Geschichte eines Wahnsinnigen Bauernmädchens

Rakstā atstāstīts notikums 1763. gada pavasarī, kad kāda meitene aizbēgusi uz mežu, lai tur tiktos ar senču gariem, kas viņai iepriekš rādījušies sapnī un aicinājuši uz mežu. Meitene pavadījusi mežā 28 dienas un novārgusi, jo senču gari aizlieguši ēst. Lai gan ārstēta, meitene drīz atkal aizbēgusi un divu nedēļu laikā tā novārgusi, ka mirusi. Harders raksta turpinājumā reflektē par sapņa un iedomu spēku uz kristieša garīgo pasauli un reizē pauž līdzcietību nelaimīgajai, cerot uz viņas sajukušā gara pestīšanu mūžībā. Tomēr Hardera raksts izsauc pretreakciju Vidzemes baznīcā: pēc šā laika nostādnēm cilvēks, kas miris bez grēku nožēlas, nav pelnījis apžēlošanu mūžībā.
Uz šo Hardera rakstu atsaucas J.G.Herders krājumā "Zerstreute Blätter" 6.d. (1797) esejā "Das Land der Seelen".
Par rakstu, kā arī Herderu un Harderu sīkāk: Andrejs Johansons. Herder, Harder und ein lettisches Bauernmädchen. Zeitschrift für Volkskunde, 61. Stuttgart. 1965.

Nr.

nr. 21

Komentāra autors

Darba autors

Izdošanas gads/vieta

1763, Rīga
161.- 163.lpp.