| Atšifrēja | Ivars Šteinbergs |
|---|---|
| Pabeigts | Jā |
| Pārbaudīts | Jā |
| Labots | 2020-12-02 16:27:36 |
| Atšifrējums | Melnā saule Te tādas vietas — bez logu. Sauli, ja gribi, jānes ar maisiem iekšā jeb pudelēm, skārdenēm — jeb ar meiteņu brunčiem. To jau mēs arī darām. Bet mans draugs, jūrnieks un gleznotājs, kam sencis kādreiz pie Saules kāvies un pats kas, Kurzemē dezertēdams, un jūras vēl it kā ar saules meitu skāvies, — mans draugs jau gadiem Greničas pagrabā glezno vairs tikai melnu sauli. Krāsa uz audekla mērena pilskalna biezumā — it kā ne gadus viņš gleznojis būtu, bet gadu simtus, it kā rokot tur varētu uzrakt bojā gājušas civilizācijas, pavardu atliekas, podu lauskas, saktas, adatas, kara cirvjus, jāņugunis, līgošanu, saules meitu matu kodaļas, izbalējušus kaulus — tas viss nu zem melnām debesīm, vēl melnākas saules. Kļūst drūmi, un nelīdz ne pudeles vairs, ne brunči. Mēs izejam ielās. Krustus soļiem. Un pazūdam lēnām akmeņu tumsā viens otram. Bet tad — pēc stundas, divām? — apstājamies reizē: tumsa mainās, kūp — dvesmo pēc kvēpušiem baļķiem un dzīvas elpas! Un piepeši pāri mums gailis dzied — un mēs redzam: tek cauri Ņujorku seni taki, celtnes, tek seni ņieburi, senas, senas zeltenes... «Sveiki, senās saules brāļi!» tumsiņā noskan. — Uz redzēšanos... Zaļa svīst akmeņos gaisma, pēdējiem krodziņiem aizkrīt acis. |
| Atšifrēt tekstu |