Melnā saule



NosaukumsMelnā saule
KolekcijaAutoru balsis
MedijsAudio
VeidsCiparu
ValodasLatviešu valoda
Vienības numurs7
KrājumiLatvijas literatūra
Piezīmes

Gunars Saliņš lasa dzejoli "Melnā saule" no krājuma "Melnā saule" (1967). Ieraksts no dzejnieces un valodnieces Lalitas Muižnieces arhīva. Pilnu ierakstu iespējams klausīties, sazinoties ar “Literatura.lv”.

Kategorijas
ValodasLatviešu valoda
AtšifrētājsIvars Šteinbergs
IeskaņotājsLalita Muižniece
TeicējsGunars Saliņš
Faili
Saistītie darbi
Atslēgvārdi
AtšifrējaIvars Šteinbergs
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2020-12-02 16:27:36
AtšifrējumsMelnā saule



Te tādas vietas — bez logu.
Sauli, ja gribi, jānes ar maisiem iekšā
jeb pudelēm, skārdenēm —
jeb ar meiteņu brunčiem.

To jau mēs arī darām.

Bet mans draugs, jūrnieks un gleznotājs,
kam sencis kādreiz pie Saules kāvies
un pats kas, Kurzemē dezertēdams,
un jūras vēl it kā ar saules meitu skāvies, —
mans draugs jau gadiem
Greničas pagrabā
glezno vairs tikai
melnu sauli.

Krāsa uz audekla mērena pilskalna biezumā —
it kā ne gadus viņš gleznojis būtu,
bet gadu simtus,
it kā rokot tur varētu uzrakt
bojā gājušas civilizācijas,
pavardu atliekas, podu lauskas,
saktas, adatas, kara cirvjus,
jāņugunis, līgošanu,
saules meitu matu kodaļas,
izbalējušus kaulus —
tas viss nu zem melnām debesīm,
vēl melnākas saules.

Kļūst drūmi, un nelīdz
ne pudeles vairs, ne brunči.

Mēs izejam ielās.

Krustus soļiem.

Un pazūdam lēnām
akmeņu tumsā
viens otram.

Bet tad — pēc stundas, divām? —
apstājamies reizē:
tumsa
mainās,
kūp —
dvesmo pēc kvēpušiem baļķiem un dzīvas
elpas! Un piepeši
pāri mums gailis dzied — un mēs redzam:
tek cauri Ņujorku
seni taki, celtnes,
tek seni ņieburi,
senas, senas zeltenes...

«Sveiki, senās saules brāļi!»
tumsiņā noskan.

— Uz redzēšanos...

Zaļa
svīst akmeņos gaisma,
pēdējiem krodziņiem
aizkrīt
acis.
Atšifrēt tekstu

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.