Stāsti un noveles

KolekcijaLatvijas Valsts izdevniecība
NosaukumsStāsti un noveles
Papildu informācijaEdgara Dambura pēcvārds "Anna Brigadere un viņas stāsti".
IzdevējsLatvijas Valsts izdevniecība
Izdevuma veidsizlase
Darba veidsoriģināldarbs
Klasifikācija
Darba autors
Komentāra autors
Recepcijas persona
Izdošanas gads/vieta1958
Rīga
Rīga
Atvērt

Kņaze Irēna

Tas bija kādā guberņas pilsētā pie Volgas. Bija pava­saris, un arī mēs visi vēl ziedonī, cik dažādi arī mēs katrs bijām. Kur katrs dzimis un uzaudzis, cik nevie­nādā cīņā ar dzīvi un ikdienību, šinī brīdī mēs vieno­jāmies visi centienā pavadīt vienu jautru dzīves stundu.
Bez aizspriedumiem, bez kaut kādiem jautājumiem: Kur? Kāpēc? No kurienes? Kas tu tāds? Un tomēr ne visi. Kņaze Irena pie visas jautrības un sirsnības bija mērena, atturīga, pašapzinīga; katra viņas kustība pilna diženības un cēluma. Karaliene!
Viņa bija arī tiešām šīs dienas karaliene, jo svētīja savu septiņ­padsmito dzimšanas dienu. Bet tiklab kņazi Ireni, kā arī viņas par gadu jaunāko māsu Oļu varēja turēt par vecākām, tāpēc ka tās izskatījās jau pilnīgi attīstījušās un pieaugušas. Kņaze Irena bija slaika, melniem, dūnu mīkstiem matiem, kas kā ar smalku pūderi piebārstīti vaļējās, skaistās cirtās apņēma daiļo galviņu. Pār melnām, valgi mirdzošām acīm uzacis zīmētas kā ar smalku pindzeli, baltā piere, vaigi, smakrs viskošākā samērā; — nē, ne aprakstīt kņazes Irenas daiļumu! Gadījās, ka, to sastopot uz ielas, ļaudis palika platām acīm, vēl divas trīs reizes atskatījās. Viņa paslīdēja tiem garām kā brīnuma parādība. Nereti aiz viņas atskanēja apbrīnošanas izsaucieni, bet viņa likās sava daiļuma neapzināmies. Viņa skatījās uz visu kā sapņodama, kā iz kādas tālas pasaules, runāja maz, smaidīja reti. Bet viņas smaids atklāja visu viņas dvēseli un tāpēc bija pie viņas tas visdaiļākais. Katrs, kam viņa uz­smaidīja, sajuta, ka to aizskar kaut kas šķīsts, neaptraipīts, mīlestības cienīgs. Un Irenu mīlēja visi, lai gan viņa ne pēc viena mīlestības necentās.
Arī sešpadsmit gadus vecā Oļa bija skaista, lai gan pavisam pretējā ziņā kā Irena. Pie viņas bija, kā teiktam, viss no rupjākas vielas un tēsts ar rupjāku kaltu. Viņa bija daudz pilnīgāka augumā kā Irēna, svaiga kā ābeles zieds, kupliem matiem, lielām, dzirkstošām acīm, pla­tām uzacīm, pilnām lūpām. Viņa runāja ātri un pārsteidzīgi, smējās bez nojaudas, interesējās par visu un visiem: dzīve, ikdienišķa, skaļa dzīve, tā bija viņas pasaule.
Abas kņazes bija atvases no slaveni pazīstamās kņazu—sovu cilts. Kņazs—sovs esot bijis savā laikā viens no glaunākiem gal­vaspilsētas kavalieriem, un arī vēlāku apprecējies viņš tur spēlējis ievē­rojamu lomu, līdz viņa muižu pārvaldnieks piepeši paziņojis, ka par neizsmeļamu turētais naudas avots, muižas, izsīcis. Tad kņazs iegā­dājās, ka viņam minētā guberņas pilsētā pie Volgas pieder prāvs nams ar jauku dārzu, mantojums no tēva mātes. Galvaspilsētas gaiss palika uzreiz kņaza veselībai nederīgs, un kādā jaukā dienā viņš ar savu prāvo ģimeni un krietnu skaitu apkalpotāju atvadājās uz J…..vu. Kņaza ģimenes dzīves apstākļi še tika lielā mērā sašaurināti, bet priekš ma­zās guberņas pilsētas viņi vēl bija labi diezgan. Apkārtējie lauku muiž­nieki, kas pavadīja ziemu minētā pilsētā, turēja to par sevišķu godu ja kņazs ieradās viņu klubā. Nākt ar viņa ģimeni personiskā satiksmē, tas jau bija godkārības augstākais pakāpiens. Bija ko redzēt, kad kņazs brauca vizitēs. Stalts, sirms, garām ūsām, kas uz katru pusi stāvēja kā ceļa rādītāji. Protams, ka viņš zināja pēdējo punktīti no visām sa­dzīves formām, dāmas jau tālab vien no viņa bija aizgrābtas. Kad tas, mājas kundzi apsveicot, salieca savu stalto augumu, lai noskūpstītu viņai roku, tad viņa, pēc krievu parašas, gandrīz ar godbijību uzspieda savas lūpas uz kņaza pieri, kas gadu no gada palika ievērojami aug­stāka un platāka.
Kņazs aizvien izstaroja apburošu laipnību. Bet atgadījās arī, ka tas pat pret saviem padevīgajiem cienītājiem piepeši palika drūms un nepieietams. Tad tie zināja, ka lielpilsētas dzīve viņam guļ kaulos.
Kņazam patiesi gulēja kaulos lielpilsētas dzīve. Un tik tā cerība atkal reiz spēlēt galvaspilsētā iemīļotu, ievērojamu lomu viņa dzīvei deva saturu un nozīmi.
Irena bija viņa cerību stiprākais pamats. Viņš to redzēja uzplauk­stam par apbrīnojamu skaistuli, un viņš juta, ka zem viņa rokas aug vara, kas, gudri izlietota, tam var iegūt bagātus mantas un goda avo­tus. Un, ka gudrības viņa varai netrūktu, — par to viņš gādās!
Jau no Irenas mazām dienām kņazs nodarbojās ar viņu vairāk nekā ar kaut kuru citu no saviem bērniem. Un Irena tēvu ļoti mīlēja. Tēva griba un prāts tai bija pirmais un pēdējais bauslis; viņa ģērbās, izne­sās, runāja un domāja pēc tēva gribas, kaut arī neapzinādamās.
Un tomēr kaut kas svešs un dižs izauga viņas dvēselē, no kā tē­vam nebija ne jausmas.
Kņazu salons bija liela, plaša telpa četrstūrī. Bet viņa vairāk atgā­dināja muzeju nekā salonu, tādēļ ka tur bija pārmērīgi daudz kādu nekādu istabas lietu dažnedažādā stilā. Vienā stūrī smagi vecvācu dī­vāni un krēsli, otrā graciozas rokoko mēbeles baltā zīdā un zeltā, un trešais salona kakts ar smagām Smirnas grīdsegām un zemajiem dīvā­niem atgādināja rītzemes krāšņumu. Tas viss bija no galvaspilsētas atvākts un telpu trūkuma dēļ savedies vienkopus. Bet viss šis krāš­ņums bija tāds nobrucis, apdrupis un tā kā nosmulēts. Šai salonā mēs sēdējām ap skaistu galdu itāliešu renesanses stilā un dzērām šokolādi. Uz galda bija liels pušķis krāšņu rožu, dzimšanas dienas dāvana kņazei Irenai. Platās durvis uz verandu bija tik pievērtas. Pa tām ieplūda no dārza svaigas zemes un ziedu smarža. Uz verandas atzveltnē gulēja kņaziene - - sova un šķirstīja novakares gaismā kādu franču modes žurnālu. Kņaziene bija labi patukla kundze, omulīga un pļāpīga, un atšķīrās no vienkāršās pilsoņu sievas tik ar to, ka trieca izveicīgi fran­ciski un zināja visus augstāko aprindu familijas notikumus. Ģimenē viņa nekā daudz nenozīmēja un arī necentās pēc lielas ievērības. Oļa, kura bija mātei vairāk līdzīga, arī vairāk pie viņas turējās; Irenai pie­tika pilnīgi ar tēvu.
Irena rīkojās kā saimniece, piedāvāja šokolādi un saldumus un pū­lējās sarunai dot tādu virzienu, ka tā būtu visiem interesanta. Pastar­pām viņa uzmeta arvien Oļai pārmetošu, nopietnu skatu, jo pārgalvīgā Oļa, kā likās, gribēja visus viņas nodomus izjaukt. Viņa ņirgājās vienā laidā, sačukstējās ar Veru Aleksandrovnu, ar kuru viņai arvien bija savi noslēpumi.
Pateicoties nupat minētai Verai Aleksandrovnai, es tambrīžam at­rados jauno aristokrateņu pulciņā. Mani saistīja pie Veras pienākumi. Vera bija par mani tikai pāra mēnešus jaunāka, un man vajadzēja darīt uz viņu «nopietnu un labu» iespaidu. Tas vēlāk izrādījās par ilūziju, jo nemaz nevarēja paredzēt, kāda kaudze nebēdību slēpās aiz Veras Aleksandrovnas apaļās, platās pieres! Verai jau bija bijis mazs romāns ar Irenas vecāko brāli, un šī romāna sekas bijušas tādas, ka jauno kņazu aizsūtījuši uz galvaspilsētu «dienestā» un Verai pieņē­muši «biedreni». Vera par savu likteni nesūrojās. Viņa vēl bija ģimnā­zijas astotajā klasē, tecēja čakli rītos skolā un vakaros, ja tik vien laiks atlika, uz baznīcu, kur tā uzcītīgi lūdza dievu, bet paslepus ļoti veikli mainīja vēstulītes ar tumšmatainu ģimnāzistu, kuram bija tāds nelāga paradums viņai arvien sekot, kad vakaros gar Volgas krastiem pastai­gājās. Vera bija kņazeņu Oļas un Irenas sirdsdraudzene. Oļu viņa arvien ļoti slavēja, bet par Irenas tikumiem un labām īpašībām šaubījās tādā mērā, ka galu galā tās pavisam noliedza.
«Oļa, Vera, jūs esat tīrie bērni,» kņaze Irena teica stingri, «atme­tat tak šo ņirgāšanos un uztaupāt savus noslēpumus, kad būsat vienatnē.»
Vera laikam bija iečukstējusi kaut ko «kolosali lielisku» Oļai ausīs; viņa pate tā smējās, ka tai asaras iesprāga apaļajās, gaišzilajās acīs, bet Oļa uzreiz sabozās, aizgriezās no Veras prom un, abus elkoņus uz galda atstutējusi, palika nopietna.
«Irena Petrovna, kas jums dāvāja tās skaistās rozes?» vaicāja Ve­ras brālis Ļoļa, četrpadsmit gadus vecs ģimnāzists, kurš runāja, drusku mēli piespiezdams, bet citādi valodā un izveicībā bija «pilnīgs kavaliers».
«Tad tu ne?» Oļa likās brīnoties, «un mēs visi domājām, ka tu. Kur tad gan Irenai gadītos vēl cits tāds slepens pielūdzējs!»
Ļoļa nosarka. Viņam tiešām bija nepatīkami, ka pats nebija rožu sūtītājs.
«Vai tad rozes sūtītas slepeni?» viņš ievaicājās.
«Slepeni, draudziņ, slepeni. Stāvēja jau uz galda, kad mēs ienā­cām. Un, ka tu neesi tas, kuram šī varenā ideja iekritusi prātā, tas man žēl, ļoti žēl!»
Verandas durvis tika ar sparu atgrūstas. Ieskrēja Vaļa un Serjoža, Irenas jaunākie brāļi.
«Urā! Atlaida mūs stundu agrāki,» Vaļa gavilēja. «Nu, kas ir, Irena, šokolādi uzglabāji?»
«Un Nuberta kungs nenāks?» Oļa vaicāja.
«Vai Irena viņu ielūdza?» Serjoža sirdījās, pilnu muti šokolādes. «Kā viņš var nākt?»
«Es tevi tiešām neizprotu, Irena,» arī Oļa pārmeta māsai.
Irena paraustīja plecus.
«Nezinu, kāds tur sevišķs ielūgums vajadzīgs māju ļaudīm; kad gribēs, tad nāks.»
«Bet tu zini, kāds viņš. – – Nenāks.»
«Lai nenāk.»
«Nāks, nāks!» Vaļa kliedza, uzlēkdams kājās. «Rau, kur nāk!»
Nuberts ienāca tikpat strauji pa durvīm kā zēni priekš tam. Viņa pirmais skats meklēja Irenu.
«Ja atļaujat, Irena Petrovna,» viņš teica maigu balsi, gandrīz lū­dzoši.
Irena drusku pasmaidīja savu brīnišķo smaidu, bet tik uz acu­mirkli. Viņas seja bija viegli sārta.
Oļa paplaukšķināja rokas. «Tas ir labi, m'sjē Nubēr,» viņa teica savā pārsteidzīgā, ar franču vārdiem maisītajā valodā, «tas man patīk, ka nācāt. Mēs gribējām iet rotaļās, un jūs mums trūkāt. Vai ne?» viņa griezās pie citiem, «rotaļas ir laba lieta, un, lūk, manas pirmās do­mas; citādi mums paliks garš laiks.»
«Jā, jā, jā!» visapkārt piebalsoja.
«Bet atļauj tak. Nuberta kungs varbūt dzers šokolādi.»
«Nedzers. Viņš nemīl saldumu.»
«M’sjē Nubēr, vai ne?»
«Nē, pateicos.»
«Nu tad pie darba, kungi,» Oļa komandēja.
«Bet ko?» vaicāja zēni.
Katrs sauca juku jukām savu rotaļu.
«Nē, tas nav nekas,» Oļa visu atmeta, «es tikai zinu! Redz, tā. Viens iziet ārā, un mēs pa to starpu ko izdomājam, un tad viņam pēc klauvēšanas jāatmin un jādara, ko mēs gribam.»
«Jā, tas ir jauki. Šī rotaļa ir briesmīgi interesanta!» Vera piekrita. «Mēs pie viņas lieliski — kolosali izpriecāsimies — atmini, pie Zotoviem?»
«Kā, kā?» mazie kņazi jautāja neizprazdami.
«Ak jūs muļķi!» Oļa tik atcirta izskaidrojuma vietā.
«Nu, kas ies pirmais ārā?»
«Mēs, es, es!» atkal mazie kņazi čiepa.
«Es uzminēšu uzreiz, uz vienu reizi!»
«Nu, draudziņi, tas nu gan būs pāri jūsu spēkiem,» Ļoļa saslējies teica ļoti pašapzinīgi. Lai gan viņam bija tik pāra gadu vairāk, tad tomēr viņš nešaubījās, ka neviena cita nesūtīs ārā kā viņu un ka viņš arī tiešām savu uzdevumu godam izpildīs.
Serjoža viņam par tēvišķo pamācību paradīja meli. Oļa griezās pie jaunā mājas skolotāja.
«M'sjē Nubēr, jums jāiet.»
«Un tad?» šis jautāja kā nesaprazdams.
«Tak dzirdējāt. Jāatmin, ko mēs domājam.»
«Mēs klauvēsim, un jūs tā uzminēsat mūsu domas,» Vera smējās.
«Atlaižat man tādu sodu. Ko tad es esmu nogrēkojis?»
«Tas jūsu audzēkņiem par pamācību. Jūs viņiem dosat lekciju at­tapībā. Nu, nu — lūdzu!»
Nuberts piecēlās nopūzdamies.
«Ja tā nospriežat, jāpadodas. Bet neizdomājat nu nekā grūta.»
«Mēs jums liksim kāpt pa sienu uz griestiem,» Oļa smējās.
«Nē, dejot kazaku,» Vera piezīmēja.
«Nē, nē, iet zvanīt lielo zvanu Troicas baznīcas tornī,» teica Ser­joža, kurš domāja būt visgudrākais.
«Lai notiek,» Nuberts padevās.
Pie durvīm viņš acumirkli kavējās. Lūdzošs skats meklēja Irenu, bet Irena stāvēja zāles otrā pusē un nepiedalījās pie sarunas.
«Nu ko?» visi interesēti vienā mutē prasīja, kad Nuberts bija iz­gājis.
«Lai viņš atmin, cik man būs pogu pie jaunā mundiera,» Serjoža pirmais iesaucās.
«Nē, tad jau labāk — cik kļūdu tu taisīsi nākamā latiņu rakstā,» Ļoļa zobojās.
«Labāki lai viņš mūs laiž rītu pavizināties pa Volgu,» Vaļa, prak­tiskus dzīves uzskatus cienīdams, nosprieda.
«Labāk lai viņš jūs abus ieliek kaktā,» Ļoļa atkal nevarēja notu­rēties, mazos neķircinājis.
«Stāvat klusu, muļķīši!» Oļa pārtrauca. «Es, rau, ko teikšu. Lai viņš ņem vienu no šīm rozēm un pasniedz Irenai.»
«Bravo, bravo!» Vera gavilēja.
«Uz ceļiem, uz ceļiem!» Puikas sita ar dūrēm uz galdu.
«Tas tik būs smalki! Nē, tas tik būs smalki!»
«Nu, kādas blēņas vēl neizdomāsat,» Irena teica ar nepatikšanu.
«Jā, vajag, vajag,» Oļa pastāvēja uz savu, «viņš briesmīgi, bet briesmīgi interesējas priekš Irenas! Tas tik būs joks!»
«Joks bez kaut kādas asprātības. Oļa, vai tad tiešām vajag palikt personīgai, ja grib jokot?»
«Ā, skat, tad tu negribi? Kāpēc tad tu negribi?» Oļa vaicāja pie­zobodama.
«Man — kas man?»
«Tu varbūt arī par viņu interesējies?»
«Vēl ko! Man tiešām viss vienalga, ko jūs gribat darīt.»
«Tad saukt? — Serjoža, tec, sauc!»
Serjoža jau bija kājās un atrāva verandas durvis.
Nubertam ienākot, visi palika klusi kā peles. Viņš noskatījās visos pētījoši un tad lēnām tuvojās galdam. Visi sāka uzreiz bungot ar pirk­stiem pa galdu — arvien stiprāki un stiprāki. Nuberts tūliņ ķēra pēc rozēm.
Trokšņaina bungošana — tad dziļš klusums.
«Atminēju?» viņš vaicāja.
«Tas tik būtu —» Oļa smējās, «tādēļ mēs jūsu augstību nebūtu no­pūlējuši.»
«Vēl būs diezgan galvas lauzīšanas,» puikas priecājās.
Ar rozēm bija kaut kas jādara, to Nuberts tagad zināja. Viņš pie­dāvāja rozes vienam, otram, turēja tās puikām zem deguniem, kuri par šo atjautību pateicās ar šķaudieniem. Jautrība un uztraukums auga, jo vairāk Nuberts savā rīcībā attālinājās no klauvētāju domām.
Bet uzreiz viņš pietvīka līdz tumšajām matu cirtām; acis iedegās. Vāzi ar rozēm nolicis uz galda, viņš izņēma iz pušķa viskrāšņāko ziedu un tuvojās Irenai. Viņam manāmi drebēja roka. Visu skati viņam se­koja ar paasinātu ziņkārību; tikai Irena viņā neskatījās. Viņa likās sēdam mierīgi pie galda, bez jebkādas intereses. Tikai roka nervozi zīmēja kādas nekādas figūras uz mazas papīra strēmeles.
Nubertam tuvojoties Irenai, klauvēšana pieauga. Zēni pat papēžiem dauzīja grīdu, lai būtu lielāks troksnis. Bet viņš vairs nekā cita ne dzir­dēja, ne redzēja kā tikai Irenu. Viņš tikai, likās, juta sevi un dievinā­tās meitenes tuvumu. Viņš vairs nedomāja pie sava uzdevuma, visā viņa kustībā bija tik daudz neliekuļotas īstenības. Viņš noslīdēja Irenas priekšā ceļos — viņa skati nenovērsās no Irenas sejas, kas bija bāla kā lilijas lapa; viņš pacēla roku ar rozi gandrīz pie savām lūpām, bet nedroši, kautrēdamies, kā mājienu gaidīdams. Viņa skatos bija pār­drošs cildinājums Irenas daiļumam.
Oļa vairs neklauvēja. Viņa bija pietvīkusi, un viņas tumšās acis zibēja; Nuberta izturēšanās viņai nepatika: tas jau vairs nebija joks.
«Nu, Irena,» viņa paklusu, nepacietīgi māsai atgādināja.
Irena pacēla acis. Bet ne uz Nubertu. Ātrs skats visapkārt, un viņa, kā likās, atminēja visu domas. Uz katra sejas viņa lasīja dažnedažādos burtos to pašu: mēs visu zinām.
«Ak jūs — ak jūs!» viņa, strauji pieceldamās, īgni sauca. Viņa drebēja aiz dusmām — aiz kauna. Ko viņa bija glabājusi tik dziļi sirdī, ka pat klusākos acumirkļos pate sev to nedrīkstēja atklāt – – – un nu visi – – jokodamies – – – –
Bet tad viņa sarāvās, attapās un teica ledaini auksti:
«Kas par blēņām! Ko vēl neizdomājāt!»
Un, arvien vēl uz Nubertu neskatīdamās, viņa tam, kā garām iedama, izrāva rozi no rokām un nometa to zemē. Roze kā nevilšus nokrita taisni tur, kur tā spēra savas mazās kājiņas.
Tas viss notika vienā acumirklī. Nuberts ātri uzšāvās kājās. Viņš bija bāls; krūtis tam ātri cilājās; skati nemierīgi šaudījās apkārt; viņš darīja ļoti uzbudināta cilvēka iespaidu, kurš katru acumirkli var teikt vai izdarīt kādu neprātību.
Un Irena? Viņa atkal izskatījās auksta, klusa, vienaldzīga. Viņa bija paspējusi savu dziļi aizskarto dvēseli slēpt zem vienmuļīgās vien­aldzības maskas, kā tas lielās pasaules sievietei pieklājas.
Oļa pameta ātri acis uz vienu un otru un zināja, kas viņai jādara.
«Diezgan! Uzceļaties!» viņa sirdīgi komandēja. «Puikas, noliekat krēslus. Bet kāpēc mēs sēžam iekšā? Dārzā mēnesnīca. Viss dārzs lais­tās vienā mēnesnīcā! Vareni! Tagad vislabāki noslēpties. Iesim!»
«Jā, jā, jā, noslēpties!» puikas gavilēja, «tas ir jauki! Šī klauvēšana ir muļķīga: sēdi kā pienaglots.»
«Ārā, ārā! Ļoļa, Serjoža, Irena, m'sjē Nubēr!» Oļa sauca un at­rāva balkona durvis.
Augstu pār dārzu mirdzēja pilns mēness, sijādams savu zilbālo, mierīgo gaismu. Pa dārza nomalēm stāvēja ziedu krūmi kā balti mā­koņi; no varenās upes nāca valgas ūdens dvesmas un jaucās ziedu smaržu plūdumā. Tālu aiz augstā Volgas krasta kā no apakšzemes bija dzirdamas vājas, žēlas airētāju dziesmas un airu klaudzieni: citādi viss kluss.
Uzbudināti, pilni aizturētas jautrības, bet bez trokšņa, uz pirkstu galiem visi aizlaidās pa grantētiem celiņiem kā bars jaunu naktsputnu. Tad tik bija dzirdami meklētāja soļi, kas gāja drošāki, un šad un tad viņa trokšņainais: «Ahā, rokā, rokā!»
Es stāvēju pie verandas izejas lielās palmas ēnā, kas, milzīgā kublā stādīta, pušķoja izeju. Nogaidīju. Mani vairāk valdzināja ziedoņa nakts burvīgums nekā rotaļu prieki. Piepeši bālajā mēnesnīcā man paslīdēja garām Irenas slaikais augums un pazuda zālē. Viņa tuvojās galdam, kur istabas meita patlaban bija aizdedzinājusi lampu. Viņa norāva lam­pai segu, tā ka gaisma izplūda pa visu plašo telpu, un, noliekusies pār grīdu, ātriem skatiem kaut ko meklēja. Drīz viņa bija kāroto atradusi. Mazo dūri, kurā slēpās atradums, uzspiedusi uz krūts, viņa ātri iz­dzēsa lampu un atkal pazuda dārzā.
Rotaļotāji paskrēja garām. No dārza nomales komandēja Oļas skaļā balss:
«M'sjē Nubēr, tagad jūsu reize! Žigli, žigli! Paslēpjaties! Visi!»
Viņa, kā rādījās, Nubertam nemaz neļāva tikt pie elpas.
Bija visiem jānoslēpjas. Es aizskrēju pa tumšu, ēnainu liepu gatvu uz dārza otru malu; zināju labi, ka tik tālu neviens no trokšņotājiem neatmaldīsies, jo viņi visi bija bailīgi kā zaķi. Gatvas galā, paaugsti­nātā vietā, bija maza lapene ar izskatu uz Volgu.
Ātri un klusi es gribēju noslēpties lapenē, bet tikpat ātri un klusu atrāvos atpakaļ.
Lapenē bija Irēna. Acumirkļa ātrumā redzēju, ka viņa gulēja pār galdu, elkoņiem atbalstījusies un likās būt ļoti uzbudināta. Elsoja. Skūpstīja samīto rožu ziedu, kuru nupat bija atradusi.
Tuvumā nāca soļi. Pieplaku ziedoša cera ēnā. Varbūt meklētājs paskries garām.
Bažas bija veltas. Nācējs neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi. Ar zinātāja drosmi uzskrēja pa lapenes kāpēm. Lapenes durvīs baltā mēnešgaismā pazibēja Nuberta augums, skanēja vārds: «Irena!»
Un pēc pāra acumirkļiem, it kā lapenes dziļums vēl atbalsotu: «Irena!»
Dārzā atskanēja no jauna čalas un saucieni.
Uz balkona stāvēja kņazs. Mēness auda ap viņu savu sudraba audumu, kņaza garās ūsas vizēja kā sirmā sūna pie simtgadēja egļu celma. Saviem asajiem ērgļa skatiem viņš nepacietīgi raudzījās dārzā, nepacietīgi kaut ko meklēdams.
«Irena!» viņš sauca skaļā balsī.
No visiem kaktiem izlīda rotaļotāji un gāja turp trokšņodami un kliegdami. Kņazs tos neievēroja. «Irena!» viņš atkārtoja vēl stiprāki. Un tad vēlreiz un vēlreiz.
No otras puses, no tumšās liepu gatvas atskrēja Irena kā vējš. Vi­ņas mati bija iziruši un vaļām karājās pār pleciem; viņa kaisa un dega kā nule plaukstoša roze rīta blāzmā. Viņa apkrita tēvam ap kaklu. «Tēt,» viņa čukstēja, to skūpstīdama, kā laimē aizgrābta.
Izbrīnējies, baigu jausmu pārņemts, vecais kņazs viņu saņēma pie abiem pleciem un turēja nost no sevis, pētījoši viņas sejā vērodamies. Brīnums bija noticis: viņa daiļā marmora statuja bija atmodusies uz dzīvību. Bet kas to bija modinājis — priekšlaikā?
«Irena,» viņš teica stingrā balsī, «tev manim kas jāsaka?»
Irena atmeta atpakaļ daiļo galviņu ar vaļējiem matiem un teica tam, lepni un droši acīs skatīdamās:
«Jā, tēt, man tevim kas jāsaka.»
Kņazs apskāva viņu un ieveda pie sevis.
Mēs sataisījāmies doties uz mājām. Irena vairs nebija visu laiku redzama. Oļa mūs izvadīja un meklēja māsu, lai nākot atvadīties. Viņa nezināja, ka Irena bija pie tēva. Kāds no puikām viņai to pateica, un viņa, pēc savas straujās parašas, ātri atrāva kņaza istabas durvis: bet gandrīz krišus atkrita atpakaļ.
«Augstais dievs, Irena!» viņa sauca pārbijušies.
«Kas tur ir, kas tur ir?» sauca citi.
«Irena — noģībusi.»
Kņazs iznāca ārā un aizsita durvis.
«Netaisi troksni!» kņazs bargi uzsauca; viņa acis zvēroja. «Nav nekā vajadzīgs, it nekā, vienkāršs ģībonis – – netaisi troksni, es tev saku,» viņš vēlreiz atkārtoja.
Oļa palika kā sastingusi. «Bet Irena?» viņa žēlojās.
Mēs stāvējām priekšistabā pakrēslā un nekustējāmies.
«Nez kas viņai noticis?» Vera pusnevainīgi, pusvienaldzīgi brīnījās.
«Nāc man palīgā, Oļa,» skanēja atkal kņaza balss, bet ne tik skarbi kā pirmīt.
Oļa aizskrēja pie tēva, un mēs klusi izgājām, lai viņus netraucētu; mēs steidzāmies uz mājam. Vēl nebijām aizsnieguši ne dārza stūri, kad Oļa mūs panāca. Viņa gribējusi no mums vēlreiz atvadīties. Irena esot jau atjēgusies. Neesot nekas ievērojams. Viņai laikam esot par maz asiņu. Papa teicis, ka tai jādzerot dzelzs.
Īsajā brītiņā, kamēr stāvējām uz ielas, Oļa to pašu vēlreiz at­kārtoja.
«Nieki, mazasinīga!» Vera teica, kad Oļa bija atvadījusies. «Ieņemas kādus untumus galvā un vairāk nekā. Kas gan Irenu nepazīst? Ja viņa ko iedomājas, tad ne ar cirvi vairs neatcirtīsi. Tik jau kņazs vien ar viņu vēl var iztikt.»
«Un redzēs gan, cik ilgi,» viņa ar pravietes gudrību noteica.
Pēc divi dienām durvis strauji atsprāga un istabā ieskrēja Vera. Viņa nosvieda cimdus un cepuri pa roku galam un tikko spēja atkārtot:
«Ko jūs domājat — ko jūs domājat —»
Tik briesmīgi viņa bija uztraukta. Lielās, apaļās acis ieplestas kā lodziņi, tā ka acu baltumi vien bolījās.
Es gaidīju, kas nu nāks, jo zināju, ka viņa neviena noslēpuma ne­spēja pie sevis paturēt.
«Domājat! Nuberts prom! Atlaists! Un uz pēdām. Vakar aizbrau­cis. Ko jūs pie tam sakāt?
Kņazs viņu cēla vai debesīs! Visi viņu izlutināja. Oļa bija pat vienu laiku viņā iemīlējusies — līdz nāvei, es jums saku! Tik tagad, kad sāka pie viņiem braukt jaunais Ņutovs, tas kura tēvam ir piecas mui­žas, viņa atlaidās. Oļa ir prātīga meitene — papriecājas — un — viss! Nav viņas kārtas! Bet Irena! Tā bija arvien pret viņu auksta kā ledus un augstprātīga — kā velns!»
Vera skrēja pa istabu no viena gala uz otru. Piepeši viņa apstājās.
«Un tomēr — viņa tur ir starpā! Vai atminaties, aizvakar? — ģībonis — varbūt krampji — un šodien? Nē, vakar jau — Nuberts prom! Ak šī Irena!»
Ak šī gudrā Vera!
«Un es viņu redzēju pirmīt. Paskrēja man garām. Labi paskatās un ne redz, ne sveicina — kā ārprātā.»
«Jūs redzējāt kņazi?» es vaicāju.
«Pirmīt, kad gāju uz mūzikas stundām. Skrēja varbūt uz Volgu vi­zināties. To viņa bieži dara, kad tai uznāk untumi.»
Nepaguvu atbildēt, kad no viesu istabas atskanēja Veras mātes balss — skaļi un uztraukti:
«Vera, Vera, nāc — nākat šurp!»
Un tad dzirdējām vaimanājam:
«Dievs, ak dievs! Kas to būtu domājis! Tāda nelaime, tāda ne­laime!»
«Nelaime — kas par nelaimi?» Vera sauca, skriedama uz viesu istabu.
Es viņai sekoju.
Marija Sergejevna mums nāca pretim.
«Ak, kas par nelaimi, bērni! Kas par briesmīgu nelaimi! Irena, Irena pagalam!»
Un asaras viņai plūda aumaļām.
«Kā? Irena?» Vera brīnījās kā apstulbusi.
«Airējusi laiviņā pa Volgu — viena — un taisni tvaikoņa viļņos, zināt, no tvaikoņa saceltos viļņos! Tur viņa taisni iekšā, un uzreiz laiviņa apkārt! — Nezin kā – – Saukuši, glābuši, bet nekas vairs nelīdzējis – – un nekas vairs nelīdzējis!» Marija Sergejevna nobeidza elsodama.
«Nāc, Vera, nāc!» viņa teica mīkstu balsi. «Kņazs ir te.»
Mēs iegājām viesu istabā. Tur sēdēja kņazs.
Es sabijos, viņu ieraudzīdama. Vai tas vairs bija staltais kņazs - - sovs? Viņš sēdēja kā nespēcīgs sirmgalvis savītušu seju, nošļukušām ūsām, sapluskātiem matiem. Viņš mūs neredzēja. Viņš nekā neredzēja. Stīvi uz grīdu skatīdamies, viņš kaut ko bez mitēšanās pie sevis mur­mināja.
Marija Sergejevna klusu piegāja pie viņa un, asarām plūstot, glās­tīja viņa pieri.
Viņš pacēla acis un viņu pazina.
«Ak, Marija Sergejevna, Marija Sergejevna, mana Irena — mana laime — mans dārgums — mans atspaids! Ak, mana Irena, mana skaistule, mana daiļā daiļā meitene — mana karaliene — mana dieviete! — Ak, visa mana laime — it visa mana laime! Kāpēc tas viss, Marija Sergejevna, kāpēc?!»
Marija Sergejevna elsodama tik slaucīja savas labsirdīgās acis. Viņa, nezināja, ko atbildēt.
«Kaut tik vēl vienu gadiņu — vienu gadiņu — vienu vienīgu gadiņu! Mana Irena būtu tikusi laimīga — es — mēs visi būtu kļuvuši laimīgi!» vecais kņazs teica kā pie sevis. Viņš sabruka krēslā un palika kluss, kā noguris, tik šad un tad varēja saprast vārdus, ko tas pastāvīgi murmināja: «Tik vienu gadiņu… kaut tik vienu gadiņu – –»

1901.




Viņa smejas

Skrēja viņa man pretim kā pavasara vējš. Apvalkātā kažoka cepurīte nošļukusi uz vienas auss, vējš brūnos matus izpurinājis uz visām pusēm, bet seja tai kā tikko plaucis ābeļu zieds. Viņa, citkārt bailīga, piekāpīga, nostājas tagad pirmā man priekšā un sniedz roku — steidzīga, pilna laimes, jaunu ziņu un smieklu — smieklu kā pavasara čalu.
«Nu… es ar precēšos.»
«Tā!»
«Jā. Nupat kā nāku no mācītāja. «Viņš» aizgāja uz otru pusi.»
«Nekā no tam nezināju. Vai viņš labs cilvēks?»
«Nu!... Mēs jau pazīstamies kā no ziemsvētkiem. Taisni no svētku balles. Viņa onkulim liela māja… Zināt!... radi ar viņam bagāti.»
«Un viņš pats?»
«Kādā kantorī par sulaini… Mums jau tik daudz lietu sapirkts, jā… zofans, lai, kumode, tepiķis vis! Viņš jau brīnum uz smalkām lietam. Pats... kur ieiet, domā, kungs vien nāk…»
«Nu, un kad tad kāzas?»
«Tepat pēc divām nedēļām. Zināt! man tagad kā putniņam, kas izšmaucis no krātiņa… tik viegli! Un nu ar visai kalpībai gals, jā! Esmu savu mūžu diezgan svešu slieksni minusi… man tak tikpat kā neviena piederīga.»
«Nu tad laimīgas kāzas!»
«Paldies! Salūgs tik viņš savus draugus. Man jau nevienas dvē­selītes.»
Un viņa smējās, smējās, platu muti, zibošām zobu virknēm aiz sār­tajam lupām.
*
Pēc trīs gadiem satieku viņu. Grib man aizskriet garām, pazīst, sveicina un apstājas. Viņa ir bālāka un vājāka, acīs tā kā izdzisis agrā­kais spulgums, bet viņa smejas.
«Kā klājas?»
«Nu kā… Labi.»
«Ko tad vīrs dara?»
«Vīrs… Man jau tagad bērni ar.»
«Tiešām?»
«Jā. Divi gabali. Mazākais gadu vecs… Pagrūtāk jau bija pa to laiku, kamēr vīra nebija mājā. Varbūt būsiet dzirdējuši?...»
«Ko tad? — nē, neesmu nekā dzirdējusi.»
«Nu… viņam jau tā izgāja… Ko tad nu neteikšu, tikpat jau jūs dzirdēsat no citiem. Paviegls jau viņš ir, tas viens kas tiesa. Nu… un tur iznācis tāds juceklis… nauda zudusi… un tad jau, kamēr izmek­lēja… garu laiku nosēdējās.»
«Ak dievs! Nu — un?»
«Nekas! Palaida gan atkal, pierādīt nekā nevarēja.»
Arī tagad iezibējās smaidos viņas baltās zobu virknes, bet šie smaidi dūrās sirdī kā asmens.
«Tad jau ar bez vietas?»
«Bija. Bet nu jau atkal tāda maza ir. Kad tik turētos. Bet viņš jau tāds paviegls. Nu… un nekāds stiprais jau nu arī nav.»
*
Uz pavasaru satieku viņu tuvu pie kapsētas. Nāk man pretim ar savu steidzīgo soli, ietinusies tumšā segā, lakatiņu savilkusi dziļi uz acīm. Smaida, bet lūpu kaktiņi tā kā raustītos, acis tādas kā iekaisušas.
«Jūs ar nākat uz kapsētu? Jā! Šodien jau nāk te bariem vien. Tik jauks laiks! Domā, ka jau būtu pavasaris. Jā…»
Viņa smaida, bet nelūkojas man acīs; izklaidīgi viņas skats maldas pār nācējiem, pār kapsētu… bet nomanu, ka viņa tomēr neko neredz, neievēro; viņas skats ir kā saskaldīts, kā pie tāda cilvēka, kas visu savu uzmanību koncentrējis uz kaut ko veselu, un nu šis veselais izšķīdis un sadrupis tūkstoš nesavienojamās daļās…
«Man jau nu ar… vīrs kā guļ še trīs mēnešus.»
«Jūs' vīrs?!»
«Jā. Pēc tā… neatžirga vairs… Ķērās kaulos. Sāka nīkt… bet, ka tik ātri, to es gan nebūtu domājusi.»
– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –
«Un bērni?»
«Tie jau vēl mazi.»
«Bet kā tad jūs…»
«Tik jau kaut kā jādzīvo. Ne es pirmā, pēdējā, kam tāds liktenis. Uz beigām jau viņš tik tā kā tā nekā nevarēja, un es tā vienīgā pel­nītāja…»
*
Satiku viņu atkal pēc gadiem kādā agrā maija vakarā. Pēc pāri ļoti karstām dienām visa pilsēta vakarā veldzējās — kā gariem elpas vilcieniem. Koki, apklājušies spožām, jaunām, ar lielu skubu izdzītām lapām, izcēlās no putekļiem un garaiņiem kā zaļi smaržojoši mākoņi; ļaužu pulki — jautri, steidzīgi, aizņemti kā no svētku jausmas, plūda ap parku, parkā iekšā, un skaļa, trokšņaina mūzika pārbrēca visu šo ņu­dzekli kā milžu rīklēm… Jau no tālienes es redzēju, ka viņa man nāca — labāki sakot — skrēja pretim ar saviem abiem puisēniem katrā pusē un jau pa gabalu sveicināja un smējās. Viņa runāja atkal kā to­reiz — neprecējusies — ar mazu, neveiklu koķetēriju, vārdiem galot­nes noraudama, mēli piespiezdama; viņas izteiksmē bija kur nekur uz­ķerti izteicieni, kas atgādināja lielkungu ķēķus un sētas trepes. Lai gan viņa vēl nebija sasniegusi trīsdesmit gadu, tā izskatījās vāja un ļoti no­vecojusies. Zobi izbiruši, mati plāni, acis bez spulguma. Kur bija smuidrais augums, ziedu lapai līdzīgā seja? — Un tas viss īsos gados...
Bērniem un arī viņai pašai bija pilnas rokas puķu. Puķes, grīstēs savītas, galviņas bezspēcīgi nokārušas, sažņaugtas karstajās rokās, ne­sen atpakaļ vēl plūktas ar lielu kāri, aizgūtnēm kā izsalkumā — nu bija bez vērtības, projām sviežamas, jo nekāds ūdens malks tās vairs nespēja atveldzēt. Bet viņi visi trīs tās žņaudza rokās, it kā neatdotu ne par kādu mantu.
Viņa man stāstīja, ka bijuši ārā aiz pilsētas, labi tālu pļavā — lielā pļavā, un tur nodzīvojuši visu pēcpusdienu un nu esot ļoti noguruši: ne­varot vairs kāju pavilkt… un vienmēr viņa smējās, it kā tā gribētu kaut ko apklusināt, pārskaņot… viņa bija kā aizgrābta, kā apreibusi no karstuma, ļaužu drūzmas, mūzikas skaņām, maija smaržas... viņa smējās, it kā visa dzīve līdz šim tik būtu bijusi viena svētku diena…
«Kā nu iet?»
«Labi… nekas... nu jau labi. Mazgāju vešu, man daži labi kungi, iznēsāju zeitungas… Bērniem piešķiņķo drēbes, ir tā ko at­met… kad tik man tas vecākais būs tik tālu, tad jau gan… Tas jau mana cerība! Kad jūs tik zinātu, cik viņš apdāvināts! Boksterēt izmācījās viens divi, bet par to jau nu ar vēl nekas… kur tad citādi! viņu jau neviens nenorunās un ar neaizmānīs, tāds viņš!»
Puika pašķielēja gar salmenīcas malu, viņš dzirdēja mātes uzslavu un nedzirdēja vis to pirmoreiz; viņš mācēja izlikties, nelikās dzirdot, bet viss saslējās un uzpūtās, pār viņa seju pārlaidās kaut kas viltīgs, nebērnišķīgs, netīrs; viņš centās man imponēt un ķērās pie līdzekļiem, kas tam parasti… ātri noliecies pie mazā brāļa, viņš teica kaut ko piedauzīgu par kādu garāmgājēju, tad smējās ar zinātāja smiekliem skaļi un nekaunīgi, atgāzies; mazais aiz muļķības smējās līdz.
Māte sabijās, likās būt izbrīnējusēs, rājās: «Uja! Kas tā nu runas! Kauna nav!» Saķēra puisēnu aiz rokas un to purināja. Viņš izrāvās — redzams, to nebija radis — iecirta mātei ar puķu grīsti pa roku, tā ka tā palika tīri sarkana.
«Skaties, kāds!» viņa smējās un palaida puiku vaļā; varēja redzēt, ka viņa ne pirmoreiz izvairījās cīņai, kurā tai nebija cerības tikt par uzvarētāju. «Bet tas tāpēc, ka viņiem gribas ēst,» viņa aizrunāja, «vi­ņiem briesmīgi gribas ēst, tāpēc viņš tik nerātns. Mēs jau tak kā no pusdienas projām…»
Viņa saņēma abus puisēnus aiz rokām, pamāja man ar galvu un aizgāja.
Mazākais tecēja pacietīgi mātei līdzas, bet lielākais spirinājās, grežojās un cirta pastarpām mātei pa rokām. Un viņa mierināja, smējās, labināja. Ilgi es vēl dzirdēju viņas skaļo balsi, redzēju, ka viņa, man pa priekšu iedama, izlocījās pa ļaužu drūzmu un vienā pusē tai viegli tecēja līdz mazākais, bet otrā pusē, smagi ieķēries, spārdīdamies un atpakaļ turēdamies, mīlulis, viņas cerību bērns, viņas apdāvinātais — un man tā bija, it kā viņa pie labās rokas vilktu smagi smagi sev līdz savu likteni.

1903.

Kartes leģenda





Tiek rādīti ieraksti 1-2 no 2.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Volga
(Volga River, Russia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāUpe
2Rīga
(Rīga)
1958Izdošanas gads/vietaPilsēta

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.