Ēnas uz akmeņiem

5 pictures

Lai pieminētu krājumu “Ēnas uz akmeņiem”, kas pirms 110 gadiem iznāca Rīgā, “Zalkša” apgādā, ir jāizzina vairāk par pašu Miķeli Valteru un viņa otro “es” – Andreju Papardi.

Miķelis Valters (pseidonīms Andrejs Paparde, 1874-1968) bija pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs (1918-1919), jaunstrāvnieks, jurists, politiķis, diplomāts un sabiedrisks darbinieks, viens no Satversmes izstrādātājiem un arī dzejnieks. Valtera vārds šogad daudzināts, pateicoties Latvijas Iekšlietu ministrijas un tuvinieku iniciatīvai un atbalstam, no Francijas Latvijā pārvesti Valtera pīšļi, kas guldīti Brāļu kapos, kā arī gluži nesen Liepājas muzejam tika dāvināta plāksne, kas ilgus gadus bija uz Valtera kapa Nicā, Francijā.
PAR MIĶELI VALTERU

Miķelis Valters bija ārkārtīgi daudzpusīga un drosmīga personība. Dzimis 1874. g. 7. maijā Liepājā, mācījies tur reālskolā, agri sācis darboties presē un jaunstrāvnieku kustībā. 1894. g. viņa tulkotā Zudermaņa luga “Gods” izraisīja vētrainas diskusijas un polemikas. 1897. g. apcietināts, bet paglābās no izsūtījuma un emigrēja uz Šveici. leguvis Cīrihes universitātē Dr. iur. grādu ar disertāciju par Tolstoja sociālekonomiskiem, valststeorētiskiem un politiskiem uzskatiem, 1905. g. atgriezās Latvijā un runāja tautas sapulcēs, pretēji sociāldemokrātiem noteikti uzsvērdams nacionālā jautājuma nozīmi. Pēc revolūcijas bija spiests atkal emigrēt, uzturējās Somijā, Francijā, Šveicē, Vācijā, Itālijā, kur līdztekus politiskai aktivitātei nodevās valodu un mākslas studijām. 1914. g. iznāca Valtera ievērojamā grāmata “Mūsu tautības jautājums”, kurā autors sludināja progresīvu nacionālismu, noraidot tiklab konservātīvo pilsoņu pārspīlēto prakticismu un ideoloģisko nevarību, kā marksistu tieksmi panākt strādnieku denacionālizāciju, ļaunākā gadījumā pat asimilēšanos ar citām tautām. Grāmatu “Latvijas autonomija” (1917) piesātina drosmīgi aicinājumi censties pēc tāda neatkarības stāvokļa, kas būtu savienojams ar Latvijas interesēm un nenāktu par ļaunu sabiedriskai dzīvei". Valters bija pirmais neatkarīgās Latvijas iekšlietu ministrs, tad sūtnis Romā, Parīzē, konsuls Karalaučos, beidzot sūtnis Varšavā un Briselē. Kopš 1940. g. dzīvoja pārmaiņus dažādos Rietumeiropas centros. Atzīmējami vairāki viņa darbi svešvalodās: Lettland (1923), Baltengedanken und Baltenpolitik (1926), Le Peuple Letton (1926), Probleme Europas (1943). No 1945. g. brošūrās, avīžu rakstos un priekšlasījumos bieži vērsies pret autoritāro iekārtu Latvijā, K. Ulmani un viņa valdības 1940. g. izdotām ārkārtējām pilnvarām sūtņiem K.Zariņam un A.Bīlmanim, tā ierosinot niknas, gadiem ilgstošas polemikas emigrācijas presē.

PAR ANDREJU PAPARDI

Bet latviešu literatūras vēsturē Miķelis Valters iegājis ar savu pseidonīmu Andrejs Paparde (Papārde).
Viņam iznākušas trīs dzejoļu grāmatas. 1908 – “Tantris”, 1910 – “Ēnas uz akmeņiem”, 1914 – “Mūžība”. 1930. g. izrādīta Valtera drāma “Dievs un cilvēks”.
Pirmoreiz plašāk pazīstams kā Andrejs Paparde kļuva ap 1900. gadu. Žurnālā “Austrums” no 1900. līdz 1902. gadam tika drukātas viņa vēstules par “ārzemju rakstniecību”, “Piezīmes pie kāda latviešu romāna” (par Viktora Eglīša “Rīta blāzmā”, 1902), apcerējumi: “Par arodniecībām” un “Cīņā par badu un tumsību”.
1924.gadā Jānis Akuraters raksta izjustu pasāžu par Papardes dzeju sasaistē ar Valtera dzīvi: “Bez politiķa, zinātņu vīra un mākslas kritiķa Dr. Valtera, mums vēl šaī personībā ir kāds mīļš un īpatnējs tēls — tas ir d z e,j n i e k s Andrejs Paparde. Un dzejniekā mēs redzam Miķela Valtera dvēseli taī gaismojumā, kuru nedod ne zinātne, ne politika. Te ir viņa intīmākā dvēsele. Te atveras Valters kā impresiju un noskaņu bagāta, sēri-dziļa prieka un estētisku domu un izjūtu personība. Kā Andrejs Papārde viņš ir laidis klajā dzeju krājumus: Tantris (Helsingforsā 1908.), Ēnas uz akmeņiem (Rīgā, 1910.) un, Mūžība (Helsingforsā, 1914.). Visi minētie dzeju krājumi nes lielu stila vienību. Tāpat pēc formas kā satura. Un citādi tas nevar ari būt grāmatās, kur dzejnieks dzīvo savā pasaulē, kuru negrib un nevar mākslot vai slēpt. Te ir Valtera dzīve, — tas, ko neviens nav varējis saprast, pēc kā neviens nav prasījis šo gudro un piedzīvojumu bagāto zinātnieku un valsts vīru. Bet atskatoties uz Valtera īpatnējo cīnu un vientulības pilno jaunību, uz viņa bēgļa un meklētāja gadiem, mēs varam gaiši saskatīt Valtera dzejās vina dvēseles lidojienus, vina agrās jaunības rūgtos malkus, sapņus, mūžības domu un nākotnes meklētos ideālus. [..] Reti mūsu rakstniecībā var atrast tik daudz autobiogrāfiska, kā Papārdes „Tantris" mazajās baltās dzejās. Kas grib saprast Valtera dzīvi, cīņas un sēras, lai atšķir šo grāmatu. Tur nav ne pārspīlējumu, ne mākslotības, tur ir pate dvēsele. Vietām viņā ir dziļi impresionistisks virtuozs momenta domu dzejnieks. Bet momenta domas un izjūtas ir taisni tās, kas visasāk dzeļ dzejnieka dvēselē un visgaišāk uzliesmo izteiksmē. „Tantris" ir grāmata, kur mazas domas un dziesmas, mazi daiļi brīži ir savirknēti kā tekoša dzirkstaiņa pērļu rota, kas apdvēsta no dīvainām vieglām sērām un apslēptas dzīvības rožu smaržas. Tas ir dvēseles stāsts, tās dvēseles, kura dzīvo, meklē un bauda acumirkļos un vientulībā.”

1934. gadā Teodors Zeiferts savā rakstniecības vēsturē piemin, ka ar vārdu Andrejs Paparde, Valters rakstījis ari dzejoļus un tie iznākuši trīs krājumis. “Tās ir brīvā ritumā uzmestas izjūtu ainas Par dabu, mīlestību, vientulību, sapņainām ilgām. Literāriskiem jautājumiem Valters allaž pieskaras. Par tiem viņš sniedz veselu rindu rakstu arī jaunākā laikā: “Par jaunāko teātri un drāmu (Izgl. Min. Mēnešr. 1928), Jauna drā ztās saturs un virziens (turpat, 1930), Kāds latvietis ka vācu dzejnieks un domātājs (Latvju Grāmata, 1928), Mūsu rakstnieki (Daugava, 1928), Jaunā dzeja (turpat, 1931) u. c. Pa parastam, te viņš mūsu rakstniecības parādības ved sakarā ar citu tautu rakstniecību, kaut gan no skaidriem norādījumiem un slēdzieniem izvairās.” (Latviešu rakstniecības vēsture, 1934)

Galēju kritiku un necienīgus apzīmējumu “renegātu ciltstēvs” padomju periodā Valteram piešķīris Arvīds Grigulis (Latviešu literatūras kritika: 3. sēj. 1958). Savu nepatiku Grigulis pamato ar naidīgiem, sociālistiskā reālismā un vēsturiskā materiālismā balstītiem argumentiem: “Valtera, nolūks bij apgāzt pašu vēsturisko materiālismu, sagandēt un sakompromitēt ikviena prātīga tautieša priekšā. Brošūrā “Florencē” (1909) viņš jau skaļi runā par “marksisma loģiskām vājībām”, salīdzina marksisma metodi ar “jaunāko vēstures zinātni”, rāda, “cik materiālisms maldās, kad tas grib cilvēces attīstības izpētīšanā būt vienīgā metode”, un cik daudzkārt pilnīgāka par marksismu ir vācu liberālo profesoru “jaunākā vēstures zinātne”, kur galvenā loma piekrīt pazīstamai rasu teorijai. Līdz ar to viņš papildina arī “jauno” mākslas teoriju — proti, ka mākslinieks nav atkarīgs ne no savas apkārtnes, ne laika, bet vienīgi tikai no savas īpatnējas krāsu sajūtas un dziņas [..]. Par uzskatāmu ilustrāciju saviem galīgi pārgrozītiem uzskatiem Valters izdod divus dzejoļu krājumus (“Tantris”, “Ēnas uz akmeņiem”), kuros patiešām nav itin nekā no sabiedriskās dzīves un (pārdzīvojumiem, bet vienīgi tikai mākslota noslēpumainība, mistikas imitācija un uzpūsts patoss. Ja Valters palicis tikai mākslas iecirknī, tad viņu varētum pieskaitīt latviešu dekadentiskajiem rakstniekiem, jo visi tie lielākā vai mazākā mērā ir uzstājušies pret «vienpusīgo», «šauro» vēsturisko materiālismu un marksismu — tad nebūtu sevišķa iemesla viņu nodalīt un apzīmēt par pirmo latviešu renegācijas pionieri.”

Bet apmēram tajā pašā laikā trimdā Andrejs Johansons velta Valteram cieņpilnas rindas, kas daļēji citētas zemāk.

Šodien Andreja Papardes dzeja, cik zināms, uzmanību nav izpelnījusies, bet ir vērts to aktualizēt gan personības, gan laikmeta kontekstā.
PAR “ĒNAS UZ AKMEŅIEM” (1910)

Dzeju krājums “Ēnas uz akmeņiem” ir neliela grāmatiņa ar askētisku vāku. Atšlirībā no abiem pārējiem krājumiem, kas izdoti Helsnikos, šis izdots Rīgā, “Zalkša” apgādā. Dzejoļi veidota kā vienota kompozīcija, tie ir numurēti 70 dzejojumi, kas pamatā simbolisma un jaunromantisma manierē reflektē par dzīves pamatvērtībām kā pati dzīvība, mīlestība, uzticība, cīņasspars, nepadošanās. Raksturojot Papardes dzeju kopumā, Andrejs Johansons ļoti precīzi to raksturojis kā savdabīgu, kaut mazliet abstraktu liriku, kur brīvā ritmā un impresionistiskā stilā tverti momentāli iespaidi un pārdzīvojumi, allaž tiecoties tos simboliski un prātnieciski padziļināt. (Latviešu literatūra. 4.grāmata, 1954) Šis krājums turpina jau pirmajā - “Tantris” - aizsāktos motīvus un izvadā caur tumsas un gaismas pasauli, sauli un tumsu, dzīvību un nāvi, ziemu un vasaru, kontrastējošām jūtām un sajūtām, lai šo ceļojumu noslēgtu ar rindām:

“Iz dziļuma ceļas mans ceļš,
Iz baltas ziedu zemesl
Šai ceļa tālā gaitā
Vairs neapstāsies sirds;
Kas tālo ceļu gāja,
Ne mūžam putekļos grims,
Kaut pīšļi acīs lien,
Sirds mūžam sauli skatīs.”

Publisher

Apgāds "Zalktis"

Type of publication

Book

Type of work

Original work

Publishing year/ place

1910, Rīga