Vidzemes evaņģēliskā baznīca

Vidzemes evaņģēliskā baznīca nostiprinās zviedru laikā kā Zviedrijas evaņģēliski luteriskās baznīcas daļa. 1629. gadā Vidzeme tiek sadalīta Rīgas un Cēsu prāvestu iecirkņos. Katrā no tiem pastāv arī sava virstiesa baznīcas virspriekšnieka vadībā. 1633. gadā Tērbatā izveido jaukto konsistoriju; pastāv vēl 6 pilsētu un apriņķu konsistorijas, latviešu apgabalā - Rīgā, Koknesē un Cēsīs. 1694. gadā Vidzemes baznīca dabū Zviedrijas baznīcas likumus, atceļ virspriekšnieka amatu un atceļ apakškonsistorijas. 18. gadsimtā Vidzemes konsistorijas direktoru ievēlēja bruņniecība un apstiprināja ķeizars. Konsistoriju vadīja garīgs viceprezidents - Vidzemes bruņniecības ievēlēts ģenerālsuperintendents un divi garīgi un laicīgi asesori jeb piesēdētāji.

Tā saglabā savu zināmu autonomiju un pastāv kā atsevišķa institūcija līdz neatkarīgās Latvijas valsts izveidošanai 1918. gadā, kad tā tiek iekļauta LELB.

Vidzemes evaņģēliski luteriskajā baznīcā pastāv arī savs superintendenta amats, kuru izveido 1622. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs. Pirmais šo posteni ieņem Hermanis Samsons.