Pēdējā laiva

MĀRTIŅA ZĪVERTA viencēliena PĒDĒJĀ LAIVA lappusēs, kopš tās izdošanas grāmatā aizritējuši piecdesmit gadi!

Dramaturgs Mārtiņš Zīverts (1903–1990) uzskatīja, ka luga nav literatūra patstāvīgā nozīmē, bet tikai materiāls teātra izrādei, kļūstot tajā par vienu no vairākiem elementiem.

Lugu īstā dzīvošana tomēr saistās ar skatuvi, ar iestudējumu teātrī, īpaši domājot par lugu likteņiem, latviešiem 1944. gada atvasarā lielā skaitā uzsākot bēgļu gaitas uz Vāciju un Zviedriju, vēlāk kopš 20. gs. 40. gadu beigām izceļojot uz citiem kontinentiem. Tad lugas ‘piedzima’ uz pieticīgajām dramatisko kopu un latviešu teātru skatuvēm kopā ar teātra entuziastiem visā plašajā pasaulē.

Kad 1970. gadā Salas apgādā Sidnejā Mārtiņa Zīverta lugu mazgrāmatiņu sērijā (sava veida lugu kopoti raksti) tika izdots viencēliens PĒDĒJĀ LAIVA, lugu iestudējuma veidā jau bija iepazinuši teātra skatītāji Zviedrijā, Vācijā, Austrālijā, Amerikā un Kanādā.

Rakstnieks Valdemārs Kārkliņš, apceļojot Eiropu un veidojot savas interviju reportāžas, bija viesojies arī pie Mārtiņa Zīverta Stokholmā.
“Mārtiņu Zīvertu satieku uzkalna galā, un liekas simboliski, ka mūsu ievērojamais dramatiķis uz brīdi apstājies pie lielā zviedru īpatņa un cīnītāja statujas. Sava ceļa gājēji un spītnieki viņi abi. [..]

Īpats Mārtiņš Zīverts ir jau savā ārienē: neliela auguma, trauslu miesas būvi, tomēr tikpat garīgi sīksts cik fiziski izturīgs, viņš ar savu saulē iedegušo, brūno seju un kuplajiem sirmajiem matiem, bet jo sevišķi apģērbu ir markanta figūra Zviedrijas latviešu sabiedrībā. Apģērbs viņam vienmēr vienāds: tumši zila īsa žakete, kas sniedzas tikai līdz jostas vietai, melns krekls ar gaišu kaklasaiti, tumšas, ne visai rūpīgi gludinātas bikses, melnas siksnu sandales kājās; cepuri Zīverts nevalkā. Tāds viņš redzams visur; ielā, darbā sarīkojumos; kā stāsta, pat oficiālā pieņemšanā pie sūtņa viņš ieradies tai pašā tērpā. Un tiešām, kādēļ gan ne? Tādu viņu visi pazīst: tas ir rakstnieks Mārtiņš Zīverts.

Garīgā plāksnē viņa īpatnība vēl spilgtāka: kā dramatiķis viņš iet savu ceļu jau sen, neraizēdamies ne par kritiku, ne publiku, kurai Zīverts nav centies iztapt nevienā no savām lugām. Publikai jāizaug līdz zināmam inteliģences līmenim, lai sekotu problēmu risinājumam viņa lugās; ja publika to vēl nav paspējusi, tā viņas darīšana. / “Laika Mēnešraksts”, 1958, Nr. 11. /

SIŽETS
Dramaturga Mārtiņa Zīverta uzmanības lokā dramatisks laiks Kurzemē, kur 1944. gada atvasarā un rudenī saplūda bēgļu pajūgi no visiem Latvijas novadiem, oktobrī ieradās arī rīdzinieki, visi pajumti meklēdami piekrastes zvejnieku namos un cerēdami tikt pāri – uz Zviedriju. Gaidot laivu. Tiesa, daudz lielāka daļa bēgļu kāpa kuģos Liepājas ostā, kas tos aizved uz kara postīto Vāciju.

Kurzemē jūras piekrastē dramatiskos 1944. gada rudens notikumos dramaturgs Mārtiņš Zīverts sapulcinājis četras personas – Melno Žani, ebreju vijolnieci Dagu Hiršmani un kādu jaunekli, sauktu par Puiku uz goda, un Selgas Marutu, sakarnieci ar krastu un laivām. Šādā noslēgtām četru personu vidū Mārtiņš Zīverts izrisina dramatisku stāstu – par izvēlēm, par sirdsapziņu, par ilgām un šaubām, par vēlmi dzīvot un par vēsturisko notikumu tiešu ietekmi uz cilvēku likteņiem.

GALVENIE TĒLI, LAIKTELPA, KOMPOZĪCIJA
Viencēliens veidots astoņās ainās.

Viencēlienā darbojas četras personas: Melnais Žanis, Selgas Maruta, Daga Hiršmane un Puika uz goda.

Darbības vietu un laiku Mārtiņš Zīverts atzīmējis precīzi:
Kurzemes krastā, Jūrkalnē 1944. gada novembra pēdējās dienās.

Lugas darbības vide ir ļoti ierobežota telpa – bunkurs mežā, kurā liktenis savedis kopā četrus cilvēkus: Melno Žani, Selgas Marutu, Dagu Hiršmani un Puiku uz godu. Katra liktenī autors psiholoģiski grodi ieaudis Latvijas vēstures skaudrās un pārmaiņu pilnās lappuses: padomju okupāciju, Baigo gadu, vācu okupāciju un holokaustu. Katrs no šiem notikumiem ietekmējis un mainījis ikviena likteni. Katrs no viņiem sevī glabā arī kādu noslēpumu. 1944. gada novembrī viņi gaida laivu, jo ārpus lugas darbības noslēgtās telpas – bunkura – viņi ir apdraudēti. Ja nu vienīgi Selgas Maruta bezbailīgi mēro bīstamo ceļu no krasta un mežu, viņa ir sakarniece, viņu gaida ar svarīgām un vitāli svarīgām ziņām. Laiva ir šis ilgi gaidītais vārds. Gaidītā laiva katram no viņiem nozīmē ļoti daudz, gluži kā dzīvības vai nāves jautājums. Puika uz goda ir smagi ievainots, ilgstoša uzturēšanās zemnīcā meža vidū bez ārsta palīdzības viņas var beigties letāli. Nelielas iespējas izdzīvot, paliekot Kurzemē, ir arī ebreju vijolniecei Dagai, savukārt Melnā Žaņa dzīves gājums, mainoties varām, slēpj daudz noslēpumu un neskaidrību, visticamāk, ka arī viņam palikšanas nozīmētu nāvi.

Žanim no visiem visvairāk informācijas par to, kas notiek ārpusē: “Šī meža mala vēl vienīgā, ko varam saukt par savu. Bet cik ilgi?” Sakarus starp bunkuru un ārpasauli nodrošina Selgas Maruta. Viņai autors devis gluži simbolisku vārdu, jo viņa arī uztur sakarus ar laivu pārcēlējiem, ar krastu. Kad Maruta, nevēlēdamās izpaust ko lieku, klusē, tad Puika teic: “Nepūt pīlīti! Ik cilvēks piekrastē zina, ka laivas viena pēc otras iet pāri uz Zviedriju. Zvejnieku ciemos simti Rīgas kunģeļu ar mammām un sīkajiem gaida kārtu. Tikai tu viena nekā nezini?”

Marutas darbs ir riskants. Kad Puika interesējas par laivām un braukšanu, arī iespēju tikt laivā, Maruta tikai noteic, ka viņa nenosaka, kurš kāps laivā, ka krastā stāv bruņota sardze un ka nākamā laiva ir pilna, “jau daudz vairāk, nekā tā jaudā nest. Bet es tev apsolu, ka vieta būs aiznākamā laivā – [Puika] Paldies! [Maruta] – ja tāda vēl ies.”

Tad pienāk izšķirošais brīdis, kad ierodas Maruta ar ziņu, ka laiva stāv selgā un gaida tumsu, lai dotos ceļā. Gājienam ir nepieciešamas divas stundas. Laiva ir maza. Tajā ir vietas apmēram divdesmit bēgļiem, bet sarakstā iekļauti jau divdesmit deviņi. Jau tā uzkaitēto situāciju saasina fakts, ka šajā laivā vieta būtu tikai vēl vienam. Maruta uzskata, ka jābrauc Melnajam Žanim, jo viņš ir visvairāk apdraudētākais. Tas noslēgtajā telpā rada spriedzi.

Kā raksta Viktors Hausmanis:
“Zīverts savus varoņus nostāda līdzīgā situācijā, kādā bija nonākuši uz atlūzuša ledus gabala palikušies zvejnieki Blaumaņa novelē “Nāves ēnā”: laivā, ar kuru varētu aizkļūt līdz Zviedrijai, vietas bija tikai diviem, bet viņi ir – trīs. Visi trīs velk lozes, nelaimīgā krīt ebrejietei Dagu, bet to veikli pret savējo apmaina Melnais Žanis, kas upurējas ebreju meitenes labā. Viņš paliks te, dzimtenē, kaut gan tieši viņam vismazāk cerību uz laimīgu izglābšanos.” / Hausmanis, V.; Kalnačs, B. Latviešu drāma 20. gadsimta otrā pusē. Rīga: Zinātne, 2006. 229. lpp. /

Tomēr – Melnais Žanis paliek, bet ceļā dodas Daga un Puika uz goda. Pirms aiziešanas Maruta Žanim teic:
“... tagad ikvienam jāglābjas, jo reiz viņš būs vajadzīgs. Un, ja ne viņš pats, tad viņa bērni. Tur ārpusē patlaban viss jūk un brūk. Ļaudis bēg, kā varēdami. Kuģos un laivās. Uz dienvidiem un vakariem. Visiem nelaime viena, un bez tās vēl katram sava.” Melnais Žanis, kaut arī apzinās to, kas viņu sagaida, tomēr arī nespēj aizbraukt, atstāt savu zemi.

Dramaturgs kopā savijis divus darbības laikus vai divas darbības līnijas – viena saistās ar tagadnes laiku (1944. gada rudeni Kurzemē), kad trīs cilvēki gaida iespēju, lai tiktu laivā pāri uz Zviedriju. Otru paralēlo līniju tagadnes vēstījuma veido nesenas dramatisku un traģisku pārmaiņu pagātnes pilnie notikumi, kas vistiešāk mērā skar tagadnes notikumus un ir saistīti ar šie cilvēkiem, kurus dramaturgs ir sapulcinājis Kurzemē meža vidū.

Viencēlienā ir vairāki spēcīgi dramatiskie samezglojumi – zemnīcā nejauši atrastais gredzens, kuru Daga atpazīst, un tas satricina un sakāpina jau tā nokaitēto neziņas pilno atmosfēru, gaidot laivu; tas saauž kopā tagadni ar traģiskiem notikumiem nesenā pagātnē. Otrs samezglojums saistās ar Marutas atnest ilgi gaidīto ziņu par laivu, tomēr no trim gaidītājiem tajā vieta būs tikai diviem.

DARBA SACERĒŠANAS LAIKS UN IEROSME
Par lugas sacerēšanu Mārtiņš Zīverts rakstīja:
“Šī luga rakstīta 1956. gadā. Virsraksts aizgūts no Annas Dagdas dzejoļa “Pēdējā laiva”, kas sākas ar vārsmām:

Pāri pār kūpošu jūru likteņa laiva šaujas.
Cauri caur nakti un nāvi likteņa laiva skrien.

Jo šis dzejolis radies ciešā sakarā ar notikumu, kas attēlots lugā. Pareizāk sakot, lugā sakausēti kopš vairāki epizodi, ko piedzīvoju Kurzemes krastā 1944. gada rudenī. Kad tur nīkām, gaidot laivu uz Zviedriju. [..]
Naktī uz 24. novembri [1944] sagaidījām laivu. Jūrā plosījās vētra, brauciens ilga ap 40 stundu. Mūs nogādāja kādā mežiņā pie Visbijas.” / Zīverts, M. Pēdējā laiva. Salas apgāds: Sidneja, 1970, 69.–70. lpp.

Mārtiņš Zīverts ar ģimeni bija tādi paši bēgļi, kuri pajūgā atstāja Jelgavu, mēroja ceļu uz Kurzemi, nakšņoja zvejnieku mājās un atstāja Kurzemi laivā. Jāteic, ka Mārtiņš Zīverts uz Zviedriju devās vienā bēgļu laivā ar Valentini Lasmani (1916-2018), kuras dzīvesgājums atklāts apgādā “Mansards” nule izdotajā grāmatā “Nakts jau nav tikai gulēšanai”.https://www.apgadsmansards.lv/lv/book/617/nakts-jau-nav-tikai-guleshanai/

Lugai PĒDĒJĀ LAIVA ir divi atšķirīgi varianti – pirmajā tā dalīta cēlienos, darbojošās personas ir tās pašas, norises apstākļi tie paši, bet risinājums atšķiras. Pirmā varianta nosaukums bijis “Zeme un zāle”.
Gatavojot lugu iespiešanai, Mārtiņš Zīverts to pārveidojis. Iepriekšējā varianta manuskripts glabājas Mārtiņa Zīverta daiļrades pētnieka un lugu izdevēja Latvijā Viktora Hausmaņa arhīvā.

FRAGMENTS
Žanis Puikam uz goda rāda karti: “Skaties kartē: mūsu bunkurs ir te. Laivas uz Zviedriju atiet no šīs vietas. Līdz turienei ir astoņu kilometru gājiens, mazliet vairāk par stundu. Un ievēro sarkanos punktus. Ar tiem apzīmētas vietas, kur var uzskriet posteņiem vai arī sadurties ar patruļām.”
Izlūkojies kartē, Puika apjautājas:
[Puika] Gotlande ir te, vai ne?
[Žanis] Jā. Simt sešdesmit kilometru no mūsu krasta. Sešpadsmit stundu brauciens, ja negadās, ka –
[Puika] – nolaiž dibenā? Diezgan vēsa nāve. Lode tomēr patīkamāka.
[Žanis] Kāpēc?
[Puika] Lodi tu neredzi nākam. Un, kad to jūti, tad vairs nav ko baidīties. Bet ūdens iet mutē pamazām.
[Žanis] Arī te mums iet ūdens mutē.”

VĒRTĒJUMS KRITIKĀ UN SABIEDRĪBĀ
Mārtiņa Zīvertu lugu “Pēdējā laiva” vairāk vērtējuši teātra kritiķi un skatītāji pēc pirmizrādēm un iestudējumiem. Un vērtējumus nereti ietekmēja arī tad, kā bija izdevies iestudējums, kā viens vai otrs aktieris iejuties varoņa tēlā, kā scenogrāfs iekārtojis spēles telpu un kā bija ietērpti aktieri.

1957. gada 15. martā izrāde notika Amerikas latviešu Ceļojošā teātra iestudējumā; režisors Kārlis Veics.
Pēc pirmizrādes kritiķe Paula Jēgere-Freimane rakstīja:
“.. sava satura un uzbūves dēļ lugas izvēle, domājams, apmierina – it īpaši tos teātra apmeklētājus, kas arvienu vēl gaida ko vairāk no teātra izrādes nekā tikai pamatīgas izsmiešanās iespējas vieņ. Zīverts, kā vienmēr, nāk atkal klajā ar kādu problēmu, un kā vienmēr risina to spriegā koncentrētā konversācijā. Pēc Zīverta lugu izrādēm skatītājam parasti i r jā d o m ā, un, paldies Dievam, arī latviešu trimdinieku starpā ir vēl cilvēki, kas grib un spēj domāt. Kas par to, ka daža laba skatītāja autora ierosinātā domu gaita aizvirzās citu secinājumu konsekvencēs, nekā autora dotās. Galvenais – ierosme ir dota, un trimdinieku uzmanība šoreiz pievērsta norisēm, kas vēl nebūt nav ieguvušas savu bezkaislīgo vēstures novērtējumu. [..]
Pēc autora norādījuma, darbība notiek tumšā pazemes bunkurā, ko apgaismo tikai kūpēdams sveces gals. Daudz gaismas tātad tur nevarētu būt. Žīdu meitene Daga un latviešu pretestībnieks Melnais Žanis pa mežu slapstās jau trīs gadus; bunkura trešais iemītnieks, arī pretestībnieks, Puika uz goda esot pie viņiem uzmaldījies nesen, bet Žani pazīst jau no sarkano gada. Tekstā vairākkārt ir norādījumi uz necilvēciskajiem šādas dzīves apstākļiem, kam taču, liekas, būtu bijis ari jāiezīmējas šo cilvēku ārējās parādībās. Tā skatītājs bija psiholoģiski sagatavots redzēt drūmu ainu bunkurā, vēla rudens vakara un nakts tumsā un aukstumā, un šai situācijai piemēroti apģērbtus un novārgušus cilvēkus. Bet Ņujorkas izrādē viņu pārsteidza Arža Vinklera gleznota plaša, tīra un gaiša telpa ar meža un gaišu vakara debesu ārskatu. Un no šīs telpas iemītniekiem tikai Puika uz goda izskatās pēc meža brāļa; Melnais Žanis ir tīrais dendijs un Daga gadiem bēguļo pa mežu spožās augstpapēžu kurpītēs un gaišās nailona zeķēs un pavisam solīdā kostīma kleitē – acīs krītošā pretstatā ar meža rudenīgām gaitām piemēroti tērpto latviešu meiteni Marutu. Acīmredzot, režijai Ir bijis principiāli jāizšķiras; vai izrādes ārējā ietērpā paturēties pie reālitātes vai pārreālitātes principa, un tā ir izšķīrusies par pēdējo, upurējot psiholoģisko likumību teātrālai likumībai, un ar to reizē ir zaudējot, ir iegūstot. Zaudēts ir reālais psiholoģiskais noskaņojums, nedodot skatītājam iedomājamo šādas gadiem ilgas pazemes dzīves smaguma un trūkuma iespaidu. Iegūta ir aktieru spēles gaiša redzamība un skatāmības aistētiskais moments. Paliek tomēr vēlēšanās un jautājums — vai nebūtu bijis iespējams abas galējības sakausēt kādā vienībā jo dziļam skatuviskam iespaidam par labu?”

1957. gadā pēc “Pēdējās laivas” izrādēm Austrālijā kritiķe Ņina Luce rakstīja:
“Gribētos sacīt, ka “Pēdējā laiva” ir viena no Mārtiņa Zīverta vislabākajām lugām, kur skatītājs līdzīgi klasiskām grieķu traģēdijām, jūtas ne satriekts, bet apskaidrots. Melnā Žaņa traģēdija nav vairs dzīves realitāte, bet, pārdzimusi mākslā, tā savā aistētiskā pārdzīvojumā aizrauj un sajūsmina.”

Savukārt Mariss Vētra atzinis, ka Mārtiņš Zīverts nešauj pa tukšo! Daudziem nepatīk, ka viņš skatītājus nepaijā, bet tiesā, ka viņš liek atcerēties patīkami aizmirstas nepatikšanas, liek risināt kādu problēmu, kam atrisinājuma patiesībā nemaz nav, jo par izrādi gandrīz katram skatītājam ir savs spriedums.

Par “Pēdējo laivu” – lugu ar Kurzemes mežu smaržu – režisors Kārlis Veics teicis: “”Pēdējā laiva” ir viens no Mārtiņa Zīverta vislabākajiem darbiem mazam ansamblim. Par kamerstilu to nevarētu saukt, nevarētu iekļaut ne vielu ne problēmu konvenciālos rāmjos. Risinot notikumu mūsu rakstnieku vēl neskartā vidē, M. Zīverts ir eksistenciālisma sekotājs šī vārda vislabākajā nozīmē. Un kādu gatavību šīs lugas dinamika prasa no aktiera!”

RECEPCIJA
“Kad zālē nodziest ugunis un sākas izrāde, katrs skatītājs vēro notikumus uz skatuves caur savu prizmu. Izrāde, kā Zīverts saka, notiek uz skatuves, bet arī pašos skatītājos. Tā iznāk, ka autors šķietami būtu sadalījies mazās, sīkās skatītāju pasaulītēs, un katrai no tām par autoru ir citāds spriedums. Kritiķa uzdevums būtu apvienot šīs domas lielākās grupās, meklējot pēc galvenajām līnijām Zīverta mākslā.” / Freimanis, Kārlis. 3 skatītāji skatās Zīvertu. “Austrālijas Latvietis”, 1957, 6. apr. /

Mārtiņa Zīverta viencēliena “Pēdējā laiva” iestudējumiem bijuši dažādi likteņi, piemēram, 1957. gadā Amerikas latviešu Ceļojošais teātris Kārļa Veica režijā iestudēja “Pēdējo laivu”, pēc pirmizrādes apciemoja virkni latviešu centru ASV un Kanādā, tomēr, noslēdzot šo turneju, izdevumu pozīcija bijusi lielāka par ieņēmumiem, “Teātra draugu biedrības ceļojošais ansamblis savā ASV un Kanādas turnejā ar Mārtiņa Zīverta “Pēdējo laivu” piedzīvoja saimniecisku neveiksmi, un TDB kuģis uzsēdies uz grunts. Kā tajā īsti izskatās, nav zināms, jo biedrība ar saviem rēķinu papīriem klajā vēl arvien nav nākusi, bet skaidrs tas, ka iztērēta uzkrātā 1000 dol. rezerve un vēl radušies ap 2000 dol. parādu. Kopš turnejas beigām nu jau pagājis pusgads, un visu šo laiku veltīgi savu 600 dol. autora honorāru gaida arī Mārtiņš Zīverts, kas šajā būšanā vai nebūšanā ir galīgi bez vainas, atskaitot to, ka uzrakstījis lugu, kas turnejā izrādīta 30 reižu... Tāpēc – un vienīgi tāpēc, - lai viņam nebūtu jāgaida varbūt līdz trešajam pasaules karam, grupa neorganizētu “privātu” teātra un Zīverta draugu Toronto Marisa Vētras ierosmē rīko šo “Draugu būšanu”, lai maksātu svešus parādus un ar atlikumu dzēstu kaut daļu no Zīvertam pienācīgās daļas.” Jāteic, ka šis sarīkojums Toronto bijis plaši apmeklēts, pāri par 600 apmeklētājiem.

1971. gadā Austrālijas latviešu 20. Kultūras dienās, kad “Pirmdienas vakarā Divpadsmitās nakts teātrī Brisbenas DV Drāmas kopa izrādīja M. Zīverta drāmu Pēdējā laiva. Zāle bija gandrīz pilnīgi izpārdota, tā kā tur bija ap 400 skatītāju, kas dzīvoja līdzi slavenā autora traģiskajiem likteņu mezglojumiem un risinājumiem Kurzemes bargo dienu laikā.”

IESTUDĒJUMI
Viencēliena “Pēdējā laiva” pirmizrāde notika 1956. gada 10. maijā Gautingas sanatorijā Vācijā.

Pēc tam – 1957. gadā Sidnejas Latviešu teātrī autora Mārtiņa Zīverta, kurš tolaik viesojās Austrālijā, un Kārļa Gulberga režijā. Ar šo iestudējumu sidnejieši viesojās arī citās latviskajās Austrālijas pilsētās, jāpiebilst, ka Melno Žani iestudējum;a spēlēja pats Mārtiņš Zīverts.

Citi iestudējumi – Pertā (1957), Denverā (1970), Brisbenā (1970), Sanfrancisko (1972), Adelaidē (1975), Melburnā (1995).

Viencēliens “Pēdējā laiva” iestudēta Latvijā: 1990. gada 17. jūnijā pirmizrāde Jūlija Bebriša režijā notika Latvijas Nacionālajā teātrī; 1991. gadā – Aigara Vilima režijā Valmieras teātrī.

Latvijas Radioteātrī 1996. gadā veikts lugas lasījums Jūlija Bebriša režijā, klausīties:
https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/lr/128082/martina-ziverta-drama-pedeja-laiva
https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/lr/128084/martina-ziverta-drama-pedeja-laiva-2-dala

2018. gada 17. aprīlī Rīgas Latviešu biedrības Kamīna zālē notika lugas “Pēdējā laiva” lasījums Annas Eižvertiņas režijā. Cilvēku likteņiem sarežģīto Latvijas vēstures brīdi izstāstīja aktieri Agnese Cīrule, Lelde Dreimane, Kaspars Zāle un Raimonds Celms.

Citi recepcijas veidi –
1972. gadā ALA Kultūras birojs izdeva skaņuplati “Saule, saule, zeme, zeme”, kurā līdzās citiem lasījumiem ieskaņots arī 8. skats no Mārtiņa Zīverta viencēliena “Pēdējā laiva”.

TULKOJUMI
Lugu zviedru valodā tulkojis Juris Kronbergs.
1987. gadā raidīta Zviedrijas radiofonā.

APBALVOJUMI
1959. gadā Amerikas Kultūras fonds piešķīra 500 dolārus rakstniekam Mārtiņam Zīvertam Zviedrijā par lugu PĒDĒJĀ LAIVA, ar to izceļot dramatiķa lielos nopelnus latviešu modernajā teātra mākslā.

Informāciju 2020. gada 22. decembrī sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.
Grāmatas profils izstrādāts Valsts kultūrkapitāla fonds mērķprogrammā “Kultūras piedāvājums digitālā vidē” ietvaros atbalstītā projekta “Literatura.lv digitālā satura inovācijas” ietvaros.