, bet aiz riebuma nepabeidza.

„Cst!" viņš dusmas šņāca. „Ko tu bļauj kā traka! Klusu, es teicu... Kas es esmu — a?"

Viņa skatījās sāņus, tomēr redzēja viņa seju, kas līda klāt. Redzēja dzērumā iekarsušās acis un dusmās sašķiebtu muti, no kuŗas nāca stipra alkohola smaka.

„Kas es esmu?"

„Tu esi — —" viņa atkal nepabeidza. Nevarēja izrunāt to vārdu. Mutē bij tāda garša, kā kad tārpu, vai ko citu vēl riebīgāku pārkodusi. Ap mēli salipa glumas siekalas.

Viņa skaļi izspļāva.

Viņš gluži aizrijās, palika zaļgans no dusmām.

„A—ā!" viņš, atliecies, gaŗi novilka. „Spļaudies ... Tu iedrošinies, maita gatavā ..."

Viņš smagi iesita tai. Taču dzērumā nedrošā roka trāpīja vairāk kaklu, nekā vaigu. Sita vēl. Viņa instinktivi lieca galvu, vairīdamās no sitiena. Nevarēdams labi trāpīt, viņš palika vēl niknāks.

„Es tevi nožņaugšu, slampa!"

Pāri galvai viņš saķēra viras notrusējušo matu pīni pakausī un uzrāva viņu kājās. Palaida matus, atkāpās drusku, apskatījās istabā. Atkal pamanīja Pūpolu gultā.

„Lops!" gaŗāmejot iespēra tam pa nokārto kāju. Cita neredzēdams, paķēra no spoguļa galdiņa birsti, to sažņaudzis, gaisā kratīdams, grīļodamies, zobus griezdams nāca atpakaļ.

Divus soļus atstatu palika stāvot, naida pilnām acīm urbās sievā, it kā pārlikdams, kā to labāk spīdzināt.

„Lūdzies!" viņš ieķērcās un sasita kājas uz grīdas. „Lūdzies, maita ...! Nositīšu!"

Bez bailēm, bez uztraukuma, bez sevišķas intereses viņa paskatījās dzēruma trakajā cilvēkā un novērsās atkal. Tā, ka viņai gar to nebūtu daļas. It kā jau neskaitāmas reizes nebūtu izbaudījusi varmākas sitienus un spīdzinājumus. It kā viņai būtu nezināms, cik dzīva un apķērīga tādās reizēs viņa zvēriskā fantazija...

Tikai mazliet brīnījās, ka viņš vēl tik ilgi vilcinās.

Tad pamanīja, ka roka ar birsti viņam noslīgst uz leju, ka viņš paliek nemierīgs - kā zvērs, kam taisās atņemt laupījumu. Tā klaiņošo skatu pamudināta, ari viņa pagrieza galvu.

Kaimiņu istabas durvis bij pavērušās. Plata, kaulaiņa roka turēja durvju malu. Spraugā paliekusies galva ar krūzotiem melniem matiem, melnam acīm, melnām uzacīm un vispār melnigsnēju, dusmīgi-gludu, neglītu seju.

Parādījās otra, tāda pat kaulaiņa, plata roka; strups pirksts draudēdams kratījās pret Apsi.

„Neaiztiekat!" svešā valodā skanēja zema, klusa balss. „Neaiztiekat!"

Savādi kategoriski, savu spēku apzinoši, pretrunu jau iepriekš atraidoši skanēja šī balss. Savāds, acumirklī neizprotams, bet pilnīgi sajūtams uzsvars bij it sevišķi šī viena vārda atkārtojumā.

Apsēm mute papletās un aizvērās. Viņš atgriezās no sievas un pagriezās pret traucētāju kaimiņu.

„A-ā ..." viņš gaŗi nostiepa. Un viņa balsī augošs niknums dzirdami cīnījās ar slepenām bailēm. Un tad viens teikums gūstīja otru. „Ko jūs gribat? Kas jums daļas? Kā jūs drīkstat!"

Strupais pirksts paslēpās un padraudēja atkal.

„Neaiztiekat. Jūs tak esat cilvēks, vai ne? Mazākais izskata pēc. Ejat labāk. Vai jūs neredzat, ka jūsu sievai vajaga ārsta."

Ar visām bailēm dzērāja jūtelību tomēr rupji aizskāra melnā cilvēka nekautrīgā uzstāšanās.

„Kas jums daļas? Kas jūs te aicinājis? Kā jūs... kā jūs iedrošināties ielauzties cita dzīvoklī – a?"

Viņš lēnītiņām tā kā virzījās uz kaimiņa pusi.

„Nebļaujat!" tas laipni atgādināja. Taču pamazām iezvērojās melnās acis aiz garajām skropstēm. Durvis atvērās pavisam vaļā, istabā parādījās pazems, plecīgs jaunekļa augums.

Šis augums nebij saslējies izaicinošā pozā, taču pašapzināts spēks izteicās vienkāršos, neveiklos kustienos.

Kā katru varmāku, Apsi redzami arvienu vairāk sāka mākt instinktivas, gļēvulīgas bailes. Taču sievas acīs viņš ne par ko negribēja tikt pazemots. Draudoši izslējās.

„Arā — jeb es...!" viņš brēca, gluži sarkans no dusmām. Bet balss tomēr neskanēja tik cieti un draudoši, kā bij domāts.

Kaimiņš ari tāpat pastiepa roku.

„Ārā — jeb es ..."

Apse instinktivi sarāvās un piemiedza acis, itin kā jau sajustu dzelzu pirkstus pie sava kakla. Saslējās, paskatījās vēl reiz ciešāki melnajās, degošās acīs, un sāka virzīties uz durvju pusi.

Līdz durvīm virzījās iesāņus un lēnām, acis no uzbrucēja nenovērzdams. Bet turekli sataustījis, pēkšņi atrāva durvis un izmetās koridorā. Aizcirta durvis, taču tūliņ vēra atkal vaļā un gribēja tā kā nākt atpakaļ.

Sarkans, gluži bez elpas grābstījās pa mēteļa iekšējām kabatām.

„Es tevi... es tevi nošaušu! Anarchists! Zaglis!"

Melnais jauneklis pēkšņi paspēra lielu soli. Durvis aizkrita atkal. Atvērās un aizkrita trepju gala durvis, brīdi vēlāk noblākšēja lejā.

Elza stāvēja, kur stāvējusi.

„Sargaties," viņa sacīja. „Viņš jūs nodos. Un no tā sargaties, kas te pirmāk bij."

„Tas..." jaunais cilvēks roku galvai pārlaizdams un ar žestiem izrādīja ko gludu, glumu. „To mēs pazīstam. Tas ir slīpēts. Šitas vēl tikai iesācējs."

Un piepeši viņa sajuta atkal, ka viss tas viņai tāļš un vienaldzīgs. Sadzirda savu izmisuma balsi. Cieši pavērās atkal tajā cilvēkā, kas bij viņai priekšā. Atkal ar visu būtni tiecās uz to. Varbūt, tas viņu glābs ...

Jaunais cilvēks jau bija pie savam durvīm.

„Paldies par brīdinājumu," — viņš pavīpsnāja — „bet zinam jau paši. Izkravājamies — es, laikam, viens pats vairs tikai esmu atlicis, bet ar' tūliņ aiziešu.

Mariannas kundzei pagaidām nekā nesakāt: viņa tāda runīga dāma... Īstenībā gan mums nav daudz ko sargāties ... Tagad varas pārsvars sliecas uz mūsu pusi. Tagad masā spēks — un mēs esam tikai daļa no tā. Aiz mums stāv simti tūkstoši... Lai piesargās tie, kas ložņā pa koridoriem un glūn pa slepeniem logiem. Es ... es personīgi nepiekrītu tam mīkstulīgajam humanismam, kas viscaur paralizē masas pašdarbību un neļauj nodibināties cietai pašapziņai. Bet esmu pārliecināts, ka ilgi tā neies, bez aktivas darbības ari še neiztiks, kā nekur nav iztikuši. Romantiskai jūsmai jābeidzas un jāsāk kustēties reālai varai... Un tas glumais būs viens... Es neesmu varmācības piekritējs, bet slimais sabiedriskais elements ir jānobīda malā. Augonis jāizgriež ar asu nazi..."

Elza saprata tikai beidzamos teikumus. Ko šis jauneklis te atkal runāja? Vai viņa to pašu šovakar jau reiz nebij dzirdējusi? Vai visu dienu ... vai veselu mūžību tas viņai jau neskanēja ausīs? Vai riņķī apkārt viss gaiss drūmi neskanēja šo briesmīgo, nežēlīgo spriedumu par viņu? Vai tad nekur nebij glābiņa? ... Kāpēc ...?

„Kāpēc?" viņa tikko dzirdami aizkunkstējās un izmisušiem skatiem tā kā pielipa viņa sejai.

Jaunais cilvēks atrāva roku no durvju kliņķa. Izzuda greizsirdīgais un nežēlīgais no viņa sejas un kustībām. Līdzjūtīgi, mīļi viņš skatījās uz nelaimīgo, slimo sievu.

„Jums, kundze, jāiet gulēt," viņš teica jocīgi rupjā, maiguma nepieradušā balsī. Un kad nebij manāms, ka viņa dzirdējusi un sapratusi, viņš atkārtoja: „Jums katrā ziņā jāiet gulēt."

Un dīvaiņi sakustējās un panāca nost no durvīm. Bij redzams, cik grūta un neparasta viņam šitāda situācija. Plaša, dziļi idejiska, sabiedriska naida un mīlestības pieradušu viņu apmulsināja šī nejaušā, cilvēciski tuvā, mazā līdzcietība pret vienkāršu, nenozīmīgu, slimu, varmākas vīra vārdzinātu sievu. Viņš pa daļai skaitās, domās sauca sevi par gļēvuli, ar varu gribēja izrauties, aiziet, bet sajuta, ka neaizies. Viņš nevarēja šo vārgo radījumu tā pamest.

Bet viņa, kā hipnoze, platam acīm skatījās viņa un gaidīja.

„Jūs esat slima..." viņš murmināja. „Vai neapgādāt ārstu? ... Tagad gan būs gŗūti sadabūt... Vai, varbūt, jūs gribat ēst?"

Viņa dzirdēja, ka viņš runā. Bet tur nebij tā, kā viņa alka, tāpēc nesaprata. Tikai tumša skaņa aizskāra viņas dzirdi.

Jaunais cilvēks strauji sakustējās.

„Nē — tā jūs nevar atstāt. Jūs esat pavisam slima. Tā es jūs neatstāšu ... Būt' bijis kāds cilvēks ... Mariannas kundze — — ko Mariannas kundze ... Bet jūsu vīrs atkal pārnāks. Viņš jūs nositīs..."

„Nositīs..." viņa, kā atbalss, vienaldzīgi atkārtoja.

Tādi ka šermuļi viņam pārskrēja no šīs balss un no neprātīgā, neatlaidīgā, uzmācīgā skata.

Lejā, uz ielas, bij dzirdams raksturīgais pūļa troksnis. Jaunais cilvēks atģidās, izvilka pulksteni un paskatījās tajā. Palika redzami nepacietīgāks.

„Man nu jāiet," viņš teica. „Ne minūtes vairs nevaru kavēties. Nu, ko jūs domājat? Ko lai es jums...?"

„Ņemat mani līdzi..." viņa kā ar pūlēm klusu atbildēja.

Viņš, pārsteigts, sarāva melnos uzačus.

„Bet vai tad jūs varēsat... Vai jūs varēsat paiet? Jūs esat slima. Paliksat vēl slimāka. Liekaties labāk gultā."

„Ņemat mani līdzi..." viņa atkārtoja, kā nekā starpā nedzirdējusi.

Viņš atmeta ar roku.

„Tāļu ko iet... Un šitādā laikā! Jūs nespēsat, paliksat uz ielas."

„Uz ielas?" viņa ka nesapratusi, ka ko citu domādama, sacīja. „Ņemat mani līdzi..."

Pa daļai dziļas līdzcietības kustināts, pa daļai vairīdamies no viņas neizturamajam acīm, viņš strauji apgriezās.

„Vienalga... Nākat ar'. Saģērbjaties."

Viņš nozuda aiz durvīm un tūliņ parādījās atkal. Tikai melnu platmali bij uzlicies un paņēmis spieķi. Elza vilka mēteli, skatījās uz viņa plānajiem svārciņiem, klausījās, kā vējš ārā svilpa un klaudzināja, domāja ko — pati nezināja ko un nekā nesacīja.

Savādu, paslepenu smīnu sejā, jaunais cilvēks aiztaisīja izejas durvis.

„Mariannas kundzei nesakat — viņa tāda pļāpīga dāma..." Sāka viegli, steidzīgi kāpt pa trepēm lejā. Kāpa un pusbalsī ko runāja. Tikai pa vārdam varēja sadzirdēt. „Galu galā... viena alga...

Lai viņa ziņo ... Nemeklēs... Drīz vairs nebūs, kas meklē .. "

Elza kāpa nopakaļus, acu nenovērsa no plecīgā, drusku sakumpušā auguma. Ar ārkārtīgu uzmanību klausījās viņa dudināšanā. Kad tikai dzirdētu visu, ko viņš saka... Ar katru acumirkli vairāk nostiprinājās pārliecība, ka viņš to glābs. Sacīs vārdu, un viņa sapratīs. Un līdz ko sapratīs un zinās, būs brīva un vesela...

Elza kāpa nopakaļus. Kādi lieli trepēm šovakar kāpieni! No kāda liela augstuma kāja ikreiz ļengani nokrīt lejā! Cieti atsitās, un ikreiz kur iekšās, viduklī, dūrās asa, sarūsējusi nagla un mīkstu, lielu kamolu dzina augstāk uz krūtīm. Elpot grūti, dvaša spiedās kaklā, sauss, mēms kāss, asu, brīžam kutinošu, brīžam skrāpējošu nagu kasīja rīkles galā... Zābaku nemaz nemanīja kājās. Pelēkie cementa kluči stipri spieda pēdas. Pirksti bij notirpuši, papēži sāpēja. Ceļgali bez spēka un ļengani, augums ar savu šāvakara milzīgo svaru tos salieca uz katras pakāpes, pats uz katra soļa svērās uz priekšu. Roka slīdēja pa nogludināto margu kārti, bet saturēt nejaudāja.

Kur bezgala gaŗas trepes šovakar ... Lomu galos, stūrī, augstu pie sienas, nemierīgi plīvodamas dega staraiņas gāzes plāksnes. Tuvāku ugunij līdz pusei brūnas krāsotas koridora sienas bij gaišākas, tāļāku pamazām satumsa gandrīz pavisam melnas — un atkal pamazām palika gaišākas... Un vienmēr ugunij pretējā pusē kustējās gājēju ēnas. Paņirbēja taisni preti, līda klāt, it kā gribētu ielīst atpakaļ ķermenī, no kura cēlušās. Tad piepeši sienas ielūzumam pārlēkušas, pār margu treliņiem un cementa klučiem lēkādamas, kā ārprātīgas nogāzās stāvu bezdibenī. Bet tuvojošās, nākošās uguns bīdamās, raustīdamās un negribēdamas izkāpa atpakaļ, nostājās, palika aiz muguras un klusiņām līda nopakaļus...

Nejēdzīga, lēna, apnīkstoša deja!

Ko viņas te lēkāja, pinās un kavēja! Elza manīja, ka netika savam biedram līdzi, ka arvienu vairāk palika atpakaļ. Viņai bij bail — piere norasoja aukstiem sviedriem. Viņa to vairs nevarēja lāgā saredzēt, lāgiem nevarēja vairs atšķirt, kur viņš pats, kur viņa ēna, reizēm viņš ar savu ēnu kā saķērās, kā cīnījās ... Viņa gribēja kliegt, bet cieti, kaulaiņi pirksti bij saspieduši rīkli.

Āra durvis pavēris, jaunais cilvēks atskatījās. Un pamanīja, ka viņa biedrene palikusi tāļu iepakaļ, ka tā kāp turēdamās un grīļodamās.

Viņš bažīgi palūkojās durvju spraugā, pa kuru guldzieniem spiedās iekšā vējš ar lietu. Pagriezās nācējai preti.

„Vai jūs spesat aiziet?" viņš atkal prasīja.

Bet viņai seja ieskatījies, negaidīja atbildes, izlaida viņu ārā un izgāja pats.

Ārā vējš bij pieņēmies. Lietus lija rupjām, smagām lāsēm. Krita uz sienām, uz ielas akmeņiem, sašķīda un piesala. Visa iela plāna, slidena ledus pārklāta.

Elza gribēja pakrist pirmajā solī. Jaunais cilvēks tikko paguva to saķert zem rokas. Un kā saņēma, tā vaļā vairs nelaida. Neveikli turēdams gāja tai blakus, spēra rūpīgus nemākuļa soļus, velti mēģināja ieturēties vienādā ritmā ar savu vedamo.

Spēcīgas rokas atbalstīta, Elza tūliņ sajutās vieglāki un drošāki. Ne vējš vairs likās tik liels, ne iela tik slidena. Pat siltāk tika. Pāri sīkiem, visā augumā sajūtamiem drebuļiem manīja kā siltu vēsmu mīksti plūstam. Viņa neskatījās uz savu pavadoni, taču ar visu būtni sajuta to sev blakām. Vēl vienmēr gaidīja, bet ari gaidas bij rāmākas, bez trīsošā nervu sastringuma. Sāpes kā izdalījušās pa visiem locekļiem un nebij tik asi sajūtamas vienā vietā.

Iela ļaužu tukša, plīvošu petrolejas liesmu vāji apgaismota. Kā ko meklēdams, kā ko dzīdams, luktuŗu stiklus aizgrabinādams, skārda izkārtnes paraustīdams, vējš guldzieniem skrēja pa tukšo spraugu. Un kad palūkojās šajā spraugā uz priekšu, tad varēja redzēt, ka viss gaiss pilns bālgani-sarkana, kūpoša mikluma, lielu, paretu lietus lāšu šķībeniski strīpots.

Piepeši Elza atģidās, apstājās, izrāvās.

„Laižat!" viņa iesaucas. „Neaizskaŗat mani!"

Jaunais cilvēks tomēr no abam pusēm pie pleciem saturēja viņu.

„Neaušojaties. Viena uz kājām nevarat nostāvēt. Kas jums prātā?"

„Es iešu viena pati..." viņa, nolaizdamās, teica.

Bet viņš vairs neklausījās. Kā pirmāk, saņēma zem rokas un veda.

Ārēji viņa nepretojās, bet toties vairāk iekšķīgi.

„Es esmu slima..." viņa iesāka, bet nevarēja dabūt pār lūpām to, ko gribēja viņam sacīt.

„Ja, slima jūs esat, to es zinu."

Nē ... Viņa nevarēja! Nebij spēka sacīt, ka viņai lipīga slimība, ka viņai sarkans izsitumu vaiņags ap kaklu, ka baidās ari viņu aplaist... Likās, tad būtu beigas ... Viņš to atgrūstu kā riebīgu, netīru kustoni un aizbēgtu. Skriedams sargātos kāju viņai piedurt un notraipīt... Un viņa pakristu, saļimtu ... sarkanā strīpa savilktos ap kaklu un nožņaugtu ... Un vējš ar lietu pamazām pārvilktu viņas miesu ar plānu ledus kārtu — tāpat kā šos dubļainos, kājām mītos akmeņus...

Bailes viņa spiedās cieši klāt savam pavadonim.

Lādēja pati sevi, tomēr turējās pie viņa. Zobiem, nagiem turētos, ja to ar varu gribētu atraut.

Lāsts... neizprotams, netaisns, necilvēcīgs! Vīriešu samaitāta, nobeigta, līdz matu galiem pilna vīriešu riebuma, viņa tomēr turējās pie vīrieša. Viņai bij jāturās, viņa nevarēja... Miesas vārgums viņu guldīja uz vīrieša rokas, un iekšienē, dziļāki aiz riebuma un pāri tam viņa tomēr izmanīja kā slepenu, nepārvaramu un nenovēršamu spēku, kas viņu vilka... kā tauriņu vējā apdauzītiem spārniem velk uz kāru, rijīgu sveces liesmu.

Šis spēks bij stiprāks kā viņas apzinīgā griba. Stiprāks, nekā dziļa dvēseles pazemojuma apziņa, stiprāks kā pusmūža sāpes. Viņa bij kā skaida milzu viļņu varā.

„Kāpēc ..." viņa bezspēcīgi iekšēji nokunkstēja. Asaras nebira, bet tomēr viņa sajuta, ka raud, ka visas iekšas raustās krampīgās raudās.

Viņas pavadonis klusu, kā zem sevis iesmējās.

„Savādi..." viņš sacīja, atkal kā priekš sevis. „Es pirmo reizi mūžā tā eju ar sievieti. Nekad nav gadījies."

Elza it kā atminējās atkal, ko viņa no šī vīrieša gaidīja. Atkal viņai atausa saprata par to, ko viņš runā.

„Nav ... gadījies?" viņa ar mokām izrunāja.

„Nē." Viņš pasmējās atkal. „Ar tādu sievieti, kā jūs, nav gadījies. Man bijušas daudz pazīstamas biedrenes, bet ar tām neiet zem rokas... Tās pavisam citādas. Tās nav vedamas ... Jūs ..."

Viegli, gandrīz jautri viņš aprāva valodu. Tagadējās vedamās salīdzinājums ar biedrenēm viņam, laikam, iznāca jocīgs. Elza varēja just, ka viņš visiem locekļiem ņipri nopurinājās.

„Kāda tad es?" viņa prasīja, un elpu aizturējusi gaidīja atbildes.

Viņš tūliņ neatbildēja.

„Kāda ..." viņš novilka. „Nu, tāda ... slima, nevarīga ..."

Viņa tomēr no balss dzirdēja, ka viņš neizsaka visu, ko domā. Viņas instinkts sacīja, ka pašu svarīgāko viņš noslēpj un patur pie sevis. Un tas, varbūt, ir tas, ko viņa visu šo laiku klausās un gaida...

Vienu viņa tagad skaidri zināja: tikai vīrietis var atbildēt uz viņas dvēseles izmisušo kliedzienu.. Tikai vīrietis izšķirs — dzīvot viņai, vai...

Iegriezās šaurā, garā šķērsieliņā. Elza nesajēdza un nelūkoja, kur gāja. Pie kādiem vārtiem viņas pavadonis apstājās, parunājās ar diviem jauniem cilvēkiem, pēc kam tie pavēra mazus sāņu vārtiņus un ielaida viņus iekšā. Viņi gāja pa stūrainu, dobulainu, dubļainu, gandrīz pavisam tumšu pagalmu. Kādā vietā, pieci soli sāņus, paaugstu, kā likās vienstāva mājeles jumta, spīdēja logs, sarkani puķotu katūna aizkaru aizsegts. Drusku tālāk augšā pār galvu neredzams šņāca koks. Kā slapji pirksti, daži reti zari aizķēra gājēju cepures un sejas.

Pāra desmit soļu viņi gāja pa šauru spraugu, kur nekā nevarēja saredzēt. Bet skaidri sajust varēja, ka vienā pusē un otrā mikli elpo appelējušas mūŗa sienas. No augšas, likās, no neizmērojama augstuma krita retas smagas lāses un paukšķēdamas atsitās apakšā.

Elza instinktivi piespiedās savam pavadonim ciešāk klāt.

Pienāca pie durvīm, virs kurām bālgani spīdēja trīs apgaismotas rūtītes. Pavadonis parunāja atkal, viņus ielaida.

Kāpa pa pustumšām, čīkstošām koka trepēm un dzirdēja, kā pa priekšu viņiem kāpj citi. Iztālēm, pieņemdamās un nokluzdama skanēja iesmakusi vīrieša balss. Savādi skanēja, te skaidri sadzirdama, te soļu trokšņa nomākta.

Elzai tagad bij vieglāk kāpt augšā, nekā pirmiņ lejā. Trepes likās slīpākas, kāpšļi gludāki un mīkstāki. Tumsā, svešās telpās, noslēpumainā gājienā pamodās ziņkārība, un tā uz kādu laiciņu pārmāca kvēlošo nemieru.

Jo augstāk kapa, jo auga ziņkārība. Noslēpumaini, vilinoši, kā no liela tāļuma skanēja vīrieša balss. Varbūt ka te ... Viņa nevarēja sagaidīt, kad trepēm beigas.

Beidzot bij augšā. Trepju galā mazs laukumiņš, cilvēku pilns. Tie mazliet kustējās, mainījās, cits citam sniedzās galvai pāri, bet pūlējās netrokšņot un sadzirdēt tāļo balsi. Taisni preti durvis, vaļā, cilvēku pilnas. Aiz tām patumša istaba, cilvēku pilna. Tāļāk, taisni preti, atkal durvis un aiz tām gaiša istaba, cilvēku pilna, kā piebāzta. No turienes skanēja tālā balss.

Viņi iespraucās pa pirmajām durvīm. Jaunais cilvēks kaut ko sacīja, Elza dzirdēja, bet nesaprata. Pārsteigums un ziņkārība bij aizņēmis viņas uzmanību. Tā kā manīja, ka pavadonis viņu atstāj. lespiedās tuvā brīvā stūrī un platām acīm skatījās.

Stāvēja un sajuta, ka tomēr nav viena. Cilvēks te stāvēja pie cilvēka. Karsts miklums piepildīja zemo telpu. No katra cilvēka bij daļiņa šajā karstā gaisā, un kad tas glaudās gar aprasojušo seju un savēsušiem locekļiem, tad likās, ka tuva mute pūš siltu, sildošu dvašu.

Elzai bij silti un labi. Uz acumirkli viņa aizvēra acis, atspiedās ciešāki pret sienu un tīksmīgi izstaipīja visus locekļus. Gribējās tā palikt, nekā nedomāt, neredzēt un nedzirdēt, sajust tikai apkārtējo cilvēku siltumu, aizmigt... un neatmosties vairs.

Bet nevarēja aizmigt. Tajā pašā acumirklī viņa sajuta, ka te nevar gulēt, ka te kas cits. Kā sīkas, zibīgas adatiņas līdz ar maigo siltumu salīda visos locekļos, ieplūda asinīs, iespiedās smadzenēs, uztrauca visus jūtekļus. Te nevarēja gulēt. Te vajadzēja dzīvot vēl intensivāk, spēcīgāk kā tur ārā.

Elza atvēra acis un skatījās.

Plecs pie pleca, galva pie galvas. Visas sejas pagrieztas uz viņējo istabu, no kurienes nāca gaisma. Priekšā rāma iesarkana gaisma, aiz muguras melnas ēnas... Elza ieskatījās. Viņējā istabā, vaļējām durvim taisni preti, no ceļiem visām galvām pāri, stāvēja cilvēks. Savādi izskatījās. It kā šī pūļa izcelts un saturēts. It kā šūpojās uz šī melnā viļņa... Bet viņš, laikam, stāvēja uz pazema galdiņa, un runājot virzījās pa to no viena gala uz otru. Reizēm viņu visu varēja redzēt. Tad visi skatījās uz viņa bālo, kalsnējo, balsnējām pūkām apaugušo seju. Reizēm viņa galva nozuda aiz durvju augšmalas, tad varēja redzēt tikai apdilušu tužurku dzeltenām pogām un gaŗas, nemierīgas rokas platām plaukstām.

Sākumā Elza nekā nesaprata. Bet kad ieklausījās, tad šo un to varēja saprast. Viņa uzmanīgi klausījās, aizmirsa sevi un savu nelaimi un sajuta, ka neizskaidrojama, svešāda sajūsma cēlās no šīs skaistās, pārliecinošās balss. Tas tur runāja par nabagiem, nospiestiem, sakropļotiem ... gausi nāca vārds pēc vārda — kā smagas asaras lāsoja klusā, cilvēku pilnā telpā. Klusi bij, tikai paretumis kur nošalca gaŗa nopūta, bet neviens nezināja, kuŗš tas, kas nopūtās. Elza uzķēra pa vārdam, uzķēra pa teikumam, un brīnišķi tie likās zīmēti uz viņu un viņas nelaimi. Visa viņas būtne atsaucās uz tiem. Viņas novārdzinātā dvēsele atvērās, kā kukaiņu izgrauzts, vārīgi sakļāvies zieds, un veldzēdama un sāpinādama tur lija silta rasa ...

Viņa stāvēja pret sienu atspiedusies un klusi raudāja.

Balss noklusa. Runātājs nozuda no sava paaugstinājuma. Uz acumirkli izcēlies, tagad piekusa atkal tam vilnim, kas viņu bij izmetis uz augšu. Brīdi varēja redzēt viņa blondo galvu istabas viņējā malā, tad ari tā nozuda. Klausītāji sakustējās, noslaucījās, nokāsējās. Dzīva šalkoņa gāja pa abām istabām.

Tad viņā malā izcēlās cits. Jauneklis darba drēbēs, melnām, sadzītām rokām. Pieres rievās bij manāmi gadiem iedegušies darbnīcas kvēpi. Viņa valodai nebij tā dzejiskā lokanuma, ne maigā, krāsainā skanīguma. Nebij ari to smago prātniecisko skumju, kuŗās tinas ikkatra dzīves iztālēm vērotāja atziņa. Viņš runāja skarbi, īsiem, aprautiem teikumiem. Pa daļai tā kā apstrīdēja iepriekšējo runātāju. Nē ... tas bij kas cits. Viņš tikai turpināja, paplašināja, atdzīvināja. Šī runa attīstījās no pirmās tā, kā zila uguns uzliesmo no trīta fosfora gabaliņa ...

Zila uguns uzliesmoja klausītāju acīs. Salīgojās un tad sakusa vēl ciešāk kopā viss pūlis. Nebij vairs atsevišķa cilvēka, bet viena pati dzīva būtne, sava spēka apziņas, drosmes un dzīves prieka pilna. Tas jauneklis tur bij tikai rīks viņas rokās. Tā bij tikai viņas nevaldāmās sajūsmas izskaņa... Simtām acu nenovērsās no viņa sejas, lūpas kustējās un bez balss runāja līdz.

Dvēseles dziļumā uztraukta, līdzaizrauta Elza klausījās. Un brīnišķi viņai likās, ka viņa līdzīga tiem citiem. Likās, ka ari viņa tikai daļiņa tajā lielajā kopībā, kam priekšā plats ceļš un balta saules tāle. Apklusis nemiers, izmisums un sāpes — viņa dzīvoja jaunu dzīvi.

Sāks no jauna dzīvot — — viņai iešāvās prātā?

Nu tikai sāks ... Aiz muguras nogrima melns mākonis - tā pagātne. Priekšā smaida zeltaiņi-zils debess klajums, kam trīsinādami pāri skrien modri rīta vēji... Nē — jūŗa tā, ziliem līganiem viļņiem. Viņa — vieglā niedru laivā, un ņirkstošā mastā viņai pāri līkst baltas buŗas ...

Elza uztrūkās, izberzēja acis. Vai acis mānīja, vai patiesībā viņējā istabā izcēlusies sieviete un runā. Ja, sieviete! Un tikpat sajūsmināti runā, un par to pašu, ko vīrieši... Tā, it kā viņa nebūtu sieviete starp vīriešiem, bet tiem līdzīga būtne - darba un ideju biedrs un līdzkarotājs...

Elza neklausījās, ko sieviete runā. Pa vecam pētīdama un meklēdama lūkojās apkārt.

Tepat ieblakus, kā viņa, pret sienu atzvēlušies stāvēja jauni vīrieši. Vai viņu acīs negailējās pazīstamā kvēle, lūkojoties uz to jauno, spēcīgo sievieti? Ā — kā viņa pazina un saprata šīs vīriešu acis! Kā sarkani čūskulēni tās apložņāja sievietes augumu ... Bet nē... Te nebij! Vīrietiskās kāres nebij šajās skaidri mirdzošās acīs. Atklātas un tīras tās neskatījās uz sievieti, bet uz uzticamu, mīļu biedri, ar ko dien' dienā kopā strādāts, ar ko atkal rīt ies kopā pie darba.

Nē! Tas nevarēja būt! Viņa neticēja.

Palūkojās uz otru pusi. Sirms, salīcis cilvēks tur patlaban ar īkšķi izberzēja vienu aci. Bet no otras liela spodra asara pa gaŗajām skropstēm slīdēja uz leju... Nē tas tikai tāpēc, ka vecs... Viņa acīm meklēja jaunākos. Un redzēja jaunākas un vecākas sejas, bārdaiņas un gludas, bāli-smalkas, vēja nodedzinātas un kvēpu brūnganas. Bet visas nopietnas un uzmanīgas. Redzēja svētā aizgrābtība mirdzošas acis bet pazīstamo, lipīgo kvēli neredzēja. Uzmācīgo sarkano čūskulēnu te nebij.

Savādi... Apjukusi viņa ko meklēja pūlī.

Nu tikai pamanīja, ka vīrieši un sievietes te stāv juku jukām. Visādas sievietes — jaunas un vecas, glītāki un pavisam vienkārši ģērbtas, fabrikas strādnieces, šuvējas, kalpones, skolnieces ... nepārskatāms pazīstami tipisku sieviešu ņudzeklis. Sievietes stāvēja jukām ar vīriešiem, cieši kopā saspiestas, vai nogurušas un pašas atspiedušās. Bet nekur neviena uzmācīga, nekaunīga skata neredzēja ap viņām ložņājam. Neviena... Te sieviete nebij sieviete, tikai cilvēks starp cilvēkiem. Plecs pie pleca, cilvēks pie cilvēka — tomēr miesisko tuvumu nejuta. Kā aizmirsušies, zemo, dzīvniecisko dabu zem kājām paminuši, vīrietis un sieviete dega svētas sajūsmas ugunī. Miesa palika atpakaļ, tikai dvēseles, kā divi balti baloži, viens otru traukdami, viens otru saukdami cēlās augšup uz zili-mirdzošo zvaigzni...

„Ā ..." Elza gari atvilka elpu, atspieda pakausi pret sienu, aizvēra acis. Cik viegli, cik tīri — cik neizsakāmi tīri šajā zili-mirdzošā augstumā. Zemu apakšā melnā dubļainā zeme, bet gar kājām veļas balti villaini mākonīši. Un pār galvu tāļa zila zvaigzne ...

Acumirkli viņa, aizgrābta, aizmirsās. Neapzinājās vairs, vai tas acumirklis, vai mūžība. Visi jutekli sagriezās un sakusa ekstaza virpulī.

Tad atmodās. Viņa reiba šaī zilajā augstumā. Viņai sala šajā neparastā, vieglā vēsumā. Modās atkal istabas siltuma, ikdienas smaguma, kaisles un sāpju pieradusē cilvēciskā būtne.

Par galvu augšup skrēja balti baloži. Arvienu augstāk cēlās mirdzošiem spārniem ņirbinādami.

Viņa, purva putns, salauztiem spārniem, lēnam grima atpakaļ dangā. Purva smaka vēsoja ap viņu...

Izbailēs viņa atplēta acis. Ļaužu drūzma bij ap viņu, bet viņa neredzēja. Dibenistabā izcēlies viņas pirmītējs pavadonis un runāja skali, aizgrābti — kā balti nodedzināti akmeņi viņa vārdi bira ļaužu pūlī. Bet viņa nemaz nedzirdēja. Tikai tas bij apziņā un sajūtās, ka grimst atpakaļ zemē un nespēs vairs pacelties.

Pamazām dzisa brīnišķīgais mirdzums. Cēlās augšā melnais mākonis un atkal apņēma apvārksni. Vecās nelaimes ķēmi no tumsas atkal līda klāt.

Viņai bij bail... viņa negribēja. Viņa lūkojās pēc palīga apkārt. Bet visi skatījās kur tāļumā, viņai gaŗām, uz gaismu. Tikai viņa viena palika tumsā. Te nebij neviena, kas viņai gribētu palīdzēt.

No vaļējām durvīm vilka vēsums. Viņa viscauri slapja, nosvīdusi, trīsēja. Asa sarūsējusi nagla atkal iedūrās viduklī. Liels, mīksts kamols spiedās uz krūtīm. Rīkle niezēja un sausi sāpēja. Ceļgali ļuma. Viņa pazvēlās pret tuvināko blakus stāvētāju un zobus sakodusi turējās pretī nespēkam un reibumam.

Tikko manīja, ka sapulcei beigas. Laužu drūzma saviļņojās, tad sašķēlās, sagriezās un sāka virmot. Ap Elzu sacēlās kamols un lēnām virzījās uz durvīm. Viņa mechaniski kustināja kājas un paļāvās pūļa spēkam. Viegli viņu iznesa pa durvīm, virzīja pa trepēm lejā.

Viņa ļāvās. Lāgā nemanīja, kas ap viņu notiek. Galvā viss juka, jaucās un maisījās.

Sprauga bij tumša, kā pirmiņ. Vienā pusē un otrā mikli elpoja appelējušas mūra sienas. No augšas sakarsētās sejās krita smagas, vēsas lāses.

Pagalmā drūzma paklīda, un Elza sajuta atkal zem kājām dobuļaino, dubļaino bruģi. Gāja uz to pašu pusi, uz kurieni tumsā manīja pūli virzāmies. Savāds gājiens. Reizēm viņa vairs nesamanīja pati savu kāju. Laikam apstājās, vai gāja ļoti lēni. Tad no muguras kāds uzgrūdās un stūma uz priekšu. Reizēm atkal pasteidzās pa ātru. Uzmina uz svešām kājām un pati gandrīz pakrita. Reiz kāja aizmetās aiz augstāka akmeņa un viņa tiešām pakrita. Krītot instinktivi sargādamās pastiepa rokas un ar tām atdūrās dubļu peļķē. Salts, lipīgs šķidrums uzšļācās līdz elkoņiem — kāda pile laikam iesitās ari sejā. Kādas svešas stipras rokas viņu pacēla. Svešas, līdzjūtīgas balsis ko prasīja. Bet viņa nesaprata. Viņai viss bij vienaldzīgs un svešs. Tikai savu briesmīgo domu domāja un nevarēja izdomāt.

Aiz vārtiem ļaudis klīda uz visām pusēm. Te bij gaišāks, viņa manīja, ka zīmē viņu, skatās viņai sejā. Bet viņai viena alga. Apstājusies ielas vidū, stīvi skatījās dubļainos akmeņos.

Tad kads viņu saņēma pie rokas. Pirmītējs pavadonis.

„Jūs..." viņa dzirdēja žirgtu balsi. „Labi, ka satieku. Iesim, es jūs aizvedīšu ... Jūs jau grīļojaties vien."

Uztraukts viņš to ātri veda. Spēka, darbības kāres pilns nemiers bij manāms viņa augumā, viņa gaitā - visās kustībās. Viņi gāja taisni, iegriezās, gāja taisni un iegriezās atkal. Pamazām palika tukšāks, kur viņi gāja. Tikai retumis šur tur pagadījās vientuļš pretimnācējs. Ielas bij pustumšas. Lukturi bālgani krēšļoja miglā. Tikai retumis šur tur, vienā pusē un otrā, augstāk pār galvu, balti spīdēja plāniem aizkariem aizsegts logs.

Elza gāja kā pa mežu. Kaut kas bij riņķī apkārt, tik daudz viņa manīja. Bet viņa to nevēroja un nedomāja par to. Samanīja tikai savas sabangotās dvēseles plūdumu, dzirdēja sava izmisuma skalos, baigos kliedzienus.

Brīžam drudžaini drebuli viņu purināja. Brīžam savāds karstums pārplūda augumu; galva kaisa un smadzenes dega. Un šausmīgi spoki priekš plati ieplestām acīm dejoja miglas bālganumā.

Tad atkal pārskrēja kā neganta svilinoša vēja brāziens. Saltas lietus lāses sitās sejā. neizturamas sāpes dūra viduklī, elpa rāvās ciet. Nogurums sasūcies līdz pat matu galiem un kā milzu nasta spieda viņu pie zemes. Galva nejēdzīgi ļengājās no vienas puses uz otru.

Vedējam nu jātur viss sievietes augums. Liels un smags jau viņš nebij, bet cilvēka auguma svars ir tā savādi smagi jūtams. Roka tirpa, bet viņš turēja. Zināja, ka viņa slima. Aizgrābts, rosīga spēka pilns, viņš nedomāja par grūtumu.

Un piepeši ieklausījās, ka viņa runāja. Varbūt, jau sen kā sākusi... Kājām ļumstot, galvai ļengājoties, elpai reizēm aptrūkstot, viņa runāja klusā, šļupstošā balsī, vārgi un bez skaņas. Kā kur no krūšu dziļumiem nāca šī dīvaiņā šalkoņa. Apsmietas, samītas dvēseles vaidi, mirēja nopūtas un pēdējās cerības uzliesmojums.

Viņš nesaprata visu. To drūmāko un dīvaināko viņa runāja savā, viņam nesaprotamā mātes valodā, salauzītiem, saraustītiem teikumiem, nejauši pieklīdušiem vārdiem un vārdiem atrautiem balsieniem... Bet viņš jau tā diezgan labi zināja viņas likteni. Un cilvēka dvēselei ir sava valoda, ko neieslēdz tautības un valodas prašanas robežas ... Viņš saprata viņas žēlošanos un izmisušo jautājumu.

„Ja..." viņš to pārtrauca un saturēja vēl ciešāki. „Jūs esat slima un nelaimīga. Jūs varbūt esat nelaimīgāka kā pati apzinaties. Kas tad jūs esat? Nekas ... Tāpēc ka jūsu šķiras sievietes nav nekas. Tāpēc jūs esat nelaimīga. Jūsu pasaules vienā malā ir gulta un otrā šūpulis. Turpu un atpakaļ, atpakaļ un turpu — tas jūsu dzīves ceļš. Jūs neesat cilvēks, jūs esat puscilvēks — nē vēl mazāk: cilvēka piedevas ... varbūt vēl mazāk! Paklājs, pie kura vīrs noslauka savas dubļainās kājas ..."

Satrūkās no viņas degošām acīm un aprāva. Bet pagrieza galvu prom un turpināja. Viņš bij profesionels runātājs — tāpēc iesācis, nevarēja neizrunāt līdz galam. Turpināja paceltā balsī.

„Un kad tas tiešām būtu vīrs, kas pie jums noslauka savas dubļainās kājas! Ari tikai puscilvēks — vairāk lops nekā cilvēks. Sava vēdera un dzimuma instinkta dīdīts zvērs. Riebīgākais egoists, kas nekā cita neapzinās pasaulē, kā savu vēderu un dzimuma instinktu... Sievietes... Guļamās istabas gaiss samaitājis jūsu asinis — jūs savukārt velkat savus vīrus dubļos... Jūs raidāt pasaulē vārgu, kroplu dzimumu. Jūsu bērni būs divreiz kroplāki nekā jūs paši!"

Viņa ievaidējās un gribēja pakrist. Viņš saturēja to, atģidās.

„Piedodat... es esmu kā bez prāta. To man jums nevajadzēja sacīt. Jūs taču esat slima un nogurusi ... Bet vēl ko citu es jums gribēju sacīt. Jums tak ir izeja. Pēc sava sadzīves stāvokļa jūs nepiederat pie tiem, kuru liktenis izvirst un bojā iet. Jūs esat diezgan nabaga un diezgan cietusi, lai piederētu pie mums. Nākat pie mums... Es pazīstu jūsu ieskatus un jūsu pašuzupurēšanās spēju mums vajaga cilvēku, kas rūdīti sāpju ugunī. Pametat to neģēli, kas saucas par jūsu vīru — ilgi jau viņš tā kā tā vairs nevalkāsies. Nākat pie mums! Jūs dzirdat?"

Viņš acumirkli klausījās. Bet viņa nekā neatbildēja.

„Es jūs ievedīšu citā pasaulē — plašā, gaišā pasaulē. Tur jūs vispirms būsat biedrs blakus vīrietim, strādnieks, liela darba darītājs un pēc tam tikai sieviete. Ticat man, reizēm jūs pavisam aizmirsīsat, ka esat sieviete, un būsat tikai cilvēks starp cilvēkiem. Un reizēm jūs pat aizmirsīsat, ka esat cilvēks starp cilvēkiem... jums liksies, ka esat tikai lapa starp tūkstošām citu koka kronī, kam «vienīgais uzdevums — bezgalīgā, dzidrā izplatījumā ieelpot to gaisu, kas nepieciešams koka dzīvībai — kam visaugstākā laime apzināties, ka arvienu dziļāk zemē ievijas sīksti lokanas saknes un līkumots zaru kronis plešas arvienu platāks... Ticat man: sievietei nav citur pilnīgas brīvības, ne laimes, kā tikai tur, kur aizmirstas un izzūd dzimumu starpība. Un tā aizmirstas tikai karstas sajūsmas pilnā, lielā darbā priekš cilvēces un nākotnes. Tikai tas cilvēks tiek brīvs un liels, kas iet cīņā par visas cilvēces atsvabināšanu... Nākat pie mums!"

Apklusa un gaidīja, ko viņa sacīs. Bet viņa nesacīja nekā.

Viņai bij skaidrs brīdis. Viņa dzirdēja un saprata visu. Kāri klausījās sen dzirdētā, vairāk retorikas, nekā pārliecības spēka pilnā valodā. Ikkatru vārdu sevī apsvēra. Izsvēra un atmeta. Un sajuta tādas sāpes, it kā ar katru vārdu atrautu gabalu no savas pašas miesas un aizmestu projām.

Kam viņai bij skatīt zilo, plašo dzidrumu un sauli, uz kuru spārniem dzirkstīdami skrēja balti baloži... Tur nebij viņas ceļš — viņa nespēja turpu pacelties. Ka putnam ar salauztiem spārniem viņai jānoslīkst dangā.

Apdullusi, pusnemaņā viņa nogrimtu. Kam šis cilvēks pamodināja nežēlīgās ilgas pēc nesasniedzamā un neiespējamā?

Domājās draugu atradusi, bet tas bij viņas ļaunākais ienaidnieks. Viņš grūda to uz melnā bezdibeņa pusi. Viņa aicinājums bij ļauns izsmiekls. Viss posta un nelaimes svars rāva viņu pa stāvu piegāzi lejā, bet viņš stāvēja aiz muguras kalnā un ņirgājās: nākat pie mums ...

Nāvīgs, nesaprotams izsmiekls... Ā — ja!.. Vīrietis! Tāpēc ka viņš vīrietis un viņa sieviete... Un viņa no vīrieša gaidīja glābiņu ... Mūžam vīrietis tikai samaitāja un pagrūda.

Viņa gribēja izrauties, bet nespēja. Ļaunais brīdis atkal klāt. Karsts vilnis pārplūda viras augumam. Viņa tik vēl smagāk saguma uz pavadoņa rokam.

Gāja jau pa savu ielu. Tā likās tā kā gaišāka un dzīvāka. Cilvēki — pa vienam, pa pāram un pulciņos nāca pretī.

Nāca pretīm un skatījās viņos abos. Pagāja gaŗām un vēl griezās atpakaļ. Sieviešu sejās redzams augstprātīgs nicinājums, bet vīriešu sejās un skatos savāds, pa pusei ziņkārīgs, pa pusei izzobojošs smīns. Sievietes nicinājuma skatus meta pavadonim-vīrietim, vīrieši vairāk aplūkoja vadāmo sievieti.

Jaunais cilvēks manīja, bet sākumā nesaprata.

Bet pamazām viņam sanāca dusmas, palika ari neomulīgi no šiem uzbāzīgiem skatiem un saprotošiem smīniem. Viņš sāka izaicinoši atskatīties pretī.

Bet tad uz reiz atģidās. Viņi domāja, ka viņš iet ar prostitueti... Tumši nosarka un sakustējās. Un paskatījās vērīgāki uz savu vadāmo. Ja, pēc tādas viņa izskatījās. Kājas sabristas, drēbes dubļiem notašķītas, cepure lempīgi nošķiebušies. Mati izjukuši, vājā seja pietvīkusi, acīs drudžains spīdums. Piedzēruša cilvēka gaita un kustības.

Uzmanīgi viņš pamēģināja, vai liels svars viņa rokai virsū. Kā akmens uzgulies ...

Bet kāds slepens instinkts, kāda spēji uznākusi jausma ari Elzu uzmodināja. Viņa pagrieza galvu atpakaļ un sastapa nekaunīgu, pus ziņkārīgu, pus izzobojošu sveša vīrieša smaidu. Un acumirklī saprata ... Viņu turēja par prostitueti...

Kā uguns sausus salmus, viņu aizķēra svelošas dusmas uz to nolādēto dzimumu. Viņa apstājās, atspēra kāju pret trotuaru un izrāvās no vīrieša rokām.

„Laižat!" viņa ieķērcās, it ka viņš to žņaugtu.

Pārsteigts, viņš drusku atkāpās. Un paskatījies ciešāki, aizmirsa savu pirmītējo mēģinājumu atsvabināties, aizmirsa pretimnācēju apvainojošos skatus. Šo nelaimīgo viņš tā nevarēja pamest uz ielas.

„Atļaujat..." Viņš tai atkal tuvojās. „Es jūs pavadīšu līdz dzīvoklim! Tepat ir... viena jūs neaiziesat."

Bet viņa, atgaiņādamas, pastiepa rokas.

„Es negribu! Laižat mani... Ejat prom!"

Un apgriezusies, salīkusi un ļodzīdamās, kājām pa trotuaru šļūkdama, steidzās projām.

Viņš saprata, ij nesaprata, kas viņai. Līdzcietīgi noskatījās viņai pakaļ. Un piepeši atminējās, kas viņu tur mājās gaida ... Sakustējās, gribēja steigties pakaļ, bet tomēr palika. Pagaidīja, lai svešais pretimnācējs paiet gaŗām.

„Šovakar vēl izturat!" viņš sauca Elzai pakal. „Rītu atkal tiksimies."

Bet viņa nedzirdēja un neklausījās. Jo tāļāk, jo ātrāk skrēja. Riņķī apkārt viss saraucās, kā tuvāks tika, mazāks, pelēkāks un draudošāks. Pelēkie mūŗi taisījās gāzties virsū.

Viņu turēja par prostitueti...!

Nāca pretī vīrietis. Viņa nolēca no trotuara, pa nelīdzeno, dubļaino bruģi pameta līkumu apkārt. Nezin kur skrietu, lai tik' atkal vīrieša sejā nebūtu jāredz zīmīgais, netiklais smīns.

Jāskrien, lai izbēgtu vīrietim un pati sev. Viņā pašā tas visbriesmīgākais. Jau visu ceļu, visu vakaru viņa to manīja ... Klusiņām, slepeni auga atkal kas, it kā vilka viņu pie tā jaunekļa, kas šovakar bij tik labs pret viņu... kā agrāk... kā vienmēr... mūžīgi!

Ā ... Viņa krampīgi savilka dūres un nagiem knieba delnās. Nolādētais liktenis!... Un miesa viņai pilna durstošu sāpju... Un sarkana stīpa ap kaklu...

Milzīgs melns putns pie vēdera pierautiem kāriem nagiem, dzelteni-zaļganām, nekaunīgi smīnošām acīm dzinās viņai pakaļ. Viņa nedrīkstēja atskatīties, bet skaidri dzirdēja spārnu švīkstoņu. Svilinošu elpu sajuta uz sava kakla, smīnošās acis urbās viņas smadzenēs. Ārprātīgas bailes viņu dzina uz priekšu. Tikai tās, cita viņa nekā neapzinājās un nesajuta. Ne acumirkli tās nerimās un neatstājās. Pat karsoņa mulsā nenoslāpa... kā nežēlīga roka viņu rāva. Un melns putns viņai dzinās pakaļ.

Neapzinādamās viņa pavēra sava nama ārdurvis. Parastā nesadegušas gāzes smaka plūda pretī no patumšā koridora. Elza to nesaoda. Pamanīja vīru, kas snauda apakšā uz trepju margām sakucies. Atrāvās un steidzās prom pa ielu.

Apse uzmodās un klupa laukā. Piedzēries un nedrošs uz kājām. Tikai pa labu gabaliņu panāca sievu. Saķēra to aiz pleca.

„Kur tu skrieni!" viņš aizsmacis ķērca. „Uz māju! Es tevi mācīšu.... pa ielām vazāties slampa!"

Viņu lamāja par prostitueti... Ja ... viņai likās, viņa bij prostituete. Bij! Visu mūžu viņa, nobridusies, apsmieta un novārdzināta, slampājusi pa dubļainām ielām. Melns putns viņai visu laiku dzinies pakaļ.

Izrāvās vīra rokām. Un tāds neticams pārdabisks spēks bij izmanāms viņas kustībās, ka viņš saduga. Bet tomēr steidzās viņai pakaļ.

„Kur tu skrieni? Piedzērusies, vai bez prāta...?"

Bet viņa neklausījās.

Viņš tikko varēja tikt viņai līdz.

„Nu neskrieni tak..." viņš pec brīža ierunājās aizelsies, velti mēģinājis to otrreiz satvert.

Uz brīdi gāja atkal elzdams, pretimnācējiem uzgrūzdamies.

Savādā gaitā — ne soļiem, ne skriešus, grīļodamies, kājām trotuaru šņīpodami, viņi gāja viens pakaļ otram. Sieviete bēga un vīrietis gūstīja... Parasta, saprotama situacija. Pretimnācēji piegrūda viens otram sānos un saskatījās. Bet kad palūkojās tuvāk, tad pa gabalu pagrieza ceļu: sieviete izskatījās līdz beidzamam nodzīvojusies, dubļos novārtījusies. Un vīrietim noplīsuši, izblīduši zābaki un nokankarējušies, dubļiem nokulti bikšu gali... Gaŗām pagājuši riebumā nospļāvās. Un brītiņu padomājuši, nospļāvās vēl reiz. Dubļi ir riebīgi, dubļi apvaino izsmalcināto tiklības un daiļuma sajūtu — kad viņi ārpusē un uz drēbēm.

Apse sāka nogurt. Nevarēja vairs lāga tikt sievai līdz.

„Elza..." viņš nolaidies sauca. Un, brītiņu klausījies, piebilda: „Sieviņ!"

Tad gari nopūtās un atmeta ar roku. Kā palīdzību meklēdams paskatījās uz vienu, otru pusi. Bet pretimnācēji palūkojās tuvāk un pa gabalu grieza viņiem ceļu. Un viņam sirds palika tā nesaprotami un sveši mīksta, un nezin kā žēli... Nevarēja sievai lāgā līdzi tikt, bet juta ka jāiet, ka atpakaļ palikt nedrīkst.

„Sieviņ ..." viņš kunkstēja. Divas asaras izspiedās un no vēja purinātām skropstēm nobira bārdā.

Platās ielas un alejas ar kailiem, šalcošiem kokiem palika aiz muguras. Viņi gāja pa šaurām, līkumotām, cilvēku tukšām, klusām iekšpilsētas ielām. Viņa papriekšu, viņš desmit soļu iepakaļu. Abi grīļodamies, nokusuši, nobridušies.

Iznāca ostas malā. No upes šņāca smaga tumsa — bij daudz tumšāks nekā pilsētā. Dēļus klaudzinādams, skārda gabalus skandinādams vējš auļoja pāri tirgus būdām un gāzās pret augsto pelēko namu valni ar izdzisušu logu melnumiem. Drūmi, nekustēdamies, tāļu cits no cita ostmalā gulēja triju milzeņu-tvaikoņu silueti. Trīs sarkanas uguntiņas šūpojās neaugstu gaisā. Šaudīgās gaismas strīpas sniedzās pāri tirgus būdu jumtiem un atplaiksnījās izdzisušos logos. Un tad bij redzams, ka pelēkie nami aklām acīm vienaldzīgi bet nenovērzdamies lūkojas vientuļos gājējos.

Piepeši atskanēja svilpiens — vēja saraustīts, gaudīgs. Milzenim-tvaikonim galā it kā šūpojās mazs melngans plankums. Zaļa uguntiņa atmirdzēja un dzisa, dzisa un atmirdzēja. Pasažieru tvaikonītis. Viņš sauca braucējus.

Elza bij jau gaŗām. Nu pagriezās un gāja uz kuģīti. Gāja pa ieslīpo upmales klajumu un, likās, tūliņ nozudīs tumsā.

„Elza..." Apse nespēcīgi sauca un saka skriet teciņus.

Viņam bij gŗūti. Aizkusums un dusmas viņā cīnījās. Bet viņš tomēr gāja. Viņam jāiet. Viņš bij tā kā piesiets.

Zēns patlaban pakaļgalā raisīja virvi vaļā, kad viņš pienāca. Kuģīša priekšgals jau atgriezts no malas. Laipa uzvilkta — Apsem bij jāpārlec plata sprauga.

„Nu tad velkas..." stūrmanis pikti rūca, ar savu ratu šķībi sagriezies, muti runājamā trūbā iespiedis.

„Ko?" Apse atsaucās. Ilgi krājušās dusmas tagad paspruka. Viņš gāja kuģa vadītājam klāt, pārmaiņus bāza tam zem deguna savu karti un revolveri.

Ilgi un nikni lamājās. Stūrmanis sākumā bārās pretī, vēlāk, sabiedēts, apklusa.

Elza aizgājusi kuģīša pakaļgalā. Te bij pavisam tumšs. Kajītes ieejas uzbūve aizslēpa visu kuģa priekšgalu. Tur tāļāk bij drusku gaismas, kurā redzams resns, melns skurstenis un cilvēku ķēmīgas, šaudīgas ēnas.

Apse, pienācis, smagi nosēdies, sameklēja papirosu un velti mēģināja tumsā aizpīpot.

Elza viņu nemanīja. Redzēja tikai ķēmīgas ēnas, kas, cita citu grūstīdamas, sniecās šurp pāri un tvēra pēc viņas. Zobi viņai klabēja, viss augums trīsēja. Viņa mēģināja izvairīties — sakucās, liecās uz vienu pusi, uz otru, bet zināja, ka neizsargāsies.

Bet nebij jau vairs ēnas ... Melns putns, pie vēdera pierautiem kāriem nagiem, vēcināja spārnus viņai virs galvas. Dzelteni-zaļganas, nekaunīgi smīnošas acis dzēlās viņas miesā un dedzināja dvēseli.

Beidzamo reiz viņa pameta skaidru skatu. Tur tāļu, tāļu nodzisa pēdējās ugunis ... Tumsa riņķī apkārt — un viņa juta, ka slīd arvienu dziļāki tumsā, arvienu tāļāk. Arvienu tuvāk melnam bezdibenim, kas atvērtu rīkli iztālēm glūnēja. Un melnais putns laiski vēcināja spārnus un palēnām dzina viņu tuvāk.

Nepanesami šausmīga šī lēnā nāves gaita. Tad labāk lai uz reizes ir beigas...

Viņa sataustīja aiz muguras zemās margas un pārkāpa. Acumirkli kājas turējās uz apaļas, nolijušas malas, tad sāka slīdēt.

Bet negaidīti un spēji vēl beidzamā brīdī uzliesmoja dzīvības instinkts. Dzīvot... Viņa ievaidējās, atlaidās un tvēra rokām gaisā.

Pa vējam, margām pārliecies, Apse mēģināja aizpīpot. Piepeši aukstas, slapjas miroņa rokas sažņaudzās viņam ap kaklu un milzīgs svars rāva viņu uz leju, margām pāri.

Viņš gandrīz padevās. Bet tūliņ atguvās, atspriedās ceļgaliem.

„V-velns ..." viņš šņāca. Un trakas dusmās un nāves izbailēs lauza vaļā stīvus, kaulaiņus pirkstus.

Atlauza. Atkrita milzīgs svars. Apse sļuma uz beņķa. Paraudzīja ar roku sānis. Tukšs...

„Glābjat!" viņš iebrēcas, aizsedza seju rokām un sāka rūgti raudāt.

Apakšā, kuģīša pakaļgalā, kā kas mīksti uzgrūdās. Pa visu kuģa ķermeni bij izmanāms, ka skrūve, raudamās, pāri reižu savādi nobūkšēja.

Stūrmanis kliedza. Mašinas apstājās.

„Kas tur ir?" aizsmakuša, nikna balsī uz pakaļgalu skanēja vaicājums.

Neviens neka neatbildēja. Mazākais, nekā nevarēja sadzirdēt.

Bet skrūve atkal bij vaļā. Kuģis gāja tāļāk. Uz upes šņāca smaga tumsa.

Map legend







Showing 1-42 of 42 items.
#LocationDateTypeType of place
  
1Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Mentioned in textCity
2Stacijas laukums 2, Rīga
(Stacijas laukums 2, Rīga, LV-1050)
1901 - 1910Mentioned in textBuilding, house
3Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Mentioned in textCity
4Merķeļa iela 13, Rīga
(Merķeļa iela 13, Rīga, LV-1050)
1901 - 1910Mentioned in textBuilding, house
5Krievija
(Russia)
1901 - 1910Mentioned in textCountry
6Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Mentioned in textCity
7Ķīšezers
(Ostas prospekts 11D, Rīga, LV-1034)
1901 - 1910Mentioned in textLake
8Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Mentioned in textCity
9Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Mentioned in textCity
10Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Mentioned in textCity
11Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Mentioned in textCity
12Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Mentioned in textCity
13Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Place of publicationCity
14Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Mentioned in textCity
15Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Mentioned in textCity
16Centrs, Rīga, Vidzeme, Latvija1901 - 1910Mentioned in textPart of a city
17Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Mentioned in textCity
18Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Mentioned in textCity
19Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Mentioned in textCity
20Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Mentioned in textCity
21Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Mentioned in textCity
22Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Mentioned in textCity
23Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Mentioned in textCity
24Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Mentioned in textCity
25Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Mentioned in textCity
26Centrs, Rīga, Vidzeme, Latvija1901 - 1910Mentioned in textPart of a city
27Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Mentioned in textCity
28Centrs, Rīga, Vidzeme, Latvija1901 - 1910Mentioned in textPart of a city
29Kaļķu iela 1, Rīga
(Kaļķu iela 1, Rīga, LV-1050)
1901 - 1910Mentioned in textBuilding, house
30Rīgas osta
(Eksporta iela 3A, Rīga, LV-1010)
1901 - 1910Mentioned in textPort
31Rīga
(Rīga)
1901 - 1910Mentioned in textCity
3211. novembra krastmala, Rīga1901 - 1910Mentioned in textStreet
33Pārdaugava
(Pārdaugava, Rīga, Latvija)
1901 - 1910Mentioned in textPart of a city
34Kronvalda bulvāris 2, Rīga
(Kronvalda bulvāris 2, Rīga, LV-1010)
1901 - 1910Mentioned in textBuilding, house
35Jūrmala
(Jūrmala)
1901 - 1910Mentioned in textCity
36Mazā Matīsa iela 3, Rīga
(Mazā Matīsa iela 3, Rīga, LV-1009)
1901 - 1910Mentioned in textBuilding, house
37Mazā Matīsa iela 3, Rīga
(Mazā Matīsa iela 3, Rīga, LV-1009)
1901 - 1910Mentioned in textBuilding, house
38Mazā Matīsa iela 3, Rīga
(Mazā Matīsa iela 3, Rīga, LV-1009)
1901 - 1910Mentioned in textBuilding, house
39Mazā Matīsa iela 3, Rīga
(Mazā Matīsa iela 3, Rīga, LV-1009)
1901 - 1910Mentioned in textBuilding, house
40Mazā Matīsa iela 3, Rīga
(Mazā Matīsa iela 3, Rīga, LV-1009)
1901 - 1910Mentioned in textBuilding, house
41Narva
(Narva, Ida-Viru County)
1901 - 1910Mentioned in textCity
42Rīga
(Rīga)
1920Publishing year/ placeCity

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.