Laikam līdz

Krājumā ievietoti darbi, kas tapuši no 1906. līdz 1913. gadam, daļa no tiem - jau publicēti presē pie Latviešu muzeja sludinājumiem, vienoti formā - sešu līdz astoņu rindu apjomā ar konkrētu sacerēšanas datumu, kas nereti ir atslēga dzejoļa satura izpratnei, par laika konkretizāciju šajā krājumā Siliņš pats raksta arī ievadā: par tiem klusiem mirkļiem, kur acs baigi aizvirzās cauri nakts tumsai, cauri sadzīves vētrām pa tēvijas kalniem un lejām, latviešu tautas mītnēm, pēdējo gadu likteņa tik daudzkārt triektām, riestām. Revolūcijas un pēcrevolūcijas laikā tapušo dzeju pavada tumsas un gaismas, spēka un vājuma pretstats. Siliņš nosoda slinkumu, naidu, nesaticību kā tautas spēka grāvēju, draudu nākotnes izredzēm. Dzejoļos, kas tapuši ap 1913.gadu, lasāmas tuvējā kara nojausmas un rezignācija. Tomēr kopumā - līdzīgi kā iepriekš - gan saturā gan formā Siliņš joprojām paliek uzticīgs tautasdziesmām – savu tautu viņš redz mītisku dievību – Saules, Saules meitu, Dieva dēlu, Dieva sargātu; ozols, kura pamatīgās saknes ietiecas dziļi zemē, galotne – debesīs, ir kļuvis par tautas dvēseles simbolu. Laikā, kad latviešu lirikā savu ceļu lauž Eiropas modernisma ietvaros tapusi dzeja - vienā gadā ar šo krājumu nāk klajā, piemēram, Arveda Švābes poēma "Pilsēta", Siliņš saņem saērcinātas lasītāju replikas. Arī latviešu kritiķu domas dalās no sarkastiskiem, līdz iecietīgākiem, pat labvēlīgiem spriedumiem.
Kāds Brencis savu viedokli nosūta tieši uz muzeju: God. M.Siliņ kungs! Novērodami, ka Jūs gandrīz katru dienu sludinājiet „Dzimtenes Vēstnesī“muzeju un liekat uz katru sava paša sacerētos motto, caur šo laipni lūdzam neākstīties un nepadarīt kaunu pārējiem latviešu darbiniekiem. Mums latviešiem, paldies Dievam, ir diezgan daiļrakstnieku un neskaitāmi daudz daiņas. Pēdējās jūs kādreiz lietojat un tās atstāja no visa sludinājuma pievilcīgu iespaidu. Tomēr jums laikam gribējās rādīt savas spējas, kaut arī tikai sludinājumu daļā (.) Tomēr visa Jūsu dzeja atstāj tādu nesakarīgu iespaidu. Tur nav kodola un nav satura. Tādēļmetiet labāk šo nejēdzīgo dzejošanu pie malas. – Būtu mums latviešiem liels kauns, ka kāds āksts pats dzejotu avīžu sludinājumos. Brencis. No: LNB R A 32 M.Siliņa fonds.Nr.13. Sarakste.
Andrejs Upīts (Domas, nr. 4, 466.lpp.) un Kārlis Krūza (Latvija, nr.72, 29.03.1914) savās recenzijās Siliņa dzeju saista ar viņa muzeja pārziņa amatu, Upīts pat Siliņa pantus dēvē par kataloga papildinājumu. Labvēlīgāks ir Teodors Zeiferts, uzsverot, ka krājumā jūtama dzejnieka dvēsele un norādot uz viņa savrupo vietu latviešu dzejas kopainā, kas tomēr ir spējusi saistīt savas tautas mīlestību. (Druva, nr.8 (1913), 1009-1010.lpp.).

Izdevuma veids

Grāmata

Darba veids

Oriģināldarbs

Darba autors

Izdevējs

Izdošanas gads/vieta

1913, Rīga