Fricis Dziesma

lv
Ziņot redaktoram

Darbi: Darba autors (46); Atdzejotājs (1); Sastādītājs (1); Recepcijas persona (44)

Attēli: Persona attēlā(1)

VārdsFricis Dziesma
PseidonīmsFricis Dziesma, Alant Vils
KopsavilkumsFricis Dziesma (1906–2004) – dzejnieks, fotogrāfs, grāmatsējējs. Cik vienreizīgi oriģināli viņš bija atklājis tāmnieku izloksnes īpatnības humoram (publicējies Alant Vila vārdu), tikpat savdabīgs paša ceļa meklētājs un gājējs viņš bija arī nopietnajā dzejā. Līvzeme, tās cilvēki, jūra un paskopā daba bija fonā, kurā viņš pauda savas apcerīgās noskaņas un žanra gleznojumus, strauji iekarodams labskanīgu vārdu trīsdesmito gadu jaunajā dzejnieku plejādē, savukārt trimdā tapušajā ienākušas rezignētās noskaņas, smeldze par zaudēto un zudušo, kas atklātas dabas lirikā.
Personiska informācijaDzimis namdara ģimenē.

1944: novembrī bēgļu laivā devās uz Zviedriju.
Profesionālā darbība

Literārā darbība

1919: pirmā publikācija – dzejolis "Celties" laikrakstā "Ventspils Avīze" 9. decembrī.

Literārie darbi
1933: dzejas krājums "Pavasara vārtos"
1933: dzejas krājums "Svētītie gadi"
1935: dzejas krājums "Līvzeme" (papildināts, 1943, 2001).
1942: dzejas krājums "Dzīvības lokā"

1947: dzejas krājums "Dzīvei draugos"
1969: dzejas krājums "Klusuma zvaigzne"

Ar pseidonīmu Alant Vils publicēti ventiņu izloksnē rakstīti liroepiski darbi:
1939: "Poem pa kulšen"
1946: "Dzīvšen ceper kuldams"
1972: "Smukam smuks indev"
1996: "Meditācij pa butel"

Nozīmīgākie tulkojumi un atdzejojumi
R. M. Rilkes "Vēstījums par karodznieka Kristapa Rilkes mīlu un nāvi" (1939), "Dzejas" (1941), "Vēstules kādam jaunam dzejniekam" (1942)
E. T. A. Hofmaņa "Dodžs un dogaresa" (1939), kā arī angļu, vācu, krievu romantiķu dzeja, trimdā – zviedru 19. un 20. gs. dzejnieku lirikas atdzejojumi, kas publicēti periodikā.

Karaliskās Literatūras akadēmijas bibliotekārs un grāmatsējējs.
Bijis zvied
ru preses fotokorespondents, izveidojis trimdas latviešu kultūrvēstures fotoarhīvu.
Citātu galerija

Par Friča Dziesma literāro devumu

"Un tad jauneklīgais sporta ziņotājs Fricis Forstmanis sāka sacerēt humoristīgus dzejoļus, tāpat ventiņu izloksnē, parakstīdams tos ar vārdu Alant Vils. Arī viņš, lai gan dzimis rīdzinieks, bija audzis Ventspilī, beidzis te ģimnāziju un pārvaldīja nevien ventiņu 11 tāmniecisko izloksni, bet arī tās lokālās īpatnības – dundadznieku, ugaliešu, zūrenieku, zlēknieku, pilteniešu un ēdolnieku akcentus. Tas bija svaigs, īpats pienesums ne visai bagātajā latviešu humora literatūrā, uzjautrinādams nevien ar dialektu savādībām un versifikācijas iespējām, ko tas pavēra, bet arī ar žanrisko saturu. Tagad Alant Vilim radies pat pulciņš epigonu, bet neviens tie nesasniedz meistara sniegumus, kas sakopoti divos krājumos. Alant Viļa jautrās "rīmes" rādīja arī, ka to autors dzejas technikā nav vairs iesācējs. Un tad arī atklājās, ka Fricis Forstmanis nevien pārvalda technisko zīmēšanu, nevien interesējas par sportu, ir izveicīgs foto grāfs, nevien uzjautrina ar "ventiņu" dzejoļiem, bet ar Friča Dziesmas vārdu raksta arī "nopietnus" dzejoļus. Cik vienreizīgi oriģināli viņš bija atklājis tāmnieku izloksnes īpatnības humoram, tikpat savdabīgs paša ceļa
meklētājs un gājējs viņš bija arī nopietnajā dzejā. Līvzeme, tās cilvēki,, jūra un paskopā daba bija fonā, kurā viņš pauda savas apcerīgās noskaņas un žanra gleznojumus, strauji iekarodams labskanīgu vārdu trīsdesmito gadu jaunajā dzejnieku plejādē.
"
Rabācs, Kārlis. Rimtais Līvzemes dziesminieks. Laiks, 1971, 6. janv.

Par dzejas krājumu "Pavasara vārtos" (Rīga: Zaļā Vārna, 1933)

"Dziesma apdāvināts; visumā prot pietiekoši labi veidot savu pantu. Lieto īsus teikumus un ar tiem spēj
izteikt savas jūtas un domas neviltos tās gleznās un noskaņās. Garākos vārdu veidojumos zaudē kopsakaru, kļūst miglains, liekvārdains. Vispār skaidrība un konkrētība no viena gala līdz otram cīnās Dziesmas grāmatā ar abstrakciju un frāžainību. "Pavasara vārtos" Dziesmas dzejnieka personība jūtama vēl samēri maz. Viņa veidošanās stadijā, laikam tik drīz galīgi neizplauks, jo pēc visām pazīmēm spriežot, diezgan sarežģīta. Frici Dziesmu, pirmām kārtām, iezīmē stiprās filozofiskās tieksmes Viņš mīl atziņas, tās ved vienmēr sakarā ar dabu, jo liekas pārliecināts panteists. Dabā dzejnieks meklē glābiņu, atpestīšanu, par dabu viņš ataino kā īsts romantiķis. Daba viņam arī palīdz visu attaisnot, kā arī saprast pārveidības nežēlīgos, bet taisnīgos likumus. Otrs temats, kas ļoti saista Frici Dziesmu – mīlestība. [..] "Pavasara vārtu" beigās ievietoti vācu dzejnieka Rainera, Maria Rilkes atdzejojumi, izdarīti visumā precīzi, ar gaumi un pareizu izjūtu.
"
Čaks, Aleksandrs. Pavasara vārtos. Dienas Lapa, 1934, 10. martā.

Par dzejas krājumu "Līvzeme" (Rīga: Zelta Grauds, 1935)

"Līvzemē nonācis, viņš jau redzams kā stipri savdabīgs ceļa gājējs, kas stādījis sev skaidri un noteikti izvēlētu mērķi. [..] Savā jaunajā grāmatā Dziesma jūsmīgi dzied par Līvzemi un savās dziesmās atklāj mums to visā skaistumā un nabadzībā. Tā ir liriska poēmā, sacīsim, par jaunatrastu zemi, kurai citādi līdz šim esam staigājuši garam, to neievērojuši un neredzējuši. Dziesmā Līvzeme ir atradusi savu uzticīgu skandētāju; šajā ziņā grāmata ir izturēta, viengabalīga tin savdabīga saturā, mazāk gan formā. Jūra, vētra, kāpas, ļaudis savās gaitās un likteņos, atbalss no lielās dzīves un pār visu tā pati mīļā saule, – tādu vienkāršos, nemeklētos vārdos autors mums rāda šo dievu un cilvēku aizmirsto dzimtenes stūri, kuru viņš mācījies pazīt, saprast un – par visām lietām – iemīlējis, ka lasot nenāk mums prata jautāt, cik dziļi autors šīs īpatnās zemes likteni tvēris reālā skatījumā, par cik tīri vizionārā iztēlē. Savas dziesmas autors licis četros iedalījumos, tos tuvāki neapzīmēdams, bet dodams visiem kopēju raksturojumu – kāds liktenis gleznās. Saturā tie ir bagāti, tematu izvēlē svaigi un oriģināli panti; runājot par atsevišķiem dzejoļiem, vienā otra gadījumā varētu vēlēties koncentrētāku izteiksmi, gatavāku lējumu. Valoda dabīgi vienkārša, gleznaina – pat ļoti, bez parastajām, aizņemtām klišejām. Stipri daudz provinciālismu, kuri tomēr iederas vietējā kolorīta raksturojumā. Cik nemākslotiem vārdiem un tomēr dziļi autors raksturo dzīves allažību ap mums, redzams šādās rindās: Ir dzīve vienkārša kā linu drāna, ko balinātu laiž caur alkšņu spiedēm, vai arī: neviens pasaules atlants nepateiks ceļus, kādos aiziet dvēseles zemūdens straume."
Dorbe, Herberts. Krietns provinces dzejnieks. Daugava, 1935, Nr. 12.

Par dzejas krājumu "Svētītie gadi" (Rīga: Valters un Rapa, 1939)

"No citiem "jaunākajiem" Dziesma līdz šim atšķīrās ar savu svaigo jūrmalnieka tematiku un mentalitātes sievišķīgo maigumu. Tam pievienojās vēl (pirmajā grāmatā) diezgan jūtama Sudrabkalna ietekme un Rilkes tulkojumos rūdīta gaume. "Svētītajos gados" pirmo krājumu galvenā tematika atkāpusies sānis, un dominē individuālo pārdzīvojumu dzeja. Autors augdams drošāk pievēršas pats savai sirdij un mazāk meklē motīvus ārpus tās. Šī tiešā pievēršanās pašam sev, saviem dažādajiem prieka, reibuma, mīlestības, skumju, skaistuma pārdzīvojumiem, ko pa laikam ierosina daba vai kādas meitenes tuvums, atklāj lasītājam, ka vienreizības, individuālās savdabības te ir mazāk, nekā tas pēc pirmajiem krājumiem bija gaidāms. Autors pievienojas dzejnieku sapņotāju ciltij (Sapņo! Tie tavi svētīti gadi, kuros dvēsele bagāta tiek, 7.). Saskatīdams skaistumu un izlīdzināmu taisnību katrā dzīves maiņā, bēdās un pārvērtībās, viņš pieņem visu esošo ar dziļu, reibumam līdzīgu prieku, kas gan apvaldīts klusos un maigos vārdos. Oriģināldzejoļi sadalīti 8 nodaļās. "Svētītie gadi" pauž dažādas dzīves atziņas, "Pavasara skaidrība" aptver dabas dzejoļus, "Smalks spožums" un "Sapnis sudrabā" veltīti mīlestībai, "Jaunība" dzied par dažādām mainīgām tēmām, "Ver saerum" saceļas pret urbanismu un tehnikas antigarīgumu, "Gaismas gredzens" un "Tēvzeme runā" risina dažādus jūras un zvejnieku motīvus. Dziesmas dažādās dzīves atziņas sakņojas domā par pasaules līdzsvaru un gaišumu un koncentrējas sākuma deklarācijā "Dzīves pilnestība" (8.). Dabas dzejoļi ar pavasara un rudens motīviem paliek pie tiešā dabas skatījumā un vērojuma, ko pavada intīms skaistuma, pārvērtību brīnuma pārdzīvojums. Tāpat kā lielākai liriķu daļai šis pārdzīvojums ir visai šaurs un momentāns, un aprakstītie dabas priekšstati neiegūst vispārnozīmību un simbola spēku, kas šāda tipa dzejoļiem garantē nemirstību vai vismaz ilgāku mūžu. Formālā ziņā šai nodaļā saista skaistās kvintas (26., 29.) un daktiliskās atskaņas (25.).
Tāpat mīlestības lirika nepaceļas plašākā lokā, pāri tiešai, gan ļoti maigai un ideālistiski noskaņotai tuvībai. Te Dziesma pienāk tuvu Jānim Ziemeļniekam, gan bez Ziemeļnieka mīlestības fatalitātes, atpestīšanas spēka un mokām.
[..] Pēdējās divas oriģinaldzeju nodaļas labākās un īpatnākās visā grāmatā. Te Dziesma atgriežas pie savu pirmo krājumu jūras tematikas, brīvo pantu apmainot ar strofiskām un atskaņotām formām. Motīvi tie paši, kas "Līvzemē", pārsvarā tīrie peizāži. Blakus mierīgai, vizošai jūrai šalko vēji, brāž vētras un selgās pazūd kuģi. Mūžam mainīgā divu lielo pretstatu cīņa, miers un nemiers, paužas svaigos un spožos tēlos, kas paceļas līdz pat smalki tvertai vispārcilvēcīgai nozīmei un simbolikai."
Taube. Olga. "Svētītie gadi". Daugava, 1939, Nr. 3.

Par dzejas krājumu "Dzīvības lokā" (Rīga: Zelta Ābele, 1942)

"... nenozīmīgi un netaisni būtu pārmest Fricim Dziesmām, ka viņš vairs nav līvzemnieks, kura pirmajās dzejoļu grāmatās šalkoja vismaz tikpat neparasti Rietumkurzemes jūrmalas vēji, cik neparasts bija šis pseudonims. Fricis Dziesma mainīja dzīves vietu, tie tiešās pieredzes elementi, kas viņu bija izauklējuši kā dzejnieku, kļuva vairs tikai atmiņas, no kurām vien neviens dzejnieks nav pārticis. Radās cits Dziesma, kas dedzīgi traucās pēc jauniem meklējumiem. [..] Tagad Fricis Dziesma galvenām kārtām nodevies jūsmīgai apceres lirikai par tādiem jautājumiem, kas iederas filozofijas, aistētikas, ētikas un reliģijas disciplīnās. [..] Bet visumā Dziesma kavējies pie lietām un parādībām, kam sakars ar dzīves jēgas meklēšanu, mūžības jautājumiem, ar Dieva atziņu, labo un daiļo. īpaši, kā jau grāmatas virsraksts liecina, dzejnieku savaldzinājušas domas un atziņas par dzīvības neiznīcību, par to mūžīgo loku, kuru veido attīstība no sēklas līdz auglim un atkal tālāk līdz sēklai."
Rudzītis, Jānis. Friča Dziesmas Dzīvības vārtos. Latvju Mēnešraksts, 1942, Nr. 6.

Par grāmatu "Dzīšen ceper kuldams" (Stokholma: autorizdevums, 1946)

"Grāmatā ievietoti 18 dzejoļi, no kuriem lielākā daļa sacerēta jau Latvijā un publicēta periodikā. Šo dzejoļu tematika ir ventiņu mājas dzīve un darbi kā laukos, tā pilsētā, mīlestības attiecības, izpriecas un groteskā sagrieztas pārdomas. [..] "Dzīvšen ceper kuldams" var uzskatīt pat sava veida papildinājumu Dziesmas "Līvzemei." Abām šīm grāmatām ir stingri novadniecisks raksturs, abām zīmīga vērība pret dzīves sīkajām parādībām, kam autors prot piešķirt māksliniecisku jēgu. Atšķirība ir tikai pieejā: "Līvzemes" nopietnajam, nereti rezignētajam skatījumam šeit stāv pretim jautrība, kas spēj izaugt no gluži pelēcīgas ikdienas, šīs kvalitātes ļauj kavēties pie Dziesmas jaunās grāmatas ar patiku, kaut arī humoram emigrācijas apstākļos nevar būt īstas pilnskanības. 13 illūstrācijas grāmatai darinājis Niklāvs Struņķis, un tās rāda jaunus vaibstus ievērojamā mākslinieka darbā, jo līdz šim viņš maz pieskāries humoristiskai tematikai. Šos zīmējumus raksturo asa kustības izjūta un vienkāršots, bet reizē dinamisks līniju ritms. Tas ļauj ar skopiem līdzekļiem grafiski iedzīvināt veselu virkni zīmīgu tipu un situāciju. Grāmata nav parādījusies brošētā izdevumā, jo visus eksemplārus Fricis Dziesma pašrocīgi iesējis."
A. J. "Dzīvšen ceper kuldams". Latvju Vārds, 1947, 15. janv.

Par dzejas krājumu "Dzīvei draugos" (Vircburga: Ceļš, 1947)

" .. krājumā ļoti daudz labas un plastiski tīras dzejas. Te atkal gribētos uzslavēt pirmo daļu ar dzidrajiem dabas vērojumiem un prātnieciskajām noskaņām, kur vārdi izmeklēti tik skopi un smalki, ka katrs jau ieņem savu vietu stiliskajā izteiksmē kā simbols, no kādiem arī krietnai dzejai jāsastāv. [..] vēl gribas izcelt divus pēdējos garākos dzejoļus: Balsis klusumā un Trimdinieku sasaukšanās, kur pareģota bēgļu atgriešanās dzimtenē pēc trimdas ciešanām. Šo vārsmu skaņai ir patiesa, dziļi pārdzīvota, himniska izjūta, vārdi rindojas saturīgi, grodi un spēcīgi."
Liepiņš, Oļģerts. Fricis Dziesma, Dzīvei draugos. Ceļš, 1947, Nr. 11.

Par dzejas krājumu "Klusuma zvaigzne" (Kopenhāgena: Imanta, 1969)

"Fricis Dziesma savā jaunajā dzejoļu krājumā, kas izdots, atzīmējot 1969. gadā pagājušo dzejnieka 50 gadu literāro darbību, pārsteidz lasītāju ar savas dzejas gatavību un svaigumu. Nav nekā jauna un neparasta šai skaistajā grāmatā: visi agrākie dzejnieka motīvi – apcere, pasaules redzēšana, Līvzemes ainas, bet nekur nerodas sajūta, ka dzejnieks sevi atkārtotu. Nav tālāku formas meklējumu, bet dzejas izteiksme ir tik nobeigta un nepārgrozāma, ka žilbina ar pirmreizības svaigumu. To divdesmit gadu laikā
kurā radies šīs grāmatas 41 dzejolis, dzejnieks atradis pats savus galīgos, nepārgrozāmos vārdus.
Dzejnieks pasauli pārdzīvo kā veselumu.
[..] Viņš nestāv šīs veseluma pasaules ārpusē un nomalē, bet sajūtas kā tajā cieši iesaistīta daļa, un no šī kopības pārdzīvojuma izaug viņa pasaules atziņa un pēdējās atbildes uz lielajiem jautājumiem. [..] Pretēji trimdas literātūras raksturīgai iezīmei dzejnieka dzimtais novads šai grāmata neparādās atmiņu un zaudējuma smeldze, bet ir nogleznots ar tagadnes uztveres tiešumu un spilgtumu. Tādā kārta arī šai tematikai piemīt grāmatas pirmreizīguma un svaiguma raksturs.
Dzejnieks ir taupīgs un izvēlīgs vārdos, ar gaumi lieto retus vai jaundarinātus vārdus, dažreiz parotaļājas ar vienveidīgām vārdu formām (atvasinājumi ar -ums, 17. Ipp.). Blakus parastos metros un pantos rakstītiem dzejoļiem ir arī garu ritmizētu rindu dzejojumi, bet arī tajos lasītājs nepazūd vārdu drūzmā.
Izteiksme Friča Dziesmas dzejā kļuvusi nemanāma, izkususi pārdzīvojumā un dzejas kopveidojumā, kas nozīmē, ka dzejnieks aizsniedzis savus meistarības gadus."
Andrups, Jānis. Veseluma pasaule dzejā. Ceļa Zīmes, Nr. 45, 1970.
Nodarbesdzejnieks
Dzimšanas laiks/vieta11.01.1906
Rīga
Rīga
Izglītībanezināms – 1923
Ventspils
Ventspils

Mācījies Ventspils pamatskolā.


nezināms – 1927
Ventspils Valsts vidusskola
Kuldīgas iela 1, Ventspils
Kuldīgas iela 1, Ventspils, LV-3601
DarbavietaZelta Ābele

Laikraksts "Tēvija" (1941–1945)
Rīga
Rīga

Stokholma
Stockholm, Södermanland, Sweden
Karaliskās Literatūras akadēmijas bibliotekārs un grāmatsējējs.

1927 – 1938
Ventas Balss
Ventspils
Ventspils
Līdzstrādnieks.

1927 – 1938
Ventspils
Ventspils
Tehniskais zīmētājs dzelzceļu iecirkņa kantorī.

1938 – 1939
Laikraksts "Zemgales Balss"
Redakcijas sekretārs, vēlāk redaktors.

00.09.1939 – 00.06.1940
Laikraksts "Brīvā Zeme"
Rīga
Rīga

Tehniskais redaktors.


00.07.1940 – 00.06.1941
Brīvais Zemnieks
Tehniskais redaktors.
Emigrē00.11.1944
Zviedrija
Sweden
Devās bēgļu gaitās.
Miršanas laiks/vieta21.08.2004
ApbalvojumiPBLA Tautas balva
Par lielo darbu latviešu literatūras un sabiedriskās kultūras laukā
1997

Kartes leģenda











Tiek rādīti ieraksti 1-9 no 9.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
11.01.1906Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Zviedrija
(Sweden)
01.11.1944EmigrēValsts
3Ventspils
(Ventspils)
1923IzglītībaPilsēta
4Kuldīgas iela 1, Ventspils
(Kuldīgas iela 1, Ventspils, LV-3601)
1927IzglītībaĒka, māja
5Ventspils
(Ventspils)
1927 - 1938DarbavietaPilsēta
6Ventspils
(Ventspils)
1927 - 1938DarbavietaPilsēta
7Rīga
(Rīga)
01.09.1939 - 01.06.1940DarbavietaPilsēta
8Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)DarbavietaPilsēta
9Stokholma
(Stockholm, Södermanland, Sweden)
(Nav norādīts)DarbavietaPilsēta
Fricis Dziesma (īstajā vārdā Fricis Forstmanis; 1906–2004), kuru literatūrkritiķis nodēvējis par klusas apceres liriķis ar izteikti romantisku ievirzi, dzimis Rīgā namdara ģimenē, kopš 1913. gada ģimene dzīvoja Ventspilī. Pirmā pasaule kara laikā mājvieta rasta Zlēkās.

Fricis Dziesma 1923. gadā beidzis mācības Ventspils pamatskolā un turpinājis Ventspils vidusskolā, kuru absolvēja 1927. gadā. Tad arī aizsākās Friča Dziesma darba gaitas, no 1927. gada līdz pat 1938. gada viņš strādāja par tehnisko zīmētāju dzelzceļu iecirkņa kantorī. Tomēr līdzās šim tehniskajam darbam, aizsākās arī viņa ceļš rakstniecībā.

Dzejniece Anna Dagda, kura arī Otrā pasaule kara beigās nonāca Zviedrijā, atminas, Fricis Dziesma literatūrā ienāk pēc 1930. gada, kad to varēja dzirdam dažos “Zaļās Vārnas” rīkotajos rakstnieku vakaros. No šiem literārajiem vakariem vai jampampiem Fricis Dziesma palicis prātā ar jauneklīgi pozitīviem, dzīves ticības un klusināta gaišuma pilniem dzejoļiem.

Kā pirmā publikācija Friča Dziesmas publikācija minēts dzejolis “Celties”, kas lasāms 1919. gada 9. decembra numurā laikrakstā “Ventspils Avīze” (lai gan citviet minēts, ka pirmais dzejolis ar patriotisku ieskaņu “Brīvības cīņu laikā” publicēts jau 13 gadu vecumā, bet nav norādīts, kur tieši tas publicēts). Latvijā iznākuši vairāki dzejoļu krājumi – “Pavasara vārtos” (1933), “Svētītie gadi” (1939), “Dzīvības lokā” (1942), kuros atklājas pietāte pret dzīvi un skaistumu, dzīvības daudzveidības un mainīguma cildinājums, laikmetiskā un mūžīgā, realitātes un sapņa saistību apcere, dažkārt rezignēta, bet ne traģiska. Krājumā “Līvzeme” (1935, papildināts izdots 1943, 2001) tēlota dzimtā novada un zvejnieku darba savdabīgums, romantiski elēģiska mīlestība.

Kārlis Eliass laikrakstā “Latvijas Kareivis” 1935. gada 8. decembrī rakstīja: “Friča Dziesmas “Līvzemi” var lasīt un arī skatīt kā tīkamu gleznu virkni, kur paviz zvejnieku ciemi ar vabās sakārtiem tīkliem, jūras zilā bezgalība, zvejnieki ar laivām jūrā dodoties un zvejnieku sievas, tos mājās sagaidot. Grāmatā redzamu vietu ieņem arī intīmā mīlas lirika – dzejnieka veltījumi zināmai vai arī nezināmai meitenei, jo dzejnieka jūsmas tēls var arī būt, tikai Līvzemes ciemos izsapņots. Jauks svaigums dveš no Fr. Dziesmas dzeju rindām un tās sola, ka jaunais dzejnieks, vēl tālāk izkopjot savas talanta simpātiskās dotības, ieņems cienījamu vietu mūsu jauno liriku vidū.”

Laikrakstā “Ventas Balss” tolaik regulāri publicēti Friča Dziesma informatīvie raksti. 1938. un 1939. gadā Fricis Dziesma strādāja laikrakstos “Zemgales Balss”, “Tukuma Balss” – sākumā par redakcijas sekretāru, vēlāk par redaktoru. No 1939. gada septembra viņš bija laikraksta “Brīvā Zeme” (1940 VII – 1941 VI “Brīvais Zemnieks”) tehniskais redaktors, dažus mēnešus 1940. gadā Fricis Dziesma bija almanaha “Atbalss” atbildīgais redaktors. Vācu okupācijas gados viņš strādāja tehnisku darbu laikrakstā “Tēvija” un apgādā “Zelta ābele”.

1944. gada novembrī no Kurzemes krasta pārblīvētā laivā, kurā brauca arī Mārtiņš Zīverts ar ģimeni, Valentīne Lasmane un liels skaits bēgļu no visas Latvijas. Mēroja bīstamo ceļu pāri jūrai uz Gotlandi, vēlāk uz cietzemi Zviedrijā, kur viņš strādāja par bibliotekāru un grāmatsējēju Karaliskās Literatūras, vēstures un senvēstures akadēmijā. Zviedru periodikā regulāri darbojies par fotokorespondentu, proti, bijis zviedru Stokholmas dienvidu daļas reģionālajā avīzes “Soder orn Soder” sporta fotogrāfs. Tāpat jāatzīmē, ka Fricis Dziesma izveidojis Eiropā plašāko privāto trimdas latviešu kultūrvēsturisku foto arhīvu; tagad tā lielākā daļa glabājas Ventspils novadpētniecības muzejā. Viņa dokumentētais latviešu bēgļu un trimdas laiks Zviedrijā, fiksētie sabiedriskās un kultūras dzīves notikumi, latviešu trimdas kultūras personību foto ir nenovērtējama bagātība, kas ļauj vizualizēt laiku, laikmetu, cilvēkus un dzīvi.

Līdzās ikdienas darbam, rūpēm par ģimeni, nonācis svešumā, Fricis Dziesma turpināja arī dzejot, un kas būtiski – nedaudz pievērsās arī atdzejai, atdzejodams latviski zviedru dzejnieku devumu, tādejādi sniedzot ieskatu arī mītnes zemes literārajā kultūrtelpā.

“Dziesmas pirmskara grāmatās visās skan apliecinājums dzīvei, kas to tuvina tolaik pazīstamajiem pozitīvistiem, tikai Dziesmas dziesma ir dziļāka, mākslinieciskāka nekā tā saucamo pozitīvistu deklarācijas un pastāsti. Par viņa labāko šā perioda grāmatu atzīstams krājums “Svētītie gadi”. [..] grāmata “Dzīves lokā” saturēja vairāk prātnieciski noskaņotus dzejoļus, un ko kritika uzņēma dalītiem spriedumiem. [..] Toties autoru ar lasītājiem un kritiku atkal samierināja par jaunu stilizētais izdevums “Līvzeme”, kas iznāca ar ekspresīviem Jāņa Liepiņa zvejnieku zīmējumiem. [..]. Te ir iekšā spēcīgā un dziļi izjustā poēma “Zvejnieku Sv. Vakarēdiens”, kur attēlota Dieva lūgsme vētras laikā, pie kam gan negaisa tēlojumā, gan pārdzīvojumā, gan arī tīri dzejas tehnikas ziņā Dziesmām izdevies sabangot veselu krāšņu un bagātu izteiksmes līdzekļu orķestrāciju. Šie daži desmiti garo rindu pieskaitāmi mūsu jaunlaiku lirikas ievērojamākajiem sniegumiem,” rakstīja Oļģerts Liepiņš, jau atskatoties un salīdzinot.

Svešumā izdoti vairāki Friča Dziesmas dejas krājumi – “Dzīvei draugos” (1947) dominē dzimtenes atstāšanas, bēgļu nepiesaistības traģika, kā arī dabas apcere un laikmeta nežēlīguma tēlojums.

Balādē “Zvejnieku svētais vakarēdiens” (1949) traģiski zvejnieku dzīves notikumi pārcelti simboliskā, eksistenciālā vispārinājumā. Krājumā “Klusuma zvaigzne” (1969) filozofiskas pārdomas par indivīda morālo izvēli, kolorīts dzimtā novada un tā ļaužu tēlojums.

Ar pseidonīmu Alant Vils publicēti ventiņu izloksnē rakstīti liroepiski darbi “Poem pa kulšen” (1939), “Dzīvšen ceper kuldams” (1946, 1943. gadā grāmatu ar Ernesta Rirdāna sagatavotiem zīmējumiem bija paredzēts izdot apgādā “Zelta Ābele”, bet netika saņemta atļauja to izdot, 1046. gada izdevums iznāca ar Niklāva Strunkes zīmējumiem), “Smukam smuks indev” (1972), “Meditācij pa butel” (1996), kuros labsirdīgā intonācijā tēloti novada ļaudis, sadzīviskas situācijas, darba ainas komiskā skatījumā.

Fricis Dziesma sakārtojis latviešu reliģiskās dzejas antoloģiju “Dieva kokle” (1969). Viņš arī tulkojis, tulkojumu vidū jāmin – R. M. Rilkes “Vēstījums par karodznieka Kristapa Rilkes mīlu un nāvi” (1939), “Dzejas” (1941), “Vēstules kādam jaunam dzejniekam” (1942), E. T. A. Hofmaņa “Dodžs un dolaresa” (1939), kā arī angļu, vācu, krievu romantisma dzeja, trimdā – zviedru 19. un 20. gs. dzejnieku lirikas atdzejojumi, kas publicēti (pāri par 700 dzejoļiem, sākot ar Karlu Mikaēlu Belmani un beidzot ar Tomasu Transtrēmeru) latviešu trimdas periodikā. Par interešu plašo apjomu liecina viņa pārtulkotās zviedru reliģiskās dziesmas; viņš daudzkārt uzsvēris vajadzību modernizēt latviešu baznīcas leksiku.

Fricis Dziesma nodzīvoja garu mūžu, 2004. gada 21. augustā viņš aizgāja mūžībā. Viņa literāro devumu, kopiezīmes precīzi iezīmējusi kritiķe Ofēlija Sproģere, rakstot:

“Fr. Dziesma ir klusas, bezkaislīgas apceres dzejnieks, kas šķiet nonācis pilnīgā harmonijā ar dzīvi. [..] Viņu nesaviļņo spēcīgas kaislības, nedz jūtu, nedz ideju pasaule, bet visas parādības viņš vēro, it kā mierīgā ūdeni atspoguļotas. Un, ja arī dzīve nes ciešanas, viņš tas lēnprātīgi pieņem, nojauzdams to jēgu un paļaudamies Dieva taisnīgumam. Pat vistumšākajās dzīves parādības, kas citam kādam liktu sacelties pret dzīvi un pašu Dievu, viņš saskata “gaismu, mieru un vizēšanu”.”

Kalnu sniegainām galotnēm pāri
sirmi, plūksnaini mākoņi gāja,
aizmūžu priedes liecās pār kraujām,
līci ezeros uzmirdzināja,
vēji rotaļā piepūta laivām
pilnas baltas un brūnganas buras,
viļņi cēla putainas bārkstis,
it kā zivis ceļ sidraba spuras,
diena izklāja apvāršņa skaistumu
it kā dāvanu pie manām kājām –
bet es gribēju tikai uz mājām. / dzejolis “Ziemeļu daiļumā”

Informāciju 2021. gada 11. februārī sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.