| Atšifrēja | Ivars Šteinbergs |
|---|---|
| Pabeigts | Jā |
| Pārbaudīts | Jā |
| Labots | 2020-11-19 16:27:30 |
| Atšifrējums | Saruna ar dzejnieku Kā varētu šorīt Nakti norīt, Kas nebeidzami rīklē turas Un tur Kļūst par vecu divpadsmitā gadsimta katedrāles zvanu, Kas skan Un elpā stīdz Ar visu, kas nāk šiem gadsimtiem līdz. Iesim pie manas mīļās — zivju tirgotājas, Kurai acis tādas, ka svētdienas pēcpusdiena mirgo tajās Ar maziem kuģīšiem uz jūras Un bērniem laivās. Klausīsimies viņas balsī — viņas vārdos, Viņa mums divus kālus no savas jūras un savas mirgošanas pārdos. Apstādināsim laiku. Kālab viņam būt par straumi un plūst. — Lai viņš labāk par spēlmani kļūst Un uzspēlē kaut ko uz balalaikas Tiem kuģīšiem uz jūras un tiem bērniem laivās. Tu saki: “Naivais, Viņas maigums tev garām kā ūdeņi aizritot lejas. Iesim pie manas mīļās — viņa no konditorejas. Mēs skatīsimies, kā viņa iejauj mīklu, Bet redzēsim kādu mūžīgu mīkali, Kurā saule apstāsies un tieši No zilgmes nokāps un pārvērtīsies kviešos, Un jutīsim, kā kāds vējš mūs bez rimas nes Un izbārsta pār paaudzēm Kā viņas roka pār rožmaizēm magones.” — Dzīvi nedzīvot, bet dzejot! Iet zivju tirgotāja makreles zvejot, Mēs ejam — Palikt ar mākoņiem un aizslīdēt ar kokiem un stādiem. |
| Atšifrēt tekstu |