Ziņa par jaunu grāmatu: 100 dziesmas un ziņģes ar notēm no J. Kakting un J. Caunit.

Recenzija par Jāņa Kaktiņa un Jura Caunīša dziesmu grāmatu, vienlaikus - vērtējums latviešu kultūras ainai 1850gadu beigās:
"Tām 100 dziesmām ar` nav dzimtene ne Vidzemē, ne Kurzemē, jo 95 ir svešnieces, bet, paldies Dievam, gandrīz visas labu ļaužu bērni, ka latviešu stalti var būt par to, ka tādi putni šo pavasar pie mums atnākuši un še ligzdes grib taisīt." Turpmāk - norāda, ka latviešiem trūkst oriģināldziesmu, tādēļ jāizlīdzās ar to, kas ir - tulkojumiem. Par latviešu tautasdziesmu vākšanu un publicēšanu pateicas vāciešiem - Bitneram u.c., bet tās ir grāmatas bez notīm, te Cimze nonāk pie atziņas, ka latvieši neuztver tekstu, kas nav dziedams - tauta lielā mērā vēl nelasa - uztver arvien galvenokārt ar dzirdi: ".. bet grāmatas paliek kungu plauktos, un nekāoj zemē, jo viņām trepu, proti meldiņu trūkst. Dziesma bez meldiņa ir priekš zemnieka kā miesa bez dvēseles." Vēl jāgaidot, kamēr radīsies pašu latvju vidū dziesmu rakstītāji. Aicina jaunās dziesmas apgūt pie skolotājiem un izmācīties līdz galam. "Kur divi jeb trīs kopā, kas nezina labāki laiku pavadīt, tie lai dzied! (..) Bez tās [dziedāšanas] dzīve pusmēma paliks."

Izdevuma veids

Publikācija

Darba veids

Recepcija

Nr.

17

Klasifikators

Darba autors

Recepcijas persona

Izdošanas gads/vieta

27.04.1859, Rīga