Rvīns Varde – "Lietus" (2021)



NosaukumsRvīns Varde – "Lietus"
KolekcijaAutoru balsis
MedijsAudio
VeidsCiparu
Atšifrējuma gads2021
Vienības numurs55
KrājumiLatvijas literatūra
Piezīmes

Rvīns Varde lasa stāstu "Lietus". Ieraksts no radio NABA raidījuma "Bron-Hīts".

Atšifrētājs
Teicējs
Faili
IeskaņošanaRīga
Rīga
AtšifrējaIvars Šteinbergs
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-12-06 22:55:42
AtšifrējumsSuta. Vairākas dienas zeme bija izslāpusi, un beidzot nolija lietus. Peļķes tūlīt pat izzuda, asfalts atgādināja grilu. Ļautiņi saskrēja kur kurais, viens samircis, cits tālredzīgi nodrošinājies ar maisu uz galvas, kā tāds padomju konditors cehā. Krogā tupēja viens apmeklētājs, laimīgi sarkanu ģīmi, vēl maķenīt slapjš, bet apmierināts. Sieviete slaucīja ar lupatiņu galdus, bet sarkanais ģīmis tajā noskatījās kā caur dūmaku, gausi un labvēlīgi. Uz galda viņam priekšā bija pustukšs alus kauss. — Gāju, redz, pa ielu — viņš iesāka, — bāc, lietus uznāca. Paslēpos zem liepas. Tagad tās baigi lipīgas, dabūju savu tiesu sulas virsū. Kā tāda laka. — Viņš pataustīja savus nudien spīdīgos matus, paķiķināja un turpināja. — Varbūt tas savā ziņā ir pat derīgi! Saknēm! Tante paraustīja plecus, bet bija manāms, ka viņa klausās bez nepatikas.

— Tagad arī apģērbs viss lipīgs! Esmu kā tāds cukurgailītis. He-he. Durvis atveras, un ienāk onkulis ar portfeli, sauss kā bērza tāss — tātad laicīgi paguvis paslēpties vai arī atradās telpās. Tante aiz letes ar uzspēlētu bardzību liek aizvērt durvis, jo darbojas kondicionieris, un onkulis metas izpildīt pavēli. Sarkanais ģīmis priekpilnām acīm raugās uz jaunpienācēju — gribas komunicēt. Onkulis papēta piedāvājumu, atviegloti nopūšas, ievelk plaušās gaisu baudas gaidās, izvēlas alu un apsēžas. — Paskat, kas notiek... — novelk sarkanais ģīmis ļoti labestīgi, draudzīgi. — Cik dienas tā suta bij’. Nav jau joks, visa raža varētu postā aiziet. Lietutiņš bija tieši kā naglai uz galvas! Taču es saliju. Tieši ārā biju, kad sāka līt. Paslēpos zem liepas. Un, protams, viss esmu lipīgs — liepas tak tagad visur to lipīgumu izplata. Mati kā ar laku noklāti! Viņš pieliec galvu un demonstrē matus. Onkulis, pāris malkus iedzēris, kļūst atsaucīgāks un ar interesi paveras uz matiem. Nolicis portfeli malā kopā ar visām savām ikdienas rūpēm, viņš atsaucas uz sarkanģīmja noskaņu. — Rīgā spēcīgi lija, bet Vecāķos ne. Jūrmalā arī bija mazliet, bet ne tik daudz. Es tieši no turienes atbraucu. Mākonis nāca no turienes. Un viņi sāk vicināt rokas, katrs ilustrējot savu versiju par to, no kurienes nāca mākoņi. Pēc pusminūtes viņiem viss ir skaidrs — nāca no austrumiem, skāra Rīgas centru, bet Vecāķus gan palaida garām. Izskatās, ka viņi to redzējuši no kosmosa — tik precīzi viņi to izjuta. Tante ar interesi lūkojas uz viņiem — prieks, ka krogs atdzīvojas. Onkulis, jau arī dūmakā ieslīdzis, top devīgs un sentimentāls. — Varētu to breksīti, lūdzu, — viņš sajūsmā veras uz vītinātu zivju un kalmāru stendu. Tante rūpīgi nogriež iepakojuma malu, lai klientam būtu vieglāk, iedod salveti un nosauc cenu. Gaisu piepilda specifisks uzkodu aromāts, ko ārpus šīm telpām būtu grūti nosaukt par patīkamu. Onkulis, reibuma ieaijāts, nepamana pārdevējas tālredzīgo soli, un zivs izkrīt no maisiņa tieši uz grīdas. Sarkanģīmis saraujas aiz līdzjūtības. Onkulis klusi nolamājas un dažas sekundes prāto, kuru vainot šai incidentā. Tieksme pēc zivs garšas uzvar un viņš, cik vien iespējams ātri, paceļ uzkodu, simboliski tai vairākas reizes uzpūšot. — Ja pacelta piecu sekunžu laikā, skaitās tīra, — viņš pravietiski pasaka un nolauž zivij galvu. Sarkanaģīmis saprotoši pamāj un vēro, kā onkulis grauž zivi. Viņš to izdzīvo, viņš priecājas. Onkulis loba zivi ar tādu baudu, ka pat tante nespēj atraut acis no šīs skata. — Padomju laikos bija vobla, šādu lielisku zivtiņu toreiz nevarēja nobaudīt... — onkulis kunkst.

Visi piekrīt. Tante arī iesaistās: — Man arī ļoti garšo zivs un alus. Abi klienti atzinīgi parūc, viņu acīs tante šobrīd ir kolēģis un dvēseles radinieks. Onkulis izvelk no kabatas cukurgailīšus un sāk stāstīt, ka tie esot kā padomju laikos. Mēģina tos uzdāvināt tantei. Viņa izvairās, bet tad tomēr pieņem dāvanu. — Tādus tagad vairs netaisa, — lepni bilst onkulis. — Ņemiet, bērniem iedosiet vai mazbērniem. — Vai es tik slikti izskatos? — tante rotaļīgi vaicā. Sarkanģīmis lūkojas uz cukurgailīšiem, acis piemiedzis, un tad saskata analoģiju: — He-he, tā kā es! Zem liepas iedomājos paslēpties, tagad esmu lipīgs kā medū izvārtījies! Viņa replika pazūd durvju atvēršanās troksnī, un uz sliekšņa parādās vēl viens tēls. — Õ, — sarkanģīmis ķērc pa visu krogu. Var redzēt, ka gan tante, gan viņš jaunpienācēju sen pazīst un šis te iegriežas bieži. Tante koķeti raugās no skropstu apakšas, klients aiz tik sirsnīgas sagaidīšanas piepūšas kā sarkankrūtītis un dodas paspiest roku sarkanģīmim. Onkulis nopērk vēl zivtiņu un sāk to lobīt jau mazāk veiklām kustībām — alus darījis savu. Jaunais personāžs ir iededzis vīrs brieduma gados, pelēkā kreklā bez piedurknēm, ar pūķi uz vēdera un biezu sudraba ķēdi kaklā, turklāt viņam trūkst dažu zobu. Viņš plati smaida, lūkojoties tantē, un sarkanģīmis met skatus te uz tanti, te uz seno paziņu, tīksminoties par šo savstarpējo spēli. — Nu, man Brengulīti, — viņš pasaka daudznozīmīgā, samtainā tonī. — Pieci lati! — atcērt tante un izliekas barga. — Ak, šie skuķi, ak, šie skuķi, — komentē vīrs, kuram šāds skarbums liekas omulīgs. Onkulis, zivi graužot, nemitīgi čāpstina lūpas un atzinīgi iespurdzas, vērojot šo flirtu. — Nu, kā ir? — iesāk sarkanģīmis, ar mīlestību raugoties biedrā. — Ir labi! Lietus, redz, bija... Onkulis palaiž uz mirkli zivi vaļā un atdzīvojas. — Jā, mākoņi nāca no austrumiem! Un viņš rāda ar roku, kā nāca. Sarkanģīmis kārtējo reizi izklāsta aktualitātes: — Gāju ar’ pa ielu, sāka līt. Burbuļu burbuļiem. Kā no spaiņa. Meklēju, kur lai paslēpjas. Neizdomāju neko labāku kā zem liepas pastāvēt.

Iedegušais vīrs, iemalkojis alu, klausās. — Tagad viss lipīgs, — turpina sarkanģīmis un noliec galvu, — še, gribi pataustīt? Adresāts patausta un pasmīn. Onkulis paslavē zivi, visi sāk runāt par zivīm. — Mums jau vispār tās zivju lietas ļoti attīstītas esot! — iztrūkstošo zobu īpašnieks pārliecinoši pauž viedokli, — zināt, kur ražo pasaules slavenāko kaviāru? — Pie Volgas? — onkulis mēģina minēt. — Nē, Katlakalnā! — zinātājs paceļ pirkstu gaisā, — pat Eltons Džons pērk tikai mūsu kaviāru, es lasīju. — Ūja, ūja, — dūdo sarkanģīmis. Speciālists zivju jautājumos dodas atbrīvoties no liekā šķidruma un pa ceļam mēģina tanti iespiest kaktā, pliķējot tai pa sēžamvietu un citiem mīkstumiem. Viņa teatrāli atgrūž uzmācīgo klientu un nosarkst, kad viņam izdodas to slapji nomutēt. Onkulis un ģīmis gardi smej, viņi arī gribētu būt bučotāja vietā. — Kas par ļaudīm! — tante pukojas smaidot. — Nu, kā iedzeram, tā visiem viens tik prātā... — konstatē sarkanģīmis un pasūta vēl kausu alus. Ticis pie Brenguļu alus, sarkanģīmis iegremdē ūsas putās un atlaižas krēslā. Uz brīdi iestājas klusums, visi paveras uz logu pusi. Aiz loga pilsoņi steidz no darba mājup, jau ne tik pārkarsuši kā pirmīt — lietus tomēr devis zināmu dzestruma tiesu. Kāds tekalē ar bērnu ratiņiem, bezmiega nakšu nomocīts un apskaities uz visu pasauli, kāds kāto uz randiņu, rozi pasitis padusē un uztraucies. Alus marinādē pasaules panorāma visiem šiem laimīgajiem ļautiņiem izskatās pēc teātra uzveduma, jauka un nomierinoša. Viņi aizmirst par netaisnībām un atvadās no nemiera. Alus ir gards, un tā ir atbilde uz visiem jautājumiem. Tante piepilda kausus atkal un atkal, nāk jauni cilvēki, un katrs vēlas bilst savu vārdiņu, katram jāuzzina par liepu sulas nolakotajiem matiem un jāparunā par svelmi. Visa pilsēta atviegloti uzelpo un dāvā iedzīvotājiem dzidru vakaru. Gaidāmas vēl dažas karstas dienas, bet tad atkal neizbēgami būs lietus.

Atšifrēt tekstu

Kartes leģenda



Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)IeskaņošanaPilsēta
Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
#NosaukumsSkaits
   
1Rīga 1
Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
#NosaukumsSkaits
   
1Pilsēta1
Latvijas literatūra Ieraksta krājums

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.