Juris Rozītis

Dzimis rakstnieka Oļģerta Rozīša ģimenē, rakstniecībai pievērsies arī brālis Agnis Rozītis.
Bērnības gadus pavadījis Austrālijā, dzīvoja Melburnā, 1970: pārcēlās uz Adelaidi, kopš 1977: dzīvo Zviedrijā.

Literārā darbība

1964: publicējies Melburnas Latviešu biedrības Daugavas skolas literārā pulciņa žurnāla "Jaunais Absolvents" 3. numurā, kura redaktors bija Jura Rozīša brālis Agnis Rozītis.
1969: īsprozas darbs "Taisne 69" publicēts "Jaunās Gaitas" 76. numurā.
1969: oktobrī Melburnā Austrālijas latviešu rakstnieku 10. dienu literārajā sarīkojumā pirmo reizi publikai lasīja savus dzejoļus, savukārt ar prozas darbu lasījumu jau bija debitējis pirms tam Austrālijas latviešu jaunatnes dienu laikā: "viņš klāt esošos iepazīstināja ar sevi un savu dzeju. Viņš apliecināja, ka arī ārpus Latvijas izaudzis var būt ar labām un vispusīgām latviešu valodas zināšanām." Mūsu Laikmets = Unser Zeitalter, Nr.1 (01.03.1970)
Kopš 1977: iesaistās Zviedrijas latviešu sabiedriskajā, literārajā un kultūras dzīvē.

1982: literārajā gadagrāmatā "Zari" (Stokholma) publicēts pētījums par pasaku par ķēves dēlu latviešu folklorā (salīdzinājumā ar šādu pašu pasaku motīvu, kādas rodamas arī somiem, lībiešiem, lietuvjiem, čehiem un krieviem.
1983: jūnijā piedalās Stokholmā 7. Baltijas studiju konferencē.

2005: Stokholmas universitātē ieguvis filoloģijas doktora grādu par disertāciju Displaced Literature: Images of Time and Space in Latvian Novels Depicting the First Years of the Latvian Postwar Exile. Disertācija izstrādāta angļu valodā baltu, somu un ģermāņu valodu institūtā profesores Baibas Kangeres vadībā.

Darbojies austrāliešu un latviešu trimdas teātros.
1969: piedalījis Melburnas Latviešu biedrības Daugavas skolas absolventu iestudētajā Annas Brigaderes pasaku lugā "Princese Gundega un karalis Brusubārda", tēloja Māri, režisors Agnis Rozītis.
1969: piedalījās Melburnas Latviešu teātra Riharda Valdesa romāna "Jūras vilki" dramatizējuma iestudējumā.
Kopš 1970: piedalījās Adelaides jauniešu ansambļa izrādēs.
1973: pievērsās arī režijai:Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē 6. jaunatnes kursos Adelaidē (13 zēni, 17 meitenes) mācīja jauniešus par Raini. Juris Rozītis no lugas Kurbada fragmentiem bija sagatavojis interesantu izrādi." Austrālijas Latvietis, Nr.1164 (16.02.1973)
Kopā ar pirmo sievu Māru Rozīti (dzimusi Eihmane) Adelaidē 1975. gadā izveidoja savu teātri "Mālu ansambli", ar kuru 1976. gada augustā-oktobrī viesojās Eiropā, piedalījās DV Globālajās dienās Londonā, apbraukāja Zviedriju un Vāciju.

Teātrī izrādītas lugas "Kurbads" (1973), "Varbūtības" (1976: ""Varbūtības" ir 'mitoloģisks rituāls' kuram vielai ņemtas latviešu pa
sakas un folklora. "Varbūtības" ir mēģinājums latviešu folkloru atdzīvināt, un atklāt viņas ietekmi mūsu tagadnējā dzīvē. "Varbūtības" apskata latviešu folkloru kā 20. gadsimteņa filozofijas un domāšanas izpausmi"), pēc Rūdolfa Blaumaņa un Annas Brigaderes darbu motīviem veidota luga "Raudupiete" (1982, kur Matīsiņa lomu spēlēja dēls Lūkass Rozītis).

Par "Raudupietes" veidoto dramaturģisko materiālu Juris Rozītis saka:
"No jauna dramatizēdams Blaumaņa noveli, esmu daudz izmantojis viņa epizodisko, kinematogrāfisko stilu, bet arī vairākus skatus patapinājis no Brigaderes lugas. Blaumaņa epizodes ir drāmatiski pateicīgas — dialogus bieži varēja pārņemt vārdu pa vārdam. Blaumanis ir patiesi un veikli uztvēris dažādo tēlu sarunas tās nesamākslodams. Katrā dialogā, lai gan, virspusē šķiet, ka tas noris ikdienišķā līmenī, atrodams dziļš un spēcīgs zemteksts. Esmu, dabīgi, šim materiālam daudz ko pierakstījis klāt, visu sakārtojot un apstrādājot pēc sava pasaules uzskata. Cita paaudze "Raudupietes" temu droši vien apskatīs citādi. Tā tam vajadzētu būt." Latvija, Nr.18 (02.05.1983)

1995: romāns "Kuņas dēls" (godalgots žurnāla "Karogs" un Raimonda Gerkena romānu konkursā).
1998: romāns dramatizēts un dēla Lūkasa Rozīša režijā iestudēts studijteātrī "Skatuve".

Angliski tulkojis Vizma Belševicas, Imanta Ziedoņa, Aleksandra Čaka, Jura Kronberga, Knuta Skujenieka, Dzintara Soduma dzeju.

Mācījies Melburnas Latviešu biedrības Daugavas skolā, piedalījies skolas teātra iestudējumos.
1967: janvārī piedalījās Melburnas latviešu draudzes rīkotajā latviešu bērnu nometnē Dailesfordā Sprīdīšos.
1968: janvārī piedalījās un beidza Latviešu apvienības Austrālijā (LAA) rīkotajos 1. Jaunatnes kursos.

Savulaik Aleksandrs Zariņš atzina: "Juris ir cilvēks ar lielisku zināšanu krājumu, spējam skaidri formulēt, idejām un iekšēju spēku."
LARA'S Lapa (Latviešu Rakstnieku Apvienība), Nr.10-11 (01.12.1977)

Par romānu "Kuņas dēls" (Rīga: Karogs, 1995)

"... rodas patīkami kņudinoša un, jācer, maldinoša patiesības atklājēja sajūta, kurā lieliski iederas gan autora dīvainā valoda, gan pretenzijas it kā uz mītu, it kā uz pasakas (romāna virs un apakšvirsraksts ir Pasaka par suņiem un latviešiem (lasāma skaļi)) radīšanu. Tas varbūt nudien nebūtu nekas īpašs, ja vien romāns tik tiešām nebūtu par Kuņas bērnu kuņas zīdītu puisieti, kurš, izmisīgi kārpīdamies pa dzīvi, cenšas kļūt jeb romāna gaitā teju teju klasiski attīstīties par īstenu latvi; ja vien romānu tik tiešām negribētos ik pa brīdim visiem klātesošajiem priekšā lasīt skaļi. Lai gan situācijas, nākošos un ejošos personāžus var itin viegli izmudzināt no senākas vai nesenākas Latvijas vēstures, romānā ar mitoloģisku vai alegorisku drisku palīdzību autoram izdevies tos ne tikai distancēt no konkrētā laika un telpas, bet iekrāsot krāsās, kas nozīmīgas varētu likties ne tikai noslēpumainajam Kuņas dēla ideālam latvjiem. Tomēr centīgais lasītājs pamanīs, ka dažām lappusēm gribētos ar acīm pārskriet pāri ātrāk, nekā iespējams izlasīt tajās ietverto tekstu. Tas laikam varētu liecināt par romāna nevienādo dabu, par to, ka gaužām asprātīgas un veiklas vietas mijas ar fragmentiem, kuru pamatotību romāna kopumā lasītājam grūti izdomāt. Lai gan beigu beigās lasītājs atrod attaisnojumu pat Kuņas dēla mistiskajai un it kā ar romāna notikumiem nesaistītajai cīņai ar daudzgalvu mošķiem kautiņiem laikam nav citas nozīmes kā romāna virzības atzīmēšana (gluži kā bērna attīstību dažādos vecumos iezīmē atšķirīgs apģērbs u. tml.)."
Bankovskis, Pauls. Pamācība tapšanā par latvi. Diena, Nr.136 (12.06.1995)

"Autora tvertā viela mums daudziem pašu pārdzīvota un pieredzēta, ko Juris Rozītis daļēji ieloka mitoloģiskā veidolā, kurā kā patīkamas vai nepatīkamas īstenības parādās mūsu kopējās "vakardienas" un "šodienas", kas viegli uztveramas un pārbaudāmas pret sava paša dzīves fonu. Grāmatu "Kuņas dēls" var dēvēt arī par sava veida uzvaru, ko autors izcīnījis kā savas audzes pārstāvis, pretojoties svešzemju liktajiem šķēršļiem, uzmācībām, vilinājumiem: izniekot, noplicināt, saduļķot un pat pamest aizmirstībai latviešu valodu. Viņš, četrdesmitgadnieks svešzemē, to ne vien spodrina arvien par jaunu, bet pat bagātina no savas puses ar drošprātīgi darinātiem jaunvārdiem, kur izmantota agrākā un jaunveidotā fonētiskā saderība, visu to it kā smaidā pavadot. [..] Jura Rozīša grāmata "Kuņas dēls" dalīta trijās daļās, un tā izved lasītāju cauri 320 lappusēm gan uz pāris trimdas zemēm, gan uz okupēto Latviju. Viņa šķēlums aplūkotajā vidē ir pa laikam ass un dziļš, dažbrīd līdz pat serdes puvei, ko sevišķi izjūt lasītājs, kopā ar autora varoni nokļūstot "vecajā zemē" – okupētajā Latvijā. [..] ar savu godalgoto grāmatu "Kuņas dēls" nolicis mums priekšā vērienīgu laikmeta, dokumentu, kam nenoliedzam literāra vērtība, personīgās atklāsmes drosmes zīmogota."
Gulbītis, Jānis. Juris Rozītis –pats pirmais! Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas Avīze" un "Latvija", Nr.29 (24.07.1995)

Par doktora disertāciju Displaced Literature: Images of Time and Space in Latvian Novels Depicting the First Years of the Latvian Postwar Exile (Stokholma, 2005).

"Par mērķi savam pētniecības darbam Rozītis izvēlējies trimdniecības temu latviešu romānos pēckara trimdas sākuma posmā. Šo posmu Rozītis sadala divās daļās - 1) bēgšana no Latvijas un fpagaidu uzturēšanās Vācijā bēgļu nometnēs (1944-1950), 2) pārcelšanās uz pastāvīgām dzīves vietām (no 1950. g. līdz 60. gadu sākumam), kad notika masveidīga bēgļu izceļošana uz jaunām mītnes zemēm - ASV, Kanādu, Austrāliju. Rozītis apskata romānus, ne autobiogrāfijas, kuru autori paši šādu trimdu ir piedzīvojuši. Šie darbi, kopskaitā 73, ir publicēti starp 1945. un 1996. gadu. Savu romānu korpusu Rozītis ir izvēlējies analizēt kā vienas kopējas balss izteiksmi, nevis kā atsevišķu autoru individuālu vēstījumu. Savu izvēli viņš pamato tādējādi, ka šiem romāniem esot zīmīgs kopsaucējs, viengabalains trimdas tēlojums. Savu darbu Rozītis ir izstrādājis kā tematisku analīzi, speciāli nepievēršoties atsevišķiem autoriem, bet gan savas analizēs argumentācijā pamatojoties uz viņu darbu citātiem. [..] Jēdzienu trimdniecība Rozītis definē kā piespiedu atšķirtību laikā un telpā. Šie divi jēdzieni kļūst par Rozīša piedāvātā trimdniecības modeļa divām asīm. Tālāk viņš šo atsvešinātību sadala dažādās sfairās, kas saistītas ar individu, - privātā laika-telpas
sfairā, kā ari sociālā un ārpusējā, eksternā sfairā. Šo modeli viņš lieto, analizējot izvēlētos romānus. Viņš cenšas parādīt trimdinieka priekšstatu par pasauli, kādā tas atrodas, - trimdniecibas topogrāfiju. Pievēršoties laika komponentam, viņš mēģina saskarat trimdniecibas "hronotopu", tās attiecību ar laiku. Romāni sadalīti divās galvenās grupās - Vācijas nometņu romāni (DP novels) un romāni par dzīvi jaunajās zemēs. Katrā no šīm grupām tiek izvērtēta attiecība ar laiku un telpu, piemēram, pirmās grupas darbos trimdinieka apziņu aizņem galvenokārt pagātne, dzīve Latvijā, un tas tiek parādīts izsmeļošos citātos. Otras kategorijas darbos vairāk var saskatāt telpas nozīmi tēlojumos par trimdinieku integrēšanos jaunajā vidē. [..] Rozītis ir pirmais, kas pieskāries mūsu trimdas literātūrai ar tik nopietnu pētniecisku pieeju, tomēr izstrādājot savu īpašu trimdniecības jeb eksila modeli."
Cielēna, Izabella. Ievērojama doktora disertācija Stokholmas universitātē. Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas Avīze" un "Latvija", Nr.42 (22.10.2005)