Aija Lāce

Lomas: literāte, rakstniece, redaktore, tulkotāja, žurnāliste

Aija Lāce (1947) – redaktore, žurnāliste, rakstniece. Rakstījusi dzeju un stāstus. Stāstu krājuma "Nāves piedzimšana" (1994) autore. Strādājusi par redaktori Galvenajā enciklopēdiju redakcijā, izdevniecībā "Liesma", "Mansards", žurnālos "Padomju Latvijas Sieviete" un "Karogs", laikrakstos "Literatūras Avīze" un "Literatūra un Māksla Latvijā". Daudzu publicistisku rakstu autore, veidojusi intervijas ar rakstniekiem un literatūru saistītiem cilvēkiem. Tulkojusi un atdzejojusi no krievu un ukraiņu valodas, lielākā daļa tulkojumu žurnālā "Karogs".

Darba autors (37)

Tulkotājs (2)

Redaktors (38)

Komentāra autors (2)

Recepcijas persona (4)

Dzimšanas laiks/vieta

28.02.1947
Rīga

Personiska informācija

Tēvs – rakstnieks Ēvalds Vilks, māte – tulkotāja Vizma Lāce.

Profesionālā darbība

Periodikā publicēta dzeja un stāsti.

Pirmā literārā publikācija
1976: dzejolis "Tēvam" (Literatūra un Māksla, 18.09.1976).

Proza
1994: stāstu krājums "Nāves piedzimšana" (Preses nams).
2012: stāsta "Cilvēks no norēķiniem" tulkojums gruzīnu valodā kopkrājumā "The Latvian modern little prose. თანაბედროვე ლატვიური ბცირე პროზა" ("Ļatviešu modernā īsproza") (Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja).

Tulkojumi no krievu valodas
1983: Marina Kosteņecka "Белые дюны" ("Baltās kāpas") (Liesma). Tulkotāji: Aija Lāce, Ruta Zviedre, Jānis Butūzovs.

Citātu galerija

Par stāstu krājumu "Nāves piedzimšana" (Preses nams, 1994)
"Visas refleksijas, kas šajos stāstos nāk priekšā, tur nāk prāta, intelekta virzītas, pārbaudītas un pieņemtas. Katram, kas stāstus lasīs, nekas neatliks kā samērot savus pieņēmumus ar autores tēloto ainu. A. Lāce šo rindu autoru pamanījusies pārliecināt, ka viņas tēlotā gara pasaule, kurā lielākā vieta ierādīta dažādām apsēstībām, šīs pasaules analīze biežāk ir veiksmīga un dod labu, māksliniecisku rezultātu nekā ir neveiksmīga un pieviļ. Jo arī intelektuāla, vēsi prātnieciska attieksme pret tēlotiem notikumiem, dvēseles stāvokļiem un autorei tik mīļajām apsēstībām izraisa emocijas. [..] Dzīve sabiedrībā uzliek pienākumus — dzīvot pēc tās likumiem, un A. Lāce savos stāstos nododas intensīvai pašanalīzei — vismaz tā to uztver šo rindu autors — projecējot sevi, savas izjūtas dažbrīd grūti iztēlojamās situācijās un analizējot tās. Un sabiedrības iespējamā reakcija, šķiet, autori interesē maz. Mums darīšana ar dumpinieci, klusu, neuzbāzīgu dumpinieci, kas savā pirmajā prozas grāmatā piesaka vienotru māksliniecisku risinājumu vienotrai problēmai, kas skar cilvēku intelekta dzīvi."

Zelmenis, Mārtiņš. Nemanāmās traģēdijas Aijas Lāces pirmajā prozas krājumā. Karogs, 01.06.1994.

"Feministes savās prasībās skar sociālas problēmas, bet Aija Lāce no tā visa stāv labu gabalu nost. Nāves atdzimšanā meitenes, sievietes un vecuma liektas viedās drīzāk vēlas būt devējas nekā paģērošas pieprasītājas. Arī pēc savstarpējas sapratnes viņas tikai ilgojas, cer un kādreiz tomēr pasīvi, no apkārtējiem slēpjot savu patieso vēlmi (Trilleris), kaut ko tiešām arī dara. Sievišķīgās bailēs palikt nesaprastām viņas ap sevi savās iedomās uzceļ zelta sētu. Atsvešināšanās vai tukšuma sajūta brīžiem ir tik taustāma, ka tiešām jāsāk ticēt Evas Mārtužas teiktajam, ka Aijas Lāces sievietes meklējas. Pardon, bet vārds meklējas nozīmē, ka govij divdesmit četru stundu laikā vajadzīgs bullis! Šīs grāmatas sievietes tikai meklē, cer un sapņo. Kaut arī dzīves kāpnes ved tikai lejup, tikai lejup, lejup. [..] Izlasot stāstu krājumu, tiešām pārliecinos, ka sieviete ir citas planētas būtne. Viņas zemapziņas domātspēja pāriet to robežu, ko mērī vispārpieņemtajās maskulīniskajās dimensijās. Grāmata Nāves atdzimšana tiešām domāta visiem, kas maizīti pelna kukņā, pie baļļas, rok grāvjus, bet domās aizdedzina sveces baznīcā. Der atcerēties veco patiesību: kaut arī sieviete ravē asfaltu, vēlas būt labdare dāma dārgā cepurē vai staigāt pa dzīvi kā pa rotaļu Cirks. Viņa vēl joprojām cer!"

Muktupāvela, Laima. Ķēkšām un vešerienēm nelasīt! Neatkarīgā Cīņa, 23.04.1994.