Jūras vilki

Deviņdesmit gadi aizritējuši kopš pirmizdevuma Anša Gulbja apgādā 1930. gadā. Šodien, 26. decembrī svinama arī tā autora Riharda Valdesa dzimšanas diena. Dramatisks un traģisks bijis rakstnieka dzīves gājums. Ilgus padomju gadus rakstnieks un viņa literārais devums bijis aizmirsts, liegts lasītājiem, līdz tikai 1990. gadā, pirms 30 gadiem, izdevniecībā “Zinātne” sērijā “Romāns-pagātnes liecinieks” atkārtoti izdots romāns “Jūras vilki”.

Rakstnieks Rihards Valdess (īstajā vārdā Rihards Ferdinands Bērziņš; 1888–1942) dzimis Igaunijas pierobežā Pērnavas apriņķa Orajē pagasta Kabli, nelielā zvejniekciemā pārdesmit kilometru attālumā no Ainažiem, kas tolaik bijis nozīmīgs saimnieciskās un sabiedriskās dzīves centrs ar spēcīgām jūrniecības tradīcijām, kuģu būvi un vietu, kur darbojusies Krišjāņa Valdemāra dibinātā latviešu jūrskola. Izglītību ieguvis igauņu valodā. Literārajā vidē viņš vispirms debitēja Igaunijā. Latvijā darbību 1921. gadā sāka kā tulkotājs, 1928. gadā publicēti pirmie literārie jaundarbi.

Rihards Valdess ir deviņu prozas un aprakstu grāmatu autors, lugu un viencēlienu autors, tulkojis no igauņu valodas (Frideberts Tuglass, Hugo Raudseps un citi), ilgus gadus strādājis LETA vadībā, daudz ceļojis, veidojot Latvijas un pasaules sabiedrisko un kultūras aktualitāšu apskatus. Cietis no represijām 1940. gadā, miris izsūtījumā 1942. gada februārī

.Romāns “Jūras vilki” ir viņa populārākais darbs ar novatorisku tematiku, aizraujošu sižetisko risinājumu, spēcīgiem raksturiem, reālistisku un dēkpilnu vēstījumu.

VIRZIENS, STRĀVOJUMS, PIEDERĪBA KUSTĪBAI

Romānā risinātā tēma bija novatora sava laika rakstniecībā. Līdzīgu tematiku risināja arī rakstnieks Vilis Lācis romānā “Zvejnieka dēls”, šis romāns ieguva milzīgu popularitāti, 1933. gadā parādoties laikraksta “Jaunākās Ziņas” lappusēs, šis Viļa Lāča romāns tika dramatizēts un gandrīz vienlaikus ar Riharda Valdesa “Jūras vilkiem” izspēlēts uz Nacionālā teātra skatuves, bet “Jūras vilki” Dailes teātrī.

Stāstu par jūras braucējiem un kuģu būvētājiem vēlākos gados izvērsa arī rakstnieks Valdemārs Kārkliņš (1906–1964), dzīvojot Amerikas Rietumkrastā, romānā “Teika par septiņiem kuģiem” (1955).

SIŽETS
Rakstnieks Rihards Valdess tēlo vietu un vidu, kuru labi pazīst, kādu zvejniekciemu, kuru nodēvējis par Reņģu ciemu, kurā rit jūrnieku un viņu ģimeņu ikdienas dzīve. Viņš tēlo jūrmalas zvejnieku dzīvi, kas viņu ģimenēm aizrit uz vietas ciemā, strādājot un gaidot, bet pašiem jūras arājiem, sūras stundas aizvadot uz jūras, kā arī mērojot tālākus zvejas ceļus.

No Reņģuciema un tuvākās apkaimes vairāki līdz malām piekrauti kuģi dodas ceļā. Kuģi Drosta vadībā pat mēro ceļu uz Pēterburgu. Jūras ceļā nākas daudz ko pieredzēt, arī bīstamas situācijas, sēkļus, vētras...

Izņemot Birzgaļu Jāņa braucienu uz Murmaņu pēc zivīm, romāna darbība norisinās gandrīz un vienīgi tikai Reņģuciemā vai Rīgā. Pieminēta arī Dienvidamerikā, kurp dodas ciema zēģelnieki.

Kā atzīmējis kuģniecības vēstures pētnieks Arvis Pope, “R. Valdesa romānā mazpelēkās ikdienas, ko vīri pavadīja smagā darbā bez glāžu šķindināšanas. Autors savus varoņus vairāk parādījis dažādos saietos, dzīves mezglu punktos, kā arī lielo ļembastu taisot, kad labāk atsedzas sarežģītie raksturi, iekšējie un ārējie konflikti, kā arī vitalitāte un dzīvesprieks. Jūras vilki bija lieli dzīrēs, bet vēl lielāki darbā”. Un viņš nešaubās, ka romāns “Jūras vilki” ir romāns par Ainažu 19. gs. otrās puses vēsturi.

Romāns noslēdzas ar īpašu notikumu – Reņģuciemā ir atklāta jūrskola. Vecie burinieku kapteiņi nodod tālāk savu arodu jaunajai jūrnieku paaudzei

Tēlojumā līdzās reālistiskai pamatievirzei iezīmējas arī psiholoģiskas līnijas un smalks stilistisks, pat detaļu zīmējums.

Jūras vilki rakstnieka tvērumā ir veci un ikdienas darbā norūdīti jūrnieki, kurus zīmējis kā vienkāršus, drošus, neatlaidīgus un spēka apziņas pilnus vīrus. Jā, tie ir arī dedzīgi mīlētāji, mēdz iedzert, tomēr ir drošsirdīgi un nenogurstoši meklē iespējas veidot labāku dzīvi. Autors rāda, kā vecie jūras vilki pamazām veido savu dzīvi, būvē kuģus, brauc uz svešām zemēm un pārbrauc mājās ar zeltu kabatās.

Spriegs, romantiski dēkains vēstījums par stipriem vīriem, par ļaudīm pie jūras. Šī bija jauna un novatoriska tēma, tālab piešķir darbam dziļāku un plašāku nozīmi un vērtību.

Jānis Grīns rakstīja: “Tā ir jauna, latviešu rakstniecībā vēl neskarta pasaule; autoru pašu tā dara krāsu un tēlošanas prieka bagātu, tā paceļot viņu rakstnieka-mākslinieka kategorijā.”

GALVENIE TĒLI, PERSONĀŽS, LAIKTEPA, KOMPOZĪCIJA
Darbs veidots trīs daļās (I – III), katru daļu veido atsevišķi tēlojumi, kam doti virsraksti, tos visus caurvij zvejniekciema ļaužu ikdienas dzīve, darbībā izvijoties arī ārpus ciema robežām, zvejniekiem dodoties jūrā un tālākos jūras ceļos.

Kā atzinis Jānis Zālītis, romāna struktūra veidojas nevis pēc secīgas, iekšējas darbības principa, bet kinematogrāfiski mainīgā epizožu sastatījumā, un māksliniecisko spēku darbam piešķir spilgtie, viengabalainie raksturi un vitālā, pirmatnīgā dzīves izjūta.

“Tur, Reņģuciemā, katrs cilvēks ir vesela pasaule. Tā izauga no stāsta romāns,” teicis autors. Rakstnieks telpiski un vizuāli ‘uzzīmējis’ Reņģuciemu – aprakstot tā apkārtni, vienu otru un trešo māju. – “Sila svītrai izbeidzoties, jūras krasts virzās vairāk pret ziemeļiem, zūd puslokā zilajos, miglainajos tālumos. Liedaga plata, akmeņiem nosēta; vietām kāpu smilts tumšāka, iesarkana – tur zeme mālaina. Kāpās garās rindās aug sirmi vītoli sidrabainām, saulē vizuļojošām lapā, bet tālāk aiz kāpām atkal priežu un egļu mežs. Cauri koku tumšiem stumbriem šur tur pazib sarkani plankumi – Reņģuciema daktiņu jumti.”

Romāns kompozicionāli iesākas ar svētdienas ainu, kad mājās Reņģuciemā ir Birzgaļa sieva, bērni Marta un Jānis, bet nav vien kapteiņa Birzgaļa, kurš ir jūrā. Tāda ir jūrnieka sievas dzīve. Gaidīt. Savukārt noslēdzas romāns ar jūrskolas atklāšanu Reņģuciemā. Vecos jūras vilkus darbā nomainīs jaunie jūras vilki, kas izauguši tepat Reņģuciemā.

Darbojošos personu loks liels, varētu teikt, ka darbojošās personas ir viss Reņģuciems – kapteinis Birzgalis, vecais ‘jūras laupītājs’ Drosts, Sarkanais Kārkliņš, Virlapis, Steņģis, Stabulnieks, Cirvenieks un daudzi citu, kuru ikdienas darbs saistīts ar jūru – brauc, zvejo, būvē kuģus, ved kravas. Otru personāžu daļu veido bērni, kuri pieaug, un meitas, kuras par sievām apņem šie jūras vilki.

Katram raksturam rakstnieks atradis kādu savu šķautni, rakstura īpašību.

DARBA SACERĒŠANAS LAIKS UN IEROSME
Ar nosaukumu “Latvju jūras vilki” publicēts laikrakstā “Pēdējā Brīdī” (1929. gada 15. septembris – 27. novembrim; Nr. 209–269).

1930. gadā grāmatā izdotajā variantā veikti redakcionāli un tekstuāli labojumi, romānam parādījušies virsraksti, atsevišķām personām mainīti personvārdi.

IEROSMI literārajam darbam devusi bērnības un jaunības gadu pieredze, dzīvojot Ainažu pusē. Rakstnieka tēvs Fricis Bērziņš (1853–1908), kaut izmācījies par dzirnavnieku, šo amatu pametis un pievērsies kuģu būvei, sācis braukt jūrā, bijis igauņu kuģa “Marcus” līdzīpašnieks, pašmācības ceļā apguvis nepieciešamās zināšanas un kļuvis par kapteini, vairāk nekā 10 gadus braucis tālos reisos. Uz tēva kuģa izbraucis arī dēls Rihards, savukārt viņa jaunākais brālis Fricis (1891–1971) ieguvis tāljūras kapteiņa diplomu un 20. gs. 30. gados vadījis igauņu tvaikoņus “Liina” un “Koidula”.

Jau 1927. gadā izdotajā īsprozas krājumā “Traģēdija uz jūras” tematiski plašāko vietu ieņem jūrnieku un jūrmalnieku dzīves tēlojumi. Atsevišķi 1930. gadā izdotā romāna motīvi, tēlojuma veids, vides un varoņu raksturojums rodams stāstā “Čābuļa precības”, to bija iecerēts 1937. gadā izdot arī grāmatā, tomēr tas dažādu iemeslu dēļ nav īstenojies. Plašākas ziņas par romāna tapšanu rakstnieks Rihards Valdess sniedzis pats:

“Bija vienkārša stāsta koncepcija: jūrnieka zēna liktenis, kur prieki mainās ar bēdām šauras jūrmalas dzīves kolā. Bet, atskatoties uz šo jūrmalas novadu, ieskatoties jūrnieku dzīvē, izrādījās, ka šīs bēdas bija dziļas, bieži traģiskas, bet prieki – pāri plūstoši. Jūtu diapazons no dziļa traģisma līdz orģiastiskam priekam bija milzīgs. Pāri vienkāršam zemnieku-zvejnieku ciemam lidinās likteņa ēna. Un tad redzi: cilvēki, kurus nesalauž nekādas likstas, cilvēki, kas grandiozās dzīves dzīru dienās neaizmirst, ka priekšā gaida darbs, - ir stipri. Tie cilvēki paceļ dzīvi ar savu izturību un humoru, tie skatās liktenim taisni acīs un ar to – uzvar. Par tiem gribas runāt.” / “Jaunākās Ziņas”, 1933, 8. sept. /

Literatūrzinātnieks un Riharda Valdesa dzīvesgājuma pētnieks Jānis Zālītis atzinis, ka nav izdevies precīzi noskaidrot, kad īsti rakstnieks sācis darbu pie šī romāna, kādus dokumentus un materiālus izmantojis. “Šķiet gan, ka īpašu avotu studiju nemaz nav bijis, kaut arī romānā atainotais jūrasbraucēju laikmets cieši balstās vēsturiskajā realitātē un rakstnieks, neierobežojot fantāziju un nevairoties brīvas improvizācijas, nepārkāpj ticamības robežas. Darba tapšanu impulsējusi vēlēšanās mākslas formā iedzīvināt to pasauli, no kuras viņš izaudzis un kurai piederīgs juties visu mūžu, atstāt liecības par laiku, kas dzīvo novadnieku mūžos, atmiņu stāstos un leģendās. Birzgaļu Jāņa tēlā vistiešāk ieprojicētas paša rakstnieka bērnības izjūtas.

[..] Bērnības pasaule atstājusi nezūdošu iespaidu visam Riharda Valdesa mūžam, senču mantojumā līdzi dotas romantisma alkas, jūras vilinājums, darbīgs, nemierpilns raksturs. Viņš izteicies, ka par jūrnieku nav kļuvis, ievērojot vietējo tradīciju, kas prasa, lai viens no dēliem paliktu krastā sargāt māti, - jūrnieka dvēseli viņš toties papilnam izteicis literatūrā”.

VĒRTĒJUMI KRITIKĀ UN SABIEDRĪBĀ
Riharda Valdesa romāns kopumā kritikā novērtēts atzinīgi.

Jānis Zālītis atzinis, ka romāns “Jūras vilki” latviešu literatūrā ienesa svaigu, pirmreizīgu vēsturisko materiālu, ir vienlaikus arī rakstnieka mākslinieciski spilgtākais un populārākais darbs.

Augusts Mežsēts: ‘Tā ir pavisam jauna pasaule, ko viņš viens un pirmais ienesis mūsu rakstniecībā, pasaule, kurai nav pieskārušies divdesmit vai pat simts mūsu rakstnieki.” / “Latviešu Balss”, 1931, 22. martā /

Fridrihs Gulbis: “Jūras vilki... Dīvains un tomēr pilnskanīgs nosaukums romānam, kurā cilvēka pirmatnējā daba un pasaules izjūta izteikta ar grandiozu spēku. Tas ir vēstījums par savādu pasauli, kurai mūsu rakstniecība līdz šim gandrīz nav pieskārusies. Autors zīmē jūrmalas ciemu, vienkāršus, zemes varenības pilnus vīrus, kuri zina, ko grib un var, kuru milzīgā neatlaidība un spēka apziņa uzceļ labklājību paaudzēm. Lai kādas pasaules jūras tie neizbrauktu, kādas dēkas un katastrofas nepārdzīvotu, tie, kurus saudzē mitrais elements, atgriežas savā Reņģu ciemā, jo tikai tur tie īsti jūtas kā mājās. Kā koki, viņi saauguši kopā, saķērušies saknēm cits ar citu. [..] Richarda Valdesa jaunais romāns skan kā eposs aizgājušām paaudzēm. [..] Romāna personāžs bagāts un plašs – tas tiešām ir vesels ciems. Tā ir epopeja darbam, priekam, bezbēdībai, pirmatnībai, lielai vienkāršībai. Pilnskanīga vienība ar dabu un pasauli, kurā autors parādījis savu jau diezgan augsti vērtējamu meistarību. [..] Visumā romāns lasās ar neatslābstošu interesi un pieskaitāms pie labākiem pēdējā laikā. Bet galvenā viņa vērtība guļ īpatnējā pasaules uztvērumā un atveidojumā.” / “Latvijas Kareivis”, 1931, 22. marts. /

Jānis Ķelpe: “Richards Valdess ir nācis klajā ar plašāku darbu par jūrmalas zvejnieku dzīvi – romānu “Jūras vilki”. Tas ir ievērības cienīgs darbs nevien savā īpatnējā psīcholoģiskā uztvērumā, bet arī stilistiskā atveidojumā. Jūrās vilki ir veci, norūdīti jūrnieki. R. Valdess viņus zīmējis kā vienkāršus, drošus, neatlaidīgus un spēka apziņas pilnus vīrus. [..] Romāns uzrakstīts dzīvi. Stils koncentrēts, aforistīgs. [..] Valdesa romāns ir viens no vērtīgākiem pēdējā laikā iznākušiem prozas darbiem un to var izlasīt ar interesi.” / “Latvju Grāmata”, 1931, Nr. 3. /

Līdzās atzinīgiem vārdiem rodams arī kritiskais Jāņa Plauža skatījums:

“Īsta pilsonības kapitālisma uzkrāšanās ideoloģija. Nav neviena, kas protestētu pret nepietiekošo aizsardzību pret briesmām, nav neviena, kas sūdzētos par darba grūtībām. Valdesa matroži, kuģa strādnieki, kapteiņi un pat rēderi sadzīvo kā miesīgi brāļi, kā visnevainīgākie un visapmierinātākie jēriņi.Te ir tas nenormālais, kas pašos pamatos neļauj rādīt īsti jūrniecisku noskaņu.” / “Domas”, 1933, Nr. 7. /

Pēc romāna atkārtotā izdevuma, kad tas jau bija pieredzējis arī tulkojumus, bija pamanīts ārpus Latvijas un novērtēts, Kārlis Jēkabsons rakstīja:
“Viņš tomēr nobriest pamazām un kā īsts ziemeļnieks, autors izrādījās patiess un neviltots. Rakstnieks apstrādājis un izveidojis savā bērnībā redzētu vielu. Cilvēki un notikumi kādreiz viņam dziļi iespiedušies apziņā, un tālab šajā sacerējumā aiz ārējā notirpuma ir sajūtams zemapziņas iekšējais vērojums, plūdums un kārtojums. Kā labā kausētavā dzīvie dabas cilvēki pārvēršas par veidolus atgādinošiem skaidriem un noteiktiem cilvēciskiem tēliem. Ne tikai notikums un pieredze, bet arī pats burvīgais, un par visām lietām krāsainais tēlojums te spēlē izšķirošu lomu. “Jūras vilku” cilvēki ir bijuši dzīvi jau ar pirmo viņu radīšanas brīdi, šajā vides veidojumā cēli cilvēciskais un brīžiem smieklīgi groteskais apvienojas kā nemanot, izraisot prieka apdvestas situācijas. Lasītājs var smaidīt, vai arī sirsnīgi līdzi dzīvot autora līdzjūtības plīvurī satītajām romāna figūrām, kuras spēj saistīt, valdzināt un garāku vai īsāku brīdi aizņemt uzmanību. “Jūras vilku” cilvēki ir vienreizēji interesenti un netop garlaicīgi. Nevarētu sacīt, ka Valdesam piemīt kādas sevišķas pretenzijas, bet autora mākslinieciskais skats izrādās drošs un nemaldīgs arvien tad, kad viņa gara acupriekšā izaug paša sirds dziļumos ilgi iznēsātie un mākslinieciskās fantāzijas apaugļotie tēli un veidoli.” / “Latgales Vēstnesis”, 1938, 23. dec. /

Arvis Pope: “”Jūras vilkiem” ir liela kultūrvēsturiska vērtība – tas ir labākais un pilnīgākais darbs par buru laikmeta jūrniecības tēmu un tvaikoņu ēras sākumu latviešu literatūrā. [..] Romānā attēlotie notikumi gadu miglā pazudušajā Reņģuciemā šodien izklausās pēc leģendas. Katras leģendas pamatā ir vairāk vai mazāk vēsturiski patiesu notikumu. “Jūras vilku” leģendā viss stāstītais ir patiesība”.

SASKARSME AR CENZŪRU UN DARBA AIZLIEGŠANA

Kopš romāna pirmizdevuma 1930. gadā tas pieredzēja arī atkārtotu izdevumu 1938. gadā, tiesa, 1937. gadā Rihards Valdess pārstrādājis romānu 2. izdevumam, kas izdots ar Sigismunda Vidberga vāka zīmējumu un ilustrācijām. Šim izdevumam teksta nedaudz īsināts, atsevišķas sižetiskās līnijās izstrādātas detalizētāk, atšķiras nodaļu izkārtojums un virsraksti.

1950. gadā romāns izdots Eslingenā P. Avotiņa apgādā, par ko neapmierināta ir rakstnieka meita Dagnija Šleiere, jo izdošanas nav saskaņota, un viņa mudina grāmattirgotājus nepieņemt šo izdevumu pārdošanai.

1951. gadā romāns, ar meitas Dagnijas Šleieres rūpi, izdots Stokholmā apgādā “Daugava”.

Tomēr padomju telpā šis romāns bija ‘izkritis’ – tā kā rakstnieks Rihards Valdess tika pakļauts represijām, 1941. gada 14. jūnijā deportēts un 1942. gada 19. (?) februārī mira Soļikamskas nometnē – viņa vārdu un arī literāro devumu nepieminēja, par viņu

Tikai rakstnieka 100-gadē 1988. gadā parādījās divas publikācijas. 1989. gada24. februārī atcelts 1942. gada izmeklēšanas orgānu lēmums par krimināllietas izbeigšanu pret R. Bērziņu (sakarā ar viņa nāvi – pēc KPFSP KK 4. p. 1. p.), bet krimināllieta izbeigta pēc Latvijas PSR KPK 5. p. 1., jo noziegums nebija noticis. – par to visu detalizētāk skat.: Zālītis, Jānis. Rihards Valdess: pēdējais etaps. “Literatūra un Māksla”, 1989, 16. dec.

Tikai 1990. gadā, jau neatkarību atguvušajā Latvijā, romānu “Jūras vilki” izdevuma atkārtoti, kopš 2012. gada romāns pieejams kā e-grāmata.

FRAGMENTS
“Šis aiz Reņģuciema saules tveicē tik kluss, sakarsētais gaiss virmo koku starpās, pāri priežu galotnēm skrien balti mākoņi. Mākoņi joņo kā steigdamies. No jūras vējš nes darba trokšņa skaņas, tur kāds kuģis uzņem kravu. Dzirdami airu šļaksti ūdenī. Atskan malkas kraušanas atbalss, kad koki spalgā troksnī krīt uz kuģa klāja. Kaut kur sētā gāgina zosis, kaut kur rej suns, pļavā nepacietīgi zviedz zirgs. Jau tuvu pusdienas laiks.
Virs Sarkanā Kārkliņa zaļi krāsotās mājas ceļas zils dūmu stabiņš. Sarkanā Kārkliņa mājas stāv vientuļi uzkalniņā, zaļa dārza vidū. Ceļa pusē stiklu veranda krāsainām logu rūtīm, aiz nama liels ābeļu dārzs, veci sirmi bērzi un kuplas liepas. Nams apaudzis apiņa stīgām, žogmale – ceriņu krūmiem. Aiz nama zilo rāms jūras līmenis, mirdz zvejnieku laivu baltās buras. Aiz Kārkliņu nama kustas akas vinda, sieviete baltā galvas lakatā smeļ ūdeni. Tā ir Kārkliņu māte. Viņa noliek spaini uz akas malas, aizsedz ar plaukstu acis, skatās jūrā. Tālu aiz apvāršņa trijmastu kuģis, tikai mastu gali redzami. Debess mala pie apvāršņa blāva, tādā dienā kuģu silueti ceļas viņpus apvāršņa līnijas un liekas, it kā kuģi peld virs jūras, debess blāvajās tālēs.”

RECEPCIJA
Romāns tulkots vācu, igauņu, čehu un zviedru valodā.

1934. gadā laikrakstā “Rigasche Rundschau” 24 turpinājumos iespiests Oskara Grosberga tulkojumā ar nosaukumu “Teerjacken” (Eļļas drēbes) un apakšvirsrakstu “Romāns no latviešu jūrnieku dzīves”.

1936. gadā grāmatā ar “Männer am Meer” izdots Arveda Krēgera tulkojums (Riga: Ernst Plates).

1938. gadā rodama informācija, ka Marts Pukitss romānu “Jūras vilki” tulko igauņu valodā, romāns tulkots arī dāņu valodā.

1938. gadā, saglabājot oriģinālnosaukumu “Jūras vilki”, K. Hostāsa tulkojumā romāns izdots čehu valodā.

1941. gadā Stokholmā romāns ar nosaukumu “Mannen vid havet” Viljama Freija tulkojumā izdots zviedru valodā (atkārtoti 1946. gadā).

Romānu 1933. gadā dramatizējumu 3 cēlienos un 12 ainās dramatizējusi Elīna Zālīte un tas lugas formā uzsācis savas SKATUVES gaitas, iegūstot vēl plašāku popularizēti un sasniedzot nevien grāmatu lasītājus, bet arī teātrmīļus. Kā atzinis Jānis Zālītis, tad Elīna Zālīte ar romāna tekstu rīkojusies ļoti brīvi, dramatizējumā šo un to pierakstījusi arī klāt.

1933. gada 9. septembrī Dailes teātrī romāna “Jūras vilki” dramatizējums iestudējums Eduarda Smiļģa režijā.

1934. gada 2. aprīlī Liepājas Jaunajā teātrī romāna “Jūras vilki” dramatizējums iestudējums Eižena Kalniņa režijā.

1935. gada 24. novembrī Igaunijas ceļojošā teātra “Drammastudioteater” Tallinā romāna “Jūras vilki” dramatizējuma iestudējums igauņu valodā ar nosaukumu “Merekarud” (Jūras lāči).

1936. gada 20. oktobrī Ventspils Latviešu teātrī romāna “Jūras vilki” dramatizējuma iestudējums Kārļa Čakara režijā.

1940. gada 25. janvārī Daugavpils pilsētas teātrī romāna “Jūras vilki” dramatizējums iestudējums Alfrēds Alkšņa režijā.

1941. gada 18. septembrī Dailes teātrī romāna “Jūras vilki” dramatizējuma iestudējums Eduards Smiļģa režijā.

1969. gadā Melburnas (Austrālija) Latviešu teātrī romāna “Jūras vilki” dramatizējuma iestudējums Viliberta Štāla režijā.

Par pirmiestudējumu Elza Siliņa rakstīja:
“Te ir svaiga un maz izmantota viela no latvju jūrnieku dzīves, kas drosmīgi un uzņēmīgi trauc jūras viļņos uz tālām svešām zemēm. Šie braucieni nelielos bureniekos gan saistīti ar dažām briesmām, tak vienam otram sagādā un nodrošina labklājību. Tā vecam Drostam, kas ir bagātākais jūrnieks visā Reņģu ciemā. Ar plašu labsirdīgu žestu un pašaizliedzīgumu viņš tomēr veltī savas priekšrocības ciema vispārējam labumam. Autors līdztekus paver dēkainus notikumus un, pretstatā jūras dzīvei, notēlo krastmales dzīvi, kas iezīmēta laikmetam raksturīgām vāci ētiski “smalkā toņa” niansēm.Romāna dramatizējums, ievadot lugā arī dažus jaunus scēniski motivētus notikumus, veidots saziņā ar autoru un režisoru. Ed. Smiļģa bagātā režisora fantāzija pārliecinoši tver īpatnējo jūrnieku pasauli. Viņa skatuviskais darbības traktējums ar savu romantisko ievirzi, padots iekšējai likumībai un formas skaidrībai. Tāpat arī lieliskās jūras ainas, O. Skulmes dekorācijās, ar gaumi ir izvēlētas sava nozieda krāšņumā.
Mazāk padevusies un nenozīmīgāka ir aina dienvidos, bet ziemeļu skatā nepārliecinoša ir lapu sievu pārāk trauslais kustību ritms.
Tēlojumos sevišķi izceļas spraigi veidotie kapteiņu un rēderu tipi – A. Filipsons, E. Mačs, G. Žibalts, R. Kreicums, A. Krauklis, A. Vilks un A. Mitrēvics, pēdējais kā aizvien svaiga humora apdvests. Ar ne mazāku cieņu noturas kapteiņu laulātās draudzenes – L. Žvīgule, M. Puķe, A. Lejniece, À. Prince, A. Mača un L. Bērziņa (gleznaini smalkā uztvērumā). / “Jaunais Ceļš”, 1933, Nr. 25 /

To, ka šis iestudējums bijis populārs, apliecina ziņa periodikā:
“”Jūras vilkiem” rīt [1934. gada 5. janvārī] Dailes teātrī 50. izrāde, šai R. Vaidesa lugai vēl netrūkst skatītāju., jo visus valdzina īpatnējā jūrnieku dzīve, lāgie tipi un lieliskie jūras skati. Līdz šim “Jūras vilkiem” jau bijis, 34.101 skatītājs.” Kopumā Dailes teātra repertuārā kopš pirmizrādes bijis trīs sezonas un izrāžu skaits pārsniedzis 100. Un kopā 1941./1942. gadā atjaunoto iestudējumu Eduarda Smiļģa režijā “Jūras vilku” izrāžu skaitam pieskaitāmas vēl 47.

Savukārt pēc pirmizrādes Daugavpils teātrī, lasām, ka šo romānu ar interesi lasa arī no jūras tik tālās Daugavpils iedzīvotāji:
“Rich. Valdesa romāns “Jūras vilki”, kurā tēlota mūsu zvejnieku un jūrnieku dzīve nesenā pagātnē, ir viens no populārākiem romāniem mūsu tautā, jo nekas tā ļaudis nevilina, kā jūras nezināmās tāles. Jūra nevien saviļņo pašu jūrmalnieku asinis, radot viņos trauksmainu nemieru, bet arī sajūsmina kontinentālo apgabalu iedzīvotājus, kuriem jau pati jūra ir nesasniedzama tāle. Nav tamdēļ brīnums, ka arī Daugavpilī romāni ar jūras tematiku ir lielā pieprasi jumā un gandrīz visvairāk lasīti, kā to, starp citu, liecina Daugavpils pilsētas bibliotēkas statistika.” / “Daugavas Vēstnesis”, 1940, 26. janv.

1940. gada 5. februārī uz otro izrādi Daugavpils teātrī bija ieradies arī pats romāna autors Rihards Valdess un
“pie teātra kases garas rindas stāvēja jau kopš pulksten pieciem. Beigās pie kasēm radās tik liels ļaužu sastrēgums, ka izrādi nācās sākt ar 20 minūšu novēlojumu un tomēr vismaz kādi 100 cilvēku netika izrādē.” / “Daugavas Vēstnesis”, 1940, 3. febr. /

Apskata noslēgumā kāda rakstnieces Ilonas Leimanes atmiņu skice no viņas ‘stundu grāmatas’:
“Richards Valdess sēž pie rakstāmgalda, pārliecies pār manuskripta lapām, un lasa man priekšā atsevišķus tēlojumus no sava romāna “Jūras vilki”, kas patlaban top. Ap viņa galvu griežas un cilājas ambras dūmi. Viņš dažreiz paceļ acis un pastāsta šo to par Vidzemes Jūrmalu, kur audzis, pastāsta par tēvu, par māti. – Mans tēvs bija īsts jūras vilks, – viņš lepni saka, – es tam nevaru pielīdzināties.. – Sava romāna tipus – zvejniekus un jūrniekus, tas puikas gados pats tur pie jūras dzīvus apbrīnojis un novērojis. Tādēļ arī dēkainos jūras braucējus Valdess tēlo kā virtuozs žanrists spilgtiem, efektīgiem krāsu ielāpiem... / “Latvju Ziņas”, 1953, 2. jūl.

Informāciju 2020. gada 26. decembrī sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.