Eņģelīši nav miruši



NosaukumsEņģelīši nav miruši
KolekcijaAutoru balsis
MedijsAudio
VeidsCiparu
Vienības numurs15
KrājumiLatvijas literatūra
Kategorijas
AtšifrētājsIvars Šteinbergs
TeicējsJānis Klīdzējs
Faili
Ieskaņošana
Jānis Klīdzējs lasa fragmentu no darba "Eņģelīši nav miruši" (no noveļu krājuma “Laidiet! Laidiet! Laidiet!” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1984)). Ieraksts no 7. Rietumkrasta dziesmu svētku rakstnieku cēliena “A” Losandželosā, “Conference Building” centra mazajā teātra zālē 1977. gada 8. jūlijā. Pilnu ierakstu iespējams klausīties, sazinoties ar “Literatura.lv”.
';
AtšifrējaIvars Šteinbergs
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-01-18 15:45:42
AtšifrējumsJānis Klīdzējs
Eņģelīši nav miruši
(no noveļu krājuma “Laidiet! Laidiet! Laidiet!” Bruklina: Grāmatu Draugs, 1984)
(fragments)

Ieraksts no 7. Rietumkrasta dziesmu svētku rakstnieku cēliena “A” Losandželosā, “Conference Building” centra mazajā teātra zālē 1977. gada 8. jūlijā

Iela čukstēja zem riepām, kliedza taurēs, krāsojās skatlogu atblāzmās. Sieviešu un vīriešu kurpes steidzās. Jauniešu kaklos guldzēja nakts smiekli.

Tumšā naktī, zaļā zālē laukā laidu kumeliņu... It kā no nekurienes, kā no liela tāluma atlidoja šie vārdi, iekrita viņā un ieskanējās smeldzīgi. Agrās jaunības draugu sejas no vidusskolas pēdējās klases sastājās ap viņu. Tepat bija Tedis, Aivars, Nikodēms, Žanis, Ansis, Staņislavs, Juris, Valdis, Spodra, Veronika, Helēna, Mudīte, Emīlija, Anīta, Zuze, Benīta. Ar Benītu toreiz bija lieli un tāli sapņi kopā. Viņa mirusi Sibirijā. Lielā puse no visiem citiem krituši, miruši jauni. Eduards Preilis pakratīja galvu, kožļāja lūpas, nopūtās, it kā atvainodamies saviem jaunības draugiem par to, ka viņš pats vēl dzīvs.

Ofiser, jūs izskatāties tāds kā depresijā iekritis,” viņu atmodināja skaļa balss. Eduards redzēja sev pretī platu vīru ar sarkanu seju. Šis parādīja divus pirkstus, V burtā paceltus: “Iemet divus dubultos, būs labi, ofiser.” Reibušais padoma devējs aizstreipuļoja tālāk. Kad pār tūkstošiem jūdžu un gadu desmitu kalniem pie tevis atnāk tālie jaunības sapņi satikties ar šodienas skumjām, to pat dzēris gaŗāmgājējs pamana.

Noņēmis policijas uniformas cepuri, viņš apstājās pie skatloga. Redzēja iesirmus matus, šauru seju, lielu degunu. Man piecdesmit trīs. Gadiem ejot sejas kļūstot platākas, vidukļi smagāki. Es tāds kā nodzinies suns. Ar mani liktenis savus jokus ir izspēlējis jau vairākkārt. Izgājis karus un visādas elles, esmu vēl dzīvs. Tagad jau septiņpadsmit gadus sabijis šinī tālajā pasaules malā tāds kā cilvēku un likuma sargs. Vai arī šis nav likteņa joks?

Eduards gāja atpakaļ uz savu policijas auto. Izbrauca no reklāmām apgaismotā pilsētas centra un iegriezās sānielās, savā apgaitā, kur vakaros ļaudis baidījās iziet vienatnē.
Arī viņam tur negribējās būt, bet tas bija viņa darbs. Atstāja auto un cepuri tanī, lēnām gāja, vērodams, kā Klusā okeāna vēsmā palmas bužināja savas spurainās galvas. Vai nevarēja šeit būt kādi bērzi? Nakts būtu gaišāka.

Atšifrēt tekstu
Latvijas literatūra Ieraksta krājums

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.