Kristīnes stāsts

KolekcijaIzdevniecība "Liesma"
NosaukumsKristīnes stāsts
Papildu informācija

Saturs

Jānis Rapa. Ievadam

Vecā Karlīne
Pīpes galviņa
Patversmē
Mare
Plūmes
Kristīnes stāsts
Vieglie
Bruņurupucis
Balibulaks
Pēdas
Meitene Mirdza
Vernītis un pātadziņa
Kalna gruvums
IzdevējsIzdevniecība "Liesma"
Izdevuma veidsizlase
Darba veidsoriģināldarbs
Klasifikācija
Darba autors
Komentāra autors
Mākslinieks
Recepcijas persona
Sastādītājs
Faili
Izdošanas gads/vieta1978
Rīga
Rīga
Atvērt

Visi par to bija vienis pratis, ka neesot vieglprātīgākas meitas par Kristīni. Savu naudu viņa izdodot nevietā. Lai nu gan meitas pucējoties, štātējoties, bet kam tad vajagot tā. Vai tad tā kāds par labāku ieskatīšot? Ne­būt ar ne! Kalps bijis, kalps palieci!
Kristīne valkāja lielas cepures ar spalvām, plīša jakas ar apšuvām, cimdus ar tik daudz pogām, cik prasa mode. Mati tai bija frizēti kā jaunkundzei, un, kad tā stāvēja ķēķī pie ugunskura, viņai gludi pieguļošo, glīto uzvalku sargāja garš, plats priekšauts, uz kura gandrīz nekad neredzēja neviena plan­kumiņa.
Kristīni daudz nievāja viņas lepnības dēļ. Pāra reizes viņa pazau­dēja savu vietu, tādēļ ka sveši to noturēja par mājas kundzi vai jaun­kundzi. Bet viņa prata krietni vārīt, un ķēķī glītā, tīrīgā meiča dažai namamātei tomēr bija tā pa prātam, ka viņa uz ielas labprāt aizspieda vienu aci cieti tai pusē, kurā viņas lepnā ķēkša gāja garām.
Vispārīgs spriedums par Kristīni bija, ka tā nesot degunu pārāk augstu un nebiedrojoties ar savu kārtu. Gan viņa dažreiz bija bezbē­dīgi jautra, smējās un trieca ar citām meitām, ka viss ķēķis skanēja, bet tas vispārīgo spriedumu nemīkstināja, jo pa lielākai daļai viņa tiešām bija atturīga un lepna.
Tādus cilvēkus, pēc Kristīnes ārējām pazīmēm, sastopam dzī­ves ceļā bez skaita. Viņi aiziet garām tā, ka mums aizšalc garām viegls vējš, un pie nākamās ceļa zīmes mēs viņus jau esam aizmirsuši.
Mani Kristīne interesēja jau no paša sākuma, un es tāpēc sargā­jos viņu apspriest pēc ārējām pazīmēm. Šad tad mani pārsteidza kāds viņas spriedums vai izteiciens: es paskatījos viņai pētījoši acīs, viņa atbildēja, manu skatu saprazdama, un tā — lai gan mums bija dažādi dzīves uzdevumi un maz izdevības sarunāties — starp mums pastāvēja klusa savstarpēja uzticība un cienība.
Un man bija lemts ieskatīties dziļāki Kristīnes dzīvē un dvēselē, nekā kad to biju cerējusi.
Jau vairāk dienas jutos nevesela. Turējos, cik varēju, bet beigās neatlika nekas kā likties gultā. Tagad tik sajutu lielu nogurumu un drīz vien iemigu smagā drudža miegā.
Pret vakaru atmodos no tā, ka kāds vieglām rokām man aplika slapju dvieli ap pieri. Pavēru acis: Kristīne. Viņa manī skatījās sir­snīgi un līdzcietīgi.
«Būtu tak agrāki zinājusi, ka jūs slima! Bet paliekat nu mierīgi, tagad es jūs kopšu. Nesakāt neko! Es to daru ar vislielāko prieku.»
«Es to daru ar vislielāko prieku,» viņa vēlreiz atkārtoja, it kā lūg­damās, lai viņai novēl šo prieku.
Vairāk dienas mani Kristīne kopa, un man bija tā, it kā viņa pār­varētu manu slimību savām vieglajām rokām. Just viņu savā tuvumā bija tik labi. Ar katru dienu vairāk man bija jābrīnās, no kurienes iz­verd lielā sirsnība, kas atspoguļojās visā viņas būtē, viņas rūpībā; viņa mani mīlēja tādēļ, ka cietu, bet priekš tā tik vienīgi spējīga augsta cil­vēka dvēsele; ikdienišķais cilvēks mēdz izvairīties ciešanām, cik vien viņam iespējams.
Pateicoties Kristīnes rūpīgai kopšanai, es drīz atspirgu. Tik uzcel­ties vēl nedrīkstēju. Gulēju gultā un jutu, ka atgriežas dzīvības spēks. Kristīne bieži pie manis ienāca vakaros.
Vienu vakaru sevišķi atminos. Mājā klusums. Visi jau sen bija pie miera. Kādu soli no manas gultas uz mazā, zaļu drēbi pārvilktā rakstāmgalda dega svece, aizlikta aiz grāmatu kaudzes, tā ka mana gulta un puse no šaurās istabiņas bija tīkamā pakrēslā. Ārā kauca vētra un svieda slāņiem lipīgu, mitru sniegu ap apsalušajām loga rūtēm; pa­starpām varēja skaidri dzirdēt, kā vēja rādītājs uz jumta nepacietīgi čīkstēja un svaidījās ziemeļa putenī.
Kristīne sēdēja galda galā. Viņa likās vētrā klausāmies, un, aukas grūdieniem pa nevienādiem starpbrīžiem atkārtojoties, arī viņas dvēsele, likās, saviļņojās un sāpju līnijas viņas sejā palika dziļākas. Uz vētras smagajiem spārniem atskrēja viesoties sen bijušas dienas, pilnas laimības, prieku — ciešanu. Tā apmēram izveidojās manas domas par Kris­tīni. «Kristīn,» es teicu, pieceldamās gultā sēdus, «kādēļ jūs neejat gulēt? Man tak tagad daudz labāki, jums manis dēļ nevajag nokavēt miegu. Es tak nu pavisam jau vesela.»
«Man miegs nenāk. Vētra kauc… un tad man miegs nenāk.»
«Jūs esat tik bāla. Paliksat vēl slima…»
«Nē, nē… Tik tāpat…. Iedomājos.»
«Kaut kā atminējāties?»
«Tā jau nu bija.»
«Pastāstāt,» es lūdzos.
Kristīne tā sakustējās, kā kad pa pusei gribētu, pa pusei negribētu. «Kad dabūsat visu zināt, varbūt mani neieredzēsat.»
«Nu niekus! Es tak pazīstu jūsu mīļo sirdi.»
Kristīne atgriezās pret mani. Viņas seja bija tāda cieta un skaidra.
«Nu labi! Lai jūs ar zināt.»
Tomēr viņa tūliņ nesāka.
Auka krāca ap māju, apsalušās logu rūtes trinkšķinādama; krēslai­nās ēnas pie griestiem cēlās un grima tā, kā velga šūpoja sveces lies­miņu uz galda.
«Kad jau nu — tad jau jāstāsta viss,» Kristīne lēni teica, man ātru skatu uzmezdama.
Es neko neatbildēju, negribēdama viņas uzticību aizbaidīt.
«Bet tad jums jāguļ!» viņa pastāvēja.
Atlaidos mierīgi gultā un gaidīju.
Viņa braucīja sava priekšauta vīli un tad iesaka stāstīt aprautā, ne­veiklā balsī, bet tad arvien tekošāki un sevi aizmirsdamās.
«Es neesmu vis tā — esmu, jāsaka, labu ļaužu bērns. Manam tē­vam bija lielas dzimtmājas, un viņš vēl bez tam izpildīja pagasta rakst­veža vietu. Biju vecākiem vienīgā, un mani laikam ļoti izlutināja; vis­maz man tas tā izlikās vēlāk, dzīvē, it kā es pa asām nātrām vien stai­gātu. — Ko tik daudz aprakstīt! — Man bērnības laiks izliekas tik saulains, tik jauks, miera pilns — viena diena tāda kā otra. Varbūt bija arī vecākiem rūpes un raizes, bet viņi man tās neradīja. Arī naida un ķildas es nekad neredzēju.
Kamēr nomira māte.
Togad plosījās tifs mūsu apgabalā. Slimnieki bija gandrīz katras mājās. Maniem vecākiem bija labi ierīkota māju aptieka, un bija jau visā apgabalā pazīstams, ka viņi varot sniegt palīdzību. Palīdzības lū­dzēju šoreiz nāca daudz lielākā mērā, un mana māte neatrāvās palī­dzēt un padomu dot, kā tik vien bija iespējams. Kamēr viņa pate kādā dienā sasirga un iegula… Un ar vairs nepiecēlās. — —
Tēvs bija pagalam sagrauzts, streipuļoja apkārt ka slims, nerunāja ne ar vienu vairāk kā visvajadzīgāko. Bieži viņš manī stīvi noskatījās vai uzlika roku uz galvas, smagi nopūzdamies: «Jā, jā, bērns, jā,» — un tad es jutu, cik dziļi mēs esam saistīti lielajās sēras pēc mātes, un tad man bija tā, it kā kāds ar asu nazi uzgrieztu vati, kas jau bija sā­kusi aizčūlot.
Tā pagāja kāds laiks un nāca cits, kas man atmiņā ar to, ka tēvs vairs nekad nepieminēja māti.
Tad es kā pa ausu galam dzirdēju, ka ļaudis izmeta šādas tādas va­lodas, bet es viņām nepiegriezu nekādas vērības.
Mūsu dzīve bija kļuvusi daudz nabagāka, bet viņa palika tāda pat — noslēgta pret ārieni kā līdz šim. Tā tas bija pēc manām jūtām. Es jau neprātoju, tāpēc ka man trūka piedzīvojumu. Un ko es biju redzējusi pie citiem, gar to man nebija daļas, jo cilvēks jau palaikam domā, ka viņš un viņa dzīve ir izņēmumi un nav padoti vispārības li­kumiem…
Un kādā dienā man tēvs pateica, ka gribot atkal precēties. Tas mani pārsteidza kā zibeņa spēriens no dzidrām debesīm. Es nevarēju ilgi attapties. Tēva nākamās sievas vārdam bija tāda skaņa, kas nekādā ziņā nesaderēja ne ar mūsu māju, ne ģimeni. Es atcerējos, ka nelaiķe māte viņu bija dažreiz pieminējusi, bet arvien ar rūgtumu un nicinā­šanu. Rūgtums un nicināšana tātad jau bija pārgājuši manā dvēselē, iekam es savu nākamo pamāti biju redzējusi un iekam es pavisam vēl par viņu varēju nodot kādu spriedumu.
Tad uz turieni tēvs bija gājis, kad viņu arvien biežāki saistīja amata darīšanas ārpus mājas? Tad tāpēc viņš vairs svētdienās negāja baznīcā un mātes kaps palika nekopts un nepušķots? Tad tāpēc viņam bija tik daudz jaunu, glītu uzvalku un sudrabainie mati ap deniņiem bija dabūjuši tādu savādu melnumu? Tāpēc viņa kabatās atradās tik bieži programas no koncertiem, teātriem un citiem izrīkojumiem, tāpēc viņš man nekad vairs neglaudīja galvu un nerunāja, kā tas bija toreiz – –?
Lai gan es domāju, ka drīzāk debess sagrūs nekā šī svešniece pār­kāps mūsu mājas slieksni, kuru manas mātes kājas bija minušas ne­skaitāmas reizes, bīstamā diena tomēr pienāca, un tēvs pārveda — jauno sievu.
Mani nevarēja pierunāt braukt līdzi baznīcā un uz brūtes mājām kāzās. Radoņas daudz nopūlējās, lai es vismaz tēvam rādot laipnu vaigu. Es nevarēju. Es nevarēju. Es ienīdu radus, kas tagad tikpat līksmi taisījās uz kazām, cik lieliem jūtu patēriņiem viņi bija nožēlojuši mātes nāvi. Kāzu rītā es staigāju sabozusies, noraudātām acīm. No tēva neatvadījos. Bet viņš nelikās to i ne zinot. Arī citi mājā neievēroja manu drūmumu vai negribēja ievērot. Bija pienākusi prieka diena, un viņi gribēja priecāties, jo tēvs bija sataisījis savai jaunajai sievai kuplu saņemšanu. Pina vaiņagus, taisīja goda vārtus; visapkārt ņudzēja, smē­jās, dzēra, un es jutos tik dziļi noskumusi, tik pazemota, man bija tāda priekšjušana, ka nupat mani izdzīs tumšā, vētrainā naktī un man būs jāmaldās bez pajumta…

Es nemaz nezināju, kā diena pagāja. Tik to atceros kā šinī acu­mirklī, kad jau bija sabraukuši jaunais pāris ar pavadoņiem, — taisni pakrēslā. Mūsu diezgan prāvās telpas bija spoži apgaismotas. Tēvs bija sapircis jaunas istabas lietas: teica, ka par brūtes pūra naudu. Pie viņas vecākiem viss esot ierīkots pēc smalkas modes, zālē esot kroņ­lukturi, dažādi dīvāni un nez kas vēl. Es nebiju vēl nemaz lietas re­dzējusi, un šinī acumirklī mani pārņēma pret visu citu tāda vienaldzība, ka es sāku par tām interesēties. Es atminos, ka sabruka pilna istaba cilvēku, un man uzreiz līdzās kāds saka: «Ak, tad tā ir?» Tā bija mūsu pirmā saskatīšanās. Bet tai acumirklī man viss izlikās kā pasaka, es pat paliku jautra ar viesiem. Es atradu pie brūtes radiem tik daudz ļauna un smieklīga, un man tā vien bija, it kā viņi sevišķi priekš manis izrādītos tādi. Pirmo reizi pēc mātes nāves es atkal paliku pārgalvīga un zobgalīgi asa. Tas bija agrāk manam raksturam īpatnējs, bet māte neatļāva šai īpašībai attīstīties: viņa teica, ka tik tad varot smieties par cilvēkiem, ja viņus mīlot. Bet visa Sausēnu cilts man bija pretīga līdz nāvei.

Mana tēva jauno sievu sauca Olgu Sausēn. Bet ļaudis viņu sauca īsi tik par Oldzi. Viņa gan nebija daudz vecāka par mani, bet, bērnā bū­dama, es jau par viņu dzirdēju. Kur tad ar viņu nedaudzināja! Jau viņas māte bijusi briesmīgi traka un pārgalvīga. Ar brāli kopā skolā gājusi pilsētā un tad tur kā nekā izdzīvojusies. Apprecējusi ar vēlāk tādu pil­sētas kundziņu un visur izlielīj'šies, cik tas smalks, bet par to vēlāk izgājušas nelabas valodas, un vēl līdz šai baltai dienai nav zināms, kur tas palicis un kas viņš tāds bijis. Olgas māte pārnākusi pie vecā­kiem atkal mājās. Brālis studenta gados nomiris, un tā viņai ar mājas palikušas. Nu, tādas tur baumas izpaustas, kādas nekādas, kas var zināt, cik tur taisnības! Sausene dzīvoja lepni un bija augstprātīga, tā­pēc jau ar ļaudis tai bija pretim; teica, ka tai esot parādu vairāk kā matu uz galvas. Un teica arī, ka mazo Olgu viņa audzinājusi kā meža lopiņu. Tā nevienam ceļa negriezusi, kalpu bērniem sprunguļus pa kā­jām metusi, tie no viņas bēguši kā no velna. «Tēva asinis, tēva asinis,» tā vien ļaudis teikuši, bet vai tad mātei bija labākas asinis? Mūžs jau viņai bija sabojāts, tas tiesa, bet kas tad pie tam vainīgs kā viņas ne­valdāmā daba. Bet par to viņa aplēja kā ar žulti visus, kas tik nāca viņas tuvumā. Priekš acīm gluda un laipna kā kaķe, bet lai dievs sarg, kad kāds aizgrieza muguru! No Sausēniem neviens bešā neaizgāja. Olga bija veikla skolniece un jau agri izmēģināja savu aso mēli. Priekš šīm sievietēm bija visi netikli, nekrietni, smieklīgi.»
Kristīne sevi pārtrauca. Viņa bija pietvīkusi, acis zibēja.
«Redz nu! Es atkal sakarsējos. Kā es par viņām domāju, tā es sakarsējos. Un es tak gribēju stāstīt mierīgi. Jūs tūliņ domāsat: kā jau palaikam sieviete: vienpusīga, nevar būt lietišķa.»
«Nē, ko tad es domāšu,» es atteicu. «Jūs jau arī laikam no viņām netaisnību cietāt.»
Kristīne tik pameta ar roku. Viņas sakarsušajās acīs stāvēja asaras. Viņa brītiņu klusēja, norija kā kādu cietu kumosu un sāka atkal no jauna:
«Kamēr Olga augusi, jau arī neviens cilvēks ar Sausēniem neesot sagājies, bet, tikko šī nākusi jaunavas kārtā, dzīrēm vairs nebijis gala. Un jūdzēm tālumā jau nebija neviena izrīkojuma, kur Olgas trūktu. Māte jau esot traka bijusi, bet meita to vēl desmitkārtīgi pārspējot — tā vien visi runāja. Un tā es, bērns būdama, neskaitāmas reizes dzir­dēju manus vecākus smejamies un zobojamies par viņu. Un nu viņa bija mana tēva sieva!
Tas viss man tā jaucās kā sapnis pa galvu tai vakarā pēc tēva kāzām, kad es Olgu pirmo reizi redzēju.
Un tai vakarā gan neviens uz viņu ar lielāku interesi neskatījās kā es. Man bija tā, it kā es varētu viņā noskatīties līdz sirds dibenam un ka es redzētu visu viņas dzīvi pagātnē un nākotnē, un ka es arī re­dzētu to varu, kas manu tēvu saista pie viņas.
No pirmā acu uzmetiena Olgas seja pat rādījās nejauka. Piere ne­smuki izdzīta, deguns saspiests, vaigi tukli, bet slimīgi bāli. Acis arī bezkrāsainas, gandrīz bez plakstieniem, bet ļoti nemierīgas, liesmainas. Kad neviens ar viņu nenodarbojās, tad viņas seja bija kā sastingusi un viņā bija kaut kas atbaidošs. Bet tas tik bija tad, kad tā atradās vienatnē. Starp ļaudīm tā arvien bija kā dzīvsudrabs. Un tad viņas ģīmis pieņēma katru acumirkli citu izskatu: domā, ka liesmiņas pār viņu šaudītos. Es tēva vairs nepazinu. Viņa sirsnība, viņa jautrais gars, rāmais sprie­dums — tie bija grimuši kapā līdz ar māti. Tas, ko es tagad redzēju, bija kaisls mīļotājs, izklaidēts, uztraukts, nedabīgi jautrs: man izli­kās tā, it kā viņš paliktu par nelgu Olgas pielūdzējiem.
Sāka dzert, dejot un dziedāt. Pa visiem kaktiem rūca un dunēja, ka nevarēja ne vārda saprast, bet tēvs un Olga vēl arvien skubināja: viņiem vēl negāja diezgan traki.
Arī mani rāva šai mutulī, un uz acumirkli es ļāvos aizrauties, bet tad mani pārņēma riebums, žēlums un izmisums. Es izskrēju dārzā, cauri dārzam, uz ceļa. Skrēju tik ilgi, kamēr nebija vairs sadzirdams kāzu troksnis. Rudens vakara drūmais klusums mani apskāva, un es paliku mierīgāka, tikai lielais žēlums sirdī mani vilktin vilka — uz kapsētu. Apkārt pa ceļu ejot, kapsēta bija kādas divi verstes no mūsu mājām, bet taisnā līnijā tikai kādu versti. Mazs gabaliņš pār lauku, tad caur bērzu birzīti un tad turpat kalniņā. Bija jau tik tumšs, ka aiz katra balta celma tumsa sabiezēja par kaut ko bīstamu, draudošu, bet atpakaļ griezties man negribējās neparko. Es negribēju, ka man būtu kas kopīgs ar trokšņainajiem kāzu viesiem, es vēlējos no viņiem kaut kā atšķirties…
Kapsētā vēl nebija izdzisusi vakara krēsla. Vāji mirdzošs atspīdums no baznīciņas baltajiem mūriem plūda pār kapu kopiņām, smags vējš iešņācās puskailajos koku zaros, sausās lapas noslēpumaini čaukstēja zem kājām. Man bija tā, it kā visapkārt tumsā rēgotos tūkstoš dobju acu — ka viņas visas spiestos arvien tuvāk ap mani. Manā dvēselē jaucās žēlums, šausmas, spītība — viena caur otru. Es gribēju nomes­ties ceļos, skaitīt tēvareizi, bet domas man krustojās, es nekā neatmi­nēju. Un piepeši uz neaprakstāmi īsu mirkli es dzirdēju briesmīgu trok­sni. Man tik varbūt ausīs džinkstēja, bet es no šaušalām sastingu, es biju pārliecināta, ka troksnis nāk no kāzu mājas. Bet izskaidrot es to sev nespēju, un mani pārņēma jausma, ka es stāvot zem ļaunā iespaida. Trakas dusmas sāka plosīties manās krūtīs, tāds ļaunums, kāda vēl nekad nebiju pazinusi: es būtu varējusi nožņaugt sava tēva jauno sievu vai aizdedzināt mūsu māju, kurā plītēja viesi. Lai tad arī viss grūst! — Es pieķēros pie mātes kapa dzelzs treliņiem un trīcēju kā apšu lapa šais nespēcīgajās dusmās. Domājat, cik briesmīgi! Tas tā pār mani nāca ka negaiss. Un mani pārņēma riebums pašai pret sevi, riebums un tādas pazeminošas jūtas. Bet es nekā cita nezināju kā raudāt. Un raudot es pamazām aprimu. Ļaunās atriebības jūtas manī izgaisa žēlumā pašai par sevi, un es, ceļos nometusies, sāku sirsnīgi lūgt dievu. Man bija tā, it kā māte savas rokas liktu man svētīdama uz galvas. Es aprimu. Pa­liku tik stipra. Gribēju ciest, lai nāktu kas nākdams, netaisni ciest! Tā man izlikās varonība. Ar pazemīgām jūtām, bet lepni paceltu galvu es pārgāju mājā.
Pirmās dienās viss gāja tīri labi. Tēvs bija pret mani laipns, Olga labvēlīga. Nedēļām pēc kāzām vēl arvien svētīja kāzu atsvētes: nāca un nāca viesi no malu malām, cilvēki, kādus es nekad nebiju redzējusi. Ar maz izņēmumiem — visi vīrieši. Pus pilsētnieki, pus laucinieki, uz­pircēji, izbijuši veikalnieki, skrīveri un nez kas vēl. Viņi visi runāja vāciski, skūpstīja Olgai rokas un izturējās diezgan brīvi. Dzerts tika arvien. Arī Olga dzēra un skubināja tēvu, un izzoboja, ka tas daudz nevarot panest. Tādos gadījumos man viņa pavisam apriebās. Viņa lielījās, ka tā vīru saistot pie mājas. Nekad tas neesot ar tādu skubu izpildījis savas amata darīšanas, lai tik atliktu dārgais laiks, ko nodzīvot pie viņas. Un tiešām. Tēvs aprobežojās tikai uz nepieciešamākām amata darīšanām tiesas namā, atsacījās no amatiem lauksaimniecības biedrībā un mājās atvēlēja darbu pārziņu pilnīgi priekšpuisim, kur cit­kārt nevarēja neviens ne soli spert bez viņa ziņas. Viņš bija bieži uz­budināts un sakrita acīm redzot, kamēr Olga palika tukla un balta. Tēvs bija greizsirdīgs, un Olga viņu mocīja. Vīriešu klātbūtnē viņas liesmainās acis zibsnīja bez mitēšanās. Bet man šķita, ka viņa pate tā neapzinājās, ka viņa padevās bez gribas kādai nevaldāmai dziņai. Man likās, it kā viņa visus saģiftētu, kas ar viņu tuvāk ielaidās, — vispirms manu tēvu.
Kādā dienā atbrauca Olgas māte ciemā un viņai līdz jauns vīrie­tis, kura es vēl nekad nebiju redzējusi. Olga ar viņu apsveicinājās ļoti vēsi, pavisam citādi, nekā tas pie viņas parasts. Pēc tam viņi iegāja zālē, bet viņu saruna bija laikam klusa, jo es savā istabā zālei līdzās nedzirdēju ne balsu skaņas.
Vēlāk mani aicināja kafiju dzert, un tad viņiem abiem bija sar­kani vaigi un viņi bieži smaidīja.
Mani iepazīstināja ar svešo. Esot Olgas «kuzeņš», vēl biedrs no skolas laikiem. Tēvam esot lielas mājas un šis vienīgs dēls. Tāpēc tēvs gribot, lai viņš atstāj pilsētu un nāk uz laukiem dzīvot: šis neļaušot, ka tik lielas mājas nāktu novārtā. Žēl gan esot, ka kuzeņam jāatstāj tik spoža vieta, — bet ko lai dara? Šim jau nu reiz esot tas upuris jānes. Tikai viņš nezinot, kā varēšot uz laukiem iztikt. Ar zemniekiem vien saiešanās. — Vai tad šis nemaz neiedomājot par Olgu, māte prasīja.
Ak dievs! Kā nu šis par to nedomājot! Viņa esot vienīga zvaigzne šai tuksnesī. Bet vai viņš arī drīkstēšot tik daudz šurpu nākt, kā viņa sirds to vēloties?
Pārliecies pār galdu, viņš tā savādi Olgu uzskatīja.
Olga bija acis nolaidusi un smīnēja. Tagad, kur viņas acis nelies­moja, ģīmja panti izskatījās nedzīvi un nesmuki. Atkal viņa man izli­kās savāda; tādu es viņu nekad nebiju redzējusi.
«Braucat tik, braucat. Vai ta' nu taisni manis dēļ. Man jau, āre, aug liela meita, drīz tautās vadāma.»
Es piesarku, bet skatījos Olgai taisni virsū. Man palika dusmas. «Izliekas vien,» es domāju, «kāpēc taisni man jābūt par viņas rotaļiņu.»
Jaunais cilvēks man uzreiz piegrieza vērību. Viņš pačamdījās, izņēma no krūšu kabatas lielu vēstuļu mapi un man piedāvāja savu vizītkarti:
«Lūdzu. «Eugen Valdovsky».» Viņš vēlreiz palocījās.
«Es jau jūsu vārdu dzirdēju,» es atteicu.
«Ā, un tūlīt ievērojāt. Tiešām liels gods.»
Olga par to skaļi iesmējās. Man izlikās, it kā viņi par mani zobotos. Es neslēpu sava sašutuma, uzcēlos un aizgāju. «Nu viņi mani liks mierā,» spītīgi nodomāju. Bet tad man bija tā kā žēl, ka biju aizgājusi, tāds kā kauns, ka biju izturējusies muļķīgi. Gudroju, kur man gadītos izdevība parādīt Valdovskim, ka nemaz neesmu tāda vientiesīte, kāda izlikos. Bet atpakaļ iet man neparko netikās.
Nebiju vēl nekā sadomājusi, kad ienāca Olgas māte. Olga sūtījusi. Vai netīkot iet pastaigāties: Valdovskis gribot redzēt silu.
«Ziemas laikā? Ko tad tur redzēs!» es atcirtu.
«Vai tad tur kādas lielas redzes vajaga? Tāpat. Ko tad jauni cil­vēki neizdomā. Ej, bērns, ej, nevar jau nu tā no ļaudīm atrauties. Tu jau nu arī nāc pieaugusi meitene. Es jau cikreiz neesmu teikusi Olgai: laiks, tak meitene jārāda pasaulei. Tēvs jau, zināms, vīrieša cilvēks — par tādām lietām ne ausu neceļ.»
Olgas māte bija tāda slaika, smuidra auguma un pret citām saim­niecēm izskatījās tīri kā jaunkundze. Un viņa prata runāt tik gādīgā, sirsnīgā balsī, ka patiesi bija jādomā, viņai ar to cilvēku vislielākā līdzjūtība. Es nezinu, kāpēc, bet man tai acumirklī viss, ko par viņu biju ļaunu dzirdējusi, izlikās salti meli. Viņa ceļot neslavu katram, kas tai aizgriežot muguru? Viņa iekožoties cilvēka godā kā ar čūskas mēli, un cilvēks paturot plankumus uz visu mūžu? Sieviete ar tik sirsnīgu balsi, ar tik maigu, mierīgu seju? Es negribēju ticēt.
Un todien es viņai paklausīju labprāt, jo man pašai gribējās iet līdzi uz silu.
Olga ar Valdovski jau mūs gaidīja uz lievenēm. Olgas māte kā būtu gribējusi palikt mājās, bet Olga tai plijās virsū, lai nākot līdz: viņai esot ar šo daudz ko runāt. Paņēmusi māti aiz rokas, viņas mums pa iebraukto ceļu aizsteidzās lielu gabalu priekšā, Valdovskis pie­biedrojās man, un mēs gājām nopakaļis.
Valdovskis runāja daudz un nemaz neāļojās. Viss, ko viņš teica, man izlikās nopietns un labs, un viss gandrīz attiecās uz mani pašu. Tā vēl neviens ar mani nebija runājis. Viņš izturējās mierīgi un cie­nīgi, bet es uzbudinājos. Man gribējās izlabot pirmītējo kļūdu, man gribējās, lai viņš domā, ka esmu pārāka kā Olga. Es nevarēju attu­rēties taisīt par Sausēnu dzimtu zobojošas piezīmes, viņš man piekrita, smējās līdzi, es domāju, ka viņš tagad pilnīgi manā pusē, paliku dro­šāka, pārgalvīgāka un sāku manīt, ka es viņam patīku. Un mēs runā­jām un triecām kā ilgu ilgie paziņas. Ceļš šaurs, viņš man piespiežas tuvāki, saķer manu roku — skūpsta. Es visa tā kā drudzī. — Es sevi vairs nepazinu — prāta man laikam vairs nemaz nebija. Mēs vēl gājām dažus soļus — te viņš piepeši mani apķer zibeņa ātrumā, man lū­pas svilst no viņa skūpsta. — Es nezinu, vai kliedzu vai ilgi pagāja, kamēr es attapos, — tik to atminos skaidri, ka pēc tam Olga gāja mums līdzās un Valdovskis ar viņu sarunājās ar tik mierīgu seju, it kā nekas nebūtu noticis. Un es uzreiz biju kā no sapņa atmodusies, atdzisusi un aplūkoju Valdovski — uzmanīgi, kā pavisam svešu cilvēku. Viņš man nemaz vairs nepatika. Viņš gāja apdilušās smalkas vielas drebēs, augumu uz priekšu saliecis. Seja viņam bija pelēki dzeltena, mati īsi ap­cirpti, ūsas mazas, saskrullētas, deguns tāds pats kā Olgai, plakans un ar galu uz augšu.

Olga paātrināja soļus un steidzās ar Valdovski uz priekšu, Olgas māte mani gribēja atturēt, bet es paskrēju viņiem garām uz māju. Olga man nosauca pakaļ, lai pateicot meitai, ko taisīt vakariņās; es neklau­sījos un skrēju tālāk.
Pie laidariem, aiz samestās salmu kaudzes, es apstājos. Man bija, kauns, bet es tomēr paliku — paliku, kamēr Olga aizgāja garām ar Valdovski. Viņi sarunājās jautri un uztraukti, bet es nekā nesapratu. Es arī negribēju saprast. Olga tagad smējās tāpat, kā tā mēdza smie­ties ar citiem vīriešiem, viņas melnās acis nenovērsās no Valdovska sejas, un, cik viņš uz to paskatījās, viņas sejā šaudījās liesmiņas. Es pārskrēju mājās un iekritu ar visām drēbēm gultā. Man rieba Valdov­skis, rieba Olga, un kauns par šīs dienas piedzīvojumiem man svila krūtīs kā uguns. Tai vakarā es vairs nerādījos.
Bet no tās dienas man tā vien bija, it kā mani kāds vilktin vilktu bezdibenā. Nevarēju atturēties. Valdovskis brauca pie mums bijis, kur bijis. Katru reizi es viņu gaidīju ar briesmīgām ilgām, kas mani gan­drīz padarīja slimu; redzot viņu nākam, sirds man pukstēja līdz kak­lam, bet, tiklīdz es izdzirdu viņa balsi, jau es paliku mierīgāka, atdzisu un vēlāk varēju būt pat atraidoša, spītīga. Tad viņam acis iedegās, viņš mani nelika vairs mierā, un katru reizi viņš zināja atrast acumirkli vienatnē, kur es kā apreibusi gulēju viņa rokās un atļāvos viņa skūpstiem. — Pēc tam man atkal bija dusmas un kauns, ka tas mani pārvarējis, es apņēmos no viņa bēgt — nekad vairs tam nerādīties, bet jau nākošo reizi es viņu kairināju ar apziņu, jutu, ka mana kaislība aug, un priecājos, ka tā mani aizrāva. Es negribēju atturēties… Arī Olgu vairs tik bargi nesodīju kā agrāk. Baumas, kas par viņu izplatī­jušās, nosaucu par tenkām. Un tomēr es viņu nicināju vēl vairāk nekā agrāk... tagad to labāki pazinu, sapratu viņas viltību... Viņas ap­iešanās ar tēvu man rieba… un tomēr man tēva nebija žēl… Es jutu, ka biju ļoti pārvērtusies, bet tas pacēla manu pašapziņu… nu es biju redzīga… nebiju vairs bērns, bet sieviete.
Agrāk es nebiju nemaz varējusi ieredzēt balles un izrīkojumus, ta­gad tos apmeklēju labprāt. Ja tēvam nebija vaļas, braucām vienas ar Olgu. Kad mēs kaut kur parādījāmies, visos kaktos sačukstējās. Mūs ievēroja. Mēs arī bijām tik labi ģērbušās kā pirmās pilsētas dāmas. Kāre grezni ģērbties manī jau gandrīz bija izaugusi par kaislību. Man bija daudz vairāk garšas kā Olgai. Es palīdzēju arī viņai izmeklēt ap­ģērbus, un viņa ar naudu neskopojās. Reiz es tik ieminējos, ka mēs varbūt tēvam daudz maksājam. Tad Olga sirsnīgi iesmējās un teica: priekš tam jau arī vecis esot visu mūžu krājis. Es viņu uzskatīju izbrī­nījusies. Es domāju, ka liekas mantas maniem vecākiem neesot bijis, mana māte bija taupīga un ģērbās vienkārši. Olga uzminēja manas do­mas. «Katra lieta pasaulē ir priekš tā, kas viņu prot ņemt,» viņa teica, «tava māte tērpās pieticībā, atnācu es, ņēmu, kā man vajaga.» Bet, cik tēvam mantas, viņa man neteica: kas man esot daļas gar mantu, lai dzī­vojot un esot laimīga.
Uz kapsētu es vairs negāju un arī baznīcā ne. Pavasarī tēvam iemi­nējos, ka būtu jāliek apkopt mātes kaps. Viņš teica, ka esot to jau uzdevis baznīcas nabadzei: vajadzēšot tik kādreiz iet apskatīties, vai viņa arī labi kopjot. Es cieši noņēmos to darīt, vilcinājos no vienas die­nas uz otru — arvien gadījās kas steidzamāks ko darīt — un beidzot pavisam piemirsu.
Es vairs nemeklēju vientulību un nenodevos dziļām domām — jū­tām, kas mani agrāk tikpat kā šķīstīt šķīstīja. — Kad es biju vientu­lībā, es domāju par Valdovski, bet ne vairs ar ilgām. Es zināju, ka es savu mērķi sasniegšu. Es priecājos par savu kaislību, kas man izlikās tīri kaut kas jauns. Visa dzīve man bija iztinusies kā no plīvuriem. Es redzēju tik skaidrām acīm, es vismaz iedomājos, ka tā redzu. Kas tā bija par liekulību pie visiem cilvēkiem! Ar viņu tikumību, dievbijību, baznīcā skriešanu! Es neticēju vairs nevienam svētam ģīmim un arī pate neskaitīju vairs nekad lūgšanas. Tas tak viss nekas cits kā tāda jūtelība, salkanība! Tā es domāju. Ak tu mūžs! Kad man toreiz kāds būtu teicis, ka man visa šī gudrība pielipusi no Valdovska un Olgas!
Es sevi slepenībā turēju par Valdovska līgavu, lai gan par precē­šanos neviena vārda nebijām runājuši. Tāpat man vienmēr bija do­mas, ka Olgai mūsu precība nebūtu pa prātam. Lai gan mēs ar Olgu izlikāmies būt labas, tomēr katra zinājām, ka viena otrai uzticēties ne­varējām. Tik par Valdovski es domāju, ka viņš pilnīgi man padevīgs.
Bet te viņš sāka nākt retāki, bija steidzīgs, aizņemts un arvien drīz atvadījās. Zaļumballēs un izrīkojumos viņa bieži trūka, lai gan mums bija norunāta sastapšanās. Man sāka celties aizdomas, un vienreiz es liedzos Olgai braukt līdzi: man tādas blēņas esot apnikušas. Olga aiz­brauca viena.
Pārbrauca gaismiņā un tūliņ, mēteli nenolikusi, manā istabā iekšā. Es nebiju vēl acu aizvērusi. Man bija tāds nemiers, ka nezināju ko sākt...
Olgai bija pie krūtīm liels, pussavītis rožu pušķis, kas stipri smar­žoja.
Man tā iedūra kā ar nazi sirdī. Es tūliņ zināju, ka rozes no Val­dovska. Viņa palika pie durvīm un skatījās uz mani smīnēdama. Vis­maz man tā izlikās, ka viņa smīn, jo istabā tikko ausa diena un Olgas seja bija no platās cepures malas apēnota.
«Nu, kādēļ nebrauci,» viņa teica, «Valdovskis tevi gaidīja.» Vi­ņas balsī bija tā kā aizturēti smiekli. Es sakodu zobus un neatbildēju.
Šī atkal:
«Nu, ko nu izliecies. Vai nezinu, ka tu nevarēji gulēt. Bija žēl, ka nebrauci līdz.»
«Laid mani mierā ar savu Valdovski,» es atcirtu.
«Ak tad tā,» šī smejas.
«Es negribu nekā zināt.»
Olga izlikās vienaldzīga.
«Ak tad tu negribi nekā zināt. Tā, tā. — Un es atkal domāju – –»
Viņa iesmējās īsi, aizcirta durvis un aizgāja.
Es vāļājos vēl pāra stundu pa gultu bez miega un izcēlos negu­lējusi. Olga tik parādījās ap launaga laiku — ļoti jautra, — trallināja vien. Tēvs posās uz piestātni, viņa — vēlīga kā vālodze — apkārt vien; pēc tam iztriecās ar sievām. Es nobrīnējos. Citkārt jau viņu augstprātības velns tā dīdīja, ka viņa ne uz kalpu pusi nepaskatījās. No visa kā es varēju manīt, ka viņa gribēja iesākt ar mani, bet man sirds tik rūgta vien, un es izvairījos; es no jaudu, ka mēs šodien ar labu godu neiztiktu.
Pavakarē Olga nozuda, bija aizgājusi laikam gulēt. Pa to starpu atbrauca Valdovskis.
Neviens negāja viņu saņemt. Es apņēmos palikt visu dienu savā istabā, bet Valdovska balss mani uztrauca. Es dzirdēju, ka viņš sa­runājās ar kalponi, — laikam apvaicājās pēc mums. Tad tik es no­dzirdēju, ka kalpone klusi nosmējās, man palika karsti… nu jau es viņam vairs neuzticējos. Pēc kāda brīža es apģērbos labāki un tomēr izgāju dārzā, bet nelikos zinis gar Valdovski.
Valdovskis bija dārza otrā pusē pie ķiršiem. Es zināju, ka viņš mani pamanījis, un nosēdos lapenē. Es viņu gaidīju.
Sēdēju kā pienaglota, lai gan man katru acumirkli gribējās uzlēkt un skriet projām. Sirds man pukstēja līdz kaklam — es dzirdēju viņa soļus, viņš nāca šķērsām caur dārzu…
Un tā mani atkal cieti apskauj un sāk skūpstīt. Bet man vairs ne­bija tā kā citām reizēm… es viņu atgrūdu nost.
«Liec mani mierā!»
«Vai re, kāda pūcīga,» šis teic rāmi un nosēžas man blakām.
Un tā viņš mani atkal apmāna, un es atļaujos. «Tikpat. Kopā jau nu mēs reiz saderam,» es domāju.
Bet prāts man nav mierīgs. Šoreiz man katrā ziņā jātiek skaidrībā. Un tad tas mani tā grauž Olgas dēļ. Jutu, ka mums turpmāk būs grūta iztikšana zem viena pajumta.
Es savu vārdu neatminos. Laikam biju varbūt ieminējusies, kas gan no visa tā lai iznāk. Es tik atminu, ko viņš teica. Viņš sēdēja at­gāzies, cepuri pakausī un košļāja ķiršu kātiņus. Viņa acis bija puspiemiegtas, un, lai gan viņš pats izlikās tik mierīgs, acis nemierīgi šau­dījās un tik reizēm tā sāņus pavērās uz mani. Un tā viņš man atgādi­nāja Olgu, ka man palika tīri karsti. Un taisni it kā Olga teiktu:
«Kas tad no tā lai iznāk – – – kam tad no tā jāiznāk?»
Man vēl šodien skan ausīs smiekli — viņš likās būt ļoti pa­jautrināts.
«Ak precēties tu gribētu, vai re! Mazā muļķīte! Nu — nāks laiks, apprecēsimies arī.»
Olgai to vajadzēja dzirdēt. Olga nāk pa celiņu gluži jaunā, sar­kanā blūzē, un, kā viņi abi ar Valdovski saskatās, man atdarās acis.
«Tad tu to —» es viņai saucu pretim, «to jūs abi! — — Nu es zinu, jūs abi esat uz vienu roku!»
Olga palika kā pienaglota uz vietas. Viņa vairs nesmaidīja. Ska­tās tik platām, zvērojošām acīm stīvi uz mani.
«Traka!» viņa izgrūda un vairāk nekā. Tad skatās man garām, it kā manis nemaz tur nebūtu.
Aizskrēju pa celiņu uz istabu. Bet man ausis plānas: dzirdu vēl iztālēm, kā viņa uztraukta teic Valdovskim: «Bet nu man diezgan! To es vairs necietīšu. Nu man diezgan!»
Tēvs atbrauca no piestātnes atpakaļ un pārveda līdz Olgas māti. Esot nokavējis vilcienu un tad piebraucis Sausēnos pārvest māti pasērsties.
Olga iznāca ar Valdovski no dārza tik jautra un vēlīga, it kā nekas nebūtu. Tāpat kā pirmīt, tēvam aizbraucot.
Es tik skatos, ko Valdovskis darīs. Kā tad! Olga sauc, lai puisis iejūdzot Valdovska kunga zirgu. Tēvs pierunā, lūdz palikt uz vakari­ņām, bet viņam tik steidzamas darīšanas, ka nevar neparko.
Olga izliekas pavisam vienaldzīga un teic:
«Ko tu nu plijies cilvēkam virsū, nezin uz kuru pusi viņu kāds magnets velk! Jauns cilvēks – –»
Valdovskis atvadās un aizbrauc, ne acu nepametis uz mājas pusi, — lai gan viņam vajadzētu zināt, ka es stāvu, aiz loga priekš­kariem paslēpusies.
Tēvs noskatās viņam pakaļ nožēlodams.
«Žēl, ka aizbrauca. Būtu iznākusi partija.»
Jums būs zināt, ka Olga ar māti tā cirta kārtis kā vīrieši.
Olga pagriezās projām un teica tā noslēpumaini un it kā gribē­dama, lai tēvs to nedzird.
«Nu, labi, ka viņš aizbrauc. Mēs varam būt laimīgi, ka viņš aiz­braucis.»
Tēvs palika uzmanīgs.
Olgas māte pielavījās Olgai no otras puses. Es jau tūliņ redzēju no viņas sejas, ka viņa visu zināja, ko Olga grib teikt.
«Nu viņa tiesās mani,» man tūliņ iekrita prata.
Visi trīs iegāja istabā. Kad es tagad būtu pie viņiem izgājusi, tad viņi, zināms, par mani nerunātu, bet es to negribēju ierādīt. Lai! Un vai man no Olgas ko bīties! Es jau par viņu ar neiešu muti turēt!
Pēc kāda brīža — dziržu — tēvs sauc! Man jau tā kā viens būtu pateicis, kas nāks. Iešu ar. Tēvs skraida pa istabu piesarcis, Olga sēž mierīgi pie galda un skatās man taisni virsū ar savām zvērošām acīm. Bet Olgas māte glauda pate savus ceļus un saka tik žēlīgi un mīlīgi kā mācītājs:
«Vai nebūtu labāk, ka mēs izietu ārā, Oliņ?... Kur tēvs pār­māca bērnu…»
Bet pie tam pate nekustas.
Es negribēju gaidīt, kamēr man uzbrūk.
«Ko jūs gribat no manis?» es uzstājos.
Tēvs skrēja pa istabu uz priekšu un atpakaļ, it kā manis nemaz neredzētu. Pie maniem vārdiem viņš uzreiz apstājās manā priekšā.
«Ko es gribu… Ak tā!... Ko es gribu?... Es tev teikšu, ko es gribu. – – Palaidne tāda — Vazaņķe! – – Tas man jāpiedzīvo! Tā tevi vazā tagad pa ļaužu valodām. Vīriešiem kaklā karāties — to tu zini. Viņam, cilvēkam, jau apnicis, viņš jau bēg. Un ar nerādīs vairs acu, viņam — vīrieša cilvēkam — vairāk kauna nekā tev…»
«Ko, ko!» es saucu. «Nav tiesa, kas tev samelots! To viņa sa­melojusi. To viņa uzdrīkstas! Viņa mani samaitājusi, ja es esmu sa­maitāta. — Tikai viņa. Ja tu to zinātu! Un kā viņa pate uzvedas…»
Olga pacēla lielās, platās acis uz tēvu — izbrīnējusies, nevainīga kā aitiņa.
«Skaties! Skaties! Vai es neteicu. Redz nu!»
Tēvs pieskrēja man klāt — zvērodams — sarkans. Es viņu tādu nekad vēl nebiju redzējusi; viņš man bija svešs — svešs un briesmīgs. Viņš pacēla dūri un taisījās man sist. Es iekliedzos aiz sāpēm, ka viņš bija tā pārvērties, bet nekustējos un gaidīju sitiena.
Olgas māte metās starpā, bet tēvs kliedza:
«Laid! Laid! Es viņu mācīšu! Viņa nedrīkst tās vārdu mutē ņemt, vārdu, kas viņu vēl aizstāv katrā vārda galā! — Tu gribi mūs sarīdīt — tu! Viņas tupeles tu neesi vērta — tu! Ja viņa vēl tevi ne­aizstāvētu… Ej no manām acīm, ej…»
Es neteicu ne vārda, apgriežos un gribu iet ārā. Te man — Olgas māte pakaļ un liek tā mīlīgi roku ap pleciem, čukstēdama:
«Tagad jau nu labāki, bērns, ka tu ej. Lai nu, lai! Gan jau mēs atkal pierunāsim tēvu, gan jau atkal viss būs labi.»
Nu es zināju uzreiz, kas bija Olgas palīgs un līdzzinātājs.
Es saķēru Olgas mātes roku un to nežēlīgi žņaudzu.
«Čūskas tādas! Tagad es jūs pazīstu!»
Viņa atlēca atpakaļ un iebrēcās. Viņas seja bija pavisam pārvēr­tusies: nu jau vairs nevajadzēja liekuļot laipnību.
«Trakā!» viņa šņāca.
Olga uzlēca kājās.
«Nu, ko tu nu saki? Vai es neteicu, vai es neteicu?»
Bet es vairāk nekā neklausījos. Es nu zināju, ka man nekā vairs nav. No tēva nebija vairs ko cerēt. Un, kad es viņam arī būtu va­rējusi izskaidrot un attaisnoties, es negribēju. «Tā jau bija, tā jau bija,» es tik domāju. Ko ļaudis teica? Ko ļaudis varēja zināt? Citādi tas nebija, ka Olgas māte to bija visu izzīdusi no mēles, vai arī tas nāca viss no Olgas pašas. Es nebiju nekā darījusi, kas būtu ļaužu acīs nosodāms. Bet iekšķīgi gan! Iekšķīgi gan! — Viss manī bija tā kā aptraipīts. It kā es gulētu dziļi dziļi pie zemes un visi mani ap­spļautu un mēdītu, un visi ietu pār mani pāri, bet nekāds apsmiekls un kauns vēl nebija liels diezgan — vēl jo dziļāki man vajadzēja paze­mināties.
Novakarēs es tik rādījos pie loga. Es domāju, ka visi kalpi uz mani ar pirkstiem rādīs… Olga, apmetusies baltu šalli pār pleciem, gāja pa pagalmu. Tēvs viņai sekoja. Viņa pieķērās tam pie elkoņa un sirsnīgi pieglaudās. Pēc kādas minūtes viņai iznāca steigšus pakaļ māte. Visi viņi aizgāja pa ceļu uz sila pusi.
It kā mani kas dzītu, es iesteidzos Olgas istabā. Es gribēju redzēt, vai viņai nav kas no Valdovska, — varbūt šorītējais puķu pušķis — vēstules. Zināms, biju vīlusies. Kā tad citādi! Tā jau būtu ārprātība, ja viņa tās mētātu apkārt.
Es neko neaizskāru, bet acīm meklēju nemierīgi pa istabu. Tēva gulta tagad stāvēja citādi. — Brīnums! To es nebiju pamanījusi.
Zem tēva gultas agrāk arvien stāvēja neliela, dzelzīm apkalta kaste. Jā. Arī tagad viņa tur bija. Ar vienu stūri rēgojās no gultas galvgaļa. Tas viss tā izskatījās pēc Olgas. Viņa pat to nevarēja pastumt dziļāki pie sienas. Bet viņa jau nekad neievēroja kārtību.
Es pagrūdu ar kāju kasti dziļāki. Un uzreiz man iekrita prātā. Kastē, pašā augšā, tēvs uzglabāja savu revolveri.
Es izvilku ātri kasti no gultas apakšas. Atslēga bija iekšā… Re­volveris pašā virsū. Ātri es paņēmu revolveri un paslēpu.
Otrā rītā tēvs aizbrauca ar Olgas māti. Un ap pusdienu Olga izsūtīja meitu. Zināju, ka to sūta pie Valdovska. Un zināju arī, ka tie šodien nodomājuši satikties.
Dārzā dzirdēju Olgu trallinām. Viņa sēdēja zem lielas ābeles pie galda, priekšā lielu kaudzi bilžainu laikrakstu, kurus viņa šķirstīja. Viņai bija mugurā vaļēja, nosmulēta naktsjaka, mati karājās nesapīti. Laiku pa laikam viņa staipījās un gorījās, it kā viss viņai būtu par knapu. Pašķirstīja grāmatās, nometa vienu pēc otras, uzšāvās augšā, gāja ātri līdz dārza sētai — laikam skatīties, vai nenāk Dārte, — tad meklēja ābolus zālē, nosēdās, šķirstīja atkal, trallināja. — Varēja re­dzēt, ka viņa dega no nepacietības.
Pagāja labs laiks. Bet tad uzreiz viss pārmainījās.
Dārte laikam pa dārza sētu bija padevusi vēstuli. Olga atskrēja pie galda, atrāva vaļā. Izlasījusi iebāza zīmīti kabatā, skrēja uz istabu, ceļā apstājās, izņēma atkal zīmīti un, vēlreiz izlasījusi, nāca lēnām smaidīdama.
Es dzirdēju Olgu istabā pošamies. Man gribējās tai teikt, ka es visu zinu.
Kad es iegāju, viņa jau bija saposusies. Tā, kā kad ietu uz balli. Gaiša kleite ar rozā zīda šleifēm ap kaklu un ap viduci, mati uz­sprausti uz to rūpīgāko. Vaigi sārti, acis spridzīgas un kāras — tādu es viņu vēl nekad nebiju redzējusi.

Es izlikos, it kā nekas nebūtu noticis, bet viņa sadrūvējas, mani redzot, es to tūliņ manīju.
«Ūja, kur tad tu iesi?» es prasu mierīgi.
«Ku' ta' man jāiet? Iešu pastaigāties.»
«Pastaigāties. — Izklīrējusies kā uz balli. — Muļķim iestāstīsi!»
«Nu tad nē. Iešu govis slaukt. Kas man tev ko stāstīt!»
«Kaunies tak no ļaudīm!»
«Kaunies tu. Tev iemesls. Ko domā! Citus kaunināt!»
Man sašāvās visas asinis galvā. Es pieskrēju viņai klāt un sa­žņaudzu viņas rokas. Man pirksti kā dzelzs, viņa rāvās vaļā un kliedza:
«Trakā! Laid mani mierā! Prātu esi zaudējusi. Klūp tāpat virsū kā mātei vakar.»
Es nemaz uz viņu neklausījos.
«Tu iesi pie Valdovska,» es saucu, «tu iesi pie Valdovska!»
«Nu ir jāved uz trako namu. Izdzīvojusi kaunu. Dienu un nakti to vien kladzina. Kas man daļas gar tavu Valdovski?»
«Nemelo!»
Es palaidu viņas rokas vaļā.
Un tad man nodžinkstēja kas gar ausīm un palika tumšs priekš acīm. Es pakritu gar zemi — sēdus — pie galda pieturēdamās. Olga visu to laiku runāja kliegdama, bet es nekā nesapratu. Kad es atžirbu, viņa stāvēja istabas vidū, pārvilkusies garu, vecu mēteli, širmi rokā un tik runāja: vārdi viņai bira kā zirņi.
«Un es eju — nu, un satikšos ar Valdovski — nu! Tu gribi zi­nāt! Vari stāstīt, kam tu gribi, vari kliegt visā mājā, tev neviens ne­ticēs. Tavs gods jau ir tā notaisīts, ka tu vari izstiepties, tev neviens neticēs. Tēva acīs tu vairs nerādies, to es tik tev saku. Ja es gribēšu, tu te varēsi savu maizi ēst, un ja ne — marš! Tā tās lietas stāv no vakarvakara. Un tu vari sevi sagraizīties gabalos, tas tev nekā nelīdzēs, vecis tevi pazīst caur un cauri. Un, kur es eju, — ja tu gribi — es tev pasaku, skaidri pasaku: es eju pie Valdovska. Un nedomā, ka tas pirmoreiz. Mēs jau pazīstamies sen... Un, ka viņš ar tevi ielaidās, tas viss tik ar manu ziņu. Nedomā jau nu citādi. Es jau gribēju vai no smiekliem mēli nokost. Būtu viņš tevi pavisam, — tas tik būtu bijis labi, tas tik būtu bijis labi… Tā! nu tu dabūji, ko gribēji. Nu tu zini, tagad nu tu zini.»
Olga izskrēja ārā un aizcirta durvis. Bet es sēdēju turpat, kur no­kritusi, uz grīdas un skatījos kā nejēga apkārt. Es brīnējos, ka viss vēl tik mierīgi stāvēja savā vietā. Un starp ābeļu zariem plūda istabā pavakares saule. Sāņus man gulēja zemē Olgas atslēgas. Jā. Ar tām viņa man bija sviedusi. Virs deniņiem bija tūkums, kas stipri sāpēja… Un, kamēr es tā mierīgi skatījos apkārt, man galvā dega kā ugunis, dunēja un džinkstēja… Un bez mitēšanās tik zvanīja kā ar zvaniem: «Nu es viņu nošaušu, nu es viņu nošaušu!»
Tikai vakarā es izgāju no istabas, saģērbusies kā uz ceļu.
Āra jau bija tumšs. Zirgs kaut kur sprauslāja, ratus raustīdams. Bija pārbraucis tēvs.
Bet Olga? Kur viņa bija? Vai jau mājā? Un ko viņa darīs? Kāda tā tagad būs pret tēvu?
Es atvēru dārza vārtus un gāju uz Olgas guļamistabas logu.
Bet ceļā es piepeši apstājos. Atminējos par revolveri. Tas bija palicis manā istabā. Man palika žēl, ka to nebiju atstājusi kastē. Ārprāts bija manī norimis.
Olga bija savā istabā. Un jau pārģērbusies. Laipna kā kaķe, — un — tā man likās — glūnoša kā kaķe viņa gāja pretim tēvam, kas nupat ienāca, glaudīja to, skūpstīja. Un tēvs to apskāva, bija laimīgs.
Skatījos un rūgti smaidīju. Abi tie man bija tāli un sveši. Arī tēvs. Lai snauž un sapņo! Man nebija vairs gribas, ne arī spēka to modināt.
Bet še palikt es vairs negribēju neviena acumirkļa.
Eju pa ceļu nakts vidū un raudu. Naktī gribas ietīties, lai neviens neredz, asarās visu nomazgāt.

Kad gaisma svīst, ieraugu lejā starp divām birzēm dakstiņu jum­tus. Tie ir Lielpurvji. Tur manas mātes radi. Bet kā mani tur uzņems?
Lielpurviene bija manai mātei māsīca, un māte viņu no visām radniecēm vairāk mīlēja.
Jaunības dienās tās bijušas viena sirds un viena dvēsele, bet pēc apprecēšanās sagājušās retāki. Māte par Lielpurvieni runāja arvien ļoti labi, teica, ka tā viņai tikpat kā māsa, un nožēloja, ka tā palikusi tik slimīga. Stāstīja, ka Lielpurviene slimojot ar krūtīm, pat mātes bē­rēs viņa nebija atbraukusi.
Mežmalā uz tīruma bija ecēšas. Tur es nosēdos un pagaidīju, līdz uzlec saule un patekas augstāk. Tad tik es gāju uz Lielpurvjiem, jo man gribējās izvairīties jautājumiem.
Lielpurvju sētsvidū vaļēja vāgūža priekšā stāvēja rati, pats Lielpurvis ap tiem rīkojās. Bet tik vecs tas palicis no beidzamās redzē­šanās. Nemaz pazīt! Mati sirmi, un seja tāda cieta, rūpju pilna.
Padodu «labrīt», tā ar bailēm domāju: nu tūliņ prasīs, kā un kas? Bet viņš tīri jocīgs; domā, ka es tur mūžu būtu dzīvojusi un tik aizgājusi uz kādu stundu kaimiņos ciemā.
No visa kā varu nomanīt, ka viņam atnācu ļoti pa prātam, viņa rūpīgā seja tā kā noskaidrojas.
«Nu, labrīt, labrīt, meit. Skaties nu — kā zinādama, tīri kā dieva sūtīta. Un es tā bažījos, kas nu šodien pie viņas paliks. Atlikt jau nu vairs nevar, pie daktera jābrauc, lai nu kā, švaka jau nu dikti paliek. Un šodien mieži grābjami, laiks apmetas jauks, varbūt uz vakaru va­rēs vagot, un neviena cilvēciņa mājā. Un nu tu taisni iedomājies rau­dzīt, kā dieva sūtīta. Mēs jau ar saimnieci diez cik reiz par tevi ar pārrunājām. Ej nu ej iekšā, saimniece jau dikti priecāsies!» – – Tā viņš. Tik par savu.
Tad nolika steigšus vērzeles un grožus uz ratiem un nāca pats līdz.
Es pabrīnējos par viņu, cik lēnām viņš attaisīja durvis un kā viņš mācēja iet uz pirkstu galiem, it kā kājas nemaz pie zemes nepiedurtos. Un pats tāds salīcis un vecs, tīri jocīgi izskatījās.
Kambaris bija vēl gluži tumšs, logi aizkārti. Tik no tam noģidu, ka še slimniece, ka Lielpurvis sāka runāt tik mīlīgā balsī kā ar bērnu.
«Nu redzi nu, pelīt, kas atnācis! Vai zini, kas atnācis?»
«Kas tad tur ir?» dzirdēju slimnieces balsi.
«Krustmeita, pelīt. Atnākusi tevi raudzīt. Tīri kā zinādama. — Nāc nu šurp, meit, šite!»
Es piegāju pie gultas.
«Krustmeita? Kas par krustmeitu? Ak, Kristīne! Cik liela iz­augusi! Un māte, kas māte! Uzreiz var pazīt, tiklīdz uzmet acis! Meit, meit! Un tad tu atnāci mani raudzīt, tik agri no rīta? Tad jau tu bez gaismas esi cēlusies! Bet māte, kas māte! Tā jau ar — vai dvēseli at­deva priekš cita. Ak tu dievs! Cik reiz jau viņas kājiņas nebūtu šurp attecējušas!»
Nespēdama vairs tālāk runāt, viņa sāka klusi raudāt.
Lielpurvis uztraucās, redzot slimnieci raudam, un mierināja kā va­rēdams. Pie tam viņš čubināja slimniecei spilvenus, attaisīja loga aiz­karus, slaucīja galdu un uzaicināja mani piesēsties.
Redzot slimnieces nespēku un uzbudinājumu, es nevarēju citādi kā atstāt abus pie savām domām, ka esmu nākusi apraudzīt slimnieci.
Viņi, redzams, bija raduši tik viens priekš otra dzīvot un viens par otru domāt.
«Tu jau zini, ka tev tā nevajag, manu pelīt, manu večiņ, tu jau zini, ko tev dakteris noteica…»
«Es jau smejos atkal, es jau smejos; vai tad man slikti, man tak labi,» slimniece teica, gultā sēdus piecēlusies.
«Ko tad nu es bēdāju? Nu jau man kopēja. Nāc nu, meit, piesē­dies te pie manis, lai labi varētu redzēt.»
Es nosēdos pie viņas gultas. Nebija vairs viņa pazīstama, cik bāla un izdēdējusi; bet cik mīlīga un laba: tā neviens cilvēks ar mani vairs nebija runājis — ilgi — kamēr māte nomirusi.
Lielpurvis pa tam pats sanesa pilnu galdu visādu dieva dāvanu; bet tad teica, ka nu ar steigšanu jāpošoties: citādi netikšot pie daktera laikā.
Krustmāte teica, ka viņai patiešām daktera nevajagot. Palikšot tā­pat vesela. Lai tik aizbraucot uz bodi ļaudīm pēc siļķēm, bet Lielpurvis palika pie sava.
«Ko tu viņam izdarīsi! Tikpat jau mierā neliksies. Lai tad nu ar brauc,» slimniece teica, smaidīdama tā, kā smaida lielie, kas padodas bērna prātam.
«Daktera jau gan vajag,» es runāju pretim, «kā tad tu, krustmātiņ, bez daktera gribi palikt vesela?»
«Ak bērns, manas veselās dienas jau mani gaida, drīz vien...»
Es gribēju ko sacīt, bet paskatījos viņas acīs, kas mirdzēja tādā pārdabiskā spožumā, un nevarēju dabūt neviena vārda pār lūpām.
Tik pēc laba brīža krustmāte iesāka, tāpat mierīgi un jautri kā visu to laiku.
«Redz, kad tu varētu pie mums kādu laiciņu palikt, labi jau būtu. Celšanās jau nu man vairs nekāda nebūs — tak še pieskatīties. Un man ar šo to pasniegt — saimnieks — vīrieša cilvēks — un tad viņam ar par daudz mīksta sirds, viņš jau tīri kā bērns. – – –»
«Es varu, varu! Es palikšu, cik tik ilgi jūs gribat. Uz mājām jau es tik tā kā tā vairs neiešu.»
Un tā sabijos, kā biju to izteikusi. Nu krustmāte prasīs, taujās.
Bet viņa nekā neprasīja un tomēr saprata, lai gan pēc sava: es to nojautu no viņas izmestajiem vārdiem.
«Tā jau nu i,» viņa teic, «kur tad nu pamāte būs tā, kā īsta māte! Un vēl tāda māte, kā tev bija. – – Un prāti jau ar nav visiem vienādi. Kā tur lai mīlestība rodas! Mīlestību jau nevar uzspiest. Kur nevienādi prāti, tur arvien vienam jāpadodas — gudrākajam. Bet cik nu tam jaunam arī tās gudrības! – – Un man jau tikpat kā no paša dieva lemts, man jau ne sapnī nerādījās, ka iznāks tik labi; ja tik nu tev pie slimās, vecas sievas nepaliek garš laiks.»
Es paliku Lielpurvjos. Aizrakstīju tēvam, ka krustmāte slima un ka es palikšu pie viņas, lai atsūta man veļu un drēbes. Olga bija sa­sējusi visas manas mantas un atvadījusi vēstules aiznesēju braukšus at­pakaļ; tas jau nu bija tikpat, kā teikts: mēs tevis vairs negaidām un negribam.
Bet es tomēr gaidīju, ka atbrauks tēvs. Vai tad tā nu viņš mani atstās uz nezināma, vai tad nu viņam nemaz nerūpēs, kas ar mani no­tiek? Bet nekā. Diena pagāja pēc dienas, un man nākotne stāvēja tik tumša priekšā: nu jau bija nopietni jādomā, ko iesākt un kā nostāties pašai uz savam kājām. Es jau arī negribēju nekā: ne ierādīt, ka esmu vainīga, ne arī, ka man no mājām kaut kā vajaga, bet, ka mani tik maz ievēroja, lai nu šādā vai tādā ziņā, tas man krimta sirdī.
Daudz daudz reizes saņēmu dūšu un gribēju krustmātei visu iz­teikt; viņa jau bija tik laba, un viņa būtu visu sapratusi; bet, kad es piegāju pie viņas gultas, man sašļuka dūša: viņas dvēselē bija tāds svēts miers, tāds klusums — kā es lai tur ielieku visu šo pretīgo.
Krustmāti visi mīlēja. Virināja durvis lēnām, staigāja uz pirkstu galiem un, kad sarunājās, tad mēģināja to darīt tikpat jautri, mierīgi un sirsnīgi kā viņa.
Visi taču zināja, ka viņa mirs, bet ap viņas gultu bija tā, kā kad mūžam saule spīdētu. Pats Lielpurvis ārā ar saimi runāja tik to vis­vajadzīgāko, ar katru dienu vairāk sakumpa un palika vecāks, bet pie krustmātes gultas tas izskatījās tāds, kā kad priekos vien dzīvotu.
Kādu rītu es iegāju agri krustmātes istabā. Lampa vēl dega uz galda, no vienas puses aizklāta, lai slimniecei nekrīt gaisma acīs. Slim­niece sēdēja gultā, sametusies uz priekšu, pie gultas uz ceļiem gulēja Lielpurvis; abi bija sadevušies rokas un pilnīgi sevī nogrimuši: viņi lūdza dievu.
Es izgāju atkal tikpat klusu ārā, kā nākusi.
Krusttēvs un krustmāte dieva vārdu tik reti ņēma mutē, bet es do­māju, ka klusībā viņi daudz ar dievu runāja; darbos viņiem tik parā­dījās mīlestība un patiesība; kā tur varēja šaubīties?
Vēlāk krustmāte mani lika saukt: lai uzpošot istabu, pēc pusdienas gaidot mācītāju.
Bija tāda jauka diena septembra beigās. Salna vēl nebija uznākusi, un dārzā pilnas dobes asteru un jorģiņu, birze raiba kā dzenis sarka­nām un dzeltenām joslām. Es nogriezu visas puķes, salauzu birzē rai­bus zarus, sapinu vaiņagus un pavisam lēnām, kamēr krustmāte gulēja, izpušķoju viņas istabu. Vienām puķu vītnēm nospraudu sienas, griestus; galdu apklāju ar baltu galdautu un arī tur saliku puķes, lukturus ar svecēm. Biju tā nogrimusi savā rīcībā, ka nemaz nemanīju, ka krust­māte jau kādu laiku bija atmodusies. Es piegāju lēnām pie gultas. Viņa gulēja nekustēdamās, skatījās klusām, mirdzošām acīm un smaidīja. Kā apskaidrota viņa izskatījās — tik jauna, daiļa. Es to tā nemaz ne­varu izteikt. Mani viss tas pārņēma, es noslīgu ceļos pie viņas un sāku raudāt.
Viņa glāstīja man galvu tā viegli, bez spēka, knapi tik ar pirkstiem piedurdamas.
«Lai nu meit, lai, paļaujies tik uz dievu… Cilvēki mums tak ne­var līdzēt… Lai arī cik liela nasta būtu. Dieva priekšā arvien vietas diezgan. Bet grūti ir, kamēr to atzīst, kamēr viņu meklē, vai, cik grūti! – – Un jaunas sirdis negrib locīties, neparko negrib… Tik, kad nekur vairs glābiņa nav, tad…»
Viņa tāpat smaidīdama skatījās man pāri.
«Cik reiz es neesmu pārdomājusi, ka cilvēku likteņi tek kā pave­dieni, kuru gali visi dieva rokās. Dažreiz domā tā, ka pavediens tā sarežģījies, aizmetušies tādi mezgli, ka nemūžam vairs nevarēs atraisīt, bet paļaujies tik uz dievu, nogaidi un paskaties, cik labi viss atšķeti­nās. Tik jau ne arvien pēc mūsu prāta. Tā jau nu ne. Kas tad gan iznāktu no smalkajiem likteņa pavedieniem, ja mēs pie tiem piedurtos ar mūsu rupjajiem pirkstiem!
Cik drīz mēs viņus ar savu nepacietību savilktu čumurā; kur aiz­metušies mezgli, tur tik taisni rautu pušu, lai tad notiek kas notikdams. Cik tad mūsu skats tālu sniedz! Mēs tik pārskatām, ja daudz, sprīdi garo cilvēka mūžu un cīnāmies visu ko panākt no acumirkļa. Ko mēs gribam, tas lai arī notiktu uz vietas. Kad mūsu griba nepiepildās, tad mēs tūliņ jau vaimanājam par izpostītu nākotni un nez par ko. Bet dievs nesteidzas. Dievam laika diezgan. Viņš mierīgi ritina mūsu lik­teņa pavedienu tālāk — mūžībā.
Redzi, dieva prātā bija, ka tu atnāci šeit pie mums. Caur to jau tavā dzīve nenotiks nekas ievērojams, bet dievs mūs aizsūta dažreiz pie cilvēkiem, lai tik caur viņu muti teiktu uz mums kādu labu vārdu… Un es jau esmu ar vienu kāju kapā, manu vārdu tu atminēsi… Bet
kā lai tev to saku? Skaties! Šepat pie kambara loga, vai tu esi pamanījusi to jauno liepu? To man vīrs stādīja. Viņa tikpat veca, kā mēs precējušies. Iestādīja toreiz divas, taisni viena lieluma un abas tik pilnas sulas un spēka. Un otra — pie dārza žoga — neparko augt!
«Negrib un negrib saknes zemē laist,» vīrs arvien teica. Pāra pavasaru pazaļoja gan, bet zari palika, kur bijuši. Tā i iznīka. Bet šitā! Katru gadu viņa man palikusi par lielāku acu prieku. Palūko tik no celma apakšas — kādas tai spēcīgas saknes! Kur tās neiestiepjas zemē, kamēr pašos galos paliek tik smalkas kā diedziņi! Bet kā viņa aug uz augšu gadu no gada! Jo stiprāki turas zemē, jo augstāki pret debesīm! Un tā tas ir ar cilvēku. Ja man kāds stāsta par kādu cilvēku: tas ņem sev visu pie sirds, tas ir laimē tik pārmērīgs un bēdās nezin kur dēties, tad
es arvien domāju: redz, ar cik stiprām saknēm tas turas zemē, zari stiepjas uz debesīm, tad tas arī ir kas! – – Dievs mūs ir zemē stādījis, lai mēs augtu un augļus nestu. Lai mēs, ar saknēm zemē stāvēdami, ar zariem stieptos ar katru dienu augstāku pret debesīm. To, meit, neaizmirsti.»
Tie bija viņas beidzamie vārdi. Pagriezusi galvu pret logu, viņa skatījās sētsvidū: mācītājs jau bija atbraucis…
Lielā saimes istabā smaržoja kā pa vasarsvētkiem: plāns nokaisīts baltām smiltīm un gaišu un tumšdzeltenu kriņģelīšu ziediem, griesti meiju zaros. Tāpat sētsvidus bija tīrs un kluss kā svētdienā, darba rīki no­vākti pie malas. Saimes ļaudis, ģērbušies svētdienas drēbēs, sanāca klusu istabā un nosēdās kā uz dievkalpošanu. Kambarī tik bija mā­cītājs, Lielpurvis un slimniece. Sveces dega uz galda, kambara durvis vaļā, tā kā visi varēja dzirdēt mācītāja vārdus. Abi laulātie draugi ņēma svētās vakariņas kopā…
Vēlā naktī krustmāte nomira. Viņas balsi es vairs nedzirdēju.
Visa māja pēc viņas sēroja, bet šais sērās nebija ne skaļuma, ne izmisuma. Kā smaidi caur asarām, kā vēsma no kāda burvīga tāluma vai tāla pavasara.
Pate pabrīnījos, cik rāmi es tagad domāju par Olgu, par Valdovski, arī par tēvu; es biju palikusi par citu cilvēku.
Ziemā es atbraucu uz pilsētu. Lielpurvis man iedeva kādu sumiņu naudas «no krustmātes», lai es ko pamācoties.
Es cita nekā nezināju. Iestājos saimniecības kursos un pēc tam pieņēmu vietu, kāda gadījās. Un tā — dzīvoju.»
«Nu un tagad?»
«Ko, tagad?»
«Man liekas, ka jūs tā nepaliksat.»
Brītiņu klusējusi, Kristīne teica:
«Nē, tā gan ne. Bet kāpēc jūs tā domājat?»
«Tāpēc — nu tāpēc, ka jūs ļoti atšķiraties no —»
«No citām kalponēm? Ārīgi, vai? Ar drēbēm?»
«Jūs gan zināt, ka es to nedomāju.»
«Bet man jums jāsaka, ka es arī gribēju atšķirties. Tā — ar garšu, ar tīrību, ar glītumu. – – – Jā, bet ko jūs domājat, es nojaušu gan. Tā gan man nepalikt. Esmu domājusi šā un tā, bet arvien par vienu — par kādu lielu plānu...»
«Kas tas par plānu?»
Kristīne pasmaidīja un pameta viegli ar roku:

«Ak nu, misējās tik mēle! Agri vēl iesmu drāzt. Cerības, zināt, it kā bikls meža putns: sauksi vārdā, tad tik noskaties vien, kā pa­zudīs.»

Mēs ar Kristīni izšķīrāmies jau ļoti drīz pēc tam. Maza pārpra­tuma dēļ Kristīnei atgadījās uzbrukums no mājas kundzes par nepa­tiesu. Drīz gan mājas kundze savu kļūdu noģida, bet gaidīja, lai Kristīne teic pirmo vārdu. Kristīne to nedarīja, arī nesūdzējās par pā­restību, bet aizgāja.
Un apmēram pēc pieciem gadiem es viņu nejauši satiku uz ielas. Nāca man pretim dāma žēlsirdīgās māsas uzvalkā un jau pa gabalu smaidīja un sveicināja. Es negribēju savām acīm ticēt: «Kristīne!»
«Jā, Kristīne! Pate Kristīne!» viņa smējās. Es mēroju viņu no galvas līdz kājām.
«Nu jūs mani minat kā mīklu!» viņa priecājās par manu pārstei­gumu.
«Un to mīklu vis tik ātri nevar atminēt. Domāju, ka jūs vairs ne­maz nebūtu starp dzīvajiem. Žēl, ka man tagad nav laika.»
«Man arī ne. Bet atnākat pie manis. Es ļoti, ļoti priecātos. Jā? Lūdzu, atnākat!»
«Kur?»
«Dr. Lambarta klīnikā. Jūs zināt?»
«Zinu. Tad tur jūs?»
«Jā. Vislabāk būtu ap sešiem. Tad esmu brīva. Prasāt tik pēc klīnikas priekšnieces.»
«Ko? Jūs? – –»
«Tātad uz redzēšanos! Tas man būtu ļoti patīkami! Nāksat?»
«Nākšu!»
Klīnika atradās klusākā pilsētas daļā, kādā šķērsielā. Durvju priekšā stāvēja pāris greznu privateķipažu, iekšā valdīja klusums, ērtība un tas nenoteiktais «kaut kas», kas visur tur, kur uzturas izlutinātās un turīgās kārtas ļaudis: cieta arī še, bet cieta citādi — bez apstākļu spaida.
Nedabūju nemaz vēl vaicāt, kad man nāca pretim pate Kristīne. Apsveica mani sirsnīgi un aizveda savā istabā.
To jau vairāk varēja nosaukt par salonu. Mīkstas grīdsegas, zofajs, krēsli plīšu pārvilkti, liela lampa uz augsta bronzas kāta, rakstām­galds, grāmatu plaukts, kamīns ar dažādām figūrām, daudz mazi gal­diņi, ar ko neko nokrauti, pie sienām bildes lepnos rāmjos. Bildes gan bija vāji gleznotas, izskatījās vairāk pēc roku darba. Viss istabas ierī­kojums atstāja tādu nemierīgu iespaidu. Nebija saskaņas. Ar ko? Ta­gad zināju. Ar Kristīni ne. Kristīne savā tumšzilajā, cieti piegulošā uzvalkā bija tik vienkārša, tik pilnīga pate par sevi, ka viss raibais istabas ierīkojums pret viņu izskatījās nenozīmīgs un niecīgs.
«Jūs skatāties un brīnāties par to jucekli. Redziet, cik mana istaba ierīkota bez garšas.»
«Nē – –»
«Jā, jā! To es pate zinu. Laba garša ir arī ilgu novērojumu un studiju auglis. Vispāri daudzpusīgas izglītības — bet man, lūk, tās trūkst. («Tā,» es domāju, «bet agrāk viņa uz savu garšu bija diezgan lepna.») Nu tas, ko redzat, ir kompots, savārīts no daudz svešām gar­šām,» viņa turpināja pārgalvīgi, «visas tās raibās lietiņas man sadā­vinātas.»
«Tiešām? No —»
«No pacientiem, no pateicīgajiem pacientiem. Ja nebūtu pirmais ar dāvinājumu iesācis, tad man varbūt nebūtu nekā. Bet nu nav vairs gala, tādēļ ka cilvēki visi ir pērtiķi.»
«Tur jums varbūt taisnība.»
«Zināms!»
«Bet sakāt man —»
«Kā es paliku par slimnieku kopēju?»
«Tas vēl nebūtu nekāds brīnums.»
«Bet par šīs klīnikas priekšnieci, jūs domājat? Jā, it ne caur kādu sevišķu atgadījumu. Ko cilvēks ne meklēt nemeklē, viņam dažreiz iekrīt klēpī. Kad jūs toreiz kopu, es jums kaut ko melsu par «lieliem plā­niem». Tie bija — palikt par slimnieku kopēju. Taisnību sakot, man jau radās šī vēlēšanās, kopjot krustmāti. Bet tik ar laiku tas izveidojās par noteiktu dzīves mērķi. Kad es toreiz no jūsu apvārkšņa pazudu, es pa otru lāgu saņēmu mantojumu — no Lielpurvja. Nu es varēju mācīties. Kad biju izmācījusies, man sākumā gadījās kopt daudz turī­gās familijās, pa lielākai daļai grūtās slimībās, un gandrīz visi mani slimnieki laimīgi izveseļojās. Caur to es ieguvu tādu kā slavu, ārsti mani ieteica. Priekš trim gadiem, kad Dr. Lambarts atvēra savu klī­niku, jau mani uzaicināja šurp — par pirmo kopēju.»
«Tad jūs nenācāt?»
«Nē. Vienu gadu sabiju lielajā slimnīcā, ķirurģiskā nodaļā. Tik pēc gada, kad priekšniece, kas šo klīniku vadīja, bija atstājusies, mani pārrunāja. Un tad es ar nebūtu atnākusi, bet tur mani sarūgtināja.»
«Kā tad tā?»
«Tā! Sākumā strādāju — varu teikt ar aizgrābtību un ar tādu spēku, man bija tīri kā kāda kāre sevi uzupurēties – – taisni kā kad kāds dzītu uz priekšu, kā reibumā – –»
«Un tad?»
«Kad pats neapdomājas, tad apdomājas citi. Sāka mani apbrīnot, apskaust, — skaudības bija vairāk. Teica, esot godkārīga, cenšoties pēc ievērības. Varbūt tas tā bija, varbūt arī ne, vislabāki strādā tad. ja ļaujas aizrauties un nedomā par motiviem; nu jau mana nodošanās darbam vairs nebija klusa, neapzinīga. Un kad jau sāk bieži mētāties ar vārdu «pienākums»! Pienākums un atkal pienākums! Ak tu mūžs! Tas ir jēdziens, kas stiepjas kā elastika! Kam vairs iekšēja siltuma nav, tas mēģina iztikt ar to pašu.»
«Bet jums tak viņš bija?»
«Tak laikam ne diezgan stiprs,» viņa teica kā nogurusi, «ja būtu kā uguns, kas ceļu apgaismo un neļauj nomaldīties ne pa labi, ne pa kreisi. Bet cik katram dots — dots. Vairāk nevar iegūt.»
«Es domāju, ka var gan. Tikai pēc katras dvēseles spējas mums jārokas kā kalnu dziļumos ar lielām pūlēm, ar pašaizliegšanos. Par velti nekas netiek dots.»
Kristīne stāvēja saslējusies, seja viņai raustījās kā sāpēs, kā no dziļa naida.
«Bet ir tādi, kam viss tiek dots bez nekādām pūlēm, par neko, viss — itin viss! Kāpēc tā?»
Un «kāpēc tā?» viņa vēlreiz izsaucās asi, nepacietīgi un ar rūg­tumu kā cilvēks, kas karstās ilgās neskaitāmas reizes izstiepis savas rokas un arvien par velti.
Nezināju, ko atbildēt. Jutu, ka mērs, ar kuru biju iedrošinājusies mērīt Kristīnes dvēseli, manā rokā palika par īsu.
Kristīne apmierinājās. Viņa tā kā sakaunējās no sava uzbudinā­juma kā no vājības. Es lūdzu, lai viņa man pastāsta ko par savu dar­bību klīnikā.
Viņa stāstīja, bet diezgan atturīgi. Tāpēc, ka viņa pate bija visur priekšgalā un par sevi runāt viņai netikās. Bet tomēr no visa tā, tik atturīgi stāstītā, viņas tēls izlobījās ievērojamas darbības un spēka pilns.
Durvis ar joni atvērās, un ieskrēja meitene, gadus divpadsmit, ļoti grezni ģērbta un ļoti labi turēta. Kristīne sarauca pieri. «Ko vēlaties, jaunkundze?» viņa dzestri jautāja.
Meitene bija kā jauns putnēns, kas, tikko izlaidies no ligzdas, mē­ģina plivināties. Ar lielu pašapziņu viņa mums rādīja savas negatavās mākslas, koķetēja, gorījās, ar labpatikšanu grozīdamās tā, ka lai mēs ievērotu viņas jau priekšlaikā attīstītās formas, runāja meklētā izteiksmē; gribēja patikt lai kam un lai kā. Kad manīja, ka neatstāj kā­rotā iespaida, sāka gražoties, palikt nerātna un gribēja mums par vari izvilināt smieklus.
Kristīne saķēra mierīgi meitenes roku savējā.
«Lūdzu! Redzat, ka man ir viesis.»
«Au! Jūs — jūs esat rupja!» meitene sauca sakaitināta un, it kā rādīdama, ka viņa neļauj ar sevi tā apieties, skrēja uz durvīm. Bet tur tā uzreiz apgriezās, kā nožēlodama savu pārsteidzību, un smalki teica:
«Ak, lūdzu, mama mani sūtīja. Viņa grib atvadīties.»
«Labi, es iešu!» Kristīne piecēlās.
Meitene bija durvis atvērusi. «Nu jau mama nāk šurp!»
Nočaukstēja zīda drēbes, un durvīs parādījās meitenes māte. Bet neviens viņu par to neturētu, tik jauna viņa izskatījās, lai gan bāla no ilgas slimības. Viņa, tāpat kā meitene, gribēja atstāt iespaidu, bet viņa bija pilnīgāka sava māksla, bez rupjām kļūdām. Kaut kas ap viņu vijās kā dārgi, neredzami audi — svars un cienība, kādiem to apbal­voja sabiedrība. Ciešanās tā bija kādu laiku jutusies vienlīdzīga ar citiem; nu viņa atkal pacēlās un atšķīrās privileģēto kārtu augstumā.
Kundze ienesa albumu un pasniedza to Kristīnei. Atminoties var­būt pārciestas, grūtās dienas, viņu pārņēma sirsnība.
«Ak, mana, mana mīļā! Pateicos jums no visas sirds — vēlreiz pateicos! Jūs mani kopuši ar pašuzupurēšanos. Atļaujat, ka jums pa­sniedzu mazu piemiņu. Albumā ir visas manas ģimenes locekļu ģī­metnes.»
Kristīne saņēma albumu un teica kaut ko pateikdamās.

Kundze tai sniedza roku, sajūsma to vēlreiz sagrāba, viņa aplika zīda čaukstošās rokas Kristīnei ap pleciem un to noskūpstīja uz abiem vaigiem.
«Ceru, ka mēs vēl kādreiz redzēsimies, vai ne?»
Vārdi jau skanēja viegli, parasti. Kundzes drēbes nočaukstēja pa koridoru, Kristīne to pavadīja līdz durvīm.
Atgriezusies, Kristīne paņēma klusām albumu un, pat nepaskatīju­sies, to ielika kumodē.
«Kā rādās, jūs šī spožā familija nemaz neapžilbina.»
«Nē, sveši cilvēki. Tādas paviršas intereses jāatradinās. Aizņem daudz laika.»
«Varbūt jūs dzīvē tomēr vēl ar viņiem satiekaties.»
Kristīne pasmaidīja.
«Vakar vēl mani kā zvērināt nozvērināja: jums katrā ziņā pie ma­nis jāatnāk, katrā ziņā, jūs mums būsat arvien mīļš viesis. Šodien jau par to vairs nerunā. Cienīgai kundzei nevarēja neviens izdarīt pa prā­tam, un — ar mani bija mierā.»
«Kā lai ar jums nebūtu mierā!» es teicu, atgādādamās Kristīnes laipno kopumu manā nebaltā dienā.
«Kundze jums arī bija ļoti pateicīga.»
«Rīt jau varbūt savu jūtu kaunēsies.»
«Jums ass spriedums!»
«Piedzīvojumi. Kad cilvēkus redz ciešanās un atkal tā – – Ciešanās cilvēka dvēsele ir patiesa un arvien izliekas laba; domā, kā kad no avota visi netīrumi būtu notecējuši un nu palicis dzidrums vien — kaut kas kā no pirmsākuma un pie visiem līdzīgs – – pie viena, zināms, sekls, pie otra — neizsmeļami dziļš. Bet, tikko cilvēki atkal aizskarti no dzīves, tikko atkal vecajos apstākļos, nu tad, — ne pazīt vairs nevar – –»
«No sava darba jūs smeļaties daudz piedzīvojumu un domu.»
«Jā, smeļos gan.»
«Un jūtaties laimīga.»
«Laimīga, laimīga?» Kristīne teica domās un kā sevi vaicādama, «tas būtu: apmierināta un saskaņā ar sevi? Nē, tāda gan neesmu bijusi. Nekad vēl ne.»
«Bet pirmīt es tā kā sapratu… it kā sākumā… Jūs runājāt par sajūsmu.»
«Nu jā, meklējot, cenšoties – – Tas kas cits!... Uz ceļu taisoties, jau viss izliekas citādi. Bet vēlāk, kad tik jādod un jādod, kaut arī pats esi izsalcis līdz nesamaņai? — Cilvēki tik grib ņemt un visi ņemt — jo vairāk tu dod… cilvēki visi ir bez gala nabagi. Un dažreiz iekšā pašam tik tukšums un nabadzība... un tad uznāk tādas bailes… gribētos aiz kaut kā tverties… slāpst pēc spēka… Bet, kur ķeries, — nekā…»
Kristīne pacēla galvu un pavērās manā vaicājošā skatā. Tad viņa strauji sakustējās un it kā jau būtu par daudz teikusi: «Neklausāties nu šai gaudu dziesmā. Nedomājat, ka šī bezdūšība pie manis kroniska kaite. Tas tik tā iznāk — kādreiz — atminoties. Un tas par to laimi, to es atpakaļ neņemu. Bet ir vēl kas labāks par viņu. Neapmierinājums. Gaidas. Katru vakaru jautāt: rīt, kas būs rīt? Katru dienu saņemt kā noslēpumainu kausu.»
«Un vilties.»
«Kaut arī vilties. Man šķiet, arī tā ir bagātība. Pilnīga pretruna ar to, ko nupat pirmīt teicu, vai ne!»
Kristīne smaidīja.
«Bet man liekas, ka pretrunās visa dzīves kaire. Tik ilgi, cik viņas, tik ilgi arī dzīvot neapnīkst.»
Noģidu, ka Kristīne tagad aizvēra savas durvis, negribēja ļaut sevī dziļāk ieskatīties. Mēs pārmainījām sarunas tematu.
Un atkal tas bija pēc gada. Biju tālu no dzimtenes un lasīju kādu nupat saņemtu vēstuli. Vēstule bija diezgan gara un garlaicīga. No kādas jaunas dāmas, kas Kristīni bija kā kalponi pazinusi. Pašās beigās stāvēja: – – – «Bet nu nāk vēl kas jauns, kaut arī diezgan bēdīgs. Vai atceraties Kristīni, ķēkšu Kristīni? Bet viņa vairs sen nebijusi ķēkša, bet priekšniece Lambarta klīnikā. Tas ir neticami, bet tomēr traki interesanti! Un visi ļaudis runā, ka viņa bijusi saderinājusies ar kādu jaunu ārstu, bet es nu gan tam neticu. Nu, un svētdien viņu paglabāja. Es arī biju uz kapiem. Tifs vai asiņu saģiftēšanās, tā runā. Cilvēku bija milzum daudz un vaiņagu un puķu kaudzēm, tanīs vien būtu varējuši viņu aprakt. Kā kaut kādu slavenu personu pavadīja. Kas to būtu domājis no Kristīnes.»
Vēstule man izslīdēja no rokām.
Kristīne, Kristīne! Mīļā cīnītāja, mīļais cilvēks!

Kartes leģenda



Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
1978Izdošanas gads/vietaPilsēta

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.