Andris Kalnozols – fragments no romāna "Kalendārs mani sauc"



NosaukumsAndris Kalnozols – fragments no romāna "Kalendārs mani sauc"
KolekcijaAutoru balsis
MedijsAudio
VeidsCiparu
Vienības numurs56
KrājumiLatvijas literatūra
Piezīmes

Andris Kalnozols lasa no romāna "Kalendārs mani sauc" ("Orbīta", 2020). Ieraksts no radio NABA raidījuma "Bron-Hīts".

Teksta autorsAndris Kalnozols
Teicējs
Faili
AtšifrējaIvars Šteinbergs
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-12-07 17:04:21
Atšifrējums16. janvāris

Naktī atkal sapņoju. Man liekas, ja pievērš uzmanību sapņošanai un par to domā, tad biežāk arī sanāk. Sapnī es vēl biju skolas vecumā. Bija kaut kāda stunda, bet vakarā bija klases vakar vai skolas diskotēka. Un man bija ļoti neērti tai diskotēkā, jo es biju pliks. Ar visu pliku dandāli. Centos to aizsegt un tur bija arī mana gulta, bet tā, kas ir pie mammas. Stāvēju pie tās gultas un mani skolas biedri dejoja un pat nelikās ne zinis par to, ka es esmu pliks atnācis uz diskotēku. Tas uztrauca vienīgi mani. Ļoti gribēju prom, bet kaut kā nevarēju tikt, jo likās, ka jāsavāc arī tā gulta, jo, nu, nevar atnākt uz skolas balli ar gultu un pēc tam nelikties ne zinis. Tā tomēr nedara. Bet, ja es paņemtu to gultu, tad visi redzētu manu trapencieri un to nu es galīgi nevarēju pieļaut, tāpēc neveikli mīņājos, kamēr beidzās dziesma. Bet, kad beidzās dziesma, sapnis pārgāja citā sapnī, kur es biju ļoti skaistā pļavā. Tur bija ļoti zaļa zāle, tāda spilgti zaļa, bet nekoda acīs, un violetas debesis, un tālumā ļoti kupls un skaists koks. Un es jutu, ka man pie tā ka ir jānonāk. Ka tur ir kaut kas svarīgs un tuvs tieši man. Es netiku tuvāk, lai arī gāju ilgi, bet nebija nekādas trauksmes vai vilšanās sajūtas. Es zināju, ka agri vai vēlu es tur nonākšu. Un tas būs skaisti. Pašās beigās bija pēdējais sapnis, kur bija tikai tumsa un es dzirdēju baigo borbelēšanu. Ar kaut kādu prāta daļu nojautu, ka tie ir miljoniem tītaru, kas ar saviem ādas zodiem trobelējas pa kakao. Pa milzīgu kakao tasi, kas ir tik liela kā ezers. Bet viss bija tumšs. Es to tikai jutu. Un man bija smieklīgi. Tad es pamodos. Spīd saule. Man šodien jāiet vaktēt telefons uz veco slimnīcu un jāsavāc un jāatbrauc atpakaļ ar visu to Ļeņina gultu. Tas sapnis bija par to.

Arī šodien neviens nezvanīja. Tā es pa slimnīcu nonīku līdz vēlai naktij un stūmu Ļeņina gultu uz Neimaņiem. Šonakt es gulēšu ļoti ērti. Paņēmu arī jaunas segas un palagus un spilvenus un mazu slimnīcas tumbočku, ko likt pie gultas, jo visu varēja ļoti ērti salikt gultā. Un visforšāk bija tas, ka pa apvedceļa kalnu, kas iet lejā no slimnīcas gar Sauleskalnu un kur naktī nav mašīnu, es ielēcu Ļeņina gultā un ripoju lejā pa ielu. Arlabunakti.



Atšifrēt tekstu
Latvijas literatūra Ieraksta krājums

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.