Ģertrūde

KolekcijaManuskripti
NosaukumsĢertrūde
Papildu informācija"(..) sievietis – pie mums laikam pirmais tāds atgadījums – bij savām gara dāvanām uzvarējis krietnu pulciņu vīriešu," raksta Ādolfs Alunāns par 1870. gadā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas lugu konkursā galveno godalgu ieguvušās lugas "Ģetrūde" autori, – latviešu pirmo dramaturģi sievieti Mariju Pēkšēnu. (Ievērojami latvieši: Skices un apcerējumi. 1. burtn. Jelgava, 1887, 37. lpp.)


Darba sacerēšanas laiks un ierosme

Kad Rīgas Latviešu biedrība 1869. gada 5. martā caur sludinājumu laikrakstos izsola 50 rubļu lielu godalgu par skatu spēli, kas jāiesūta līdz 1. septembrim ("Baltijas Vēstnesis" 1869 nr. 19), pirmajam konkursam tiek iesūtīta viena luga – "Kroņa mežsarga dzīve", un tā pati nav pieņemama, tādēļ tiek izsludināts jauns termiņš – 1870. gada augusts un godalga palielināta uz 75 rubļiem. ("Baltijas Vēstnesis" 1869 nr. 71). Otrajā reizē iesūtītas 11 oriģināllugas, tai skaitā arī Marijas Pēkšēnas luga "Ģertrūde".

No vienpadsmit iesūtītajām lugām uz godalgu pretendē divas – luga "Vecais Klāva tēvs" un luga "Ģertrūde", tādēļ tiek prasīts Ādolfa Alunāna, Rīgas Latviešu biedrības teātra vadītāja un skatuves pazinēja viedoklis. Viņš savās atmiņās raksta: "Nudien, spriedums nebij grūti taisāms! Lai gan arī "Vecā Klāva tēvā", kā jau minēju, valdīja jaukas domas, tad tomēr viņā parādītā skatuves pilnīga nepazīšana, skatu neveikla sabūve un sevišķi milzīgie, bieži 6–8 lapupuses garie monologi būtu izrādi tikai tad darījuši iespējamu, kad lietpratīgs režisors no jauna būtu pārkārtojis skatuvei. Turpretim "Ģertrūde" bija sarakstīta ar izveicību, kāda var piemājot tikai īstenam skatuves pazinējam vai bagātīgi apdāvinātam rakstniekam." (Ievērojami latvieši: Skices un apcerējumi. 1. burtn.)

Lugas autore Marija Pēkšēna dzimusi 1845. gada 28. septembrī Mazsalacā, Kalnu Maču mājās, kur viņas tēvs bijis saimnieks. Vēlāk tēvs kļuvis par Valtenbergas muižiņas "Nuķi" rentnieku. Šajā laikā Marija mācījusies Valmieras pilsētas skolā, taču, kad Marijai bijuši piecpadsmit gadi, tēvs miris, un mācības drīz bijušas jāpārtrauc. Sācies darbs par audzinātāju vispirms brāļa ģimenē, bet no 1869. gada Vecatē pie muižas rentnieka Zjiegvalda bērniem, kur, atsaucoties uz sludinājumu "Baltijas Vēstnesī", arī sarakstīta luga "Ģertrūde".

Publicitātes informācija

Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas lēmumā par 1870. gada konkursa lugām lugas "Ģertrūde" saturs anotēts šādi: "Ģertrūde", skatu spēle piecos cēlienos, stāda mums bildes iz Vidzemes šo laiku dzīves priekšā. Ģertrūde ir pārtikušu laucinieku meita, vāja pēc miesas, bet ar jautru prātu. Caur vecāko nāvi, caur brāļa Jonasa cietsirdību un caur brāļa Krustiņa bankroti tā nespēj savu iesāktu skolas mācību pilsētā beigt un iet par bērnu audzinātāju kādā netālā muižā pie Dmitrij kunga. Še viņa, caur lielmāti un viņas vecīgu neprecētu māsu ienīsta un apmelota, tiek pēc neilga laika atlaista un nāk bez kāda svarīga iemesla cietumā. Viņas cerams brūtgāns, students Berger, kas ar to pie Dmitrija bij iepazinies, caur ļaunām valodām savā mīlestībā šaubīgs palicis, negrib no tās vairs nekā dzirdēt; bet tā lieta pēdīgi atkal izskaidrojas, un viss beidzas laimīgi – Bergers apkampj Ģertrūdi kā savu brūti." ("Baltijas Vēstnesis", 1870, nr. 48.)

Ģertrūdes tēlā lugā atklāts sievietes nelīdztiesīgais, nebrīvais stāvoklis toreizējā sabiedrībā. Ģertrūde veidota kā cietēja, viņai piemīt kristīgā garā audzinātas jaunavas tikumi, kas saistās ar paļāvību uz augstāku taisnību. Lugu konkursa vērtējumā pie Ģertrūdes tikumiem atzīmēta dievbijība tēvzemes un tautas mīlestība, labsirdība un pacietība, taču turpat arī piemetināts, ka Ģertrūdei "nav dzīšanās pret savu likteni cīnīties, viņai trūkst darīšanas spēks: viņa tik prot visu nelaimi ar pacietību panest" ("Baltijas Vēstnesis" 1870, nr. 48). Lugā jūsmīgi izteikta pārliecība par darbu tautas labā un ticība jaunlatviešu idejām un progresam. Atalgots tiek tikums, bet ļaunums saņem pelnīto sodu.

Virziens, strāvojums, piederība kustībai

Marijas Pēkšēnas luga "Ģertrūde" balstīta laikmeta sadzīves realitātē un, neskatoties uz sentimentālisma klātbūtni, sevišķi mīlestības sižetā, luga piederīga reāli psiholoģiskajam virzienam. Lugas saturā nozīmīgas ir jaunlatviešu idejas un tautiskās atmodas centieni.

Galvenie tēli, personāžs, laiktelpa, kompozīcija

Ģertrūde
Krustiņš Rētmans, Jonas – viņas brāļi
Sergejs Nikolajevičs Dimitrijs – muižnieks
Cila – viņa sieva
Tilla Evert – viņas radiniece, veca, bagāta kundze
Konrāds Tadelmans – advokāts, Tillas Evert līgavainis
Valentīns Pankracius – draudzes tiesnesis, Tadelmaņa draugs
Kārlis Bergers – students Tērbatā, Dimitrija draugs, Ģertrūdes iecerētais
Lugā darbojas arī studenti (Kronbergs, Valdmans, Danners), draudzes tiesas piesēdētāji (Sprunguls, Lipstiķis, Gauris), Dimitrija dienestnieces (Līze, Grieta), Krustiņa dienestnieki (Anna, Juris), u.c.

Darbības vide ir Vidzemes lauku pārtikušu tirgoņu, zemturu un muižas rentnieku aprindas. Luga norisinās 1870. gadā. Darbība, kas dalīta četros cēlienos, norisinās pusgada laikā. Notikumi otrajā cēlienā notiek piecus mēnešus pēc pirmā cēliena notikumiem, bet notikumi trešajā un ceturtajā cēlienā norisinās sešus mēnešus vēlāk.

Sižets

Pirmā cēliena notikumi risinās Ģertrūdes brāļa Krustiņa Rētmaņa mājā. Ģertrūde atgriežas mājās no pilsētas skolas, kur pavadīti trīs gadi. Viņas prombūtnē miruši vecāki. Kad Ģertrūde ierodas, mājās ir vienīgi vecā kalpone Anna. Anna stāsta Ģertrūdei par verdzības klaušu laikiem, kad meitām bijis muižā jārok grāvji, jālauž celmi un akmeņi; jātīra lini, bet muižkungs linus pa saujai virs šķīvja purinājis un par katru izbirušo spali tīrītājai tikuši sitieni. Lini bijuši jāvērpj tik smalki kā mati, un, ja muižniece atradusi rupjākas dzijas, tad aptinusi tās vērpējai ap rokām un aizdedzinājusi: "lai sāp, lai sāp, tad zinās smalkāk vērpt". Atklājas Ģertrūdes alkas pēc izglītības. Kad vecā kalpone Anna nesaprot, ko gan meitene varētu iesākt ar izglītību, Ģertrūde viņai atbild: "Ak, Anniņ! Izskolojusies vis vēl neesmu; man vēl daudz daudz jāmācās; esmu tikko iesākusi. Bet kad mācību būšu beigusi, tad – un šī ir mana sirsnīga, mana karstākā vēlēšanās, tas mērķis, kuru sasniegt no visa spēka gribu cīnīties – ja tad gribu vienu meiteņu skolu dibināt, un pate tai par skolotāju būt." Cēliens noslēdzas ar Ģertrūdes sapni, kuru viņa atstāsta brālim. Sapnī Ģertrūde redzējusi brāļa istabā, ka, "grīda un griesti izplēsti. Aug rudzi, tik gatavi, ka jau birst. Piepeši iesākas vētra, rudzi tapa lauzti, un es dzirdēju it savādu grauju. Es baiļojos un steidzos ārā. Bij vakars, un saule patlaban norietēja! Es atskatījos un ieraudzīju mājas vietā smilšu kaudzi un dzirdēju ļoti žēlu dziedāšanu." Ģertrūde no brāļa uzzina, ka miruši vecāki.

Otrā cēliena notikumi norisinās muižnieka Dimitrija namā, kur Ģertrūde strādā par guvernanti. Kamēr Dimitrija lielmāte Cila, greizsirdības mākta, tirda kalpones, vai viņas nav redzējušas Dimitriju kopā ar Ģertrūdi, Ģertrūde pārnāk no lauka ar puķēm un Avīzi rokā, jūsmodama par jauko rītu. Reizē viņas domas ir skumjas: "Ak, jau daža mana karstākā vēlēšanās ak, diemžēl gan drīz gluži vējā! Biju apņēmusies, svēti solījusies manai tēvijai, manai tautai līdzēt, bet, kad un kā gan to iespēšu?!" Ģertrūde grib arī tālāk mācīties. Dimitrija kungs viņu iedrošina, lai tā no viņa grāmatām mācās krievu valodu. Students Kārlis Bergers un Ģertrūde viens otram atklāj savas jūtas. Tila savai radiniecei Dimitrija sievai Cilai samelo, ka redzējusi Ģertrūdi ar Dmitriju kopā. Cila padzen Ģertrūdi. Atbrauc Krustiņš ar ziņu, ka viņiem abiem ar Ģertrūdi jāiet pie draudzes tiesas. Ģertrūde aizbrauc brālim līdzi. Otra cēliena otrā aina, kas norisinās Tilas dzīvoklī, ir jautra un groteska. Tilas līgavainis Tadelmanis ierodas negaidot un, redzot smalko, bagāto vācu jumpravu vecīgu un nesapostu, atsauc kāzas un bēg.

Trešais cēliens norisinās Jaunā muižā pie draudzes tiesas. Norises strauji seko cita citai. Draudzes tiesnesis Pankrācius tiek tēlots kā īsts nelietis. Kad draudzes tiesas notārs iedrošinās viņam aizrādīt, norādot uz zemnieku Likumu grāmatas paragrāfiem, tiesnesis nosviež grāmatu zemē: "Koo tu, tu, tu, traks tapuš. Tu visam traks! Koo tu; tu, tu gan doomš? Tu trak man ko drīkst teikuš, tu! Es pat Likum! Es pate likums grāmat." Ģertrūde tiesā aizstāv izputināto brāli un sevi pret apmelojumiem, viņa saceļas pret tiesneša netaisnību, sakot, ka tiesnesim būs jāatbild par saviem darbiem augstākam tiesnesim. Par to viņa tiek ielikta uz trīs dienām cietumā. Ģertrūde ir satriekta par kaunu, kas viņai nodarīts ar padzīšanu no Dimitrija nama un netaisno cietumsodu. Tiek saņemta ziņa, ka draudzes tiesnesis Pankrācius upē peldoties noslīcis, bet advokāts Tadelmanis aizbēdzis, paņemot līdzi Krustiņa dokumentus. Krustiņam zūd cerība glābt savu godu. Krustiņš saņem ziņu, ka viņam tiek piedāvāta laba darba vieta Rīgā.

Ceturtais cēliens norisinās Vecdubultos, Rīgas jūrmalā. "Kurzemes" viesnīcas verandā Tērbatas studenti gaida brokastis, tikmēr Kārlis Bergers lasa citiem priekšā "Baltijas Vēstnesī" 1870. g. 31. numurā publicēto Kronvaldu Ata rakstu "Izbraukums pa tēvazemi". Visi studenti kopīgi dzied "Nevis slinkojot un pūstot". Bergers nejauši izdzird Ģertrūdes otra brāļa Jonasa sievas Martas sarunu ar draudzeni, kurā tiek atstāstīti meli par to, ka Ģertrūde esot bijusi Dimitrija mīļākā. Bergers uzraksta Ģertrūdei atsacīšanās vēstuli. Ģertrūde vairs negrib dzīvot. Viņu aptur Krustiņš. Dmitrijs paziņo, ka Tadelmanis notverts un Krustiņa dokumenti atradušies. Dimitrijs paceļ Ģertrūdei izkritušo vēstuli. Bergers izaicina Dmitriju uz divkauju. Dimitrijs izaicinājumu pieņem, viņa atteikšanās kaut ko paskaidrot liek Bergeram sākt šaubīties par Ģertrūdes vainu. Uzzinājis patiesību, Bergers pieņem lēmumu, ka viņam jāmirst. Iejaucas Ģertrūde. Luga noslēdzas ar Bergera jautājumu: "Mana Ģertrūde! Laimīgi kļuvuši, kā līdzēsim vispirms mūsu tautai?" Ģertrūde atbild: "Es raudzīšu vispirms vienu skatuspēli uzrakstīt un to tad sūtīšu uz Rīgu Latviešu biedrībai!"

Marijas Pēkšēnas pirmais dramatiskais darbs ir autobiogrāfisks, tajā daudz kā tāda, ko pati autore novērojusi un piedzīvojusi. Kad Ģertrūde, atgriežoties mājās no pilsētas skolas, uzzina, ka miruši viņas vecāki, no tālākas skološanās un sapņa par meiteņu skolas dibināšanu viņai jāatsakās. Līdzīgi arī pašas Marijas Pēkšēnas skolas gaitas pārtrauc tēva nāve. Ģertrūde, tāpat kā Marija Pēkšēna, strādā par bērnu audzinātāju kādā nelielā muižā. Tāpat Ģertrūdes tēlā ierakstīta arī dedzīga vēlēšanās izglītoties, lai kalpotu savai tautai.

Saskarsme ar cenzūru un darba aizliegšana

Lai gan lugu "Ģertrūde" bija paredzēts izrādīt tūlīt pēc godalgošanas, to aizliedza cenzūra lugā ietvertās tautiskās atmodas ideju dēļ, un šis aizliegums pastāvēja septiņus gadus. Kā divus iespējamos iemeslus aizliegumam Līvija Akurātere min vecās kalpones Annas stāstus par klaušu laika pieredzi un satīrisko vācu tautības ierēdņu un muižnieku tēlojumu. (Līvija Akuratere. Te izpaudās labākais, kas piederēja laikmetam. Par pirmo latviešu dramaturģi sievieti Mariju Pēkšēnu un viņas lugu "Ģertrūde". Varavīksne 1989)

Vērtējums kritikā un sabiedrībā

Luga "Ģertrūde" tiek iestudēta un izrādīta septiņus gadus pēc tās uzrakstīšanas un uzvaras Rīgas Latviešu biedrības oriģināllugu konkursā. "Ģertrūdes" pirmizrāde Rīgas Latviešu teātrī 1877. gada 17. aprīlī ir ievērojams notikums tā laika kultūras dzīvē, par kuru raksta arī "Baltijas Vēstnesis": "Priekš septiņiem gadiem "Baltijas Vēstnesis" nesa prieka vēsti par visu latviešu zemi, ka no Latviešu biedrības izlikto goda algu par labāko latviešu valodā sarakstītu oriģināllugu pelnījusi luga "Ģertrūde". Toreiz mūsu teātra būšana tikai iesākās. Oriģināllugu pavisam mums trūka. Ja nemaldos, tad tā vienīgā oriģinālluga latviešu valodā bija "Paša audzināts". Tādēļ būs saprotama kārība pie latviešiem to lugu uz skatuves redzēt, par kuras krietnību dažas ziņas izpaudās. Un ziņa, ka lugas sacerētāja ir kundzene, kārību vēl vairoja, jo pie latviešiem tā vēl bij neierasta lieta, ka kundzenes rakstniecības lauku kopj." ("Baltijas Vēstnesis", 1877 nr. 16.)

Luga modina dzīvu interesi un gūst atzinīgu novērtējumu. Slavēta lugas sakņošanās sadzīvē, kas skatītājam ir atpazīstama, izcelti trāpīgie un raksturīgi veidotie tēli un epizodes: "Ko mēs redzējām, tas nebija kāds izgudrojums, kāds māns, kam dzīvē patiesības trūkst. Nē, mēs skatījāmies brangā spogulī, kurā mūsu zemes dzīve un mūsu ļaužu tikumi īsti un patiesīgi atspoguļojās. Tur mums nekas svešs neizlikās. Ar dailenieces roku un smalku jušanu lēni paceldama priekškaramo priekš dzīves noslēpumiem, sacerētāja mums minēja gan pagājušus, gan tagadējus laikus, gan mūsu ļaunas, gan baltas dienas, gan mūsu bēdas, cerības, vēlēšanās un cenšanās." ("Baltijas Vēstnesis", 1877 nr. 16.)

Atzīmēts arī, ka lugas autorei no dabas piešķirts dramatiķes talants, sevišķi izcelta viņas bagātā valoda un dramatiskam darbam nepieciešamā dialoga izjūta.

Apbalvojumi

Luga "Ģertrūde" 1870. gadā iegūst godalgu Rīgas Latviešu biedrības pirmajā oriģināllugu konkursā.

Informāciju 2020. gada. oktobrī sagatavoja literatūrzinātniece Zita Kārkla.

Grāmatas profils izstrādāts VKKF mērķprogrammā “Kultūras piedāvājums digitālā vidē” ietvaros atbalstītā projekta “Literatura.lv digitālā satura inovācijas”.

Izdevuma veidsrokrakstu literatūra
Darba veidsoriģināldarbs
Klasifikācija
Darba autors
Faili
Saistītie darbi
Sarakstīšanas laiks/vieta1869 – 1870
Nuķis
Nuķis , Ramatas pagasts, Mazsalacas novads

Kartes leģenda



Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Nuķis
(Nuķis , Ramatas pagasts, Mazsalacas novads)
1869 - 1870Sarakstīšanas laiks/vietaCiems
Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
NosaukumsAutorsIzdošanas gadsIzdošanas vieta
Rīgas Latviešu biedrības zinātības komisijas goda-maksas spriedums par labāko Latviešu teātra lugu1870
Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.