PAR VALDI JAKARU
"Vecajā krāšņajā Kalnamuižas parkā (pie Jelgavas) es mācījos pazīt savu draugu Valdi Jakaru, jaunu apdāvinātu dzejnieku, kura talants tikko sāka raisīties. Mani pievilka viņa klusā, sevī noslēgtā daba. Daža laba saruna, kas nāk no sirds un iet pie sirds un ierosina garu, noritēja dižo liepu pavēnī. Tur bieži viņš lasīja priekšā ari savas dzejas. Ne vienu reizi vien viņš tad brīnījās un izteicās, ka nejūtoties vairs tik šaubu pilns un līdzsvaru zaudējis, ka viņam esamība neliekoties vairs vispār tik pretrunu pilna, kā agrāk. Viņš bija vientuļš, bet šī vientulības izjūta, kas to piepildīja, nesa sevī kaut ko noskaņotu, kaut ko, kas sniedz skaidrību. Tolaik viņu jau stipri mocīja nežēlīgais dilonis; nebija arī nekādu cerību izveseļoties, taču bezcerība viņu vairs nebiedēja. Likās, viņā uzaususi garīga skaidrība, kas pārvarēja visu postu, darīja viņu stipru, un pavadīja kā gaisma. Tā iedvesmoja viņu arī dzejai, kas plūda kā dabīga straume."
Dž. C. Pāragri miruša drauga piemiņai. Latvju Grāmata, Nr. 05-06, 01.12.1931.