Vladimirs Kaijaks

“Bez Vladimira Kaijaka devuma latviešu proza divdesmitā gadsimta otrajā pusē un divdesmit pirmā gadsimta sākumā nemaz nav iedomājama. Tā būtu izteikti neinteresantāka bez viņa unikālās dzīves pieredzes, bez viņa daudzveidīgās un izsmalcinātās tēlainības. Kalnos kāpējs un pieredzējušais zemūdens peldētājs, Daugavas laivinieks un zvejnieks, noslēpumu zinātājs un dzīvnieku valodas sapratējs Vladimirs Kaijaks ir bagātinājis latviešu prozu gan saturiski, gan ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Viņa darbos saista gan vēriens latviešu tautai liktenīgo notikumu atspoguļojumā, gan psiholoģiskā tēlojuma niansētība un daudzveidība.” (Skurbe, Astrīda. Vladimirs Kaijaks. Rīga: Zinātne, 2014, 247. lpp.)

Vladimirs Kaijaks (īstajā vārdā Kārlis Laimonis Lazdovskis (līdz 1959), Kārlis Bendrups (1959–1970), kopš 1970. gada vārda un uzvārda vietā lietots pseidonīms; 1930–2013) beidzis Liepas septiņgadīgo skolu un Rīgas 50. strādnieku jaunatnes vakara vidusskolu (1950). Strādājis par pionieru vadītāju Rīgas 28. septiņgadīgajā skolā, par redaktoru un ārštata korespondentu Latvijas PSR Radiokomitejā (1950–1954), par strādnieku Babītes, Sēlpils, Puzes un Piltenes mežniecībā (1959–1962 vasarās). Bijis literārais konsultants un referents Latvijas Padomju rakstnieku savienībā (1978–1981).

Literatūrā Vladimirs Kaijaks debitēja ar dzeju. 1963. gadā iznāca viņa pirmais un vienīgais dzejoļu krājums “Putni laižas pret vēju”. Daiļrades sākumposmā arī atdzejojis Fjodora Tjutčeva un Aleksandra Puškina darbus. Vēlāk rakstījis tikai stāstus un prozu.

Pazīstams viņš kļuva 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gados ar saviem kriminālromāniem (“Vistu elks” (1967), “Direktora klints” un “Brigitas brīnums” (abi 1970) un romantiski liriskiem stāstiem (“Stāsti par laimi” (1966), “Mans pavasaris” (1970) u. c.). Par šo periodu literatūrkritiķis un rakstnieks Guntis Berelis rakstījis: “Taču šīs konveijera produkcijas tapšanas laikā brīdi pa brīdim šķīlās un stāstniecības zelta fondā iegāja patiesi brīnišķīga proza – šausmu stāsti un teksti, kurus tikpat nosacīti varētu dēvēt par metaforiskiem stāstiem (dažas analoģijas ar šo stāstu poētiku atrodamas Regīnas Ezeras īsprozā).” (Berelis, Guntis. Mūslaiku gotika. Vladimira Kaijaka proza. “Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam”. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 215. lpp.)

Guntis Berelis arī atzīmējis, ka “Vladimirs Kaijaks būtībā ir vienīgais autors visā latviešu literatūras vēsturē, kas patiesi profesionālā līmenī ir rakstījis tekstus, kurus mazliet nosacīti dēvēsim par šausmu stāstiem. [..] Kaijaka prozas labākajai daļai piemīt specifiskā šausmu poētika, kad teksta pamatā ir kāda baismīga vai pārdabiska, bet varbūt gluži vienkārši eleganti paradoksāla metafora. Dažkārt tās ir īsti apokaliptiskas šausmas, citkārt ļoti individualizētas – cilvēka bailes no savas ēnas. Katrā ziņā visi Kaijaka izmantotie motīvi ir ļoti mūsdienīgi, tāpēc jēdziens “mūslaiku gotika” nav bez pamata.” (Berelis, Guntis. Mūslaiku gotika. Vladimira Kaijaka proza. “Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam”. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 214. lpp.)

Arī žurnālists Egīls Zirnis nodēvējis viņu par latviešu Stīvenu Kingu, rakstot, ka Kaijaka “[p[ievēršanās šausmu stāstiem nav bijusi nejauša – bērnībā Kaijaks [..] dažus gadus nodzīvoja Liepas kapu uzrauga namā un dažreiz pat speciāli nakšņojis kapličā, lai rakstītu, maksimāli sakāpinādams šausmu sajūtu.” (Zirnis, Egīls, Latviešu Stīvens Kings. “Sestdiena”, 2013 Nr. 20, 26. sept., 47. lpp.)

Fantastiskā reālisma motīvi vijas cauri visai Kaijaka daiļradei. Tie atrodami vairākos krājumos “Akācija akmens pagalmā”(1973), “Soļi” (1977), “Vecis” (1992) u. c. Viens no 80. gadu spožākajiem īsprozas krājumiem ir Vladimira Kaijaka “Visu rožu roze” (1987).

“Stāstā “Visu rožu roze”, Kaijaka prozas pērlē, tas ir brīnumrozes tapšanas process: kāds apsēsts dārznieks izaudzē "visu rožu rozi", kas ne tikai ir skaistāka un krāšņāka par citām rozēm, bet ir arī fantastiski dzīvelīga. Eksperiments noslēdzas drūmi – roze izrādās tik audzelīga un neiznīdējama, ka saārda dārznieka māju un gandrīz nobendē pašu dārznieku. Stāsta izskaņa ir īsti apokaliptiska: kaut arī dārznieks, lai apturētu rozes teroru, savu māju nodedzina, tomēr roze izdzīvo – un ļaudis no visas apkārtnes, nenojauzdami par rozes bīstamajām īpašībām, brauc, izrok krāšņos stādus un aizved sev līdzi. Kas notiks tālāk, – tas atstāts lasītāja iztēlei.” (Berelis, Guntis. Mūslaiku gotika. Vladimira Kaijaka proza. “Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam”. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 216. lpp.)

Tomēr šausmu stāsti Vladimira Kaijaka daiļradē gan aizņem relatīvi mazu vietu, pamatā tajā dominē tradicionālas ievirzes proza.

Mūža pēdējos gados Vladimirs Kaijaks vairāk pazīstams ar tetraloģiju “Likteņa līdumnieki”: “Enijas bize”, “Zem Marsa debesīm” (1999), “Nārbuļu dēli” (2000) un “Mantinieki” (2002), tēlojot latviešu tautas likteņgaitas vairāk kā gadsimta garumā. Pēc romānu motīviem tapa tautā iemīļotais Latvijas Televīzijas seriāls “Likteņa līdumnieki” (režisore Virdžīnija Lejiņa, Māras Svīres scenārijs; 2003–2006).