| Atšifrēja | Ivars Šteinbergs |
|---|---|
| Pabeigts | Jā |
| Pārbaudīts | Jā |
| Labots | 2021-01-18 16:44:01 |
| Atšifrējums | * * * Nevajaga dvēselei trepju kāpt debesīs; Mīļš Dieviņš trepes cēla, dvēselīti gaidīdams. Kad pacēla trepes, dvēseles sakustējās, smalka migla raisījās augšup, izskatījās kā vieglas strūklas iz dūmeņiem, kaut laukā nebija māju. Kūpēja zeme. Velēnas ap ciņiem, kur pakāpieni grūdās, bij siltas, bet mēs klimtām nomaļus, mēs ieslēdzām savas dvēseles saujās, sažņaugtām, pie krūtīm spiestām rokām mēs bēgām, bet kāpņu izslienas jau vairāk, mēs klūpam, ceļamies, purinām zemes no drānām un matiem, bet jau deg acis: raugi, kā sīka migla lien lēnām mums caur pirkststarpām, kā jau aptinas apaļam kāpslim – – Dievs jau ceļ dvēselei trepes. |
| Atšifrēt tekstu |