Valdemārs Ancītis

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (151); Sastādītājs (7); Komentāra autors (16); Recepcijas persona (20)

Attēli: Attēla autors(1); Persona attēlā(1)

VārdsValdemārs Ancītis
PseidonīmsV. Alnis, E. Medāre, L. Mārsietis, Smaidonis Vīpsna
KopsavilkumsValdemārs Ancītis (1921–2006) – literatūrvēsturnieks, bibliogrāfs, rakstnieks. Studējis Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļā (1940–1943). Strādājis Saldus skolās par bibliotekāru (1949–1969). Sagatavojis vairākus latviešu literatūras bibliogrāfijas rādītājus, rakstījis recenzijas un rakstus par literatūru, 60. un 70. gados īpaši pievēršoties bērnu literatūrai. Monogrāfiju autors par Kārli Egli (“Bagāti gadi”, 1967) un Jāni Poruku (publicēta Poruka Rakstu 1. sējumā, 1971), vairāk nekā 400 apceru autors par latviešu rakstniekiem un māksliniekiem. Rakstījis par Sēlijas un Saldus novada vēsturi, kultūras dzīvi un ievērojamiem novadniekiem (“Cieceres, Ventas un Vadakstes krastos”, 1 – 3, 1992 – 1996; “Sēlijas grāmata”, 1999; “Aknīstes grāmata”, 2007) Dzejoļu un prozas krājumu autors (“Slāpes skan”, 1990; “Bez jokiem”, 1994; “Mēs gribam turpināties”, 2001 u. c.)
Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1994).

Personiska informācija1921. gada 6. jūnijā: dzimis Jāņa un Emīlijas Ancīšu ģimenē. Kā stāsta Valdemārs Ancītis, "tēvs – Jānis Ancītis bija sabiedrības darbinieks pagasta mērogā, vienlaik labs amatnieks, muzikants un senu stāstu stāstītājs. Māte Emīlija Ancīte (dzimtajā uzvārdā Mežaraupe) – runātāju un dziedātāju ļaužu, krietna auduma rakstu zinātāja. Brālis Krišjānis Ancītis – filologs, daudzu publikāciju un vairāku grāmatu autors". (Latvijas Vēstnesis, 1996, 31. oktobris)
Profesionālā darbība1927: sešu gadu vecumā sacerējis pirmo dzejoli. Mācoties Aknīstes pamatskolā, bijis skolēnu žurnālu redaktors: "Vienā eksemplārā izdevām žurnālu Ausma", kādos piecpadsmit eksemplāros “Zvaigznīti", bet savu jau itin biezo “Rītu” pavairojām vismaz divdesmit piecos eksemplāros." (Latvijas Vēstnesis, 1996, 31. oktobris)
1935: sācis publicēties bērniem domātajos preses izdevumos “Saule", “Jaunās Balss" jaunatnes pielikums, “Latvijas Jaunatne", "Cīrulītis", “Centieni", “Skolu Dzīve".
1937: pirmā nozīmīgā publikācija – "Tautas medicīnas materiāli no Aknīstes" krājumā "Ceļi" 8. numurā.
1945–1947: pēc Otrā pasaules kara slēpdamies vecāku mājās Aknīstē, daudz lasījis un rakstījis: "Dzejoļus "izdevu" vieneksemplāra krājumos “Apstāšanās", "Vērmele", “Putekļu lietus", prozu savukārt apkopoju sējumiņos "Akrobāts ellē" un “Cīrulis debesīs". Rakstīju, protams, arī pēc legalizēšanās, taču uzrakstīto sūtīt uz redakcijām sāku tikai pēc Josifa Visarionoviča [Staļina] nāves." (Latvijas Vēstnesis, 1996, 31. oktobris)
No 1969: nodarbojies tikai ar literāro un pētniecisko darbu.

Apbalvojumi
1989: 22. augustā Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidijs piešķir Goda rakstu "Par aktīvu radošu darbību".
1991: Saldus rajona kopsaimniecība "Jaunais komunārs" pasniedz Krišjāņa Barona prēmiju.
1992: Saldus rajona kopsaimniecība "Druva" pasniedz Jaņa Rozentāla prēmiju.
1994: apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
1996: Saldus pilsēta apbalvo ar Saldus Goda pilsoņa nosaukumu.
2001: Lielā folkloras balva par mūža darbu folkloras vākšanā, novadpētniecībā un publicistikā. (Latvija Amerikā, Nr.7 (18.02.2006))
2001: Sēlijas asociācijas goda biedra nosaukums.

Literatūrvēsturiskie, bibliogrāfiski darbi

Monogrāfija
1967: Bagāti gadi: K. Egles dzīve darbos un atziņās

Rakstu krājumi
1981: Saknes un galotnes: apceres, polemikas, recenzijas
1994: Bez jokiem: grāmata par draugiem, talantiem un sevi

Bibliogrāfiski pārskati
1967: Baltā nora: īss pārskats par pēdējos gados izdotajām latviešu autoru grāmatām bērniem un jaunatnei
1971: Piecos gados (1966–1970): bibliogrāfisks pārskats par Padomju Latvijas literatūras darbinieku publikācijām
1976: Piecos gados (1971–1975): informatīvs pārskats par nozīmūgākajām literārajām publikācijām
1980: Četros gados (1976–1979): pārskats par nozīmīgākajām literārajām publikācijām

Darbi novadu pētniecībā

1992: Cieceres, Ventas un Vadakste krastos (atkārtots izdevums 1996. gadā)
1999: Sēlijas grāmata, 1. daļa
2007: Aknīstes grāmata, 2. daļa

Daiļdarbi

Dzeja
1990: Slāpes skan: dzejoļi un fabulas

Dzeja un proza bērniem
1970: Rasas meitiņa (dzeja)
2001: Cīrulis debesīs un citas pasakas

Stāsti un esejas
1996: Iz senām dienām: divi pastāsti
2001: Mēs gribam turpināties (esejas)
2010: Bagātais un gudrais

Sastādītājs

Kalendāri
1992–2007: Senču kalendārs
1993–1995: Saldus kalendārs

Izlases
1972: Augusts Baltpurviņš. Klusumam
1975: Emīls Fross. Ceļš (kopā ar Jūliju Ķiperu un Kārli Preisu)
1978: Pēteris Ramizars. Rīta zvaigzne
1984: Latvju dainu izlase
1989: Jānis Poruks. Mājās un ceļā

Rakstu krājums
1977: Sudrabotais vārds (rakstu krājums par bērnu literatūru)
Citātu galerija

Par Valdemāru Ancīti

“No faktos maz dibinātiem rakstiem nogurušam, pēkšņi patrāpījās viena otra apcere, kas pārsteidza ar lielu tajās ieplūdinātu materiālu, ar ne kašķīgu aizrādīšanu uz daža autora kļūdām, ar teicamu, nesamaitātu, standartdomāšanas neietekmētu valodu. Uzvārda pamazināmi forma vedināja domāt, ka rakstītājs ir jauns cilvēks, taču tāds pieņēmums nesakristu ar rakstu sevišķo zemniecisko pamatīgumu, kas jauniem filologiem nav visai tipisks. Kad uzzināju, ka rakstītājs dzīvo ārpus Rīgas, tātad Misiņa bibliotēkā nevar vis ikdienas sēdēt, ka autors nav vairs gluži zaļš, uzradās nepieciešamība tādu cilvēku sameklēt, lai redzētu, kā iespējams diži strādāt, galvaspilsētas bibliotēkām tālu esot, žurnālos visas lietas tikai pa pastu kārtojot. Ieraugot Valdemāra Ancīša stipro aizmuguri – viņa darba istabas grāmatgrēdas, man tūlīt tika skaidrs, kā var strādāt, pa bibliotēkām pēc literatūras nemeklējot. [..]
Grāmata ir Ancīša bagātību bagātība, un sistemātiskums to iegādē, dzīvošana (pat gulēšana) starp tām piešķir viņam grāmatu cilvēka godu, taču ne šā apzīmējuma sausajā izpratnē. Grāmatu cilvēks ir kultūras cilvēks, un to es te gribu uzsvērt. Tomēr ne jau katra lasīšana tūlīt nodrošina kādu īpašu pozīciju, tāpat kā piederība pie radošas savienības vēl nenodrošina tiesības dēvēties par kultūras cilvēku. [..]
Kultūras cilvēks [..] redz ne tik vien sava aroda būtību un iespējas, bet pārredz kultūras dzīvi kopumā, neredz sevi talanta dēļ paceltu pāri citiem, bet saskata savas darbošanās cēlo, vienīgo uzdevumu otra cilvēka saprašanā (inteliģences jēdziens taču arī no saprašanas vārda cēlies), otra cilvēka pašapziņas, reizē arī savas tautas un cilvēces pašapziņas pacelšanā. Profesionālim rūp galvenokārt sava aroda gods, kultūras cilvēkam rūp savas tautas un cilvēces gods. Ar tik augsta stila vārdiem es te iedrošinos žonglēt tāpēc, ka Ancītis ir allaž no katedras toņa vairījies, arvien pārspīlēti kritiski vērtējis savu paveikumu, vienmēr uzskatījis, ka vispirms ir faktu vīrs (kā viņu savukārt nodevēja Ilgonis Bērsons) un tikai pēc tam kritiķis, literatūrvēsturnieks, dzejnieks, esejists. Es bez bažām Ancīti ierindoju kultūras cilvēku skaitā, to, uz kuriem var paļauties dzīvē un mākslā.”

Liepiņš, Jānis. Cilvēks, uz kuru var paļauties. Padomju Daugava, 1981, 6. jūnijs.

SaiknesKrišjānis Ancītis (1911–1963) - Brālis
Maija Ancīte - Meita
Nodarbesrakstnieks
literatūrzinātnieks
bibliogrāfs
Dzimšanas laiks/vieta06.06.1921
Dzīvesvieta00.05.1945 – 00.11.1948
Aknīste
Aknīste, Aknīstes novads
Līdz 1947. gadam slēpjas vecāku mājās, jo nepadevās kapitulācijai 1945. gada 8. maijā. 1947. gadā legalizējas.

00.11.1948 – 00.12.2006
Saldus
Saldus, Saldus novads
Izglītība1931 – 1935
Aknīstes pamatskola
Aknīste
Aknīste, Aknīstes novads

1935 – 1940
Rīgas Valsts 1. ģimnāzija
Raiņa bulvāris 8, Rīga
Raiņa bulvāris 8, Rīga, Latvija, LV-1050

Brālis Krišjānis Ancītis skolā strādāja par skolotāju.


1940 – 1943
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Nepabeigtas studijas Filoloģijas un filozofijas fakultātē; studiju virziena: baltu filoloģija.

Darbavieta1941 – 1943 (Datums nav precīzs)
Laikraksts "Jēkabpils Vēstnesis"
Jēkabpils
Jēkabpils
Kopā ar dzejnieku Pēteri Lusti veidojis laikraksta literāro lappusi.

1948 – 1949
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Rīga
Rīga

Ārštata līdzstrādnieks

"Padomju laikā es ārštata darbinieks biju, Endzelīns bija iedomājies, ka latviešu valodai ir vajadzīgs tezaurs – tā ir tāda vārdnīca, kurā ieliek pilnīgi visus valodas vārdus. Tā kā tezaura ietvaros bija vajadzīgi apvidus vārdi, sāku Aknīstē. [..] Pēkšņi nāk pavēle, ka nekāda tezaura nebūs, tieku atbrīvots no saviem pienākumiem."

...kā dzeņa vēders: Aijas Lāces saruna ar Valdemāru Ancīti. Literatūra un Māksla, 2001, 7. jūnijs.


15.08.1949 – 00.08.1960
Cieceres septiņgadīgā skola
Saldus
Saldus, Saldus novads

Darbvedis, vēlāk – bibliotekārs


1962 – 1977 (Datums nav precīzs)
Laikraksts "Padomju Zeme"
Saldus
Saldus, Saldus novads
Laikraksta literārās lappuses veidotājs

00.08.1969 – 15.08.1969
Saldus 3. astoņgadīgā skola
Saldus
Saldus, Saldus novads

Bibliotekārs


00.05.1991 – 00.08.1991
Saldus
Saldus, Saldus novads
Laikraksta "Cieceres Atmoda" redaktors un rakstu autors
Dalība organizācijās1968 – 1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050

1990 – 2006
Latvijas Rakstnieku savienība
Rīga
Rīga
Dienests1943 – 08.05.1945
Latviešu leģions
Miršanas laiks/vieta05.12.2006
Saldus
Saldus, Saldus novads
Apglabāts00.12.2006
Čāpātāju kapi, Saldus

ApbalvojumiTriju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris ar Ordeņa domes 1994. gada 7. novembra lēmumu.
V šķira
1994

Kartes leģenda















Tiek rādīti ieraksti 1-15 no 15.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Saldus
(Saldus, Saldus novads)
01.11.1948 - 01.12.2006DzīvesvietaPilsēta
2Aknīste
(Aknīste, Aknīstes novads)
01.05.1945 - 01.11.1948DzīvesvietaPilsēta
3Saldus
(Saldus, Saldus novads)
05.12.2006Miršanas laiks/vietaPilsēta
4Čāpātāju kapi, Saldus01.12.2006ApglabātsKapsēta
5Raiņa bulvāris 8, Rīga
(Raiņa bulvāris 8, Rīga, Latvija, LV-1050)
1935 - 1940IzglītībaĒka, māja
6Aknīste
(Aknīste, Aknīstes novads)
1931 - 1935IzglītībaPilsēta
7Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1940 - 1943IzglītībaĒka, māja
8Jēkabpils
(Jēkabpils)
1941 - 1943DarbavietaPilsēta
9Rīga
(Rīga)
1948 - 1949DarbavietaPilsēta
10Saldus
(Saldus, Saldus novads)
15.08.1949 - 01.08.1960DarbavietaPilsēta
11Saldus
(Saldus, Saldus novads)
01.08.1969 - 15.08.1969DarbavietaPilsēta
12Saldus
(Saldus, Saldus novads)
01.05.1991 - 01.08.1991DarbavietaPilsēta
13Saldus
(Saldus, Saldus novads)
1962 - 1977DarbavietaPilsēta
14Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1968 - 1990Dalība organizācijāsĒka, māja
15Rīga
(Rīga)
1990 - 2006Dalība organizācijāsPilsēta
Dzimis Sēlijā, Aknīstē (un ar sirdi palicis tur), darba un radošo mūžu pavadījis Kurzemē, Saldū (un ar sirdi ieaudzis tur), mīlējis Latviju (un ar sirdi aptvēris to). Literatūrkritiķis Jānis Čākurs viņu dēvējis par literatūras strādnieku, kas nebūt nenozīmē pazeminājumu, bet gan norāda uz pamatīgumu, rūpību, nopietnību un atbildīgumu. Un viņa “apstrādātais” lauks bijis gana plašs un izsauc apbrīnu: kā to viens cilvēks var paveikt! Izrādās – var, jo intence, nosliece jau šūpulī ielikta.

Valdemārs Ancītis dzimis Aknīstē “Ancīšos”1921. gada 6. jūnijā. Par agrīno literāro vilkmi viņš stāsta: “Kā mans maizes, tā sirds darbs allaž bijis darbs ar grāmatu, ar avīzi, ar lasīšanu un rakstīšanu. Sākās tas jau pirms skolas. Lasīt iemācījos četru vai piecu gadu vecumā, pirmo dzejolīti uzrakstīju, kad man bija seši gadi. Bet [Aknīstes] pamatskolā jau biju redaktors. Vienā eksemplārā izdevām žurnālu “Ausma”, kādos piecpadsmit eksemplāros “Zvaigznīti”, bet savu jau itin biezo “Rītu” pavairojām vismaz divdesmit piecos eksemplāros, varbūt pat vairāk.” (Latvijas Vēstnesis, 1996, 31. oktobris) 1935. gadā Valdemārs Ancītis sāk mācīties Rīgas 1. ģimnāzijā, kur par skolotāju strādā viņa vecākais brālis Krišjānis Ancītis (1911–1963), valodnieks un literatūrzinātnieks. Tad arī sākas Valdemāra Ancīša sadarbība ar “īstajiem” preses izdevumiem – piecpadsmit gadu vecumā viņa vārds lasāms bērniem un jaunatnei domātajos preses izdevumos “Saule”, “Latvijas Jaunatne”, “Cīrulītis” u. c. Par pirmo nozīmīgāko publikāciju uzlūkojams raksts “Tautas medicīnas materiāli no Aknīstes”, ko pēc brāļa ieteikuma publicē krājumā “Ceļi” (Nr. 8).

1940. gadā Valdemārs Ancītis iestājas Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļā. Otrais pasaules karš pārtrauc studijas, nežēlīgi ielaužoties viņa, tāpat kā daudzu citu 20. gados dzimušu jaunekļu, liktenī – 1943. gadā viņš tiek iesaukts Latviešu leģionā. No kapitulācijas 8. maijā izdodas izvairīties, un kādu laiku viņš uzturas Bauskas pusē mācītāja Tursa mājās, kur ir plaša bibliotēka, vēlāk – vecāku mājās Aknīstē, kur slēpjas līdz 1947. gada janvārim, kad legalizējas. Šie pāris gadi, ko pats dēvējis “par gadiem, kad manis nebija”, bija garīgā ziņā ļoti intensīvi: daudz lasījis, rakstījis dzeju un prozu, manuskriptus apkopojis vieneksemplāra krājumos – sev pašam.

1948. gadā pārceļas uz dzīvesbiedres Ilgas dzimto Saldu, kur aizrit viss turpmākais mūžs. Strādājis par darbvedi, vēlāk bibliotekāru Cieceres septiņgadīgajā un Saldus 3. astoņgadīgajā skolā (1949–1969) – “biogrāfijas dēļ” par skolotāju nav derējis. 1969. gadā oficiālās darba gaitas noslēdzis un nodarbojies tikai ar literāro un pētniecisko darbu.

Publicēšanos toreizējā republikas presē Valdemārs Ancītis atsāk pēc Staļina nāves – 1955. gadā, kad “Literatūrā un Mākslā” publicēts lasītāja V. Aļņa (Ancīša pseidonīms) viedoklis, bet faktiski tā ir recenzija par 1954. gadā izdoto “Latviešu dzejas antoloģiju”. Pseidonīmus, piemēram, E. Medāre, viņš izmantojis arī vēlākajos gados.

Līdztekus darbam skolā 60. gadu pirmajā pusē Valdemārs Ancītis ir Saldus literārās apvienības vadītājs un, kad 1962. gadā sāk iznākt Saldus rajona avīze “Padomju Zeme”, veido tajā literāro lappusi, kopumā – ap pusotra simta, līdz, kā viņš pats teicis, “Saldus kungiem tās “apnika”, jo lappusēs ievietoju Vizmas Belševicas, Elzas Stērstes un citu “nepareizu” autoru darbus. (Latvijas Vēstnesis, 1996, 31. oktobris) Runājot par laikraksta “Padomju Zeme” literāro lappusi, padomju laika kontekstā tā ir apbrīnojama brīvas domas, pašcieņas un pašaizliedzības sala – stāstīts tiek par autoriem, kas nozīmīgi latviešu literatūrā un kultūrā, un Saldus novada vēsturē; vārds tiek dots tiem rakstniekiem, kuriem savas biogrāfijas dēļ (cietuši padomju represijās) publicēties centrālajos preses izdevumos faktiski nav iespējams (piemēram, Aleksandrs Pelēcis, Paulis Kalva). Literārās lappuses veidotājs šādi atbalsta savus kolēģus gan morāli, gan sagādā arī kaut nelielu, tomēr materiālu atspaidu. Padomju gados šāda rīcība nav bieža, turklāt ņemot vērā, ka arī Ancītis pats netiek uzskatīts par uzticamu personu (uz čeku izsaukts septiņas reizes).

Valdemāra Ancīša interešu loks un darbības lauks bijis plašs. 60.–70. gados vētījis bērnu literatūru, rakstot recenzijas par jauniznākušajām bērnu grāmatām un gada pārskatus. Iepazīstinājis skolēnus ar rakstniekiem un viņu darbiem laikraksta “Pionieris” un žurnāla “Zīlīte” lappusēs, pēc Atmodas – izdevumā “LaBa”. Arī pats rakstījis bērniem dzeju (“Rasas meitiņa”, 1970) un prozu (“” Cīrulis debesīs un citas pasakas”, 2001), bijis Rakstnieku savienības Bērnu literatūras sekcijas biedrs.

Otra joma – bibliogrāfijas veidošana dažādiem izdevumiem, bibliogrāfiski pārskati par latviešu literātu veikumu, kas sagatavoti ik pa pieciem gadiem uz Rakstnieku savienības kongresiem (60.–70. gadi) un latviešu literārā mantojuma izdevumiem (“Varavīksne”, 1970, 1973). Te arī analītiskas recenzijas par bibliogrāfiskajiem izdevumiem grāmatniecībā. Laikā, kad nebija elektronisku datubāzu un izdevumu pieejamības tīmeklī, šādi izdevumi bija ar nepārvērtējamu nozīmi.

Liela mīlestība – latviešu klasiskā literatūra. Izcila tās pārzināšana kopā ar bagātīgu faktu vākumu atklājas ikkatrā rakstā, vai tā būtu kāda rakstnieka vai darba atcere, vai ieskats novada literārajā dzīvē. Šis viss ieguls tautā un profesionālajā vidē iemīļotā un augstu vērtētā “Senču kalendāra” (16 laidieni) pamatā, literatūrvēsturnieks Ilgonis Bērsons pat teiks: “Tie nav kalendāri vienam gadam, tās ir latviešu kultūras enciklopēdijas.” (Brīvā Latvija, 2006, 16. decembris) Te arī pieskaitāma monogrāfija par Kārli Egli “Bagāti gadi” (1967) un faktiski monogrāfiskais darbs par Jāni Poruku, kas ievietots Poruka Rakstu 1. sējumā (1971). Te pieskaitāmas arī Valdemāra Ancīša sagatavotās izlases rakstniekiem Augustam Baltpurviņam, Emīlam Frosam un Pēterim Ramizaram.

Valdemārs Ancītis, kā jau minēts, bijis ne tikai asredzīgs, analītisks un godīgs recenzents, bet arī pats rakstījis esejas un stāstus (“Iz senām dienām”, 1996; “Mēs gribam turpināties”, 2001; pēc nāves izdotais krājums “Bagātais un gudrais”, 2010), tostarp arī ar krietnu humora devu apveltītus.

Visu mūžu pavadījusi, bet tieši dzīves pēdējās desmitgadēs plašumā vērsās vēl kāda kaislība – interese par Latvijas novadiem, sapnis bijis uzrakstīt par tiem visiem. Visplašāk un bagātīgāk – par dzimto Sēliju (“Sēlijas grāmata”, 1999; “Aknīstes grāmata”, kas iznāca jau pēc autora aiziešanas mūžībā), vairākas arī par Saldus novadu. Interese par valodas jautājumiem, par folkloru, bagātīga ekslibru kolekcija, plaša bibliotēka, bez kuras nebūtu bijis iespējams strādāt un atstāt mantojumā tik daudz, un vēl jāpiemin Valdemāra Ancīša epistolārais mantojums – liecība par savu laiku, autora interesēm un uzskatiem…

Valdemārs Ancītis bija starp pirmajiem, kuram piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni (1994), bijušas arī citas atzinības, to starpā – Saldus Goda pilsoņa nosaukums (1996).

Valdemārs Ancītis devās mūžībā 2006. gada 5. decembrī un atdusas Saldus Čāpātāju kapos.


Ieva Kalniņa, 06.06.2021.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.