Piemineklis kazai

Ojāra Vācieša ievads "Pāris vārdu pirms "Pieminekļa kazai" atklāšanas" (5.-7. lpp):

Tā sasodītā alerģija pret katru jaunumu, katru kaut mazāko neparastumiņu, ņurdoša neuzticība meklētam un arī jau atrastam īpatnumam, kura rodas no neprasmes atšķirt jaunu kvalitāti no tās butaforijas, — tādu pārbaudi Ulda Bērziņa dzejai nācās iziet un izturēt. Bet īstam māksliniekam nākas izturēt ne to vien, un viņš iztur, ja meklējumu virziens patiesīgs un nepieciešamā riska pakāpe intuitīvi nojaukta. Tad ir tie radīšanas laimes un atraduma prieka brīži, kuru priekšā viss pārējais neko nenozīmē.

Ulda Bērziņa „Piemineklis...” „atklāsies” lēnām un ne uzreiz katram. Pie noplicinātas valodas un visa jau labi sagremota pieradušam grāmatu rokā ņēmējam pirmajā brīdī var kļūt savādi. Kā sastrēgumstundā uz dzīvākas ielas vidus izskrējušām un nepadomājušam, ka šajā stundā un šajā vietā nekāds pusaizmiguša „špacieris” nesanāks. Kā bišu spietu skatoties. Un vēl daudz citu asociāciju. Bet vajag paskatīties, kāpēc šajās kolosālajās satiksmes pretstraumēs nenotiek neviena avārija, lai saprastu, ka šeit viss ir savā ritmā organizēts vai, atspēkojot nozelēto tēzi par krustvārdu mīklām, šeit nav ne mazākā haosa, ir iekšējā organizētība un iekšējā disciplīna, kuru vajag tikai saskatīt.

Ulda Bērziņa dzejas tematikā nav nekādas speciāli meklētas un konstruētas eksotikas un triku. Dzīves dialektiskā virzība un cilvēka nepārtraukts savas vietas meklējums tajā — šādā novienkāršotā formulā ietilpst viss Bērziņa vairāk nekā 10 gados radītais. Un tagad nu sākas galvenais. Sākas, sacīsim, burvestība. Bērziņš noliek mūsu priekšā kopš bērna kājas labi zināmu vēstures faktu. Jā, tas ir, ko mēs zinām. Un arī tā, kā mēs to zinām. Bet kāpēc viss kļuvis tik reljefs, daudzkrāsains, turpat vai fiziski mūsdienās iesniedzošs, negaidīts? Tāpēc, ka mūsu priekšā īsts mākslinieks līdz galam atklāti rāda mums zināmu faktu savā redzējumā, citā aspektā, no kura paveras notikumam piemītošas, bet mūsu neredzētas un pat nenojaustas īpašības. Dzejnieka redzējums it kā atplīvuro mūsu redzējumu no pierastības, ar savu asumu aizrauj sev līdzi mūsu redzēšanas pietrulumu...

„Piemineklis kazai” nav parasts dzejoļu krājums, bet savā ziņā izlase. Viena no spilgtākajām pirmajām grāmatām, kādas pēdējā laikā redzētas.

Ojārs Vācietis
“Pieminekli kazai” 1980. gadā Rīgā publicēja izdevniecība “Liesma”, metiens bija 8000 eksemplāri, cena – 25 kapeikas, un to ātri vien atzina par gada spilgtāko uznācienu dzejā. Redaktore – Elza Grīnberga (kaut gan manuskriptu apsprieduši un tieši vai netieši rediģējuši vairāki cilvēki), priekšvārda autors – viena no Bērziņa nosacītajām literārajām autoritātēm – dzejnieks Ojārs Vācietis. Grāmata iznāk, kad Bērziņam ir 36 gadi, kas to ierindo “vēlo debiju” kategorijā, taču, kā sarunā ar Imantu Ziedoni 1985. gadā sacīja Ruta Veidemane: “Bērziņš “nestartēja savā svara kategorijā”. Kas viņš vairs bija par debitantu? Bērziņš bija sācies jau sen pirms pirmā krājumā iznākšanas. Krājuma jēdziens viņa daiļradē vispār ir relatīvs” (Veidemane, Ruta, Ziedonis, Imants. Vārddarbi, Literatūra un Māksla, Nr.24 (14.06.1985)). Proti, izdot pirmo dzejas krājumu Bērziņš bija gatavs jau labu laiku pirms 1980. gada, taču dažādu, pārsvarā politisku apstākļu dēļ “Pieminekļa” publiskošana tika novilcināta.

Daļēji pie vainas bija Bērziņa savam laikam oriģinālie izteiksmes meklējumi un unikālais rakstības stils – šie aspekti raisīja garas diskusijas un slāpēja pirmā krājuma izdošanas procesu. Savukārt mūsdienās, kad Bērziņa dzeja iekļauta Latvijas kultūras kanonā un dzejnieks saņēmis vairākas valsts un starptautiska līmeņa literārās balvas (tostarp – Latvijas Literatūras balvu par mūža ieguldījumu literatūrā), atskatoties uz “Pieminekli”, mēs spriežam par Uldi Bērziņu kā centrālo 70.–80. gadu latviešu dzejas poētikas reformētāju un vienu no sava laikmeta nozīmīgākajām radošajām personībām.

VIRZIENS, STRĀVOJUMS

Literatūrzinātnieks Marians Rižijs, kurš pētījis Ulža Bērziņa dzīvi un poētiku, autora ienākšanu latviešu dzejā saista ar jaunu posmu mūsu dzejas attīstībā. “To nosacīti varētu dēvēt par “lingvistisko pagriezienu”, kad dzejas uzmanības centrā nonāca valoda,” raksta Rižijs, “nevis kā līdzeklis noteikta sociāla, nacionāla, humāna uzdevuma veikšanai, bet kā pašvērtība. Bērziņam filoloģija ir nevis līdzeklis dzejas radīšanai, bet iedvesmas avots” (Salējs, Māris. Dzejnieka Ulža Bērziņa (1944) dzeja. https://kulturaskanons.lv/archive/uldis-berzins/). Proti, līdzās lingvistiskajam pagriezienam, kas 20. gadsimtā norisinājās filozofijā un lika pārvērtēt valodu kā realitāti konstruējošu (nevis atspoguļojošu) fenomenu, kaut kas līdzīgs ieviešas latviešu dzejā līdz ar Bērziņa debiju. Valoda Bērziņam ir ne tikai galvenais rīks, ar kura palīdzību radīt poētisku pārdzīvojumu, bet arī viena no būtiskajām tēmām, kā arī mūza un valdniece, kurai kalpot. Jau “Piemineklī” valoda uztverama kā patstāvīga realitāte, kurā norisinās laikmetu un dzejas drāma.

Ir grūti, ja ne neiespējami, iegrožot Ulža Bērziņa rakstību kādā vienā literārā virzienā, jo tā būtībā ir neskaitāmu ietekmju auglīga sintēze – viņa dzejā izpaužas ārkārtīgi plaša kultūrvēsturiskā erudīcija, tajā parādās priekšstati par latviešu un citu tautu mitoloģiju un reliģiju kombinācijā ar 20. gadsimta fizikas atklājumiem, senu dzejas formu apropriācija – ar modernisma literatūras strāvojumiem (imažinisms, sirreālisms, futūrisms u. c.). Jau pirmajā krājumā Bērziņa tēlainības atvēziens sevī iekļauj gan latvisko, gan, piemēram, indisko; gan Tuvo Austrumu reālijas, gan kristīgās pasaules personāžus utt. “Piemineklī” un turpmākajos Bērziņa krājumos nolasāmā attieksme pret literāro, filoloģisko, reliģisko un citu veidu tradīciju, t.i., attieksme, kurā tiek godātas un vienlaikus izvērtētas šo tradīciju sniegtās bagātības, tuvina Bērziņa dzeju augstajam modernismam, kurā tiecība pēc pilnības apvienojas ar panorāmisku, reizēm kritisku kultūrvēsturisku redzējumu. Pārfrāzējot Intu Čaklo, Bērziņš tradīcijai “ik pa brīdim ieklūp bārdā, bet pie tās arvien atgriežas”. Savukārt dažviet Bērziņa dzejā nolasāmais relatīvisms, ka arī zemā un augstā, necilā un cildenā savienojums vienkopus ļauj skatīt viņa dzeju arī postmodernisma kategorijās.

GALVENIE TĒLI, LAIKTELPA

Grāmatā “Piemineklis kazai” apvienojas latviešu mitoloģijas, kultūras vēstures un folkloras elementi ar interesi par plašāku pasaules mākslas lauku, pasniedzot lasītājam dzejoļus, kas meistarīgi spēlējas ar plašu laiktelpas amplitūdu. Piemēram, garais dzejolis-sapnis “Krišjānis Barons” sapludina padomju un senāku laiku laiktelpas, kā to dara arī citi grāmatas dzejoļi, padarot pagātni tagadnīgu (viens no tā laika režīmam neērtajiem apstākļiem varētu būt bijis tas, ka grāmatas dzejoļos zemtekstā ieskanas nacionālā, latviskā pašapziņa). Līdz ar to krājumā centrālu vietu ieņem sevis apzināšanās vēstures priekšā – tā ir grāmata par mantojuma mīlestību un milzīgo atbildību turpināt, celt un kopt citu iesākto, būt meklējumos valodā, kultūrā un citās garīgajās sfērās.

VĒRTĒJUMS KRITIKĀ

Bērziņa dzeja izsenis likusi literatūras apskatniekiem kulstīt mēles, domājot par to, kā vislabāk raksturot tās specifiku. Ir bijuši viedokļi, kas Bērziņa poētiku uztver kā pārdrošu, daudzi diskutējuši par interpunkcijas nelietošanu, taču lielākoties recenzijas par “Pieminekli kazai” atzīst Bērziņa dzejas oriģinalitāti un valodiski plašo vērienu. Piemēram, trimdas presē Bērziņš salīdzināts ar īru modernisma dižgaru Džeimsu Džoisu: “Jo kāds Bērziņa darbs garāks, jo privātāk − brīvāk − autors palaiž vaļu savam Pēgazam, piemēram „Krišjānī Baronā” (61-66). Šīs lappuses man atgādina kaut ko džeimsdžoisisku,” raksta Arturs Baumanis (Baumanis Arturs. Piemineklis kazai. Jaunā Gaita, nr. 134, 1981, 3. numurs).

Vērīgākie lasītāji mācējuši novērtēt Bērziņa dzejas novitāti, svaigumu un dziļumu. 1981. gadā Imants Auziņš savā recenzijā raksta: “U. Bērziņa dzeja cita starpā paplašina priekšstatus par latviešu valodas bagātību un iespējām” (Auziņš, Imants. "Saknes man saki". Karogs, Nr.3 (01.03.1981)). Tāpat, lasot “Pieminekli”, Auziņš uzķēris vienu no būtiskākajām Bērziņa dzejas īpašībām – dažādās laika kategorijas dimensijas. Auziņš raksta: “[V]iņš visu “bijušu” uzskata par esošu. Ne tikai poēmā «Krišjānis Barons», bet arī vairumā dzejoļu darbība norit tagadnē un gandrīz visur autors (lirikas varonis) ir līdzdalībnieks: jebkurā gadsimtā. Laikmetu kopsakarības izjūta obligāta abos gadījumos. Asa laika izjūta varbūt ir pirmais, kas dara par liriķi. Piepildīt sevi laikā un laiku sevī — bez kultūrvēstures tas nav izdarāms. Tāpēc U. Bērziņa lirikas varonis kā savu ņem jebkura laikmeta un tautas pieredzi.”

Vēl viens acīgs “Pieminekļa” lasītājs ir Bērziņa laikabiedrs un draugs – Knuts Skujenieks, kurš savā recenzijā par krājumu izceļ Bērziņa valodas lietojuma savdabību: “Tieksme paplašināt domas un stila amplitūdu, īpaši nepaplašinot spēles laukumu, novedusi Uldi Bērziņu pie izteikti spēcīgas valodas evolūcijas. Vārds tiek izmantots visos iespējamos etimoloģiskajos slāņos, visās iespējamās kontekstuālās saitēs” (Skujenieks, Knuts. Piemineklis pienākumam. Raksti 8 sējumos. 4. sējums, Nordik, 2004, 350.–356. lpp.).

SASKARSME AR CENZŪRU

Kā jau minēts, “Pieminekļa” ceļš līdz publicēšanai bija grūts un ilgs. Kā novērojis Rižijs, “[p]ēc dažādos avotos atrodamajām ziņām krājums savu iznākšanu gaidīja desmit līdz trīspadsmit gadus. Tā Egila Zirņa rakstā "Dienai" minēts, ka krājuma iznākšana aizkavēta trīspadsmit gadus – tātad tam vajadzējis būt iesniegtam izdevniecībā 1967. gadā. Rakstnieku savienības dzejas sekcijas paplašinātajā sēdē 1972. gada 13. martā Monta Kroma min, ka krājums dzejas sekcijā ticis apspriests 1969. gadā. Savukārt Raimonda Brieža sastādītajā "Latviešu literatūras hronikā" teikts, ka manuskripta sākotnējais variants "Čaka pilsēta" bija iesniegts izdevniecībai "Liesma" 1970. gadā” (Rižijs M. Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika. Rīga: LU LFMI, 2011, 24.–25. lpp.).

1972. gadā krājuma manuskripts "Liesmā" tiekot iesniegts ar nosaukumu "Bruņinieks un Sančo Pansa", 1975. gadā – ar nosaukumu "Marsiešu bikses". Neviens no tiem netiek izdots, kaut arī Rakstnieku savienība iestājusies par krājuma izdošanu.

Savās atmiņās par sadarbību ar Uldi Bērziņu dalās Viola Avdoņina, kas kopš 1971. gada strādāja par izdevniecības “Liesma” redaktori: “Stājoties izdevniecības “Liesma” galvenās redaktores amatā 1971. gadā, pārmantoju arī dzejnieka pirmās grāmatas (ne)izdošanas problēmas. Ulda Bērziņa nepierastā poētika un saturiskais vēriens lemjošajās instancēs tika vērtēti kā pārdrošība (mutvārdos, jo rakstisku norādījumu neesam saņēmuši), ko izdevniecībai nav vēlams popularizēt. Tāda bija metode – ne gluži atteikt, bet novilcināt. Autors bija gatavs pats iet un aizstāvēt savu darbu, bet pie kā? Centos viņu atrunāt: “Tikai pie Elzas Grīnbergas”... Patiesi, mainot krājuma nosaukumus, grozot un arī ziedojot dažas rindas, pat dzejoļus, Elza Grīnberga un Jānis Sirmbārdis pacietīgi, soli pa solim, centās radīt pārliecību, ka grāmata ir pārrediģēta “atbilstoši prasībām” un gatava izdošanai” (fragments no sarakstes ar Violu Avdoņinu).

“Pieminekļa” iznākšanu kavēja spiediens no Galvenās literatūras pārvaldes (jeb “Glavļita”), kas bija atbildīga par cenzūru. Tas izraisīja izdevēju piesardzību. Kaut arī manuskripta atbalstam Latvijas Rakstnieku savienības dzejas sekcija rīkoja vairākas apspriedes, “Piemineklis kazai” iznāca tikai 1980. gadā. Tomēr līdz tam laikam Uldis Bērziņš negaidīja bezdarbībā – viņš aktīvi nodarbojās gan ar rakstīšanu, gan – un jo sevišķi – ar atdzejošanu, iepazīstinot latviešu lasītājus ar tādiem autoriem kā Fāzilu Hisni Dāglardžu, Nāzimu Hikmetu, Vislavu Šimborsku, Alenu Ginsbergu u.c.

FRAGMENTS NO GRĀMATAS

VIDUS LAIKS

Brēc dvēsele pēc ziepēm, grīda smird un slīd, niez kāja zābakā un putu prasa Jān.
Ar alus grēmām drēbes, ziepju vajag man ir mute melna ar akmeni velns kasās lācis berž gar paksi muguru.
Jāj ķēniņdēls un sola par vienu unci ziepju pusi valsts ei Jān ei Jān.
Stieg vircā stallis pleci sāli svīst ik priedē nīkstu vindā sijā smoku Jān.
Es kunga bruņas cērtu kalpa kreklus utis mani ēd un akmens neputo ei Jān.
Stāv baltos kalnos Rīga mušas san un sīva tērce tek Daugavā un mokās no-sprāgst zivs ei Jān.
Kāpj saule zilumā jau vienpadsmit sit zvani Vāczemē, ir vidū laiks un ziepes meklē bende.
Pie kāķa mani velk bēg uts no bārdas Jān. (32. lpp.)

RECEPCIJA
Bērziņa dzejas rezonansi, domājams, nav iespējams izmērīt, jo viņa dzejoļi, sākot jau ar publikācijām 70. gados, būtiski paplašinājuši latviešu dzejas robežas un tādējādi ietekmējuši – apzināti vai neapzināti – daudzu dzejnieku rakstīto (sevišķi prātā nāk Pēters Brūveris un Juris Kunnoss), savukārt Bērziņa atdzejojumi neatsverami papildina latviešu literatūras apvāršņus ar cittautu klasiku – gan seno, gan moderno. “Piemineklis kazai” iezīmē oficiālo sākumu literārai karjerai, kas radījusi darbus, kas dziļi iesakņojušies mūsu kolektīvajā bezapziņā, vairākām paaudzēm arvien no jauna atklājot Bērziņa burvestību un spēku.

Taču, domājot tieši par “Pieminekli”, var minēt arī tiešus veidus, kādos Bērziņa daiļrade transformējusi latviešu kultūru. Krājuma tituldzejolis, kā arī "Vidus laiks", "Troksnis" un citi dzejoļi izmantoti kā leģendārās rokgrupas "Pērkons" (un arī citu ansambļu) dziesmu vārdi. Tāpat – daži dzejnieki metušies krājuma tekstu izmantot par atspēriena punktu saviem radošajiem darbiem vai parodijām. Piemēram, dzejnieks un filozofs Roberts Mūks sarakstījis dzejoli, kas atsaucas uz krājumu:

“Uldis Bērziņš, tas vella puika.
Uzcēla pieminekli kazai,
jo viņai prasījās kāpt debesis,
Lai gan diena bij kā Dieva dota
Tepat virs zemes.
Es, Uldi, viņai iedotu slotas kātu,
Lai laiž uz mēnesi,
Ja tik un tā nav prāta.
Varbūt pa ceļam viņa satiktu kādu
astronautu,
Izšautu
Tai pašā virzienā, izslāpušu pēc mātes
piena,
Un pabarotu viņu
Ar kazas pienu.
Kas pēc tam notiktu — grūti pateikt.
Varbūt abi — astronauts un kaza —
Kļūtu apskaidroti un rāmi,
Jo Tā Piena Ceļi ir neizdibināmi.”

(Mūks, Roberts. Jo tā Piena Ceļi ir neizdibināmi. Laiks, Nr.83 (15.10.1988))

Informāciju 2020. gada. 9. decembrī sagatavoja literatūrzinātnieks Ivars Šteinbergs.

Grāmatas profils izstrādāts, īstenojot Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Kultūras piedāvājums digitālā vidē” ietvaros atbalstīto projektu “Literatura.lv digitālā satura inovācijas”.

Izdevējs

Izdevniecība "Liesma"

Izdevuma veids

Literārs krājums

Darba veids

Oriģināldarbs

Darba autors

Komentāra autors

Izdošanas gads/vieta

1980, Rīga