Dzejas un sejas

Latviešu dzeja svešumā DZEJAS UN SEJAS (1962)

1962. gadā rakstnieka Teodora Zeltiņa sakārtojumā apgādā “Grāmatu Draugs” Ņujorkā izdotā latviešu dzeja svešumā “Dzejas un sejas” uzlūkojama par latviešu trimdas dzejas antoloģiju, kurā vienkopus saplūst dažādu dzejas paaudžu un dažādās zemēs dzīvojošu liriķu dzeja. Kā redaktori pie izdevuma sagatavošanas līdzdarbojās arī Vītauts Kalve, Ēriks Raisters, Gunars Saliņš un Linards Tauns.

Šī apjomīgā, turpat 480 lappušu biezā, grāmata iezaļganos audekla vākos sniedz panorāmisku ieskatu latviešu dzejas attīstībā, stilistiskajā, poētiskajā un tematiskajā daudzveidībā un dažādībā. Tā ir latviešu dzejas aina, kas dzejas līdzekļiem atklājas to septiņdesmit sešu (76) dzejnieku piecsimt vienpadsmit (511) īsākos vai garākos dzejoļos, kuri 1944. gada atvasarā vai 1945. gada pavasarī bēgļu kuģos vai bēgļu laivās bija devušies bēgļu gaitās uz kara postīto Vāciju vai uz Zviedriju, savukārt 20. gs. 40. gadu otrajā pusē un izskaņā atstāja bēgļu nometnes Vācijā un izceļoja uz ASV, Kanādu, Austrāliju, Angliju un vēl citām zemēm.

DP jeb pārvietoto personu nometnēs dzīvojot un Zviedrijā, ikdienas darbus strādājot, latviešu rakstniecība, neraugoties uz svešajiem apstākļiem, emocionālo spriedzi, neziņu un arī cerībām, attīstījās – līdzās jau lasītājiem pazīstamiem un iemīļotiem autoriem, pirmajā svešuma posmā literārai jaunradei pievērsās jaunās paaudzes autori. Šis posms viņiem bija tapšanas un jaunrades sākumposms, pieredzot pirmās dzejas publikācijas, uzstājoties ar dzejas lasījumiem klausītājiem priekšā. Ierodoties jaunajās mītnes zemēs, viņi šo literāro jaunradi turpināja, impulsējās no jaunās vides iespaidiem, citzemju literārās un kultūras vides, literārajiem meklējumiem un izaicinājumiem, publicējas literāros izdevumos (piemēram, būtisks pavērsiena punkts 1955. gadā jaunveidotā “Jaunā Gaita”). 20. gs. 50. gadu otrajā pusē un 60. gadu sākumā viņi lielākoties pieredzēja savu pirmo dzejas krājumu iznākšanu. Šajā laikā ir ne vien kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi augusi latviešu dzeja.

IECERE

Iecere par šādas latviešu trimdas dzejas antoloģijas nepieciešamību ir ļoti pārdomāts solis, tomēr no ieceres līdz izdevumam grāmatām, bija pagarš ceļš. Koordinēt un, uzturot saikni, sarakstoties ar dzejniekiem dažādās zemēs, lūdzot iesūtīt jaunākos dzejoļus ir gana darbietilpīgs process. Tomēr neviena iecere – izdot grāmatu – nevar īstenoties bez izdevēja atsaucības un savā ziņā, izdot apjomīgu dzejas antoloģiju, arī ar risku. Grāmatizdevējs Helmars Rudzītis bija gana drosmīgs.

Jau 1958. gada 31. decembrī Jānis Krēsliņš no Ņujorkas raksta Dzintaram Sodumam uz Zviedriju –
“Tik tiešām mūs dzeja un literatūra tik bāla nav, kā varētu spriest lasot mūsu presi. Man šķiet, ka trimdinieki pēdējā laikā ir ietekmējuši pat dažu labu Padomju Latvijas jauno skribentu. [..] Antoloģija, protams, jāsastāda ne tikai rietumu izmulājušamies trimdas dzejmīļiem, bet katrā ziņā arī paturot prātā, ka to lasīs literāti un literatūras cienītāji Latvijā. Tas nozīmē, ka akcentam nevajadzētu būt uz sniķerisko, bet gan uz sodumisko un gomorisko. Domāju šādi dzejdari būtu īstie: Mierkalns, Tauns, Saliņš, Stumbris, Irbe, Sodums, Jēgens (kad neraksta tradicionāli švābiski un negrib būt par varas makti laikmetīgs), Ulafs Jansons, Sniķere, Rolfs Birkmanis, varbūt Krāslavieti. Varbūt pietiek (Rakstniecības un mūzikas muzejs, Dzintara Soduma kolekcija, Inv. Nr. 559876)

1961. gada 25. aprīlī antoloģijas sastādītājs Teodors Zeltiņš raksta Anšlavam Eglītim:
“… ģeniālas idejas apskaidrots, pierunāju Lielhelmāru [domāts izdevējs Helmars Rudzītis – IDS] izdot dzejoļu antoloģiju, kas paredzēta tautās laišanai šī gada beigās,” (Rakstniecības un mūzikas muzejs, Teodora Zeltiņa kolekcija, Inv. Nr. 469712), atklājot, ka ar šo grāmatu cer sniegt latviešu dzejas šķērsgriezumu pēdējo desmit gadu laikā. 1961. gada 26. oktobra vēstule atklāj, ka izdošanas darbs nemaz tik raiti nerit uz priekšu un ka antoloģiju visdrīzāk varēs izdot tikai uz 1962. gada Lieldienām.

Pēc pāris gadiem, kad acīmredzot ir noritējusi intensīva sarakste, dzejoļu iesūtīšana, kārtošana un plānošana, dzejnieks Gunars Saliņš 1961. gada 2. oktobrī no Glenridžas raksta Dzintaram Sodumam:
“Ar Linardu [Taunu] un Zeltiņu Teodoru vakar 13 stundas šķirstījām antoloģijas manuskriptus. Atsaukušies visi – ar Jaunsudrabiņu vienā un Valdu Dreimani otrā spārnā, bet trūkst – Tevis. [..] Sākumā bija domāts, lai antoloģijā galvenokārt būtu dzejoļi, kas nav vēl iespiesti grāmatā. Vairums autoru ar to nebija mierā, tāpēc šis noteikums atkritis.” (Rakstniecības un mūzikas muzejs, Dzintara Soduma kolekcija, Inv. Nr. 560000).

1961. gada 19. novembrī seko vel viena Gunara Saliņa vēstule, mudinot Dzintaru Sodumu tomēr iesūtīt savus dzejoļus antoloģijai:
“Par antoloģiju Tev, droši vien, vēl rakstīs Zeltiņš. Var jau būt, ka tā atgādinās “eslingenisku bara maršēšanu”, bet patiktos ar Tevi tādā barā būt. Bieži novaidāmies, ka Tu, piemēram, neesi automobīlī, kad kuļamies te uz rakstnieku vakariem. Antoloģijā apmēram puse tomēr sanāks tādu, kas Eslingenas laikos vēl nemaršēja – kas nākuši pēc “Trīs autoriem”[1]. Vai Draugs[2] ar antoloģiju ko nopelnīs, par to jāšaubās. Vai tad ar Dzīvo dzeju tas izdevās? Vai tur kādus honorārus maksāja? Varētu, protams, vēlēties, lai Draugs pie dzejas piemaksā, bet to nepiedzīvot. Ar tādu prasību antoloģiju vispār nepiedzīvot. Līdzekļi atsevišķiem autoriem un izdevumiem nav laikam sagādājami citādi kā privātu akciju ceļā. Un arī tad ar Dievu uz pusēm.” (Rakstniecības un mūzikas muzejs, Dzintara Soduma kolekcija, Inv. Nr. 560012). Jāpiebilst, ka Dzintars Sodums dzejoļus iesūtīja, jo “Dzejas un sejas” publicēti septiņi (7) viņa dzejoļi.

STRUKTŪRA

Antoloģija veidotāji par pamatu izraudzījušies alfabētisko principu, proti, dzejas kopaina veidojas no alfabēta kārtībā pēc uzvārda sarindotiem dzejniekiem, kas gan, kā norādījis Jānis Andrups, “izrauj dzejniekus no laikmeta, kurā viņi ienākuši literatūrā un kura seju atspoguļojuši. [..] šis princips [..] būtu atmetams antoloģijās, kas grib dzejniekus rādīt nevis kā nejaušus indivīdus, bet kā saderīgus vienas dzejas tradīcijas veidotājus.” (Londonas Avīze, 1962, 14. sept.)

No katra dzejnieka antoloģijā piedāvāts no viens (1) līdz piecpadsmit (15) dzejoļiem.; katram pievienota fotogrāfija (seja) un autogrāfs.

Antoloģija beigās ir pievienotas sakārtotāja Teodora Zeltiņa ar 1962. gada martu datētas piezīmes, kurās uzsvērts, ka antoloģija pamatos sakārtota “no pašu autoru izraudzītiem darbiem. Tāpat iespēju robežās respektēti, par cik to atļāvis grafiskais iekārtojums, autoru vēlējumies redzēt dzejoļus iespiestus viņu izvēlētajā kārtībā. [..] Šo antoloģiju sakārtojot, nav bijis nodoma iepazīstināt lasītājus ar visiem autoriem, kas trimdā publicējuši sacerējumus saistītā valodā. Redakcijas kolēģija izšķīrusies par zināmu izlasi. [..] “Dzejās un sejās” iespiesto darbu lielajam vairumam sacerēšanas laika robežas ir pēdējie 10 gadi, jo pie šāda noteikta laika posma sākotnēji bija domāts pieturēties, lai blakus neatkarīgās Latvijas dzejas tradīciju turpinātājiem iespējami vispusīgi būtu pārstāvēti jaunu meklējumu un strāvojumu pienesēji, kas sevi par dzejniekiem apliecinājuši tikai svešumā. Autoru apzināšanas laikā tomēr noskaidrojās, ka šinī desmitgadē neiekļaujas dzejnieki, kas pēdējos gados rakstījuši ļoti maz vai pat nemaz, un vispārīgā dzejas kopaina bez viņiem nebūtu pilnīga. Tā nu “Dzejās un sejās” uzņemti arī darbi, kas sacerēti agrākā svešatnes laika posmā” (Dzejas un sejas, 453. lpp.)

Šajā antoloģijā ‘sastopas’ dažādu paaudžu liriķi – Jānis Jaunsudrabiņš (1877–1962), Pēteris Ērmanis (1893–1969), Jānis Veselis (1896–1962), Jonāss Miesnieks (1896–1975), Zinaīda Lazda (1902–1957), Rūta Skujiņa (1907–1964), Velta Toma (1912–1999), Andrejs Eglītis (1912–2006), Veronika Strēlerte (1912–1995), beidzot ar krietni jaunākas paaudzes dzejniekiem Veltu Sniķeri (1920), Linardu Taunu (1922–1963), Ainu Kraujieti (1923–2007), Robertu Mūku (1923–2006), Jāni Krēsliņu, sen. (1924–2021), Andreju Irbi (1924–2004), Gunaru Saliņu (1924–2010), Ainu Zemdegu (1924–2006), Ritu Gāli (1925), Astrīdi Ivasku (1926–2015), Baibu Bičoli (1931–2021), Olafu Stumbru (1931–1996), Valdu Dreimani (1932–1994), Ivaru Lindbergu (1932–2008), līdz pat jaunākiem dzejas pārstāvjiem no Austrālijas – Eduardu Silkalnu un Kārli Ābeli, jun.

Ja raugāmies dzimšanas gadu amplitūdā, tad visjaunākie ir abi minētie liriķi no Austrālijas, dzimuši 1937. gadā, bet otrā nogriežņa galā ir Ludis Bērziņš, dzimis 1870. gadā. Tie sešdesmit septiņi gadi.

Antoloģijā iekļauto jauno dzejnieku sakarā Ēriks Raisters minējis:
"Antoloģija Dzejas un sejas raksturojas ar to, ka parāda mūsu jauno maiņu dzejā – autorus, kas sākuši publicēties tikai trimdā un tādu ir apmēram puse. Tā paliek vēsturisks dokuments latviešu dzejai kopš 1950. gada pašu autoru izvēlē, kas ir pirmais tāds eksperiments mūsu antoloģijās." (ALA Kultūras Biroja Biļetens, Nr. 8, 1963)

Tiesa, aplūkojot ievērojamo dzejnieku skaitu, lasītājs var pamanīt, ka antoloģijā nav iekļauts Kārlis Skalbe (1879–1945), Andrejs Johansons (1922–1983), Zeltīte Avotiņa (1925–1982), Indra Gubiņa (1927–2017), Alberts Spoģis (1924–2020) un vēl kādi.

Antoloģijā iekļauto jauno dzejnieku vidū ir tādi, kuriem tobrīd vēl nebija iznākuši pirmie dzejas krājumi, taču viņi publicējās periodikā un uzstājās dzejas lasījumos, tostarp Baiba Bičole (1966[3]), Rita Gāle (1965), Valda Dreimane (1970), Roberts Mūks (1968), Andrejs Irbe (1968) un citi.

Ģeogrāfiski visplašāk pārstāvēta ir Amerika, jāmin Kanāda, Austrālija, Anglija, Zviedrija, Francija, Vācija, Dānija.

Dzejā radīsim visdažādākās noskaņas un tematiskos lokus un dzejas formas. Apcerē par antoloģiju Kārlis Dziļleja pieminējis šādus motīvus: dzīves apcere, subjektīvas izjūtas, dabas vērojumi, mīla un erotika, dzimtene un patriotisms, svešums, reliģiskas domas un izjūtas, haotiskas refleksijas, kas brīžam tuvojas “abstraktās mākslas” vai “spontānisma” izpausmei, literāru un citu mākslas tēlu ierosmes, ģimenes locekļu un senču pieminējums, piebilstot, ka “starp latviskās dzejas tradīcijām un konkrētību iezadzies daudz kas jauns un svešs”. (skat.: Laiks, 1962, 12. sept.)

VĒRTĒJUMI KRITIKĀ

Antoloģijas iznākšanu atzinīgi novērtēja arī kritiķi, kaut lasāmas arī kādas kritiskas iebildes vai vēlējumies.

1962. gada 12. septembrī laikrakstā “Laiks” publicēta Kārļa Dziļlejas recenzija, kurā viņš atzinis, ka “šis solīdais izdevums ir tik plašs un nozīmīgs, ka par to nevar uzrakstīt recenziju pēc vispārējiem iespaidiem, kādi iegūstami, grāmatu izlasot vien,” uzsvērdams, ka šī ir trimdas dzejas grāmata un ka tā ir divu vai triju paaudžu dzejas grāmata, gan piebilstot, ka “latviskā dzeja trimdā nenoliedzami attīstās, sevī nemitīgi atjaunodamās, bet tai vajadzīga arī veselīga kritika un vispirmām kārtām stingra paškritika, lai mūsu jaunās dzejas dārzu pasargātu no nezālēm.”

Literatūrkritiķis Jānis Andrups recenzijā “Svešuma dzejas antoloģija” rakstīja:
“Rietumos koptā trimdas dzeja ir pārdzīvojusi jau 18 gadus ilgu attīstību, un līdz ar to tajā parādās dažādu paaudžu un laikmeta pārvērtību veidoti slāņi. Atspoguļot antoloģijā šīs pārvērtības 18 gadu laikā ar paaudžu maiņu, ar satura motīvu dažādību un stila attīstību būtu ļoti interesants uzdevums un nozīmīgs priekšdarbs, kas atvieglotu nākotnes literatūrvēsturnieka pūliņus. Antoloģijas sakārtotājam nav bijis nolūka rādīt trimdas dzeju šādā vēsturiskā perspektīvā.” (Londonas Avīze, 1962, 14. sept.)

Kritiķis, arī dzejnieks, kurš publicējies ar Videvuda Kļavas vārdu, Vītauts Kalve raksta:
“Antoloģija novērš bažas, ka mūsu lirikā būtu iestājies manāms apsīkums, un atklāj, ka lirika joprojām ir mūsu rakstniecības aktīvākā un dzīvākā nozare. [..] Jo vairāk iepriecina jaunākās dzejas iekšējais spēks un spraigums, ko tagad – lielākā kopumā un noliekot pretī vecākās paaudzes dzejai – var pirmo reizi noteiktāk uztvert. [..] Vecākajā paaudzē joprojām valda veco veidolu turpināšana, zināms apceres miers, samērā izlīdzināta vienveidība. Jauno pusē vairums dzejnieku cenšas gandrīz katram dzejolim piešķirt citādu, pirmreizīgu veidolu. [..] Centieni jauno pusē ir tik īpatnēji un daudzveidīgi, ka tos vēl nevar pavienot zem kāda ērta un parocīga segvārda. Bet kopīgs tur ir dumpīgais gars un nesamierināšanās ar notikušo un sasniegto.” (Universitas, Nr. 12, 1963, 61. lpp.)

Nenoliedzami, ka šādas antoloģijas iznākšana bija literatūrvēsturisks notikums, arī raugoties no 21. gs. puses, jo sniedz vienkopus ieskatu sava laika latviešu lirikā, kas tapusi svešumā, trimdā. Tieši tāpat kā sava laika un laikmeta liecība ir 1954. gadā padomju Latvijā izdotā Mirdzas Ķempes un Arvīda Griguļa sastādītā “Latviešu dzejas antoloģija”.

Apskatu 2021. gada 5. oktobrī sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.





[1] 1950. gadā izdots dzejas krājums, kurā iekļauta Veltas Sniķeres, Dzintars Soduma un Ojāra Jēgena dzeja.
[2] Domāts apgāds “Grāmatu Draugs” un tā izdevējs Helmars Rudzītis.
[3] Iekavās minēts pirmā dzejas krājuma izdošanas gads.

Izdevējs

Apgāds "Grāmatu Draugs" (1926–1992)

Izdevuma veids

Antoloģija

Darba veids

Oriģināldarbs

Sastādītājs

Izdošanas gads/vieta

1962, Bruklina