| Atšifrēja | Ivars Šteinbergs |
|---|---|
| Pabeigts | Jā |
| Pārbaudīts | Jā |
| Labots | 2020-11-19 16:36:08 |
| Atšifrējums | Es braucu ar tramvaju Es braucu ar tramvaju, Itin kā būtu atgriezies Rīgā, Vai stacijas laukums, vecpilsēta, spīķeri? Nē, Tur bija dīvaini pilsētas rajoni: Trīs gadu vecumā pirmoreiz sajusta smarža no trim reņģēm, Manas toreiz uz vasaras asfalta nosvilušās kāju pēdas, Izbailes, no kurām var paslēpties zem mātes brunčiem. Raķešu bažu vietā dīvainā kārtā bija māla baložu šautuves, Un nīcības smaržošanai bija iekārtotas vienīgi neaizmirstules un lopu kautuves. Pilsēta mani lielā ātrumā nosmulēja raibu kā puiku, Es biju Ziemsvētku tirdziņš, Uz kuru manu bērnību atveda izstādīt vecie, sen aiztipinājušie zirdzinieki. Bet tad pret pilsētu mani pārņēma iekāre, Jo es vienreiz pieliku plaukstu pie kaila trotuāra. Tas nevaid auksts, Jo ar šo plaukstu Jūt pulsājam manas mīļās meitenībā staigāto soļu viju Un akmens artērijas. Itin kā mīļajai glaudītu lielu, Es varēju arī atdzimt par jaunu; Skatlogos, šais sievu klēpjos. Šai pilsētā ielas apgaismoja vienlīdz labi Tiklab laternas, kā laternu stabi, Dārzi vējā sakrita ap mūriem un rūtīm Kā zīdaiņi pie mātes krūtīm. Mani tūdaļ ielika gaiļpiešu un pēc tam suņaburkšķu smarža, gar mūriem stumtā, Mani iekliedza pilsētas skaņā, Lai es varētu piedalīties Kopīgā priecas mācības pasludināšanā uz jumtiem, Es braucu ar tramvaju, Itin kā paņemtu Namu dvēseļu parādi. Pēkšņi, kur ielas nav vairs tik šauras, Es manu izbrīnēts: Es taču spīdu cauri! Tilti vairs nekur neaizved, bet sāk stīdzēt caur manu kāju stilbiem, Caur manām plaušām elpo tik labi pazīstamā Pilsētas ainava, Elpo un mainās, Un pati trīs tik zemei nepieskarīgai, Ka ar savu elpu es viņu varētu aizpūst Kā pienenes pūku no kāta. Braucot ar tramvaju, es biju nodeldējies līdz laternas stabam. Mans galvaskauss Grabēja sauss, Un atnāca bijušie naktssargi un pakāra pie viņa bijušās spuldzes. Viņas apgaismo drudžainā rāmumā Nošautā Svētā Pētera panorāmu. |
| Atšifrēt tekstu |