| Transcriber | Ivars Šteinbergs |
|---|---|
| Completed | Yes |
| Accepted | Yes |
| Updated | 2021-12-07 17:33:53 |
| Transcription (text) | II Cilvēks, kurš nepāriet, – rēta, bērnībā uzplēsta, pārkāpjot sapņus un ziemas ar asajām vienatnes šķembām uz āru. Es reizēm neatceros, bet visas atmiņas par viņu man pieskaras vieglāk par saules gaismu, sapņaini slīdošu cauri smagajiem koku zariem. Viņam nepāriet skatiens, kas spēj atvērt visciešāk aizvērtos cilvēkus, – tos, kuri meklē, bet baidās atrast, jo visas atbildes izrādījušās pārāk gaistošas – kā vasara, kas neaizskarta paslīd aiz aizvilktiem aizkariem. Tieši vasara ir maiguma un saules aptumsumu laiks, es atceros sevi skatāmies tajos caur sasistas pudeles brūnajām lauskām. Aptumsuma laikā viņš ir vienīgais, kurš neaizliek stikliņu priekšā acīm, uz mani skatoties. III Viņš ir no tiem vīriešiem, kuri nejūt, ka kliedziens tiem atņem viņus pašus. Atvērtā mute sastingst un miljoniem mušu tajā atstāj savas topošās atvases. Kūniņas šķiļas un lidoņi steidzīgi bēg no kliedziena šausmām. Tās mušas ir citādas – tādas, kas iedveš bailes un savādu tīksmi; tādas, kas atstāj marles saites uz tavām acīm, un tu nemaz negribi zināt, kādas tās acis izskatās tagad. Tu negribi zināt, vai tev uz muguras nav sākusi dīgt zāle, kas nokaltīs, vēl pirms vasara būs pa īstam sākusies. Tādi vīrieši nealkst mūžības. Cik brūču uz sausās mēles būs jāauklē ciet, ja kliedziens kāri lūkosies viņu bezgalīgajā tumsā? Naktī, veroties spogulī, viņi nespēj atcerēties, kurā brīdī tieši salūza tā seja, kas mācīja glābties no sevis. Pret sejām atsitas atspulga balss. |
| Transcribe text |