Johans Frīdrihs Rozenbergers

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (4); Tulkotājs (3); Redaktors (1); Recepcijas persona (2)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsJohans Frīdrihs Rozenbergers
PseidonīmsJ.F.C.R.
Dzimtais vārdsJohann Friedrich Kasimir Rosenberger
Saitehttps://bbld.de/GND12059577X
KopsavilkumsJohans Frīdrihs Kazimirs ROZENBERGERS (Rosenberger, 1731–1776) ir Baltijas vācu mācītājs un literāts. Viņš ir dzimis Jaunauces mācītāja ģimenē un studējis teoloģiju Kēnigsbergas un Rostokas universitātēs, studijas beidzis ar maģistra grādu (1756).
Mūža garumā Rozenbergers ir kalpojis Jelgavas Annas baznīcas latviešu draudzē (1758–1772), pēdējos četrus mūža gadus slimības dēļ no kalpošanas atstājies.
Rozenbergers ir sacerējis un atdzejojis baznīcas dziesmas, sakārtojis un rediģējis vācu un latviešu Kurzemes luterāņu dziesmu grāmatas, tomēr viņa galvenais ieguldījums latviešu kultūrā un latviešu literatūras vēsturē saistīts ar otro laicīga un izklaidējoša satura prozas krājumu latviešu valodā "Salasīšana pēc godīgas, jaukas un auglīgas laika kavēšanas pie tiem gariem ziemas vakariem" (1773). Grāmatai ir plašs ievads, kurā Rozenbergers izklāsta tās tapšanas mērķus un konstruē ideālo lasītāju; ievadam seko 103 stāsti un fabulas prozā, 45 sakāmvārdi un 12 mīklas ar atminējumiem. Cēsu mācītājs Heinrihs Baumanis (Baumann, 1716–1790) norāda, ka grāmata tapusi kopā ar G.F.Stenderu (LVVA 4038. f. 2. apr., 1540. l.). Fragmenti no grāmatas ievada vēlāk pārpublicēti V. Pantēniusa sastādītajā izlasē "Pirmais solis uz laimi.." (1838), kā arī izdoti atsevišķi pārstrādātā variantā - "Stāsts no patiesīga notikuma, no kā daudz laba var mācīties" (1841).
Personiska informācijaJohans Frīdrihs Kazimirs Rozenbergers (Rosenberger, 1731–-1776) ir dzimis pedagoga un mācītāja Oto Vilhelma Rozenbergera (Rosenberger, mir. 1764) un viņa sievas Marijas Magdalēnas, dzimušas Vulfas (Wulff, mir.1799) Kuldīgas tirgotāja meitas, ģimenē. 1758. gada 23. novembrī viņš ir precējies ar Jelgavas Annas draudzes mācītāja meitu Mariju Elizabeti Zeifārtu (Seiffart, mir. 22. 11. 1803). Oto Vilhelms Rozenbergers jaunībā ar rapieri tikai smagi ievainots sejā; brūce slikti dzija, ar laiku pārvērtās par nopietnu slimību un izkropļoja viņa seju, Rozenbergers zaudēja abas acis, atteicās no amata pienākumiem un mira lielās ciešanās.

Johana Frīdriha Kazimira Rozenbergera brālis Oto Benjamīns Gotfrīds Rozenbergers (Rosenberger, 1769–1856) ir Baltijas vācu valodnieks un pedagogs, Tērbatas Universitātes latviešu valodas lektors (1803–1847) un valsts padomnieks; publicējis Flections-Tabellen für die Lettischen Verba (Locīšanas tabulas latviešu darbības vārdiem, 1808); Formenlehre der lettischen Sprache (Latviešu valodas morfoloģija, 1830; jauns papildināts izdevums 1848 [Magazin, Bd.9, St.2]); Die lettische Verbum (Latviešu darbības vārds, 1843, vēlāk iekļauts iepriekšējā papildinātajā izdevumā); Die lettische Grammatik (Latviešu gramatika, II daļa; 1852; pirmā - morfologija, 1830; [Magazin, Bd.10, St.1]) u.c..
Profesionālā darbība

Publikācijas

1841: Stāsts no patiesīga notikuma, no kā daudz laba var mācīties [fragments no "Salasīšanas" ievada]. Jelgava: Stefenhāgens un dēls.
1838: Pirmais solis uz laimi jeb laika kavēklis veciem un jauniem, īpaši skolas bērniem [starp citiem tekstiem arī fragments no "Salasīšanas pēc godīgas.." ievada]. Jelgava: J. F. Stefenhāgens un dēls.
1773: Salasīšana pēc godīgas, jaukas un auglīgas laika kavēšanas pie tiem gariem ziemas vakariem. Jelgava: J.F.Stefenhāgens.
1756: Ad Verba Maledicentiam Simeiticam Concernentia. Dissertatio Solemnis Philologico-Critica Ad Verba Davidis, Maledicentiam Simeiticam Concernentia: Wekī jahweh 'āmar lō quallēl 'et-dāwīd. 2 San.XVI.10./ Quam, Annuente Numine Supremo, Consensu Amplissimae Facultatis Philosophicae, Sub Praesidio Pauli Theodoro Carpovii... Ad Diem IX.Septembris A. MDCCLVI. [maģistra darbs]. Rostock: Adler.
1755: Disquisitionis Theologicae, Ideam Generalem Unicae Verae Religionis Ex Scriptura Sacra, Et Specialiter Ex Rom.XII., 1.2.Evolventis, Sectionem Exegeticam Posterioris Versus Dicti Paulini Principia Formandae Ideae Generalis Constituentem [Disputs ar Dr. Joahimu Hartmanu (Hartmann, 1715–-1795) Rostokas Universitātē. Rostock: Röse.
1754: Anima Non Corpore Notior: Dissertatio Philosophica [Johana Kristiāna Ešenbaha (Eschenbach, 1719-1759) noslēguma darbs ar disputu]. Rostock: Adler.
1754: Dissertatio Physico-Medica, de Calcvlo In Glandvlis Svblingvalibvs Reperto, Vom Stein der untern Zungen Drüsen [Gustava Kristiāna Hantviga (Handtwig, 1713-1767) noslēguma darbs ar tam sekojošu disputu]. Rostock: Adler.

Tulkotājs

1806: Jauna un pilnīga latviešu dziesmu grāmata [garīgu dziesmu tulkojumi]. Jelgava: J.F.Stefenhāgens un dēls.
1779: Jauna un maza latviešu dziesmu grāmata [garīgu dziesmu tulkojumi]. Jelgava: J.F.Stefenhāgens.
1766: Kurzemes jauna un pilnīga dziesmu grāmata [garīgu dziesmu tulkojumi]. Jelgava: Lītke.
1763: Jauna un veca latviešu laiku grāmata uz to 1764. gadu [Kurzemes latviešu kalendārs, pielikumā M.G.Lihtvera fabulu "Tie savādi ļaudis" un "Tie grēki un tā strāpe" tulkojumi – hipotētiski tulkotājs Rozenbergers]. Jelgava: Lītke.

Redaktors

1771: Mitauisches Gesangbuch [Jelgavas jeb Kurzemes vācu luterāņu dziesmugrāmata, redaktors kopā ar Kristiānu Hūnu (Huhn)autors 9., 34., 99., 105., 141., 154., 159., 315., 427. dziesmai] Jelgava: J.F.Stefenhāgens, atkārtoti izdevumi 1775, 1778, 1785, 1795.
Citātu galerijaViņš ir aizgājis nāvē pēc gadiem garām ārkārtīgām ciešanām ar pamatīgi mācīta un ar laipnu raksturu apdāvināta cilvēka slavu. [Er ist nach einem Jahre langen höchstschmerzhaften Krankenlager mit Tode abgegangen (..) mit dem Ruhm eines gründlich gelehrten und mit dem liebenswürdigsten Charakter begabten Mannes].

K. F. Gadebusch, Livländische Bibliothek. Bd. 3, Riga: J. F. Hartknoch, 1777, S. 43.

Rozenbergers, tāpat kā Stenders, cildina dievbijīgu, godīgu un sātīgu dzīvi; mudina neticēt mantas pūķim un nebīties no ķēmiem vai saules aptumsuma, kas rīkojas pretēji šiem labajiem padomiem, esot "īstens muļķa desis". Plašāku uzmanību Rozenbergera grāmata neiemantoja - varbūt tādēļ, ka tās saturs pārāk sadrumstalots. Tādā kārtā tā arī neattaisnoja nolūku, ko autors tai bija paredzējis priekšvārdā: atturēt ļaudis ziemas vakaros no krogiem, kurp daļa ejot nevis iedzert, bet īsināt laiku draugu un paziņu vidū, kas tomēr galu galā atkal notiekot pie glāzītes. Pie Rozenbergera latviešu valodu mācījās Johans Kr. Baumbahs (1742-1801), kas ne tikai cītīgi strādāja latviskajā literatūrā, bet arī uzskatāms par visai vērtīgā 1782. gada vāciski latviskās vārdnīcas manuskripta autoru.

A. Johansons. Latvijas kultūras vēsture. Stokholma: Daugava, 1975, 480. lpp.

Ar J.F.K. Rozenbergera īsu stāstiņu un fabulu krājumu "Salasīšana pēc godīgas, jaukas un auglīgas laika kavēšanas pie tiem gariem ziemas vakariem" (1773) latviešu grāmatniecībā ienāca svešzemju tematika. Atšķirībā no Bībeles skatiena tālā senatnē un Stendera fabulu izdomājumiem, kas nemaz nepretendēja uz ticamību, Rozenbergeram vairākumā tēloti sava laika reāli notikumi.

A. Apīnis. Latviešu grāmatniecība. Rīga: Liesma, 1977, 106. lpp.

[Rozenbergera "Salasīšanu pēc godīgas, jaukas un auglīgas laika kavēšanas pie tiem gariem ziemas vakariem"] ir iespējams lasīt kā parodiju par populārzinātnisku izdevumu: ja pasaules kartē atzīmētu visas valstis, kas tajā pieminētas, tā izrādītos gandrīz viscaur noklāta. (..) Tomēr vienīgā “svešzemju dzīves tematikas” funkcija ir kalpot par eksotisku ornamentu tekstā, jo, jāatzīst – ja samainītu valstu un tautu nosaukumus vietām vai atmestu pavisam, stāstu triviālie un didaktiskie sižeti visbiežāk neko daudz ne zaudētu, ne iegūtu. (..) J. F. Rozenbergera krājums, iespējams, pret paša autora gribu ir kļuvis par vienu no pirmajiem aizmetņiem tai literatūras nozarei, ko Aleksejs Apīnis savā pētījumā Latviešu grāmatniecība dēvē par „sēnalu literatūru” (254.lpp.). Tas piesaka gandrīz visus iespējamos šīs literatūras žanrus vēlākajā latviešu rakstniecībā – sākot ar kriminālstāstu un vēsturiski romantiskiem motīviem un beidzot pat ar gotiskā jeb “melnā” romāna estētikas aizmetņiem īsprozā, svārstoties estētiskās galējībās starp salkano un šaušalīgo. Protams, J. F. Rozenbergera tekstos nevaram runāt par minētajiem žanriem tiešā nozīmē, taču to elementu pieteikums ir ievērības vērts. (..) Raksturīgi tomēr, ka šķietamās pārdabiskās parādības vienmēr tekstu finālā tika racionāli izskaidrotas un tas tuvina tos 18. gadsimta gotiskā romāna didaktiskajai formai, kura savus vēstījumus ievieto morālā ietvarā. (..) Līdz ar savu grāmatu J. F. Rozenbergers netieši iesaistās diskusijā par to, kādai jābūt latviešu literatūrai – vai tai tikai jāpamāca un jāizglīto, vai arī jāizklaidē.

P. Daija. Johans Frīdrihs Rozenbergers (1731–1776) latviešu literatūrā. Karogs, nr. 8 (2008), 117.–130. lpp.
Nodarbesmācītājs
rakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta07.06.1731
Jaunauces mācītājmuiža, Jaunauces pagasts, Saldus novads
"Oši", Jaunauces pagasts, Saldus novads, LV-3893
Dzimis Jaunauces mācītāja ģimenē.

Izglītība16.09.1749 – 1750 (Datums nav precīzs)
Kēnigsbergas Universitāte
Kaļiņingrada
Kaliningrad, Kaliningrad Oblast, Russia

īslaicīgi studējis, studiju beigu datums nav precizēts.


20.10.1751 – 09.09.1756
Rostokas Universitāte
Universitätspl. 1, 18055 Rostock, Germany
Universitätspl. 1, 18055 Rostock, Germany

studējis teoloģiju; studijas beidzis ar maģistra grādu

Darbavieta24.08.1758 – 1772
Jelgavas sv. Annas evaņģēliski luteriskā draudze
Sv. Annas evaņģēliski luteriskā baznīca, Lielā iela 22A, Jelgava
Lielā iela 22A, Jelgava, LV-3001

Latviešu draudzes rīta mācītāja palīgmācītājs, Johana Mihaela Zeifārta (Seiffart, 1685-1758) ievests amatā, pēc Zeifārta nāves - mācītājs un virsmācītājs un konsistorijas piesēdētājs. 1772. gadā slimības dēļ pārtrauc pildīt amata pienākumus; draudzei tiek pieņemts vikārs (Fr. Vite (Witt, 1772-1774) un K.I.Perkūns (Perkuhn), kopš 1775).

Miršanas laiks/vieta18.10.1776
Jelgava
Jelgava
Viņa [Rozenbergera] nāve sekoja tikai pēc tam, kad viņš ar rezignāciju un pacietību tika pāri ciešanām, pašām lielākajām, kādas vien cilvēka daba var panest [Sein Tod erfolgte erst nachdem er ein Leiden, welches des Aeusserste, was die menschliche Natur tragen kann, zu überschreiten schien, mit Resignation und Geduld ausgestanden hatte]. No: Recke, Napiersky. Allgemeines Schriftsteller- und Gelehrten-Lexikon.. Bd.3, 1831, S. 558.



Kartes leģenda









Tiek rādīti ieraksti 1-5 no 5.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Jaunauces mācītājmuiža, Jaunauces pagasts, Saldus novads
("Oši", Jaunauces pagasts, Saldus novads, LV-3893)
07.06.1731Dzimšanas laiks/vietaMuiža
2Jelgava
(Jelgava)
18.10.1776Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Kaļiņingrada
(Kaliningrad, Kaliningrad Oblast, Russia)
16.09.1749 - 1750IzglītībaPilsēta
4Universitätspl. 1, 18055 Rostock, Germany20.10.1751 - 09.09.1756IzglītībaIela
5Sv. Annas evaņģēliski luteriskā baznīca, Lielā iela 22A, Jelgava
(Lielā iela 22A, Jelgava, LV-3001)
24.08.1758 - 1772DarbavietaBaznīca
Johanam Frīdriham Kazimiram Rozenbergeram – 290

1774. gadā nāk klajā Gotharda Frīdriha Stendera “Augstas Gudribas Grāmata”, tomēr pavisam īsu laiku pirms tam 1773. gadā – Jelgavas Annas baznīcas latviešu draudzes mācītājs Johans Frīdrihs Kazimirs Rozenbergers (Rosenberger, 1731–1776) latviešiem piedāvā savu krājumu “Salasīšana, pēc godīgas, jaukas un auglīgas laika kavēšanas pie tiem gariem Ziemas vakariem”. Tajā ievietoti 103 īsi stāsti, 45 sakāmvārdi un 12 mīklas. Īsajos anekdotiski didaktiskajos stāstiņos iegūstamas ziņas par notikumiem Indijā vai ceļā uz Indiju, Anglijā, Francijā, Turcijā un Holandē,pieminēta arī Dānija, Norvēģija un Persija, darbība risinās Romā, Londonā un Parīzē, sižets aizved līdz senajai Spartai un iepazīstina ar Sokrātu un Ksantipi, Aristipu, Aleksandru Lielo, karaļiem Filipu, Katrīnu Lielo, Indriķi Ceturto utt. Kā jau to norādījis Pauls Daija pagaidām vispār vienīgajā Rozenbergeram veltītajā rakstā, “stāstu krājumu var uzlūkot kā mēģinājumu paplašināt latviešu lasītāja redzesloku, ienest kolektīvajā apziņā priekšstatu par pasauli” (Karogs nr. 8 (2008), 123. lpp.). Rozenbergera krājumu var uzlūkot arī par izglītošanas instrumentu plašākā nozīmē: stāstu vienkāršais sižets cildina uzticību, godprātību, gudrību, draudzību, pamatu pamatos – turēšanos pie bauslības. Savukārt svešās vides tēlojums, kas latviešu garīgajā telpā ienāk ar jaunu rietumu un austrumu kultūras pasaules piedāvājumu – jūras ceļojumu kā ikdienišķu pārvietošanās veidu, teātri jeb skatāmām spēlēm, portretu glezniecību, turku pirtīm, urbāno vidi ar tai raksturīgajām pārvaldes funkcijām, kā Rozenbergers raksta, “gaspažu korteli, jeb, kā to iekš turķu valodas sauc, harem”, tuksnešu karavānām utml. Ļaudams lasītājam iztēlē ieskatīties karaļu galmā un pilsētu rātsnamos, Atēnu filozofu un Romas imperatoru dzīvē, iesaistīdams ķēniņa un kanclera sarunā, Rozenbergers norāda uz indivīdu un viņa raksturu, izdarītajām izvēlēm un rīcību kā pašu svarīgāko attiecībās ar sabiedrību, neatkarīgi no viņa sociālās un ģeogrāfiskās izcelšanās vai atrašanās vietas. Tieši šis aspekts, iespējams, Rozenbergera grāmatiņas lasītājam vislabāk palīdz tikt uz priekšu negaidīti pavērtās pasaules plašumos. Un nav jau arī tā, ka garus gadsimtus latvieši būtu nojautuši tikai par vācu klātbūtni. Skatu uz jūdu vēsturi, kultūru un literatūru piedāvā Ernsta Glika Bībeles tulkojums latviešu valodā (1694). Savukārt jau 17. gadsimta pirmajā pusē Georga Manceļa vārdnīca un viņa sprediķi velk ģeogrāfiskās robežas, ietverot tajās krievus, poļus un zviedrus karu dēļ, kā arī igauņus, lietuviešus un pat arī attālākus ziemeļu kaimiņus – somus.

Visnotaļ interesants ir jautājums par adresātu. Rozenbergera izdevums nepiedzīvo atkārtotu metienu, tomēr līdz mūsu dienām šī grāmata ir saglabājusies vien pāris eksemplāros, acīmredzot ir bijusi lasītāju iecienīta. Var pieļaut, ka Rozenbegers, tāpat kā Stenders, ir devis noderīgu lasāmvielu arī Baltijas vācu jaunatnei (sal. “Mitauische Politische und gelehrte Zeitungen”, nr. 7 (1775), 27.lpp.), bet varbūt tas arī bija latviešu lasītājs. Kurzemes un Vidzemes laukos daiļliteratūras lasīšana nebija masveida parādība, tomēr varbūt plaisa, kas šķīra vācvalodīgo un latviešu pasauli nebija tik liela. Starp latviešu valodā runājošajiem zemniekiem un vācisko muižu, tieši lauku amatnieki un muižas ļaudis bija tas starpslānis, no kura vēlāk nāca arī pirmās latviešu atmodas darbinieku, piemēram, Jura Alunāna (1832-–1864) un Krišjāņa Barona (1835–1923) vecāki. Pastāvīgā citu kultūru – vācu, bet arī poļu, zviedru un vēlāk krievu klātbūtne vedināja apgūt valodas un paplašināja redzesloku.

Daži sakāmvārdi no Rozenbergera grāmatas:

“Tā paciešana [pacietība] ir viens koks, kura saknes gan rūgtas, bet tie augļi jo saldāki ir.

Tā sirds pataisa mazu un lielu.

Tad ir viens īsti laimīgs, kad viņš savu laimi pats mana un turklāt prot, to pareizi baudīt un valkāt.

Cilvēka paša sirds ir viņa debess un elle.

Jūsu labie darbu vien no šejienes jūs pavada; citādi jūs neko neiznesīsiet no pasaules ārā.

Atzīta vaina jau pus dziedēta.

Kam galva, tam arī cepures netrūkst.

Kas uz citu kurpēm gaida, tam ilgi basām kājām jāstaigā.

Nabaga cilvēks, kam savas acis arvien citu pierē ir!

Jo maz iekārojies, jo bagāts esi!

Viens labs padoms ir labāks nekā simtas rokas.

Tā aprunātāja mēle ir viens zobains, kas ar vienu pašu cirtieni trīs uzreizi nokauj: sev pašu; to aprunātu; un to, kas klausās.

Labi, mīlīgi vārdi ir vien ir maza tērēšana, ar ko lielas lietas var samantot.

Tā saprašana ir tā acs, tā gribēšana – tā kāja, bet tā mācība tā lāpa, kura abām uzspīd.

Dažu cilvēku saprašana ir tik smalka kā zirnekļu tīkls, kas pie neko vairāk lāgā ir, kā tikai mušas ķert.”

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.