Trīs autori

Trīs autori – Stokholma: Daugava, 1950.
1950. gada 25. maijā laikrakstā “Latvju Ziņas” ievietots sludinājums – Veltas Sniķeres, Ojāra Jēgera un Dzintara Soduma dzeju krājums iznāks jūnijā apgādā “Daugava” Stokholmā.

Neparasts notikums latviešu grāmatniecībā, īpaši, domājot par trimdas sākumposmu pēc Otrā pasaules kara. Jaunie dzejnieki pieder vienai paaudzei, tomēr tolaik dzīvo katrs citā zemē: Velta Sniķere – Anglijā, Ojārs Jēgens – Dānijā, Dzintars Sodums – Zviedrijā.

Kopdzejas krājums katram no viņiem ir pirmā grāmatas publikācija. Krājums iezīmē pārmaiņas, jaunus formas, satura, stila, izteiksmes meklējumus latviešu trimdas dzejā. “Trīs autori, kas jūtas atbildīgi par savu laiku latviešu dzejā, nāk katrs ar savu dzejas aspektu, gan ar dažām ietekmju kļūdām, bet lielu meklēšanas darbu aiz sevis un spēcīgu varēšanu, splendidi nodemonstrējot, ka nevis solīdisms un poētizēts filoloģisms, bet uzdrīkstēšanās dod nākotnes impulsu un vitalitāti kādas tautas dzejā arī ārpusi tās dabīgās teritorijas – emigrācijā,” raksta Andrejs Irbe.

Divu dažādu paaudžu kritiķu – Valdemāra Damberga un jauno dzejnieku vienaudža Andreja Irbes vērtējumi raksturo gan krājumu kopumā, gan katra dzejnieka individualitāti.
Valdemārs Dambergs laikrakstā “Latvija” 1950. gada 20. septembrī raksta: “Šis kā pumpurs mazrunīgais virsraksts atveras tikai pēc krājuma izlasīšanas: grāmata ietver trīs autorus, citiem vārdiem katrs no viņiem ir patstāvīgs un atšķirīgs. Un šī atšķirība neskar tikai dzejoļu tematiku, bet iet daudz dziļāk: katram autoram ir sava atšķirīga forma un valoda.”

Tolaik Valdemārs Dambergs pamata Veltas Sniķeres dzejas formu impresionismu, “[v]iņas impresionisms projicējas autores leksiskajā pasaulē un iegūst gluži citu raksturu”, “citos dzejoļos spoguļojas nereāla pusefemēra, pusspoikaina, reizēm raganiska pasaule. [..] dzejā ne tikai vārdu jēdzienam, bet arī to ārējai formai, skaņām ir liela nozīme.”

Ojāra Jēgena
dzeja veidojas klasiskā soneta formā, viņa “iekšējā pasaule ar šaubām, grauzdošām domām, problēmām, paliek paša piedzīvojumi un pārdzīvojumi,” kas spoguļojas romantiskā noskaņā.

Dzintars Sodums ir apveltīts “ar lielu vitālu spēku, spilgtu izdomu autors. Kā pēc sava gara, tā arī izteiksmes līdzekļu ziņā viņš ir visrevolucionārākais. [..] Revolucionārais še ir neparastu jēdzienu sastatījumi; autors ar abstraktiem jēdzieniem rīkojas tāpat kā ar konkrētiem. Jaukdams tos vienu ar otru, kas kopainai piešķir jaunas krāsas un svaigumu."

Dzejnieks Andrejs Irbe laikrakstā “Latvija” 1950. gada 18. oktobrī publicē recenziju “Nesolīda grāmata”, rakstot: “Trijotnē katrs nācis ar savu dzeju, savām īpatnībām, kas grūti novērtējamas ar paviršu pieeju, grāmata ir zināmā mērā demonstrācija – izdevusies – pret konvencijām, kuras uzskata par tradīcijām, bet tās tādas nav. Apliecinājums, ka mūsu literārās kultūras laukā vēl daudz iespēju un spēku.”

Veltas Sniķeres dzejā uzsver iejūtīgo lirikas prizmu, īpašo īsformu un dzejoļu mozaikālo tvērumu, valodas un panta uzbūves svaigumu. “Īpatiem un iederīgiem vārdu izvēlējumiem un pārsteidzošām gleznām un salīdzinājumiem. Vārda iespēju izmantošana divdabīgā skatījumā, padarot vārdu suverēnu, to nepakārtojot teikuma psīcholoģiskai jēgai; nedegradējot to, bet paaugstinot. Vārsmās ielikts kāds tīkams glezns latviskums, kāda nojauta par nedefinējamo nacionālo dzeju, rotaļīgs prievītes iepinums parastā vadmalas raksta vietā, kas visspilgtāk izceļas daktiliskajās pēdās."

Ojāra Jēgena dzejā uzsvēris vispusīgās sonetu formu variācijas, atzinīgi novērtējis to, ka autors nevairās no laikmetīgām tēmām, saglabājot dzejas vērtību, “ar labu krāsu izjūtu autors panācis gatavu šķērsgriezumu, atklātu un godīgu dzeju.”

Dzintars Sodums ir Dzintars Sodums, latviešu jaunās dzejas ledlauzis. Apskaužami briljants svaigums kā tematikā, tā pantā, ritmos, iekšējās formas izkārtojumā un pārdroši, galīgi no “solīdisma” atbrīvotā dzejas viengabalainībā, ko nodrošina simpātiska spēja izmantot sintaktiskas variācijas saviem nodomiem,” raksta Andrejs Irbe.

1950. gadā varēja vien minēt, kā veidosies jauno autoru Veltas Sniķeres, Ojāra Jēgena un Dzintara Soduma literārais ceļš. To nevarēja jaust arī Valdemārs Dambergs, atzīstot: “Visu triju jaunās paaudzes dzejnieku turpmākās gaitas varam paredzēt ejam plašumā un viņu zvaigžņu mirdzumu augam. Bet mēs nezinām, kādus mūža ceļus viņiem ir piešķīrusi Laima-iedvesmotāja, un kā rīkosies ar sevi un savām dāvanām paši autori.”

Bibliogrāfija
Dambergs, V. Latvija, 1950, 20. sept.Irbe, A. Nesolīda grāmata. Latvija, 1950, 18. okt.Johansons, A. Triju jaunu autoru kopēja grāmata. Latvju Vārds, 1950, 23. nov.Lazda, Z. Jaunā dzeja. Laiks, 1950, 23., 27. sept.Šterns, I. Īpata dzeju grāmata. Austrālijas Latvietis, 1950, 25. sept.

Izdevējs

Apgāds "Daugava"

Izdevuma veids

Literārs krājums

Darba veids

Oriģināldarbs

Izdošanas gads/vieta

1950, Stokholma