Žurnāls "Daugava"

Literatūras, mākslas un zinātnes mēnešraksts. Tika izdots no 1928. gada līdz 1940. gadam Rīgā, no 1945. gada līdz 1947. gadam tika izdots Stokholmā, Zviedrijā.

Redaktors: Jānis Grīns, no 1938. gada Jānis Kadilis.

Literārā mēnešraksta darbību Stokholmā 1945. gadā atjaunoja redaktors un kritiķis Jānis Grīns.

“Neskatoties uz bezizredzes apstākļiem, Jānis Grīns juta nepieciešamību sapurināt pats sevi, savus līdzcilvēkus un - pirmais trimdas “Daugavas” numurs bij izgājis no spiestuves sienām. Bij skaists žurnāls, zilos vākos ar caurspīdīgu Niklāva Strunkes kaiju, viļņiem un buru uz vāka. Saturā - Zviedrijas latvju literāri. Zviedrijas latvju gars bij bagāts, Daugava nevarēja nebūt. [..] Daugava tecēja, un viņas straume solīja augstākus viļņus,” rakstīja Mariss Vētra.

Mēnešraksta iznākšana tika pamanīta arī bēgļu pilnajā pēckara Vācijā, kur bija nonākuši daudzi rakstnieki un dzejnieki, jaunradei pievērsās jauni, dažādu paaudžu rakstītāji. Atjaunotā mēnešraksta iznākšana bija vēl viena publicēšanās iespēja.

Par mēnešraksta “Daugava” darbību Andrejs Johansons rakstīja: “Latviešu rakstniekus gandrīz pilnos apmēros apvieno “Daugava” - vienīgais latviešu mēnešraksts emigrācijā, kas var balstīties uz solīdām Latvijas neatkarības tradīcijām. [..] Var sacīt, ka žurnāla dzejas, apcerējumu un hronikas daļa turas agrākajos augstumos, bet smagas rūpes aizvien sagādājusi proza - stāsti un noveles.”

Mēnešraksts iznāca laikā, kad lielākā daļa bēgļu atradās Vācijā, un diemžēl skaitliski nelielā Zviedrijas latviešu grupa nespēja mēnešraksts darbību noturēt - trūka gan publicējamo tekstu, gan finanšu resursu, gan arī lasītāju atsaucības. Triju gadu laikā izdevās publicēt vienpadsmit mēnešraksta burtnīcas. Pēc tam žurnāla izdošana apstājās.