The memorial museum “Jāņaskola” of Emīls Dārziņš and Jānis Sudrabkalns
Vēsture1871. gadā muzeja ēka tika uzcelta kā skola. Tās pirmais skolotājs bija komponista Emīla Dārziņa tēvs Andžs Dārziņš, kurš skolu vadīja divdesmit piecus gadus.1875. gadā ēkai uzbūvēja otro stāvu. Tā paša gada novembrī “Jāņaskolā” dzima komponists Emīls Dārziņš. Viņš tur pavadīja divdesmit gadus.1878. gadā “Jāņaskolā” izcēlās ugunsgrēks, pēc kura celtni nācās atjaunot.1903. gada rudenī skolā sāka mācīties dzejnieks Jānis Sudrabkalns.1965. gadā, kad skola tika slēgta, ēkā iekārtoja Emīla Dārziņa piemiņas istabu.1968. gada 11. augustā Jaunpiebalgas “Jāņaskolā” atklāja Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna muzeju.1984. gadā pie muzeja ieejas tika atklāta piemiņas plāksne.2009. gadā muzeju iekļāva Piebalgas muzeju apvienībā “Orisāre”.Darbība mūsdienās
Muzejā iespējams izstaigāt deviņpadsmitajā gadsimtā celtās skolas ēkas telpas, iepazīstoties ar Emīla Dārziņa piemiņas lietām un daiļradi, kā arī apskatot Jānim Sudrabkalnam veltīto ekspozīciju. J. Sudrabkalna pasaulē ieved arī muzeja teritorijā izstaigājamā Oliveretto taka.Citātu galerija
“E. Dārziņa muzejs iekārtots ēkas augšstāvā, kur savā laikā dzīvojusi skolotāja Andža Dārziņa ģimene. Te skatāmi komponista radošo brīžu tiešie liecinieki – klavieres, uz kurām viņš spēlējis, krēsls, kuru viņš saucis par savu “liras” krēslu. Muzejā sakopoti E. Dārziņa nošu izdevumi, klausāmi viņa skaņdarbu ieraksti, par kuriem Tautas dzejniece Mirdza Ķempe sacījusi – “Lai gadi aiziet, nāk dienas un mijas, ir mūžīgas Dārziņa melodijas”.
Bijušajā lielajā skolas klasē iekārtota gleznotāja K. Miesnieka darbu izstāde, te apskatāmi arī viņa darba piederumi. Skaņu ierakstā – paša mākslinieka stāstījums par pirmajiem mēģinājumiem zīmēšanā un atmiņas par dzīvi Piebalgā.
Jāņa Sudrabkalna dzīvei veltītā ekspozīcija stāsta par to, kā no Piebalgas klusā zēna, sapņotāja un vērotāja izaug Tautas dzejnieks, erudīts, smalkjūtīgs, ar dziļu iekšēju kultūru apveltīts cilvēks.”
L. Seviško. Krāšņā Piebalga aicina. Rīgas Balss, Nr. 108, 13.05.1983. “Iedami uz mākslinieka mājām, allaž veramies uz to pusi ar skatījumu, kādu sagatavojusi viņa daiļrade. “Mērnieku laiku” Piebalgā vēl gaida krogu stadulas ceļu malās un vecas kapsētas ar sašķiebtu krustu rindām. Jāņa Sudrabkalna Piebalgā “ceļinieks klejo kā sapnī un netiek ne gribēdams tālāk”. Un ir Emīla Dārziņa Piebalga – augstā pakalnē pie Kleivu ezera, kur aug milzīga āra priede. Visapkārt tīrumi, pļavas, mežu galotnes pamalē un vientulis simtgadīgs koks. Nāk prātā notikums, kas jau pārvērties leģendā: stāsta par to, kā viens no diženākajiem latviešu komponistiem, sarūgtināts par netaisno kritiku, neuzticēdamies talanta spēkam, pats iznīcina savu simfonisko poēmu “Vientuļā priede”.”
Saulcerīte Viese. Pie sliekšņa, pie avota. Rīga: Zvaigzne, 1989, 129. lpp.Informācija
piebalgasmuzeji.lv
Muzejā iespējams izstaigāt deviņpadsmitajā gadsimtā celtās skolas ēkas telpas, iepazīstoties ar Emīla Dārziņa piemiņas lietām un daiļradi, kā arī apskatot Jānim Sudrabkalnam veltīto ekspozīciju. J. Sudrabkalna pasaulē ieved arī muzeja teritorijā izstaigājamā Oliveretto taka.Citātu galerija
“E. Dārziņa muzejs iekārtots ēkas augšstāvā, kur savā laikā dzīvojusi skolotāja Andža Dārziņa ģimene. Te skatāmi komponista radošo brīžu tiešie liecinieki – klavieres, uz kurām viņš spēlējis, krēsls, kuru viņš saucis par savu “liras” krēslu. Muzejā sakopoti E. Dārziņa nošu izdevumi, klausāmi viņa skaņdarbu ieraksti, par kuriem Tautas dzejniece Mirdza Ķempe sacījusi – “Lai gadi aiziet, nāk dienas un mijas, ir mūžīgas Dārziņa melodijas”.
Bijušajā lielajā skolas klasē iekārtota gleznotāja K. Miesnieka darbu izstāde, te apskatāmi arī viņa darba piederumi. Skaņu ierakstā – paša mākslinieka stāstījums par pirmajiem mēģinājumiem zīmēšanā un atmiņas par dzīvi Piebalgā.
Jāņa Sudrabkalna dzīvei veltītā ekspozīcija stāsta par to, kā no Piebalgas klusā zēna, sapņotāja un vērotāja izaug Tautas dzejnieks, erudīts, smalkjūtīgs, ar dziļu iekšēju kultūru apveltīts cilvēks.”
L. Seviško. Krāšņā Piebalga aicina. Rīgas Balss, Nr. 108, 13.05.1983. “Iedami uz mākslinieka mājām, allaž veramies uz to pusi ar skatījumu, kādu sagatavojusi viņa daiļrade. “Mērnieku laiku” Piebalgā vēl gaida krogu stadulas ceļu malās un vecas kapsētas ar sašķiebtu krustu rindām. Jāņa Sudrabkalna Piebalgā “ceļinieks klejo kā sapnī un netiek ne gribēdams tālāk”. Un ir Emīla Dārziņa Piebalga – augstā pakalnē pie Kleivu ezera, kur aug milzīga āra priede. Visapkārt tīrumi, pļavas, mežu galotnes pamalē un vientulis simtgadīgs koks. Nāk prātā notikums, kas jau pārvērties leģendā: stāsta par to, kā viens no diženākajiem latviešu komponistiem, sarūgtināts par netaisno kritiku, neuzticēdamies talanta spēkam, pats iznīcina savu simfonisko poēmu “Vientuļā priede”.”
Saulcerīte Viese. Pie sliekšņa, pie avota. Rīga: Zvaigzne, 1989, 129. lpp.Informācija
piebalgasmuzeji.lv