Minhauzena precības

1941. gadā īsā laikā dramaturgs Mārtiņš Zīverts pabeidza komēdiju "Minhauzena precības", gada nogalē komēdija pieredzēja pirmizrādi Dailes teātrī, savukārt 1942. gadā Kārļa Rasiņa izdevniecībā "Literatūra" komēdija tika izdota grāmatā.

VIRZIENS, STRĀVOJUMS, PIEDERĪBA KUSTĪBAI

Dramaturgs Mārtiņš Zīverts komēdiju sarakstīja 1941. gadā. Mārtiņa Zīverta daiļrades pētnieks Viktors Hausmanis to nodēvējis par modernu komēdiju, "bet pēc uzbūves, konflikta savijuma, asprātīgajiem raksturiem un raitā dialoga atgādina Vakareiropas klasiskās komēdijas," uzsverot, ka dramaturgs pats atzinis, ka apzināti tiecies turēties pie 18. gs. komēdijas formas.
Luga tapa vēsturiski smagā laikā: bija sācies Otrais pasaules karš, pieredzēts pirmais padomju okupācijas gads, saukts par par Baigo gadu, bija vācu okupācijas gadi. Dramaturgs Mārtiņš Zīverts jau 20. gs. 30. gadu otrajā pusē bija debitējis dramaturģijā.

1942. gadā komēdija "Minhauzena precības" Kārļa Rasiņa apgādā izdota grāmatā, savukārt, gatavojot lugu izdošanai 1962. gadā, Mārtiņš Zīverts lugu pārveidojis, veicot labojumus, nedaudz mainot lugas kompozīciju.
1942. gadā izdoto lugu veido 5 ainas: "Sniegputenis", "Melu nav", "Asambleja", "Aizkars" un "Maska", pārveidotajā variantā komēdija kļuvusi kompaktāka un autors to nodēvējis par komēdiju trijos cēlienos, otro cēlienu dalot divās ainās ("Melu nav" un "Aizkars"), mainot pirmā cēliena notikumu secību un apvienojot pirmvarianta otro un trešo ainu, savukārt trešais cēliens nosaukts: "Maskarāde".

Benedikts Kalnačs atzinis, ka "Minhauzena precības" ir popularitāti ieguvusi luga un vienlaikus dramaturga veiksmīgākā komēdija. Gan materiāls, gan tā apdare ļāvusi izpausties īpašībām, kas raksturo M. Zīverta rakstnieka spēku. [..] "Minhauzena precības" nepārprotami bija veiksme; un 18. gs. komēdijas struktūra, kas izvēlēta šim attiecīgajā laikmetā sakņotajam materiālam leģendārajām Minhauzena dēkām, ar savām vārda spēlēm, eleganto izsmalcinātību, ļāva dramatiķim nodoties sev tuvajai eksperimentu stihijai. [..] Minhauzenā klasiskā veidā atdzimst Mārtiņa Zīverta
personības romantiskā daļa; Minhauzens tas ir pirmām kārtām šī varoņa ideāls, viņa Ulubele, viņa sapnis. Ikdienas eksistence tā ir tikai viena, redzamā viņa personības daļa. Bet arī šajā dzīvē Minhauzens ir reāls, darbīgs cilvēks: viņš novērtē Nariškinu, ideāli izprot kalpu Jukumu, pelnīti izturas pret Uksenšernu kāršu spēles ainā, ciena Jakobīnes kalponi Irmi, spēj apburt Jauniņo troņmantnieka līgavu Fīki un viņas pavadoņus. Šī dzīves pazīšana (arī laba tiesa nekaunības, kā to rāda blēdības kāršu spēlē) faktiski ir jauna iezīme Zīverta lugās ar divu tipu romantiķa un skeptiķa opozīciju. " / Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1996, Nr. 6. /

SIŽETS
"... komēdijas "Minhauzena precības" viela saistās ar notikumiem Rīgā 1744. gada ziemā, kad še uzturējies visā pasaulē daudzinātais dēkainis. Komēdija traktēta 8 ainās un tās darbība notiek 24 stundās 28. un 29. janvārī Duntē. Par pārējo autors pagaidām klusē, bet jādomā, ka vēl šajā sezonā komēdiju varēsim skatīt uz skatuves. [..] Tikai vienreiz Minhauzens stāsta patiesību, bet tad f audis teic, ka šis stāsts nekam neder. Minhauzena meli uz skatuves pārvēršas par skaistāko mākslas patiesību. Tā kā katrs krietns mākslas darbs nav vārdos tverams, tad tas ir ikvienam jāredz. Tāpēc ar rītdienu Minhauzens sauc teātra draugus pulcēties ap viņu, skatīties un klausīties." Tēvija, Nr.120 (18.11.1941)

GALVENIE TĒLI, PERSONĀŽS, LAIKTEPA, KOMPOZĪCIJA

Trīs cēlienu komēdijā ir 11 darbojošās personas, kā arī atsevišķos skatos darbojas svīta, kirasieri un preobraženci.
Dramaturgs Mārtiņš Zīverts skaidri iezīmējis komēdijas darbības laiku un vietu: Duntē 1744. gadā no 28. janvāra vakara līdz 30. janvāra rītam.

Komēdiju veido divi slāņi - vēsturiskais konteksts un fantastiskais, kas uztur komēdijai tik nepieciešamo viegluma sajūtu, tajā pašā laikā Mārtiņš Zīverts nav joku taisītājs, gluži pretēji, viņam izdodas caur šo fantastiskā, komiskā, atjautīgā pateikt daudz būtiska un nopietna, kas rosina domāt un līdzdzīvot, nevis tikai smieties.

Aktieris Ēvalds Valters par augļotāja Oksenstjerna / Uksena lomu ļoti priecājies. "Tā ir liela, bagāta loma, kuru katrs aktieris labprāt un laimīgs spēlētu. Loma ietver sevī tik daudz iespējamību ka ar katru dienu aug prieks pie tās strādāt."

"... veidodams to lugā, nav tiecies reālizēt Minhauzena dēkas skatuviskā darbībā, nav mēģinājis iemiesot lielā, meļa izdomas kaut jel vienā skatā. Viņš rakstījis vienkārši komēdiju, kam par fonu galantais astoņpadsmitais gadsimtenis, bet centrā jauna atraitne — muižniece Jakobīne un veseli trīs tās pielūdzēji: augļotājs Oksenstjerns, brutālais krievu galminieks Nariškins un pats Minhauzens. Vietām iepītie Minhauzena pastāsti ne visai saistās ar darbību un reizēm pat kavē to. Minhauzena raksturs no fantāzijā un temperamentā kūsājošā izdomātāja pavērsts uz sapņotāju un ilgotāju, kas ar saviem meliem cenšas apklāt nepievilcīgo īstenību. [..] Scēnu veidošanā Zīvertam ir krietna veiksme. Viņš personas vienmēr sakombinē tā, ka starp tām izceļas konflikti, sarežģījumi, pārpratumi, neizlaižot no acīm darbības galveno pavedienu," rakstījis Jānis Veselis, Latvju Mēnešraksts, Nr.1 (01.01.1942) Jānis Veselis Minhauzena stāstos par Ulubeli saskatījis līdzību ar Ibsena Pēra Ginta stāstiem par Sorijas Morijas pili.

Vilis Cedriņš recenzijā raksta: "Notikums risinās mūsu zemē, daiļskanīgā Duntē. Autors savā romantiskā fantāzijas lidojumā bieži pārceļas uz savu
gaisa pili Ulubeli. Starp diviem poliem — reālo Dunti un dzejnieka teiksmaino salu Ulubeli risinās brīnišķie Minhauzena stāsti. Lielākais melis pasaulē Minhauzens ir liels patiesības meklētājs. Viņa meli pārvēršas par patiesību un tiek atalgoti ar mīlu un laimi. Savu zilo putnu viņš atrod Duntes baronesē Jakobīnē. Šis notikums ir vēsturiska patiesība; ja kāds šaubās, tad tas Liepupes draudzes baznīcas grāmatā no 1744. g. atradīs, ka viņš tai gadā iedevies svētā laulībā." Tēvija, Nr.144 (16.12.1941)

DARBA SACERĒŠANAS LAIKS UN IEROSME

Par lugas tapšanu Mārtiņš Zīverts pirms pirmizrādes stāstījis Ingridai Vīksnai:
""Ko lai jums stāstu," atturīgi smaida komēdijas autors. "Minhauzena precības" ir gluži jauns darbs, uzrakstīts pašā pēdējā laikā, un pats tanī neesmu paspējis vēl nemaz tā īsti iejusties. Visa lugas intriga balstās uz vēsturisko pa tiesību. Pēc ziņām, kādas var atrast Rīgas arķīvos, Minhauzens pavadījis Rīgā kādus četrus gadus, neilgi pēc krievu-turku kara- Komēdijas darbība risinās Duntes muižā. Pavadot ar savu kirasieru pulku Krievijas princesi, vēlāko ķeizarieni Katrīnu Lielo, precību braucienā, ceļā klizmas dēļ leitnantam Minhauzenam ar visiem pārējiem ceļotājiem
jāiegriežas muižā. Ap Duntes pils īpašnieci, skaisto atraitni baronesi Jakobīni, tad nu risinās viss intrigas pavediens, reizē tēlojot arī kādu mazu epizodi no Minhauzena daudzajām dēkām." Daugavas Vēstnesis, Nr.64 (16.12.1941)

Mārtiņš Zīverts pie lugas strādājis intensīvi, tā tapusi neilgā laikā. "Komēdiju beidzu apmēram mēneša laikā, ieturot viscaur- kamerstilā un galveno
vērību piegriežot labi slīpētiem, asprātīgiem dialogiem. Komēdijas darbība norisinās 24 stundu laikā." Daugavas Vēstnesis, Nr.64 (16.12.1941)

Par komēdijas "Minhauzena precības" pirmizdevumu grāmatā nav izdevies atrast nevienu recenziju, bet tā analizēta kopā ar iestudējumiem teātros, kur neapšaubāmi kritiķi novērtējuši Mārtiņa Zīverta lugas valdzinājumu, asprātīgos dialogus, cilvēcisko attiecību izgaismojumus u. tml.

ZIŅAS PAR MANUSKRIPTU

Trūkst precīzu ziņu par komēdijas "Minhauzena precības" atrašanās vietu. Rakstniecības un mūzikas muzejā Annas Dagdas kolekcijā (Inv. Nr. 604339) glabājas viņas mašīnrakstā pārrakstītais 84 lappušu biezais lugas manuskripts. Savukārt Raiņa Dailes teātra kolekcijā glabājas "Minhauzena precību" 1987. gada iestudējuma eksemplārs (Inv. Nr. 580721; 88 lappuses mašīnrakstā). Raiņa Dailes teātra kolekcijā glabājas arī "Minhauzena precību" tulkojums vācu valodā, režijas eksemplārs 70 lappuses mašīnrakstā.

RECEPCIJA
Vēsturiski politisko iemeslu dēļ, pieredzot 1940. gadu un pēc tam vācu okupāciju uz latviešu teātra skatuves turpat vai divus gadus nebija izrādīta neviena jauna oriģinālluga. Noskatoties lugas mēģinājumu. Ingrīda Vīksna atzinusi:
"... noskatoties vienu cēlienu jaunās komēdijas mēģinājumā, atkal no jauna nākas pārliecināties, ka katrā teksta kustībā un vārdā uz skatuves
Mārtiņš Zīverts jūtas kā zivs ūdenī — lieliskas atjautības-spraigi intriģējoši momenti un visneiedomājamākās situācijas saista skatītāju autora un aktieru varā." Daugavas Vēstnesis, Nr.64 (16.12.1941)

Mārtiņa Zīverta komēdija "Minhauzena precības" bija pirmā, jo jau drīz pēc sarakstīšana 1941. gada 17. decembrī tā pieredzēja pirmizrādi Dailes teātrī režisora Eduarda Smiļģa režijā, dekorācijas darinājis scenogrāfs Oto Skulme, mūzikas partitūru sarakstījis komponists Marģeris Zariņš, savukārt kustību repititore Felicita Ertnere centās, kā pati teikusi, "katrai aktieru kustībai iedvest rokoko laikmeta vieglumu un grāciju, lai viņu žesti nebūtu tikai neveikla ārēja čaula, bet saplūstu veselā, viengabalainā veidolā ar tēlojuma raksturu." Daugavas Vēstnesis, Nr.64 (16.12.1941)
Režisors Eduards Smiļģis komēdiju būtisku attīstību Mārtiņa Zīverta kā dramaturga attīstībā, bet savu kā režisora uzdevumu saskatīja spējā " atrast Zīvertam īpatnējo skatuvisko formu, kas būtu raksturīga viņa darbam. No tā, cik labi tas izdosies, atkarājas arī lugas galvenie panākumi." Daugavas Vēstnesis, Nr.64 (16.12.1941)

1943. gadā "Minhauzena precības" iestudēja arī Jelgavas teātrī. 1943. gada 18. martā laikrakstā "Kurzemes Vārds" publicēta ziņa, ka "Liepājas operas un drāmas teātrī tuvākajā laikā paredzētajam Mārtiņa Zīverta Minhauzena precību inscenējumam saistīts dekorators V. Valdmanis noRīgas, kurš pastāvīgi darbojas Tautas teātrī. Lugas režiju uzņēmusies Lilija Štengele un Nikolajs Mūrnieks, kas jau iedala lomas."
Vēlākos gados bieži iestudēta latviešu trimdas teātros un dramatiskajās kopās, savukārt padomju Latvijārežisors Eduards Smiļģis lugu atkārtoti atkārtoti iestudēja 1958. gada 18. septembrī.

FRAGMENTS
Minhauzens.
Es tik labprāt stāstu par savu Ulubeli, bet...tādas Ulubeles, redzi, jau nemaz nav... Es lielos ar savu bagātību, bet patiesībā esmu nabaga muižnieķelis, kam dažkārt nav pie dvēseles ne vērdiņa, ko pasniegt ubagam... Hanoverā man pieder muižiņa, bet tā ir tikpat labi ieķīlāta
kā Dunte... Un taisni tādos brīžos, kad es nezinu, kur naudu ņemt, lai samaksātu augļotājam, es meklēju glābiņu savā Ulubelē... Tur man ir labi. Tur nav ne parādu, ne augļotāju, tur man pieder pils ar neizmērojamām bagātībām, tur man kalpo tūkstoš sulaiņu, tur es esmu liels un varens vīrs...
Kas par to, ka no visas tās bagātības nevar paēst, bet sirdij ir labi..."

Apskatu 2021. gada oktobrī sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe

Attēlā: Jakobīne - Lilita Bērziņa, Minhauzens - Edgars Zīle. Dailes teātra iestudējumā 1941. gada decembrī.