Laikraksts "Jaunākās Ziņas" (1911–1940)

OrganisationLaikraksts "Jaunākās Ziņas" (1911–1940)
Additional information

Sabiedriski politisks laikraksts, kas iznāca no 1911. gada līdz 1940. gadam.

Formāts

Dienas laikraksts. Līdz 1916. gada 14. februārim – "kapeikas avīze".


Redaktori

08.12.1911–21.04.1912 Antons Benjamiņš
22.05.1912–31.05.1912 par redakciju atbild izdevēja Emīlija Elka
01.06.1912–15.07.1912 pagaidu redaktore un izdevēja Ede Simsone
16.07.1912–07.06.1913 par redakciju atbild izdevēja Emīlija Elka
08.06.1913–11.07.1913 pagaidu redaktore un izdevēja Ede Simsone
12.07.1913–10.03.1914 par redakciju atbild izdevēja Emīlija Elka
11.04.1914–30.04.1914 redaktora un izdevēja vietā Ede Simsone
01.05.1914–25.05.1919 par redakciju atbild izdevēja Emīlija Elka
26.05.1919–14.06.1939 galvenais redaktors Аntons Benjamiņš
24.02.1921–17.06.1921 par redakciju atbild Jānis Kārkliņš
18.06.1921–27.07.1921 par redakciju atbild izdevēja Emīlija Elka
28.09.1921–21.05.1924 par redakciju atbild Jānis Kārkliņš
22.05.1924–27.06.1924 par redakciju atbild Nikolajs Šiliņš
28.06.1924–22.08.1926 par redakciju atbild Jānis Kārkliņš
23.08.1926–29.10.1926 par redakciju atbild Ernests Runcis-Arnis
30.10.1926–12.08.1928 par redakciju atbild Jānis Kārkliņš
14.08.1928–06.01.1936 par redakciju atbild Ernests Runcis-Arnis (ar 1933. gada Nr. 99, 5. maiju parakstījās – Ernests Arnis),
07.01.1936–17.02.1936 par redakciju atbild Jānis Kārkliņš
18.02.1936–15.07.1937 par redakciju atbild Ernests Arnis
16.07.1937–22.09.1937 par redakciju atbild izdevēja Emīlija Benjamiņa
23.09.1937–20.06.1940 par redakciju atbild Pēteris Blaus
21.06.1940–26.06.1940 par redakciju atbild Pēteris Aigars
27.06.1940–09.08.1940 Haralds Lūkins


Redakcijas darbinieki

Žanis Gruzevskis (1914–1915, 1920–1930. gada marts)
Pāvils Rozītis (1914–1915. gada augusts)
Fricis Vītoliņš (1917)
Pauls Ašmanis (1918–1920)
Kārlis Ducmanis (1918–1919)
Ādolfs Ģersons (1918–1919, 1925–1934. gada jūlijs – Saeimas referents un Politiskās informācijas nodaļas vadītājs)
Jānis Benjamiņš (1919–1940 – Ārzemju ziņu nodaļas vadītājs, no 20.gadu beigām – Ilustrāciju nodaļas vadītājs, no 1937. gada veica galvenā redaktora pienākumus)
Arturs Bērziņš (1919–1922 – Literārās nodaļas vadītājs, no 1920. gada – teātra kritiķis, no 1937. gada 1. septembra – arī Mākslas nodaļas vadītājs)
Jānis Porietis (1919–1937)
Pēteris Bākulis (1920. gada maijs–1939 – referents par ārlietu un saimnieciskajiem jautājumiem)
Nikolajs Šiliņš (1920–1935. gada 15. oktobris – Vietējās informācijas nodaļas redaktors)
Jūlijs Lācis (1921–1925 – redakcijas loceklis, pēc tam laikraksta korespondents Parīzē)
Jānis Akuraters (1922–1936 – redakcijas loceklis ar pārtraukumiem)
Artūrs Kroders (1922–1923. gada aprīlis – redakcijas loceklis)
Kārlis Skalbe (1922–1940 – Literārās nodaļas vadītājs)
Pēteris Grūbe (1924–1939 – Vietējo ziņu nodaļas redaktors un pēdējos gados arī kriminālreportieris)
J. Aizpurietis (1925)
Jānis Bīskaps (1925–1932? – redakcijas loceklis, administrators)
Ernests Brusubārda (1925–1936 – redakcijas loceklis un mūzikas kritiķis)
J. Mauriņš (1925–1936?)
N. Muzis (1925–1936?)
Аlberts Priedītis (1925–1938)
Rūdolfs Spriņģis (1925–1936)
Nadežda Varesa (1925–1930)
Jānis Zālītis (1925–1940? – mūzikas kritiķis un Mūzikas nodaļas vadītājs)
Alberts Zalts (ap 1925 – Tautsaimniecības nodaļas redaktors)
Jānis Ziemeļnieks (1925–1930)
Voldemārs Cekuls (1926?–1936 – Sporta nodaļas redaktors)
J. Delle (1926?–1927?)
Jēkabs Graubiņš (1926?–1927?)
Arvīds Kalniņš (no 1926 – Lauksaimniecības nodaļas redaktors)
Reinholds Kasparsons (1926?–1929?)
Jūlijs Madernieks (1926?–1936?)
Еmilis Melngailis (1926?–1929?)
Juris Redlihs (1926?–1927?)
A. Rudzītis (1926?–1927?)
H. Zaļums (1926?–1936?)
Indriķis Zeberiņš (1926?–1927?)
V. Zvaigzne (1926?–1929?)
M. Jansons (1927–1930)
Hermanis Matisons (1927. gada 14. augusts–1932. gada novembris – Šaha nodaļas vadītājs)
Anna Rūmane-Ķēniņa (1927 – Pedagoģijas nodaļas vadītāja)
Augusts Kirhenšteins (1928–1940 – Veselības nodaļas redaktors)
Jānis Kārkliņš (1928–1937. gada l. septembris – Daiļliteratūras, pēdējos gados – Mākslas nodaļas redaktors)
Mārtiņš Liepa (1929–1936 – Pedagoģijas nodaļas redaktors, kādu laiku strādāja arī Ārzemju nodaļā)
Mārtiņš Sams (1929–1931. gada 16. jūlijs)
Kārlis Štrauhs (pseid. Kokainis, K. Krūmājs) (1929–1936)
Hermanis Tonnis (1929. gada 8. februāris–1940. gada 9. augusts – Sludinājumu nodaļas vadītājs)
Mārtiņš Antons (193?–1937 – Tieslietu nodaļas vadītājs)
Pēteris Blaus (1930–1940)
Pēteris Aigars (īst. v. Herberts Tērmanis) (1934–1940)
Fricis Apšenieks (1936 – Šaha nodaļas vadītājs)
J. Erss (1937)
Juris Pabērzs (1937–1940)
Jēkabs Roze (pseid. Līgotņu Jēkabs) (1937)
Jānis Sudrabkalns (no 1937)
Rūdolfs Celms (1939–?)
Eduards Tūbelis (1939. gada janvāris–1940 – Sporta nodaļas redaktors)
Indriķis Kāģis (1940. gada jūlijs – Ārzemju nodaļas redaktors)


Izdevēji

08.12.1911–31.05.1912 Emīlija Elka
01.06.1912–15.07.1912 pagaidu izdevēja Ede Simsone
16.07.1912–07.06.1913 Emīlija Elka
08.06.1913–11.07.1913 pagaidu izdevēja Ede Simsone
12.07.1913–10.03.1914 Emīlija Elka
11.04.1914–30.04.1914 Ede Simsone
01.05.1914–31.07.1940 Emīlija Elka (ar 1922. gada Nr. 70, 27. martu parakstījās – Emīlija Benjamiņa)
01.08.1940 Valsts izdevniecība
02.08.1940–09.08.1940 Valsts apgādniecība


Redakcijas, kantora un ekspedīcijas adrese

08.12.1911–20.08.1917
Redakcija un ekspedīcija – Parka ielā Nr. 3, dz. 2, Rīga
Telefons 69-94, no 1914. gada 2. septembra redakcijas telefons – 44-19, ekspedīcijas 60-94 (vēlāk 27-94).

15.11.1918–03.01.1919
Redakcija un kantoris – Lielajā Kalēju ielā Nr. 29, Vēveru ielas stūrī, Rīga
Telefons 10-98, no 1918. gada 3. decembra redakcijai – 13-69, kantorim 10-98

02.01.1920–09.08.1940(?)
Redakcija un kantoris – Lielajā Kalēju ielā Nr. 29, Vēveru (Audēju) ielas stūrī, Rīga
Telefons redakcijai – 2-68, kantorim 2-69. No 1920. gada 3. augusta – redaktora kabineta telefons 2-66. No 1923. gada 2. janvāra – redakcijas telefons 2-68 un 2-05, redaktora kabineta telefons 2-66, galvenajam kantorim 46-52, Sludinājumu daļai telefons 2-69. No 1923. gada 21. decembra – izdevēja telefons 2-66, atbildīgā redaktora telefons 66-68, Ārzemju nodaļas telefons 2-05, Vietējai nodaļai un informācijai – 2-68, galvenajam kantorim 46-52, Sludinājumu daļai – 2-69. No 1926. gada 13. marta – izdevēja telefons 9-3-6-1-6, atbildīgā redaktora telefons 9-6-6-8, Ārzemju nodaļas telefons 9-3-1-0-8, Vietējai nodaļai un informācijai – 9-3-5-8-8 (vēlāk šai nodaļai palielinās telefonu skaits, kā arī tiem pievienojās Sporta nodaļas telefons, galvenajam kantorim 9-4-6-5-2, Sludinājumu daļai – 9-3-5-9-8. Telefonu klāsts palielinās, katrai redakcijas nodaļai ir savs vai vairāki telefoni. 1940. gada aprīlī laikrakstam "Jaunākās Ziņas" ir 19 telefoni.


Tipogrāfijas

08.12.1911–10.11.1912 spiestuve "Darbs", Rīga
11.11.1912–06.08.1940 Emīlijas Elkas, vēlāk "Jaunāko Ziņu" spiestuve, Rīga
07.08.1940–09.08.1940 5. valsts spiestuve, Rīga


Cenzūra

No 1914. gada 29. jūlija (Nr. 206) – iespiešanas atļauja (Rīgā)
No 1914. gada 11. novembra (Nr. 311) – Rīgas cenzūras atļauja
No 1917. gada 7. marta (Nr. 66) līdz 1917. gada 20. augustam (Nr. 202) kara cenzūras atļauja.


Sodi, konfiskācijas

  • Konfiscēts 1911. gada Nr. 17 par rakstu "Patriotisms zūdot".
  • 1912. gadā administratīvi sodīts redaktors Antons Benjamiņš ar 300 rbļ. vai 2 mēnešiem aresta par rakstu "Patriotisms zūdot" (1911, Nr. 17)
  • 1913. gadā administratīvi sodīta Ede Simsone ar 300 rbļ. vai 2 mēnešiem aresta par ziņojumu "Streiks inž. A. Bankina roru licējiem..." un "Streiks Hēflingera celulozes fabrikā..." (Nr. 177).
  • Cenzūras svītrojumi daudzos 1915.–1917. gada numuros.
  • lekšlietu ministrs 1920. g. 16. okt., pamatojoties uz likumu par kara stāvokli, aizliedza laikrakstu uz 6 dienām par Nr. 237, 15. okt. publicēto ievadrakstu "Mēs atrodamies revīzijas sākumā…". Laikraksts 1920. gadā neiznāca no 17. līdz 24. oktobrim.
  • Redaktoram Jānim Kārkliņam Rīgas apgabaltiesa piesprieda 1925. gadā 7 dienas aresta par rakstu "Skandāls un kokains" (1924, Nr. 256), 1926. gada 10. augustā. 2 nedēļas cietuma (Tiesu palāta 1926. gada 22. oktobrī piesprieda 1 mēnesi cietuma un 3315 Ls vai 6 mēneša aresta) par rakstu "Jaunekļa traģēdija tiesas priekšā" (1925, Nr. 166).
  • Redaktors Jānis Kārkliņš sodīts 1923., 1926., 1927. gadā un Ernests Runcis-Arnis 1931., 1932., 1934. gadā par personu goda aizskaršanu.
  • Redaktoram Jānim Kārkliņam Tiesu palāta 1927. gada 1. jūnijā neizciestos sodus apvienoja un piesprieda 3 mēnešus cietuma un 8810,50 Ls vai 1 gadu aresta.

Programma (programmatorisks ievadraksts)

"Jaunā latviešu kapeikas avīze "Jaunākās Ziņas", kas ar šo dienu uzsāk savu gaitu, ir gan jauna pēc sava nosaukuma, bet pēc satura tā būs latviešu publikai pazīstama, jo to izdod līdzšinējais "Rīta Vēstneša" redakcijas un drukātavas personāls uz kooperatīviem pamatiem. Tātad patiesībā "Jaunākās Ziņas" būs līdzšinējā "Rīta Vēstneša" turpinājums, kas tiks izdots tādā pašā garā. Ir tādēļ lieki runāt par jaunā laikraksta programmu un virzienu. Tie vairāk par gadu jau parādījušies darbā. Līdzšinējais redakcijas sastāvs pavairosies ar rakstnieku Kleinberģi. Bez tam vairāki pazīstami latviešu avīžnieki solījušies "Jaunākās Ziņas" pabalstīt ar savu līdzdarbību. Tas dod mums avīzes saturu padarīt saturīgāku un interesantāku. Lielāka vērība tiks piegriezta ziniskiem rakstiem un latviešu oriģinālrakstniecībai. Pirmais latviešu kooperatīvais avīžniecības uzņēmums netiek izdots peļņas nolūkā. Ja redakcijas un drukātavas kopējam uzņēmumam rastos kāda peļņa, tad tā tiks izlietota avīzes papildināšanai un līdzstrādnieku labākai atalgošanai.
Redakcijas un drukātavas personāls uzsāk savu darbu ar prieku un dedzību, cerēdami, ka sevišķi mūsu strādnieki pabalstīs viņus, tāpat kā viņu agrākajā darbā, ar aizrādījumiem, padomiem un ziņojumiem. Vienīgi caur šādu kopēju darbību jaunais uzņēmums spēs pievienot kādu smilšu graudiņu lielajai progresa ēkai."

[Red.]. Darbu sākot. Jaunākās Ziņas, 1911, 8. dec., Nr. 1. 1. lpp.


Gadagājumi

1911. Nr. 1 (8. dec.)–Nr. 22 (31. dec.), izlaists Nr. 19
1912. Nr. 1 (1. janv.)–Nr. 359 (31. dec.)
1913. Nr. 1.(1. janv.)–Nr. 358 (31. dec.)
1914. Nr. 1 (1. janv.)–Nr. 359 (31. dec.)
1915. Nr. 1 (1. janv.)–Nr. 361 (31. dec.)
1916. Nr. 1 (1. janv.)–Nr. 363 (31. dec.)
1917. Nr. 1 (1. janv.)–Nr. 202 (20. aug.). Laikraksta galvā kļūdaini iespiests 12. martā Nr. 61, jābūt – Nr. 70 un 28. martā Nr. 84 vietā jābūt – Nr. 83. 3. martā izdots arī speciālizdevums "Ekstrennyi vypusk gazet “Rizhskoe utro" i "Jaunākās Ziņas" (1 lpp. teksts krievu un latviešu valodās). Laikraksta vietā 11. un 20. martā izdots ""Jaunākās Ziņas" Papildu Izdevums" (2 lpp., teksts latviešu un krievu valodās)
1918. Nr. 1 (15. nov.)–Nr. 36 (31. dec.). 27. decembrī parastā numura vietā izdota ""Jaunākās Ziņas" Ekstrā Lapa" (2 lpp., teksts latviešu un krievu valodā)
1919. Nr. 1 (1. janv.)–Nr. 2 (3. janv.), Nr. 1 (26. maijs)–Nr. 180 (31. dec.). 9. jūlijā bez parastā numura (Nr. 36) izdota arī ""Jaunākās Ziņas" Ekstrā Lapa" (2 lpp.).
1920. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 294 (31. dec.). 19. janvārī izdota arī – ""Jaunāko Ziņu" Ātrlapa" (1 lp.), 14. martā izdota tikai ""Jaunāko Ziņu" Ātrlapa" (1 lp.).
1921. Nr. 1 (3. janv.)–Nr. 297 (31. dec.). 27. janvārī izdota arī ""Jaunāko Ziņu" Skrejlapa" (1 lp.).
1922. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 293 (30. dec.)
1923. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 292 (31. dec.)
1924. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 296 (31. dec.)
1925. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 294 (31. dec.). 20. augusta laikraksta galvā kļūdaini iespiests Nr. 182. jābūt – Nr. 184.
1926. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 295 (31. dec.)
1927. Nr. 1 (3. janv.)–Nr. 295 (31. dec.). 4. martā izdots arī "Ārkārtīgs Izdevums. "Jaunākās Ziņas"".
1928. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 296 (31. dec.)
1929. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 294 (31. dec.). 6. martā laikraksta galvā kļūdaini iespiests Nr. 52. jābūt – Nr. 53.
1930. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 295 (31. dec.)
1931. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 294 (31. dec.). 18. febr. numuram no 2. līdz 16. lpp. kļūdaini iespiests gads – 1930 –, jābūt 1931.
1932. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 296 (31. dec.)
1933. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 293 (30. dec.)
1934. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 295 (31. dec.)
1935. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 296 (31. dec.). 11. jūlijā laikraksta galvā daļai eksemplāru kļūdaini iespiests Nr. 126, jābūt – Nr. 153.
1936. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 297 (31. dec.). Laikraksta galvā kļūdaini iespiests: 23. jūlija. Nr. 162, jābūt – Nr. 163; 26. augusts Nr. 193, jābūt – Nr. 192.
1937. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 297 (31. dec.).
1937. Nr. 1 (3. janv.)–Nr. 297 (31. dec.).
1939. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. (30. dec.)
1940. Nr. 1 (2. janv.)– Nr. 180 (9. aug.) 10. jūnija laikraksta galvā kļūdaini iespiests Nr. 126, jābūt – Nr. 129.


Gadījuma pielikumi

1911.–1919. gadā daudziem numuriem pievienotas lapas ar kolumnas tituliem ""Jaunākās Ziņas" Pielikums", ""Jaunāko Ziņu" Pielikums". 1913. gadā arī ""Jaunāko Ziņu" Ilustrētais Pielikums". Visi tie faktiski numura paplašinājums ar laikraksta kārtējo saturu.

1920. gadā pie Nr. 28 – "Dāma ar kamēlijām [Kinofilmas reklāma]", 1 lp.

1925. gadā pie Nr. 41 – "Paskaidrojums Rīgas tramvaju jautājumā: Slud.", 1 lp.

1927. gadā pie Nr. 256 provinces lasītājiem – "А. Gulbja Latviešu konversācijas vārdnīcas ilustrēts prospekts"; pie Nr. 261 Rīgas lasītājiem – "А. Gulbja Latviešu konversācijas vārdnīcas ilustrēts prospekts".

1935. gadā pie Nr. 108 – "Pielikums [Veltīts 1934. g. 15. maijam]", 4 lpp.

No 1929. gada Nr. 80, 11. aprīļa līdz 1932. gada Nr. 142, 30. jūnijam reizi nedēļā. parasti ceturtdienās, numuriem pievienota lapa ar kolumnas tituliem – ""Jaunāko Ziņu" piel. Nr. …", ""Jaunākās Ziņas" Nr. ...", – faktiski tie ir laikraksta juridiskā nodaļa "Likums un tiesa".

Līdz 1931. gada Nr. 22, 29. janvārim daudziem numuriem pievienotas lapas ar kolumnas titulu ""Jaunāko Ziņu" piel." un no 1924. gada Nr. 111, 17. maija līdz 1927. gada Nr. 46, 26. februārim – ""Jaunāko Ziņu" Ilustrētais piel." vai "Ilustrētais "Jaunāko Ziņu" piel.", kas faktiski ir paplašināti numuri ar kārtējo laikraksta saturu.


Cena

08.12.1911–14.02.1916
Rīgas un ārienes izdalāmās vietās par gadu – 3 rbļ., par pusgadu – 1,50 rbļ., par mēnesi – 30 kap.
Pa pastu gada abonements – 3,50 rbļ., pusgada – 2 rbļ., mēneša – 50 kap.
Numura cena – 1 kap.
Sludinājumi priekšpusē – 40 kap., 2. un 3. lappusē – 25 kap., pēdējā lappusē – 10 kap. par rindiņu. No 1913. gada 1. janvāra priekšpusē – 30 kap., 2. un 3. lappusē – 20 kap., pēdējā lappusē – 10 kap. par rindiņu. No 1913. gada 3. februāra priekšpusē – 30 kap., 2. un 3. lappusē – 25 kap., pēdējā lappusē – 10 kap. par rindiņu. Ārpus Baltijas – priekšpusē – 60 kap., 2. un 3. lappusē – 50 kap., pēdējā lappusē – 20 kap. par rindiņu. No 1915. gada 15. decembra priekšpusē – 50 kap., tekstā – 40 kap., sludinājumu daļā – 15 kap. par rindiņu.

15.02.1916–01.04.1917
Rīgas un ārienes izdalāmās vietās par gadu – 4,80 rbļ., par pusgadu – 2,50 rbļ., par mēnesi – 45 kap.
Pa pastu gada abonements – 5,50 rbļ., pusgada – 2,80 rbļ., mēneša – 55 kap.
Numura cena – 2 kap.
Sludinājumi priekšpusē – 60 kap., tekstā – 50 kap., sludinājumu daļā – 20 kap. par rindiņu. No 1916. gada 30. augusta priekšpusē – 75 kap., tekstā – 65 kap., sludinājumu daļā – 25 kap. par rindiņu.

02.04.1917–30.06.1917
Rīgas un ārienes izdalāmās vietās par gadu – 6 rbļ., par pusgadu – 3,25 rbļ., par mēnesi – 60 kap., no 1917. gada 13. aprīļa par gadu – 6, 50 rbļ., par pusgadu – 3,75 rbļ., par mēnesi – 70 kap.
Pa pastu gada abonements – 7,50 rbļ., pusgada – 4 rbļ., mēneša – 80 kap.
Numura cena – 3 kap.
Sludinājumi priekšpusē – 75 kap., tekstā – 65 kap., sludinājumu daļā – 25 kap. par rindiņu.

01.07.1917–20.08.1917
Sešu mēnešu abonements (gan Rīgā, gan piesūtot pa pastu) – 5,25 rbļ., viena mēneša – 1 rbļ.
Numura cena – 5 kap.
Sludinājumi priekšpusē – 75 kap., tekstā – 65 kap., sludinājumu daļā – 25 kap. par rindiņu.

15.11.1918–21.12.1918
Viena mēneša abonements – 3 marka 60 cen. (1 rbļ. 80 kap, Ost.), ar piesūtīšanu – 4 markas (2 rbļ. Ost.),
Numura cena – 20 cen. (10 kap. Ost.).
Sludinājumi priekšpusē – 1 marka 50 cen. (75 kap. Ost.), tekstā – 1 marka 30 cen. (65 kap. Ost.), sludinājumu daļā – 50 cen. (25 kap. Ost.) par rindiņu.

22.12.1918–03.01.1919
Par gadu – 20 rbļ., par pusgadu – 10,50 rbļ., par mēnesi – 1,80 rbļ.
Pa pastu gada abonements – 22 rbļ., pusgada – 11,50 rbļ., mēneša – 2 rbļ.
Numura cena – 10 kap.
Sludinājumi priekšpusē – 1,50 rbļ., tekstā – 1,25 rbļ., sludinājumu daļā – 40 kap.

02.01.1920–30.02.1920
Mēneša abonements – 4,50 rbļ Latvijas naudā, pa pastu – 5 rbļ. Latvijas naudā.
Numura cena – 20 kap. Latvijas naudā.
Sludinājumi: 1 lappusē – 4 rbļ. Latvijas naudā, tekstā – 3,50 rbļ. Latvijas naudā, sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 1,50 kap., pārējie sludinājumi – 1 rbļ. par vienu rindiņu.

01.03.1920–31.03.1920
Mēneša abonements – 6,50 rbļ Latvijas naudā, pa pastu – 7,50 rbļ. Latvijas naudā.
Numura cena Rīgā – 30 kap. Latvijas naudā, ārpus Rīgas – 35 kap. Latvijas naudā.
Sludinājumi: 1 lappusē – 4 rbļ. Latvijas naudā, tekstā – 3,50 rbļ. Latvijas naudā, sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 1,50 kap., pārējie sludinājumi – 1 rbļ. par vienu rindiņu.

01.04.1920–27.04.1920
Mēneša abonements – 9 rbļ Latvijas naudā, pa pastu – 10 rbļ. Latvijas naudā.
Numura cena Rīgā – 40 kap. Latvijas naudā, ārpus Rīgas – 45 kap. Latvijas naudā.
Sludinājumi: 1 lappusē – 6 rbļ. Latvijas naudā, tekstā – 5 rbļ. Latvijas naudā, sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 2 rbļ., pārējie sludinājumi – 1,50 rbļ., darba piedāvājumi un pieprasījumi – 1,25 rbļ. par vienu rindiņu.

27.04.1920–30.06.1920
Mēneša abonements – 12 rbļ. Latvijas naudā, pa pastu – 14 rbļ. Latvijas naudā.
Numura cena no 1920. gada 3. maija – 60 kap.
Sludinājumi: 1 lappusē – 6 rbļ. Latvijas naudā, tekstā – 5 rbļ. Latvijas naudā, sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 2 rbļ., pārējie sludinājumi – 1,50 rbļ., darba piedāvājumi un pieprasījumi – 1,25 rbļ. par vienu rindiņu + 5% sludinājumu nodoklis. Ārzemju sludinājumi 100% dārgāki.

01.07.1920–31.07.1920
Mēneša abonements – 15 rbļ. Latvijas naudā, pa pastu – 18 rbļ. Latvijas naudā.
Numura cena – 75 kap., no 1920. gada 16. jūlija – 1 rbļ.
Sludinājumi: 1 lappusē – 6 rbļ. Latvijas naudā, tekstā – 5 rbļ. Latvijas naudā, sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 2 rbļ., pārējie sludinājumi – 1,50 rbļ., darba piedāvājumi un pieprasījumi – 1,25 rbļ. par vienu rindiņu + 5% sludinājumu nodoklis. Ārzemju sludinājumi 100% dārgāki.

01.08.1920–30.10.1920
Mēneša abonements – 20 rbļ., pa pastu – 25 rbļ., uz ārzemēm – 30 rbļ.
Numura cena – 1 rbļ.
Sludinājumi: 1 lappusē – 6 rbļ., tekstā – 5 rbļ., sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 2 rbļ., pārējie sludinājumi – 1,50 rbļ., darba piedāvājumi un pieprasījumi – 1,25 rbļ. par vienu rindiņu + 5% sludinājumu nodoklis. Ārzemju sludinājumi 100% dārgāki. No 1920. gada 23. augusta – 1 lappusē – 8 rbļ., tekstā – 6 rbļ, sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 3 rbļ., pārējie sludinājumi – 2 rbļ., darba piedāvājumi un pieprasījumi – 1,50 rbļ. par vienu rindiņu + 5% sludinājumu nodoklis. Ārzemju sludinājumi 100% dārgāki. No 1920. gada 6. septembra – 1 lappusē – 10 rbļ., tekstā – 8 rbļ., sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 4 rbļ., pārējie sludinājumi – 3 rbļ., darba piedāvājumi un pieprasījumi – 2 rbļ. par vienu rindiņu + 5% sludinājumu nodoklis.

01.11.1920–31.12.1920
Mēneša abonements – 30 rbļ., pa pastu – 38 rbļ., uz ārzemēm – 60 rbļ.
Numura cena –1,50 rbļ.
Sludinājumi: 1. lappusē – 10 rbļ., tekstā – 8 rbļ., sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 4 rbļ., pārējie sludinājumi – 3 rbļ., darba piedāvājumi un pieprasījumi – 2 rbļ. par vienu rindiņu + 5% sludinājumu nodoklis. No 1920. gada 2. decembra 1. lappusē – 15 rbļ., tekstā – 12 rbļ., sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 6 rbļ., pārējie sludinājumi – 4 rbļ., darba piedāvājumi un pieprasījumi – 2 rbļ. par vienu rindiņu + 5% sludinājumu nodoklis.

01.01.1921–30.04.1921
Mēneša abonements – 40 rbļ., pa pastu – 50 rbļ., uz ārzemēm – 65 rbļ.
Numura cena – 2 rbļ., no 1921. gada 25. aprīļa – 3 rbļ.
Sludinājumi: 1. lpp. – 15 rbļ., tekstā – 12 rbļ., sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 7,50 rbļ., pārējie sludinājumi – 4 rbļ., darba piedāvājumi un pieprasījumi – 2 rbļ. par vienu rindiņu + 5% sludinājumu nodoklis. No 1921. gada 1. aprīļa – 1. lpp. – 20 rbļ., tekstā – 15 rbļ., sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 6 rbļ., pārējie sludinājumi – 5 rbļ., darba piedāvājumi un pieprasījumi – 3 rbļ. par vienu rindiņu + 5% sludinājumu nodoklis.

01.05.1921–09.04.1923
Mēneša abonements – 75 rbļ., pa pastu – 90 rbļ., uz ārzemēm – 125 rbļ.
Numura cena – 3 rbļ., no 1923. gada 19. marta – 6 santīmi.
Sludinājumi: 1. lpp. – 20 rbļ., tekstā – 15 rbļ., sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 6 rbļ., pārējie sludinājumi – 5 rbļ., darba piedāvājumi un pieprasījumi – 3 rbļ. par vienu rindiņu + 5% sludinājumu nodoklis. No 1922. gada 18. septembra – 1. lpp. – 25 rbļ., tekstā – 20 rbļ., sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 8 rbļ., pārējie sludinājumi – 6 rbļ., darba piedāvājumi un pieprasījumi – 3 rbļ. par vienu rindiņu + 5% sludinājumu nodoklis. No 1923. gada 2. janvāra – 1. lpp. – 40 rbļ., tekstā – 30 rbļ., sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 8 rbļ., pārējie sludinājumi – 6 rbļ., darba piedāvājumi un pieprasījumi – 3 rbļ. par vienu rindiņu + 5% sludinājumu nodoklis. No 1923. gada 4. aprīļa – 1. lpp. – 0,80 Ls, tekstā – 0,60 Ls, sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 0,16 Ls, pārējie sludinājumi – 0,12 Ls, darba piedāvājumi un pieprasījumi – 0,06 Ls. par vienu rindiņu + 5% sludinājumu nodoklis.

10.04.1923–11.11.1925
Mēneša abonements – 1,50 Ls, pa pastu – 1,80 Ls, uz ārzemēm – 2,50 Ls.
Numura cena – 6 santīmi.
Sludinājumi – 1. lpp. – 0,80 Ls, tekstā – 0,60 Ls, sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 0,16 Ls, pārējie sludinājumi – 0,12 Ls, darba piedāvājumi un pieprasījumi – 0,06 Ls. par vienu rindiņu + 5% sludinājumu nodoklis. No 1924. gada 17. jūlija – 1. lpp. – 0,90 Ls, tekstā – 0,70 Ls, sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 0,24 Ls, pārējie sludinājumi – 0,16 Ls, darba piedāvājumi un pieprasījumi – 0,06 Ls. par vienu rindiņu + 5% sludinājumu nodoklis. No 1925. gada 18. marta – 1. lpp. – 1 Ls, tekstā – 0,80 Ls, sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 0,28 Ls, pārējie sludinājumi – 0,18 Ls, darba piedāvājumi un pieprasījumi – 0,06 Ls. par vienu rindiņu. Ārzemju sludinājumi 1. lpp. – 16 amerikāņu centi, tekstā – 12 amerikāņu centi, sludinājumu daļā – 4 amerikāņu centi par 1 rindiņu. + 5% sludinājumu nodoklis. No 1925. gada 7. septembra – 1. lpp. – 1,20 Ls, tekstā – 1 Ls, sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 0,32 Ls, pārējie sludinājumi – 0,22 Ls, darba piedāvājumi un pieprasījumi – 0,06 Ls. par vienu rindiņu. Ārzemju sludinājumi 1. lpp. – 16 amerikāņu centi, tekstā – 12 amerikāņu centi, sludinājumu daļā – 4 amerikāņu centi par 1 rindiņu. + 5% sludinājumu nodoklis.

12.11.1925–09.08.1940(?)
Mēneša abonements – 1,70 Ls, pa pastu – 2 Ls, uz ārzemēm – 2,70 Ls.
Numura cena – 6 santīmi, sestdienās – 10 santīmi, no 1928. gada 2. janvāra – arī priekšsvētku dienas 10 santīmi.
Sludinājumi – 1. lpp. – 1,20 Ls, tekstā – 1 Ls, sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 0,32 Ls, pārējie sludinājumi – 0,22 Ls, darba piedāvājumi un pieprasījumi – 0,06 Ls. par vienu rindiņu. Ārzemju sludinājumi 1. lpp. – 16 amerikāņu centi, tekstā – 12 amerikāņu centi, sludinājumu daļā – 4 amerikāņu centi par 1 rindiņu. + 5% sludinājumu nodoklis. No 1926. gada 10. septembra – 1. lpp. – 1,40 Ls, tekstā – 1,20 Ls, sludinājumu daļā firmu un izpriecu sludinājumi – 0,34 Ls, pārējie sludinājumi – 0,24 Ls, darba piedāvājumi un pieprasījumi – 0,08 Ls. par vienu rindiņu. Ārzemju sludinājumi 1. lpp. – 16 amerikāņu centi, tekstā – 12 amerikāņu centi, sludinājumu daļā – 4 amerikāņu centi par 1 rindiņu. + 5% sludinājumu nodoklis. 1928. gada 20. marta – 1. lpp. – 1,50 Ls, tekstā – 1,30 Ls, sludinājumu daļā – 0,36 Ls, gadījuma sludinājumi līdz 10 rindiņām – 0,26 Ls par vienu vienslejas petitrindiņu, darbaspēka sludinājumi – 0,10 Ls. par vienu vienslejas petitrindiņu. Ārzemju sludinājumi 1. lpp. – 30 amerikāņu centi, tekstā – 20 amerikāņu centi, sludinājumu daļā – 7 amerikāņu centi par 1 rindiņu. + 5% sludinājumu nodoklis. No 1929. gada 21. novembra – 1. lpp. – 1,75 Ls, tekstā – 1,50 Ls, sludinājumu daļā – 0,36 Ls, gadījuma sludinājumi līdz 10 rindiņām – 0,26 Ls par vienu vienslejas petitrindiņu, darbaspēka sludinājumi – 0,10 Ls. par vienu vienslejas petitrindiņu. Ārzemju sludinājumi 1. lpp. – 30 amerikāņu centi, tekstā – 20 amerikāņu centi, sludinājumu daļā – 7 amerikāņu centi par 1 rindiņu. + 5% sludinājumu nodoklis. No 1934. gada 1. novembra – 1. lpp. – 1,92,5 Ls, 6. lpp. – 1,75 Ls, sludinājumu daļā – 39,6 Ls, Līdz 10 rindiņām gadījumsludinājumi – 0,26,6 Ls par vienu vienslejas petitrindiņu ar nodokli, darbaspēka sludinājumi – 0,10 Ls. par vienu vienslejas petitrindiņu. Ārzemju sludinājumi 1. lpp. – 35 amerikāņu centi, tekstā – 25 amerikāņu centi, sludinājumu daļā – 8 amerikāņu centi par 1 rindiņu ar nodokli.


Redakcijas darbinieku un laikabiedru vērtējumi

"Kapeikas avīzīte – tā "Jaunākās Ziņas" mēdza apzīmēt pirmajā attīstības posmā. Ideja par kapeikas avīzīti nerodas Rīgā – tā pārņemta no Maskavas un Pēterpils, kur jau pastāv šāds laikraksta tips. Krievijā ar to ienācis kaut kas radniecīgs Rietumeiropas bulvāru presei – saturā sensacionālas ziņas, plaša kriminālhronika, lētas gaumes romāns, Latvijā šis tips nav reproducējams. Tas jāpiemēro mūsu apstākļiem.
Pirmais Rīgā šādu avīzīti izmēģina spiestuves īpašnieks Blankenšteins. 1910. gadā viņš sāk izdot mazu rīta lapiņu "Rīta Vēstnesi", kas iespiests uz 4 lappusēm un maksā vienu kapeiku. Avīzīte paredzēta mazturīgajām strādnieku un kalpotāju aprindām, kurām lielie laikraksti par dārgiem un gudriem. Par atbildīgo redaktoru izdevējs aicina Kārli Skalbi, redakcijā darbojas arī Antons Benjamiņš. Skalbe nedomā taisīt bulvāra lapu, bet talkā aicina arī citus rakstniekus. [..] Tad Blankenšteins par vadītāju aicina A. Benjamiņu. Viņa nodoms ir Blankenšteina lapiņu pārvērst par visjaunāko un vislētāk iegūstamo ziņu avotu. Rakstnieku darbiem jāsašaurinās. Pirmā un galvenā vietā izvirzās ātra, koncentrēti sniegta informācija. Metiens nu kāpj uz augšu.
Darbā pārliecinājies par savas domas pareizību, Benjamiņš reizē ar dažiem citiem latviešu darbiniekiem šķiras no Blankenšteina uzņēmuma un 1911. gada 8. decembrī izdod pats savu "Jaunāko Ziņu" paraugnumuru. Par izdevēju parakstās Emīlija Elks, atbildīgais redaktors Antons Benjamiņš. Numurs, ko ar rokas presi iespiež 7000 eksemplāros, nav lielāks par divkāršu rakstāmpapīra loksni un maksā vienu kapeiku. Avīzīte iznāk arī svētdienu rītos – tātad 7 reizes nedēļā, kad lielie laikraksti sniedz tikai 6 numurus. Līdz ar to apklust Blankenšteina izdevums. Rīdzinieki runā, ka aizgājēji paņēmuši sev līdz visus "Rīta Vēstneša" abonentu sarakstus. "Jaunāko Ziņu" galvenais grāmatvedis J. Bīskaps un metieris J. Krūmiņš pat vaļsirdīgos brīžos pie liķiera glāzītes ar to nekad nelielās.”

Jānis Kārkliņš. Latvijas preses karalis. Atmiņas par “Jaunāko Ziņu” laikiem. [Ņujorka]: Grāmatu Draugs, 1962. 9.–10. lpp.

"Kalēju un Audēju ielu stūrī bija diezgan neizskatīgs nams, īsts Vecrīgas liecinieks. Pretī tam bija kādreizējā ļaužu virtuve, kur pilsēta bija izsniegusi lētus ēdienus mazturīgiem iedzīvotājiem. Blakus atradās mazs pārtikas veikals. Vienīgā izcilā ēka Audēju ielā bija tālruņa centrāle. No apkārtnes veikaliem visvairāk skatītājus pievilka Gordona juvelieru veikals. Šinī apkārtnē jau Latvijas valsts sākuma laikos namu laikrakstam bija iegādājušies "Jaunāko Ziņu" izdevēji. Jaunie saimnieki prata iekārtoties, un pietika telpu redakcijai, spiestuvei un kantorim. Audēju ielā pat iekārtoja rakstāmlietu veikalu. Redakcija atradās otrā stāva telpās ar lieliem logiem. Te arī laikraksts pārdzīvoja uguns kristības Bermonta uzbrukuma dienās, savu tapšanu un sava uzplaukuma visspožākās dienas. Kad nams vairs lāga neatbilda saviem uzdevumiem, un vecā kunga [Antona Benjamiņa] tuvākie padomnieki ieteica iegādāties lielāku un plašāku namu, kas apmierinātu visas prasības, viņš šos padomus noraidīja. Reiz pat bija iespēja iegūt skaisto namu Operas laukumā, kuru vēlāk nopirka Valtera un Rapas grāmatu apgāds. Antons Benjamiņš palika pie sava un par cita nama pirkšanu negribēja ne domāt. Sākās vecā nama pārbūves, kas izmaksāja dārgi. Beidzamajos gados “Jaunāko Ziņu” nams iekšienē bija moderni iekārtots, vienīgi ārieni nevarēja pārveidot. Tagad "Jaunāko Ziņu" vietā ierīkots zāļu laukums, jo, vāciešiem atkāpjoties, namu nodedzināja. Pelnos sagruva gadiem celtais varenais uzņēmums – "Jaunākās Ziņas"...
Turpat divdesmit gadus darbojos "Jaunākās Ziņās", pieredzēju (laikraksta sākuma dienas un uzplaukumu) biju centīgs, savus preses darbinieka pienākumus pildot. Augu līdzi un priecājos, ka laikraksts kalpo savas tautas labākas nākotnes veidošanai. Laikraksta izdevējam bija laimējies atrast atbildīgā redaktora postenim izcilus spējīgu vīru – rakstnieku Jāni Kārkliņu. Viņš ziedoja visu savu dzīvi un rakstnieka talantu "Jaunāko Ziņu" redakcijas darbam.
Kā risinājās dzīve Kalēju ielā?
Nodibinoties brīvai valstij, radās arī jaunas prasības latviešu presei. Bija jāseko pasaules notikumiem un jāatspoguļo valsts uzbūves darbs. Bija jāparāda Tautas padomes, Satversmes sapulces un valdības darbība. Visu šo notikumu zīmē arī risinājās darbs Kalēju ielā. "Jaunāko Ziņu" darbinieku skaits sniedzās pie 400, redakciju, burtličus, kantora darbiniekus, ekspedīciju, grāmatvedību un veikalu ieskaitot. Augot lasītāju skaitam un sludinājumiem laikrakstā, auga arī ienākumi. Līdz ar to – augstprātības un lepnības gars.
Redakcijas darbs sākās pulksten 7-ņos rītā. Pirmais ieradās vietējās nodaļas redaktors, atbildīgais redaktors, tad "mazākie gariņi".
Ārlietu nodaļas vadītājs parasti kavējās. Viņš to varēja atļauties, jo bija taču izdevēja dēls [Jānis Benjamiņš]. Viņš bija arī galvenais noteicējs. Vispirms viņš izlasīja konkurentu avīzes, un juniora vērīgajām acīm nekas nepagāja garām nepamanīts. Vispirms viņš izpētīja vietējās informācijas ziņojumus, meklējot, vai nav kas nogulēts. Ja tā gadījās, sekoja neglābjama "galvas mazgāšana": vainīgos vienu pēc otra aicināja pie sevis un rājiens bira kā krusa. Vainīgajam darbiniekam tā bija karsta pirīts un reizē nepārprotams mājiens, ka nākotnē tādas lietas nedrīkst atkārtoties.
Kādu stundu vēlāk ieradās Antons Benjamiņš ar kundzi. Tad sākās "kabineta" sēdes, kurās parasti piedalījās atbildīgais redaktors, neiztrūkstošais padomnieks Arvīds Kārniņš, juniors un literatūras un mākslas nodaļas vadītājs, kas ilgus gadus bija Arturs Bērziņš, līdz sēdei Arvīds Kalniņš jau bija paguvis ievākt informāciju gan par dienas politiku, gan dažas vietējās aizkulises. Protams, izdevēju visvairāk interesēja Saeimas darbība un partiju strīdi, lai atrastu laikrakstam izdevīgāko nostāju visos jautājumos. Kad "kabinetā" bija pārspriesta nostāja, tūlīt pie vecā kunga aicināja Saeimas referentu Ādolfu Gersonu, kuram tad viss bija apgaismojams attiecīgā rakstā. Ja jautājums bija sevišķi svarīgs, neaizmirsa sazināties ar Saeimas deputātiem. Parasti izdevēji pieturējās pilsoniskajai centra līnijai, tā sauktajam "zelta vidus ceļam". Nelabvēlība bija vērojama pret Zemnieku savienību. Liekas, šo politiku ievēroja tādēļ, ka "Jaunākās Ziņas" lasīja vidus šķira un mazie ļaudis.
Izdevēji centās noturēt laikrakstu augstā līmenī: informācijai vienmēr bija jābūt visjaunākajai un svarīgākajai. Tas arī bija iespējams, jo līdzekļi to atļāva. Dažiem atbildīgajiem darbiniekiem valsts iestādēs maksāja honorārus par informācijām. Redakcijas darbinieks, kam informāciju deva, vēlāk nogādāja ministrijā naudu, kas, protams, tika izdarīts, lieki par to vārdus netērējot. Honorārus saņēma pat ministri. Gluži dabīgi, ka to varēja atļauties vienīgi laikraksts, kas valdīja pār plašiem līdzekļiem.
Antona un Emīlijas Benjamiņu vārdu un dzimšanu dienās darbiniekus lūdza mājas viesībās. Tad jau no rīta darbā gaviļnieks tika apsveikts ar rožu pušķi, vakarā sekoja bagātīgas viesības. Bez redakcijas saimes no "ārpasaules" bija lūgti tikai nedaudzi, reti iztrūka Ādolfa Kaktiņa, Jūlijas Skaidrītes. Vasarā notika izbraukumi uz Valdeķu saimniecību, kur bija ieguldīti pasakaini līdzekļi – skaidrs pierādījums tam, ko var panākt ar naudu. Latviešu zemniekam tur bija maz ko mācīties.
Dzīve Kalēju ielā bija drudžaina, to pārvaldīja naudas elks un skrējiens pēc bagātības. Darbiniekā cilvēku nevērtēja, vienīgi to, ko var no viņa izspiest. Jo ilgāk kāds laikrakstā strādāja, jo mazāk viņu vērtēja. Reiz pat gadījās, ka trīs no visvecākajiem darbiniekiem, kas bija uzcītīgi kalpojuši 20 gadus, atmeta ar roku un aizgāja: Jānis Kārkliņš, Ernests Arnis-Runcis un šo rindu rakstītājs. Kad sāku strādāt "Brīvās Zemes" redakcijā, jutu pavisam citu gaisu – draudzīgas un cilvēcīgas attiecības, kur novērtēja katra individuāla darbinieka darbu.”

Jānis Porietis. Prezidents atbild. Žurnālista atmiņas un piezīmes. [B. v.]: Tilts, 1966. 110.–112. lpp.

"Tveicīgi karsts aust 1934. gada 15. maijs. Saule jau agri svilina kā ceplī. Pie zilajām debesīm neviena mākoņa. Braucu pa Brīvības ielu, lai jau pirms astoņiem būtu redakcijā. Kolēgām sākas atvaļinājumi, kad darbs jāuzņemas vienam par vairākiem. Pilsēta vasarīgi tukša, klusa un mierīga. Redakcijā pārsteigts ieraugu Pēteri Blauu jun., kas tik agri nekad nemēdz ierasties. Viņš, uzvilcis savu aizsarga mundieri ar visām goda zīmēm, kaut ko aizrautīgi stāsta saviem darba biedriem reportieriem. Kas noticis? Visu nakti neesot gulējis. Aizsargu ballē bijis? Ne, ne ballē, ne krogū. Tagad pavisam cita balle. Aizsargi iztaisījuši apvērsumu, ieņēmuši saeimu, pastu, radiofonu un citas valsts iestādes. Viņš, tā uzcirties, vedis kādu vadu. [..]
Zvanu izdevējiem, kas vēl nav ieradušies. Viņiem liels pārsteigums. Benjamiņam nepatīk Ulmaņa uzkundzēšanās. Lai gan Latvijas sākumā "Jaunākām Ziņām" ar "Brīvo Zemi", Ulmanim, Druvām un prof. Vārsbergam no kaimiņiem piedaloties, Ķesnera ēdnīcā bija notikusi diezgan sirsnīga brāļošanās sanāksme, šī pilsoņu frontes draudzība drīz paputēja. Benjamiņam nebija izdevīgi solidārizēties ar Ulmaņa partijas veikaliem un banku krahiem, kurus "Jaunākās Ziņas" neslēpa. Tāpat viņam aiz materiālas aplēses nepatika apkarot strādnieku organizācijas un vairāk iejūgties zemnieku ratos.
Kad ierodas izdevēji un vecākie kolēgas, apspriežamies, ko nu darīt. Kādu pozīciju ieņemt pret satversmes lauzējiem. Viss vēl neskaidrs. Neviens nezina, kā izveidosies jaunā vara, cik ilgi tā noturēsies. Akuraters par notikušo iedegas svētās dusmās, netaupa stiprus vārdus un izteicienus par demokrātijas nodevējiem. Skalbe izskatās skumjš, runā rezignēti par mūsu teļu kultūru, kas nu sāksies, bet Arvīds Kalniņš, kā jau profesors un lauksaimniecības pielikuma vadītājs, zina tos puča īstos iemeslus: Zemnieku banka atrodas pie bankrota — izsaimniekota. Lai to glābtu Ulmanim jāsagrābj vara. [..]
Apspriedes laikā ar Blaua starpniecību saņemam vadoņa priekšā stādīšanās rakstu – "Manai tautai!" – Tas jau skan tā, it kā Ulmanis mūs visus būtu ieguvis savā īpašumā! – iesaucas Benjamiņš jun. Izdevēji domā, ka šo uzsaukumu nevar noraidīt. Tonis ir tāds, kas necieš iebildumus. Pēkšņi pazaudēt zaru, uz kura visi sēžam, negribas ne izdevējiem, ne redaktoriem. Var jau vēl rasties citas iespējas atgūt to brīvību, kas tik nepieciešama plašu aprindu atbalstītam laikrakstam. Vadoņa uzsaukumu "Manai tautai" iespiežam pirmajā lappusē pašā pirmajā vietā, šis solis ir izšķirīgs visam turpmākajam.”

Jānis Kārkliņš. Latvijas preses karalis. Atmiņas par “Jaunāko Ziņu” laikiem. [Ņujorka]: Grāmatu Draugs, 1962. 184.–186. lpp.

""Jaunākās Ziņas" bija bezpartejisks Antona Benjāmiņa un viņa otrās sievas Emīlijas Benjāmiņas veikala uzņēmums bez politikas. Antons Benjāmiņš bija rūdīts un gudrs žurnālists, Emīlija – Dieva izredzēta veikalvede. Avīžniecība viņai bija iedzimta no mātes Edes Jevdokijas Simsones, dzimušas Ūziņa, kas ilgus gadus strādāja pie "Rigasche Rundschau" un citos laikrakstos.
"Jaunākās Ziņas" atbilda visiem lasītājiem – kā pilsoņiem, tā strādniekiem un ierēdņiem arī. "Jaunākās Ziņas" lasīja kā pilsētās, tā arī uz laukiem. Lasītājiem par prieku bezpartejiskā avīze politikā mētājās un locījās, kā bija izdevīgāk, un mazie politiķi locījās ap to. Mazajiem, bet spēcīgajiem konjunktūras noteicējiem reižu reizēm pakalpojot, pēdējos gados "Jaunākām Ziņām" bija izaugusi patvaldībai līdzīga noteikšana koalīciju sastutēšanā un konjunktūru izveidošanā. Sadarbībā ar Saeimā ievēlētām sīkpartijām, "Jaunāko Ziņu" redaktori spēja radīt ministru kabinetu krīzes, izvēlēties jaunus ministrus un sadalīt ienesīgās direktoru vietas. Visos Rīgas teātros par direktoriem sēdēja vai nu tiešie Jaunāko Ziņu līdzstrādnieki vai varenai avīzei uzticīgi pavalstnieki. Bezpartejiskais pēcpusdienas laikraksts varēja rotaļājoties celt un gāzt arī katru mākslinieku Rīgā un Rīgas teātros. "Jaunāko Ziņu" redaktori šo privilēģiju ar prieku izmantoja."

Mariss Vētra. Sestā kolonna. Atmiņu grāmata. [Ņujorka]: Grāmatu Draugs, 1957. 31.–32. lpp.

"Dēkaina un interesanta bija avīžu pārdošana pie "Jaunāko Ziņu" redakcijas. Latvijā tolaik populārā avīze iznāca pusdienas laikā, pēc pulksten divpadsmitiem. Redakcija un tipogrāfija atradās vienā ēkā Vecrīgā, Kalēju un Audēju ielas stūrī netālu no tagadējā universālveikala. (1944. gada oktobrī "Jaunāko Ziņu" nams ugunsgrēkā gāja bojā.) Avīzei noteikta metiena nebija. Pirms iespiedmašīnas iedarbināšanas ekspedīcijas vadītājs iznāca uz ielas un paskatījās gaisā. Ja spīdēja saule, lika drukāt vairāk, ja lija lietus vai saldēja aukstums, tirāžu samazināja. Tie, kas avīzes, nule kā izsprukušas no mašīnas veltņiem, nopirka šeit pie redakcijas, uz darba piedāvājumos norādītajām adresēm paspēja ātrāk. Tāpēc redakcijas priekšā parasti drūzmējās ļaužu pulks un avīžu pārdevējiem vajadzēja rauties vaiga sviedros.
Uz kioskiem avīzes ar velosipēdiem nogādāja tā sauktie avīžu zēni. Nebija noslēpums, ka kolorītajā transportbrigādē darbojās rūdīti velosipēdisti. Patiesībā tas nudien bija cirka numurs – bagāžniekam ar ādas siksnu piestiprinātā avīžu kaudze pārsniedza pusotra metra augstumu, brauca ar galējo ātrumu, svilpe zobos un aiziet!"

Zigmunds Skujiņš. Raksti. 5. sēj.: Laika upei pāri. Mana romantiskā un prozaiskā Rīga. Rīga: Mansards, 2007. 279.–280. lpp.


Pētnieku atzinumi

"Laikrakstā ievietotās ziņas īsas un konspektīvas, ar atsevišķiem virsrakstiem, tādēļ avīzes saturs viegli pārskatāms, katram lasītājam ātri atrodams materiāls, kas viņu interesē, nav jāpēta garie apraksti, lai tiktu pie vēlamām ziņām. Tas ir viens no stimuliem, kas piesaista lasītāju. Sākuma periodā savu lasītāju A. Benjamiņš saskatīja strādniekos, kā arī citās mazturīgās aprindās, šī iemesla dēļ avīzes nostāja ir pasvītroti demokrātiska ar simpātijām strādājošiem cilvēkiem.
Bez tam "Jaunākās Ziņas" ir vismaz trīsreiz lētākas par citām avīzēm, tas izdevīgi ne vien lasītājam, bet arī izdevējam, jo no kapeikām sakrājas rubļi, arī sludinājumi palīdz savākt rubļus. Ir daži numuri, kur avīzes lielāko daļu aizpilda tirdzniecisko firmu reklāmas.
Avīzē regulāri iekārtota īpaša rubrika "Strādnieku dzīve", kurā atrodamas ziņas par dažādiem notikumiem dažādās darba vietās. [..]
Sarežģītajos kara apstākļos "Jaunāko Ziņu" izdevējiem Rīgā rodas privileģēts stāvoklis, jo lielākās konkurējošās avīzes pārvietojas uz Krieviju, "Jaunā Dienas Lapa" 1915. g. septembrī uz Pēterburgu un "Dzimtenes Vēstnesis" oktobra beigās uz Pleskavu, bijusī kadetu avīze "Latvija" 1915. gada 25. jūlijā izbeidz pavisam savas gaitas. Sīkākie izdevumi apstājās, jo evakuē spiestuves. A. Benjamiņš ar savām "Jaunākām Ziņām" iegūst sabiedrībā īpašu popularitāti (sasniedzot metienu pāri par 90 000), jo gan par kara notikumiem, gan par drūmajām bēgļu gaitām, gan par vietējiem sadzīves notikumiem katrs cenšas iegūt kaut kādu informāciju."

Arvīds Grigulis, Rihards Treijs. Latviešu žurnālistiskas vēsture no pirmsākumiem līdz Pirmajam pasaules karam. Rīga: Zvaigzne, 1992. 330.–334. lpp.

"Pēc Rīgas atbrīvošanas "Jaunākās Ziņas" atsāka gaitas 1919. gada 26. maijā. Dažādo varu un pārmaiņu laikos A. Benjamiņš bija iemācījies cieši nepieslieties vienai vai otrai pretējo spēku pusei, jo tas varēja kaitēt avīzes turpmākai iznākšanai. Pēc Rīgas atbrīvošanas "Jaunākās Ziņas" deklarēja pilnīgi neitrālu stāvokli, neaizstāvot ne A. Niedras valdību, kas formāli pastāvēja Rīgā, ne K. Ulmaņa pagaidu valdību, kas Liepājā vēl atradās uz "Saratovas". Avīze uzmanīgi izteicās arī par tautību attiecībām, jo karaspēka pārsvars bija vācu landesvēra un dzelzdivīzijas pulkiem, kas, protams, pirmām kārtām aizstāvēja vācu intereses."

Konstantīns Karulis. Komentāri. Jānis Kārkliņš un viņa grāmata. No: Kārkliņš, J. Latvijas preses karalis. Atmiņas par “Jaunāko Ziņu” laikiem. Rīga: Karogs, 1990. 242. lpp.

"Neatkarīgā, bezpartijiskā pēcpusdienas avīze "Jaunākās Ziņas" bija lielākais Latvijas Republikas dienas laikraksts tiklab pēc metiena, kā arī pēc apjoma un korespondentu tīkla plašuma. Arī populārākais Latvijas preses vēsturē – JZ joprojām paliek nepārspēts kā visu laiku lielākais, visvairāk lasītais latviešu laikraksts un visizplatītākais laikraksts Latvijā. Arī lielākais Baltijas valstīs, un vismaz visā Austrumeiropā nav bijis līdzīgas izplatības avīzes. Šis modernais laikraksts daudzu cilvēku apziņā saistījās ar neatkarīgo Latvijas valsti, kļuva ne vien par latviešu masu avīzes, bet arī par šīs valsts simbolu. [..]
Pēc Pirmā pasaules kara sociālie apstākļi Latvijā būtiski izmainījās, bija pieaudzis arī izdevēju kapitāls. Tas noteica tālāko avīzes attīstības virzienu. Lai kļūtu par nacionāla mēroga masu metiena avīzi toreizējos Latvijas sabiedrības šķiriskās struktūras apstākļos, kad veidojās plašs vidējās zemniecības slānis un saruka rūpnīcu strādniecība, JZ vēl noteiktāk turpināja intezēt masu un kvalitatīvajai presei piemītošās iezīmes, arī tematiski vairāk piemērojās lauku lasītājiem. To noteica lasītāju vajadzības un viņu izglītības līmenis. JZ attīstības gaitā atklājās latviešu masu avīžu veidošanās specifiska: īpatns simbiozes ceļš no masu izdevuma uz kvalitatīvo masu izdevumu, tāda ceļa loģiskums ierobežotās auditorijas apstākļos. JZ pieredze apliecināja likumsakarību, ka, pastāvot ierobežotam latviešu lasītāju skaitam, masu metiens, kas nes peļņu, panākams, orientējoties uz abām auditorijām — gan uz "vadītājiem", gan "vadāmajiem". Avīzes auditoriju raksturoja visplašākais sociālais spektrs. Tas bija ietekmīgs, labi informēts, valdošām aprindām tuvu stāvošs izdevums, ko lasīja politiskās, finansu un uzņēmēju aprindas, inteliģence. Vienlaikus tur lasāmvielu atrada strādniecība, zemniecība utt.
Jārēķina, ka 30. gadu beigās, kad avīzes metiens nostabilizējās ap 200 000 eksemplāriem [..] šo avīzi lasīja vismaz 300 000–400 000 cilvēku, faktiski katrs otrais Latvijas iedzīvotājs, jo katram eksemplāram taču parasti bija vairāk nekā viens lasītājs. Visu pasaules valstu vidū šai avīzei tolaik bija lielākā relatīvā nacionālā tirāža – avīzes metiena eksemplāru skaits atbilda vairāk nekā 10% no visu valsts iedzīvotāju skaita. Tai bija vairāk lasītāju nekā visām pārējām latviešu avīzēm kopā.
Latvijas Republikā JZ izveidojās par t. s. otrā līmeņa kvalitatīvu avīzi, tas ir – kvalitatīvu un reizē masu avīzi. Pirmā līmeņa kvalitatīvas dienas avīzes (ar augstu līmeni tiklab analītiskā, kā informatīvā ziņā un pamatā elitāru auditoriju) izdošana Latvijā, šķiet, nebija iespējama no peļņas viedokļa, lai gan nevar izslēgt, ka tādas vai vismaz līdzīgas kvalitatīvas avīzes ar laiku būtu varējušas izveidoties no laikraksta Latvis, kas kādu laiku pat ir otrs izplatītākais latviešu laikraksts tūlīt pēc JZ, vai "Rīts". Taču JZ varēja balstīties tikai uz pašas peļņu, un tā acīmredzot nāca ne tik daudz no pārējās informācijas pārdošanas, cik no reklāmas ienākumiem, pateicoties augstajam avīzes metienam. Reklāma un sludinājumi aizņēma vairāk nekā pusi no avīzes apjoma."

Ainārs Dimants. Jaunākās Ziņas (1911–1940). No. Treijs, R. (red.). Latvijas Republikas prese. 1918–1940. Rīga: Zvaigzne ABC, 1996. 220., 225.–226. lpp.

"Starp savstarpēji karojošiem dažādu partiju izdevumiem joprojām neitrālu pozīciju centās ieņemt "Jaunākās Ziņas" un iespēju robežās to turpināja arī pēc 1934. gada K. Ulmaņa apvērsuma, kad vairums avīžu tika slēgtas. Izdevēji kā allaž prata piesaistīt profesionālus un apdāvinātus rakstītājus. No dažādām Rietumeiropas valstīm savas korespondences sūtīja tur dzīvojošie literāti (Kārlis leviņš no Zviedrijas), arī mākslinieki (Mariss Vētra no Vācijas, Niklāvs Strunke no Itālijas). Patiesus talantus sargāja, radīja tiem labus darba apstākļus. Tāpēc arī visus divdesmit gadus laikraksta literāro daļu vadīja Kārlis Skalbe, turpinot rakstīt un publicēt arī savas "Mazās piezīmes", tēlojumus, pārdomas, pasakas. Laikrakstā ir Jāņa Ziemeļnieka, Aspazijas to gadu dzejoļi, pats pirmais dzejolis 1935. gadā publicēts Elzai Ķezberei, ir Jāņa Jaunsudrabiņa romāna "Nāves deja" pirmpublicējums. Vislielāko tirāžu laikraksts guva, drukājot Viļa Lāča romānu "Zvejnieka dēls". Dažādos laikos avīzē strādājuši Jūlijs Lācis un Vilis Lācis, Jānis Akuraters, Ernests Arnis, Aleksandrs Čaks, Jānis Sudrabkalns, Jānis Ziemeļnieks, Pēteris Aigars, Jānis Kārkliņš, Elīna Zālīte."

Benita Smilktiņa. Laikmeta konturējums. No: Hausmanis, V. (zina. vad.). Latviešu literatūras vēsture. 2. sēj.: 1918–1945. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999. 27.–28. lpp.

"Pragmatisma vadītais “Jaunāko Ziņu" koncerns ar labu atalgojumu uzturēja savus darbiniekus, koķetēja ar PSRS sūtniecību, par reklāmu izmantoja tautā pazīstamus māksliniekus un beidza pastāvēt pavisam paradoksālā kārtā: vairāki "Jaunāko Ziņu" līdzstrādnieki kļuva par PSRS okupācijas varas izveidotās Padomju Latvijas valdības locekļiem (A. Kirhenšteins, V. Lācis, P. Blaus, J. Lācis) un izdevēja E. Benjāmiņa 1941. gada 14. jūlijā tika deportēta un aizgāja bojā CULAGa nometnē. Deportēts tika arī Jūlijs Lācis."

Dace Lūse. Latviešu literatūra un 20. gadsimta politiskās kolīzijas. Rīga: Valters un Rapa, 2008. 250. lpp.

Linked organizations Laikraksta "Jaunākās Ziņas" spiestuve
Laikraksts "Rīta Vēstnesis"
Žurnāls "Atpūta" (1924–1941)
RepositoriesLatvijas literatūra
Showing 1-2 of 2 items.
TitleAuthorPublishing yearPublishing placeGenres 
 
Antons Benjamiņš dzīvē un darbāJēkabs Līgotņu
1935Rīga biography
raksts
Latvju zeltrača dēkasKārlis Ieviņš
1935Rīga Prose
novel
Showing 1-2 of 2 items.

Map legend



Showing 1-1 of 1 item.
#LocationDateTypeType of place
  
1Rīga
(Rīga)
(Not set)LocationCity
Person
Place, event
Type
From
To

Laikraksta izdevēja

Rīga
Working place
1911
1940

Laikraksta "Jaunākās Ziņas" šefredaktors un izdevējs (ar pārtraukumu no 1912. gada aprīļa līdz 1919. gada maijam).

Rīga
Working place
08.12.1911
14.06.1939

Parakstījusies kā atbildīgā redaktore:

01.06.1912–15.07.1912 pagaidu redaktore un izdevēja Ede Simsone
08.06.1913–11.07.1913 pagaidu redaktore un izdevēja Ede Simsone
11.04.1914–30.04.1914 redaktora un izdevēja vietā Ede Simsone

Rīga
Working place
01.06.1912
30.04.1914

Ārzemju ziņu un telegrammu tulkotājs

Rīga
Working place
1914
1915
Redakcijas darbinieks
Rīga
Working place
1914
1915

Līdzstrādnieks laikrakstā "Jaunākās Ziņas".

Rīga
Working place
1914
00.08.1915
Rīga
Working place
1916
Rīga
Working place
1917
Informācijas redaktors
Rīga
Working place
1918

Redakcijas darbinieks

Rīga
Working place
1918
1919
Redakcijas darbinieks
Rīga
Working place
1918
1919
No 1919. līdz 1935. gadam redakcijas loceklis. No 1920. gada līdz 1935. gada 15. oktobrim – Vietējās informācijas nodaļas redaktors. 1924. gada maijā–jūnijā par laikraksta redakciju atbildīgais.
Rīga
Working place
1919
15.10.1935

Strādājis laikrakstā "Jaunākās Ziņas" (1919–1937, atbildīgais redaktors no 1921. līdz 1928. gadam). No 1928. līdz 1937. gada 1. septembrim – Daiļliteratūras, pēdējos gados – Mākslas nodaļas redaktors.

Rīga
Working place
1919
1937
Žurnālists;
1921-1928: atbildīgais redaktors.
Rīga
Working place
1919
1937
No 1919. līdz 1922. gadam – Literārās nodaļas vadītājs, no 1920. gada – teātra kritiķis, no 1937. gada 1. septembra – arī Mākslas nodaļas vadītājs.
Rīga
Working place
1919
1940
Redakcijas darbinieks
Rīga
Working place
1920
00.03.1930

Literārās nodaļas vadītājs

Rīga
Working place
1920
1940

Laikraksta redaktors un redakcijas loceklis (strādājis ar pārtraukumiem).

Rīga
Working place
1920
1940
Redakcijas loceklis, arī laikraksta korespondents Parīzē.
Rīga
Working place
1921
1925
Redakcijas loceklis
Rīga
Working place
1922
00.04.1923
Redakcijas loceklis ar pārtraukumiem.
Rīga
Working place
1922
1936
Redakcijas loceklis laikrakstā "Jaunākās Ziņas"
Rīga
Working place
1925
1930
Saeimas referents un Politiskās informācijas nodaļas vadītājs
Rīga
Working place
1925
00.07.1934
Redakcijas loceklis un mūzikas kritiķis
Rīga
Working place
1925
1936
Mūzikas recenzents
Rīga
Working place
1926
1927
Redakcijas darbinieks
Rīga
Working place
1926
1927
Redakcijas darbinieks
Rīga
Working place
1926
1929
Redakcijas darbinieks
Rīga
Working place
1926
1936
Pedagoģijas nodaļas vadītāja
Rīga
Working place
1927

Redakcijas loceklis.

Rīga
Working place
1929
1936
Pedagoģijas nodaļas redaktors, kādu laiku strādāja arī Ārzemju nodaļā.
Rīga
Working place
1929
1936
No 1937. līdz 1940. gadam laikraksta atbildīgais redaktors.
Rīga
Working place
1930
1940
Redakcijas darbinieks
Rīga
Working place
1934
1940
Redakcijas loceklis
Rīga
Working place
00.12.1934
00.03.1935

Korektors

Rīga
Working place
1936
1940
Redakcijas darbinieks
Rīga
Working place
1937

Darbinieks.

Rīga
Working place
1937
1940

Redakcijas darbinieks

Rīga
Working place
1937
1940

Strādājis laikraksta "Jaunākās Ziņas" redakcijā.

Rīga
Working place
1937
1940
Rīga
Working place
1937
1940
Mākslas ziņu apskatnieks.
Rīga
Working place
1938
Vietējo ziņu nodaļa. Informācijas gatavošana no provinču laikrakstu materiāliem.
Rīga
Working place
1938
1939. gada vasarā sāk strādāt laikraksta “Jaunākās Ziņas” redakcijā.
Rīga
Working place
1939
1940

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.